Paplašinātā meklēšana

‡ àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

àizvakar, vorgestern; àizvakarẽjs, vorgestrig: aizvakarējā diena; adv. àizvakardìen, vorgestern; àizvakarrît, am Morgen des vorgestrigen Tages.

Avots: ME I, 58

‡ àizvakara (gen. s.), vorgestrig: staļļa durvis aizvakara vē̦rumiņu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 61

‡ àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61

‡ àizvakarvakarā, am vorgestrigen Abend.

Avots: EH I, 61

akar: auch in Ronneb. n. Pas. IV, 98, Salisb. n. BielU., AP., Kaugurciems.

Avots: EH I, 65

[a(t)kar, in Ronneburg für schriftle. atkal "wieder"; zu atkãrties? vgl. li. ãtkaras "неохотный".]

Avots: ME I, 165

akar, in Walk u. Smilt. für atkal, wieder: ej ar dievu, nāc akar BW. 8499.

Kļūdu labojums:
8449 = 8439, 3 var.

Avots: ME I, 62

‡ apčakarêt, von allen Seiten durchstöchern, durchwühlen, -schüren: a. e̦ze̦ru (beim Krebsen), uotra kabatas, ugunskuru.

Avots: EH I, 76

bezsakara vārdi, zusammenhanglose, nicht zusammenhängende Worte MWM. VIII, 123. *

Avots: ME I, 286

čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.

Avots: ME I, 401

‡ čakaris,

1) wer wühlt, stochert (und sich dabei hin und wieder etwas aneignet
C.) Bē̦rzgale, Fest., Golg.;

2) ein unartiges Kind
Lubn.

Avots: EH I, 282, 283

‡ čakarne̦ns Seyershof, uneben ("grumbuļains").

Avots: EH I, 283

‡ čakarnica, eine, die wühlt, stochert: č. tautu meita čakarēt čakarēja BW. piel. ² 25195, 2.

Avots: EH I, 283

‡ čakarnieks, der Baggerer (?): "čakarnieki", me̦klē̦dami Daugavas dibe̦nā nuogrimušuos kuokus, ... uzķēra kādu līķi Jaun. Ziņas v. 27 August 1928.

Avots: EH I, 283

‡ čakarnis Dobl., Gold., Salisb., Seyershof, čakarns, čakarns Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis, = čakãrns: sila čakarnam BW. 9809, 1 var. līduma čakarņam 9805, 4 var.

Avots: EH I, 283

I čakars (unter čakãrns),

1): BW. 9809, 1 var.; ‡

4) "?": ŗūk kâ ezis čakarā Juris Brasa 423.

Avots: EH I, 283

dakarêt,

1): auch Salis;

4): "Tee od. etwas anderes hörbar (um)rühren"
Grenzhof.

Avots: EH I, 303

dakarêt, -ēju,

1) betteln (namentlich von Zigeunern):
man kauns iet dakarēt Ruj., Salisb.;

2) tanzen wie Zigeuner
U.;

3) tasten, suchen
Krem.;

4) = dukurēt Setzen.
Refl. -tiês, suchen, wühlen: kuo tu te dakarējies Krem.

Avots: ME I, 433

‡ dakaris, Kosename für kleine Kinder Salisb.

Avots: EH I, 303

dakaru! Interj. zur Bezeichnung eines dumpfen, stampfenden Geräusches: tam gāja pa bļuodu dikaru, dakaru BW. 19409, 1.

Avots: ME I, 433

iẽvakars, der Vorabend: sestdienā, svē̦tku ievakarā A. XIV, 90.

Avots: ME II, 86

ik˙vakara, ik˙vakaru, ik˙vakarus, ik˙vakaris (auch getrennt geschr.: ik vakara u. s. w.), jeder Abend: ik˙vakaris nuose̦gluoju raudādams kumeliņu BW. 15103, 29959, 3.

Avots: ME I, 705

izčakarêt ‡

5) (stochernd) herausstehlen
Warkl.: i. visas zivis nuo tīkla. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge stochern (wühlen): izčakarējuos kādu stundu Jürg. u. a.

Avots: EH I, 438

izčakarêt, tr.,

1) ausstochern:
zuobus. izčakarē labi krastus, lai iet vēži un zivis dukurī Kand.;

2) auseinanderwühlen, gründlich schüren:
uogles, krāsni;

3) stechend zerstören:
putnu ligzdas Kand.;

4) einen ungünstigen Tausch machen, leichtsinnig verschleudern:
saimnieks savu jaunuo zirgu izčakarējis.

Avots: ME I, 722

‡ izdakarêt Frauenb. "beschlafen" (vulgär).

Avots: EH I, 440

izjakarêt, ‡

2) beschlafen (geschlechtlich)
Frauenb.

Avots: EH I, 451

izjakarêt, auseinander werfen, durchwuhlen Spr., [A. - Schwanb.].

Avots: ME I, 745

izklakarêt: auch Stenden.

Avots: EH I, 455

izklakarêt, tr., verschwenden, vergeuden, verquackeln: naudu Kand. Vgl. izkakalêt.

Avots: ME I, 751

izmakarêt, tr., durchwühlen, durchsuchen: krāsnī uogles. zaglis izmakarējis kabatas. Refl. - tiês, sich befreien (von einer Unannehmlichkeit).

Avots: ME I, 768

izplakarêt Degl., Burtn., = izklakarēt.

Avots: ME I, 781

izšņakarêt (unter izšņakât ): ausschnüffeln W.-Livl. n. U. (unter šņakarēt).

Avots: EH I, 486

jakarêt, - ẽju, tr., durcheinanderwühlen, vermischen, in Unordnung bringen: jakari, kuo tu te jakarē? Mar. te vakarā atnāks kaimiņš, liels burvis, staigās pa aluku gar izve̦stām mē̦slu gubiņām jakarē̦dams LP. VII, 484. Refl. - tiês, sich wild lärmend herumjagen, jachern, jachterrn Golg. Wolm. aus d. jachern entlehnt.

Avots: ME II, 95

jakterêt Spr., jaktêt, - ẽju, gew. refl. - tiês, tollen, scherzen, sich wild lärmend herumjagen, jachten: ar puišiem un meitiņām, kas uz ielām jaktēs Zach. VIII, 5. alus puisis kambarī ar meitām jaktējās BW. 19696. Aus [mnd. jachtern "wild umherspringen" resp. aus] d. dial. jachten [bei Hupel 99 und Frischbier I, 313] "rasen, toben" entlehnt.

Avots: ME II, 95

jakaris, ein Wühler, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Mar., Bers., Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jakaru jakariem iet, skret, mit unsicheren Schritten gehen, laufen: jakaru jakariem atskrēja bē̦rns pie manis, t. i. tāds bē̦rns, kuŗš vēl pa krietnam nepruot iet kājām A. - Rahden n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

kakarains,

1): auch Mahlup; ‡

2) zottig
Mahlup: k. zirgs.

Avots: EH I, 575

kakarains Manz. Lettus, U., zerlumpt.

Avots: ME II, 137

‡ kakarājs Baltinow n. FBR. XI, 132, Adj., = kakarains (?).

Avots: EH I, 575

kakarbiksis, ein Zerlumpter Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 137

kakarêtiês, - ẽjuôs, sich aufdrängen, sich anschmiegen: kakarējies viņam klāt Mar. n. RKr. XV, 2, 117. [Mit Reduplikation zu kãrties?]

