Paplašinātā meklēšana

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

‡ âdît "uotram raut ādu nuost (fig.)" Gr.-Ruschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 192

adîtava, Strickerei.

Avots: ME I, 11

‡ àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

‡ àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene ² I, 71.

Avots: EH I, 7

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18

‡ àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8

‡ àizbedît, (ein Grab) zuschütten: a. kapu Lubn.

Avots: EH I, 8

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î ² ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais ^2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19

‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10

‡ àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo ² ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11

‡ àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15

‡ àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14

‡ àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.

Avots: EH I, 16

‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19

àizgalˆdît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25

‡ àizglaudît, hinter etwas streichen (perfektiv): a. matus aiz ausīm.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25

àizguldît, ‡

2) vor jem. (etwas) niederlegen
Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26

‡ àizjũdît C., hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27

‡ àizjuñdît Salls, mahnend hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27

àizkļũdît, gew. refl. àizkļũdîtiês, hinwegschlendern; zu einem Infinitiv aizkļūst: kur tas aizkļūdis? wo ist der nun hingekommen? Mag. IV, 2,106 [zu kļūt].

Avots: ME I, 33

I àizkļūdîtiês, ‡

2) sich verirren
Wid.

Avots: EH I, 32

‡ II aîzkļûdîtiês ² Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.

Avots: EH I, 34

‡ àizkudîtiês Wessen "= àizmūdîtiês".

Avots: EH I, 33

àizkuidît, wegschaffen, mühsam entfernen: vīrs nuodievuojies spuokus aizkuidīt LP. V, 61.

Avots: ME I, 34

‡ àizķuĩdît, -u, -ĩju Siuxt, = àizvākt, wegschaffen: a. netīrumus uz lauka.

Avots: EH I, 35

‡ àizmâdît Schujen "schimpflich fortjagen".

Avots: EH I, 38

‡ àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

‡ àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38

‡ àizmẽdît, spottend, höhnend wegtreiben.

Avots: EH I, 39

‡ àizmĩdît, zutreten, wiederholt fest auftretend beseitigen: a. bedrīti Trik. u. a.

Avots: EH I, 39

‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40

‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

‡ àizmuldîtiês,

1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;

2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?

Avots: EH I, 40

‡ aîzmur̂dît ²

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44

‡ àizplūdît Spr., überschwemmen, -fluten.

Avots: EH I, 43

‡ àizprùodît ² Oknist n. Fil. mat. 382, = àizdam̃bêt: dīķi aizpruodīti.

Avots: EH I, 43

‡ àizpudît, vertreiben Siuxt, fortschaffen Naud.

Avots: EH I, 44

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

àizraidît,

1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡

2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.

Avots: EH I, 44

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

àizrĩdît, sich verschlucken machen Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 46

‡ àizšaũdît,

1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);

2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;

3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 55

àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.

Avots: ME I, 49

àizsir̂dîtiês, böse werden Zb. XVIII, 280.

Avots: ME I, 49

‡ àizšķaidît, zuspritzen, spritzend verdecken: uogas šķaidīdama, viņa man aizšķaidīja visas acis Meiran.

Avots: EH I, 55

‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

‡ àizsklandît "zumachen" Für. I (unter sklanda).

Avots: EH I, 48

‡ àizskraidît, = àizskraidelêt.

Avots: EH I, 48

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55

‡ àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51

àizspraûdît, freqn. von aizspraust.

Avots: ME I, 52

‡ àizsprūdît Ewers, Schujen, = àizsprûduôt.

Avots: EH I, 51

‡ àizstādît,

1) vor oder hinter etwas pflanzen:
a. kuokus luogiem priekšā oder aiz ē̦kas;

2) a. puķes tālāk pruojām nuo durīm, die Blumen weiter weg von der Tür verpflanzen.

Avots: EH I, 52

‡ àizstîdît, weg-, forthetzen Golg., Schwanb., Selsau: a. čigānus ar suņiem.

Avots: EH I, 53

‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53

‡ àizstumdît, allmählich hin-, wegstossen, -schieben: a. ratiņus uz staciju.

Avots: EH I, 53

àizsùdît ² Saikava, hin-, weggehen, -eilen.

Avots: EH I, 54

àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.

Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst

Avots: ME I, 53

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

‡ II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54

‡ àiztirdît,

1) erzürnen
(mit ìr ² ) Mahlup;

2) ärgernd wegtreiben
Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 58

àiztram̃dît, tr., verscheuchen, verjagen: kam manas kaziņas aiztramdīji BW. 2401, 1.

Avots: ME I, 57

‡ àiztūdît, zuredend (mahnend, anspornend) hin-, wegzugehen bewegen N.-Peb.: tik-mē̦r viņu tūdīju, kamēr aiztūdīju uz baznīcu.

Avots: EH I, 60

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

‡ àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61

‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63

àizzaidît, freqn. zu aizziest (Spr.).

