Paplašinātā meklēšana

‡ apaš Pas. III, 362, = apakš.

Avots: EH I, 72

àpaš ² Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194

‡ apašņuôt, = apasinuôt: ar apašņuotu galvu Pas. III, 430.

Avots: EH I, 72

dzìmtĩpašnieks ,* der Erbherr.

Avots: ME I, 551

dzìmtĩpašums ,* Erbeigentum.

Avots: ME I, 551

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

īpaši (unter ĩpašs), ‡

2) = ‡ ĩpaš 2: es varu paieties līdz, parādīt jums ī. Orellen; ‡

3) = ‡ ĩpaš 4: ī. labi izdevēs AP. ī. sveķuotas pagalītes ebenda.

Avots: EH I, 501

ĩpašība, die Besonderheit, Eigent"mlichkeit, Eigenschaft.

Avots: ME I, 836

‡ ĩpašîgi Gramsden n. FBR. IX, 103, Grenzhof (Mežamuiža) n. FBR. XII, 24, Orellen n. FBR. XI, 43, Siuxt, = īpaši: kviešu lauks bija ī.; tie netika pie rudziem sē̦ti Siuxt.

Avots: EH I, 501

ĩpašîgs, eigentümlich. Adv. ĩpašîgi, anders Pönau.

Avots: ME I, 836

ĩpašniẽks, der Besitzer, Eigentümer: muižas, nama īpašnieks.

Avots: ME I, 836

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II ² , 3, 981.]

Avots: ME I, 836

‡ ĩpašu Frauenb., Siuxt, Adv., = ĩpaši: cūkas ī. (abgesondert, allein) ganīja Frauenb.

Avots: EH I, 501

ĩpašums, der Besitz, das Eigentum: šis nams ir viss mans īpašums. Radnieka manta palika viņam par īpašumu.

Avots: ME I, 836

ĩpašvā`rds ,* der Eigenname: "Latvija" ir īpašvārds.

Avots: ME I, 836

‡ karapaška Kalupe, eine Art Wagen: karapaškas bez skrituļu BW. 17184, 1.

Avots: EH I, 587

‡ *ķe̦pašļât (> ostle. čapašļuot), hexen, Zauberei treiben: jaunie nava iemācījušies ķ. Pas. XV, 204.

Avots: EH I, 696

kuõpĩpašĩba ,* eine gemeinsame Eigenschaft, Eigentümlichkeit.

Avots: ME II, 345

kuõpĩpašniẽks ,* der Mitbesitzer.

Avots: ME II, 345

kuõpĩpašums ,* der Gesamtbesitz, das Gemeingut: tautas dziesmas ir tūstuošu kuopīpašums Vēr. I, 1179.

Avots: ME II, 345

lĩdzĩpašniẽks ,* der Mitbesitzer: Krupa firmas līdzīpašnieki grib iegūt šuo fabriku savā īpašumā Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 482

lĩdzĩpašums ,* der Mitbesitz.

Avots: ME II, 482

liẽlĩpašnieks ,* der Grossgrundbesitzer Sudr. E.

Avots: ME II, 499

‡ nepašķirîgs, nicht erfolgreich, ungeschickt: n. darba darītājs.

Avots: EH II, 17

‡ paš, = pat 1: lai te̦k ... kumeleņš da paš (lat. usque ad) tautu diravām Skaista n. FBR. XV, 53. piekrāve da paš virsam Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 178

[paš- (zu pats, in Zusammensetzungen), selbst-, eigen.]

Avots: ME III, 111

pašàurinât, tr., eng, schmal machen, beschränken: valsts varu pašaurināja A. XII, 74.

Avots: ME III, 112

pašvàldĩba, die Selbstherrschaft Konv. ^2; die Selbstverwaltung.

Avots: ME III, 118

paša (unter pats),

1): auch Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 178

pašàizliêdzĩba,* pašàizliêgšanâs, die Selbstverleugnung: meita vē̦las mātei atmaksāt mīlestību un pašaizliedzību BW. I, 489.

Avots: ME III, 111

pašàizliêdzîgs,* selbstverleugnend, uneigennützig: pašaizliedzīga mīlestība Egl.

Avots: ME III, 111

pašàizmā`ršĩba,* pašàizmirstĩba*, die Selbstvergessenheit: uzupurēšanās līdz pašaizmirstībai Plūd.

Avots: ME III, 111

pašàizsar̂dzĩba,* der Selbstschutz.

Avots: ME III, 111

pašàizstãvêšanâs, pašàizstãvĩba*, die Selbstverteidigung.

Avots: ME III, 111

pašala Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 133, pašale [Wessen], pašele [Kreuzb.], pašile Lubn. n. Etn. III, 1, ein Abschauer bei der Riege; ein Abdach überhaupt: aizjūdziet manu zirgu, padzeniet pajumtē (Var.: pajumē, pašalē)! BW. 26181. [sakŗauts siens pašaļu jeb palieveņa veidā Austriņš M. Z. 36. Aus li. pašalỹs "paspārne".]

Avots: ME III, 111

pašale (unter pašala): auch Auleja, Bērzgale, Warkl.; gulējām pašalē Tdz. 42180, 1 (aus Līvāni).

Avots: EH XIII, 178

‡ pašalis Atašiene n. Fil. mat. 102, = pašala.

Avots: EH XIII, 178

pašaplũkuôšana, pašaplũkuõjums, die Selbstbetrachtung Duomas 1033.

Avots: ME III, 111

pašapmãnîšana, pašapmãnîšanâs, die Selbsttäuschung Stari II, 970.

Avots: ME III, 111

pašapsũdzĩba,* die Selbstanklage.

Avots: ME III, 111

‡ pašapzinĩba,* = pašapziņa (?): iedvest pašapzinību Pumpurs Raksti I, 161.

Avots: EH XIII, 178

pašapzinîgs* selbstbewusst: pašāpzinīgi paskatījās uz citiem Vēr. I, 1303. pašapziņa*, das Selbstbewusstsein: pašapziņas pilnais skats Egl.

Avots: ME III, 111

pašatziņa,* pašatzīšanâs*, die Selbstbe-, Selbsterkenntnis.

Avots: ME III, 111

[pašaudinât šautuvi "eine Weile die Weberspule wiederholt (ins Gewebe) šaut" Bauske.]

Avots: ME III, 111

pašaudît, ‡

3) eine Weile hin und her strecken (?):
(lācis) laizīdamies pašaudīja mēli Brīvā Zeme 1939, № 86, S. 4.