Avots: ME II, 137

[kakari Oppek. n. U., = kankari. Wohl eine Form mit Reduplikation wie kaikaris (s. dies).]

Avots: ME II, 137

‡ kakarka "Brot aus Gerstenmehl" Kalupe: kam necepe augstas maizes, kam kakarkas (Var.: karašas, plācini) plikšināja BW. 28533, 1 var.

Avots: EH I, 575, 576

kakarniẽks,

1) der Lumpehhändler;

2) eine aus Flickwerk, Flicklappen gewebte Decke
Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 137

kakaruôts, zottig, zerlumpt: kur tu teci, vilku māte, kakaruotu pakaļiņu BW. 30599.

Avots: ME II, 137

‡ kakars,

1) der Fetzen
Bērzgale, Liepna, Mahlup, Nautrēni, Warkl.;

2) der Lappen
Liepna, Pilda;

3) verächtl. Bezeichnung für eine Person:
panāksni, kakari, lasitēs kuopā! Tdz. 44639. Vgl. kakari ME. II, 136.

Avots: EH I, 576

klakarêt, - ẽju, tr., verschwenden, vertun: viņš sāk savu m antu klakarēt Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

klakaris, der Verschwender Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

kuõpvakariņas ,* ein gemeinsames Abendessen.

Avots: ME II, 347

krustakaŗš,* auch krusta kaŗš, der Kreuzzug LA. 1823.

Avots: ME II, 288

lab˙vakar: de̦vušas Jē̦kabam labvakarus Janš. Bandavā II, 217.

Avots: EH I, 710

lab˙vakar! guten Abend! labvakaru duot, teikt, guten Abend sagen: aiznes manai māmiņai simtu, simtu lab- vakaru (Var.: simtu labu vakariņu) BW. 4384, 2.

Avots: ME II, 398, 399

lakarêt, - ẽju, unstät sein Ruj.; über einem und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen machen Gr. - Essern: šurp un turpu lakarēt ar valuodu, nicht bei seinem Worten bleiben U. [Zu lèkt? dann eigentlich: flattern.]

Avots: ME II, 415

‡ II lakarêt Warkl. "= lakt": suns pienu lakarē.

Avots: EH I, 716

lakaris, jemand, der über einen und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen macht Gr. - Essern.

Avots: ME II, 415

‡ ļakars (mit ļa- aus ļe̦- ?) Warkl. "izlaidīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 768

makares [?], die Blätter des Farnkrautes am Kurländischen Strande.

Avots: ME II, 554

makarêt: "jaukt" NB.: Jānis makarē mūsu spēlēšanuos. Nach Sehwers Unters. 76 aus balt. d. machern "wie ein Macher handeln, Geschäfte machen".

Avots: EH I, 779

[makarêt, heimlich wühlen stobern Lis., Salis, Arrasch.] Refl. -tiês, -ẽjuôs, auch maķerêt(iês), im Trüben fischen, sich zu schaffen machen, betrūgen Etn. IV, 145: kuo viņš tur makarējas?

Avots: ME II, 554

makars, der Macher, ein Betrüger, einer, der im Trüben fischt: tie ir makari Saul. tu man tāds makars MWM. VI, 117, [Wessen. Aus dem Deu. wohl auch li. màkaris.].

Avots: ME II, 554

mazvakariņas, die Nachkost nach dem Abendbrot: kad saimniece ar meitām vakaruos ilgi strādā, tad mē̦dz ēst mazvakariņas (priekš gulēt iešanas) Dond.

Avots: ME II, 575

nesakarĩba ,* die Zusammenhangslosigkeit.

Avots: ME II, 730

nesakarîgs, nicht zusammenhängend, zusammenhangslos: sarunas tapa arvien nesakarīgākas A. XV, 290.

Avots: ME II, 730

‡ nùobakarêt, feststampfen, (Brot) fest kneten Frauenb. Refl. -tiês "ar nevajadzīgu darbu nuodarbînāt" [?] Frauenb.

Avots: EH II, 31

nùobrakarêt, tr., beschädigen, zerschlagen: skuolnieki nuobrakarējuši skuolas galdus Sassm.

Avots: ME II, 764

‡ nuočakarêt Strasden "sadurstīt" (zerstechen): ar žagariem dikti nuočakarē ruokas.

Avots: EH II, 36

‡ nuojakarêtiês Frauenb., = nùojakuôtiês.

Avots: EH II, 49

nùokakarêtiês,

1): "ne˙kā nepadarīt" Lesten;

2): auch Bolwen.

Avots: EH II, 50

[nùokakarêtiês,

1) "nuopūlēties" Vank.;

2) zerfetzt od. zerlumpt werden
Mar.; "einen zerfetzt od. mit unnützem Flitterwerk behängten Anzug tragen" Stomersee.]

Avots: ME II, 793

[nùoklakarêt "vergeuden": kur tu tuo naudu nuoklakarēji? Stenden.]

Avots: ME II, 797

‡ nùošņakarêt Ermes, schnüffelnd absuchen.

Avots: EH II, 97

nuovakare (unter nuõvakars): die Abenddämmerung - auch (mit uõ) Siuxt, (Plur. nuõvakares) Frauenb.: svinuot nuovakares jeb saules pakāpus: nedzīvājuot, kad saulīte laižas zemē Frauenb. n. JK. VI, 21.

Avots: EH II, 104

[nuovakarēties, nuovakarāties, Abend werden: kad jau bij nuovakarējies Glück Richter 19, 11. diena jau sāce nuovakarāties Lukas 9, 12.]

Avots: ME II, 882

‡ nùovakaris ² Warkl., später Abend (10-11 Uhr): bija labs n., kad gājām gulē̦tu.

Avots: EH II, 104

nuõvakars: auch Zabeln n. FBR. IV, 64; pa nuovakariem, in späten Abendstunden BielU.

Avots: EH II, 104

nuõvakars, nuõvakare, nuôvakare ² Ahs. n. RKr. XVII, 43, [Salis], die Abenddämmerung, der anbrechende Abend: visu dienu audust, gribēja vēl par nuovakaru izcept kādu rausīti AU. es jaukšu rīta blāzmu dzidru ar nuovakara sārtumu Asp. pienāk nuovakares LP. VI, 894. ziedu lapiņas mirdzēja spuodrajuos nuovakares saules staruos Saul. tie cēlās pašā nuovakarē II Kön. 7, 5.

Avots: ME II, 882

pačakarêt(iês), wühten, etwas stochern: pačakarēt pīpi, krāsni. pāčākarē krastu, lai vēži nāk ārā! Kand.

Avots: ME III, 13

pačakarêt(iês), wühten, etwas stochern: pačakarēt pīpi, krāsni. pāčākarē krastu, lai vēži nāk ārā! Kand.

Avots: ME III, 13

‡ pajakarêt, ein wenig (durcheinander) wühlen: kad ābuoliņš ir drusku pakaltis, tad viņu vēl ar grābeķkātu pajakarē AP. meklē, pajakarē pa alām un pacerēm Veselis Daugava 1934, S. 596.

Avots: EH II, 137

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

pakaraîns: p. suns, ein zottiger Hund Warkl. pakaraini mati, verwühltes, zottiges Haar ebenda.

Avots: EH II, 140

pakaraîns, pakaruôts, voller Anhängsel, Gehänge, Büschel: gan zīļuota, pakaraiņa (Var.: pakaruota) jaunu meitu istabiņa BW. 14623, l; 24211.

