Paplašinātā meklēšana

àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.

Avots: ME I, 45

‡ àizpũdinât Wandsen, = àizpũdêt: a. sìenu Spr.

Avots: EH I, 44

‡ àizpũlêt, mühsam hin-, wegschaffen: a. akmeni pruojām. Refl.-tiês, mühsam hin-, weggelangen: tikkuo aizpūlējuos ar ve̦zumu uz māju.

Avots: EH I, 44

àizpũļuôt, mit Eiter teilweise oder ganz bedeckt werden: aizpūļuojušas acis Druva I, 832.

Avots: ME I, 45

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

‡ àizpũt, anfaulen, faul werden: aizpuvis kuoks, ābuols. daudz kas aizpuvis pie mums Deglavs Rīga II, 1, 381.

Avots: EH I, 44

[àizpūta, Asthma, in Trikaten.]

Avots: ME I, 45

‡ àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambējumā.

Avots: EH I, 44

‡ àizpũžņât Bauske, = àizpũžņuôt.

Avots: EH I, 44

àizpũžņuôt, sich mit Eiter bedecken: aizpũžņuojušas acis.

Avots: ME I, 45

appũdêt, appũdinât sienu, ābuoliņu, durch seine Fahrlässigkeit es so weit kommen lassen, dass das Heu schon zu faulen angefangen hat (fact. zu appũt, anfaulen).

Avots: ME I, 112

appūkāties ‡ appũkât(iês), sich mit Flocken (Flaum) bedecken.

Avots: EH I, 107

‡ appùļuôt Trik., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appūļuojis.

Avots: EH I, 107

‡ appũpêt (wo?), ringsum zu schimmeln (faulen) anfangen: siens appūpējis.

Avots: EH I, 107

‡ appũšļât Ahs., = appūšļuôt.

Avots: EH I, 107

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112

‡ appūstît = appūšļuôt: dēkles mē̦dz tuo (dzērienu) vēl a. un apvārduot Janš. Mežv. ļ. I, 374.

Avots: EH I, 107

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112

‡ appũžņât Trik., appūžņuôt Golg. u, a., = ‡ appùļuôt.

Avots: EH I, 107

‡ appūznît Vīt., = ‡ appùļuôt.

Avots: EH I, 107

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132

apûdeņuôt, tr., bewässern, berieseln: pļavas.

Avots: ME I, 132

apsũdzĩba, die Anklage.

Avots: ME I, 128

‡ atpũdêt, abfaulen machen, lassen Dunika, Kal., Rutzau u. a.: ej laikā pie ārsta, citādi vari a. visu pirkstu!

Avots: EH I, 160

‡ atpũlêt, mühsam herschaffen Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês.

1) sich zur Genüge abmühen
Memelshof: viņš savā mūža atpūlējies diezgan;

2) seinerseits (sich revanchierend) sich einer Mühe (Arbeit) unterziehen
Mar.: par tuo es tev atpūlēšuos citu reizi.

Avots: EH I, 160

‡ atpūša Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 168, = atpūta 1.

Avots: EH I, 160

atpùst, Refl. -tiês,

1): atpūstas (>ostle. atsapyust) labi nuo ceļa Pas. V, 149 (aus Welonen).

Avots: EH I, 160

atpùst (li. atpũsti), tr.,

1) herwehen, herblasen:
kāds vējš od. ve̦lns tevi atpūtis šurp?

2) wegblasen:
pienu atpūst, die Sahne von der Milch wegblasen;

3) blasend abkühlen:
putru, vārītu pienu atpūst. Refl. -tiês,

1) sich erholen:
apsēduos, atpūtuos BW. 13270;

2) Atem schöpfen:
spēju tik knapi vēl atpūsties Dünsb. 254. atpùšanâs, die Erholung.

Avots: ME I, 183

‡ atpũt, abfaulen: nagi tai nav atpuvuši Janš. Līgava Il, 273.

Avots: EH I, 160

atpũta -auch AP.,

2): pavasar slimiem grūta a. Zvirgzdine. nevar atpūtas ievilkt ebenda. Demin. atpūtiņa BW. 686 zu korrigieren in: Demin. atpūtiņa BW. 686,4 var.

Avots: EH I, 160

atpũta C., atpûta ² Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183

atpūtes (unter atpũta 2).

1): klistīru ... būs duot, kamē̦r zirgam atpūtes Slobe 1797 IV, 73; ‡

2) Exkremente
Celm.: kur neve̦se̦lu cilvē̦ku sūdi (atpūtes) tuop izme̦sti Ageluts ⁴ (v. J. 1817), S. 127.

Avots: EH I, 160

atpũtinât C., atpûtinât ² Kand., fact., Erholung gönnen, verschiessen lassen: kājas LP. III, 65, zirgus IV, 98.

Avots: ME I, 183

atspùta,

1): auch (mit û ² ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171

atspùta (dial. für atpūta) Etn. III, 105; PS.; atspùtinât für atpūtinât, atspùstiês für atpūstiês, sehr weit verbreitet, auch in solchen Gegenden, wo das infigierte Reflexivpronomen jetzt ungebräuchlich ist.

Avots: ME I, 196

[dapùst (li. dapũsti) Drsth., Spr.,

1) hinzublasen,

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]

Avots: ME I, 438

divpũru màiss, ein zwei Lof fassender Sack.

Avots: ME I, 473

grũtpùtĩte, eine, die schwer seufzt (pùš): sirsniņ, mana grūtpūtīte! BW. 17724.

Avots: ME I, 669

ìepũdêt, ìepũdinât, zum Eitern bringen, anfaulen lassen Spr.

Avots: ME II, 54

ìepũlêt, tr., mit Mühe herein -, hineinschaffen: iepūlēt skapi pa šaurajām durvtiņām pajumtē Aps. Refl. - tiês, sich einarbeiten: viņi bij tiktāļ iepūlējušies, ka jau šuogad bij iesē̦ts Plūd. LR. III, 74.

Avots: ME II, 54

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54

[iepûšļât ² , zu eitern anfangen: iepūšļājis ievainuojums Doblen, Zabeln.]

Avots: ME II, 54

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. - tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54

ìepũt, intr., anfaulen: kuoks iepuvis. Subst. - ìepuvums, angefaulte Stelle, Fäule.

Avots: ME II, 54

[iepũtîgs, dünkelhaft: le̦pns un tāds iepūtīgs Janš. Dzimt. ² . 96.]

Avots: ME II, 54

ìepūtinât,

1) Wasser sich ansammeln lassen (in der Stauung) [Sessw.], Spr.;

[2) = atpūtināt, sich erholen lassen:
drusku iepūtinās zirgus un tad brauksim tālāk Kokn.;

3) (ein Pferd daran) gewöhnen, dass man es zu bestimmten Zeiten oder an bestimmten Stellen sich erholen lässt
Nötk.].

Avots: ME II, 54

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787

[izpũguôt "(den Mörtel oder Zement an einer Mauer) mit kleinen Steinchen vollstecken" N. - Peb.]

Avots: ME I, 787

izpũkât, ausfasern. Refl. - tiês, sich ausfasern: sē̦klām ienākuoties, zieds izpūkājas Konv. ² 3117.

Kļūdu labojums:
sich = izpûkuotiês, sich
izpūkājas = izpūkuojas

Avots: ME I, 787

izpũlêt, ‡

2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis; ‡

3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;
‡

4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.

Avots: EH I, 475

izpũlêt, tr., mit mühe erlangen, erringen: viņš izpūlēja sev daudz labumu Mar. RKr. XV, 116. tas viss man jāizpūlē tā palaidnieka dēļ Liev. Refl. - tiês, sich abmühen, sich alle erdenkliche Mühe geben: tâ viņa daž˙dažādi izpūlējās, gribē̦dama meitu zemē nuovilināt Etn. III, 79. daudzi izpūlējās un izmeklējās LP. VII, 1183.

Avots: ME I, 787

izpũļuôt, intr., auseitern: auguonis, kuŗš izpūļuojis, aizdzīst Konv. ¹ 491, C.

Avots: ME I, 787

izpūpêt, ‡

2) "trocken verfaulen"
(mit ũ) MSil., "= iztrupêt" Bers.

Avots: EH I, 475

izpūpêt, in die Luft verflattern L.

Avots: ME I, 787

izpũrinât (li. išpūrìnti), tr., auflockern, durchwühlen, zerzausten: matus, bārzdu Kand.

Avots: ME I, 787

izpũris (Part. prt., = li. išpũręs) [C., Arrasch, Selg., Nigr., Dunika u. a.], aufgelockert, zerzaust, sträubig, struppig: mati izpūruši kâ raganai. vista, kumeļš ar izpūrušu spalvu LP. V, 42. vīrs ar izpūrušu bārzdu, zirgs ar izpūrušām krēpēm.

Avots: ME I, 787

izpūru, zerzaust: savus izpūru matus glaudīama Seibolt.

