Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'stas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'stas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (46)

apkulstas

apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.

Avots: ME I, 96


aukstasinains

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222


aukstasinība

aũkstasinĩba, Kaltblütigkeit: zaldāti parāda lielu aukstasinību B. Vēstn.; A. XX, 113.

Avots: ME I, 222


aukstasinīgs

aũkstasinîgs ,* kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222


bokstas

buokstas, miežu b., Hülse Wid.; [vgl. buokas].

Avots: ME I, 361



čaukstas

čàukstas 2 Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286




cīkstas

cīkstas, wilder Portulak L.; "Burzelkraut (?)" LD.; eine Art Pilze, = cīkstenes U.

Avots: ME I, 390


čīkstas

[čĩkstas Salis, eine Pflanze; vgl. cīkstas und čīkstene 1.]

Avots: ME I, 415


čirkstas

čìrkstas 2 Auleja, das Geräusch beim Braten von Fleisch oder beim Nagen eines harten Gegenstandes.

Avots: EH I, 291


čurkstas

čur̃kstas, Grieben, der Rückstand geschmolzenen Fettes. [Zu čurkstêt 3.]

Avots: ME I, 422



izbārstas

izbārstas (li. ìšbarstos. "розсыпь"), etw. Angestreutes.

Avots: ME I, 715


izkulstas

izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.

Avots: ME I, 756


izraustas

izraustas: hier und da nebst den Wurzeln ausgerissene Getreide- oder Grasbüschel PV.; ravē̦ts nav nuo vietas, bet tik tâ izraustām.

Avots: EH I, 476


izraustas

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790




kunkstas

kunkstas, das Gestdhne, Gewinsel Mag. IV, 2, 124.

Avots: ME II, 315


mīstas

mĩstas, das Flachsbrechen: vai linu mīstas bij rudenī? Janš.; linu mīstas dzert das Fest des flachsbrechens feiern Janš.

Avots: ME II, 647


nobokstas

nuobuokstas, die abgedroschenen Hülsen L.

Avots: ME II, 767



nokulstas

nuokul˜stas: auch Frauenb., (mit ùl 2 ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl. Demin. gen. plur. nuokulstīšu Tdz. 38813; nuokulstiņu vērpējiņa Tdz. 39621. - "(Var.: nuokulstnīšu 4661)" ME. II, 803 ganz zu streichen; "4666" ME. II, 803 zu verbessern in "4666, 1".

Avots: EH II, 57


nokulstas

nuokul˜stas [Stelp., Fest.], nuokulstenes, die Schwingelhede, Flachsschäben, der Flachsabfall (beim Flachsschwingen): nuo nuokulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud. nuoklustenes - pakulas Lös. n. Etn. IV, 161. nuokre̦klu devu BW. 4666.

Avots: ME II, 803


nomīstas

nuõmĩstas, die Flachsabfälle beim Flachsbrechen Siuxt, Katzd.: [izbrāzām (linus) līdz pēdējai saujai; tagad palika tik vēl nuomīstas čakstinuot Janš. Dzimtene 2 I, 65].

Avots: ME II, 821


noraustas

nuoraustas, die Hede nebst den Fasern, die man beim Flachsreinigen abreisst: visas nuoraustas sakasiet! Fest.

Avots: ME II, 837


palaistas

palaistas "?": uzmeklēja alus palaistas un dzēra Atpūta, № 638, S. 7.

Avots: EH II, 148


pārmīstas

pãrmĩstas, Flachsabfälle: pārmīstu pakulas jeb pārmīstas jeb gālenes ir tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē un kuo salasa un pārmīsta Siuxt.

Avots: ME III, 167


sabārstas

sabā`rstas 2 Tirs., ein Gemisch aus Kornnachbleibseln verschiedener Art; Mangkorn: izslaucījis apcirkņus, dabūju divi maisi sabārstu Tirs. n. RKr. XVII, 76.

Avots: ME III, 592


sagrābstas

sagrābstas: auch Jumpraweeten, (mit ã) Siuxt.

Avots: EH XVI, 409



sagramstas

sagramstas PV., = sagramšķi: nebij jau ne˙kā lāga nuo ē̦dmaņas; aizliku šādas tādas s.

Avots: EH XVI, 409


salaistas

salaîstas 2 Ahs., zusammengegossene (flüssige) Reste, Spülicht: sunim mē̦dz duot salaistas lakt Ahs.

Avots: ME II, 665



sasmalstas

sasmalˆstas Fest., (aus mehreren, verschiedenen Gefässen) Zusammengeschöpftes, -gegossenes Grünh.

Avots: ME III, 738



škurstas

škurstas Strods Par. vōrdn. 170 "?".

Avots: EH II, 628


šļaupstas

šļaupstas Bielenstein Holzb. 32, šlaupstas U., die kürzer werdenden wagerechten Balken in der Giebelwand, die Giebelbalken. Zu šļaupt.

Avots: ME IV, 67



švīkstas

švīkstas "?": švīkstas vien iet (= švīkst runādami) Celmiņ.

Avots: ME IV, 118



ūstas

ũstas Gudenieki, ūstas Fockenhof, ũsti Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Wain., Wirgen, ûsti 2 um Libau, Nigr., ūsti Fockenhof, = ūsas, der Schnurrbart. Zunächst vielleicht aus li. ūstaĩ dass.; vielleicht mit dem t von li. uõstai "Schnurrbart" (in Kvėdarna u. a. nach Būga), das aus einem *uõstų barzdà "Lippenbart", abstrahiert sein kann. Le. ūstas aber kann auch aus dem Demin. ūstiņas (zu ūsas) abstrahiert sein.

Avots: ME IV, 410


vīstas

*vĩstas od. *vīsti, das Welken (?): Jāņu nakts vīstu nakts, nuovīst mans kumeliņš BW. 32505.

Avots: ME IV, 643


žākstas

žākstas Wid., das Schnucken; žākstes U., Schnucken und Gähnen zusammen: dižas, gaŗas žākstes (Var.: žāvas) nāce W. 10170, 1 var. lielas, gaŗas žākstas nāca; vai bij miega, vai ē̦damas? 4418.

Avots: ME IV, 796

Šķirkļa skaidrojumā (873)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aizčamdīt

àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizčauvēt

àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15


aizdravēt

àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizgult

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28


aizgumdīt

àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26


aizjostīt

àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28


aizkarpīt

àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29


aizkasīt

àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29


aizkladzināt

àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30


aizknābāt

àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizluncināt

àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmētāt

àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39


aizšņirkstēties

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55


aizsvilt

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


alass

alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67


apbezdēt

apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.

Avots: EH I, 73


apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgultne

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apkārpīt

apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas 2 Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā`r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90



apkuģēt

apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94


aplingot

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101


apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104


apmest

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem;

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;


9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101


apnērst

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109


apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109


applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106


aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115


apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");


2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("stas%20vajadz%C4%AB%20bas">bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115


aptrust

aptrust: vistas aptrust (verlieren ihre Federn) Meiran.

Avots: EH I, 122



aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131


aptupt

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132


apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144



atbāst

atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134


atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156


atgozēt

atguozêt, zur Genüge sonnen: vai nu reiz nebūsi sev sānus atguozējis? Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge sonnen
Bauske: nevar a. vien;

2) die Flügel ausstreckend sich hinlegen (im Sonnenschein)
Lemburg: vistas ir saulē atguozējušās.

Avots: EH I, 144


atgurkstēties

atgur̂kstêtiês 2 Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161


atkašāt

atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146


atkašņāt

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146


atmandoties

atmañduôtiês Seyershof, = uzzinât: vistas jau atmanduojušās, kur miežu tīrums.

Avots: EH I, 155


atmetums

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177


atmulst

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179


atpūst

atpùst, Refl. -tiês,

1): atpūstas (>ostle. atsapyust) labi nuo ceļa Pas. V, 149 (aus Welonen).

Avots: EH I, 160


atrādīt

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda!

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161


atraugāties

atraûgâtiês, atraûguotiês, auch atrauguôt, atraûgtiês, n. L. atraudzêt, atraudzēties, rülpsen, aufstossen: ēdes, atēdis, atraugstas, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. tu atē̦dusies, atraugājusēs viņa labuma, du hast dich gesättigt, bis zum Überdruss sein Gut genossen Vēr. I, 536.

Avots: ME I, 184, 185


atsegt

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189


atsirgt

atsirgt, intr., inch., sich von einer Krankheit erholen, wiederwachsen: vilna atsirguse AP. Refl. -tiês, zu Kräften kommen, sich erholen: lielākā daļa ar gadiem atsirgstas pilnīgi A. XIII, 1, 34.

Avots: ME I, 190


atšķira

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201


atspirgt

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195


atspradzināt

atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169


attikt

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês,

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176


attupties

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205


atvākt

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208


atvilstināt

atvilˆstinât 2 Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181


atžurnīt

atžur̂nît 2 Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atžur̂knît 2 1 : ar tādu nazi nuo tik sīkstas gaļas ne˙kuo neatžurnīsi.

Avots: EH I, 183


aubise

aubise,

1) schlechte Flinte
(aus d. Haubitze), in Friedrichstadt;

2) ein Wahnsinniger
LD., einer, der alles schnell und schlecht macht (Friedrichstadt). [Mit aubise 2 ist wohl identisch] aubize Bers., ein unruhiges wesen, ein unruhiger Mensch od. unruhiges, unbändigem Tier (Grob. n. Etn. IV, 17). [Hängt wohl zusammen mit li. aubicais "übermässig, zuviel", aubicas "веселая забава" und (?) aubijstas "Hautboist"; die Art des Zusammenhanges ist aber unklar.]

Avots: ME I, 214


audine

[aûdine Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel: latgalietes vēl... pruotuot juostas aust; e̦suot arī šaurākas, tā sauktās audines Austr. M. z. 10. In Selburg dafür aûdene.]

Avots: ME I, 215


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


aumašām

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225


aušīgs

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230


bailīgs

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251


balamute

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni mātes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200


balsts

I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit alˆ 2 ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;

2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 201


banīte

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263


barība

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264


bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274


bāzīt

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275


bert

ber̃t (unter bẽrt),

2) = trãsêt, gackern Seyershof: kad vistas meklē vietu, kur dēt, tās tad beŗ.

Avots: EH I, 213


best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281


bikls

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294


bil

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 2 .]

Avots: ME I, 295


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: stas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


bozties

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363


bumburs

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252


čakažiņa

čakažiņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem sievas skaistas, baltas, man bij tāda č. BW. 27264, 5 var.

Avots: EH I, 283


čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401


cāla

[cāla (wohl mit hochle. ā aus ē̦) juosta"?": cāla juostas galiņā BW. 1111; dafür calu (s. cals) resp. cē̦lā (BW. I, S. 875) und ceļa juostas galiņā BW. 1111, 1 var.]

Avots: ME I, 366, 367


čalk

čalk, Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: kurpes gāja kripu krapu, juostas gali čilka čalk BW. 5726.

Avots: ME I, 402


cals

cals [Michalowo, mit hochle. a aus e̦], ein viereckiges Brettchen mit je einem Loche in jeder Ecke zum Verfertigen von Gürteln, der calenes od. calu [Michalowo] BW. I, S. 875, No 1111 (aus Selburg) resp. cala juostas Illuxt. Dagegen BW. 3571 (aus Lubn.) heisst es: cala (= dzīpara) juosta"[?].

Avots: ME I, 363


čalu

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402


čankāt

čànkât 2 Sonnaxt, -ãju, scheuchen, treiben: suņuks čankā vistas.

Avots: EH I, 285


čaučalīte

čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285


cekule

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263


cella

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


cept

cept, ‡

4) rauchen:
katrs cepa savu dūmu (rauchte seine Pfeife) MSil. Refl. -tiês: auch Lems., Pernigel, Salis; brālis ... ce̦pas (= r. жарится) elnē Pas. IX, 435. - Subst. cepẽjs (unter cepējīša),ce̦pājs, wer bäckt, brät: diža klaipa cepēju BW. piel. 2 18651, 1. mīkstas maizes ce̦pājiņa BW. 11104 var.

Avots: EH I, 266


cerains

ce̦rains,

1) buschicht, verwühlt:
ce̦raina galva MWM. 598;

[2) befiedert (an den Beinen):
ce̦rains vistas].

Avots: ME I, 374


cerīgs

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375


cietināt

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279


čīkstēt

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì 2 Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292


čipstēt

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414


čir

čir! čira! čiri! Interj. zur Bezeichnung des Schwatzens, s. čara; auch vom Gezwitscherder Vögel: mazs putniņš iečirkstas čiri, čiri R. Sk. II, 99.

Avots: ME I, 414


cirkas

cir̃kas [Ruj., cìrkas 2 Bers., Locken], cir̃stas [Salis], U., [cir̃kstes Ruj., Bers.], Krollen im Garn. [Wohl nebst cirta "Locke" zu cirsties "sich kräuseln"; vgl. auch Petensson Vergl. slav. Wortst. 14.]

Avots: ME I, 385


čirksts

čir̃ksts (Stammform ?) Salis, eine Krolle: dzija same̦tas čirkstas. guovīm visa spalva vienas čirkstas.

Avots: EH I, 291


cīsties

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392


čižināt

čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291


čukstēt

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt 2 Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419


čunčelīte

čunčelĩte, geringschatzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas sievas. man bij tāda č. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 295


čūrināties

čũrinâtiês Segew., sich einnisteln: vistas čūrinās pa smiltīm. S. auch unter čūrinât I.

Avots: EH I, 299


čurknēt

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296



darbs

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439


dauksta

dauksta, eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege Laud.: uz ceļa dziļas daukstas. Vgl. den Wegnamen Steigā-dauksts Lvv. I, 188 (Stirniene). Zu dùksts.

Avots: EH I, 310


dēdeklis

II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.

Avots: EH I, 318


dedināt

dedinât, auch wohl dēdinât Kokn.,

1) gackern, kakeln, schnattern:
vistas, zuosis dedināja R. Sk. II, 252;

2) laut schwatzen
Dond.

Avots: ME I, 450



dējīgums

dêjîgums, z. B. in der Verbindung vistas d. "dass eine Henne fleissig Eier legt".

Avots: EH I, 318


desa

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458


dirba

II dirba "?": zirga dirba (Arbeit? vgl. darbs), vistas ņirba Naud.

Avots: ME I, 469


draugaina

draugaina, die Freundin: viņas draugainas tuop pie tevis ve̦stas Ps. 45, 15; [auch in den Texten des 16. Jahrhunderts].

Avots: ME I, 491



dūdaliņa

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346


dukam

dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340


duļķe

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes 2 Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis 2 Lis., dùļķi 2 Grawendahl, duļˆķi 2 Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513


dūrānes

dûrānes 2 (unter dùraini cimdi): mīkstas dūranes vai pirkstanes Janš. Līgava I, 67.

Avots: EH I, 348


dvēst

dvèst (li. dvė˜sti) [Jürg., N. - Peb., Lis., Warkh.], dvest, -šu, -su [vgl. Le. Gr. 596].

1) hauchen, atmen:
skaņas, kâ nuo mirstuošām lūpām dve̦stas Vēr. II, 132. miers tam tuomē̦r nav krūtīs dve̦sts Treum. spirgts gars pretim dvēš Vēr. I, 1409;

2) hauchen, leise sprechen:
"kāpēc tu apprecējies?" viņa dvesa Niedra;

3) kurzatmig sein, schwer atmen, keuchen, stöhnen:
paēdies, ka dveš vien, viņš smagi dvēsa. [guovs dveš U., stöhnt. In Drsth. und Ruj. unterscheide man dvest "schwer atmen" von dvèst "hauchen". Zu slav. dъхnǫti "aufatmen", le. dusêt, mhd. getwās "Gespenst", ae. dwœscan "löschen" u. a., s. J. Schmidt Neutra 204. Zubatý AfslPh. XVI, 391, Fick Wrtb. I 4. 469. Walde Wrtb. 2 87 f. unter bēstia. Trautmann Wrtb. 65, Berneker Wrtb. I, 235.]

Avots: ME I, 538


dzergzde

dzergzde, das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn: dzijas vaļā palaistas, me̦tas dzergzdēs (skrudzēs) Antrop. II, 64; [vgl. dzerkstele],

Avots: ME I, 546


dzimta

dzim̂ta 2 [Nigr.],

1) die Geburt, das Geschlecht, die Familie:
nuo augstas dzimtas I Kor. 1. 26. saimniece ar visu dzimtu nuogājusi LP. VII, 894;

2) die Gattung, Genus,
im Gegensatz zu suga Art, Spezies A. XII, 316: caunu dzimta KonV, 2 2673.

Avots: ME I, 550


dzirkste

III dzìrkste: nom. plur. dzirkstas BW. 33722 (aus Gold.); Demin. dzìrkstīte 2 Saikava, ein kleiner Funke.

Avots: EH I, 359


dzirkstēt

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît 2 [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554


džirkstēt

džirkstêt, - u, - ēju, knirschen, knarren: zuobi viņam džirkst Druv. I, 50. džirkstēja kamanu slieces Vēr. II, 419. Refl. - tiês, funkeln, sprühen: acis tam džirkstas Altr. asins zieds 63. [Vgl. dzirkstêties].

Avots: ME I, 564


dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2):

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu?

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362


ēka

ẽ̦ka,

1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;

2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ 2 ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.

Avots: EH I, 372


ellenieks

el˜lenieks Oppek., elnenieks infl. n. U., Adsel, fem. ellenīca BW. 25274, ein durch Kraft hervorragenden Mann, ein Höllenkerl: ellenieki, bāleliņi BW. 15524. atkal vistas, ellenieki, dārzā Kārkliņš.

Avots: ME I, 568


eņģēt

eņģêt, ‡

2) scharren, kratzen:
eņ̃ģêt galvu Trik.; vistas eņģē dārzu ebenda. Refl. -tiês,

3) sich kratzen
Trik.

Avots: EH I, 369



gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589


ganīkla

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600


gārkstēt

gārkstêt, - u, - ēju,

1) gackern:
vistas gārkst, kad taisās perēt A. XII, 868;

2) röcheln, heiser sprechen:
brēca gārkstuošā balsī Stari I, 926. [tam krūtīs kas gārkst Hirschenhof. Vgl. gārgt u. gārkt.]

Avots: ME I, 618


glaudīgs

glaudîgs: (kurpes) mīkstas un glaudīgas kâ zeķes A. Brigadere Skarbos vējos 95.

Avots: EH I, 391


glīši

glîši: tikkussehe vnde glische darītam tapt Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd I, 287). kuo labi bē̦rni dara g. visiem ira pavērties Zvirgzdine: vistas g. (gründlich) nuoē̦d auzas Ramkau mazais saslima un bij g. (ganz) beigts, bet vē̦lāk atspirga Sessw. man būs g. (vollends?) jāmirst vai, - visas drēbes rūsā AP.

Avots: EH I, 393


glotas

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632


goļa

guõļa,

3): skaistas, raibas guoliņas Janš. Līgava II, 161.

Avots: EH I, 424


gramši

gram̃ši Seyershof, Zusammenzuharkendes (sagrābstas) aut dem Felde: tīrumā jāsagrumsta kuopā g.

Avots: EH I, 398


grāvracis

grãvracis, gŗāvracis, der Grabenzieher : lāpstas lielumu apbrīnuoja visi grāvrači A. XIII, 522.

Avots: ME I, 645


grebēsts

gre̦bê̦sts (li. grebė˜stas "Dachlatte"), eine nicht lange dünne Stange Kaltenbr.; eine Strohdachrute Auleja.

Avots: EH I, 401


greble

greble, eine ausgefahrene Wegestelle : ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres [Westkurl.], Serben. Zu grebt.

Avots: ME I, 645


grebt

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė´bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646


grezna

gre̦zna,

1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;

2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;

3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]

Avots: ME I, 650, 651


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


grīzeknis

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658


grīzt

* grīzt [li. grĩ,žti zurückkehren"], ein Nebenform zu grìezt " drehen, winden", zu erschliessen aus grīsxamas (aus * grīzstamas) juostas uzpinums Plutte 93 und aus grīzts, gedreht: ik svētdienas bieza putra, kāšiem grīzti linu kre̦kli [III p. prt. grīzēs "kehrte zurück" Und. Ps. 34.]

Avots: ME I, 658


grūdums

grûdums: Plur. grûdumi "sagrūstas saknes luopiem" AP.

Avots: EH I, 412


grumslas

grum̃slas [Dunika], grum̃stalas, grumši, grumšļi, allerlei Abfälle, Brokken, Überbleibsel von geschmolzenem Fett, das Abgefallene vom Getreide: komposts, pagatavuots nuo mē̦sliem, saslaukām, kaļķ mūŗa grumšļiem Vgl. [nach Leskien Nom. 453] li. grum̃slas od. grum̃stas "ein erdkloss"; [die le. Formen vielleicht durch gramšļi in der Bed. beeinflusst; s. auch grumstīt].

Avots: ME I, 665


gudrība

gudrĩba [li. gudrỹbė],

1) die Klugheit:
ve̦ca gudrība labāka nekâ jauna. gudrība labāka par zē̦ltu. tev tik daudz gudrības kâ vistas kājai gaļas, d. h. du bist unklug;

2) Berechnung, Spekulation, Raison:
katram sava gudrība;

3) die List:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. tagad dievs pamācījis lāci uz gudrību LP. II, 7. vīrs izgājis uz gudrību III, 21.

Avots: ME I, 675


gumba

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418


gumstīt

gumstît, -u, -ĩju, tr.,

1) knautschen, drücken:
mani auklēja pieci, seši, visi auklēja gumstīdami (Var.: dūcīdami) BW. 1578;

2) [gum̃stît Ruj.], heimlich fangen:
vistas gumstīt, Hühner am Abend einfangen Kronw. n. U. Refl. -tiês,

1) schlotten, [sich biegen?]:
ceļi tam ļuodzījās un gumstījās A. XII, 731;

2) [gum̂stîtiês 2 Wandsen], wackelnd, unsicher gehen, kommen:
viņam vārdi aizgūtnēm vien gumstījās pār lūpām A. XII, 582; [

3) gum̃stîtiês Ruj., einander haschen und wieder loslassen;

4) "aus kaltem Wasser kommend sich vor Frost schütteln"
Nerft. Vgl. gumt und zur Bed. 1 - gumzît].

Avots: ME I, 681


iečamstēties

ìečamstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmatzen, jappen anfangen Ramkau: guovs iečamstējās Bers. vina (= māte) iečamstas (sagt) Ezeriņš Leijerk. I, 271.

Avots: EH I, 507


iečirkstēties

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7


iedzīt

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512


iegrozīt

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515


iegūstīt

[ìegūstît,

1) allmählich (Verschiedenes) erwerben:
iegūstījis daudz mantas N. - Peb., daudz ienaidnieku Ruj.;

2) fangend einsperren:
viņš visas vistas iegūstījis kūtī Ruj.]

Avots: ME II, 21


iekankstēties

iekankstêtiês 2 Frauenb., aufschreien (vom Birkhuhn): kad teteŗu māte iekankstas, cālē̦ni tūliņ pazūd.

Avots: EH I, 518


iekarst

I ìekar̂st,

1) anfangen heiss zu werden:
lai ieraksušuo pieri nakts vē̦sma spē̦tu aizkart Alm. drudzī iekarsis Vēr. II, 19;

2) erregt, hitzig werden:
žīds iekarsis iesaucās Dīcm. pas. I, 39. Refl. - tiês, erregt, hitzig werden: skuoluotājs, drusciņ iekarsies, atteica A. XI, 105. viņu sirds neiekarstas Niedra. Subst. ìekar̂sums, die Hitze, Erregung: tas izdarīts aiz stipra iekarsuma Konv. 2 743.

Avots: ME II, 25


iekast

ìekast,

1): nuomirst, - iekaš zemē Auleja, Rutzau;

2) harkend einheimsen
Oknist: labi vien sìena da vakaram iekasēm. ‡ Refl. -tiês, sich (hin)einscharren Dunika, Rutzau, (hin)eingescharrt werden Jürg.: vilks iekasēs zaruos Pas. I, 222, vistas var ie. smiltīs. ravē˜juot nazis var viegli ie. zemē Jürg.

Avots: EH I, 518, 519




iekrakstēties

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521


iekukstēties

iekukstêtiês, einen seufzerähnlichen Laut von sich geben: šunelis ... iekukstas un rimst Brigadere Dievs, daba, darbs 244. ezis iekukstējās migā Adsel, Bērzgale, Pankelhof, Prl., Wandsen. bē̦rns iekukstējās Schwitten. Vgl. ìeknùkslêtiês.

Avots: EH I, 523


iekumerēt

ìekumerêt, herein-, hineinlocken Frauenb.: gailis visas vistas iekumerējis klētī.

Avots: EH I, 523


iekurkties

[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32


iekužņāties

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33


ielīt

ìelît, ‡

2) anfangen zu regnen
Siuxt: kâ aizvakar ielija, tâ ne˙maz nevar nuobeigt. Refl. -tiês: kad septiņu brāļu dienā ielīstas, tad septiņas nedēļas līst Siuxt.

Avots: EH I, 527


iemangot

ìemañguôt, bettelnd (bittend) erlangen: viņš nuolēma sviestu ie. nuo ! Ķe̦rstas Janš. Bandavā II, 80.

Avots: EH I, 529


iemelsties

ìemelstiês, sich verirren (?): vistas ieme̦lsušās runkuļuos Lubn.

Avots: EH I, 529


iemest

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44


iemetnis

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45


iemilzt

ìemizlt 2 , versanden: laipa, tilts iemilzies. stāv kâ iemilzis, nekustas nuo vietas Sassm.

Avots: ME II, 45


ienirkstēties

[ìenirkstêtiês AP., Burtn., Tuckum u. a., = ieņirkstēties 1: ve̦cs kuoks vējā ienirkstas. slidām skrejuot le̦dus ienirkstas.]

Avots: ME II, 48


iepērt

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51


iere

iẽre,

1) die Röhre
Dond.: kaķis iekuortelējies ierē LP. VI, 244;

2) Ofenzug:
par ierēm sauc dūmu vadus Mar., [Schwanb.];

3) die Ofenbank:
nuosē̦stas uz ierītes un raud MWM. VIII, 592. In dieser Bedeutung auch ieris Blaum. [Dissimilatorisch aus riere.]

Avots: ME II, 57


iesarkt

ìesar̂kt, rötlich, rot werden, errröten: viņas vaigi nuo karstuma iesarkuši Liev. Ungew. das Refl. - tiês: vaigi lē̦ni iesarkstas Skalbe.

Avots: ME II, 61


ieskāt

ieskât, - ãju (li. ieškóti oder jíeskoti "suchen; (Trak. d. 9) lausen"), intr., tr., lausen, Läuse suchen: ieskāt galvu. Refl. - tiês, sich etwas mit dem Schnabel in den Federn suchen: vistas ieskājas. Zu slav. iskati "suchen, lausen", ahd. eiscōn "forschen, fordern", [ai. iccháti, av. isaiti "sucht, wünscht", ai. anv - eṣ̌ati "sucht auf" u. a., s. Berneker AfslPh. XXV, 491 und Wrtb. I, 433 und Trautmann Wrtb. 67].

Avots: ME II, 65


iešļakstēt

ìešļakstêt, plätschernd sich wohin ergiessen: vilnis iešļakst par malu laiviņā Stari I, 44. Refl. - tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, anfangen zu plätschern: ūdens duobji iešļakstas straignā meže̦ze̦ra atvarā Vēr. II, 1302.

Avots: ME II, 77


iešmaukstēties

ìešmaukstêties, anfangen zu knacken, zu knallen: B., zuobus atņirdzis, grābj, tâ ka iešmaukstas Liev.

Avots: ME II, 77


iespirgt

ìespir̃gt, auch refl. - tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME II, 70


iestāt

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72


ietupt

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84


iežverkstēties

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94


iežvikstēties

ìežvikstêtiês, intr.,

[1) aufsäuseln]:
lē̦ni iežvikstas smilga Apsk. 190, 262;

[2) erknallen:
pātaga vai rīkste (ātri kustuoties) iežvikstas Schujen, Serben, Wenden, Roop;

3) erklirren:
kuopā sasietas atslē̦gas var iežvikstēties, kad tās saitiekas Heidenfeld].

Avots: ME II, 94


iežvinkstēties

ìežvinkstêtiês, erklingen: izkapts iežvinkstas."apmaldījusies!" meitenei iežvinkstējās galvā Saul.

Avots: ME II, 94


īksts

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 2 Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835


īļāt

îļât 2 Frauenb., -ãju, hin und her bewegend lockern: viņš tamē̦r mietu īļāja un kustināja, kamē̦r beidzuot izrāva ar. Refl. -tiês, sich unruhig gebārden Frauenb.: bē̦rns nevar mierīgi nuosēdēt; viņš īļājas un kustas vienā gabalā.

Avots: EH I, 500


inkste

in̂kste 2 Rutzau, die Niere. Aus dem li. (ìnkstas) oder Kurischen.

Avots: EH I, 430


īsināt

îsinât, Refl. -tiês,

2): tâ pat vien, lai nu vai īsinādamies, bē̦rni lasīja skuostas Erlaa.

Avots: EH I, 501


izālēt

izãlêt, -ẽju,

1) aushöhlen, durchwühlen, zerstören:
vistas izālējušas kāpuostus A. XVIII, 130. zirgs piegāja pie gubas un izālēja sienu. cūka izālēja aizgaldu A XIV,1, 409, PS.;

2) durchlöchern:
zvejnieki le̦du izālējuši U.

Avots: ME I, 714


izāvīt

izâvît, tr.,

1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;

2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.

Avots: ME I, 714


izbēgalēt

izbē̦galêt, auseinander laufen: nuobīstas ... ve̦lnē̦ni un visi izbē̦galē Pas. IV, 150 (aus Domopol). izbē̦galēja kur kuŗais VIII, 110.

Avots: EH I, 434


izblīzt

izblîzt od. izblîst, intr., breit, dick werden, ausfliessen (vom Körper): meita vare̦ni izblīza Kremon. miesas, kas ve̦cumā izblīdušas stadalas durvju platumā Kaln. izblīdušas, dubļiem sabristas kamašas AU., Mag. III, 117.

Avots: ME I, 717


izčāgāt

I izčāgât: vistas runkuli čāgā; miza paliks izčāgāta Stelp. izknābāt kuoduolu un izčāgājumu atstāt ebenda.

Avots: EH I, 439


izdzemdēt

izdzèmdêt, izdzèmdinât, tr., erzeugen: iz šī chaosa izdzemdina skaistas harmonijas Vēr. II, 113. būvju vielas rada un izdzemdē jaunas būvformas II, 369.

Avots: ME I, 731


izdzimt

izdzìmt (li. išgim̃ti),

1) ausarten, aus der Art schlagen:
jupis zin, kur tāds esi izdzimis Mag. XIII, 3, 61. cilvē̦ks sarūk, izdze̦m tr.;

2) hervorgehen:
vai īstas episkas gle̦znas neizdzimst nuo jūtām? A. IV, 569.

Avots: ME I, 732


izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties);

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445



izēpēt

izẽpẽt, zerstören, izkašņāt, izjaukt: vistas izēpējušas burkānu duobi. vējš izēpējis siena gubu Drsth. [Zu ērpêt I?]

Avots: ME I, 735


izkārnīt

izkā`rnît, tr.,

1) auseinanderwerfen, aus -, durchwühlen, ausscharren, auskratzen:
gultu Wend.; ve̦zumu, eine Fuhre auspacken Bergm. vistas lecekli izkārījušas. suns izkārnīja peļu midzeni Nigr.;

2) ausputzen, [auskehren, ausweiden
U.], reinigen: pīpi. man bij grāvis jāizkārna Alm. [sirds - būdu izkārnīt caur īste̦nu ticību Manz. Post. 11];

3) = izķe̦skāt C. Refl. - tiês, sich entleeren:
kad zirs nevar izkārnīties.. Wagner.

