Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'dzimt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'dzimt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (56)

apdzimt

apdzìmt: es ar kle̦pu e̦smu apdzimis Für. I (unter dzimt), der Husten ist mir angeboren.

Avots: EH I, 79


apdzimt

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84


atdzimt

atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,

1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;

2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.

Avots: ME I, 156


augstdzimtība

aûgstdzimtĩba ,* hohe, vornehme Abstammung: nagu gaŗums Ķīnā nuode̦r par druošākuo augstdzimtības zīmi Antr. II, 57.

Avots: ME I, 217



dzimt

dzìmt: praes. *dze̦mstu (erschlossen aus der 3. sg. pīdzamst) Pas.IV, 517 (aus Dricēni). dzim̂tava?

2) die Gebärmutter
Ahs.

Avots: EH I, 358


dzimt

dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 1. Feist Wrtb. 2 291 f., Fick Wrtb. I 4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]

Avots: ME I, 550


dzimta

dzim̂ta 2 [Nigr.],

1) die Geburt, das Geschlecht, die Familie:
nuo augstas dzimtas I Kor. 1. 26. saimniece ar visu dzimtu nuogājusi LP. VII, 894;

2) die Gattung, Genus,
im Gegensatz zu suga Art, Spezies A. XII, 316: caunu dzimta KonV, 2 2673.

Avots: ME I, 550


dzimtava

dzim̂tava 2 Ohscheneeken, Duhren, die Heimat.

Avots: ME I, 550


dzimtbūšana

dzìmtbûšana. die Leibeigenschaft: dzimtbūšanas laiki.

Avots: ME I, 550



dzimtdiena

dzìmtdiena od. dzimta diena, der Geburtstag Kundz. Kr. 175. Etn. II, 116.

Avots: ME I, 551


dzimte

dzimte,

1): auch (mit im̂ 2 ) Siuxt; ‡

2) "?": redzēsi studentus, kam dz. Latvijā Pump. R. I, 267; ‡

3) Geschlecht, Geburtsstand Baar in seinem Exemplar von
U.; das Geschlecht, die Familie (in weiterem Sinne) Grenzhof; dzimtes mājas; der Erbbauernhof Grenzhof.

Avots: EH I, 358


dzimte

dzimte, die Gebärmutter: kad sievām pēc dzemdēšanas nāk dzimte ārā, tad tā jāatspiež atpakaļ ar sarkanu lupatu Etn. II, 162.

Avots: ME I, 551


dzimtele

dzimtele: auch (mit ìm 2 ) Warkl. n. FBR. XI, 121, Kokn.,

Avots: EH I, 358


dzimtele

[dzimtele "cemme" Ledmannshof n. Latvijas Saule 1924, 169.]

Avots: ME I, 551


dzimtene

dzìmtene,

1): auch Manz. Post. II, 37, (mit ìm 2 ) Sonnaxt; kad es augu dzimtenē BW. 428, 1 var. kâ savā dzimtenē 25914;

2): das erste Fell eines Jungtieres
Saikava: lai nuove̦lkas dz.; tad redzēs, cik šmuka spalva būs kumeļam;

3) die Gebärmutter
Diet.

Avots: EH I, 358


dzimtene

dzìmtene,

1) der Geburtsort, die Heimat:
labāk dzimtenē akmeni uz akmens velt, nekā svešumā par vagari būt. atgriezies uz savu dzimteni I Mos. 31. 13;

2) der erste, weiche Flaum der Vögel
Lis,, Lub., Smilt.; dzimtenes spalva Druw.

Avots: ME I, 551




dzimtīgs

dzim̂tîgs 2, geboren, der Geburt nach gehörig (= dzimis): es e̦smu dzimtīgs skrundenieks Schrunden.

Avots: ME I, 551


dzimtine

dzimtine (li. gim̃tinė) Für. I, (mit ìm 2 ) Kaltenbr., Warkl., = dzimtene 1: tāļu nuo dzimtines Pas. X, 264 (aus Warkh.). uz dzimtini VII, 488.

Avots: EH I, 358






dzimtlaiki

dzìmtlaĩki ,* die Zeit der Leibeigenschaft.

Avots: ME I, 551





dzimtnieks

dzìmtnieks, der Erbgrundbesitzer Wallh.

Avots: ME I, 551


dzimts

dzìmts: man dzimta āda vai[r] nav uz ruokām; meine Hände haben die Haut gewechselt Salis. dzimtas dienas, Geburtstag N.-Autz n. BielU. tie i[r] tur nuo dzim̂ta 2 Ahswikken n. FBR. IX, 111.

Avots: EH I, 358


dzimts

dzìmts, -s [= li. gimtìs "Geschlecht", ai. gati-h, gr. βάσις "Gang"], das Geschlecht: tâ muižas nākušas viņa dzimtī Balt. V.; bes. in den genitivischen Zusammenrückungen dzimtskungs, dzimtsļaudis, dzimtsmuiža erhalten.

Avots: ME I, 551


dzimts

dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.

Avots: ME I, 551



dzimtskungs

dzìmtskùngs, der Erbherr, eig. der Herr des Geschlechts.

Avots: ME I, 551


dzimtslaiki

dzìmtslaĩki, die Zeit der Leibeigenschaft.

Avots: ME I, 551


dzimtsļaudis

dzìmtsļàudis, Leibeigene; eig, die Leute des Geschlechts.

Avots: ME I, 551



dzimtuve

dzim̂tuve 2 (li. ģimtùvė): auch Grainsden; Perkunen.

Avots: EH I, 358


dzimtuve

dzim̂tuve 2 [N. - Bartau. Kalleten], der Geburtsort: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Janš.

Avots: ME I, 551


iedzimt

ìedzìmt,

1) (bei der GEburt) geraten nach:
mēs bijām iedzimuši mūsu mātē Stari II, 105;

[2) empfangen werden
L.].

Avots: ME II, 13


iedzimtība

ìedzìmtĩba,* die Erblichkeit, das Angeborensein, - werden.

Avots: EH I, 511


iedzimtnieks

iedzimtnieks MWM. IX, 797, der Eingeborene.

Avots: ME II, 13


iedzimts

ìedzìmts, angeboren: iedzimta kaite Kundziņ Ve̦cais Stenders 12. iedzimta tauta, das eingeborene Volk. iedzimti grē̦ki U., Erbsünden; iedzimta vaina U., ein Erbübel.

Avots: ME II, 13


izdzimt

izdzìmt,

2): bē̦rns izdzimst taisni pēc tē̦va Frauenb.

Avots: EH I, 445


izdzimt

izdzìmt (li. išgim̃ti),

1) ausarten, aus der Art schlagen:
jupis zin, kur tāds esi izdzimis Mag. XIII, 3, 61. cilvē̦ks sarūk, izdze̦m tr.;

2) hervorgehen:
vai īstas episkas gle̦znas neizdzimst nuo jūtām? A. IV, 569.

Avots: ME I, 732


izdzimtenis

izdzimtenis,* ein Degenerierter: alkoholiķu izdzimteņi (aus einem handschr. Vokab.).

Avots: EH I, 445


labdzimts

[labdzìmts ,* wohlgeboren: visi labdzimtie Deglavs Rīga II, 1, 216. Jūsu labdzìmtĩba *, Euer Wohlgeboren ibid. 167.]

Avots: ME II, 395


padzimte

padzìmte,* die Unterart.

Avots: ME III, 22


pārdzimt

pãrdzìmt: ve̦lns var ne tikai piedzimt, bet arī p. Jauns. J. un v. 385.

Avots: EH XIII, 199


pārdzimt

pãrdzìmt, um-, wiedergeboren werden: mūsu paaudzei ir jāpārdzimst Stari I, 114.

Avots: ME III, 154


piedzimt

pìedz`mt, geboren werden: Sprw. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi. trīs dieniņas nezināja: piedze̦mamu, nuomirstamu, tautiņās aizve̦damu BW. 1174, 1. - Bei Manz. wird piedzimt auch in der Bed. Von "gebären" gebraucht: kad tā tuo bē̦rnu (instr˙s.?) piedzimusi Post. I, 447.

Avots: ME III, 248


pirmdzimtene

pirmdzìmtene,* die Urheimat: indo eiruopiešu pirmdzimtene.

Avots: ME III, 226


pirmdzimtība

pirmdzìmtĩba, pirmdzimstiba De̦glavs Rīga II, 1, 189, die Erstgeburt: tam nebij tuo pirmdzimtības tiesu sev pielīdzināt Glück I Chron. 6, 1.

Avots: ME III, 226


pirmdzimts

pirmdzìmts, erstgeboren: vajadzēja pirmdzimtam būt RKr. X1, 75. nesa nuo savu avju pirmdzimtiem I Mos. 4, 4. pirmdzimtais savam tē̦vam LP. VII, 1254.

Avots: ME III, 226

Šķirkļa skaidrojumā (1667)

ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


aitgans

àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5


aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23


aizgrīzēt

àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizjoste

àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene 2 III, 37.

Avots: EH I, 28


aizkampt

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29


aizkāpe

àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene 2 III, 248.

Avots: EH I, 30


aizkust

àizkust, ‡

2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II 2 331.

Avots: EH I, 33


aizlingot

I àizlinguôt, hin-, wegschleudern (auch ohne eine Schleuder) Ar.: ce̦puri aizlinguodams gabalu pruojām Janš. Dzimtene III, 226.

Avots: EH I, 36


aizmest

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizsiet

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48


aizšļūkt

àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, =àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56


aizspurgt

àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52


aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53


aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet;

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês,

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā;

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63


aizvilt

àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63


aizzelt

àizzelˆt, ‡

2) bewachsen:
taki aizzē̦luši ar jaunām priedītēm Janš. Dzimtene I 2 , 158.

Avots: EH I, 64


akminskalns

akminskalˆns, ein Berg aus Steinen (?): smagu kâ akminskalnu Janš. Dzimtene V, 430.

Avots: EH I, 66


ākstains

ākstaîns, = âkstīgs: tādi ākstaiņi staltkāji . .. sievietēm . . . mē̦dz patikt Janš. Dzimtene I, 272.

Avots: EH I, 193


allaž

al˜laž: auch Salis, Siuxt (hier in der Bed. "oft, vielemal"), allažin Janš. Dzimtene II 2 , 320; V, 21, al˜la˙žĩn Siuxt.

Avots: EH I, 68


apakšģērbs

apakšģḕ̦rbs, die Unterkleider: baltā apakšģē̦rba sterbeles Janš. Dzimtene V, 183.

Avots: EH I, 71


apakšiņas

apakšiņas, Frauenbeinkleider Janš. Dzimtene I 2 , 288; V, 223 u. a.

Avots: EH I, 71


apakšpēle

apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71


apdrāztīt

apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78


apgabalaini

apgabalaîni, Adv., stellenweise, strichweise: ir lijis . . . tik tâ apgabalaini Janš. Dzimtene III 2 , 304.

Avots: EH I, 80


apgāzt

apgâzt (li. apgóžti),

4) stürzend
I (tr.), giessend (mit dem zu Stürzenden, ~ zu Giessenden) bedecken: apgāxt siertu ar salmiem Siuxt, beim Herunterwerfen des Strohs vom Heuboden das in der Scheune befindliche Heu damit verdecken. apgāzt galdu ar ūdeni (pientt) ebenda, den Tisch unachtsamerweise mit Wasser (Milch) begiessen. katrs savu riezi grib juo ātri (ar dumblu) apgāzt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 82


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apiņvīte

apiņvīte, die Hopfenranke: apkārt maiksni apiņvītes vijas Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 86


apjoms

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkalpīgs

apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, Refl. -tiês,

2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene 2 III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkārtējs

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II 2. 432.

Avots: EH I, 91


apkārtgājējs

apkā`rtgājējs, wer herum-, umhergeht, -streift: apkārtgājēja ubadze Janš. Dzimtene III 2 , 321.

Avots: EH I, 91


apkārttecis

apkārttecis,

2): man pirkstā auga apkārttecis Janš. Dzimtene V, 244.

Avots: EH I, 91


apkritināt

apkritinât, umfallen machen, lassen (perfektiv): ragavas apkritinājis Janš. Dzimtene V, 169.

Avots: EH I, 94


aplādēt

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplādēties

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplāpīt

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


aplinks

aplinks, indirekt: uz meitas tīri aplinkuo jautājumu . . . atbildēja Janš. Dzimtene 2 I, 331.

Avots: EH I, 98


aplokainis

apluokainis, Adv., auf Umwegen, mit Umschweifen, indirekt: kādu vārdu tâ apluokainis uz tuo pusi minēt Janš. Dzimtene 2 III, 149.

Avots: EH I, 100



apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


appļāvas

appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106


apradi

apradi: auch Frauenb.; apradu meitas Janš. Līgava I, 154. Anscheinend auch ein Singular: meklēju savu apradu (oder zuaprada?) Viļumu Janš. Dzimtene II, 930.

Avots: EH I, 107


aprādīt

aprãdît [li. apródyti], tr., von allen Seiten, auf alle Seiten hinweisen, beleuchten: tas nebūtu lieki aprādāms Vēr. I, 1439, es wäre nicht überflüssig, darauf hinzuweisen od. diese Frage zu beleuchten Stenders aprāda iedzimtas ticības patiesību Kundz.; aprādījums, der Hinweis.

Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig

Avots: ME I, 114


aprāvas

aprāvas: rāceņu aprāvas Janš. Dzimtene II, 317.

Avots: EH I, 108


apredzēt

apredzêt,

1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡

2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.

Avots: EH I, 108


aprīdzēt

aprîdzêt 2 , ringsum ausnähen, brodieren, höhlern (perfektiv): apruoči aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH I, 109


aprist

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst 2 Stenden): man aprisa kāja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109


apsikt

apsikt,

2): sarunas it kâ apsika Janš. Dzimtene V, 308.

Avots: EH I, 112


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112


apslejot

apslejuôt zirgu, einem Pferde die Sielen (das Geschirr) auflegen: iejūgtus un apslejuotus zirgus nevar jāt Janš. Dzimtene III, 331.

Avots: EH I, 114


apspaidīt

apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.

Avots: EH I, 115


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


aptapināties

aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I 2 , 475.

Avots: EH I, 121


aptēgāties

aptẽ̦gâtiês, sich erkundigen: pārlūks aptē̦gājās pēc mana vārda un dzimtenes MWM. II, 541.

Avots: ME I, 130


aptuvienā

aptuvienā (loc. s.), in der Umgegend Janš. Dzimtene I, 487 und V, 331.

Avots: EH I, 123


apvade

apvade, ‡

2) der Umkreis:
uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. (egles auga) plati izple̦zdamas ar apakšējiem zariem apaļā apvadē Dzimtene IV 42 (ähnfich der loc. s. Mežv. ļ. I, 222; II, 361, 467).

Avots: EH I, 124


apvāpēt

apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene 2 III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125


apvēris

apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālākā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126


apvest

apvest, ‡

2) viņi apve̦d (ar mē̦sliem) katrs savu riezi Janš. Dzimtene V, 350, ein jeder von ihnen führt auf seinen
riezis das gehörige Quantum (von Dünger) hin.

Avots: EH I, 126


apvīst

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127


araukur

araukur! (aus a raũgi kur!), sieh (doch) wo! Prince ar Lauci araukur, klēžuo pruom Janš. Dzimtene IV, 252.

Avots: EH I, 129


ass

ass, -s,

2): asi malkas dedzinaju BW. 9518, treju asu zāģu baļķu 10557, 6 var. trīs as[i]s gaŗu 1505, 4; ‡

3) = grè̦da 1: akmeņi ...bija rūpīgi nuokŗauti asīs Janš. Dzimtene I, 161.

Avots: EH I, 131


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atderināt

atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138


atdevīgs

atdevîgs,

1) gern wiedererstattend ("возвратчивыи́")
Wid.;

2) sich hingebend:
es pilnīgi e̦smu viņam padevīga un atdevīga Janš. Dzimtene V, 239.

Avots: EH I, 139


atdiņģināties

atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138



atdot

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês,

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140


atdzīve

atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140


atēst

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141


atjaust

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144


atkaru

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146


atkaut

atkaût,

1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡

2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.

Avots: EH I, 147


atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150


atlaulība

atlaũlĩba, die Ehescheidung: pastāvu uz šķiršanuos un atlaulību Janš. Dzimtene II, 178 (ähnlich V, 26).

Avots: EH I, 153


atmost

atmuôst, gew. refl. atmuôstiês, intr., inch., erwachen: liec mums arī atdzimt un atmuost Līg. strazds atmuožas kā nuo miega LP. V, 173.

Avots: ME I, 179


atmurkšķēt

atmur̂kšķêt 2 Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157


atnāciens

atnāciêns, = atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157


atpakaļceļš

atpakaļceļš Janš. Dzimtene V, 43, der Rückweg.

Avots: EH I, 157


atpeikstēt

atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158


atrēkt

atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162


atrēkties

atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162


atrunāt

atrunât, Refl. -tiês,

4) entgegnen, antworten:
"... pateicuos... par labiem nuovēlējumiem", atrunājās Lūsiņa Janš. Bandavā II, 31 (ähnlich Dzimtene V, 62 und Apskats 1902, 17); ‡

5) a. pretī, entgegensprechen
Ahs.: es kādas reizes atrunājuos saimniecei pretī; nu liek mani mierā;

6) sich rechtfertigen
Ewers.

Avots: EH I, 162, 163


atsacības

atsacĩbas,

1) die Absage:
aizrakstīja atsacību vē̦stuli Janš. Dzimtene II, 316;

2) "die 10 Gebote, der Katechismus"
Warkl.: bē̦rniem jāmācās atsacības.

Avots: EH I, 163


atsāne

atsãne: auch Grob.: vai jaunas eglītes nav pārvē̦rtušās par ratu atsānēm Janš. Dzimtene I, 73 (ähnlich Mežv. ļ. II, 96).

Avots: EH I, 164


atsēdēt

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene 2 III, 295.

Avots: EH I, 164


atsēst

atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês,

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165


atsevišks

atsevišks,

1) = atsevišķs: atseviška (des einzelnen) cilvē̦ka ... labklājība Janš. Dzimtene II, 399.

Avots: EH I, 164


atsludēt

atsludêt, sich verbreitend hergelangen (von einem Gerücht): līdz šejieni vina slavīte nav atsludējusi Janš. Dzimtene III 2 , 26.

Avots: EH I, 168



atūkšēties

atūkšêtiês, = atûkšķêt 2 : skaļi atūkšējusies Janš. Dzimtene V, 179. atūkšaties, lai neizšķiŗamies! III 2 , 236. mēs a. nevaram: kuo lai zinām, kas tas ūkšē̦tājs tāds ir Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 177


atvadīt

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178


atvāržas

II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179


atvīstīt

atvîstît: atvīstījušas sev lakatus vairāk nuo mutes nuost Janš. Dzimtene V, 237.

Avots: EH I, 181


atžagars

atžagars "?": Pustēvine ir tik˙pat kâ a., visur viņai ķeŗas un duŗas Janš. Dzimtene III 2 , 188, kadeģa atžagars Līgava II, 140.

Avots: EH I, 183


atzvērēt

atzvẽrêt, abschwören, schwörend ableugnen: atzvē̦r savus sakarus Janš. Dzimtene V, 424.

Avots: EH I, 182


augšķis

augšķis, ein hoher, vornehmer Gast: mežsargu apmeklējuši atkal kādi augšķi Janš. Dzimtene 2 III, 252; IV, 104.

Avots: EH I, 185


augstdzimis

aûgstdzimis (part. praet. act.), hochgeboren, vornehm: tā bija augstdzimusi pe̦rsuoniņa Janš. Dzimtene V, 382.

Avots: EH I, 184


augtuve

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220


auklēt

aũklêt, Refl. -tiês: sich, einander wiegen, schaukeln: viņa nekaunas ... viņam klēpī a. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52. ar tevi auklējuoties un glauduoties Dzimtene IV. 84.

Avots: EH I, 186


aulekšis

aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene 2 I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187


aumalīgs

aumalîgs, = aũmaļîgs: sirds leca tik baigi un aumalīgi Janš. Dzimtene 2 II, 183. nuo manas straujās, aumalīgās padarīšanas Mežv. ļ. II, 402. nuo... aumalīgā apskāviena Līgava II, 79.

Avots: EH I, 187


auns

àuns,

1): balts auniņš BW. 30703, 13 var. raguotu aunu 19194; ‡

4) Demin. auniņš, eine Art Blasinstrument:
nuo Jurģu tirgus pārve̦stuos auniņus, pīlītes un citus pūšamuos Janš. Dzimtene V, 312.

Avots: EH I, 187


aurot

auŗuôt, = aũrêt 2, jodeln: kliedz un auruo Janš. Dzimtene 2 I, 149, ar savām duobjām balsīm ... auruoja Mežv. ļ. I, 248. vē̦tra... auruo Dzimtene V, 388.

Avots: EH I, 188



badainīgs

badainîgs, = badîgs II: (ja raģe) būs aplam badainīga, tad tai . . . ragus nuozāģēs... Janš. Dzimtene III 2 , 113.

Avots: EH I, 197


badmira

badmiŗa, comm., = badmira: nu mūs sapluosīs... šie badmiŗas (von Hunden gesagt) Janš. Mežv. ļ. I, 392. badmiŗās mirtu (würde Hunger sterben) Dzimtene IV, 106.

Avots: EH I, 198


baigs

I baîgs,

1) baîgi 2 Dunika, böse Träume, Phantasiebilder, Gespenster;

2): bàigi 2 kaunas od. šaudās - auch Linden; ‡

3) Schreckensgeschichten
(?): stāstīt tukšus baigus Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH I, 198


baiļ

baiļ, = baîl: man b. Janš. Precību viesulis 74. kâ nav grē̦ka b˙! Dzimtene I 2 178. b., ka neuzrāda viņu Bandavā I, 182.

Avots: EH I, 199


baltum

bal˜tum: apbē̦rdamas puisē̦nu viscauri baltum baltu Janš. Dzimtene II 2 , 453.

Avots: EH I, 202


balziens

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl 2 ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis 2 ), (mit alˆ 2 ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ 2 ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis 2 ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ 2 ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203


bambučene

bambučene "?": tam jau Guobzemju b. līp klāt Janš. Dzimtene II 2 , 9.

Avots: EH I, 204


bambučīte

bambučīte "?": sauc mani par savu mazuo, mīļuo bambučīti Janš. Dzimtene II 2 , 9.

Avots: EH I, 204



basis

basis, ein Hund mit weissen Pfoten (?) Janš. Dzimtene I 2 , 302.

Avots: EH I, 206


bass

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206


baubiens

baûbiens 2 : sita ar dūrēm baubienu pa karuseļa kamanu atzveltnēm Janš. Dzimtene I, 487 (ähnlich Mežv. ļ. II, 280).

Avots: EH I, 206


baznīcceļš

baznīcceļš, der Kirchenweg: laukuos iemīdīti baznīcceļi Janš. Dzimtene I, 8. kruoga ceļu gan zināju, buznīcceļa nezināju BW. 20075, 2.

Avots: EH I, 207


baznīcļaudis

baznîcļàudis, die Kirchengänger: pirmie b., iedami ... agrējuos Janš. Dzimtene III 2 160.

Avots: EH I, 207


bēģelis

bẽģelis: auch Rutzau, a. s. bēģeli (oder zu bẽģele?) Janš. Dzimtene I, 29.

Avots: EH I, 216


ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


bēre

bēre, = bẽrene: tas ir ve̦cās bērītes dē̦ls Janš. Dzimtene II, 377.

Avots: EH I, 216


bērnība

bḕrnĩba,

1) die Kindheit:
bērnību savā dzimtenē pavadīt; [

2) Fruchtbarkeit
L.]

Avots: ME I, 290



bērželis

bẽrželis (unter bẽ̦rzs): auch Frauenb., Janš. Dzimtene I, 73, Mežv. ļ. II, 230.

Avots: EH I, 217


bezizejas

bezizejas (gen. s.), keinen Ausgang habend; trostlos, verzweifelt: izeja nuo bezizejas stāvuokļa Janš. Dzimtene I, 287 u. a.

Avots: EH I, 214


bezrovju

bezruõvju (gen. pl.), einen ruõvis 1 nicht habend: b. dzīvuojomuo ē̦ku laikme̦tā Janš. Dzimtene III, 248.

Avots: EH I, 215


bezziede

bezziêde, eine (scheinbar) blütenlose Pflanze: zaļās bezziedes Janš. Dzimtene II 2 , 78.

Avots: EH I, 215


bicainīte

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II 2 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217


blakas

blakas (unter blakām): auch AP., Dunika: mainīt b. (ohne eine Zugabe) Janš. Dzimtene I 2 , 341.

Avots: EH I, 225


blākšķēt

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à 2 ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III 2 , 200; ‡

3) faseln
(mit à 2 ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227


bļaut

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233


blažāt

I blažât, schwatzen (?): grē̦kuotu, ja blažātu tuo. kuo pati nezinu Janš. Dzimtene IV, 209.

Avots: EH I, 226


blējiens

blêjiêns, einmaliges, voļlendetes Blöcken, Meckern: uz katru (sc.: aitas) blējienu . . . atbildēja ar pretblējienu Janš. Dzimtene V, 15.

Avots: EH I, 229


blusenēties

blusenêtiês, = blusinâtiês, sich flöhen: meitas ... blusenējuoties Janš. Dzimtene V, 254 (ähnlich Mežv. ļ. II, 77).

Avots: EH I, 231


boze

I buõze,

1): duoš[u] ar buozi mu-gurā BW. 19325; "ein Stock mit einer Verdickung am untern Ende"
Ahswikken;

2): auch Dunika;

3): auch Pussen; ‡

6) das dicke, kugelförmige Ende eines Stockes
(mit uo 2 ) Wandsen: milzīga nūja ar re̦snuo buozi galā Janš. Dzimtene V, 126 (zu buõze 4?); vgl. li. búožė "Knopf".

Avots: EH I, 259


braucīt

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I 2 , 333. Refl. -tiês,

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238


braukāt

braũkât, ‡ Subst. braũkâtājs, wer wiederholt fährt: būtu nācis (mē̦slu talkā) braukātājuos Janš. Dzimtene V. 351.

Avots: EH I, 238


brāzoņa

brāzuoņa, das Toben, Brausc Lärmen: dzirdēja ... duobju dūkuoņu un brāžuoņu Janš. Dzimtene V, 405

Avots: EH I, 240


brēkt

brèkt,

1): weinen
Preiļi (Kur. Nehrung). pilnā rīklē b. Ar., aus vollem Halse schreien, weinen;

4) klagen, sich beklagen:
nevaram ne˙kuo b. par liêtu, kaut gan būtu varējis līt... vairāk Janš. Dzimtene III 2 , 304. citādi nevarē̦tu ne˙kuo b. IV, 110; "teikt ļaunu" Kand.: es uz savu meitu nebrē̦cu (= nesūdzuos par s. m.?).

Avots: EH I, 241


bridzis

bridzis "?": nuo pusgŗuvuša, uz vienu pusi nuoslīkuša bridža apakšas Janš. Dzimtene III 2 , 185.

Avots: EH I, 241


briedaļa

briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit 2 ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243


briedis

briêdis, 4): ein elenhaariges Pferd: salnis zirgs ir ar˙vien skaistāks nekâ b. Janš. Dzimtene I 2 , 339. Zur Etymologie s. jetzt auch Loewenthal WuS. XI, 60 ("vielleicht" zu ai. bhrīņāti "versehrf", slav. britva "Rasiermesser", weil der Elch die Baume abrindet).

Avots: EH I, 243


briedulēns

briêdulē̦ns, =briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II 2 , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244


brikata

brikata, in der Verbind. brikata, brakata, Interjektion (= bricada!): jātnieki b., b. drāzās ... gaŗām Janš. Dzimtene III 2 , 410.

Avots: EH I, 241


brikšteļi

brikšteļi, Streichhölzchen: b. ... saslapuši, un ar tiem uguni neiedrēzīsit Janš. Dzimtene II 2 , 305.

Avots: EH I, 241


brist

brist,

1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡

2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III 2 , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.

Avots: EH I, 241


brokastmaize

bruõkastmàize, das Frühstücksbrot: uzēst līdzi paņemtuo bruokastmaizi Janš. Dzimtene V, 14.

Avots: EH I, 247


brukstalains

brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245


bučiņš

bučiņš, der Kuss Janš. Precību viesuils 69; Mežv. ļ. I, 113; Dzimtene III, 367. Vgl. li. bučinỹs dass.

Avots: EH I, 248


budka

budka (zu sprechen mit tk), ein kleines, unschönes Häuschen: skuju b. (Var.: būda) BW. 25800 var. suņu b. 25800, 5. kaļķu lauzēja b. Janš. Dzimtene V, 453 u. a. Aus r. будка "Wachterhauschen".

Avots: EH I, 249


burkins

burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl.bũrķins.

Avots: EH I, 255


būte

bûte:* iegūt šuo debešķīguo būti par savu Janš. Dzimtene I, 264.

Avots: EH I, 257


cabe

cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III 2 , 22.

Avots: EH I, 259


čabināt

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II 2 , 48.

Avots: EH I, 281


čabraki

‡ l čabraki, ein (weiter Schnehpeln) Frauenrock Frauenb., Pampeln (hier mit geringschätziger Bed.): čabrakus pacē̦lusi Janš. Dzimtene V, 363. viņai ... č. purēs nuo uztraukuma Bandavā II, 294. Vgl. šabraks.

Avots: EH I, 281


čakalis

čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III 2 , 129.

Avots: EH I, 282


čaladīt

čaladît, plaudern: sievieši čaladīja Janš. Dzimtene IV, 302 (ähnfich Mežv. ļ. II, 127).

Avots: EH I, 283


caurcauri

caũrcaũri, caũrcaũrim, durch und durch, durchweg: jumti ... nameļiem caurcauri nuo ... duoņām Janš. Nīca 24. tas ir... caurcaurim bezkauņa Dzimtene I 2 , 45.

Avots: EH I, 261


caurdure

caũrdure,

1): càu[r]dure 2 Kaltenbr., Oknist, càurdures 2 Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I 2 , 44.

Avots: EH I, 261


caurin

caũrin: c. cauri praktisks cilvē̦ks Janš. Dzimtene IV, 137; V, 274.

Avots: EH I, 261


čekls

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine;

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223);

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288


celt

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot;

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I 1 , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II 2 , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies;

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264


celtuve

ce̦lˆtuve (li. keliuvė˜ "Handgriff"): nebē̦dādami... par ce̦ltuvju naudu Janš. Dzimtene I 2 , 363.

Avots: EH I, 264


cēlums

I cê̦lums,

3): māte ir diža cē̦luma Janš. Mežv. ļ. II, 123; ‡

4) (kurmja) cē̦lums, der Maulwurfshaufen:
kad kurmis ceļ, tad sprauž cē̦lumuos izkaptes, tad neruokuot AP. ieraudzīja... kurmju cē̦lumu Janš. Dzimtene V, 227.

Avots: EH I, 267, 268


ceļup

ceļup, Adv., auf den Weg: duoties c. Alschw., A.-Rahden, Livāni, Naud., Janš. Dzimtene V, 52. gribu laisties ... c. IV, 169.

Avots: EH I, 265


ceriņi

ceriņi: auch Salis, Seyershof, cereņi Warkl., cerines Janš. Dzimtene I 2 , 213, gen. plur. cerinu 229, cerīnes Kalz. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 266


četri

četri [če̦tri Ronneb.], vier; oft indekl.: četri zirgi, četras od. četri aitas, gen. četru od. četri zirgu, aitu u. s. w. zirgs palika sniegā ar visām četrām MWM. X, 802. iedzimtie uzme̦tušies visām četrām uz baļķi Antr. II, 73. šie iešuot četruos (zu vieren) uz avuotu LP. VI, 942. Aber: es būšu četruos (um vier Uhr) pie tevis. nesaki tu ne četru vārdu, sage du kein Wort A. XX, 126. [č- hier wohl unter slavischem Einfluss statt c-, das z. B. noch im loc. cetruos L. vorliegt; vgl. Le. Gr. 331 a. Auch in einem handschriftlichen Wörterbuch Füreckers heisst es: zettri.]

Avots: ME I, 411


ciba

II ciba: auch Auleja, Kaltenbr., Memelshof, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: piena c. pavalgam BW. 28725. sviesta c. 29348. kaņep[ju] c. 1026. mākslīgi taisītu šņaucamas tabakas cibiņu Janš. Dzimtene II 2 , 324. kas tur tanīs skārda cibās III 2 , 229.

Avots: EH I, 269


čiekuris

čiekuris Janš. Dzimtene II, 35, gen. plur. čiekurīšu BW. 28876, 1, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293


ciemiņš

cìemiņš,

2): auch AP., Dunika, Iw., Linden, Ruj., Salis, Salisb., Schlock;

3): der Nachbar
Gramsden, Grob., Kal., Wirgen: nuopircies ... mājas Lazdeniekiem ciemiņuos Janš. Bandavā I, 189. aicināt ciemiņus palīgā Dzimtene I 2 , 74. māte mani apsuolīja klātējam ciemiņam BW. 26551, 11.

Avots: EH I, 277


ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri;

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277


cienasts

cienasts, die Bewirtung Rutzau: bruokastī duodiet ... pienācīgu cienastu! Janš. Dzimtene I 2 , 335. nuo cienasta ne˙kas neiznāca 97.

Avots: EH I, 277


cienāt

cìenât ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) bewirten: cienājāmies paši Janš. Dzimtene I 2 , 97. ciemiņi, sasē̦dušies pie galda, cienājas Ahs.;

2) einander bewirten.

Avots: EH I, 277


cimbara

cimbara "?": Mure tik tāda c. un tumšu seju, - nav vīriešiem pievilcīga Janš. Dzimtene V, 83. Erinnert an li. kimbara, eine Art Pflanze.

Avots: EH I, 271



cirpstināt

cirpstinât, = cir̂pstêt: sisenis ... zālē ... cirpstina Janš. Dzimtene V, 101. circeņa cirpstināšana I 2 , 336.

Avots: EH I, 273


cirst

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274


cisains

cisaîns A.-Rahden, Smilt., mit Bettstroh versehen: cisaiņa gulta Janš. Dzimtene V, 252.

Avots: EH I, 275


cūka

cũka,

1): sirma (Var.: me̦lna, dagla) c. BW. 22832. lauka c. Frauenb., Sassm., = ârtecis;

2): meža cūkas sivēniņi BW. 11827; jūŗas cūciņa, das Meerschweinchen;

3): Schimpfname für einen Säufer;


8) in genitivischen Verbindungen: cūkas luops, ein Schwein:
redzēsi, kādi cūkas luopi Janš. Dzimtene III 2 , 127; cūku ce̦pure (s. unter cũkce̦pure) Janš. Bandavā II, 388, Schimpfname; cūkas laime Frauenb., unverdientes, grosses Glück; cūku priede Lennew., eine abgesondert wachsende und daher von unten an ästige Kiefer;

9) cũka N.-Peb., sìena c. Golthardsberg,
cũciņa Grenzhof, N.-Peb., Ramkau, Siuxt, = ķir̃pa I, ein kleiner Heuhaufe (votzugsweise zum Trocknen nassen Heus): cūciņās liek sienu, ja tas nav pietiekuoši sauss Ramkau. kad sìenu saliek cūciņās, tād tas nuote̦k Siuxt. Zur Etymologie s. auch M. Niedermann Tiž. II, 443 und P. Kretschmer Glotta XIII, 134.