Avots: ME I, 61

‡ àizzîdît līdz, säugen (perfektiv) bis: a. teļu līdz zināmam laikam.

Avots: EH I, 64

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

‡ apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72

apbadît (li. apibadyti), ‡

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76

‡ apbaidît,

1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;

2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.

Avots: EH I, 72

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76

apbēdît: auch Dunika.

Avots: EH I, 73

[apbēdît, für apbedît in Nerft, mit ē nach apbē̦das].

Avots: ME I, 77

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77

‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80

‡ apdĩdît, dressierend einigermassen (halbwegs) abrichten KatrE., Nitau, PS.

Avots: EH I, 77

‡ apdzaldît Warkl., ringsum (mit Nesseln) zerstechen (versengen): a. ruokas ar nātrēm.

Avots: EH I, 79

apdzirdît, ‡

2) sich betrinken lassen, betrunken machen
Bers. u. a.: a. kuo ar alu.

Avots: EH I, 79

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87

apgùodît oder apgùodât, tr., ehren, pflegen, ringsumher Ordnung schaffen, reinigen, fegen: tuos gribu cienīt, apguodīt GL. eita, apguodiet kaudzi.

Avots: ME I, 89

‡ apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83

‡ apgrûdît

1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;

2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.

Avots: EH I, 84

apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.

Avots: EH I, 85

‡ apirdît, = ‡ apir̃dinât 2: a. zemi Bauske.

Avots: EH I, 86

‡ apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87

‡ apjùmdît ²

KatrE., um etwas herumtreiben, herumhetzen:
a. zaķi ap mežu.

Avots: EH I, 88

‡ apkaldît (li. apkáldinti) Spr., = ‡ apkal˜dinât.

Avots: EH I, 89

‡ apkuôdît C., Jürg., KatrE., Sessw., (mit uô ² ) Lems., (mit uõ ) Dunika, Schnehpeln, wiederholt ringsum abbeissen Spr.; beknabbern, benagen: a. nagus.

Avots: EH I, 95

‡ apkūdît, (eine grössere Anzahl von Objekten) aufhetzen: a. visu pagastu Mesoten.

Avots: EH I, 95

‡ apķuîdît ² Dunika, stark (sehr warm) ankleiden: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 96

‡ apķuĩdît Dunika, versorgen: bērns tik ātri plēš zeķes, ka nevar spēt tuo ar zeķēm a.

Avots: EH I, 96

‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.

Avots: EH I, 101

apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.

Avots: ME I, 103, 104

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

‡ apmedît

1) auf der Jagd (alle) erlegen:
visi zaķi apmedīti;

2) jagend durchstreifen:
visi meži jau apmedīti.

Avots: EH I, 101

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

‡ apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102

‡ apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103

‡ apmūdît Warkl., = apslìcinât: a. kaķē̦nus.

Avots: EH I, 103

‡ apmuldîtiês Warkl., = ‡ apmuldêtiês 2.

Avots: EH I, 103

‡ applañdît Wandsen "lose umwerfen": a. sev apkārt se̦gu.

Avots: EH I, 105

aprãdît, ‡

2) von allen Seiten zeigen:
dārzu a. Juris Brasa 84.

Avots: EH I, 108

aprãdît [li. apródyti], tr., von allen Seiten, auf alle Seiten hinweisen, beleuchten: tas nebūtu lieki aprādāms Vēr. I, 1439, es wäre nicht überflüssig, darauf hinzuweisen od. diese Frage zu beleuchten Stenders aprāda iedzimtas ticības patiesību Kundz.; aprādījums, der Hinweis.

Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig

Avots: ME I, 114

‡ aprîdît hetzend umbringen (töten) KatrE.: a. jē̦ru.

Avots: EH I, 109

‡ aprūdît, einigermassen abhärten: a. dzelzi, cirvi, miesu. Refl. -tiês, sich einigermassen abhärten.

Avots: EH I, 110

apšaũdît ‡

3) a. mieru "des getroffenen Friedens wegen Freudenschüsse tun"
Für. I (unter šaudīt); ‡

4) = apduot 1: a. pa gabalam maizes Celm.

Avots: EH I, 119

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apsildît: beheizen Segew. u. a.

Avots: EH I, 112

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120

‡ apsir̂dîtiês Warkl., zornig werden, apskàistiês.

Avots: EH I, 112

apšķaidît, mehrfach bespritzen.

Avots: ME I, 129

‡ apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112

‡ apšķârdît ² Dunika = apšķaidît: braucuot a. kam bikses ar dubļiem.

Avots: EH I, 119

apšķaũdît, beniesen.

Avots: ME I, 129

‡ apskraidît, = ‡ apskraidelêt (aber nicht pejorativ): apskraidīja visu ciemu Pas. IX, 503.

Avots: EH I, 113

apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.

Avots: EH I, 115

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

‡ apspārdît,

1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis ² visas rudzu kuopīnas Dunika;

2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.

