Paplašinātā meklēšana

‡ àizdēstît, pflanzend besetzen: lieli gabali tagad aizdēstīti Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 18

àizêst, ‡

4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.

Avots: EH I, 22

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

‡ àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33

‡ àizplèst kam kùo priekšã, vor jem. etwas ausbreiten (so, dass er nicht sieht): a. kam drēbi priekšā Warkl. u. a.

Avots: EH I, 42

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

àizsêst, gew. refl. -tiês A. XX, 615, sich hinter etwas hinsetzen: es aizsēdu (aizsēduos) aiz galdiņa BW. 3557.

Avots: ME I, 49

‡ àiztèst,

1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;

2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.

Avots: EH I, 58

àizvèstît, ‡

2) befördern
U. (unter vèstît): es viņu tur aizvēstīju.

Avots: EH I, 63

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģermāņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

apdēstît, tr., bepflanzen: duobes kāpuostiem.

Avots: ME I, 81

apdzèst, tr., auslöschen: uguni.

Avots: ME I, 84

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apkrēst, ‡

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡

3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡

4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.

Avots: EH I, 94

apkrēst [li. apkrė˜sti], auch apkrest, tr., besudeln, beschmutzen, bescheissen.

Avots: ME I, 95

‡ aplèst,

1) berechnen;

2) ermitteln:
a. kniedes kāta caurmē̦ru.

Avots: EH I, 98

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

‡ applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam apkārt Trik. Refl. -tiês,

1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡

2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.

Avots: EH I, 105

applêst [li. apiplė´šti], tr., ringsum abreissen: luoksni. kam... visas ausis applēsis Duomas I, 681.

Avots: ME I, 111

applèstiês [li. apsiplė˜sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.

Avots: ME I, 111

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

aptèst, auch aptest, ringsum behauen, berappen, glatt machen: baļķi jau aptē̦sti LP. IV, 155. Übertr., viņš paliek stūrains un neaptē̦sts, er bleibt eckig und unbehauen Vēr. I, 1408.

Avots: ME I, 131

[apvēstît, benachrichtigen (eine Reihe von Personen).]

Avots: ME I, 135

‡ atdēstît, zurückpflanzen: a. puķi atpakaļ se̦nākajā vietā.

Avots: EH I, 139

atdzèst Spr., tr., teilweise löschen: uguni.

Avots: ME I, 156

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

atkrèst ² Kaltenbr., schlagend, stossend beschädigen (sich stark stossen): smaģi atkrēšu muguru.

Avots: EH I, 150

atplêst, ‡ Refl. -tiês "atdauzīties" Dunika, Kal: puisēns nu jau būs atplēsies, lai liekas nu mierā!

Avots: EH I, 159

atplêst (li. atplė´šti), tr., los-, -ab, wegreissen: vē̦stuli, kuokam mizu.

Avots: ME I, 182

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

atsêstiês [li. atsisė´sti], auch atsêdêt, sich hinsetzen: atsēduos bez darbiņa uz pelē̦ka akmentiņa BW. 9363. atsēsties! kas tev māju atduos? "Setze dich! Wer wird dir sein Haus abgeben", sagt man, indem einem eiligen Gast einen Stuhl reicht Tr.

Avots: ME I, 189

‡ attèst, (behauend) abhauen: a. skaldu nuo baļķa AP.

Avots: EH I, 176

‡ *atvēst (??), aushreiten (?): viņš atvēda spārnus Stari II, 613.

Avots: EH I, 180

atvẽst (li. atvė´sti), intr., inch., sich abkühlen Smilt.: neļaut istabām atvēst Pūrs III, 67. [kad tik ēdiens neatvē̦s Ruj.] vē̦lāk viņu satiksme atvēsa Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 210

atvèstît, tr., entbieten, benachrichtigen: Kārli atvēstīja nuo kruoga; bet tas bija pilns Baltp. viņš atvēstīja pie sevis savus draugus Sessw.

Avots: ME I, 210

bēst [Lng.], Adolphi, L., ST., U., vielleicht: bēst viņš tuo nav runājis Manz. [var gan bēst būt Manz. Post. I, 279. tad bēst varētu kas būt I, 324.] citureiz viena pils bēst bijusi Manz. Vgl. die li. Fragenpartikel bė˜s [und dazu E. Fraenkel Baltoslavica 68.]

Avots: ME I, 292

bezvè̦stures ļaudis, Menschen ohne historische Vergangenheit, geschichtslose Menschen * R. A.

Avots: ME I, 287

‡ cè̦sta ² Pilda n. FBR. XIII, 53, Adv., oft. Vgl. cēšķi.

Avots: EH I, 268

daêst, ‡

2) überdrüssig, langweilig werden
(r. (на)доѣдáть): kulšana gan daēde Kaltenbr. kāzas (nom. pl.) daē̦d Auleja.

Avots: EH I, 301

[daêst Drsth. (li. daė´sti, r. доѣсть), (etwas trinkend) dabei essen.]

Avots: ME I, 429

[dasêstiês Drsth., sich nebenan hinsetzen.]

Avots: ME I, 442

‡ dēsteklis,

1) ein Steckling
Doblen: nelaulātu ļaužu dēstekļi (Kinder) Janš. Līgava II, 176;

2) der penis
Segew.

Avots: EH I, 319

‡ dēsteknis Burtn., = sēklinieks.

Avots: EH I, 319

dèstît,

1): mit ē auch AP., mit è ² Kaltenbr., KatrE., Linden (in Kurl.), Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH I, 319

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464

dē̦sts,

2): auch (mit ê̦ ² ) AP., Ramkau: pavasarī, sēju un dē̦stu (zu *dē̦sts "das Pflanzen"?)
laikā Jauns. Daugava 1928, S. 290. lecektīs dē̦stu sēj priekš Jurģa AP.;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 319

dē̦sts,

1) die Pflanze
L., St., U.;

2) der Setzling:
iedēstītais dē̦sts gan auga, bet pieņēma pie tam tādu veidu A. XX, 762. dārzāji sējami iepriekš lecekļuos un vē̦lāk dē̦stā pārstādāmi sakņu dārzā Konv. ² 512; sīpuola dē̦sts, Brutzwiebel U.;

3) das Mistbeet
[Lis.], N. - Schwanb., Infl.; dafür gew. leceklis.

Avots: ME I, 464

[* dẽ̦stus: dẽ̦stũ likt sē̦klas, Samen in die Keime legen Wolmar u. a.]

Avots: ME I, 464

dvèst (li. dvė˜sti) [Jürg., N. - Peb., Lis., Warkh.], dvest, -šu, -su [vgl. Le. Gr. 596].

1) hauchen, atmen:
skaņas, kâ nuo mirstuošām lūpām dve̦stas Vēr. II, 132. miers tam tuomē̦r nav krūtīs dve̦sts Treum. spirgts gars pretim dvēš Vēr. I, 1409;

2) hauchen, leise sprechen:
"kāpēc tu apprecējies?" viņa dvesa Niedra;

3) kurzatmig sein, schwer atmen, keuchen, stöhnen:
paēdies, ka dveš vien, viņš smagi dvēsa. [guovs dveš U., stöhnt. In Drsth. und Ruj. unterscheide man dvest "schwer atmen" von dvèst "hauchen". Zu slav. dъхnǫti "aufatmen", le. dusêt, mhd. getwās "Gespenst", ae. dwœscan "löschen" u. a., s. J. Schmidt Neutra 204. Zubatý AfslPh. XVI, 391, Fick Wrtb. I ^4. 469. Walde Wrtb. ² 87 f. unter bēstia. Trautmann Wrtb. 65, Berneker Wrtb. I, 235.]