Avots: EH I, 280


čurksle

‡ *čurksle, ein hörbar rieselndes Wasser (?), ein Rinnsal (?): kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. pa lielus straumes izrautām rievām redzēja vēl dažu čurkslīti sūcamies lejup ebenda. pa vienu, uotru te̦kuoņu ūdens... mazām čurkslītēm tecēja... lejup Bandavā I, 96. Vgl. čurkste III.

Avots: EH I, 296


dabar

dabar,

1) jetzt
Rutzau n. FBR. VIII, 139;

2) "?": d. (= vai I 1?) ar dievu esi runājusi, arīg ar mācītājiem kuopā gājusi ...? Janš. Dzimtene III 2 , 258. d. ne˙maģ neduomāji mani še sastapties? IV, 161. Wenigstens in der Bed. 1 aus li. dabar.

Avots: EH I, 300


daigurne

dailgurne* Venera Janš. Dzimtene V, 378, dailgurnu* Venera Bandavā I, 216, die schönhüftige Venus.

Avots: EH I, 302


dailēt

dailêt, ‡ Refl. -tiês, sich putzen, schmücken, schön machen: kas tādai (sc.: skuķei) nekait d. Janš. Dzimtene I 2 , 392.

Avots: EH I, 302


daiļināt

daiļinât Veselis Tīr. ļaudis, = daĩlinât: mūsu valuodas... daiļinātājs Janš. Dzimtene II 2 , 467.

Avots: EH I, 302


daiņa

I daĩņa (li. dainia Tiž. I, 143): cīruļi tilina savas ... daiņas Janš. Dzimtene I 2 , 219.

Avots: EH I, 303


dajoties

dajuôtiês "schwanken": nāc ātrāki! ... kuo tur vēl dajuojies? Janš. Dzimtene IV, 334.

Avots: EH I, 303


dalis

[dalis, Teil, Anteil Gr. - Essern nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, Nr. 260. Vgl. daļa und li. dalìs "Teil".]

Avots: ME I, 435


daņģināt

daņģinât, ‡ Refl. -tiês (mit aņ̃) Rutzau, = daņģinêt: daņģināšanās uz jaunu vietu Janš. Līgava II, 41 (ähnlich Dzimtene II 2 , 450 und III 2 163).

Avots: EH I, 307


darbokslis

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I 2 , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II 2 , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308


dārgs

dā`rgs,

1): dārgi laiki, Teuerung
BielU.;

2): pirmuos svē̦tkus... uzskata par dārgu svētdienu Janš. Dzimtene V, 256; ‡

3) rar
BielU.

Avots: EH I, 312


dārgulis

dārgulis, der Schatz (Kosewort): tev, mans dārgulīt! Janš. Dzimtene III 2 , 400.

Avots: EH I, 312


darvdeģene

dar̂vdeģene Janš. Dzimtene V, 10, die Frau eines Teerbrenners (dar̂vdeģis).

Avots: EH I, 309


daudzbērnu

daũdzbē̦rnu (gen. pl.), kinderreich: d. dzimtas.

Avots: EH I, 309


daug

daũg Rutzau n. PBR. VIII, 139, Kal., Kur. Nehrung, = daũdz: it ja d. - septiņi Janš. Dzimtene IV, 164. Aus li. daũg?

Avots: EH I, 310


dēdināt

I dêdinât: auch (mit ê 2 ) Siuxt; ar vistu ... dēdināšanu Janš. Dzimtene V, 200, Seyershof.

Avots: EH I, 318


deģene

deģene Janš. Dzimtene V, 43, die Frau des Branntweinbrenners.

Avots: EH I, 314


delverība

delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 315


delveris

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 315


depšis

depšis (unter depsis): re̦snais d. Janš. Dzimtene IV, 30. tautu dē̦ls zemes d. BW. 10771, 9.

Avots: EH I, 316


dibenēt

dibenêt ausfragen, ausforschen: velti kuo d. un prašņāt Janš. Dzimtene IV, 182 (ähnlich III, 26; V. 485. Bandavā I, 24 u. a.).

Avots: EH I, 319


dienenieks

dìenenieks: dienenieki un dienenieces Janš. Dzimtene I 2 , 346.

Avots: EH I, 327


diengale

diengale (li. diengalė "eine Alte"), das Femininum zu diengalis 1: būda ... bijusi ... jau pēdējā d. Janš. Bandavā I, 11 (s. auch ebenda 9). rija ... ve̦ca diengale jau ir Dzimtene III 2 , 241,

Avots: EH I, 327


dīķmale

dĩķmale Janš. Dzimtene V, 345 u. a., das Ufer eines Teiches.

Avots: EH I, 326


dingt

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II 2 , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III 2 , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321


dinksma

diñksma: mēs tâ tad nu znuota dingsmā (Fürsorge, Obhut, Schutz?) Janš. Bandavā I, 6 (ähnlich II, 108, Dzimtene IV, 170, Atpūta № 373, S. 5; durchweg mit -g- geschrieben!)

Avots: EH I, 321


dipata

dipata Janš. Dzimtene I 2 , 46, Mežv. ļ. I, 49 eine Interjektion zur Bezeichnung des beim Laufen hörbaren Schalles von Fusstritten der Tiere.

Avots: EH I, 321


dirbiens

dirbiens, = pēriens: dirbiena tik vajaga nelietim Janš. Dzimtene IV, 187.

Avots: EH I, 321


dirbt

III dirbt prügeln: nāc še, lai tevi varu d. Janš. Dzimtene IV, 187. puišus teš un dirbj Līgava I, 340.

Avots: EH I, 321


dirbt

IV dirbt juokus, Scherz treiben, Spass machen: juokus viens ar uotru nedirbj Janš. Dzimtene IV, 191.

Avots: EH I, 321


dividesmitnieks

dividesmitnieks Janš. Dzimtene II, 448, ein Zwanzigkopekenstück.

Avots: EH I, 323


divrats

divrats,

1) = divritenis Salisb.;

2) uz divrata, im Zweifel:
atradās uz divrata, nezinādama, kuo darīt Janš. Bandavā II, 96 (ähnlich Dzimtene V, 332).

Avots: EH I, 323


divtikam

divtikam, = divtiek: tur ir prieka d. Janš. Dzimtene V, 33 (ähnlich 36 und Mežv. ļ. I, 388).

Avots: EH I, 323


dižradu

dižradu (gen. pl.), aus einem angesehenen Geschlecht stammend: ieduomīga d. krustmāte Janš. Dzimtene III 2 , 355.

Avots: EH I, 324


dižs

dižs: auch Erwalen, Frauenb., Grob., Gudeneeken, Iw., NB., Pampeln, Preekuln, Puhren, Satingen, Schrunden, Senten, Stenden, Strasden (unbek. um Wolm., Salisb. u. a. in Livl.); vīrs... vienā pusē, un dižais vedējs (= vedējtē̦vs?) uotrā pusē Janš. Dzimtene I 2 , 18. S. auchdižajuôs.

Avots: EH I, 324


dižvaloda

dižvaluoda, der Redefluss (?): viņas d. visai maz bija dzirdama Janš. Dzimtenē V, 463.

Avots: EH I, 325


dižvalodas

dižvaluodas: trauc[u]..: ceļu grìezt dižvaluodas cilvē̦kam, lai tas mani neieliek ... valuodās BW. 8976. le̦pnā d. sieva Janš. Dzimtene V, 463. d. spēju (acc. s.) II 2 ; 230, die Fähigkeit, viel und gut zu sprechen.

Avots: EH I, 325


dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536


droztala

druõztala,

1): nesa pavardā šķembeles, druoztalas un sausuos žagarus Janš. Dzimtene I, 105.

Avots: EH I, 338


druikts

druîkts 2 (unter druîkns 2 ): druikti puiši un stipri kâ lāči Janš. Mežv. ļ. I, 318 (ähnlich II, 80, Dzimtene I 2 , 307 u. a.).

Avots: EH I, 335


drūme

drūme (unter drũma): spuoku re̦dzuot, man uznāca stipra d. Janš. Dzimtene II 2 ; 105. baiga d: Mežv. ļ. I, 63. dziļa d. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 337


dubulti

dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338


dudāris

dudāris "?": ja viņš tagad vēl nesapruotas, tad viņš ir īsts d. Janš. Dzimtene IV, 28 (auch Līgava I, 286).

Avots: EH I, 339



dujzare

dujzare dakša Janš. Dzimtene III 2 , 330, eine zweizinkige Gabel.

Avots: EH I, 340


duka

II duka, Kraft, Energie, Unternehmungslust: tam tik ir d˙! AP., Frauenb. nu man ir atkal d. Janš. Dzimtene V, 367. Aus r. дух "сила души, отвага, рѣшимость.

Avots: EH I, 340


dumblājs

dùmblājs 2 : dumblājā pūriem tīk... augt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 341


dumjoties

dumjuôtiês, Dummheiten reden oder machen Bers., Dunika: dumjuojuoties ar tē̦vu,... e̦smu... iemācījusies tiepties Janš. Dzimtene II 2 , 12.

Avots: EH I, 342


dūraini

dùraini cimdi: auch Janš. Dzimtene III 2 , 82, (mit û 2 ) Sehnehpeln, (dûrani 2 ) Salis.

Avots: EH I, 348


dūzma

III dūzma, der Hauch, Luftzug (?): nuo strauta tuvuma nāca pretim patīkami vē̦sa d: Janš: Dzimtene II 2 , 67.

Avots: EH I, 349


dzedziedains

dzedziedaîns, unbearbeitet, voller Dreeschland: dzedziedainā dzimtene JR. IV, 33.

Avots: ME I, 539


dzenēt

dzenêt: auch Auleja, Kaltenbr., Warkl.: dz. balkas Warkl. dzenis bija dzenējis kādā izpraulējušā priedē Janš. Dzimtene I 2 , 158. dzenēja tām (eglēm) zarus nuost Mežv. ļ. II, 455.

Avots: EH I, 355


dzenola

dze̦nuola: padze̦nājam bē̦rzus, sē̦rmuokšļus, un tad ar dze̦nuolām nuospraužam ... griestus Janš. Dzimtene III 2 , 246 (ähnlich Līgava I, 220).

Avots: EH I, 355


dzēsis

dzērsis 2 (mit kuron. êr 2 < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III 2 , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis 2 (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis 2 Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356


dzīdināt

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu?

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361


džindžēt

džiñdžêt Dunika, -u, -ẽju, klinge(l)n: dzird zvārguļus džindžam Janš. Dzimtene I 1 , 455 (ähnlich: Bandavā I, 252): villainēm vis˙apkārt bija apšūtas metala naudiņas, lapiņas un krelles, tâ ka kustuoties ... džindžēja vien Mežv. ļ. I, 278. kad sietiņu (ein gewisses Musikinstrument) sit, tad tas džindž Dunika. man ausīs džindž ebenda.

Avots: EH I, 365


dzintarains

dziñtaraîns "?": kuoki kad tuos nuoteš, ir dzintaraini Janš. Mežv. ļ. II, 41. cirsts nuo dzintarainas priedes Dzimtene III 2 , 400.

Avots: EH I, 358


dzīra

dzīŗa, = dzīras: appļāvu dzīŗā ... ierasties Janš. Dzimtene II 2 , 385. piedalīties ... dzīŗā Bandavā I, 341. dzirdē̦dami ... svinam dzīŗu Mežv. ļ. II, 138. uz tā dzīŗas saimenieka BW. 19809.

Avots: EH I, 361


dzirkstīt

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III 2 , 335.

Avots: EH I, 360


dzirt

dzir̃t, ‡

2) ehren
(mit ir̂ 2 ) NB.: jaunam vecus dz. Refl. -tiês,

1): auch (mit ir̃) NB.;

2): (versprechen)
auch AP:, Ramkau (mit ir̃ ): dzīrusies ... nuoiet baznīcā Janš. Dzimtene V, 247.

Avots: EH I, 360


dzivs

dzivs (unter dzivas): auch NB., Demin. dzivitiņa BW. 21450, 1, Janš. Dzimtene V, 84, dzivtiņa Perkunen.

Avots: EH I, 361


eidoties

eiduôtiês "?": ar galvu eiduodamies (schwenkend, schaukelnd?) uz vienu un uotru pusi Janš. Dzimtene III 2 , 418. Vgl. eĩdu eĩdumis und eĩdâtiês.

Avots: EH I, 367


ēzelīte

ẽzelīte;

1) ein Schaf mit feiner; krauser Wolle
Gramsden;

2) "weiche, feine, krause Wolle"
Dunika, Gramsden, Mesoten: vilna tāda sīka ē. Janš. Dzimtene 2 II, 202.

Avots: EH I, 374


ezis

ezis: Demin. acc. plur. ezēniņus BW. 2228; eža cisas auch Janš. Dzimtene V, 214 und Bandavā II, 27.

Avots: EH I, 371


gabals

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III 2 , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375


gābiķis

gãbiķis: f. gābiķe Janš. Dzimtene V, 325.

Avots: EH I, 388


gailestīgs

gailestîgs,

1) "sich leicht aufregend; leicht zürnend":
Atis ir pārāk g., dižīgs cilvē̦ks Janš. Dzimtene I 2 , 102;

2) "leidenschaftlich"
Bersteln: dze̦drā un pacilāti gailestīgā ("?") balsī Janš. Dzimtene II 2 , 298. vēl gailestīgāki ("?") iekaisis ebenda.

Avots: EH I, 376


gaisin

gaisin, zur Verstärkung von (iz)gàist. šaubas kâ g. izgaisa Janš. Dzimtene I 2 , 247.

Avots: EH I, 377


gaisinieks

gaisinieks "?": ja ... duomā, ka ... mēs varam iztikt nuo tukša gaisa, lai tad mūs sauc par gaisiniekiem Janš. Dzimtene I 2 , 305.

Avots: EH I, 377


galēt

I galêt,

1): mājās laiku galē̦dams (= ar gaŗu laiku kaudamies) Janš. Dzimtene IV, 267; ‡

4) galē būt, pflegt zu sein
Rutzau. Refl. -tiês,

2): viņš nevarēja ni˙kur g. Saikava. ne˙kur g. kâ nuo ve̦lna Ramkau. kur tik ilgi galējāties (wo bliebet ihr so lange)?
AP.

Avots: EH I, 380


galot

galuôt, Refl: -tiês,

1): auch ("rasen, spielen")
Gramsden: viņa ... galuojas ar kungu Janš. Līgava I, 26 (ähnlich II, 218, 397). meitenēm ... neatliks laika duomāt par jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem I, 34; ‡

2) zu Ende gehen:
diena jau galuojas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 154); ‡

3) sich naeh etw. sehnen, etw. zu erlangen suchen
Wolmarshof: g. pēc mantas;

4) = galêtiês 3 (?): dienas ir naktis gājis ir galuojies jūsu darba Janš. Dzimtene III 2 , 157.

Avots: EH I, 381


gaudīgs

gàudîgs [C., gaũdîgs Dond., Salis, Bauske, Dunika], jammernd, heulend, jämmerlich, kläglich: Ķencis sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi Kaudz. M. cik gaudīgi dzimtenes egles man pēdējās ardievas šalc Treum. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.

Avots: ME I, 610


ģērksis

ģēksis, "?": staigā kaklu izstiepis kâ ģ. (= li. gę<šê? vgl. le. dzēsis) Janš. Dzimtene V, 48. Vgl. ģeîksis 2 .

Avots: EH I, 426


glaunīgs

glaũnîgs Janš. "glaudīgs, laipns": guodīga un mīlīga, kaunīga un glaunīga Janš. Dzimtene IV, 249. glaunīgā un glūnīgā runāšana Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 391


glāzs

glãzs (o- Stamm!) Gramsden n. FBR. IX, 102, Rutzau n. FBR. VII, 121, Strasden,

1) das Glas (als Materie)
Iw.: glāza durvis BW. 10488;

2) das Trinkglas
Frauenb., Wahnen: paduod... mazuos glāziņus Janš. Dzimtene V, 96. duošu glāzli brandavena BWp. 2047, 1.

Avots: EH I, 392


glēvulība

glē̦vulĩba, = gļē̦vulĩba: glē̦vulību viņš ne˙kad nav varējis ieredzêt Janš. Dzimtene IV, 156.

Avots: EH I, 393


gleznojums

gle̦znuõjums ,* das Bild, las Abgebildete: par spuoguli, kuŗā atspuoguļuojas dzīvā gle̦znuojumā latvju tautas dzimtenes veids RKr. X, 4.

Avots: ME I, 626


glītot

glîtuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich sauber, schön machen;

2) sich ausbilden, sich verfeinern:
skuoluošanās un glītuošanās ... bijuse vajadzīga Janš. Dzimtene I, 395.

Avots: EH I, 394


godāt

gùodât, ‡

2) (ehrend) nennen:
Jâni... guodâja tikai ... par mācītāju Janš. Dzimtene V, 33. Zu den li. Entsprechungen s. auch Fraenkel FBR. XI, 55.

Avots: EH I, 423


gods

gùods: schon LLD. II, 3 17 ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda 2 und gùods 2 ),

1): guôda 2 vârds 2 Salisb. "palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi 2 .

Avots: EH I, 423, 424


govpuķe

guovpuķe, eine Pflanzenart: nuoplūca ... kādu nuo baltajām guovpuķēm Janš. Dzimtene I, 184.

Avots: EH I, 424


grabekls

II grabe̦kls, = grabeklis II (?): šķiet dzirdam kuoka grabe̦klu Janš. Dzimtene III 2 , 372.

Avots: EH I, 397


grabināt

grabinât, ‡

3) (zusammen)scharren, -suchen:
man jāgrabina kuopā nauda, lai samaksātu nuode̦vas Dond.; ‡

4) (rasselnd, klappernd?) fahren;
uzsauca braucējam ... grabini ātrāk uz priekšu! Janš. Dzimtene V, 60.

Avots: EH I, 397


grāmata

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II 2 , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;


6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401


grantsbedriens

grantsbedriens, ein ort, wo mehrere Grandgruben sind: zemi ņemt nuo ve̦cā grantsbedriena Janš. Dzimtene I 2 , 352.

Avots: EH I, 398


grasīties

II grasîtîês "?": uz vietas kustē̦damies un luocīdamies, grasīdamies un gruozīdamies Janš. Dzimtene III 2 , 114. kuoki luokās, gruozās, grasās un kâ dejuot dejuo V, 409. Gleich grasîtiês I 2?

Avots: EH I, 398


graudiens

gŗaudiens, das (zeitlich beschränkte) Donnern, Rollen: pē̦rkuona gŗaudieni Janš. Dzimtene V, 149.

Avots: EH I, 414


graut

gŗaût 2 : auch Lesten n. FBR. XV, 20, ‡

7) "sehr viel essen"
Frauenb.: tu vari gan labi g˙!

8) schiessen:
bija... gŗāvis vaļā Janš. Dzimtene IV, 321; ‡

9) zerfallen.
(gāzties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

2): kuo gŗaujies? durvis nav aizšautas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32;

3): auch (mit 2 ) Dunika; ‡

4) "?": nuo dažām (sc.: kamanām) mātītes gŗāvās (stürzten?)
jau ārā Janš. Apsk. v. J. 1903. S. 97. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson˙w 104.

Avots: EH I, 414


grības

II grĩbas,

1): grību (Var.: sēņu) zupu strībināja BW. 26413, 1 ;

2): ausij grību . . . atrāva Janš. Dzimtene II 2 359 (ähnlich Līgava 1, 104).

Avots: EH I, 406



gruviens

gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.

Avots: EH I, 415


gruzdēt

gŗuzdêt, = gruzdêt: pagale gŗuzd Siuxt. zem plēnēm un. pe̦lniem vēl gŗuzdēja ... uguns Janš. Dzimtene I 2 , 383. dega un gŗuzdēja Mežv. ļ I, 247.

Avots: EH I, 415


gruzdums

gŗuzdums, = gruzdums: uož pēc gŗuzduma Janš. Dzimtene I 2 , 40.

Avots: EH I, 415


grūžņa

grūžņa: der Haufe, die Menge: ieraudzīja ... ve̦se̦lu grūžņu vē̦stuļu Janš. Dzimtene II 2 473. malkas grē̦dām un žagaru grūžņām Bandavā II, 401. nameļu grūžņā Nīca 24. ve̦se̦la g. dažādu ē̦ku Līgava I, 193 (ähnlich 265). ve̦se̦la g. braucēju Mežv. ļ. II, 233.

Avots: EH I, 413


gūbiķis

gũbiķis: ein fem. gũbiķe bei Janš. Dzimtene III 2 , 356; V, 325.

Avots: EH I, 421


gulums

gulums,

1): šīs naksniņas gulumiņu BW. 25037. Ein reflex. instr. s. auch in likusies gultā un tâ tuo gulumuos guluot vēl tagad Janš. Dzimtene II, 423 (ähnlich Līgava I, 172); ‡

2) "?": sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137.

Avots: EH I, 418


gumdināt

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681


gurksts

gurksts, -s "?": dūmi re̦snām, kuplām gurkstīm veļas... pa luodziņiem ārā Janš. Dzimtene II 2 , 15. Eigentlich gleichbed. mit gur̂kste 2 ?

Avots: EH I, 421


gurnica

gurnica, die Hüftengegend (?): jā bučuo... bābai plika g. Janš. Dzimtene IV, 79 (ähnlich V, 363 und Bandava I, 296).

Avots: EH I, 421


gurt

gur̃t: auch Dunika, N.-Wohlfahrt, Siuxt, mit ur̂ 2 Ramkau,

1): gura nuo priecīgiem smiekliem Jauš. Dzimtene V, 43:

2): auch (mit ur̃ ) Strasden. ‡ Subst. gurums, die Ermüdung:
ilgu laiku staigājis, sajūtu kājās stipru gurumu Sessw.

Avots: EH I, 421


gūt

gũt: prs. gùnu 2 Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422


ieart

ìear̂t,

1): (fig.) gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī Jauns. B. gr. 3 II, 191; ‡

3) = ìestràdât C., Smilten: zeme tik cieta, ka nevar ie. (dass man den Pflug gar nicht hineinbekommen kann) Oknist. es iearšu tuo zemi AP. te, liekna malā ..., brangi var ie. Janš. Dzimtene III 2 , 352.

Avots: EH I, 502




iebruģēt

ìebruģêt,

1) anfangen zu pflastern
Golg. u. a.: iebruģē̦tā iela;

2) pflasternd hineinlegen:
akmeņus ie. pa ceļa malām Golg., Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Liepna, Mahlup, Rugāji, Warkl. (akmeņi) iebruģē̦ti cieši cits citam galā Janš. Dzimtene V, 60;

3) pflasternd herstellen
Renzen: ie. ielu, ceļu.

Avots: EH I, 505


iebujietis

iebujietis Mahlup, Vīpe, Welonen = iebūvielis: ir pulks tādu mazsaimnieku, kuo nuosauc par ... iebujiešiem ... Janš. Nīca 21. deldē savu mûžu kâ ie. Dzimtene IV, 195.

Avots: EH I, 505


iečāpot

ìečāpuôt Oknist, = iečāpât: vecīte... iečāpuoja... te̦lpā Janš. Dzimtene V, 134.

Avots: EH I, 507


iecerēt

ìecerêt, sich denken, erhoffen: kâ gan varēju iecerêt šuo bezgalīguo laimi Puriņ Nauda 30. trīs meitiņas iecerējušas vienu pašu tē̦va dē̦lu BW. 12421. apprecējis savu iece̦rē̦tuo līgaviņu Etn. II, 22. Refl. - tiês, sich erinnern: viņa iece̦ras, ka viņa nav gluži vientule Janš. [iece̦ruoties... bērnības laikus Janš. Dzimt. II, 7.]

Avots: ME II, 6


iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies;

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos;

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506


iečurkstēties

ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.

Avots: EH I, 507


iedobe

ieduobe: eine Einsenkung, Vertiefung, Grube BielU.: kalna ieguorēs un ieduobēs spīdēja vēl ūdens paltītes Janš. Dzimtene V, 402. akmens... ar kurināmuo ieduobi apakšā Mežv. ļ. I, 246; eine niedrig gelegene Stelle, die Bodensenkung, das Tal Sonnaxt.

Avots: EH I, 510


iedzīvnieks

ìedzîvnieks: auch Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt. nuo meža iedzīvniekiem Janš. Mežv. ļ. II, 373. (mājas) iedzīvniece Dzimtene V, 197.

Avots: EH I, 512


ieelpt

ìeelpt, einatmen: nevaruot vairs dvašu ie. Janš. Mežv. ļ. II, 129, dzimtenes gaisu ... iee̦lpušas 531.

Avots: EH I, 512


iegādāt

ìegãdât,

1): auch Ascheraden, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Pas. IX, 411; iegādāja tuo vecīti Pas. IX, 432. iegādāšu, kamē̦r dzīvuošu, tavu pērienu Sonnaxt. nevaru tā vārda ie. Oknist. zirgs iegādā savu labuos dienu pilī Borchow n. FBR. XIII, 36. nevaru ie., kur nuoliku pīpīti AP. iegādā, ka.... ragana prasīja pajemt šķiltavas Pas. VIII, 64; ‡

3) erraten (uzminēt) Auleja; ‡

4) ie. dē̦lu ... kādā vietā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 52, dem Sahn eine Stelle (einen Posten) verschaffen.
Refl. -tiês,

3) in den Sinn kommen :
raganai iegādājās parunāties Pas. IX, 305 (ähnlich: X, 96); ‡

4) gedenken (auf einen Gedanken verfallen):
jī izstaigā, kur tik jī iegādājas Kaltenbr. iegādājās mūdāties ebenda; ‡

5) = ìeminêtiês: daži sāka ie., ka būšuot laiks iet Janš. Dzimtene IV, 97. pats viņš smaidīdams iegādājās: "dabūja arī visi" Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 513


iegorains

iẽguorains: hinter "Janš." (ME. II, 21) zu ergänzen: Dzimtene IV, 301.

Avots: EH I, 516


iegrauzt

ìegraûzt,

1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡

2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡

3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,

2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.

Avots: EH I, 514


ieguldīt

ìeguldît,

1) ein -, hineinbetten:
viņu ieguldīja dzimtenes vieglajās smiltīs Krišs Laksts 51;

2) hineinstecken (vom Kapital):
ieguldīts kapitāls Konv. 2 556.

Avots: ME II, 20


iegulēt

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III 2 ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515


iegūt

ìegũt, ‡

2) erschöpfen, ermüden
(tr.) Dunika: tādā (karsta) laikā pa dienu aŗuot, briesmīgi iegūst zirgu Janš. Dzimtene III 2 , 352. lai zirgus daudz neiegūtu un [tie], Lestenē ielaižuot, izskatītuos braši Līgava II, 80. Refl. -tiês: ar visādām brīnumu lietām ieguvies (allerlei Wunderdinge erworben habend) Pas. V, 54.

Avots: EH I, 516


ieiet

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot;

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs;

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516


iejukt

I ìejukt: krusttē̦vs iejūk ... citu dejuotāju mutulī Janš. Mežv. ļ. II, 15; sich verwirrend hineingeraten: matus, kas ... nuoliecuoties bija iejukuši ģīmī Dzimtene I2, 120.

Avots: EH I, 517


ieklupt

ìeklupt: heimlich hineingehen: kad ieklūpi kādreiz muižas ābuoliņa lauka stūrī Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 520


iekopt

ìekùopt,

2): kultivieren:
purvs, kuo ... e̦smu sācis nuosusināt un ie. par tīrumu Janš. Bandavā I, 94. Refl. -tiês,

2): sich einüben
(?): saime ... iekuopusies mājas dzīves paņēmienuos Janš. Dzimtene III2, 122. viņš labi pazīstuot zirgus un krietni e̦suot iekuopies zirgu mainīšanā Bandavā II, 340.

Avots: EH I, 524


iekvinkstēties

ìekvirikstêtiês Dunika, =ìekvìektiês: suvē̦ns iekvinkstējās Dunika. (cūka) dikti iekvinkstēdamās Janš. Dzimtene III2, 176.

Avots: EH I, 525


iela

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I 2 , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525


ielaist

ìelaîst,

2): zu zapfen anfangen:
divuos ... bē̦rzuos ielaidu sulas Janš. Dzimtene III2, 155; ‡

5) einlassen, einfügen:
staba rantā, kuŗā bija ielaista... šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III 2 , 362; ‡

6) hineinwerfen:
ie. ar akmini luogā Dunika, Rutzau. Refl. -tiês,

4) "ein wenig anschwellen"
Frauenb.: guotenēm ielaižas, kad jauns mēnesis; kad ve̦cs, tad desminelis nav ielaidies;

5) zu gehen anfangen, sich auf den Weg begeben:
bija ielaidusēs kājām Auleja. kad būtu ielaidusies, būtu aizgājuse atpūzdamās Kaltenbr.

Avots: EH I, 526


ielikt

ìelikt, ‡ 4): labprāt ielikšu (wohl ein Germanismus) savu vārdu par jums (ich werde gern ein gutes Wort für euch einlegen) Janš. Dzimtene V, 361;

5) bestimmen, verleihen:
žē̦luojuos, ka jī (Laima) mūža (sc.: man) neielika kai citām māseņām Tdz. 40578. Refl. -tiês,

2) für sich (hin)einlegen:
ratu priekšā ielikšuos labu me̦tamuo Janš. Bandavā I, 174.

Avots: EH I, 527


ieloks

iẽlùoks,

1): ieluoki an der
villāne, Fransen von buntem Wollengarn BielU.; ielùoki 2 tādi šūti bij ap malām vilnānēm: tādām puķēm bij, tādiem rakstiem Sonnaxt; ar ze̦lta apmetinājumiem ap ce̦pures ieluoku Janš. Dzimtene I2, 21; "eine Falte" Warkl.

Avots: EH I, 528


ielumzāt

[ìelum̃zât, schwerfällig und ungewand hineingehen: (vilks) nesteigdamies ielumzājis mežā Janš. Dzimt. 2 II, 47.]

Avots: ME II, 40


iemaukti

iemaûkti,

1): auch N.-Wohlfahrt, iemaûkti 2 Popen, iêmaûkti 2 Wainsel n. FBR. XIV, 78, Roop n. FBR. XV, 144, Frauenb., Grob., OreIlen, Salis, Seyershof, Siuxt, iẽmaûkti 2 Salis, Demin. nom. s. iemauktiņš BW. 13557, acc. plur. iemauktas BW. 16967, 7;

2) eine gewisse Barttracht:
iemauktus ap žandiem ... bija uzaudzējies Janš. Dzimtene IV, 209.

Avots: EH I, 529


iemirt

ìemir̃t,

1) mit dem Sterben den Anfang machen:
šuogad mūsu pagastā iemiruši vīrieši (d. h. im neuen Jahr ist als erster ein Mann gestorben) Golg.;

2) sich in etw. vertiefen:
tu visu laiku ... gramatā vien biji iemiris Janš. Dzimtene III2, 101. kad viņam kas kņubināms..., tad viņš darbā kâ iemiris Mežv, ļ. II, 195.

Avots: EH I, 530


ieprasties

ìeprastiês, hinter etw. kommen, erlernen, Gewandheit erlangen: viņš iepraties kuoka darbu Janš. [iepratušies ar mācībām Janš. Dzimt. 2 444. ja zirgu mituošanā jau laikuus neiepruotuoties... 338.]

Avots: ME II, 53


iepratība

[iepratĩba, die Fertigkeit, Gewandtheit: viņam trūka tādas iepratības rīkuoties ar šuo ieruoci Janš. Dzimt. 2 477.]

Avots: ME II, 53


iepūtīgs

[iepũtîgs, dünkelhaft: le̦pns un tāds iepūtīgs Janš. Dzimt. 2 . 96.]

Avots: ME II, 54


ieraudzīt

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56


ierotāt

[III ìeruotât, zu schmücken anfangen: ieruotātas drānas Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich schmückend sich hüllen in:
ar ieruotāšanuos jaunajā ģē̦rbā Janš. Dzimt. 2 221;

2) zu spielen anfangen:
bē̦rns labi ieruotājies Bauske.]

Avots: ME II, 60


ierūpt

[ìerūpt, als ein Gegenstand der Sorgen am Herzen zu liegen anfangen: Didžim tik ļuoti ierūpa par savu likteni Janš. Dzimtene I, 354.]

Avots: ME II, 59


iesauka

[iesauka, die Benennung mit einem Spitznamen: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen Janš. Dzimt. 2 134.]

Avots: ME II, 61


iesirsties

[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.

Avots: ME II, 63


iešķiebt

[ìešķiebt, ein wenig verziehen: muti tanī pusē drusku iešķiebdams Janš. DZimtene 2 I, 301.

Avots: ME II, 77


iešņaukāties

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78


iesprūst

ìesprûst 2 Ahs.,

1) eingeklemmt werden, stecken bleiben:
vilkam iesprūdis kauls kaklā. sivē̦ns pa vārties līzdams iesprūdis. [saimnieku bē̦rni tiem vienmē̦r acīs iesprūduši: katru juoku, katru nieku... tie tūliņ kâ vēstenši ne̦sā pa visu pagastu apkārt Janš. Dzimt. 2 II, 116];

2) sich verfangen:
vējš, zaruos iesprūdis, gaudas vilka MWM. VIII, 87.

Avots: ME II, 71


ietiepa

ietiepa,

1) die Grille
Dzimt. Vestn.;

2) comm., der Rechthaber, der Eigensinnige:
viņš tāds ietiepa AP., Etn., IV,18.

Avots: ME II, 82


ietriekt

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. 2 II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83


īgņāties

īgņâtiês,

1) = îgt 2 (mit î 2 ) Schibbenhof: kuo nu īgņājies!

2) = îgnât (mit î 2 ) Ahs., Schwitten: sirdī īgņātuos Janš. Dzimtene V, 438. man īgņājas tāds ēdiens ēst Ahs.

Avots: EH I, 500


īgt

I îgt,

2): Gesichtszüge haben, die einen innerlichen Schmerz ausdrücken Baar in seinem Exemplar von
U.;

3): winseln, klagen
Mag. VI, 43: ne īkst, ne raud Manz. Post. I, 127. ‡ Refl. -tiês, verdriesslich sein (?): īsdamās sēdēja Janš. Dzimtene V, 427.

Avots: EH I, 500



ilgošām

il˜guošãm: pa il˜guošam Schrunden n. FBR. XIII, 106; pa ilguošu Janš. Dzimtene V, 35. par ilguošu (mit der Zeit, nach geraumer Zeit) Līgava I, 439; II, 305.