Avots: ME I, 787

izpũšļuôt, tr., mit Unterbrechnungen ausblasen, auseinanderblasen: vējš izpūšļuoja pe̦lnus MWM. VI, 794. Refl. - tiês, zur Genüge durch Beblasen heilen od. sich heilen lassen: izpūšļuojas, izpušļuojas, bet ne˙kas nepalīdzēja.

Avots: ME I, 787, 788

izpùst, Refl. -tiês,

2) izpūties pie viena gala, gan arī pie uotra gala Pas. XII, 199; ‡

3) (im Winde) austrocknen
(intr.) Ahs., Frauenb.: pamiklu sìenu mē̦dz izlaist saulē un vējā, lai izpūšas.

Avots: EH I, 475

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787

izpũt (li. išpúti), intr.,

1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;

2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,

1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;

2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME I, 788

izpūtinât, sich gehörig erholen lassen Spr.

Avots: ME I, 788

‡ izpũžinât Frauenb. "(das Haar mit den Handen) aufbauschen".

Avots: EH I, 475

izpũžņuôt, izpũžņât, intr., auseitern: vātis izpūžņājušas.

Avots: ME I, 788

kalpūne: auch LLD.II, 28 u. a., VL. aus Bers., (mit àl ² ) Pilda n. FBR. XIII, 44, 48, Bērzgale, Kalupe, Sonnaxt, (mit û ) Baltinow n. FBR. XI, 129, Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 72, Sussei n. FBR. VII, 131, Wessen. n. FBR. XIII, 81, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Oknist, (mit ù2) Borchow n. FBR. XIII, 21, 36, Warkl.

Avots: EH I, 578, 579

kalpūne BW. 4876; 11444; [auch in den Texten des 16. Jahrh.], = kalpuone.

Avots: ME II, 144

kapũna, ein Frosch als Köder Smilt., Lub.

Avots: ME II, 160

‡ kapūne, eine Setzangel: abi puisē̦ni gāja kapūnes likt Stabur. bērni (v. J. 1925), S. 353.

Avots: EH I, 587

‡ I kāpūne Pilda, Warkl., kāpūņa Bērzgale, = kàpene I.

Avots: EH I, 602

‡ II kāpūne Warkl., ein Friedhof, Kirchhof.

Avots: EH I, 602

‡ lapūksne "?": citam dega priežu meži, man nuodega lapūksnīte Tdz. 52046 (aus KatrE.).

Avots: EH I, 720

‡ liẽlpũre Tdz. 40048, die eine grosse Aussteuer Habende.

Avots: EH I, 755

liẽpûksnãjs N. - Schwanb., liẽpûksnẽjs [C.], liepuksnējs Golg., liẽpuksnis Aps., liẽpûksnis PS., das Lindengebüsch; liepūksneji, Lindengebröche L. [lielpuksnis BW. 13655, 2 var. ist eine volksetymologische Anlehnung des missverstandenen Worts an liels, s. P. Schmidt RKr. XIV, 8.]

Avots: ME II, 504

[liẽpūksnis, eine Laube Janš.]

Avots: ME II, 504

‡ niknpũce, ein böses Weib (eig.: eine solche Eule ): kāda ve̦ca ragana ... vai kāda nevēklīga n. Dünsb. Trīs romant. gadīj. 91.

Avots: EH II, 24

nùopũdêt, nùopũdinât, fakt., verfaulen lassen: nuopūdēt nuolādamam kādu luocekli viņš nespēj Aps.

Avots: ME II, 835

nùopũkšķêt, nùopūkšêt BW. 25853, 4, intr., einen dumpfen Schall von sich geben: kas tur tik klusi dārzā nuopūkšķēja? Druva I, 1508. cepeškrāsnī kaut kas nuopūkšķēja Zalkt.

Avots: ME II, 835

nuõpũles, die Anstrengung, Mühe Pūrs III, 57.

Avots: ME II, 835

nùopũlêt, nùopũlinât, tr.,

1) abmarachen, abstrapazieren, anstrengen:
zirgus, cilvē̦kus, spē̦kus;

2) mit Mühe, Anstrengung wegschaffen:
nuopūlē skapi un šķirstu nuo ve̦zuma un iepūlē pa durvtiņām pajumtē Aps. Refl. -tiês, sich abmühen, abquälen, sichabplacken: viņi nuopūlas ap viņu Rainis.

Avots: ME II, 835

‡ nùopùpât ² Nautrēni, einen letzten schwachen Atemzug tun: nuopūpāja, i beigts.

Avots: EH II, 79

nùopùpuļuôt, tr., mit Weidenkätzchen schlagen: vakarā priekš pūpuoļu svētdienas sameklēju sle̦pe̦ni pūpuoļus, lai artiem citus varē̦tu nuopūpuļuot Etn. II, 52.

Avots: ME II, 835

nùopūšķêt, intr., ertönen: nuopūšķēja pēdējā signāla taure Līg.

Avots: ME II, 835

nùopùst, Refl. -tiês,

1): "4001" ME. II, 835 durch "4001, 1" zu ersetzen; ‡

2) abgeweht werden:
kad rudzi nuopūšas (= kad vējš rudziem nuopūš lietu), tad var pļaut (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 79

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835

nùopũt [li. nupúti], intr., abfaulen: kad tev mēle nuopūtu! vai tev kājas (ruokas 31175) nuopuvušas? BW.19493.

Avots: ME II, 835

nùopùta, [nuôpūta ² Salis, Selg., Lautb., Wandsen, nuõpūta PS., N-Peb., Nigr., Wolmarshof], der Seufzer: grūta nuopūta nebija nuomanāma MWM. VIII, 338. šīs vē̦tras un plūsmas mēs nevaram saukt par nuopūtām un asarām Rainis. nāk man smagas nuopūtiņas BW. 20031.

Avots: ME II, 835

[nuõpūtas "cūku liekumi(aknas, plaušas)" Planhof.]

Avots: ME II, 835

nuopūtiens: vēl g,rūtāks nuotpūtiens Tdz. 54707.

Avots: EH II, 79

nuopūtiens Purap., für nuõpũta.

Avots: ME II, 835

nùopūznît Spr., [nùopūžņuôt Golg.], sich mit eiternden Geschwüren bedecken.

Avots: ME II, 835

nùospūris, s. nùospuris.

Avots: ME II, 857

nuôspūta ² Lems., = nùopùta: es nebūtu vaidējuse, pašas nāca nuospūtiņas BW. 4001.

Avots: EH II, 90

papūde, s. papuve.

Avots: ME III, 84

[papũdêt L., (eine Weile) faulen lassen.]

Avots: ME III, 84

‡ papũlêt Orellen, zaubernd heilen (perfektiv): kāds cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tas tūlīt ir savāds; tad jālūkā kāds, kas pruot viņu p., un tad viņš ir atkal ve̦sals.

Avots: EH XIII, 165

papũlêtiês, sich etwas Mühe geben : papūlēsimies, kamē̦r vēl e̦sam spē̦ka gaduos!

Avots: ME III, 84

‡ papũris (li. papũręs) PlKur. "pinkains".

Avots: EH XIII, 165

papùst: papūte liels vējš Pas. IX, 79. muļķītis papūta rupjuo galu VIII, 266. nāk paši nuo sevis, diezin kāda vēja papūsti Janš. Mežv. ļ. II, 12. papūti, vējiņ! Tdz. 39551.

Avots: EH XIII, 165

papùst [li. papũsti], tr., intr., ein wenig blasen: stabuli. ja papūš, tūliņ viss gadās, kuo vien vēlies LP. IV, 124. Refl. -tiês, behaglich eine Zeitlang blasen: mātes nuopirk saviem bē̦rniem māla pīlzti, ar kuo papūsties R. Sk. I, 26.

Avots: ME III, 84

papūtinât zirgus, die Pferde ein wenig verschiessen lassen MWM. IX, 655.

Avots: ME III, 84

pãrpũdêt,

1): par daudzi pārpūdē̦ts (= pãrmê̦sluots

2) dē̦sts Ramkau.

Avots: EH XIII, 208

[pãrpũdêt,

1) zu viel faulen machen:
p. sieru;

2) faulend entzweigehen machen:
p. auklu.]

Avots: ME III, 171

[pãrpũle,* die Überanstrengung: sejas bija... bez nuoguruma un ... pārpūles zīmēm Veselis Saules kapsē̦ta 57.]

Avots: ME III, 171

pãrpũlêt, ‡

2) sich anstrengend hinüberschaffen:
kas pūlējās uz muguras saistītās ruokas pārvilkt gaŗajām kājām ... līdz tiešām pārpūlēja ruokas atkal uz krūtīm Atpūta № 648, S. 4.

