Paplašinātā meklēšana

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

‡ àizmũķêt, mit einem Dietrich verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 40

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42

‡ àizmũris, der Raum hinter einer Mauer: zem gultas, aizmūrī - nav Ezeriņš Leijerk. I, 276.

Avots: EH I, 40

‡ àizmũtiês C., mühsam hin-, weggelangen.

Avots: EH I, 40

àizmûžs, die Zeit vor oder nach der Zeit, die Ewigkeit: bailes nuo aizmūža suoda LDP. VIII, 7. aizmūžā nuotika brīnums Pump.

Avots: ME I, 42

amūls Wessen, die Mistel.

Avots: EH I, 69

apmûdējis: alus ir apmūdējis, häufiger noch samūdējies, sagt man in Smilten, wenn das Bier nicht gären will PS.

Avots: ME I, 109

‡ apmūdît Warkl., = apslìcinât: a. kaķē̦nus.

Avots: EH I, 103

apmũrêt, bemauern.

Avots: ME I, 109

‡ apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103

atmũķêt, tr., aufmuhken, ein Schloss mit einem Nachschlüssel öffnen.

Avots: ME I, 179

‡ atmùrêt, an der entgegengesetzten (und zwar der innern) Seite einer Mauer das Mauern vollziehen (ausführen) Lemsal: kas man (nuo iekšpuses) siẽnu atmūrēs pretī?

Avots: EH I, 157

‡ aûgšmũla ² Siuxt, der obere Teil des Maules beim Vieh.

Avots: EH I, 185

bē̦mūzis Dunika, = bē̦nũzis 2 (wohl hieraus durch Assimilation).

Avots: EH I, 216

čārmūkslis Stockm., für sē̦rmûkslis, Eberesche Etn. II, 17. [ā hier wohl ostle. aus ē̦.]

Avots: ME I, 409

cē̦rmūkša (unter cẽ̦rmaûkša): auch Bērzgale, Stirniene Višķi, (cḕ̦rmûkša ² ) Dubena, Kapiņi, Lievenhof, Lixua, cḕ̦rmûška ² Baltinow n. FBR. XI, 130, Borchow u. FBR. XIII, 21, Lubn., Sonnaxt, Stirniene, Vidsmuiža, Viļēni.

Avots: EH I, 268

čē̦rmūkša (unter čermaukša): auch Asūne, Bērzgale, Bewern, Cibla, Dweeten, Kaltenbr., Pilda, Rēzna, Setzen, Wessen.

Avots: EH I, 289

čē̦rmūška (unter čermaukša): auch Auleja, Gr.- Buschh., Sauken, Sonnaxt, čḕ̦rmuška ² Krape.

Avots: EH I, 289

čē̦rmūkšķis Krape (bei Kokn.), = ‡ čē̦rmauksis.

Avots: EH I, 289

čē̦rmūkste (unter čermaukša): auch Memelshof (hier auch - seltener - čē̦rmūkstis).

Avots: EH I, 289

‡ čḕ̦rmûgža ² Krastava, = ‡ čē̦rmauksis.

Avots: EH I, 289

‡ čumûksnis ² Lemsal, eine mit Gesträuch und Grasern dicht bewachsene und schwer passierbare Stelle. Zum Suffix vgl. dumûksnis.

Avots: EH I, 295

‡ de̦mûksnis ² AP., = ‡ demiķis.

Avots: EH I, 315

dumûksnis: dumûkšns ² Salis, eine nasse, einschiessende Stelle im Waldesdicklcht.

Avots: EH I, 342

dumûksnis, dumuksne Allend., Salis, [dumūcka Mar. "neliela dūksts meža ceļā"], dumucka Lems. n. U., Widdrisch [hier auch: ausgefahrene Gruft], einschüssiger Sumpf. [Zu dumbrs.]

Avots: ME I, 515

‡ gļẽ̦mũzis NB., ein bei der Arbeit langsamer Menseh.

Avots: EH I, 396

[glìemūsts ² Warkh., die Schnecke.]

Avots: ME I, 629

[glìemūsts ² Warkh., die Schnecke.]

Avots: ME I, 629

‡ grũtmûžiņš, wer ein schweres Leben hat: vainadziņu izne̦sāju, ne reizītes nemazgāju. baltautiņš, g., ik dieniņas jāmazgā BW. 24784, 9 var.

Avots: EH I, 413

ìemũrêt, tr., einmauern: dusmās liek dē̦lu iemūrēt mūrī LP. IV, 126. istabai krāsnī iemūrējām.

Avots: ME II, 47

ilgmūža cilvē̦ks, ein langlebiger Mensch.

Avots: ME I, 705

‡ izmûdâtiês Kaltenbr. "= izpelˆdêtiês".

Avots: EH I, 468

‡ izmūdinât Warkl., = izpeldinât: i. upē zirgu.

Avots: EH I, 468

izmūdît, Refl. -tiês: ar ... gaŗu baļķi pa meža ceļu i. (grūti cauri tikt) Plm. n. RKr. XVII, 69.

Avots: EH I, 468

izmūdît, herausziehen: izmūdījuši gan laukā (iestigušuo) Austiņš M. Z. 119. Refl. - tiês, sich mühsam heraushelfen: beidzuot izmūdījāmies atkal uz ceļa Mar., Sessw.

Avots: ME I, 774

izmũrêt, tr., ausmauern: tulīt izmūrējuši alu LP. VII, 372.

Avots: ME I, 774

‡ izmũrît Dunika,

1) fertigmauern;

2) mauernd verbrauchen:
i. visus mālus.

Avots: EH I, 468

[kal˜mũks, ein Schimpfname: nejauks kâ kalmūks - gaŗu de̦gunu Planhof. - S. kalmaka.]

Avots: ME II, 142

‡ ķḕ̦rmûkste ² Oknist, ķḕ̦rmûkša ² ebenda, ķḕrmûška ² ebenda, = ‡ ķē̦rmaukša.

Avots: EH I, 700

‡ kimûss Borchow n. FBR. XIII, 21, = kumuôss.

Avots: EH I, 607

krâsmũrîtis, krâsnmũrĩtis od. krâsns mũrĩtis, die Ofenbank.

Avots: ME II, 268

kumūss (unter kumuôss): auch Erlaa, Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., KatrE., Lubn., Oknist Ramkau, Sonnaxt: vajag garda kumūseņa BW. 34324.

Avots: EH I, 674

mũ! muh! Nachahmung des Rindergebrülls: viņi sāk tik nežēlīgi bauruot: bū! mū! nepruot ne mū, ne bē, er versteht gar nichs.

Avots: ME II, 677

‡ mũčâtiês Frauenb., sich abplagen, arbeiten; sich (scherzweise) balgen.

Avots: EH I, 837

‡ mûcît, -ku oder -cu, -cīju PV. "= mūdzīt, ņurcīt, mukūt".

Avots: EH I, 837

‡ mũčîtiês Frauenb., sich abplagen. Zunächst wohl aus li. mũčytis dass.

Avots: EH I, 837

mũdaļa Līn., mūdaža,

1) die Muherin, die Kuh:
kam tu bļāvi, mūdaļina? BW. 14517, 4;

2) comm., eine Person, die in Fieberphantasie unverständlich murmelt
Lös. n. Etn. IV, 147. Zu mūdêt II.

Avots: ME II, 677

mūdât,

1): auch (mit û ) Kaltenbr., (mit ù ² ) Auleja; ‡

2) "schwimmen"
(mit ù ² ) Marienhausen. Refl. -tiês: auch (mit ù ² ) Auleja, (mit û ) Gr.-Buschh., Kaltenbr.: sūta vepri m. Tdz. 39377 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH I, 837

[mūdât, schwemmen Wessen.] Refl. mûdâtiês [> myłduoťīś Jaunušē̦ni], -ãjuôs, schwimmen, baden Nerft. Zu maût II.