Avots: EH I, 115

apspļaũdît, ‡ Refl. -tiês, = ‡ apspļaudâtiês.

Avots: EH I, 116

apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.

Avots: EH I, 120

apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.

Avots: ME I, 125

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116

apstãdît, tr.,

1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;

2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;

3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;

4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.

Avots: ME I, 125

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

apvadît Spr., herumführen.

Avots: ME I, 133

apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.

Avots: ME I, 133

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134

‡ apzaidît Bērzgale (mit ài ² ), KatrE. (mit aî ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.

Avots: EH I, 127

apzîdît, ‡

2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!

Avots: EH I, 128

apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]

Avots: ME I, 138

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128

ā`rdît: auch AP., Ramkau, (mit âr ² ) Frauenb., Grob., Seyershof, Strasden.

Avots: EH I, 194

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148

atā`rdît (li. atardýti), tr.,

1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;

2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.

Avots: ME I, 149

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

[atbadît, zur Vergeltung auch seinerseits mit einem spitzen Gegenstand stossen: meitas mani mazu zē̦nu ar pupiem nuobadīja; dievs, duod man lielam augt, gan meitām atbadīšu BW. 35019, 1.]

Avots: ME I, 150

atbaĩdît, ‡ Refl. -tiês: viņš neļaujas atbaidīties, er lässt sich nicht abschrecken.

Avots: EH I, 134

atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,

1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;

2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.

Avots: ME I, 150

atbīdît, dial. auch atbīdêt, atbīdât (Spr.), zurückschlieben, abweisen: ar ruociņu atbīdīju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018.

Avots: ME I, 151

‡ atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135

‡ atblèdît, = nùoblèdît: a. kam algas daļu KatrE.

Avots: EH I, 135

atbuodît, dämmen W.

Avots: ME I, 152

‡ atdĩdît,

1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;

2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.

Avots: EH I, 139

atdzir̂dît [(li. atgìrdyti), tr.,

1) = atdzir̂dinât, so Ruj., C. u. a.;

2) zur Genüge tränken:
vai tu zirgus jau atdzirdīji? Saussen]; tērcītes... atdzirda slāpušuos tīrumus Plud. LR. IV, 243.

Avots: ME I, 156

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157

‡ atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141

[atguodît Weinsch., tr., zur Genüge ehren: e̦smu viņu atguodījis.]

Avots: ME I, 161

‡ atgran̂dît ² Dunika, Kal. OB., Rutzau, = atkasît, abschaben, -kratzen: a. piede̦gumus nuo grāpja dube̦na. Refl. -tiês Dunika, Kal.: granduot katlu, atgrandījusēs arī vāpa, beim Schaben des Kessels ist versehentlich auch das Email abgeschabt worden.

Avots: EH I, 142

atguldît (unter atgùldinât), betten: kur lai tevi atguldu? Pas. IX, 120.

Avots: EH I, 143

‡ atjādîtiês (li. atsijódyti), tollend und unerwünscht herkommen N.-Peb.: nuo kurienes tas šurp atjādījies?

Avots: EH I, 144

‡ atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz māju. Refl. -tiês,

1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies ² ?

2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.

Avots: EH I, 145

atkļūdîtiês: mēs... te atkļūdījāmies, un mūs vairs nelaida pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 493.

Avots: EH I, 149

atkļūdîtiês, herschlendern, auf Irrwegen angelangen: nabags beidzuot atkļūdījies pie mums J. Kaln.

Avots: ME I, 167

‡ atkūdît, herhetzen, -treiben: a. šurp uotru Ar.

Avots: EH I, 151

‡ atkūdîtiês, (langsam?) "herkommen": atkūdījies pa sliktu ceļu uz mūsu māju N.-Peb.

Avots: EH I, 151

atķuĩdît, tr., wegschaffen, beseitigen, entfernen: atķuidījis citus kūlējus nuost LP. VI, 462; VII, 676. Kand.

Avots: ME I, 170

‡ atlaidît "eine Weile stehen lassend erweichen (tr.)" Bauske: a. pīrāgu.

Avots: EH I, 152

atmàldîtiês, sich wohin verirren, herschlendern: meža cūka tikai re̦ti pie mums vēl atmaldās RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 175

atmẽdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge spottend nachäffen Dunika: vai neesi vēl atmēdījies? ‡ Subst. atmẽdîšanâs, spottendes Nachäffen als Revanche: bija dzirdama . . . mēdīšanās un atmēdīšanâs Janš. Mežv. ļ. II, 354,

Avots: EH I, 155

atmẽdît, spottend, nachäffend antworten.

Avots: ME I, 177

‡ atmĩdît, wiederholt auftretend (drückend) ermüden (schmerzen machen) Stenden, Wandsen: a. kājas, pa cietu ceļu ejuot.