Avots: EH I, 430


ilgotne

il˜guotne, geraume Zeit: kas dabā nuotiekas bezgalīgā ilguotnē, tas nuotiek cilvē̦ka garā vienā acumirklī Pūrs I, 20. viņš stāsta, kâ izcē̦lusēs dzimtbūšana Baltijā, kādu veidu viņa par ilguotni (im Laufe der Zeit) pieņē̦musi Plūd. pa(r) ilguotni (nach langer Zeit) tevi re̦dzu A. XIV, I, 409.

Avots: ME I, 706


īnumnieks

īnumnieks, =īnums (?): Leišuos gan˙drīz katrā sē̦tā ir savs ī: Janš. Līgava I, 101. īnumniecei pārskrēja puišelis Dzimtene III 2 , 256.

Avots: EH I, 501


īnums

īnums,

1) die Miete
(?): svainis nuoticies uz īnumu pie ... Ķe̦lma Janš. Dzimtene II 2 , 444. pie saimnieka uz īnuma III 2 , 256;

2) "ein Mietsmann"
(= iebũvietis) Gramsden. Beruht auf žem. *įnumys = schriftli. įnamys "Häusler; Mieter; Arbeiter mit freier Station".

Avots: EH I, 501


iraidenas

iraidenas Janš. Dzimtene I 2 , 373; III, 184, Bandavā II; 433, = iraîd 2 .

Avots: EH I, 431


irt

I ir̃t, iŗu, īru (li. ìrti), intr., tr., rudern: iriet laivu! BW. 14307, 4. kâ var laiva laivu irt 8491. Refl. -tiês,

1) rudern, fahren, sich begeben:
pa e̦ze̦ru laiva īrās Treum. kad dzērves uz dzimteni īrās JR. IV, 190. saule īrās uz jūŗas dzelmēm Kleinb. dre̦bē̦dama viņa īrās debess tālēs JR. V, 101;

2) sich selbst rudern:
iries pati, liepu laiva! [Zu apr. artwes "Schiffsreise", ai. arítram "Ruder", gr. ἐρέτης "Ruderer" u. a., s. Boisacq Dict. 275. f., Walde Wrtb. 2 648 unter rēmus, Trautmann Apr. Spr. 302.]

Avots: ME I, 710


īsin

îsin, zur Verstärkung von iss: ī. īsuos matus Janš. Dzimtene V, 124.

Avots: EH I, 501


īstenieks

ĩsteniẽks (unter ĩstniẽks),

1): prieks ve̦cākiem, ir citiem īsteniekiem, Janš. Dzimtene II 2 , 250. īstenieki, leibliche Geschwister
Ozolnieki (Kr. Mitau); īstenieku bē̦rni, Gesehwisterkinder ebenda: tautas ī: ("wirklich und wahrhaft zu etwas gehörend") Diet.

Avots: EH I, 501


it

it: kura ... it (vollständig) princese gan nee̦suot Janš. Ligava I, 362. it kâ, wie (so) zum Beispiel: sakarinādamas gar griestiem dažādus pakarus ..., it kâ:... Janš. Dzimtene V, 213. Zur Form vgl. K. Būga Tiž. I, 375 und le. īt.

Avots: EH I, 432


izaukstēt

izaũkstêt

1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).

Avots: EH I, 432


izbāzt

izbâzt,

1): i. cauri, hindurchstecken;


3) i. ve̦zumu, Heu, Stroh od. Getreide von der Fuhre abnehmen und in die Scheune packen
Kaltenbr.: izbāzdami rijas pūnī pēdējuo pusve̦zumu sagrābu Janš. Dzimtene II 2 , 22. ‡ Refl. -tiês, sich heraus-, hinauszwängen.

Avots: EH I, 434


izbraukt

izbràukt,

3): pa[r] nedēļu varēja i. Rīgu (konnte man nach Riga und zurück fahren)
Ramkau; ‡

4) fahrend ermüden
Iw., Linden in Kurl.: (zirgs) šuodien krietni izbraukts Janš. Dzimtene I 2 , 40.

Avots: EH I, 435


izbrāzt

izbrâzt, ‡

3) = izmĩstît: (linus) izbrāzām līdz pēdējai saujai Janš. Dzimtene I 2 , 65.

Avots: EH I, 435


izbrūtēties

izbrũtêtiês, wiederholt als "Braut" oder "Bräutigam" ein Liebesverhältnis haben: meitas gaduos izbrūtējās, izmīlējās Janš. Dzimtene IV, 176.

Avots: EH I, 436


izčalot

izčaluôt, ausplaudern: vaļsirdīgi izčaluoja citiem Janš. Dzimtene II, 158.

Avots: EH I, 439


izceļot

izceļuôt, intr., auswandern: nuo dzimtenes. Refl. - tiês, viel, nach Herzenslust, sich satt reisen: viņš izceļuojies pa visu pasauli; izceļuôtãjs, der Auswanderer.

Avots: ME I, 721


izčibēt

izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: EH I, 439


izdaņģināt

izdaņģinât, (aus einer Wohnung) ausziehen lassen, aussetzen: lai mūs... ne˙kad nevar nuo mājām i. Janš. Dzimtene I, 410. Aus li. išdangìnti "hinausschaffen".

Avots: EH I, 441


izdarīt

izdarît,

2): i. iesalu AP., = nuo iesala i. alu;

4): geschmeidig machen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1): mājās bē̦rni izdarās, kâ pašiem patīk Ahs. i. ar dzīpariem pēc patikas Seyershof;

2): i. paši Segew., unter sich abmachen, übereinkommen;


4) sich anstellen
Salisb., Seyershof: kuo nu izdaries? viņš gan gribēja nākt līdz, bet izdarījās vien, ka negrib. ‡ Subst, izdarīšana Janš. Dzimtene V, 13, das Verfahren.

Avots: EH I, 441


izdīdīt

izdīdît, ‡

3) eine Zeitlang (ein Taufkind) auf den Armen schaukeln:
visi tuo (pādi) pēc rindas un kārtas bija izdīdījuši Janš. Dzimtene V, 464; ‡

4) ausschütteln
Warkl.: i. graudus nuo cisām. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge dīdîties Wolm. u. a.: vai nu neesi reiz izdīdījies?

Avots: EH I, 442


izdienēt

izdiẽnêt, (eine bestimmte Zeit) ausdienen, zu Ende dienen Janš. Dzimtene I, 226.

Avots: EH I, 443


izdzīvot

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III 2 , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;


9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446


izgobīt

izguobît ausblegen (?): vaiņaga kriju pūlē̦damās i. ... pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 450


izgrāvēt

izgŗãvêt Frauenb., Iw., Siuxt, izgŗãvjuôt Dunika, = izgrãvêt: i. laukus, pļavas, purvus. nepagūdams tuo (= plē̦sumu) i. Janš. Dzimtene II 2 16.

Avots: EH I, 450


izgrumīt

izgrumît, zur Genüge knautschen: izgrumī viņu labi! Janš. Dzimtene V, 105.

Avots: EH I, 450


izjājiens

izjâjiens, ein Ausritt: gatavuodamies uz izjājienu Janš. Līgava II, 387. dzimtkungu viņa izjājienuos pavadīja muižkungs I, 109.

Avots: EH I, 452


izkāpināt

izkâpinât (li. iškopìnti ), ‡.

3) = ìzkãpaļât (?): kalni ... izkāpināti un zirdziņi krietni piepūlējušies Janš. Dzimtene IV, 69 (ähnlich Līgava II, 307).

Avots: EH I, 454


izķirmeņot

izķirmeņuôt, = izķir̃minât: ķirmgrauzis ... izķirmeņuo, sagrauž un galīgi sabuojā ... kuoku Janš. Dzimtene II 2 , 137.

Avots: EH I, 461


izklausīt

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456


izklīst

izklîst: izklīdušajā laucinieku sadzīvē Janš. Dzimtene V, 194.

Avots: EH I, 456


izlenkt

izlenkt,

1) (den richtigen Moment oder Ort) ausmitteln, aussuchen, ermitteln, auserwählen, ausersehen:
izlenc kādu jauku dienu! Janš. Līgava I, 174 (ähnlich Dzimtene I 2 , 87; V, 273, Bandavā II, 173, Mežv. ļ. I, 113). prata i. labu ceļavietu Mežv. ļ. I, 184. bitīte ... steigsies klajā palūkuot, i., kur pa dienu labāki laisties zieduos Dzimtene V, 224;

2) abzielen, berechnen
(?): ar labi izle̦nktu, manīgu un stipru sitienu Janš. Bandavā II, 198. Refl. -tlês, eine Zeitlang um jem. werben: vienu laiku izlencās pēc Ķirmgraužu princes Janš. Dzimtene. IV, 212.

Avots: EH I, 462


izlikt

izlikt, ‡

3) darstellen, auseinandersetzen
(r. изложить!): tur viss tik jauki izlikts Janš. Dzimtene IV, 134 (ahnlich 193);

4) verausgaben, ausgeben
Frauenb.: skuopulis ne˙kā negrib i.

Avots: EH I, 463


izmīcīt

izmîcît,

2) (figürlich):
vērtīšu tevi ... sìenā iekšā un krietni izmīcīšu Janš. Dzimtene V, 431 (ähnlich in Dunika u. a.).

Avots: EH I, 467


izmisība

izmisĩba, die Verzweiflung: lai nenuoduotuos ... pesimismam un izmisībai Janš. Dzimtene IV, 157.

Avots: EH I, 466


izmoderēt

izmuoderêt: tevi izmuoderēšu ("?") tâ, ka tu man uotrreiz vairs nebalamutēsies Janš. Dzimtene V, 170; "paveikt, pārspēt" Wessen: es viņu gan izmuoderēšu.

Avots: EH I, 468


iznāciens

iznãciêns, das Herauskommen (als ein einmaliger Vorgang): pirms iznāciena uz baznīcu Janš. Dzimtene V, 453.

Avots: EH I, 468


iznest

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234;

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.;

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês,

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243;

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468


izogot

izuôguôt ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, nach Herzenslust Beeren sammeln Janš. Dzimtene V, 48: tur var i., cik patīk Jürg.

Avots: EH I, 492


izpalīdzība

izpalĩdzĩba, die Aushilfe: griezties ... pie viņas pēc izpalīdzības Janš. Dzimtene III 2 , 57.

Avots: EH I, 470


izpeikt

[izpeikt, sich verwöhnen: nedrīkstam būt pārāk izpeikušas Janš. Dzimtene I, 295.]

Avots: ME I, 779


izplāksnēt

izplāksnêt,

1) sich zerspalten
(?): ve̦cie ciekurži ... izžuvuši, izplāksnējuši, izpūruši Janš. Dzimtene III 2 , 116;

2) "plāksnēm samesties" Bers.: auzas izplāksnējušas, sakritušas veldē.

Avots: EH I, 472


izplēst

izplêst, ‡

3) rodend erweitern (einen Acker)
Kaltenbr.: izplêse laukus lielus;

4) mežsargs) bija it kâ izplē̦sts nuo ... baruona Janš. Dzimtene I 2 ; 71, war dem Baron frappant ähnlich.
abi bē̦rni vienādi kâ izplē̦sti Frauenb., beide Kinder sind einander frappant ähnlich: kâ izplē̦sts pēc tevis Schnehpeln. Refl. -tiês,

3): sieh abplagen, sich müde und matt abarbeiten
Ahs.: strādnieks cauru dienu ižplēsies ar grūtiem darbiem.

Avots: EH I, 473


izplīkšķināties

izplīkšķinâtiês; eine Zeitlang (mit einer Peitsche) knallen: gana izplīkšķinājies, viņš savicina pātagu at pakaļ ap kātu Janš. Dzimtene III 2 , 119:

Avots: EH I, 473


izprašņa

izprašņa, das Ausfragen: kāda tad būtu izvaice un i. Janš. Dzimtene V, 192. dziļa un sīka i. Kaudz. Jaunie mērn. laiki 111, 126.

Avots: EH I, 474


izpraulēt

izpraûlêt: izpraulē̦ts, im Innern faul (hohl) geworden: izpraulē̦tuos kuokus kaldāmās Janš. Mežv. ļ. Il, 466. ‡ Subst. izpraûlējums, eine Höhlung im Holz, die sich durch Ausfaulen gebildet hat: kuoka ... izpraulējumā ... savijis sev ligzdiņu Janš. Dzimtene V, 423.

Avots: EH I, 474


izprāvīt

[izprāvît, prozessierend erlangen: izpr. zemi Janš. Dzimt. 2 407.]

Avots: ME I, 785


izpulgot

[izpulguôt, verlästern, schänden: dziesma... tiek it kâ izpulguota Janš. Dzimt. 2 139.

Avots: ME I, 786


izrakstīt

izrakstît, ‡

3) schriftlich darstellen, auseinandersetzen:
(avīzēs) jauki izrakstīts Janš. Dzimtene II2, 193; (mündlich erzählen) šī izrakstījusi šim visu, kâ zadzis Adiamünde, Ermes, Jürg., Seyershof, Trik. Refl: -tiês,

3) zur Genüge schreiben.

Avots: EH I, 476


izraut

izraût, ‡

5) mündlich namhaft machen
Aahof, Kalz., Lis., Meselau, Saikava: skrīvelis izrāva visus, kam šuoruden jāiet pie luozēm. nuo galvas nevaru visu i. Refl. -tiês,

3) sich
(dat.) ausreissen: i. dārzā kādu burkānu Kaltenbr.; ‡

4) = izģḕrbtiês 1 Frauenb.: kre̦klā iz˙rāvušies;

5) sich zur Genüge amüsieren:
i. ar meitām pēc patikas Janš. Bandavā II, 96 (ähnlich Dzimtene I 2 , 313).

Avots: EH I, 476


izredze

izredze, ‡

2) ein gewisses. zeremonielles Besehen (Anschauen):
būs jau nu gan diža i. Janš. Dzimtene IV, 209.

Avots: EH I, 476


izredze

izredze, die Aussicht: mēs baudām vis˙jaukākuo izredzi uz e̦ze̦riem, kalniem un lejām, un tuomē̦r mēs drūmuotām sejām: mums izredzes nav uz dzimteni un nākuotni Rainis. uzkalnē uzce̦lts izredzes tuornis A. XII, 151.

Avots: ME I, 791


izrotāt

izruotât, ‡

3) "verwenden, durch bringen"
(in einem handschr. Vokab.). Refl. -tiês,

3) eine Zeitlang hin und her fliegen
(?): bitīt, ... kur tad nu... izliduojies, kur izruotājies? Janš. Dzimtene V, 228.

Avots: EH I, 478


izšķiru

izšķiru, Adv., getrennt: bēdīgi, kad jādzīvuo i. Janš. Dzimtene III 2 , 66.

Avots: EH I, 486


izspridzināt

izspridzinât, ‡

6) mit dem Fuss ausschlagen
Frauenb.: kad tik tev ķēve acis neizspridzina! ‡ Refl. -tiês; ausgesprengt werden: baidās, ka neizspridzinās acis Janš. Dzimtene IV; 321:

Avots: EH I, 482


izstatīt

izstatît (li. išstatýti), tr., hinausstellen, ausstellen, auseinanderstellen: gle̦znas aplūkuošanai; linus. [Refl. - tiês, sich hinstellen: sisenis, kuŗš uz līkajām pakaļkājām izstatījies... Janš. Dzimt. 2 71.]

Avots: ME I, 805


izsukāt

izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484


izsviest

izsviêst, ‡

2) in einem Zug austrinken
Auleja. Refl. -tiês,

5) (liegend) sich langausstrecken:
gultâ izsviedies, it kâ būtu divkauja kritis Jauš. Dzimtene III 2 , 380.

Avots: EH I, 484


iztauņāt

[iztauņât Nitau, Adsel, = iztaujât: tauņa iztauņājuse, ka es grīznu dziju vērpju Janš. Dzimtene 2 68.]

Avots: ME I, 815


iztaustīt

iztaûstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) befühlen, tasten: iztaustījās ar ķeksi pa akas dibe̦nu Janš. Dzimtene III 2 , 23.

Avots: EH I, 488


iztērēt

iztẽrêt, Refl. -tiês,

2) sich verausgaben:
ve̦cāki par mani tik daudz iztērējušies Janš. Dzimtene V, 391.

Avots: EH I, 489


iztīst

iztĩst,

1) sich lang ausstrecken
Dunika: pavediens iztīsa par daudz garš, mīkla iztīsa nuo pirkstiem; lang aufschiessen, auswachsen Dunika: puišelis pa beidzamiem gadiem iztīsa tik gars, ka bail. Eüerzu das Part. iztīsis (ME. I, 819),

a): auch (mit ĩ ) OB., Rutzau: iztīsušais, izbālējušais dūmu uodējs Janš. Dzimtene V, 372; ‡

b) kraftlos, schlaff
(mit ĩ ) NB.; "gauss, garlaicīgs" (mit ĩ ) Gramsden: i. cilvē̦ks;

2) nicht gelingen, zu nichte werden
Dunika: atkal iztīsa!

3) "?": acis iztĩsušas. gaiduot uz tevi Gramsden.

Avots: EH I, 490


iztraukt

iztraukt (unter iztraucêt): bailīgi sapņi viņam miegu iztrauc Pēt. Av. III, S. 107. tas viss viņu ... nuorūpināja un iztrauca Janš. Dzimtene 2 I, 224.

Avots: EH I, 490


izvadīt

II izvadît, = izvaduôt: ķīlas i. ehemals in Gr.- Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260.

Avots: EH I, 492


izvadot

izvaduôt (li. išvadúoti), tr., auslösen, aus -, loskaufen, befreien: brūte pūru pārde̦vuse, nuo neleimes izvaduoja BW. 32178, 1. [dē̦lus... izvaduot nuo kaŗa klausības Janš. Dzimt. 2 304.]

Avots: ME I, 823


izvaice

izvaice, das Ausfragen: kāda ... būtu i. un izprašņa Janš. Dzimtene V, 192.

Avots: EH I, 492


izveseļot

izveseļuôt, heilen, auskurieren: viņa tevi ... izveseļuos ... viegli un ātri Janš. Dzimtene V, 79.

Avots: EH I, 495


izvirst

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. 2 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830


izzagt

izzagt, Refl. -tiês: spieda sev muti cieti, tuomē̦r izzagās viens uotrs kliedziens pār lūpām Janš. Dzimtene V, 435.

Avots: EH I, 497


izžākstīties

[izžākstîtiês, sich ausgähen Wid.: pavē̦rdams muti, gribē̦dams diži un plati ižīkstīties Janš. Dzimt. 2 457.

Avots: ME I, 833


izzibenēt

izzibenêt,

1): dažreiz arī izzibe̦nē̦tā vārpā aizme̦tas grauds Janš. Dzimtene III 2 , 377; ‡

2) (her)ausschlagen
Frauenb.: tu vari man tâ acis i.

Avots: EH I, 497


jaudāt

jaũdât, - ãju,

1) vermögen, können:
visi strādāja, cik jaudāja Etn. III, 15;

[2) verstehen, wissen:
viņš nejaudāja, kâ tai pateikties Janš. DZimt. 2 24.] Refl. - tiês, sich anstrengen L., Kronw.

Avots: ME II, 97


jēlkūli

jê̦lkūli (unter jê̦lkuli): darbuoties ar jē̦lkūlu kulšanu Janš. Dzimtene III2, 188.

Avots: EH I, 564


jokdaris

juõkdaris (li. juokdarỹs), der Spassmacher: juokdaŗi sēdēja pie galda Latv. [Bei Janš. DZimtene 2 III, 13 dafür (ein Litunismus) juokdirbis.]

Avots: ME II, 126


joma

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis:

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570


jonis

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571


jūgs

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. 2 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121


jūkot

jũkuôt, = juõkuôtiês (?): sveštautietis... sāks par tevi j. Janš. Pag. pausm. 48.Refl. -tiês, = juõkuôtiês (?): meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tē̦rgājas, jūkuojas Dzimtene V, 35.

Avots: EH I, 569


jukt

I jukt: praes. jukstu Zvirgzdine n. FBR. X, 34; visas (= skuķes) tādas ... nebē̦dnīgas un jūk te un lē̦kā kâ guote̦nas pavasarī Janš. Bandavā II, 270. iedzē̦rušās, jūk un jūkstas kâ mušas Dzimtene IV, 225. pie ... krustceļiem baznīcē̦nu zirgu jūk vai biezs Ciema spīg. 11.

Avots: EH I, 566


jūsmājas

jūsmãjas, euer Bauernhof: pie jūsmāju pirts Janš. Dzimtene V, 437.

Avots: EH I, 570


jutene

jutene, die Ahnung (?): vai tiem maz ir kāda j. par tuo likstu, kādā e̦sam iestigašas? Janš. Dzimtene V, 867.

Avots: EH I, 568


kājiens

kãjiens,

1) das Aufsein:
ļaudis bijuši cauru nakti kājienā Kav. od. kājienē Spr.;

[2) = kāje̦ns, auf den Beinen seiend: vēl tik vē̦lu ir kājieni Janš. Dzimt. 2 I, 101].

Avots: ME II, 189


kājot

kãjuôt, intr., schreiten, wandern: tālāk kājuot briedis Druva I, 622. priesteŗi ar krustiem kājuoja nuo vienas vietas uz uotru Vēr. II, 185. Subst. kãjuôtãjs, ein guter Fussgänger, ein Läufer: [kāds kājuotājs! (von einem Pferde) Janš. Dzimt. 2 I, 93].

Avots: ME II, 189


kājum

kãjum Nurmhusen, Waldgahlen, kãjûm Preekuln, Nigr., [kājumis Janš. Dzimtene 2 III, 139], Adv., zu Fuss: simtu jūdžu kājum te̦k BW. 10555.

Avots: ME II, 189


kājup

kãjup,

1): lai ... līgaviņu k. rastu, ne guļam BW. 26785, 1; ‡

2) = kãjum, zu Fuss: iet mājās k. Kal. k. nākt Janš. Dzimtene V, 43.

Avots: EH I, 599


kaldina't

I kal˜dinât,

3): strauti kaldināti le̦dū Janš. Dzimtene V, 347; ‡

4) "in Eisen gefangen halten"
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fangen").

Avots: EH I, 577


kaļķenieks

kaļ˜ķeniẽks: der Kalkführer Janš. Dzimtene IV, 80; f. kaļķeniece, eine Frau, die Kalk führt ebenda 76.

Avots: EH I, 580


kalniena

‡ *kalˆniena od. *kalˆniens, das Gebirge, der Hühenzug: mēs e̦sam augstā kalnienā Janš. Dzimtene IV, 76.

Avots: EH I, 578


kāpt

kâpt,

1): lāčiem ... liela kāre k. kāpjamuo Janš. Dzimtene V, 47;

3): vēl vēži nekāpj Strasden; ‡

4) k. pāri Saikava, = pãrcelˆtiês 1: viens dēlietis, kāpdams pāri, iekrita upē. Refl. -tiês,

1): k. atsprākliski Salis.

Avots: EH I, 601


kāptuve

kāptuve (vgl. kâptuves ME. II, 194), die Treppe: duodas pa kāptuvi lejā Janš. Līgava I, 42. gaŗa virves k. Dzimtene III, 214.

Avots: EH I, 601


karbača

kar̃bača Grünw., Demin. karbaciņa BW. 21772 var., eine Art Peitsche, die Karbatsche: čigānam ... k. ruokā BW. 33554. stīgām šūta karbačiņa 21772. trim šņuorēm karbačiņa (Var.: kančuciņa, pātadziņa) 23332, 2. viņš e̦suot viņu ar ... karbaču stērstējis Janš. Dzimtene IV, 214. Entlehnt gleich li. karbãčius dass.

Avots: EH I, 588


karbačot

karbačuôt, mit einer kar̃bača schlagen: kad nāk piedzēris mājās, viņš viņu karbačuo Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 588


kares

I kares: šūnu k. Janš. Mežv. ļ. I, 155. me̦dutiņš pil ... nuo šūnām un karēm Dzimtene V, 47.

Avots: EH I, 588


kariete

kaŗiête 2 Dunika. Kal., OB., los. s. karietā BWp. 2624, 1, = karĩte I: brauca ... kaŗietē Janš. Dzimtane I2, 210.

Avots: EH I, 590


karniņš

karniņš (mit ar für ār?), = `rniņš: sarkans karniņu jumts Janš. Dzimtene III2, 122. karniņu starpas aizķēpē ar kaļķiem Bandavā II, 241.

Avots: EH I, 589


karot

kaŗuôt (li. kariáuti), intr., kriegen, Krieg führen: ej pruojām, kaŗa māte, gan tu biji kaŗuojuse BW. 26117. kaŗuot pret nuolē̦mumu LP. III, 27. ierauga kaŗus kaŗuojuot BW. 32099, 1. Refl. - tiês, miteinander Krieg führen, kämpfen: pieci šķē̦pi tavās ruokās kaŗuojas, krustinās (Rätsel) Tr. III, 33. es aizgāju jūriņā ar ziemeli kaŗuoties BW. 30873, 1. [kāpēc krievs ar turku kaŗuojuoties Janš. Dzimtene 2 I, 73.] kaŗi kaŗuojas tagad juo sīvi LP. V, 303. apakš mana zuobentiņa simtiem kaŗu kaŗuojās BW. 18757; 31923. Subst. kaŗuôtãjs, der Streiter, Kämpfer. Vgl. auch acc s. kariausnan "Streit".

Avots: ME II, 166


karsts

kar̂sts,

2): bija pats karstākais darba laiks Janš. Dzimtene II 2 , 46.

Avots: EH I, 590


kavāt

I kavât,

1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;

2): k. bērnu Dunika;

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.

Avots: EH I, 596


kazbara

kazbara "?": īsā kazbaras zâlīte Janš. Dzimtene III 2 , 346. sausās, kalvainās pļavās, kur... auga rē̦nā, lupainā kazbaras zâlīte Bandavā II, 72.

Avots: EH I, 597


kazlapis

kazlapis, Geissblatt (lonicera) Konv. [kazlape, eine (nicht strauch - oder baumförmige) Pflanzenart: kur ne˙kas cits neaug kâ tikai smilgas, kazlapes, zvaguļi un retējums Janš. DZimtene 2 377.]

Avots: ME II, 183


kazot

[kazuôt, prügeln: lai viņš tevi atkal kazuo; pāris nedēļu neesi kaviena dubūjuse Janš. DZimtene 2 I, 382; s. auch kazât.

Avots: ME II, 184


ķebuļot

[ķebļuôt, mit dem ķeblis das Korn von der Spreu scheiden: ņēma ķebli ruokā un stājās pie ķebļuošanas jeb graudu izlaišanas nuo gar,ajām pe̦lūm Janš. Dzimtene 2 II, 17.]

Avots: ME II, 358


ķēburains

ķē̦burains: (priedes) izplešas zaraiņas un ķē̦buraiņas Janš. Dzimtene IV, 333.

Avots: EH I, 698


ķeburis

ķe̦buris, ķē̦buris,

1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene 2 III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;

2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;

3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;

4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]

Avots: ME II, 359


ķeģele

[ķeģele Nigr., ķeģelis N. - Bartau, Eiszapfen: jau (viņai) krūtis kâ ķeģeles Janš. Dzimtene 2 III, 38.]

Avots: ME II, 359


ķeistums

[ķeistums, befremdendes, absonderliches Wesen: ļauns cilvē̦ks viņš nav, tikai tādsķeists ; un šā ķeistuma un neveikluma dēļ visi uzņē̦mušies vazāt viņu caur zuobiem Janš. Dzimtene 2 III, 26. Aus li. keistùmas dass.]

Avots: ME II, 360


ķekot

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene 2 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362


ķeksis

ķeksis,

1): Haken, der als Flaschenzug beim Zusammenschnüren des Heufuders dient
BielU.; eine hölzerne zweizinkige Mistgabel Auleja; ar ķeksīti... stūma BW. 12840, 2, uzve̦lk... svārku... un... aizkabina ķeksīšus Janš. Dzimtene IV, 28.

Avots: EH I, 693


ķelna

ķe̦l˜na,

1) Bein eines Huhnes Biel. n. U., der Fuss
Wain.: papagaiļiem kājas jeb ķe̦lnas nuode̦r arī par kampjamiem MWM. VI, 946. gul ķe̦lnas atmetis, = ruokas un kājas uz augšu pacēlis C., Bers. ;

[2) ķe̦lnas, die Hosen:
es labāk neģērbšu ne˙kādas vīriešu ķe̦lnas kājās Janš. Dzimtene 2 I, 295. - Ein Lituanismus ; in der Bed. 2 aus li. kélnės "Hosen"; zur Bed. 1 vgl. etwa (nach v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245 f.) slav. čelnź "Glied"].

Avots: ME II, 362, 363


ķenka

I ķe̦nka, ein Stab, Stock mit einem krummen Griff Lasd., ein krummer Stab N. - Bartau n. Etn. II, 1: [klibajai kājai palikdams ķe̦n̂ku 2 apakšā Janš. Dzimtene V, 41].

Avots: ME II, 365


ķenkuris

ķe̦nkuris,

1) = ķe̦n̂kars 2 1: ve̦se̦liem ķe̦nkuŗiem viņa braucīja tās (brūklenes) nuost Janš. Bandavā I, 230. ķe̦nkuŗi tumši sarkanu čiekuŗu Dzimtene II 2 , 35;

2) = čuõkars 1: gailīšam bij kājiņas sasalušas ķe̦n̂kurī 2 Seyershof. viens cālis bijis ķe̦n̂kuŗuos 2 pa dzimumam ebenda.

Avots: EH I, 695


ķerains

ķe̦raîns,

1): ķe̦raiņiem matiem Janš. Dzimtene IV, 188. ķe̦raina galva Grenzhof n. FBR. XII, 16. ķe̦rainajās auzās Virza Straumēni3 230;

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 696


ķērna

II ķẽ̦rna: auch Tdz. 46336, Frauenb.; ein Gefass zem Butterkernen Rothof: piena kambarī ... ķē̦rnu griezdama Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: EH I, 700


ķert

ķer̂t,

1): nedrīkstuot tīši dievam ķ. acīs Janš. Dzimtene V, 195.

2): kur nu tādu ir ķēris (=atradis)? Orellen; ‡

5) stehlen
Orellen; ‡

6) entnehmen (folgern, schliessen):
nuo raksta nevar ķ., ka (rakstītājs) būtu jucis Jauns. Neskaties saulē 20. Refl. -tiês,

4): viņam neķeŗas (zivis) Pas. VIII, 157; ‡

6) ansteckend sein (von Krankheiten)
Salis.

Avots: EH I, 697



ķesis

I ķesis, ein Rahmen auf dem Schlitten zur Erweiterung der Schlittenfläche, damit mehr Heu od. Getreide in dem Schlitten Platz fände Nigr., [Janš. Dzimtene V, 163].

Avots: ME II, 371


ķeska

ķe̦ska,

1) comm., die Kratzbürste, der Zänker
Frauenb., Salis, Lems., Treideln; 2) ein tüchtiger Esser Serb., Lub.;

3) gew. Pl., Lumpen, Fetzen:
žīds braukā, ķe̦skas pirkdams. [maizi... aptina īpašām lupatām un ķeskām Janš. Dzimtene 2 329.] viņš staigā tīrās ķe̦skās Gr. - Essern, Frauenb.;

4) das Eingeweide
Dond., Kalleten, Ober - Kurl.;

5) der Schmutzfink
Smilt. Zur Bed. 1 vgl. ķestiês, zur Bed. 2 - ķest 1, zur Bed. 3 und 4 - ķe̦sas, zur Bed. 5 - ķe̦sa.

Avots: ME II, 371


ķets

ķe̦ts [vgl. li. ketùs dass.], das Gusseisen [um Gold. und Hasenp.]: jāj pa ķe̦ta vārtiem iekšā Kalleten, A. XV, 16, MWM. VII, 402. [ve̦lla vīrs ar ķe̦ta uoderi Libau. krustu lika izliet nuo ķe̦ta Janš. Dzimtene 2 III, 135.]

Avots: ME II, 372


ķīckāt

[ķĩckât, ausplündern, berauben: laupītāji... nenāk mūs ķīckāt Janš. Dzimtene IV, 83.]

Avots: ME II, 387


ķiļķeniski

ķiļķeniski, [ķiļ˜ķēniski Janš., liegend]: bē̦rnu suolījās pa ķiļķeniski padancuot Lautb., [Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 381


ķirmēt

ķir̃mêt [Līn.], -ẽju, intr.,

1) von Würmen gefressen werden, wurmstichig werden:
durvis pa˙visam saķirmējušas Grob.;

2) fig., träge schlafen Kalleten: tu vari tur ķirmēt un pūt Etn. IV, 66. [dienu var ķirmēt mierā Janš. Dzimtene 2 III, 376. - Aus li. kir̃mėti "быть точиму червями", kirmýti "träge schlafen".]

Avots: ME II, 384


ķīve

ķĩve, kĩvis, das Keifen, der Streit, Zank, Hader: ar tautieti ķīvē tapu BW. 24983, 1. drīz vien sanāksim ķīvī Lautb. [pašu starpā grasījās izcelties nepatīkams ķīvis Janš. Dzimtene 2 377.] Aus mnd. kîf.

Avots: ME II, 389


kizi

kizi, = kas˙zi (wer weiss): k. kuo šim vajadzēs? Janš. Dzimtene I 2 , 290. Vgl. ķi˙zi.

Avots: EH I, 607


ķizināt

I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene 2 I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,

1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];

2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;

3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.

Avots: ME II, 387


klabināt

klabinât,

2): k. pie durvīm, an der Tür klopfen
Zvirgzdine; ‡

4) mit einem
klabeklis 2 einladen, auffordern: kaimiņuos jau dzirdēja klabinam bruokastī Janš. . Dzimtene I 2 , 372. Refl. -tiês,

2): neklabinies pa tukšu! Ahs.

Avots: EH I, 607


klada

[klada, das Gefängnis: jālien kladā iekšā Janš. Dzimtene 2 II, 295. kladās ielikt Weinsch., in den Block legen. - Wolm. aus poln. kłoda "Klotz" entlehnt.]

Avots: ME II, 208


kladancis

kladancis, ein Herumtreiber Lasd. [Vielleihct hohem Wuchs und wackelndem Gang: reiz šuo lieluo kladaņķi pats atkal māca munsturēt Janš. Dzimtene 2 II, 359. Vgl. klederêt.]

Avots: ME II, 208


klans

I klans,

1): auch Gramsden; ein Teich, ein Gewässer
Dunika: izdzert visus pasaules klanus;

2) "?" : piesuola (zaļumu svē̦tkiem) ... līdze̦nuo klanu savās pļavās Janš. Dzimtene III 2 , 295.