Avots: ME III, 41

pakaŗams, Part. praes. pass. von pakãrt,

1) was angehängt wird, angehängt werden kann:
pakaŗama atslē̦ga, das Vorhängeschloss Etn. II, 100;

2) wer aufgehängt werden muss:
pakaŗamie nuoziedznieki;

3) woran angehängt werden kann, das Anhängsel:
svārkiem pakaŗamais pārtrūcis. skapī pakaŗamie nuolūzuši. [pakaŗamais, der Kesselhaken Bielenstein Holzb. 274 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 41

pakaras "?": bija nuokrauta tik liela vaiņagu un zâļu guba, ka bija jāme̦t divās pakarās, lai aizne̦stu pruom Ciema spīg. 238.

Avots: EH II, 140

pakarâtiês, eine Zeitlang hangen, schaukeln, zappeln: lai vēl šķiņķis kādu laiku pakarājas skurstenī!

Avots: ME III, 41

‡ pakarâts, behaart: vai jis bijis viss p.? Pas. XII, 293 (aus Welonen).

Avots: EH II, 140

I pakarcinât [Lis.], [ein wenig schütteln, zappeln]: taksītis pacela priekškājiņas, pakarcināja vēl ar tām Baltp. [Refl. -tiês, = pakacinâties: viņš ar mani pakarcinājās Adiamünde.]

Avots: ME III, 41

[II pakarcinât Gr.-Buschhof, pakarcinêt Warkh., ein wenig gackern: vista vēl drusku pakarcināja.]

Avots: ME III, 41

‡ pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140

‡ pakarenêt Blieden "?".

Avots: EH II, 141

‡ pakareņis Plida "bēres". Auf r. похороны beruhend.

Avots: EH II, 141

pakarîgs,

[1) reich an Schoten
Wolmarshof, Renzenl: šuogad pupas pakarīgākas kâ pē̦rn: [zu kãrt:

2) ergeben, unterwürfig
Warkh. (wohi nach r. pokornij dass.)].

Avots: ME III, 41

pakariņas: auch AP.; Molken N.-Peb.; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" AP.

Avots: EH II, 141

[pakariņas (?) "sula, kuo nuolaiž sviestu taisuot krējumam nuo apakšas N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411; für panariņas?]

Avots: ME III, 41

I pakarinât: auch Salis (éinmal aufhängen!).

Avots: EH II, 141

I pakarinât, tr., an-, aufhängen: pilsē̦tā būs pakarināts liels zuobins LP. IV, 5. tu manus iemauktus pakarināji. [Refl. -tiês, sich für eine Weile an etwas hängen: p. ar ruokām uz zara Warkh., Grawendahl.]

Avots: ME III, 41

II pakarinât: auch Sonnaxt; pakarini bē̦rnu, lai neraud! Saikava.

Avots: EH II, 141

II pakarinât, tr., etwas necken: meitu. [Refl. -tiês, ein wenig necken, reizen: p. ar suņiem N.-Peb.]

Avots: ME III, 41

[pakarinâtiês, ein wenig Hunger leiden: tagad luopiem barības trūkums; tāpēc būs jāpakarinājas Dond.]

Avots: ME III, 41

‡ pakarinêt, eine Zeitlang hangen: pakarinē, pakarinē! Pas. III, 429 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 141

‡ pakariņis Bērzgale, = ‡ pakareņis.

Avots: EH II, 141

‡ pakar̃ksne Siuxt, eine gewisse Pflanze: pakarksnes aug pa visām ceļa malām; guovis tās ē̦d.

Avots: EH II, 141

pakar̂ns, etwas mager: pakarns luops.

Avots: ME III, 41

pakaruôts, s. pakaraîns.

Avots: ME III, 41

[pakarpît, = pakārpît.]

Avots: ME III, 41

[pakar̂sêt, ein wenig erhitzen: p. ūdeni.]

Avots: ME III, 41

pakar̂st: dzelzis (kalēja ēzē) ir jau drusku pakarsis Dunika.

Avots: EH II, 141

[pakar̂st, ein wenig heiss werden: lai ūdens vēl drusku pakarst!]

Avots: ME III, 41

[pakarstîtiês, ein wenig langen od. sich strecken nach: p. pēc kā Bers.]

Avots: ME III, 41

[pakar̂sts, ein wenig od. ziemlich heiss: p. ūdens; pakarsta vasara.]

Avots: ME III, 41

pãrčakarêt, tr., noch einmal wühlen, schüren, stochern, stochernd untersuchen: krāsni.

Avots: ME III, 152

[pãršņakarêt, noch einmal oberflächIich durchwühlen, durchschnüffeln: cūka pieskrēja vēl reiz pāršņakarēt izme̦stās saslaukas Jürg.]

Avots: ME III, 182

pãrsvè̦tvakar, pãrsvè̦tvakarus, einen Sonnabend um den andern: vai jūs ik pārsvē̦tvakar kuriniet pirti? Lautb.

Avots: ME III, 180

‡ pārvakariem Oknist n. FBR. XV, 183, = pãrvakarus.

Avots: EH XIII, 215

pãrvakarus: auch (mit à ² ) Oknist; ik vakarus, p. knauši mani kaitināja BW. 34747.

Avots: EH XIII, 215

pãrvakarus, pãrvakaris, jeden zweiten Abend: puiši ik pārvakarus iet pieguļā Ahs.

Avots: ME III, 185

pasakarns, der Ort unter dem Wurzelende: kad izlīdis caur pasakarnu, tad palicis par vilku LP. VII, 879. Zu sakārnis.

Avots: ME III, 94

pašņakarêt, tr., intr., etwas schnüffeln: man tavās kamanās drusku jāpašņakarē.

Avots: ME III, 116

pavakare: "die Zeit nach 3 Uhr nachmittags" Frauenb.; pavakares vējš, Südwestwind P. Alunāns.

Avots: EH XIII, 186

pavakare (li. pavakarė˜), die Zeit vom launags bis zum Abend Fest.: tâ rājuoties pagāja visa pavakare Janš. B. 209. svē̦tku dienas pavakarē LP. VII, 318. Der Loc. pavakarē und der Instr. pavakarēm adverbial gebraucht: saule jau pavakarē LP. IV, 128. pavakarē Ansim jāiet malku cirst LP. IV, 9. pirmdienas pavakarē veda līgavu uz jaunā vīra mājām RKr. XVI, 151.

Avots: ME III, 131, 132

pavakarêt, an Winterabenden bei gemeinschaftlicher Arbeit ein wenig singen (vgl. BW. I, S. XXIII): padziedam, māsiņas, pavakarējam! BW. 702.

Avots: ME III, 132

pavakariņas: pavakareņas ("?") Strods Par. vōrdn. 132.

Avots: EH XIII, 186

pavakariņas, die Vespermahlzeit Semgallen: pulksten 7-8 ē̦d vēl... pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Avots: ME III, 132

‡ pavakarīņât Auleja, = ‡ pavakariņuôt.

Avots: EH XIII, 187

‡ pavakariņuôt, zum Abend essen (perfektiv) Riga: saules meita pavakareņāja un aizgāja gulē̦tu Pas. X, (aus Bewern). mikrēslī, kad jau kungi pavakareņājuši XII, 30 (aus Domopol).

Avots: EH XIII, 186

‡ *pavakaris, in der Verbind, tas guļ pavakarī, es liegt nach Südwesten hin P. Alunāns.

Avots: EH XIII, 187

pavakaruôt: auch Dunika.