Avots: ME I, 750


izkārpīt

izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750


izkašāt

izkašât, izkašņât, freqn. von izkast, ausscharren, auskratzen: melnis tuos bija izkašājis Baltp. vistas duobes izkašņā. sētiņa izkašņāta LP. IV, 75. izkasņājis klintī alu LP. VII, 1316.

Avots: ME I, 748, 749


izkasīt

izkasît (li. iškasýti), freqn., izkast PS.,

1) gehörig kratzen:
izkasi man muguru;

2) auskratzen, ausharken, ausscharren:
vistas izskasījušas stādus [izkast sìenu nuo ūdens PS.] Refl. - tiês, sich zur Genüge kratzen: vai tad vēl neesi izkasījies? putns izkaš debrīti. vilki izkasuši rudeņuos kūtīm paviļas JU.

Avots: ME I, 748


izkliedēt

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753


izlikt

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764



izperēt

izperêt (išpere"ti), izperinât, tr., ausbrüten: tie jūsu dē̦tas uolas, kuo izperēja skuolas Aus. kas blēdību izperē taisnības vietā Psalm 94, 20. tad tādas lietas tu par mani izperini? Purap. izperinâtiês,

1) ausgebrütet werden:
par trejdeviņām dienām izperinājies putniņš LP. VI, 106. cik duomu piedzima un izperinājās viņa galvā!

2) mit dem Brüten fertig werden:
lai vistas izperinās.

Avots: ME I, 779


izpirināt

I izpirinât,

1): auch Golg., Gramsden;

2) = izperinâtII: sausā laîkā vistas izpirina dārzu, puķu duobes N.-Peb.;

3) "izpurinât, sadrebināt (von Schafen)"
Schibbenhof: i. lipu.Refl. -tiês Golg., eine ZeItlang die Beine und Flügel schnell hin und her bewegen: vistas grib i. smiltīs.

Avots: EH I, 471


izraušņāt

izraušņât: auch (mit ) Schibbenhof; nuo sniega kupe̦na ... i. karstas spirkstis Mekons Mellā grām. I, 30.

Avots: EH I, 476


izsālīt

izsàlît, durchsalzen: gaļa nu izsālīta. mīkstas ziepes var pārvērst par cietām, vajag tikai piemest sāli, jeb, kâ saka, ziepes izsālīt. [Refl. - tiês, eingesalzen, zur Genüge salzig werden: gaļa vēl nav izsālījusies Bauske.]

Avots: ME I, 796


izskats

izskats,

1): meitas auga ... piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4.

Avots: EH I, 479


izšķaudīt

izšķaũdît, tr., ausniesen: gluotas. Refl. - tiês, zur Genüge niesen: kad labi būsi izšķaudījies, tad visas likstas būs kâ ar ruoku atņe̦mtas.

Avots: ME I, 810


izsklīdēt

izsklĩdêt, = izsklidêt: mantas viņam sklīdēt izsklīdēju nuo ruokām Dünsb. Jocīgas pas. un stastiņi 63.

Avots: EH I, 480


izspirgt

izspir̃gt,

1): meitai izspirga (verging)
miegs Pas. IV, 391 (aus Atašiene); ‡

2) genesen
Ahs.: slimniece sāk i. ‡ Refl. -tiês,

1) "sich wieder erholen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) sich ergötzen
Stender Deutseh-lett. Wrtb.;

3) sich auswettern
Stender Deutsch-lett. Wrtb": bites saulē izspirgstas, die Bienen wettern sich aus.

Avots: EH I, 482


iztikt

iztikt,

2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266;

5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês,

2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18;

3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.

Avots: EH I, 489


iztupināt

[iztupinât,

1) an verschiedenen Orten oder eine längere Zeit hindurch hocken od. sitzen lassen:
izt. bē̦rnu ceļuos Warkh. izt. vistas pa visām pagultēm Bauske. izt. kādu pa cietumiem Arrasch;

2) = izturināt;

3) hinaussetzen:
izt. uotru nuo istabas Warkh., Warkl.; nuo cietuma Lautb.]

Avots: ME I, 821


izvirziens

izvirziens ,* Abweichung von der geraden Richtung, die Phase: organismuos kustības neatkārtuojas vien+nuotaļ tai pašās ruobežās, bet kustas dažāduos līkumuos, dažāduos attīstības izvirzienuos Pūrs I, 17; 104.

Avots: ME I, 830


izzibenēt

[izzibenêt Nigr., nichtig, unfruchtbar sein lassen: tã sieviete tâ kâ izzibe̦nē̦ta,

a) ist unfruchtbar,

b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]

Avots: ME I, 831


jaust

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst 2 Ruj., Nigr., Salis, jàust 2 Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs 2 Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104


jēlis

jêlis,

1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;

2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.

Avots: ME II, 112


jodisks

juodisks, teuflisch: viņas ... bija .. juodiski skaistas Pumpurs Raksti I, 385.

Avots: EH I, 570


jole

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126


jorģene

‡ *jorģene, eine Blume (die Georgine?): skaistas maguonītes, juo skaistākas jorģenītes BW. 4512, 3.

Avots: EH I, 565


josma

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127


josta

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle);

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571


josta

juôsta (li. júosta), der Gürtel; ceļa juostas,

1) Strumpfbänder;

2) Gürtel, die die Braut auf dem Wege verschenkt
U.; bē̦rna juosta, juostiņa, ein Wickelband Bers., Serb. Im VL. wird vielfach ķēdes od. ķēžu juosta gerühmt: man pazuda ķēdes juosta BW. 5678. Vgl. juôzt.

Avots: ME II, 127, 128


jozminis

[juozminis Nerft "juostas vietÄ; vgl. juosminis.]

Avots: ME II, 128


jūkstēties

jûkstêtiês 2 - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês 2 Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122


jukt

I jukt: praes. jukstu Zvirgzdine n. FBR. X, 34; visas (= skuķes) tādas ... nebē̦dnīgas un jūk te un lē̦kā kâ guote̦nas pavasarī Janš. Bandavā II, 270. iedzē̦rušās, jūk un jūkstas kâ mušas Dzimtene IV, 225. pie ... krustceļiem baznīcē̦nu zirgu jūk vai biezs Ciema spīg. 11.

Avots: EH I, 566


kādīlas

kàdîlas 2 Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli 2 Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598


kaitava

kaĩtava, ‡

2) "kas kaistas" (mit àI 2 ) Gr.-Buschh. n., FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 575


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājceles

kãjceles (auch im Singular?), Fussbodenläufer: uz grīdas pašaustas k. Ciema spīg. 90.

Avots: EH I, 599


kakarka

kakarka "Brot aus Gerstenmehl" Kalupe: kam necepe augstas maizes, kam kakarkas (Var.: karašas, plācini) plikšināja BW. 28533, 1 var.

Avots: EH I, 575, 576


kakts

kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]

Avots: ME II, 139


kalināt

III kalinât, hungern lassen, durch Hunger schwächen: viņš visu dienu zirgu kalināja pie kruoga Linden in Kurl. vasar kalina vistas, kab netuklē̦tuos Auleja. kuo kalināsi juo? - vajag pabaŗāt ebenda. Zur Bed. vgl.apkalinât II.

Avots: EH I, 577, 578


kāposts

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. 2 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194


karātavas

karâtavas,

1): mit ã Wolmarshof; zagļam augstas k. BW. 30083.

Avots: EH I, 588


kārkt

kā`rkt (li. kar̃kti "quarren"), - stu [Ruj.], od. - cu AP., - cu [od. - ku Ruj.], intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, gackern, quarren, röcheln: vārna kārc Etn. II, 51, [N. - Peb., Drosth., Bers.]; vistas kārkst A. - Rahden; vardes kārkst Etn. I, 34. tam e̦lpuojuot krūtis kārkst Etn. I, 34. [Vgl. čech. krákor "Gegacker", poln. krokorać "gackern" u. a. bei Jagić AfslPh. II, 398 und Berneker Wrtb. I, 571.]

Avots: ME II, 196


kārnīt

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît 2 Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197


karsonis

karsuonis. (untex kar̂suõns): auch Bers.; kad galvas k. gaovij, tad ausis karstas Frauenb.

Avots: EH I, 590


karstputra

kar̂stputra, comm., kar̂stputriņš Kand., kar̂stputris, kar̂stputriķis, kar̂sta putra od. kar̂stas putras strēbējs, der Hitzkopf Bers. n. A. XVI, 476, Vēr. II, 600: mans pretinieks ir īsts karsta putra Grünh., Frauenb.

Avots: ME II, 164


karsts

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164


kašāt

kašât,

1): auch Orellen, Seyershof, Sonnaxt; ‡

4) harken
Orellen: k. sienu;

5) gierig (fr)essen, schlingen
Salis. Refl. -tiês,

1): vistas kašājas pa dārzu Salis;

2): auch Orellen, Salis; ‡

3) sich mit etw. abgeben. Beschäftigen
Seyershof: ve̦cā kašājās ar linu raušanu. viņi kašājas ar ābuolu ēšanu - katru maltīti tuos ē̦d.

Avots: EH I, 592


kasīklis

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168


kasīt

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169


kaspins

kaspins (li. kãspinas "Haarflechtenband"), [kaspine kãspinė) Rutzau], ein seidenes Stirnband: mārte (brūte) un kāzu meitas valkā vaiņaga vietā kaspinus, t. i. vairāk zīda bantes ap pieri, kuŗas pakausī tâ saspraustas, ka gali plivinās uz muguru Rutzau n. RKr. XVI, 101.

Avots: ME II, 169


kaulroze

kaũlruõze, kaũla od. kaũlu ruõze,

1) Gicht:
pret kaula ruozi jātveicējas karstas pirts sutā RKr. XII, 13;

2) Stockrose.
[Vgl. li. káularožė "вид растенiя; род болѣзни"; od. in der Bed. 1 zu ruozes "Brechen in den Gliedern"?]

Avots: ME II, 175


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177


kaušķis

III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.

Avots: EH I, 596


kaustīt

kaûstît [Kr., C., Lis., Kreuzb., Arrasch (li. káutyti "подковывать")], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;

2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;

3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.

Avots: ME II, 179


kāzoties

kàzuôtiês, Hochzeit (kāzas) machen, heiraten: šuogad brālis kāzuojas BW. 9289. šuodien putni kāzuojas 2691. še tādas nešķīstas precēšanās un kāzuošanās nevajaga Janš. Ungew. das Aktiv: kamē̦r mēs te kāzuojam, tev jāsteidzas uz mājām LP. III, 101.

Avots: ME II, 206


ķeblains

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358


ķēcināt

kẽcinât,

1): vistas ķēcināja Mekons Masku balle 1.

Avots: EH I, 698


ķeists

ķeists,

1) befremdend, sonderlich Preekuln:
viņš prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku e̦suot O. - Bartau LP. VI, 28. viņš drusku tāds ķeists Rutzau, Bers. [bē̦rni izvirtuši par tādiem ķeistiem, nevēkļiem un neattapīgiem Janš. Čāp. 14 ;

2) "ein prahlerischer Mensch"
Bers. Aus li. keĩstas "странный".]

Avots: ME II, 360


ķērkstēt

ķẽrkstêt, ķērkstêt [vgl. li. kerksė´ti "кричать по гусиному"], ķēršķêt, kērkšêt Stelp., -u, -ẽju, intr., quarren, gackern, kreischen: vistas ķē̦rkst. savu nesmukuo ķērkstēšanu dzirduot, dzenim kauns nācies Kundz. aizsmakusi, ķe̦rkstuoša balss. kad nuoņēma (meitām) vainadziņu, iet balstiņš ķē̦rkstē̦dams BW. 215. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375


ķērpis

ķērpis,

1) gew. Pl. ķērpji, Flechten (lichenes)
RKr. II, 73. [ķḕrpji C., ķêrpji 2 Ruj.]: vienā ve̦zumā plē̦šuši nuo ce̦lmiem ķērpjus, uotrā mīkstas purva sūnas LP. VII, 775;

[2) ein Unkraut im Flachse
Ruj.] Zu ķērpes.

Avots: ME II, 376


ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384



klakšināt

klakšinât (unter klakšķinât 3),

1): mit der Zunge schnalzen
-auch Dunika;

2) schnattern
Ramkau: pīles klakšina:

3) mit einem Lockruf
klak (Hühner) rufen Salis: k. vistas un cāļus: arī gailis klakšina, kad sauc vistas.

Avots: EH I, 609



klāt

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218


klaustīties

klaustîtiês (?) "stocken" St.: tâ liess, ka kauti klaustas, so hager als ein Gerippe Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "hager"). Vgl. kļaustîtiês.

Avots: EH I, 611


kledzināt

kledzinât [BW. 35755, 1 aus Rawen], = kladzinât: blīdenieku me̦llas vistas ik˙vakara kledzināja BW. 499, Nigr. Auch vom Geschrei des Sprechts: vai tā dzilna, vai ragana, kas mežā kledzināja? 23426, 1. [Vgl. li. klegénti An. 151.]

Avots: ME II, 220


klīrēt

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230


klubiķis

klubiķis, ein Holzklötzchen: (spīlai) vienu galu iešķeļ un šķē̦lumā iesprauž klubiķīti, lai nekustas Schnehpeln n. Fil. mat. 184.

Avots: EH I, 621


kludzīt

kludzît: vistas kludzī (ē̦d lielām klugām) rāceņus NB.; mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621


klukaziņa

klukaziņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. ("?") BW. 27262 var.

Avots: EH I, 622


klukstēt

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234


knābāt

knãbât, [li. knobóti "брать размазывая"], - ãju, tr., freqn. zu knābt,

1) wiederholt picken, hacken, zupfen:
vistas knābāja graudus Kand. tur sniedzīte knābāja kādu ciekuru MWM. VI, 120. lieli putni knābāja zirga gaļu LP. VI, 304;

2) fig., sticheln, vexieren:
biedri sākuši tuo knābāt Grünh.;

[3) pflücken
VL. n. U.] Refl. - tiês, sich mit dem Picken, Hacken beschäftigen: (vistas) knābājas pa miltiem LP. I, 188.

Avots: ME II, 244


knābelēt

knãbelêt Ahs:, -ẽju, wiederholt picken: vistas knābelē zemeņu uogas dārzā.

Avots: EH I, 629


knābis

knãbis: Demin. knābiņš BW. 2686, 14 (aus Satingen),

1): vistas k. BW. 2141, 2; ‡

3) vist[as] k.; ein kleines Geschwür am Augenlid (ein Gerstenkorn?), das nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn ein Huhn vom Waschwasser der betreffenden Person getrunken hat
Salis; ‡

4) uztaisīsim vēl vienu knãbi, lasset uns noch eine Flasche Branntwein trinken
Frauenb.

Avots: EH I, 629


knairīties

knaĩrîtiês, -uôs, -ījuôs Mesoten, sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen: vistas knairās Mesoten. tā viņi (= putni) te knairījās un mazgājās Virza Straumēni3 66 f.

Avots: EH I, 627


knecēt

knecêt, -ẽju,

1) "essen"
Schwanb., Sessw.; viel und schnell essen Laud.; picken Saikava: vistas (pīles, zuosis) knecē graudus; beissen, stechen (?): uodi knecē ("ē̦d") Lubn.;

2) Schläge versetzen
Jakobstadt.

Avots: EH I, 629


knibināt

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246


knierēt

kniẽrêt, Refl. -tiês,

2) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Frauenb., Gramsden: vistas knierējas; sich lausen Frauenb. vārnas uztupās aitām ... uz muguras un tur knierējās Dünsb. Bērnu draugs I, 63.

Avots: EH I, 632



knosāt

knosât, -āju Seyershof, = knãbât 1: vistas knosā ābuolu serdes.

Avots: EH I, 633


knosīt

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo 2 ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit N.-Wohlfahrt, mit ùo 2 Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo 2 ) Skaista, Warkl., (mit 2 ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo 2 ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo 2 ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25;

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635


knotēt

knuotêt, beissen (?): tie (gemeint sind Ameisen) knuotējuši šuo LP. VI, 683; knuõtêt, - ẽju, schlagen, peitschen Idwen, Frauenb. - Refl. - tiês,

1) = knuosīt: [tiem ir vaļas knuotēties BW. 29284, 5.] vistas knuõtējas Grünh.;

2) trödeln: gar saviem ruokdarbiem knuotē̦damās Alm. Rud. 53;

3) sich putzen:
meita caurām stundām knuotējas spuoguļa priekšā Grünh. tie tērpās, puosās un knuotējās itin kâ uz kāzām BW. [Wohl zur Wurzel von knuosīt.]

Avots: ME II, 252



knūbāt

I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.

Avots: EH I, 634


knūbāties

I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.

Avots: EH I, 634


kņupt

II kņupt, zusammengekrümmt (auf dem Bauch) liegen L.: viņš..., miega nastas spiests, kņūp un pluok sevī ar˙vienu dziļāk Druva I, 1111. [Vgl. knupt.]

Avots: ME II, 253


korēties

[kuorêtiês (?) Lemburg "knuosît (ies)": vistas kuorējas ; tas cilvē̦ks tikai kuorējas (= guorās, gruozās).]

Avots: ME II, 348


kosīties

I kùosîtiês [C., N. - Peb.], einander den Widerrist (kuosa) mit den Zähnen schuppen Spr. ; [kuõsîtiês Bauske, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern (knuosīties): vistas kuosās].

Avots: ME II, 349


kost

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349


kraitāt

kraitât: auch (mit ài 2 ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā 2 - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā 2 - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640


krākstēt

‡ *krākstêt (?), = krakstêt (?): viļņi gar kuģa malām lejas, ka dūc un krākst vien Dünsb. Temps 16. Refl. -tiês (?) "?": nuo mākuoņiem zib, krākstas tâ, it kâ uz past[a]ru dienu Dünsb. Divpadsm. gul. jumpr. 27.

Avots: EH I, 645


krāse

[krāse "Stachel" LD.: nuo tiem asiem dūrieniem, nuo tās ērkšķu krāses nāk pa matu galiņiem karstas asnis lāses Fürecker. Sonst unbek.]

Kļūdu labojums:
"Stachel" LD. = , ein Kranz (s. Augstkalns FBR. XI, 51)
krāsei jāpievieno krāses (krāses gehört zu krāse)

Avots: ME II, 267


krēslains

krẽ̦slaîns, krẽšļaîns, dämmerig, dämmerhaft, schattig: pār laukiem nāves klusumā līst mēnesnīca krē̦slainā Vēr. I, 1425. šūpuolis kustas kâ lielas, baltas buŗas krē̦slainā jūŗā Vēr. II, 135. lampa krēšļaini apgaismuo nelielu istabiņu AU.

Avots: ME II, 276


krikstēt

krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,

1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;

2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]

Avots: ME II, 278


krist

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281


kristus

kristus, für krustas, krustis; kristus, šķē̦rsus, kreuz und quer: jājiet, brāļi, kristus, šķē̦rsus BW. 26178, 6.

Avots: ME II, 281


krusts

krusts,

1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]

Avots: ME II, 289, 290


krūts

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293


kuģis

kuģis, kuģe, das Schiff (bei Manz. noch nicht vorkommend, erst bei Elv.): ar bitīti vēsti laidu, ar kuģiem grāmatiņu BW. 10751. ai, dieviņ, es redzēju skaistas kuģes jūrmalā 30690. Aus mnd. kogge oder schwed. kogg.

Avots: ME II, 300


kukot

II kukuôt: sitzend schlummern Seyershof; kukat Salis, erkrankt mit niedergebeugtem Kopf hocken: vis˙biežāk kuka vistas.

Avots: EH I, 669


kulašķena

kulašķena, =kulašiņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 669


kūlis

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335


kult

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


ķurkt

ķurkt, -kstu, -cu, intr., schreien, gackeln: vistas ķurkušas LP. VII, 181. vistas kladzinājušas, gailis ķurcis Etn. IV, 9. [Vgl. li. kiur̃kti "бурчать".]

Avots: ME II, 392


kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328


kustēt

kustêt, -u, -ẽju, sich rühren: es skatuos, es rauguos, kas kustēja. vilks ne pakustēt nekust LP. VII, 875. zirgs nekust nuo pē̦dām, lai nuositi VII, 473. kust kâ gliemezis, von einem, der langsam geht. viņam stāstuot od. nuo me̦liem ausis kust, von einem Aufschneider. bites kust un mudž od. čum un kust, wimmwln. Refl. -ties, sich hin- und herbewegen, sich bewegen: Sprw. kustas (od. kust) kâ ūdens zâle. kâ tu pruoti veikli kustēties Seib. Subst. kustê̦tãji, klein und gross Vieh (nur mundartlich) U. - Zu li. kušė´ti "sich regen", [sukùšo "kam in Bewegung", le. kušņât, r. кишá "Gewimmel" und vielleicht altčech. ksenec "Junge von Amphibien und Fischen", s. Potebnja РФВ, III, 103, Zubatý Sborn. fil. I, 124, Berneker Wrtb. I, 672. Das -t- in kustêt war ursprünglich wohl nur präsentisch, s. Le. Gr. § 619].

Avots: ME II, 328, 329


kužināt

II kužinât, tr.,

1) aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen:
[ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. [nekužināts stāv darbs Latg. 1.];

2) wühlen, auslesen, Essbares aussuchen:
paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [

3) auseinanderstreuen:
sūdus kužināt ārduot Für. I];

4) kitzeln:
kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. -tiês, wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. [(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]

Avots: ME II, 331


laidiņi

[laidiņi "Eckspädeln an den Halskragen" St.;

2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš 2 oder šķẽrgaldiņš);

3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]

Avots: ME II, 403


laiku

laĩku, laĩkus, früh, rechtzeitig: viņš laiku juo laiku pačukst jaunajam medniekiem LP. V, 211. ja rītu būs sauss laiks, vistas iet laiku gulēt Etn. II, 95. laiku, laiku (Var.: laikus, laikus) ceļu griezu BW. 10157.

Avots: ME II, 407


laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409


laipsta

laîpsta 2,

1) der Stock, um welchen das Abzuspinnende geschlungen ist, der Rocken
Ahs., Dond., Sassm., [Bielenstein Holzb. 383; laĩpstiņa "kuociņš, uz kā uzmauc spuoles tīšanai" Bauske];

2) "?": kas tā tāda laipstas mēle, kas parāva manas dziesmas? BW. 925, 2.

Avots: ME II, 410


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715


lāpīt

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: stas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728


lāpīt

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440


lāpsta

lâpsta,

1) der Spaten, die Schaufel
Manz., [Wolm.], C., Ps., Kand.: lai aizmaksā lāpsta! sagt man von der Schuld eines gestorbenen Schuldigers;

2) die Brotschaufel
[Bielenstein Holzb. 270]: kur būs ņemt maizes lāpstu (lizi) LP. VII, 872;

3) das Schulterblatt,
gew. so das Demin. lâpstiņa od. lāpstas kauls: puodu likuši uz ple̦ciem tai vietā, kur lāpstiņa Etn. II, 164;

4) lāpstiņa, das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
RKr. XVII, 89;

[5) das breite Ende des Ruders
U., Bielenstein Holzb. 632;

6) lāpstiņa, ein Brettchen für die Bandweberei
Bielenstein Holzb. 419; in N. - Peb. und Arrash = lēze des Webers;

7) lāpstiņa, ein Handgriff an der Sense daselbst
499. - Nebst lāpusta, li. lopetà, apr. lopto, slav. lopata "Schaufel", r. ластъ "(передняя) лапа морского звѣря", лáпость "ножная ступня" Zu le. lāpa II, s. Berneker Wrtb. I, 733, Būga PФB. LXVI, 243 f., Persson Beitr. 196 ff.]

Avots: ME II, 440


lāsa

[II lâsa Jürg.], làsa 2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 441


lauzīt

laûzît: auch Oknist, (mit ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,

1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza 2 (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,

1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;

3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;

4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);


5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.;

6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.

Avots: EH I, 724


ļenkars

[ļe̦nkars,

1) ein Schwächling Papendorf,
Wid.; ļe̦n̂kars 2 "nuolaidīgs cilvē̦ks, kas iet ļuodzīdamies" Ruj.; ļè̦nkars Trik. "ein leichtfertiger Mensch, der zu faulenzen liebt";

2) ļe̦nkars Mitau, Wolgunt, ļe̦n̂kars 2 Stenden, etwas lose und schlaff Herabhangendes,
(ļè̦nkars 2 Mar., ļè̦nkaris 2 Nerft) ein Fetzen: drēbes saplē̦stas ļe̦nkaruos.]

Avots: ME II, 536, 537


lepe

I lepe, der Klumpen, das Stückchen: neņem biezpienu tik lielām lepēm! guovis, nuo kūts izlaistas, sataisa lepes Tris., Aps. [Zu ļe̦pa II.]

Avots: ME II, 452


ļepše

ļepše Dunika,

1) das Trittbrett am Spinnrad;

2) "vertikālais kuoks, kas savienuo ratiņa paminu ar rata vārpstas kluoķi" (?);

3) "klabatas nuospiežamā dzelzs".

Avots: EH I, 771


lesine

lesine (juosta) "juosta; kuŗai dzijas nav cieši saaustas, saveldinātas, bet rakstā stiepjas vairāk pa virsu Auleja: lesinēm neveldinēja daudz. lesinēm vairāk dzīparu nekâ diegu.

Avots: EH I, 734


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


līdzatnests

lĩdzatne̦sts, mitgebracht: ē̦dušas līdzatne̦stas ciema maizes LP. VII, 863.

Avots: ME II, 479


liekacis

lìekacis (nom. pl.), lìekači,

1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;

2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].

Avots: ME II, 494


liekuļot

lìekuļuôt, intr., heucheln, sich an-, verstellen: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Paw. liekuļuota nuožē̦luošana Vēr. I, 1258.

Avots: ME II, 497


lielums

liẽlums,

1) die Grösse:
mēs bijām divi māsiņas, abas vienu lielumiņu BW. 14035. paši brāļi sav[u] māsiņu celtin cēla lielumā: augstas šūdināja, platu pina vaiņadziņu BW. piel. 2 5700. vē̦de̦rs šķūņa lielumā 20297. katra lieta, kuŗai ir lielums, ir dalāma SDP. VIII, 9. liẽlumâ, im grossen, en gros: lielumā pirkt, pārduot. sēj auziņas lielumā BW. 28133, 2;

2) der grösste Teil, die meisten:
tad lielums bij padarīts MWM. XI, 175. lielums upju MWM. VCIII, 893; lielums nuo naudas Kaudz. M.; lielums, Intr. Plur. (aus lielumis), grossenteils: lielums paši vainīgi A. XII, 751. arī tas e̦suot lielums dē̦la nuope̦lns ib. 755.

Avots: ME II, 502, 503


lieste

liẽste, liẽsta, liẽsts Aps., die Schusterleiste: tie visi bij kâ nuo vienas liestas ņe̦mti, sie waren alle vollständig gleich Vēr. II, 310. tad ņems puiku tūlīt uz liesta. [Nebst estn. lēśt aus mnd. lêste.]

Avots: ME II, 505


lietus

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507


līgzda

[I līgzda, der Jammer (?): kas dievu bīstas, tas tuop pēc līzgdu iepriecināts Manz. Post. I, 148. es e̦smu līgzdā Post. II, 249. - Vgl. liksta.]

Avots: ME II, 484


liksta

liksta, der Unfall, das Unglück, das Unheil, die Gehafr: tu dzīvību neesi saudzējusi mūsu ļaužu likstu dēļ Jud. 13, 20. kâ nu izpestīties nuo likstas? Etn. II, 77. [mums ir maize ar dzīvības likstu jāatve̦d Glück Jerem. 5, 7. - Zu liga ?]

Avots: ME II, 467


līkt

I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.

Avots: EH I, 750


limts

lim̂ts, -s, [limts U.], limte,

1) [lim̂ts 2 , -s, Arrasch], eine Strohdecke auf dem Mistbeete, auch vor dem Fenster
AP.: lai gul ziemu aple̦duojuse aka zem limtēm Austr. cik smagi gulstas šīs miglas limtis uz garu Austr. [klēts priekša aizklāta ar limtīm Austriņš Nuopūtas vējā 92;

2) lìmte N.-Peb., = lints 4;

3) lìmtes 2 (in Domopol lìmts 2 , -s) "ārdi rijā" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12 (S. 112).] vgl. lints. [Ursprünglich vielleicht: Reisigbündel;
in diesem Fall zu lìmt, vgl. poln. łom "Reisig, Windbruch".]

Avots: ME II, 471


līt

lît (li. lýti), lîstu od. auch liju Kaul., liju, intr.,

1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;

2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]

Avots: ME II, 491


līviņas

[līviņas "ein Durchhaü Sessw.; liviņas 2 "izdzītas, îzcirstas stigas" Modohn.]

Avots: ME II, 491


losts

luosts (li. stas "Brutnest"), ein Versteck, eine Nische, ein Tauben-, Schlag Mag. XIII, 3, 32. Zu lìst.

Avots: ME II, 528


lukts

lukts Frauenb., = lukta 2: vistas jau salẽ̦kušas luktā.

Avots: EH I, 761


ļunkanāt

ļun̂kanât PV., frei bewegen, biegen. Refl. -tiês PV., sich frei bewegen: pārlauztā vistas kāja vairs neļunkanājās: laikam saaugs.

Avots: EH I, 774


lūzāt

II lûzât, bersten, platzen: le̦dus sācis l. AP., Heidenfeld, Lubn., N.-Peb., Saikava, veitē̦tas rīkstes ir sīkstas un nelūzā PV.

Avots: EH I, 765


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


maita

màita (li. maità),

1) das Aas, das Fleisch gefallener Tiere:
kur maita, tur kraukļi saskrien. kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. maitās sist, zu Schanden hauen: es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11;

2) als Schimpfwort:
kurlais maita od. maitas gabals! bites, maitas, nuorējušas manu vīru dravenieku BVV. 30284. [Wie d. Aas (zu essen) urspr. die "Speise" bedeutet, so gehort wohl auch màita zu li. maĩstas "Nahrung", maitìnti "nähren", apr. maitā "nährt", li. mìsti "sich nähren", le. miteklis "Nahrung" und (?) ir. méith "fett". Damit entfallen die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99 und Wiedemann BB. XXVIII, 42; vgl. auch mist I.]

Avots: ME II, 552


mālains

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581


malka

malˆka,

1): zemes m., Torf
- auch Siuxt; ‡

2) Schimpfname für einen faulen Menschen od. ein solches Tier
AP.: tas ir gan m˙! vai tu kustēsi, m˙! Schimpfname für einen Störrischen, Ungehorsamen Seyershof: ak tu m. nuo vistas!

Avots: EH I, 781


māneklis

māneklis, mãnêklis C.,

1) [mãneklis Arrasch, Ruj., Bauske, mãnêklis PS., Trik.], das Trugbild, die Vision, die Täuschung, Gaukelei, Hilfsmittel zum Betören U.: viņš skatījās uz baltuo tē̦lu, kas stāvēja pret melnuo tumsu durvīs kâ nuoslē̦pumains, mē̦ms māneklis Zalktis v. J. 1908, № 4, S. 40 [mānekļus (Visionen) redzēt Bers.] visa ticība bez īstas atgriešanās un labuošanās ir tīri mānekļi Latvju Tauta XI, 1, 45; [mãneklis Lautb., etwas, womit man kleine Kinder von der Mutterbrust entwöhnend täscht];

2) der Betrüger, Flunkerer [mãneklis N. - Peb.]: Andris palicis liels māneklis, - tik mānās ar visiem Schwanb.

Avots: ME II, 582


masta

masta, eine Elle Depkin n. U. Zu li. stas dass. [und le. mest? Vgl. li. stas "Mass" bei Trautmann Wrtb. 183].

Avots: ME II, 565


masts

II masts (li. stas "Fischzug"),

1) [Bielenstein Holzb. 652], ein Fischzug:
zvejnieks reiz apme̦t mastu (= izme̦t tīklu) JK. V, 129;

2) "die Mast"
bei der Treibjagd, Klapperjagd U., Dond., [Fest., Stenden, Seltingshof]: pirmā mastā viņš aplenca vienu stirnu LP. VI, 744. tai dienā ne+kas gudrs neiznācis ar medībām: briedis izšmaucis nuo masta V, 228. dzinēji mastu apņemt sāk A. XX, 855; ["der Schlag (eines Waldes, im Forstwesen)" MSil. - Wohl zu mest; s. Leskien Nom. 531].