Avots: ME I, 538

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549

[dzê̦stra ² Usmaiten, aloeblättrige Krebsschere (stratoites aloides).]

Avots: ME I, 549

dzè̦strs ² : auch Bērzgale, Mar., Saikava, Warkl.: dz. laiks (neben dze̦stra putra) Bērzgale.

Avots: EH I, 357

dzē̦strs, [dzēstre, Reiher Für.], der Storch LD.; RKr. VIII, 97; [wohl zu dzēse],

Avots: ME I, 549

dzè̦strs ² Lös., [Laud.], = dze̦strs.

Avots: ME I, 549

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

êstrgiba,* der Appetit: Sprw. kāds aizdars, tāda ēstrgiba.

Avots: ME I, 577

ê̦sti, nagender Schmerz: sirdsapziņas ē̦sti, Gewissensbisse MWM. 1899, 478. Nach U. nur in der Verbindung sirdsē̦sti, sirdē̦sti, Herzenkummer gebräuchlich. Bei St. ēstes: ēstes sev darīt, sich selbst nagenden Kummer machen.

Avots: ME I, 577, 578

êstnesis, ein Eimer mit einem Deckel und zwei Henlkeln Tadaiken.

Avots: ME I, 578

ē̦stuôtiês, = ēsties, sich verzehren, sich grämen L., U.

Kļūdu labojums:
dringen = dringen; sehr energisch und kräftig arbeiten

Avots: ME I, 578

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

gliemē̦sts (unter gliẽmê̦za),

1) "= gliêmezis" (mit ìe ² und ê̦) Oknist n. FBR. XV, 193; ‡

2) ein Schimpfname
Warkl. (gliemê̦sts ² ), Wessen.

Avots: EH I, 394

‡ gre̦bê̦sts (li. grebė˜stas "Dachlatte"), eine nicht lange dünne Stange Kaltenbr.; eine Strohdachrute Auleja.

Avots: EH I, 401

‡ grēst, rächen Für. I: viņi, tuo gre#ch.

Avots: EH I, 405

ìedēstît, ‡

2) "= ìeaûdzinât 1" Frauenb.: tas tâ iedēstīts, - lai viņš ir muļķis, bet zin, kâ vajag.

Avots: EH I, 508

ìedēstît, einpflanzen: iedēstīju uozuoliņu BW. 17700, 1. Refl. - tiês, sich einpflanzen: nāk tādi kuoki pa gaisu un paši iedē̦stās vietā LP. V, 219.

Avots: ME II, 9

iedē̦sts,

1): nuovītis ie. Manz. Post. III, 124; 4): auch sonstige junge Pflanzen zum Auspflanzen (kollektiv):
iedē̦stu paši sẽja; tirgū ie. dārgs Sonnaxt.

Avots: EH I, 508

iedē̦sts,

1) die Pflanze
Manz. Lettus, Selb.;

2) "?": (kuoks) nuo ūdens smaršas atkal izplaukst un aug tādā augumā kâ iedē̦sts Glück Hiob 14, 9;

[3) in die Keime gelegtes Saatkorn
Trik.;

4) kāpuostu iedē̦sts Kl., Bers., junge Kohlpflanzen zum Auspflanzen].

Avots: ME II, 9

ìedzèst, zu löschen beginnen (beim Kartenspiel) Salis: ie. acis.

Avots: EH I, 511

ìeêst,

1): vai tu jau ieēdis (ein wenig gegesen)
esi? Oknist. guovs ieē̦dusi adatu. Refl. -tiês, ‡

3) ein wenig (essend) zu sich nehmen:
ieēdieties vēl pienu! Frauenb. ieē̦das tik un krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 512

ìeêst,

1) essend zu sich nehmen:
ve̦lns ieēdis pirmuo kumuosu LP. VII, 324;

[2) anfangen zu essen
L.: ieē̦sta maize "angeschnittenes Brot"]. ieē̦sti zuobi,

1) von der cariēs angefressene Zähne
MWM. VI, 143;

[2) vom Fressen ganz abgenutzte Zähne:
tas jau gluži ve̦cs zirgs: zuobi tam pa˙visam ieiē̦sti (tikai zuobu gali smaganās re̦dzami) Jürg.] Refl. - tiês,

1) sich an ein Essen gewöhnen
U.;

2) ich in etwas verbeissen
U.: Sprw. viņš ieēdās kâ ērce dūša. viņš uz mani ieēdies Ronneb. ve̦lns bij tâ ieēdies, ka ne par kuo apstāties LP. VI, 1, 466. viņa ieē̦dusies citā Zeib. Sk. 44.

Avots: ME II, 15

[ìekrèst, hineinschütteln: iekr. ābuolus zâlē Trik.]

Avots: ME II, 30

ìeplèst, auch ìeplest, aufreissen, aufsperren: knābi, acis, muti: viņi manis gaidīja acis ieplē̦tuši Purap. visi brīnĩ,damies ieplēta mutes kâ Rīgas vārtus LP. VI, 685. Refl. - tiês, sich ausbreiten, sich breit machen: nav gaismiņa ieplē̦tusies A. XVII, 318. viņš stāv man ieplēties ceļā. kāznieki ieplē̦tušies (gespannt) gaida, kas nu nuotiks LP. V, 285.

Avots: ME II, 52

ìeplêst, tr., einreissen, einen Riss tun: bikses, svārkus; ieplēst kādam ādu od. ādā, das Fell gerben; glāb vien kaķi nuo nāves, viņš tev ieplēsīs ruokā. Refl. - tiês, sich verletzen: visi, kas viņu grib uzcelt, ieplēsīsies Zach. 12, 3. Subst. ìeplê̦sums, der Riss, das Eingerissene.

Avots: ME II, 52

ìesêst, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: netīšām es iesēdu pie tautieša kamanās BW. 17889, 5. ve̦de̦kla dabū iesēst pie panākšiem ratuos BW. III, 1, 98. Refl. - tiês, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: vakarā iesēduos uozuoliņa laiviņā. brūte iesēžas vāģuos BW. III, 1, 12.

Avots: ME II, 63

ìetèst, (Balken) zu behauen anfangen: baļķus.

Avots: ME II, 81

‡ izblêt, einen blökenden (meckernden) Schrei von sich geben: mazais puika izblēj kâ aita AP.

Avots: EH I, 435

[izdēstît, auspflanzen: izd. visus atne̦stuos dē̦stus. Refl. - tiês, zur Genüge pflanzen.]

Avots: ME I, 727

izdzèst, tr., auslöschen: sveci, skalu, uguni. miegs izdzēš iz prāta visas bē̦das Kaudz. M.

Avots: ME I, 732

izêst,

1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡

3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,

1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;

2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.

Avots: EH I, 446

izêst (li. išė´sti, [aksl. izěsti]), tr.,

1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;

2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;

2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;

3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;

4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.

Avots: ME I, 735

‡ *izķēst "ausreinigen" Viļāni: viņa izķēde (> ostle. izčēde) istabu. izķēde ("iztukšuoja") putru nuo bļuodas.

Avots: EH I, 461

‡ izkrēst (li. iškrė˜sti "ausschütten" ),

1) "hinauswerfen":
zirgs juo izkrète ² nuo ratiem Kaltenbr. i. sniegus, mē̦slus Warkl. (vē̦tra) baznīcai luogus izkrēte Auleja;

2) vertun, vergeuden:
cik jis te izkrēte manta! Kaltenbr.;

3) heraussuchen ("izkrejuot") Bērzpils: i. biezumus nuo putras Dricēni, Viļāni.