Avots: EH XIII, 209

pãrpũlêt, pãrpũlinât, tr., überanstrengen, überbürden: ja luopus nepārpūlē... Luopk. Refl. -tiês, sich überanstrengen: zē̦ns mācīdamies pārpūlējies. Subst. pãrpũlẽjums, pãrpũļinãjums, die Überanstrengung; Überbürdung: kustuoņi, kas aiz muskuļu pārpūlējuma bij aizgājuši buojā Vēr. II, 253; pãrpũlêšana, pārpūlinâšana, das Überanstrengen, Überbürden; pãrpũlêšanâs, das Sichüberanstrengen; pãrpũlê̦tãjãjs, pãrpũlinâtãjs, wer überanstrengt.

Avots: ME III, 171

pãrpùst, tr., herüber-, hinüberblasen.

Avots: ME III, 171

pā`rpùst, nach Hause blasen: pārpūt manus brāleliņus nuo Vāczemes Kurzemē! BW. 30833.

Avots: ME III, 171

[pãrpũt, faulend entzweigehen od. zerfallen: sijas, dzijas pārpuvušas.]

Avots: ME III, 171

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281

pìepũkât, sich mit Flocken, Flaumfedern und drgl. bedecken.

Avots: ME III, 281

piepũle, Mühe, Anstrengung: lauciņi (pie skuolas) paģēr lielu piepūli Ahs.

Avots: ME III, 281

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282

pìepũt, sich mit Fäulnis anfüllen Spr. Part. piepuvis, faulig Brasche.

Avots: ME III, 282

pìepūtinât Spr.,

1) (das Wasser im Mühlteich) ansammeln;

2) sich erholen lassen.

Avots: ME III, 282

piepũznĩt C., sich mit Eiter anfüllen Druw., Sessw., Golg., Schujen, Bers., N.-Peb.: piepūznījušām actiņām MWM. VIII, 598; dafür auch piepũžņuôt PS.

Avots: ME III, 282

pũ! Interj. zum Ausdruck des Ahscheus, des Schreckes: viņš nuodre̦bas, iesaucas: "pū"!... Rainis.

Avots: ME III, 444

pũbas Lautb., pūbiņas, die Kindetwiege (in der Kindersprachel: neraudi vis, iesim tūliņ pūbinās! Grenči.

Avots: ME III, 444

pũbuôt, schaukeln, wiegen (ein Kind): tā bē̦rnu pūbuo, tais[a] juociņus Lautb. Vidv. II, 66.

Avots: ME III, 444

‡ pũcains gaîlis, pũcaina vista PS., (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, ein Hahn resp. Huhn mit buschigem (an Eulen erinnerndem) Gefieder um den Schnabel.

Avots: EH II, 340

I pũce,

1): p. platu galvu BW. 2577. p. lielce̦kule 2575; ‡

4) (umschreibend) das weibliche Schamglied
Frauenb.

Avots: EH II, 340

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

II pũce, der Kaulbars (acerina cernua) Usmaiten n. Hen.; zu li. pũkis dass.

Avots: ME III, 444

pùcè̦gs "die Ratte" Kapiņi.

Avots: ME III, 444

pūce̦ks, ein Netztau L.

Avots: ME III, 444

pũcene, ‡

2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".

Avots: EH II, 340

pũcene, ein böses Weib Ar.: tīrā pūcene!

Avots: ME III, 444

pūcẽ̦ns, ein böser Junge C., N.-Peb.

Avots: ME III, 444

pũcesspiẽģelis,* Eulenspiegel.

Avots: ME III, 444

‡ *pūcêtiês, zu erschliessen aus sapūcêtiês.

Avots: EH II, 340

‡ pūčētiês "?": Stintis, kas uz kreisajuo ausi bija nuolicies, sāka pa˙priekš lē̦ni, tad arvien diktāk p. un pats ar sevi tâ runāt Dünsb. Piķis un Stintis 13.

Avots: EH II, 340

pũcgãviņa, tahm. pũcgâl Windau, ein Mädchen mit verwühltem Haar: tautas meita pūcgalviņa BW. 21229 var.

Avots: ME III, 444

‡ pūcīgi Lös. n. Etn. IV, 166 "lielā daudzumā".

Avots: EH II, 340

pũcîgs: auch Salis, Seyershof.

Avots: EH II, 340

pūcîgs, pũcisks, böse, boshaft, närrisch U.: pūcīga saimniece Etn. III, 181. pūcīga balss MWM. VII1, 330. pūcīgi vaibsti Seifert Chrest. III, 3, 45. pūcisks izskats A. v. J. 1899, S. 369. Subst. pūcîgums, die Bosheit, Boshaftigkeit: sievu stūrgalvība un pūcīgums Plūd. Llv. II, 202.

Avots: ME III, 444, 445

‡ pūcinât "?": tam vējš matiņus nepūcināj[a] Tdz. 47551 (aus Popen).

Avots: EH II, 340

pūciņš Hug. n. U., = pušķiņš. Demin. von pušķis.

Avots: ME III, 444

pūcîtiês, schmollen Brasche.

Avots: ME III, 445

pūčka, eine Dose Oberl., St.; ein Behälter für den Zündschwamm Gr.-Sessau (pũčka), Frauenb.; ein Petroleumbehälter aus Blech Naud.; ein kleines, trübe brennendes Lämpchen Naud.: tāda pūčka ne˙kam nede̦r, nevari nesava de̦guna redzēt! pũčka. Teerpaudel Nigr.; mit (fallendem) ū wird es auch in Warkl. und Gaigalava gesprochen, wo ū sonst aus uo entstanden ist; vgl. puõčka.

Avots: ME III, 445

I pūčka: izņēmis ... de̦guta pūčķinu (sic! Teerpaudel) Janš. Mežv. ļ. II, 358.

Avots: EH II, 341

‡ II pũčka Frauenb.,

1) = pũcene 1;

2) eine buschige (am Feldrand gewachsene) kleine Fichte
(eglīte).

Avots: EH II, 341

‡ pũdaka Seyershof, = pūpêdis 1.

Avots: EH II, 341

pũdẽjums: auch (der Brachacker) Saikava, (pl. t. pùdējumi ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 341

pũdẽjums, s. pũdēt.

Avots: ME III, 445

‡ pūdeklis (zu erwarten mit ē!) Ar., ein Platz, wohin man modernde (nachher zum Düngen dienende) Stoffe zusammenschafft.

Avots: EH II, 341

pũdele: lēja darvu ... pūdelēs Janš. Mežv. ļ. II, 234, (darvas) pūdeli (od. zum nom. pūdelis?) laizīja Tdz. 57226. (Jāņu nakti kalniņā) tur redzēji pūdelīti ("?") ar gaŗiem zābakiem 53846. kam citas meitiņas pūdeles ("?") sauci! nu tev pašam p. radās BW. piel. ² 21246, 1. Nach Sehwers Unters. 97 aus mnd. pūdel "Beutel".

Avots: EH II, 341

pũdele Kand., Frauenb., der Paudel; der Teerpaudel (auch: darvas pūdelis) U., Manz. Lettus, Wahnen (pũdele), Bauske: saime gāja līguot; puiši aizdedzināja kārts galā pūdeli Janš. Dzimtene V, 33. Vgl. li. pudlas "Schachtel".

Avots: ME III, 445

I pũdelêt, ‡

2) "aplami pašūt" Nötk.

Avots: EH II, 341

I pũdelêt, -ẽju, pudeln (hieraus entlehnt), im Schiessen verfehlen U.: uzvilku gaili un gribēju likt pie vaiga un spiest vaļām, bet ieduomājuos: ja pūdelēju, kuo tad? Janš. Dzimtene ² II, 128. ve̦cās krameņīcas ... mitrā laikā daudzreiz pūdelējušas Upīte Medn, laiki.-Subst. pūdelējums, der Fehlschuss.

Avots: ME III, 445

II pūdelêt, das Haar verwühlen Lems. n. U.

Avots: ME III, 445

‡ *pũdēmējs (> livon. pũdemeš) Wainsel n. FBR. XIV, 82, = pũdẽjums 2.

Avots: EH II, 341

‡ pūdēms Lems., (gesprochen mit -ems) Wainsel n. FBR. XIV, 82, = pũdẽjums 2.

Avots: EH II, 341

pūdenis, eine Art Kaffscheune Setzen; dissimilatorisch aus *pũnenis (zu pūne, pūnis)?

Avots: ME III, 445

‡ pũderêt Orellen, hauen, schlagen, prügeln; vgl. auch Tdz. 48362.

Avots: EH II, 341

pũdêt, -ẽju, fact. zu pũt, tr., faulen lassen, faulen machen: es tevi atsiešu atmuguris ar pūdē̦tu lūku Br. 378. mums bij viena zaļa varde avuotā pūdējama BW. 19353. smeķīga gaļiņa: ... trīsgadi pūdē̦ta avuota lejā 19283 var. - Subst. pũdẽjums,

1) das beendete Faulenlassen;

2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.

Avots: ME III, 445

pũdê̦tãjs (unter pũdêt): silts, miglaiņš lietus, kad brīžiem saule spīd, ir siena p. Frauenb.