Avots: EH XIII, 178

[pašaudît,

1) wiederhoļt ein wenig (verstohlen und schnell) geben
N.-Peb.: pašauda vienam, uotram;

2) wiederholt ein wenig schiessen:
p. pīles LP. VII, 14.]

Avots: ME III, 111

pašaûdzinâšana, die Selbsterziehung A. XX, 902.

Avots: ME III, 112

pašaûdzinâts, autodidaktisch erzogen, selbstgebacken, [selbstgezogen, selbstgezüchtet: pašaudzināta tabaka].

Avots: ME III, 112

pašàurs, ziemlich eng, schmal: pašauras, pašauras māsiņas sagšas BW. 21564.

Avots: ME III, 112

[pašàust, eine Weile od. ein wenig šàust: puiši lieldienu rītā pašauta meitas.]

Avots: ME III, 112

pašaûsts, selbst-, eigengewebt: pašaustas drēbes (im Gegensatz zu pirktas drēbes).

Avots: ME III, 112

pašaũt,

1): p. maizi krāsnī Dunika; "heimlich reichen"
- auch Gramsden, Grünh.;

2): schiessend verwunden
Grünh.;

4): flink hingehen
Lubn.: pašaun nu līdz mūsu mājai! Refl. -tiês, ‡

3) unverhofft (zufällig) zustossen:
tāda nelaime pašāvusies Sudrabkalns V. b. 1. 68; ‡

4) hineilen
Lubn.: viņš pašāvās man gaŗām.

Avots: EH XIII, 178

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

‡ pašautuve, eine Luke (?): siênā bij ietaisīta p., un kad tuo vaļā atrāva, tad ... Azand. 6.

Avots: EH XIII, 178

‡ pašavas Marienhausen, N.-Laitzen "pastalas".

Avots: EH XIII, 178

pašãviêns, der Satz, Sprung: bij arī viens pašāviens tikai - jau turp LP. V, 284.

Avots: ME III, 112

pašbrũvêts, eigengebraut: pašbrūvē̦tu alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā BW. III, 1, 96.

Avots: ME III, 112

[pašce̦na, der Einkaufspreis: ne˙viens tirguotājs negrib pārduot par pašce̦nu.]

Avots: ME III, 112

pašcìeņa* MWM. VIII, 462, pašcienĩba*, pašcienîšana*, die Selbstachtung; pašcienības jūtas, das Selbstgefühl MWM. XI, 217.

Avots: ME III, 112

pašcilˆdinâšana,* die Selbstverherrlichung.

Avots: ME III, 112

pašdar̂bĩba,* die Selbsttätigkeit: tauta sāka muosties uz pašdarbību B. Vēstn.

Avots: ME III, 112

pašdar̂bîgs,* selbsttätig. pašdarinâts, selbst-, eigengemacht: pašdarināts alus; pašdarinātas drēbes.

Avots: ME III, 112

pašdìevinâšana,.* die Selbstvergätterung.

Avots: ME III, 112

pašgriba,* der EigenwilleStari II, 611.

Avots: ME III, 112

pašele (unter pašala): auch Warkl. n. FBR. XI, 108 und 122. pie tās (scil.: ustabiņas) maza pašelīte Pas. IX, 455 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH XIII, 178

pašele, s. pašala.

Avots: ME III, 112

‡ pašelis Saikava, = pašele.

Avots: EH XIII, 178

‡ pašgãjējs Trik. u. a., die Lokomobile.

Avots: EH XIII, 178

pašgùodinâšana,* die Selbstverherrlichung MWM. IX, 860.

Avots: ME III, 112

pašgribîgs,* setbstsüchtig: prāts ir pašmīlīgs un pašgribīgs B. Vēstn.

Avots: ME III, 112

‡ pašgudrenieks AP., jem., der sich eingebildet hat, klug zu sein.

Avots: EH XIII, 178

pašgudrs: auch Ramkau, Segew.

Avots: EH XIII, 178

pašgudrs, dünkelhaft, auf seine eigene Klugheit pochend Sudr. E.

Avots: ME III, 112

pašìeduõmĩba* der Eigendünkel, die Selbstüberhebung Stari II, 963.

Avots: ME III, 112

pašiedve̦sma,* die Selbstsuggestion Vēr. II, 179.

Avots: ME III, 112

pašìekàisums, die Selbstentzündung: viņi silda cits citu līdz pašiekaisumam Druva I, 1097.

Avots: ME III, 112

pašielis, toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163; aus li. pašė˜lęs [in žemait. Aussprachel.

Avots: ME III, 112

pašìestâstîšanâs,* die Selbstbeschwatzung Saul.

Avots: ME III, 112

pašile: auch Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 178

pašile, s. pašaca.

Avots: ME III, 112

pašmĩlis, der Selbstsüchtige, Egoist: sirds bija mīkstāka nekâ praktiskajiem pašmīļiem Plūd.

Avots: ME III, 115

pašizglîtĩba* autodidaktische, ohne Lehrer gewonnene Bildung.

Avots: ME III, 112

pašizgudruôts, selbsterdacht: pašizgudruots aparāts Konv. ² 2154.

Avots: ME III, 112

‡ pašizmaksa* die Selbstkosten: neatduodams pašizmaksu Jaun. Ziņas 1938, № 75.

Avots: EH XIII, 178

pašiznĩcinâšanâs,* die Selbstvernichtung Vēr. I, 1383.

Avots: ME III, 112

pašizre̦dzêts, pašizvē̦lê̦ts, selbstewählt: pašizvē̦lē̦tā kalpībā ne̦sam nastu Rainis.

Avots: ME III, 112

[pašķaidît, ein wenig verdünnen: putru; ein wenig zerquetschen: tupeņus, dzērvenes; ein wenig vergeuden: naudu.]

Avots: ME III, 112

‡ paškaldît, = paskaldît: paškaldīšu malkas Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH XIII, 179

pašķalvinât, tr., etwas schluckern, schütteln: viņš izvilka pudeli nuo ķešas un pašķalvināja Dok. A.

Avots: ME III, 112

‡ pašķârdît ² Dunika, ein wenig zerquetschen.

Avots: EH XIII, 179

[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]

Avots: ME III, 113

[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]

Avots: ME III, 113

[pašķebinât dũšu, Übligkeit erregen: neskaties virsū, lai nepašķebini dūšu! Janš.]

