Paplašinātā meklēšana

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98

[aplekšêt, schmutzig werden in Serben, Lisohn, Saussen u. a.].

Avots: ME I, 100

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

‡ apsmekšêtiês Festen, ringsum schmutzig werden.

Avots: EH I, 115

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

atmiekšķenis, Tauwetter. Bers.

Avots: ME I, 178

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

aũlekši: viegli kâ jatnieks uz aulekšu zirga (auf einem galoppierenden Pferde) A. Brigadere Skarbos vējos 47.

Avots: EH I, 187

aũlekši, auch aule̦ki, (ein auf Grund des Adv. aulekšus gebildetes Substantiv), der Galopp, das Galoppieren: es dzirdu zirga aulekšus B. Vēstn.

Avots: ME I, 223

‡ àulèkšiem ² KatrE., = aule̦kãm: zirgs a. le̦c.

Avots: EH I, 187

aũlekšiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Sonnaxt.

Avots: EH I, 187

‡ aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene ² I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187

aũlekšuôt, intr., galoppieren, schnell laufen: tie aulekšuoja uz mājām RKr. XI, 78.

Avots: ME I, 223

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê ² ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa māliem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233

čiekšt "?": viņš rūcis, čiekšis un kvakšinājis kâ teter,i Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 417

‡ ciekšu "kamē̦r". Aus ciêk + šu II?

Avots: EH I, 276

‡ drekšêt, krachen Ungurmuiža: kuoks lūstuot drekš.

Avots: EH I, 332

dùrvprìekša: duŗpriekša Dond.

Avots: EH I, 344

dùrvprìekša, durpriekša, der Raum vor der Tür MWM. VI, 123: kas tur mirdz Jāņa tē̦va durpriekšā BW. 32603.

Kļūdu labojums:
32603 = 32613, 4

Avots: ME I, 521

‡ ecekša BW. 12907, 2, Plur. ecekšas Salisb., ecekšas Seyershof, eceša Sonnaxt, eceža Sonnaxt, Strasden, Plur. ecežas Wainsel n. FBR. XIV, 86, Linden in Kurl., die Egge.

Avots: EH I, 366

ê̦kš, Interj. [zu Kindern über Schmutziges], etwa: pfui! U., C.

Avots: ME I, 573

‡ elekšņis (für *eleksnis nach den Kasus mit lautgesetzlichem elekšņ-) Pilda n. FBR. XIII, 44, Zvirgzdine, = èlksnis.

Avots: EH I, 367

ìeaũlekšuôt, herein -, hineingaloppieren: zirgs ieaulekšuojis sē̦tā.

Avots: ME II, 2

[* ieiekše̦n, erschlossen aus hochle. ieieške̦n, ieieškin Bers., = iekritin.]

Avots: ME II, 22

‡ ieiekše̦ns Ar., PV., Stelph., = iekrite̦ns: trauks ie. vien bij ar kartupeļiem.

Avots: EH I, 516

ìekrekšķêtiês (unter ìekrekstêtiês): Made... bailīgi iekrekšķas (sagt räuspernd?) A. Jansons Latvis, № 3642.

Avots: EH I, 522

iekš, Praepos., in, innerhalb, regiert vorzugsweise den Gen., verbreitet auf Kosten des Loc. ohne Präposition: iekš mājas, im Hause, iekš ūdens, im Wasser. iekš vienas ciešanas vien ir dzīvuojis Blied n. Mag. XIII, 1, 7. es uzaugu ar tautieti, iekš vienām ruobežām BW. 9397, 2 var. es iekš ļaužu valuodām BW. 8456, 1, ich bin ins Gerede der Leute geraten. saka, ka Jē̦kabs iekš tē̦va e̦suot, dem Vater ähnlich sei U. - Dial. auch adverbial (als Verkürzung von iekšā) gebraucht: nāc iekš! Appricken. tas krita bezgala suodībā iekš Dünsb. Par. 6. [Vgl. Le. Gr. § 531.]

Avots: ME II, 30

ìekša,

1): te ir maza iekša, da ist wenig drin
Für. I. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 47 f.

