Paplašinātā meklēšana

apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.

Avots: ME I, 96

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222

aũkstasinĩba, Kaltblütigkeit: zaldāti parāda lielu aukstasinību B. Vēstn.; A. XX, 113.

Avots: ME I, 222

aũkstasinîgs ,* kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222

buokstas, miežu b., Hülse Wid.; [vgl. buokas].

Avots: ME I, 361

‡ *bruokastas, = bruõkastis: ik rītiņa gaidīdama, bruokastām ēdināju BW. 10992 (aus Meselau).

Avots: EH I, 247

‡ čàukstas ² Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286

‡ ce̦nkstas Für., = ceñksle.

Avots: EH I, 265

cīkstas: auch Für.

Avots: EH I, 275

cīkstas, wilder Portulak L.; "Burzelkraut (?)" LD.; eine Art Pilze, = cīkstenes U.

Avots: ME I, 390

[čĩkstas Salis, eine Pflanze; vgl. cīkstas und čīkstene 1.]

Avots: ME I, 415

‡ čìrkstas ² Auleja, das Geräusch beim Braten von Fleisch oder beim Nagen eines harten Gegenstandes.

Avots: EH I, 291

čur̃kstas, Grieben, der Rückstand geschmolzenen Fettes. [Zu čurkstêt 3.]

Avots: ME I, 422

‡ drūstas Lubn. n. BielU., = drùksts ² : d. vajag duot.

Avots: EH I, 337

izbārstas (li. ìšbarstos. "розсыпь"), etw. Angestreutes.

Avots: ME I, 715

izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.

Avots: ME I, 756

izraustas: hier und da nebst den Wurzeln ausgerissene Getreide- oder Grasbüschel PV.; ravē̦ts nav nuo vietas, bet tik tâ izraustām.

Avots: EH I, 476

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

kar̂stasinîgs ,* heissblütig Stari I, 316.

Avots: ME II, 164

klāstas Biel. H. 103, = klâsti, klâstes; s. klâsts.

Avots: ME II, 218

kunkstas, das Gestdhne, Gewinsel Mag. IV, 2, 124.

Avots: ME II, 315

mĩstas, das Flachsbrechen: vai linu mīstas bij rudenī? Janš.; linu mīstas dzert das Fest des flachsbrechens feiern Janš.

Avots: ME II, 647

nuobuokstas, die abgedroschenen Hülsen L.

Avots: ME II, 767

‡ nuõkulˆkstas ² Dunika, = nuokul˜stas.

Avots: EH II, 57

nuokul˜stas: auch Frauenb., (mit ùl ² ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl. Demin. gen. plur. nuokulstīšu Tdz. 38813; nuokulstiņu vērpējiņa Tdz. 39621. - "(Var.: nuokulstnīšu 4661)" ME. II, 803 ganz zu streichen; "4666" ME. II, 803 zu verbessern in "4666, 1".

Avots: EH II, 57

nuokul˜stas [Stelp., Fest.], nuokulstenes, die Schwingelhede, Flachsschäben, der Flachsabfall (beim Flachsschwingen): nuo nuokulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud. nuoklustenes - pakulas Lös. n. Etn. IV, 161. nuokre̦klu devu BW. 4666.

Avots: ME II, 803

nuõmĩstas, die Flachsabfälle beim Flachsbrechen Siuxt, Katzd.: [izbrāzām (linus) līdz pēdējai saujai; tagad palika tik vēl nuomīstas čakstinuot Janš. Dzimtene ² I, 65].

Avots: ME II, 821

nuoraustas, die Hede nebst den Fasern, die man beim Flachsreinigen abreisst: visas nuoraustas sakasiet! Fest.

Avots: ME II, 837

‡ palaistas "?": uzmeklēja alus palaistas un dzēra Atpūta, № 638, S. 7.

Avots: EH II, 148

pãrmĩstas, Flachsabfälle: pārmīstu pakulas jeb pārmīstas jeb gālenes ir tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē un kuo salasa un pārmīsta Siuxt.

Avots: ME III, 167

sabā`rstas ² Tirs., ein Gemisch aus Kornnachbleibseln verschiedener Art; Mangkorn: izslaucījis apcirkņus, dabūju divi maisi sabārstu Tirs. n. RKr. XVII, 76.