Avots: ME II, 565


mats

I mats,

1): dzīvāja da sirmu matu (lebte lange, wurde alt)
Pas. XII, 351 (aus Lettg.). dzīvāja laimīgi līdz sirmam matam V, 298 (aus Welonen);

2): tas te bērziņš matā (genau)
tik˙pat gaŗš, kâ tas Seyershof. teļš matā atdevies mātē AP. mēs ... izsakam ... rupjas, prastas lietas tik smalki, ka ne˙kas tur nepaliek vairs nevienā matā tik rupjš Kaudz. Izjurieši 246;

3): (hierher?) matu nauda Diet., das Geld, welches der Gast dem noch ungetauften Kinde schenkt;


4) in Pflanzennamen:
vilka m., nardus stricta Gr.-Buschh., Oknist; ve̦lna m., nardus stricta Oknist; ve̦lna mati, cuscuta epithymum Bixten.

Avots: EH I, 785


maukls

[maûkls Warkh. "spuostas" (eine Falle) Wessen: ietiki tādā mauklā, ka ārā vairs nevari tikt.]

Avots: ME II, 568


mazīt

ma˙zĩt: suns m. iesmilkstas AP.

Avots: EH I, 788


meķis

meķis: tas jau skrien (sēž) kâ m. ("?") Orellen. sēž kâ m. ("?"): nẽkuo nerunā un nekustas arī ne˙maz Lems.

Avots: EH I, 797


mešķi

mešķi "Streu aus zertretenem Schilf": mešķus mīt Angern; [Streu fürs Vieh; "sunim pame̦stas cisas" Ohlenhof].

Avots: ME II, 606


mest

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802


metenis

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607


mežģīt

mežģît,

1): mežģītās juostas strīpītēm savilka pie sienas un ar pirkstiem lasīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 804


miegs

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651


miegt

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824


miests

I miẽsts, [miêsts 2 AP.], Demin. verächtl. miẽstelis, [miesta Glück I Chron. 7, 54; Judith 4, 5; 15, 7; Makk. 14, 16], den kleines Städtchen, ein Flecken. Nebst li. miẽstas und apr. mestan aus slav. město.]

Avots: ME II, 655


mijkrēslis

mijkrẽslis [richtiger: mīkrēslis?], mikrèslis 2 Fehteln, mikrēsls U., die Dämmerung [am Abend]: zeme un jūr,a stāvēja mūžīgā mijkrēslī Duomas I, 77. ar mikrēsli rimstas dienas darbu un rūpju truoksnis L. W. 1921, № 50, 11. caur nakts mikrēšļiem MWM. VIII, 594. mijkrēslītis nāk nakti aust A. XX, 942.

Avots: ME II, 625


mīkstčaulis

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis 2 Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642


mīksts

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643


mirst

mìrst, ‡ Refl. -tiês, = àizmirstiês: viss mìrstas 2 ; ni·kā nepieminu Zvirgzdine. mirstas man; kaida diena ebenda. tâ kâ mir̂stas 2 kas nedarīts Ramkau, es scheint (mir), als ob ich etwas zu tun vergessen habe.

Avots: EH I, 818


most

muôst: auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda 2 Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu 2 (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu 2 (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas 2 ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841


muciņa

muciņa,

1) das Tönnchen,
Demin. zu muca;

2) auch: mucīte U., in der Fischersprache ein auf dem Wasser schwimmendes Zeichen (Boje):
pie āma plūksnas tiek sieta muciņa, kas pe̦ld virs ūdeņa Etn. II, 106. mucīte, Marke am Zugnetze, um in rechter Richtung zu ziehen PK., U.;

[3) eine Art Männerrock:
visi nē̦sāja pašaustas pe̦lē̦kas vadmalas svārkus vai muciņas Janš. Dzimtene 2 II, 287].

Avots: ME II, 658


mulst

mùlst [PS., C., mùlst 2 Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665


muncis

I muncis,

1): bē̦rnu sautēt nuost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 307; "kamzuolis; vīriešu adīta jaka" (mit un̂ 2 ) Grenzhof n. Fil. mat. 63; "bieza pašaustas drēbes (sieviešu) jaka" (mit 2 ) Frauenb.; "adīta vai nuo drēbes šūta šaura (sieviešu) jaciņa" (mit ) Siuxt; dabūsi pa muñci (= muguru)! Siuxt.

Avots: EH I, 832


namelnieks

namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]

Avots: ME II, 692


ņārba

ņârba 2 : "izpūrusi nuogriêztas drēbes mala" Frauenb.; "kaut kas savēlies (piem., nuokulkstas)" Dunika; ņârbas 2 Schnehpeln "Fetzen, Lumpen".

Avots: EH II, 112


nārsts

nā`rsts (li. nar̃stas, [r. норость]), [nārsta U., nārste St.], das Laichen, die Brunst (der Vögel U.): raudas bija pilnā nārstā Jauns. ieraudzījis lielu pulku uodžu nārstā. nārsta od. nārstu laiks, Laichzeit der Fische, Brunstzeit der Amphibien Kand. čūskas salasuoties nārstu laikuos lielās čupās LP. VII, 1271. [Zu nērst, li. ner̃šti "laichen", klr. нéресть "Laich u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 401) und vielleicht (nach Petersson Balt. - slav. Wortstudien 7) zu westosset. nà`rsun "aufschwellen, aufgedunsen sein."]

Avots: ME II, 701


necerīgs

necerîgs "?": bē̦da, bē̦da, jauns puisīti, necerīga ļaudaviņa! ni tev taisa mīkstas vietas, ni mīļi ... parunā Tdz. 47703.

Avots: EH II, 10


neievērība

ne-ìevèrĩba, die Nichtbeachtung: atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stas garīgas mantas Vēr. I, 1289.

Avots: ME II, 716


nemērs

nemẽ̦rs: Cieba nuobīstas par nemē̦ru Janš. Līgava I, 383.

Avots: EH II, 16


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nepiedevīgs

nepiedevîgs, nicht verzeihend: viņi ... ir ... karstasinīgāki, nepiedevīgi Janš. Nica 18.

Avots: EH II, 17


ņērgt

[ņērgt, -dzu,

1) schwach und undeutlich sprechen
Bers., Etn, IV, 148;

2) vistas ņêrdza 2 (gackelten)
Lautb.;

3) "weinen"
Erlaa.]

Avots: ME II, 902


nerimenes

‡ *nerimenes od. *nerimeņi, die Unruhe (?): kâ nerimeņu apsē̦stas nevarēja ne˙kur palikt Veselis.

Avots: EH II, 18


nesāt

ne̦sât (li. nešoti Tiž. II, 331, 335, 340): auch Dunika, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr,, Siuxt, Sonnaxt: ka (zirgi) neizbīstas un nesāk mūs n. Janš. Dzimtene II 2 , 60. diezgan jau nu esi guovs asti ne̦sājusi (= gane bijusi) III 2 , 397.

Avots: EH II, 19


nez

nez, nezin, nezin, man weiss nicht: nez vai iet jau gulēt? soll man schon schlafen gehen? Blaum. nezi vai tas tiesa, kuo ļaudis par tevi runā? Ahs. n. RKr. XVII, 40. kas erhält nach nez, nezi, nezin die Funktion eines unbestimmten Fürworts, so auch das fragende Adverbium kâ, = kaut kas, kaut kâ: dievs un ve̦lns reiz saderējuši nez uz kuo, Gott und der Teufel hätten einst gewettet - man weiss nicht worum = um irgend etwas Etn. III, 175. nez par kuo viņas tâ sačukstas A. XII, 673. nez˙kâ tas tâ nuoticis. vērdzene nezin kâ ar mieru LP. IV, 38. ja ūdens gadītuos, tad es atduotu nezin kuo, dann würde ich alles Mögliche geben II, 34. nez kas (gew. zusammengeschrieben: nezkas) arī izvilcis krustu A. XI, 8. nez˙kas liels tur neizjuks. viņš duomā, ka viņš nez˙kāds (nezin kāds) vīrs, er meint, dass er ein bedeutender Mann sei.

Avots: ME II, 741


niedaļa

niedaļa, nieduola, niedolis, nieduols BW. 229014 var., nieduolājs BW. 33862, 4, das Rohr, das Röhricht: duodat jel kumeļam vēja lauztu niedaliņu! BW. 19393. man pazuda raibalīte; vai palika niedaļās? BWp. 747, 2. kas uguni zibināja niedaliņas krūmiņā? 10033, 1. iz nieduoļa nāras saldsērīgi smejas Rainis. es savam kumeļam nieduoliņa stalli daru; pūš vējiņš, skan nieduoļi, dancuo mans kumeliņš BW. 29733, 1. slēpjaties, baltas vistas, nieduoliņa klētiņā! 13540. kur likšu pādīti izdancinājis? nieduolu gultā, ābuola cisās 1575, 1. izte̦k balta dze̦guzīte, nuo nieduola kūkuodama 19108, 1. kur vēji zaruos un nieduolī gaužas MWM VI, 163. [redzēja tikai rudzus kânieduolus - gaŗiem, re̦sniem stiebriem un jau vārpās Janš. Dzimtene 2 I, 217.]

Avots: ME II, 749


nikties

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744


nočamdīt

nùočam̃dît,

1) [herunterschlagen]:
nuočamdīt ābuolus nuo ābeles PS.;

2) verscheuchen:
vistas nuo laktas, zvirbuļus nuo kuoka.

Avots: ME II, 769


nočiepstēt

nùočiepstêt, intr., einen piependen, wimmernden Ton von sich geben: suņi kuožuot raganas, ka nuočiepstuot vien Etn. III, 57. Refl. - tiês, einen jämmerlichen Ton von sich geben: žē̦li viņi nuočiepstas Latv.

Avots: ME II, 771


nodarīt

nùodarît,

1): "padarīt" Sonnaxt: visu kuo n.;

4): n. dziji;

5) = nuoadît Lieven-Bersen: zeķītes, kas bija uzme̦stas adīklī, paliks nenuodarītas Stērste A. Z. 120; ‡

6) fest zumachen
Dunika: dures tâ nuodarītas, ka nevar attaisīt;

7) (in der Tür) zerquetschen
Dunika: n. pirkstus. Refl. -tiês,

3) zufällig sich gestalten:
ve̦zums nuodarījies uz vienu pusi, iznācis šķībs Ramkau. (krāsuojamais gabals) taids rūsgans nuodarījies Auleja.

Avots: EH II, 38


noencēt

nùoencêt, ‡

2) = nùolîst Wessen;

3) aufessen
AP. (mit ), Saikava: n. visus ābuolus;

4) "nuokast" Meselau: vistas nuoencējušas visu dārzu.Refl. -tiês "nuopūlēties" Schwitten; bis zur Erschöpfung zanken Heidenfeld, Ruhental: sievas tâ nuoencējušās, ka nevar ne parunāt.

Avots: EH II, 44


ņoga

I ņoga: ņogas Dond. n. FBR. V, 126 "ņugas"; (> tahm. ņo`gs ) Rothof n. FBR. VIII, 111 "same̦stas drēbes, sasvaidītas lietas".

Avots: EH II, 115


nogaloties

[nùogaluôtiês, verscheiden, krepieren: palūkuo, ka (zirgs) steliņģī kādreiz nelabi neapgulstas un nenuogaluojas Janš. Dzimtene 2 94.

Avots: ME II, 783


nogult

nùogult,

1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;

3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogulˆstas 2 nuo vēja Ramkau.

Avots: EH II, 48


nogult

nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789


nogurt

nùogur̃t, intr.,

1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];

2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]

Avots: ME II, 789


nokladzēt

[nùokladzêt, eine Zeitlang kaklen: vistas nuoklaiz Grünwald.]

Avots: ME II, 797


nokladzināt

nùokladzinât: vistas, izdējušas uolas, nuokladzināja Vank.

Avots: EH II, 53


noknābt

[nùoknābât,

1) abpicken:
cāļi nuoknābāja putraimus N. - Peb. vistas nuoknābāja uogas Widdrisch;

2) tothacken:
gailis nuoknābāja cāļus Salis.]

Avots: ME II, 799





nokulstine

nùokùlstine 2 Kaltenbr., aus dem Flachsabfall gesponnenes Garn; n. drēbe ebenda, Zeug, das aus solchem Garn gewoben ist. S. auch ME. II, 803 unter nuokul˜stas.

Avots: EH II, 57


nokult

nùokul˜t

1): n. ar vāli drēbes mīkstas un glumas Frauenb., Seyershof. nuokūlām [līdz nāvei] Cacana meitu Vanagu ligzda 27. ruokas kusa, - nevarēja rakstā n. Ramkau; ‡

2) töten
Lng. Refl. -tiês,

2) das Dreschen (des Getreides) beendigen
Pas. X, 305: n. pa slitu laiku Seyershof; ‡

3) ausgedroschen werden:
labi nuokūlies klājiens Ramkau; ‡

4) vom Dreschen müde werden:
bija tâ nuokūlušies, ka ... Jürgens 68; ‡

5) mit Mühe an einen Ort gelangen
Diet.

Avots: EH II, 57


nokunkstēt

nùokuñkstêt, intr., einen stöhnenden, ächzenden Laut von sich geben: "beigts ir", viņš nuokunkst Vēr. II, 528. Refl. -tiês, [stöhnend sagen]: "kas ārā tur?" nuokunkstas viņš Bārda.

Avots: ME II, 803


nolaist

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807


noļengāt

[nùoļe̦ñgât,

1) "sich langsam herunterbewegen":
zaķis nuoļe̦ngāja nuo kalna Vank.;

2) "schlaff
(ļe̦ngans) machen" Kursiten; "schlaff hingehen" Sauken;

3) heruntermachen
(Naud.), entehren: tādas bābas spējīgas aprunāt un nuoļe̦ngāt katru guodīgu cilvē̦ku Erlaa, Laud., Lüdera, Jürg.;

4) faulenzend (die Zeit) verbringen
Ruj., Plm.: ar dakšām ruokā visu cēlienu nuoļe̦ngājis.] Refl. -tiês,

1) [eine Weile sich schlaff bewegen]:
Jānis sakustas tâ, ka visi luocekļi nuoļe̦ñgājas [Nigr.;

2) "nuolaisties" Lautb.].

Avots: ME II, 814


nolīkt

I nùolìkt [li. nuliñkti], intr., sich herab -, niederbeugen, sich niederbücken: tai zariņi nuolīkuši uz citām āriņām BW. 12442. līkas kājas nuolīkušas 1425. kuoki rudeni bagāti nuolīka ar augļiem U. b. Ieva nuolīka pār darbu MWM. XI, 175. Refl. - tiês, sich niederbeugen, sich niederbrücken: nuolīkstas pie slimnieka A. XX, 322.

Avots: ME II, 811, 812



nonest

nùonest,

2): atskrēja baltais gulbis un nuonese juo Pas. IV, 542; ‡

3) abtragen (Kleider)
Seyershof: pa laukiem nuone̦stu virsjaku valkā mājā;

4) überschwemmend mit Schlamm od. Schutt bedecken:
tās pļavas tiek plūduos nuone̦stas Heidenfeld. ar našu nuone̦stas pļavas AP. Refl. -tiês,

2) für sich wegtragen
Auleja: saknīšu piekašas i[r] nuone̦sas;

3) sich abtragen
Seyershof: šis lakats jau ir nuonesies.

Avots: EH II, 72


noplakšķēt

nùoplakšķêt, nùoplakšêt, [nùoplakstêt], ein patschendes, klatschendes Geräusch von sich geben: lietus lāses nuoplakšēja luogā MWM. VIII, 922. sitiens nuoplakšķēja A. XX, 770. [pacēlās maza lāpstas lieluma zemes šņauka... un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsē̦ta 91.]

Avots: ME II, 829


nopļekāt

nùopļe̦kât, tr.,

1) abtrampeln:
vistas nuopļe̦kājušas puķu duobes Dond.;

[2) (mit Schmutz) bespritzen, beflecken:
pa nakti mājās nākuot nuopļe̦kāju bikses Dunika. Refl. -tiês, sich beschmutzend bespritzen Dunika].

Avots: ME II, 833


noplidināt

nùoplidinât,

1) schwingen
(perfektiv): gailītis spārniņus nuoplidināja BW. 24889, 3;

2) niedertreten, abtrampeln:
vistas auzas nuoplidinājušas C. nùoplikšêt,

Avots: ME II, 831


norietēt

nùoriẽtêt, ‡

2) = nùorìest I 1: viņai nuoriet ... ruoku plaukstas Pas. IX; 213; ‡

3) absterben:
kājas jau nuorietējušas, seine Füsse, die vom Frost gerührt waren, sind schon abgestorben Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82


norimt

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839


nosaļīgs

nuõsaļîgs Seyershof, = salîgs 2: traki nuosaļīgas vistas, ne˙maz ziemā nevar nākt ārā.

Avots: EH II, 83


nošaust

nùošàust, tr., abprügeln, stäupen: nuošauš mani māmuliņa, iesviež nātres krūmiņā BW. 3042. miesas tik˙pat kâ ar nātrēm nuošaustas Etn. II, 136.

Avots: ME II, 865


nosēst

nùosêst [li. nusė´sti],

1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;

2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,

1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;

2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.

Avots: ME II, 845


noskliest

nuoskliẽst Dunika, = nùokliest: visas gŗāvmales nuoskliestas ar linie̦m.

Avots: EH II, 86


nospiest

nùospiêst, tr., be-, er-, niederdrücken: nuospiest bisei gaili. nasta nuospiedusi ple̦cus. [saules karstums labību nuospiež U., erstickt.] ce̦nas nuospiestas diezgan ze̦mas Apsk. bē̦das nuospiež garu, sirdi. Refl. -tiês, sich, einander nieder-, er-, bedrücken.

Avots: ME II, 856


notikt

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,


notikums

nùotikums,

1) das Ereignis, die Begebenheit:
stastā savirkņuoti dažādi raibi nuotikumi;

2) eine Krankheit, namentlich eine Kinderkrankheit, zutolge derer die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (tas pats, kas nakts pamašas) JK. VI, 45; 44; 29. dabūšu drudzi vai citus kādus nuotikumus Grünh., [Janš. Paipala 24.)

Avots: ME II, 875


notramdīt

[nùotramdît,

1) verscheuchen:
suns vistas nuotramdījis nuo pērkļiem Kl. nuotramdīt vistas nuo laktas Wolm.;

2) "nuorāt": n. bē̦rnu Warkl.;

3) "nuoķert": beidzuot se̦sku nuotramdīja Behnen;

4) = nùotraukt 1: n. ābuolus nuo ābeles N.-Peb.;

5) ermüden
(tr.): n. zirgu Bers. Refl. -tiês, hin und her laufend müde werden: kumeļi nuotramdījušies Lautb.]

Avots: ME II, 876


notraucēt

[nùotraucêt,

1) verscheuchen:
n. vistas nuo kaņepēm Lis.;

2) störend verhindern:
es tuo gribēju padarīt, bet tu mani nuotraucēji Lautb.;

3) erschrecken
(tr.): viņš mani nuotraucēja Arrasch.]

Avots: ME II, 876


notrenkāt

nùotre̦ñkât, freqn., nùotrènkt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. gluži putās zirgu bij nuotrencis Tirzm.;

2) herunter-, wegjagen:
vistas nuo lauka;

3) abmagern:
adiņi zemi nuotre̦nkā Lind., Nerft n. U.

Avots: ME II, 877


notupt

[nùotupt Warkl., Lautb.], nùotuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kad kaķi sapeŗ, vai citādi aizkaitina, tad tas nuotupstas Etn. II, 80. vārnas nuotupušās bē̦rzuos Aps.

Avots: ME II, 878


novirpuļot

nùovir̃puļuôt,

[1) aufsprudeln
Behnen, Vank., MSil.]: ūdens nuovirpuļuoja tanī vietā Stari II, 758. [kur zivs aizskrien, tur ūdens nuovirpuļuo Sessw., Ermes;

2) herunterrollen
(intr.), herunterwirbeln: naudas gabals nuovirpuļuoja nuo galda Jürg. bē̦rni nuovirpuļuoja nuo kalna Widdrisch, Kalz. salmu kūlis nuovir̃puļuoja nuo jumta C., Segew., Autz, Grünh. lapiņa nuovir̂puļuoja nuo kuoka Lis.;

3) dahinwirbeln Kerstenbehm:
vēja ne̦stas lapas nuovir̃puļuoja (Mitau, Serben) od. nuovir̂puļuoja (Mar.) man garām.]

Avots: ME II, 888


nožmaugt

nùožmaûgt, tr., erwürgen: cilvē̦ku. Refl. -tiês, sich erwürgen: putns trūkstas un nuožmaudzas Vīt.

Avots: ME II, 894


ņudzeklis

ņudzeklis [Serben Lennew., Alswig, Serbigal, Mesoten], nudžeklis MWM., der Wirrwarr, das Gewühl, Gewimmel: dzīves, jautu ņudzeklis R. Sk. I, 63. aizbraukt ar visu savu sajukušuo duomu ņudzekli A. XX, 168. [vistas sataisījušas kaņepes par ņudzekli. izmaltus, bet nekultus linus peles bieti vien sakapā par ņudzekli, ietaisuot migas. saveldējusi labība ir ņudzeklis N.-Peb.]

Avots: ME II, 904


osta

uosta Bielenstein Holzb. 617, uosts ebenda, die Flussmündung; uõsta Arrasch, Bl., C., Dond., Kaugershof, Selg., uôsta (li. uostà "Mündung") Bers., Drosth., Prl., Sessw., N.-Wohlfahrt, ùosta 2 Golg., Kr., uôsta 2 Bauske, Jürg., uosta L., U., uõsts (li. úostas "Mündung") Dunika, Nigr., PlKur., uosts U., der Hafen: pie jūras uostām Glück I Mos. 49, 13. viņš tuos uz . . . uostu pavadījis Psalm 107, 30. kara uosta, der Kriegshafen, tirdzniecības uosta, der Handelshafen. Zu lat. ōstium "Flussmündung", ōs, ai. āh, ir. á "Mund", an. óss "Flussmündung", le. uosleja u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 168, J. Schmidt Neutra 221 und 4071, Būga LM. IV, 445, Trautmann Wrtb. 19 f.

Avots: ME IV, 421, 422


osti

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422


pa

I pa;

1) a): palīst pa galdu Dunika, Rutzau; b): pa le̦dus Preiļi (Kur. Nehrung); c): kur ... tavs pirmais daiļumiņš? ... palāvē pa sluotiņu lapiņām BW.1247 (aus Gr.-Sessau); 2): pa duris! "hinaus!"
Oknist n. FBR. XV, 184 (zu diesem pa vgl. Lskf. § 388,

3); iet pa sniega virsam Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. pa mājām (= nuo mājas uz māju) braukalē ebenda;

3): pa rītam, des Morgens
Auleja (wohl nach r. по-утру);

4): (mit dem Gen.; wohl ein Lituanismus) pa runājuma, nach der Unterredung
Preiļi (Kur. Nehrung). bē̦rns pa septiņu nedēļu nuogāja pakaļ (starb) BielU.;

5): luopi neiet pa ruokai (= neveicas ar luopiem) Kaltenbr. n. FBR XVII, 74. izadevis pa ve̦cā Anča sievai ("dzimstuot iznācis līdzīgs ...") ebenda. nebijām pa draugam ebenda. jis iet pa maniem (verteidigt mich)
Oknist n. FBR. XV, 184. pa leitiskam ebenda;

6): nuo katras sē̦tas pa divi cilvē̦ki Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. jis dzīvava tik pa gadam (vienā vietā) ebenda; ‡

7) bis
(wohl nach r. no "bis"): ūdins pa juostas vietai Auleja. pa šai dienai ebenda und Pas. VIII, 103 (aus Preili in Lettg.);

8) "?": maksātu pa cik ("vai cik"), ja tādu varē̦tu dabūt Frauenb. (od. zu pa II?).

Avots: EH II, 118


paēst

paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,

1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;

2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. 2 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,

1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;

[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].

Avots: ME III, 25


pagaisināt

[pagaisinât, verlieren Rositten (n. Pas. I; 358): stas pagaisināt labu tirdzību L. W. 1921, № 45, 22.]

Avots: ME III, 26


paģībe

paģībe, die Ohnmacht JK.- V 15: [atmuostas vilks nuo paģībes Pas. I, 231].

Avots: ME III, 34


pagrūstelēt

[pagrūstelêt (mehr deminutivisch), pagrūstît, wiederholt ein wenig (an)stossen: p. krê̦slu; p. cilvē̦ku, lai muostas.]

Avots: ME III, 31


pagubt

[pagubt, (zusammen)sinken: p. zem smagas nastas. māja uz vienu pusi pagubusi Warkl.]

Avots: ME III, 31


pagurt

pagur̃t, intr., ermüden, ermatten: pagurt zem grūtuma nastas Aps. mani spē̦ki pagurst Vēr. II, 1073. sirds pagurst aiz sē̦rām Aps. viņš bija kluss kâ paguris Vēr. I, 829. Subst. pagur̃šana, das Ermüden, Ermatten; pagurums, die Ermattung, Abspannung.

Avots: ME III, 32


pajemt

pajemt,

1) - 3): auch Pas. I, 330; VIII, 53; IX, 231; XI, 283; XIV, 496, PlKur. u. a.; svārku nepajēmis cauri (der Rock war nicht vom Regen ganz und gar durchnässt)
Kaltenbr.; ‡

4) abschlachten
Frauenb.: nuo rīta agri vajaga p. teliņu. Refl. -tiês,

1): "labi, dēliņ, būšu!" pasajēme ... ve̦lns Pas. V, 140. jis pazajēmēs, ka būs ... IX, 278. kad viņš paje̦mas, tad viņš tuo dara Strasden. puisis, pajēmies, aiziet pruojām Sonnaxt; ‡

2) = paņemtiês 1; pasajēmies savu galvu, aiziet ("aiziet, kur grib") Nerft; ‡

3) nehmen, heiraten:
pasajēme ve̦cu sievu Tdz. 54263; ‡

4) = paņemtiês 4: viņš ir pajēmies me̦luot Kand. vistas ir pajē̦mušās nākt manā dārzā Strasden; ‡

5) herkommen, sich einstellen
(r. взяться): nuo kurenes pasajēmies (nach r. откуда ни взялся) - izlien nuo dziļuma ve̦lns Pas. XII, 497 (ähnlich V, 167; XIII, 56). ‡ Subst: pajē̦mums, das Genommenhaben; das Genommene; "eine Abteilung von 3 Aufschurfädep, 3 Zähne des Weberkammes, 3 Ösen der Weberhefteln" Auleja: desmit pajē̦mumu saskaita - tie ir pāsms.

Avots: EH II, 138


pajume

pajume [Mar.], pajums, pajumte, pajumts U., der Raum unter einem Dache, Abschauer, das Obdach: rati stāvēja pajumē pastumti Janš. brālis viņai deva pajumti un maizi Nigr. taisāt, tautas, augstas durvis, vēl augstākas pajumtītes! BW. 24221, 4. viņi mājuo vienā pajumtā A. XII, 387. aizjūdziet manu zirgu, pādzeniet pajumtē (Var.: pajumē, pajumā)! BW. 26181.

Avots: ME III, 37


pakaišam

pakaišam, Adv., = izkaišu (?): monētas, kas atrastas p., bet apmē̦ram vienkuopus, līdz ar saplīsušu ... puodiņu, nuo kuŗa, liekas, tās izsvaidītas Jaun. Ziņas 1932, № 179.

Avots: EH II, 139


pakāpele

pakâpele, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe Karst.: augstas dzirnas, augsta abra, pakāpeles vien vajaga BW. 21440; LP. VI, 574.

Avots: ME III, 43


pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43


pakašāt

[pakašât, ein wenig kratzen od. scharren: p. galvu; lai vista pakašā graudus! Refl. -tiês,

1) ein wenig scharren
(intr.): lai vistas pakašājas! Lis.;

2) ein wenig zanken:
viņš mīl pakašāties Jürg.]

Avots: ME III, 42


paķele

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53


pakledzināt

pakledzinât Dunika, =pakladzinât: sabaidītās vistas kādu laiku pakledzināja un tad aprima.

Avots: EH II, 142


pakopā

pakuõpā, pakuõpus, [pakuopu Ar.], pakuopis Bl., ziemlich nahe zusammen, in der Nachbarschaft, vereint: [abas... muižas gul pakuopus Janš. Dzimtene V, 278.] mums abiem pakuopā savs mūžiņš jādzīvuo BW. 22980, 1. tas nepierāda, ka pakuopus stāvuošas bišu saimes savā starpā pazīstas Zemk. ve̦ca klētiņa stāvēja ar malkas un žagaru grē̦dām tâ pakuopus R. Sk. II, 140. [izglābdamies pakuopus ar... bē̦rniem Janš. Dzimtene 2 391.] tie ir pakuopis, die treiben Unzucht mit einander Bl. Der Komparativ davon pakuõpâk, ein wenig näher zusammen: mājas pakuopāk citā pie citas Kand.

Avots: ME III, 52


pakrēslis

pakrẽslis: auch (mit è 2 ) Atašiene n. Fil. mat. 102, Borchow n. FBR. XIII, 25, Fest. n. FBR. XVII, 82, pakrēšlis Pilda, Demin. pakrēsliņš BW. 2788,

1): auch Ramkau, (mit è 2 ) Sonnaxt, (mit ê) Liepna, Mahlup, Oknist, (mit ê 2 ) Salis, (mit ē) Seyershof, Wolm. (hier nach BielU. "der Schatten; den ein Gegenstand wirft, was
ē̦na nicht heisst"); "paē̦na" (mit ē) Wessen, (mit è 2 ) Warkl., Zvirgzdine, (mit ê) Lubn. n. FBR. XVII, 117, (pakrèšlis 2 ) Skaista n. FBR. XV, 36: kad saule stipri spiež, tad meklē pakrēšļa Linden in Kurl., Warkl. kad pulkstiņš vienpadsmit, tad p. ir pieci pē̦di Liepna. ganus dzina mājā, kad pus piektas pē̦das bij pakrēšļa Ramkau. Būŗa kalniņā ... četras vasaras ... tika mē̦ruojis savu gana pakrēsli Austriņš Raksti IV, 511;

2): auch Kreuzb.; pagasts duod man pakrèsli 2 Sonnaxt. vistas saskrēja pakrêslī (unter ein Obdach od. unter einen Baum)
Lubn. n. FBR. XVII, 117. - suņa pakrèšļi 2 , der Hanf - auch Erlaa. mun suņa pakrēslis (gestossener Hanf) cibiņā ebenda.

Avots: EH II, 144


palaist

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus;

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148


palme

palme "?": pakaļā ap juostas vietu tiem (vamžiem) bij palmes (sarkans iešuvums ar vijiņu) Etn. IV, 109.

Avots: ME III, 62


paltraks

pal˜traks, gew. Pl. pal˜traki ein grosser Überrock; Mantel Karls.: paltraks - līdze̦ns biezas pe̦lē̦kas vadmalas mantelis ar lielu apkakli, kas sniedzas līdz pusmugurai, pat līdz juostas vietai; gaŗums līdz puslielu RKr. XVII, 30. uzvelc vēl kādu paltraku, ka nenuosalsti! Matkuln. Aus mnd. paltrock.

Avots: ME III, 63


pamala

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. 2 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65


pamatīgs

pamatîgs, gehörig, gewaltig, gross, gründlich: pāmatīgas naglas bijušas iesistas LP. VII, 126. viņš šuo jautājumu aplūkuojis juo pamatīgi Latv.

Avots: ME III, 66


panara

panara (unter panars): nāks ar pilnām panarām (= mārsniem?) mājā Azand. 30. ar mugurā pakārtām panarām 3l. turē̦damas zem kakla savilktuo panaru mazgu 32. pļaunuot un ne̦suot ābuoliņa panaras (wohl = nastas wie Etn. IV, 162) Vanagu ligzda 56. - (Von schlechtem Essen:) tās pašas panaras! ... būtu jel salde̦nu pienu uzlikuse! Blaum. Latv. 1. p. 1909, S. 38.