Avots: EH I, 610


klausa

klausa (li. klausà "Gehorsam") Frauenb. (mit 2 ), Luttr., = klàušas, das Dienen: klausā iet Frauenb., Luttr. tē̦vi bija vēl... uz klausu, viņiem bija ... jāiet muižu gaitās Janš. Dzimtene I 2 , 136. puostu k. un taisna k. Gr.-Essern (aus dem J. 1820) n. Dz. V. 1912, № 260.

Avots: EH I, 611


klēgainis

I klẽ̦gainis (fem. k-ne) Frauenb., eine geschwätzige Person; klēgainīte ("?")! kuo tu te atkat klē̦gā par savu guodiņu? Janš. Dzimtene III 2 , 385.

Avots: EH I, 615


klēgāt

II klē̦gât,

1) "langsam gehen"
(mit ẽ̦ ) Nikrazen;

2) "?": viena pati ar ... zirģeli ... arklā klēgā pa tīrumu Janš. Dzimtene V, 23.

Avots: EH I, 616


kleita

kleĩta Wolm., BW. 3626, kleĩte U., BW. 20561, 1, kleĩti Autz n. U., AP., BW. 16992, 3 var., a. pl. kleitus Janš. Dzimtene II, 364, dat. -instr. plur. kleitīm BW. 5018, 1, ein (hochle.) Demin. klèitine 2 Oknist, ein Frauenkleid (hieraus entnommen).

Avots: EH I, 613


kleja

kleja: tāds pasaules k. Janš. Dzimtene IV, 210.

Avots: EH I, 614


klements

kle̦me̦nts, ein grosser, starker, ungewandter Mensch Katzd.; [klemente dass.: tas pats gaŗais klemente Janš. Dzimtene 2 II, 363. - Vgl. klamāns].

Avots: ME II, 221


kleškājis

kleškãjis: kleškāju Zape Janš. Dzimtene IV, 26.

Avots: EH I, 615


klēžot

klẽžuôt: pa Jurģiem kalpiem nav vis jaklēžuo nuo vienas sē̦tas uz uotru Janš. Dzimtene V, 442.

Avots: EH I, 616


klikatas

klikatas,

1) das Malheur, Pech:
tam visu izstāstīt, kādās klikatās tas iekļuvis Grünh.;

2) die Mühle
Selg., Gold. n. Etn. IV, 66: [sudmalas nee̦suot tālu, bet gan ne˙kādas labās, - tik tādas klikatas, ar vienām pāšām dzirnām Janš. Dzimtene 2 III, 190. - Wenigstens in der Bed. 2 wohl zur Wurzel von klinkstêt (vgl. klikstināt 1); zur Bed. 1 vgl. klipita und auch klicka 2].

Avots: ME II, 226, 227


kluģis

kluģis,

1) ein Klötzchen
Gold., ein Hölzchen: kluotiņi (plūdiņi) ir iegaŗeni egļu kluģīši Etn. II, 105; Hölzer verschiedener Grösse zum Spielen für Kinder (vgl. klauģis 2); kluģītis, ein Zapfer an der Brettersäge, Sense, am Steuer: tur ruokā stūres kluģi Janš., Kurs.; [dauzīdams... izkapts turekļa kluģi Janš. Dzimtene 2 II, 176];

3) ein hölzerner Vorschieber an Türen und Fensterläden
Nigr., N. - Bartau, [Salis]. Nach U. auch noch; ein hölzerner Nagel; eine Krücke; das krumme Hölzerchen bei der Garnwinde, darauf das Garn ruht [s. Bielenstein Holzb. 388 und 389];

4) ein Mass:
kluģis ir kāds sevišks mē̦rs kuoku izmērīšanai Ahs.

Avots: ME II, 233


knapats

knapats, [knapata Wid.], ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St.; fem. knapate, ein kleines Mädchen St. [knapāts, "ein Knabe, der Stiefel anhat" Janš. Dzimtene IV, 198 (aus Nigr.)]. Vgl. knāpats. Auf mnd. knape "ein junger, unverheirateter Mann" beruhend?]

Avots: ME II, 242


kņibināt

kņibinât Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Oknist n. FBR. XV, 194, = knibinât. Refl. -tiês, = knibinâtiês: ar pirksčiem kņibinādamās ar ... pārklāja bārkstītēm Janš. Dzimtene I 2 , 38.

Avots: EH I, 636


kņudēt

kņudêt: auch Auleja, Dunika, Grenzhof (Mežmuiža), Orellen, Siuxt. kājas ... kņudēja Janš. Dzimtene V, 374.

Avots: EH I, 637


knuģis

knuģis,

1) "das Ende eines Bootes, welches beide Seiten zusammenhält";

[2) der Sattelknopf:
turē̦damās pie se̦dlu knuģa Janš. Dzimtene 2 II, 57;

3) ein Stück:
siera knuģis Nigr.].

Avots: ME II, 250


kocene

I kuocene,

2): ein aus einem hohlen Baum angefertigtes Behältnis für Getreide
(mit ) Stenden; ņem kuoceni (oder zu einem nom. *kuocenis?) ruokā, nuodze̦ries ... alus! Janš. Mežv. ļ. II, 147; 4): auch Libau; ‡

7) eine Stelze:
viņa (= kāja) man pastāvīgi šļūk iz kuocenes ārā Janš. Dzimtene I 2, 311; ‡

8) eine hölzerne Pfeife:
ņe̦mdams iz kabatas ... mazu kuocenīti (oder zu einem nom. kuocenis?) Janš. Dzimtene I 2 , 96; ‡

9) eine hölzerne Ente (zum Anlocken von Wildenten)
am Babitsee.

Avots: EH I, 685


kokot

kùokuôt U., mit Stockprügeln bestrafen: [ve̦cie visi savā laikā cilvē̦kus kuokuojuši Janš. Dzimtene IV, 99].

Avots: ME II, 343


koksirdis

kùoksir̂dis, (kuokserdis Janš. Dzimtene I, 428], der Hartherzige: brāļi mani kuoksirdīši BW. 26685.

Avots: ME II, 343


kopa

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687


kopenēties

kuõpenêtiês [Nigr.], -ẽjuôs, sich verbinden, in Beziehungen treten, vertraut mit jem. leben: viņa būs tāda nepaklausīga un kuopenēsies ar gājēju puisi LA. [Pēteris kuopenējas ar savu saimnieci Janš. Dzimtene 2 III, 142.]

Avots: ME II, 345


kopt

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 1, kuôpt 2 Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347


kožļāt

kuõžļât (unter kuõžalât): auch Dunika, Frauenb., Kal., OB.: lūpas kuožļādams Janš. Dzimtene V. 124.

Avots: EH I, 689


krājīgs

krâjîgs, sparsam: krājīgs cilvē̦ks Kaul., [Janš. Dzimtene 2 II, 375].

Avots: ME II, 265



krams

III krams, der Schädel: tu dabūsi pa kramu Dond. [tādam duodams pa kramu Janš. DZimtene 2 I, 45. - Zu krams I?]

Avots: ME II, 258


kranīties

kranîtiês, - uôs, - ĩjuos, sich aufdrängen, lätig werden, mit Bitten bestürmen: viņš man kranījās virsū, lai izlīdzu ar naudu Nigr. [ve̦cums sāk jau kranīties virsū Janš. Dzimtene IV, 54.]

Avots: ME II, 259


krants

krañts,

1): "jūŗas krasts, paaugstinājums" (mit ) Perkunen; ein steiler Abhang
(mit ) Grob.: kalna krantis... nuoaugušas krūmiem Janš. Mežv. ļ. I, 58. nuo kalna krants lejup Dzimtene V, 164. nuo vienas krants (Ufer) līdz uotrai Mežv. ļ. II. 383. par krantu (Ufer) Pas. IX. 449; s. auch Plvv. I. 88.

Avots: EH I, 642


krautis

kŗaûtis 2 (nom, pl.) [Nikrazen, kŗaũtis Gr-Essern], kŗaûtes 2 [Līn.], Essern n. U., der Wagenkorb, der Oberteil des Wagens, der auf den Achsen ruht Nigr.: kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš. maisus iekŗāva ratu kŗautēs Apsk. [pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene 2 I, 148.] Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 296


krēnēt

krẽnêt: auch praes. -ēju; lai krē̦n (wartet ängstlich?) tik tā vainīgā Janš. Atpūta № 386, S. 4. zirgs ..., galvu nuodūris, durnējuot un krēnējuot Janš. Dzimtene II 2 , 323. kvernē un krēnē ... klusā vientulībā Līgava II, 465. kuo tu krẽni? Schnehpeln.

Avots: EH I, 651


krētes

krētes (unter krẽte

2): auch Kalvene, Lng., (mit ) Frauenb., Iw., Schnehpeln, Stenden, Wandsen, (mit è 2 ) Liepna, Mahlup, N.-Laitzen: mazs bērītis, cietas k. BW. 33622, 1. baltu krēšu kumeliņu 16925, 1; "ce̦gums" (mit ) PlKur.; kas par vare̦nām krētēm (Frauenhaar)
Janš. Dzimtene II 2 , 85.

Avots: EH I, 652


krija

krija,

1): auch Frauenb., KatrE., Salis, Oknist;

2): pussieciņiem bij tāda k. apkārt Siuxt; der Rand
(?) einer Mädchenkrone: vaiņaga kriju pūlē̦damās izguobīt atkal pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 652, 653


krikstēt

[kŗikstêt, = krikstêt 1: bija dzirdama tikai dzelzs asu kŗikstēšana Janš. Dzimtene 2 II, 67.]

Avots: ME II, 297


krimpa

I krimpa, ein mageres Pferd. [Auch als Schimpfwort für eine hagere Weibsperson: pagaidi tik, garā krimpa! Janš. Dzimtene 2 I, 381.]

Avots: ME II, 279


krist

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês,

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655


kritināt

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene 2 II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282


krīža

krĩža "ein stolzer, eingebildeter (auch ein träger?) Mensch" Wahnen: atsē̦dusies tā kâ krīža. - Vielleicht eigentlich ein Heiligenbitd; vgl. krīži, Heiligenbilder Brasche und Janš. Dzimtene2 II, 259 (aus li. krỹžius "Krenz".)]

Avots: ME II, 283


krīžis

krīžis, = krĩža I2: saimnieks ... gre̦zuojis ar dūri kādam leišu krīžim Janš. Dzimtene I 2 , 73.

Avots: EH I, 657


kroņinieks

kruoņinieks Janš. Dzimtene I 2 . 193; Bandavā I, 7, = kruoņa zemnieks, ein Bauer, der sein Land von der Krone (Regierung) pachtet.

Avots: EH I, 664


krupiski

[kŗupiski, auf allen Vieren kriechend: kŗupiski padancuot Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 297


krustāre

krustāre, [eine Stelle, wo Felder mehrerer Gesinde aneinander grenzen Bers.]: tâ mūsu dzimtenei ir nuotikumi simti, pēc ve̦cām krustārēm, pēc ežām viņus skaita Sudr. E.

Avots: ME II, 288


krūtaine

krùtaine,

1) das Bruststück
Dr.;

[2) eine Starkbrüstige:
augumā braša un brīnum krūtaine meita Janš. Dzimtene 2 I, 179].

Avots: ME II, 292


kruzuļains

kruzuļaîns, kruzuļaiņš, gekräuselt: kruzuļaini mati Orellen. kruzulaiņā svārciņā Janš. Dzimtene V, 244.

Avots: EH I, 662


kūds

kũds [auch Līn.], mager Wain., Naud., N. - Bartau, N. - Schwanb., Lasd., [Nigr., Dunika]: viņam nāk pretim kūda pusmūža sieviņa LP. VI, 848. [lai savu kūduo zirdziņu paskubinātu uz ātrāku suoļuošanu Janš. Dzimtene 2 II, 272.] Nebst kuods dass. und li. kũdas aus r. худъ.

Avots: ME II, 332


ķuidīt

ķuîdît 2, -u od. -ĩju, -ĩju, [ķuĩdît, -du, -dĩju PS.], tr.,

1) zur Arbeit anspornen, antreiben
Kand., Selg. n. Etn. IV, 98, Naud.: mūs viņi ķuidī kâ suņus A. VIII, 1, 106;

[2) ķuĩdît, reichlich geben:
varēji viņam grūst un ķuidīt, kas tik tev bija Janš. Dzimtene 2 III, 192. - Zur Bed. 2 vgl. li. kuidėti unter kuidêt].

Avots: ME II, 391


kūjnieks

kũjniẽks: ciemiņi atnāca ... pa Ziemassvē̦tkiem kūjniekuos (= ķe̦katās) Janš. Dzimtene I 2 , 110.

Avots: EH I, 682


kūleniskis

kûleniskis 2 Nigr., = krileniski: ritinājāmies... k. nuo siena kaudzes zemē Janš. Dzimtene V, 64.

Avots: EH I, 683



kungs

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315


kupēt

[*I kupêt] od. *kupt, gut gedeihen: grieze vēl griež kupuošā druvā Lautb. [lai kup tē̦va pūŗu lauki! Schönberg. kupuoša (strotzende) greznība Janš. Dzimtene 2 II, 475; wohl zu kupls und kupinât "mehren".]

Avots: ME II, 317


kuplot

kupluôt,

1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];

2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].

Avots: ME II, 318, 319


kupot

kupuôt, intr., schäumen, brausen Mar.: kupuodamu alus kannu BW. 13646, 6. alus lai kupuo! Samiten; [wallen: kur kupuo miežu lauks Dünsb. mākuoņas gan auga, kupuoja un vandījās Janš. Dzimtene IV, 84. Auch reflexiv: viļņu putas kupuojas (schäumen) Dünsberg. - Wohl zu kûpêt.]

Avots: ME II, 320


kūrējs

kũrējs (li. kūrė´jas "Heizer; Erbauer, Urheber, Schöpfer"),

2) Schöpfer:
ne tie viens ir dzīves k., nedz uotrs Janš. Dzimtene II 2 , 295. puostītāja vedekliņa, ne dzīvītes kūrējiņa BW. piel. 2 225402.

Avots: EH I, 684


kurš

kuŗš: nom. s. fem. g. kurī Pas. X, 69,

1): līdz kuŗu kuŗajam (wie lange, bis wann)
duomājat gulēt? Janš. Dzimtene III 2 , 375 (ähnlich: Bandavā I, 286); 4): gribam kurs viņu pajemt par sievu Pas. V, 239, vari pajemt kuŗu ne˙vien (irgend eine) nuo meitām Pas. X, 36.

Avots: EH I, 680


kursenieki

kursenieki: pie mums kurseniekiem Janš. Dzimtene II 2 , 254.

Avots: EH I, 679


kurza

kur̃za [Līn., Nigr.], kur̃ze [Kabillen], die Tüte L., eine aus Baumrinde gemachte Tüte zum Beerenlesen [kurza Ledmannshof], Kursitten, Kav., Nigr.: [gruoziņā vai kurziņā sarkanas zemenes Janš. Dzimtene 2 I, 319];

2) die Last
Erlaa; ein Bündel Mag. IV, 2, 124, Smilt.: tas brūtei īstais brālis, vīžu kurza (kurze 31349) mugurā BW. 20602;

3) die Noppe, das Gekroll, Gekräusel im Garn, der Klumpen:
visus neģēļus savilkšu kurzā Dok. A.;

[4) "salikums" (?), die Krümmung
("kuopā salīkšana"): mani salieca kurzā Wessen;

5) kurza Kreuzb., ein aus Ruten geflochtener Korb; ein Flechtwerk auf den
ragavas. - Wohl zu r. корзи́на "Korb", [klr. кóрзити "плести, морщить" s. Būga РФВ. LXXI, 53 und Petersson Balt. - slav. Wortstud. 69].

Avots: ME II, 326


kusin

kusin, Adverb zur Verstärkung von kust: viņai sirds k.. kusa Janš. Dzimtene I 2 , 428.

Avots: EH I, 680


kusoņa

kusuoņa,

1) Tauwetter:
pa kusuoņas laiku Janš. Dzimtene III 2 , 82;

2) Asthma
PV.

Avots: EH I, 680


kveksis

kveksis,

1): medību kvekšiem Janš. Dzimtene I 2 . 350; ‡

2) eine Art Schwein
Schwanb.; ‡

3) ein ergebener und geduldiger Diener
Seyershof.

Avots: EH I, 689


labs

labs,

4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;

6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;

10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;

11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡

14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.

Avots: EH I, 710


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lācene

lâcene,

1) die Bärin, in dieser Bedeutung auch
lāciene A. XX, 144;

2) die Sumpfbrombeere (rubus chamaemorus)
Mag. IV, 2, 101 vgl. semasiologisch estn. karu - wabar "Brombeere" (karu "Bär" . wabar "Himbeere");

3) ein Pilz (boletus edulus?)
[PS.];

4) die Trespe:
tautu dē̦lu lācenītes (Var.: lācauziņas) kâ ar me̦du apme̦duotas BW. 19196, 8. izmin ušņas, lācenītes, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 12;

[5) lâcenes 2 "dicke und geflickte Hosen":
kāpt vīriešu lācenēs Janš. Dzimtene 2 I, 295.]

Avots: ME II, 434


lādināt

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene 2 II, 441. žīds suņus lâdina 2 Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436


lagača

[lagača Janš. Dzimtene IV, 168], lagaža [Preekuln], lāgaži, das Lager, Bett: Kristiņš taisa lagažiņu nuo ve̦cām dēlītēm BW. 24858. vilki gaud lagažuos (Var.: [aus Oppekaln]: lāgāžuos [?]) 30029, 1, 3. [istabas kaktā uz lagačām tumsā gulē̦dams Janš. Dzimtene V / VI, 128. - Zu slav. ležati "liegen", serb. lôg "Liegen", russ. лóгово "Lager eines wilden Tieres", gr. λέχος "Bett", λόχος "Hinterhalt; Kindbett", la. lectus "Bett", ir. lige "Bett", got. ligan "liegen" u. a., vgl. Būga РФВ. LXXI, 60 und Berneker Wrtb. I, 704 f.]

Avots: ME II, 399


lai

laî (li. laĩ, s. Fraenkel FBR. XI, 55): lài 2 Oppek. n. FBR. VIII, 25, Oknist n. FBR. XV, 185;

1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;

2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";

6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî 2 ), Schmarden.

Avots: EH I, 711


laidējs

laîdẽjs, ‡

5) wer erlaubt
Janš. Dzimtene 112, 34; ‡

6) wer beim Dreschen das Getreide in die Maschine hineinbefördert
Dunika, Oknist u. a.

Avots: EH I, 712


laikmeti

laĩkme̦ti, laika me̦ti Kursiten,

1) die hohen Festtage (Weihnachten, Neujahr, Ostern usw.)
Kursiten; die drei hohen Feste N. - Sessau n. U.: ja pa svē̦tku laikme̦tim... plāceņus ce̦puši par LP. VII, 352. [viņš arī bija iece̦lts par dziedātāju baznīcā, par kuo kâ atlīdzību dabūja trīs uotruos upuŗus pa visiem trim laikme̦tiem Janš. Dzimtene V, 250. uz laikme̦tiem kungi visus apdāvina ibid. 444.] laikme̦ta (sic! 0 jeb svē̦tku dienās, an Festtagen LP. VII, 332: selbsterwählte Tage, die man feiert L., die katholische Fastenzeit U.;

2) der Sing.
laikme̦ts, der Zeitraum, die Epoche: kad septiņu gadu laikme̦ts apkārt, medinieks nuoiet mežā LP. VII, 238. akmeņu laikme̦tā, in der Steinzeit. laikme̦tiem, zuweilen, von Zeit zu Zeit: uz krusta laikme̦tiem parādās mazi sacietējumi Preip.

Avots: ME II, 404, 405


laime

laĩme (unter laĩma ),

1): pārs teļu atšķirti viņas laimē Janš. Dzimtene V, 256;

d): kam izduodas aitas, tā ir aitu l. Seyershof. man bij kustuoņu l., kad es turēju kustuoņus ebenda; "2)" ME. II, 409 zu verbessern in "3)";

4) tukša l. "Niete, leeres Los"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 713


laipnot

laipnuôt, sich liebenswürdig (freundlich) anstellen Warkl. (mit -uot): glaimuodama un laipnuodama Janš. Dzimtene II 2 , 38.

Avots: EH I, 714


laipnoties

[laipnuôtiês, sich anschmeicheln: suns, ap viņu luncinādamies un laipnuodamies Janš. Dzimtene 2 I, 50.]

Avots: ME II, 410


laipot

I laĩpuôt: auch Frauenb., Salis, Zögenhof, (mit ài ) Ermes, Serbig., Smilt., Wenden, Wolm., (mit 2 ) AP., Dunika, Hasenp., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Salisb.; ‡

5) behutsam gehen:
uz pirkstu galiem .., viņš... laipuoja ... uz durvju pusi Janš. Dzimtene I 2 , 459. zur Bed. vgl. auch uzlaipuôt 1.

Avots: EH I, 714


laipot

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410


laipstules

laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene 2 I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]

Avots: ME II, 410


laiška

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene 2 I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


lakstīt

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416


lakstot

II lakstuôt (unter lakstît ),

1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).

Avots: EH I, 717


lāma

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, 6 und 44, 1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene 2 I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb 2 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438


langāt

I lañgât [Nigr., Bauske], - ãju, languôt, tr., schimpfen, Spitznamen geben: piedzēries vīrs langā savu sievu Bers., Smilt., Laud., Lasd., Lub. [langāja mani par re̦snuo... Janš. Dzimtene 2 II, 9.] par kruķa ruotu tu mani arī vairs nelangā Alm. Refl. - tiês, heftig schimpfen [Janš. Dzimtene IV, 126], einander schimpfen: kuo nu langājies? Bers., Laud., Essern. vai mēs ļausimies nuo viņa langāties? Grünh. es nenācu ši sē̦tā ar dziesmām languoties (Var.: langāties) BW. 20787. nu var cits citu langāties 21041. [Von Fick Wrtb. I 4, 537, Osthoff MU. VI, 12, Bechtel Lexil. 120 zu gr. ἐλέγχειν "schmähen, beschimpfen" gestellt; eher vielleicht mit lang - aus lamg - (kontaminiert aus urbalt. lam - in le. lamât und rang - in r. ругать "schimpfen").]

Avots: ME II, 420


langvēģis

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene 2 I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420


lāpeniņš

lãpeniņš, [lãpenītis], ein Kuchen, Pfannkuchen: ai māmiņa, duod vienu kaķēniņu! man pelītes piegājušas pie tā me̦lnā lāpeniņa Durben n. Janš. [ne˙kādi svētdienas plāceņi, bet tikai tādi darba dienu lãpenīši (weniger gut zubereitete oder weniger gut geratene Pfannkuchen) Janš. Dzimtene V, 97.]

Avots: ME II, 439


lāstiņa

lâstiņa 2 [Janš. Dzimtene V, 103], Demin. von lāse.

Avots: ME II, 442


lasts

lasts: kādu lastu kaļķu aizvedīsim Liepājā Janš. Dzimtene III 2 , 96, simtiem dze̦n guovis, vēršus, lastiem ("?") - bē̦rus kumeliņus Tdz. 44233.

Avots: EH I, 722


latisks

latiskis (unter latvisks): auch Frauenb., Janš. Dzimtene III 2 , 100.

Avots: EH I, 722


latvis

latvis (li. lãtvis), [latuvis Oppek., Mar.], der Lette. "Sie selbst nennen sich Latvjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valuodu" Einhorn, St. [In Mar. spreche man (ostle.) nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele "deutsche Sprache"); lotuvs dürfte hier am ehesten der verkürzte gen. s. von einem Kollektivnamen *lotuve (vgl. den Gesindenamen Late̦v in Dond., wo man z. B. auch gate̦v für gat(u)ve spricht) od. *lotuva (vgl. den li. Flussnamen Latuvà > r. Лотваa bei Būga РФВ. LXXI, 467) "die Letten" sein.

Avots: ME II, 425


latvisks

latvisks [li. lãtviškas; auch: latuvisks Mar. n. Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77], lettisch: Rōzentāls savuos darbuos ļuoti latvisks Stari I, 311; latviski, pa latviski, [latiskis Nigr.], auch pa latviskis (Wend.), latviskus (Wibingen) runāt, lettisch sprechen.

Avots: ME II, 425


laukābele

laũkâbele Behnen, C., Schwitten, ein im Freien wachsender wilder Apfelbaum: pie kuplas laukābeles Janš. Dzimtene III 2 , 277 (ähnlich: Mežv. ļ. I, 32).

Avots: EH I, 722


lauķe

II lauķe Janš. Dzimtene III 2 , 395, Bandavā II, 385, eine Feldwächterin; lauķe Līgava I, 164, Demin. lauķīte 161, die Mutter eines Feldwächters (?).

Avots: EH I, 723


laukleja

[laũkleja, ein Tal zwischen Feldern: apse lauklejā, meža tuvumā Janš. Dzimtene II, 390.]

Avots: ME II, 426


lauksargs

laũksar̂gs, ein Feldwächter: muižās lauksargus vairs netur Janš. Dzimtene III 2 , 396.

Avots: EH I, 723


ļaune

*ļaune: kādu ļauni muižai nuodarīusi Janš. Bandavā I, 327. samaksāt vien nevarēs par visu ļauni (Schaden?), kas būs nuodarīta Dzimtene III 2 , 296.

Avots: EH I, 769


ļaužistaba

ļàužistaba, ein Leute-, Gesindezimmer: pa ļaužistabu kaktiem Janš. Dzimtene I 2 , 313.

Avots: EH I, 769


laužņa

laužņa, ‡

4) = lauzs 1: izskatās pēc laužņas mežā, kur ne˙sen pluosījies īliņš Janš. Dzimtene I 2 , 458. tāds kritenis, tāda i., kur ne luops, ne cilvē̦ks netiks cauri Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich 73).

Avots: EH I, 725


lauznis

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni 2 ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432


lecene

I lecene, der Frosch Sld., [Janš. Dzimtene 2 II, 370; III, 12.; (von einem Mädchen) ņemt viņš šādu leceni ne duomāt neduomā Janš. Dzimtene 2 I, 180. - Zu lèkt.]

Avots: ME II, 443


leimanis

leĩmanis, der Freibauer Manz., der Landfreie: dzimtbūšanai nuodibinuoties izcēlās latviešiem jauna kārta: brīvlaistie zemnieki jeb leimaņi PS. duodiet mani leimanim, es leimaņa meita biju BW. 9568. nuolūkoju arājiņu nuo leimaņa dēliņiem 10486. Sprw.: dzīvuo kâ leimanis PS. [Aus d. leh(en)mann.]

Avots: ME II, 446


lēkāt

lẽ̦kât, ‡

2) tanzen (geringschätzig):
skrīvelis, ar kuŗu tur tā lē̦kā Janš. Dzimtene. I 2 , 179; ‡

3) wiederholt fliegen
Dunika: aizšautā vārna lē̦kāja nuo viena kuoka uz uotru.

Avots: EH I, 736


ļekāt

ļe̦kât, -ãju, C., Smilt., Mar., ļe̦kuot Grünh., Denominativ von ļe̦ka, laufen, gehen: kājas sāk ātrāki ļe̦kuot Purap. Refl. -tiês,

[1) ļe̦kâtiês "nach dem Regen im Kot waten"
Ruj.; matschen, manschen Roop, Nitau, Serben u. a.];

2) baumeln, bummeln, schlottern
Wid.: [piedzē̦rušam braucējam galva ļe̦kājās uz visām pusēm Lennew. ar zuobe̦nu atcirstā ruoka vaļīgi ļe̦kājās gar sūniem Lennew. aiz zibsnas ļe̦kājās pūri cimdu Janš. Dzimtene 2 I, 78. In Mar. sei ļe̦kâtiês synonym mit skrieties, lēkties, plêsties].

Avots: ME II, 535


lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458


lēkt

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).

Avots: EH I, 737


ļeku

ļe̦ku, in Verbindung mit ļiku, eine Interjektion: ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! nāc uz baltuo vilnainīti! LP. VI, 50. incītis uzkāpj pie luodziņa ļiku ļe̦ku I, 116. (piegāji ar visiem cimdiem kâ suns ar ausīm, ļiku ļe̦ku pie laulības! Janš. Dzimtene 2 I, 80.]

Avots: ME II, 535


lelēt

lelêt, = le̦luôt 2 (?): kas dzird leli (Var.: ve̦lnu) lelējam BW. 11924 var.; = le̦luôt 3 (?): mute piekūst saucuot un lelējuot Janš. Dzimtene III, 875.

Avots: EH I, 732


leņķe

leņķe,

1): guovīm būs kūtī sausākas leņķes Janš. Dzimtene II 2 , 445.

Avots: EH I, 734


lenkt

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451


lepnīgs

lepnîgs [Janš. Dzimtene V, 99], stolz, prächtig: tur mēs lepnīgu ķēvi ar kumeļu redzējām Dünsb. viņš lepnīgi gāja pa˙priekšu Dünsb. [pīle lepnīgi... atcē̦rt Pas. I, 349.]

Avots: ME II, 452


ļeras

[ļe̦ras, leeres Geschwätz Aahof: par tuo nu visiem lielas ļe̦ras Janš. Dzimtene IV, 163.]

Avots: ME II, 538


ļerēt

ļerêt, -u, -ẽju Naud., ļerinât, intr., schwatzen, faseln, ohne Grund bellen: ļe̦r kâ ļeris Naud. pie stacijas žīdi ļerināt ļe̦r MWM. VII, 248. briesmīgā žargonā ļerina Izraeļa bē̦rni VIII, 527. [kuo katra sieva tagad par mani dzimtenē ļerina Janš. Dzimtene IV, 163.]

Avots: ME II, 538


ļergāt

ļe̦r̃gât, -ãju, schwatzen; scherzen PS. [Refl. -tiês,

1) streiten:
kuo nu sāc atkal ļe̦rgāties? Janš. Dzimtene 2 I, 376;

2) ļe̦r̃gâtiês Nigr., Ruj., ļè̦rgâties 2 Lis., Unsinn schwatzen.]

Avots: ME II, 538


letauris

le̦taũris, ‡

3) "?": kad es tevi (zu einem Litauer gesagt),
le̦tauri, grābšu Janš. Dzimtene III 2 , 196. - In der Bed. 1 aus balt.-d. Lettauer, s. Schwers Unters. 70.

Avots: EH I, 735


letenkājis

le̦te̦nkājis "ein Plumpfuss" Janš.; von einem Hasen Janš. Dzimtene 2 I, 266.]

Avots: ME II, 454


lēts

lẽ̦ts,

1): l. (leicht zu erlernen)
darbs Siuxt. l. (leicht im Gedächtnis zu behalten) vārds Stenden. zirgs ir l. dīrēt Mahlup. jam l. (leicht erfassend, sich aneignend) prāts Warkl. lē̦ta galva - auch Kand., Siuxt. lē̦ti izdarīt Dunika. l. saprast Blieden; Lesten. tad bij grūti darbi! tagad jau meitām lē̦ti Frauenb. vārīt lē̦tāki ir nekâ cepšana ebenda: tâ zirgu ir lētāki apkuopt Siuxt. lē̦ti (leicht, schnell) nuogurt, cauri tikt Libau;

4): tik lē̦ti viņš nenāks Salis. se̦sku nevar l. nuosist ebenda, kaŗš vairs l. nebūs ebenda; ‡

5) Adv.. lẽ̦ti, = sen: nu tu l. nebiji pie murns bijis Janš. Dzimtene I 2 , 330,

Avots: EH I, 739


lēzns

lê̦zns C., PS., [Trik., Drosth., Arrash, Jürg., N. - Peb.], le̦zns [Janš. Dzimtene V, 181, Līn., lê̦zns Kerstenbehm, U.], flach, eben, nicht steil: lē̦zni šķīvji, krasti. man netika purva brist lē̦znajām kurpītēm BW. 15307, 4. [Wolm (ursprünglich: liegend; als Gegensatz zu stāvs "steil") nebst li. lė˜kštas "flach" und an. lágr (wenn das g hier palatal gewesen ist) "niedrig" zu einer Wurzelform lēg̑h - "liegen" (vgl. dazu le. lêkša, laža I und lež (ņ) a, s. Bechtel Lexil. 212 f., Fick Wrtb. III 4, 358, Bezzenberger BB. XXIII, 301 und bei Stokes Wrtb. 93, Prellwitz Wrtb. 2 262. Zur Bed. noch slav. ležati "liegen": osorb. ležity "flach", serb. prilijègati "sich niederducken".]

Avots: ME II, 465


līčupe

lìčupe, ein sich schlängelnder Fluss: aug dzimtenes ielejā kārkli, tie saknēm līčupē mirkst Sudr. E. līčupīte te̦cē̦dama mani līdzi aicināja BW. 31008.

Avots: ME II, 477


lidināt

lidinât, ‡

3) schweben machen:
kuokles skaņa šurp jauku vē̦smu lidina Celm.; ‡

4) "?": ieradušas pāri azaida laikam l. pa gultiņu Janš. Dzimtene III 2 , 297. Refl. -tiês: sauli re̦dz lidināmies jau tuvu virs bangainās jūŗas Janš. Tie, kas uz ūdens 31. karsuonī lidinādamās (schwebend; echt le.?) starp dzīvību un nāvi ebenda 30.

Avots: EH I, 740


lidonis

liduonis, der Schwebende, der Adler in der Rätselsprache RKr. VII, 339. [gaisa liduoņi Janš. Dzimtene V, 213.]

Avots: ME II, 466


lidot

liduôt: skats ... liduo ... pa zāli Janš. Dzimtene V, 111: labu brīdi nācās ... airiniekam l. ("?") un lancīties un gaidīt izdevīgu mirkli Janš. Tie, kas uz ūdens 15.

Avots: EH I, 740


līdza

lĩdza,

1): auch Auleja, N.-Laitzen, Siuxt, Smilt.; jem mani l. (nimm mich mit)!
Kal., OB. jis uzauga l. ar mani Pilda;

2) (Präp.) bis:
guli tu l. pastaru dienai! Pas. IV, 252. valkāja gaŗu svārku, l. zemi nuorakstītu Janš. Pag. pausm. 45; ‡

3) sobald als:
l. paē̦d pusdienu, tâ pruo˙jã! Grenzhof n. FBR. XII, 11; ‡

4) gleichmässig
Auleja: l. vajag samest;

b) "?": saimnieks nu saka dziesmas nummuru: pieci, trīs, l. Janš. Dzimtene IV, 239.

Avots: EH I, 746


līdztekām

lĩdzte̦kãm, lĩdzte̦ku, lĩdzte̦kus [Janš. Dzimtene V, 23], Adv., parallel: šis ceļš iet līdzte̦kām ar jūŗas krastu Kaudz. M. līdzte̦kus tam iet arī patstāvīga strāva Vēr. II, 274. līdzte̦ku wird auch attributiv gebraucht: līdzte̦ku līnijas Etn. IV, 152.

Avots: ME II, 482



liecinieks

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene 2 I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492


lielestība

liẽlestĩba [Janš. Dzimtene III, 230], die Prahlerei Rol.; gew. lìelība.