Avots: EH I, 156

‡ atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158

‡ atplūdît, allzu reichlich versorgen ("überschwemmen") mit Gr.-Buschh.: a. ar pienu visu pilsē̦tu.

Avots: EH I, 159

‡ atpruodît Wessen "?": tevi nevar a. (gebend befriedigen, zur Genüge beschenken?).

Avots: EH I, 159

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161

atrãdît [li. atródyti], tr., vor-, aufweisen: atrādi darbus! weise deine Arbeiten auf Dok. zinātne var atrādīt jau apbrīnuojamus panākumus Kaudz. M. - C. atrādīja skuoluotājam iznākumu Por.

Avots: ME I, 185

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

atrẽdît, ‡ Subst. atrēdītājs, der Rächer LLD. II, 23; atrēdīšana, die Rache ebenda.

Avots: EH I, 162

atrîdît, ‡ Refl. -tiês Gr.-Essern "atrunāties, atsvabināties nuo pārme̦tumiem".

Avots: EH I, 162

[atrîdît Salis, tr., weghetzen: ar suni atrīda luopus nuo labības.]

Avots: ME I, 186

‡ atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atmānît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.

Avots: EH I, 162

‡ l atsaldît Vīt. "= atsalˆdinât, versüssen".

Avots: EH I, 163

‡ II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163

‡ atsaudîtiês Warkh., = atšaũdîtiês.

Avots: EH I, 163

[atšaũdîtiês, sich durch wiederholtes Schiessen verteidigen.]

Avots: ME I, 200

‡ atsēdît, = atsêdinât 1: atsēdīju suoliņā BW. 21791, 1 var.

Avots: EH I, 164

atsil˜dît (li. atšìldyti), tr., wieder erwärmen: kājas ruokas.

Avots: ME I, 190

atsirdîtiês,

1) sich satt ärgern;

2) kaltsinnig werden
L.

Avots: ME I, 190

atskaîdît [li. atskáidyti], f. das jetzt gebräuchliche atšķaidît Smilt., U.

Avots: ME I, 191

atšķaîdît ‡ Refl. -tiês,

1) auftauenr weich werden:
ceļš atšķaidījies;

2) = atvadêtiês Ewers.

Avots: EH I, 173

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. ² 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201

atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.

Avots: EH I, 166

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

‡ atskraidît (li. atskraidýti), umherlaufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge umherlaufen Salis.

Avots: EH I, 166

atsmaĩdît intr., entgegenlächeln: viņs pretim atsmaida MWM. VI, 332.

Avots: ME I, 194

atspaîdît,

2): atspaidīta maize Segew., Brot, dessen Kruste infolge wiederholten Druckes abklaffi.

Avots: EH I, 168

atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,

1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;

2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;

3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]

Avots: ME I, 194

atspãrdît, ‡

2) atspârdīts ² Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.

Avots: EH I, 168

atspãrdît [li. atspárdyti], tr., freqn., mit den Füssen wegstossen, wegwerfen: ar kājām atspārdīju sapraulēj(u)šu uozuoliņu BW. 13018.

Avots: ME I, 194

‡ atspļaũdît, herspucken: vai tu vari līdz šejienei a.?

Avots: EH I, 169

‡ atšpļaũdîtiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atšpļaũtiês.

Avots: EH I, 174

atspraidît, tr., (freqn. zu atspriêst), aufspreizen, durch etwas dazwischen Gestecktes breit machen: acis atspraidīt BW. 20266.

Avots: ME I, 196

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

atsprûdît, öffnen: slūžas Spr.; fact. zu atsprûst [li. atsprústi], sich öffnen: slūžas atsprūst, atsprūda Spr.

Avots: ME I, 196

‡ atstuidît,

1) abwehren
Für. I;

2) weg-, zurückstossen
Stenden (mit uî ² ).

Avots: EH I, 172

‡ atstumdît (li. atstùmdyti), wiederholt oder vieles her-, wegschieben: a. krē̦slus lldz šejienei, nuo galda (nuost).

Avots: EH I, 172

‡ atsvaidît, wiederholt (oder vieles) wegwerfen Dunika: a. ve̦lē̦nas nuo grāvja.

Avots: EH I, 173

[attram̃dît, tr.,

1) scheuchend hertreiben:
vilku Salisburg, Drostenh., Wandsen, Warkland;

2) wegscheuchen
Ruj.]

Avots: ME I, 205

‡ atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178

atzîdît [li. atžìndyti], tr.,

1) abgewöhnen (von Tieren):
atzīdīts teļš, ein abgewöhntes Kalb;

2) ein schon von der Brust genommenes Tier wieder anlegen
Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 213

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

[badîtājs U., ein Zollwächter.]

Avots: ME I, 248

baidît (unter baĩdinât): baĩdît auch Kaugurciems, Orellen, Salis, Strasden, Wolm., baîdît auch Aahof n. FBR. IV, 43, Warkl. Refl. -tiês: sich genieren BielU.