Avots: ME II, 677

I mùdêt ² ,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 103, (mit ū ) Welonen; "īdēt" Auleja (mit ù ² ); guovis gulē̦damas paklusu duobji mûd Saikava;

2): mùd ² (duobji, nelabi vaid) vien; drīz laikam mirs Bers.

Avots: EH I, 837

I mùdêt ² Bers., -u, -ẽju, intr.,

1) muhen, dumpf brüllen:
guovs mūd Lös. n. Etn. IV, 147, [Fehsen];

2) murmeln, im Fieber unverständlich sprechen, dumpf tönen:
vīra māte mūdēja pie dzirnu stakles BW. 23402, 5. vēl ilgi pēc tam dzirdējuši zvanu tur e̦ze̦rā žē̦li mūdam LP. V, 392. kausuos mana misa mūd Stari I, 338. [Nebst gr. μῦϑος "Wort, Rede", ahd. mutilōn "murmeln" zur Wurzel von le. maut "brüllen".]

Avots: ME II, 677

‡ *II mùdêt ² , zu erschliesseh aus ‡ ìemùdêt ² .

Avots: EH I, 837

[*II  mûdet, s. apmûdējis.]

Avots: ME II, 677

mûdêtiês: auch (mit ū ) Ekengraf.

Avots: EH I, 838

[mûdêtiês, baden Nerft, Selb.; vgl. mūdāties.]

Avots: ME II, 677

mūdîgs,

1): m. sliņķis gan tu esi Ciema spīg. 178. mûdīgs (= mûža; dicht)
mežs Lubn., Sessw. mûdīgi (sehr) skaists lakats AP.; ‡

2) arbeitsam
(mit û ) AP.: m. cilvēks.

Avots: EH I, 838

[mūdîgs, mächtig AP.] - Adv. mûdîgi [auch Nitau, Schujen], ungemein, sehr [AP.], gebraucht vor Adj. u. Adv.: viņš mūdīgi ātri skrien Golg., Mat.; vgl. mûžîgs, mûdiņš.

Avots: ME II, 677

mūdīn, Adv. zu mūdīns, fūr mûžîgi (mûdîgi), ungemein, sehr: mūdīn liels, stiprs; mūdīn ve̦cs, uralt Lös. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 677

mûdinât: auch Pilda, Warkl., Wessen, (mit ū ) Bērzgale.

Avots: EH I, 838

mûdinât Holmhof, [Kreuzb.], fakt., schwimmen lassen, schwemmen: zirgus [BW. 21988, 3]. Zu maût II.

Avots: ME II, 677

mūdiņš: auch Nerft; adv, mûdiņam Tirsen, = mûžam. Ein dat. s. mūdiņai BW. 3095, 3 var. (sus Selsau).

Avots: EH I, 838

mūdiņš, für mûžiņš, die Lebenszeit: liec, Laimiņ, man mūdiņu! Schwanb. BW. 1207. šis mūdiņš (Var.: mūžiņš) jādzīvuo 113; 328; 1099; 11526; 21670, 2. 22064.

Avots: ME II, 677

mūdīns Lös. n. Etn. IV, 147, ausgedehnt, sich weit eratreckend, umfangriech, gross: mūdīni kapi, meži grosse Kirchhöfe, Wälder III, 167.

Avots: ME II, 677

I mûdît, ‡

3) "muocīt, stīvôt" Saikava: kur nu mûdīsi zirgu pa duknējumu? Refl. -tiês: pamazām uz priekšu mūduoties P. W. Šis ar mani tiesāties? 1. kas nu pa tik traku ceļu mûdīsies tādu gaisa gabalu? AP. caurām naktīm m. ar darbiem ebenda. iestidzis, viņš mûdījās (muocījās) laukā Heidenfeld.

Avots: EH I, 838

I mûdît, -u, -ĩju, tr.,

[1) "skubinât" Jürg.];

2) stecken, werfen:
mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl. -tiês [Jürg.], sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]: guovis mūdās uz mājām Bers. rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm. viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul. [dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.] šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr. Zu mūtiês.

Avots: ME II, 677

II mūdît,

1): auch (mit û ) Oknist; ‡

2) "palaist vaļā uz leju" (hierher?) Alswig (vgl, auch pamūdît); ‡

3) ertränken
(mit û ) Lubn., Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) baden
(mit û ) Oknist, Sussei;

2) untertauchen,
(mit û ) Warkl.

Avots: EH I, 838

II mūdît, -u, -ĩju, =,ūdina6t, schwemmen: puisis, liels pe̦ldē̦tājs, mūdījis zirgus un pats arī peldējies līdz LP. VII, 522.

Avots: ME II, 677

mũdui Rutzau, wir beide, für mēs divi; vgl. li. mùdu.

Avots: ME II, 677

‡ mûdzinât Erlaa "musināt": jaunuos visādi mūdzina un māca.

Avots: EH I, 838

mûdzis,

1): tāds mazs mûdzītis ² (eine Mücke)!
Siuxt. mûdži ² ebenda, Reptilien, Insekten; ‡

4) ein Trödler (bei der Arbeit)
Siuxt (mit û ² ); ‡

5) "?": kaut kas smags uzgulās saimniekam uz ple̦ciem. viņš ne˙maz nemēģināja nuokratīt šuo mūdzi: tas laikam bija ... Ģevjāņa ļaunats gars Ciema spīg. 156 f.

Avots: EH I, 838

mûdzis, gew. Plur. mûdži Smilt. (= mudži U.),

1) etwas Wimmelndes, das Ungeziefer, Insekt, das Amphinbium, Reptil:
kad gavēnī ne̦s mē̦tras mājā, tad mūdži nākuot mājās Etn. I, 73. tai pašā acumirklī uodi, knišļi, mūdži izsruka laukā LP. V, 180. dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus Etn. IV, 143; [mûdzis Schujen "eine Schlange"];

2) das Kleinvieh
Naud.;

3) ein Knirps, eine ungeschickte, unsaubere Person
Naud.: nāc tu, mūdzi! Alm. [mũdzis C., ein Schimpfwort.]

Avots: ME II, 677

mūdzît: auch (drücken) Ekengraf, Grünh., (quälen) Autz, Grosdohn.

Avots: EH I, 838

[mūdzît N. - Peb., Bilskenshof, (hier mit û) Druw., drücken, beständig zwischen den Händen halten, quälen: kaķus, suņus. Refl. -tiês, sich drängen; kriechen Druw.]

Avots: ME II, 677

‡ mûdžuôtiês ² Siuxt, saumselig arbeiten: viņi tik ieraduši m.

Avots: EH I, 838

mûgļâtiês ² : auch (mit ū ) Grawendahl.

Avots: EH I, 838

mûgļâtiês ^2, ãjuôs, mûgļuôtiês ^2, ["mũgļuoties" Sessau, Grünh.], trödeln, nuscheln, in der Arbeit nicht vom Flecke kommen Grünh., Naud., Selg. n. Etn. IV, 147: strādnieki zin, ka viņiem nav jāmūgļājas Tēv.

Avots: ME II, 677, 678

I mûglis ² : nu tu m. (zu einem Pferd) A.-Autz; Schimpfname für einen Ostletten (mit û ) Jürg.

Avots: EH I, 838

I mûglis ^2, der Trödler, Plumpsack, Faulpelz Grünh., Selg. n. Etn. IV, 147: viņš tāds mūglis: lieci darīt, kuo gribi, - nuotuntuļuojas vien Naud. ķēkšu aizskāra vārdiem pats pēdējais mūglis un nelietis Degl.

Avots: ME II, 677

[II mûglis Jürg. "ein mit dichtem Gesträuch bewachsener Sumpf".]

Avots: ME II, 677

[mūgļuôt "?": ja esiet dabūjuši kādu cilvē̦ku ruokā, tad izspīlējiet tuo tik˙pat kâ ādu;... tam jāmũgļuo... dienas un naktis De̦glavs rīga II, 1, 14.]