Avots: ME III, 113

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

‡ pašķelvinât Sessw., pašķelvinêt Aahof, Lubn., Nerft, Warkl., Wessen, = pašķalvinât: p. zâles pudelē.

Avots: EH XIII, 179

pašķẽpelêt,

1): auch Sermus;

2): (die Ränder eines eben ausgegrabenen Grabens) ein wenig ebnen, glätten
Malta.

Avots: EH XIII, 179

pašķẽpelêt,

1) [ein wenig un dziemlich fein spalten
Lennew., Nötk., Nikrazen, Kalleten, Salgaln, Selg.]: vai nu malcienā pašķēpelēja un padruostalāja iekuŗamuos Apsk. v. J. 1903, S. 281;

[2) ein wenig (Schnee) schaufeln:
p. sniegu].

Avots: ME III, 113

[pašķērdêt, ein wenig vergeuden: p. naudu Salis.]

Avots: ME III, 113

‡ pašķẽ̦rs Seyershof, ein Gewebe mit leinenem Aufzug und wollenem Einschlag: nuoauda brunčus pašķē̦rā.

Avots: EH XIII, 179

[I pašķẽrst (li. pasker̃sti),

1) ein wenig aufschneiden (ein geschlachtetes Tier):
pašķērd nu vēl tālāk cūku!

2) ein wenig vergeuden:
p. naudu.]

Avots: ME III, 113

[II pašķêrst ² Ruj., = pašķir̃t 1: p. krūmus; viņš man pašķērsa (kehrte) ceļu.]

Avots: ME III, 113

pašķestiês, ein wenig zanken, keifen: tâ+pat pašķesties ar Grietu jau gan reizēm pašķetās ir viņš Vēr. II, 192.

Avots: ME III, 113

[pašķetinât, ein wenig šķetinât: p. dziju.]

Avots: ME III, 113

[pašķibinât Warkl. "= pašķalvinât": p. zâles pudelē.]

Avots: ME III, 113

[pašķibît, ein wenig šķibît: p. zarus; zaķis pašķibījis kāpuostus.]

Avots: ME III, 113

[pašķibuôt,

1) = pašķibît: p. zarus;

2) "hingehen":
p. līdz kaimiņiem Ruhental.]

Avots: ME III, 113

pašķìbs: pašķības lūpas Tdz. 57721.

Avots: EH XIII, 179

pašķìbs, etwas schief: pašķībs de̦guns; (vgl. li. Adv. paskybei "quer"].

Avots: ME III, 113

‡ pašķīdi Vank. "= sašķīdi 2".

Avots: EH XIII, 179

[pašķīdinât,

1) ein wenig verdünnen:
p. skābputru;

2) sich ein wenig auflösen machen:
p. kartupeļus (vāruoties).]

Avots: ME III, 114

pašķidrinât: p. meža biezuokni Sessw.

Avots: EH XIII, 179

pašķidrinât, tr., verdünnen: sālsskābi Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 113

pašķidrs, ziemlich dünnflüssig, undicht: pašķidrs ēdiens, plīvurs Vēr. II, 1252.

Avots: ME III, 113

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114

[pašķiedêt, =pašķīdinât 2: p. kartupeļus. lietus ceļu pašķiedējis.]

Avots: ME III, 114

pašķiẽlêt: ve̦lns pašķielē ar˙vienu, vai cilvē̦ks nāks šim pakaļ Pas. XIII, 210.

Avots: EH XIII, 179

pašķiẽlêt, intr., ein wenig schielen: maz˙drusciņ es vinā pašķielēju Treum. viņš pašķielē uz Rozāliju Purap.

Avots: ME III, 114

pašķìemele: auch Ramkau, (mit iẽ) AP.

Avots: EH XIII, 179

[pašķìemele, der Zwischenraum des Garnaufzugs, den das Weberschiffchen durchfliegt: aude̦klu grūti aust, ja maza pašķiemele Jürg.]

Avots: ME III, 114

‡ paškiẽmene AP., = pašķìemele.

Avots: EH XIII, 179

pašķiêst, ‡ Refl. -tiês Jürg., eine Zeitlang verschwenderisch sein: te nevarēja vis p. uz vienu pusi, uz uotru: te bija viss ar daļu Jauns. J. un v. 76.

Avots: EH XIII, 179

[pašķiêst, etwas zerstreuen, vergeuden, vertun: svē̦tkuos krietni pašķiedu naudu, tagad jādzīvuo taupīgāki Jürg.]

Avots: ME III, 114

pašķil˜t,

1): atkal pašķīlis savas šķiltavas Pas. VIII, 62; ‡

3) "?": (linus kulstuot) pašķīla, pašķīla pa linu saišķim un atkal nuosēdās kaktā Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XIII, 179

[pašķil˜t,

1) ein wenig (Feuer) anschlagen:
p. uguni;

2) ausbrüten:
putniņi jau pašķilti. Refl. -tiês,

1) sich aus dem Ei teilweise herausmachen:
cālīši jau pašķīlušies;

2) pašķīlās zibens, es blitzte.]

Avots: ME III, 113

[pašķiñdêt, erklingen: nauda vien pašķindeja Bauske.]

Avots: ME III, 113

‡ pašķindiens, ein einmaliges Erklingen: maišeli, kuŗā, pēc pašķindiena vē̦ruojot, varēja būt tukšas pudeles Jauns. Raksti VI, 49.

Avots: EH XIII, 179

pašķindinât, tr., intr., ein wenig klingeln: viņš piecēlās un pašķindi nāja pie glāzes Latv.

Avots: ME III, 113

pašķiņ̃ķuôt, tr., schenken, wegschenken: tev kādu 50 rubļu varu pašķiņķuot MWM. X, 104.

Avots: ME III, 113

[pašķipelêt, ein wenig schaufeln: p. sniegu.]

Avots: ME III, 113

pašķira,* Unterabteilung, Untergattung.

Avots: ME III, 113

pašķirĩba, guter Fortgang, Erfolg: bē̦rnam būšuot visur laba izveicība un pašķirība Etn. II, 164.

Avots: ME III, 113

pašķirîgs: p. ("kam viss kas pašķiŗas") cilvē̦ks MSiI.

Avots: EH XIII, 179

pašķirîgs, förderlich, erfolgreich: lai man pašķirīgāks būtu ceļš Lautb.

Avots: ME III, 113

‡ pašķirinât Warkl. "pašķirt".

