Paplašinātā meklēšana

‡ àizpakât, hinter etwas verpacken Siuxt: a. paku sienmalē.

Avots: EH I, 41

apakaļ, ‡

2) verkehrt, lalsch (ein Germanismus)
PlKur.

Avots: EH I, 70

apakaļ, apakaļam, apakļis, für atpakaļ.

Avots: ME I, 72

apakaļam: auch in Ladenhof.

Avots: EH I, 70

‡ apakaļu PlKur., = atpakaļ.

Avots: EH I, 70

‡ apikaļ Popen, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86

apkaļņis > dial. apkaļļš, um den Berg: iet apkaļļš Aps.

Avots: ME I, 93

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

‡ apukaļ Iw. n. FBR. VI, 56, Suhrs n. FBR. VII, 52, Linden, Zabeln, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123

apukaļus, zurück, dial. für atpakaļ BB. XVII, 284.

Avots: ME I, 132

atkaļ (unter atkal): auch Salasīšana 127, 141, 173 u. a.

Avots: EH I, 145

atkaļˆņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89,

1) a. adīt (s. unter atkalnu) auch Kaltenbr., Lös., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, ("= atkāņu") Wessen; ‡

2) in entgegengesetzter, verkehrter Richtung:
negriez auklas a. ("vijumam pretī"), bet uz tuo pusi, uz kuŗu vīta aukla! Wessen.

Avots: EH I, 145

atkaļˆņš,

1) Adv., = atkaļˆņi 1: a. adīt AP., Lös., Meselau;

2) Adj.: atkaļņuo pusi (= die Kehrseite?)
ada taišņi Saikava.

Avots: EH I, 145

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

‡ atpakaļa BW. 25786, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

‡ atpakaļceļš Janš. Dzimtene V, 43, der Rückweg.

Avots: EH I, 157

atpakaļẽjs, Adj.: atpakaļēju ceļu iet, den Rückweg einschlagen Dünsb.

Avots: ME I, 181

‡ atpakaļi BW. 26186; 26314, 2, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

atpakaļiski, Adv., nach hinten hin, hinterwärts, zurück: atpakaļiski sist, nach hinten hin einen Schlag versetzen Etn. II, 97.

Avots: ME I, 181

atpakaļrãpulis, der Reaktionär.

Avots: ME I, 181

atpakaļu (unter atpakaļ): auch BW. 22424; 23061; es atradu tautiņās atpakaļu (verkehrt) dzīvuojam VL. aus Rutzau.

Avots: EH I, 158

‡ atpukaļ Erlaa, = atpakaļ.

Avots: EH I, 159

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

‡ Auskaļi, Gesindename Lvv. II, 100; vgl. Aûskalēji ² unter àuza.

Avots: EH I, 188

bančkaļi, Frauenrock, lindruoki Konv. ¹ 294.

Avots: ME I, 261

braũkaļât, - alât, - āju, auch braũkalêt, - ēju, freqn., demin., hin - und herkarren, - fahren: abi iekāpa kuģī un iesāka braukalēt LP. VI, 504.

Avots: ME I, 325

‡ brē̦kaļât, -ãju, = brẽ̦kalêt: viņš (= bē̦rns) sāka b. Janš. Bandavā I, 358.

Avots: EH I, 241

citpakaļ, cita od. citas, einer nach dem anderen (von mehr als zwei Personen): dienas aiztecēja citpakaļ citas. tuos citpakaļ cita tu, sle̦pkava, rijis. Dünsb. kas blakām un citpakaļ cita tur nāca Dünsb.

Avots: ME I, 389

‡ dìkaļa ² PV. "kas dīkaļā jeb dīc; raudulis".

Avots: EH I, 325

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

‡ I dūkaļa Lubn., eine sumpfige Wiese; eine einschiessende Stelle: dūkaļā guovis nevar ganīt.

Avots: EH I, 346

‡ II dũkaļa A.- Schwanb., Lubn., Meiran, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

[* ìekaļņis (gespr. iekaļņš Bers.), bergan: ceļš iet mazliet iekaļņis.]

Avots: ME II, 24

iẽpakaļ, iẽpakaļis, iẽpakaļus, auch iẽpakaļš [C.], ein wenig hinterher: ve̦zumnieki bij palikuši iepakaļ Kaudz. M. iet pa savu taku citiem iepakaļis Janš. man labu gabalu iepakaļus tarkšķ rati Vēr. I, 1388. dievs ar izkapti pa˙priekšu, ve̦lns ar katlu iepakaļs LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 49

iẽpakaļẽjs, der hintere: cienmāte iepakaļējuos nācējus nere̦dz Liev.

Avots: ME II, 49

izkakaļât, [izkakalêt Wid.], tr., verschwenden, Geld leichtsinnig verausgeben. Refl. - tiês, sich entblössen (von Geld): tad nu ir izkakaļājies, er ist von Geld entblösst Lind. n. Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME I, 746

izkaļuôtiês,

1) aufbrechen (von Blüten)
Kronw. n. U.;

2) = izkalēties II n. A. XIV, 314.

Avots: ME I, 747

[izniekaļât, ausschelten, adtadeln Wid.]

Avots: ME I, 776

‡ izsmiekaļa, die Sptstterin: i. mani pēla, i. nicināja RKr. XIX, 115 (aus Plm.).

Avots: EH I, 481

‡ izvinkaļât, (die Zeit) vertrödeln Edwalen n. U. (unter vinkaļāt), (mit iñ ) Gramsden.