Avots: ME III, 592

sagrābstas: auch Jumpraweeten, (mit ã) Siuxt.

Avots: EH XVI, 409

sagrābstas, s. sagrābas.

Avots: ME II, 628

‡ sagramstas PV., = sagramšķi: nebij jau ne˙kā lāga nuo ē̦dmaņas; aizliku šādas tādas s.

Avots: EH XVI, 409

salaîstas ² Ahs., zusammengegossene (flüssige) Reste, Spülicht: sunim mē̦dz duot salaistas lakt Ahs.

Avots: ME II, 665

‡ sapļaustas M. 214, Gemähtes.

Avots: EH XVI, 437

sasmalˆstas Fest., (aus mehreren, verschiedenen Gefässen) Zusammengeschöpftes, -gegossenes Grünh.

Avots: ME III, 738

šaukstas "bailes, baigi, iztrūkšanās"; wohl zu šaukuonis.

Avots: ME IV, 6

‡ škurstas Strods Par. vōrdn. 170 "?".

Avots: EH II, 628

šļaupstas Bielenstein Holzb. 32, šlaupstas U., die kürzer werdenden wagerechten Balken in der Giebelwand, die Giebelbalken. Zu šļaupt.

Avots: ME IV, 67

smalˆstas Warkl., (mit alˆ ² ) Bauske, Alksn.Zund., = sasmalˆstas.

Avots: ME III, 953

švīkstas "?": švīkstas vien iet (= švīkst runādami) Celmiņ.

Avots: ME IV, 118

ũstas: auch Frauenb.

Avots: EH II, 741

ũstas Gudenieki, ūstas Fockenhof, ũsti Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Wain., Wirgen, ûsti ² um Libau, Nigr., ūsti Fockenhof, = ūsas, der Schnurrbart. Zunächst vielleicht aus li. ūstaĩ dass.; vielleicht mit dem t von li. uõstai "Schnurrbart" (in Kvėdarna u. a. nach Būga), das aus einem *uõstų barzdà "Lippenbart", abstrahiert sein kann. Le. ūstas aber kann auch aus dem Demin. ūstiņas (zu ūsas) abstrahiert sein.

Avots: ME IV, 410

*vĩstas od. *vīsti, das Welken (?): Jāņu nakts vīstu nakts, nuovīst mans kumeliņš BW. 32505.

Avots: ME IV, 643

žākstas Wid., das Schnucken; žākstes U., Schnucken und Gähnen zusammen: dižas, gaŗas žākstes (Var.: žāvas) nāce W. 10170, 1 var. lielas, gaŗas žākstas nāca; vai bij miega, vai ē̦damas? 4418.

Avots: ME IV, 796

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

‡ àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15

‡ àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26

‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

‡ àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30

‡ àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

‡ àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

‡ alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67

‡ apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.

Avots: EH I, 73

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. ²

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

‡ apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas ² Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā`r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

‡ apķņàbât ² Oknist = apknābât: vistas visas kaņupes apkņābājušas.

Avots: EH I, 93

‡ apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("stas%20vajadz%C4%AB%20bas">bez īstas vajadzī bas"): apsnàt ² visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât ² (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

aptrust: vistas aptrust (verlieren ihre Federn) Meiran.

Avots: EH I, 122

‡ aptucinât Bers., C., = ‡ aptaucêt: a. vistas, tâ ka tas vairs nedēj.

Avots: EH I, 123

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

‡ asīte "stas%20malkas%20str%C4%93%C4%B7is">sacirstas malkas strēķis" Iw.: kad sacē̦rt. tad sakrauj tādās asītēs. Deminutiv zu ass 2.

Avots: EH I, 131

‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atguozêt, zur Genüge sonnen: vai nu reiz nebūsi sev sānus atguozējis? Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge sonnen
Bauske: nevar a. vien;

2) die Flügel ausstreckend sich hinlegen (im Sonnenschein)
Lemburg: vistas ir saulē atguozējušās.

Avots: EH I, 144

‡ atgur̂kstêtiês ² Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143

atìest, ² -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161

‡ atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146

‡ atmañduôtiês Seyershof, = uzzinât: vistas jau atmanduojušās, kur miežu tīrums.