Avots: EH II, 159


paobties

pauôbtiês,

1): zemnieki sačukstas un pauopdamies atbild J. Bankins Šis un tas I, 2 (s. auch 33 und 41).

Avots: EH XIII, 186


papārte

papārte: auch Kaltenbr., Nerft; papārtē izce̦puši Tdz. 42415 (aus Memelshof). "dzē̦stas uogles" ME. III, 80 zu ersetzen durch "dzē̦stās uogles Jauns. Raksti V, 113".

Avots: EH XIII, 162


papārte

papārte, eine Vertiefung unter dem Ofen Warkl.: papārte - zem krāsns mūrīša ieduobums, kur uogles saslaucīt, kad tās izdzēstas Nerft. papārtē caur tumsu sare̦dzamas šuodien dzē̦stas uogles. [Wohl zu pārts.]

Avots: ME III, 80


paputēt

paputêt, intr., etwas stäuben, verkommen, verschwinden: pe̦lus vien paputēja BW. 16777, ē̦kas bij nuolaistas un paputējušas Purap.

Avots: ME III, 84


pāraine

pāraine, in der Verbind. pàraine 2 juôsta Auleja, eine Art Gürtel ("pāraines juostas tiek ciešāk saaustas nekâ lesines, un tām ir vairāk diegu nekai dzīpura"). Plur. pāraines Lettg. "izšuvums ar divām actiņām blakus".

Avots: EH XIII, 196


parakņāt

parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH XIII, 166


pārbizinēt

pãrbizinêt Dunika, OB., Rutzau, pārbizuôt, heimbiesen: dunduŗu kuostas, guoves pārbizinējušas mājās Dunika.

Avots: EH XIII, 197


pārestīgs

pãrestîgs, unbillig, ungerecht: pārestīgi uzkŗautas nastas B. Vēstn. viņš neatbild uz jautājumiem, kuŗus viņš tur par pārestīgiem Kaudz.

Avots: ME III, 155


pāršķērsīt

pāršķērsît Kokn., kreuzweise mit Holzstangen bedecken: p. lecekļus, lai vistas netiek klāt.

Avots: EH XIII, 213


pāršķērst

pãršķḕrst, tr., entzwei-, aufschneiden: zivis. vilks viņam pāršķērdis vē̦de̦ru LP. VII, 1038. nepāršķē̦rstas, viengabala ādas Antrop. II, 89. Refl. -tiês, platzen (vom Holze) U.

Avots: ME III, 181


pārspiest

pãrspiêst,

1) entzweidrücken;

2) nachdrucken:
lai ārzemju atsauksmes tiktu pārspiestas Rīgas laikrakstuos Daugava 1936, S. 109.

Avots: EH XIII, 211


pasākt

pasâkt [li. pašókti "plötzlich aufspringen"], tr., anfangen, beginnen, unternehmen: darbs bij nepasākts Niedra. valdības pasāka ņemt nuoduokļus Pürs III, 52. [se̦sks pasācis zagt vistas Dunika]. Subst. pasâcẽjs, wer etwas anfängt, unternimmt, der Unternehmer: būvdarbības pasācējs Vēr. II, 364; pasâkšana, das Anfangen, Unternehmen; pasâkums, das Begonnene, Unternommene, das Unternehmen: pasākums ir jākustina vienmē̦r A. XIX, 36. jaunajam pasākumam neradās daudz dalībnieku B. Vēstn.

Avots: ME III, 95


pasāsts

pasâsts 2 (li. pasostas) NB., der Sitz: še p., apsēdies!

Avots: EH XIII, 170


pašausts

pašaûsts, selbst-, eigengewebt: pašaustas drēbes (im Gegensatz zu pirktas drēbes).

Avots: ME III, 112


pasiekste

pasiêkste: "vieta zem siekstas" Wessen.

Avots: EH XIII, 172


paskust

paskust: paskustas svātiņam ūsas Tdz. 57630. ‡ Refl. -tiês Ellern, sich rasieren.

Avots: EH XIII, 173


pastāstīt

pastâstît, ‡ Subst. pastāstījums, das Erzählte: sabrukusi zem dzirdē̦tā pastāstījuma smagās nastas Janš. Līgava II, 517.

Avots: EH XIII, 176


pateikt

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. 2 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. 2 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120


patraucēt

[patraucêt,

1) verscheuchen:
p. vistas nuo kaņepēm Lis.;

2) ein wenig stören:
p. darbā.]

Avots: ME III, 123


pavārškas

pavā`rškas 2 ,

1) "kāju plaukstas luocītava" Warkl. n. FBR. X, 103, Skaista n. FBR. XV, 34: kāja sāp pavārškās Warkl. pavārškās zābaks spiež ebenda. kājas mirkst jam līdz pavāršku ("?") vietām Pas. XII, 406 (aus Welonen);

2) "vîzes jeb pastalas malu vidus, kur kājā aunuot krusteniski ieveŗ auklas" Warkl.: vîzei pavārškās uosa pārtrūka Warkl.

Avots: EH XIII, 188


pažobele

I pažuõbele: mit 2 Roop n. FBR. XV, 152,

1): auch (mit uõ) Grob., Iw.;

2): auch (mit uõ) Frauenb., Grob., Iw., Orellen, Pussen, Strasden, (mit uô) AP., (mit ùo 2 ) Warkl., (mit 2 ) Salis: taisāt ... augstas klētis, vēl augstākas pažuobeles! BW. 24221, 5;

4): Schlupfwinkel der Fische und Krebse
Segew.; ‡

6) verächtl. Bezeichnung für ein kleines Gebäude, einen Anbau
(mit uõ) Orellen.

Avots: EH XIII, 194


pēclaicīgi

pêclaicīgi, zu spät: nuovē̦rstas katastrofas, kas ce̦ltuos p. spiežuoties vaguonuos Jauns. Raksti VIII, 33.

Avots: EH XIII, 226


pedēļa

pedēļa, = pedele, die jüngste Tochter: pirmajai, pedēļai (Var.: pēdējai) mātes austas villainītes BW. 3754, 5.

Avots: EH XIII, 218


peguru

pe̦guru vistas, eine Art Hühner mit kurzen, befiederten Füssen Salisb.

Avots: ME III, 192


peisēt

II pèisēt 2 , -ēju verstreuen, ausscharren, schädigen" Gr.-Buschhof: vistas peisē dārzu.

Avots: ME III, 192


peka

pe̦ka,

1) die Pfote, Tatze; der Fuss:
uz pe̦kām būt, auf den Beinen sein, sich wohl, im Wohlstande befinden, genesen sein U.: tu man rītā agri esi uz pe̦kām! MWM. XI, 198. grib atkal uz pe̦kām tikt JR. VII, 124. lai tuo uzdabūtu uz pareizām pe̦kām Purap., um ihn auf den rechten Weg zu bekommen. laidis pe̦kas vaļā LP. VI, l, 177, hat sich davongemacht;

2) ein Klotz, der eine Unterlage bildet, der Fuss der Garnwinde
Bielenstein Holzb. 389, ein Fuss überhaupt U., der Fuss, in welchem der Mast steht Salis n. Bielenstein Holzb. 612, der Fuss für einen vertikal zu stellenden Gegenstand Ronneb.: lampa uz augstas pe̦kas MWM. v. J. 1897, S. 593. šaurākā galiņā, peciņā, iestiprināti strāvas vadi Konv. 2 806;

3) Knie am Ende eines Balkens, z. B., beim Umlauf um die Achse
U.;

4) eine Gabel um den Schiffsmast
Salis n. U.;

5) (pe̦ks L.) = be̦ka Dond., Spr.: Sprw. paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. paldies saku vasarai, kas peciņas audzināja BW. 24745, 5. priežu pe̦ka, boletus luteus Birsmanis. Wohl aus liv. päkā "Pilz" resp. estn. päkk "Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss)", s. Leskien Nom. 200 und Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 193


pekņa

pekņa, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Laud., Lubn.: tē̦vs atgrūž mīkstas maizes kukuli ar atlē̦kušuos augšējuo garuozu. - atkal pārce̦pta! kas tādu pekņu var ēst? Upītis Vecas ēnas 205.

Avots: EH XIII, 219


pekšināt

‡ *pekšinât, zu erschliessen ausnùopekšinât. Refl. -tiês "mit den Füssen trampeln" Seyershof: vistas pekšinājas pa puķu saknēm.

Avots: EH XIII, 219


pēkšņi

pèkšņi 2 Warkl., Kl., Kreuzb., pêkšņi 2 Widdrisch, Roop, pêkšņi C., Adv., plötzlich Sessw.: pēkšņi apgriezies LP. V, 168. tas e̦suot pēkšņi saņe̦mts LP. VII, 1243. pēkšņi saliecās uz sāniem Vēr. I, 1226. Made pēkšņi nuosē̦stas A. XX, 171; vgl. pēšņi I.

Avots: ME III, 207


pēkšt

pèkšt 2 Lis., schnattern (von Enten): vistas sāka kladzināt un pīles pēkšt: skrap skrap Aps. J.

Avots: ME III, 207


pēkšties

pēkštiês: sich ausbreiten, sich breit machen (mit ê) N.-Peb.: vistas pẽkšas ("izpleš sev spalvas, sabuožas") kad grib perēt.

Avots: EH XIII, 227


pereklis

pereklis (unter perêklis),

1): auch Borchow, Kaltenbr., N.-Laitzen, PK., Seyershof, Warkh., (nur: das Nest eines Huhnes)
Linden in Kurl., Warkl., ("Brutnest mit seinem Inhalt") Diet.: vistas pereklī BW. 24718; ‡

3) "penis, glans" BielU.: viņam tā perekļa (= tās vārpiņas) nav.

Avots: EH XIII, 224


perēklis

perêklis Wolmarshof, pereklis,

1) auch perekle, das Nest:
Sprw. mazi putni, mazi perēkļi. cīruļa pereklīte BW. 25822, 6 var. kruogs - netiklības, puosta pereklis Vēr. I, 1309;

2) das auf einmal Ausgebrütete, die Brut:
jaunas vistas, ja vajaga, var dabūt, - mums divi perekļi izpe̦rē̦ti Janš. Paipala 51.

Avots: ME III, 201


pērt

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t 2 Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210


piebiedroties

pìebìedruôtiês, auch piebiedruôt, sich zu jem. od, etw. gesellen, sich vereinigen mit: es piebiedruojuos pie visiem, kas tevi bīstas Psalm 119, 63. brūtgānam piebiedruojās viņa īstā māsa BW. III, 1, 20. tam kāds cits ceļinieks piebiedruojies JK. palīgā piebiedruoties Kaudz. M. 27. Jānis piebiedruojies pulkam Vēr. I, 830.

Avots: ME III, 239


piedienēt

piedienēt, dienlich sein Mag. XX, 3, 207; passen, anstehen, sich geziemen; "anschliessen" Treiden: piedien pieši pie zābaka BW. 12216, 1. nepiedien cālīšam ve̦cas vistas ce̦kulīte BW. 24792. nepiedien arājam klibuojuot 28266, 3 var. ģeķiem nepiedien augsti vārdi Spr. Salom. 17, 7. tas man piedien un pieklājas Pasaules lāpītājs 6.

Avots: ME III, 245


piegrūstīt

pìegrūstît,

1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;

2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.

Avots: ME III, 252


piejume

pìejume Jürg., piejume Katharinenhof Mag. XIII, 3, 57, piẽjums Salis, piejums C., piejums Peb., Oppek. n. U., piẽjumis N.-Peb., eine Abdachung, ein Abschauer an einem Gebäude; der Umlauf an der Riege, wo das zu dreschende Korn angeführt wird: tūliņ piejumā nuojūdzis zirgu LP. VI, 1, 160. piejumē ap kulu sakrauj labību Plutte K. 86. vistas staigāja pa piejumi graudus me̦klē̦damas Blaum. Pie skala uguns 139.

Avots: ME III, 254


piekārpīt

pìekārpît, vollscharren: vistas piekārpījušas pilnu bedri.

Avots: ME III, 256


piekašāt

pìekašât,

1) wiederholt
piekast 1: p. sienu pie kaudzes;

2) vollscharren:
vistas piekašājušas pilnu bedri.

Avots: ME III, 256


pieķibt

pìeķibt, ankleben (intr.): papīris pieķiba pie plaukstas Rutzau.

Avots: ME III, 264


pielaist

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. 1 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265


pielauzt

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266


pieļipa

pieļipa, pieļipe, Angeklebtes od. Angeheftetes beim Spinnen oder Fiechten (vgl. pielips I): māte man ieduos pieļipu nuoraustas Vīt. 74; vgl. pielīpi II.

Avots: ME III, 270


piemetne

piemetne, das Obdach: īstas piemetnes tam ne˙kur nebij A. XI, 109. ... kruogi ceļnieku labad, kam nakts mājas un piemetnes vajaga Kaln. Uozuolk. m. 109.

Avots: ME III, 272


pieradīties

pìeradîtiês, = pierasties: Pietuka Krustiņš dziedāja... augstas laimes jaunajam ķē̦vēnam, juo ja tas nebūtu pieradījies, tad arī nebūtu kuopā sēdējuši Kaudz. M. 103.

Avots: ME III, 282


pierietenis

pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis 2 Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.

Avots: ME III, 285, 286


piešāve

piešāve Bers., die Stelle, wo zwei Brote aneinanderbacken: kad divi kukuļi sace̦p, kuopā, tad piešāve kukulam garuozas nav Bers. atvelc ar lāpstas galu nuokritušuo. kāršu nuost, lai neiznāk piešāve! Vīt. 55.

Avots: ME III, 300


piesērt

II pìesērt, mit Sand oder Schlamm überführen, verschlämmen (vom Wasser) U.: e̦ze̦rs piesē̦rts un pieaudzis Konv. 2 706. Refl. -tiês, überführt werden. Subst. piesē̦rums, Versandung: upes piesē̦rumi Apsk. v. J. 1905, S. 202. piesē̦rumu nevar redzēt, lai gan ve̦cmāte apgalvuo, ka smiltis sane̦stas šķē̦rsu pa pļavu MWM. X, 245.

Avots: ME III, 288


piesta

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš 2 ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296


pietrūkt

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306


piezobot

pìezùobuôt, tr.,

1) "?": šim zuobratam piezuobuosim mazāku ratu ar tik˙pat lieliem zuobiem Pürs III, 146;

2) auslachen, sich (über jem.) lustig machen, zum Besten haben:
lapsa atņēma gailim vistas, vēl piezuobuoja klāt, lai nu tē̦vainis rauguot kādu laiku viens pats padzīvuot LP. V, 180.

Avots: ME III, 313


piliens

piliêns, Demin. pilieniņš und pilientiņš, der Tropfen: Sprw. kâ piliens uz karstas krāsns. lietus piliens, der Regentropfen. asins piliens, der Bluttropfen. ne pilientiņš Alm.

Avots: ME III, 215


pinkulis

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235


pirināt

II pirinât,

1) = purināt: (jēriņš) astīti pirinādams Plūd. LR. IV, 240. žīdu pirināji iiela ceļa maliņā BW. 20578;

2) zittern
Blieden n. Etn. I, 45. Refl. -tiês,

1) = purināties Nötk., N.-Peb., Lemburg: vistas pirinās un gruozās Krišs Laksts 61;

2) "(ohne böse Absicht) widersprechen, sich widersetzen"
Pabbasch.

Avots: ME III, 223


pīrināties

pĩrinâtiês Peb., Schujen, Serben "= pirinâties II": vistas pirinājas 2 (Geistershof) pa sakņu duobi; pirināties 2 Bers., zappeln, um sich schlagen, um loszukommen.

Avots: ME III, 233


pirkšķis

II pir̃kšķis N.-Peb., pir̂kšķis Saikava, pir̂kšis Fest., Ronneb., Smilt., pirkška Saikava, ein heftiger, jähzorniger Mensch Druw. n. RKr. XVII, 73: viņš ir tāds pirkšķis, nuo nieka apskaistas.

Avots: ME III, 224


pirkstis

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223


pītrāt

pìtrāt 2 , -ãju, ausstreuen, auseinander werfen, aufscharren : vistas pītrā dārzus Gr.-Buschhof; vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 236


plaikšķēt

plaĩkšķēt Arrasch, Bauske, -u, -ēju, klatschen, patschen, laut schallen Lennew., Grünwald, Neuenb., (mit Kursiten: plaikšķ, piemē̦ram, ūdens krizdams nuo augstas vietas; kad šauj, tad plaikšķ Neuhausen; par plaikšķēšanu sauc arī truoksni, kas ceļas situot ar plakanu sitamuo pa plakanu priekšme̦tu. slapjas drēbes staigājuot plaikšķ. lietus piles plaîkšķ 2 Zerrauxt.

Avots: ME III, 315


plaksts

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317


plauka

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas 2 Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas 2 Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku 2 Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324


plauksta

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta 2 Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325


plausta

plàusta 2 N.-Schwanb., Bers., Saikava, Mar. n. RKr. XVII, 133, ein Demin. plaustiņa auch bei U., plauksta (s. dies): lācis izle̦c nuo meža rē̦kdams, plaustas sizdams LP VI, 392.

Avots: ME III, 327


plēkša

plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?

Avots: ME III, 339


plentiņas

plentiņas (Demin.), die Flockasche: (pilīte) zilām gunīm sade̦guse. kur palika tās plentiņas? dieva vistas izkasušas BW. 33494, 2 (infl.). Wohl aus plēntiņas als ein Deminutiv zu plēne 1.

Avots: ME III, 336


plēstin

plêstin, zur Verstärkung von plêst: drēbes tika plēstin nuoplē̦stas BW. III, 3, S. 862.

Avots: ME III, 341


plīkšēt

plĩkšêt Karls., plìkšķêt 2 Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât 2 , plìkšķinât 2 Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348


plikstiens

II plikstiens, das eininalige Klatschen: laiks aizskrien kâ vēveŗa spuole, kâ plaukstas plikstiens Lub.

Avots: ME III, 345


pliva

pliva, die Schuppe (?): zvīņas vai plivas Konv. 2 473; der Funke, eine grosse Feuerflocke: uguns plivas (pēc ugunsgrē̦ka) bij tālu aizne̦stas N.-Peb., Jürg. Vgl. pliviņa.

Avots: ME III, 346


plosts

pluôsts (li. plúostas "Fähre"),

1) das Floss, Holzfloss:
pluostus siet, Flösse herrichten Bielenstein Holzb. 624. pluosts, kas bija jānuopludina lielpilsē̦tā MWM. IX, 892. lai strtīgas un pluostus gre̦mdē̦tu LP. VII, 1312;

2) pluoste BW. 18448, 1, die Fähre, Flossfähre, der Prahm
(Abbild. bei Bielenstein Holzb. 627). Vgl. pluods.

Avots: ME III, 365


plucekņi

plucekņi, plucekļi Lennew., die Charpie: plucekņus . . . abi ar Pēteri plucinājām A. XX, 266; ausgezupfte Fäden überhaupt: fabrikas pruot nuo plucekņiem izaust skaistas drānas Jürg. - Zu plucinât I.

Avots: ME III, 352


pludurēt

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354


pļuncēties

pļuncêtiês,

1) saufen:
sāksi pļuncēties tad būs viss guods vējā Līguotnis Stasti 1, 7;

2) pļuñcêtiês Bauske, = pančkāties.

Avots: ME III, 372


pluncīt

pluncît, -ĩju "waten, watend nass werden, lange mit einer unsaubem Arbeit beschäftigt sein": kuo nu plùncī 2 pa tuo mārku kâ pluncis? Gr.-Buschhof; spritzen Ermes: kaijas sudrabuotiem spārnu galiem pluncī uostas ūdeni Laiviņ. Refl. pluñcîtiês PS., plunčuoties.

Avots: ME III, 357


plūrēt

plūrêt, -ẽju,

1) plūrêt Nigr., PS., zausen, zerknittern, zerpflūcken, zerfetzen
U.: mūsu gailis plūrē jau vistas, - nu reiz sāks dēt Nigr. neduod tuo jaunuo grāmatu tâ plūrēt, gib das neue Buch nicht dem zerstörenden Hantieren preis 1 U.;

2) viel Wasser trinken, vergiessen, auch von. starkem Regen
Druw.: plūrē bez mitēšanās;

3) plũrêt, liederlich tragen (ein Kleid), besudeln
Salis.

Avots: ME III, 362


pomelnieks

pomelnieks, Ofenkrücke Zvirgzdene, ein Besenstiel, ein Stock zum Schlagen Warkl.: zinu, kā vajag tē̦vučam, mātīcai: skuķa... tē̦vučam, mātīcai pemelnieka BW. 23389. vfsu dienu māršas gaidu, platas juostas gribē̦dama; man iedeve kaķpēdiņu, pomeļnieka ("?") sienamuo 25422. Aus r. помéльникъ "помело; хвойник на помелья".

Avots: ME III, 375


poškas

pùoškas 2 ,

1) "neapdzīvuota vieta; tukša, auksta māja" Zvirgzdine: ustaba salta kaî p.; vārti vaļā kai p. ("?") Warkl. ruokas izplè̦stas kai p. ("?") ebenda. tik liels caurums kai p. ("?") ebenda;

2) der Norden
Zvirgzdine: vējš pūš nuo puoškām. Zu puõsts 1; zur Bed. vgl. tukšumi 3.

Avots: EH II, 347


posts

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. stas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460


prasts

prasts, gemein, gewöhnlich, einfach; prasta sieva, ein Weib,das nicht schwanger ist U. Būga hält KSn. I, 88 das diesem le. Wort entsprechende li. prãstas "gewöhnlich, gering" nebst slav. prosis "einfach, gemein" für ein altes Verbalnomen (zu li. pràsti "gewohnt werden") mit der Bed. "gewohnt > gemein". Aber die Bed. "gewohnt werden" hat sich wohl aus der Bed. "verstehen" entwickelt (vgl. li. gùsti "klug werden; gewohnt werden") und ist aufs Li beschränkt, und das Slavische kennt überhaupt kein dem entsprechendes Verbum. Daher wohl eher nebst li. prãstas entlehnt (man beachte die Übereinstimmung in der Bed˙!) aus slav. prostъ, das wohl ein Kompositum ("gerade, aufrecht stehend") ist.

Avots: ME III, 378


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


prieca

priêca Kr., C., Infl., U., Glück, auch priece, = priêks, die Freude: augstas priecas un dziļas skumības nevar uz de̦guna uztupināt Plūd. Llv. II, 348. tavā sirdī būs miers, prieca, laime L.W. 1921, № 50, ls. vārna nuo lielas priecas nezin, kuo darīt Pas. I, 175. ķēniņš ... ar vis˙lielākuo priecu atdeva viņam savu meitu II, 46 (aus Rositten). nuo priêcas rimt nevarēju BW. 29043, 2 (aus Lettg.). es aiz priêcas nevarēju 30679, 4 var. (aus Lettg.). aizbēga prieca un laime Duomas I, 289. šuo augstuo prieci nuo tavām ruožlūpiņām jel saldi reiz dzirdēt lieci! Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 390. priecas mācība, das Evangelium; priecas mācītājs, der Evangelist, der Missionär; priecas vēsts, die frohe Botschaft, die freudige Kunde, das Evangelium U.

Avots: ME III, 391


prievīte

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399


puķains

puķains, blumenreich, mit Blumen versehen, geblümt: puķaina pļava Ahs.; puķaina drāna. brūtes galvu puškuoja liels, puķains kruonis BW. III, 1, 43. Substantiviert (mit dem Suffix -umo-): rasas pilītes pārpārim ieaustas sedzenes puķainumuos Aps. IV, 36.

Avots: ME III, 405


pulks

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407


pulksts

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408


pumpa

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324


puņķis

I puņ̃ķis Līn., BL,

1) gew. der Plur, puņķi, puņ̃ķi Iw., der Nasenschleim, Schnodder, Rotz
U., Dond., Selb.: Sprw. pīpe zuobuos, puņķi aiz juostas od. puņķis aiz juostas, jē̦ra kāja zuobuos. puņķu tapa Grünh., puņķu vērpele, punķa de̦guns Ar., Schimpfwörter - Rotzlöffel Mag. XIII, 2, 50, U.;

2) Schimpfwort, der Rotzlöffel, Schmurgel:
tāda cūka tak vēl nee̦smu, ka man ar tādu puņķi, kāds tu esi, būtu jāsapuņķējas Druva II, 780. Aus liv. puńk dass. oder umgekehrt?

Avots: ME III, 414


purene

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416


purslāt

pùrslât 2 , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês 2 , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420


purvājs

pùrvãjs, der Morast, Sumpf, die Moorlandschaft: skaistas puķes auga dūņuotā purvājā BW. 5470, 5 var. kad mēs caur ciņainu purvāju gājām MWM. VI, 277. tur bija agrāk neaudzelīgi purvāji MWM. cik jau nuo tādiem purvāja ūdeņiem tā krituma ir A. v. J. 1899, S. 118.

Avots: ME III, 420


pūsti

pūsti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U., Mag. IV, 2, 163. Nebst li. stas "wüst" aus slav. pustъ "öde, wüst".

Avots: ME III, 451


pusvāle

pusvāle, eine nur bis zur Hälfte der Strecke gemähte Schwade: savādi izskatījās pusvālē pame̦stas izkaptis A. XI, 273.

Avots: ME III, 436


pusvaloda

pusvaluoda "?": vienai mātei bija trīs skaistas meitas. bet visas tādas pusvalaodas (die Rede geht von Mädchen, die einige Laute nicht richtig aussprechen können) LP. VI, 349.

Avots: ME III, 436


pūta

pūta,

1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte 2 Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III 2 , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;

2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;

3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;

4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.

Avots: ME III, 452


putra

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442


pužeklis

pužeklis, ‡

3) "ve̦ca, sagruvusi ē̦kas daļa jeb atsevišķa ē̦ka; arī pavirši ce̦lta būda ar salmu, žagaru, lapu jumtu, kur mitinās cūkas vai vistas" Seyershof: pie malkas škūņa e̦suot pužekļi sataisīti.

Avots: EH II, 340


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raka

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472


ransts

rañsts (li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes") Sassm., Gold., Erwahlen, ran̂sts 2 od. ransta Dond., = pants, grē̦da, die Schicht: vienu ranstu labības iekŗāvu šķūnī; kraut malku ranstā Dond., Sassm. Ein Kuronismus; zu rantît.

Avots: ME III, 477


rausta

rausta, die Zuckung: vienmē̦r stiprākas kļūst krampju raustas Plūd. Llv. II, 257. Zu raustīt.

Avots: ME III, 488


raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491


redze

I redze: vīrieši ... nuoplēsa skalus un gādāja par gaišu redzi Janš. Apsk. 1903, S. 149. bēniņuos nav ne˙kādas īstas redzes - žībst tur ... tikai maza ... svecīte Līgava I, 35. pēc redzes (um sehen zu können) jau tik luogs bij Siuxt. kad mums būtu tā r., tad jau būtu daudz lē̦tāki viss kas ("kad visas lietas un visus darbus re̦dzē̦tu, tad būtu vieglāk visu saprast ") Frauenb.

Avots: EH II, 362


redzoklis

re̦dzuoklis Ar., Wid., re̦dzuokle Kundziņ Kronw. 125, Preip., re̦dzuokslis Ar., re̦dzuklis Ar., re̦dzūklis Bers., Lub., Erlaa,

1) die Pupille:
tās skatās sastingušiem re̦dzuokļiem MWM. XI, 280. re̦dzuokļi bij visai ieplē̦tušies Vēr. II, 643. gar re̦dzuokli BW. VI, S. 161. šaurie re̦dzuokļi, kur liesmuo zvē̦ra šutas MWM. VI, 771. acs re̦dzuokļa caurmē̦rs līdzinājas ve̦se̦lam centimetram A. v. J. 1899, S. 464. juo dziļāks miegs, juo šaurāks tuop re̦dzuklis MWM. VIII, 201. lielās ze̦ltkrāsas acis ar lieliem re̦dzukļiem JR. V, 23. nuo gļuotainajiem re̦dzukļiem rit aukstas asaras A. XX, 742;

2) re̦dzuklis Lubn., etwas Winziges, ein kleines Wenig:
re̦dzuklis tikai ir;

3) re̦dzūklis Lub., Bers., Erlaa, eine kleine Mücke.

Avots: ME III, 504


rekšķēt

rekšķêt (unter rekstêt ): auch Sonnaxt.Refl. -tiês, ein Schallverbum: kad e̦suot ar sariem, bē̦rns rekšķas un aizkre̦kstas Sonnaxt.

Avots: EH II, 365


remests

re̦me̦sts (li. remẽstas) Karls., Wid. das Handwerk.

Avots: ME III, 510


režģine

režģine: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69,

1): šitis siêts kâ r. ("pare̦ts pinums") Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53; režģines Kaltenbr. "nuozis (luopbarības nešanai)"; pe̦lavu gruozi; dažādi darba rīki, režģines, piestas Jauns. Augšz. 4.

Avots: EH II, 368


riest

*IV riest (li. rę̃sti "kerben"), zu erschliessen aus apriest "abhauen" und nùoriest II. Hierher vielleicht auch kuģi krustām un šķē̦rsām rieš uostas ūdeņus D. Goŗkijs 29. Vgl. renst.

Avots: ME III, 547


riesties

riestiês,

1) falzen, balzen:
kuŗā purvā būs medņiem riesties Upīte Medn. laiki;

2) "āvīties, dīdīties". Nebst riest(u)s, riestuot zu li. raĩstas "Brunstzeit" und (nach Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242) zur Wurzel von le. rikši (s. unter riksis); zur Bed. vgl. čech. tokati "balzen": le. tecêt "lauten" u. a.

Avots: ME III, 548


riests

riests, riesta, riestus, Pl. riesti (häufig in der Verbind. mit laiks gebraucht, z. B. riesta l. Wolm., riestas l., riêstu 2 l. Karls., rìestu 2 l. Erlaa, auch rieksta 2 l. Golg., riekstu l. Lub.), die Brunstzeit, Falzzeit der Vögel, Hasen U.: zaķu saime ve̦d... riẽstu: tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. medņi iet riekstā (falzen) Celm., Wessen. kuŗā purvā būs medņiem riestus A. XX, 145. Kāsītis riestā medņus šāvis Upīte Medn. laiki 33. Juris aizgājis uz zināmu riestu purvu, kur ziemā (sc.: medņu) tēviņi bijuši vairāk "ratu vilkuši". riesti "Gebröch, wo sich die Auerhähne in der Falzzeit aufhalten" St.

Avots: ME III, 548


rievelis

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551


rija

rija: das auf éinrnal in die r. zum Trocknen gesteckte Getreide od. Stroh Siuxt: visas rijas tikapa ple̦ciem ne̦stas pruojā. viņu od. kaimiņu r. Golg., der benachbarte Bauerahof (eine solche Ausdrucksweise stammt aus jener Zeit, als die Leute noch in rijas wohnten. In Golg. gibt es drei Bauernhöfe namens Zemītes; der eine wurde ehemals ve̦cā r. genannt, der zweite - vid[u]s r., der dritte - jaunā r.).

Vgl. noch: quoddam horreum, ene rye vulgariter dictum E. v. Fircks Neue Kurl. Güter-Chroniken (Mitau 1900), Beilage № 22, S. 40, ad 1397 (aus Kand.).

Avots: EH II, 370


riksis

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525


rimt

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt 2 Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t 2 Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben,schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês 2 Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye i ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527


rīsties

rīsties (?), haften, dafür stehen Für. I: lai viņi rīstas, sie mögen dafür stehen od. haften.