Avots: EH II, 341

‡ pũdē̦tava, ein Platz zum Faulenmachen (?): nuo pūdē̦tavas ne̦s mē̦slus vai me̦lnu zemi klāt Janš. Līgava I, 36.

Avots: EH II, 341

pūdiens N.-Bartau, pūdiêms Rutzau, = pūdẽjums, das Brachfeld.

Avots: ME III, 445

‡ pũdījiens "pūdējums, mē̦sluojums" AP.: kad ābuliņu sēj zem rudziem, tad viņš lielāks izaug. rudziem pūdītā zeme un viss tas p. paliek ābuliņā.

Avots: EH II, 341

pūdiņa U., = pūdẽjums, das Brachfeld.

Avots: ME III, 445

pũdinât: "1)" ME. III, 445 zu streichen.

Avots: EH II, 341

pũdinât, fact. zu pũt, tr.,

1) faulen lassen:
kuo kuokiem lapas dara? Zemi vien pūdināja (Var.: trupināja, trūdināja) BW. 33602 var.

Avots: ME III, 445

pūdiņš (unter pūdis): loc. s. pūdiņā auch BW. 1326, 9 var.

Avots: EH II, 341

pūdis VL. n. U., pūdiņš, = pūlis: lai viešas man telītes kā skudrītes pūdiņā BW. 18179, 2 var. - Wohl zur Wurzel von pudurs und pūlis.

Avots: ME III, 445

‡ pũdît AP., Ramkau, düngen: pūdīta zeme. pūdīts tīrums.

Avots: EH II, 341

pũga Dond., ein stossweiser Wind, ein Windstoss U.: brāž pūga neganta Mag. II, 3, 40. vēja pūgām Latv. es sturēt nespēju pret vē̦tras pūgām Vilhelms Tells 9. - uguns pūga Mag. IV, 2, 165, der durch eine Flamme hervorgebrachte Luftzug U.: uguns pūga ceļas, baida Hug. n. Plūd. Llv. II, 291. Eher wohl wegen des teilweisen Unterschieds in der Bed. verwandt (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 243, Scheftelowitz IF. XXXIII, 148 und Walde Vergl. Wrtb. II, 80) mit mhd. fochen "blasen", an. fiúk "Schneesturm" u˙a., als entlehnt durch li. pūgà "procella" PФB LXVI, 229 aus klr. фуга "Schneegestöber".

Avots: ME III, 445

pūguôt, fugen (von Maurern; vgl. izpūguôt ); aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 445

‡ pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

I pũka,

2): es tev (zu einer Frau)
pùkas ² izplūkāšu BW. 8770;

6): auch Frauenb., Sonnaxt; čigānu pūkas Diet., dass.

Avots: EH II, 341

‡ II pũka Salis, eine Art Sturm auf dem Meer; ein Windstoss: kad ir p., tad ūdens iet kâ viesuls; p. saņe̦m ūdeni un tâ kâ ne̦s pa gaisu. tāds mazs mazs pũkiņš ("pūsma") nāk nuo zemes. ne tā dzird vēja pūku BW. 27625, 1 var. Vgl. pũga.

Avots: EH II, 341

‡ pūkaine, = pũkainis 3: lai stāv purva pūkainīte tautu dē̦la kumeļam BW. 28987, 1.

Avots: EH II, 341

pũkainis,

3): eriophorum Iw.; silai tādi pūkainīši, tie nabaga apentiņi BW. 19592 var.

Avots: EH II, 341

pũkainis,

1) ein junges Hühnchen, welches anstatt der Federn noch den ersten Flaum hat
Treppenhof, Mahlup: tur˙pat klukšķ arī cāļu māte un mazie pūkainīši Vēr. I, 1393;

2) ein Kosewort:
manu puisīt, manu pūkainīt! Brig. Vizb. 60;

3) pūkaiņi, eine Art Morastpflanzen
Nieder-Kurl. (vgl. pūka 6).

Avots: ME III, 445

pũkaîns, pũkuôts, faserig, flocklg, flaumig : pūkainas lapas Konv. ² 2322, Bers., Oppek., Grundsahl. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57, gailis te̦k par istabu pūkaiņām kājiņām BW. 12535. man pūkuots kažuociņš 1319, 4.

Avots: ME III, 445

pūķaîns "?": (pūķis) bijis tāds pūķains Etn. I, 93.

Avots: ME III, 446

‡ pũkaiši Stenden "eriophorum (Wollgras)".

Avots: EH II, 341

pũkala,

1) der Flaum:
kad zuosi jeb pīli nuoplūc, tad paliek vēl pūkala, kuŗu nuosvitina Dond. n. RKr. XVII, 48;

2) eine Art Morastpflanze ("baltā pūka") Sassm. n. RKr. XVII, 48 (vgl. pūka 6).

Avots: ME III, 445, 446

pūkât, -ãju, pūkuôt, ausfasern (gew. in der Zstz. mit iz-) U.; Leinwand zupfen (zur Charpie) U.

Avots: ME III, 446

pũķis,

1): auch Getzel Psalm 91; ‡

6) = pũpêdis 1 (mit ù ² ) Liepna.

Avots: EH II, 341

pũķis, f. pūķiene LP. VI, 521,

1) der Drache; der Schätze bringende Hausdrache:
Sprw. mantas kâ pūķim; rauš kâ pūķis Etn. I, 108, pūķis naudu piepūtis LP. VI, 80. tam jau pats pūķis ir pienesis ebenda 72. pūķis vilka rudzu sieku par baliņa pagalmiņu BW. 34074;

2) fig.: miega pūķis, die Schlafmütze;
dusmu pūķis, ein Wütender, Böser: tautu dē̦ls, dusmu pūķis, garus matus audzināja BW. 21719, 7. līgaviņa, dusmu pūķis (Var.: pikta pūce), tā vien manis negaidīja 26882, 3 var.;

3) der Barsch
Kurische Nehrung;

4) der Kohlweissling
Salis;

5) pūķa galva, dracocephalum thymiflorum L. Valtermuiža, Druva III, 733. In der Bed. 3 wohl aus li. pũkis dass. (vgl. le. pũce fl); in der Bed. 1-2 am ehesten nebst estn. pũk wohl aus dem Germanischen (vgl. an. púke "Teufel",
ae. púca "Kobold" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 117); oder als ein Kuronismus (vgl. die obige Phrase pūķis naudu piepūtis) zu pūst (urspr. nom. s. *pūtis, gen. pūķa)?

Avots: ME III, 446

pūknāsis,

1): "ar spalvainu knābi vai de̦gunu" Grünh.

Avots: EH II, 341

pūknāsis,

1) f. pūknāse, von einem Huhn gesagt:
baltraibā pūknāse gan iesākumā nee̦suot labi gribējusi tupēt uz uolām Alm.;

2) pūknāsītis, pūknāstiņš, Kosewörter
Alksnis-Zundulis. Zu pūka + nāss.

Avots: ME III, 446

pũkuôts (li. pũkúotas), s. pũkaîns.

Avots: ME III, 446

‡ *I pūks, = pũka 1: mīkstu pūka spilvineņu BW. 13611, 4.

Avots: EH II, 341

‡ II pũks "?", erschlossen aus der Verbindung pũka bē̦rns Nigr., jem., der in seiner Familie unbeliebt ist und nicht gelitten wird: ne˙viens mani nemīl. tāds mans liktenis. visu mūžu e̦smu bijuse īsts p. b. Janš. Bandavā II, 276.

Avots: EH II, 341

pũkšêt: kad mīca maizi, tad pùkš ² (vom Schall, der beim Dringen von Luftblasen durch den Teig hörbar ist) Auleja.

Avots: EH II, 341

pũkšêt, -u, -ēju "weich werdend sich heben (vom Brot)" Nigr., dumpf schallen (auch pũkšķêt): ce̦puot pūkš vien, kâ pūpēži uzminuot Vīt. 22. Wohl zu li. pūkščiúoti "gährend prasseln".

Avots: ME III, 446

‡ pũkšîgs Frauenb., aufgeblasen und weich (vom Brot): baltmaize izce̦pusies ļuoti pūkšīga.

Avots: EH II, 341

pũkšķis Bauske, pũkšis PS., ein dumpfes Geräusch Ar.

Avots: ME III, 446

pũksna "ein undichter pušķis" Bauske: nuo tās vienas ce̦kuliņas trīs pũksniņas (Var.: pušķīšus) iztaisīju BW. 30610 var. Mit -ksn- aus -skn- (zu pušķis)?

Avots: ME III, 446

‡ *pūkstinât, zu erschliessen aus uzpūkstinât.

Avots: EH II, 341

‡ pūkulis, = pũķis 1: (tuo) sauc par pūkuli Pas. XIII, 438 (aus Bērzgale).

Avots: EH II, 341

‡ pūļains, mit pūļi (unter pūlis II

2) versehen (?):
kviešuos ... re̦ti kādu pūļainu vārpu atradīsi Pēt. Av. I, 46.