Avots: EH I, 496

‡ *kakaļât, zu erschliessen aus izkakaļât.

Avots: EH I, 575

kaļ! horch! (scherzweise): kaļ, kâ brauc! Seew. n. U.

Avots: ME II, 147

‡ kaļa, ein Hebel BielU. Vgl. kaļļa II.

Avots: EH I, 580

kaļada,

1) jubelnder Ausruf in den Karnevalliedern:
kucā, kaļada! A. XII, 375;

2) Lärm, Geschrei, Zezänk:
kas tur par kaļadu Kand. kuņa ve̦d kaļadu, der läufischen Hündin folgt ein Zug von Hunden Biel. n. U. - Nebst kaļe̦da aus r. колядá "Herumziehen von Haus zu Haus mit Gesang und Stern zur Weihnachtszeit mit Gesang; die dabei gesungenen Lieder."

Avots: ME II, 147

kaļaduôt, intr., lärmen, zanken: kuo tur meitas kaļaduo?

Avots: ME II, 147

‡ kaļava Bērzgale, ein Stiefelschaft. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580

‡ kaļavaiņi, Schaftstiefel (?): darvuoti k. viņiem bija līdz ceļiem Sprūdžs Asaru liekņa 6. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580

[kaļavas, lange Stiefel Austriņš M. Z. 15; Stiefelschafte Zaļmuiža n. Latv. Saul 1923, No 12, S. 112. Aus r. холява "Hose"?]

Avots: ME II, 147

‡ kaļ˜čâtiês Trik., wiederholt giessen, begiessen ("ar ūdeni laistīties").

Avots: EH I, 580

kaļčums: "ein gewisses saures Getränk, zwecks dessen zubereitung saures Brot in Wasser gebröckelt wird" Grünh.

Avots: EH I, 580

[kaļčums, saure Grütze mit zerbröckeltem Brot darin Aahof.]

Avots: ME II, 147

kaļe̦da, [kaļē̦da Līn.], eine Menge, der Rudel, Zug: vilku, suņu kaļe̦da Nigr. Vgl. kaļada.

Avots: ME II, 147

kaļi, Motten Burtn. n. U.; [ Motteneier im Mehl od. in Kleidern Renzen]; Holzwürmer: kaļi urbjas sausuos kuokuos, sevišķi kuoka sienās. kaļi bārdā Aps. [Würmer, die im Mehl und Korn leben" Wolm.] Vgl. kuoļi. [Kontaminiert aus * maļi (:slav. моль "Motte" ) und kuodes?]

Avots: ME II, 147

kaļiņa, eine seichte Stelle im Fluss: pluosts uziet uz kaļiņas (se̦kluma) Etn. IV, 61.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķaîns, kalkicht, kalkig: ūdens; kaļķaini krasti.

Avots: ME II, 147

‡ kaļ˜ķãjs, Kalkgrund, Kalkboden Ar.

Avots: EH I, 580

kaļķâtiês, = kaķāties Seesw. n. U.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķceplis, der Kalkkofen Rump.

Avots: ME II, 147

‡ kaļķe Borchow, Plur. kàļķes ² Gr -Buschh. n. FBR. II, 77, Saikava, Sonnaxt, = kaļ˜ķis l.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķene, Kalkpfeife Purap.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķenĩca,

1) die Kalkbrennerei
Infl., Konv.; ¹

2) die Kalkpfeife:
kaļķenīcu sūkt Infl., Erlaa.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķeniẽks: der Kalkführer Janš. Dzimtene IV, 80; f. kaļķeniece, eine Frau, die Kalk führt ebenda 76.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķeniẽks (li. kálkininkas), der Kalkbrenner, Kalkhändler Spr.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķêt, - ẽju, tr., kalken, mit Kalk tünchen. Gewöhnlich mit ap -.

Avots: ME II, 147

‡ kaļķijs, kalkhaltig: ar nuojauktu mūra ē̦ku drupām dažreiz mē̦sluo tīrumus . . . šādā kārtā mē̦sluotas vietas ir kaļķijas vairāk gadu FBR. XIV,71.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķis,

1): pamāte izcepe kaļķa plācinīti Pas. V, 436 (aus Višķi). kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1. kaļķu cepli 27533;

2): kaļķa pīpe BW. 34283; kaļ˜ķis Salis, kaļķītis Salisb., eine Pfeife überhaupt.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķis,

1) der Kalk:
lielskungs nuobijies kâ kaļķis Aps. dzīvais kaļķis, lebendiger Ätzkalk. Gew. der Pl. kaļķi (kaļķes Spr.): kaļķus dedzināt, Kalk brennen: kaļķu ceplis, der Kalkofen; nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk;

2) eine Kalkpfeife,
so namentlich in der Deminnutivform kaļ˜ķĩtis: vienam cigārs uotram kaļķis JR. VII, 37. kaļķītis - auch eine kleine Pfeife überhaupt: pārduot kuoka kaļķīti Degl. [Nebst li. kálkis] zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķuôt, tr.,

1) kalken, mit Kalk tünchen;

2) mit Kalk düngen:
zemi Wid.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķuots, kalkicht, viel Kalk enthaltend: pureņi aug saules apspīdē̦tās, kaļķuotās vietās Konv. ² 547.

Avots: ME II, 147

‡ kaļkute Strods Par vōrdn. 88 "?"