Avots: EH XIII, 187

pavakaruôt BW. 24881, = pavakarêt.

Avots: ME III, 132

pavakars: pavakarā (Var.: pusvakara) pirti kūra BW. 1085, 3 var.

Avots: EH XIII, 187

pavakars, die Zeit vor Einbruch des Abends U.: pavakars nuolaižas. saulīte bijuse pus pavakaris LP. VI, 326.

Avots: ME III, 132

piecvakara, der Abend des Donnerstags: piektdienā, uotrdienā un trešdienā bē̦rnu nemazgāja; tuo darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakarās BW. I, S. I82.

Avots: ME III, 242

pìektvakars, bei U. auch piekts vakars, der Donnerstagabend, an dem der Aberglaube zu spinnen verbietet U.: piektvakariem, kad rateņi nerūca Apsk. v. J. 1903, S. 149; in Sassm. und Naud.: der Freitagabend.

Avots: ME III, 261

pìẽvakare Dunika, piẽvakars C., Salis, pievakars Arrasch, N.-Peb., Widdrisch, der späte Nachmittag, die Zeit der Abenddämmerung: pievakare arī bija tik klusa MWM. VIII, 731. pievakares pavaļas brīžuos A. XI, 466. pievakarā Krieviņ 24, pievakarē, pie pievakares Vīt. 32, gegen Abend: Miezis aizgāja kādā pievakarē uz kruogu MWM. X, 810. mūža pievakarē A. v. J. 1896, S. 243, im Alter, am Abend des Lebens.

Avots: ME III, 307

I plakarēt, vertun, vergeuden: dē̦ls sāka tē̦va mantu plakarēt Jürg., Bauske.

Avots: ME III, 316

II plakarēt "klopfen" Rutzau. Refl. -tiês, bei der Arbeit unentschlossen sein·: viņš tik tâ plakarējas (sāk kādu darbu, nepabeidz, sāk atkal citu) Dunika.

Avots: ME III, 316

prìekšvakars, der Vorabend: svē̦tku, kāzu, bēŗu priekšvakars, der Vorabend eines Festes, einer Hochzeit, eines Begräbnisses. vākās sāk lasīties bēŗu priekšvakarā, tâ pēc vakariņām Etn. II, 140. bija tirgus priekšvakars Blaum. Jāņa vakaru, t. i. Jāņa dienas priekšvakaru Etn. III, 124. vai Jāņu dienas priekšvakarā neve̦lk lietuvē̦na krustus? Etn. II, 90.

Avots: ME III, 398

pus˙pavakarē (unter puspavakars): diena jau p. Janš. Bārenīte 50.

Avots: EH II, 333

puspavakars: sestdienās darbus nuobeidz jau puspav[a]karis Frauenb.

Avots: EH II, 333

puspavakars, der späte Nachmittag: Krišelis pārbrauca puspavakarā (oder puspavakarē Neuenb.) mājā LP. VI, 516.

Avots: ME III, 431

pussvè̦tvakars, der Sonnabendabend Dond. n. RKr. XVII, 48: sestdienas vakars ir pussvē̦tvakars.

Avots: ME III, 435

‡ pusvakarene "Nordwest, Südwest" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Westen").

Avots: EH II, 334

pusvakars: pusvakaris tautas jāja BW. 5194 var.

Avots: EH II, 334

pusvakars, der halbe Abend, die frühe Abendzeit Spr.; pusrītiņā saule lēca, pusvakarā (das Metrum erfordert: pus˙rītiņa, pus˙vakara, als der Abend nahte) nuorietēja BW. 2006.

Avots: ME III, 436

pušvakars: nuo puš˙vakara Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 337

pušvakars Spr., = pusvakars, der halbe Abend, der frühe Abend: pušvakara saulītē BW. 4976, 10. es redzēju, kaimiņuos pušvakara pirti kūra 1085. pats visu pušvakara pa mājām dzīvuoja Duomas I, 128.

Avots: ME III, 439

rakaris Friedrichswald, rakars Wessen, der Racker; ein Ausgelassener, Unartiger, Unbändiger: paga, rakari, es jums parādīšu! Sadz. viļņi 30. duod šurp tuo rakari - ve̦lnam saspārdīt! Brīvzemnieks Mūsu tautas pasakas I, 13. ai, zaķīti, rakarīti! BW. 2296. Nebst estn. rakel und li. rakaris aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 472

rîtpavakar, Adv., am morgenden Nachmittag Ahs.

Avots: ME III, 541

rîtvakar: nekūkuosi r. BW. 2443. Daneben ein gleichbed. rītvakaru BW. 24267.

Avots: EH II, 377

rîtvakar, Adv., morgen abend.

Avots: ME III, 541

sabakarêt, (ein Mädchen) schänden: puisis e̦suot sabakarējis kaimiņu meitu, uz grūtām kājām staigājuot jau Naud.

Avots: ME III, 591

sačakarêt,

1): kad zuobus sačakarē ar adatām, tad tie sāp Orellen;

2): lange und energisch suchend zusammensuchen
Orellen.

Avots: EH II, 400

sačakarêt,

1) sačokarêt Dond., tr., durchstochern ; zusammenschüren ; durchwühlen: kad ausis, zuobus sačakarē ar matadatu, tad sāk sāpēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. sačakarē malku krāsnī, lai de̦g! ebenda. sačakarēt krāsni. viss sačakarē̦ts, samaisīts Naud.;

2) aufsuchen, zusammensuchen, ausfindig machen:
viņš miestiņā bija sačakarējis un nuopircis sev . . . skapi Seibolt.

Avots: ME III, 604

sadakarêt, tr., (mit Mühe) zusammensuchen, zusammenbekommen Salis: kuo tu tur nu atkal sadakarēji? (was hast du da wieder zusammengebettelt?) Ruj.

Avots: ME II, 607

I sadakarêt: zusammenbetteln Salis.

Avots: EH XVI, 401

‡ II sadakarêt Frauenb. "(zum erstenmal) schwängern": puisis ir Līzi sadakarējis.

Avots: EH XVI, 401

sajakarêt, tr.,

1) durcheinanderwühlen, vermischen
Saikava: kuo tu te visu sajakarē! Bers., Adsel n. A. XV, 1, 407;

2) aufhetzen (auf mehrere Objekte bezogen):
kur viņš, tāds jakers, piedalās, tur visus citus sajakarē Druw.

Avots: ME II, 639

‡ sakara Diet., = sakars.

Avots: EH XVI, 415

sakarâtiês, (eine gewisse Zeit hindurch) hangen: bise sakarājās visu ziemu vadzī. bišu spiets sakarājas (hängt) pie kuoka Ruj.

Avots: ME II, 645

sakar̂cinât, mehrfach schütteln (perfektiv): s. nuotirpušuo ruoku Golg., Schwanb.

Avots: ME II, 645

šakarêt,

1) schachern
Wid.;

2) suchen
Meiran, Gr. - Buschhof. Refl. -tiês, hantieren ("rīkuoties") Bauske. Aus d. schachern.

Avots: ME IV, 2

sakarĩba,

1) das Zusammenhängendsein, der Zusammenhang;

2) die Beziehung:
vīrs... piekuopj sakarības un sakarus ar kādu jauku radījumu RA.

Avots: ME II, 645

sakarîgs, zusammenhängend: sakarīgi runāt, duomāt.