Avots: ME II, 498


liels

liêls,

1): suns viņam ieķērās lieluos Grünw. dabūsi ar kuoku pa lieliem ebenda. vācietim gaŗi lieli (Var.: gaŗas kājās) BW. 9552 var. pliki lieli, basas kājas 4614;

2): auch BW. 20291; biksu l. Janš. Dzimt. V, 283, das Hosenbein;

3): egles l. auch Iw., Ramkau, Seyershof.

Avots: EH I, 755


lielsaišķis

liêlsàišķis [Janš. Dzimtene V, 168], lielsaitis, das Strumpfband, ein Band, womit man Strümpfe od. Hosen um die Waden bindet Altenwoga: lielsaišķi jeb lielsaiši bija tikai vilnāni RKr. VII, 39. deva katram pieaugušam vīriešam pa cimdu pārim, nepieaugušiem lielsaišķus un prievītes BW. III, 1, 26. viņa pina lielsaišus savam beidzamajam dē̦lam Niedra.

Avots: ME II, 502


lielum

liẽlum,

1): pa l. lielai daļai Janš. Dzimtene I 2 , 68; ‡

2) "oberflächlich":
l. pārrevēju; i[r] vēl zâles pieauga Auleja.

Avots: EH I, 755



līgot

lĩguôt,

1): līguoja grīda, bet ... nelūza Jauns. Raksti VIII, 325;

2): kājām l., zu Fuss gehen
VL. n. BielU.;

4): kūlēju līguotās dziesmas Janš. Mežv. ļ. I, 214;

8): vēl ne˙maz nesāk pļavu l. (= pļaut) Wallhof. l. (mähen)
spaili pēc spailes ar izkapti ruokā Janš. Dzimtene II 2 , 271. Refl. -tiês: pa tuo ceļu visi līguojas iekšā (strömt alles in die Stadt) Segew. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 186.

Avots: EH I, 748


līkņa

līkņa, = lìkšņa I (?): e̦ze̦rs bijis daudz lielāks, kâ ... vē̦ruojams nuo... plašajām līkņām un liekniem, kas, ... uzejuot tur cilvē̦kam virsū, šūpuojas un līguojas Janš. Nīca 9. pļaujuot un grābjuot e̦ze̦ra līkņu mežmale Bandavā I, 69 (ähnlich auch Dzimtene III 27 2 , 401 und Mežv. ļ. II, 341, 359).

Avots: EH I, 749


līks

lìks: (tiesnesim) ir ne duomāt nevaruot tuvuoties pa līkiem (fig.) ceļiem Janš. Dzimtene V, 137, viņš pametis līku kāju Jürg., er ist heimlich weggegangen, um sich zu amüsieren (zu zechen u. ä.).

Avots: EH I, 749


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


lipināt

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473


logkars

[luogkars, der Vorhang, die Gardine: aiz luogkariem glūnē̦dama Janš. Dzimtene 2 I, 25.]

Avots: ME II, 524


lokņāties

lùokņâtiês, -ãjuôs, freqn. zu lìektiês, sich hin- und herbiegen, sich hin- und herwenden: tā strādādama kustējās un luokņājās Janš. [ieraudzījusi luôkņājamies 2 kādu sievieti Janš. Dzimtene 2 I, 27.]

Avots: ME II, 525


loks

II luôks 2 [Nigr.] (li. lankùs), biegsam, geschmeidig, gelenkig, behende: mazs bērziņš, luoki zari BW. 17179. luoku birzi vējiņš luoka 31341. luoki pirksti LP. VI, 438, luoka mugura VI, 265. tu, lapsīt, luoka sieva BW. 2686. [luoku līgaviņu 22762.] luoki zirgi tautiešam 13448. [šļuoka un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene 2 I, 382.]

Avots: ME II, 525


lomenis

[I luômenis 2 "ein feistes, schweres Lebewesen": (nuošauts vilks) gul kâ luomenis Janš. Dzimtene 2 II, 94, Pampeln.]

Avots: ME II, 526


lopuža

luopuža Janš. Dzimtene III 2 , 376, Līgava I, 384, = luopene 1.

Avots: EH I, 767


losītis

[luõsītĩs, ein Pferd, das luoss ist: jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296.]

Avots: ME II, 528


loss

luõss, falb, gelbgrau Dond., [Wandsen): luoss zirgs ir zirgs lūša spalvā Naud. luosais - iedze̦lte̦ns zirgs ar me̦lnu strīpi mugurā Brasche. caur klajuma dzīvi izskaidruojas lauvas spalvas krāsa - luosa Wid. pie ce̦lmiem aug luosas piepes JK. VI, 32. [Dazu ein substantiviertes (verächtl.) Deminutiv luošelis, ein gelbbraunes Pferd Janš. Dzimtene 2 II, 333. Etwa (nach Zubatý BB. XVIII, 251 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 378) zu slav. lasića "Wiesel"?)

Avots: ME II, 528


lubraks

lubraks, ein schäbiger, verlcommener Kerl Grünh., Drosth. n. Etn. IV, 130; ein plumper, ungeschickter Mensch Mar. n. RKr. XV, 124; ein Schimpfwort Blaum.: [lubraki kruogū Janš. Dzimtene 2 III, 267].

Avots: ME II, 509


luča

luča, auch luči, herrliches Leben, Glück Katzd.: ta tad nu mums luča Kand., Smilt. ta ta luča (Var.: luči) padedzītes maliņā BW. 3690,2. [še meža tuvumā un rudzu lauka aizvēnī ir īsta luča šādā vē̦tras laikā Janš. Dzimtene V, 388.]

Avots: ME II, 509, 510


lūks

I lũks,

1) der Schauer, Freier, Kundschafter:
[lūkuos iet Bers., Drosth.] lūks mani lūkuoja caur zaļu birzi BW. 10216. lūkuo mani treji lūki, precē treji precinieki RKr. XVI, 92. [vai tu staigā apkārt lūkuos? Janš. Dzimtene V, 371;

2) das Korn auf der Flinte, das Visier.

Avots: ME II, 518


lukturis

lukturis, lukturs, lukteris BW.1291 l; 21366,

1) der Leuchter:
dedz, svecīte, lukturī (Var.: lukturā)! BW. 19187, 1. [Nebst estn. lühter] aus mnd. luchter;

[2) übertragen von angehängten Verzierungen:
šāda veida (diegā pie griestiem pakārtus) pušķus sauc par luktuŗiem Janš. Dzimtene V, 213].

Avots: ME II, 511


lunkankājis

lùnkankãjis, f. -je, eine Person mit getenkigen Beinen BW. 14517, 11, [Janš. Dzimtene 2 II, 24].

Avots: ME II, 514


lupa

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514


lupata

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514


lupiķis

lupiķis,

[1) die Rübe:
burkāni, svikli, lupiķi un citas dārza saknes Janš. Dzimtene 2 II, 447;]

2) lupiķi L., Strassenräuber
[vgl. làupîtãjs].

Avots: ME II, 515


luturis

luturis Janš. Dzimtene I 2 , 334, ein Lutheraner; luturīša Fest., Kalnemois, Lubn., Prl., eine Lutheranerin.

Avots: EH I, 763


maģiņš

maģiņš, [maģins Pas. II, 178 aus Ober-Bartau, maģīns Dunika], Demin. zu maģš, klein: [tik maģiņa istabiņa Janš. Dzimtene IV, 166. S. auch unter maģs.]

Avots: ME II, 548



maigule

[maîgule 2 ein molliges Frauenzimmer Janš. Dzimtene V, 372.]

Avots: ME II, 549


maiksne

maĩksne, maikste, die Stange, Hopfenstange Ahs.: [aiz kupli zaļā apiņu maikšņu mežiņa Janš. Dzimtene V, 39.] S. maĩgsne.

Avots: ME II, 549


maišuks

maišuks,

1) [màišuks Wolmarshof, maîšuks 2 Bauske], verüchtl. Demin. von màiss;

[2) ein Arbeiter der Säcke zu tragen hat:
mūs, tuos maisu nesējus, jeb kà mūs Liepājā sauc, maišukus un nešakus, vare̦n izgūst darbā Janš. Dzimtene IV, 54].

Avots: ME II, 552


mājenieks

mãjeniẽks, mãj(i)niẽks,

1) der Hausmensch, Hausinsasse; mājnieki, die Menschen, die in einem Hause, in einem Gesinde wohnen, das Hausgesinde,

a) im Gegensatz zu Gästen od. Fremden:
līkstes cirtējus mājenieki sagaida ar dziesmām BW. 1692. grūti nākas izšķirt svēnieku nuo mājnieka RKr. XVII, 21;

b) im Gegensatz zu den Verreisten: mājinieki gaidīja ceļa vīrus pārbraucam. [es pats gan jūsu sprediķi šuodien nedzirdēju, - man jau bija jāpaliek par mājnieku Janš. Dzimtene V, 248];

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
L., St.;

3) mājinieks viņš nebūs, er wird sich als Wirt eines Gesindes nicht halten können.

Avots: ME II, 578


malciens

malciens (unter malˆcenĩce II): malciena priekša bija jau atrakta Janš. Dzimtene I 2 , 105 (ähnlich Mežv. ļ. II, 455).

Avots: EH I, 780


maldīt

màldît,

1): auch Lng.; tu ar tām (= kājām) spēsi dzīvē tālu m. Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 780


mālis

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene 2 I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581


malup

malup, [malūp Janš.], seitwärts: lai ceļš cik tāļš, - suods malup nenuoklīst! Duomas II, 1040. [stāv malup, zur Seite Arrasch. atnāca viņas māte un, pasaukusi meitu malūp, ņēmās tuo izvaicāt Janš. Dzimtene V, 432.)

Avots: ME II, 559, 560


mānēt

mānêt, -ẽju,

1) = mānīt U.;

2) [mãnêt Dond., Wandsen, Lautb., Ruj., Nigr., mānēt Bers.], mäkeln, tadeln: [ja vieta laba un cilvē̦ks nav mãnējams, lai iet Janš. Dzimtene 2 I, 33. mãnēšana un liegšana pie precēšanās ne˙kad nav laba lieta... kur divi pre̦cas, lai pre̦cas! kas tur citiem kuo mãnēt vai ieteikt? Dzimtene 2 II, 365].

Avots: ME II, 582


mangalis

mangalis,

1) [ein Waschbliiuel; das Krispelholz
Wid.;] mangals, das Rollholz (mañgalis Dunika) der Kleiderrolle U.: kuo tu ar tuo šķieta mañgali te dauzies? Janš. Dzimtene V, 406];

2) "?": baļķi nesa vienkārši uz ruokām vai pieveda uz mangaļiem Konv. 1605.

Avots: ME II, 560


mangot

mañguôt [Dond., Līn.], betteln, bitten, zu erhalten suchen Spiess n. U., Katzd.: čigāni iet apkārt manguot [Bers., N.-Peb.], Etn. I, 58. citiem jau arī tâ tīk un ve̦das gar kungiem pīties un dažādas dāvanas manguot Janš. [Bārenīte 66. Refl. -tiês Ruj. "blēdīties"]. Subst. manguôtãjs, mangâtãjs, der Bettler: Piķis nu skrēja kâ mangātājs nuo vienām durvīm pie uotrām A. v. J. 1902, S. 245; manguôšana, das Betteln: [čigānes, kas dzīvuo tikai nuo manguošanas, ne+vienam ne+kā neaizduod Janš. Dzimtene V, 325. Nebst estn. maṅguma "zudringlich betteln"zunächst wohl aus dem Germanischen; vgl. as. mango'n "handeln", mnd. manger "Händler."]

Avots: ME II, 561


manta

[*I  mañta od. * mañt(u)s, zu entnehmen aus der erstarrten Verbindung visu mañtu (instr. s.?) "mit voller Überzeugung" Nigr.: es visu mantu biju duomājis, ka... Janš. Dzimtene 2 II, 175. - Etwa als ein Kuronismus mit der Bed. "Verstand" zur Wurzel von minêt? Vgl. auch li. und apr. -mant- in Eigennamen bei Trautmann Die altpr. Personennamen 144, sowie LtT. I, 231 und 234 f. und li. mentrùs "supratingas" Viltis v. J. 1908, 83.]

Avots: ME II, 561


manta

II mañta,

1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;

2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;

3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;

[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]

Avots: ME II, 561, 562


mantgūbis

[mañtgūbis, einer, der Schätze sammelt, ein Habgieriger: viņš nu izrādās par tādu lielu mantgūbi Janš. Dzimtene 2 I, 164 - Vgl. etwa li. gubùs "бережливый".]

Avots: ME II, 562


māsēt

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586


māsnieks

māsnieks "?": viņš, guodāja Stīpnieku par savu brālnieku, Stīpnieks viņu citkal par savu māsnieku Janš. Dzimtene IV, 52.

Avots: EH I, 793


mātara

mãtara Nigr., [mātars Dunika, Rutzau], = mē̦tra, die Staude: vaiņadziņš nuo brūkleņu mātarām Janš. [melliņu mātari Rutzau. te̦lpas... bija pušķuotas... mātarām un puķu vītnēm Janš. Dzimtene 2 II, 218. Vgl. mẽ̦tra.]

Avots: ME II, 587


meceklis

me̦ce̦klis "etwas Feistes und Schweres": (žurkas) kâ me̦ce̦kli, kâ luomeņi Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 589


megžģains

[megžģaîns, mit Spitzen besetzt: apakšsvārciņā ar megžģainu pieruoti Janš. Dzimtene V, 184.]

Avots: ME II, 591


melnkrēte

mel˜nkrēte Janš. Dzimtene II 2 , 85, eine weibliche Person mit schwarzem Haar.

Avots: EH I, 799


melnot

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599


melst

II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III 2 , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies 2 , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl 2 ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs 2 Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799


melst

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600


memme

memme BW. 2190, (mit em̃ ) Siuxt, (mit èm 2 ) Linden, Demin. mem̃mīte AP., (mit èm 2 ) Saikava, die Mutter: izlutinātiem memmes ... bērniņiem Janš. Dzimtene IV, 255.

Avots: EH I, 780


menčīgs

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601


mērceklis

mḕrceklis,

1) die Tunke, Sauce:
ar pavalgu gājis mūžīgi prasti, kaņepes un kaut kāds sāļš mērceklis Etn. II, 88. piena, sviesta, tauku mērceklis AP., Mat. visu mērcekli e̦smu izņēmis, ich habe alles, was eingeweicht war, ausgenommen Hug. Mag. II, 1, 72;

2) grob gesponnene Hede
Diez, [deren Bezeichnung sich daraus erklärt, dass der Faden beim Spinnen stark genetzt wird Bielenstein Holzb. 386;

3) etwas zum Weichen Eingetauchtes:
vilks... smags kâ mērceklis Janš. Dzimtene 2 II, 94].

Avots: ME II, 617


meška

meška, der Bär Janš., Dünsb.: [ak tu meška tāda! (zu einem Mädchen) Janš. Dzimtene IV, 105. - Nebst li. meškà dass. aus dem Slavischen; s. Berneker Wrtb. II, 30].

Avots: ME II, 606


mest

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802


mētāt

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ 2 ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês,

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810


metējs

metẽjs: (mē̦slu talkā) abi ar puisi bijām (scil.: mē̦slu) metējuos Janš. Dzimtene V, 388.

Avots: EH I, 803


metelība

metelĩba,

1) Strafgeld, Zoll
L.;

2) der Plur. metelĩbas BWp. 1378, 2, = meteklĩbas: [iegriezāmies baznīcas kruogū un sarīkojām metelības, same̦zdami katrs pa kvartam Janš. Dzimtene 2 I, 97].

Avots: ME II, 607


mētelis

mètelis: auch AP., C., Ermes, Serbig., Wenden, Windau, (mit ê 2 ) Ruj., (mit ) Behnen, ‡

2) ein Mantel mit bis zur Hälfte reichendem Futter
(neben meñtelis "Mantel") Seyershof: vasaras menteļiem vīriešiem līdz pusei ielika uoderi; tuos sauca mēteļus; sieviešiem tādu mēteļu nebij;

3) kuoka m., der Sarg
Janš. Dzimtene IV, 173; ‡

4) Schimpfname für jem., der sich langsam zu bewegen pflegt
Linden in Kurl.: ak tu m. tāds, vai tu vilksies ātrāk!

Avots: EH I, 810


mežgains

mežgains (mit ģ zu lesen?), = megžģains: ar gaišu se̦gu mežgainām malām Janš. Dzimtene IV, 154.

Avots: EH I, 804


miegulība

[miegulĩba, die Schläfrigkeit, Verschlafenheit: miegs un miegulība viņam uz˙reiz izgaisuši Janš. Dzimtene 2 I, 458.]

Avots: ME II, 651, 652


mielastot

[mielastuôt, bewirten: arī tuo (mežsargu) vajadzēs atkal mielastuot Janš. Dzimtene 2 I, 66.

Avots: ME II, 652


mietnieks

miêtniẽks C., [Serbigal], der Rosstäuscher U.: [zirgu mietnieks Janš. Dzimtene IV, 187.] mietnieks savu kumeliņu ruokā veda lielīdams BW. 30237.

Avots: ME II, 656


mīkna

I mîkna 2, der Teig Nigr., Gr. - Essern: [maizes mīkna abrā Janš. Dzimtene 2 II, 448.] pūŗu mīkna Apsk. v. J. 1903, S. 68. piekŗaudamā varē̦tu vārīt mīknas putru LA.

Avots: ME II, 641


mīkstsirdīte

[mîkstsir̂dĩte Janš. Dzimtene V, 266, ein weichherziges Mädchen.]

Avots: ME II, 643


mīlēt

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644


miņa

II miņa L., die Spur: [nuo apsmiekla vai zuobgalības viņa sejā nebija ne miņas Janš. Dzimtene2 I, 35.] nuo viņa ne miņas nav, von ihm ist keine Spur U. miņas dzīt, nachspüren L., U.; miņas sauostīt, Witterung haben, wie die Hunde U. miņas dziest, die Spur verliert sich L. mālu miņa, der Tretplatz für Lehm. Zu mĩt.

Avots: ME II, 630, 631


mindža

miñdža, ein mannstolles Frauenzimmer: tā ir mindža - bijusi kur bijusi, tikai pie vīriešiem Katzd., Nigr. [tik mačkas un mindžas negrib bē̦rnus Jans. Dzimtene2 III 377].

Avots: ME II, 629


minstināt

miñstinât,

[1) sich zu erinnern versuchen
Janš., Lautb., Wandsen; gedenken, sich erinnern: nebiji ne minstinā-jis par mani, un tâ uz reiz sastuop Janš. Dzimtene IV, 161;]

2) hin- und herfragen, raten:
dē̦lu māte minstināja, vai ir silta istabiņa BW. 14590;

3) sich unwissend stellend raten:
kuo nu minstini! labi zini, bet negribi sacīt! Naud. n. Etn. II, 1. Refl. -tiês, = minstīties I: atraikne minstinās cauru nakti LP. V, 62. [minstinās viens, uotrs, nevar atcerēties LP. VI, 416 (aus Setzen).) gan minstinās šā, gan tā V, 111. muļķītis aiziet, bieži vien tuos vārdus minstinādamies V, 265. ķēniņš minstinājies ve̦lna vārdu V, 572.

Avots: ME II, 630


mira

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene 2 III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631


mirdzināt

I mir̂dzinât,

1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;

2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;

3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ 2 ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.

Avots: EH I, 816


mirdzoņa

mirdzuoņa, das Leuchten, Schimmern Janš. Dzimtene III 2 , 222.

Avots: EH I, 817


mirga

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās 2 mānāmies Janš. Dzimtene 2 I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas 2 (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632


mist

I mist (li. mìsti "leben wovon, sich ernähren womit"), mìtu, mitu, intr., leben, sich aufhalten, seinen Lebensunterhalt haben, sich ernähren, gedeihen: zaldāti mita kuorteļuos LP. VII, 675. gribu mist starp jums 1226. brālis gājis uz tuo kalnu, kur čūska mita IV, 54. mita uz mūriņa Kaudz. M. tu sirdī neļauj nuopūtām un skumjām mist L. Bērziņš. likās, ka vijuolē mistu viņa dvēsele Vēr. II, 1195. brieži senāk Vidzemē nav mituši A. XX, 144. skrej (bitīte) pie manis ziemu mist BW. 30400. [ziemu mitis teļš U., ein Kalb, das ein Jahr alt ist.] vai liniņi tev neauga, vai nemita avitiņas? BW. 23521. tavs vīrs bijis vēl tāds labi mitis, spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128. [labi mitusi aita var gan būt krietni pasmaga Janš. Dzimtene 2 II, 203.] Subst. mišana, das Wohnen, Leben. [Wohl nebst mitinât zu màita (s. dies) und av. miϑnāiti "weilt, wohnt", maēϑanǝm "Aufenthaltsort", s. Fick Wrtb. I 4, 102, Berneker Wrtb. II, 52, Trautmann Wrtb. 185.]

Avots: ME II, 636


mistri

[mistri (li. mišraĩ), Adv., durcheinander: te redzēja mistri augam bērziņus un eglītes Janš. Dzimtene IV, 42.]

Avots: ME II, 637


miteniski

[miteniski, = mîteniski: kungs sakrustuo ruokas sev priekšā miteniski uz galda Janš. Dzimtene 2 I, 455.]

Avots: ME II, 638


mitināt

mitinât (li. mìtinti "nähren"), fakt. zu mist

I, Aufenthalt und Nahrung geben, erhalten, ernähren:
[kuŗš saimnieks ņemsies tik daudz vē̦de̦ru mitināt? Janš. Dzimtene V, 250]. tad es tevi mitināšu BW. 29071. tas savu kumeliņu tik auzām mitināja MWM. VIII, 483; mitināma barība, Erlathungsfutter Dz. Vēstn. Refl. -tiês, leben, sich ernähren: tu mitināsies nuo savu ruoku darba Psalmm 128, 2. [tu nuo cita labuma vien gribi sevi mitināties Ahs. n. RKr. XVII, 39.] cirmenis mitinās nuo kuoku saknēm Konv. 2 3005. [mitinājaties, draudziņi, langt zu, Freunde, tut euch wohl und gut! Für. I.] cits gars tad mitinājās mūsu starpā Lautb.

Avots: ME II, 638


mizlains

[mizlains, = mize̦laîns: aude̦kli e̦suot... spundaini, mizlaini..., austi pēc daž˙dažādiem raudzekņiem Janš. Dzimtene 2 III, 261. vienam aude̦klam bija skujaiņi, uotram mizlaiņi raksti Dzimtene V, 116.]

Avots: ME II, 640


modināt

muôdinât,

1): re̦dzē̦dams, kādu uztrūctnāšanuos šie viņa vārdi bija muodinājuši (hervorgerufen, bewirkt)
Janš. Dzimtene III, 19; ‡

2) = mudinât Auleja: m. zirgu, kab drīžāk ietu.

Avots: EH I, 840


muciņa

muciņa,

1) das Tönnchen,
Demin. zu muca;

2) auch: mucīte U., in der Fischersprache ein auf dem Wasser schwimmendes Zeichen (Boje):
pie āma plūksnas tiek sieta muciņa, kas pe̦ld virs ūdeņa Etn. II, 106. mucīte, Marke am Zugnetze, um in rechter Richtung zu ziehen PK., U.;

[3) eine Art Männerrock:
visi nē̦sāja pašaustas pe̦lē̦kas vadmalas svārkus vai muciņas Janš. Dzimtene 2 II, 287].

Avots: ME II, 658


muiža

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662


mulstīt

II mulstît U., = muldêt. [Refl. -tiês,

1) unsinnig reden:
kuo tu mulsties 2? Janš Dzimtene V, 337;

2) sinnlos und liederlich arbeiten:
kuo tu tur mulˆstiês? Grawendahl.]

Avots: ME II, 665


murzīt

mur̂zît, -u, -ĩju, intr.,

1) reiben, zerknittern
[Fest.];

2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt 2 (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies 2 vai tevi utis kuož? Dunika.]

Avots: ME II, 671


museklis

museklis: dazu ein fem. musekle Janš. Dzimtene V, 268.

Avots: EH I, 835


mutība

[mutĩba, Redseligkeit Salis n. U., Geschwätzigkeit: mutība bij mežsarga lielākā īpašība Janš. Dzimtene 2 I, 73.]

Avots: ME II, 675


na

na: (na, nun, wohlan) na, ... kâ tad nu ... sviežas? Janš. Dzimtene II 2 , 250. na, kuo jūs sakāt par manu... darbu krājumu? V, 380. na... tagad jūs man patīkat 100. na, nu ir kaŗš mājās Bārenīte 79. na, bet Pēteris uz˙reiz palicis citāds Dzimtene III 2 , 185. (zweifelnd) na, nevar vis zināt V, 146.

Avots: EH II, 1


naģe

naģe Nigr., Wain., Grünh., Lasd., [N. -Bartau, Libau, Alschw., Schlehk, Matk., Rahden, Iw., Pampeln, Gudenieki, Hasenpot, Rutzau, Dunika, Kalleten, Wirginahlen, Edwahlen, Turlau, Aistern, Medsen, Krohten, Wahnen, Luttr.], naģis [Ugalen], Samiten, Dragūnciems,

1) der Frosch:
zaļa naģe, baltvēdere, tā bij tava lakstīgala BW. 28161, 2. ē̦dai mē̦dz ņemt naģes Etn. III, 95;

2) die Kröte
LP. V, 406;

[3) von einem Mädchen gesagt
Janš. Dzimtene 2 II, 9.] Nach nagainīša zu urteilen, zu nags.

Avots: ME II, 689


naģēns

naģẽ̦ns,

1) der Kaulfrosch, ein junger Frosch:
badāt naģē̦nus gar ceļa malu! BW. 26137;

[2) überter., als Schimpfwort: tuos naģē̦nus ne˙viens ve̦lns negrib vairs pirkt Janš. Dzimtene 2 320].

Avots: ME II, 689


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


nākt

nãkt: nâkt (prs. nâcu ) Auleja,

1): nenaksim mēs gala (wir werden nicht durchkommen)
ar savu grasi (= naudu) Anna Dzilna 29. ar vienu vien guovi viņš cauri nenāks Frauenb.;

4): pirts krāsnij nāca ("bija") augša vaļīgi Siuxt; ‡

5) = panãkt 1, einholen Kaltenbr.: cilvē̦ks nevar n. se̦skā. Refl. -tiês,

b): piecirst kājas, kâ nākas (sich gebührt)
Janš. Dzimtene III 2 , 341; ‡

g) um die Wette gehen, laufen
(mit â ) Auleja: skrien, nācas tis par tuo (einer am andern vorbei). - Zur Etymologie s. auch KZ. LXII, 23 ff. und zur Bed. von nākt und li. nókti auch Fraenkel KZ. LXI, 262 ff.

Avots: EH II, 7


naktslaunags

[naktslaũnags, ein Nachtmahl (bei einer Festlichkeit) Gr.-Essern: aicina viesus uz naktslaunagu Janš. Dzimtene 2 I, 17.]

Avots: ME II, 691


naktsviešņa

[naktsviešņa Janš. Dzimtene V, 38, eine nächtliche Besucherin.]

Avots: ME II, 691


nāmats

nãmats [Rutzau], nāme̦ts, ein dem Handtuch ähnliches Kopftuch der Frauen: nāmats ir sievu galvas auts; bet arī meitas tuo dažkārt apsējās RK. XVI, 93, Rutzau n. Etn. I, 138. savai mīļai māmiņai nāmetiņu mazgātāja BW. 4302. [lai nu tik raisa austenes, nāmatus un pamuteņus nuost Janš. Dzimtene 2 III, 271. - Zunächst wohl aus li. nomẽtas (so in Dusetos nach Būga KSn. I, 163) "eine Art Schleier".]

Avots: ME II, 700


namelnieks

namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]

Avots: ME II, 692


nami

nami (Plur. zu nams? ) Siuxt, etwas zur Gebärmutter Gehöriges (die Plazenta?): dzimtei sarkana gaļa, tur apkārt n. netīrumi iznāk, kad teliņš gadās, bet n. paliek iekša. paņem nuost namus un pasvied pruojā[m]!

Avots: EH II, 4


našļa

[našļa, = nasta: uz kapsē̦tu jāpaņem našļa (skuju) līdz Janš. Dzimtene IV, 177.]

Avots: ME II, 694


naudenieks

naûdeniẽks C., naûd(i)niẽks,

1) = naudẽlis: māsa mani kūmās lūdza, cerēja lielu naudinieku (Var.: naudenieku) BW. 1602. [auzu uzpircēja vai cita kāda naudinieka meita Janš. Dzimtene 2 III, 38;]

2) ein Arbeiter, der nicht als Jahres-Knecht, sondern eine gewisse Zeit für eine bestimmte Bezahlung dient
Grünh., - der seine Wohnung nebst etwaigem Feldstück im Gesinde nicht als Lohn für Jahresdienst hat, nicht durch irgend welche Arbeitsleistung verdient, sondern mit Geld bezahlt als freier Mietsmann Autz n. U.

Avots: ME II, 696


nebūtenais

[nebūte̦˙nais, Adv., ganz und gar nicht: nebūte̦˙nais neesi vairs tāds kâ tuoreiz Janš. Dzimtene IV, 161.]

Avots: ME II, 709


neceļš

neceļš,

1) der Irr-, Abweg:
nestaigāju neceliņu BW. 8747. nuoklīst, nuokļūt uz neceļiem, auf Abwege geraten. [neceļā iebraukt U., hineinfahren, wo es keinen Weg gibt;

2) (in der verbindung
neceļa laiks), schlechter Weg: baznīcā braukšanas vajadzība šādā gluži neceļa laikā pate par sevi gan nebūtu tik liela Janš. Dzimtene 2 I, 106].

Avots: ME II, 709


necienā

necienā (loc. s.), in Verachtung (passiv!): dzērēji ... arvienu vairāk nāca n., apsmieklā Janš. Dzimtene I2, 195.

Avots: EH II, 10


necils

necils* (E.), nicht hervorragend, bescheiden: ārēji necilākais šai mūziķu dzimtā Jaun. Ziņas 1937, .№ 36. katru, pat necilākuo... darbinieku Daugava 1938, S. 168.

Avots: EH II, 10


nedāris

[nedãris (fem. -re), ein Unbändiger, Ungehorsamer Nikrazen, Nigr.: (vīratē̦vi) ve̦de̦klas uzskata... par tādām neķielēm un nedārēm, kas pastāvīgi turamas gruožās Janš. Dzimtene V, 257.]

Avots: ME II, 710


nedikts

nedikts, nicht laut: nediktā balsī Janč. Dzimtene I 2, 347. pie durvīm nedikti piegrabināja 50.

Avots: EH II, 11


negandelis

negañdelis,

1) der Nimmersatt
Gold.;

2) ein ausgelassener, Unbändiger
Nigr.: [dzirdē̦ts par tām dažādām blēdībām, kuo šis negandelis izdarījis Janš. Dzimtene V, 57. - In der Bed. 2 wohl als ein Kuronismus zu li. nẽganda(s) "was Schrecken verursacht"; in der Bed. 1 wohl durch gan(a) "genug" beeinflusst.]

Avots: ME II, 712


negudrība

negudrība, die Dummheit, Torheit: tā bijusi ... parskatīšanās jeb n. Janš. Dzimtene III 2, 144. pārvarēt negudrību Spīduolas sirdī Vindedze 95.

Avots: EH II, 12


neir

ne-ir, = nav, ist nicht: gaidīt man n. vaļas Janš. Dzimtene II 2 , 297.

Avots: EH II, 13


nejaucība

nejaûcība, die Unsauberkeit, Hässlichkeit, Unlauterkeit, Schweinerei: krupji šeit savu nejaucību bij piekuopuši LP. VII, 345. [Jupis lai parautu tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam ieekļuvušas! Janš. Dzimtene V, 369.]

Avots: ME II, 716


nekāre

nekāre, das Nichtbegehren (?): var ieduomāties, kāda jums kāre vai n. Janš. Dzimtene V, 265.

Avots: EH II, 14


nekauns

nekauns, Mangel an Scham (?): tas nedz ... kauna, nedz nekauna dēļ Janš. Dzimtene III 2 , 378.

Avots: EH II, 13


neķielis

[neķielis (f. -le), jem., mit schlechtem Charakter: paskat! viņa vēl neklausīs! ak tu, neķiele! Jaņš. Dzimtene IV, 334. ak, kāda neķieļa daba! IV, 111. (vīra - tē̦vi) ve̦de̦klas uzskata... par tādām neķielēm un nedārēm, kas pastāvīgi turamas gruožās V, 257.]

Avots: ME II, 719


nelaiķis

nelaĩķis,

1): mans tē̦va n. Janš. Dzimtene II 2 , 201. mana māte nelaiķīte Bandavā 1, 73. nelaiķa dvēselīte BW. 1127, 8; ‡

2) "nelaikā piedzimis bē̦rns" Seyershof: n. ticis, sievai krītuot pār gravi;

3) ein Schimpfname
Frauenb. - L. Bērziņš meint FBR. VIII, 21 l recbt ansprechend, dass n. 1 von nelaiki "einst" abgeleitet sei.

Avots: EH II, 14


nelaulība

nelaũlība, eine wilde Ehe: Pēteŗa dzīve nelaulībā ar viņa ... meitu Janš. Dzimtene IV, 203.

Avots: EH II, 15


nēmaģ

nēmaģ Janš. Dzimtene IV, 161, =nēmaz: es nēmaģ nemāku lasīt Alschw.]

Avots: ME II, 722


nemaņa

nemaņa, die Empfindungslosigkeit, Besinnungslosigkeit, Bewusstlosigkeit: [palikt nemaņā Ringen n. U.] acis kâ nemaņā raugās tāļumā Janš. aizmigt mūžīgā Rainis. [kâ nemaņā viņa piecēlās, kâ nemaņā viņu apģērba Janš. Dzimtene 2 I, 33. viņa bija pilnīgā nemaņā völlig bewusstlos Ezeriņš Leijerk. I, 12.]

Avots: ME II, 722


nemierība

nemiêrĩba, die [Unruhe Wid.] Unzufriedenheit: viņam uznāca tâ kâ bailes, kâ nemierība Apsk. [ne par kādu skaudību, nemierību vai atriebību nebūs kuo bīties Janš. Dzimtene V, 355.]