Avots: EH I, 458

izlèst, izlest Elv., ausrechnen.

Avots: ME I, 763

izplêst, ‡

3) rodend erweitern (einen Acker)
Kaltenbr.: izplêse laukus lielus; ‡

4) mežsargs) bija it kâ izplē̦sts nuo ... baruona Janš. Dzimtene I ² ; 71, war dem Baron frappant ähnlich.
abi bē̦rni vienādi kâ izplē̦sti Frauenb., beide Kinder sind einander frappant ähnlich: kâ izplē̦sts pēc tevis Schnehpeln. Refl. -tiês,

3): sieh abplagen, sich müde und matt abarbeiten
Ahs.: strādnieks cauru dienu ižplēsies ar grūtiem darbiem.

Avots: EH I, 473

izplèst (li. išplė˜sti), izplest, tr.,

1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;

2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. ² 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte

Avots: ME I, 782, 783

izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;

2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;

2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;

3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.

Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen

Avots: ME I, 783

izsêst, intr., ausseigen: viņa izsēž nuo staklēm LA. nepazīstamais izsēda nuo ratiem Apsk. 1903, 150. Refl. - tiês,

1) aussteigen;

[2) sich nebst andern nach einem bestimmten Plan hinsetzen:
lika tiem izsēsties pa vietām Lis.;

3) sich mit Behagen hinsetzen;

4) sich wiederholt setzen:
izsēdās vienā vietā, izsēdās uotrā, ne˙kur nepalika Bauske.]

Avots: ME I, 796

‡ izšķēst Bewershof, Fest., Stockm., = izšķiêst 2: kuo tu izšķēd tik daudz naudas? Laud. tis visu mantu izšķēt Warkl.

Avots: EH I, 485

iztèst: iziet tīrumā, iztēš (haut ab nach erfolgter Auswahl) kuokus sakām Auleja.

Avots: EH I, 489

iztèst, tr., aushauen, ausmeisseln: galdam kājas; akmeņus vienādā lieluma bluķuos. mūsu priekšā stāv tauta, kuŗa, tâ sakuot, vēl iztešama Kaudz. St

Avots: ME I, 817

izvẽst (li. išvėsti), intr., sich abkühlen: jūs e̦sat bijuši sakarsuši un ātri izvē̦suši Latv., Sessw., Bers.

Avots: ME I, 828

jaûnuzplê̦sts, neugerodet: jaunuzplē̦stās zemes bija nuoplicinātas Konv. ² 2231.

Avots: ME II, 103

[* ķēst (erschlossen aus ostle. čēst), -žu, -du, sinnlos vergeuden Infl.]

Avots: ME II, 377

*I kēst: šis luops ķēž (verstreut) barību Dricēni. Vgl. auch saķēst I.

Avots: EH I, 700

‡ II ķẽst, -šu, -su Rutzau, tauschen, wechseln: ķ. zirgus. Vgl. saķẽst II.

Avots: EH I, 700

‡ *III ķẽst, zu erschliessen aus saķẽst III.

Avots: EH I, 700

‡ *IV ķēst, zu erschliessen aus ‡ *izķēst.

Avots: EH I, 700

‡ V ķẽst, -šu, -su Rutzau "sukât": ķ. linus.

Avots: EH I, 700

ķẽ̦stuve Rutzau, eine Flachshechel.

Avots: EH I, 700

‡ klêst ² (wo?), = klest: klēš kâ cūka.

Avots: EH I, 616

krèst,

1): drudzis kreš Lng., das Fieber schüttelt (ihn); mit Schwung werfen:
krètis ² puodu zemē Kaltenbr. kai ķeršu aiz rīkles, kai krè[tī]šu ² uz zemes ... Auleja; ‡

6) k. pa ausi, ohrfeigen
Warkl. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizkrēst.

Avots: EH I, 652

krèst [auch Trik., Wolmarshof] (li. krė˜sti "schütteln"), [krẽst Bl., Tr.], krešu, krètu (auch krēšu prs., krest inf.), tr.,

1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;

2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;

3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;

4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;

[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,

1) bange sein, beben
Elv.;

2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]

Avots: ME II, 276, 277

‡ *krēstelêt, zu erschliessen aus pìekrēstelêt.

Avots: EH I, 652

lēst, ‡

2) "kaut kuo taisīt nuo daļām" Domopol, Nautrēni: l. statini Nautrēni. l. (flechten)
zedini Domopol. l. slitu "salaist kuopā baļķus bez pāzes" ebenda.

Avots: EH I, 738

lēst, [lẽst Bl.], lēšu, lēsu, rechnen, zählen Biel. n. U. Vgl. lest; [ursprünglich wohl (s. Bartholomae IF. III, 43): lešu, lèsu, lèst].

Avots: ME II, 462

lē̦staugi: n. s. lē̦˜staũgs AP.

Avots: EH I, 738

lē̦staugi [BW. 12164], = lāstaugi (s. dies).

Avots: ME II, 462

mêst, -šu, -su Tr. IV, 366, Ruj. BW. 18901, Aijasch 14116; Etn. II, 99; LP. VI, 894, VII, 114; Vēr. II, 1262, [Kabillen }, = mêzt.

Avots: ME II, 621

nemēstniẽks: "Vīt." ME. II, 723 zu ersetzen durch "P. W. Šis ar mani tiesāties? 22".

Avots: EH II, 16

nemēstniẽks "?" brauc nu pruojām nemēstnieks! Vīt. [Bers. Wohl für richtiges namēstnieks (s. dies), indem na - als die hochlettische Form der Negation aufgefasst ist.]

Avots: ME II, 723

‡ nẽ̦staļi Sussikas "grüne Zacken an Frauengewändern" (?).

Avots: EH II, 24

nevēstē (loc. s.), ins Ungewisse(?): tas nuove̦d nevēstē. ceļš, kas tuo var nuovest nevēstē Krūza. kaut viņš ar nuove̦stu nevēstē MWM. X, 927. nevē̦sta oder nevēstē Peb. (nevēstī) liels, unerhört, ungemein gross Mag. IV, 2, 130. materiālā ziņā mēs pazaudējuši nevē̦sta daudz. šā nasta e̦suot neve̦sti (ungemein) smaga LP. VI, 74. [beruht wohl auf r. невѣсть"невѣдомо", vgl. z. B. r. невѣсть ("viel") что войска протло!]

Avots: ME II, 739

‡ nevèsteņ ² Pilda n. FBR. XIII, 53, unvermutet, zufällig.

Avots: EH II, 22

‡ nevèstie (loc. s.),

1) ungemein:
n. liels Grawendahl, Heidenfeld;

2) "buojā, panīkumā" Heidenfeld: aizies n. (= izputēs).

Avots: EH II, 22

nùodēstît: viss gabals nuodẽstīts (bepflanzt) AP.

Avots: EH II, 39

nùodēstît, tr., bepflanzen: lauku ar kartupeļiem.

Avots: ME II, 774

nùodzèst, [nùodzēsēt Warkl.], tr., ablöschen, auslöchen: uzrakstītuo, uguni.