Avots: ME II, 645

I sakarinât, stark reizen, ärgern: slima mēle ir daudz sakarinājusi Glück Sirach 28, 14.

Avots: ME II, 645

II sakarinât, tr., freqn., hängen, aufhängen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen).

Avots: ME II, 645

šakaris, wer sucht Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 2

‡ sakarmalâtiês "?": tâ iet, kad sakarmalājas ar kaimiņiem! Janš. Mežv. ļ. I, 319.

Avots: EH XVI, 415

sakar̂nis: auch Alswig, Kortenhof, Lettihn, N.-Laitzen, N.-Rosen.

Avots: EH XVI, 415

sakar̂nis Mar., Doblen, s. sakārnis.

Avots: ME II, 645

sakarns (unter sakārnis I): gen. s. sakarniņa BW. 13446 var. (aus Stockm.).

Avots: EH XVI, 415

sakaŗuôt, eine gewisse Zeit hindurch Krieg führen: s. ve̦se̦lu gadu.

Avots: ME II, 645

sakar̂pît Golg., = sakā`rpît: vista sakarpījusi daudz graudu Bauske, Behnen, Siuxt, Kursiten.

Avots: ME II, 645

sakars, der Zusammenhang, die Berührung, die Beziehung: īpašnieks nāca pastāvīgā sakarā ar tirgu A. XI, 475. ar vispārējuo cilvēces attīstību stāv familijas dzīves attīstība tikai aplinkā sakarā A. v. J. 1904, S. 659. viņš stāvējis sakarā ar gariem LP. VII, 221. viņai nepatīk mūsu sakars MWM. XI, 227. vīrs... piekuopj... sakarus ar kādu jauku radījumu RA.

Avots: ME II, 645

sakar̂sêt, freqn. sakar̂sinât, tr., heiss machen, erhitzen: uz sakarsē̦tiem akmeņiem Jaun. Dr. 1901, S. 364. sakarsē̦ti, pe̦lniem līdzīgi putekli Vēr. I, 1387. brandvīns tuos stipri sakarsējis BW. III, 1, 9.

Avots: ME II, 645

sakar̂st, auch refl. sakar̂stiês, heiss werden, sich erhitzen; erröten Spr.; fig. sich erregen: jāuzliek uz sakarsušiem akmeņiem Etn. II, 134. sakarsis nedrīkst dzert aukstu ūdeni SDP. VIII, 64. - tu esi sakarsies, du bist erregt Sadz. viļņi 37.

Avots: ME II, 645

sakarstinât, erhitzen, heiss machen Für. I (unter kārsts).

Avots: ME II, 645

saplakarêt, tr., durchklopfen: saplakarēt mīklu maizi iejaucuot; iesalu Rutzau.

Avots: ME II, 701

šāvakarējs, sich auf diesen (heutigen) Abend beziehend, heute Abend statt findend (resp. gefunden) Ar.

Avots: ME IV, 13

savakaruôt, eine gewisse Zeit hindurch vakaruôt: meitas gan vē̦rpdamas gan adīdamas savakaruoja līdz pusnaktij Dunika.

Avots: ME III, 779

I smakars,

1): auch Gold.; Jānīšam ... ielejiņš smakarā Tdz. 57567 (aus Saka); ‡

2) "cūkas purns" Sessw.

Avots: EH II, 532

I smakars Nikrazen, Seemuppen, Sessau, Libau, Grünwald, Wid., LKVv., = smakrs: sarkana bārzda tam smakarā kārās Plūd. Rakstn. I, 81,

Avots: ME III, 950

II smakars Raiskum, = smakurs, ein Leckermaul.

Avots: ME III, 950

šnakarêt Salis, (mit -ker- gespr.) Kokn., -ẽju, = šņakarêt.

Avots: ME IV, 88

šņakarêt, ‡ Refl, -tiês, schnüffeln: (suns) kaut kuo šņakarējās ap ... pīteni A. Upītis Sm. lapa 247.

Avots: EH II, 651

šņakarêt U., Salis, šņakerêt, -êju, schnüffeln: šņakarēt, kāds tas un kāds tas MWM. XI, 87. (suns) pa ķēķi šņakerēja Seifert Chrest. III, 3, 38 (ähnlich: A. v. J. 1897, 953).

Avots: ME IV, 90

šùovakar: mit uõ Rutzau.

Avots: EH II, 660

šùovakar, heute Abend Dīcm. pas. v. I, 45: tu dzisīsi šuovakar BW. 5816.

Avots: ME IV, 113

‡ svē̦tpavakars "?": muocījās cauru ... svẽ̦tpavakaru Dünsb. Skaistā Mīle 65.

Avots: EH II, 617

svè̦tvakars, der Abend vor einem Feiertag, Feierabend: pie... kapsē̦tas bijis arī zvans, kuru zvanījuši... katrā svē̦tvakarā (sestdienas vakarā) Etn. III, 128. ik svetdienas baznīcā, svē̦tvakaru kruodziņā BW. 14554.

Avots: ME III, 1157

takarât, -ãju U. (unter te̦kalât), hin und her laufen, trippeln; mit hochle. a aus e, in der Wurzelsilbe?

Avots: ME IV, 126

tuovakar, an dem (vergangenen) Abend: P. tuovakar pie K. nebija Turg. Muižn. per. 70.

Avots: ME IV, 287

‡ uzbakarêt Frauenb. "mit der Hand (wiederholt) stossend aufwecken." Refl. -tiês Frauenb. "?": nevari nuo gultas ārā u.

Avots: EH II, 717

uzčakarêt,

1): stochernd etwas auffinden
Orellen. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzrausties Zögenhof: u. siena pantā;

2) sich auffüttern
Siuxt: nu jau viņš uzčakarējies (ē̦zdams kļuvis brangāks).

Avots: EH II, 720

uzčakarêt,

1) stochernd, wühlend an die Oberfläche geraten lassen, das Unterste zuoberst kehren:
uzčakarēt zemi, uogles, slīkuoni ūdenī, asinis zuobuos;

2) (in kurzer Zeit) aufmästen:
luopu Siuxt.

Avots: ME IV, 322

uzjakarêt,

1): pusdienas laikā rīta pļāvumu uzjakarē, lai labāk kalst AP.

Avots: EH II, 723

uzjakarêt,

1) aufwühlen, aufmischen, aufrühren:
uzjakarēt (= uzjaukt ar menti) mīklu AP.;

2) erregen:
puisis uzjakarējis meitu Nigr. šis palaidņa zē̦ns uzjakarējis visu klasi (hat die ganze Klasse unruhig gamacht).

Avots: ME IV, 336

vakar (li. vãkar) Wolm. u. a., U., vakãr Pankelhof, Siuxt, vakār Apschuppen, Grünh., Hofzumberge, Rutzau, Sessau, Adv., gestern: vakar vakarā, gestern abend. Ursprünglich ein loc. s. (*vakari) zu vakars "Abend" (vgl. Le. Crr. 78 und šaivakar "heute abend" im VL.). Zunächst (s. Brugmann Sächs. Ber. LXIX, I, 22) war damit wohl der Vorabend (der Abend vor heute) gemeint; ähnlich arm. erek "gestern < Abend" und slav. vьčera "gestern": večerъ "Abend".

Avots: ME IV, 446

‡ vakara (?), = vakars 1: citās vakarās ... vēl mēdze vērpt Hugenberger Kapeiķu grāmatiņas, № 2, S. 21.