Avots: EH I, 155

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179

atpùst, Refl. -tiês,

1): atpūstas (>ostle. atsapyust) labi nuo ceļa Pas. V, 149 (aus Welonen).

Avots: EH I, 160

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161

atraûgâtiês, atraûguotiês, auch atrauguôt, atraûgtiês, n. L. atraudzêt, atraudzēties, rülpsen, aufstossen: ēdes, atēdis, atraugstas, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. tu atē̦dusies, atraugājusēs viņa labuma, du hast dich gesättigt, bis zum Überdruss sein Gut genossen Vēr. I, 536.

Avots: ME I, 184, 185

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189

atsirgt, intr., inch., sich von einer Krankheit erholen, wiederwachsen: vilna atsirguse AP. Refl. -tiês, zu Kräften kommen, sich erholen: lielākā daļa ar gadiem atsirgstas pilnīgi A. XIII, 1, 34.

Avots: ME I, 190

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195

‡ atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

‡ atvilˆstinât ² Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181

‡ atžur̂nît ² Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atžur̂knît ² 1 : ar tādu nazi nuo tik sīkstas gaļas ne˙kuo neatžurnīsi.

Avots: EH I, 183

aubise,

1) schlechte Flinte
(aus d. Haubitze), in Friedrichstadt;

2) ein Wahnsinniger
LD., einer, der alles schnell und schlecht macht (Friedrichstadt). [Mit aubise 2 ist wohl identisch] aubize Bers., ein unruhiges wesen, ein unruhiger Mensch od. unruhiges, unbändigem Tier (Grob. n. Etn. IV, 17). [Hängt wohl zusammen mit li. aubicais "übermässig, zuviel", aubicas "веселая забава" und (?) aubijstas "Hautboist"; die Art des Zusammenhanges ist aber unklar.]

Avots: ME I, 214

[aûdine Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel: latgalietes vēl... pruotuot juostas aust; e̦suot arī šaurākas, tā sauktās audines Austr. M. z. 10. In Selburg dafür aûdene.]

Avots: ME I, 215

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni mātes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200

I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit alˆ ² ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;

2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 201

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

ber̃t (unter bẽrt), ‡

2) = trãsêt, gackern Seyershof: kad vistas meklē vietu, kur dēt, tās tad beŗ.

Avots: EH I, 213

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 ² .]

Avots: ME I, 295

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252

‡ čakažiņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem sievas skaistas, baltas, man bij tāda č. BW. 27264, 5 var.

Avots: EH I, 283

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401

[cāla (wohl mit hochle. ā aus ē̦) juosta"?": cāla juostas galiņā BW. 1111; dafür calu (s. cals) resp. cē̦lā (BW. I, S. 875) und ceļa juostas galiņā BW. 1111, 1 var.]

Avots: ME I, 366, 367

čalk, Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: kurpes gāja kripu krapu, juostas gali čilka čalk BW. 5726.

Avots: ME I, 402

cals [Michalowo, mit hochle. a aus e̦], ein viereckiges Brettchen mit je einem Loche in jeder Ecke zum Verfertigen von Gürteln, der calenes od. calu [Michalowo] BW. I, S. 875, No 1111 (aus Selburg) resp. cala juostas Illuxt. Dagegen BW. 3571 (aus Lubn.) heisst es: cala (= dzīpara) juosta"[?].

Avots: ME I, 363

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402

‡ čànkât ² Sonnaxt, -ãju, scheuchen, treiben: suņuks čankā vistas.

Avots: EH I, 285

‡ čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cept, ‡

4) rauchen:
katrs cepa savu dūmu (rauchte seine Pfeife) MSil. Refl. -tiês: auch Lems., Pernigel, Salis; brālis ... ce̦pas (= r. жарится) elnē Pas. IX, 435. - Subst. cepẽjs (unter cepējīša), ‡ ce̦pājs, wer bäckt, brät: diža klaipa cepēju BW. piel. ² 18651, 1. mīkstas maizes ce̦pājiņa BW. 11104 var.

Avots: EH I, 266

ce̦rains,

1) buschicht, verwühlt:
ce̦raina galva MWM. 598;

[2) befiedert (an den Beinen):
ce̦rains vistas].