Avots: ME II, 780

nùoêst,

4): senāk gan savu vīru nuoēdu Sonnaxt;

6): rāva ūdens nuoē̦d kājas Heidenfeld. karsta saule ģīmi tīri jē̦lu nuoē̦d ebenda. saule nuoē̦d lakatam krāsu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): auch Auleja, Frauenb., Segew.: aita bija ar zaļiem kartupeļiem nuoē̦dusies Seyershof; ‡

2) "ē̦duot nuodilt" (von Zähnen)
Auleja: kad tuo vien e̦d, tad zuobi nuoē̦das: ‡

3) sich mit etwas ausschliesslich beschäftigen (?):
ar malku vien nuoē̦das; cita ne˙kā nepadara Segew.; ‡

4) sich abhärmen:
kuo viņš nuoē̦das un nuoraizējas ar savām bē̦dām! Ar.

Avots: EH II, 44

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782

nùokrēst, ‡

2) schüttelnd abquälen (?):
dē̦ls ar drudzi nuokrē̦sts in nuomākts Manz. Post.4 953; ‡

3) (etwas Schweres od. mit Schwung) hinunterschleudern
Auleja; ‡

4) n. zirgu putās Trik., = sabraukt z. p. ‡ Refl. -tiês, erbeben BielU.: visi kauli nuokrešas.

Avots: EH II, 56

nùokrēst li. nukrė˜sti], tr., abschütteln: dzen, māmiņa, drauga bē̦rnu, kas nuokrēta rīta rasu! BW. 4277, 1.

Avots: ME II, 802

nùoplêst, ‡

4) = saplêst, zerreissend umbringen: vilki suni nuoplē̦suši Pas. XV, 483. pati savu aitu nuoplē̦susi 98 (ähnlich 108). Refl. -tiês,

1): darbā ... nuoplēsies Ciema spīg. 149. es būtu vairāk nuoplēsies, ja vajadzē̦tu strādāt ar tādu ... Anna Dzilna 81; ‡

2) bis zum Überdruss spleissen:
kartupeļu nuoracies, lûku nuoplēsies Pas. XII, 511.

Avots: EH II, 76

nùoplêst [li. nuplė´šti], tr.,

1) abspleissen, ab-, wegreissen:
nuoplē̦sta...lapa bij viņa mutē I Mos. 8, 11. drīz bij atslē̦ga nuoplē̦sta Dok. A.;

2) niederreissen, abtragen:
jumtu, namu;

3) abtragen, abnutzen:
drēbes, apavus. ve̦lns deviņus pārus vīžu nuoplēš, kamē̦r viens pāris sapre̦cas;

[4) heruntermachen, abkritisieren:
nuoplēst izrādi De̦glavs Rīga II, 1, 584.] Refl. -tiês, sich abquälen, sich abplacken: vecenīte nuoplēšās ar darbiem MWM. VIII, 592.

Avots: ME II, 831

‡ nùoprèst ² Aps., Mahlup, = nùovḕrpt: n. trīs kuodaļas pakulu.

Avots: EH II, 78

nùosêst,

2): valnis bij nuo vietas nuosē̦sts ... gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121; ‡

3) sich setzen:
nuosē̦da pūstuos Skaista n. FBR. XV, 49. nuosē̦da uz bluķa Pas. VIII, 49. nuosē̦da vecis ceļmalā Pas. III, 300.

Avots: EH II, 84

nùosêst [li. nusė´sti],

1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;

2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,

1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;

2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.

Avots: ME II, 845

‡ nùošķēstiês Bers. "= nùošķiêstiês": ka tik viņi tur nenuošķēžas ar dubļiem vai mē̦sliem!

Avots: EH II, 95

nùosprēst: gribēja n: (fertigspinnen) ze̦lta cimdeņus Pas. 1V, 508 (aus Welonen).

Avots: EH II, 89

nùosprēst, tr., abspinnen: kuodeliņa, kuodeliņa, kad es tevi nuosprēdīšu? BW. 6987.

Avots: ME II, 857

nùotèst, nùotest, tr.,

1) behauen:
nuoteš apses tapu LP. VII, 589;

2) abprügeln:
tad e̦suot viņu brangi nuotē̦suši Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME II, 874

‡ I nùotrēst, eine gewisse Zeit hindurch schwatzen Meiran: tâ vi,nas nuotrēsa visu dienu.

Avots: EH II, 101

‡ II nùotrēst Korwenhof "abprügeln".

Avots: EH II, 101

‡ nùovèstît, abfertigen, hinbestellen (nuosūtīt), abschicken (nuoraidīt), eine Botschaft ablassen Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "abfertigen", "ablassen", "abschicken").

Avots: EH II, 107

[padvēst (li. padvė˜sti "hinsterben") LKVv., eine Weile atmen.]

Avots: ME III, 21

[padzèst, teilweise löschen (tr.): p. uogles Bauske.]

Avots: ME III, 22

paêst,

1): nuo ... pakavām ... vai cita knibekļa, kur ... vajadzēja kalēja palīdzības, Stiprajam neiznāktu ne lāga paē̦sta diena Delle Negantais nieks 32; ‡

3) durchfressen
(li. praė´sti) Sonnaxt: žurkas paē̦d kulīti. ‡ Subst. paêšana, = paêdiẽns 1: darbs bij smags, bet p. laba Siuxt. tē̦vam un mātei jāduod p. Frauenb.

Avots: EH II, 131

paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,

1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;

2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. ² 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,

1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;

[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].

Avots: ME III, 25

pakrēst [li. pakrė˜sti], intr., tr., ein wenig schütteln: meža māte pakreš zīžu matiem A. XX, 516.

Avots: ME III, 49

pakrẽstiņas Smilt., = pakrejas, pakrējums.

Avots: ME III, 49

[palēsts U., = palēpne.]

Avots: ME III, 59

paplèst, Refl. -tiês: zeme pasaplēte Pas. IX, 544. nuo pirmās dienas, kad paplētās acis Jauns. Neskaties saulē 26.

Avots: EH XIII, 163

paplêst, ‡

2) ein wenig beissen:
lielās cūkas mazuos paplēsa, kad bij sveši Siuxt. Refl. -tiês, ‡

2) für sich ein wenig pflücken Kaltenbr.:
cik kuŗš pasaplēse, tik ir aizne̦s:

Avots: EH XIII, 163

paplèst, paplest, tr., ein wenig breit machen: acis, muti. vīrs paplēta mēteli Purap. Refl. -tiês, sich ein wenig breit machen, sich öffnen: mute paplešas Līv.

Avots: ME III, 82

paplêst [li. paplė´šti], tr., etwas reissen, spleissen: aude̦klu, skalus. Refl. -tiês, sich ein wenig raufen, prügeln: vīrs paplēšas ar sievu MWM. VIII, 242.

Avots: ME III, 82

pãrdēstît, tr., umpflanzen: kuoks pārdēstīts labi neaug.

Avots: ME III, 153

[pãrdzèst,

1) ausstreichen:
pārdzēsa jau nuodejuotuos nummurus Jaunie mērn. laiki I, 46;

2) von neuem löschen.]

Avots: ME III, 154

‡ pãrêst,

1) entzweikauen
Sonnaxt: valgu zirgs var p.;

2) (eine gewisse Fläche nicht gründlich) abgrasen
Siuxt: kad nuopļāva rudzus, tad rugājuos laida zirgus; kad zirgi (tuos) pārēda, tad laida guovis;

3) im Lauf einer gewissen Zeit aufessen
Auleja: cik cilvē̦ks savā mūžā nepārē̦d maizes vien! Oknist;

4) = pãrêstiês Auleja.

Avots: EH XIII, 199

pãrêstiês, sich überessen, überfressen: rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu (od. jē̦las gaļas) pārēdies. ste̦n, kâ aknu pārēdies.

Avots: ME III, 155

pãrplèst, ‡ Refl. -tiês, sich über etwas hin ausbreiten: tu, mitrā migla, pārplēties pār upi, ieleju Grünbergs Zvārguļi 19. liesa bij pārplē̦tusēs pa[r] kuņģi Frauenb.