Avots: EH II, 750

vakaraine: "vedējmāte" Līvāni; v. piena prasa BW. 19386. vedējīša kâ spuolīte gruozījās; v. nevarēja savu gūžu kustināt Tdz. 44180.

Avots: EH II, 750

vakaraine U., Spr., Umgegend des Lubahnschen Sees, Borchow (hier gewöhnl. die Taufmutter der Braut), KatrE., Warkl., die Brautmutter (Ehrenamt bei der Hochzeit); die Frau des Onkels der Braut am Hochzeitstisch Kreis Rositten.

Avots: ME IV, 446

‡ vakarainiete, = vakarainīša (?): par vedējmāti vai par vakarainieti Blaum. Raksti V ⁵ (1939), 81.

Avots: EH II, 750

I vakarainis U., Spr., BW. III, 1, S. 97, Umgegend des Lubahnschen Sees, Borchow (hier gewöhnl. der Taufvater der Braut ), KatrE., Warkl., der Brautvater; der Onkel der Braut am Hochzeitstisch Kreis Rositten; des Bräutigams Vater U. (Ehrenamt bei der Hochzeit): vakarainis un vakarainīša bija brūtei tuvi radi un īpaši krusttē̦vs ar krustmāti BW. III, I, S. 27. vilks brūtgāns, kaza brūte, mans krancīt[i]s vakarain[i]s BW. V, S. 238. Plur. vakaraiņi, die Braut- (Bräutigams-) Eltern (Ehrenämter während der Hochzeit) : izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti. tuos sauc vakaraiņus BW. III, 1, S. 21. kāzu viesībās sēž blakām līgavai viņas vakaraiņi un līgavainim atkal savs vakaraiņu pāris. tie mē̦dz būt vis˙biežāk krusttē̦vs ar krustmāti vai citi tuvi radi Warkl.

Avots: ME IV, 446

II vakaraînis Nötk. "wer des Abends lange aufzubleiben pflegt".

Avots: ME IV, 446

vakarainīša Bw. III, 1, s. 21, = vakaraine: vakarainis un vakarainīša bija brūtei tuvi radi un īpaši krusttē̦vs ar krustmāti BW. III, 1, S. 27.

Avots: ME IV, 446

vakaraîns,* abendlich; viņa bija tumša un vakaraina kâ mežs pirms negaisa Veselis Netic. Toma mīlest. 17.

Avots: ME IV, 446

vakarblāzma, der Abendschein.

Avots: ME IV, 446

vakarblāzmuôts,* vom Abendschein umgeben: vakarblāzmaota gulēja birze Ezeriņš Leijerk. I, 115.

Avots: ME IV, 446

vakarbrãlis U., BW. 20915, vakara brãlis BW. III, 2, S. 386, ein Ehrenamt bei Hochzeiten U., der Brautführer Dond.

Avots: ME IV, 446, 447

vakarcêliens, der letzte cêliẽns 4 (im Sommer ungefähr die Zeit von 3 Uhr nachm. bis zum Abend): vakarcēlienā bija suolījusies iziet ganuos Veselis Saules kapsēta 29.

Avots: ME IV, 447

vakardìen, Adv., gestrigen Tages L., U., gestern: es redzēju vakardien ciemā skaistu zeltenīti BW. 13833, 1 var.

Avots: ME IV, 447

vakardìena: auch BW. 2264.

Avots: EH II, 750

vakardìena, der gestrige Tag.

Avots: ME IV, 447

‡ vakardìene ² Oknist, = vakardìena.

Avots: EH II, 750

‡ vakardienējs, = vakarẽjs: rādās tē̦li gluži kâ vakardienēji Sudrabkalns V. b. 1. 122.

Avots: EH II, 750

vakardziêsma, ein Abendlied.

Avots: ME IV, 447

vakare: auch Liepna.

Avots: EH II, 751

vakare, Name einer am Abend gefallenen Kuh AP.

Avots: ME IV, 447

vakarêdiẽns, vakara êdiens, das Abendmahl U.; svē̦tais vakarēdiens, das heilige Abendmahl U.: svē̦tā vakara ēdiena dziesmas Gesangb.

Avots: ME IV, 447

‡ vakareìne (mit ei < ī?) Tdz. 59221, 1 (aus Lubn.), = vakaraine; vgl. *vakarīne.

Avots: EH II, 751

vakarẽjs, gestrig U.: pienācis vakarējs kungs (derselbe Herr, der gestern da war) LP. VI, 167. kâ es biju runājusi! šuodien kauna nevarēju vakarējās valuodiņas BW. 9021. vakarējs siena pļāvums nav vēl grābjams Frauenb. - nav jau vakarējais RKr. VI, 932, Saikava, der hat seine Erfahrung, ist nicht dumm. tas nav vis vakarējais un zin, kuo lieta vē̦rta Deglavs Rīga II, 1, 142. es tādās lietās arī nee̦smu vakarēja, zinu es arī jau savu tiesiņu Janš. Mežv, ļ. I, 177. neesi vis vairs ne˙kāda vakarējā MWM. XI, 5.

Avots: ME IV, 447

I vakarene Borchow, = vakaraine.

Avots: ME IV, 447

II vakarene,

1) "die des Abends lange aufzubleiben pflegt"
Nötk.;

2) der Westen
L.

Avots: ME IV, 447

vakarêt: jās vakarēja visas trīs Pas. IX, 277.

Avots: EH II, 751

vakarêt, -ẽju, am Abend aufbleiben Saul., Spr., am Abend aufbleiben und arbeiten Plm. n. RKr. XVII, 85, am Abend gewisse Arbeiten verrichten Fest., Gr.-Buschh., Memelshof, Sonnaxt, (vakaruôt) Wain., den Abend verbringen Bauske, Golg., Meiran, (in der Badstube) Feierabend feiern Wessen: se̦nuos laikuos meitas gājušas sestdienas vakaruos pirtī vakaruot, tas ir: ņē̦mušas darbu līdz un tur strādājušas Pas. V, 353 (aus N.-Bartau). vakarā sanāk rijā puiši, meitas vakaruot U. b.. 61, 50. vakaruoja (auch Mežv. ļ. II, 118) tâ līdz vienpadsmitiem Janš. Līgava I, 228. māte gāja vakaruot (Var.: vakarēt) ar savām meitiņām: adīklītis, rakstinītis, rīkšu sauja padusē BW. 6449. še nāciet, jaunas meitas, vakariņu vakarēt! še skaliņi gaiši dega BW. piel.2 6960, 1. gulēt, ve̦cā kārta! lai sēd jauni, lai vakarē BW. 6945. nu jau naktis ir gaŗas: būs jāsāk vakaruot Wain. Refl. -tiês, s. vakaruôt.

Avots: ME IV, 447

vakargaîlis Kokn. n. U., vakara gailis BW. III, 1, S.47, Golg., = vakarbrãlis: vakargailis, viens nuo brūtes radiem, dziedāja neapnicis savu ķiķeriķi BW. III, 1, S. 50.

Avots: ME IV, 447

vakari,

1) vakari KatrE., = vakaraiņi: vakaruos jābrauc VL. n: U. čuža, ... puža še atbrauca vakaruos; mūsu skaiste̦... tā aizbrauca vedējuos BW. 18672, krustbē̦rna kāzās jāiet vakaruos Borchow;

2) s. vakars.

Avots: ME IV, 447

‡ vakarienē Lubn., gestern gegen Abend: v. pļāvām sienu.