Avots: ME II, 723


ņemt

ņem̂t: auch Heidenfeld, Saikava (prs. ņemju, prt. ņèmu 2 ), Blieden, (mit em̂ 2 ) AP. (hier und in Fest. prs. ņemju), Behnen (hier auch jem̂t 2 ), Orellen, Ramkau, Siuxt, (mit em̃) Kürbis, Roop. Seppkull, Wilkenhof; die ältesten Belege von ņemt (aus dem 17. Jahrh.) findet man IMM. 1934 I, 425; II, 348 und 1938 I, 555, sowie FBR. XVIII, 165;

1): lai ņe̦muot viņu meitenes maizē Janš. Dzimtene V, 68. bites ziedus ņe̦m, die Bienen saugen die Blumen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Biene");

2): "starrköpfig"
ME. II, 898 durch "übermütig" zu ersetzen;

4): ņēma un nuomira (von einem plötzlichen Todesfall; etwas jovial)
Sessw. ņēma (fing an) mani lamāt BielU. visi nu ņēma strādāt Pas. IV, 494; ‡

7) anbeissen (von Fischen):
zivis vēl itin brangi ņēma (= kuodās) Jauns. J. un v. 385; ‡

8) sehen:
man ... acis jau par tumšām; vairs cilvē̦ka neņe̦m nuo tik liela tāluma Azand. 177; ‡

9) "?": mēness ņe̦m sauli, kad ve̦cs paliek un ieiet dienā Frauenb. Refl. -tiês,

2): ka[d] ņemjas (= iesāk), ta[d] nevar apmest i[r] miera Fest. n. FBR. XVII, 95. reiz šuo ... pats atkal māca munsturēt, bet neņe̦mas un neņe̦mas Janš. Dzimtene II 2 , 359. tas (= muļķis) ne˙kādā amatā nav ņēmies Pas. XII, 355;

3): bē̦rni sākuši ņ. (= pluosīties) Lems. kuo viņa gan par mani ir ņē̦musēs (aprunādama)! AP.;

5): sēja zaļuo un ņe̦mas Ciema spīg. 238. zâle traki ņēmās Salis;

6): augumā ņ. Baar in seinem Exemplar von U. ņ. (miesā), an Gewicht (Leibesumfang) zunehmen
Salis; ‡

7) = apņemtiês 3: cilvē̦ks ņe̦mas, - kuo tu vai[r] prasi! Orellen. Subst. ņē̦mums: par vaiņaga ņē̦mumiņu (dass man den Kranz weggenommen hat)
Tdz. 52964.

Avots: EH II, 113


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nemuižnieks

nemuĩžnieks, Janš. Dzimtene I 2 , 207, ein nicht zum Adel Gehöriger.

Avots: EH II, 16


nenovīdīgs

nenùovīdîgs, missgünstig, neidisch: nenuovīdīgs pret savu dzimtenes biedri viņš nebija A. XX, 652. apstākļi bij nenuovīdīgi MWM. VII, 780.

Avots: ME II, 725


nepraši

nepraši (nom. pl.), Unwissende: ar tādām ... ķe̦zām ... neprašiem ... pastāvīgi jākaujas Janš. Dzimtene II 2, 22.

Avots: EH II, 17


neprietelis

nepriẽtelis, f. -le Dunika "?": palīdziet ... uotru neprieteli pievaldīt! Janš. Dzimtene II 2 , 308. ar tādām neprietelēm ir trakāki nekâ ar angļu jātniekiem V, 456. Zunächst wohl aus li. neprietelis "Feind; schlechte Person".

Avots: EH II, 17


neradenieks

neradeniẽks, [f. - niẽce, auch: neradene], ein Fremder, jemand, der nicht zur Verwandtschaft gehört: bet lielākās eglītes nesējiem izraudzījas brūtes brāli un brūtgāna brāli, vai arī kādu neradenieku RKr. XVI, 109. [vēl divas citas skuolnieces, neradenes, tik tâ˙pat labu paziņu bē̦rni Janš. Dzimtene V, 68.]

Avots: ME II, 729


nerūme

nerũme, Mangel an Raum; par nerūmi ne˙viens nesūdzējās Janš. Mežv. ļ. II, 373 (ähnlich Dzimtene III 2 , 87).

Avots: EH II, 18


nerunātnība

[nerunātnĩba Janš. Dzimtene IV, 179. die Schweigsamkeit.]

Avots: ME II, 730


nesāt

ne̦sât (li. nešoti Tiž. II, 331, 335, 340): auch Dunika, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr,, Siuxt, Sonnaxt: ka (zirgi) neizbīstas un nesāk mūs n. Janš. Dzimtene II 2 , 60. diezgan jau nu esi guovs asti ne̦sājusi (= gane bijusi) III 2 , 397.

Avots: EH II, 19


nesavaldīgs

[nesavàdîgs, unbändig, zügellos: starujās, nesavadīgās dabas... dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 206.]

Avots: ME II, 731, 732


nesaveicīgs

[nesaveicîgs, nicht zusammenpassend, nicht zueinander passend: cik nesaveicīgs pāris! Janš. Dzimtene V, 98.]

Avots: ME II, 732


nesavs

nesavs [li. nesavas], ungehörig, unnatürlich: jāpiedzīvuo dē̦la laulības ar nesavas kārtas sievieti Latv. bļaut nesavā balsī Apsk. [Didžis... nuoņēma sev nuo galvas nesavuo ce̦puri Janš.Dzimtene 2 I, 356.]

Avots: ME II, 732


nesīkla

nesīkla Latv., [nesîklas 2 Nigr.], nesīklis B. Vēstn., nesekļi, die Totenbahre, die Tragbahre: lai ne̦s uz nesekļiem (Tragbahre) viņu laukam cauri LP. VI, 358. [uz nesīklām mājā pārnests Janš. Dzimtene IV, 172.] nesīklas, nesekļi, das Schulterjoch.

Avots: ME II, 732, 733


neslavens

neslave̦ns unrühmlich (?): kādu neslave̦nu īpašību Janš. Dzimtene I 2 , 197.

Avots: EH II, 20


nešuks

nešuks, der Träger Katzd.: mūs, tuos maisu nesējus jeb, kâ mūs Liepājā sauc, maišukus un nešukus, vare̦n izgūst darbā Janš. Dzimtene IV, 54.]

Avots: ME II, 735, 736


nesuntulis

nesuñtulis ein zügelloseŗ unruhiger, ausgelassener, alberner Mensch: kuo tu te ieskrēji kâ nesuntulis? Nigr. [Kāds te kalngalā viesulis! kâ nesuntulis rauj, plēš un grūž! Janš. Dzimtene V, 404.]

Avots: ME II, 734



netārpe

netārpe, die Femininform zu netãrpis: dažai tādai netārpei izgājis šļūceniski Janš. Dzimtene III 2 , 377 (ähnlich Līgava I, 421).

Avots: EH II, 21


netārpis

netãrpis, ein kraftloser, hinfälliger Mensch; ["cilvē̦ks, kam nav tārpas un izveicības"] Dond., ein Taugenichts Naud.: paskat, kādi netārpji! Janš vaināt mani izvaināja divi netārpji tārpis nuo bē̦rna Ahs. [visi nuožē̦luo, ka nabadzīte kritusi tādam netārpim par upuri Janš. Dzimtene V, 140.]

Avots: ME II, 736


netaupība

[netaupĩba, verschenderische, nicht sparsame Art: viņa pastāvīgi nuobažījusies par... cilvē̦ku izšķērdību un netaupību Janš. Dzimtene V, 290.]

Avots: ME II, 736


netors

netuõrs, [ne̦tuore Janš.], die Natur (hierauf beruhend). Manier, Gewohnheit: lāča netuorā tas ir LP. [pie mums kurseniekiem cita ne̦tuore...: kad divi kaujas, tad citi skatās Janš. Dzimtene 2 II, 254].

Avots: ME II, 737


nevaidenas

nevaide̦nas Jan,. Dzimtene I 2 , 497; III 2 , 184, = nav.

Avots: EH II, 22


nevaļa

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738


nezinīgs

[nezinîgs, unwissend: viņa tik˙pat vēl kâ kusls bē̦rns - nevarīga un nezinīga Janš. Dzimtene IV, 38.]

Avots: ME II, 741


ņibra

[ņibra, ein Kosename für Mädchen: re, kâ šī mazā ņibra māk jau ar vīriešiem bučuoties Janš. Dzimtene V, 267.]

Avots: ME II, 902


nīca

nîca 2 [Bl.], der Ort Stromabwärts St.: kam kritīs ielejas un nīcas Duomas IV, 465. [gan augšurp zvejuo tas un gan pa nīci Mahlberg Dzejas skaņas 94.] nîcām 2, stromabwärts: nīčam devu sav[u] māsiņ[u], augšām ņēmu līgaviņ[u]; brauc[u] augšām, brauc[u] nīcām, visur man znuotu rad[i] Ltd. 4608. tec[i] nīcām, Daugaviņa, nes augšām sudrabiņu! BW. 30830, 4. [es ar tevi nīcām nelaižuos Janš. Dzimtene IV, 170. Zu nīc verkürzt als Präposition: nīc Gārsniekiem uz upes krasta Mahlberg l. c. 109. Dazu die Ortsnamen Nîca 2 "Nieder - Bartau", Nîcas Lvv. I, 28, Nīces II, 171. - Zu aksl. ниць vornüber gebeugt", r. пони́кнуть головой "den Kopf hängen lassen", ai. nīca-ḥ "niederig", aksl. низъ "hinab", apr. acc. s. etnīstin "Gnade", еtnīwings "gnädig", le. Nĩgale FBR. II, 13.]

Avots: ME II, 745, 746


nīcība

nĩcĩba, die Vergänglichkeit, das Hinschwinden: viņš ir redzējis sieviešu mīlestības nīcību Vēr. I, 1193. viss, kas uz dzīvību še ruodas, par ve̦rgu kalpuo nīcībai Dünsb. [arī es daudz e̦smu duomājis par nāvi un nīcību Janš. Dzimtene V, 398.]

Avots: ME II, 746


niedaļa

niedaļa, nieduola, niedolis, nieduols BW. 229014 var., nieduolājs BW. 33862, 4, das Rohr, das Röhricht: duodat jel kumeļam vēja lauztu niedaliņu! BW. 19393. man pazuda raibalīte; vai palika niedaļās? BWp. 747, 2. kas uguni zibināja niedaliņas krūmiņā? 10033, 1. iz nieduoļa nāras saldsērīgi smejas Rainis. es savam kumeļam nieduoliņa stalli daru; pūš vējiņš, skan nieduoļi, dancuo mans kumeliņš BW. 29733, 1. slēpjaties, baltas vistas, nieduoliņa klētiņā! 13540. kur likšu pādīti izdancinājis? nieduolu gultā, ābuola cisās 1575, 1. izte̦k balta dze̦guzīte, nuo nieduola kūkuodama 19108, 1. kur vēji zaruos un nieduolī gaužas MWM VI, 163. [redzēja tikai rudzus kânieduolus - gaŗiem, re̦sniem stiebriem un jau vārpās Janš. Dzimtene 2 I, 217.]

Avots: ME II, 749


nieķis

niẽķis, jemand, der Unsinn, Dummheiten macht Nigr.: [viņš tuo it vienkārši ieskatīja par pavieglu cilvēciņu, pat par nieķi un blēņdari Janš. Dzimtene 2 II, 40. [Wohl aus li. niẽkis dass.]

Avots: ME II, 751


niekrunis

[niekrunis, ein Schwätzer: it kâ daži šaubītuos par viņa vārdu patiesību un uzskatītu viņu par niekruni Janš. DZimtene 2 II, 127.]

Avots: ME II, 750


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


nikties

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744


ņiprs

ņiprs: auch Oknist, Sonnaxt; ņipri spridzīga Uuorta Janš. Līgava II, 86. ņipri runāja Dzimtene V, 161; par ņipru sauc tuo, kas tāds ātrāks darbā, dažreiz arī tuo, kas sirdīgs Erlaa.

Avots: EH II, 114


ņirgt

ņir̂gt; -dzu Schnehpeln, Siuxt, = ņir̂gâtiês 1: ņirdz, kâ tu gribi! Siuxt. braulīgi ņirdzuošus faunus Janš. Dzimtene V, 375. Subst. ņirgšana "?": smaidīga pretim ņirgšana Janš. Līgava I, 324. Auch reflexiv: viņa smaidīšana vienmē̦r izskatījās pēc ņirgšanās ("?") uz kuošanu Veldre Dižmuiža 49.

Avots: EH II, 114


noaukstēt

nùaũkstêt, ganz kalt werden: kreisā pē̦da viņam bij saslapusi, nuoaukstējusi un zābakā iebriedusi RSk. II, 140. [Refl. - tiês, längere Zeit in der Kälte sein, frieren: nuoaukstējušuos... sāk pārnemt savāds tīkams gurde̦nums Janš. Dzimtene 2 454. ceļā viņš bija stipri nuoaukstējies Dzimtene V, 327.]

Avots: ME II, 758


nobimbāties

[nùobimbâtiês, flennend (kindisch weinend) sich erschöpfen Bauske, Wandsen: knausis izskatījās stipri nuobimbājies (verweint) Janš. Dzimtene V, 449.]

Avots: ME II, 761


noblankstīt

[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,

1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;

2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene 2 II, 288.]

Avots: ME II, 762


nobrāzt

nùobrâzt: nuobrāzdams (streichend) ar plaukstu sev pār nuosvīdušuo pieri Janš. Bandavā II, 196. lapas n., nuošķīt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abstreifen"). ‡ Refl. -tiês "?": daļa naudas nuobrāzās nuo luoga Janš. Dzimtene V, 299.

Avots: EH II, 34


nobriest

nùobriêst, intr.,

1) völlig reif werden, grobkörnig werden, anschwellen:
labība pat˙laban nuobrieduse LP. IV, 32. nuobriedušu uogu rāvu BW. 11370;

[2) trocken werden, (ab) trocknen:
viņa nāca... pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V, 281].

Avots: ME II, 765



nocelt

nùocelˆt [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. 2 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767


nodibināt

nùodibinât, ‡

2) = izdibinât, erforschen, feststellen: jāapspriež un januodibina, kāds brūtei bijis ģē̦rbs Janš. Dzimtene I 2 , 281. Refl. -tiês: piekalni, kuŗu mēģinu uzgle̦znuot, tiklīdz laiks kaut cik nuodibinājas Jauns. Raksti VIII, 119.

Avots: EH II, 39


nodimdināt

nùodimdinât, laut erschallen machen: biedrības svē̦tkuos nuodimdina kādu ar skaļām frāzēm pušķuotu runu Janš. Dzimtene I 2 , 466. smagais mednis, kurš ce̦ldamies nuodimdina visu mežu Jauns. Raksti V, 276.

Avots: EH II, 39


nogaloties

[nùogaluôtiês, verscheiden, krepieren: palūkuo, ka (zirgs) steliņģī kādreiz nelabi neapgulstas un nenuogaluojas Janš. Dzimtene 2 94.

Avots: ME II, 783


nogāzt

nùogâzt, tr.,

1) zum Fall bringen, um-, herunter-, abwerfen, herunterstürzen:
kuļamao labību nuo ārdiem nuogāž vīrieši Etn. III, 73. te̦kulis zē̦nu nuo-gāzis gar zemi. es nuogāzīšu tevi nuo tavas vietas Jes. 22, 19. nuogāzt nuo truoņa, vom Throne stürzen;

2) erschiessen, töten, schlachten:
mednieks nuogāzis briedi LP. III, 97. vakar jau nuogāzām divus pussuķus Degl.;

3) abmähen:
līdz dienas vidum nuogāzis lieluo riežu LP. gājējs jau pļavu nuogāzis Drava II, 270;

4) herabsetzen, heruntermachen: tu esi nuogāzts tâ, ka suns nuo tavām ruokām maizes neņe̦mtu Kaudz. M.;

[5) bewerfen:
mē̦slu ir pa˙pilnam, var nuogāzt visu lauku biezum+biezu kārtu Janš. Dzimtene V, 354.] Refl. -tiês, ab-, hinab-, herabstürzen, umstürzen, umfallen: viņš nuogāzies nuo klints, nuo ve̦-zuma, rumpis nuogāzies gar zemi LP. IV, 63. lācis nuogāzies kâ akmens A. XX, 54.

Avots: ME II, 784


nogludināt

nùogludinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich abglätten;

2) sich feine Sitten aneignen:
jauneklis ... bija izglītuojies un brīnum nuogludinājies Janš. Dzimtene IV, 265.

Avots: EH II, 46


nogodāt

nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene 2 II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789


noguldīt

nùogùldît (unter nùogùldinât ): tad būs ... riezis nuoguldīts (=nuopļauts) Janš. Dzimtene I 2 , 373. Refl. -tiês, = ‡ nùogulsnêt(iês): šās kaļķu akmeņu kārtas nuo ūdeņa nuoguldījās Pēt. Av. IV, 45.

Avots: EH II, 47


nogulēt

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48


noiet

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana,

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49


nojas

nuõjas, nuõjis, [nuõjs Salisb.], nuõji U., Adv., von der Stelle, ohne Unterbrechung, ohne Aufhören: zirgs miežu gabalu nuojas, bet šur un tur Salisb. neizlaidi ne˙vienu rindiņu, lasi nuojas vien! Grob. nuojis vēl nevar pļaut, juo rudzi nav v isur gatavi N. sakruopļuotie simtiem nuojas kunkst Bārda. [ uolu tirguone uzsauc pircējam: ņem nuojs, - nav ne˙kāda izlasīšana! Salisb. nu mums būs visiem nuõjis (N. - Bartau) ar jaunuo, gaŗuo pātagu Janš. Dzimtene 2 III, 129.] vgl. nuoļ(i).

Avots: ME II, 791


nojume

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792


nokaitēt

II nùokaitêt, zustossen, widerfahren (von Krankheitsanfällen): jums nuo tādas kāju sasaldēšanas ne˙kas nenuokaitēja? nedabūjāt karsuoni vai kādu ... plaušu kaiti? Janš. Bandavā I, 211 (ähnlich Dzimtene III 2 , 69, Mežv. ļ.1, 206). kas tad ruokai nuokaitēja? Precību viesulis 26.

Avots: EH II, 50


nokalbīt

[nùokalbît, nùokalbêt Spr., laut ablesen, hersagen: mēs jau nuokalbījām visas rīta lūgšanas Janš. Dzimtene 2 III, 293.]

Avots: ME II, 793


nokasīt

nùokasît,

1): rāceņus nuokasījuši Janš. Dzimtene IV, 306, Iw. ve̦zumu nuokasa, lai nekaisās siens Linden in Kurl.

Avots: EH II, 52


noklausīt

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797


nokliest

[nùokliest, tr., ausbreitend bedecken: nuokliež savu reizi papuves ar mē̦sliem Janš. Dzimtene V, 352.]

Avots: ME II, 799


nokņubt

[nùokņubt, sich bücken, niederhocken: viņi nuokņauba katrs pie trauka, padzērās Janš. Dzimtene. V, 316. meitas, ceļuos nuokņubušas V, 65.]

Avots: ME II, 800


nokrienot

[nùokrienêt, nùokrienêtiês, sich mit kriẽns

I 1 beziehen
Nigr., Bauske: putras spannis vis˙cauri nuokrienējis; re̦dzams, ka tur ne˙viens nav bijis klāt Nigr. stāveņi pilni līdza malām (ar pienu) un nuokrienējušies, juk negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 802


nokulstīt

nùokul˜stît, [nuôkulˆkstît 2 Dunika], tr., freqn. zu nùokul˜t, wiederholt abklopfen, abschlagen, Flachs schwingen: viņš nuoguldināja nuokulstītuo sauju Vēr. II, 196. [Refl. -tiês, sich herumtreiben: diezin kur izgājušu nakti nuokulstījies; pārnāca tik šuorīt gaismā Janš. Dzimtene 2 I, 66.]

Avots: ME II, 803


nolaidens

nuõlaîde̦ns,

1): nuolaide̦nā piekalnē Jauns. Neskaties saulē 23. nuolaide̦nuos laukus Augšz. 7; ‡

2) herablassend
(darnach gebildet?): ar zināmu nuolaide̦nu labvēlību Janš. Dzimtene IV, 97. izturējās pret tiem tik nuolaide̦ni, gan˙drīz kâ pret līdzīgiem Bandavā I, 58; ‡

3) = pìelaîdîgs 3: laiks kļūst nuolaîde̦nāks 2 Lems.

Avots: EH II, 60


nolikt

nùolikt,

1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;

3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;

4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;

5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡

7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,

1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡

4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡

5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu;

6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā;

7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.

Avots: EH II, 62


nolupt

nùolupt [li. nulùpti "abschälen"],

1) intr., abgehen, sich ablösen:
gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nuolūp LP. III, 43;

[2) tr., betrügen
Bauske: (prūsis) pēc franču kaŗa e̦suot ar franču ķeizaru mainījis zemes gabalus un šuo stipri nuolupis Janš. Dzimtene 2 II, 365;

3) nuolupis cilvē̦ks Ruj., = nùoplīsis v.;

4) nùolupušas ausis C., = nùoļupušas a.].

Avots: ME II, 813


nomakšķērēt

nùomakšķerêt, mit der Angel fangen: n. ... divi līdakas Janš. Dzimtene V, 365.

Avots: EH II, 66


nomaļi

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene 2 I, 38.]

Avots: ME II, 816


nomīlināt

nùomĩlinât, = nùomĩļuôt (?): viņa tuo nevarēja n. vien Janš. Dzimtene III 2 , 59. Refl. -tiês,

1) zur Genüge seine Augen an einer geliebten Person od. schönen Sache werden
Vank.: n. ap ruotas lietām. viņš acīs tik skatās un n. vien nevar;

2) n. ap kuo, zur Genüge jem. liebkosen (?):
n. ap kaķi Vank.

Avots: EH II, 69


nominēt

nùominêt, ‡

2) sagen, sich äussern, bemerken:
"kur tādā burzā atrast zagli ...", Ķirmgrauzene nuominēja Janš. Dzimtene I, 414.

Avots: EH II, 68



nomīstas

nuõmĩstas, die Flachsabfälle beim Flachsbrechen Siuxt, Katzd.: [izbrāzām (linus) līdz pēdējai saujai; tagad palika tik vēl nuomīstas čakstinuot Janš. Dzimtene 2 I, 65].

Avots: ME II, 821


nopātarot

nùopãtaruôt,

[1) die Andacht
(pātari) beenden: tu varēsi vē̦lāk ieiet paskatīties, kad būs nuopātaruots ..., - tad pie nelaiķa nebūs daudz cilvē̦ku Janš. Dzimtene IV, 177];

2) tr., abkanzeln:
es viņu krietni nuopātaruoju Grünh.

Avots: ME II, 827


noplaukšķināt

nùoplaukšķinât,

1) eine Zeitlang klatschen:
dziesmu betdzuot, ar sajūsmu nuoplaukšķināja Janš. Dzimtene III 2 , 325. uormanis nuoplaũkšķināja ar pātagu Degunen;

2) (mit der Handfläche) eine Weile leicht schlagen:
kâ tu mani pērsi, vai tâ˙pat ar ruoku nuoplaukšķināsi, jeb vai ar kuoku duosi? Janš. Dzimtene IV, 320.

Avots: EH II, 75


noplicināt

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene 2 III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831


noplivināt

nùoplivinât (unter nùoplĩvêt), Refl. -tiês: paredzēja ... dūkanā asti nuoplivināmies pa eglīšu starpu Janš. Dzimtene IV, 12.

Avots: EH II, 76


noprallēt

nuoprallêt, vergeuden (?): naudu nuoprallē par vīnu un meitām Janš. Dzimtene IV, 100.

Avots: EH II, 78


norantīt

[nùorantît,

1) (gleichsam hackend) jedes Wort deutlich aussprechend vorlesen:
Indriķis garuo sprediķi nuo lielā Manceļa kâ rantīt nuoran̂tīja 2 Janš. Dzimtene 2 III, 293;

2) (li. nurantýti), mühsam abhauen:
kādu stundu rantīju, līdz nuorantīju šuo egli Dunika;

3) tüchtig durchprügeln
Dond., Wandsen, Bauske.]

Avots: ME II, 837


noraukt

nùoŗaukt: n. (mit 2 ) kaudzi Frauenb. ‡ Refl. -tiês, gegen das Ende hin spitzer werden: (eglītes auga) nuoŗaukdamās slaidā galuotnē Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH II, 83


norīdzēt

[nuôrîdzêt 2, mit einer Steppnaht versehen: laiž mašīnu vaļām, un... svārki gatavi: visas vīles sašūtas un tâ nuorīdzē̦ts, ka ar ruokām būtu ve̦se̦lu dienu kuo strādāt Janš. Dzimtene 2 I, 69.]

Avots: ME II, 840


norisēt

nùorisêt, nùorisinâtiês, sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen: lugas nuorisinās kādā zaļuma vietā Vēr. I, 1422. turpmākuo nuotikumu gaita nuorisinājās tādā kārtā Asp. lieta nuorisēja diezgan labi MWM. X, 230. [viņas dzīves pavediens bija nuorisējis laimē un priekā Janš. Dzimtene 2 I, 215.]

Avots: ME II, 839


norūpināt

nùorūpinât: Lušķe ... nuorūpināta pate ar (= par) savu bē̦rnu Janš. Līgava I, 447. ‡ Refl. -tiês, besorgt sein, Sorge tragen: nuorūpinuos dienas, naktis Janš. Dzimtene III 2 , 397. viņa visu dienu nuorūpinājās (war besorgt) par vīra likteni Dunika.

Avots: EH II, 82


norūpināt

[nùorūpinât, fr., bekümmern, Sorge einflössen: šī diena... nuodarbināja un nuorūpināja viņas duomas Janš. Dzimtene 2 I, 204.]

Avots: ME II, 842


nosirdīties

nùosir̂dîtiês [Pas. II, 294], nùosir̂stîtiês, sich abärgern: par tuo citas sievas nevarēja diezgan nuosirdīties MWM. X, 890. ve̦lns tikai nevarēja vien pats uz sevi nuosirstīties LP. VII, 1180. (es jau arī dažreiz nuosirstuos... par visām tām pavēlēm Janš. Dzimtene V, 258.]

Avots: ME II, 846


noskaust

nùoskàust,

1) durch Neid, Missgunst, neidische Blicke schädigen, verderhen:
[nuoskaust var tie, kam skaudīgs skats Janš. Dzimtene V, 115.] ja kādi ļauni cilvē̦ki bē̦rnu uzlūkuoja ar briesmīgām acīm un tuo lišķē̦dami lielīja, tad tas tapis nuoskausts Etn. IV, 187. lai skauģīši nenuoskauž BW. 32473;

2) beschädigen, ausrotten, vernichten:
kārkli plešas pļavā iekšā un nuoskauž zâli A. XIII, 224.

Avots: ME II, 848


nošķira

nuõšķira, nuošķiŗa,

1) die Abteilung, Unterabteilung:
dziedātaju putnus sadala 870 nuošķirās un 51 dzimtēs Konv. 2 674;

2) der Plur. nuošķiras, das Abgefallene vom Getreide.

Avots: ME II, 866


nošķirtība

nùošķir̃tĩba,* die Abgeschiedenheit: klusībā un nuošķirtībā dzīvuojis Janš. Dzimtene I 2 , 109.

Avots: EH II, 95


nošķis

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene 2 I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866


nošķīstīt

nùošķīstît: nuo dzimtiem grē̦kiem nuošķīstīts Dünsb. Dziesmiņas, lūgšanas 14.

Avots: EH II, 95


nošļakstīt

nùošļakstît AP., Ermes, Heidenfeld, Jürg., Lemb., Sessw., Trik., = nùošļakstinât. Refl. -tiês, = nùošļakstinâtiês: jūs ... nuošļakstīsities ar dubļiem Janš. Dzimtene V, 278.

Avots: EH II, 95


noslaukt

nùoslàukt,

1): nenuoslaukta ... viņa (= guovs) būs tagad ce̦nā Janš. Dzimtene III 2 , 96. ‡ Refl. -tiês, zu Schanden gemolken werden:
Zile nav lieia pienīdze un drīzi nuoslaucas Janš. Dzimtene III 2 , 96.

Avots: EH II, 87


nošņaukt

nùošņàukt,

1) = izšņàukt 1: nuošņauc de̦gunu Janš. Dzimtene IV, 237 (ähnlich I, 90);

2) "(die Nase) mit den Fingern reinigen" (?)
Frauenb.;

3) = izšņaukt 2: nuošņauc tabak[u] Tdz. 54481, Frauenb.;

4) schnell abschneiden
Ermes, Trik.: n. gabalu gaļas. Refl. -tiês Dunika, Frauenb., (Tabak) schnupfen (perfektiv): paņēma tabāku un nuošņaucās.

Avots: EH II, 97


nošņurkāt

nùošņurkât, Refl. -tiês,

1): redzējis ķeizareni nuobļāvušuos un nuošņurkājušuos Janš. Dzimtene II 2 360; sich mit Nasenschleim beschmutzen
Dunika (mit ur̃); bē̦rns nuošņurkājies N.-Peb., Schwitten, Wandsen, das Kind hat sich weinend mit Tränen und Nasenschleim beschmutzt.

Avots: EH II, 98


nospiest

nùospiêst, 1: balsi stipri nuospiezdama, gan˙drīz čukstē̦dama Janš. Dzimtene III 2 ,124; ‡

2) abschlachten
Frauenb.: nuospiedīsim šuodien lieluo vērsi!

Avots: EH II, 89


nospožināt

nùospuožinât, ‡ Refl. -tiês, (für) sich blank machen (putzen): visi ... zābakus nuospuožinājušies Janš. Dzimtene I 2 , 259.

Avots: EH II, 90


nostāt

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês,

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90


nostērstēt

[nuôstêrstêt 2 Salis, verprügeln, durchprügeln: jāiet mājās sievas valdīt. savu tad arī nuostērstēju... Janš. Dzimtene 2 III, 188].

Avots: ME II, 859


nostiept

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene 2 II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860


nostumt

nùostumt, Refl. -tiês,

2) langsam hinfahren (?):
līdz ar tādu čapri līdz kruogam nuostūmuos, nuo čigāniem vairs ne ziņas Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH II, 92


nosuksnīt

[nùosuksnît, hörbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862


nosuņķēt

nùosuņ̃ķêt, tr., abkanzetn [Janš. Čāp.39]: mācītājs nuosunķē sprediķī dzērējus Ahs. n. RKr. XVII, 43. (dažs... mani... nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69.]

Avots: ME II, 862


nosūpēt

nùosũpêt, [nùosūpt], intr., schmutzig werden, beschlagen: lukturi pa˙visam nuosūpējuši Janš.; nuosūpējuši lindruciņi Janš. [kambarī... griesti ir tīri,... nevis tādi nuokūpējuši un nuosūpējuši kâ saimes istabā Janš. Dzimtene V, 214. (kalējs) ar suodrējiem nuosūpis IV, 69.]

Avots: ME II, 862, 863


nosviest

nùosviêst, ‡ Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen; sich hinlegen:
viena stāvus, ... uotra sakņubuse uz de̦guna, ... trešā nuosviedusies plaudeniski Janš. Dzimtene I 2 , 514;

2) = nùomestiês 3: krekliņuos nuosviedies Tdz. 56260, 1.

Avots: EH II, 94


notaļ

nuõtaļ, [nùotaliņ 2 Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene 2 II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972


notencināt

nùoteñcinât, tr. und intr., sich mehrfach bedanken [Dunika]: pēdējā kustinātā balsī vēl nuopakaļis nuotencināja Janš. [nuotencinatas par paklausījumu, Emma un Kača devās mājup Janš. Dzimtene V, 45.]

Avots: ME II, 873


notept

[nùotept Nieder-Bartau, Dunika, beschmieren: zābakus nuotepis ar de̦gutu Janš. Dzimtene 2 II, 371. Refl. -tiês, sich beschmutzen Warkl.]

Avots: ME II, 874


notiekt

nùotìekt, tr.,

1) wegstibitzen
RKr. XII, 53: [glūnē apkārt, vai nevar kuo nuotiẽkt Gramsden];

[2) erhaschen:
nuotiekusi izdevīgu brīdi, kur viņu ne˙viens netraucē Janš. Dzimtene 2 II, 167.]

Avots: ME II, 875, 876


notrumpēt

II nùotrum̃pêt,

1) = nùotrum̃pât Salis;

2) (beim Kartenspiel mit Hilfe von Trümpfen) gewinnen
Salis, Wessen; Miguļu māte ... ne˙kuo nemācēja pretim teikt - viņa jutās it kâ nuotrumpē̦ta Janš. Dzimtene IV, 318.

Avots: EH II, 102


notuļis

[nuõtuļis, Adv., abgesondert, abseits: Jē̦kabs... stāvēja nuotuļis, dzeršanā vairs nepiedalīdamies Janš. Dzimtene 2 III, 345. bargā ziema... nuotuļis guluošās mājas it kâ vēl vairāk atšķīra nuo ārpasaules Dzimtene 2 112.]

Avots: ME II, 878


novaidēt

nùovaĩdêt, ‡ Refl. -tiês, einen Seufzer tun, eine Klage aussprechen: "tad mēs abas e̦sam kritušas krāpniekiem naguos!" ... nuovaidējās Radagaisene Janš. Dzimtene V, 107.

Avots: EH II, 104


novilkt

nùovìlkt, ‡

5) hinziehen:
jis ... nuovilka visus pie kēneņa pavaicāt ... Pas. IV, 291 (aus Ludsen); ‡

6) (eine Menge von Strichen) ziehen:
visai ielai nuovilcis krustus Pas. VIII, 82; ‡

7) abnehmen (vom Felde):
nuovilkuši rāceņus Pas. XI, 70; ‡

8) abtrinken:
krietnu malku nuovilcis, viņš sniedza pudeli tālāk Janš. Dzimtene III 2 , 42.

Avots: EH II, 107


nozavēt

nùozavêt, tr., bezaubern, verhexen: lai ne˙kāds zavadnieks gulē̦lājus nenuozavē̦tu BW. III, 1, 95. [diezin, kuo mūsu Rute gribēs nuozavēt vai pieburt, Lieldienas rītā tik agri skriedama pa āru Janš. Dzimtene V, 224.]

Avots: ME II, 890


noziedēt

nùoziêdêt,

1): (mit einem Objekt) atmatiņas ze̦lta ziedus nuoziedēja Janš. Dzimtene II 2 , 466;

2): nuoziedējusi (= sacietējusi) maize Zögenhof; ‡

3) "?" : kaļķi nuoziedējuši BielU.; ‡

4) müde werden
Stenden: viņš jau nuoziedējis.

Avots: EH II, 109


nozīlēt

nùozĩlêt, tr., prophezeien: nākuotni. [mēģināt kaut kuo nuozīlēt par sava duomātā laimīga mūža garumu Janš. Dzimtene 2 III, 121.]

Avots: ME II, 891


nozināt

nùozinât, oberflächlich wissen, ersehen: varu nuozināt, kads būs rītu laiks. nuo tā tūlīt varuot nuozināt, ka viņa mēle nee̦suot radīta latviešu valuodai Dok. A. [tas nav tuvāk nuozināms Janš. Dzimtene 2 II, 121.]