Avots: ME I, 374

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414

čir! čira! čiri! Interj. zur Bezeichnung des Schwatzens, s. čara; auch vom Gezwitscherder Vögel: mazs putniņš iečirkstas čiri, čiri R. Sk. II, 99.

Avots: ME I, 414

cir̃kas [Ruj., cìrkas ² Bers., Locken], cir̃stas [Salis], U., [cir̃kstes Ruj., Bers.], Krollen im Garn. [Wohl nebst cirta "Locke" zu cirsties "sich kräuseln"; vgl. auch Petensson Vergl. slav. Wortst. 14.]

Avots: ME I, 385

‡ čir̃ksts (Stammform ?) Salis, eine Krolle: dzija same̦tas čirkstas. guovīm visa spalva vienas čirkstas.

Avots: EH I, 291

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392

‡ čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

‡ čunčelĩte, geringschatzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas sievas. man bij tāda č. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 295

‡ čũrinâtiês Segew., sich einnisteln: vistas čūrinās pa smiltīm. S. auch unter čūrinât I.

Avots: EH I, 299

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296

‡ čurkstalas Geistershof, = stas">čur̃kstas.

Avots: EH I, 296

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

‡ dauksta, eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege Laud.: uz ceļa dziļas daukstas. Vgl. den Wegnamen Steigā-dauksts Lvv. I, 188 (Stirniene). Zu dùksts.

Avots: EH I, 310

‡ II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.

Avots: EH I, 318

dedinât, auch wohl dēdinât Kokn.,

1) gackern, kakeln, schnattern:
vistas, zuosis dedināja R. Sk. II, 252;

2) laut schwatzen
Dond.

Avots: ME I, 450

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "stas%20vajadz%C4%ABbas">kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

‡ dêjîgums, z. B. in der Verbindung vistas d. "dass eine Henne fleissig Eier legt".

Avots: EH I, 318

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

II dirba "?": zirga dirba (Arbeit? vgl. darbs), vistas ņirba Naud.

Avots: ME I, 469

draugaina, die Freundin: viņas draugainas tuop pie tevis ve̦stas Ps. 45, 15; [auch in den Texten des 16. Jahrhunderts].

Avots: ME I, 491

‡ I drĩva,

1): ein Wisch zum Kalfatern
Grobin; 2: "=rieva (piem:, stas%20%C4%81d%C4%81">plaukstas ādā)" AP.

Avots: EH I, 335

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

‡ dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

dûrānes ² (unter dùraini cimdi): mīkstas dūranes vai pirkstanes Janš. Līgava I, 67.

Avots: EH I, 348

dvèst (li. dvė˜sti) [Jürg., N. - Peb., Lis., Warkh.], dvest, -šu, -su [vgl. Le. Gr. 596].

1) hauchen, atmen:
skaņas, kâ nuo mirstuošām lūpām dve̦stas Vēr. II, 132. miers tam tuomē̦r nav krūtīs dve̦sts Treum. spirgts gars pretim dvēš Vēr. I, 1409;

2) hauchen, leise sprechen:
"kāpēc tu apprecējies?" viņa dvesa Niedra;

3) kurzatmig sein, schwer atmen, keuchen, stöhnen:
paēdies, ka dveš vien, viņš smagi dvēsa. [guovs dveš U., stöhnt. In Drsth. und Ruj. unterscheide man dvest "schwer atmen" von dvèst "hauchen". Zu slav. dъхnǫti "aufatmen", le. dusêt, mhd. getwās "Gespenst", ae. dwœscan "löschen" u. a., s. J. Schmidt Neutra 204. Zubatý AfslPh. XVI, 391, Fick Wrtb. I ^4. 469. Walde Wrtb. ² 87 f. unter bēstia. Trautmann Wrtb. 65, Berneker Wrtb. I, 235.]

Avots: ME I, 538

dzergzde, das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn: dzijas vaļā palaistas, me̦tas dzergzdēs (skrudzēs) Antrop. II, 64; [vgl. dzerkstele],

Avots: ME I, 546

dzim̂ta ² [Nigr.],

1) die Geburt, das Geschlecht, die Familie:
nuo augstas dzimtas I Kor. 1. 26. saimniece ar visu dzimtu nuogājusi LP. VII, 894;

2) die Gattung, Genus,
im Gegensatz zu suga Art, Spezies A. XII, 316: caunu dzimta KonV, ² 2673.