Avots: EH II, 342

pūlašas, = pũles, die Mühe: cik man tuo pūlašu, kad nezinu pat, kâ divus ve̦zumus piedarīšu! Seibolt.

Avots: ME III, 446

I pūle,

1): "Serbigal." ME. III, 446 in "Serbigal," zu verbessern;

2): pũles AP., Spielzeug
(vgl. mantiņas): plūvītes bē̦rniem tâ kâ pūļu vietā.

Avots: EH II, 341

I pūle U., gew. der Plur. pũles Lin., Iw., Wolm., Salis, Serbigal. AP., pùles ² KL, Preili, Nerft, pûles2 Ruj.,

1) die Mühe, die Sorge;

2) das Ergebnis, das Resultat der Mühe, der Sorge, die Sieben sachen, Hab und Gut:
paši abi strādā pa klēti savas pũles sane̦sdami Kaudz. M. 18. es saliku visas savas pūlītes savā lādē un devuos uz dzimteni ebenda 392. - Zu pūlêt; vgl. auch pũliņš.

Avots: ME III, 446

II pūle: irbju p. BW. 2570, 2 var. nãkat, kūmiņas, pūlītēs! 1485.

Avots: EH II, 341

II pūle, s. pùlis.

Avots: ME III, 446

pùlenes ² Lasd. "Bienen, die pūļuos wohnen" A. X, 2, 255.

Avots: ME III, 446

pūlenis: "pùlis" ME. III, 446 zu verbessern in "pùlis I 1".

Avots: EH II, 341

pūlenis, pùlinis ² Warkl., = pùlis: lai luopiņi vairuojās kâ skudrītes pūlenī BW. 18179, 1.

Avots: ME III, 446

pũlêt,

1): mani tālāk lieki nepūlēt (mir die weitre Müh' zu sparen)
Fausts (1936), S. 173. nelaida zemi p. ("velti izlietuot apstrādājuot") Seyershof;

2): "ar pūlēm virzīt" Gr.-Buschh.: kur nu pūlē skapi?

3): besprechend kurieren
Orellen, Salis; ‡

4) intr., = pũlêtiês: lai nu kâ viņš tur pùlēja ² KatrE. Refl. -tiês: prs. -ējuos Ramkau.

Avots: EH II, 341

pũlêt, -ẽju, tr.,

1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;

2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē ² savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;

3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."

Avots: ME III, 446

pūlevējš [fehlerhaft; für pūļavējš?], Regenwind, Südwestwind L., St., Glück, Bergm. n. U. - Vgl. pùlis I 4.

Avots: ME III, 446

‡ I pùlienis ² Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56, Oknist n. FBR. XV, 175, = pũliņš.

Avots: EH II, 342

‡ II pùlienis ² Kaltenbr., Lixna, Oknist, Zvirgzdine, Tdz. 58696, = pũznis 2: skudru pūlieni pajauču Kāzu par. Latg., S. 80.

Avots: EH II, 342

‡ pũlīgs Nigr. "?".

Avots: EH II, 342

‡ pũlinât Frauenb., = pũlêt 1.

Avots: EH II, 341

‡ pũliņ̃ģis NB., eine schwere und sich nicht lohnende Arbeit.

Avots: EH II, 341

pùlinis ² (unter pūlenis): auch Pas. VII, 360, BWp. 1326, 4 und 5.

Avots: EH II, 341

pũliņš Salis, Mühe, mühevolle Arbeit, sorgliche Bemühung U.: viss mans pūlinš bija par velti, alle meine Sorge und Mühe war vergeblich U.; in Sussei pùliêni ² "pūles" n. FBR. VII, 140.

Avots: ME III, 446

‡ II pūliņš, Demin. zu pùlis I 1: kâ skudrīšu pūliņā BW. 1326 var. (aus Stockm.).

Avots: EH II, 341

I pùlis,

1): skudru pùlis - auch Ramkau, (mit ũ) Lieven-Bersen, Selg., Schrunden, (mit û ² ) Grob. lapseņu pùlis AP. ļaužu pūļa (gen. s.) BW. 8439, 1 var. puišu pūli (acc. s.) 10981 kārkļa pūlītim (Var.: krūmiņam) 24388, 6 var. šķiŗaties, ievas pūļi! cauri brauca vedējiņi 18404. sarkani uogu pūļi (Var.: krūmi) Tdz. 54894, 1 ; unter einer Staude wachsende Kartoffeln
AP.: karpānus visai bieži nevar likt, - tad nav pùļa apuškā; eine Viehschar, wie sie ehemals von Fleischern auf Landstrassen nach Riga getrieben wurde (mit û ² ) Orellen; ein ungewindigter Getreidehaufen zusammen mit der Spreu (in der rija; mit û ² ) Seyershof; (pūļi) in Reihen stehende Roggenhaufen (Mandeln) BielU.;

2): irbju p. BW. 2570, 2 var.;

3): peļu p. (mit ù ² ) Fianden, (mit û ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 341

I pùlis Wolm., Serbigal, AP., pùlis ² Kl., Nerft, pûlis ² Salis, Ruj., Dond., Lautb., Kand., Selg., Dunika, pũlis Tr., Wandsen, Līn., Iw., auch pūle,

1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,

7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;

2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;

3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;

4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis ² nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".

Avots: ME III, 446, 447

II pūlis, ‡

3) plur. pùļi ² Kaltenbr., (mit û ² ) PlKur., Eiter;

4) "izpūdē̦ta un izkarsē̦ta zeme, kuo lietuo lecektīm" (mit û ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 342

II pūlis (li. púliai "der Eiter"),

1) eine Wunde, die zu eitern beginnt
Salisb.;

2) Plur. pûļi ² , schwarze Ähren in der Gerste
Ruhenthal n. U., Sessau. Zu pũt.

Avots: ME III, 447

pùļuôt: auch (mit û ² ) Rutzau, (pũļuoti) PlKur., (pùļât ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 342

pùļuôt (li. púliuoti "eitern") C., N.-Peb., pûļât ² Bauske, -ãju, eitern, nicht heilen wollen Neik. n. U., Salisb.: brūču pūļuošana A. XX, 113. izsaluse acs vienmē̦r pūļāja un tecēja Latv.

Avots: ME III, 447

pūļuôtiês, sich vermehren, sich sammeln: bites, puiši pūļuojas U.

Avots: ME III, 447

‡ pũļuots PlKur., eiterig.

Avots: EH II, 342

pūme: auch Für. I (aus Kurl.).

Avots: EH II, 342

pūme, eine Beule Depkin n. U. Nach Leskien Nom. 427 vielleicht zu pũt, wenn eigentlich "Eiterbeule"; oder zu puns.

Avots: ME III, 447

I pūmenis, der Nordwestwind L.

Avots: ME III, 447

II pūmenis, ein Holzschwamm, so aus der Wand wächset Für. I. Wohl zu pūme.

Avots: ME III, 447

I pūna, Schimpfwort für einen gewesenen Zauberer Wohlfahrt n. Etn. II, 94.

Avots: ME III, 447

II pūna,

1): eine Scheune beim Viehstall Lubn. n.
BielU.; tīklu p. Sarraiken n. BielU., Netzbude bei den Fischern.

Avots: EH II, 342

II pūna,

1) = pūne: "Jānīšam svārku stūri lidz pašiem papēžiem: ciema suņi nuorāvuši, gar pūnām staigājuot BW. 20564;

2) "= tīne" Golg.

Avots: ME III, 447

pûņa ² : auch Plvv. I, 226 ("neauglīga pļava, slapji gabali"), 271, 284, 299.

Avots: EH II, 342

pûņa ² , ein feuchter, sumpfiger Wald Upesgrīva, ein mit kleinen Kiefern bewachsener Sumpf Wandsen: viņš purvuos un pūņās slapstījies A. XI, 572. Ve̦calksnis devās uz atte̦ku, gan brizdams pūņas, gan līzdams krūmus Jaun. mežk. 47. - pūņu zeme, modriger Boden, "kur sūnas aug uz sūnām" Kronw. n. U. Zu pũt?

Avots: ME III, 447

pūņdā`rziņš "?": mazs pūņdārziņš ap māju Duomas I, 1313.

Avots: ME III, 447

pundurpūslis, verächtliche Bezeichnung für einen Menschen: ai svainīti, pundurpūsli, kam tu mani diet nevedi? BW. 24117, 2.

Avots: ME III, 413

pūne: (mit ù ² ) Heuscheune Warkl., Zvirgzdine; eine Heu- od. Strohscheune (die auch als Anbau errichtet wird) Auleja, Lubn., Oknist, Prl., Saikava (mit ù ² ); eine kleine Scheune "pie kula" Kaltenbr.; "te̦lpa kūts tuvumā luopbarības glabāšanai" Sonnaxt; ein Anbau od. eine kleine Scheune für sich zum Aufbewahren von Spreu Heidenfeld; liedu pūnes dibinā BW. 28808, 1. Nach Būga Arch. Phil. I, 39 ist r. пуня aus dem Baltischen entlehnt.