Avots: EH I, 198

‡ balˆdîtiês ² NB., -uôs, -ĩjuôs "dauzīties": kuo baldies, apgāzīsi galdu! Der Betonung wegen wohl aus li. bàldytis dass. entlehnt.

Avots: EH I, 200

‡ bandît (li. bandýti), versuchen Preiļi auf der Kur. Nehrung. Ein Lituanismus oder Kuronismus.

Avots: EH I, 204

bàudît: mit aũ auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

bedît, -u, -ĩju, graben, begraben Livl. Cf. best.

Avots: ME I, 276

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218

[bidît U., = budît, "anstossen, anpurren", wohl zu Wurzel von bīdīt "schieben".]

Avots: ME I, 293

‡ bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 223

I bīdît, -u, -īju, fact., schrecken, scheu machen St. [Zu bîtiês.]

Avots: ME I, 303

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît ² Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. ² 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

blàndîtiês,

1): mit àn auch AP., mit añ ² auch Salis, Strasden.

Avots: EH I, 226

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

blèdît: Praes. -u Orellen: visādi tie cilvē̦ki blēdās: cits šâ, cits tâ blēda tai valstībai.

Avots: EH I, 229

blèdît, -īju, intr., betrügen, gauern: krāpj un blēdī, kur tik varē̦dami B. Vēstn. Refl. -tiês, Betrügereien treiben Ar.

Avots: ME I, 314

‡ blindît, -ĩju "kochen": vai tupiņi blindī? Kroppenhof.

Avots: EH I, 229

bļindît, kochen Ramdam.

Avots: ME I, 321

bluôdîtiês ² :

1) Schlupfwinkel suchen
Stenden; ‡

2) "sich unverschämt betragen"
Dond.

Avots: EH I, 232

bluôdîties ² [Dond., Wandsen], -uos, -ījuos, = blandities Lind. n. Mag. III, 3, 68, sich umhertreiben, zufolge eines bösen Gewissens keinen offenen Blick haben, sich schämen: saki nu, saki, kuo nu bluodies A. VIII, 1, 205; [Schlupfwinkel suchen zufolge eines bösen Gewissens Dond.; vgl. blenst 2, li. blandýtis "sich schämen" und aksl. blo,diti "irren".]

Avots: ME I, 319

‡ bludît, pfuschen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (aus Livl.); Subst. bludītājs, ein Pfusther Stobe 1798 I, S. 6. Aus r. блудить "umherirren".

Avots: EH I, 231

‡ bļudît "eine Sprache radebrechen (zwei Sprachen durchelnandermischend)" Erkull.

Avots: EH I, 234

bļũdît Rutzau, = ‡ bļuznît.

Avots: EH I, 234

‡ čadît "werfen (z. B. Heu von der Fuhre, Grant aus eincr Grube)" Frauenb.

Avots: EH I, 282

čàdît ^2, -u, -īju, etwas eilig machen, unordentlich zusammenwerfen: čādi tik sienu šķūnī Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 407

‡ čaladît, plaudern: sievieši čaladīja Janš. Dzimtene IV, 302 (ähnfich Mežv. ļ. II, 127).

Avots: EH I, 283

čam̃dît,

1): auch AP., Dunika, Salisb. Siuxt, (mit àm ² ) Warkl., (mit am̂ ² ) Seyershof: es pa salmiem čamdīju, bet ne˙kā nevarēju atrast AP. č. pa kabatām Salisb. č. meitas ebenda.

Avots: EH I, 284

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

cēdît: auch Für.

Avots: EH I, 267

cēdît, verwöhnen L. [Nebst li. čė˜dyti "schonen" aus щадить.]

Avots: ME I, 376

‡ *čìdît ² oder *čidêt ² Pilda, trotzen, ärgern (mit dem Objekt im Dativ): māmeņai čīdiedama FBR. XIII, 61.

Avots: EH I, 292

‡ čiẽdît Dunika, gern haben, mögen, lieben: č. kādu ēdienu. Aus žem. čiẽdyti dass.

Avots: EH I, 293

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270

[cildît,

1) heben, erregen
Wid.: cildi, dievs, man kājiņas RKr. XVI, 141. sajūta augšup cildītas krūtis Purap.;

2) cil˜dît Bauenhof, cilˆdît Drosth., Kr., cilˆdît ² Wandsen, rühmen;

3) zum Zorne od. zur Empörung reizen
Allend., Kok., Smilt. n. U.]

Avots: ME I, 381

‡ cimdît,

1) "glāsīt kâ ar cimdu" Bers.;

2) an den Haaren raufen; schlagen
Bers.

Avots: EH I, 271

čudît: aufmuntern, antreiben, anspornen Druw. (-du, -dīju), Erlaa, Sonnaxt: čudīju savu veci, lai prasa naudu atpakaļ AP. ‡ Refl. -tiês (prs. -dījuôs) Gr.-Buschh., eifrig bestrebt sein, sich anstrengen: čudījās, cik varēja, lai tiktu tai vietā.