Avots: ME I, 550

III dzìrkste: nom. plur. dzirkstas BW. 33722 (aus Gold.); Demin. dzìrkstīte ² Saikava, ein kleiner Funke.

Avots: EH I, 359

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

džirkstêt, - u, - ēju, knirschen, knarren: zuobi viņam džirkst Druv. I, 50. džirkstēja kamanu slieces Vēr. II, 419. Refl. - tiês, funkeln, sprühen: acis tam džirkstas Altr. asins zieds 63. [Vgl. dzirkstêties].

Avots: ME I, 564

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

ẽ̦ka,

1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;

2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ ² ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.

Avots: EH I, 372

el˜lenieks Oppek., elnenieks infl. n. U., Adsel, fem. ellenīca BW. 25274, ein durch Kraft hervorragenden Mann, ein Höllenkerl: ellenieki, bāleliņi BW. 15524. atkal vistas, ellenieki, dārzā Kārkliņš.

Avots: ME I, 568

eņģêt, ‡

2) scharren, kratzen:
eņ̃ģêt galvu Trik.; vistas eņģē dārzu ebenda. Refl. -tiês, ‡

3) sich kratzen
Trik.

Avots: EH I, 369

‡ gabanceļš "vieta, stas">pa kuru gabanas ne̦stas" Heidenfeld.

Avots: EH I, 375

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600

gārkstêt, - u, - ēju,

1) gackern:
vistas gārkst, kad taisās perēt A. XII, 868;

2) röcheln, heiser sprechen:
brēca gārkstuošā balsī Stari I, 926. [tam krūtīs kas gārkst Hirschenhof. Vgl. gārgt u. gārkt.]

Avots: ME I, 618

glaudîgs: (kurpes) mīkstas un glaudīgas kâ zeķes A. Brigadere Skarbos vējos 95.

Avots: EH I, 391

glîši: tikkussehe vnde glische darītam tapt Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd I, 287). kuo labi bē̦rni dara g. visiem ira pavērties Zvirgzdine: vistas g. (gründlich) nuoē̦d auzas Ramkau mazais saslima un bij g. (ganz) beigts, bet vē̦lāk atspirga Sessw. man būs g. (vollends?) jāmirst vai, - visas drēbes rūsā AP.

Avots: EH I, 393

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632

guõļa,

3): skaistas, raibas guoliņas Janš. Līgava II, 161.

Avots: EH I, 424

‡ gram̃ši Seyershof, Zusammenzuharkendes (sagrābstas) aut dem Felde: tīrumā jāsagrumsta kuopā g.

Avots: EH I, 398

grãvracis, gŗāvracis, der Grabenzieher : lāpstas lielumu apbrīnuoja visi grāvrači A. XIII, 522.

Avots: ME I, 645

‡ gre̦bê̦sts (li. grebė˜stas "Dachlatte"), eine nicht lange dünne Stange Kaltenbr.; eine Strohdachrute Auleja.

Avots: EH I, 401

greble, eine ausgefahrene Wegestelle : ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres [Westkurl.], Serben. Zu grebt.

Avots: ME I, 645

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė´bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646

gre̦zna,

1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;

2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;

3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]

Avots: ME I, 650, 651

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658

* grīzt [li. grĩ,žti zurückkehren"], ein Nebenform zu grìezt " drehen, winden", zu erschliessen aus grīsxamas (aus * grīzstamas) juostas uzpinums Plutte 93 und aus grīzts, gedreht: ik svētdienas bieza putra, kāšiem grīzti linu kre̦kli [III p. prt. grīzēs "kehrte zurück" Und. Ps. 34.]

Avots: ME I, 658

grûdums: Plur. grûdumi "sagrūstas saknes luopiem" AP.

Avots: EH I, 412

grum̃slas [Dunika], grum̃stalas, grumši, grumšļi, allerlei Abfälle, Brokken, Überbleibsel von geschmolzenem Fett, das Abgefallene vom Getreide: komposts, pagatavuots nuo mē̦sliem, saslaukām, kaļķ mūŗa grumšļiem Vgl. [nach Leskien Nom. 453] li. grum̃slas od. grum̃stas "ein erdkloss"; [die le. Formen vielleicht durch gramšļi in der Bed. beeinflusst; s. auch grumstīt].