Avots: ME II, 678

mûgļuôtiês ² (unter mûgļâtiês ² ): auch (mit ū ) Hofzumberge, Ruhental.

Avots: EH I, 838

mūgulis "?": viņš sviedis nazi vēja mūgulim LP. VII, 700.

Avots: ME II, 678

mũja: auch Salis.

Avots: EH I, 838

mũja, die Kuh (in der Kindersprache): re, mūjiņas nāk mājās Kand., Paul.

Avots: ME II, 678

mūjâtiês,

1) s. mujâtiês;

[2) sich in anderer Angelegenheiten mischen
Kurl. n. U].

Avots: ME II, 678

mūjinieks, ein Mühsamer L.

Avots: ME II, 678

mũkât NB. "vīstīt ruokas kre̦klam vai citam apģē̦rba gabalam".

Avots: EH I, 838

mũķene, mũķiene, auch mũķiẽte, die Nonne; auch ein Schmetterling. Vgl. mũkas.

Avots: ME II, 678

‡ *mũķerêt, zu erschliessen aus samũķerêt.

Avots: EH I, 838

‡ mũķine Dunika, = mũķene (in beiden Bedeutungen).

Avots: EH I, 838

I mũķis, = mũks.

Avots: ME II, 678

II mũķis, mũķĩze̦rs, mũķĩze̦rs, mũķĩzars PS., das Mukeisen (prov.), der Dietrich, Hakenschüssel, ein Haken zum Aufberchen von Schlössern, der Diebsshlüssel.

Avots: ME II, 678

mũķĩzeris (unter mũķis II): auch BW. 34549.

Avots: EH I, 838

[mûklājs ² Bauske, Ruj., mūklājs Warkl., mûklis Lös., = (muklājs muklaine.]

Avots: ME II, 678

‡ mūkņa Grawendahl, (mit û ) Sessw., eine einschüssige Stelle.

Avots: EH I, 838

‡ mūknājs Grawendahl, eine Gegend, wo es einschüssige Stellen gibt.

Avots: EH I, 838

‡ mūkne ("mit ũ" ) Wesselshof "staignājs".

Avots: EH I, 838

‡ mùkņe, ² Warkl., wer irgend wohin weggeht und lange wegbleibt; wer saumselig arbeitet.

Avots: EH I, 838

mūknêt: auch (mit ù ² ) Auleja.

Avots: EH I, 838

[mūknêt "sich zu bewölken anfangen" Wessen.]

Avots: ME II, 678

‡ mūknis Bersteln "eine einschüssige Stelle".

Avots: EH I, 838

‡ mūknêt (mit ostle. ū aus uo oder aus uu̯ < uł?) Welonen, schweigen.

Avots: EH I, 838

‡ mũkņu laĩks Frauenb., die Zeit, in der sich die Fichtenrinde leicht ablöst.

Avots: EH I, 838

mũks, der Mönch; mūku pils, ein Kloster L., St.; mūku ticība, das Papsttum, päpstlicher Glaube L., St. [Zunächst nebst estn. muṅk aus dem Germanischen (vgl. schwed. u. dän. munk).]

Avots: ME II, 678

‡ mūksnît,

1) "ņurcît" Grawendahl;

2) essen
Saikava;

3) schlagen, prügeln
(mit û ) Saikava.

Avots: EH I, 838

mũla mute (??)Marzenhof "liela abra" (?): mūla mutē iejaut maizi.

Avots: EH I, 838

mũla,

1) das Maul (vom Rindvieh)
Siuxt;

2) "ein grosser Kopf od. Mund"
Autz. Den Plur. mũlas s. ME. II, 678.

Avots: EH I, 838

[mūla (nom. s. oder gen. s.?) mute"?": tev, guosniņa, mūla (Var.: dula, me̦lna) mute BW. 12400, 2 var. (aus Preekuln). Nach Būga PФB. LXXII, 193 zu li. mùļinas "грязный", mùlti "становиться грязным", maulióties "покрываться грязью", čech. mula "тина", r. муль "муть, мутная вода" u. a.]

Avots: ME II, 678

I mũļa,

2): das Maul vom Rindvieh
(mũļas) Seyershof.

Avots: EH I, 838

I mũļa,

1) der Maulaffe, der Plumpsack:
tu esi pēdīgais mūļa un plānprātiņš Purap.;

2) der
Plur. mũļas, die Schnauze, das Maul, die Fresse PS.: tam (vilkam) mūļas izdedzinājis LP. VII, 874; vgl. mũle 1.

Avots: ME II, 678

[II mūļa U., ein ungehörntes Stück Rindvieh; vgl. mũle 2.]

Avots: ME II, 678

mũlãks Grünh., Gr. - Essern, mũlãps [auch Dunika], der Maulaffe, Plumpsack Paul., Bers.: tīrie mūlāpi vien e̦suot vairāk ne+,kas A. XVII, 23. [Aus nd. mūlape.]

Avots: ME II, 678

mũlas, das Maul vom Vieh; auch von Menschen: kad tik nedabūsi pa mūlãm! Smilt., Peb.

Avots: ME II, 678

‡ mũļât Seyershof,

1) aufs Gesicht schlagen;

2) gierig (fr)essen;

3) "?" (mùļât ² ) Kalupe n. FBR. XVIII, 48.

Avots: EH I, 838

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

mũle, 1): auch Dunika, Siuxt;

2): viena raģe, uotra m. Tdz. 52376.

Avots: EH I, 838

mũle,

1) das Maul, die Schnauze
Wid.: apēda panāksni dūmaļas mūli BW. 19192, 1. dabūsi pa mūli;

2) eine hornlose Kuh
Janš., [Paplacken, Dunika, Iw., Tadaiken]: tur ēda mūlīte, brīžiem mē̦tādama asti MWM. X, 4. [In der Bed. 2 nach Būga PФB. LXXII, 193 zu li. mùlas, sloven. múl "ohne Hörner"; in der Bed. 1 aus mnd. mûl "Maul".]

Avots: ME II, 678

‡ mũļene Seyershof, ein gewisser Pilz.

Avots: EH I, 838

‡ mūlêt, -ēju Bērzgale, schmerzen, wehe tun: sirds mūlē od. sirdi kas mūlē.

Avots: EH I, 838

I mũlis,

1): auch Frauenb., Grenzhof (Mežamuiža): gāž vienam pa mūli Pas. XII, 81.

Avots: EH I, 838

I mũlis,

1) das Maul
[Nötk., Dond., Nurmh.], Grünh.;

2) der Maulaffe;

3) die Radbüchse:
ja tu mani šās (riteņa rumbas) mūlī pa vienu galu iebāztu, tad es plika izlištu pa uotru galu JK. V, 18. Vgl. maule und mūļa.

Avots: ME II, 678

II mũlis, der Maulesel; [nebst estn. mūľ aus mnd. mûl.]

Avots: ME II, 678

[III mũlis Spahren, ein hornloser Stier; s. mūle 2.]

Avots: ME II, 678

‡ IV mùlis ² Lettg. "ein Wassertier [ein Vogel?], das wie eine Kuh brüllt".

Avots: EH I, 838

mũls: auch Iw.; mūla (doch wohl ein Adjektiv?) "eine hornlose Kuh" Funkenhof.

Avots: EH I, 838

[mũls Dunika, ohne Hörner: mūla guovs Ahswikken, Wain., Gramsden, Kalleten; s. mũle 2.]

Avots: ME II, 678

mùma ^2, comm., ein dummer, schweigsamer Mensch, der Töplel, Trödler: kuo tu te kâ mūma stāvi? Druw. n. RKr. XVII, 69, Tirs., [A. - Schwanb.].

Avots: ME II, 678

‡ mūmas (wohl auch im Sing. vorkommend) Lieven-Bersen "Fichtenzapfen".

Avots: EH I, 838

‡ mûmele Erlaa "?" (das Femininum zu mũmelis?).

Avots: EH I, 838

mũmelis, der Maulaffe: kuo tāds mūmelis zin! Dond.