Avots: EH I, 580

kaļļa,

1) eine dicke Stange, ein Hebebaum, Hebel
[Alswig]: tuo akmeni vajadzēja svīrēt ar kaļļu Dubena, Oppek. n. A. XVI, 284. pluostus pagatavuo nuo baļķiem, brusām, kaļļām Etn. IV, 61;

2) plur. kaļļas, [kaļļi Nogallen], kaļi Angern n. BD. 171, Rollhölzer, auf denen man ein Boot fortwälzt;

[3) kàļļas ² , zwei schräg angelehnte dicke Stangen, auf denen man bei einem Bau Balken hinaufzieht
Alswig.] Aus liv. kaľľ "eine Rolle unter dem Boote zum Fortwälzen desselben"; [s. Thomsen Beröringer 256 und Bielenstein Holzb. 617].

Avots: ME II, 147

I kaļļa, schlechte Dickgrütze, Kot Fr.; [kaļ˜ļa,

1) ein Mischmasch mit feuchten Bestandteil (z. B. von Speisen)
Wolm.;

2) ein Kind, das
kaļļājas Trik.].

Avots: ME II, 147

II kaļļa,

1): auch (mit aļ˜ ) Salis, (mit àļ ² ) Saikava, Stom.: malkas pluostā apuškā saliek kaļļas un nuo kaļļām sasien rides; tad sētiņu taisa aplīk nuo tām pašām kaļļām un tad liek malku virsuo Saikava.

Avots: EH I, 580

[kaļ˜ļât, mischen Wolm. - Refl. - tiês,

1) = kaļļât (intr.) Wolm., Trik.;]

2) im Kot waten
Fr., Smilt.

Avots: ME II, 147

kaļuôt, schwatzen U. [Zu kalbinât; s. dies und auch Persson BB. XIX, 275, Uhlen- beck PBrB. XXX, Boisacq Dict. 397 f. unter χαλέω, Zupitza Germ. Gutt. 107.]

Avots: ME II, 147

kaļš, Konjuktion, bis Oberl.: es pate stāvēju kalēja smēdē, kaļš kalējs nuokala pūr[a] atslēdziņu BW. 2149, Nerft. Vgl. kal [und Le. Gr. 821].

Avots: ME II, 147

[kañkaļa Drosth., = kankale II 2.]

Avots: ME II, 155

‡ *kankaļâtiês, zu erschliessen aus sakankaļâtiês.

Avots: EH I, 584

kàukaļa ² , der Heulende Lub.

Avots: ME II, 173

[kaukaļi (?)"Kartoffeln" Suhrs.]

Avots: ME II, 173

kuokaļa, = kuokalis: kuokaļas, mārnakas un citu slimu sē̦klu starp kviešiem vē̦le̦tu bārstīt Manz. Post. I, 195.

Avots: ME II, 342

[* kuokaļi, erschlossen aus ostle. kūkaļi in Baltinov und Welonen, die Samenknollen der Kartoffelpflanzen; in N. - Peb. seien kuokaļi gleichbed. mit kuogaļas.]

Avots: ME II, 342

‡ kŗãkaļuôt NB. "spucken".

Avots: EH I, 665

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

‡ kraũkaļât C., Schwitten, = kraũkât,

Avots: EH I, 643

kūkaļi: kviešu druva kūkaļiem nuoziedēja BW. 15893, 1.

Avots: EH I, 682

kūkaļi [Mar., kūkāļi Golg., Meselau, Serbigal, kūkalas Mar.], Kornrade (agrostemma githago) Mag. IV, 2, 101. - Nebst li. kūkãliai od. kūkõliai aus r. кýколь dass. ; vgl. auch kuokalis.

Avots: ME II, 333

luôgakaļi, Fensterbeschläge U.

Avots: ME II, 524

maukaļa, ein unzüchtig Weib St.

Avots: ME II, 568

‡ maukaļât, = ‡ màukalêt ² : pirkstiņuos ... gredzentiņus nav maukaļājis Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH I, 786

miezkaļi, - ãju, pissen U.

Avots: ME II, 657

niẽkaļa, niẽkaža, comm., niẽkulis, f. - le, wer unnütze Dinge tut, sich mit Dummheiten abgibt Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 750

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750

niekaļâtiês, 3): auch Gramsden.

Avots: EH II, 27

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750

‡ nùokaļ˜ķuôt, mit Kalk bestreichen: ābelei ... stumbrs nuokaļķuots Delle Negantais nieks 223.

Avots: EH II, 51

nuokaļņi (unter nuõkalˆnis): auch Oknist n. FBR. XV, 184, (mit ùo ² ) Kaltenbr., (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89: tīrums iet n. Kaltenbr. ragavas n. pašas skrēja Jauns. B. gr. ³ II, 216.

Avots: EH II, 51

‡ nuõkaļņš AP. = nuokaļņi: n. un uz līdze̦numa ... laiž rikšus P. V. Šis ar mani tiesāties? 10.

Avots: EH II, 51

‡ nuõpakaļ Dunika, = nuõpakaļis.

Avots: EH II, 73

nuõpakaļis, nuõpakaļu, nuõpakaļus, hinterher: nuopakaļis iedams nuoklausījuos, kuo viņi runāja Nigr. viņa tai nuokliedza vēl nuopakaļis Janš. nabags nuopakaļu nuomurmināja LP. II, 32. tē̦vs braucis pa˙priekšu, dē̦ls nuopakaļus LP. V, 343. neskrej citiem pa˙priekšu, brauc lē̦nām nuopakaļus! Ahs.

Avots: ME II, 826

‡ nuõpakaļš AP. Ramkau (mit uo ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, = nuõpakaļis: suoļuoja visiem n. Janš. Mežv. ļ. I, 390.