Avots: EH I, 294

čudît, -u, -īju, hetzen: viņš tik ilgi kaimiņus čudīja, kamē̦r tie sanāca naidā Trik.

Avots: ME I, 418

‡ *I čūdît, zu erschliessen aus ‡ àizčūdit.

Avots: EH I, 298

‡ II čùdît ² (mit ū gesprochen) Auleja (wo ū gewöhnlich aus uo entstanden ist) "burties".

Avots: EH I, 298

čudîties "?": viņas vārduos kaut kas drebēja un čudījās A. XII, 807.

Avots: ME I, 418

‡ cùidît Trik., (mit uî ² ) Schnehpeln, (mit uĩ) Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau, = cuinât: c. suņus.

Avots: EH I, 279

[čuĩdît, schrecken, scheuchen, verjagen Ronneb., Smilt., Trik.]

Avots: ME I, 418

‡ čuldît PV., Stelp. "= čudît, skubindt".

Avots: EH I, 295

čurdît, -u, -īju, tr., schüren: uguni Pump. L. 21.

Avots: ME I, 422

‡ daārdît, bis zu einer gewissen Stelle auftrennen AP.: daārdi vien līdz pašam īkšam (den zu strickenden Handschuh)!

Avots: EH I, 300

[dabīdît Drsth. (bis zu einer gewissen Stelle) hinschieben; hinzuschieben.]

Avots: ME I, 428

[dablàndîtiês Drsth, umherschweifend

1) sich gesellen (zu jem.),

2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]

Avots: ME I, 428

‡ dagaidît, erwarten (perfektiv) Kaltenbr.: dagaidīja gaismas Pas. IV, 508 (aus Welonen). dagaidījis ... rīta IX, 456. nevar d. laba laika Kaltenbr.

Avots: EH I, 302

[daguldît od. daguldinât Drsth., (zum Schlafen) nebenbei hinlegen.]

Avots: ME I, 430

[damàldîtiês Drsth.,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;

2) irrend sich hinzugesellen.]

Avots: ME I, 436

damdît, mit den Füssen stampfen RKr. II, 55.

Avots: ME I, 436

[dapil˜dît Drsth. (li. dapildyti), nachfüllen.]

Avots: ME I, 438

dĩdît,

4): jem. wiederholt stossen, schütteln Frauenb. Refl. -tiês,

1): trampeln
Ahs: (zirgs dĩdâs) tollen, ausgelassen sein Segew:, Wolm.; sich unnötig hin und her bewegend andere stören Frauenb.; ‡

2) "?": skuoluotājs dìdījās ² un neņēma pretī (bē̦rnu skuolā), ja grāmatu nemācēja (wo?); ‡

3) d. kam virsū Segew., jem. belästigen, zusetzen.

Avots: EH I, 325

dĩdît [nach RKr. XVI, 124 ² in Rutzau auch dîdît ^2], -u, -īju, caus. zu diet,

1) tanzen lassen, zum Tanzen bringen, hüpfen machen, in Unruhe, Bewegung versetzen:
bieza putra bē̦rnus dīda, auzas dīda kumeliņu. pādi dīdīt, das Taufkind auf den Armen schaukeln;

2) tanzen lassen, dressieren, abrichten:
lāci, suņus dīdīt;

3) exerzieren lassen
(rekrūšus dīdīt);

4) quälen, vexieren, in Unruhe versetzen:
ve̦lns ve̦lnu dīda. kāds juods tevi dīda. [tevi lietuvē̦ns dīda]. Refl. -tiês, unruhig sein, unruhig stehen: dīdās, kâ pūķa sviesta saēdies Etn. I, 108. zvandnieku puisēniņi stāvu vien dīdījās BW. 498. Subst. dĩdîtãjs, einer, der dressiert, exerziert: lāču, zaldātu, zvē̦ru dīdītājs.

Avots: ME I, 477

dĩdîtava ,* die Dressieranstalt: pārvē̦rzdami mācīšanās iestādi par pilnīgu dīdītavu Duomas I, 269.

Avots: ME I, 477

dirdît,

1) für tirdît [Bornsm.]: cilvē̦ki dumuo sākuši dirdīt LP. VI, 627;

[2) "stören"
Kortenhof. Refl. dir̃dîties, -uôs, -ījuôs Schujen, Daiben, nicht Ruhe geben, wiederholt stossen: guovs dirdās (="bada uotrai ar ragiem vai izpurina zâles").]

Avots: ME I, 470

‡ dzalˆdît, -u; -ĩju,

1) = dzelˆdêt I: nātres, bites dzalda Auleja. meitas puišus ar nātrēm dzalda Warkl.;

2) "schneideh, mähen"
Heidenfeld: izkapts dzalda. Refl. -tiês, = dzelˆdinâtiês: kam dzaldies ar nātres? Auleja.