Avots: ME III, 540


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


roste

rùoste Jürg., rùoste 2 Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts 2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583


rotāt

I ruõtât, rùotât C., PS., Jürg., Arrasch, -ãju, tr., zieren, verzieren, schmücken: meitas... ruotā zīda nē̦zduodziņus BW. 13245,6. paliek manas baltas sagšas tik nuoaustas, neruotātas 27671, 2. tā (adatiņa) ir puķu ruotātāja, tā krekliņu šuvējiņa 7150. man pietrūkst, kuo ruotāt savu augumu Vēr. II, 90. ķēniņš svin krāšņi ruotātā pilszãlē kāzas JK. III, 2. nav ...uozuoliņa ruotātām (Var.: rantainām) lapiņām BW. 10621, 1. līdzcietībā ruotā seju Jaunības dzeja 15. Refl. -tiês, sich schmücken U. - Subst. ruotâšana, das Schmücken, (Ver)zieren; ruotâšanâs, das Sichschmücken; ruotãjums, die vollendete Tätigkeit des Schmückens, (Ver)zierens; der Schmuck, die Verzierung: cik tu skaista izskaties savā svinīgajā ruotājumā! Rainis; ruotâtãjs, wer schmückt, verziert; ruotâtãjiês, der sich Schmückende. Zu ruota I 1.

Avots: ME III, 583, 584


rūsis

I rūsis,

1): rūša zeme Lettihn, eisenoxydhaltiger Boden;
nuoberzēt (rakstāmām spalvām) rūšus (Rost?) un tintes apkaltumus Jauns. Raksti IV, 68. gē̦rbs ... kļuvis netīri pe̦lē̦ks un plankumains gan nuo rūšiem ("?"), gan nuo tintes 64. kuodes ēda vilnānītes, rūši ("?") pašu ne̦sātāju BW. 27696 var. iemešu rūšu ("?") piku ... ganībās, lai rūsēja, lai pelēja ... gana meitas 12727, 5;

2): Getreiderost
(mit ù 2 ) Warkl.; salnai ē̦stas, rūšam kuostas Tdz. 57654, 1;

3): rūši me̦t Setzen, es wetterleuchtet
(dieselbe Bed. hat wahrscheinlich auch rūsis ve̦lk Gr.-Buschh. n. Fil. rnat. 64).

Avots: EH II, 389


ruste

ruste Karls.,

1) eine braunrote od. gelbe Farbe von Ellernholz, womit Schürzen gefärht werden
L., Bergm. n. U.; rustes, Ellernrinden zum Färben Adiamünde;

2) ruste Bielenstein Holzb. 684, Nauksch., rustes U., Dr., die Beize, Gerberlohe. Nebst li. stas "bräunlich",
ahd. rost, ae. ru'st "Rost", la. russus "fleischrot" u. a. zu ruds, s. Persson Beitr. 582 und BB. XIX, 272, Johansson IF, XIX, 124, Wa1de Vrgl. RTrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 564


rūtacis

rūtacis (nom. pl.), rautenförmige Maschen Bielenstein Holzb. 653: vimbukšu linumam . . . pa virsu ir austas "liekacis" jeb "rūtacis", kuras daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm Etn. II, 106.

Avots: ME III, 573, 574


sabēgt

sabêgt, intr., fliehen, flüchten, zusammenflüchten (von mehreren Subjekten gebraucht): visas manas skaistas dziesmas vītuolā sabē̦gušas BW. 1050, 8. visi jē̦ri sabē̦guši zem apiņa lapiņām 13432.

Avots: ME III, 593


sablektēt

sablektêt, ‡

2) "sasist, sakaut" Golg. Refl. -tiês: (tabaka) ir gan tāda kâ valgāka, drīz (pīpes) galviņa sablektējas un sagulstas P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH II, 397


sablīvēt

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. 2 1414.

Avots: ME III, 595


sacietēt

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604


sačukstēt

sačukstêt,

1) zusammenflüstern, vieles einflüstern:
s. uotram daudz kuo ausīs;

2) eine gewisse Zeit hindurch flüstern:
s. visu nakti Golg. Refl. -tiês, miteinander flüstern, einander zuflüstern: sieva sačukstas ar znuotu A. Upītis. viņas sačukstas, sazinās MWM. XI, 221. veči nuoslē̦pumaini sačukstas JR. IV, 89. pūlī dzird klusu sačukstamies Stari II, 662. runāt ne+kuo nerunā, tik sačukstas LP. V, 323. viņš dzirdēja, kuo sveši cilvē̦ki sačukstējās A. XX, 938. kuoki sačukstas par mūžīgiem nuoslē̦pumiem Smilga Aizsnig. ceļi 10.

Avots: ME II, 605


sačūkstēt

sačūkstêt, ‡ Refl. -tiês, = sačukstêtiês: skuķi tik sačūkstas un sasmejas Salis.

Avots: EH XVI, 401


sadēt

sadēt,

1): mit ê Ronneb., Wolm. u. a.; (Eier in ein gemeinsames Nest) legen
Saikava: munas vistas visas sadêj uolas vienā pērklī;

2): mit Dunika, Ronneb. u. a.; sadèt 2 (hineinstopfen)
putrāmus zarnās Warkl.;

3): mit Ronneb. Refl. -tiês, ‡ 2, "?": mums ir vistas tīri labi sadêjaušās 2 Salis.

Avots: EH XVI, 403


sadukt

sadukt, intr.,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
mežsargs sadukst pie zemes MWM. VIII, 544. zē̦ns satrūkstas, sadukst Vīt. 36. viņa sarāvās un saduka De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Part. praet. saducis, zusammengesunken; matt, abgemattet, verdriesslich: Ķīsis stāvēja . .. saducis un nuošļucis Latv. Gustavs stāvēja galvu nuodūris, saducis Druva II, 722. kuo tu esi tāds sagājies, saducis (verdriesslich)? Matkutn. tu šuodien tāds saducis, nuopietns Druva II, 305. skrīveris sadukušā, tikkuo dzirdamā balsī lasīja Latv. sadukusi sirds, ein abgemattetes, bekümmertes Herz Elv.;

2) "schwach von Atem sein" L.; 3 = sadūkt I: saducis laiks.

Avots: ME III, 616


saēst

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês,

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407


saglezēt

saglezêt, intr., schliefig werden Golg., Gr.-Buschhof: maize ar sakritušu, saglezējušu apakšgaruozu Stelp., Üxkül. konfektes mīkstas, saglezējušas, pie papīriem pielipušas Duomas IV, 131. zeme saglezējusi, nach dem Regen hart geworden AP.

Avots: ME II, 626


sagrābas

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene 2 II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628


sajūkstēties

sajūkstêtiês, erschrecken (intr.), "satrūkties" Bauske: bē̦rns tad sajūkstas un ne˙maz vairs nevar iemigt Friedrichslust; "iebļauties" (mit û 2 ) Nigr.

Avots: ME II, 642


sajust

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641


sakārpīt

sakā`rpît,

1): skuķis (ar ruokām) sakārpījis smiltis sev vis˙apkārt Salis; ‡

2) scharrend zerstören (?)
Salis: vistas sakārpījušas visu lecekni.

Avots: EH XVI, 416


sakast

sakast, tr.,

1) zusammenkratzen, -schaben, -scharren, -harken:
sakast sienu Dubena u. a. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sakasta RKr. VIII, 60. Pēteris sagrābāja Zaniņas sakastuos lielumus MWM. VIII, 332. vistas sakaš... augstu čupu zaļulapu Pūrs I, 34;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr.

Avots: ME II, 646


saķērzīt

saķèzît, tr., beschmutzen, verhunzen, ruinieren U.: vilks, nevarē̦dams zābakus uzvilkt, saskaistas: tik daudz ādu, tik daudz luopu saķēzījis, un tuomē̦r ne˙kas gudrs nee̦suot izjucis LP. VI, 263. daudz drēbes būs saķēzīts MWM. VI, 200. daži sāk tâ runāt, ka saķēzī valuodu Plūd. Rakstn. I, 199. cilvē̦ki, sabūvējuši pilsē̦tas, sakēzī tikai zemi D. Goŗkijs 13. Refl. -tiês, sich beschmutzen, besudeln, verhunzen.

Avots: ME II, 663


saklapēt

saklapêt, tr., zerklopfen, verklopfen, zusammenklopfen: saklapēja sagrūstas uolas un kartupeļus Etn. II.

Avots: ME II, 649


sakledzināt

sakledzinât,

1) kakelnd zusammenrufen:
vista sakledzināja cāļus pie sevis;

2) kakelnd erlangen:
vista kledzināja, līdz sakledzināja lielu uolu. Refl. -tiês, einander zukakeln, kakelnd sich verständigen: kaimiņu vistas sakledzinājas Dunika.

Avots: ME II, 649


saklidzināt

saklidzinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch klappern machen:
s. dzirnus visu dienu, bet ne˙kā nesamalt C. s. duru mēlīti ve̦se̦lu stundu C.; saklidzinât (klappern machen) nazi;

2) zum Weinen od. Schreien veranlassen:
s. bē̦rnu Kl.;

3) zusammenrufen:
s. vistas pie graudiem Kreuzb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch langsam und klappernd fahren:
saklidzināja sešas stundas līdz muižai Wandsen, Zögenhof, Adiamünde, Wolmarshof.

Avots: ME II, 650


saknābāt

saknãbât, ‡

2) (alles) aufpicken, pickend aufessen:
vistas saknābās, ka ne graudiņš zemē nepaliks AP.

Avots: EH XVI, 418


saknābt

saknàbt, ‡

2) pickend aufessen:
vistas saknābj kartiņus, ka miziņas vien paliek Salis.

Avots: EH XVI, 418


saknicelēt

saknicelēt Laidsen "?": lai vistas lieluo gabalu saknicelē mazākuos!

Avots: EH XVI, 418


sakustēties

sakustêtiês, sich (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu bewegen anfangen, in Bewegung geraten: Rustans sakustas miegā Valdis. viņš stuostījās, sakustē̦damies uz priekšu Vēr. l, 1041. nepacietīgi viņš sakustējās II, 157. tas iebilda, neveikli sakustē̦damies ebenda 424. kaķis ruokās piepēši sakustējās Saul. III, 185. - Subst. sakustêšanâs, auch sakustẽjums, eine plötzliche, kurze Bewegung: sēnīte ar strauju sakustējumu tuo izšauj tālu pruojām Vēr. II, 717.

Avots: ME II, 660


salīgt

salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).

Avots: ME II, 673


salīkt

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673


samelst

samèlst, tr., intr., zusammenschwatzen, -faseln, -flunkern Wid.: ķēniņš prasa brūtei, vai tas tiesa, kuo tuoreiz kungs viņam samelsis LP. VI, 311. viss bija me̦li, pie alus same̦lstas muļķības Saul. III, 158. rakstnieka same̦lsts SDP. VIII, 14. samelst kādam kuo, jem. etwas anhängen Dr. Refl. -tiês, faseln, flunkern (perfektiv): tu, puišel, šuoreiz dikti samelsies! Ahs.

Avots: ME II, 683


samirst

samirst, tr., vergessen (auf mehrere Objekte bezogen): dziesmas ir samirstas Schujen.

Avots: ME II, 686


sāpasts

sāpasts, Vorrat Oberl. n. U.; zunächst aus li. sopōstas (neben zopõstas) dass.

Avots: ME III, 805


saperināt

I saperinât, ‡

3) bebrüten lassend verderben (tr.):
padēkli liek, kad vistas dēj, lai nav jaunā uola jāsaperina Salis.

Avots: EH XVI, 435


saplakt

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701


saplaukšķināt

saplaukšķinât, intr., stark in die Hände klatschen, applaudieren: priekšnieks sacīja... runu,... par kuo visi saplaukšķināja Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 78. pavē̦rusî durvis un saplaukšķinājusi plaukstās Janš. Dzimtene V, 376. krîetnî saplaukšķinātu plaukstas Janš. Bandavā I, 38.

Avots: ME II, 701


sapluinīt

sapluinît: s. gulē̦tāju, lai muostas Laidsen. tie ēdēji (gewisse Tiere) bij sapluînījuši 2 ("sasituši") pīlẽ̦nus Frauenb.

Avots: EH XVI, 437


sapratīgs

sapratîgs,

1) verständig
Wid.: tam, kas šuos likumus... nuostādījis..., jābūt sapratīgai būtei Pūrs I, 32;

2) verstāndlich:
tas ir visiem cilvē̦kiem sapratīgs un iet pie sirds St. Augstas gudrības grāmata 2 (1796).

Avots: ME II, 707


sapratne

sapratne,* die Vernunft; das Verständnis: viņa izrādīja sapratni un līdzjūtību U. b. 110, 22. īstas sapratnes viņai pašai vēl par tuo trūka Seibolt.

Avots: ME II, 707


saraust

saràust, tr.,

1) zusammenschüren:
uguni. sarauš kuopā apde̦gušuos pagaļu galus Saul. III, 227. mitras augu daļas, kaudzē saraustas, rada siltumu Pūrs I, 34;

2) zusammenraffen:
atņēma tiem beidzamuo luopiņu un pārdeva, lai tik vairāk naudas saraustu JK. V, l, 52. kluosternieki sarausa lielus ieņē̦mumus Pūrs III, 51. sarausa visādu svētību LP. V, 112. kuo tu pa ilgiem gadiem esi sarausis Alm. Kaislību varā 33. saraust tâ visu kuopā ebenda 150.

Avots: ME II, 712, 713


sariest

sariest,

1): s. (= sašūt) var vienu drēbes gabalu ar uotru (mit ìe 2 ) Saikava. kad ceļamās mājas bija gaŗākas par e̦suošām baļķēm, tad sariete divas baļķes kuopā, un tad iznāce vajadzīgā gaŗuma baļķe AP.;

3): jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. un v. 138;

5): auch (mit ìe 2 ) Sonnaxt; "satīt aude̦klu riestuvī" (mit ìe 2 ) Auleja; s. var drēbei ve̦lkus audaklā Saikava. rieš, kuome̦t sarìeš 2 ebenda. Refl. -tiês,

2): sariesies kupls ceriņkrūms Austriņš Raksti VII, 106, ‡

3) auf den Weberbaum geraten (?):
cits aude̦kls līdzanai sasarìešas 2 Auleja.

Avots: EH XVI, 442


sasaldīt

sasaldît, tr., gefrieren lassen, machen: Metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldīt Mag. XX, 3, 9. (ziema) apsedza zemi ar baltu palagu... un sāka meklēt, kuo varē̦tu sasaldīt Pas. I, 245.

Avots: ME III, 726


sasist

sasist, tr.,

1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;

2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,

1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;

2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;

3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.

Avots: ME III, 730


saskaisties

saskàistiês: lai ar tuo cilvē̦ku ... nebūtu jāsaskaistas Lttic. 196.

Avots: EH XVI, 447


saskaisties

saskàistiês, zornig, ärgerlich werden, sich ereifern U.: kungs vēl vairāk saskaišas LP. V, 288. ļaunie gari saskaitušies VI, 197. lielkungs par puiku saskaistas un grūda tuo pie zuosīm VI, 276. Pē̦rkuonis bij ļuoti saskaities uz ļaudĩm VII, 356. Sprw.: saskaitìes kâ spunde. - Subst. saskaitums, der Zorn V.

Avots: ME III, 730


saslaukas

saslaukas,

1) saslaũkas Ahs., saslànkas 2 Mar. n. RKr. XV, 134, auch der Sing. saslauka Kav., das Zusammengefegte, der Kehricht Wid., saslaukas me̦t mēslienā Ahs. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas Janš. Dzimtene 2 I, 229. avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. laukums ar saslauku čupām A. XX, 45. bez smilts saslaukām Mazvērsītis Luopkuopība III, 37. - saslaukas - zusammengefegtes, mit Schutt vermischtes Getreide Fest.: viņš man iedeva tīrās saslaukas;

2) der Pöbel
Adam.

Avots: ME III, 736


saslodzīt

sasluodzît: vistas, kuŗas tur sasluodzītas Jauns. Raksti VI, 295.

Avots: EH XVI, 448


sasmalšas

sasmalˆšas Wolmarshof, = sasmalˆstas.

Avots: EH XVI, 449


saspraišļojums

saspraĩšļuõjums Siuxt, eine Spalte: (zemes virsa) sakustas, paceļas vai ielīkst tikai caur saspraišļuojumiem vai iegruvumiem zemē Konv.2 1386.

Avots: ME III, 742


saspraugot

sasprauguôt,

1) "?": aukstas šalkas sasprauguo (klemmen ein?)
man krūtīs visus maigus lūgumvārdus Rainis;

2) (mit ) "zerschmettern, so dass offene Stellen
(spraugas) entstehen": s. le̦du Walk; "zerschneidend Ritzen bilden": s. dēli Bewershof;

3) - saplaisāt: dēļi sasprauguo AP.; in dieser Bed. auch reflexiv: sažuvuši dubļi saspraũguojas Neuhausen;

4) "fest zusammenbinden":
saspraizguot 2 ve̦zumu Sessau;

5) in Abteilungen zerteilen:
s. kūti (mit àu 2 ) Saikava.

Avots: ME III, 742


saspurgt

saspurgt,

1) sträuben:
s. spalvas (mit ùr 2 ) Lis.;

2) schwirrend zusammenfliegen:
vistas saspurdza laktā Bauske.

Avots: ME III, 744


sasteigt

sastèigt, tr., intr., etw. schnell (aber oberflächlich) fertigmachen: sasteigt visus darbus vienā reizē. kurš... darbu ātrāki sasteigšuot, pie tā viņa aiziešuot LP. VII, 1211. licis uz bērēm steigšus sasteigt skaistas kamanas VI, 158. kādu jau ātrumā varējām sasteigt, tāda iznāca Jauns. māsa tikkuo varēja sasteigt laupītāju daiktā ieskrūvēt LP. IV, 50. Refl. -tiês, sich übereilen.

Avots: ME III, 746


sastenēt

sastenêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch stöhnen;

2) stöhnend erlangen:
kuo nu sastenēsi? strādā tik!

3) aufstöhnen:
s. zem nastas Warkl. - Refl. -tiês, aufstöhnen: sastenējās un uzcēla zâļu nastu mugurā Arrasch.

Avots: ME III, 747


satābināt

satâbinât 2 , hineinlocken (mehrere): s. vistas kūtī Wandsen.

Avots: ME III, 761


satecēt

satecêt, intr.,

1) zusammenfliessen; zusammenlaufen:
divi strauti satecēja kuopā Puriņš Nauda 10. siekalas sate̦k mutē Konv. 2 776. vistas... satecēja kaņepēs BW. 13530. meitas satecēs... raudzīties 7200. ļaudis satecēja nuo tiem namiem II Mos. 3, 18;

2) sich zusammenziehen:
ādiņa satecēs čuokurā JK. III, 68;

3) zusammenpassen:
mums brīnum sate̦k valuoda Janš. Dzimtene 2 III, 297;

4) vollfliessen:
sate̦k mani brūni svārki ar tiem lāča aseniem BW. 34043, 3;

5) längere Zeit fliessen, laufen:
trīs dieniņas zvirgzdupīte dūniņām satecēja (Var.: satecēja sajukuse) BW. 13630 var.;

6) tr., fliessend; laufend erreichen, erlangen:
tec[i], upīte, sīkus līčus, satec[i] manu līgaviņu! BW. 11524.

Avots: ME III, 761


satrūkt

satrũkt, intr.,

1) fehlen, an etw. gebrechen
Spr.;

2) entzweireissen
(intr.), entzweigehen U.: citam vīzes saplīsušas, citam auklas satrūkušas BW. 32864. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), aufschrecken (intr.), auffahren: satrūkuos, sabijuos BW. 13515. satrūkās ciema suņi, taisa truoksni sētiņā 13696, 19. zirgs nezin nuo kā satrūcies Etn. III, 108. gans, vagāru pamanījis, satrūkstas LP. V, 78. tē̦vs satrūkās kâ priecīgā pārsteigumā A. XX, 306. Jānis satrūkās nuo saviem sapņiem Krišs Laksts 51.

Avots: ME III, 767


satupt

satupt, intr., sich hinhocken, sich niederkauern (von mehreren Subjekten ausgesagt): kraukļi, vārnas satupuši gar... sē̦tmalēm BW. 13245, 3. suņi... rindiņā satupuši 19071. Refl. -tiês Wid., sich hinhocken, sich nieder-, zusammenkauern: ielēcis... tukšā zārkā un satupies LP. IV, 207. es satupstuos ūdenī līdz zuodam A. XX, 722. viņa satupstas istabas kaktā MWM. VIII, 812. Andrējs sēdēja satupies Vēr. II, 1291. viņš satupjas un nuoliecas Psalm 10, 10.

Avots: ME III, 768


sauja

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja 2 KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva 2 Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771


saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773


saust

saust (li. saũsti "trocken werden"), -stu, -su,

1) intr., trocken werden
Neik. n. U.: lauki jau sàust 2 Saikava, Golg. vējš; nuo kura saust un tuop sausāks Tirs.;

2) tr., trocknen:
sviedrus saust (?) V. Egl. Stari II, 838. Refl. -tiês, "?": saustas un mīlinās ap zilajiem stariem V. Eglitis Zilā cietumā 52.

Avots: ME III, 777


sautīgs

sàutîgs, ‡

2) "pilns tvaika" N.-Peb.: pirts sluotiņas, kas ar teicamuo siltumu tapušas it mīkstas un sautīgas Aps. J. Raksti I 2 , 95. s. gaiss N.-Peb.

Avots: EH XVI, 462


savīžot

savīžuôt,

1) mit Bastschuhen, unschön (die Füsse) bekleiden
Adsel, Fehsen: saimenieku meitiņām kurpes saka knipu knapu,... juostas gali žvingu, žvangu; kalpuonīšu meitiņām rullu bikš.., - ar vīzēm savīžuotas BW. 5726, 6;

2) "Bastschuhe
(vîzes) anhabend, ungewandt zusammenkommen" Adsel, Nötk.;

3) "ohne Not zusammenkommen"
Druw.;

4) mit schmutzigen Füssen beschmutzen (die Diele)
Druw., Aahof;

5) "sabrist": puika savîžuojis kājas Golg.;

6) "pavirši padarīt" (mit î 2 ) KL - Dselden;

7) "= nùomĩdît 1, nùobradât 1": zirgi savĩžuojuši rudzus Bixten. Refl. -tiês, Bastschuhe langsam anziehen: tas nevar vien savîžuoties Smilten.

Avots: ME III, 790


sazīt

sazĩt, erkennen: skatuos, skatuos, bet nevaru sazīt Nigr., Gr. - Buschhof. Refl. -tiês, einander kennen: viņi jau dažu gadu sazīstas Nigr.; einander erkennen, miteinander bekannt werden Dunika.

Avots: ME III, 797


šēķele

šẽķele, ein Teil am Anker: e̦nkura daļas: lāpstas, zari, kāts un šēķele Konv. 2 847.

Avots: ME IV, 17


šepu

še̦pu, Interjektion: juostas gali (gāja) šipu še̦pu BW. 5726.

Avots: ME IV, 16


sēst

sêst (li. sė´sti, slav. sěsti "sich setzen"), sê̦stu (sēžu U.) sê̦du Rutzau und sêdu, intr.,

1) sich setzen:
sē̦stu (Var.: sē̦stuos, sēžuos) brāļu vidiņā BW. 14088. sēst[i], māsiņa, aiz galdiņa! 17352. sēst[i], ve̦de̦kla, kamanās! 23700,1. Jān[i]s sē̦st šūpelī Pas. II, 133 (aus Rositten). lai sē̦stuot zirgam mugarā 49. - vīrietis tūliņ vēl ārā nesēda (stieg nicht gleich aus) Janš. Bandavā II, 248;

2) sitzen
(?) U. Refl. -tiês,

1) sich setzen:
visi sē̦stas ap galdu BW. III, l, 96. pēc tam sē̦stas pie launaga Etn. II, 128. Pēteris sē̦stas uz ve̦zuma Blaum. sē̦stuos tautas kamanās BW. 16967, 10;

2) sich senken
U.; an Volumen, Ausdehnung abnehmen U.: jāievē̦ruo, ka ē̦ka sēdīsies Būvmācība 18. Zu sêdêt.

Avots: ME III, 832


sēsts

sē̦sts Wid., Lasd., sê̦sta 2 Rutzau, die Sitzbank im Webstuhl Lasd., Rutzau, im Boot Wid., Lasd.: tē̦vs izceļ... sē̦stu, iesē̦stas strellēs A. Brigadere. Ruobs, laivu ūdenī ierāvis, ielēca..., nuosēdās cieti uz sē̦sta Janš. Tie, kas uz ūdens 13. uz priekšējā sē̦sta nuosēdies Apsk. v. J. 1903, S. 68.

Avots: ME III, 832



sieksta

siêksta,

1): auch Mahlup; ein im Wasser liegender oder gelegener Baum
Kaltenbr., Oknist, Pilda, Saikava, Warkl.: paēdis svieksta, guļ kâ s. Warkl. n. FBR. XV, 54. "rijas" ME. III, 857 zu verbessern in "vijas";

5): auch Auleja, Heidenfeld, Saikava, siêkstiņa Kaltenbr., Oknist, Warkl.;

6): "steļļu sānu kuoki" (siêkstas) Mahlup; "viens steļļu sāns; visa viena puse" Kaltenbr. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 193.

Avots: EH II, 494


sieksta

siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta 2 Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste 2 Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts 2 Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),

1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;

2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;

3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;

4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;

5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);

6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;

7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).

Avots: ME III, 857, 858


šiemmāja

šiẽmmãja Adiamünde, ein benachbarter Bauernhof: šiemmāju vistas izkasa manas duobes.

Avots: EH II, 627


siena

siêna,

1): nama s. BW. 19482. pie sienas likt, (einen Menschen zum Erschiessen) an die Wand stellen.
kâ caur sienu izrauts - auch Frauenb.;

2): ein Leinwandmass
- auch Auleja, Frauenb., Linden in Kud., Warkl.: senāk aužuot aude̦klu mēŗuoja ar sienām, - vienā sienā - desmit uolekšu Frauenb., Linden in Kurl. par sienu sauc vienu kārtu apkārt šķē̦rkuokiem Linden in Kurl. s. ir vienam istabas sienas gaŗumam līdzīgs diegu vai aude̦kla gabals Warkl.: vēl palika piecas sienas kre̦klu neaustas.

Avots: EH II, 494


siets

I siêts (li. síetas "ein feines Sieb"),

1) das Sieb:
kratāmais s., grosses Riegensieb Bielenstein Holzb. 506; ašķu s., Rosshaarsieb; Marke des Imkers Bielenstein Holzb. vētījamais siets A. v. J. 1898, S. 11. Sprw.: caurs kâ siets;

2) der Weberkamm
St.;

3) Demin. siêtiņš 2 "= ķesele" Barbern;

4) Demin. siêtiņš, das Siebengestirn
(li. dangaus sietas), der Orion U.: sietiņa zvaigznājs MWM. VI, 234. meitas sēd vakarā, sietiņā raudzīdamas. jau sietiņš pusnaktī, vēl meitiņas negulēja BW. 67821. sietiņš jau rādīja pāri pusnakiij Niedra;

5) siêtiņš, die mit Schellen versehene Handtrommel
U., das Tamburin Bielenstein Holzb. 735: bungas jeb sietiņš Antrop. II, 108. netrūka arī mūzikantu ar pijuolēm, sietiņu un klarneti BW. III, 1, 95. pūsti ragi, sistas bungas, trīcināti sietiņi Pas. IV, 483 (aus Selg.);

6) sieliņuos iet U., Etn. III, 188 od. sietiņus dzīt Etn. II, 70, ein Kinderspiel mit dem Plumpsack
U. sietiņu tecināt St., Sieb laufen lassen (ein abergläubisches Mittel, um Verborgenes zu entdecken). Nebst slav. sito (serb. sȉto) "Sieb" wohl zu sijāt, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 459, Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Trautmann Wrtb. 254, Būga KSn. I, 261.

Avots: ME III, 861


šilka

I šilka "?": tām (villainēm) malās bij ieme̦stas un galuos ieaustas šilkas (sarkanas strīpiņas) Etn. IV, 108 aus Lennew.

Avots: ME IV, 18


sirds

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844


sisināt

sisinât, sisinêt Warkl., sisenêt Saikava, intr., zirpen Wid.; summen: sienāžu sisināšana Austriņš Nuopūtas vējā 138. cālīši zem vistas spārniem gulēt iedami sisina Druw. n. RKr. XVII, 77. bites vakaruos... gulē̦damas sisina ebenda. kaimiņi kaktā sastapušies sisināja ebenda. Bē̦rtulis sisina caur zuobiem Blaum.

Avots: ME III, 848


sīstaža

*sīstaža,

1): auch (mit ì 2 ) Oknist, siras teikušas: "meklējiet sīstažas ("?")! Lasd. Wenigstens in der Bed. 1 (und 2) aus d. Schiesstasche?

Avots: EH II, 493


sitināt

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491


sizināt

sizinât: cālīši, zem vistas gulēt iedami, size̦nā Druw. n. Etn. II, 129.

Avots: EH II, 491


skabīt

skabît: schaben (kasīt) Nautrēni: s. buļvas, puôdu, dubļus nuo lāpstas. ‡ Refl. -tiês, sich reiben (?): skabās kai cūka Nautrēni.

Avots: EH II, 496


skadrs

skadrs,

2): auch Orellen; ņiprs un s. zeņķis Blaum. Raksti 115 (1939), 156. s. ("ātrs") zirgs Erlaa. kas ir tāds žigls cilvē̦ks, tuo sauc par skadru Ramkau. s. (früh aufstehend) cilvē̦ks, s. (nicht fest) miegs Serbig.; ‡

4) scharf:
s. nazis KatrE. viņš ir labs cilvē̦ks, tikai valuoda viņam ir tāda skadra ("skarba") AP. "mans teļš nebij sarkans, bet brūngānraibs!" It skadri ("?") atcirta ruopelnieks P. W. Šis ar mani tiesāties? 19; ‡

5) "?": šie augi ir ļuoti vārīgi un skadri uz laika pārgruozīšanām. viņi paliek guluot, kad jūt, ka būs slikts laiks, un muostas, kad labs laiks gaidāms Pēt. Av. III, 136.

Avots: EH II, 496, 497


skaiste

II skaiste L., U., Mag. XIII, 27, skaista N.-Rosen n. Etn. I, 52, skaists Mag. XIII, 27, eine schlanke Stange, Hopfenstange: makšerēm skaistas grîêzt N.-Rosen n. Etn. I, 52. Nebst skaistra, šķeists zur Wurzel von skaîda?

Avots: ME III, 865


skaisties

skàistiês: prs. -šuôs AP., Kegeln, Orellen, Ruj., -stuôs AP., Lieven-Bersen, Meselau, N: Laitzen, Ramkau, Serbig., Siuxt; unbek. in Dunika, Talsen (wo dafür dusmuoties), Kortenhof, Zvirgzdine (wo dafür sirdīties); es tur ne˙kā nevaru darīt, ja viņš skaistas Blaum. Raksti III 6 (1939), 58.

Avots: EH II, 498


šķaistīties

šķaistîtiês

1) "?": viļņi šķaistas Pavas. Jānis. kâ sarmas puteklis tad šķaistas Plūd. Rakstn. I, 44;

2) mit einer Fiüssigkeit nach allen Seiten spritzen
(mit 2 ) Schibbenhof;

3) achttos verschleudern:
ar naudu šķaîstīties Meiran, AP., Bers., (mit 2 ) Bershof.

Avots: ME IV, 21


skaists

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists 2 Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts 2 Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista 2 , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866


skalināt

skalinât: auch Salis, Seyershof; "šļakstināt" Seyershof: ar dunkuru skalina ūdeni, lai zivis muostas.

Avots: EH II, 499


skamba

skam̃ba Jürg., C., skàmba 2 Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870


skarkšēt

skar̃kšêt Seyershof, ein Schallverbum: vistas kašājas, ka skarkš vien pa griestiem. visi ienāca iekšā, ka skarkš vien. Vgl. kar̃kšêt.

Avots: EH II, 502


skaudulis

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze 2 Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 467.