Avots: EH II, 73

nuõpakaļu (unter nuõpakaļis ): auch Dunika.

Avots: EH II, 73

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

pakaļ,

1): (zeitlich) nachher, später
Kaltenbr.: p. nuopirka zvanu. p. zirgs izauga tāds, ka turies. citas zivis pakaļāk nērš;

2) c): jāiet zirga p. Blieden n. FBR. XVI, 101. iešu ūde̦na p. 104.

Avots: EH II, 140

pakaļ, pakal Hr.,

1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. ² 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];

2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,

a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;

b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;

c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].

Avots: ME III, 38, 39

pakaļa: auch BW. 20433, Demin. instr. s. pakaliņu BW. 20295, 7 var.; tauku p., Schimpfname für einen sich schwerfällig Bewegenden Dond.: tu, tauku p., uzcelies nuo krē̦sla! lāča (lāču) p. "tāda jumta gals, kam slīpums sākas ne tikai nuo sāniem, bet arī nuo galiem" Siuxt. - pakaļā, a): pulkstenis palicis p. - auch Salis, Strasden. pulkstenis iet (ir) p. AP., Salis. stundinieks p. Skaista n. FBR. XV, 48; ‡ b) = pakaļ 2c: ej tē̦vam p. (hole den Vater)! Skaista n. FBR. XV, 48, Salis. es iešu pēc bē̦rniem p. Ruj. - ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es nuo tavas pakaliņas (hinter dir her), ... pa taviem pēdiņiem BW. 9179.

Avots: EH II, 140

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

pakaļãm, pakalan st., für pakaļ, hinterher: kad nuorautu vienu lapu, birtu citas pakaļām BW. 10981.

Avots: ME III, 39

pakaļass, -s, die Hinterachse: ratiem pakaļass pārlūzusi.

Avots: ME III, 39

pakaļbuomis, [der Weberbaum Hinterbaum am Webstuhl Bielenstein Holzb. 399 (Abbild. S. 398).]

Avots: ME III, 39

pakaļbràucẽjs, wer hinterher fährt, nachfährt.

Avots: ME III, 39

‡ pakaļčinkslis, der untere TeiI des Hinterfusses (?): Krančelis, pakaļčinkšļus ievilcis, aizdiedza Brigadere Skarbos vējos 54.

Avots: EH II, 140

pakaļdaļa od. pakaļējā daļa, der Hinterteil.

Avots: ME III, 39

pakaļdarinât, pakaļdarît, nachmachen, nachahmen: kuo citi varē̦tu mākstgi pakaļdarināt Vör. I, 1322. Subst. pakaļdarinãjums, pakaļdarĩjums, das Nachgemachte, die Nachahmung Vēr. II, 102; pakaļdarinâšana, pakaļdarîšana, das Nachmachen, Nachahmen II, 187; pakaļdarîtãjs, der Nachahmer: dzejnieku pakaļdarītāji Asp.

Avots: ME III, 39

pakaļdrukât, tr., nachdrucken: grāmatas.

Avots: ME III, 39

pakaļdur(v)is, Pl., die Hintertür: viņš klusu ienāca pa pakaļdurzrīm.

Avots: ME III, 39

pakaļdur(v)is, Pl., die Hintertür: viņš klusu ienāca pa pakaļdurzrīm.

Avots: ME III, 39

pakaļdziņa,* die Verfolgung: es klausuos, - pakaļdziņas nav Janš.

Avots: ME III, 39

pakaļdzinẽjs, pakaļdzinẽjiês, der Verfolger: pakaļdzinējiem nebijis barības līdz LP. VI, 651. pakaļdzinējies nuorāvis tam svārkus LP. VII, 72.

Avots: ME III, 39

pakaļdzìtiês, nachjagen, verfolgen, nachstreben.

Avots: ME III, 39

pakaļẽjs; [pakaļais (?) U.], der hintere, nachfolgende̦"Nachkomme" um Grobin: kava pakaļējus V Mos. 25, 18. pakaļējais pieturas pie priekšējā Etn. III, 28. pūru gan ielaidą, bet pakaļējuos panāksniekus aiztur RKr. XVII, 156, pakaļējie rudzi, minderwertiger Roggen Kav.

Avots: ME III, 39

pakaļene, das Hinten; nuo pakaļenes, von hinten: cēlās, kas nuo pakaļenes bij paslē̦pušies Richter 20, 33. [padebess stabs stājās nuo... pakaļenes II Mos. 14. tu man redzēsi nuo pakaļenes II Mos. 33, 23.]

Avots: ME III, 39

pakaļgabals, das Hinterstück, Hinterviertel, Hinterteil: cūkas pakaļgabals.

Avots: ME III, 39

pakaļgals, das hintere Ende, Hinterstück, Hinterteil: pūķim bijis priekšgals tievs un pakaļgals re̦sns LP. VI, 71.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļgũža, der Schinken Salis.

Avots: EH II, 140

‡ pakaļī, = pakaļ 1: dze̦nas p. Pas. VII, 328 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 140

‡ *pakaļiena, in der Verbind. nuo pakaļienas, von hinten: viņš brauca rindai gan˙drīz nuo visas pakaļienas Kaudz. Izjurieši 13 f.

Avots: EH II, 140

pakaļkãja, der Hinterfuss, Hinterlauf: kad pavasari vabuolēm bē̦rni pakaļkājās, tad jāpasteidzas agri sēt Etn. II, 72.