Avots: EH XIII, 208

pãrplêst, tr., durch-, entzweireissen: Jē̦kabs pārplēsa savas drēbes I Mos. 37, 34. pārplē̦suši meitu pa vidu LP. VII, 187. Refl. -tiês, sich entzweireissen: es taču nevaru pārplēsties.

Avots: ME III, 170

[pãrplèst, hinüberbreiten: p. palagu visai gultai pāri.]

Avots: ME III, 170

‡ pārprèst ² Mahlup, umspinnen: vai cik šķīsta tĩ dzijs! būs jāpārprēž.

Avots: EH XIII, 208

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174

pãrvēst, [übermässig abgekühlt werden, zu lange der Kühle ausgesetzt sein]: ārā pārvēsis, nuopurinājās Duomas III, 2.

Avots: ME III, 187

pasêst,

1): "eine Zeitlang sitzen"
ME. III, 97 zu streichen; ‡

2) sich hinsetzen:
tiems, katri bija pasē̦duši Günther Altle. Sprachd. I, 81; ‡

3) = pãrsêst: vai nevar p. tâlāk? Dunika. Refl. -tiês: "eine Zeitlang gemütlich sitzen"
ME. III, 97 zu streichen.

Avots: EH XIII, 171

pasêst [li. pasė´sti, slav. posěsti], intr., eine Zeitlang sitzen, sich unter etwas setzen: šī priedīte ze̦mu dē̦ta, tur pasēdu raudādama BW. 10633. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich sitzen, sich unter etwas setzen; [sich hinsetzen Kur. Nehrung: pavaduones... pasē̦dušās zâlē un gaidījušas Pas. II, 120].

Avots: ME III, 97

pasprēst, tr., etwas spinnen: pasprēd tievu dzīpariņu! BW. 3269.

Avots: ME III, 105

[patèst, ein wenig behauen: p. mietu asāku.]

Avots: ME III, 121

pavèste,* die Anzeige, die Nachricht: dabūja nuo tiesas pavēsti A. v. J. 1897, S. 528. atnākuse pavēste, lai viņš aizejuot uz muižu Jaun. mežk. 70.

Avots: ME III, 137

pavèstît, erzählen, mitteilen, ankündigen: viņa skan, pavēstīdama nāves uzvaras gājienu Vēr. II, 965. pavèstĩjums, die Mitteilung, die Nachricht: nelaimes pavēstījums LP. 1, 179.

Avots: ME III, 137

‡ pavēsts, -s. = pavèste: izne̦sāt pie pagasta valdes un tiesas aicināmiem pavēstis Janš. Bandavā I, 140.

Avots: EH XIII, 190

pìedēstît,

1) zu-, hinzupflanzen;

2) vollpflanzen.

Avots: ME III, 245

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìekrēst,

1) schüttelnd anhäufen:
p. ābuolus Wolm.;

2) "mit Abfallendem füllen":
sukājuot piekrēst pilnu sauju matu Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 260

pìekrēstelêt Warkl., = piekraistît 2: p. grīdu ar dubļiem.

Avots: ME III, 260

pìeplêst,

1) dazu-, hinzureissen:
vēl vilnainu vesti es pats nuo savas puses pieplēsu klāt Latv.;

2) zur Genüge, ein genügendes Quantum reissen, raufen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku, ar kājām pieplēš sūnu un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Biržgalis). akmeņi gan jau pieplēsti Saul. III, 101.

Avots: ME III, 280

pìesêst,

1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;

2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;

3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;

2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.

Avots: ME III, 288, 289

pìetèst, pìetest Wid., zuhauen, zurechthauen, durch Behauen passend machen: lai kuoki uzgultuos viens uz uotru, viņi jāpieteš Konv. 1338.

Avots: ME III, 303

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

II plèst (li. plė˜sti), plẽst Bl., plešu, plètu, s. plest.

Avots: ME III, 341

plēste "?": bluķus saskalda un saplēšzināma re̦snuma plēstēs A. XXI, 442.

Avots: ME III, 341

plêstin, zur Verstärkung von plêst: drēbes tika plēstin nuoplē̦stas BW. III, 3, S. 862.

Avots: ME III, 341

prèst N.- Peb., prèst ² Lis., Golg., Mar., A.-Schwanb., Oppek. n. U., -žu; -du, tr., spinnen, vḕrpt: (meitas) vilnu kārs; vilnu prēž BW. 6957. vakarā vilnu prēdu, rītā sedzu villeniņu 6889. prēžu, prēžu, steidzu, steidzu deviņiem ratiņiem 25436, 7 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig) spinnen: prēdies (Var.: sprēdies, vērpies), mana kuodeļlņa! BW. 6988,1. Subst. prēdẽja, prē̦dãja, die Spinnerin: mūsu meitas prē̦dājiņas BW. 7011, 5 var. Aus r. прясть.

Avots: ME III, 390

prìekšvēstnesis,* prìekšvēstniẽks* MWM. VI, 361. der Vorbote: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekš-. vēstneši Stari III, 222.

Avots: ME III, 398

prìekšvē̦sture* MWM. XI, 200, die Vorgeschichte.

Avots: ME III, 398

prìekšvē̦sturisks* Etn. IV, 140, vorgeschichtlich: priekšvē̦sturiski kapi J. R. VII, 18.

Avots: ME III, 398

‡ pusplê̦sts, = pušplê̦sts: ne pusplē̦stu vārdu sacīja, er liess sich mit keinem Wort aus Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "auslassen"). es par tuo lietu viņam nee̦smu minējis ne ar pusplē̦stu vārdu Wessen.

Avots: EH II, 333

pušplê̦sts, zerrissen, zur Hälfte gerissen; ne pušplē̦sta vārda od. vārdiņa, kein Wort, kein Sterbenswörtchen, keine Silbe: tā neuzdruošinājas ne pušplē̦sta vārdiņa sacīt Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 328. jaunkundze neapjautājas ne ar pušplē̦stu vārdiņu pēc aizceļuojuošā kunga Krišs Laksts 49.

Avots: ME III, 439

‡ rêst ² (prs. rêšu ² ) Rutzau n. FBR. VIII, 135, = riest III 6.

Avots: EH II, 370

rēstes: zu rẽkšas??

Avots: EH II, 370

rēstes, rēstiņas, die Brunnenhölzer; auch: "aizžuoguojumi kaut kurai bailīgai vietai" Fockenhof. Zu reste(s)?

Avots: ME III, 521

sadēstît, tr., stecken, pflanzen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen) Spr.: stādus, puķes, uogulājus, kuokus.

Avots: ME II, 610

sadzèst,

1) eine gewisse Zeit hindurch löschen:
s. ugunsgrē̦ku līdz pašam vakaram;

2) viel löschen:
s. daudz uogļu PS.

Avots: ME III, 620

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês, ‡

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

I saķēst "verstreuen, auseinander werfen (Stroh, Futter)": tas luops tikai saķēž barību Dricē̦ni; in Wetonen spreche man (sa)ķērst für (sa)kēst.

Avots: ME II, 663

II saķēst "= samituot": dātali sakē̦sti RKr. XVI 93. Dürfte auf li. keisti (in žem. Aussprache) beruhen.

Avots: ME II, 663

III saķēst, = savākt, sajemt: s. labību Dunika.