Avots: ME I, 665

gudrĩba [li. gudrỹbė],

1) die Klugheit:
ve̦ca gudrība labāka nekâ jauna. gudrība labāka par zē̦ltu. tev tik daudz gudrības kâ vistas kājai gaļas, d. h. du bist unklug;

2) Berechnung, Spekulation, Raison:
katram sava gudrība;

3) die List:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. tagad dievs pamācījis lāci uz gudrību LP. II, 7. vīrs izgājis uz gudrību III, 21.

Avots: ME I, 675

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418

gumstît, -u, -ĩju, tr.,

1) knautschen, drücken:
mani auklēja pieci, seši, visi auklēja gumstīdami (Var.: dūcīdami) BW. 1578;

2) [gum̃stît Ruj.], heimlich fangen:
vistas gumstīt, Hühner am Abend einfangen Kronw. n. U. Refl. -tiês,

1) schlotten, [sich biegen?]:
ceļi tam ļuodzījās un gumstījās A. XII, 731;

2) [gum̂stîtiês ² Wandsen], wackelnd, unsicher gehen, kommen:
viņam vārdi aizgūtnēm vien gumstījās pār lūpām A. XII, 582; [

3) gum̃stîtiês Ruj., einander haschen und wieder loslassen;

4) "aus kaltem Wasser kommend sich vor Frost schütteln"
Nerft. Vgl. gumt und zur Bed. 1 - gumzît].

Avots: ME I, 681

‡ ìečamstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmatzen, jappen anfangen Ramkau: guovs iečamstējās Bers. vina (= māte) iečamstas (sagt) Ezeriņš Leijerk. I, 271.

Avots: EH I, 507

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515

[ìegūstît,

1) allmählich (Verschiedenes) erwerben:
iegūstījis daudz mantas N. - Peb., daudz ienaidnieku Ruj.;

2) fangend einsperren:
viņš visas vistas iegūstījis kūtī Ruj.]

Avots: ME II, 21

‡ iekankstêtiês ² Frauenb., aufschreien (vom Birkhuhn): kad teteŗu māte iekankstas, cālē̦ni tūliņ pazūd.

Avots: EH I, 518

I ìekar̂st,

1) anfangen heiss zu werden:
lai ieraksušuo pieri nakts vē̦sma spē̦tu aizkart Alm. drudzī iekarsis Vēr. II, 19;

2) erregt, hitzig werden:
žīds iekarsis iesaucās Dīcm. pas. I, 39. Refl. - tiês, erregt, hitzig werden: skuoluotājs, drusciņ iekarsies, atteica A. XI, 105. viņu sirds neiekarstas Niedra. Subst. ìekar̂sums, die Hitze, Erregung: tas izdarīts aiz stipra iekarsuma Konv. ² 743.

Avots: ME II, 25

ìekast,

1): nuomirst, - iekaš zemē Auleja, Rutzau;

2) harkend einheimsen
Oknist: labi vien sìena da vakaram iekasēm. ‡ Refl. -tiês, sich (hin)einscharren Dunika, Rutzau, (hin)eingescharrt werden Jürg.: vilks iekasēs zaruos Pas. I, 222, vistas var ie. smiltīs. ravē˜juot nazis var viegli ie. zemē Jürg.

Avots: EH I, 518, 519

‡ ìekņazât Saikava, = ‡ ìeknuozât: vistas ir iekņazājušas un nu var dzīvuot.

Avots: EH I, 521

‡ II ìeknozât Zögenhof, = ìeknãbât: vistas ābuolus ieknozājušas.

Avots: EH I, 521

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521

‡ iekukstêtiês, einen seufzerähnlichen Laut von sich geben: šunelis ... iekukstas un rimst Brigadere Dievs, daba, darbs 244. ezis iekukstējās migā Adsel, Bērzgale, Pankelhof, Prl., Wandsen. bē̦rns iekukstējās Schwitten. Vgl. ìeknùkslêtiês.

Avots: EH I, 523

‡ ìekumerêt, herein-, hineinlocken Frauenb.: gailis visas vistas iekumerējis klētī.