Avots: EH I, 523

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

‡ iêkšam ² Schrunden n. FBR. XllI, 104, Adv., = iekšām.

Avots: EH I, 523

ìekšām, Adverb, = iekšā, mit Verben der Bewegung verbunden: lika kaŗavīrus iekšām tiem I Mak. 9, 51. Dafür jetzt iekšā.

Avots: ME II, 31

iekšan,

als Adverb u. Präp., in, drinnen:
tas, kas iekšan ir, atbildē̦dams būtu sacījis Luk. 11, 7. mūsu tē̦vs iekšan (exkan) debes Kat. v. J. 1586. In Schlehk iêkše̦n ² . Dafür jetzt iekšā, iekš.

Avots: ME II, 31

ìekšaudi: auch Frauenb., Siuxt, Sing, iêkšaûds ² Salis n. FBR. XV, 62: vilce̦na dzija labāka iekšaudiem Siuxt. ar linu me̦tiem un vilnas iekšaudiem Janš. Līgava I, 928.

Avots: EH I, 523

ìekšaudi [Salisb., iêkšaûda ² Dond.], der Einschlag (beim Weben): [šķēriņš jau ir, bet iekšaudas trūkst Dond.].

Avots: ME II, 31

ìekšbaznīca, das Altarchor AP.

Avots: ME II, 31

ìekšdar̂bs "innere Arbeit": saimniecei ziemā vairāk iekšdarbu nekâ ārdarbu Sassm.

Avots: ME II, 31

ìekšdrẽbe, die Innenseite eines Kleidungsstückes: iekšdrēbi varēja redzēt cauri Niedra.

Avots: ME II, 31

ìekšdur(v)is (nom. pl.), die Innentür.

Avots: ME II, 31

ìekšdur(v)is (nom. pl.), die Innentür.

Avots: ME II, 31

ìekšẽjs, innerer, innerlich, inwendig: iekšējas slimības; iekšēji nemieri.

Avots: ME II, 31

ìekšene, s. iekšiene.

Avots: ME II, 31

ìekšiene, auch ìekšene, ìekšiena, das Innere, Inwendige, die Innenseite: es iešu kalna iekšienē LP. VII, 485. zemes iekšiene,

1) das Innere der Erde,

2) das Binnenland.
ce̦pures iekšiene, die Innenseite der Mütze. savā iekšienē viņš sajutis daudzkārt izmisumu Vēr. II, 20.

Avots: ME II, 31

ìekšîgs: iekšīga vaina AP., Ramkau.

Avots: EH I, 523

ìekšîgs, s. iekšķīgs.

Avots: ME II, 31

iêkšis ² , ein lächerlicher Sonderling Katzd.

Avots: ME II, 31

ìekškabata MWM. VI, 645, eine Tasche an der Innenseite eines Kleidungsstückes.

Avots: ME II, 31

ìekšķĩgs, auch ìekšîgs, innerlich (von abstrakten Begriffen): mākslinieki cieš nuo iekšķīgas pretruņas MWM. XI, 195. [iekšķīgi ciest, seelisch leiden Salis.]

Avots: ME II, 31

ìekšķîgums ,* die Innerlichkeit Vēr. I, 1403.

Avots: ME II, 31

ìekškùoki, im Innern, inwendig irgendwo angebrachte oder befindliche Hölzer: [iekškuoki kublā alu daruot Jürg.]

Avots: ME II, 31

ìekšlietas ,* innere Angelegenheiten; iekšlietu ministrija, das Ministerium des Innern.

Avots: ME II, 31

ìekšluôgs, das Vorfenster: mēs liekam iekšluogus jaunā mēnesī Kaudz. M.

Avots: ME II, 31

ìekšmala, der innere Rand.

Avots: ME II, 31

[ìekšmeîta Dond., eine Magd, die innerhalb des Hauses zu arbeiten hat.]

Avots: ME II, 31

ìekšnieks ,* der Insasse: daži nuo laivas iekšniekiem pazuda ūdenī Laubt.

Avots: ME II, 31

ìekšpasaũle ,* die innere Welt: līdzeklis, ar kuo izteikt savu iekšpasauli MWM. XI, 164.