Avots: EH II, 342

pūne Infl., Lubn., pùne ² Kl., Kr., Warkh., pûnis ² Bl., pūnis U., Manz., Hasenp., eine Scheune (pùnis ² Gr.-Buschhof); pūne Kokn. n. U., pūnīte Erlaa, pũnĩtis Pe̦nkule, pũnis Bauske, eine Kaffscheune; pūne, ein Anbau an der klẽts Nerft od. (pùne ² ) an der kūts zum Heuaufbewahren Gr.-Buchhof, an der Riege (zum Aufbewahren von Kaff und Stroh) C. (pũnis), Bers.; pūne Lasd., pũnis N.-Bartau, ein kleines, scheunenartiges Gebäude am Meeres- od. Seeufer zum Aufbewahren von Fischerwerkzeugen: vāgūžam lipa klāt ze̦māka būve, kalpu pūnīte Jauns. ieiedams salmu pūnī pēc kaisiem LA. abi ielīda salmu pūnītē un. ļāvās naktsmieram Libek Pūķis 22. ja būs laba vedekliņa, dzīvuosam ustābā; ja būs špe̦tna, ja būs barga, taisīs cepli punītī (Var.: pūnītē) BW. 21749. pūnē guļas vietu pataisīt DL. - Nebst li. pũnis "мякиннмца" Понев. гов. II, 27 und punė "Stall" nach Brückner Die slav. Fremdw. im Lit. 123 und 181 aus r. пуня.

Avots: ME III, 447

pũnẽ̦gs Trik., Serbigal, ein böser, zänkischer Mensch: nu tu sabuozies kâ pūnē̦gs!

Avots: ME III, 447

pūneji, = lācenes, eine Art Pilze U. Wohl zu pūņas.

Avots: ME III, 447

‡ pūnelis Janš. Līgava II, 34, ein (pejoratives) Demin. zu pūnis.

Avots: EH II, 342

pūniņš, ein mit Ungeschick für einen Deutschen gelten Wollender Mitau n. U.

Avots: ME III, 447

pūnis (unter pūne): eine kleine Scheune für Heu, Stroh und Kaff (als Anbau an der rija) C., Remten (mit ũ), Fest. (pùnītis ² ); Heuscheune im Walde BielU.; eine kleine Scheune für Fischergeräte (mit ũ) Perkunen; vai uz šķūņa, vai uz pūņa BW. 12665; pūns Lng. "eine Bauerhütte".

Avots: EH II, 342

pūpa St., (mit ũ) Bl., gew. Plur. pũpas MSil., Bauske, Dond., die Wiege (Kinderwort): bē̦rns grib pūpiņas, das Kind will schlafen St. aijā, bērniņ, pūpas! BW. 2049. vāluodzīte, kam kuri pūpiņas eglienā? vai tam kārtītes mājā nebija? 2059. čuči, guli, man[a] pādīīe! ... es pūpiņas izpuškuoju dze̦lte̦nām puķītēm BW. piel. ² 17171.

Avots: ME III, 447, 448

‡ pũpainis PlKur., = pũpêdis 1.

Avots: EH II, 342

pûpala ² Karls., ein Kuhname.

Avots: ME III, 448

pūpaliņa,

2): Kosename für Schafe
Tdz. 50644, für den Vater 37084, für eine kleine Frau BW. 27264, 8. Das zugrunde liegende *pūpala od. *pūpaļa dürfte mit pùpuõls gleichbedeutend sein, vgl. pùpuõls 2.

Avots: EH II, 342

pūpaliņa,

1) "?": asariņas, pūpaliņas, da zemei nekrītiet! BW. 8681, 2;

2) Kosename für Kühe (bunte
Grundsahl, Treppenhof) N.-Peb., Ascheraden;

3) pũpaliņa "ein noch in der Wiege liegendes Mädchen"
MSil.

Avots: ME III, 448

‡ *pūpalīte, ein Kosename: sirsneņ, munu pūpalīt ...! Tdz. 53038. Vgl. pūpaliņa.

Avots: EH II, 342

pūpapē̦da "?": pie brālīša sērst aizgāju, mārša mani nemieluoja. paga, paga, pūpa pē̦da (Var.: pupupē̦da, pupu pākste), es pateikšu brālīšam! BW. 26589, 1.

Avots: ME III, 448

pūpât, s. pupuôt.

Avots: ME III, 448

‡ II pùpât ² Nautrēni, schwach und nicht tief atmen: beidze p., hörte auf zu atmen (= starb).

Avots: EH II, 342

‡ pùpečis Liepna, = pũpêdis.

Avots: EH II, 342

‡ pùpê̦da ² Oknist, = pũpêdis 1: (fig.) šis taču e̦suot tik viegli kasījis. ē, ve̦lns, kas tās par kungu ādām. tad jau šis ne˙maz nezinuot, kâ pieķerties pie tādas pūpē̦das Jauns. B. gr. ³ I, 205. Hierher gehört wahrscheinlich auch das (als Kosename für eine junge Frau gebrauchte) Demin. pūpediņa (Var.: pūpuoliņa, paipalīte) BW. 25133, 2 (aus Pilskalne).

Avots: EH II, 342

pũpêdis,

1): auch Prawingen, Schlampen, Trik., BW. 2834: vai, brālīti, tev nebija ciemā dailu ze̦ltainīšu? kam tu brauci pa nuovadu pēc pūpežu ve̦zumiņa? BW. 21382.

Avots: EH II, 342

pũpêdis Karls., Wolm., PS., Lin., Iw., pùpêdis ² Kl.,

1) auch pùpis ² Malta, der Stäubling, Bovist (lycoperdon
Tournef.) RKr. II, 73: mīksts kâ pūpēdis. iznīksti, izputi kâ ve̦cs pūpēdis! asins tecēšana nuorimst, kad uz brūci uzliek pūpēdi RKr. XII, 12;

2) Brandkorn
Neik. n. U., Mag. XX, 3, 215. Wohl zu pũpêt I.

Avots: ME III, 448

pūpeji: auch Lng.

Avots: EH II, 342

pūpeji U., = pũpêdis.

Avots: ME III, 448

I pũpêt: zur Bed. vgl. uzpũpêt.

Avots: EH II, 342

I pũpêt Zögenhof, pùpêt ² Kr., -ẽju, in die Luft verflattern St.: pūpēdis, dūmi pūpe.

Avots: ME III, 448

II pũpêt, schimmeln; faulen (vom Heu).

Avots: ME III, 448

‡ pūpiņš "?": paņe̦m arī vati, saplūc tuo mazuos gabaliņuos un šuos mazus (sic!) pūpiņus pielipina šur tur pie eglītes zariņiem Dünsb. Apakš Ziemassvē̦tku egl. III, 27.

Avots: EH II, 342

pūpītis "?": pūpīt[i]s kliedza, pūpīt[i]s brēca dziļas jūŗas dibe̦nā VL. aus Sauken Latv. Saule 1926, S. 525. Mit ostle. ū aus uo?

Avots: ME III, 448

pūpuo, Interjektion: eijuo, bērniņ, pūpuo, kas tev[i] rītā šūpuos? Etn. II, 43.

Avots: ME III, 448

‡ pùpuôla ² Auleja, Kaltenbr., (mit ùo ² ) Oknist, = pùpuõls 1. Das Demin. pūpuoliņa BW. 25133 als Kosename für eine junge Frau.

Avots: EH II, 342

‡ pùpuolêt ² Ildzene, = pūpuoļuôt.

Avots: EH II, 342

pūpuolīca, salix acutifolia Konv. ² 2107.

Avots: ME III, 448

pũpuôlis (unter pùpuõls): auch Frauenb., (mit û ² ) Ramkau.

Avots: EH II, 342

pūpuolnīca Mar. n. RKr. XVII 104, pūpuoļnīca Oppek., Bers. n. Etn. II, 52, der Palmsonntag.

Avots: ME III, 448

pūpuoluôt (unter pūpuoļuôt): auch (mit ù ² ) Fianden, Ildzene.

Avots: EH II, 343

pūpuoļuôt, pūpuoluôt Mar. n. RKr. XVII, 104, (am Palmsonntag) mit Weidenzweigen (pūpuoli) schlagen: pūpuoļu svētdienā gajuši puiši un meitas pa ciemiem pūpuoļuodami Etn. II, 53. pūpuoļu zarus, ar kuŗiem cilvę̄kus papuoļuoja, e̦suot uzglabājuši istabās. tad mājās valdīja svētība, un tuos, ar kuŗiem luopus pūpuoļuoja, kūtīs ebenda (aus Neu-Rosen). Refl. -tiês, sich, einander mit Weidenzweigen schlagen Etn. II, 52.