Avots: ME III, 40

pakaļkãjis, pakaļkājas pīle, der Haubensteissfuss (colymbus cristatus) Hen., [eine Vogelart Wormen.].

Avots: ME III, 40

‡ pakaļkārši, gewisse Darmparasiten des Rindes: iekš guovsluopiem mājuo dažādi tārpi: ... p., kas dzīvuo iekš viengales Mekons Zelta māj. grām. 3, 254.

Avots: EH II, 140

pakaļķē̦muôt(iês), nachäffen: vilkatām nedrīkst pakaļķē̦muoties LP. VII, 869. Subst. pakaļķē̦muõjums, das Nachgeäffte, die Nachäffung; pakaļķē̦muôšanâs, das Nachäffen, die Nachäfferei; pakaļkē̦muôtãjs, der Nachäffer.

Avots: ME III, 40

pakaļķē̦muôt(iês), nachäffen: vilkatām nedrīkst pakaļķē̦muoties LP. VII, 869. Subst. pakaļķē̦muõjums, das Nachgeäffte, die Nachäffung; pakaļķē̦muôšanâs, das Nachäffen, die Nachäfferei; pakaļkē̦muôtãjs, der Nachäffer.

Avots: ME III, 40

pakaļķe̦tna, die Hinterpfote Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 40

pakaļlaĩža, der Arschlecker, Schmeichler: viņš ir tikai kungu pakaļlaiža Sassm.

Avots: ME III, 40

pakaļmasts, der Hintermast.

Avots: ME III, 40

pakaļmẽģinâties, nachahmen. pakaļmẽģinãjums, das Nachgeahmte, die Nachahmung MWM. VII, 731; pakaļmẽģinâšanâs, das Nachahmen IX, 506; pakaļmẽģinâtãjs, der Nachahmer.

Avots: ME III, 40

pakaļnãcẽjs, wer hinterher kommt, nachfolgt: pakaļnācēji paliek mums tālu pakaļā.

Avots: ME III, 40

pakaļnieks,

3): ein sozial niedrig Stehender, ein Unbemittelter
Seyershof: saimnieku bē̦rni bijuši; pēdīgi palika par pakaļniekiem: māju panēma citi.

Avots: EH II, 140

pakaļniẽks,

1) der Hintere, Letzte;
priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. III, 187;

2) der Nachfolger, Nachkomme, Epigone Punien:
viņa pakaļnieki nespēja duot pastāvību tādam ziepju burbulim;

3) der Untergebene, Dienstbote, Knecht Mag. IV, 2, 132, U.;


4) der (die) Verstorbene, Selige:
mana pakaļniece, meine selige Frau Oppek. n. U., Mag. V, 1, 223. [In der Bed. 4 wohl ans r. покойникъ dass. umgebildet.]

Avots: ME III, 40

pakaļpalicẽji, pakaļpalikušie, die Hinterbliebenen: ja saimnieks vai saimniece nuomirst pilnā mēnesī, tad pakaļpalicējiem būšuot laime un pilnība Etn. II, 138. uzdzēra aizgājušam un piekuodināja tam, lai viņā saulē neaizmirstuot pakaļpalikušuos piederīguos LP. VII, 384.

Avots: ME III, 40

pakaļpãris, das hintere, letzte Paar: viens, divi, trīs, pakaļpāris ārā! BW. V, S. 220.

Avots: ME III, 40

pakaļpẽtît,* nachforschen Latv.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļplecis, = pakaļple̦cs: pārs labu žāvē̦tu cūkas priekš- un pakaļpleču Janš. Līgava II, 271.

Avots: EH II, 140

pakaļple̦cs, der Hinterschinken, das Hinterviertel: pakaļple̦cs ir dārgāks nekâ priekšple̦cs Sassm.

Avots: ME III, 40

pakaļpùlki, die Nachhut, Arriergarde.

Avots: ME III, 40

pakaļpuse, die Hinterseite, der Hinterteil: pakaļpuse (pūķim) pēc uguns bumbas LP. VII, 720.

Avots: ME III, 40

[pakaļrags, der hintere Steven am Boot Bielenstein Holzb. 607 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 40

[pakaļrakstît Wid.,

1) Diktiertes schreiben;

2) (eine Handschrift) nachahmen.]

Avots: ME III, 40

‡ pakaļrati Ar., AP., C., Ermes, Lubn., die Hinterräder.

Avots: EH II, 140

pakaļriñda, die Hinterreihe.

Avots: ME III, 40

pakaļritenis, das Hinterrad: abi pakaļriteņi ve̦ci.

Avots: ME III, 40

pakaļrùoka, die Hinterhand (beim Kartenspiel).

Avots: ME III, 40

pakaļš, ‡

2) = pakaļ 2a Seyershof: liêsa ir p. aknām.

Avots: EH II, 140

pakaļš, aus dem Gen. pakaļas und lokal, z. B. Naud., für dasselbe, meist mit dem Nomen regens zusammengeschrieben: pakalšdaļa LP. V, 79, der Hinterteil; pakaļšgaļs, der Hinterteil VI, 381. pakaļškāja, der Hinterfuss V, 178, Vl, 502. nuostatīja tuo uz pakaļškājām V, 164.

Avots: ME III, 40

pakaļsacît, tr., nachsagen: p. priekšā teiktus vārdus MWM. XI, 285.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļšciska, der Hinterschenkel Siuxt.

Avots: EH II, 140

pakaļsêdeklis, der Hintersitz, der hintere, letzte Platz.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļšgabals Siuxt, = pakaļgabals.