Avots: ME II, 663

‡ IV saķẽst zirgus Rutzau "mit Fussfesseln zwei Pferde so aneinander binden, dass ein Vorderfuss des einen Pferdes mit demselben (d. h. rechten resp. linken) Vorderfuss des andern Pferdes verknüpft ist". Zu saķẽst III?

Avots: EH XVI, 422

sakrēst, ‡

3) zusammenschütteln:
s. sviestu katlā Pas. XV, 257; ‡

4) "sparīgi samest" Auleja: sakrēte visas sūnas pie klēts. ‡ Refl. -tiês Auleja "einander Schläge versetzen".

Avots: EH XVI, 419

sakrēst,

1) "zusammenharken (Heu) aus einer feuchten Stelle":
s. sîenu Welonen;

2) (vieles) herunterschütteln:
s. daudz ābuolu Wolmarshof.

Avots: ME II, 655

saplêst, Refl. -tiês,

2): "sakauties" Orellen; ‡

3) = sapũlêtiês Frauenb.: kad pašam sava dzīve, tad dikti saplēšas.

Avots: EH XVI, 437

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME II, 703

‡ saprēst, = savḕrpt: lini saprē̦sti Ciema spīg. 192.

Avots: EH XVI, 439

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sasêst(iês),

1): Ģe̦rtrūde ar krustmāti sasēda virtuvē šūt A. Upītis Ģertr. 144; ‡

2) sich senken (von trockenen Stoffen) und fester (dichter) werden:
siens ir sasēdis Linden in Kurl. nuopļautās ... pļavas ar ... vēl nesasē̦dušām kaudzēm A. Upītis Pirmā nakts 138. ar mīkstuo laiku sniegs ir krietni sasēdies Seyershof. (stirāji) nesasēdās tik ātri Jauns. B. grm. ³ I, 20.

Avots: EH XVI, 446

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sašķēst,

2): "mit ê" Serben.

Avots: EH XVI, 454

sašķēst,

1) (?), intr., zusammenfallen, zertrümmert werden:
kuģis sašķēst pret klinti Asp.; für sašķîst?

2) = sašķḕrst, saplêst (skalu malku; -žu, -du) Serben;

3) "sarûgt": rūgušpiens par daudz sašķēdis (?) Dunika.

Avots: ME III, 755

satèst,

1) (mit dem Breitbeil) zusammenhauen
LKVv., zerhauen: s. visu kuoku skaidās Saikava;

2) behauen:
s. baļķus, dēļu malas;

3) hauend produzieren:
s. daudz skaidu Bauske.

Avots: ME III, 762

savēst, ‡

2) sich erkälten
(mit è ² ) Wallhof n. FBR. XVIII, 14.

Avots: EH XVI, 465

savēst, kühl, kalt werden: savē̦sušiem luocekļiem Upītis Sieviete 283. Refl. -tiês, sich erkälten Wid.: lai dze̦strā laikā Anna nesavē̦stuos A. XI, 44.

Avots: ME III, 786

savèstît, zusammenberufen Spr.: mūs savēstījat Seif. II, 86.

Avots: ME III, 786

se̦nvē̦sture,* die Altertumskunde PS.

Avots: ME III, 818

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês, ‡

3) aufhören (rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483

sêst (li. sė´sti, slav. sěsti "sich setzen"), sê̦stu (sēžu U.) sê̦du Rutzau und sêdu, intr.,

1) sich setzen:
sē̦stu (Var.: sē̦stuos, sēžuos) brāļu vidiņā BW. 14088. sēst[i], māsiņa, aiz galdiņa! 17352. sēst[i], ve̦de̦kla, kamanās! 23700,1. Jān[i]s sē̦st šūpelī Pas. II, 133 (aus Rositten). lai sē̦stuot zirgam mugarā 49. - vīrietis tūliņ vēl ārā nesēda (stieg nicht gleich aus) Janš. Bandavā II, 248;

2) sitzen
(?) U. Refl. -tiês,

1) sich setzen:
visi sē̦stas ap galdu BW. III, l, 96. pēc tam sē̦stas pie launaga Etn. II, 128. Pēteris sē̦stas uz ve̦zuma Blaum. sē̦stuos tautas kamanās BW. 16967, 10;

2) sich senken
U.; an Volumen, Ausdehnung abnehmen U.: jāievē̦ruo, ka ē̦ka sēdīsies Būvmācība 18. Zu sêdêt.

Avots: ME III, 832

sē̦stava: auch ( die Sitzhank im Webstuhl; mit ê̦ ² ) AP. (hier daneben ein gleichbed. sê̦stave ² ?, Ramkau.

Avots: EH II, 483

sē̦stava U., Zaravič, Bielenstein Holzb. 402, sē̦stuve, eine Bank Zaravič, die Sitzbank im Webstuhl U.: Anlīze . . . piesēdās uz stakļu sē̦stuves Janš. Dzimtene ² II, 248.

Avots: ME III, 832

sêstin, Adv., zur Verstärkung von sêst: mūziķi tirgus placi bij sēstin apsē̦duši A. XI, 452.

Avots: ME III, 832

sē̦sts: auch (mit ê̦ ² ) Dunika, NB., Perkunen; (Sitzbank im Boot) Sarraiken n. BielU.

Avots: EH II, 483

sē̦sts Wid., Lasd., sê̦sta ² Rutzau, die Sitzbank im Webstuhl Lasd., Rutzau, im Boot Wid., Lasd.: tē̦vs izceļ... sē̦stu, iesē̦stas strellēs A. Brigadere. Ruobs, laivu ūdenī ierāvis, ielēca..., nuosēdās cieti uz sē̦sta Janš. Tie, kas uz ūdens 13. uz priekšējā sē̦sta nuosēdies Apsk. v. J. 1903, S. 68.

Avots: ME III, 832

sē̦stuve (unter sē̦stava): auch (die Sitzbank im Webstulal) AP. (mit ê̦ ² ).

Avots: EH II, 483

sir̂dê̦sti ² (nom. pl.) Iw., sirdē̦sti U., Spr., sirdsē̦sti U., sirdsē̦das St., Dr., selten der Singular, ein loc. s. sirdēstī BW. 13250, 42, Herzenskümmernis, nagender Kummer; Gewissensbisse U.: puisīšam brālīšam div[i] sirdsē̦sti (Var.: sirdē̦sti) gadiņā: ņe̦m līgavu, tā nenāca, sēj miezīšus, tie neauga BW. 12916. pie māmiņas uzaugdama sirdsēstiņus neredzēju 23997. bij man vienas meitas dēļ turēt lielu sirdēstiņu (Var.: sirdsēstiņu, sirgastīti) 11068. gaŗa bija tam naksniņa, kas gulēja sirdē̦stuos (Var.: sirdsē̦stuos) 24937. nedari jel man sirdsē̦das! St. tu esi man palīdzēj[i]s nuo muokām un sirdsē̦dām Gesangbuch. Rebeka daudz sirdē̦stu piecieš Glück I Mos, 27. viņš izdalīs tiem sirdē̦stus Hiob 21, 17. sirdsē̦du asaras Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 17. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109.

Avots: ME III, 842

sirdēsties: "Apsk." ME. lII, 842 zu ersetzen durch "Apsk. 1903, S. 52".

Avots: EH II, 487

sir̂dê̦sts (s. unter sir̂dê̦sti ² ): nagender Kummer: puķe auga bez sirdē̦sta BW. 4182 (aus Rönnen). viņa par daudz neieje̦m tadu sirdē̦stu ("daudz nebē̦dājas") Frauenb. es turēju lielu sirdē̦stu (war sehr besorgt), kad es maizi cepu Strasden.

Avots: EH II, 487, 488

*I šķēst, zu erschliessen aus sašķēst.