Avots: ME III, 448

pùpuõls,

1): auch (mit uo) Ermes, Trik., (mit ù ² ) Fianden, Linden in Livl., Lubn., Meselau, Prl., (mit û ² ) Dobl., Lemb., Lieven-Bersen, Ramkau, Weinsch.; in Fest. n. FBR. XVII, 88 (mit ù ² ) als maskuliner konsonantischer Stamm dekliniert.

Avots: EH II, 343

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols ² Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols ² Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls ² Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis ² Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls ² Lis., Golg., Nerft, pûpulis ² Salis, Zögenhof, pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. ² 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448

pùpuolzars Vēr. I, 929, pùpuoļzars, ein Zweig mit Weidenkätzchen.

Avots: ME III, 448

I pūpuôt,

2): es redzēju Jūdu māti ābelē pūpuojuot (?) Tdz. 55109.

Avots: EH II, 343

I pūpuôt,

1) pũpuôt MSil., auch pūpât U., pūpât Nigr., Bauske, tr., wiegen (Kinderwort):
kas tuo šūpuoja, kas tuo pūpuoja? De̦glavs Riga II, 1, 163. tā (māte) mani šūpuoja, tā mani pūpuoja Bārda. kuoki šņāca, raganas savuos zaruos miegu papuodami Kra. Vīt. 109;

2) intr., in der Wiege schlafen
U.

Avots: ME III, 448

II pūpuôt, schreien (vom Wiedehopf) Sussei; vgl. aizpupinât.

Avots: ME III, 448

‡ III pūpuôt,

1) "?": "paldies, meit!" ve̦ctē̦vs pūpuoja Veselis Netic. Toma mīlest. 169;

2) "?": kâ pūpuošana uz puķu lapām Dünsb. Trīs romant. gad. 65.

Avots: EH II, 343

pūpuliņa (unter pùpuõls): auch Tdz. 46597 (= pūpaliņa 1).

Avots: EH II, 342

pūpulis (unter pūpuls): auch Stenden, Wainsel (mit û ² ); "der Palmbaum" Lng.

Avots: EH II, 342

‡ *pùpuļuôt, zu erschliessen aus nùopùpuļuôt.

Avots: EH II, 342

pūpuls: auch (mit û!) Aahof n. FBR.IV,43.

Avots: EH II, 342

pūpuls, pūpulis, s. pūpuols.

Avots: ME III, 448

‡ *pūpurs od. *pūpuris (zu erschliessen aus dem instr. pl. pūpuriem Tdz. 41291, 1 und 56256, 11 aus Lettg.), = pum̃purs, pupurs, die Knospe.

Avots: EH II, 342

‡ pūra Ulanowska Łotysze 38, = pũrs 1.

Avots: EH II, 343

pūrãji: pûrāji ² Dunika.

Avots: EH II, 343

pūrãji, Weizenstroh.

Avots: ME III, 448

‡ pũrautiņš "?": sit, brālīti, ze̦lta ruozi uz māsiņas pūrautiņa, lai nevar sveši ļaudis uz celiņa maderēt! BW. 16639.

Avots: EH II, 343

pūravieta (unter pũrvìeta): auch Lesten, Perkunen, Pilda.

Avots: EH II, 343

‡ pũraviete Weissensee, (mit ù ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, = pũrvìeta.

Avots: EH II, 343

‡ pũrelis Janš. Mežv. ļ. I, 210, ein (geringschätziges) Demin. zu pũrs 2.

Avots: EH II, 343

pũrẽlis, = izpūris cilvē̦ks; galva kâ "pūrēlis" Wolmarshof.

Avots: ME III, 448

‡ pùrenieks ² Lubn., ein Lofmass.

Avots: EH II, 343

‡ pūrgalve, eine mit verwühltem Haar: mani ... vajadzē̦tu saukt par pūrgalvi, tādēļ ka man ar˙vien izpūruši mati Janš. Mežv. ļ. I, 186.

Avots: EH II, 343

‡ pũrgalvis Trik. "ein ganz kleiner Fisch mit grossem Kopf (in der Gauja unter Steinen)".

Avots: EH II, 343

pûŗi2: auch Postenden, Rönnen, Spahren, (mit ù) Blieden n. FBR. XVI, 99, (mit ū) Alschw., pùri ² Skaista n. FBR. XV, 49; lai mani pūrīši vilnī nekrīt BW. 33196.

Avots: EH II, 343

pūri, s. pûŗi.

Avots: ME III, 448

pûŗi ² Nigr., Dond., Lautb., Selg., Frauenb., Wandsen, Gr.-Essern, LIn., Tr., Bl., Sackenhausen, Dunika, Iw. (in Iw. auch pûri ² ), Schnehpeln, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Gramsden, Gaiken, Wormen, Kurmahlen, Paddern, Erwahlen, Hasau, Grobin, Kalleten, Gaweesen, Angern, Stenden, Pampeln, Gudenieki, Planetzen, Lipsthusen, pūŗi RKr. XVI, 81, BW. 17019; 25338; 5 var.; 25860, 2, pūri U., pûri ² Dobl., pūri BW. 24327, 3 (aus Schrunden), 28135, 33623 (li. pūraĩ, mit ũ), pûri Kr., der Winterweizen (in Dunika und Matkuln auch vasaras pūŗi, und kvieši sind da unbekannt): saimniekam izauga raže̦ni pūŗi Dicm. pas. v. I, 75. muļķītis tē̦va pūru (kviešu) lauku sargājis LP. VI, 683. man apnika pie teviņa pūŗu maize, balta māize BW. 19196, 9. Le. pūŗa- für pũra- wohl nach den i̯o-Stämmen kvieši, rudzi, mieži. Zu apr. pure "Trespe", ksl. pyro, serb. pȉr "Spelt", čech. pýr "Quecke", gr. πῡρός "Weizen", ae. fyrs "Quecke", s. Trautmann Wrtb. 232 und Walde Vergl. Wrtb. II, 83.

Avots: ME III, 449, 450

pũrinât Nigr. (li. pũrinti "auflockem"), verwühlen Spiess n. U. Zu pūrt

Avots: ME III, 448

‡ pùrinīca ² Warkl. "alus muca, kuŗā var saliet visu viena iesala pūra darījumu".

Avots: EH II, 343

‡ pùrinieks ² ,

1) "kas dabūja nuo muižas kādu saimniecību lietuošanā, par kuo tam bija jāiet muižā strādāt" Kaltenbr.;

2) ein Wirt, der nur einige Lofstellen besitzt
Oknist.

Avots: EH II, 343

pũriņš, s. pũrs.

Avots: ME III, 449

pūris: auch (mit û ² ) Grob.

Avots: EH II, 343

pūris, triticum hibemum Mag. IV, 2, 25; der Singular zu pūŗi.

Avots: ME III, 449

pũrnesis, einer vom Brautgefolge, der den Aussteuerpaudel der Braut trägt: pūrneši iene̦suši klētī atve̦stuo pūru RKr. XVI, 174.

Avots: ME III, 449

pūruôt, von einem pũrs sprechen: "sagaidi divdibe̦na pūru...!" - "kuo te pūruo, duodi šurp pēdīguo lāsi!" Vēr. I, 774.

Avots: ME III, 449

‡ pûrrudži ² Dunika, Mengkorn, bestehend aus Winterweizen und Roggen.

Avots: EH II, 343

pũrs,

2): kalps lĩka uz pūriem Frauenb. (= uz zināmu daudzumu labības un luopbarības). trīs pūriņi gre̦znu dziesmu ... dārziņā ... duj pūriņus līdzi ņemšu, trešuo pūru pametīšu BW. 49;

3): miltu pũriņš Salis "apaļš, nuo krijām šūts trauciņš miltu un putraimu nē̦sāšanai"; ‡

4) naida pũriņš Salis, ein Händelsucher.

Avots: EH II, 343

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449

pũrt, pũrstu, pũru, zerzaust, uneben werden: mati pūrst Dond. n. FBR. VI, 67, Nigr. Nebst izpurt, izpūris, pūrinât zu li. papũręs "lose übereinanderfiegend; aufgedunsen", r. пырить "sträuben", čech. puṛeti "sich aufblasen" und (nach Bugge BB. III, 117) norw. föyrast "tocker werden"; vgl. Trautmann Wrtb. 232. Wurzelverwandt mit pũrs? In der Schriftsprache müsste es purt (mit kurzem u) lauten (in Nigr. ist u vor tautosyilabischem r gedehnt).

Avots: ME III, 449

pūrulis, ein Zerzauster, ein Struwelpeter: sukā, pūruli, glude̦nu gālu (=galvu)! BW. 24619.

Avots: ME III, 449

pũrvedējene Ranken n. Rkr. XVI, 127, die Frau des pũrvedis.

Avots: ME III, 449

pũrvedis, derjenige im Brautgefolge, der den Aussteuerkasten der Braut führt: brūtgāns ... ieludza vedībās ... pūra vedējus (pūrvežus), 2 precējušuos rada vīrus, kam pašiem zirgi RKr. XVI, 98. pūrvedi, pūrvedi, kur jumtā rati? lai māsas pūru nerasināja BW. 16391.