Avots: EH II, 140

pakaļškāja (unter pakaļš): auch Grenzhof n. FBR. XII, 15, Siuxt.

Avots: EH II, 140

[pakaļstaigât LKVv., nachfolgen.]

Avots: ME III, 40

pakaļtàisît,* tr., nachmachen, fälschen: naudu.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļtapis Saikava "kas pakaļ runā".

Avots: EH II, 140

pakaļtecis,* der Nachfolger, Epigone.

Avots: ME III, 40

[pakaļteķis, der etwas befolgt, sich an etwas hält: ve̦cu ierašu pakaļteķi Durben.]

Avots: ME III, 40

pakaļtē̦luõjums, die Nachbildung, Nachahmung Konv. ² 1857.

Avots: ME III, 40

[pakaļtēviņš, der hintere Steven am Boot Bielenstein Holzb. 607 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 40

pakaļtrepe(s), die Hintertreppe.

Avots: ME III, 40

pakaļtrepe(s), die Hintertreppe.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļvējais PlKur., = pakaļẽj(ai)s. Etwa nach viduvējais.

Avots: EH II, 140

‡ pakaļzdej(ai)s Warkh., pakaļzdijs Lubn. n. FBR. XVII, 125, Bērzgale, Pilda, = pakaļẽjs: p. bē̦rns, das letzte (jüngste) Kind Bērzgale. pakaļzdijā diena ebenda.

Avots: EH II, 140

pãrkaļ˜ķis,

1) ungebrannter
Kalstein: uz tulžu ruozi beŗ virsū pārkaļaķi (laikam nededzinātu kaļķi), lai nuosusina Etn. II, 165. tur nu šis akmeņu klēpis... pāruērties par pārkaļķiem LP. VII, 1312;

2) gebrannter Gyps
Selg. n. Etn. IV, 162: kad ievainuojumā liekgaļaa ieme̦tusēs, tad sakasa pārkaļaķi ar nazi smalki un iekaisa pušumā Etn. III, 6;

3) Gyps:
pārkaļķi sēj uz ābuoliņu Ahs.

Avots: ME III, 159

pãrkaļ˜ķuôt, tr.,

1) überkalken;

2) verkalken, in Kalk verwandeln, verkalken.

Avots: ME III, 159

pãrkaļņš, über den Berg hinüber; piem. baļķi ve̦duot, kad zirgs ar ragavu apgalveni jau kāda pungura vienā pusē, kamęr baļķis me̦tas uz kalnina, tad saka: iet pārkaļņš Lös. n. Etn. IV, 162; [wohl aus einem instr. pl. * pārkaļņis.]

Avots: ME III, 159

[paskaļš,

1) etwas od. ziemlich laut:
p. balss;

2) ziemlich leicht spaltbar:
p. kuoks.]

Avots: ME III, 100

pate̦kaļât (unter pate̦kalêt): p. šurpu turpu Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH XIII, 182

pìekaļ˜ķuôtiês, verkalken: sirds klapes sacietē vai pārakmeņuo (tās piekalķuojas).

Avots: ME III, 255

‡ pikaļa Seyershof, ein zusammenklebender Mistklumpen.

Avots: EH XIII, 230

‡ pir̂škaļât PV., = pir̂šļât.

Avots: EH XIII, 239

plikpakaļa, comm., ein Habenichts: kur tāds plikpakaļa lai sievu liek? Sassm. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 344

pretkaļņš Aps., Lub., Smilt., Wid., N.-Peb., pretkalnis, pretkalnus, pretkaļņus Valdis Stabur. b. 63, pretkalni Bers., pretkaļņi, Adv., gegen den Berg, bergauf: pretkaļaņš zirgs neve̦lk, viņam niķi Zar"avič. ve̦lns izveļas bluķi pretkalnis LP. VII, 1152. vai nu brauc pretkalnus jeb lejup A. XI, 146. jābrauc vairāk pretkaļaņus XI, 211. lai nu es šuo stiepju pret vēju un pretkaļņi Duomas I, 929.

Avots: ME III, 388

re̦ntapakaļas (?), eine Art Kleidungsstück - "gludie svārki" Dobl.

Avots: ME III, 511

re̦snpakaļa sieva Dond. n. RKr. XVII, 49, eine dicke wohlbeleibte Frau (eig.: mit einem dicken Hinteren).

Avots: ME III, 513

riekaļa, ein zänkisches Weib: viņa sieva ir liela riekaļa, sein Weib ist eine grosse Kläfferin Lautb.; aus *rieklaļa?

Avots: ME III, 544

r̂gtkaļ˜ķis ,* der Dolomit Konv. ^l 372.

Avots: ME III, 568

sakaļi: dazu ein Demin. sakaliņi Wessen.

Avots: EH XVI, 415

sakaļi (li. šakaliaĩ "Splitter; Stücke vom Ast" Lit. Mitt. I, 20) Wessen, Oknist, Warkl., Holzscheite, die beim Dreschen in der Riege u. a. zur Beleuchtung gebrannt werden; harzige Kieferspänezum Teerbrennen Gr.-BuschhOf (in dieser Bed. zu sakas I?). Zu ai. ša-kala-h "Holzscheit, Splitter", s. Uhlenbeck ai. etym. Wrtb. s. voce. Zur Wurzel von ae. haccian "hacken" ?

Avots: ME II, 644

‡ samaukaļât, (mehrere Objekte) aufstreifen: samaukaļā pirkstuos spuožus gredzentiņus Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH XVI, 429

‡ sarkaļa Druw., ein Kuhname.