Avots: ME II, 890


nozūmēt

nùozũmêt, tr.,

1) abmurksen, umbringen (namentlich vom Kindermorde)
Kand.: meita bē̦rnu nuozūmēja Etn. IV, 161. ve̦cuos laikuos še tikušas meitas suodītas, kas savus bē̦rnus nuozūmē jušas JR. III, 4;

2) [nùozũmât um Libau u. Hasenpot], unterschlagen (z. B. geliehenes Geld), entziehen (von der Gage)
[Dond.]: viņš manu naudu nuozūmēja Lin. [mums paziņuojums nav piesūtīts, - kungi tuo tīšu nuozūmējuši, lai mēs par visu tuo ne˙kā nezinātu Janš. Dzimtene 2 II, 431;

3) ableugnen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 892


nupatan

nu˙patan Janš. Dzimtene I 2 , 99, = nu˙pat.

Avots: EH II, 28


oderēt

I uõderêt, -ẽju,

1) (Kleider) füttern
St., U.;

2) (Pferde) füttern (mit Hafer aus dem Sack
Wessen) St., U.: zirgus uoderējuot Janš. Dzimtene 2 I, 210;

3) prügeln:
tiks mugura uode̦rē̦ta BW. 26072. Aus mnd. voderen.

Avots: ME IV, 412


orēt

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420


ošķelis

uošķelis, die Nase (?): ar ... uošķeļu gruozīšanu vien ne˙kā neizdarīsit Janš. Dzimtene III, 149.

Avots: EH II, 744


osteļi

uosteļi "irgendwo in N.- Kurl.", der Schnurrbart: tas jaunais ar . . . uzgrieztiem uosteļiem un lepnīguo izskatu Janš. Dzimtene IV, 211.

Avots: ME IV, 422


otrinieks

uotrinieks, uotrenieks, uotrnieks L., U.,

1) der zweite Arbeiter aus einem Gesinde, der dem Gutsherrn den Frohndienst ohne Pferd leistete, ein (so genannter) Fussarbeiter
U.;

2) der Partner, Kompagnon:
mans uotrenieks, mein Kompagnon, Mitarbeiter, mit dem ich mich bei der Frohne Woche um Woche abwechselte Biel. n. U. (ähnlich: St., Wolm.). viņš nav Anetei ne˙kāds uotrinieks Janš. Dzimtene 2 I, 268. manam dē̦lam viņa nav uotriniece Precību viesulis 39. viņa e̦suot... Matīsa līgava, tas jau arī . . . pruotuot rakstīt. tad jau tam gan būs vare̦na uotriniece! Līgava I, 257. duoties līdza Jānim par uotrinieku Mežv. ļ. II, 417 (ähnlich 245). apgādāt kādu patīkamu uotrenieku R. A.;

3) der Doppelgänger
MWM. VIII, 810.

Avots: ME IV, 424, 425


pa

II pa: pāri pa (od. zu pa I 2?) ielu Janš. Dzimtene V, 61 (ähnlich Dunika, Kal., OB., Rutzau u. a.). viņu var pazīt pa versti Dunika, Rutzau. saskatīt kuo pa lielu gabalu ebenda. še tev šī grāmata pa atmiņu (= atmiņai) ebenda. tas nuode̦r tikai pa redzēšanu (= redzēšanai) ebenda. pārvest kuo pa redzēšanu (= redzēšanai) Frauenb. pa lielību (lai varē̦tu lielīties) viņš pārnesa pūru sāls ebenda. pa gadiem jau viņa nav ve̦ca ebenda. bites pa tabaku nebaidās ebenda. pa sēnēm (= sēņu dēļ) vien viņa tur nepaliktu ebenda.

Avots: EH II, 118


paaušoties

paaũšuôtiês, = paaũšâtiês: drusku ... paaušuojušās ar citiem Janš. Dzimtene V, 52.

Avots: EH II, 119


pabaltot

[pabal˜tuôt, hin und wieder ein wenig weiss schimmern: viesi paredzēja pār augstuo slieksni tikai viņu basās kājas pabaltuojam Janš. Dzimtene V, 34.]

Avots: ME III, 6


pabļode

[pabļuode, ein Teebrett, = paplāte: vedējene uz pabļuodes nesa apkārt pīrāgu Janš. Dzimtene 2 I, 19. nuo pabļuodes, kuo sulainis patlaban nesa gaŗām ar pilnām šampanieša glāzēm 256.]

Avots: ME III, 9


pabroksasts

pabruõkasts: ēdīsim pabruokasti Janš. Dzimtene III, 130. Der Plur. pabruõkastis auch AP., Ramkau.

Avots: EH II, 122


pabumbuļot

pabumbuļuôt, ein wenig klimpern, spielen: vaļas brīžuos tā˙pat pabumbuļuoja Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 10


pacēlības

[pacêlĩbas 2 N.-Bartau, die Entgeltung für das Aufheben eines heruntergefallenen resp. verlorenen Gegenstandes: kuŗai nuokritis lielsaišķis? es pacēlu. nu man būs labas pacēlības Janš. Dzimtene V, 168.]

Avots: ME III, 12


pacienāt

pacìenât, ‡ Refl. -tiês, sich resp. einander bewirten (traktieren): visi mīlēja tirgū labi p. Janš. Dzimtene III, 166. pacienājies arī pie ... šņaucamās tabakas cibas Bandavā II, 52. p. ar me̦du Brigadere Dievs, daba, darbs 186.

Avots: EH II, 124


padegulis

pade̦gulis Gr.-Essern, [Janš. Dzimtene 2 474], padeģelis Frauenb., [Ringen n. U.], padeģēlis Nerft n. U. (aus li. padẽgėlis), padeģis Frauenb., einer, dem alle Habe abgebrannt ist Bauske: padeģuos od. pādeģeļuos iet, braukt, als Abgebrannter um Almosen bitten Frauenb. lai padeģuos brauc ar ve̦cuo kraķi MWM. IX, 190.

Avots: ME III, 16


padižoties

padižuôtiês, = pale̦puôtiês, paliẽlîtiês: padižuojies Dārtes priekšā Janš. Dzimtene V, 123. p. ar savu runu Schwitten u. a.; pasadižuot PlKur. (unter dižuoties), sich wichtig machen.

Avots: EH II, 127


padruve

[padruve, die tiefer liegende Umgebung von Äckern: (pļavās) āriskas vien un taisni te pāt pa padruvēm Janš. Dzimtene 2 III, 126.]

Avots: ME III, 18


padzenāt

padze̦nât, tr., freqn.,

1) wiederholt ein wenig treiben:
luopus;

2) verjagen, forttreiben:
es viena tautās, kâ padze̦nāta RKr. XVI, 177;

3) [auch: padzenêt (li. pagenėti)]; ein wenig abkappen, abästen: padze̦nāju sila priedi BW. 15507. [egles, kuŗām zari nuo apakšas bija gabalu padze̦nē̦ti Janš. Dzimtene 2 111, Warkl.]

Avots: ME III, 21


paēda

paē̦da, = paēdiens 1; [utu paē̦da (Schimpfwort), Lausefrass Janš. Dzimtene 2 III, 184].

Avots: ME III, 24


paeža

paeža, der Ort unten am Feldrain: sniega pīte paežā (Rätsel). cūku gani cūku zīdā, paežā gulē̦dami BW. 29350, 2. [paežas, kur aug vis˙tre̦knākā un visbiezākā zâle Janš. Dzimtene 2 III, 105.]

Avots: ME III, 24


pagaida

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. 1 139; Konv. 2 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26


pagaloties

pagaluôtiês, pagalêtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben, charmieren: mēdza ar Madi allaž pagaluoties Lautb. [mēs abas būtu ienākušas ar jums pagaluoties Janš. Dzimtene V, 38.]

Avots: ME III, 27


pagubu

pagubu, pagūbis, pagūbu, pagubus Grünh., gebtickt: sieva duodas pagūbis uz kapiem JK. III, 3. pagubu, pagubu. (pagūbu 33576) mēliņu dārzā BW. 33574, 1. [saliecies pagubu, lai, ja šautu, luode neķe̦rtu galvu Janš. Dzimtene 2, 45. Zu gubt; pagubus ist vielleicht das alte "Gerundium" praeteriti zu pagubt.]

Avots: ME III, 31, 32


pajome

[pajuõme,

1) = pažuobele 2 Wandsen, Adiamünde: viņš neapturēja vis klētspriekšā, pajuomē, kur bija parastā guoda vieta mežsargu... zirgiem Janš. Dzimtene 2 II, 100;

2) pajuõme, die Kaffscheune
Assiten.]

Avots: ME III, 37


pajukām

pajukãm, pajuku Adv., gemischt, dazwischen, durcheinander: dadžu lapas pajukām BW. 6621, 9. sēt sē̦klu pajuku Baruons. [siens pajuku (vermengt) ar ābuoliņu Für. baptistu draudzītes dzīvuojuot izkaisītas un pajuku ar svešas tautības un svešas ticības ļaudīm Janš. Dzimtene V, 18. kad... visi pajuku strādā, saimnieku kārtas ļaudis nevar nuoskatīties vien, cik dažas kalpu sievas un meitas ir brašas 442.]

Avots: ME III, 36


pakabināt

pakabinât [li. pakabinti], tr., anhängen: viņš pakabina savu jaunuo vijuoli pie sienas uz naglu Dīcm. [divstuobreni bija priekšnamā pakabinājis vadzī Janš. Dzimtene 2 68.]

Avots: ME III, 37


pakaisa

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene 2 66.]

Avots: ME III, 37


pakalsns

pakàlsns, etwas hager, mager: gaŗš, p. vīrs Janš. Bandavā I, 4. pakalsnu augumu Dzimtene V, 109.

Avots: EH II, 140


pakare

pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140


pakliedēt

pakliêdêt,

1): viņi ... zirgu ir pakliedējuši (verloren)
Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260.

Avots: EH II, 142


pakopā

pakuõpā, pakuõpus, [pakuopu Ar.], pakuopis Bl., ziemlich nahe zusammen, in der Nachbarschaft, vereint: [abas... muižas gul pakuopus Janš. Dzimtene V, 278.] mums abiem pakuopā savs mūžiņš jādzīvuo BW. 22980, 1. tas nepierāda, ka pakuopus stāvuošas bišu saimes savā starpā pazīstas Zemk. ve̦ca klētiņa stāvēja ar malkas un žagaru grē̦dām tâ pakuopus R. Sk. II, 140. [izglābdamies pakuopus ar... bē̦rniem Janš. Dzimtene 2 391.] tie ir pakuopis, die treiben Unzucht mit einander Bl. Der Komparativ davon pakuõpâk, ein wenig näher zusammen: mājas pakuopāk citā pie citas Kand.

Avots: ME III, 52


pakrakšķināt

pakrakšķinât,

1) ein wenig krakšķinât 1;

2) "?": pastipri pakrakšķināja cibiņas vāku Janš. Dzimtene II, 325.

Avots: EH II, 143


pakumps

pakùmps, etwas krumm, buckelig: mazs vecītis ar pakūmpu muguru JR. IV, 74; pakumps de̦guns Stari II, 25. [kādu gaŗu, pakumpu vīrieti Janš. Dzimtene IV, 69.]

Avots: ME III, 51


palaiki

palaĩki [Nigr.] (li. palaikai), die Uberbleibsel, der Rest, das Nichtnutzige, Untaugliche: es tavus palaikus vis neēdīšu Nigr. n. Janš. [nuopurinādamas nuo sevis rasas pilienus, šuos pēdējuos miglas palaikus Janš. Dzimtene IV, 44.] visi viņu kaunināja, vai viņš cita palaikus vāks; kas citam vairs nede̦ruot, tas šim derēšuot, auf ein Mädchen bezogen LA. kuģa palaiki, die Schiffstrümmer LA. [man cita palaĩki (nuovalkātas drēbes) jāvalkā Ellei.] Zu palikt.

Avots: ME III, 55


palangi

palangi, [nom. s. palanga Für. I, unter lamāt], Ekelnamen Neik. n. U.; palañga Katzd., ein Schimpfwort: [tā jau vairs nav ne˙kāda iesauka, bet vienkārša palanga Janš. Dzimtene IV, 126.]

Avots: ME III, 56


palepnīgs

palepnîgs, etwas stolz, eingebildet: brašs puisis ... ir, tik tāds p. Janš. Dzimtene I, 436.

Avots: EH II, 150


palgs

palˆgs 2 : auch Behnen n. FBR. XVI, 141, Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260, Grenzhof n. FBR. XII, 13, Lesten n. FBR. XV, 20, Perkunen n. FBR. XVIII, 125, A.-Autz, Assiten, Bixten, Pockenhof, Frauenb., Gaiken, Grafental, Kal., Kurs., Lieven-Bersen, Naud., NB., Nilcrazen, OB., Pampeln, Pankelhof, Remten, Ringen, Rutzau, Schwarden, Wain., Wilzen, Wirginalen, (mit àl) Blieden n. FBR. XVI, 97, Neuenb.: man paldziņš apse̦gā (Var.: es plānuos palaguos) BW. 5173.

Avots: EH II, 150


pamalus

pamalus, ein wenig seitwärts Janš. Dzimtene III, 177.

Avots: EH II, 154


pamēglis

pamēglis Für., Elv., Naud., pamẽklis Kand., Nigr.,

1) das Gespenst
Elv., Naud.;

2) der Taugenichts, Nichtsnutz, Lump, Lümmel
Nigr., Kand.; pamēklis"kam darbs neveicas" Gold. ak tu pamēglis, kâ nuobaidīja! Kleinb. vai tādam stulbam pamēklim arī prāts! A. v. J. 1892, 1, 247. [žē̦l, ka tam pamēklim ausi pa˙visam neatrāvu Janš. Dzimtene V, 366. pamẽglis MSil. "wer mancherlei erfolglos zu tun versucht."]

Avots: ME III, 70


pamīdīt

pamĩdît, ‡ Refl. -tiês, ein wenig treten, trampeln: p. kādu laiku uz vietas. viņš drusku pamīdījās uz priekšu Janš. Dzimtene V, 127. pamīdījies grāvī kādu gabaliņu tālāk Saul. Burtnieks 1936; S. 97.

Avots: EH II, 157


pamist

[pamist,

1) eine Zeitlang verweilen
LKVv.;

2) auskommen, sich ernähren:
par savu pakustēšanuos sē̦tas saimniecībā viņa arī pamitusi pie saimes galda Janš. Dzimtene V, 144.]

Avots: ME III, 71


pamuit

pamuît 2 Dunika, mit Mühe vorwärts bekommen: p. zirgu uz priekšu. p. darbu uz priekšu. Refl. -tiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Dunika, Sessw.: dabūju tur krietni p.; mit Mühe vorwärts kommen (nach Verben des Könnens) Dunika: nevar un nevar p. uz priekšu pa tik sliktu ceļu; "?": kādu brīdi pamuisimies vēl tâ˙pat pa tirgu Janš. Dzimtene III, 193.

Avots: EH II, 158


pamutenis

pamutenis, ein grösseres Kopftuch: pamutenis - paliela drāna, ar kuo apsien galvu, sevišķi kāzās uz baznīcu braucuot Rutzau. [lai nu tik raisa austenes, nāmatus un pāmuteņus nuost Janš. Dzimtene 2 III, 271.]

Avots: ME III, 74


panākt

panãkt (li. panokti "einholen"),

1) einholen:
ar vērsi var zaķi panākt. neviens mani nepanāks! BW. 30505. četri brāļi skrej apakš vienas ce̦pures, cits citu nepanākdami (Rätsel). [ar katru, kuo kājām ejuot panākst (sonst: panāk) Janš. Dzimtene 2 II, 259];

2) erreichen, erlangen:
ceļam gala nepanāca BW. 13250, 18. panāks ze̦ltu, sudrabiņu, guoda vairs nedabūs 6535. beidzuot kaŗa spē̦kam, ne˙kā nepanākuot, bij jāiet pruojām JK. [es tuo naudu nespēju panākt (erhalten) U.];

3) ertappen:
ja kādreiz pie blēņām tas panākts vēl kļūtu... Dünsb.;

4) erreichen, gleichkommen, gleichen:
ievas ziedi, ābels ziedi lazdas ziedu nepanāca; daža laba saimnieka meita kalpa meitas nepanāca ne ar darbu, ne valuodu, ne ar skaistu dziedāšanu BW. 12719. gana vērpu, gana vērpu, nepanācu māmuliņas 6976. šādi kungi, tādi kungi, mūsu kungu nepanāca 32738;

5) intr., etwas herankommen:
panāci šurp! teju man saule lēca, te panāca vakariņš Ltd. 2105;

[6) erfahren:
es dzīvuodams e̦smu panācis U.] Refl. -tiês, etwas, eine Strecke (gemütlich) kommen: viņš panācās nuo kakta labi uz durvīm MWM. VIII, 592. kungs, panākaties šurp! VI, 668. vai tu nepanāksies man drusku līdz? X, 584. tīri žē̦l panācās, es tat leid Wolm. Subst. panãkšana, das Einholen, Erreichen, Ertappen; panãkums, das Erreichte, Resultat, der Erfolg: kādus panākumus viņi var uzrādīt zemkuopībā A. XI, 454; panãcẽjs, wer einholt, erreicht, ertappt, etwas herankommt.

Avots: ME III, 75, 76


panckas

pañckas [auch Serbigal, Ronneb., AP., Dond., Salis, pan̂ckas 2 Dunika, Līn.], pañcakas Karls.,

1) zerlumpte Kleider, Lumpen, Fetzen, der Plunder; ein Bündel
Mar.: viņš apģērbies ve̦cās panckās LP. VI, 600. pruotat kaunu, sveši laudis, kaŗat panckas mugurā! BW. 26139, 1. kuo tu tās panckas tik daudz krāj? Līg. nuo panckām ārā juokuot, zuobuot, rāt, smiet, bis zum äussersten foppen, asen, schimpfen, verhöhnen: muļķītis šuo nu zuobuo nuo panckām ārā LP. VI, 427. tie mani smies pa˙visam nuo panckām ārā Degl. pilsētnieki izzuobuo šuo nuo panckām LP. IV, 80;

2) das Lumpengesindel:
ārā; panckas! Druva II, 666;

[3) das Gerede, Geklatsch Dunika:
kuo jūs, māt, ļaužu panckas varat savākt? lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus, cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432].

Avots: ME III, 76


paņēmiens

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79


panostāk

panuostâk, etwas ferner: p. nuo citām bēriniecēm Janš. Dzimtene IV, 216 (ähnlich III, 397, Mežv. ļ. I, 42 u. a.).

Avots: EH XIII, 161


paņurdzīt

paņurdzît, ein wenig ņurdzît: ar aukstuo ūdeni paņurdzīja seju Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 79


papis

papis Dunika, Janš. Dzimtene II, 330, der Papa.

Avots: EH XIII, 163


paplaukt

paplaûkt: vaiguos paplauka sārti plankumi Upītis Pirmā nakts 335. smaids ruosījās p. sejā 375. gaisma bija jau labi paplaukusi Janš. Dzimtene III, 77.

Avots: EH XIII, 163


paplidināties

paplidinâtiês, eine Weile hin und her fliegen (flattern): tad atkal šautuos gaisā, paplidinātuos, palidinātuos Janš. Dzimtene III, 227. viņas ... ne˙maz vēl nav dabūjušas ar vīriešiem pagruozīties (beim Tanzen); tik ir, cik pašas paplidinās (tanzend) 323.

Avots: EH XIII, 163


paplinkšēt

[paplinkšêt, ein wenig, allmählich arm werden, (durch Prassen) verarmen: tē̦vs gan bijis savā laikā turīgs vīrs, bet dē̦ls jau stipri paplinkšējis Janš. Dzimtene IV, 164.]

Avots: ME III, 83


paprašņāt

[paprašņât, paprãšņât, ein wenig ausfragen: paprāšņājusi Jē̦kabam par viņa skuolē̦nu mācības gaitu Janš. Dzimtene V, 289.]

Avots: ME III, 83


pāradesmit

pãradesmit, = pãrdesmit: p. cilvē̦ku Janš. Dzimtene I, 487: kādas p. verstis III, 219.

Avots: EH XIII, 195


paraudzīt

paraũdzît, ‡

3) probieren, versuchen:
zemnieks paraudzīja glāzīti al[u]s Pas. IV, 174. dažādi paraudzījis, beidzuot atradu, ka ... Janš. Dzimtene I, 314. paraugi rāvusēs (= rauties)! Pas. XI, 205.

Avots: EH XIII, 166


pārcelt

pãrcelˆt, ‡

4) p. guovis Orellen, = pãrsìet guovis;

5) = pãrdēvêt Strasden: se̦nāk sauca par Cêri 2 , tagad pārcēla par Kandavu;

6) p., kuo teicis Segew., die einmal geäusserten Worte anders gesagt haben wollen.
Refl. -tiês,

4) = pãrmaĩnîtiês 3: vakar ... atkal pārcēluos ar kumeļiem Janš. Dzimtene I, 92.

Avots: EH XIII, 197


pārdesmit

pãrdesmit, pãri desmit Janš., pãris desmit, ein paar Zehner, ungefähr zwanzig: pãrdesmit minūtēs MWM. 153 [sic!]; pēc pārdesmit ģadiem Stari I, 55. [atlika... vēl kādas pārdesmit piecas (ungefähr fünfundzwanzig) verstis, kuo iet Janš. Dzimtene V, 26.]

Avots: ME III, 153


pārdziedāt

pãrdziêdât,

2): kuŗa dziesma laba bija, divreiz pāri pārdziedāju BW. 592, 10; ‡

3) (eine Reihe von Liedern) durchsingen:
visas nuoduomātās dziesmas bija jau pārdziedātas un ... atkārtuotas Janš. Dzimtene II, 132. Refl. -tiês,

1): "singend" ME. III, 155 zu verbessern in "singend sich";

2) unversehens falsch gesungen werden
Oknist: man pārdziedājās, ich habe unversehens falsch gesungen.

Avots: EH XIII, 199


pareizu

[pareĩzu, pareĩžu Bauske, Adv., auf einmal, zugleich: viņai arī kas gaidāms; laikam būs abām pareizu Janš. Dzimtene V, 73.] sāka vai nu agrāki, vai pareižu MWM. v. J. 1908, S. 13.

Avots: ME III, 90


parēns

parē̦ns, undicht: mieži palika parē̦ni Bl. n. U. [parē̦ni mati Janš. Dzimtene 2 II, 19.]

Avots: ME III, 90


pārgrābāt

pãrgrãbât Dunika, noch einmal (und flüchtiger?) harken: dārznieks ... vēl pārgrābāja ar grābekļiem ... zaļuo mauru Janš. Dzimtene I, 187.

Avots: EH XIII, 200


pārgūt

pãrgũt, tr., überwinden: lācis vilku pārgūts Janš. [ce̦nzdamies pārgūt savus abus lieluos biedrus viņu spriešanā Janš. Dzimtene IV, 213.]

Avots: ME III, 157


pariezt

[pariẽzt, -žu, -zu, hinschicken: ja jums dievs kuo duod, un cita aukļa nav, tad tik pariežat vēsti! Janš. Dzimtene IV, 88.]

Avots: ME III, 91


pāris

pãris,

2): pāri reiz apkārt apgriezies Janš. Dzimtene I, 326; ‡

3) = pãreniẽks 1: jis meklēja sev līdzīga pāra un dabāja padzīvājušu atraiti Pas. IV, 381.

Avots: EH XIII, 201


pārklaušināt

pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),

1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.

Avots: EH XIII, 202


parkšķināt

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91


pārkupčis

pãrkupčis (f. pārkupčene Janš. Dzimtene IV, 318), ein Aufkäufer Ar.

Avots: EH XIII, 203


pārlaidi

[pãrlaidi, Unterbrechung, Pause: līdz šim viņai bijis ik gada pa vienam (bē̦rņam). traki gribē̦tuos zināt, kâ tagad - būs atkal, jeb šuogad būs pārlaidi Janš. Dzimtene IV, 176.]

Avots: ME III, 163


pārmežoņot

pãrmežuôņuôt,* tr., verwildern (von Personen): pārmežuoņuota dzimta Vēr. II, 820. Refl. -tiês, verwildern (intr.).

Avots: ME III, 166


pārmūrēt

pãrmũrêt: "1)" ME. III, 168 zu streichen. - jāpārmūrē pamati augstāki Janš. Dzimtene III, 155.

Avots: EH XIII, 207


pārņemt

pãrņem̂t, tr.,

1) herübernehmen, entlehnen:
pārņem drānu pār ple̦ciem! grieķi... pārņe̦mdami šuo idēju nuo ēģiptiešiem... Antrop. II, 54;

2) durchdringen, ergreifen, erfüllen, befallen:
aukstums, bailes, izbailes, gurde̦nums, maigs miegs mani pārņēma. savāds klusums pārņēma mazuo istabiņu Kaudz. prieku pārņe̦mts LP. I, 74. duomas pārņēma prātu Kaudz. ūdeņi vairuojās, un tapa pārņe̦mti visi augsti kalni visur apakš debess I Mos. 7, 19;

[3) übernehmen, auf sich nehmen:
p. mājas vadību savās ruokās;

4) "pārsiet": p. dzijas gabalu Dond.] Refl. -tiês,

1) sich zu viel tun, sich überanstrengen:
viens viņa paziņa reiz pie darbiem pārņēmies Saul.;

[2) für jem. eintreten:
kas cits par "Ķirmgraužiem pārņemsies, kur paši nav klāt? Janš. Dzimtene 2 I, 178].

Avots: ME III, 169


pārnovadnieks

pãrnuõvadniẽks: fem. pārnuovadniece Janš. Dzimtene III, 9.

Avots: EH XIII, 207


parovis

paruõvis, der Raum unter dem Gewölbe über dem Feuerherd in der Küche,

a) die Küche:
nuo paruovja mutuļuoja istabā balti garaiņi Vēr. II, 646. viņa ieskrien paruovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales Purap.;

b) der alte Schornstein in der Küche
[Dunika]: paruovis - skurstenis, kuŗā žāvē gaļu Etn. III, 66; LP. V, 401; VII, 1245. [paruovī... žaudējas gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, II3.]

Avots: ME III, 93


pārprecēt

[pãrprecêt, herüber-, hinüberverheiraten ; dzimusi ārzemniece, uz šejieni pārpre̦cē̦ta Janš. Dzimtene V, 98.]

Avots: ME III, 171


pārsedlot

pãrse̦dluôt: (fig.) e̦smu studējis teoloģiju, bet turpmāk diezin vai nepārse̦dluošu uz medicīnu Janš. Dzimtene II, 164.

Avots: EH XIII, 210


pārsegs

pãrse̦gs, die Überdecke: šķirsta pārse̦gs Janš.; gulta ar pārse̦gu Rainis. [viņa beidzuot bailīgi pacēla sev galvas pārse̦gu drusku uz augšu Janš. Dzimtene V, 362.]

Avots: ME III, 174


pāršis

pāršis, das Ferkel (od. Schwein?) Janš. Dzimtene V, 251. Aus li. (žem.) par̃šas "verschnittenes Schwein"; od. (verwandt damit und) mit š statt s aus anderen Kasus?

Avots: EH XIII, 213


pārskaitīt

pãrskàitît,

1): pārskaitēs ituo naudu Pas. XII, 388 (aus Lettg.); ‡

2) (vollständig) hersagen:
klusumā pārskaitīja visas kāzu dziesmas Janš. Dzimtene III, 35; ‡

3) durchlesen:
pārskaiti ituo papīru! Pas. V, 285 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 210


pāršķirt

pãršķir̃t, tr., in zwei Teile, Hälften trennen: izstiep ruoku pār jūŗu un pāršķir! II Mos. 14, 16. kēniņš pāršķiŗ savu valsti uz pusi LP. V, 132. pāršķirt matus, scheiteln: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499. Refl. -tiês, sich trennen, entzweigehen: viņa raga brille pārškīrās uz diviem gabaliem MWM. X, 424. cirtu reizi Daugavā; pāršķīrās Daugaviņa VL. [abi nācēji pāršķīrās: dižais vedējs devās tieši pie Ādama, bet Guobzemis pagriezās pa papuvi sānis Janš. Dzimtene 2 III, 41.]

Avots: ME III, 181


pārskriet

pā`rskrìet,

1) nach Hause laufen:
saimnieks pārskrējis mājā LP. VII, 551;

[2) sich einfinden, geboren werden:
taisni nedēļu pirms kāzām īnumniecei pārskrēja puišelis Janš. Dzimtene 2 III, 256. jums e̦suot pārskrējuši jauni luopiņi V, 189.]

Avots: ME III, 175


pārslapstīties

pā`rslapstîtiês, verstohlen heimkehren: nemanīti p. mājās Janš. Dzimtene III, 372.

Avots: EH XIII, 211


pārstāt

pãrstât,

1) tr., sich für jemand einlegen, für jem. eintreten, beschützen, verteidigen:
[nu jūs... tuo puišeļa bezdievi vēl pārstājat Janš. Čāp.8. man Ķirmgrauži tik˙pat kâ nuo radu puses, man viņi jāpārstāj, kur paši nav klāt Janš. Dzimtene 2 I, 178.] es gaidīju, viņš mani pārstās, un re, viņš nuorāja A. XI, 52. es e̦smu nācis šuo sievišķi pārstāt LP. VI, 713;

2) aufhören:
lietus pārstāja. [pārstājis apmeklēt Latg. 1922, VII, 11 (wohl nach r. перестал посѣщать); in Fest. in dieser Bed. auch das Refl. -tiês: lietus sāk pārstāties.] Subst, pãrstâjẽjs, der Beschützer; pãrstâšana, das Verteidigen; das Aufhören.

Avots: ME III, 178


pārstumties

pā`rstumtiês, mühsam heimfahren: lai varē̦tu kaut kâ p. līdz mājām ar trim skrituliem vien Janš. Dzimtene II, 273 f.

Avots: EH XIII, 212


pārtiešām

pãrtìešãm [Frauenb.], pãrtìeši, pãrtìešu, pãrtìešus, pãrtìešâ, gerade, auf dem Richtwege, ohne Umweg, ohne Umschweif: viņš gāja pārtiešām pa lauku Grünh. [Indriķis ar Andruli devās pārtiešu pa kaimiņu laukiem mājup Janš. Dzimtene 2 I, 103. ejuot pārtiešus pa ganu te̦kām un malkas ceļiem V, 483]. stirniņa luobj pārtiešu vien, pārtiešu vien LP. I, 140. steidzas, cik spē̦dams, tiešām vien (pārtiešus) uz tuo pusi skriet LP. VI, 26; VII, 273. pār tieši runāt, geradeaus, freimütig, ohne Umschweif reden Oscheneeken. tas ir tāds pārtiešām cilvēciņš, das ist ein gutmütiger Mensch, der keine Umwege kennt. pāŗtiešus ņe̦muot, im allgemeinen Lautb. [Nach U. in Livl. ungebtäuchlich.]

Avots: ME III, 183


pārtiesāt

pãrtìesât,

1) unter Berücksichtigung des ganzen Tatbestands ein Urteil über jem. fällen (?):
tiesneses katru aizgājēju ... mēdza p. Janš. Dzimtene IV, 207;

2) von neuem in einer Sache das Urteil fällen
M. 383.

Avots: EH XIII, 214


pārtiešs

pãrtiešs, auf dem Richtwege, gerade vor sich gehend (sich vollziehend): šis pārtiešais gājiens Janš. Dzimtene IV, 55.

Avots: EH XIII, 214


pārtriekt

pãrtrìekt, tr.,

1) hinüberjagen:
zirgus pār upi;

2) entzweihauen, spalten:
es jūsu pieres pārtriekšu tâ˙pat kâ ve̦cus puodus MWM. X, 892. [es tādam pamēklim nagus pārtriektu, ja viņš man durtuos klāt Janš. Dzimtene IV, 210].

Avots: ME III, 184


pārvadīt

pā`rvadît, nach Hause geleiten: gan es tevi pārvadīšu BW. 17730, 1. [viņš mani pārvadīšuot līdz mājām Janš. Dzimtene 2 I, 268.]

Avots: ME III, 185


pārvaicāt

[pãrvaicât, nochmal fragen: Mielavene arī pārvāicāja pēc Anetes Janš. Dzimtene 2 I, 268.]

Avots: ME III, 185


pārvest

pā`rvest [li. parvèsti], heimführen: man pārveda māmuļīte nuo tā ciema līgaviņu BW. 11167. brālim sieva pārve̦dama 32529. [Refl. -tiês, für sich heimführen : laikam nuolūkuojis esi, bet neesi vēl pārvedies (sievu) Janš. Dzimtene V, 25.]

Avots: ME III, 187


pasalums

[pasalums, das Aufgefrorene: vājais šā rīta pasalums, saulei silduot, bija atkusis Janš. Dzimtene V, 229.]

Avots: ME III, 94


pasērot

pasẽ̦ruôt, intr., ein wenig trauern, sich sehnen: varē̦tu kuopā pasē̦ruot pēc dzimtenes Janš. Refl. -tiês, im Herzen ein wenig trauern: par drauga nāvi; sich sehnen: pēc ve̦cākiem.

Avots: ME III, 97


pasist

pasist, tr.,

1) unterschlagen, unter etwas tun:
viņa pasita kukulīti padusē Saul., [ähnlich Pas. III, 234]. nuolauzu zariņu, pasitu zem baltas vilnānītes (vgl. BW. 33574, 2). bitīte... atne̦s man mīļu vārdu, zem spārniņa pasitusi 3246;

2) zu Boden schlagen:
viņs mani pasita gar zemi Kurs. pasistais lē̦nām uzcēlās Kaudz.;

3) etwas schlagen:
lai, lai, pāries; pasiti pie krūtīm! LP. III, 41. puiši dažreiz pūķi klibu pasituši, bet pa˙visam nuogalināt nav varējuši LP. VI, 79;

4) (intensiv) -halbtot, zu Schanden schlagen, totschlagen, erschlagen:
tas būtu tuo gluži pasitis MWM. X, 483. nee̦smu jau ne zirgu nuoskrējis, ne cilvē̦ku pasitis B.Vēstn.;

5) auf-, niederschlagen, aufwärts oder abwärts richten:
viņš pasita acis (so auch galvu) uz augšu Kaudz. tas pasit acis uz zemi LP. II, 69. Refl. -tiês,

1) sich unterschlagen, unter etwas tun:
kur iedams, neiedams, pasituos padusē (līgaviņu) BW. 21293;

2) sich, einander ein wenig schlagen:
ne+kas, lai pasitas puiši!

3) sich wenden, drehen:
viņa strauji pasitās sāņus Saul. [skuķes uz reiz pasitās uz uotru pusi Janš. Dzimtene 2 III, 212.]

Avots: ME III, 98, 99


paslodzīt

pasluôdzît, tr., niederpressen, unterjochen: sakši pasluoga Livōnijas iedzimtuos zem sava jūga Plūd.

Avots: ME III, 103


paspaidīt

paspaîdît, ‡ Refl. -tiês, sich eine Weile karessierend amüsieren: naktīm p. pa priekšnamiem un kaktiem Janš. Dzimtene II, 25.