Avots: ME III, 876


skaust

skàust Serbigal, AP.,Wolm., Neuenb., skàust 2 Kr., Kl., Prl., Nerft, skaûst 2 Ruj., Salis, Līn., Iw., Sessau, -žu, -du, tr., intr., auch impers. (z. B. bei Līn.), neiden, missgönnen, anfeinden, durch Neid schädigen U.: brālis šuo skauzdams apme̦luojis . . . ķēninam LP. VI, 646. cita mantu skaust Jaun. mežk. 135. brāļi skauž jā laimi Pas. IV, 322 (aus Lixna). muostas viss, kuo saltums skauda Jaunības dzeja 42. vai tevi skaudu, vai nabaguoju kuo nuo tevim? RKr. IX, 12. viņš tev skauž katrā vietā Sessau. kuoku iemeta uotra saimnieka laukā, ja gribēja skaust LP. VII, 378. viņš tai skauda MWM. X, 570. citiem mediniekiem skauž LP. V, 211. bagātajam tas aplam skauž, ka . . . VII, 777. Subst. skàušana, das Neiden, Missgönnen, Schädigen; skàudẽjs, wer neidet, missgönnt, schädigt: es savam skaudējam mūžu ļaunu nevēlēju BW. 8433 var. Zu li. skaudė´ti "wehetun", skùsti "nervös müde werden", gr. σχύζομαι "grolle", σχυϑρός "mürrisch, unwillig", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 554, Zubatý AfslPh. XV, 479, Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876


šķautne

šķàutne 2 Adl., Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kl., Lis., Lubn., Saikava, Selsau,. Sessw., Vīt., (mit aû) C., = šķaute: spîeķi salūza pret klinšu cietajām šķautnām R. Sk. II, 107 (ähnlich: Vēr. I, 1416; II, 1111). uz krasta šķautnes J. R. V, 1. pār šļūduoņu šķautnēm Niedra Zemnieka dē̦ls 56. nuo augstākajām kalnu šķautnām Ken. 159. sānuos tam (dzeņa knābim) ir pa asai šķautnei MWM. VI, 947. sē̦klas ir ieslē̦gtas auglī, kam trīs augstas, asas šķautnes Etn. II, 149.

Avots: ME IV, 23


šķeista

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi 2 ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi 2 ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista 2 ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste 2 ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25


šķērst

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr 2 ) Kl., Prl., (mit êr 2 ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37


šķērsu

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37


šķest

šķest, šķe̦tu, šķetu, schelten Dond.; schreien, lärmen Wid.: glāb, kad ienaidnieks šķe̦t! GL. lai mani virsū zveļas, šķe̦t un pretī ceļas bailes, bē̦das, nāv[e] aus einem alten Gesangbuch. lai... nikna pasaul[e] šķe̦t ebenda. vē̦tra šķe̦t Plūd. Rakstn. I, 73. debeši... vē̦tru šķe̦t Klaust. 101. skaļā, šķe̦tuošā balsī runāt B. Vēstn. Refl. šķestiês Schlehk, prs. šķe̦tuôs (Bauske, Dond.) od. šķešûs (Bers., Bornsmünde),

1) schelten
(intr.) Wandsen: sievas šķe̦tas pa(r) niekiem Dond. n. FBR. VI, 67. "ak tu viena muļķe!"aukle šķetās B. Vēstn. sirds bīstas, šķe̦tas Diez; viel widersprechen MSil.;

2) wüten, rasen
Nigr.; sich befeinden Bornsmünde. Etwa zu d. schattern, schettern "schreien, klirren"?

Avots: ME IV, 28, 29


šķesta

šķe̦sta Arrasch, Bers., eine dünne Stange Lenzenhof, Kl.; eine Angelrute Erlaa, Kalz.; eine Strohdachrute Bauske (šķestiņa), Erlaa, Kalz.: paduod šķestiņas, ka varu piesiet salmus, ka vējš nenuosviež Selb. nepaliekuot mežā vairs ne šķe̦stas, ne gubu kuoku kuo nuocirst Druva I,1340. jumti nuopalsušām, kailām šķe̦stām II, 164. paņēmis krietnu šķe̦stu pie naga Etn. II, 88. nuo gaŗas šķestiņas IV, 163. Nebst šķeste(re), šķe̦stra (nach Zubatý AfslPh. XVI, 414 f. und Būga KSn. I, 289) zu šķeteri, r. щети́на "Borste" u. a.? Oder zu šķe̦dē̦(r)ns?

Avots: ME IV, 29


šķeteris

šķeteris,

1) s. šķetere;

2) jem., der etwas falsch macht, verwirrt
Pilda. šķeteriêns, das beendete Zwirnen, das Gezwirnte: (lūkuoties) savas austas zēģelītes, linu šķiedru šķeterienu BW. 30947 var.

Avots: ME IV, 30


šķidrs

šķidrs (mhd. schiter "dünn")

1) dünnflüssig
U.: šķidra putra, eine dünne Grütze U., eine Schlampe Brasche, eine wässerige Grütze (mit wenig Milch od. Fett; im Gegensatz zu šķîsta p., dünne Grütze) C., Ermes, Wolmarshof. šķidras (Var.: šķīstas) putras vārītājs BW. 18659 var.;

2) undicht, undicht gewebt
U.: šķidra bārzda Grünh. škidrāki brikšņi Etn. Il, 75. šķidru galvas autu BW. 5818. aud man šķidrus lindraciņus! 34697;

3) šķidra nauda, Kleingeld
Mat.;

4) fig., schlecht:
bij izgājis pa˙visam šķidri A. XX, 205. - Subst. šķidrums,

1) die Flüssigkeit
U.: kaķis... puodiņa šķidrumu sāk lakt LP. VI, 288;

2) die Dünnheit, Lockerheit
U. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 39



šķīsts

škîsts,

1): auch Jumpraweeten (hier n. Diet. šķîsts 2 "dünn"
von škĩsts "rein" zu unterscheiden), AP., Barb., Fest., Liepna, Morizberg, Ramkau, Schonb., Schujen, Serben, Smilt., Stelph., Wallh.; š. piens Auleja, Oknist; š. (nass, feucht) ceļš, raksts Saikava. vēl zeme tīri šķìsta 2 ; nevar art Kaltenbr. tu gan esi salijis pa˙visam š. ebenda. visas drēbes šķîstas (nass) Sonnaxt. š. stalis ebenda. purva ganības ir šķîstas ebenda;

4): (mit î ) Linden in Livl., Sessw., (mit î 2 ) Dobl., Jürg., Lemb., (mit ĩ ) AP., Morizberg, Schujen, Serben, Smilt. Subst. šķistums,

1): auch (mit î ) Auleja, Liepna, Saikava, Sonnaxt, (mit ì 2 ) Kaltenbr.; pieniņš dzied, š. ve̦lk BW. 2949. pautu sasit un nuomazgā ar šķīstumu bē̦rna miesiņas Lttic. 2736. jām tagad jāsamūdā škīstumā Pas. X, 173.

Avots: EH II, 639


šķīsts

šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts 2 Iw., šķìsts 2 Lös.,

1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;

2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;

3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;

4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;

5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),

1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;

2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".

Avots: ME IV, 49, 50


sklads

sklads Nigr., eine Umzäunung, ein Käfig: līdz kuo dārzu apsēj, tūlīt jāliek vistas skladā, lai tās neizkārpa duobes Ahs. n. RKr. XVII, 52. Wohl mit sekundärem s-; vgl. klada.

Avots: ME II, 881


skosta

skùosta 2 ,

1): auch Saikava, (mit ) AP., Ramkau; tīruma s. Ramkau, equisetum arvense; pļavas asā s. ebenda, equisetum palustre; ē̦duši usnes un skuostas ("?") Austriņš Puiškans 38;

3): apeņu skuõstas Ramkau. priedīšu skuõstas ebenda; ‡

5) skùostiņa 2 Saikava, der penis (in der Kindersprache).

Avots: EH II, 518


skosta

skùosta 2 Kl., Gr.-Buschhof, skùoste 2 Mar. n. RKr. XVII, 132,

1) skuõsta Karls., skuosta Konv. 2 193, skuorsta Zbior XV, 202, Plur. skuostas RKr. II, 70, skuõste C., PS., Salisb., N.-Ottenhof, skùoste 2 Lös., Lis., skuoste Ruj., Sissegal, Konv. l 129, skuõsts Ermes, tīruma skuostes Konv. 1 129, skuosa Seew., Walk n. U., Memelshof, Lieven-Bersen, (mit ùo 2) Warkl., skuose Konv. l 129; Konv. 2 193, (mit ) Bauske, skuostiņu kāpuosti Etn. I, 18, Schachtel-, Schafthalm (equisetum arvense L.);

2) skuostas U., Celm., Konv. 2 3967; Peņģ. Sakņu dārzs 68, skuostiņas U., skuostiņi Brasche, skuoste U., skuose U., Spargel (asparagus officinalis);

3) skuost(iņ)as L., skuoste, skuostiņi LKVv., skuose, frischer, junger Trieb, erster Schuss von Pflanzen
U., die jungen Triebe des Hopfens U.; skuostiņas Lancmanis, skuõstes Wolm., skuostes Freiziņ, (mit ùo 2) Lis., Golg., frische Kieferntriebe; Demin. skuosniņas U., frische Tannentriebe: galuotne, mazā skuostē būdama, ir redzējuse vienīgi sirmu mežu Aps. V, 10. viņa, mazā skuostē būdama, cita nav redzējusi R. Kam. 168;

4) skuõšu gali "die Wipfel abgehauener Bäume"
Planhof; die jungen Triebe von Kiefern Smilten. Zu kuõsa II.

Avots: ME III, 910, 911


skrietiņš

skrietiņš,

1) Nestflüchter:
skrietiņi, kuŗi kâ vistas un pīles tūlīt pēc izšķilšanās meklē barību U. b. 109, 37;

2) = skrìešanâs Bauske, Neuhausen (mit 2), Saikava.

Avots: ME III, 897


skropsta

skruopsta Swehthof, Memelshöf, skrùopsta 2 Adleenen, Gr.-Buschhof, skrùopste 2 Golg., Saikava, skruopsts, -a, u. -s, gew. der Plur. skruopstas, skruopstes, skruopsti (Wid.), skruopstis, die Wimper(n): gar augš- un apakšplakstiņa malas ārējuo pusi aug īsi matiņi - skruopstas Konv. 2 270. acis zem garajām skruopstām Birzgalietis. šī nuolaida šmaugās plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. skruopsti nuolaisti pār acīm Rainis. garajās skruopstēs pamirdzēja sudraba kristali R. Sk. II, 255. tumsa atkāpās nuo manu acu skruopstīm A. Grins Septiņi un viens 20. - Fig.: pāri tam bē̦rzs ar zaļām skruopstām nuokarājas sē̦rs Asp. Vgl. skruops.

Avots: ME III, 900


skuja

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515


skurba

I skur̂ba 2 ,

1): atmuostas nuo skurbas prāti Rainis Dz. un d. III 2 , 16. vīna un deju skurbā A. Upītis Pirmā nakts 165.

Avots: EH II, 516


slaiži

slaîži (unter slaîds): lielus, gaŗus gruožus viju, s. laidu kumeliņu Tdz. 43991. kad luopi s. ("?") sagulstas tad tie ilgi tâ var nuogulēt Ramkau.

Avots: EH II, 519


šļakstēt

šļakstêt, -u, -ẽju Wessen, platschen, plätschern U.; spritzen Allunan n. U., Spr.; schmatzen (namentl. von Ferkeln) U.; vom Schall, der beim Waten durch Kot od. beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk entsteht Wahnen: šļakst... ūdens Vēr. II, 1213. brien kâ lācis, dubļi vien šļakst Nötk., RKr. VI, 372. laiva šļakstē̦dama liduoja uz priekšu Jaun. mežk. 87. šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. zvē̦rs vēl trakāki vepri kuodis - tâ kuodis, ka tik šļakstējis vien Upīte Medn. laiki; von schallendem Schlag: vai acs, vai galva, šļakst vien tik nūja virsū JIgRKr. III, 73. Refl. -tiês, plätschern Dr., spritzen: ūdens šļakstas Dr. viļņi šļakstas līdz pat kuoku galiem Pas. IV, 88 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 62


slanga

I slanga, comm., ein schlaffer, energieloser Mensch Warkl. (mit àn 2), ein solches Tier: viņš ir tāds slan̂ga, kur iet, tur apgulstas Druw. n. RKr. XVII, 77; slànga 2, jem., der sich ohne zu arbeiten umhertreibt Adl.; vgl. slangât.

Avots: ME III, 915


šļanka

I šļanka,

1): auch Meselau, (mit àn) Nötk., (mit an̂ 2 ) Schujen; tada š. šķīstas putras vie[n] ... e̦suot pāri Pas. XII, 120; eine wässerige, nicht schmackhafte Speise
Klostere;

2): šļañkas Frauenb., sumpfige Wiesen.

Avots: EH II, 644


slasts

slasts (li. slãstas bei Geitler Lit. Stud. 109) U., Spr., Mar. n. RKr. XVII, 134, Adl., Saikava, Selsau, Schwanb., Fehtetn, Memelshof, Warkh., Warkl., C., Gr.-Buschh., Plur. slasti, auch nom. s, slasta U., = slazds, slazdi, die Falle, Schlinge: irbītēm slastus (Var.: slazdus, spuostus) taisu BW. 11197, 2. taisām slastus pa ceļiem, lai tie pruojām neaiziet 33623, 2. Die li. Nebenform mit ą (bei Leskien Nom. 533) vielleicht nach dem synonymen spą<stas umgebildet. Vielleicht zu air. slat "Rute" (zar Bed. vgl. d. Sprenkel "gebogenes Reis für den Vogelfang", sowie d. Dohne "Schlinge zum Vogelfang": ahd, dona "Zweig").

Avots: ME III, 917


šļaums

šļaums, herabhängend, schlaff: šļaumas ausis Kalleten "nuolaistas ausis". Zu norw. slum "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708).

Avots: ME IV, 67


šlaups

šlaups L., šlaupstas St., šlaupstît St., s. šļaups u. s. w.

Avots: ME IV, 59


slēgt

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928


slīdēt

slîdêt C., Wolm., Kl., Prl., slîdêt 2 Karls., Salis, -u, -ẽju, intr., gleiten, glitschen, ausgleiten U.: pār vaigu lē̦nām asaras slīd Jaunības dzeja 65. nuo kalniem slīdēja me̦lni padebeši Vēr. II, 1111. slīdi nu, pādiņ, krusttē̦va ruokās! BW. I, S. 180. mātes austas villainītes stāvu stāv pūriņā; es ar aužu, darināju, man tik slīd lejiņā BW. 7437. Zu slids.

Avots: ME III, 935


slieec

slìece,

1): auch (mit 2 ) Grob.; agrāk bijušas tikai izcirstas slieces 2 , tagad tikai liektas KatrE. kamanu slieces Apsk. 1903, S. 82. vienu slieci kamaniņas BW. 18456, 1. situ kāju pie [kamanu] sliecītes 17877.

Avots: EH II, 527


slietenis

slietenis,

1) slìetenis C., auch slieteņu nams, eine aus geraden Stangen zusammengestellte konische Sommerküche
Druw. n. RKr. XVII, 78 (eine Abbild. s. bei Bielenstein Holzb. 53); auch ein solches Häuschen für Waldarbeiter im Walde Draw. n. RKr. XVII, 78: dievs slējis slieteni Etn. II, 32. slieteņu nams bijis nuo stāvu saslietiem kuokiem IV, 32;

2) slìetenis 2 Druw. n. RKr. XVII, 78, slietens Druw. n. Etn. II, 50, Adl., ein fauler, schlaffer Mensch (der
"kâ izjucis kustas") Druw. n. RKr. XVII, 78: slaikstās kâ slietenis pie darba, nevar sev ne vē̦de̦ra nuopelnīt Druw. n. RKr. XVII, 78. Zu slìet.

Avots: ME III, 940


slodzīt

sluôdzît: prs. sluôgu od. sluôdzīju Oknist,

1): auch Saikava, (prs. sluôdzīju) Kaltenbr., (prs. sluôdzu 2 ) Salis; vistas (acc.) sluoga ze̦m skastes, lai neperē AP.;

2): auch (mit 2 ) Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) energisch arbeiten
Seyershof: viņš sluôdzās 2 ar malku, ar pļaušanu;

2) "cīnīties" Seyershof: trīs gadus sluôdzījās 2 , kamē̦r nuometa viņu nuo amata;

3) "pērties pirtī" (mit 2 ) Kolberg.

Avots: EH II, 529


šļubraks

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73


šļupsts

šļupsts,

1) Subst.,

a) s. šļupstis 1;

b) Plur. šļupsti, das Lispeln, Wispern:
(fig.) latviešu pirmie, bērnišķie šļupsti mākslas dzejas valuodā Plūd. Llv. II, 327;

2) das Schnucken
(?): es šļupstu riju Poruk V, 51;

3) Adj., lispelnd, wispernd:
apprecējis reiz vīrs šļupstu sievu Anekd. 24 (aus Widdrisch). nuo šļupstas valuodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis Seibolt.

Avots: ME IV, 75


smadzenes

smadzenes (li. smãgenės "Gehirn; Knochenmark"), smadzenis (nom. pl.; li. smagenys) Spriņģis, Peb., smadze̦ni Gr.-Buschhof, sowie Sussei n. FBR. VII, 140, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, smadzeņi, smadzines PlKur., smadziņi Rutzau n. FBR. VII, 122, smadziņi Mar. n. RKr. XVII, 136,

1) das Gehirn
(smadzenes Deg., Wolm., Siuxt, Selg., Wandsen, Kurs., Behnen, Grünh., Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Ermes, Arrasch, Jürg., Saikava, AP., Karls., smadzeņi Spr., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Wolmarshof, Salis, n. pl. smadzenis Lis., smadziņi Dond., Dunika, Warkl.); das Mark in den Knochen U.: izdauzīja visus smadzeņus nuo galvas Pas. I, 147. cilvē̦ka smadzeņi A. v. J. 1896, S. 242. ja uznāks vēl lietus, tad pielîs kâ smadzeņi. tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas Jlg. RKr. II, s. v. 545. smadzeņu kauss U., die Hirnschale. igauņiem vēl smadzeņi kauluos Kundz. Kronv. 102 dzīres nuo šķīsta vīna, nuo taukiem, smadze̦niem (ein Mahl von... Fett, von Mark) Glück Jes. 25, 6;

2) smadzenes Ruj., Salisb., Allend., Lemsal n. U., Deg., Kurs., Frauenb., Siuxt, Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, PS., smadziņi Dond., smadzeņi Salis, = smaganas, das Zahnfleisch. Vgl. auch smedzenis, li. nom. pl, smãgens "Gehirn", nom. pl. smegenys "Knochenmark, Gehirn". Neben slav. mozgъ, av, mazga- "Mark, Gehirn", ahd. marg, ai, majján- "Knochenmark" stehend, dürfte li.-le. smagen- am ehesten dissimilatorisch oder durch le. smags, li. smagus "schwer zu tragen" beeinflusst aus *smazgen entstanden sein, dessen s- (nach Walde KZ. XXXIV, 514, s. auch Vrgl. Wrtb. II, 309) vielleicht aus li. smãkrės "Gehirn" bezogen ist. Vgl. auch Pedersen Mater. i prace I, I69.

Avots: ME III, 947


smalce

smalˆce,

1): auch A.-Schwanb., (smalˆcīte) Saikava; ‡

2) = smalˆkumi (?): kaudzīte sīki satē̦stas malkas smalces A. Brigadere Skarbos vējos 324. gaiss... pilns uogļu smalces un tvana Līg. medn. 329.

Avots: EH II, 532


smarša

smar̂ša PS., smar̂ša 2 Ruj., Selg., Dond., Sessau, der Geruch, Duft U., Siuxt, Lieven-Bersen, Memelshof (anderswo: smar̂ža, smaka): ievu ziedi smaršai labi BW. 12720. puķu smaršu kvēpinādama Pūrs II, 62. me̦dus smarša Aus. I, 110. iepilināt smaršu Zeib. Sk. 11. spēcīga, veselīga smarša Austr. k. 1892. jūt . . . laikme̦ta garu un smaršu Vēr. I, 1402. jūs mūsu smaršu e̦sat smirduošu darījuši Glück II Mos. 5, 21. nejauka smarša Makk. 9, 9. Wohl aus urbalt. *smards(t)jā (zu smir̂dêt), vgl. li, smarsė od. smarstas "Gestank" und Sommer Balt. 126.

Avots: ME III, 954


smīna

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317. nesavaldīju smīnu 448.

Avots: ME III, 967


smīnas

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317.

Avots: ME III, 967


smukšķināt

smukšķinât (unter smukšinât): lakstīgalas puogā, kunkst un smukšķina Dünsb. Skaistā Mīle 71. tē̦vs, gaŗuo pīpi smēķē̦dams, smukšķināja: "hm, hm!" Joc. pas. un stast. (1882), S. 17.

Avots: EH II, 540


šņauka

šņaũka AP., Bauske, Drosth., Jürg., Wolmarshof, (mit àu 2) Schwanb., Selsau,

1) wer oft und laut zu schneuzen pflegt
(mit aũ) Grünw., (mit àu 2) Bers., Kaltenbrunn, Warkl.;

2) comm., einer, der das Essen mäkelt
AP. n. U., ein Wählerischer überhaupt Bers., Stelp., (mit aũ) Drosth., Smilt., (mit àu 2) Druw., Plm., eine eingebildete (unzufriedene N.-Peh.) Person Jürg. u. a.: me̦lnā guovs ir tāda šņauka, negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. šī meita tāda šņauka vien ir, viņa neapprecēsies Bers. u. a. kuo tu, šņauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152; wer alles wissen will (mit àu 2) Fehgen, Fehsen, Selsau, Stomersee;

3) auch šņaũku te̦bẽ̦ka PS., Schnupftaback
(mit àu 2) Plm.;

4) ein geringes Quantum
(mit àu 2) Adl., Golg., Warkl., (mit 2) Grünw., Ekau: š. miltu Golg. pašu strādnieku nevarēja redzēt, tik pacēlās maza lāpstaslieluma zemes šņauka . . . un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsēta 91;

5) "?" : avīžušņauka Saul. I, 64. vīstuokli papīra, kuŗu . . . šņaukas žīds iedevis Etn. III, 31.

Avots: ME IV, 92


snauška

snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974


šņikstināties

šņikstinâtiês Stenden "?": viens iešņikstas, paliek klusu, tad atkal sāk š.

Avots: EH II, 653


šņīpa

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì 2 )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96


snīpis

snĩpis: vistas s. BW. 2141. dzers alu Jāņu bē̦rni snīpus krūzā mē̦rcē̦dami Tdz. 53154.

Avots: EH II, 543


šnīpis

I šnĩpis: auch Gramsden, Puhren, Schnehpeln; vistas š. BW. 2141, 1.

Avots: EH II, 650


šņuksta

šņuksta, = šnuksts: šņukstas manas neklausiet! es jau pati šņukstināju BW. 17245.

Avots: ME IV, 97


sobara

suobara,

1) die Abgabe für den Prediger
(mit ) Weinsch.;

2) = stas">sabārstas: pagasta magazīnā tādas suobaras (minderwertiges Getreide) dabūjamas par pusce̦nu Duomas IV, 475;

3) suobaras BW. III, 1, 90 (aus Windau), = atvārži. Nebst li. sąberinis alùs "Bier von aufgeschüttetem Getreide" zu suo. bērt.

Avots: ME III, 1135


sovista

suovista (wohl mit ī ) Manz. Lettus, Elvers 102, suovīsta Manz., suovists St., U. ("nicht bekannt"), sovisti L., Kindsbinde, (plur.) Kinderwindeln: bij tai mātei suovīstas un autiņus meklēt Manz. Post. I, 52. pādīte, suovīstās! BW. 1858, 2 var. Zu suo- + vîstît. Dieselbe Bedeutung hat wahrscheinlich auch der acc. s. suovastu: pādītē (dat. s.) suovastu tīt BW. 1500 (aus Neuhausen).

Avots: ME III, 1139


spalva

spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.

Avots: ME III, 983


spārns

I spā`rns: zuoses lielus gabalus aizskrien spārnuos Linden in Kurl. vistas laižas nuo laktas zemē spārnuos ebenda; als Teil des Spinnrades - auch AP., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (pl. t. spā`rneņi 2 ) Auleja.

Avots: EH II, 547



spiedīgs

spiêdîgs, drückend (eig. u. fig.): spiedīgs gaiss, laiks, schwüle, drük kende Luft, schwüles Wetter, gaiss bij palicis vei spiedīgāks un sutīgāks A. v. J. 1900, S. 1061. karsts, spiedīgs laiks Pūrs III, 64. spiedīgas darba nastas Seifert Chrest. III, 215. ir citi, spiedīgāki (nötigere, eiligere) darbi Alm. Zlē̦gam bija spiedīgi apstākļi Alm. Kaislību varā 76.

Avots: ME III, 1005


spilgme

spilgme "?": izaustas nuo saules spilgmes (Glanz?) Latv.; in Hirschenhof spreche man: šuodien liela spilgme, wenn bei heissem Sommerwetter die Luft gleichsam zittere (beim Anschauen der Sonne).

Avots: ME III, 995


spirgt

spir̃gt,

1): bē̦rns pēc grūtās slimības krietni spirgst Strasden. pamazītēm viņa spirga Fausts (1936), 191. mūsu sujūtas sāka atkal s. Jauns. Raksti IV, 32. cilvē̦ks, ticis uz zemes, varēja tikai s. Jauns. J. un v. 301. nu jau ir atkal spir̃guši ("iedzīvuojušies, kļuvuši bagātāki") Frauenb.; ‡

2) am Morgen aufstehen:
jāspirgst ātri BielU., man muss früh aufstehen. diezgan agri e̦sat spir̃guši Siuxt. Refl. -tiês: "uzlabuoties veselībā, veselīgi augt": sivē̦ni, kas auguotā mēnesī piedze̦m, nespir̃gstas Seyershof. ve̦cums spirgās miegā druoši Dünsb. Rīmes, 2. gr. I, 248.

Avots: EH II, 552


spirgt

spir̃gt Ugalen n. FBR. VII, 22, Bl., PS., C., Wolm., spìrgt 2 Kl., spirgstu, spirgu, frisch werden, erstarken, genesen U. Refl. -tiês L. "укрѣпляться" Spr., sich erfrischen St.: vai mīļā saule jūriņā, vai mēness nespirgstas? Plūd. Llv. II, 314. Wohl nebst an. sparkr "lebhaft, rührig" u. a. zur Wurzel von spir̃gala, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Leskien Abl. 360, Fick Wrtb. III 4 , 245 und 515 und BB. III, 163, Zupitza Germ. Gutt. 166.

Avots: ME III, 999


spirkstēt

spìrkstêt 2 , -u, -ẽju, knistern Schwanb.: mirdz un viz kâ zvaigznes skaistas, it kā kvēlēs gail un spirkst Zvanpūtis. zem mūsu kājām spirkst sausais sniegs R. Kam. 188.

Avots: ME III, 1000


spogāt

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo 2 ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. 2 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034


sposme

spuosme,* spuozme* Rainis, spuozma*, der Glanz: saules spuozma Rainis. sauli, kas atmuostas jaunā spuosmē Asp.

Avots: ME III, 1035


sposta

spuosta: slazdi, spuostas un cilpas Jürgens 95.

Avots: EH II, 566


sposta

spuosta, = spuosts: taisiet spuostas . . . vanagiem! BW. 5804, irbītei spuostas taisu 11254.

Avots: ME III, 1035


sposts

spuôsts (li. spę<stas "Falle") C., Kr., Bers., Kl., Saikava, spuôsts 2 Bl., spuosts Kokn., Peb., eine Falle U., Schlinge Dr., ein Sprenkel U., Dr., ein Fallstrick Manz. Lettus, U.; ein Käfig, Gefängnis: rubeņam spuostu siet Lubn. liec suni spuostā, lai mani nesaplēš! Saikava. viņš iespuostīja ve̦lnam nagus spuostuos LP. VII, 263. kalējs . . . aizgrìež skrūvstiķi cieti, un ve̦lna ruokas nu ir spuostuos Pas. IV, 36 (aus Selg.). spuostiņi St., LKVv., Vogelschlingen. Wohl zu spiêst I (s. dies und auch Zubatý AfslPh. XVI, 408); Reimwort zu spruosts.

Avots: ME III, 1035, 1036


sprāsts

sprāsts (?), ein Vogelbauer L.: pulks putnu . . . sprāstā bija . . . sabāzti Lievental. Wenn zuverlässig (vgl. spruosts), in der Aussprache etwa (vgl. Lesklen Nom. 532) durch li. spą`stas "Falle" beeinflusst?

Avots: ME III, 1016


sprauns

spraũns: "ve̦se̦ls, dūšīgs" (mit ) Nigr.; (mit àu 2 ) gesund; wohlhabend; "brīvs nuo kādas neveiksmes vai likstas" Auleja; "krietns; uzvedīgs" Saikava; munter, gesund, kräftig Warkl.; Demin. spràuneņš 2 Warkl. "jautrs; kustīgs; veselīga izskata".

Avots: EH II, 557


sprosts

spruosts,

1) der Schlagbaum
Depkin n. U.;

2) spruôsts PS., C., spruôsts 2 Bershof, ein Vugelbauer
Peb., Oppek. n. U.: putnu spruosts pilns putnu ir Glück Jer. 5, 27. ze̦lta putns ze̦lta spruostiņā LP. IV, 158;

3) das Hindernis, die Verlegenheit:
viņš ir spruostā, er ist in Verlegenheit U. Nach Leskien Abl. 346 (hier dazu auch li. spranstas "Bucket, Knauf") und Nom. 531 und Persson Beitr. 397 zu spriêst "spannen"; in diesem Fall eigentlich: zum Hindern oder Umgarnen Ausgespanntes (vgl. spuôsts).

Avots: ME III, 1027


spundecis

spundecis od. spunde̦cs "?": māsiņa puisē̦nus spunde̦cus lamāja. sēdi nu, māsiņa, spundečam sānuos! BW. 22774 1; spuñdecis "kam acis - apaļas kâ spundes, uz âru izspiestas" Nötk.; "ein dickbäuchiges Kind" Bauske.

Avots: ME III, 1029


spurkš

spur̃kš! Ruj., Salis, Serbig, AP., Līn., spur̂kš! Nerft, Interj. zur Bezeichnung des schnellen Auffliegens, des Schwirrens: (zvirbulis) trūkstas un spurkš! pruom MWM. XI, 199.

Avots: ME III, 1032


stakle

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041


stārasts

stãrasts, stãrasta, comm., Demin. stārastītis BW. 2251, 6, der Aufseher (in der Landwirtschaft) Livl. n. U.; ceļa, tilta, lauku stārasts Karls. tur jāj kungi, tur stārasti BW. 13250, 2. nedrīkst kungi vārdā saukt, ne stārastas (Var.; stārasti) bildināt 3429, 1. Nebst li. stórastas aus r. староста "Ältester".

Avots: ME III, 1051



steķis

I steķis, Plur. steķi U., Salis, steķes U., eine Unterlage, ein Gerüst Spr.; ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt Bers., Lasd.; die Sägeböcke, auf denen die Sägebalken ruhen U., Selb., Selsau; Klötze unter Tonnen U.; Stützgerüste unter Brücken U., Bielenstein Holzb. 715; ein Steg, eine Anlegebrücke Salis, Pernigel; Baugerüste U.; der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen U.; "ein dickes Brett auf 4 Beinen" Freiziņ; kreuzweise miteinander verbundene Stangen od. Bretter, die durch ein horizontales Holz verbunden sind Konv. 2 4010; der Steg an der Violine Dr.; Uosis atsē̦stas uz malkas zāgējamā steķa JR. IV, 87. uzliktu... muciņu uz steķiem MWM. VII, 86. glābšanas laiva, kas atruodas uz ratiem līdzīgiem steķiem Jaunības Draugs 1902, S. 334. nuo steķēm nuolaist, vom Stapel lassen U. laiva atstāja nuo steķa Purap. raisīja kuģi nuo steķa Dūnsb. vai diegu nebalēja steķēs Plūd. Rakstn. I, 64. garām kajām, - tāds kâ steķis! Selb. piedzēries kâ steķis, steif getrunken U. Aus mnd. stech (steck) "Steg".