Avots: EH XVI, 443

sasũkaļât, besabbeln, saugend begeifern: bē̦rns sasūkaļājis maizes gabalu Siuxt, Jürg.; viņš tikai sasūka-ļājis cigāru C.

Avots: ME III, 751

sīkaļa,

1) auch sīkuļa, sīkule, ein Mädchen von kleinem Wuchs:
nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda sīkaļiņa (Var.: ze̦muliņa)! BW. 21460, 3 var. man[a] māsiņa sīkuliņa (Var.: sīkaliņa) 29323, 5. sīkaļiņa (Var.: sīkaļiņa, sīkulīte, sīkuļiņa) ruozes sēja 6490; "ein nicht gehörig ausgewachsenes Tier" (mit î ² ) Bauske;

2) eine Sopransängerin:
soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām jeb arī par sīkaliņām A. XX, 470. visas re̦sni dziedātājas, nav ne˙vienas sīkaliņas Ld. 824;

3) eine Kuh mit kleinen Flecken; ein Kuhname
Bers., Golg.

Avots: ME III, 851

skaļîgs, = skaļš, namentlich: sich leicht spalten lassend U.

Avots: ME III, 869

skaļķis Glück, = kaļķis, der Kalk: ļaudis tâ˙pat kâ skaļķis tuop dedzināti Glück Jes. 33, 12. siena ar spuožu skaļķi nuobaltē̦ta Sirach 22, 15.

Avots: ME III, 869

skaļš,

1): skaļi cilvē̦ki AP.; 2): skaļa rīta saucieniņš BW. 10748. ar ... skaļām birztalām Janš. Nīca 60. gaiss s. un tīrs Jauns. Raksti IV, 86;

6): auch AP., Druw., Frauenb., Grob., Iw., Ramkau, Salis;

7): "ciets un suluots" Ramkau: jauna mēnesī skābē̦ti kāpuosti ir skaļi; "nesavītis" AP.: s. kālis; ‡

9) "?": tas ir skaļi audzējs Siuxt.

Avots: EH II, 500

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

smagpakaļa smagdir̃sa, jem. mit schwerem Hintern: tev tāda smagpakaļa (smagdirsa) sieva Dond. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME III, 948

stakaļuogas N.- Schwanb., Stachelbeeren.

Avots: ME III, 1040

stikaļi, s. stikālis.

Avots: ME IV, 1066

stuokaļi: nach Augstkalns FBR. XVII, 102 als Druckfehler durch stikaļi zu ersetzen!

Avots: EH II, 598

stuokaļi BW. 11742 var.,; Zaunspricker; vielleicht mit o (statt uo ) zu lesen.

Avots: ME III, 1111

‡ strīdspakaļa PV., ein Zänkischer.

Avots: EH II, 588

‡ *sũkaļât, zu erschliessen aus sasũkaļât und izsũkaļât (unter izsūkalât).

Avots: EH II, 607

‡ *sūkuļât, zu erschliessen aus izsūkuļāt (unter izsūkalât).

Avots: EH II, 608

‡ tãkaļa Nötk., comm., "kas saka: tā, tā."

Avots: EH II, 670

tākaļa Dobl. n. Etn. I, 139, comm., = tāpaļa, ein Neugieriger.

Avots: ME IV, 144

‡ tãkaļât Nötk., wiederholt "tā, tā, tā" sagen.

Avots: EH II, 670

tākaļât, -ãju, = tāpaļât, ausfragen: kuo nu tākalā, paliksi ātri ve̦cs! Dobl. n. Etn. I, 139.

Avots: ME IV, 144

‡ trūkaļa PV., = ‡ trūkaža.

Avots: EH II, 699

‡ trūkaļnieks PV., = ‡ trūkaža.

Avots: EH II, 699

uzkaļˆņi,

1) uzkaļˆņi Saikava, uzkaļˆņš Druw. n. RKr. XVII, 84, Aps., Golg., Adv., bergauf:
ceļš iet uzkaļņš;

2) Adv., hbher:
tā vieta ir uzkaļņi Gr. - Buschh. liec uzkaļņāk (höher)! Warkl.

Avots: ME IV, 339

vankaļu, in der Verbind. vinkaļu vankaļu, sich hin und her biegend: (bē̦rni) basām kājelēm čāpā vinkaļu vañkaļu pa rugāju starpām Janš. Līgava I, 298.

Avots: ME IV, 471

viênpakaļ, in tās viņš vienpakaļ uotrai lasīja, die las er nach einander (die eine nach der andern) A. XVII, 392.

Avots: ME IV, 662

II vīkaļa (?) "vilcējs, pūķis, mājas gariņš": Sprw. ve̦lk kâ vīkaļa Alksnis-Zundulis. tai jau vīkaļa kurvī, sagt man von einer Spinnerin, die viel Wolle hat ders. tai jau sava vīkaļa: ik gadus pa pāriem vien jēru ders.

Avots: ME IV, 636

‡ vilkaļât, hin und her ziehen (?): pa nakti tu man nevari vis likt sevi apkārt v. Janš. Līgava II, 34.