Avots: ME II, 31

ìekšpilsē̦ta, die innere Stadt: Rīgas iekšpilsēta.

Avots: ME II, 31

ìekšpus, Präp. mit d. Gen., innerhalb: ieraudzījuši iekšpus mūŗiem baznīcu LP. VII, 1141.

Avots: ME II, 31

ìekšpuse: pūra iekšpusē BW. 16631, 2.

Avots: EH I, 523

ìekšpuse, das Innere, die innere Seite: Sprw. balts kâ speltes iekšpuse. iekšpusē silts, ārpusē salst (Rätsel).

Avots: ME II, 31

ìekšpusniẽki, die innerhalb einer Räumlichkeit oder Organisation Befindlichen (im Gegensatz zu den Auswärtigen, ārpusnieki): iekšpusnieki veļ vainu cits citam virsū Kundziņ Kronw. 164.

Avots: ME II, 31, 32

ìekšrija, die Korndarre, das Darrhaus: starp nuojumu un piedarbu atruodas iekšrija, kur zāvē labību Etn. III, 103.

Avots: ME II, 32

‡ ìekšsiêna, die Innenwand, Zwischenwand.

Avots: EH I, 523

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. ² 1893.

Avots: ME II, 32

‡ iekšums "?": tāds smejas par ... bagātiem un vare̦niem, kas galvas iekšumu ne allaž labi valkā Stender Auzan Ern. 1802, S. 8.

Avots: EH I, 523

ìekšup, nach innen Ar.

Avots: ME II, 32

ìekšzeme ,* das Inland: iekšzemes ziņas.

Avots: ME II, 32

ìekšzemnieks, der Inländer: tirdzniecību valdība aizsargājusi iekšzemniekiem Konv. ² 1437.

Avots: ME II, 32

‡ ìemekšît verprügeln Seyershof: ie. suni.

Avots: EH I, 529

ìemîkšķêt, ìemîkšêt, ìemîkšķinât, tr., ein wenig weich machen Spr.

Avots: ME II, 46

ìemiêkšķêt, tr., einweichen: zirņus.

Avots: ME II, 46

iẽprìekš, iẽprìekšis, iẽprìekšu n. U. auch iepriekšā, voraus, vorher, voran, zuvor: viņš pasludināja laimīgas dienas iepriekš LP. VI, 492. pazīdams jūsu nuopietnību jau iepriekš pareģuoju, ka... Seib. Marta nāk kalpuonei iepriekšis Seib.

Avots: ME II, 53

iẽprìekšẽjs, vorläufig, vorhergehend: precībās gāja allaž jaunā mēnesī agri nuo rīta bez kādas iepriekšējas paziņuošanas BW. III, 1, 25. jāspeŗ iepriekšēji (vorbereitend) suoļi Vēr. I, 7. iepriekšējās (apriōras) spējas MWM. X, 150.

Avots: ME II, 53

ìerekšķêtiês, eine kurze Zeitlang grunzen: viena (cūka) ierekšķējās uz saviem sivē̦niem Rīg. Av.

Avots: ME II, 57

‡ izliẽkšķêt Frauenb., mit einer Wurfschaufel (Spreu u. a.) hinauswerfen.

Avots: EH I, 463

izliekšķêt, auslecken: tu jau viens pats visu pienu nuo telēķa izliekšķēsi Bers.

Avots: ME I, 765

izplekš(ķ)êt, ‡ Refl. izplekšķêtiês Erlaa, = ‡ izplekstêtiês.

Avots: EH I, 472

izplekš(ķ)êt, tr., ausschwatzen, aussprengen: izplekšējis ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. citu priekšā tuo izplekšķēt Alm.

Avots: ME I, 782

‡ izpļekšêt Frauenb. "(dummes Zeug) ausplappern".

Avots: EH I, 474

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izplekš(ķ)êt, ‡ Refl. izplekšķêtiês Erlaa, = ‡ izplekstêtiês.

Avots: EH I, 472

izplekš(ķ)êt, tr., ausschwatzen, aussprengen: izplekšējis ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. citu priekšā tuo izplekšķēt Alm.

Avots: ME I, 782

[izplìekšt ² dzelzi Warkh., das Eisen schmiedend flach schlagen.]