Avots: ME III, 449

pũrvìeta: auch BW. 24143.

Avots: EH II, 343

pũrvìeta, pùravìetaa (mit einem gen. pl. pùraviešu ² ) Prl. n. FBR. VI, 95, die Lofstelle (Flächenmass): lai tikai nuovē̦luot vienu pūrvietu zemes LP. V,151. muižās viens cilvē̦ks pļāvis labības pūrvietu 4 dienas Etn. III, 90.

Avots: ME III, 449

‡ pūrvìete ² Saikava, = pũrvìeta.

Avots: EH II, 343

pũrzinât, zerzausen: vējš pūrzina matus Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: ME III, 449

pūšelnieks St., = pùšļuôtãjs.

Avots: ME III, 451

pūsis U., ein Windstoss; zu pùst resp. slav. puxati u. a. (s. unter pùst).

Avots: ME III, 450

pūšķa, eine wüste Stelle Kaltenbrunn n. U.; plur. pùšķas ² Warkl.; (mit šķ aus stj) zu pūsti.

Avots: ME III, 451

‡ pùškene ² (mit u zu lesen?) Vank. "eine gewisse Gartenblume".

Avots: EH II, 344

pūšķêt Adsel, Bers., (mit ù ² ) Golg., Saikava, Warkl., Gr.-Buschhof, = "pūkšķêt", dumpf schallen: alus rūga pūšķē̦dams Golg. ābuols nuokrita pūšķē̦dams Gr.-Buschhof; vgl. auch nùopūšķêt.

Avots: ME III, 451

pūšķinât, lärmen Meiran.

Avots: ME III, 451

pũšļa: auch N.-Wohlfahrt; aizgāja pie pūšļas Pas. XV, 152. pie septi,nām pūšļām XIV, 471.

Avots: EH II, 344

pūšļa PS., pùšļa ² Saikava, comm., der mit Blasen Hokuspokus Treibende, Besprecher, Quacksalber U. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 451

pūslainis (f. -ne),

1) ein Verschlafener
U.: tu znuotiņ, pūslainīt[i]! BW. 13730, 32;

2) pûslainis ² , ein aufgeblasener, dünkelhafter Mensch
Nigr.

Avots: ME III, 450

pûslaîns ² : sivē̦nam viena de̦sa nav gluda, bet tāda pûslaina2 Ramkau.

Avots: EH II, 343

pûslaîns ² Dunika, U., = pùšļaîns, blasig.

Avots: ME III, 450

pùšļaîns, blasig.

Avots: ME III, 451

pūšļaki, Zauberstücke, die zur Hervorbringung von Schaden irgendwo niedergelegt werden U.

Avots: ME III, 451

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt ² Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452

I pũšļât: auch N.-Wohlfahrt, Orellen, Sermus,

2): tāmē̦rt pūšļāja, kāmē̦rt ievēzējās tā uoglīte Siuxt;

3): auch Dunika; beblasend kurieren
Sermus: sasista ruoka jāpūšļā. ‡ Refl. -tiês Seyershof, heftig und schwer atmen: zirgs sāk spurslaties un p.

Avots: EH II, 344

‡ *II pûšļât ² , zu erschliessen aus iepûšļât ² .

Avots: EH II, 344

‡ pûsle ² PlKur. "= pùslis".

Avots: EH II, 343

‡ pūšļēģi "?": pārmeklēt krāpniecei viņas pũšļēģus Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 99.

Avots: EH II, 344

pûslene ² Bauske, Leimkraut, silene inflata Sm. Grünh., (mit ù ² ) Buschhof.

Avots: ME III, 450

‡ pùšļenieks ² Sonnaxt (auch mit -in-), ein Zauberer.

Avots: EH II, 344

pūslîgs,

1) blasig, blasenartig:
zilgans un pūslīgs dūmu stabs cēlās augšup Veselis Saules kapsē̦ta 100;

2) leicht aufgebracht, erzürnt:
viņš ir brīnum pūslīgs Zaravič.

Avots: ME III, 450

‡ pùsline ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, eine gewisse Pflanze (wohl gleichbed. mit pûslene ² ); silene vulgaris Oknist n. Ceļi VIII, 235.

Avots: EH II, 343

pùslis,

8) b): pûslīši ² Anzen, Frauenb., Ramkau, silene vulgaris;

9) "kuņģis" (s. ME. III, 450 unter 1): auch (mit ù ² ) Auleja.

Avots: EH II, 343

pùslis Serbigal, Neuenb., Wolm., pûslis ² Līn., Iw., Salis, Ruj., AP., pùslis ² KL, Nerft, Preili, pûsls ² Dond.,

1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;

2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;

3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;

4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. ² 2319;

5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;

6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;

7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;

8) Demin. pūslĩši,

a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,

b) pûslīši ² Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,

c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.

Avots: ME III, 450

pūšlis, in der Verbind. vīra pūšlis (wohl fälschlich für v. pūslis), ein kleiner Mann Oppek., Ruj. n. U.

Avots: ME III, 451

‡ pùslīte ² Oknist n. Ceļi VIII, 378, silene vulgaris.

Avots: EH II, 343

pūšļkãjis,* die Blasenfussfliege (thrips physopus) Dr.

Avots: ME III, 452

‡ pûšļnieks ² Salis, = ‡ pùšļenieks ² .

Avots: EH II, 344

pūšļuôt, s. pũšļât.

Avots: ME III, 452

pũsma: nedzirdēja vēja pūsmu BW. 27625, 4 var.

Avots: EH II, 343

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

pūsmuôt,* intr., hauchen, wehen: ziedu viļņi pretim pūsmuo Druva II, 700.

Avots: ME III, 450

‡ *pūsms (od. *pūsmis?), = pùlis I 1: pie liela skudru pūsma BW. 12686, 4.

Avots: EH II, 343

pūsna, = pūsma: kalps pazudis kâ migla pēc pūsniņas LP. VII, 951.

Avots: ME III, 450

pũšņi: alles, was fault Diet.

Avots: EH II, 344

pūšņi, pũšņât Nieder-Kurl., pūšņuôt, s. pūžņi, pūžņuôt.

Avots: ME III, 452

pūsnis, in der Verbind. miega pūsnis, = m. pūznis, die Schlafmütze BW. 13730, 32.

Avots: ME III, 450

‡ pušpũraviêta ² Behnen n. FBR. XVI, 143, Lesten n. FBR. XV, 22, eine halbe Lofstelle.

Avots: EH II, 337

pūšpũre (unter pušpũrs): auch Kal., Rutzau: pušpũres kule (ķipis) Siuxt (neben dem nom. s. pušpũris).

Avots: EH II, 337

‡ pušpũris Siuxt, = pušpũrs.

Avots: EH II, 337

puspũrs, pus˙pũra, ein Demin, puspũrĩte BW. 25774, 2, ein halbgefüllter Aussteuerkasten; ein halbes Lofmass; ein halbes Lof (Kornmass): vēl manai māsiņai pus pūriņa linu kre̦klu BW. 25548. man puspūrs dālderīšu 31258 var. iešu māsiņai nuovada raudzīt, vai pūra sējums, vai puspūrītes 25774, 2. paņem nuo piedarba puspūru un ej ar tuo dārzā! Vīt. 30. tur būs pus˙pūra rudzu.

Avots: ME III, 432

pušpũrs: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Grenzhof n. FBR. XII, 15, Lesten n. FBR. XV, 22, Orellen n. FBR. XI, 46, Puhren n. FBR. XIV, 47, Roop n. FBR. XV, 150, Frauenb., Nigr., (mit ù ² ) Lubn. n. FBR. XVII, 122.

Avots: EH II, 337

pušpũrs Nigr., Ugalen, pušpũre Dunika, pušpūre O.-Bartau n. Latv. Saule 1926, № 39, S. 427, Neu-Platohn, = puspũrs: vai sēšu pūriņu, vai pušpūrīti (Var.: pušpũriņu RKr. XVI, 224)7 BW. 28326. dē̦lu māte alu dara...; trīs dīķu ūdeņa, pušpũra (Var.: pušpūre) miltu 23459. pa pūriņam vai pušpūrei iemērīs Janš. Dzimtene ² II, 17. pārdeva... pa pūriem, puspūriem... ebenda. rudenī varē̦tu iekaisīt kādu pušpūri rudzu Janš. Bārenīte 20.

Avots: ME III, 439

‡ pušpũrsviêta ² Iw., = ‡ pušpũraviêta ² .

Avots: EH II, 337

pùst,

1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;

2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;

5): auch (mit ù ² ) Linden in Kurl., (mit û ² ) Salis;

6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;

7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡

8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡

9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,

2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡

4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,

1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;

2): auch (mit û ² ) Salis; ‡

3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.

Avots: EH II, 343