Avots: EH XIII, 179

[pašķirminât, fördern B. Vēstn.]

Avots: ME III, 113

pašķir̃stît [li. paskìrstyti], pašķurstît, tr., ein wenig auseinandertrennen, blättern: zarus, grāmatu und grāmatā.

Avots: ME III, 113

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

‡ pašķis Alswig, = paksis I 1.

Avots: EH XIII, 179

pašķîst [li. paskýsti], intr., momentan auseinanderstieben, sprühen: [uguns pašķīda Bauske, von einem heftigen Blitz gesagt.] smiltis vien pašķīst LP. VII, 150. šuoruden atkal pašķīdīs nauda Blaum. vecim dzirksteles vien nuo pīpes pašķīda Dok. A. [kâ meta sulaiņam ar sprigulu, tâ slapjums vien pašķīda Pas. II, 47.]

Avots: ME III, 114

[pašķīstīties, rein werden: ceļš pašķīstās nuo dubļiem, nuo sniega Für. I, unter šķīsts.]

Avots: ME III, 114

pašķîsts: "mitrs, muklājs" Linden in Kurl.

Avots: EH XIII, 179

[pašķîsts, ziemlich šķîsts: pašķīsta putra Salis.]

Avots: ME III, 114

pašķĩt,

1): p. zirņus Warkl.; ‡

2) "?": p. (= li. praskìnti?) ceļu Warkl.; ‡

3) "ātri paiet" Heidenfeld: p. kādu gabalu uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašķĩt [li. paskìnti], tr., eine Zeitlang abblatten, abstreifen, abpflücken: kāpuostus, apiņus, ābuolus. lai laurus pašķinu, kâ šeitan viņus šķinu MWM. VI, 404. Refl. -tiês, für sich ein wenig abblatten, abstreifen, abpflücken: ej, meitiņ, pašķinies jāņuogas! Pur.

Avots: ME III, 114

pašķĩvis,* ein Telter (od. eine Tasse) zum Unterlegen.

Avots: ME III, 114

pašķuôbît, tr., etwas neigen, verziehen: drusku pašķuoba muti Etn. IV, 92. es ir sejas nepašķuobīju Vēr. II, 700. Refl. -tiês, etwas wackein, wanken, Gesichter schneiden.

Avots: ME III, 114

pašķuore "piejums, [pašķūŗe"].

Avots: ME III, 114

‡ pašķubinât Rutzau "pašķirt".

Avots: EH XIII, 179

pašķũne Grünh., pašķũnis LP. VII, 262, pašķūre [Sessau, Alswig], Mar., pašķūris Oppek., ein Abdach, Abschauer.

Avots: ME III, 114

pašķũnis (unter pašķũne): auch Iw.

Avots: EH XIII, 179

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114

‡ I paškurinât Atašiene, Lubn., Warkl. "pašķirt": p. linus malšanai; p. ceļu.

Avots: EH XIII, 179

‡ II paškurinât "papurināt" N.-Laitzen, Rugāji: p. ābuolus, ausis, galvu. Refl. -tiês, sich ein wenig schütteln Schwarden.

Avots: EH XIII, 179

‡ III paškurinât Ihlen "pakasīt": p. galvu.

Avots: EH XIII, 179

pašķurstît, s. pašķirstît.

Avots: ME III, 114

‡ paš˙labā,

1) = pat˙laban Siuxt: viņi p. kâ nuome̦tuši kaudzi. nuogāju laimīgā brīdī: ēda p.:

2) = tikkuo Frauenb.: p. sāka līt.

Avots: EH XIII, 179

pašlabumniẽks,* der Egoist.

Avots: ME III, 114

pašlabums,* [der eigene Vorteil].

Avots: ME III, 114

paš˙laĩk, pašu˙laĩk, soeben: paš˙laik ienāca sieva A. XX, 644. viņš paš˙laik nāk nuo guļamistabas Vēr. II, 551. trešā vasara pašulaik iesākusēs Aps.

Avots: ME III, 114

pašļakstinât, tr., intr., ein wenig schluckern, plätschern: viņš pašļakstināja pudeli Niedra. zivs pašļakstināja ar asti ūdenī.

Avots: ME III, 114

‡ pašļan̂cît Kalz. n. Fil. mat. 28, = paskalinât.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašļanderêt Ar., = pašļakstinât: p. pudeli ar nuolūku izzināt vai tur vēl kāds šķidrums iekšā.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašļañkât Dunika, = pašļakstinât: p. buteli.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašļan̂kstinât Lubn. n. Fil. mat. 28, wiederholt pašļankstīt: pašļankstini mucu, vai tur vēl daudz alus! Lub.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašļan̂kstît Kalz. n. Fil. mat. 28 "paskalināt kādu šķidrumu traukā": pašļanksti muciņu!

Avots: EH XIII, 179

[pašļaûbs ² , ein wenig od. ziemlich schräge Wandsen.]

Avots: ME III, 114

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

[pašļaukt, ein wenig (einen Schlitten) gleiten machen: pašļauc savas ŗagavas drusku uz priekšu, lai es tieku gaŗām! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115

pašļaũkus [Smilt., Peb., Nötk., pašļàukus ² Mar., Sessw., Marzen, Lös., Adv., halb liegend, schräge]: guļ vien tik pašļaukus R. Sk. I, 92, Sessau, Brucken. [viņš sēclēja pašļaũkus Plm.; pašļaũkus Autz, pašļaûku ² "gaŗšļauku": guovs guļ pašļauku, laikam slima Sessau; pašļaũkus "pasle̦pe̦ni (uz vē̦de̦ra)" Wesselshof.]

Avots: ME III, 115

pašlepnĩba* pašle̦pnums*, das Selbstgefühl, die Selbstgefälligkeit.

Avots: ME III, 114

pašle̦pns,* selbstgefäIIig, dünkelhaft: viņu bieži vien mēdza turēt par pašle̦pnu, uzpūtīgu ākstu Vēr. II, 110.

Avots: ME III, 114

‡ pašlīdze Latv. Av. 1876, № 50, die Selbsthilfe.

Avots: EH XIII, 179

pašliẽlĩba,* pašliêlîšanâs* A. XV, 93, das Eigenlob.

Avots: ME III, 114

pašliẽlîgs,* prahlerisch Sudr. E.

Avots: ME III, 114

‡ pašļuokât Nitau, (ein wenig) abtrampeln: p. pļavu.