Avots: ME IV, 38

II šķèst ² , -žu, -du Festen, Bewershof, Stockm., Laud., (mit ê ² ) Mitau, = šķērst 2; šķèst Smilten, šķêst Bers., = šķērst 1.

Avots: ME IV, 38

šķēsts (?) "ein Holzscheit, Knüppel".

Avots: ME IV, 38

‡ slìmē̦sts ² Lubn. n. FBR. XVII, 128, = slĩme̦sts (?).

Avots: EH II, 527

spē̦sts (??) U., = spiets.

Avots: ME III, 993

sprèst ² ,

1): auch Auleja, Borchow, Eglūna, Kaltenbr., Lubn., Marienhausen, Oknist, Pilda, Preiļi, Višķi; lika s. linus Azand. 186; ‡

2) "den Kopf gegen den Boden stützend, die Beine in der Luft hin und her bewegen"
Saikava. Subst. spre̦dājs und sprēdējs: sprẽ̦dājs BW. 7053, (mit è̦ ² ) Kaltenbr., fem. sprē̦dāja BW. 705, (mit è̦ ² ) Saikava; sprēdējs BW. 7044, fem. sprēdēja Prl., Demin. sprēdẽjiņa BW. 6990.

Avots: EH II, 559

sprèst ² Prl., Lös., Saikava, Selsau, Schwanb., Warkl., sprēst Wessen, Lasd., Plm., Infl., -žu, -du, = prèst (mit der Spindel U., Blelenstein Holzb. 380, Dr.) spinnen: vilnu, linus, pakulas. vakarā vilnu sprēda (Var.: prēda, vērpa) BW. 6889, 2. sprēžu... paladziņu 2276 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig-) spinnen: sprēdies (Var.: vērpies, prēdies), mana kuodeliņa! BW. 6988, 1 var. Subst. sprēšana, das Spinnen, sprē̦dums, das vollendete Spinnen; das Gesponnene; sprēdẽjs, sprē̦dājs, wer spinnt: ja... sprēdēja izsprē̦stu... tik daudz... Austriņš M. Z. 8. tautiņas aizveda sprē̦dājiņu (Var.: vērpējiņu) BW. 18210 var, ratenītis viegli te̦k, sprē̦dājiņa jauki dzied 705 var.

Avots: ME III, 1018

sprē̦stave "derjenige Tell des Spinnrades, wo die Kunkel angebracht wird": viņš sprē̦stavi nuolauza Lubn.

Avots: ME III, 1018

sprēstiča, = sprēslīca (? vgl. Bw.18210): kuodeļa, sprēstiča pa namu dancuoja VL. n. B. Vēstn.

Avots: ME III, 1018

sprēstiņš Jürg. "ein Dreieck im Hemd über den Schultern" Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: ME III, 1018

I tēst,

1): prs. tešu (prt. tèsu ² ) Liepna, tèšu Smilt., (mit è ² ) Kaltenbr., Meselau, N.-Laitzen, Saikava, Sonnaxt, (mit ê ² ) AP., Lemb., N.-Peb., Ramkau, Selg., Stenden; ‡

3) prügeln
(mit è; prs. tešu) Smilt. ‡ Subst. tè̦sàjs ² Kaltenbr., wer behaut. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 717.

Avots: EH II, 678

I tēst,

1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è ² ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê ² ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;

2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.

Avots: ME IV, 175, 176

II tèst: auch C., (prs. tešu) Smilt., (mit è ² , prs. tēšu) Saikava, (mit ê ² ; prs. tešu) Jürg., (prs. têšu ² ) N.-Peb.

Avots: EH II, 678

II tèst Wolmarshof, (mit è ² ) Golg., Sessw., (mit ê ² ) Stenden, Praes. tešu (Golg.) od. tèšu (Wolmarshof, [mit è ² ] Sessw., [mit ê ² ] Stenden), Praet. tèsu, = test II, husten.

Avots: ME IV, 176

trēst, ‡

3) schwatzen
(mit è ² ) Meiran.

Avots: EH II, 694

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è ² ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233

‡ uzdēstît, auf etwas anpflanzen: u. uz kapa puķes.

Avots: EH II, 721

uzêst,

1) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen:
uzē̦duši kluosterī ieduotuo maizi Janš. Mežv. ļ. I, 60. uzēda vakariņas II, 323. vai nav kas kuo uzēst?

2) als Nachkost geniessen
Spr.: uzēst kuo saldu virsū;

3) aufessen:
tas (= sirmītis) bija visu sìenu uzēdis Janš. Mežv. ļ. I, 346, Refl. -tiês,

1) etwas essen, fressen, geniessen, einen Imbiss nehmen:
lai uzē̦duoties uogu Janš. Bandavā lI, 88, var pagrābties pa saujai (sc.: pupu vai zirņu) un uzēsties 218. zirgu... ielaidu te˙pat dārzā, lai uzē̦das Precību viesulis 41;

2) als Nachkost essen:
beigās uzēsties salduo ēdienu Erlaa, Ogershof, Segew., Widdrisch. viņš vairāk uzēdies (hat mehr gegessen als nötig, zuträglich) Drosth.;

3) sich auffüttern, fett werden
U.: sivē̦ns uzēdies Bauske, Bers., Dond., Saikava;

4) zornig werden
(perfektiv): viņš man uzēdies (ist auf mich erzürnt) Adsel, Bers., Dond., PS.;

5) (auf etw. od. jem.) versessen sein:
puisis uz meitas kâ uzvdies (ist sehr verliebt) Arrasch, Jürg. viņš uz manis kâ uz˙ēdies ("lässt mich nicht in Ruhe") AP.

Avots: ME IV, 330, 331

I uzplêst,

2): auch Iw., Ramkau.

Avots: EH II, 730

I uzplêst (li. užplė´šti "hinaufreissen"),

1) auf-, losreissen:
uzplēst vē̦stuli;

2) (einen Neubruch) zum erstenmal aufpflügen
Spr.: uzplēst atmatu. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. pļavas uzplēšana ir grūts darbs Schwitten. lai... nuocē̦rt meža gabalu, tad lai... tuo uzplēš Pas. IV, 495. bij jāuzplēš un jāapsēj Apsk. v. J. 1903, S. 210.

Avots: ME IV, 366

II uzplèst,

1) auf, über etw. ausbreiten:
uzplēst lakatu uz ple̦ciem Fehteln, Kalz., Odensee. uzplēst plēteni uz ragavām Ramkau;

2) ausbreitend öffnen:
uzplēst lietussargu. Refl. -tiês, sich über, auf etw. ausbreiten, seine Kleider über etw. ausbreiten Spr.

Avots: ME IV, 366

uzsêst: u. zirgam mugarā Sonnaxt. cepure tīri labi uzsēda iesmā A. Upītis Sm. lapa 183.

Avots: EH II, 732

uzsêst (li. užsė´sti, ksl. vъ[z]sěsti "sich setzen auf"), sich aufsetzen Dunika: u. (figürlich) kam uz kakla Bauske. māte uzsē̦duse... kalna galiņā BW. 13268, 21. uz... jumta uzsē̦da (gespr. ostle.: izsāda) krauklītis Pas. III, 318. Refl. -tiês, sich aufsetzen: vecītis uzsēdies uz laivas malas LP. VII, 614. uzsē̦stas kaudzei jāšus Vagn. Jaun. R. 3, 6.

Avots: ME IV, 376

uztèst,

1) behauend auf etw. fallen lassen:
uztēst kam skaidas virsū;

2) Schläge versetzen:
uztēst zē̦nam labi krietni Bauske.