Avots: ME III, 1059


stiegrains

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078


stīvs

I stĩvs, steif, starr U.: Sprw. stīvs kâ rags, kâ stimbans, kâ milna, kâ vilks. mēle mutē gulēja stīva kâ galuoda Zalktis II, 109. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. acis stīvi ieple̦stas Purap. Kkt. 148. - Subst. stĩvums, die Steifheit, Steifigkeit U.; stīvuma zâles, Stärke, Kraftmehl U. Nebst li. styvas (bei Miežinis) aus mnd. stīf dass.

Avots: ME IV, 1077


strēbt

strèbt (li. srė˜bti "schlürfen") Serbigal, AP., Neuenb., Wolm., strèbt 2 Nerft, Kl., Prl., strêbt 2 Ruj., Salis, Līn., Iw., Kurs., strēbt U., Praes. strebju od. strèbju Ermes (hier neben dem Imper. streb!), strêbju 2 Salis, Widdrisch, Kurs., strēbju U., Praet. strèbu, strebt U., strebju, strebu, tr., intr., schlürfen, löffeln, mit Löffeln essen U.: strebjat zupu! Kaudz. M. 50. Sprw.: kas karstu strebj, sadedzina lūpas. kas ātri strebj, tam mute de̦g od. ātri strē̦bdams sadedzina lūpas. streb, skruoder, putra laba! RKr. VI, 746. pats tādu putru savārījis, lai strebj! Etn. IV, 42. strebjamais,

a) = strēbiens 2: vienā ruokā... baltu strebjamuo Blaum. Pie skala uguns 178;

b) das Maul, die Fresse:
ja kuo saka saimenīca, duod pa putras (pašu Etn. II, 31) streb[j]amuo BW. 28877 var. Refl. -tiês, zur Genüge löffeln, schlürfen: es tā piena strē̦busies, brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581. - Subst. strèbšana, das Schlürfen, Löffeln; strè̦bums, das beendete Schlürfen, Löffeln; strèbẽjs Spr., strè̦bājs, wer löffelt, schlürft: griķu putras strē̦bājiņi BW. 13077 var. karstas putras strēbējs Turg. Muižn. per. 78, ein Hitzkopf. Zu li. sruõbti, gr. ρ'οφεῖν "schlürfen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 704, Trautmann Wrtb. 294, Boisacq Dict. 844.

Avots: ME IV, 1087


strigonis

striguonis, eine einschiessende, morastige Stelle: e̦ze̦ra... līkņās un striguoņuos vietām atruod dziļāki zemē... siekstas Janš. Nīca 11. striguoņa purvs A. v. J. 1897, S. 317. Zu strigt.

Avots: ME IV, 1089


strīpainis

strĩpainis: plur. strìpaiņi 2 Gr.-Buschh., Lis., ein gestreifter Rock. strīpaiņi, ... juostas (mātes lādē) Blaum. Raksti I 5 (1936), 61. strĩpaiņus ("dvieļa rakstu") auž arī ar četrām nītīm AP.; Demin. strĩpainītis, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH II, 589


stuldze

stulˆdze 2 Matkuln, Turlau, Dond., Wandsen, Neuhausen, stuldze Etn. IV, 38, häufiger der Plur. stuldzes Pilten, Kabllen n. U., Libau, Frauenb., = tulzna; die Eiterbeule V.: es tâ strādāju, ka man stuldzes plaukstas Dond. mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvē̦kam nav jāduod uguns, lai bē̦rnam neme̦tas uguns stuldzes BW. I, S. 192. Vielleicht (nach Leskien Nom. 257) zu 11, stulgùs "länglich rund" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 645).

Avots: ME III, 1103


stulms

stulˆms Kl., C., Kr., Smilten, stulˆms 2 Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stulˆms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. 2 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ulˆ-) PS., Ermes, Jürg.; stulˆms Saikava, Warkh., stulˆmis 2 Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ulˆ- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ulˆ-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ulˆ- 2 ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stulˆms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stulˆms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104


stūris

IV stùris 2 Linden in Kurl., die Tour eines Tanzes ("tāda dejas daļa, kuŗā dejuošanas paņēmieni atkārtuojas rēgulāri"): kad sasit plaukstas, tad tas s. ir beigts un jāsāk atkan cits. Mit sekundärem s-.

Avots: EH II, 597


šūdināt

šũdinât (li. siúdinti "nähen lassen") Wolm., šùde̦nât 2 Prl., fakt. u. freqn. zu šũt, nähen lassen U.; nähend anfertigen: gribu šūdināt zaļu zīļu vainaciņu BW. 6029. kre̦klu šūdināju 7351. kumeļam zvaigžņu deķi šūdināju 29651, 2. augstas kurpes šūdināja 5700. pūru šūdināja BWp. 3417 (ähnlich: BW. 7909, 2.). smalki vērpu, vēver[i]s auda, pa vāciski šūde̦nāju BW. 7037, 1. sakas šūdināju Aus. II, 1. nuo vadmalas šūdināti svārki Libek Pūķis 28.

Avots: ME IV, 108


sūds

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607


suka

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600


suknas

suknas,

1): linu nuomīstas, rupjās pakulas un citas šādas tādas suknas un sumpatas ... sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 601


sulots

suluôts, = suluojs: kuplajā, suluotajā zâlē Saul. III, 178. nuo suluota sarecējuma Konv.2 489. suluotam lupam Stari 1, 142. galviņas - mīkstas un suluotas Krišs Laksts 11. suluots bass Leijerkaste I, 20.

Avots: ME III, 1120


sūneklis

sûneklis Mar. n. RKr. XV, 138, Segew., Br. m. 1370, St., sūneklis Spr., Wid., sûnêklis Kl., sūnekle, = sûnājs; "ein sumpfiger Wald" Ledmannsh.: zemenei visa zeme, dzērvenei sūneklīt[i]s BW. 5219. abas (siekstas) gul sūneklī 8491 var. dzervenīšu sūneklī 16159 var. ve̦cs kā sūneklis (in Burtn."unbek.") Aps. J. Iegātnis 26. kūtri sūcas pa rāvas sunekli Janš. ataugās, zaruos, sūneklī Vidz. dziesmu gr. v. J. 1809, 202. brizdams pa lieluo... sūnekli VeseIis Saules kaps. 5. par purviem, sūnekļiem MWM. VIII, 46. lieluos sūnekļuos Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. Dazu die Ortsnamen Sûneklis Lvv. I, 66, 84, Sûnekļi 76 (Gesinde), Sūnekļa kalns 67, Sūneklis 74 (ein WaId), 85 (ein Morast), Sūnekle II, 111 (ein Morast), Sūnekšļi I, 64 (eine Wiese), Sūnekslis II, 109 (ein See), SūnākIis I, 31, Sūnaklis II, 64 (ein Morast), Sūnākslis 104 (eine Wiese), Sūnākslis 13 (ein Teich).

Avots: ME III, 1133


šūpeles

šūpeles (so, mit ū, zu lesen): augstas kāra šūpelītes Tdz. 53139.

Avots: EH II, 659


šutēties

šutêtiês, -ẽjuôs,

1) sich verwundern, überrascht werden;
šutējāmies vien, bet kuo tad vairs! Gr.-Buschh,;

2) wanken, in Bewegung geraten
Bers.: cē̦rtams kuoks sāk jau šutēties; drīz gāzīsies. kaudzē me̦stas zemes sāk šutēties un brukt; vgl. auch pašutêtiês. Zur Bed. 2 vgl. šumêtiês.

Avots: ME IV, 108


švaku

švaku, s. švaka II: juostas gali (gāja) šviku, švaku BW. 5726 var.; bei U. ein šviku, švaku, das Nachahmung des Geklirres von Säbelhieben gegen einander sei.

Avots: ME IV, 114


svārpsts

svãrpsts (li. svarpstas Miežinis) Bl., C., Arrasch, Bauske, Dunika, Dond., Lin., Iw., (mit ā`r 2 ) Gr. - Buschh., Kl., Prl., svārpstis L., svãrpsta Bershof, svãrpste Wandsen, (mit ā`r 2 )Mar. n. RKr. XVII, 116, der Bohrer U., Bielenstein Holzb., Sessw., Lochbohrer Konv. 2 4076, Drillbohrer Bielenstein Holzb. 7l2. Wohl mit ps- aus -bs- und zu cymr. chwerfu, ahd. swerban "wirbeln", an. sverfa "befeilen" (u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 529 f.) und vielleicht (nach Krček Grupy 178 f., Trautmann Wrtb. 295, Būga KZ. LI, 114) zu serb. svrâb, r. свóробъ "Krätze", r. свербѣть "jucken".

Avots: ME III, 1144


svārstīt

svā`rstît: auch N.-Peb., (mit âr 2 ) Stenden, (mit ãr; wiederholt wägen) Lems., Zögenhof; nu jau svãrsta ar svariem vien, kad ir svari mājā Seyershof. Refl. -tiês: ūdens dzīvniekiem žauniņas svārstās ("stas">kustas"), kad smagi e̦lpuo Seyershof. "1)" ME. III, 1145 ist zu streichen.

Avots: EH II, 612, 613


sviests

sviêsts (li. svíestas), sviests 2 Mar. n. RKr. XVII, 133,

1) die Butter:
sviests (dze̦lte̦ns 455) kâ vasks Br. 466. sviestu darīt (Etn. II, 137), kult (U.), ķērnēt, nīt, sist (Etn. IV, 69), taisīt (Br. 495, Salis), buttern, sviests kâ māli Etn. II, 88, Br. 457, eine grosse Menge Butter. sviests ar kaltiem kaļams, cirvjiem cē̦rtams, ar kaltiem zirgiem pāri braucams Br. 476. sviests ar maizi, Butterbrot U. (s. auch sviêstarmàize). ve̦lnam znuotu nuogalināt tik˙pat (ist ebenso angenehm), kâ sviests uz maizi LP. II, 71. leišu sviests, eine flüssige Butter, gemischt mit Buttermilch U. lielais sviests, aus warmer Sahne gekernte Butter, die nicht in ein Stück zusammengeht, sondern bröckelig ist Salis;

2) in genitivischen Verbindungen:
sviestu (?) kalējs, ein elender Schmied U.; sviesta mēle Biel. 1644, eine glatte Zunge U., wer schmeichelt; sviestu (?) rati Br. 467. sviesta sāls, spanisch Salz St.; sviesta vārdi Br. IV, LIII;

3) kuoka sviests BW. 13646, 1, der Honig;
raganu sviests LP. VII, 569, eine gelbe, schleimige Substanz auf faulenden Bäumen. Zu svaidît II.

Avots: ME III, 1166


svilstoņa

svìlstuoņa 2 PV.,

1) "kas ātri izsvilst": sausi žagari ātri kâ s. izsvilst;

2) = svilaste: straujš cilvē̦ks ātrās dusmās kâ s. aizsvilstas.

Avots: EH II, 618


svilt

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt 2 Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt 2 Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159


tādēļ

tàdẽļ (li. tõdėl), tàdẽļā Wolm., tādēļi,

1) deshalb
U.: vai tādēļ man atjāja nuo Vāczemes precenieki? BW. 5509. vai tādēļ es nebūšu bandinieka līgaviņa? 5677. vai tādēļi dē̦la māte neņems mani ve̦de̦klai? 359, 1;

2) gleichwohl, dennoch, trotzdem:
gana aude platas juostas, tādēļ brunči nuošļukuši BW. 20404, 2. viņi tuo piecieta un dzīvuoja tādēļ, bet sirdī tiem grauza .., šāda ēverģēlība Deglavs Rīga 11, 1, 334.

Avots: ME IV, 143


taisīt

tàisît: auch Serben, Smilt, (mit 2 ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit aĩ) Kegeln, Lemb., Lems., Lipsthusen, Orellen, Puhren, Schnehpeln, Seyershof, Talsen, Ziepelhof; t. ēšanu Orellen, pusdienu AP., de̦sas Salis, Sonnaxt, sieru Salis, putrāmus Sonnaxt, alu (Bier) AP., Puhren, īksumus adikļuos Seyershof, drēbes Kaltenbr., Sonnaxt, mālus Orellen. metienu piedarbā (kulšanai) Siuxt, bères AP., Kaltenbr., Sonnaxt, māju AP., Kaltenbr., Orellen, ustabu Ramkau, ē̦ku stabuos (= uz stabiem) Seyershof, ēveli Kaltenbr. gaidīja mājā ganāmpulku, bet siles vēl nebija taisītas Ciema spīg, 5. ve̦cā mēnesī jātaisa aude̦kls, lai labi varē̦tu aust Lttic. 1247. iešu kartupu (= kartupeļu) t. (pēc zemes izrušinājuma "kārtuot") Kaltenbr. tad bija kātiem rikši jātaisa (= ātri jāskrien) Seyershof. kad kaķi ne̦muot pie astes, tad aplam taisuot ebenda. tu taču par daudz taisi (= runājuot pārspīlē) ebenda. Refl. -tiês,

1): t. vaļā nuo saimnieka un pāriet uz pilsē̦tu Seyershof. lai ne˙viens pirktais netaisās līdz (möge nicht gleich sein wollen)
pašu austam aude̦klam AP. kad vārnas pie mājas taisās (nisten), tas ir uz sausu vasaru ebenda, Sonnaxt. taisījies (= izlicies) nedzirdīgs, sargādams savu ādu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 234; sich ankleiden (besonders zu Festlichkeiten) Orellen; sich anbauen ("būvēties") ebenda;

2): maikss taisāš tukšs Seyershof. ūsas taisās sirmas Kaltenbr.; "bereitet werden"
ebenda; ‡

3) für sich bereiten
Frauenb.: t. salātus. ‡ Subst. taisîšana, das Machen, Bereiten: "apriebu vienai sievai galvu un pataisīju diviem bē̦rniem ūdeni". "tā riebšana un ūdens t. ("?") tev laikam iene̦s labu naudu?" Blaum. Raksti VI 5 (1939), 158. Subst. taisĩjums: mīkstas vietas t. BW. 6272, 3. latviešu t. (= darinājums) Seyershof. Subst. taisîtājs: drēbju taisītāji Seyershof. ir jau tādi taisītāji, kas vieni paši ne̦m un uztaisa siena kaudzi ebenda. ratu t. Frauenb. vārtu t. (Var.: vērējiņš) BW. 2012, 4 var. suvēniņu t. (Erzeuger) 34814.

Avots: EH II, 664


tatināt

tatinât,

1) "?": gailis tatina vistas Wessen. paē̦nā tatina le̦pnais gailis ar savu saimi (aus einem Manuskript);

2) "?": "... atvainuo, ... ka es tā ... tā ... tā ... tā ... (tāds kâ tatinātājs, nu viņa druoši vien duomā ...) ..." Blaum. Raksti IV 5 (1937), 158.

Avots: EH II, 668


tauta

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141


tecine

tecine "lielāka vārpsta, kurā nuo vērpjamās vārpstas uztin (satecina) dziju" Auleja.

Avots: EH II, 673


teiktins

teiktins, Part. praes, von tèikt, lobenswert: sieva, kas . . . kungu bīstas, tā ir teiktina Volt. Chrest. I, 115.

Avots: ME IV, 157


ticēt

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180


tīkt

I tīkt (?) U., = tikt 1. Zu tikt I gehört das prs. tīkstas (auch tîkst 2 Nigr.; prt. tika resp. tikâs) in tavi mati... ir tik skaisti, ka man tīktin tīkstas tanīs skatīties Janš. Mežv. ļ. l, 41.

Avots: ME IV, 200


tīktin

tīktin, zur Verstärkung von tikt I: man tiktin 2 tīkstas . . . skatīties Janš. Mežv. ļ. 1, 41.

Avots: ME IV, 200


tilēt

I tilêt, -u (Dond., Nigr.) od. -ẽju (A.-Autz), -ẽju, bleichen (von Flachs, Hanf; intr.) A.-Autz, Nigr., "dēdēt" Dond., Schibbenhof: izmē̦rcē̦tus linus liek uz lauka tilēt Schibbenhof. lini tilē, kad tuos izklāj A.-Autz. bijām izlaist linus tilēšanai Janš. Dimtene IV, 170. (mati) gaiši kâ labi tilējuši lini Bandavā II, 249. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb. Zu tale II; in der Bed. "dēdēt" vielleicht identisch mit aksl. talēti "vermodern", vgl, auch tilt I.

Avots: ME IV, 187


tirpaa

II tirpa Wid., (mit ìr 2 ) Bers., Plur. tìrpas 2 Bers., die Vertaubung, Erstarrung; tir̃pa Nötk., (mit ìr̃) Bers., gew. der Plur. tirpas U., Grünw., Lennew., Mar., Meselau, N.-Peb., Raiskum, (mit ir̃) AP., Arrasch, Jürg., Nötk., Schujen, (mit ìr ) C., (mit ìr 2 ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ir̂ 2 ) Bauske, Ruj., Selg., der Schauder, das Grauen, Entsetzen U., der Schauer: tirpas iet pa (caur) kauliem. meitai... tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22; LP. VII, 525. tirpas, aukstas kâ čūskas, gāja tai pār miesām A. XVII, 491. savādas svešas tirpas šaudās pa miesu A. Upītis J. I. 9. vieglas tirpas purina viņas miesu Purap, mani pārņe̦m... patīkamas, siltas tirpas A. v. J. 1899, S. 89. viņu pārņēma nāves tirpas D. Goŗkijs 44. Zu tirpt I.

Avots: ME IV, 196


tost

I tùost C., Schujen, tùost 2 Adl., Aps., Bewershof, Selsau, tuôst 2 AP., Salis, Wahnen, tuost U:, Fest., Kaiz., N: Peb., Nötk., Zaravič, -šu, -su, stöhnen, keuchen U., ächzend, stöhnend atmen Aps., fauchen, schnaufen V.: guovs tuoš, die Kuh stohnt Jürg. (mit 2 ), U., Wahnen. zirgs tuoš, das Pferd keucht Peb. n. U. tik daudz pieē̦d, kad apgulstas, tad tuoš vien AP. smagi tuosdams Upmalis mucu bīdīja . . . uz augšu Druva I, 1243. saliecies gāja smagi tuosdams Kaudz. Izjurieši 93. plēšas tuoš Duomas I, 255. Nach Büga LM, Iv, 444, mit uo aus ide. õu zu tust; doch könnte uo hier auch auf ide. u̯ō (vgl. tvest) zurückgehen.

Avots: ME IV, 286


traikāt

tràikât Renzen, (mit aî) Bers., (mit 2 ) Schrunden, (mit aĩ) Gaweesen, = tre̦nkât, (mit Lärm, Geschrei Bers.) jagen, treiben Nikrazen, Ringen: guovis, cāļus traikāt Renzen. traikāt vistas vai sivē̦nus pa pagalmu Bers. Wohl eine Neubildung (für *truokât) zu triekt.

Avots: ME IV, 217


trakisks

trakisks, Adv. trakiski: auch Orellen, Ruj., Saikava, Salis; vistas tuo t. ē̦d AP. nuosaukums mežsargam t. iekuodās kaulā FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 690


tramiķis

tramiķis, ein scheues Pferd Bers. (hier auch von Menschen gesagt), Drobbusch, Lubn.: mans zirgs ir tāds tramiķis, ka nuo nieka trūkstas Vīt.

Avots: ME IV, 221


trāsēt

trãsêt Burtn., Kokenhof, Lenzenhof, Renzen, Ruj., Salis, Sepkull, Stolben, Widdrisch, Wolmarshof, tràsêt 2 Adsel, trāsêt U., -ẽju, trāsinât Salis, gackern: vistas trāsē Bauenhof (hier von kladzinât unterschieden 1). In Kokenhof und Renzen sagt man auch von geschwätzigen Menschen: trāsē kâ vistas.

Avots: ME IV, 228


traucelīgs

traucelîgs,

2): "tāds, kas ātri trūkstas" (mit aũ) Nötk.

Avots: EH II, 691


traukoties

tràukuotiês 2 Zvirgzdine, unruhig sein, sich aufregen: bē̦rni, kad kā nuobīstas, nakti neguļ, traukuojas: te samiedz acis, te rozpleš Zvirgzdine. es traukuojuos, ka mani neatruod ebenda. Das uo beruht hier wohl auf ā.

Avots: ME IV, 225


trauvēt

trauvêt, -ẽju,

1) "trinken, singen und plaudern"
Wessen;

2) (auf)schrecken, stören
Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit àu 2 ) Adl., Golg., Lis., scheuchen: e̦ze̦rputni, gaigaliņi trauvē (Var.: traucē. traumē) manu kumeliņu BW. 30963, 3. vistas iz kaņepēm trauvēt A. v. J. 1892, S. 86;

3) "?": (cūka) trauvēs zirgu ūdeni stallī Jauns.

Avots: ME IV, 227


trēdēt

I trēdêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) gackern (von Hühnern beim Eierlegen)
Spiess n. U., Dobl., Grünh., (mit ). A.-Autz (Praes. -u), Irmelau (Praes. -ẽju), Lesten, Nitau (Praes. -ẽju), Siuxt (Praes. -u): vistas trēd(ē). vistu trēdēšana LP. III, 104;

2) singen
(mit ẽ) Schlockenbeck, laut ohne Worte singen (mit ê) MSil. (Praes. -ẽju).

Avots: ME IV, 232, 233


trūkt

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt 2 "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù 2 ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252


tupt

tupt, Praes. tupju (U.) od. tupstu (Gr.-Buschh., Pilda, Sonnaxt, Warkh., Warkl.) od. tūpu (Karls. [mit û 2 ]), Praet. tupu, hocken: viņš tupst uz ceļiem Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês, sich niederhocken U.: tupsties tu uz būcas! Zbiór XVIII, 251. visa dzimta tupstas ap uguni Antrop. II, 48. brūtīte tupjas arvien juo ze̦māk BW. V, S. 206. Nebst tūptiês zu tupêt; zum Vokalismus s. Le. Gr. § 624a.

Avots: ME IV, 267


tupulis

II tupulis, ein Hocker ("kas tupstas") Vīt.

Avots: ME IV, 268


tusnāt

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273


tuturslas

tuturslas Vīt., tuturslis Druw. n. RKr. XVII, 84, Erlaa, das Kreuz (Korperteil), sonderlich bei Vogeln: man nuo vistas gaļas iedeva pašas tuturslas Vīt. Mit Reduplikation zu li. tursas "der Hintere", pasiturslinęs "auf dem Bauche liegend" ?

Avots: ME IV, 275


tvīksme

tvīksme,

1) = tvīka, die Hitze, Schwüle Wid.: saules tvīksmē Rainis Götes dzeja 31. karstas tvīksmes sildīts Apsk. v. J. 1903, S. 353;

2) auch tvīksma "?": tvīksmes pārņe̦mts vientulis Vēr. I, 1288. es jūtu augu tvīksmi MWM. VIII, 85. vijuolītes tvīksmēs mirdz JR. V, 145.

Avots: ME IV, 292


ugunīgs

ugunîgs, feurig Ev., L., U. (eig. und fig.): ugunīga čūska LP. IV, 55. ugunīga stuota ir pūķis, kad gaisā skrien Etn. I, 95. gājušas pa gaisu kâ ugunīgas vārpstas LP. VI, 56. sieviete ugunīgām acīm III, 103 (ähnlich: VI, 515; Etn. I, 85). sievu skatu kaislu, ugunīgu JR. V, 101. saule rietēja... atsarkdama ugunīgiem stariem MWM. VIII, 82. ņipru, ugunīgu skuķi Vēr. II, 190. čaulas nevajaga ugunī mest, tai vistas nav ugunīgas uz perēšanu Etn. II, 68. Vgl. li. ugnìngas "feurig".

Avots: ME IV, 294


ujāt

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296


urināt

IV urinât, = urbinât Alswig (u. ar pirkstu de̦gunu, ausi; cūkas urina zemi, mē̦slus), Gr.-Buschhof (kuo tu urini ar pirkstu pa ausi?); = šķirstīt Lubn. (vista urina spalvas); stochernd suchen: urināt utis Saikava; "ārdīt (sienu)" Ozoli; "emsig einer Arbeit obliegen, die nicht von Statten geht" Meiran; "langsam bröckeln (tr.); (fr)essen" Gr: Buschhof (urina barību ir luopi, ir ļaudis). Refl. -tiês Adsel, Gr.-Buschhof, Sonnaxt, = rakņāties, knābāties: vistas urinājas pa graudiem, pe̦lnuos. Reimt auf skurinât.

Avots: ME IV, 305



ūsti

ūsti (unter ũstas): auch (mit û 2 ) Gr.-Essern, (mit ũ) Rutzau.

Avots: EH II, 741


uzburbēt

uzburbêt,

1) morsch, porös werden:
le̦dus uzburbējis Domopol, Dunika, Fehteln. zuobu smadzenes ir ... uzburbējušas ("?") ar smirduošām pūtelēm apme̦stas Mekons Zelta māj. grm. 3 286;

2) "mit Gras bewachsen"
Domopol: e̦ze̦rs uzburbējis.

Avots: EH II, 719


uzčamdīt

uzčam̃dît,

1) betastend, umhertastend auffinden:
uzčamdīt tumsā sìenā vai salmuos kaut kuo cietu Siuxt. uzčamdīt irbes;

2) tastend aufwecken:
uzčamdīt nuo miega Golg.;

3) hinauftreiben, -jagen:
uzčamdīt vistas uz istabas augšu;

4) aufschütten
(perfektiv): auzas uzčamdīt (uzgāzt) virsū rudziem Wandsen.

Avots: ME IV, 322


uzcibināt

uzcibinât, mit der Interjektion cib! Hühner rufen (perfektiv): uzcibināt vistas Wandsen.

Avots: ME IV, 320


uzdēt

uzdēt (li. uždė´ti "hinauflegen"),

1) auflegen, aufsetzen:
uzdēt trauku uz pašas malas Fest.;

2) (Eier auf etwas) legen (von Hühnern gesagt;
perf.): vista man uzdēja uolu uz galvas;

3) (Eier) legen
(perfektiv): vista uzdēja bē̦rnam dzimumdienā vienu uolu;

4) von neuem (Eier) legen:
lieldienām vistas uzdēja vēl pa uolai Arrasch;

5) (ein Stück Eisen od. Stahl) anlegend, anschweissend zurechtmachen
(perfektiv): uzdēt cirvi, lemesi. uzdēj asus lemesīšus! BW. 34601; uzdẽt ("uzdzīt") arklam lemešus N. - Wohlfahrt.

Avots: ME IV, 324


uzdzirkstēt

uzdzirkstêt: kâ uzdzirkst skati! Austriņš Raksti V, 18. uogies ... uz mirkli kļuva me̦lnas, lai pēc tam atkal uzdzirkstē̦tu spuožas un sarkanas Vanagu ligzda 139. Refl. -tiês: dažreiz viļņi vien uzdzirkstas gaisā, kad ērglis drāžas ūdenī iekšā Janš. Dzimtene III, 227.

Avots: EH II, 721


uzdzirkstēt

uzdzirkstêt, uzdzirkstît, auch refl. -tiês, aufsprühen, aufleuchten: uogles vēl uzdzirkstīja Bauske. reizēm mākuoņstarpā uzdzirkst zvaigžņu kvē̦ls Izglītība II, 208. viņa acis uzdzirkstīja katram tauriņam Vēr. II, 515. acis vairs priekā neuzdzirkst Apsk. v. J. 1903, S. 406. acis piepēši uzdzirkstas Laura 4.

Avots: ME IV, 328


uzdzīvot

uzdzîvuôt,

1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene 2 II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;

2) "vorwärtskommen"
Wid.;

3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;

4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.

Avots: ME IV, 329, 330


uzgaiņāt

uzgaiņât, (wiederholt) hinauftreiben: uzgaiņāt vistas laktā.

Avots: ME IV, 331


uzgult

uzgult (li. užgulti "sich legen auf") Spr., Wid., auch refl. -tiês, sich auf etw. legen: cilvē̦ks... uzgulies uz ūdenī pe̦lduoša kuoka gabala Antrop. II, 69. tas uzgulst druošam pamatam Hug. n. Seifert Chrest. II, 146. kâ gaidas un kâ biedi uz mežu uzgula Rainis Gals un sākums 16. iesnas (grūtumi) viņam uzgula uz krūtīm, der Schnupfen fiel ihm auf die Brust Brasche. vienai ļaužu šķirai uzgulstas lielāks sluogs Pūrs III, 52. uzgulās tautu meita kâ zaļā velēniņa BW. 8131.

Avots: ME IV, 335


uzjemt

uzjemt,

1): u. (aufheben)
kuo (cita pazaudē̦tu) nuo ceļa Kand. uzje̦m pašu galuoknīti Suitu k., S. 147. uzjemšu pādīti dancādama Tdz. 36753. viņu uzjēma (empfing) ... mīļi Pas. VI, 151; ‡

3) anfangen:
vakarā uzjēma apkūlas RKr. XVI, 35. kaķis uzjēmis (= pasācis) baluožus ēst Frauenb. nu ir uzjē̦muši turēt pa divām, trim aitām ebenda. Refl. -tiês,

2) = ìeņemtiês 3 Strasden: vistas ir uzjē̦mušās nākt manā dārzā. ‡ Subst. uzjē̦mums Frauenb., die Angewohnheit:
tas tāds u., ka tâ sūkā.

Avots: EH II, 723


uzkašāt

uzkašât, uzkašņât,

1) = uzkasît 1;

2) = uzkasît 2, aufkratzen, -scharren; scharrend auflockern; kratzend, scharrend zum Vorschein bringen: suns uzkašņājis kurmi. uzkašņāt zemi Golg. gailis un vistas uzkašņā zemi JR. III, 5;

3) = uzkasît 3: uzkašāt sìena paliekas.

Avots: ME IV, 340


uzkast

uzkast,

1) auf etw. scharren, kratzen
(perfektiv): dēšanai beidzuoties vistas uzkaš uz uolām labu kārtu lapu Pūrs I, 34;

2) kratzend, scharrend zum Vorschein bringen:
uzkast peli AP.;

3) aufharken:
uzkast sìenu PS., Smilt.

Avots: ME IV, 340


uzknābt

uzknàbt, uzknàpt,

1) (auf etw.) picken, hacken
(perfektiv): stārķis tev uzknābs pa če̦gu Stenden. vista uzknāpa svešam cālim PS. ve̦cas vistas... cienī jaunai, svešai vistai uzknābt pa ce̦kulu Janš. Bandavā I, 29;

2) aufpicken:
gailis... tecēja gribē̦dams miežu graudu uzknābt Pas. III, 400. gaiļi... uzknāba kādu kaņepju sē̦klu MWM. X, 306;

3) pickend, hackend zum Vorschein bringen:
gaiļi viens uotram uzknāba asinis;

4) (mit einem Hammer, Beil od. einem spitzen Gegenstand
Stenden) Schläge versetzen: uzknābt kādam Golg.;

5) jem. Bosheiten sagen:
saimnieku dē̦li un meitas... nekavējās izdevīgā brīdī Jānim ar Anci uzknābt Janš. Čāp. 14.

Avots: ME IV, 343



uzknīberēt

uzknĩberêt Frauenb., vom Boden aufpicken: lai vistas uzknīberē izbirušuos graudus.

Avots: EH II, 725


uzkoda

uzkuôda V., uzkuods LKVv., Plur. uzkuôdi (li. gen. pl. užkandų̃ Jušk. SvD., No 124,4), der Imbiss; uzkuôdas, das Dessert, der Nachtisch Dr.: māte pasteidzas sarīkuot uzkuodu Pasaules lāpītājs 155. pacienādams tuos ar šņabi un uzkuodu Janš. Dzimtene2 III, 47. visādas aukstas uzkuodas Seibolt. artists, pienācis pie bufetes, apskatīja uzkuodus Zeltmatis. tādu labu svētdienas uzkuodu Janš. Bandavā II, 172. es dabūšu ābuoļus uzkuodai Cālītis Dzīvība 104. kungs uzliek klaipu maizes, spaini alus, bet Ansim tas tik tâ uzkuodam LP. IV, 9. tevî ar māsu uzkuodam patērēšu VI, 502.