Avots: EH XIII, 179

pašļũcinât, ‡

2) "pakārpīt" M. 482.

Avots: EH XIII, 179

[pašļũcinât, eine Weile gleiten machen: p. bē̦rnu pa le̦du. Refl. -tiês, eine Weile zu seinem Vergnügen glitschen: p. pa le̦du C.]

Avots: ME III, 115

pašļūdêt: auch Drosth., Ramkau.

Avots: EH XIII, 179

pašļūdêt BW. 29799, 3, = paslīdêt.

Avots: ME III, 115

‡ pašļukât Dunika, eine Weile die Füsse am Boden schleppend gehen: p. drusku uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašļūkât: kruodzinieks pašļūkāja pa istabu apkārt Upītis Pirmā nakts 20.

Avots: EH XIII, 179

[pašļūkât (freq.), pašļùkt C., Wolm., Salis, Lis., Golg., eine Weile glitschen, (mit einem Schlitten) fahren: ar ragavām jau var labi pašļūkt. pašļūkāt ar tupelēm.]

Avots: ME III, 115

pašļukt: auch Dunika.

Avots: EH XIII, 179

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115

pašļùkt (unter pašļūkât): auch (mit û ² ) Dunika, Rutzau; ja viņam bija krietnāks zirgs, viņš ziemu varēja p. peļņā Jauns. J. un v. 253.

Avots: EH XIII, 179

pašļum̂pt ² gleiten od. rutschen machen, schleppen [nach Verben des Könnens]: slimnieks tik nespēcīgs, ka nevar kājas pa grīdu pašlumpt Ahs.

Avots: ME III, 115

‡ pašļun̂cinât ² Stenden, = pašļakstinât: p. buteli.

Avots: EH XIII, 179

[pašļupstêt, ein wenig lispeln: uodam mēle pašļupstēja Pas. I, 407; lispeln (nach Ausdrücken des Könnens): nuosalušais nevarēja pašļupstēt Dunika.]

Avots: ME III, 115

pašļupsts, halblispelnd: izveļ S. ar tādu kâ pašļupstu mēli Zeif. III, 3, 45. pašļupsti piebalsuoja brālim Pēteris A. XII, 356.

Avots: ME III, 115

‡ pašļupt "undcutlich aussprechen" Aahof: viņš pašļupa dažus vārdus.

Avots: EH XIII, 179

pašļurkstinât, fakt., den Laat šļurks hervorbringen lassen: viņš pašļurkstināja vēl reiz pīpi MWM. VI, 572.

Avots: ME III, 115

pašļũtêt, tr., ein wenig längs der Erde ziehen, schleppen [nach Verben des Könnens]: slimnieks nevar ne kājas pa grīdu pašļūlēt Ahs.

Avots: ME III, 115

pašmâceklis,* der Autodidakt.

Avots: ME III, 115

pašmâcĩba,* der Selbstunterricht.

Avots: ME III, 115

pašmaklis,

1) die untere Schnur an der Halfter;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel gebunden wird
Nerft.

Avots: ME III, 115

pašmakstinât: pašmakstinādams ar mēli Azand. 15.

Avots: EH XIII, 179

pašmakstinât, pašmakšķinât intr., ein wenig mit der Peitsche knallen, schmatzen: ziņnesis pavīcināja ar pātadziņu un pašmakstināja Vēr. I, 778.

Avots: ME III, 115

‡ pašmaņa, Selbstbewusstsein, Selbstgefühl Diet.

Avots: EH XIII, 179

pašmãnîšanâs,* die Selbsttäuschung A. XX, 491.

Avots: ME III, 115

I pašmauga ["gaŗums, attālums, slaidums" N.-Peb.: gaŗiem vāģiem (Leiterwagen) liela pašmauga N.-Peb.] ; pašmauga - garums, attālums pie kādas lietas, piem. pie arkla nuo sprūda līdz apīšas zaram ir pašmauga Lös. n. Etn. IV, 163; ["liels gabals": liela pašmaũga, kuo skriet AP.; "pašmaũga - te̦lpa atvēzienam vai ieskrējienam; atvēziena gaŗums" N.-Peb.; gribas ēst: bij gaŗa pašmaũga (Zeitraum) AP.; ja zirgs pārāk īsi iejūgts arklā, tad saka, ka īsa pašmaũga Schujen; "puosms, nuodalījums": liela pašmaũga Nötk.].

Avots: ME III, 115

[II pašmauga "smuidru, gaŗu kuociņu audzīte izcirtumā" Biržgalis.]

Avots: ME III, 115

[pašmaũgs, pašmàugs ² , ziemlich schlank: pašmauga priede, meita Lis., Kalnemois, Sessw.; pašmauga rīkste N.-Peb. palaid atsējas pašmaugāk, lai lemeši neduŗas zirgam kājās! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115

pašmaukstinât, intr., ein wenig schmatzen: citai guotiņai pašmaukstināja ar lūpām Niedra.

Avots: ME III, 115

pašmàukt, auch refl. -tiês, schnell unter etwas huschen: kāds kaķis šur tur pašmaucās zem kādiem vārtiem Vēr. II, 1246.

Avots: ME III, 115

pašmẽrķis* der Selbstzweck: mâksla nav līdzeklis, bet pašmērķis Vēr. I, 1273.

Avots: ME III, 115

‡ pašmìgnêt Gr.-Buschh., ein wenig lächeln.

Avots: EH XIII, 179

pašmĩkstêt, auch refl. -tiês, intr., ein Geräusch machen: izlikās, kâ kad krūmi pašmīkstē̦tuos A. XI, 113.

Avots: ME III, 115

‡ pašmīkstinât, ein wenig šmīkstinât: guovs ... pašmīkstināja asti Upītis Pirmā nakts 411.

Avots: EH XIII, 179

pašmĩlĩba, die Eigenliebe: tie piedzimst, cilvē̦ku pašmīlībai pārbriestuot Kundziņš Kronw. 147. viņa pašmīlība bija nāvīgi ievainuota A. XIX, 32.

Avots: ME III, 116

pašmĩlîgs,* eigennützig, egoistisch: viņš savas pašmīlīgās dienas intereses uzupurē A. XII, 163.

Avots: ME III, 116

pašmuõcĩba,* Selbstquälerei Stari II, 131.

Avots: ME III, 116

pašmudrs Warkl., pašmuidrs ebenda, = pasmuidrs.