Avots: ME IV, 392

*I vēst,

1) wehen, hauchen
(eig. u. fig.): vēji . . . nuo austriem vēda J. Alunāns. mājiņa vēda vienkāršību Skalbe Pazem. dv. 45;

2) fächeln, wedeln:
daži mutautiņiem vēda Juris Brasa 335. ar uotru smaršu puķi vēda JR. VII, 113. Vgl. vẽdinât.

Avots: ME IV, 570

II vêst ² : starp zuobu rindām tas vēš (haucht aus) ... piķi un sē̦ru kâ pūķis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 109.

Avots: EH II, 779

II vêst ² (li. vésti "kühl werden"), -šu, -su, schwer atmen Hofzumberge: burvis tâ kâ pūķis vēš un sprauslā Druva I, 143. Subst. vē̦sums: kluss un palē̦ns vē̦sums (ein stilles, sanftes Sausen) Glück I. Kön. 19, 12. Vgl. auch savēst.

Avots: ME IV, 570, 571

vē̦sta Für. I, = vèsts.

Avots: ME IV, 571

vē̦stava, s. vē̦rstava.

Avots: ME IV, 571

vēste, s. vèsts.

Avots: ME IV, 571

vēstiês,

1) = vèrsties, sich wenden Erlaa: maniem brāļiem zemes lietas vēšas: tie ē̦das, nīdas, skaldās, raujas, plêšas Blaum.;

2) "= viesties, vairuoties" (??) Nötk. (mit è).

Avots: ME IV, 571

‡ vèstījiens, Benachrichtigung, Botschaft: gaidīdams ve̦cākā vēstījienu Vindedze 98.

Avots: EH II, 779

vēstis, s. vèsts.

Avots: ME IV, 571

vèstît, ‡

3) durch eine Botschaft zu kommen auffordem:
nāburgs, uz miršanu ... gulē̦dams, pie sev vēstīja mācītāju Girgensohn, Stāsti, pasakas, dziesmas 11.

Avots: EH II, 779

vèstît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) benachrichtigen, zu wissen tun
U.: rīta blāzma vēstī gaismu Stāsts Krieviņ 9. kapa akmens . . . vēsta, kas Glüks bijis Latvju tauta XI, 1, 28;

2) schicken
U.: cietumniekus vēstīt, Arrestanten transportieren Erlaa, Kokn. und Peb. n. U.

Avots: ME IV, 571

vèstkãrĩba* = ziņkãrĩba, die Neugier, Wissbegier Vēr. I, 1211.

Avots: ME IV, 571

vèstkãrîgs,* = zîņkãrîgs, neugierig, wissbegierig: mācītājs vēstkārīgs uzskatīja viesi Kalniņš Ozolk. māc. I1.

Avots: ME IV, 571

vèstnesis (f. -se ), der Überbringer einer Nachricht, der Bote L., U.: Sprw. slinkums bada vēstnesis Br. sak. v. 1133. vēstnešus sūtām caur visām Izraēļa ruobežām Glück I. Sam. 11, 3. rīta vēstnese MWM. VI, 815. Plur. vēstneši, die Boten, die das Herannahen des Bräutigamsgefolges im Hause der Braut melden Gr.-Buschh.: viņš bija vēstnešuos.

Avots: ME IV, 571

vèstniẽcĩba, die Gesandtschaft L.

Avots: ME IV, 571

vèstnieks, der Bote, Botschafter L.,U.: patiesības vēstnieks MWM. VIII, 394.

Avots: ME IV, 571

I vèsts, -s,

1): auch C., Smilt, Trik., (mit ê ² ) AP. (hier dazu der gen. pl. vêšķu ² ), Stenden.

Avots: EH II, 779

I vèsts Wolm. u. a., vẽsts Tr., -s,

1) vēste Manz. Lettus, bei Glück auch vē̦sts, -a, die Nachricht, Botschaft
(unbek. in Dond., Dunika, Stenden): prieka vēsts LP. IV, 16. priecīgas vēstes nest Manz. Post. I, 51. laba vēsts Glück Spr. Sal. 25, 25. labus vē̦stus nesīs Thessal. 3, 6. lūkuo, kâ . . . klājas un . . . nes man vē̦stus atpakaļ! I. Mos. 37, 74. vēstis izpaustu II. Makkab. 9, 24. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos BW. 1257. vēstiņ[a] nāca Vāczemē 4628 var. neriestum... vēstis tauteņās 9994. nuones vēsti bāliņam! 30410 var. viņa bez vēsts nuozuduse LP. VII, 358. nuo spīganas ne vēsts (keine Spur) VI, 56. nuo ceļa vairs ne vēsts 154 (ähnlich: VII, 953). ne vēstēs! es ist keine Spur davon zu hören Mag. XIII, 3, 70. - vēšķu (vēsķu L. ) diena St., Mariä Verkündigung (nach U. nicht gewöhnl.);

2) vēstis Manz., auch vē̦sts Glück, der Bote, Botschafter: Onijus pasumināja . . . vēsti cienīgi un pieņēme . . . grāmatas Glück I. Makkab. 12, 8. Jūdu vē̦sti ir pie mums nākuši 14, 22. neģi es... uz taviem vē̦stiem . . . runāju IV. Mos. 24, 12. Nebst li. vestis "Nachricht"
Lit. Mitt. V, 164 aus r. вѣсть dass.

Avots: ME IV, 571

II vē̦sts: mit t nach auksts, salts, silts, karsts?

Avots: EH II, 779

II vē̦sts, luftig Manz. Lettus; kühl Für. I (unter dze̦strs).

Avots: ME IV, 571

vè̦stule* Kronw., der Brief.

Avots: ME IV, 571

vè̦stulnieks,*

1) der Briefsteller:
šacha vē̦stulnieks Austr.;

2) der Postillon
Wid.

Avots: ME IV, 571

‡ vē̦stuļuôt,* Briefe schreiben: vē̦stuļuošana ir tīrā niekuošanās Purapuķe Mazie stāsti (1931), 19.

Avots: EH II, 779

vè̦sture* Kronw., Geschichte, Geschichtswissenschaft: se̦nuo laiku, vidus laiku, jaunuo laiku vē̦sture. literātūras vē̦sture.

Avots: ME IV, 571

vè̦sturisks,* geschichtlich, historisch.

Avots: ME IV, 571

vè̦sturnieks,* der Geschichtsforscher, Historiker.

Avots: ME IV, 571

vē̦stuve, s. vē̦rstava.

Avots: ME IV, 571

sirdēsties, sirdē̦stuoties L., Herzeleid haben, sich mühen, kümmern, grämen Für. I: nuo tās lielās bļaušanas un sirdē̦stuošanās Apsk.

Avots: ME III, 842

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

acĩba,

1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;

2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.

Avots: ME I, 7

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

aizaids B. Vēstn., für azaîds.

Avots: ME I, 17

àizars: àizara ² auch Golg. In Oknist nennt man àizara ² eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29

àizjaũda, Vorahnung: mātes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32

‡ àizlîdêt, (teilweise?) verregnen lassen AP., B. Vēstn.: a. sienu.

Avots: EH I, 37

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

aîzmaûts ² Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44

àizpuse, die hintere Seite, die Rückseite: līdz galvas aizpusei B. Vēstn.; vēja aizpusē, an einem vor dem Winde geschützten Orte Mitau.

Avots: ME I, 45

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48

aizsar̂dzniẽks, f. -iẽce, der Beschützer B. Vēstn.

Avots: ME I, 48

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60