Avots: ME II, 678

mũmiņa, die Kuh (in der Kindersprache) Paul., Bers.

Avots: ME II, 678

‡ mũņikas Rutzau, die Harmonika.

Avots: EH I, 838

‡ mũrelis Dunika, die Ofenbank um den Ofen herum.

Avots: EH I, 838

‡ mũrenieks BW. 35107, = mũrniẽks.

Avots: EH I, 838

mũrêt, ‡

2) sehr langsarn etwas tun
(mit ù ² ) Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) sich bewölken
Heidenfeld: nu mùrējas ² kâ uz liêtu. ‡ Subst. mũrējums,

1) Gemauertes;

2) das von Schwalben zum Nestbau gesammelte Material
Seyershof: čurkši ne̦s mūrējumus un. mūrē zvirbuļiem pērkli cieti.

Avots: EH I, 838

mũrêt, -ẽju, tr., mauern: krāsni, sienas. Refl. -tiês, sich mit dem Maurerhandwerk beschäftigen, sich wie ein Maurer beschmutzen, so namentl. in der Zstz. mit nùo-.

Avots: ME II, 678

mūrguļa,

[1) ein liederlicher und unreinlicher Mensch, der mit Arbeit nicht fertig werden kann
Stenden];

2) "ein kleiner Hausgeist"[?]
Alksnis - Zundulis: "kuo nu dedz skalu? ļauj jel mūrguļam ienākt!"saka ve̦ci ļaudis, ja kas agri vakarā grib uguni degt.

Avots: ME II, 678

mũriķis: "Blaum." ME. II, 678 zu ersetzen durch "Blaum. Pie sk. ug., S. 258".

Avots: EH I, 839

mũriķis, der Maurer Blaum., Lös. n. Etn. IV, 147. Gew. mūrnieks.

Avots: ME II, 678

mūrinieks: auch BW. 35107 var., Pas. VIII, 386 (aus Lettg.), (mit ù ² ) Kaltenbr., Lixna, Wessen.

Avots: EH I, 839

[mūrinieks (li. múrininkas) Pas. II, 138 aus Lixna, = mũrnieks.

Avots: ME II, 678

mũriniẽks, der Maurer.

Avots: ME II, 679

mũriņš (unter mũris): auch BW. 2277.

Avots: EH I, 839

mũris: auch Frauenb., Siuxt; mũŗa darbs Frauenb. u. a., eine Maurerarbeit. mūrus celt od. raust Zvirgzdine, schwere Arbeiten tun. rijas m. BW. 31650.

Avots: EH I, 839

mũris [auch Wolm., PS., C., Ruj., Lis., Dond., N.- Peb., Dunika, Gr.- Essern, Lös., Sehlenhof], mũrs [auch Salis, Arrasch, Kl., Bers., Kreuzb., Schujen, Jürg., Kokn.], die Mauer; ve̦ci mūŗi, Trümmer. labība, mežs kâ mūris, prächtiges Getreide, prächtiger Wald. mē̦ms kâ mūris, stumm wie ein Stock (eine Mauer). mũriņš, mũrĩtis, die Ofenbank rund um den Backofen herum, ein Vorsprung vor der Ofenöffnung Bl.; [mũrītis, der Herd in der Küche und vor dem Ofen U. - Nebst li. múras zunächst aus mnd. mure].

Avots: ME II, 678, 679

‡ mũrît, -īju,

1) = mũrêt 1 Dunika, Iw., Kal., Lng., OB., Rutzau, Schrunden;

2) Unsinn reden
Dunika. Vgl. mũrîtiês ME. II, 679.

Avots: EH I, 839

mũrîtiês [li. múrytis "für sich mauern"], sich wie ein Maurer beschmutzen.

Avots: ME II, 679

‡ mũrlâcis ² , ein wenig sptechender, nicht antwortender Mensch Salis, Sussikas; ein dummstolzer und unhöflicher Mensch Salis.

Avots: EH I, 839

‡ mũrlãpis Stenden "nejē̦ga, nesapraša". Vgl. mũlãps.

Avots: EH I, 839

‡ mũrlata AP., Siuxt u. a., mũrlate Orellen, (mit ù ² ) Saikava, die Mauerlatte.

Avots: EH I, 839

mũrlaûzis ,* der Mauerbrecher, Sturmbock Wid.

Avots: ME II, 679

‡ mũrmale, = mũŗa mala: gulēt mūrmalē (= gar mūrīti) Pas. XIII, 56 (aus Trik.).

Avots: EH I, 839

mũrmalis: guļat mūrmalī BW. 32093, 2.

Avots: EH I, 839

mũrmalis, die äussere Wand: viņš glūnēja sle̦pe̦n gar mūrmaļiem Dünsb.

Avots: ME II, 679

‡ mũrmanis AP., (mit ù ² ) Lixna, Saikava, = mũrnieks.

Avots: EH I, 839

mũrmuiža od. mũŗumuĩza, das Gefängnis Kand., Kav.

Avots: ME II, 679

‡ mũrnîca Serbig. n. FBR. IV, 56 "?".

Avots: EH I, 839

mũrniẽks: auch BW. 33554.

Avots: EH I, 839

mũrs (unter mũris): auch Dobl. n. BielU., (mit ù ² ) Kaltenbr., Mahlup, Oknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., loc. s. mūrā BW. 20260, 1.

Avots: EH I, 839

[mũs (li. mùs)], mùs, [mûs], uns, Akk. von mẽs; in manchen Gegenden Livlands auch in datividcher Funktion RKr. XVII, 101, Smilt.; [s. Le. Gr. 380].

Avots: ME II, 679

mũsa,

1): auch BW. 14958 (aus Hoppenhof), Allendorf, Ertnes, Gr.-Roop, Jürg., Orellen, Ramkau, (mit ù ² ) Borchow, Heidenfeld, N. Laitzen, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Warkl., Zvirgzdine, Azand. 44; ‡

2) mũsas AP., die Sommersprossen.

Avots: EH I, 839

mũsa C., PS., [Wizenhof, Arrasch, Salisb., Erkul, Seppkull, Neu - Salis, Sehlenhof, Burtn., Karkel, Homelshof, Wohlfahrt, Puikeln, Kolberg, Lös., Peb., Nötk., Dickeln, Pürkeln, Wolm., Smilt., Trik., Marzenhof, Weissenstein, Ruj., Naukschen, Schujen, Sermus, Zirsten, Hochrosen, Posendorf, Serbigal, Plm., Mehrhof, Lis., Korwenhof, A. - Schwanb., Mahlup, Sessw., Oppek., Prl., Lubn., Selsau, Adsel, Adsel - Schwarzhof, Grundsal, Alt - Wrangelshof, Kegeln, Rositten, Baltinov, Kārsava, Cilba, LUdsen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Meselau, Serben, Gotthardsberg, Fossenberg, Savinzy], = muša; in der Schriftsprache selten, so bei Aps., A. XXI, 564.

Avots: ME II, 679

mūša mute U., = mušala mute.

Avots: ME II, 680

mūsāds L., St., für mūsẽjâds.

Avots: ME II, 679

‡ mùsaiņi ² Lis., = ‡ mũsainīši.

Avots: EH I, 839

mũsainis, ein gefkecktes Pferd Mat., ein Schimmelpferd, bei welchem infolge hohen Alters gelbe Flecken auftreten Rkr. III, 130.

Avots: ME II, 679

‡ mũsainīši AP., Ramkau, Handschuhe mit einem gewissen Strickmuster.

Avots: EH I, 839

mũsaîns: auch Ramkau; mūsainā seja Veselis Daugava 1934, S. 5.

Avots: EH I, 839

mũsaîns, gefleckt, tüpfelig, bunt, sommersprossig: vai, kādi tagad mūsaini luogi! mūsaina drēbe, mūsaina seja, mūsains ģīmis Smilt., Mat., Paul. Zu mũsa; vgl. mušaîns.