Avots: EH XIII, 179

pašmukšķinât (unter pašmukstinât): "tâ, tâ", skuoluotājs pašmukšķināja Dünsb. Joc. pas. un stāst. 32.

Avots: EH XIII, 179

pašmūkšķinât (unter pašmukstinât): pievilkdams gruožus, ar muti pašmūkšķinādams Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH XIII, 180

pašmukstinât, pašmukšķinât, pašmukšinât, pašmūkšķinât tr., Intr., ein wenig schmatzen: meiča pašmūkšķināja lūpas Purap., JK. VI, 26; [pašmukstinât A.-Schwanb., ein wenig essen, naschen: pašmukstini pa drusciņai me̦du!]

Avots: ME III, 116

‡ pašmukt, = pamukt 2: gribēja ... p. gaŗām Vanagu ligzda 60.

Avots: EH XIII, 179

pašņakarêt, tr., intr., etwas schnüffeln: man tavās kamanās drusku jāpašņakarē.

Avots: ME III, 116

[pašņākât,

1) = šņākât nach Ausdrücken des Könnens: ragana vairs nevarēja pašņākāt;

2) eine Weile mit den
šņākas ein Geräusch hervorbringen.]

Avots: ME III, 116

‡ pašņakstinâties, ein wenig schmatzen (?): nuoblākšķēja kaŗuote, meistars [ēšanā iztraucē̦ts] vēl pašņakstinājās un iznāca Sudrabkalns V. b. l. ² 67.

Avots: EH XIII, 180

pašņàkt,

1): pieiet ... luopiem tuvāk, pašņāc labi dikti: biz, biz, biz Janš. Mežv. ļ. II, 307. pašņākdama es dziedāju, pašņākdama gavilēju: man pā[r]sita dē̦lu māte ar mieturi de̦guniņu BW. 885.

Avots: EH XIII, 180

[pašņàkt,

1) eine Weile
šņākt: pašņāca, pašņāca, bet nekā nedarīja;

2) p. gaŗām vorbeibrausen (vom Wind).]

Avots: ME III, 116

pašņāpt, tr., unterstreichen: tuo, kas visiem nepatika, pašņāpu Plüd.

Avots: ME III, 116

pašņaũkât, ‡

2) ein wenig (Tabak) schnupfen:
pašņaukā tebeceņi! Tdz. 49792.

Avots: EH XIII, 180

pašņaũkât, intr., ein wenig schnauben, weinen: māsa tikai pruot papinkšķēt un pašņaukāt Vēr.

Avots: ME III, 116

pašņàukt, tr., intr.,

1) etwas schneuzen:
de̦gunu;

2) entfernen, beseitigen, wegschneiden:
uz reiz šim pašņauks mēli nuost LP. IV, 168.

Avots: ME III, 116

pašnâvĩba,* der Selbstmord.

Avots: ME III, 116

pašnâvniẽks,* der Selbstmörder.

Avots: ME III, 116

‡ pašņēpt Ar., = pašņāpt.

Avots: EH XIII, 180

pašnicinâšana,* pašnicinâšanâs*, die Selbstverachtung: pašnicināšanās kaite Vēr. II, 704.

Avots: ME III, 116

pašnîdêtãjs,* der Selbsthasser MWM. XI, 126.

Avots: ME III, 116

pašnùosacîšana,* pašnùotèikšana*, -šanâs, die Selbstbestimmung: pašnuosacīšanās tiesības Vēr. II, 601; Stad III, 57.

Avots: ME III, 116

pašnùovẽ̦ruõjms, die Selbstbeobachtung Konv. ² 1273.

Avots: ME III, 116

[pašņukât Wolmarshof, = pašņūkât 1.]

Avots: ME III, 116

[pašņūkât,

1) ein wenig beschnüffeln:
suns pašņūkāja gaļu un neēda N.-Peb.;

2) = šņūkāt nach Ausdrücken des Könnens: nevar ar de̦gunu pašņūkāt Warkl.]

Avots: ME III, 116

pašņukstêt: gar vīra māti paglaudīties un kuopām p. Apskats 1903, S. 31.

Avots: EH XIII, 180

[pašņukstêt, eine Weile schluchzen od. schnucken: bē̦rns drusku pašņukstēja.]

Avots: ME III, 116

[pašņūkt,

1) = šņūkt nach Ausdrücken des Könnens: nevar vairs (caur de̦gunu) pašņūkt Salis, Bers.;

2) ein wenig šņūkt: p. tabaku.]

Avots: ME III, 116

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118

pašpaļaũšanâs,* pašpaļãvĩba*, das Selbstvertrauen.

Avots: ME III, 116

pašpaļãvîgs,* voll Selbstvertrauen.

Avots: ME III, 116

pašpalĩdzĩba,* die Selbsthilfe.

Avots: ME III, 116

pašpãrbàudĩjums,* pašpãrbàudîšana, die Selbstprüfung.

Avots: ME III, 116

pašpãris,

[1) Brautleute
Frauenb.;

2) pašpãrītis, eine männliche und eine weibliche Person, die gut zu einander passen
Lautb., Wandsen].

Avots: ME III, 116

pašpãrlìecĩba,* eigene Überzeugung: viņš ciešā pašapziņā un pašpārliecībā duomājās atradis jaunu Ameriku Duomas II, 53.

Avots: ME III, 116

pašpãrme̦tums, der Selbstvorwurf: aizbēgt nuo niknajiem pašpārme̦tumiem A. XII, 888.

Avots: ME III, 116

‡ pašpā`rne <sup>2</sup> Garssen, Nerft, = paspā`rne.

Avots: EH XIII, 180

pašpãrvàldĩba,* die Selbstverwaltung: zemes pašpārvaldība.

Avots: ME III, 116

pašpaze̦muôšanâs, die Selbsterniedrigung.

Avots: ME III, 116

pašpìedzîvuõjums,* das Selbsterlebnis A. XVII, 389; pašpìedzîvuôts*, selbsterlebt.

Avots: ME III, 116

pašpìeticĩba,* die Selbstgenügsamkeit MWM. X, 240.

Avots: ME III, 116

pašpìeticîgs,* selbstgenügsam: cilvē̦ks ļauns, pašpieticīgs Vēr. II, 1121.

Avots: ME III, 116

pašpìevilšanâs, die Selbsttäuschung Vēr. I, 1069.

Avots: ME III, 116

‡ pašpļaũt Dunika, = paspļaũt.