Avots: EH II, 783

vinkaļât Edwalen n. U., viñkļât Frauenb., Gramsden, -ãju, vinkļuôt Wid., Jakobshof, (mit iñ ) Frauenb., Katzd., N.-Bartau, Telssen, vinkluot Für. I, viñkuļât Stenden, -ãju, refl. vinklâtiês Kalzenau, vinkluôtiês St., Dobl. n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"), Lettihn, (mit iñ ) Behnen, Behrshof, Grenzhof, Hasenpot, Kurs., Lieven-Behrsen, Mitau, Nikrazen, Pan kelhof, Ruba, Schibbenhof, Schrunden, Swehthof, Telssen, Uozuolnieki, viñ kuļâtiês Stenden, viñkuļuôtiês N.Bartau, die Zeit vertrödeln, den Tag mit Nichtstun verbringen, säumen, zaudern, nachlässig sein, faulenzen, langsam arbeiten: nevinkļuo taču un strādā dušīgāki! Jakobshof. vinkļuo tu man atkal! vai nestrādāsi? N. Bartau. viņš vinkluodams iet pie darba (nicht gern) Für. I. Als ein Kuronismus zu li. vinklùs "munter, rührig", vinkrus "listig" (s. Būga KSn.I, 732), ai. vañcati "geht krumm", vañcayati "weicht aus; täuscht", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", váṅkri-ḥ "Rippe", mnd. wingeren "sich krüm men", ae. wōh "krumm" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218).

Avots: ME IV, 600

vinkaļu, s. vankaļu.

Avots: ME IV, 600

kaļē̦da (unter kaļe̦da),

1): eine lange Reihe
(mit ẽ̦ ) NB.: k. malkas ve̦zumu; ‡

2) kaļẽ̦dās lekt NB., sich begatten (von Tieren):
zaķi le̦c kaļē̦dās.

Avots: EH I, 580

‡ pakaļzùobs, der Backenzahn Salis.

Avots: EH II, 140

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

‡ àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32

àizkûpinât, tr., anrauchen: kalējs vienu cigāru iesprauda mutē un aizkūpināja Dok. A.; kaļķīti A. XX, 508.

Avots: ME I, 35

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.

Avots: ME I, 37

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizskriedinât pakaļ Für. I (unter skriet) "eiligst nachschicken".

Avots: EH I, 48

àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.

Avots: ME I, 53

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

‡ àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.

Avots: EH I, 58

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

‡ apakļam Lemsal, Salis, = apakaļam, zurück.

Avots: EH I, 70

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

‡ apakuļ Sonnaxt, = apakaļ.

Avots: EH I, 71

‡ apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

‡ apgaņ̃ģis AP., die Gegend, der Umkreis: mūsu apgaņģī nav kaļķakmeņa.

Avots: EH I, 81

‡ apiļ Ugalen n. FBR. VII. 29, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125

‡ aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ apukļam Ruoja n. FBR. XIII, 80, Schlehk n. FBR. VII, 52, Wandsen n. FBR. IV, 69, Seyershof, apukļams Serbigal n. FBR. IV, 58, apukļām Orellen n. FBR. XI, 43, ap(u)kļums ebenda, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123, 124

‡ apukuļ Orellen n. FBR. XI, 43, AP., = atpakaļ.

Avots: EH I, 124

‡ apvitêt, ringsum weiss tünchen (perfektiv): figūras pie sienas ar kaļķiem apvitē̦tas Pet. Av. I, 224.

Avots: EH I, 126

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128

apzvẽrêt, ‡

3) "?": mēs par tevi zvērēsam. - apzvēriet (wenn ihr es auch beschwört?),
bāleliņi! atpakaļ(i) vairs neiešu BW. 13646, 14. ‡ Refl. -tiês, = apzvêrêt 1: viņš . . . divreiz apzvērējās, ka ... Ezeriņš Leijerk. I, 230.

Avots: EH I, 128

‡ ārdze (?), in der Verbind. skaļu ā. "ein Pergelgestell zum Trocknen derselben" Popen. Dieses ārdze ist aus gesprochenem ārdz erschlossen, das aber in Popen (s. FBR. VIII, 117) auf *ārc(e) beruhen kann. Und dieses *ārce dürfte aus einem deminutivisch aussehenden ārcele (s. ‡ ârceies ² ) abstrahiert sein. Vgl. aber auch ādzele.

Avots: EH I, 194

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148

ataĩrêt, tr., intr.,

1) zurückrudern:
atairē atpakaļ;

2) fort-, wegrudern:
at. laivu nuo malas;

3) herbeirudern:
atairē šurpu.

Avots: ME I, 148

atbêgt (li. atbė´gti), herfliehen; zurückfliehen: atb. atpakaļ Pūrs III, 7.

Avots: ME I, 150

‡ atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atbràukt [li. atbraũkti "zurückstreichen" ], intr.,

1) zurückfahren:
atbr. atpakaļ;

2) herfahren, ankommen:
brūtgans atbrauca pūram pakaļ BW. III, 1, 62;

3) tr., abfahren seine Schuld:
parādu atbraukt.

Avots: ME I, 151

atbrist (li. atbrìsti),

1) zurückwaten:
atbr. atpakaļ;

2) herwaten:
šurp.

Avots: ME I, 151

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

‡ atbukt (li. atbùkti "stumpf werden"),

1) "отупѣть" Wid.;

2) zurückschnellen
Jürg.: skrēja un atbuka at pakaļ.

Avots: EH I, 136

‡ atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

‡ atdēstît, zurückpflanzen: a. puķi atpakaļ se̦nākajā vietā.

Avots: EH I, 139

‡ atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdrupt, intr., abbröckeln, abfallen: kaļķi nuo sienas atdrupuši.

Avots: ME I, 154

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

‡ atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

atkā`rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

‡ atķem̃mêt atpakaļ, nach hinten zurückkämmen: atpakaļ atķē̦mmē̦ti mati.

Avots: EH I, 151

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168