Avots: EH I, 523

[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33

ìelît, ‡

2) anfangen zu regnen
Siuxt: kâ aizvakar ielija, tâ ne˙maz nevar nuobeigt. Refl. -tiês: kad septiņu brāļu dienā ielīstas, tad septiņas nedēļas līst Siuxt.

Avots: EH I, 527

‡ ìemañguôt, bettelnd (bittend) erlangen: viņš nuolēma sviestu ie. nuo ! Ķe̦rstas Janš. Bandavā II, 80.

Avots: EH I, 529

‡ ìemelstiês, sich verirren (?): vistas ieme̦lsušās runkuļuos Lubn.

Avots: EH I, 529

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

ìemizlt ² , versanden: laipa, tilts iemilzies. stāv kâ iemilzis, nekustas nuo vietas Sassm.

Avots: ME II, 45

[ìenirkstêtiês AP., Burtn., Tuckum u. a., = ieņirkstēties 1: ve̦cs kuoks vējā ienirkstas. slidām skrejuot le̦dus ienirkstas.]

Avots: ME II, 48

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

iẽre,

1) die Röhre
Dond.: kaķis iekuortelējies ierē LP. VI, 244;

2) Ofenzug:
par ierēm sauc dūmu vadus Mar., [Schwanb.];

3) die Ofenbank:
nuosē̦stas uz ierītes un raud MWM. VIII, 592. In dieser Bedeutung auch ieris Blaum. [Dissimilatorisch aus riere.]

Avots: ME II, 57

ìesar̂kt, rötlich, rot werden, errröten: viņas vaigi nuo karstuma iesarkuši Liev. Ungew. das Refl. - tiês: vaigi lē̦ni iesarkstas Skalbe.

Avots: ME II, 61

ieskât, - ãju (li. ieškóti oder jíeskoti "suchen; (Trak. d. 9) lausen"), intr., tr., lausen, Läuse suchen: ieskāt galvu. Refl. - tiês, sich etwas mit dem Schnabel in den Federn suchen: vistas ieskājas. Zu slav. iskati "suchen, lausen", ahd. eiscōn "forschen, fordern", [ai. iccháti, av. isaiti "sucht, wünscht", ai. anv - eṣ̌ati "sucht auf" u. a., s. Berneker AfslPh. XXV, 491 und Wrtb. I, 433 und Trautmann Wrtb. 67].

Avots: ME II, 65

ìešļakstêt, plätschernd sich wohin ergiessen: vilnis iešļakst par malu laiviņā Stari I, 44. Refl. - tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, anfangen zu plätschern: ūdens duobji iešļakstas straignā meže̦ze̦ra atvarā Vēr. II, 1302.

Avots: ME II, 77

ìešmaukstêties, anfangen zu knacken, zu knallen: B., zuobus atņirdzis, grābj, tâ ka iešmaukstas Liev.

Avots: ME II, 77

ìespir̃gt, auch refl. - tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME II, 70

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94

ìežvikstêtiês, intr.,

[1) aufsäuseln]:
lē̦ni iežvikstas smilga Apsk. 190, 262;

[2) erknallen:
pātaga vai rīkste (ātri kustuoties) iežvikstas Schujen, Serben, Wenden, Roop;

3) erklirren:
kuopā sasietas atslē̦gas var iežvikstēties, kad tās saitiekas Heidenfeld].

Avots: ME II, 94

ìežvinkstêtiês, erklingen: izkapts iežvinkstas."apmaldījusies!" meitenei iežvinkstējās galvā Saul.

Avots: ME II, 94

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

‡ îļât ² Frauenb., -ãju, hin und her bewegend lockern: viņš tamē̦r mietu īļāja un kustināja, kamē̦r beidzuot izrāva ar. Refl. -tiês, sich unruhig gebārden Frauenb.: bē̦rns nevar mierīgi nuosēdēt; viņš īļājas un kustas vienā gabalā.

Avots: EH I, 500

‡ in̂kste ² Rutzau, die Niere. Aus dem li. (ìnkstas) oder Kurischen.

Avots: EH I, 430

îsinât, Refl. -tiês,

2): tâ pat vien, lai nu vai īsinādamies, bē̦rni lasīja skuostas Erlaa.

Avots: EH I, 501