Avots: EH XIII, 180

pašpràtîgs,*

1) eigensinnig:
viesis teica drusku pašprātīgi Kaudz. urdziņa laužas pašprātīgi taisni šķē̦rsām pāri lielceļam Balss;

[2) eingebildet, dünkelhaft
Salis].

Avots: ME III, 116

[pašpuĩka,* ein jugendlicher Hooligan Riga.]

Avots: ME III, 116

pašraûdzêts, selbstpräpariert: pašraudzē̦ta tabaka A. XI, 758.

Avots: ME III, 116

pašreĩz: paš˙reĩz Dunika.

Avots: EH XIII, 180

pašreĩz, pašureiz JK. III, 136, soeben: vecis taisījās pašreiz paņemt klēpi malkas Dok. A.

Avots: ME III, 116

[pašreĩzẽjs, soeben seiend od. geschehend, derzeitig, gegenwärtig, augenblicklich.]

Avots: ME III, 117

pašrùocîgs,* eigenhändig: tuo madamas pašruocīgi bij šuvušas Latv.

Avots: ME III, 117

pašsagatavuôts, selbstbereitet, selbstpräpariert: pašsagatavuots papīrs Stari II, 318.

Avots: ME III, 117

[pašsaglabâšanâs, die selbsterhaltung: dzīvības pašsaglabāšanās instinkts Austriņš Nuopūtas vējā 35.]

Avots: ME III, 117

pašsavàldîšanâs, die Selbstbeherrschung: viņu pašsavaldīšanās, miers nav ne˙kas vairak kâ izlikšanās Vēr. II, 311.

Avots: ME III, 117

pašsìltums,* die Selbstwärme: cilvē̦kam ir savs pašsiltums Konv. ² 3860.

Avots: ME III, 117

pašslava,* das Selbstlob: es likuos nēievē̦ruojam viņa pašslavu MWM. IX, 323.

Avots: ME III, 117

pašslavîgs,* sich selbst lobend, prahlerisch: cik nicināms šaurais pašslavīgais patriōtisms!

Avots: ME III, 117

pašsle̦pkava, comm., pašsle̦pkavniẽks, der Selbstmörder.

Avots: ME III, 117

pašsle̦pkavĩba, der Selbstmord: aizgāja paziņuot par pašsle̦pkavību valdībai Latv.

Avots: ME III, 117

pašspîdîgs,* pašspîduõšs*, Eigenlicht habend: pašspīduošie ķermeņi A. XXI, 357; MWM. VI, 393.

Avots: ME III, 117

paštàisnĩba: balsei paštaisnības skaņu duot Kaudz. Mērn. laiki 31.

Avots: EH XIII, 180

paštàisnĩba, die Selbstgerechtigkeit: paštaisnība un cietsirdība nav puķes, kas kruonī vijas Neik.

Avots: ME III, 117

paštàisnîgs, paštàisns, selbstgerecht: jaunās, paštaisnās mēles mē̦tāja Lienu ar akmiņiem Kaudz.

Avots: ME III, 117

‡ paštaisnis* Daugava 1928, S. 20, ein Selbstgerechter.

Avots: EH XIII, 180

paštàutas* rakstnieki, einheimische, nationale Schriftsteller Latv.

Avots: ME III, 117

paštàutiẽtis,* der Einheimische, Nationale: radušies paštautiešu mākslinieki Zalkt.

Avots: ME III, 117

paštìesa,*

1) die Lynchjustiz
Latv.;

[2) Selbstgericht:
Arturs un Rita padevās nežēlīgai paštiesai Veselis Saules kapsē̦ta 110].

Avots: ME III, 117

paštirza* die Selbstfolterung Por. V, 296.

Avots: ME III, 117

[pastraujš, ein wenig od. ziemlich stràujš: p. zirgs, pastrauja upe.]

Avots: ME III, 108

‡ pašubêt Grawendahl, = paslīdêt: kāja pašubēja. Refl. -tiês Drosth., Grawendahl, Lemb., Nitau, = pašumêtiês: cik tur vaj[a]ga, pašubēsies un iekšā būs! Pas. XIV, 49 (aus Serbig.).

Avots: EH XIII, 180

‡ pašubîtiês Nitau "paslīdēt".

Avots: EH XIII, 180

[pašũdinât,

1) nähen lassen:
p. uzvalku;

2) "(mit Unterbrechungen in der Arbeit) fertig nähen"
Bauske.]

Avots: ME III, 117

‡ pašu˙klât Kaltenbr., sehr nahe: jiem p. pļava. dagājuši p.

Avots: EH XIII, 180

pašu˙laĩk: "pat˙laban" Kaltenbr.; gerade recht Behnen n. FBR. XVI, 149: zābaki man p.

Avots: EH XIII, 180

pašu˙laĩk, s. paš˙laĩk. [pašumêtiês,

1) "ausgleiten, sich verdrehen":
man kājas pašumējās un es nuokritu gar zemi Salisb.;

2) = pamisêtiês: meitai pašumējies: e̦suot jau gaidībās Jürg., Nitau.]

Avots: ME III, 117

‡ pašule Kaltenbr., Oknist, = pašala.

Avots: EH XIII, 180

‡ pašumêt Burtn., = pašumêtiês 1: man pašumēja kāja.

Avots: EH XIII, 180

‡ pašũple Frauenb., der Ort unter einer Wiege: izslaucīt pašūpli.

Avots: EH XIII, 180

pašũpuôt, pašũpât, etwas schaukeln: kad tuo vienu pašūpuoju, visi līdz šūpuojās BWp. ² 1872, 3. [Refl. -tiês, sich etwas schaukeln: tē̦vs mums atļava pašūpuoties.]

Avots: ME III, 117

‡ pašũre Rutzau, = pašala.

Avots: EH XIII, 180

‡ pašustît Grünwald "= pameklêt".

Avots: EH XIII, 180

pašũt, ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) fertig nähen (lassen): p. jaunus kre̦klus.

Avots: EH XIII, 180

pašũt [li. pasiúti, slav. pošiti], tr., fertig nähen: īsus kre̦klus pašuvusi (Var.: nuo-, sašuvusi) BW. 25448, 4.

Avots: ME III, 117

pašutêtiês,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) misslingen, zunichte werden
Vank.: mums tikai divi bē̦rni: trešuo reizi pašutējās, - nuogāja sievai nelaikā.