Avots: ME I, 783

ķekšaîns, hakenartig, mit haken versehen: lieliem ķekšainiem vārdiem Druva II, 523.

Avots: ME II, 361

ķe̦kši, die Hechel: agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapts un tad tik vēl klāt palikušās uz susekļa. Duobeles apgabalā šuo susekli sauc par ķēkšiem Etn. III, 89.

Avots: ME II, 373

‡ *ķekšuôt, zu erschliessen aus apķekšuôt.

Avots: EH I, 694

‡ klekšis Rutzau, ein altes, abgenutztes Taschenmesser mit wackeliger Klinge. Vielleicht mit kur. e aus i, vgl. klikšķis 1.

Avots: EH I, 614

‡ klekšķi Saikava, = klešķi I.

Avots: EH I, 614

klẽtsprìekša, ein unter den vorragenden Sparren vor der Klete befindlicher gedielter Raum zur Aufbewahrung verschiedener Hausgeräte: paladziņu vien atradu klētspriekšā saluocītu BW. 27073.

Avots: ME II, 225

[kņekšķis Wid., ein weinerlicher Mensch.]

Avots: ME II, 252

krâsprìekša, krâsnprìekša od. krâsns prìekša, der Raum vor dem Ofen.

Avots: ME II, 268

krekšêt (unter krekstêt),

1): auch Orellen n. FBR. XI, 44, Rutzau, Salis, Segew.; krekšēja kâ rauduve e̦ze̦ra niedrās Jauns. Neskaties saulē 23. nuo vēja mājai visas spāres sāk k. (krachen)
Warkl.

Avots: EH I, 648

krekšķîgs, hüstelnd: krekšķīgi smieties Vēr. I, 1348.

Avots: ME II, 272

krekšķinât, krekšinât, intr., freqn., dem., wiederholt ein wenig sich räuspern, hüsteln, krächzen: pūce krekšķināja Vēr. II, 4, bē̦rns krekšinājis BW. I, 183.

Avots: ME II, 272

krekšķis (unter krekstis), ‡

3) "der Unwohlseiende, der Unpasse, der mit seiner Gesundheit heruntergekommen"
Spiess (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 648

krekšķis, jem., der oft hüstelt Burtn.; s. auch krekstis.

Avots: ME II, 272

kvekšķinât, kvekšinât, intr., freqn., demin., wiederholt ein wenig bellen: kvekši kvekšķināja (Var.: kvekšināja) BW. 31097.

Avots: ME II, 352

kvekšķis: kauca kvekšķi (Jagdhunde) Brigadere Skarbos vējos 210. ve̦lns ... palika par kvekšķi Pas. III, 397; ein nicht grosser, beständig bellender Hund Sonnaxt.

Avots: EH I, 689

kvekšķis, s. kveksis.

Avots: ME II, 352

kvẽkšķis, der Schreihals ; kas kvēkšķ Kand.

Avots: ME II, 353

‡ lẽdzekšlapas Seyershof, eine gewisse Waldpflanze.

Avots: EH I, 736

lekša, ‡

4) = lêkša 1, ein zusammengebaltter, verklebter Klumpeu (z. B. von Mist oder feuchter, verschimmelter Saat) Frauenb.; ‡

5) = lêkša 2 Frauenb.

Avots: EH I, 732

lekša,

1) ein wohlgemästetes Schweinchen
Mar. n. RKr. XV, 123;

[2) der Schmutz, das Unsaubere
Wid.;

3) ein unsauberer Mensch
Wid. - In der Bed. 1 wohl zu le̦kns, in der Bed. 2 u. 3 wohl zu le̦ka I. Vgl. auch lêkša.]

Avots: ME II, 448

lêkšains, lêkšķaîns, lêkšņaîns, voller Klumpen, Strähnen: mitrs siens lēkšņains C. viņš ieraudzīja viņu gluži apsnigušu ar lēkšķainuo, mīkstuo marta sniegu A. XII, 341.

Avots: ME II, 458

[lekše Lis., = lêkša 1: guovīm sānuos ir lekšes.]