Avots: EH II, 751

vakarienis,

1) in Dubena und Kreuzb. "der Brautführer";

2) "vakara vējš" (wo?);

3) "ein abendlicher Gast"
(?) A.-Schwanb.

Avots: ME IV, 448

vakariens,

1) ein Platz, wo sich benachbarte junge Leute am Abend zu Spiel und Tanz versammeln
Wirgin.;

2) "vakara vējš": lē̦ni siltais vakariens kaitējas gar viņas vaigiem A. v. J. 1902, S. 725.

Avots: ME IV, 448

‡ vakar-ieziemeļi BielU., der Nordwesten.

Avots: EH II, 751

vakarijs: auch Fest., Oknist.

Avots: EH II, 751

vakarijs Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 18, = vakarẽjs.

Avots: ME IV, 447

vakariņas,

1): duod ... vakariņas! BW. 2885.

Avots: EH II, 751

vakariņas,

1) vakariņas U., vakariņš U., Stāsti Kraukļu kr. 94, vakariņi, das Abendessen, die Abendmahlzeit:
ēst vakareņus Pas. V, 199 (aus Preili), lūgtu vakariņās, ich bitte zum Abendessen U. malējas jau vakariņās LP. V, 98;

2) svē̦ts vakariņš U., das heilige Abendmahl:
lai šuo vēl priekš miršanas pieņe̦mtu pie vakariņām Aps. VII, 39. Gre̦muokļa nepieņe̦muot pie vakariņa Kaudz. Izjurieši 78. (garuoza) kļūst mīksta un salda kâ pats svē̦tais vakariņš Ezeriņš Leijeik. II, 8. Vgl. li. vakarìnė "Abendessen" bei Jušk. SvD. No 1097,5.

Avots: ME IV, 447

vakarîņas ² Dunika, = vakariņas 1.

Avots: ME IV, 448

‡ *vakarīņât, zu erschliessen aus ‡ pavakarīņât.

Avots: EH II, 751

vakarine,

1) der gestrige Tag
Borchow;

2) der
(li. vakarìnė) Abendstern Kra. Vīt. 53;

3) die Brautschwester, die am Hochzeitsabend neben der Braut sitzt
Rutzau.

Avots: ME IV, 447

*vakarīne (erschlossen aus ostle. vakaŗeiņa) BW. 34949, 1; Ulanowska Lotysze 34, Zbior XV, 214, = vakaraine; vakarĩne PlKur., die Brautschwester. Vgl. li. vakarỹnė "der Abendwind".

Avots: ME IV, 448

vakarĩnes PlKur., Rutzau, = vakariņas 1.

Avots: ME IV, 448

vakarinis (li. vakarìnis "abendlich") Rutzau n. RKr. XVI, 107, = vakarainis.

Avots: ME IV, 447

*vakarīn(i)s (erschlossen aus ostle. vakariejns) Ulanowska Lotysze, Zbior XV, 214, = vakarainis.

Avots: ME IV, 448

vakariņļàudis (nom. plur.) Seibolt Sk. 23, die Kommunikanten (die zum heiligen Abendmahl gehen).

Avots: ME IV, 447

vakariņuôt, die Abendmahlzeit verzehren, soupiren: saimnieki vakariņuo Latv. dāma, kuŗai tikās vakariņuot viesu pulkā U. b. 110, 17.

Avots: ME IV, 448

vakarins: "VL." ME. IV, 447 zu ersetzen durch "BW. 6733".

Avots: EH II, 751

vakarins, = vakarējs: nama duris vakarinu vē̦rumiņ[u] VL.

Avots: ME IV, 447

vakariņš,

2): vakariņa ļaudis AP., Abendmahlsgäste.

Avots: EH II, 751

vakariņš,

1) der Westen:
pret vakariņa stūri Glück II Mos. 27, 12;

2) s. vakariņas.

Avots: ME IV, 447

*vakarīn(i)s (erschlossen aus ostle. vakariejns) Ulanowska Lotysze, Zbior XV, 214, = vakarainis.

Avots: ME IV, 448

vakarīša Spr., = vakaraine.

Avots: ME IV, 448

vakarkrẽ̦sla, die Abenddämmerung: jau leja vakarkrē̦slā ietinas Juris Brasa 243.

Avots: ME IV, 448

vakarlēpis: lidinājās savvaļā kâ v. Daugava 1935, 385.

Avots: EH II, 751

vakarlēpis U., Konv. 2864; Skolas Druva I, 13, der Nachtrabe.

Avots: ME IV, 448

‡ vakarmãsa Dond. "?": v. je̦m jaunajai sievai kruoni zemē.

Avots: EH II, 751

vakarnakt, Adv., gestern nacht, in der vorigen Nacht: viss atkārtuojās kâ vakarnakt Pas. V, 346.

Avots: ME IV, 448

‡ vakarnaktī Vindedze 35, = vakarnakt.

Avots: EH II, 751

vakarnica, = vakaraine: brūtes tē̦vs apdeva viesiem smalkuo šņabi un vakarnica uzkuožamuo Bw. 111, 1, S. 44.

Avots: ME IV, 448

vakarniẽks, das Mitglied einer Schülerorganisation, die sich "literāriskais vakars" nannte: viņš ar Zaļuo reizā ... ģimnazijā gājuši, abi vakarniekuos bijuši MWM. VIII, 212. vakarnieku skaits nevairuojas Kundz. Kronv. 170.

Avots: ME IV, 448

vakaruôt (li. vãkaruoti "Abend werden"),

1) Abend werden:
jau agri vakaruoja, juo lietus taisījās Rainis Gals un sākums 117;

2) s. vakarêt; Abendbesuche machen;

3) = vakariņuôt Bers., Sessw. Refl. -tiês U., auch vakarêtiês L., U., Abend werden.

Avots: ME IV, 448

vakarpaũkarē Ahs., gestern gegen Abend.

Avots: ME IV, 448

‡ vakarpļeris Lemb., die Nachtschwalbe.

Avots: EH II, 751

vakarpuse,

1) der Westen
Wid.;

2) der Nachmittag
Mar. n. RKr. XV, 142, die Zeit gegen Abend hin: paiet visa vakarpuse, kamē̦r uogas nuolasi A. v. J. 1896, S. 135.

Avots: ME IV, 448

vakarrît, Adv., gestern morgens U.

Avots: ME IV, 448

vakars,

1): ik vakaris, jeden Abend
Kal. viņš ir rītis, ir vakaris pie darba Janš. Nīca 53. laika v. Frauenb. "der Abend vor einem grossen Fest";

2): nuo vakariem pacēlās ... mākuonītis Pas. X, 466. Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der idg. Deklination 14.