Avots: EH I, 352

dzelˆdît (unter dzelˆdêt I): auch Saikava.

Avots: EH I, 353

‡ dzemdît Warkl., = dzèmdinât.

Avots: EH I, 354

‡ I dzīdît Dunika, scheuchen, jagen, treiben: dz. mušas nuo me̦dus.

Avots: EH I, 361

‡ *II dzīdît (li. gýdyti), erschlossen aus izdzīdît.

Avots: EH I, 361

dzirdît: mit ir̂ auch Auleja, Fest., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Seyershof, mit ir̃ auch Frauenb., Iw., Salisb., Siuxt.

Avots: EH I, 359

dzirdît, s. dzirdinât.

Avots: ME I, 553

gadît: (ins Ziel) treffen - auch Kaltenbr. (gadêt), Oknist, Sauken: es jam ar akmini gadīju; g. mērķī. Refl. -tiês,

2): pat˙laban viņš gadījās, soeben ist er gekommen
Diet.; ‡

6) übereinstirnmen:
viņu liecības negadījās Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 128).

Avots: EH I, 375

gadît, - u, - ĩju, tr., treffen, erwerben, finden: darbu (Spr.). Refl. gadîties,

1) sich finden:
kādu vietu es gribēju, tāda man gadījās BW. 25883. kaut man tāda gadītuos 21160. gadījās, kâ vilkam kumuoss;

2) auftauchen, sich einfinden, erscheinen, zum Vorschein kommen:
[viņš man gadījās pretī U., er kam mir in den Wurf.] kur tad tu atkal gadījies? LP. IV, 82. ne˙viens negadījās, es erschien niemand VII, 185. gadās vērsis VII, 1066. te kur gadījies, kur ne - liels vīrs lien IV, 10. bez burvja vārdiem nauda negadījusēs un negadījusēs III, 104. miegs tik ātri negadījies VII, 265. meitai gadījušies ragi pierē III, 86;

3) sich einfinden, geboren werden:
pēc kāda laika gadījās lāča sievai bē̦rns VI, 493;

4) herkommen herrühren, sich erweisen:
muļķe, muļķe, tautu meita, kur tik muļķe gadījās? BW. 18859. rīkuļa dē̦ls tad rītu gadīsies pa˙galam, LP. VI, 173;

5) sich ereignen, geschehen:
gadījies viss tas, kuo viņš teicis LP. IV, 5. gadījās, ka ķēniņam piedzima dē̦ls. rītā gadījās atkal gar akmeni iet. gadās vēja mātei aizmieguot (Gew. mit ka od. dem. Inf.). es rīkuojuos, kâ gadās. ich handle je nach den Umständen. [Wegen der Bedeutung (s. auch gadîgs) eher verwandt mit r. гóдиться "sich ereignen (aruss.); taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen", ae. gegada "Genosse, Gatte" u. a. als (nach Brückner Litu - slav. Stud. 82 u. 171 und Berneker Wrtb. I, 318) entlehnt aus dem Slavischen, während li. gãdytis (III p. prs. gãdyjas) "sich ereignen" der Betonung wegen wohl aus dem Polnischen stammt.]

Kļūdu labojums:
negadās VII, 269 = negadījies VII, 265

Avots: ME I, 581

gàidît: auch Ramkau, mit aĩ auch Schrunden n. FBR. XIII, 100, Roop n. FBR. XV; 144, Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb.; Zabeln. Refl. -tiês,

2): für sich erwarten:
nuo tā ne˙kā nebij kuo g. Heidenfeld; ‡

4) unwillkürlich erwartet werden:
viņas nevarējušas ilgi iemigt; tāds kâ nelabs vien gaidījies (r. ожидалось) Pas. III, 84.

Avots: EH I, 376

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

gaidîtãjs, jem., der wartet: tautiņās gaidītāju diezgan lielu, diezgan mazu BW. 16538. gaidītāji hiessen auch Personen, die schon längere Zeit den Gottesdienst der Herrnhuter besucht hatten und in den engern Verband der Brüdergemeinde aufgenommen zu werden wünschten Konv. ² 415.

Avots: ME I, 583

I galdît, Schranken od. einen Verschlag (aizgalds) fürs Mastvieh machen Spr.

Avots: ME I, 589

II galdît: auch Skaista n. FBR. XV, 54, Warkl., (mit àl ² ) Sussei, (galdît) Kurmene, (galˆdêt) Nautrēni. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 61.

Avots: EH I, 379

II galˆdît [Kr.], - u, ĩju, [gàldît ² Warkl., galˆdêt, - u, ėju Domopol, Warkh.], gàlduôt ² [Kl.], Lasd., Bers., schälen, bolstern: pupas, riekstus, zirņus Bers. riekstus galduot Stockm. Refl. - tiês,

1) sich ablösen, sich schälen, bolstern lassen:
rieksti labi galdās Kokn., A. XII, 869;

2) fig., gedeihen
(vgl. luobties): kad es biju pie māmiņas, kâ pupiņa galdījuos BW. 23955. Vgl. li. gáldyti "тереть, чистить" [und gvaldýti resp. gváldyti "лущить"; zu slav. golъ ahd. kalo "kahl"?]