Avots: ME II, 448

[lekšêt,

1) unsauber machen, verunreinigen
Wid.;

2) = lêkšêt II Lis., Ruj.]

Avots: ME II, 448

[I lêkšêt Trik. "langsam gehen".]

Avots: ME II, 458

[II lêkšêt, zu einer lêkša 1 werden: aitai vilna sāk lēkšēt PS., Wolm.]

Avots: ME II, 458

‡ ļekšêt PV., = ļekstêt.

Avots: EH I, 770

‡ ļekšīgs PV., geschwätzig.

Avots: EH I, 770

lekšis, s. unter lêkša.

Avots: ME II, 448

‡ ļekšis PV., ein geschwätziger Mensch.

Avots: EH I, 770

‡ ļekšīte NB. "= pļērpe ["?"]".

Avots: EH I, 770

lekšķe, s. lešķe; [vilnas lekšķe Jürg., = lêkša 1.]

Avots: ME II, 448

[lekšķêt Bers., = lekšêt 2.]

Avots: ME II, 448

lekšķis: auch Grawendahl, Prl.

Avots: EH I, 732

lekšķis, der Fasler, Schwätzer Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 448

lekšņa, Schneeflocke: ar lielām lekšņām snigt Etn. IV, 130. Vgl. lêkšņa.

Avots: ME II, 448

‡ lekšuos AP., im Galopp.

Avots: EH I, 732

‡ lekšus Siuxt, = lèkšu(s): l. nuo ratiem ārā.

Avots: EH I, 732

liekš (unter lìekšus): tad ir liêkš ² jākurina AP. es dažreiz l. aizgāju turp un apskatījuos ebenda. kāds par tuo l. piemakšātu P. W. Šis ar mani tiesāties? 17.

Avots: EH I, 753

I lìekša ² ,

1): auch (mit iẽ ) Frauenb.; viņam kājas kâ liẽkšas (von grossen Füssen)
ebenda.

Avots: EH I, 753

I lìekša ^2, liẽkše Lesten,

1) [liẽkša Bl., Autz], die Worfschaufel
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 512] Lub., Blied., Neuenburg;

2) jumiķa liekša, ein Schlägel des Dachdeckers
Bielenstein Holzb. 21.

Avots: ME II, 496

[II liekša Bers. "ein überflüssiger (lìeks) Mensch."]

Avots: ME II, 496

‡ III liekša (?) Warkl. "ein Lügner".

Avots: EH I, 753

liekšere (unter liẽkšķere): auch (mit ìe ² ) Linden in Kurl., (mit iê ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 753

liekšêt, ‡ Refl. -tiês, ekeln, zuwider sein: tauki ēdieni man liêkšas Wolmarshof. tas (scil.: ve̦lns) vazās tavas iekšas, tâ ka tev pašam liekšas Dziesmu grām. v. J. 1867, 650.

Avots: EH I, 753

liekšêt, liekšķêt, -u, -ẽju, übel werden: tikmē̦r ēdu, kamē̦r sāka liekšēt Burtn.; [s. auch apliekšêt].

Avots: ME II, 496

‡ liekši Celm., = lìekšus.

Avots: EH I, 753

‡ liẽkšiņa Frauenb., ein Brettchen, an das die Flachstocke (kuodeļa) befestigt wird: uz liekšiņu uzsprauž vērpjamuos linus.

Avots: EH I, 753

liẽkšķere: auch Siuxt, (mit ìe ² ) Saikava, (mit ie) Schnickern, Stelph.: ābelskuoka liekšķerīti BW. 32059, 1.

Avots: EH I, 753

liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere ² Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. ² 270 und Boisacq Dict. 581].

Avots: ME II, 496

‡ liekšķeris Dobl. n. BielU., die Worfschaufel.

Avots: EH I, 753

[* liekšķêt, zu erschliessen aus izliekšķêt.]

Avots: ME II, 496

liekšķis (unter liẽkšķere): die Worfschaufel (mit iẽ ) Iw.

Avots: EH I, 753

‡ liêkšt, -šu Warkl. "lügen" (?).

Avots: EH I, 753

liekšu (unter lìekšus): tecinādami katrs vienu zirgu l. līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136.