Avots: EH II, 751

vakars (li. vãkaras, slav. večerъ "Abend"),

1) der Abend:
Sprw, vakars gudrāks nekâ rīts Br. sak. v. 1320. rītā nevar zināt, kāds vakars būs 1015. kas tad algādzim par bē̦du, kad tik diena vakarā (wenn nur der Tag zu Ende ist) A. XI, 106. vakars me̦tas (U., A. v. J. 1896, S. 356), pienāk (U., LP. IV, 6), es wird Abend. ik vakarus (jeden Abend) viņš kāpa kalnā LP. VII, 351. svētīja ik˙katru ce̦turtdienas vakaru Etn. I, 74. šuovakar viņš brēca vēl diktāki nekâ citiem vakariem Dīcm. pas. v. I, 45. pa bezsaules vakaru iedama LP. VI, 226. meitenītes ilgi sēd vakarā BW. 6951. nāciet . . . ik vakaru vakaruos (jeden Abend)! 6952. nāciet .., vakariņu vakaruot! 6953. dzēru kruodziņā līdz vakaru vakariem 33618, 2. aiziet saule vakarā 18135. kamē̦r saule vakarā 9335, 8. teju man saule lēca, te panāca vakariņš Biel. 2105. ap vakara laiku LP. III, 93, um die Abendzeit, gegen Abend. pie vakara tikt II, 48. vakaru ņemt, am Abend zu arbeiten aufhören: pat˙laban gribējuši vakaru ņemt VI, 19. nezināt ne rīta, ne vakara II, 49. gar nichts wissen, sich nicht zurechtfinden können. sulainis ... izskatās, izduomājas - sveša puse - nezin ne rī˜ta, vakara V, 330. - (fig.) dzīves vakars Kundz. Vecais Stenders 76, mūža vakars MWM. VIII, 385, der Lebensabend. - labs vakars. guten Abend! labus vakarus atdevis (hat guten Abend gesagt) Janš. aiznes ... māmuliņai simtu labu vakariņu (Abendgrüsse) BW. 4384;

2) Plur. vakari, Westen Spr. u. a. Vgl. KZ. LII, 113 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 311.

Avots: ME IV, 448

vakarskuõla, die Abendschule.

Avots: ME IV, 448

vakartẽ̦vs Bw. piel. ² 20880, 2, = vakarainis I ?

Avots: ME IV, 448

vakarvakar Salis, vakarvakarēs Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 79, vakar˙vakarēs in Salis gehört, Adv., gestern abend.

Avots: ME IV, 448

‡ vakarvakarā Janš. Dzimtene V, 182, = vakarvakar.

Avots: EH II, 751

vakarvẽjš, der Abendwind: žūžuo vakarvēju pūsmas Rainis Götes dzeja 7.

Avots: ME IV, 449

vakarvẽ̦sma Stari II, 353, = vakara vē̦sma.

Avots: ME IV, 449

vakarvista, vakara vista BW. III, 1, S. 47, = vakaraine: vakarvista (Var.: vedējmāte) Lielījās, skaistu mici uzlikuse BW. 24688, 1.

Avots: ME IV, 449

viênvakar Ahs., eines Abends (vor einigen Tagen).

Avots: ME IV, 668

visaizvakar Ruj. Adv., vor zwei Tagen, vorvorgestern: viņš bij vis˙aizvakar Prl. n. FBR. VI, 113. Aus *virs-aizvakar?

Avots: ME IV, 622

zakarags Ahs., ein ziemlich kurzer Rock ("paīsi svārki"). Aus zakraki entstellt.

Avots: ME IV, 682

žākare (unter žākara und žãkaris III): "palaidnīga meitene" (mit ã) Blieden.

Avots: EH II, 817

I žākarêt, ‡

4) "vicināt de̦guošu skalu vai pagali" N.-Bergfried.

Avots: EH II, 817

žakarêtiês,

1) unruhig, ungezogen sein, albern, tollen
Blieden, Pankelhof, Schibbenhof, Serben; hin und her klettern Kurmene;

2) oberflächlich etwas tun
Lubn.

Avots: ME IV, 787

žakars Kurmene, ein ungezogener Knabe, der überallhin zu klettern liebt.

Avots: ME IV, 787

sajakarêt,

1): (den Brotteig mit einem Maischholz) einrühren
AP.: jāsajakarē maizīte; ‡

3) schwängern
Frauenb.: s. meitu.

Avots: EH XVI, 414

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

‡ àizklèmpt ² Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39

àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.

Avots: ME I, 39

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizslìept ^2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

‡ àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59

‡ àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) = ‡ àiztupêt 1 Lemsal;

2) = ‡ àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59

àizvẽrt, ‡ Subst. àizvẽ̦rums, einmaliges, vollendetes Zumachen (Schliessen): staļļa durvis vakarēju aizvē̦rumu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 63

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

‡ apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

apgraizas: auch (mit aî ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83

‡ apģuģenêt, = ‡ apģuģinât (?): nav mana māsiņa kâ vakarēja: jau tuo tautas apģuģenēj[u]šas BW. 24790 (aus Gaweesen).

Avots: EH I, 86

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

‡ apkuļas, auch apkuļu vakars, = apkalas 2 Katzd. n. BielU.

Avots: EH I, 95

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

‡ aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

‡ apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

apņemt

3): a. lāci, einen Bären einkreisen
Adsel n. BielU.; ‡

6) a. vakaru Siuxt, am Abend zu arbeiten aufhören:
vēl saule nav nuogājusi, bet viņš jau apņe̦m vakaru.

Avots: EH I, 104

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

aprùobežuôt, tr.,

1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;

2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.

Avots: ME I, 117

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

astuôņi, dial. astuņi, tahm. u. hochle. astiņ (i) (li. aštuonì) [s. Le. Gr.? 331 e], acht; dekliniert nach der jo-Deklin. oder indekl. bē̦rns astuoņus gadus od. astuoņi gadi ve̦cs, das Kind ist 8 Jahre alt. vakar viņš viens pats mani sadauzījis, kur nu vēl tagad, kad tie astuoņuos LP. VI, 61.

Avots: ME I, 146

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

‡ atblāzmuôt, widerscheinen: (dīķis) atblāzmuoja sarkans kâ asinis Ezeriņš Leijerk. II, 182. sejā, kas atblāzmuoja vakara dzieznā A. Brigadere Daugava I, 303. Refl. -tiês: auch Janš. Līgava II, 22.

Avots: EH I, 135

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

atdrãzt,

1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;

2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;

3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.

Avots: ME I, 154

atdrebêt, intr., entgegen zittern: kad viņš kauks, tad bē̦rni nuo vakara puses atdrebēs Hos. 11, 10.

Kļūdu labojums:
zittern = zittern; zitternd herkommen

Avots: ME I, 154

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157

atgãdât,

1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;

2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.

Avots: ME I, 158

atģèibt,

1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;

2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.

Avots: ME I, 161

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana māmuļiņa ikdieniņas ve̦cumā BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]

Avots: ME I, 164

‡ atklausinât Trik., = nùoklausinât: macītājs vakar atklausināja bē̦rnus.

Avots: EH I, 148

‡ atkrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herlaufen: Jānis katru vakaru atkrīčuolēja pie Annas.

Avots: EH I, 150

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178

atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,

1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.

Kļūdu labojums:
lauks = laiks

Avots: ME I, 179

‡ atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė˜džiui bė´gti.

Avots: EH I, 158

‡ atplaiknâtiês, wieder zum Vorschein kommen (?): saulīt, atsaplaiknājies vēl vakara pusītē! BW. 17844.

Avots: EH I, 158

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atràust (li. atraũsti), tr., wieder aufwühlen, aufscharren, wegscharren: atraust vakarējuo ugunskuru LP. VI, 231; pe̦lnus nuo uoglēm.

Avots: ME I, 185

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atspir̃dzinât, fact., erfrischen, erquicken, laben: miegs laikam tevi atspirdzinās Vēr. II, 306. Refl. -tiês, sich erquicken, laben: lai iebaudītu vakariņas un atspirdzinātuos pēc dienas darbiem JR. IV, 76. Subst. atspir̃dzinājums, Erfrischung, Erquickung, Labsal.

Avots: ME I, 195