Avots: EH XIII, 175


paspraust

paspraûst, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) unter etwas hineinstecken:
kundzene bija paspraudusēs padusē pauniņu Janš. Mežv. ļ. I, 44;

2) = paspiêstiês 1: uz priekšu p. nebija iespējams Janš. Dzimtene V, 235.

Avots: EH XIII, 175


pastarpa

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107


pastars

pastars,

1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;

2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡

3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.

Avots: EH XIII, 176


pastiņš

pastiņš, der Postbote, Postknecht: viņš ierauga nākam pagasta pastiņu Janš. [viņš... lasīja avīzi, kuo muižas pastiņš bija pārvedis nuo stacijas Janš. Dzimtene V, 271.]

Avots: ME III, 108


pašutoņa

pašutuoņa, comm., eine verrückte, betrunkene Person Nigr.: [griezīsimies visas kâ apdzē̦rušās pašutuoņas Janš. Dzimtene 2 III, 341].

Avots: ME III, 117


pasvērt

pasvḕrt [li. pasver̃ti], tr., ein wenig wägen, mit dem Hebel heben: pievest akmeņus staļļu pasvēršanai Apsk. [vienam jāiet Laipeniekuos liecībās, līdzēt pasvērt istabu (...ęsuot jāieliek tikai piecas - sešas jaunas sijas un jāpārmūrē pamati augstāki) Janš. Dzimtene 2 III, 155.] Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, schwanken: uztraukti viņi pasvērās sē̦dus Latv.

Avots: ME III, 110


pašviukšķināt

pašviukšķinât pātagu, ein wenig mit der Peitsche knallen: brīdi pa brīdim pātagu pašviukšķinādams (geschr. mit - iv-) Janš. Dzimtene IV, 98.

Avots: EH XIII, 180


patali

patali (li. pãtalai "das Bett"), die Pfühle Rutzau n. Etn. IV, 163: izkūņuojies nuo juostām un citiem pataliem Janš. [dziļi ierausies cisās un ve̦cu drēbju pataluos Janš. Dzimtene V, 252. Zu tilât.]

Avots: ME III, 118


patālums

[patālums, die Entfernung: labā patālumā re̦dzams dižceļš Janš. Dzimtene 2 III, 121.]

Avots: ME III, 119


patapt

patapt [li. patàpti], intr.,

1) Zeit gewinnen, Musse haben, wozu kommen:
ja tu pate nepatapi, lai šūpuoja vēja māte! BW. 1705. dienu vest nepatapu, kungi dzina dze̦namuo 18411. saucat, vīri, kuŗš patapa! 30132, 3. [pa acu galiem dabūju drusku paredzēt, bet saieties nepatapu Janš. Dzimtene 2 II, 185.] tik ķēniņš vēl patuop ielēkt kuģa laiviņā LP. IV, 111;

2) gelangen, kommen, geraten, können:
bet nu ieticis tādā muklājā, ka ne+kur patapt LP. IV, 233. izklīda ve̦lni, kur patapdami VII, 257. vaļā patapt, sich befreien, galā patapt, fertig werden: beidzuot patapis vaļā LP. VI, 446. viņa tuomē̦r patapa galā LA.;

3) das Part. patapdams wird zuweilen in der Bedeutung von
patapen gebraucht: rāmi, rāmi, patapdams nāk nuo jūŗas pē̦rkuoniņš BW. 33683, 7. dē̦lu māte patapdama sauca mani jaunaviņu 23471.

Avots: ME III, 119


pateikāt

pateĩkât Dunika, dann und wann sagen: es dažiem biju pateikājis, ka viņš ir ... krāpnieks Janš. Dzimtene I, 318.

Avots: EH XIII, 181


pātēt

I pâtêt 2 Janš., -ẽju [bei Für. I ein prs. pāšu], tr., pflegen, [schützen, schonen]: visi tuo kuopj un mīlina, saudzē un pātē Janš. [saimnieks savas guoda bikses pātēja, uzvilkdams tikai, kad bija ietams kur uz āru, vai svētdienām... Janš. Dzimtene V, 116. Ķirmgrauzis... tâ pātē dižuo mežu, it kâ tas būtu viņa paša īpašums Dzimtene 2 I, 374. baruons, liekas, liels mežu pātē̦tājs ebenda S. 173]; pātīt pļavas, die Wiesen schonen (gegen Weiderich) Bl. [Zu got. fōdjan "ernähren, füttern" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 73)?]

Avots: ME III, 191


paturēt

paturêt [li. paturė´ti "eine Weile halten" Tiž. II, 390],

1) ein wenig, eine kurze Zeit lang halten:
patur[i] manu kumeliņu, lai es te̦ku zuobiniņa! BW. 13307, 1;

2) behalten:
brūte trešuo reizi uzliktuo mici paturēja galvā BW. III, 1, S. 93. Sprw.: labs jāpatur, slikts jāatme̦t. cienā paturēt, in Ehren halten Lāčpl. 12;

3) (im Gedächtnis) behalten:
viegli paturama valuoda A. XX, 719. jāpatur vē̦rā;

4) (eine Mahlzeit) abhalten:
paturēja kuopā maltīti BW. III, 1, S. 84. šim jāpaturuot pusdiena Etn. III, 111. Refl. -tiês,

1) sich eine Zeitlang halten
Spr.;

2) ablegen, gebären (von Tieren)
Janš., Dunika: kad guovis paturējušās, tad viņām duod vārltas kumelītes Etn. III, 159. [saimniekiem cūka paturējusies, ...jāiet pāra sivē̦nu aizrunāt Janš. Dzimtene IV, 107.]

Avots: ME III, 125


patvāpt

patvâpt 2 , nicht schlafend müde werden: mēs visu dienu būsim patvāpušas, juo gulējušas nee̦sam tikpat kâ ne˙maz Janš. Dzimtene 2 III, 376. negulēšanas dēļ gurde̦ns palicis - patvāpis Lasd.

Avots: ME III, 126


pavaļa

I pavaļa Dunika, die Musse: pavaļas brīžuos (bei Lautb. Luomi 35 pavaļās), in Mussestunden. pavaļā rakstīšu vairāk MWM. IX, 11. pavaļā (Var.: lē̦tumā) uzauguse BW. 3309. papuve jau saarta, un zirgi tagad e̦suot drusku pavaļā Janš. Dzimtene IV, 53. ja tev iznāk pavaļa, atraksti! Fest.

Avots: ME III, 132


pavāle

II pavāle, = pavāls: pie rijas gala sienas, augstu pašā pavāles pažuobelē Janš. Dzimtene III, 259.

Avots: EH XIII, 188


paveikt

paveikt (li. paveĩkti), zustande bringen, fertig bringen: kâ nu paveikšuot tādu darbu? LP. V, 334. ērģelnieka pienākumu tikpat paveiksit MWM. VIII, 505. Refl. -tiês, vonstatten gehen, gelingen: kulšana ātrāki paveiktuos Purp. Kkt. 114. tam kas labi paveicies Etn. II, 46. viss bija jau tik tālu paveicies, ka ne˙kādi šķēršļi... ceļā vairs nestāvēja Janš. Dzimtene 2 III, 68.

Avots: ME III, 135


pavienāds

paviênâds, ziemlich gleich: arī ģīmja plauku abi bija pavienādi Janš. Apskats 1903, S. 14. cilvē̦kam, kas ar viņu pavienāduos gaduos Dzimtene I, 427.

Avots: EH XIII, 191


pavinkļot

pavinkļuôt, eine Weile trödeln Bauske: lai meitenes vēl kādu brīdi pavinkļuojuot Janš. Dzimtene V, 190.

Avots: ME III, 138


pazare

pazare,

1): Jānis kāpa uozuolā, Jāņa bē̦rni pazarē Tdz. 53876. pa ābeļu pazarēm Janš. Dzimtene V, 227; ‡

6) "?": pazares auzām vēl zaļas, virsūnes krīt zemē Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 192


pazīstamība

pazīstamība, das Bekanntsein: biedrību vīri ... kam p. plašākās aprindās Janš. Dzimtene I, 464.

Avots: EH XIII, 192


pekls

pe̦kls, tief: pe̦kla upe N.-Bartau. pe̦klā purvā, nuo kuŗa ne˙kad iziet Janš. Dzimtene II, 205.

Avots: ME III, 193


pēlis

I pẽlis U., LP. VI, 444, pēle, d. Pfühl, Bettpfühl; cik še mīksts! tīri kâ pēlē var viļāties Janš. Dzimtene V, 411. Nebst li. pêlis aus mnd. pol(e), woher auch d. Pehle bei Hupel 169.

Avots: ME III, 208


pelni

pè̦lni (li. pelenaĩ),

1) die Asche:
Sprw. izput kâ pe̦lni. pe̦lnuos sākrist Kundziņš Ve̦cais Stenders 62. tava pils paliks par pīšļiem un pe̦lniem LP. V, 212. salauzīšu tevi miltu pe̦lnuos Purap. pe̦lnu pe̦lnuos sādegt, ganz in Asche verwandelt werden. pe̦lnus sargāt, Bezeichnung eines Volksspieles, das auf verschiedene Weise (auch als Vexierspiel) in Gebrauch ist U. neredzēju, kādu pe̦lnu drānu (etwas Fahles, Schwächliches) man ieduod zîrgā vietā Janš. Dzimtene IV, 194. pe̦lnu dienā, s. pe̦lndienā; pe̦lnu rušķis, s. pe̦lnrušķis; pe̦lnu sē̦rgā, Mehltau Ar.;

2) eine Art kleiner, grauer Insekten
Serb. n. Etn. II, 35. Nebst apr. pelanne, slav. popelъ od. pepelъ "Asche" nach Trautmann Wrtb. 212 Persson BB. XIX, 258 f: u. a. zu slav. polěti "brennen (intr.)", r. поломя "Flamme"; aber die Asche brennt ja nicht. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 60, Solmsen KZ. XXXVIII, 444 u. a. dagegen zu gr. πάλη, la. pulvis "Staub", pollen "Staubmehl" usw. Wenn diese Zusammenstellung richtig wäre, müsste man wohl annehmen, dass die baltisch-slavische Bed. "Asche" durch den Einfluss von Formen wie le. pe̦lê̦ks (s. nnter pele) bedingt ist. Aber le. pè̦lni usw. könnte ja auch direkt zur Wurzel von pele gehören, vgl. z. B. ahd. falawisca "Asche": falo "fahl".

Avots: ME III, 197


pera

pe̦ra,

1) in der Verbind.
nieku pe̦ra, eine Klatschbase, wer Unsinn schwatzt: lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432;

2) pe̦ras, Prügel:
gūst pe̦ras Kurisch-Haff. Zu pḕrt.

Avots: ME III, 201


pērt

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t 2 Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210


pieaugt

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. 2 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237


piebērt

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238


piebilde

piebilde, eine Bemerkung, eine ausgesagte Meinung: nesagaidījis nuo... pļāvējiem ne˙kādas piebildes Janš. Dzimtene 2 III, 37.

Avots: ME III, 238


piedalīt

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242


pieduris

piẽduris, ein Stöckchen, eine Stütze: (sēkliniekiem) vajaga tik piedurt piedurus,... lai stiebriņus vējš neaplauza Janš. Dzimtene 2 II, 448.

Avots: ME III, 246


piegaža

I piẽgaža, ein Unglück, Unfall, Pech Nigr.: viņam vienumē̦r šādas, tādas piegažas: sāp zuobi, te atkal dzirkste ruokā. veselības ūdeni gan pret karstumiem, gan nuobīlēm vai citu piegažu Janš. Dzimtene 2 II, 449.

Avots: ME III, 250


piegaža

II piẽgaža "ieduoma": dažam cilvē̦kam ir savi grizuli, savas piegažas Janš. Dzimtene V, 258.

Avots: ME III, 250


pieklēžot

pìeklẽžuôt, sich langsam und mühsam nähern: redzēja pat˙laban divi ubaģes pieklēžuojam pie kupla puceņa Janš. Dzimtene IV, 26.

Avots: ME III, 257


piekoda

pìekuôda, piêkuôds 2 Sassm., die Zukost (Zugemüse V.): būs gaļas piekuodam Plūd. Llv. II, 367, piekuodām Vank. piekuodam dereja meža augļi MWM. v. J. 1899, S. 482. ēst aizdaru bez cita kāda piekuoda Alksn.-Zund. līdza paņems... gabalu nuo guldību kukuļa, kâ arī sieru piekuodai Janš. Dzimtene 2 III, 30.

Avots: ME III, 262


piekraste

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste 2 Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259


piekrist

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260


piekūpt

pìekūpt, intr., vollrauchen: (dienas) mitrām miglām piekūpušas Vēr. II, 1073. ze̦mā, piekūpušā istabā Austriņš Nuopūtas vējā 11. tur istabas tâ nepiekūpst, juo tur nav rūķa Janš. Dzimtene 2 III, 247.

Avots: ME III, 262


pielīdzīgs

pìelĩdzīgs, angemessen, passend: Stīpnieks, gribē̦dams ar pielīdzīgu valuodu veicināt sarunu... Janš. Dzimtene IV, 182.

Avots: ME III, 267


pielīgt

I pìelīgt, pielĩkt, passen, zupassen: kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? ne pusīte nepielīga pie tā tava augumiņa BW. 21262, 3. viens uotram pielīgstuoši, kâ divi rieksti vienā ķeķē Apsk. v. J. 1903, S. 66. viens uotram līktin pielīkstuoši Janš. šī drāniņa labi pielīgst manai galvai Mattison. mans mētelis pielīkst tev vēl labāki nekā man pašai Janš. Dzimtene V, 88.

Avots: ME III, 267, 268


piepērt

pìepḕrt,

1) durchprügeln;

2) klatschend etwas haften machen:
lai ... peŗ savus niekus cik gribē̦damas, ... kur ne˙kā nav, tur viņas ne˙kā nepiepērs Janš. Dzimtene V, 432.

Avots: ME III, 279


pierunāt

pìerunât,

1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;

2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene 2 I, 334;

3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;

4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;

5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;

6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.

Avots: ME III, 286


pieskābt

pieskâbt, sauer werden: milti nuostājas dibe̦nā, paliek neizē̦sti, un vē̦lāk pieskābst siles Janš. Dzimtene 2 III, 154. daudzas sejas it pieskābušas De̦glavs Rīga II, 1, 529.

Avots: ME III, 291


pieskalot

pìeskaluôt,

1) zu-, dazu-, hinzuspülen;

2) spülend füllen:
p. trauku ar kartupeļiem. Refl. -tiês, sich zu-, hinzuspülen: viņi ļāvās pieskaluoties pie tās pašas ve̦cās dzimtenes krastiem MWM. XI, 244.

Avots: ME III, 290


piešķindināt

pìešķindinât, tr. und intr., (mit Gläsern) anstossen, anläuten: pie glāzēm tapa piešķindināts A. v. J. 1896, S. 263. Gurķa kungs piešķindināja galda runu (kündete anstossend die Tischrede an) MWM. VIII, 726. uzgājis uz lievenēm un lē̦ni piešķindinājis, viņš drīzi dzirdēja veŗam istabas durvis Janš. Dzimtene V, 295.

Avots: ME III, 300


pieskubināt

pìeskubinât, (zu etwas) ermuntern: Krišelis pieskubina baltuo un steidz uz sudmalām LP. VI, 515. saimnieki... pieskubināmi nuoduot savu gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes Janš. Dzimtene IV, 92.

Avots: ME III, 291


piesūnot

pìesūnuôt, sich mit Moos bedecken, sich mit Moos anfüllen: pìezemdējis, piesūnuojis valks Janš. Dzimtene 2 II, 144.

Avots: ME III, 299


pietikt

pìetikt,

1) an etwas, zu etwas kommen, herankommen, sich nähern:
sitis ļaudis, kur tik pieticis Etn. IV, 72. ne˙kâ un ne˙kâ muļķītim pietikt LP. IV, 221. gudruojuši visādi šim pietikt Etn. II, 77;

2) ausreichen, hinreichen, genug sein, genügen:
Sprw. ar "paldies" vien nepietiek. pietiks ir atliks (ruft man einem Kargen zu) Seew. n. U. augums bija tev, māsiņ, ne auguma vien pietiek (Var.: ne auguma vien ir gan) BW. 5383, 1. nakti vežu līgaviņu, dienu laika nepietika 18411 var. stallī ragi neiegāja, laukā rūmes nepietika 32416, 5. ievainuotais bijis nuo asiņu nuoplūšanas jau ļuoti vājš... tas varējis pietikt vēl kādas piecas-sešas stundas Janš. Dzimtene V, 112. tas būs krietns cilvē̦ks, un ar tuo pietiek Alm. Kaislību varā 104. vai vēl nepietika, ka mani grāvī iesviedi? LP. lI, 21. vīram pietika, kuo Krišus tam sacīja VI, 1, 515. ņemi šuo zuobinu un cērti, ka katram ar cirtienu pietiek! IV, 226; part. pietiekams, pietiekuõšs, genügend; befriedigend: pietiekams ce̦ns Trik. pietiekami liels gabals Kaudz. Ve̦cpiebalga 23. ganāmie pulki neienesa pietiekuoši daudz uzturas A. v. J. 1899, S. 305;

3) (mit etwas) auskommen, sich begnügen:
stiprais vēl smādējis nūju par vieglu, bet pietikt jau varuot LP. VI, 1, 457. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuo dalītuo tiesu BW. III, 1, 19. - Part. pieticis, = pãrticis, wohlhabend, sein Auskommen habend: saimnieks arvien bijis pieticis LP. VI, l, 66. - Refl. -tiês, sich genügen lassen, begnügen U. Subst. pietikšana, das Auskommen U.

Avots: ME III, 304


pietraukt

pìetraukt, tr., zur Genüge (Früchte) vom Baume schlagen Spr. Refl. -tiês, (plötzlich) aufstehen, aufspringen, sich erheben: tâ viņš tagad stāvēja, kājās pietraucies Janš. Dzimtene IV, 57.

Avots: ME III, 305


pieveicīgs

pìeveicîgs, passend, geeignet: kâ jums nepietrūkst ik˙katram tâ kaut kuo pieveicīgu uzteikt? Janš. Dzimtene 2 III, 269.

Avots: ME III, 309


pieveikt

pìevèikt, tr., bewältigen, bemeistern, mit jem. oder etw. fertig werden: stiprākais pieveiks vājākuo juo˙pruojām Stari II, 323. trīs balsis pieveica vienu Citu t. r. XIV, 80. kamē̦r nuokavē̦tuos darbus pieveikšuot Vēr. I, 1155. Refl. -tiês,

1) passen, anstehen:
pin, māsiņa, ruožu kruoni, tas tev skaisti pieveicās (Var.: piede̦ras ) ! BW. 5810. labāki jau pieveicas mazais skulbenis: tas tik mīlīgi aicina kauliņus dusēt Janš. Dzimtene IV, 214;

2) sich anpassen:
priekšgājējiem šai jāpieveicas Pūrs III, 87.

Avots: ME III, 309


pievirt

pìevir̂t, intr., anbrennen (beim Kochen) : pieviris virums LP. V, 135. jāmaisa katls, lai nepieve̦rd biezputra Janš. Dzimtene 2 III, 294. katls jau pieviris, ist schon angesotten Für. I (unter katls ). Subst. pievirums, Zutat zu einer Speise B. Vēstn.

Avots: ME III, 311


pievīzēt

pìevīzêt, heruntermachen, anschwärzen Altenwoga: lai šī viņas vīru neduomājuot vis kâ pievīzēt Janš. Dzimtene 2 I, 378.

Avots: ME III, 311


piezavēt

pìezavêt, tr., zaubernd, mit Hilfe von hingelegten Zaubermitteln an sich fesseln: laikam ies nuolikt kādas zavatas tiem pašiem Stīpnieka dē̦liem . . . , lai tuo vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. (Rute) gribēs kādu puisi sev piezavēt Ebenda.

Avots: ME III, 312


piezemdēt

pìezemdêt, sich mit Schlamm füllen: piezem̂dējis 2 , piesūnuojis valks Janš. Dzimtene 2 II,144.

Avots: ME III, 312


piķieris

piķieris, der Pikör: pa ... sē̦tām jādīja apkārt p. un mežsargi Janš. Dzimtene II, 45.

Avots: EH XIII, 231


pīkstēt

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231


pīkt

pīkt C., Lis., Gr.-Buschhof, pīkt 2 Bl., Lautb., Behnen, Ruj., pikt 2 Kr., KL, Golg., -kstu, -ku (li. pỹkti), zornig, böse werden: negribēja pīkt pēc miera nuoslēgšanas MWM. XI,170. sākusi tik pīkt un kunkstēt Duomas II, 31. Refl. -tiês (mit ĩ Līn.), zürnen Ahswikken, Wain., Gramsden: pīkstuos gan uz ... sieviņu Kundziņš Kronv. 229. (sievas) pīkās un pukuojās par tādu nekaunīgu izturēšanuos Janš. Dzimtene 2 I, 300. citas pīkdamās un īgdamās sēdēja kaktā vientules, puišu neievē̦ruotas V, 427. Zu pikts.

Avots: ME III, 231


pilntiesīgs

pil˜ntìesîgs* vollberechtigt: pilntiesīgs pilsuonis. Subst. pilntiesîgums, die Vollberechtigung: sapulces pilntiesīgums Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 216


pilsgruvas

pilsgŗuvas, = pilsdrupas: līdzīga ve̦cu pilsgŗuvu drupu kaudzei Janš. Dzimtene 2 I, 220.

Avots: ME III, 217


pīnains

pīnains, geflochten: pīnaiņi kukuļi Janš. Dzimtene 2 III, 166.

Avots: ME III, 232


pince

II pince: mana pincīt! (Kosename für eine weibliche Person) Janš. Dzimtene III, 14.

Avots: EH XIII, 234


pincka

piñcka, ‡

2) pinckas, = pañckas 1 (?): aizbē̦guši ar visām savām grabām un pinckām Janš. Bandavā I, 7 (ähnlich Dzimtene II, 364).

Avots: EH XIII, 234


pinka

II piñka Dond.,

1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;

2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?

Avots: ME III, 219


pintiķība

piñtiķĩba "Mangel an Ernst": Anlīze, kas skruoderi viņa ... ākstības un pintiķības dēļ maz varēja ieredzēt Janš. Dzimtene 2 I, 98.

Avots: ME III, 221


pīpēt

pĩpêt, -ẽju, auch pîpât, -ãju, pĩpuôt,

1) rauchen, schmauchen:
Sprw. labs pīpē̦tājs - labs ragulis. nepīpēja tabaciņa BW. 22945;

2) dampfen, qualmen:
tik sen nee̦smu ēdusi ce̦ptus rāceņus. un drīzi būs gatavi , -daži jau pīpuo Janš. Dzimtene V, 182.

Avots: ME III, 233


pirkstāne

pirkstāne: auch (mit â 2 ) Dunika, OB., Rutzau; adīja pirkstanes Janš. Dzimtene IV, 306 (ähnlich Līgava I, 67).

Avots: EH XIII, 236


pirmāks

pirmâks, ‡

2) = pìrmâk 1 (mit ir̂ 2 ) Schrunden n. FBR. XIII, 104: p. šķūni uztaisīs Frauenb. pirmaks palē̦ni, bet tad ar˙vien ātrāki Janš. Dzimtene IV, 223. In Rothof dafür piêrme̦ks 2 ("vorhin"),
aus *pirmākis?

Avots: EH XIII, 237


pīte

II pîte 2 , eine Scherbe Wandsen, ein Fetzen: grib pavāru samalt pītes LP. V, 221. es tavu ce̦puri saplesīšu sīkās pītes Janš. Dzimtene 2 II, 276. Vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 235


piukšēt

piûkšêt 2 Līn., piukšķêt, piûkstêt 2 Ahs., -u, -ēju, schreien (vom Laut, den Schnepfen und andere Vögel von sich geben) U.: dzirdēja paipalu mātīti klusi piukšķam Janš. Dzimtene 2 I, 49.

Avots: ME III, 229


plašuks

plašuks, ein weiter Mantei, ein weites, nicht anliegendes Kleidungsstück überhaupt: lielais plašuks plandījās viņam ap gariem stilbiem Druva III, 727. viņš arī šādā ve̦cā plašukā varēja labi nuojaust viņas braši daiļuo, spēcīguo augumu Janš. Dzimtene V, 321. Wohl zu plašķis. (mit š statt šķ nach plašs?).

Avots: ME III, 321


platbikse

platbikse, platbiksis Ahs., ein Frauenzimmer De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 482: varē̦tu atbraukt pilns ve̦zums precinieku, bet viņu vietā atvažuo tik viena platbikse Janš. Dzimtene 2 II, 29.

Avots: ME III, 321


platzarains

platzaraîns, weitverzweigt, mit breiten Asten: platzarains uozuols. platzaralnās ābeles pavēnī Janš. Dzimtene 2 I, 221.

Avots: ME III, 323


plaudeniski

plaũdeniski, Līn., Gold., Adv., auf der flachen Seite, auf dem Bauche liegend: apgāž bišu kuoku plaudeniski LP. V, 22. siles galā gulējuse plaudeniski kaŗuote V, 92. viņš bij plaûdeniski 2 nuolicies gulēt Naud. plaudeniski izlaidies nezvē̦rs MWM. v. J. 1896, S. 745. ja glābējs pats grib nuokļūt pie slīcēja, tad tam jāšļūc plaudeniski Arstn. kalend. II, 94. nuokrizdami viens plaudeniski, uotrs čūreniski Janš. Dzimtene 2 II, 301; vgl. plaudus.

Avots: ME III, 323


plauka

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas 2 Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas 2 Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku 2 Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324


plaukšas

plaûkšas 2 Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt 2 Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt 2 Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326


plaukts

plàukts Wolm., Serbigal, plaûkts 2 Līn., Salis, Ruj., AP., plàukts 2 Preili, Nerft,

1) der Sims, das Regal, Repositorium, ein Ablegebrett an der Wand:
Sprw. kas uz plaukta meklē, pabe̦nķē atruod. nuokrist kâ nuo plaukta. tuo dzirduot, tie nuokrita kâ nuo plaukta (fielen aus den Wolken) Alm. - pie bē̦rniem maize augstā plauktā A. XI, 476. pirmuo gadu, bāleliņi, ciemuoties nenākat: pirmao gadu man maizīte augstajā plauktiņā! BW. 26722;

2) Verschlussbrett des Klotzbienenstockes
Bielenstein Holzb.;

3) die Scheibe unter dem Wagenkorbe, die auf der Achse ruht und durch welche der Bolzen geht
Biel. n. U.;

4) plaukta gre̦dze̦ns, gredze̦ns ar plauktu St., Ring mit einem platten Kopf, ein Siegelring;
es jums uzdāvināšu... plaukta gre̦dze̦nu ar jusu vārdu Janš. Dzimtene V, 101. Kontaminiert ans plauks III (vgl. plaûkt I) und plauts?

Avots: ME III, 326


pledināt

pledinât, (die Flügel) bewegen: gailītis spārniņus vien pledināja RKr. XVI, 195. strazds... spārniņus pledinādams krakšķina Janš. Dzimtene V, 218: kur tu savus platus spārnus pelcītē pledināsi? BW. 11746, 1. Refl. -tiês, sich unsicher od. unruhig hin und her bewegen Gold., flattern: putns pledinās ar spārniem Wirginahlen, Dubenalken. ja tas (= strazds) ar vienu vienīgu nagu iekuļas duklās, tad tas nemituoši pledinājas, lai atsvabinātuos U. b. 109, 51. zivtiņa pledinās Wirginahlen. lai (bē̦rns), ruokām pledinādamies, neizplē̦stu ģīmīti JK. VI, 26. viņš de̦rē̦tu tikai uz sava zemes stūrīša, cituos apstākļuos viņš pledinātuos Balss. Nebst pledinêt (und wohl auch plidinât) wohl von einer Wurzelform pled(h)-; woneben plet- in ahd. fledarōn "flattern" und plesd(h)- in li. plezdė´ti "flattern" (aus pled(h)- und ples- in le. ple̦sa II?).

Avots: ME III, 333


pļerga

pļẽ̦rga, mit Verachtung von einem Mädchen gesagt, das schlaff ist oder eine unschöne Stimme hat: es tādu pļē̦rgu pruotu turētgruožās Janš. Dzimtene V, 364; pļē̦rga "jem., der. lässig und ungern; arbeitet"

Avots: ME III, 370


plēšas

plẽšas,

1) auch plēši L., U., der Blasebalg, der Balg an einem Musikinstrument
(am Dudelsack Bielenstein Holzb. 728 [aus Subbat] mit Abbildung): plēšas pūst LP. IV, 8;

2) Demin. plêšiņas Lautb., die Strassenharmonika
U., Seibolt MWM. VI, 643, Dok. A.: viens spēlēja plēšiņas, bet citi zaļā maurā dejuoja Janš. Dzimtene V, 45. Zu plèst.

Avots: ME III, 341


plēvspārnaiņie

plēvspā`rnaiņie* kukaiņi Konv. 2 2066, plēvspā`rņu kukaiņu dzimta Konv. 1 248, Hymenoptera.

Avots: ME III, 342


pleznāties

ple̦znâtiês, -ãjuôs,

1) die Füsse gleichsam rudernd hin und her bewegen
Dond., Wandsen: zuosis . . . bēga . . . ar kājām ple̦znādamās Janš. Dzimtene 2 II, 290;

2) flattern:
ja vista vai kāds cits putns nevar uz priekšu paiet, tad tas ple̦znājas Neuhausen, Neuenb.

Avots: ME III, 338


plidināt

plidinât, (die Flügel) bewegen: vistiņa spārniņus vien plidināja RKr. XVI, 195; FBR. VII, 70; sich baden (von Gänsen und Enten) U. Refl. -tiês, hin und her fliegen (vgl. lidināties): pie luoga plidinājas mušu bars Apsk, v. J. 1903, S. 68. (mušas) lidinās un plidinās gar ē̦kas sienmali Janš. Čāp. 19. viņš plidinās kâ vēja vanaģelis, skriedams ūbelim pakal Janš. Dzimtene 2 I, 346. Vgl. pledinât.

Avots: ME III, 343


plocis

I pluocis,

1) "staigna vieta pļavā" Gold. n. Etn. IV, 166, pluôcis 2, eine moorige, sich bewegende Stelle Ahs.; pluõcis, ein Torfmoor Hasenp., eine sumpfige und unfruchtbare Stelle Lautb.; als Sumpfnamen: pluocis Lvv. II, 103, 116, pluõcis II, 5, 9, pluoču purvs II, 119, pluôču 2 purvs II, 47;

2) ein (leerer) Fleck, die Lichtung:
ābuoliņa laukā lieli pluõči, kur nav ābuoliņa Dond. viņi izkļuva kāda prāvāka klajumā - kāda pluocīša malā Janš. Dzimtene V, 408. Aumalis kādā pluocī ieraudzīja... briežu pāri I 2 , 159;

3) eine (Sumpfwiese Bassen) Wiese
- pluocis Lvv. II, 132, 133, 142, (liel)pluocis II, 148, pluõcis II, 16, 95, pluoči II, 118, pluõču pļava II, 122, pluoce II, 22, pluõces II, 93, 97. pluocis "ciesaiņa aramzeme" Matkuln, "apars" Walgalen, "nuozē̦lusi zeme laukā" Selg. n. Etn. IV, 166; ein Hümpel im Sumpf Kr. Talsen. - Vgl. auch die Gesindenamen Pluõcis Lvv. II, 11, 22, Pluôcis 2 II, 44, Pluõči II, 11, Pluôči 2 II, 107, 109, 115, 138, 148, Pluôcleiši 2 II, 103 und Pluõcenieki II, 101. In der Bed. 1 (und 3?) etwa (mit ō-Abtönung) zu plācis II; in der Bed. 2 zu plankums?

Avots: ME III, 363, 364


pludmalis

pludmalis Nigr., plūdmalis, das Gestade; derjenige Teil des Strandes, welcher beim Sturm vom Wasser bespitlt wird, der Streifen zwischen detn Wasser und den Dünen Nigr.: salas bijušas bez mājām: kâ nuoskaluots pludmalis RA. jūŗa laužas dusmīgi uz plūdmali MWM. v. J. 1896, 745, gar plūdmali stiepjas kāpas ebenda 746. malā izgājuši, laivu atstāja tur˙pat pludmalī Janš. Dzimtene 2 III, 224. publika saradusies uz promenādi pa smalkuo, baltuo pludmaļa smilti IV, 155.

Avots: ME III, 354


pluncis

pluncis,

1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;

2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);

3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;

4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn 2 ) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 356, 357


plušķis

I plušķis,

1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;

2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene 2 III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;

3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.

Avots: ME III, 359


plūšus

plûšus, zur Verstärkung von plûst: kur tad tu tâ uz˙reiz izcēlies, it kâ plušus atplūdi? Janš. Dzimtene 2 I, 177.

Avots: ME III, 363


pluta

I pluta (li. plutà "die Kruste"),

1) das Fleisch
Oppek. n. U.: zirgs labs nuo plutas (oder: labā plutā Kreuzb.), gut von Luder U. mūsu zirgs arvien uzturas plutā, sieht immer wohlgenährt aus Tirs.;

2) Pl. plutas L., St., Bergm. n. U., die kahle (zarte, sanfte) Haut, die Kopfhaut
Ronneb.; eine dünne Haut! überhaupt; die Hautfarbe: griez matus nuost līdz plutai ("bis zur kahlen Haut")! Oppek. n. U. (oder: bis zum Fleisch?), Golg., Mar. sāka mazgāt kājas, ar patikšanu spaidīdama mīkstuo, sārtuo plutu V. Eglītis. ģīmja pluta bij iepe̦lē̦ka Blaum. viņi savā plutā sāk līdzināties iedzimtajiem A. v. J. 1899, S. 149. plutadas farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser;

3) plutas, Eingeweide
Depkin n. U., Mag. XX, 3, 220. Zu slav. plъtь "Fleisch, Haut". Wenn von der Bed. "Häutchen" auszugehen ist, wohl (vgl. Būga KSn. I, 276) nebst ai. plutá-ḥ "schwimmend" u. a. zur Wurzel von plevināt.

Avots: ME III, 359


pluzgināt

pluzginât, leicht rütteln ("purinât"): sieva meitenei šķirstīja un pluzgināja matus Janš. Refl. -tiês, hilflos zappeln, viegli purināties, plivināties: mati vien pluzginājās ūdenim pa virsu Janš. sievietis pluzginās saites galā Janš. Bārenife 62. pa egles zariem bruzdē̦dams un pluzginādamies kaut˙kas nuokrita zemē Janš. Dzimtene 2 I, 76.

Avots: ME III, 360


posa

II pùosa 2 Heidenfeld, PV., Saikava, (n. Fil. mat: 29) Kalz., = puoss 1 (in Heidenfeld auch - 2): kūpuošuos puosas gabaliņus Janš. Dzimtene III, 249.

Avots: EH II, 347