Avots: ME II, 679

mūsala od. mūša mute, = mūsaina m., ein sommersprossiges Gesicht U.

Avots: ME II, 679

[mũsât, -ãju "müssig stehend zusehen" Rutzau.]

Avots: ME II, 679

‡ mūsciemieši, Leute von unserm Dorf: apmeklējuši mūsciemiešus Bigauņc. 57.

Avots: EH I, 839

‡ mūsdienu (gen. pl.), = mūslaiku.

Avots: EH I, 839

mùsẽjâds, ["mûsejâds" Nötk.], nach unserer Art: viņš runā mūsējādi Smilt.

Avots: ME II, 679

mūsējais (unter mùsẽjs): unser Wirt, unser Sohn Prl. u. a.

Avots: EH I, 839

mùsẽjs, mùsẽjais, mūsijais Kl., der Unsrige,

a) gew. substantivisich: nu esi mūsējs Rainis. mūsējs aizbraucis uz pilsē̦tu, unser Wirt oder unser Herr ist in die Stadt gefahren;

b) adjektivisch: ve̦cas meitas sakrupušas mūsējā pagastā BW. 13160. Gewöhnlich steht nach mūsējs das Substantiv nicht unmittelber, sondern zu es ist aus dem Vorhergehenden zu ergänzen: jūsu liksta nav tik liela kâ mūsējā.

Avots: ME II, 679

[mūsêt (?) W. - Livl. n. U., = muozêt, narrieren.]

Avots: ME II, 679

‡ mũsē̦ts AP., sommersprossig: mēsē̦ta seja.

Avots: EH I, 839

‡ mûsie ² AP., die Unsrigen, unsere Leute.

Avots: EH I, 839

mūsiẽtis, mùsejietis Lub., der Unsrige: ka ļaudis slimībās griežas pie labdarēm, tā mūsiešuos parasta lieta DL.

Avots: ME II, 679

mūsijais (unter mūsẽjs): auch Fest. n. FBR. XVlI, 88.

Avots: EH I, 839

‡ mũsiņas Ramkau, briza media (eine gewisse Pflanze).

Avots: EH I, 839

[mūskārtas cilvē̦ki, unsereins, Leute von unserem Stande: ne˙vien mūskārtas cilvē̦ki, arī kungi un augstmaņi De̦glavs Rīga II, 1, 419.]

Avots: ME II, 679

mūslaiku, unsere, die jetzige Zeit betreffend, heutig, jetzig: mūslaiku ieruoči, die jetzigen Waffen, die Waffen unserer Zeit.

Avots: ME II, 679

‡ mũsļaudis Dunika, Leute aus unserer Gegend: m. citādi ģērbjas.

Avots: EH I, 839

‡ mùsmàja ² Fest. n. FBR. XVII, 85, = mūsmãjas.

Avots: EH I, 839

mūsmãjas, unser Gesinde: liekas, ka tādu māju nav kâ mūsmājas Jauns. es te˙pat nuo mūsmājām A. XXI, 414. katru gadu bij mūsmājās bēres Stari I, 231.

Avots: ME II, 679

‡ mũsmare AP., der Fliegenpilz

Avots: EH I, 839

mūsmere (unter mũsmira): auch Strods Par. vōrdn. 115, (mit ù ² ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 839

mūsmēre (unter mũsmira): auch Lems.

Avots: EH I, 839

‡ mùsmerene ² Mahlup, der Fliegenpilz.

Avots: EH I, 839

mũsmira: auch Ramkau.

Avots: EH I, 839

mũsmira Peb., [N. - Peb., Lis., mūsmiris L., mūsere Warkl., mùsmire ² Lös., Sessw.], mũsmẽre [PS., Wolm., Arrasch], U., der Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. auch mušmira und li. musómiris dass.

Avots: ME II, 679

mūsmire (unter mũsmira): auch (mit ũ ) AP.

Avots: EH I, 839

‡ mùsmirene ² A.-Annenhof (bei Mar.), Fianden, = mũsmira.

Avots: EH I, 839

mūsuos, Lok. von mẽs, in uns: arī mūsuos kâ apkārtējā dabā kas dīga un plauka DL., LUb.

Avots: ME II, 680

[mũsuôts, = mũsaîns: sarkanmatis ar mūsuotu seju Austriņš Nuopūtas vējā 14.]

Avots: ME II, 680

mūspasaũle, das Diesseits, das Irdische, im Gegensatz zu viņpasaule, das Jenseits.

Avots: ME II, 679

‡ mûspus ² A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93, diesseits: m. mājas.

Avots: EH I, 839

‡ mũspuse Dunika, Frauenb., unsere Gegend: mūspusē tâ nerunā.

Avots: EH I, 839

[mũssẽne Salisb., = mūsmēre.]

Avots: ME II, 679

mūstē̦vs, das Vaterunser: tā de̦vuse paduomu skatīt "mūstē̦vs" JK. VI, 2.

Avots: ME II, 679

[mũsu (li. mùsų̄), mûsu od.] mùsu, unser, Gen. von mẽs; [s. Le. Gr. § 350.]

Avots: ME II, 680

mũsulaîns, = mũsaîns: mūdulains ģīmis, luogs, mūsulaina drēbe Mat.

Avots: ME II, 680

mūsus, Akk. von mẽs, für mūs: ieve̦d mūsus istabā BW. 13646, 3, Lub.

Avots: ME II, 680

[* mūt(iês) (slav. myti "waschen"), scwimmen; zu erschliessen aus den ostle. prs. myunu und myustūs "schwimme" bei Kurmin Słownik. Zu maut.]

Avots: ME II, 680

mûtiês: sich mit Mühe vorwärtsbe wegen Heidenfeld, Prl., Sessw., (mit ũ ) C., N.-Peb.

Avots: EH I, 839

[* mūt (iês) (slav. myti "waschen"), scwimmen; zu erschliessen aus den ostle. prs. myunu und myustūs "schwimme" bei Kurmin Słownik. Zu maut.]

Avots: ME II, 680

mûtiês, = muitiês. [muitiês für mūtiês nach dem prs. und prt. mujuos. Wohl (nach Leskien Abl. 303) zu maut I.]

Avots: ME II, 680

mûžam, Dat. Sg. von mûžs,

1) für die Lebenszeit, für die Ewigkeit, für immer:
šim brīžam sila priede, mūžam laisks tē̦va dē̦ls BW. 18586, 12. mūžam gudra gudrībiņa, vējā (Var.: vējam) liela bagātība 11444. ne mūžam, bāleliņ, būšu tava kalpuonīte 17550, 3;

2) immer, ewig:
meitas mūžam aiziet vē̦lāk gulēt LP. III, 43. Mit negiertem Verb: es savai Laimiņai mūžam laba nevēlēju Ar. 1228. me̦lni zirgi pārtecēja, es mūžam (Var.: mūžai) nepārnākšu BW. 27476, 5 [vgl. an. (ne)aldri dat. s. von aldr "Lebzeit") "jemals, niemals"]. Mit negiertem Verb und Adverb: ne mūžam neskaitu pādītes naudu, nimmer zähle ich das Geld des Patenkindes BW. 1780. Zuweilen verstärkt durch mūžīgi und dienu: mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit. darbu te dienu mūžam (stets) diezgan A. XI, 471.

Avots: ME II, 680

‡ mũzât, -āju NB. "essend den Mund vollstopfen".

Avots: EH I, 839

mūže̦klaîns, langwierig Dr.

Avots: ME II, 680

mūžeklis, der Trödler, ein Mensch, der trödelt und eine Ewigkeit wegbleibt Biel. n. U.; mūžekļa darbs, ewige Arbeit L.

Avots: ME II, 680

mūžekls, "etwas, das eine ganze Lebenszeit dauert" L.; [langwierig Wend., Bergm. n. U.]