Avots: EH XIII, 180

pašutêtiês, ausgleiten: ja kāja pašutējās nuo laipas, tad tūliņ dubļuos auklu meta Vīt.

Avots: ME III, 117

[pašutinât "pakaitinât" Bauske.]

Avots: ME III, 117

pašutis: auch Dunika, Kal. (pa˙šutis), Gramsden; pašutusi pēc (verpicht auf) ... laulības Janš. Līgava II, 482; "in seinen Gedanken gestört, benommen" Diet.

Avots: EH XIII, 180

pašutis [li. pasiùtę̄s], part. praet., toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163, [Rutzau, N.-Bartau]: vai esi pašutis puika? MWM. VI, 122. pa istabu kâ pašutuši staigāja sulaiņi Sudr. E. pašutis uz, besessen, verpicht auf: vai tu nebiji pašutis uz šūpuošanuos? Janš. pašas tik uz precēšanuos pašutušas Janš.

Avots: ME III, 117

‡ pašutîtiês Saikava, = pašutêtiês: man kāja pašutījās.

Avots: EH XIII, 180

pašutuoņa, comm., eine verrückte, betrunkene Person Nigr.: [griezīsimies visas kâ apdzē̦rušās pašutuoņas Janš. Dzimtene ² III, 341].

Avots: ME III, 117

pašuve,

2): auch A.-Schwanb., Mahlup, N.-Rosen; krūtis bija šauras nuo ... salīkušās sēdēšanas un pašuvju dauzīšanas Veselis Dienas krusts 5.

Avots: EH XIII, 180

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117

pašuzslava, das Selbstlob Ar.

Avots: ME III, 117

pašuzticĩba, das Selbstvertrauen Baltp.

Avots: ME III, 117

[pašuzticîgs, voll Selbstvertrauen, sich selbst vertrauend Wid.]

Avots: ME III, 117

pašuztura,* pašuzturêšana, die Selbsterhaltung: pašuzturas cīņa, der Kampf ums Dasein.

Avots: ME III, 117

pašuzvarêšana, die Selbstüberwindung Vēr. II, 1141.

Avots: ME III, 117

‡ pašvaĩtrît Dunika, = pavicinât: p. kuoku acu priekšā. Ein Lituanismus.

Avots: EH XIII, 180

[pašvalds L. W. v. J. 1921, № 45, 22, = pašvaldĩba.]

Avots: ME III, 118

‡ pašvelpt N.-Peb., Wessen, = pasvelpt: pašvelp nu šiem ar, lai nāk bruokastīs!

Avots: EH XIII, 180

pašvẽrtĩba,* [der Selbstwert: dzē̦rājs aizmirst savu pašvērtību un min tuo ar kājām Jürg.].

Avots: ME III, 118

‡ pašvībinât, ein wenig švībināt: zirgs pašvībināja tikai asti un apstājās Sessw.

Avots: EH XIII, 180

pašvidrinât: hinter "Por." ME. III, 118 zu ergänzen "MWM. VI, 744".

Avots: EH XIII, 180

pašvidrinât, tr., ein wenig bewegen: zirģelis pašvidrina asti Por.

Avots: ME III, 118

pašvīkstêt, ‡

2) ein wenig flüstern:
ragana pašvīkstēja (p. poszeptała) ar juo i[r] prasa Zbiór XVIII, 358.

Avots: EH XIII, 180

pašvĩkstêt, pašvĩkšķêt, pašvĩkšêt, intr., ein wenig rascheln, schwirren: pašvīkstēja krūmi Vēr. II, 34.

Avots: ME III, 118

‡ pašvikstinât, eine Weile die durch švikstêt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen): (medņi) spārnus sablaukšinājuši drusku pašvikstinājuši Upīte Medn. laiki XXXVIII. p. rīksti, pātagu Trik. p. skalu Schwitten.

Avots: EH XIII, 180

‡ pašvĩkstinât AP., eine Weile švīkstinât Lubn.: (ar) rīksti p.

Avots: EH XIII, 180

‡ pašvil˜puôt Dunika, = pasvilpuôt.

Avots: EH XIII, 180

pašvilpt: auch (mit ilˆ ² ) Dunika.

Avots: EH XIII, 180

pašvilpt LP. VI, 673, für pasvelpt, pasvilpt.

Avots: ME III, 118

‡ pašvim̃buôt Dunika, = pašũpuôt: p. bē̦rzā uzkārtu šūpuli (Schaukel).

Avots: EH XIII, 180

pašvirkstinât,

1) intr., etwas schwirren:
vārna pašvirkstina ar spārniem Saul.;

[2) das beim Gebratenwerden hörbare Geräusch hervorbringen lassen:
p. gaļu Jürg.].

Avots: ME III, 118

‡ pašvitinât Rutzau, = pamāt: p. ar ce̦puri.

Avots: EH XIII, 180

‡ pašviukšķinât pātagu, ein wenig mit der Peitsche knallen: brīdi pa brīdim pātagu pašviukšķinādams (geschr. mit - iv-) Janš. Dzimtene IV, 98.

Avots: EH XIII, 180

pripaška, pripaža U., Aahof, Seltingshof, pripašķis Wid., das Seitenpferd; der Anspann desselben U.: izjūdzi tuo vienu me̦lnuo nuo pripaškas! LP. VI, 1046. augsti, uz pripašķi aizjūgti rateļi Lautb. Luomi 189. Vgl. pripraža.

Avots: ME III, 391

‡ taî˙paš Pilda, ebenso.

Avots: EH II, 664

‡ tâ˙pašeņ Kalupe, = tâ˙pat 1.

Avots: EH II, 671

te˙paš Pilda, Warkl., = te˙pat: es . . . gatava mirt te˙paš uz vietas Pas. IV, 490 (aus Lixna).

Avots: ME IV, 165

tepašiene Warkl., = šejene.

Avots: ME IV, 165

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11

agrums, die Frühe: pašā rīta agrumā, morgens ganz früh.

Avots: ME I, 12

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

‡ àizblìžģêt ² Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14

‡ àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.

Avots: ME I, 38

‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

‡ àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart kādu laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apdèldêt, tr., abnutzen: tās pašas tukšās, apde̦ldē̦tās frazes Vēr. I, 1153.

Avots: ME I, 81

‡ apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

apgrimt, versinken: un tai pašā brīdī apgrimuse ķēniņa pils LP. VII, 205.

Avots: ME I, 88

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93