Avots: ME I, 589

‡ ģaldît,

1) = galˆdît II Oknist n. FBR. XV, 194, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt (mit alˆ), Wessen (mit àl ² ), Sussei: ģ. pupas; zirņus, riekstus;

2) = dzelˆdêt II (mit alˆ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Oknist n. FBR. XV; 194: ņātres man ruoku ģalda Wessen: Refl. -tiês, = galˆ dītiês II 1: rieksti jau paši ģaldās (luobās) Kaltenbr.

Avots: EH I, 425

gaudît (li. gáudyti), - u, - ĩju, freqn., wiederholt zu fangen, zu erhaschen versuchen: vai man bēgt? vai viņu gaudīt? Rainis. Zu gaut.

Avots: ME I, 610

glaũdît (li. glaudyti ): auch Dunika, OB., Rutzau, Salisb., Siuxt.

Avots: EH I, 391

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

gùodît;

1): viņš sievu ne˙maz neguodīja Frauenb.;

2): sorgfältig und ordentlich (eine längere Arbeit) verrichten, besorgen, ausführen:.
tuo pļaviņu (sìenu, zemi) šuogad es viena pati guodīju Siuxt, auf dieser Wiese habe ich in diesem Jahr ganz allein das Heu abgemäht und ausgetrocknet;

3): schimpfen
- auch Salisb.; ‡

5) bewirten:
g. viesus Frauenb.

Avots: EH I, 423

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

gramdît, ["bewegen"(?); fassen und schütteln Ruj. (mit - am̃); "forwährend hin und her jagen"(?) Druw. (vgl. tramdīt); "scharren" Wandsen (mit - am̃ -)]: nejutīšu, ka mani kāds gramdīs Vēr. I, 685. [Refl. gràmdîtiês Drobbusch, = gramstīties: viņš pa tumsu gramdās. Vgl. auch sagramdīt.]

Avots: ME I, 636

gramzdît,

[1) gram̃zdît, haschen, quetschen
Ruj.;]

2) kratzen, schaben
Rutzau n. Etn. III, 177. Zu gremzt, li. grėmždu "schabe".

Avots: ME I, 637

gramzdît,

[1) gram̃zdît, haschen, quetschen
Ruj., = gre̦mzda II 3.]

Avots: ME I, 637

grañdît: mit àn auch Ramkau,

1): ar štiem vaģiem tâ grànda, ka ne˙kur nevar pabraukt AP.;

3): "zusammenkratzen"
Bartau; ‡

4) spielen (eine Violine)
Kal. (mit an̂ ² ). Refl. -tiês,

1): sieva grandījās ("?") ap savām pekelēm Azand. 18.

Avots: EH I, 398

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît ² Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît ² Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

grebzdît (unter grebzdêt): zur Bed. vgl. auch izgrebzdît.

Avots: EH I, 402

‡ gremzdît PV., = grem̃zdêt.

Avots: EH I, 403

grīdît (li. grindýti), dielen Spr.

Avots: ME I, 656

grimdît (unter grìmdinât): grìmdêt ² Zvirgzdine.

Avots: EH I, 406

grûdît,

1):

auch Lettg.; grùdêt ² Kaltenbr. ("rūdīt").

Avots: EH I, 412

grûdît [Kr.], -u, -ĩju (li. grúdyti "härten"),

1) Eisen härten, indem man es ins Wasser senkt
Spr.;

2) stopfen, stampfen
L.; [

3) grûdît Kreuzb., Warkh., schälen, bolstern:
gr. zirņus;

4) = grūstît n. U.] Zu grûst.

Avots: ME I, 667

grumdît (li. grùmdyti "drücken, stampfen"),

1) [grum̃dît Nigr., grùmdît Jürg., N. -Peb.], stossen, knautschen:
auklē mani šādi tādi, grumdīt vien pagrumdīja BW. 1578;

2) jemand verächtlich zur Seite schieben
A. XIII, 492. [Wohl zu grumties.]

Avots: ME I, 665

gùldît (unter gùldinât ): auch AP., Wolm., (mit ulˆ ² ) Frauenb., Seyershof, (mit ul˜) Salis; ‡

5) schwächen:
zâles Medikamente) gulda sirdi Frauenb. Part. prt. gùldîts: pirmuodienas rītā skrēja uz guldītā Auleja, am Morgen nach der Hochzeitsnacht lief man zum jungen Paar (um von ihm bewirtet zu werden). Refl. -tiês: guldās viņš tur, kur bezdibenuos klintīm saknes ir A. Niedra Zemn. dēls 58; sich betten Segew.: vē̦sā kapā jāguldās.

Avots: EH I, 416