Avots: EH I, 753

‡ liêkšus ² Frauenb., Adv zur Verstärkung von lìekt: l. liekt kuoku, zaru.

Avots: EH I, 753

lìekšus, lìekšu, liekš, darüber hinaus, extra: bez kārtējā ēdiena viņš dabuon liekšus ēst C. par agru sāk maziņajiem liekšu piešķirt vēl citu barību A. XIII, 33. zināms, par tuo liekš aizmaksā Baltp. Von Müller auch ein Adjektiv liekšs gebildet, überzählig, privat: liekšiem jeb privātiem darbiem apkŗauts.

Avots: ME II, 496

‡ mekša Seyershof,

1) ein Maischholz
(meñte);

2) ein alter Löffel mit abgebröckeltem Rand.

Avots: EH I, 797

mekše,

1): "abru maiškis" Wolmarshof; ‡

2) eine hölzerne Schaufel; deren eine Seite gekerbt ist und die man beim Dachdecken zum Glätten des Strohs benutzt
Orellen.

Avots: EH I, 797

mekše [Ronneb.], mekšere, das Maischholz L., Smilt., eine hölzerne Schaufel Burtn.: me̦du ņē̦muši tikai ar kuoka mekšītēm Etn. II, 123. kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mekšerīti (Var.: mieturīti) BWp. 3049.

Avots: ME II, 594

mekšêt: "negaustgi ēst" Ermes; Trik., Zögenhof.

Avots: EH I, 797

mekšinât Seyershof; im Munde hin und her bewegen, kauen.

Avots: EH I, 797

I mekšis Orellen; = mekše ‡ 2.

Avots: EH I, 797

‡ II mekšis Sermus "jem., der überallhin geht und vielleicht heimlich etwas sucht" (ein Schnüffler): kâ m. bāž de̦gunu, kur nevajag.

Avots: EH I, 797

‡ *mekšît, zu erschliessen aus ‡ iemekšît.

Avots: EH I, 797

mukšķene [?], eine dem Vogelgras ähnliche, an morastigen Stellem wachsende Pflanze mit weissen Blüten Apšciems.

Avots: ME II, 663

mekšķêt, ‡

2) "ar mešķi ārā vilkt vai meklēt" Salis.

Avots: EH I, 797

mekš(ķ)êt, -ẽju, tr., schaufeln, einhauen: viņš tagad vare̦ni mekšķē biezputru Paul. Refl. -tiês, sich mit dem Schaufeln, Mischen abgeben, pantschen: tiesājamais jau gadus 10 mekšējas ar sviestu B. Vēstn.

Avots: ME II, 594

mekš(ķ)êt, -ẽju, tr., schaufeln, einhauen: viņš tagad vare̦ni mekšķē biezputru Paul. Refl. -tiês, sich mit dem Schaufeln, Mischen abgeben, pantschen: tiesājamais jau gadus 10 mekšējas ar sviestu B. Vēstn.

Avots: ME II, 594

mekšķinât, intr., meckern: kaza mekšķināt MWM. VI, 306. [Zu li. mekénti, klr. -? -, mhd. mechzen "meckern".]

Avots: ME II, 594

mekšķis, =

1) mekše;

2) ein korpulenter Mensch, auch ein gemästetes Schwein
Selsau.

Avots: ME II, 594

miekšẽ̦ns, = miekšis

2.

Avots: ME II, 652

miekšêt,

1): pupas (acc.) miêkšē ² (= mērcē) dienas divas AP.; 3): sievu m. (schlagen)
Pas. III, 43; ‡

5) = mìrkt Seyershof: kar[tu]pelis miêkšē ² un laiž slapju puvumu, slapjā vietā būdams.

Avots: EH I, 824

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt ² Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. ² 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

miekšis,

3): "gļē̦vs cilvē̦ks" (mit iê ² ) AP.

Avots: EH I, 824

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis ^2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis ^2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis ² (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

miekšķē̦ns = miekšis

2.

Avots: ME II, 652

miekšķêt,

1): m. (mit iê ) pastalas Erlaa. nu lij spēcīgi, nu miêkšķē zemi ebenda; ‡

5) viel essen:
kad izstrādājas, tad ar miêkšķē Erlaa.