Avots: ME II, 680

mûži, mužai BW. 27476, 5, Dat. Sg. von mūža [oder loc. s. von mûžs?], immer, nimmer in negativen Sätzen: pirmajam brūtgānam mūži

Avots: ME II, 680

mûžība: kas ielaida mūžībā BW. 27812, 5.

Avots: EH I, 839

mûžĩba, die Ewigkeit: es varu sataisīties uz savu mūžības ceļu Kaudz. M. tas būs uz mūžību un trim dienām, das wird für die Ewigkeit und drei Tage sein (scherzhaft von einem dauerhaften, starken Gegenstande) Etn. IV, 77.

Avots: ME II, 680

mûžîgs,

1): sēja mūžīgās lielās pūrvietas (acc. pl.) rāceņus Salis;

2): sataisīt mūžīgus (sehr dauerhafte)
zābakus Zvirgzdine. smird kâ mūžīga ("?") elle Siuxt. jis bija tīri m. (echt) zemnieks Kaltenbr. tad mūžīgi gāja pieguļā Siuxt. tas mūžīgi (= mûžam) nevar labi izskatīties AP.

3): mūžīgi (sehr)
liels, slims, patikt Sonnaxt. mūžīgi nejauks Seyershof. mūžīgi sadilis Kaltenbr.

Avots: EH I, 839

mûžîgs,

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:
mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig:
bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīga tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve od. dzīvuošana, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem, von jeher. stulbs lai piedze̦m, akls lai paliek šiet laicīgi, tur mūžīgi bez gala Tr. IV, 513. tas būs mūžīgi un trīs dienas (scherzhaft, s. mūžība);

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:
mūžīgi skaists kungs, ein sehr schöner Herr Etn. II, 87. tas saticies ar mūžīgi gudru nabagu II, 88. karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs II, 87. mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit.

Avots: ME II, 680

[mūžinât (mit "ù") "Tiere heranlocken" Bilskenshof.]

Avots: ME II, 680

‡ *II mūžinât, zu erschliessen aus nùomūžinât.

Avots: EH I, 839

mūžîtiês, sich erstrecken, lange dauern, nicht vorwärts kommen können, sich quälen Etn. III, 167.

Avots: ME II, 680

mūžļi, das Fegsel, Kehricht Lasd.

Avots: ME II, 680

mûžmežs od. mûža mežs, der Urwald.

Avots: ME II, 680

mûžmìegs od. mûža mìegs, ewiger Schlaf, der Tod: iemigtu mūžmiegā liegi MWM. VIII, 27.

Avots: ME II, 680

mûžs,

1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;

2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!

4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!

Avots: EH I, 839

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

‡ mûžzaļš,* immergrün Latv. konv. vārdn. s. v, blusenes.

Avots: EH I, 840

‡ nùomùdât ² Auleja, = nùopeldinât: n. zirgu.

Avots: EH II, 71

nùomùdît,

1): auch (mit û ) Saikava; übermässig anspornend abquälen
Vank. Refl. - tiês: viņa nuomûdās ar saimniecību AP.

Avots: EH II, 71

[nùomūdît,

1) abquälen":
n. zirgu Bers.;

2) "mühsam herunterziehen (von oben)";

3) nùomūdît pluostu Lubn. "ein Floss sehr belasten";
nùomūdît "nuogremdēt" Warkl., Alswig: akmens nuomūdīts bedrē. Refl. - tiês "sich sehr abmühen" Sessw.]

Avots: ME II, 823

[nùomûdzît Druw. "= nùomudzît".]

Avots: ME II, 823

nuomūki, s. nuomuka.

Avots: ME II, 823

nùomūlâtiês, s. nùomuļâtiês.

Avots: ME II, 823

[nùomūļâtiês Erlaa, Kokn., = nùomuļļâtiês 1.]

Avots: ME II, 823

nùomũrêt, Refl. -tiês,

1): nuomūrējies ar kreimu Pas. XI, 398; ‡

2) unversehens gemauert werden
(perfektiv) Saikava: tâ jau nuomūrējas šķībs mūrs, kad mūrē bez luodējamā.

Avots: EH II, 71

nùomũrêt, tr.,

1) festmauern:
ieskati tik˙pat kâ cementu nuomūrē̦ti MWM. VIII, 462;

[2) n. grāmatas U., Bücher schlimm zurichten.]
Refl. - tiês, sich besudeln, sich beschmutzen: bē̦rns nuomūrējies kâ mūrnieks Kand., Ahs., [Bauske].

Avots: ME II, 823

‡ nuomũrît Dunika, beschmutzen: bē̦rns nuomūrījis visu ģīmi. Refl. -tiês ebenda, sich beschmutzen.

Avots: EH II, 71

[nuomūžināt Wellig 80, = nùomušît.]

Avots: ME II, 823

pamatmũris,* pamata mũris, die Grundmauer.

Avots: ME III, 66

‡ pamùdât ² Auleja, ein wenig baden (tr.): p. zirgu. Refl. pamûdâtiês (ME. III, 74): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 159

[pamûdâtiês Warkh., pamūdêt Kreuzb., ein wenig baden (intr.).]

Avots: ME III, 74

[pamūdinât Kreuzb., = pamaûdinât.]

Avots: ME III, 74

[pamûdît Golg. "ptötzlich loslassen (etwas Aufgehaltenes), pasprūdīt".]

Avots: ME III, 74

‡ II pamûdît Warkl., tr., baden, schwemmen: p. zirgu upē. p. kuokus ze̦m ūdins.

Avots: EH II, 159

‡ pamûksnît Saikava "sist, kauties": lai ar pamūksnī, kad nevar satikt!

Avots: EH II, 159

pamũre: sienas apakšu sauc par pamūri (od. zum nom. pamũris?) Bers.

Avots: EH II, 159

pamũre, pamũris [li. pamuris "Platz an der Mauer"], das Fundament: ūdens izskaluo būdiņu pamūŗus Egl.; [in Ahswikken und Pleppenhof: ein Herd mit eingemauertem Kessel].

Avots: ME III, 74

pamũrêt: mauern (perfektiv): vārtu vidū pamūrē̦ts mazs ... paaugstinājums Jauns. Raksti VIII, 36. ē̦ka ... bij pamūrē̦ta jau līdz luogiem, bet tad apstājusies J. un v. 449.

Avots: EH II, 159

(pamũrêt, mauern unter (etwas): p, ē̦kai pamatus.]

Avots: ME III, 74

‡ pamūrs ² Saikava, derjenige Teil des gemauerten Fundamentes, der über dem Erdboden sichtbar ist.

Avots: EH II, 159

pãrmũrêt: "1)" ME. III, 168 zu streichen. - jāpārmūrē pamati augstāki Janš. Dzimtene III, 155.

Avots: EH XIII, 207

pãrmũrêt, tr.,

1) eine Mauer ausbessem:
pirts krāsni; rijas krāsnij spraišļus Kaudz.

Avots: ME III, 168

‡ pārmūstiês (?), aufwachen: visi pārzamūda (gespr. mit ostle. -myu- < -mū-) Pas. XII, 401 (ähnlich XIII, 97; XV, 277, 489, aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 207

pašmūkšķinât (unter pašmukstinât): pievilkdams gruožus, ar muti pašmūkšķinādams Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH XIII, 180

pìemũrêt,

1) hinzumauern;

2) mauernd verschliessen:
p. paveļas Wolm.

Avots: ME III, 275

pìemūriņš, piemūrītis eine um den Ofen ausgemauerte Bank: kaķis suni pievarēja, piemūrīti paturēja BW. 2277. ķieģeļu piemūriņš vis˙apkārt krāsni Kaudz.

Avots: ME III, 275

prìekšmũris, die Vormauer.

Avots: ME III, 396

pusmūdenis "pusmûža cilvē̦ks" VL. n. Celm.

Avots: ME III, 430

pusmūdîts, im halben Lebensalter stehend: gadīties gadījās pusmūdīta līgaviņa; pušu rītu maltu cēlu, lai pietika mūdiņam BW. 22064.