Avots: ME IV, 348


uzkukt

*uzkukt (zu erschliessen aus der Partizipform uzkucis [z. B. in Grünw., IV.-Peb., Ronneb.]), refl. uzkuktiês Kalzenau, Lub., Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Saikava, Sehren, Serben, Sessw. (prs. -kukstuos od. -kūkstuos Lubn., Bers., Meiran, prt. -kukuos Lubn., -kucuos Meiran), uzkūktiês Odsen, sich (mit den Ellbogen auf etw.) auflehnen, aufstützen; sich bücken: uzkūkstas nuolaidīgi uz galda Blaum. Pazud. dēls 19. kuo tu uzkucies uz galda! Golg., KatrE., Serben u. a. viņš ē̦d uzkucies uz spainīšā, ka putra te̦k atpakaļ spainītī Saikava. ruokas..., uz kurūm viņā bija uzkukusies A. v. J. 1900, S. 365. uzkucis ar ruokām uz krē̦sla Liev. R. 12. Augusts uzkucies uz sē̦tas A. v. J. 1899, S. 254. Jānītis nuosēdies savā vietā, uzkucis pār grāmatām MWM. X, 436. viņš bija liels, uzkūcies (mit gebückter Haltung) 204. viņš stāv uzkucis oder uzkucies (gebeugt, gebückt) Bers., Fest. uzkucies (gebeugt) viņš sēdēja cauru dienu KatrE. viņš iet drusku uzkucis Turg. Muižn. per. 161.

Avots: ME IV, 346


uzlabināt

uzlabinât, (auf etw.) hinauflocken: uzlabināt vistas uz kūtsaugšu.

Avots: ME IV, 350


uzpīt

uzpīt (li. užpìnti "überflechten"), flechten (perfektiv); nach oben flechten LKVv.: uzpīt gruozu, vaiņagu. Refl. -tiês, sich aufdrängen: uzpinies kâ nelabais Arrasch, Jürg. Subst. uzpinums, das Geflecht: (grīstaiņas juostas) uzpinums Illuxt, etwas, was zu einem gedrehten Gürtel zusammengeflochten ist Bielenstein Holzb. 423. matu uzpinums, Tour V.

Avots: ME IV, 365


uzraut

uzraût,

1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;

2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;

3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;

4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);

5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;

6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;

7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;

2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;

3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;

4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;

5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.

Avots: ME IV, 372


uzsaukt

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375


uzsēst

uzsêst (li. užsė´sti, ksl. vъ[z]sěsti "sich setzen auf"), sich aufsetzen Dunika: u. (figürlich) kam uz kakla Bauske. māte uzsē̦duse... kalna galiņā BW. 13268, 21. uz... jumta uzsē̦da (gespr. ostle.: izsāda) krauklītis Pas. III, 318. Refl. -tiês, sich aufsetzen: vecītis uzsēdies uz laivas malas LP. VII, 614. uzsē̦stas kaudzei jāšus Vagn. Jaun. R. 3, 6.

Avots: ME IV, 376


uzšļaupt

uzšļaûpt 2 Stenden, aufschrägen: viņš lāpstas galu par daudz uzšļaupis.

Avots: ME IV, 389



uzšūdināt

uzšũdinât, aufnähen, fertignähen (lassen): saimniecē drēbes uzšūdina tai Janš. Precību viesulis 61. vīram uzšūdināja... rītsvārkus Turg. Muižn. per. 51. kurpes, kuo tā... bija likuse žīdam... uzšūdināt Janš. Bandavā I, 284. uzšūdināšu sev ādus zābakus Saul. III, 195. Refl. -tiês, (für) sich auf-, fertignähen lassen: uzšūdinies skaistas drēbes! CTR. I, 10. uzšūdinās sev zābakus Janš. Mežv. ļ. II, 43.

Avots: ME IV, 390


uztramdīt

uztramdît,

1) (auf etw.) (hin)aufscheuchen, -jagen:
uztramdīt vistas uz kūtsaugšas, uztramdīt kuo kam virsū;

2) aufscheuchen:
uztramdīt zaķi, uztramdīt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 393


uztrenkt

uztrènkt: u. vistas uz rudzu blāķa Saikava.

Avots: EH II, 737


uzurrāt

uzurrât, ‡

3) "hurrah!" rufend (Glück) wünschen:
uzurrā ... augstas laimes, kuplu labklājību un ilgu mūžu Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH II, 738


uzvieglināt

uzvieglinât "?": būtu ... spailes ... saspiestas tapušas, tad viņas maķenīt uzvieglinājamas ... ir Klēfelda Padoms (1789) 36.

Avots: EH II, 739


vaikāt

I vaikât, -ãju,

1) vaîkât 2 Amboten, Funkenhof, Neuhausen, Nigr., jagen, treiben
Wid., Gaiken; (jem.) verfolgen, aufpassen Funkenhof, "die Spur verfolgen" Kluostere, abwehren, wegjagen (v. luopus nuo labības) Frauenb.: redzēja viņu zuosis, vai cūkas vaikājam pa tīrumu Janš. Dzimtene 2 II, 290. Pe̦nkulene . . . nevaikāja... vistas nuo... graudiem nuost Dzimtene V, 198. bradāju . . , pa dīķi vaikādama . .. zivtiņas Bandavā I, 188. luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās Mežv. ļ. I, 182. vanags vaikā vistas Nigr. mežsargs vaikāja ganus ebenda. nevaika zirgus! ebenda. mednieki viņus iesāka vaikāt MWM. VI, 78. vējš svilpuoja vaikādams lietu A. v. J. 1900, S. 874. viņš mani pastāvīgi vaikā (passt mich auf) Funkenhof;

2) "plātīties ruokām" Gaiken. In der Bed. 1 zu li. vaikýti "scheuchen; umherjagen"; Iterativform zu vèikt? Oder zur Wurzel von vajâi? In der Bed. 2 (zuverlässig?) zu vicinât?

Avots: ME IV, 436


vaikstīt

vaikstît (auch mit -gst- geschr.), -uôs, -tjuôs "?" : viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami (durch Gebärden erheuchelnd, vortäuschend?) vienaldzību un bezbēdību Seibolt. Refl. -tiês,

1) Grimassen machen, das Gesicht verziehen N.-Peb., Saikava, (mit ) Bers., C., Fest., Golg., Sessw., (mit 2 ) Bixten, Segewold; sich wild, seltsam gebärden L.; sich verfärben, rot oder blass werden St.; "kokettieren" Meiran; "juokuoties; plêsties" Frauenb.; "taisīt āverģēlības" Kalzenau; albern, tollen Saikava (mit ài 2 ): slimais pakrita pie zemes un sāka visādi vaikstīties Saikava;

2) "spuken"
Wid.;

3) = bļaûstîtiês Kr. (mit aî), Kurl. n. U., Ahswikken, Amboten, Dunika, Funkenhof, Kand., Neuhausen, Selg., Stenden, (mit 2 ) MSil.; schreien, lärmen Nigr., Rothof, Suhrs; laut (schreiend) sprechen Adiamünde, (mit 2 ) Dond., Gramsden, Iw., Pankelhof, Stenden, Wandsen: bē̦rni vaikstās U., Dond. u. a. gani mežā vaikstās Nigr. kas kruogū tik dikti vaikstījās? ebenda. nevaiksties (sprich nicht so laut) jau ne˙maz tik ļuoti! es jau dzirdu Adiamünde. kâ viņai nav kauna? vaikstās, spiedz Turg. Pav. ūd. 20. kuo te vaikstaties? vai būsit klusi! Dond. vajaga iet gulēt . . . un nevis skraidīt un vaikstīties Janš. Bandavā II, 412. vaikstîtiês 1 und 2 dürfte zu li. vaĩstas "Gesicht" (zur Wurzel von viedêt?) und vaiskus "durchsichtig" gehören; die Bed. 3 sekundär aus "albern, tollen"?

Avots: ME IV, 436


vaiksts

vaiksts (auch mit -gst- geschr.),

1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;

2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;

3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.

Avots: ME IV, 436, 437


valle

valle,

1): auch Dobl.; staigāja Rīgas kungi gar vallēm BW. 13010, 2. Rīgā ... uz augstas valles 20472;

2) = valnis 4 (mit àl 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 753


valstiklis

valstiklis A.-Schwanb. "kas nuo vienas guļu vietas ceļas, uotrā gulstas".

Avots: EH II, 753


valsts

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ 2 ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste 2 Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. 2 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele 2 Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vārpstuve

vārpstuve A. - Schwanb. n. FBR. V, 152, `rpstive 2 Preili n. FBR. VIII, 11,

1) vārpstuve U., (mit ā`r 2 ) Mar., vārpstava U., Bielenstein Holzb. 475 (aus Oppekaln), = vē̦rstava;

2) vā`rpstuve Nitau "der Teil des Spinnrads, auf den die Spule gesteckt wird"
Bers., (vā`rpstava 2 ) Grawendahl, Linden (in Livl.), Meselau, Seltingshof (mit hochle. ā aus ē̦?), (vārpstava) AP., Santen; "das Loch, worin das Ende einer vārpste gesteckt wird";

3) vârpstuve 2 Kursiten, ein krummer Haken zum Winden
("griešanai") von Stricken;

4) "vieta, kur ir vārpstas" (?) Wessen.

Avots: ME IV, 508


vedējene

vedējene, vedējine BW. III, 1, S. 95, die Frau des Brautführers N. - Bartau n. RKr. XVI, 101; die Brautschwester BW. III, 1, S. 95: divas īstas vedējenes N. - Bartau n. RKr. XIX, 141.

Avots: ME IV, 520


veitēt

I vèitêt 2 Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei 2 ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525


vējš

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554


veldinēt

velˆdinêt Auleja "juostas aužuot šķirt iestieptuo dziju."

Avots: EH II, 769


velns

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. stas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533


vest

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. 2 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545


vēzda

vè̦zda 2 (li. *vėzda "Keule" Arch. Philol. I, 136) Auleja, Ekengraf (z. B. LP. VI, 539), Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kreuzb., Kr., Lassen, Lixna, Nerft, Oknist, Schwanh., Skaista, Warkh., Wessen, vē̦zds (li. vė˜zdas LChr. 333, 21, Būga KSn. I, 167) Alksnis-Zundulis, = vē̦za I, ein Stock, Prügel Oberl. n. St. und U., Memelshof, Setzen, Sonnaxt: gāja . . . uz . . . vē̦zdas atspiezdamies Jauns. III, 266. saskrēja kāzinieki . . . ar mietu un vē̦zdām Pas. I, 157 (aus Preili; ähnlich I, 158, aus Kolup). zemnieks pacēle vē̦zdu IV, 19 (aus Ružina), satiku vīru ar vē̦zdu LP. V, 328. vē̦zds ruokas re̦snumā Alksnis-Zundulis. ar lielu dzelzs vē̦zdu duot pa pakausi Druva II, 441. deva... vē̦zdu par muguru BW. 33318. sutinātas mīkstas vē̦zdas 32462 var. saliektām lazdas vēzdiņām Veselis Trīs laimes. Wenn (s. Slblt. Et. 111 und Būga PФB. LXV, 324) li. zd aus žd entstanden sein kann, wohl zu vē̦za I mit dem Suffix von li. lazdà. Sonst entweder zur Wurzelform u̯ē-s- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 222), oder (nach Scheftelowitz KZ. LVI, 182) zur Wurzel von ve̦dga. Weniger empfiehlt sich die Zusammenstellung mit ai. vájra-ḥ "Donnerkeil" und av. vazra- "Keule", weil man es dann von vēzēt trennen müsste.

Avots: ME IV, 573


vēzeklis

vẽzeklis, der Pendel Dr.; die Hemmung in der Uhr Dr.: pulksteņa vēzeklis Konv. 2 817; Apsk. v. J. 1905, S. 339; MWM. X, 124. ja bumbai liekam vēzēties, ruoka nav nuoturama uz vietas; tā kustas nuo vienas puses uz uotru vēzeklim līdz B. Vēstn.

Avots: ME IV, 573


viengubu

viêngubu Nötk., Adv., in einem Haufen, aufeinander, zusammen Grünw., Kokn., Lennew., Lubn., Marienhausen, Meiran, Naud., Odensee, Tuckum: maisi same̦sti viengubu Grünw. sakrāvuši auzas un miežus viengubu Marienhausen. visi zvirbuļi uz˙reiz bij viengubu Plūd. Izglītība II, 175. skaidas... sviestas atžubu, viengubu Domas I, 279.

Avots: ME IV, 658


vienstrobīgs

viênstruôbîgs,

1): kažuokus šuva tādus viênstruobīgus 2 ("bez ierāvumajuostas vietā") Seyershof;

2) "nur einen Stengel habend"
Seyershof.

Avots: EH II, 797


vienulauku

viênulaũku, über eine ganze Fläche hin (ohne Zwischenräume): slimībā cilvē̦ka miesas e̦suot vienulauku ar sīkām... pumpiņām, tik˙pat kâ ar nātrēm nuošaustas Etn. II,? 36.

Avots: ME IV, 667


vieta

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673


vīkstīt

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î 2 ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î 2 ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì 2 ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î 2 ) AP., Pankelhof, (mit ì 2 ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î 2 ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637


vilceklis

vilceklis,

1) (auch vilce̦kls) "?": ar vilce̦klu (Var.: vilcekli) vilcināju brālītim līgaviņu: nedrīkstēju zirgā celt BW. 22046, 1 (ähnlich: 17863). ar vil ce̦klu aizvilcināt nuo grāvja izme̦stas zemes Kursiten; "ein Stock zum Her ausziehen"
(vilceklis 2 ) Selsau;

2) jemand, der alles in die Länge zieht, verzögert
Dond.: saimnieks ir tāds vilceklis, ne˙vienu darbu nevar laikā pa darīt Dond, n. RKr. XVII, 63. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 585


vilkt

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. 3 II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783


virskreklis

virskreklis Dunika "ļuoti īss (līdz juostas vietai) kre̦kls nuo labāka audekla, kuo valkā smukuma dēļ".

Avots: EH II, 788


virza

vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze 2 Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ 2 ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ 2 ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.

Avots: ME IV, 619


vista

vista,

1): nu vistiņa cāļus šķīra BW. 2036 var. alkšņu vistiņa Sassm., der Erlenzeisig (fringilla spinus).
ūdens vistiņa Sassm. n. RKr. XVII, 64, dunkler Wasserläufer (tatanus luscus);

2): vistas pũte Blieden, ein kleines Geschwür (?):
v. p. acī ieme̦tusies. vistu austiņas Mesoten, eine gewisse Blume;

5): mit vistiņās iet Etn. III, 188 ist nicht "blinde Kuh spielen", sondem ein anderes Gesellschaftsspiel gemeint.

Avots: EH II, 790


vista

vista (li. vištà "Huhn"),

1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. 2 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. 1 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. 2 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;

2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);

3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;

4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;

5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.

Avots: ME IV, 626


vīsts

I vîsts (li. vystas "eine Schnürbrust") Gr.-Buschh., etwas Zusammengebundenes, ein Bündel U.: ņem šūo vīstiņu! būs tev uz ceļa Jaunības dzeja 88.

Avots: ME IV, 644


vizeklis

vizeklis, das Blendwerk Wid.; der Schimmer, das Leuchten: laiva . . laistas staru vizekļuos Aus. I, 96. sapņu vizeklis Asp.

Avots: ME IV, 630


vīzīgs

I vīzîgs,

1) schwietig
U., Sessw., (mit ĩ ) Frauenb., Wolm.; stolz U., Ekau, Fehteln, N.-Bewershof,N.-Peb., (mit ĩ ) Adiamünde, AP., Drosth., Wolm., (mit ì ) Lennew., Selsau, Sessw., eingebildet (mit ĩ ) C., (mit ì 2 ) Selsau, Vīt., aufgeblasen Vīt.; "îznesīgs" (mit ĩ ) MSil.; "kārtīgs" Misshof; "izveicīgs" Seltingshof, (mit ĩ ) AP.; sonderbar Mag. IV, 2, 155, U., (mit ĩ ) MSil.: vīzīgs puîsis ceļu gāja vīzīg[i] gūžas guorīdams BW. 12997. vīzīgs (Var.: vēlīgs, staltīgs, dîže̦ns) puîsis ceļu gāja 9471, 1. vīzīgie tē̦vu dē̦li 9813, 1. vīzīgs auga uozuotiņš vīzīgām lapîņām 10943. vīzīgs auga uozuolinš vīzīgā kalniņā 2801. tam tik ir vīzīgs de̦guns! Hagensberg. viņš ir tik vīzīgs, ka uz˙reiz netiec gudrs, kas viņš īsti ir par putnu Vīt. iznesīgi, vīzīgi studenti Seibolt. aizbāz... savu vīzīguo de̦gunu aiz juostas! Daugava I,1195;

2) vīzīgs runā, auslachend,ironisch
C., (mit ĩ ) Kolzen, Nötk. putniņš vīzīgi atbildēja R.Kam. 204. viņš tāds vien vīzīgs, it kâ pārgudrs, vai citus pārsmietu un piezuobuotu P.W.Šis ar mani tiesāties? 2. In der Bed. 2 zu vīzêt

III; in der Bed. 1 wohl zu vīze

II, vgl. estn. wīz< "Weise, Art, Sitte, Aufführung, Betragen",
wīzakas "gesittet, anständig, manierlich, anstellig, gewandt".

Avots: ME IV, 651


zādze

zādze,

1) zàdze 2 Vīt., Plur. zàdzes 2 Druw., gestohlene Sachen, Diebsgut:
nuotikuse zādzība un zādzes atrastas... pie mājas ļaudīm Druw. n. RKr. XVII, 86. kur tu tuo zādzi nuoglabāji? Vīt.;

2) der Diebstahl
(mit à 2 ) Selsau, zàdzes 2 Heidenfeld: nuotikusi liela zādze Vīt. pati zādze jau nav tik liela kâ brē̦ka ders.;

3) "die Diebin"
(?): zaglis un zādze B.Vēstn.

Avots: ME IV, 694


zādzība

zàdzĩba,

2): kur tās zādzības aizve̦stas Blaum. Raksti V 5 (1939), 25.

Avots: EH II, 802


žagstēt

žagstêt, refl. -tiês,

1): dzird, ka uz ārdiem kâ suns žagstas Pas. XIV, 174.

Avots: EH II, 816


zāpasts

zãpasts Bauske, der Vorrat L., Obert. n. U., Memelshof. Zunächst aus li. zopõstas (wozu Skardžius Die slav. Lehnw. 244).

Avots: ME IV, 699


žeidins

žeidins Vīt., žeidiņš Vīt., der Stieglitz: taisīsim spuostas žeidiņiem Vīt. 72.

Avots: ME IV, 801


zemai

ze̦mai Kaltenbr., Adv., = ze̦mu, niedrig: dzirnavas z. aplaistas Pas. XI, 57 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 804


zibsna

zibsna,

1) ein blendend heller und nur für einige Augenblicke aufleuchtender Glanz (z. B., der Blitz):
nuogāja kâ zibsna gar acīm Aiviekste;

2) "kas zibina, ātri kustas (z. B., eine Kuh, die mit dem Schwanz schnell fuchtelt)"
Nötk.: iet kâ zibsna (C.) oder zibsne (Gr.-Buschh.). Vgl. auch zipsna.

Avots: ME IV, 717


žībstēt

žībstêt, -u, -ẽju, flackern (?) uz galda... žībstēja maza lampiņa Janš. Dzimtene 2 I, 113; Bandavā II, 222. bēniņuos nav ne˙kādas īstas redzes - žībst tur... kaktā tikai maza tauku svecīte Līgava I, 35 (ähnlich II, 19 und Mežv. ļ. II, 9 und 106). apspieda tikkuo žībstuošuo svecīti Apsk. v. J. 1903, S. 260. Zu žibêt?

Avots: ME IV, 812


ziņa

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725


zīt

zĩt, Refl. -tiês,

3) sichtbar werden
Oknist: maza dieniņa jau zìstas2, der Tag bricht an.

Avots: EH II, 810


zīt

zĩt (li. -žìnti) Nigr., Praes. zĩstu Nigr., Praet. zinu,

1) kennen, wissen; wahrnehmen, vermuten
(gewöhnlich in der Zstz. mit at- und pa-): puisis un meita zīst viens uotru jau visu vakaru Nigr. ne zīt nepazinu BW. 25520. mazīt varēja gaismiņu zīt jeb nuoģist Etn. IV, 146;

2) "?": kad zirgs sācis baidīties nuo ādas, tad šam uzsaucis:"stāvi rāms! ne zīt!" tâ ve̦cais Šņīlabs allaž dzē̦rumā izsaucies Upīte Medn. laiki 62. Refl. -tiês,

1) einander kennen, in einem nahen Verhältnis zueinander stehen
(mit ĩ ) N. - Bartau, Nigr.: viņi jau zīstas dažus gadus Nigr. ar viņiem zīstamies un satiekamies Janš. Bandavā I, 26. zīstamies un turamies jau nuo iesvētāmā pavasaŗa Līgava I, 419. redzējušies, zinušies ir jau sen 436. nee̦smu ar viņu zinusēs un tinusēs 100;

2) bekennen, eingestehen
(gew. in der Zstz. mit at- ) C. u. a. (mit ĩ): viņš zīties neatzīstuoties P. W. Šis ar mani tiesāties 20. Zu zinât.

Avots: ME IV, 737


žļakstēt

žļakstêt, -u, -ẽju,

1) = šļakstêt Wid., Ahs., Bauske, Biržgalis, Burtn., Dickeln, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Gotthardsnerg, Gramsden, Kārsava, Kegeln, Lenzenhof, Luttr., Mar., Marzenhof, Pilda, Raiskum, Ramelshof, Schibbenhof, Schujen, Selg., Serben, Sermus, Smilt., Trik., Wesselshof, Wolmarshof: brien pa peļķi, ka žļakst vien Serben. brieņ pa dubļiem, ka žļakst Ahs. gāja, ka ūdens vien žļakstēja Trik. žļakst vien, kad cūka ē̦d N. - Peb. sabristas kājas (pastalas Schibbenhof) žļakst Dunika;

2) vom Schall, der beim Fallen eines weichen und schweren Gegenstandes
(Ekau, Grünw.) od. beim Schlagen auf einen solchen Gegenstand (Drosth., Sessau) entsteht: sita, ka žļakstēja vien Drosth. kuoki nuocirsti gāžas, ka žļakst vien N. - Peb.

Avots: ME IV, 815


žļekstēt

žļekstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, Dond., Grünw., Lems., Lipsthusen, Mahlup, Prl., Ruj., Saikava, Schibbenhof, Schnehpeln, Warkh., Wenden, žļekšêt Salis, žķe̦kšêt Lems., žļe̦kšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šļekstêt 1, schallnachahmendes Verbum, "žļakstêt" Grünw.; (durch einen engen Spalt) spritzen (intr.); vom Waten durch Kot, vom Gehen mit durchnässtem Schuhzeug gesagt (žļekstêt Dunika, Lennew., Stenden); schmatzen: ūdens pa pastalas purniem ārā spiežuoties žļe̦kst Schibbenhof. ūdens zābakuos žļe̦kš Lems. iet, ka žļe̦kst (žļekš Salis, žļe̦kšķ Siuxt) vien Lems., Lipsthusen, Pel., Warkh. u. a. ē̦d, ka žļe̦kst vien Lems. u. a. es ar nu lieku vaļā, ka plaukstas žļe̦kst vien Zobgala kal. 1910, S. 58. sit viens uotram ar ruoku pa galvu, ka žļe̦kst Sassm., Stenden.

Avots: ME IV, 817


žmiku

žmiku, in der Verbind. žmiku, žmaku, Interjektion: juostas gali (sc.: gāja) žmiku, žmaku BW. 5726.

Avots: ME IV, 822


žulgans

I žulˆgans Kr.,

2) viel Wasserteile enthaltend
U., wässerig, durchnässt Druw., Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Erlaa, Gr. - Buschh., (mit ùl 2 ) Lubn., Prl., Selsau, Sonnaxt, (mit ulˆ 2 ) Bauske; nass, schlüpfrig Kreuzb.: sirds žulgana U., das Herz (des Schlachtviehs) ist mit Wasser angefüllt. žulgana zeme. žulgana pļava Wessen. žulgani kartupeļi Bauske. ūdens vairs nepil nuo apģē̦rba; ir drusku apžuvis, bet vēl jau stipri žulgans Vīt. zeme nuo virsas ir apsusējusi, bet aršanai vēl par žulganu ders. ja cilvē̦ks iekrīt dubļuos, tad drēbes paliek žulganas Ābeļi. zvejniekiem žulganas drēbes, kad slapjas un nuoziestas ar zivju glumumu Karlsbad;

2) tränend, eiternd
Biel. n. U., wässerig, trübe, umnebelt (von den Augen gesagt) AP., KatrE., (mit ul˜ ) Fockenhof, Ekau, Grünw., Kalnazeem, Mežmuiža, Ruba, Schibbenhof, (mit ulˆ 2 ) Bauske: žulganas acis. es jau manīju, ka viņš slims būs, tādas žulganas ("eingefallen, hässlich") acis bij Naud.;

3) žulgana dūša Jürg., (mit ul˜ ) Fockenhof, Grünw.: man žulgana dūša, mir ist wässerig (flau) zu Mute;

4) ausgeblichen
AP.

Avots: ME IV, 829, 830


žūra

I žūra,

1) schmutziges Wasser, Spülicht
Frauenb., (mit ũ ) Bauske, Schnehpeln; eine trübe Flüssigkeit Grünh.: lej laukā tuo žūru! Frauenb. uogas saspiestas vienā žūrā (="gabalā, pikā") Kaugurciems;

2) eine wässerige, lang gekochte Grütze
(mit ũ) Schibbenhof;

3) "pusdarīts alus" Frauenb.;

4) Haferbrei
Kalleten, N. - Bartau; "auzu ķīselis" Funkenhof; gesäuerte Hafergrütze (mit ũ ) Dunika; Brei Preekuln; eine Art Kartoffelsuppe mit Roggenmehl, "auzu ķīselis"(žũre) Rutzau; ein mit Mehl zubereiteter Viehtrank (žùra 2 ) Sessw.;

5) andauerndes Regenwetter
Vīt.; starker Regen Frauenb.; ein Regenguss (žùre 2 ) Lettihn, Mar.: uznākuse lietus žūra Frauenb. bija gan žūre: ūdens upēm vien skrēja Mar. n. RKr. XV, 146. tīrais žūras laiks Vīt.;

6) comm., ein Saufbold
Bewershof (vgl. zūra); eine Kuh, die viel trinkt N. - Peb., (žūre) Ramdam;

7) "lējēja, žūrē̦tāja" (žũra) Ronneb. - Neuhof, (žũra, žũre) Nötk.;

8) eine Pisserin
(mit ũ ) Nötk.;

9) übermässiges Trinken, Saufen
(žūre) Selb.: kruogā bija sanākuši pluostinieki, un iztaisījās ļuoti liela žūre Selb.;

10) Jauche, dünnflüssiger Kot
Preekuln. In den Bedeutungen 5 - 9 (und 1 - 2 und 10?) zu žaut II 3 - 4?

Avots: ME IV, 836, 837


zvadzēt

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761


žvadzēt

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840


žvakstēt

žvakstêt, -u, -ẽju Kl., Stom., Wessen,

1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;

2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;

3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.

Avots: ME IV, 840, 841


zvalstīt

I zvalstît Bers., Burtn., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., KatrE., Lappier, Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Saiakava, Schwanb., Serbigal, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Warkh., Wolm., (mit alˆ 2 ) Bauske, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -u, -îju, = (s)valstît, wälzen; (hin und her wälzend) wanken, wackeln machen; schwanken L.; schaukeln (tr.) Bauenhof, Dickeln, Grünw., Matthäi, Podsem, Puikeln, Wessen: ceļat, tautas, man[u] pūriņu, ceļat viegli, nezvalstāt! BW. 16679 var. bē̦rns zvalsta krē̦slu Dunika. zvalstīt mietu Schujen. vē̦tra zvalsta kuoku, labību. kuo tu izkapti zvalsti? MWM. VI, 453. brāļi viens pret uotru āvas zvalsta 485. mucu skaluojuot vajag zvalstīt Vīt. acis zvalstīt "äugeln" Segew. Refl. -tiês,

1) wackeln, wanken, schwanken V., Spr., N. - Peb., (mit alˆ ) Burtn., Lappier, Lennew., Mar., Ronneb., Serbigal, Smilt.; schaukeln (intr.) Dunika (mit al 2 ); wankend gehen (mit alˆ ) PS.: zeme... zvalstīsies kâ viena būdiņa Glück Jesaias 24, 20. ve̦zums zvalstās C. kamanām ātri zvalstuoties uz vienu un uotru pusi Janš. Bandavā I, 272. sē̦stuoties tā (= laiva) stipri zvalstījās Juris Brasa 106. dzē̦rājs iedams zvalstās vien Mar. n. RKr. XV, 145. tapa mē̦tāti un zbalstījās Psalm 107, 27. Svārpstiņš viegli šurp turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83. uz kuo sistēma labi balstās, kad tai stutes šitâ zvalstās? Zobg. kal. 1910, S. 7;

2) sich wälzen
Dr., Spr., Ellei, Grünw., Nötk., N. - Peb., Sessau, (mit alˆ 2 ) Ahs., AP., Schibbenhof: slimnieks zvalstās pa gultu Ahs. n. RKr. XVII, 66, Schibbenhof. ļaudis sēdēja... gultās zvalstīdamies Kaudz. M. 294. kūtrs zirgs zvalstās N. - Peb. dažreiz cūka zvalstās un nuogul visus sivē̦nus AP. citām jāja precinieki, es pa˙priekšu zvalstījuos BW. 7918, 4 var. acis zvalstās (rollen) Segew.;

3) sich ohne Arbeit herumtreiben, trödeln, faulenzen
Etn. IV, 164, AP., Fest., Kokn., Linden in Livl., N. - Peb., Schujen, Wessen, Vīt., (mit alˆ ) Aps., Bewershof, C., Lub., PS., Smilt., (mit alˆ 2 ) Gramsden: zvalstās kâ dienas zaglis Wessen. viņš vairāk zvalstās ("šuŗ tur atsē̦stas, nuogulstas") nekâ strādā PS. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764


žvangāt

žvañgât Bauske, (mit àn 2 ) Schwanb., = švankât, hin und her schwingen, schwenken: ž. zvana mēli. Refl. -tiês Plm. (mit ), Schwanb., pendeln, schwanken: šis cilvē̦ks iet žvàngādamies 2. sunim žvangulis žvañgājas pakaklē Bauske. juostas gadi žvangājas ebenda.

Avots: ME IV, 841


žvangu

žvangu, Interjektion: juostas gali - žvingu žvangu BW. 5726, 3.

Avots: ME IV, 841


žvingu

žviñgu žvañgu Frauenb. (vom Glockenläuten), Interjektion: juostas gali žvingu žvangu BW. 5726, 3.

Avots: ME IV, 845


žvirkšēt

žvirkš(ķ)êt, = žvirkstêt, zvirkš(ķ)êt, švirkš(ķ)êt: dzirksteles paceļas žvirkšē̦damas biezuos kūļuos Vēr. II, 1166. birst, ka žvirkš Vēruotājs 184. sausi paegļi de̦g žvir̃kšķē̦dami Frauenb. tauki uz karstas pannas žvirkš(ķ) Lennew.

Avots: ME IV, 846


žvirkšķēt

žvirkš(ķ)êt, = žvirkstêt, zvirkš(ķ)êt, švirkš(ķ)êt: dzirksteles paceļas žvirkšē̦damas biezuos kūļuos Vēr. II, 1166. birst, ka žvirkš Vēruotājs 184. sausi paegļi de̦g žvir̃kšķē̦dami Frauenb. tauki uz karstas pannas žvirkš(ķ) Lennew.

Avots: ME IV, 846