Avots: ME III, 430

‡ pusmûžnieks Bigauņc. 41, ein im halben Lebensalter Stehender.

Avots: EH II, 333

pusmûžs, das halbe Leben, das halbe Lebensalter: pusmūžinu tē̦va raudu, vis[u] mūžiņu māmulītes BW. piel. ² 4183.1 pusmūžā mirt, in den besten Jahren sterben: es ievē̦ruoju daudzus mirstam pusmūžā Baltpurviņš I,31. ķēniņa sieva jau pusmūžā nuomira LP. IV, 176. ve̦cpuisis pāri pusmūžā, ist über die besten Jahre hinaus Aps. III, 9. pusmūža cilvē̦ks, vīrs usw., ein im halben Lebensalter, in den besten Jahren Stehender: pusmūžiņa vīriņš biju, nu vēl gribu grežuoties BW. I3100. pusmūžiņa puisis biju, vēi nebija līgaviņas 13815. pusmūžiņa tas puisītis, pusnakt[i] nāca vedējiņi; kad būt[u] kāds jauneklītis, tad atnāktu saulīte 16208, 1. ai Laimiņa, raganiņa, kādu mūžu man vēlēji: vēl nebiju pusmūžiņa, jau nuoņēmi arājiņu! 27842.

Avots: ME III, 430, 431

samūdêt, ‡ Refl. -tiês, s. unter apmûdējis (ME. I, 109).

Avots: EH XVI, 432

samūdêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch schwimmen
Meiran: zivju ķēniņiene samūdējuse. trīs dienas trīs naktis LP. V, 393;

2) "sagāzt": samūdēt (für -īt?) kuokus staignā vietā Rugāji;

3) = sasmakt ² (mit ū ) Lemsal: ūdens, ēdiens samūdējis; "ieskābt (mit ù ² ) Bers.; ganz sauer werden (mit ũ) N: -Peb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch dumpfbrüllen:
dumpis samūdēja visu vakaru Saikava.

Avots: ME II, 691

samûdît, ‡

3) mühsam zusammenschaffen
(sagādāt): kad nu beidzuot viss samūdīts Austriņš Raksti VII, 18.

Avots: EH XVI, 432

samûdît,

1) betörend aufwiegeln:
s. citus, lai nestrādā Lis., Golg., Adleenen;

2) trüben:
s. ūdeni Saikava.

Avots: ME II, 691

samūdzît, zerquetschen, zerknaatschen N. -Peb.

Avots: ME II, 691

samũķerêt, verderben (tr.): s. pulksteni Windau.

Avots: ME II, 691

‡ samûksnît Saikava, verprügeln: gribēja viņu smagi s.

Avots: EH XVI, 432

samũrêt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch mauern:
trīs nedēļas samūrēja Frauenb.

Avots: EH XVI, 432

samũrêt, tr., zusammen-, zumauern: ķieģeļi jāsamūrē ļuoti uzmanīgi Gr. Būvm. 19. samūrēt plaisu sienā.

Avots: ME II, 691

‡ samũrît,

1) = samũrêt Dunika, Rutzau;

2) verpfuschen
Dunika: kalējs ratus tâ samūrījis, ka ne˙kur likt.

Avots: EH XVI, 432

sē̦rmūklis, sē̦rmūksis, sē̦rmūkslis, sē̦rmūkste, sē̦rmūkša, sē̦rmūkškis, sē̦rmūkšs, sē̦rmūsnis, sē̦rmūste, sē̦rmūte, s. sē̦rmauksis.

Avots: ME III, 830

‡ šḕ̦rmûška ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, die Eberesche.

Avots: EH II, 626

‡ sḕ̦rmûkšene N.-Peb., eine Ebereschenbeere.

Avots: EH II, 482

se̦rmūksis, s. se̦rmaukša.

Avots: ME III, 819

‡ se̦rmūkslis Gramsden n. FBR. IX, 102, = se̦rmaukša.

Avots: EH XVI, 478

‡ šē̦rmukslis Pas. XI, 174 (2X), die Eberesche.

Avots: EH II, 626

‡ sē̦rmūkšuoga Skalbe Raksti IV, 179, eine Ebereschenbeere.

Avots: EH II, 482

sē̦rmūkste (unter sē̦rmūklis): sē̦rmūkstes milnu Pas. XIV, 145 (aus Oppek.).

Avots: EH II, 482

sir̃mūsis Alm. Meitene nuo sv. 67, wer einen grauen Schnurrbart hat.

Avots: ME III, 847

šmûdît Mar., -u, -ĩju, loslassen: šmūdi duris! Mar. n. RKr. XV, 140.

Avots: ME IV, 87

‡ smūdrs, schlank Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 541

I smūdzis, ein Schamaite L., U., (mit ũ) Bl.; smûdzis, ein Litauer, ein Auswärtiger Jürg., Arrasch, Bauske; smūdžu valuoda "ein kauderwelsch Lettisch" L., St.; vgl. r. жмудь.

Avots: ME III, 970

II smūdzis,

1): "cilvē̦ks ar šķietami šauru saprašanu" (mit "ù" ) Sermus; "tumšs, neattīstīts, māņticīgs cilvē̦ks" (mit û ² ) Lems.; wohl mit s. I identisch;

2): uodu dzē̦lumi niezeja ... visi kasījās ... lâdē̦dami tuos nelietīguos smūdžus A. Upītis Laikmetu griežos I, 89.

Avots: EH II, 541

II smūdzis,

1) ein physisch unsauberer Mensch
Freiziņ, (mit ù ² ) Golg., Saikava, (mit û ² ) Bauske: dzīvuo kâ smûdži (unsauber, viele zusammen) Wolmarshof, (mit û ² ) Salis;

2) smùdzis ² , eine Art Insekt
Golg.; smùdži ² , kriechende Lebewesen; Mücken Saikava: "nuost, smūdži!" JIgRKr. V, 1, 56. lai cik niecīgs smūdzis, bet atriebības ieruocis katram vare̦ns Seibolt. In der Bed. 2 nebst smudži zu mnd. smûken "kriechen" resp. an. smeygia "schlüpfen", smiúga "kriechen durch" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 531 f.)? Vgl. dazu auch le. smaugs, sowie mûdzis.

Avots: ME III, 970

smūdziski: auch ("?") Adiamünde (mit û ² ).

Avots: EH II, 541

smūdziski, Adv., (mit runât "sprechen") unverständlich (mit û ² ) Hochrosen; "ārīgi" (mit ũ) Widdrisch.

Avots: ME III, 970

šmūgans, geschmeidig (?): lai es augu tik šmūgana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711, 2 var.

Avots: EH II, 650

smūģis, = žņaugs, ein Würgezaum (mit dem man den Schweinett beim Schlachten die Schnauze festdreht): aiz spāres aizbāzts smūģis Plūd. LR. III, 329. Anscheinend (als ein Lituanismus?) zu li. smáugti "würgen".

Avots: ME III, 970, 971

‡ II smūģis PV. "smūdzis, spuoks": kur tu iesi tāds s., nuosmērējis ruokas, mute ar kvē̦piem?

Avots: EH II, 541

šmûglis ^2, ein Ungeschickter, ein Tölpel Schibbenhof; "einer, der nichts Gescheites aussprechen od. ausrichten kann, aber viel Unarten begeht"; "mūdzis (ein kleines, schmutziges Lebewesen; verächtlich auch von Menschen)".

Avots: ME IV, 87

‡ šmùgs ² Nautrēni, = slaids: šmūga kai liepa.

Avots: EH II, 650

‡ šmùgt ² (prs. šmùgstu ² ) Kalupe n. FBR. XVIII, 47 "?".

Avots: EH II, 650

šmũkļâtiês ME. IV, 87 ist als fehlerhaft (für šmur̃kļâtiês) zu streichen!

Avots: EH II, 650

šmũkļâtiês Dunika, = šmurku1êtiês.

Avots: ME IV, 87

smũkls Dunika, apathisch, bekümmert, die Nase hängen lassend (Gegensatz zu brammanīgs): arī slima guovs ir smūkla.

Avots: EH II, 541

‡ šmūkšêt PV., = ‡ šmūkstêt.

Avots: EH II, 650

šmūkš(ķ)inât, s. šmūkstinât.

Avots: ME IV, 87

‡ šmūkšins PV., = šmurkstis, šmur̃kste̦ns.

Avots: EH II, 650

‡ šmūkšis PV.,

1) der Schall vom Küssen od. vom Brummkreisel;

2) ein Kuss.

Avots: EH II, 650

šmūkš(ķ)inât, s. šmūkstinât.

Avots: ME IV, 87

‡ šmūkšuoņa PV., = ‡ šmūkstuoņa.

Avots: EH II, 650

‡ šmūkstêt PV., = šmīkstêt: bučuojas, ka šmūkst vien.

Avots: EH II, 650

smùkstinât ² Sawensee, smûkšinât ² Salis, smūkšķinât, schmatzen, schnalzen U.: maziņam mēdza staipīt luoceklīšus, ar lapām līdz smūkšķinādami BW. I, S. 182; mit einem Grashalm den Honig der Hummeln aus den Waben saugen (mit "ù") Serben. Vgl. smukšinát, smukstinát.

Avots: ME III, 971

šmûkstinât ² Ahs., (mit ù ²⁾ Lis., Sawensee, Vīt., šmūkšinât U., šmūkšķinât, = smūkstinât, šmukstinât, (mit den Lippen) schmatzen, schnalzen: aukle šmūkstina bē̦rnam ar lūpām, muti Ahs. n. RKr. XVII, 56. lūpas šmūkstinādama Vīt. 53. maizi jaucuot jāšmūkškina ar lūpām RKr. XIX, 89. Putniņš . . . priecīgi šmūkšķinādams tuo (naudu) nuoglabāja kabatā Purap, D. 212, 44; šmûkstinât ² od, šmūkšķinât Grünw., mit gewissen Lippenlauten ein Pferd antreiben.

Avots: ME IV, 87

‡ šmūkstuoņa PV., = šmīkstuoņa: bij ilga š., it kâ kāds liels putns smagi spārnus vēcinātu.

Avots: EH II, 650

*šmūksts od. *šmūksta, der Schall, der beim Fallen der Regentropfen entsteht: šmūkstu, kas skan, kad smagās lāses ... nuo kuoku lapām lietus laikā krīt MWM. VI, 809.

Avots: ME IV, 87

star̂pmũris,* die Mittelmauer Dr.

Avots: ME III, 1047

stãvmũriņš Arrasch, ein Vorsprung der äussern Ofenmauer Memelshof; saimnieks tuo (= akmeni)... licis iemūrēt savam... ērbēģim stāvmūriņā Kaudz. Ve̦cpiebalga 104.

Avots: ME III, 1055

tē̦vsmūs Dond., Frauenb., Kandau, Stenden, V., LP. VII, 188, tē̦vsmūsu Kav., = tē̦vu reize, das Vaterunser: kad pēc sprediķa ievada tē̦vsmūs nuoskaitīts Janš. Čāp. 5. tē̦vsmūsu nuoskaitīdami Bandavā II, 54 (ähnlich: JK. III, 72). nebija ne tē̦vs˙mūsu (man konnte kaum ein Vaterunser hersagen), kad viņš jau bija atpakaļ Kl.

Avots: ME IV, 178

uzmûdît Bers., Golg., Sessw., = uzmuocît: tās... uzmūduot uz... ratiem A. v. J. 1896, S. 804. Refl. -tiês, mühsam hinauf gelangen: u. ar muokām atkal uz ceļa Bers.

Avots: ME IV, 361

uzmũķêt, aufmuken, (mit einem Dietrich) öffnen LKVv.: uzmūķēt duris.

Avots: ME IV, 361

uzmũrêt, aufmauern, mauernd errichten LKVv.: uzmūrēt pagrabu. uzmūrē... plīti Janš. Bandavā I, 8.

Avots: ME IV, 361

‡ uzmũrît Iw., = uzmūrêt.

Avots: EH II, 729

‡ uzsmūkšķinât, schnalzen (perf.): vecītis uzsmūkšķināja tâ skumji un gaŗi Purapuķe Spieķis un divi suņi 70.

Avots: EH II, 734

uzšmūkstinât, uzšmūkš(ķ)inât, ein wenig schmatzen, schnalzen: gans uzsmũkšķināja, un aitas gāja tam pakaļ Purap. D. 212, 53.

Avots: ME IV, 390

‡ vir̂smũla ² Siuxt "guovs purna augšējā daļa".

Avots: EH II, 788

*vismūžiņš, in der Verbindung vismūžiņa diendusa, der Todesschlaf: vērpējiņa nuogulās vismūžiņa diendusā BW. 27761. māte viegli aizmiga vismūžiņa diendusā Kr. Barona atmiņas 135.

Avots: ME IV, 623

zemûdene,* ein Unterseeboot.

Avots: ME IV, 713

zemûdens* (gen. s.), unter dem Wasser befindlich, unterseeisch: zemūdens laiva, das Unterseeboot. zemūdens torpedi A. XX, 387.

Avots: ME IV, 713

žmūdzinât, anspornen (?): viņš žmūdzināja zirgus uz ātrāku tecēšanu A. v. J. 1897, S. 796. Vgl. žmudzinât I.

Avots: ME IV, 822

‡ žmūdzis, = smūdzis II 2 (?): naktī ... pūces kliedz ... dienu tikai tie sīkie žmūdži, bet tuos tik˙pat kâ ne˙maz nedzird A. Upītis Pirmā nakts 13.

Avots: EH II, 820

žmûdzît Schwanb., (mit û ² ) um Bauske, -u, -ĩju, drücken, knutschen: žmūdzīt kaķi Schwanb.

Avots: ME IV, 822

žmūgans,

1) schlank, hoch gewachsen
Naud., (mit ũ ) Siuxt: žmūgans kuoks;

2) spitz
(mit ù ² ) Warkh.: žmūgans miets, zīmulis. Vgl. žmaugs I 2.

Avots: ME IV, 822

žmûglis Jürg., = šmūglis, ein Dummeŗ ein Tölpel (mit ù ) C.; verächtl. Bezeichnung für einen Hoch-, Ostletten (mit û ) Neuenb.; "nelietīgs cilvē̦ks" (mit û ² ) Grünw.; ein Schimpfname N. - Peb., (mit û ² ) Bauske: viņam par kalpu žmūglis Neuenb. kâ tu ar tādu žmūgli, leiti sarunāsies? Jürg.

Avots: ME IV, 822

žmũkstinât Heniņ, = šmuķstinât: aukle žmūkstina bē̦rnam ar lūpām.

Avots: ME IV, 822

mūžeklis, ‡

2) Langwierigkeit
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 839

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

ačgãrnĩba, ačgãrniskums, Verdrehtheit: ak mūžīgais ačgārniskums Vēr. II, 36.

Avots: ME I, 10

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

‡ àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22

‡ àizglužinât Kat., glattstreichen ("aizlidzināt"): a. ar māliem šķirbas mūrī.

Avots: EH I, 24

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

‡ àizkudîtiês Wessen "= àizmūdîtiês".

Avots: EH I, 33

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37

‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizmukt, entwischen, wegfliehen, weggehen: uotrs vīrs LP. V, 77. e̦ze̦rs aizmucis LP. VII, 1289. bites aizmūk uz mežu LP. VII, 368.

Avots: ME I, 41

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53

‡ àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53

‡ àiztraipît,

1) zuschmieren, verschmieren
(mit aĩ ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;

2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.

Avots: EH I, 58

‡ àiztreĩpt, zuschmieren, verschmieren Rutzau: a. kam acis. a. ar māliem mūra plaisu.

Avots: EH I, 59

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60