Avots: EH I, 824

[miekšķêt Fest., Mitau, = miekšêt

1: sakaltušas pastalas miekšķē; s. auch miekšêt.]

Avots: ME II, 652

miekšķiņš, ein kleineres Brot, welches aus dem zusammengeschabten Reste des Teiges gebacken wird.

Avots: ME II, 652

miekšķis, s. miekšis und miešķis II.

Avots: ME II, 652

[ņekšķêt "hungernd grunzen": sivē̦ni ņekšķ (sic!) Mesoten.]

Avots: ME II, 897

nenùoliekša, comm., der (die) Missg"unstige, Neidische: kāds tu esi nenuoliekša! ne mazākā prieka tu viņam negribi atvēlēt Purap. nenuoliekša viņas labumu nuoskadīs Pur.

Avots: ME II, 724

[niekšķis Manz. GL. 179, = nieks.]

Avots: ME II, 751

nùoaulekšuôt, ‡

2) eine bestimmte Strecke od. eine gewisse Zeitlang galoppieren:
kādu jūdzi nuoaulekšuojuši Janš. Mežv. ļ. I, 290.

Avots: EH II, 30

nùoaulekšuôt, nùoàuļuôt, intr., ab -, weggaloppieren: viņš nuoaulekšuoja pēc ārsta B. Vēstn.

Avots: ME II, 758

[nùobrekšķêtiês bē̦rnu, ein Kind viel (bis zur Erschöpfung) schreien lassen Dunika.]

Avots: ME II, 765

[I nùodrekšķêt "schmutzig werden" Serben; beschmutzen": n. bikšu galus ar dubļiem Bers.; wohl auf d. Dreck beruhernd.]

Avots: ME II, 776

II nùodrekšķêt: "nuobrīkšķēt" Ungurmuiža.

Avots: EH II, 40

II nùodrekšķêt ["- nùočīkstêt" Talsen]: rati nuodrekšķēja A. VIII, 1, 202; [Autz.; kaķis apgāza traukus, ka nuodriksnît".].

Avots: ME II, 776

III nùodrekšķêt, ‡ Refl. -tiês Dricēni "nuonē̦sāties": nuodrekškējusies drēbes mala. Oder zu nùodrekšķêt 1?

Avots: EH II, 40

‡ nùokrekšêt Warkl., einmal knacken (krachen): man visi kauli nuokrekšēja.

Avots: EH II, 55

nùokrekšķinât (unter nùokrekstêtiês ), Refl. -tiês: Tīcans nuokrekšķinājās Ciema spīg. 14.

Avots: EH II, 55

‡ nuolekšât Frauenb. "beschmutzen": zeķes nuoleksātas vienuos dubļuos.

Avots: EH II, 61

nùolekšêt (unter nùolekšķêt ): auch Frauenb.

Avots: EH II, 61

nùolekšķêt, nùolekšêt, nùolekšuôt, nùolēkšêt, nùolēšķêt Etn. I 59, intr., sich mit Schmutz bedecken, schmutzig werden: nuolekšķējuse kâ muižu sieva Grünh. nuolēkšķējuse kâ viena lēkšķe Degl. ar nuolekšuotām ausīm MWM. X, 889.

Avots: ME II, 809

‡ II nùolekšuôt AP., hingaloppieren: zirgs da mājai vienuos lekšuos nuolekšuoja.

Avots: EH II, 61

nùomiêkšêt (unter nùomiêkšķêt): durchweichen - auch AP.

Avots: EH II, 69

nùomiêkšķêt, nùomiêkšêt, tr., durchweichen, abprügeln: nuomiekšēsim tam labi muguru! MWM. III, 104.

Avots: ME II, 821

‡ nuopekšinât N.- Schwanb., (mit e, sic!) Lems., Seyershof, Trik., nuopekšķinât Lieven-Bersen, = nùobradât 1: n. puķu duobes.

Avots: EH II, 73

nùoplekšêt,

2): auch N.-Peb,; nuoplekšējusi visa priekša ar netīrumiem Wessen.

Avots: EH II, 75

[nùoplekšêt,

1) schwatzend eine Zeit verbringen:
viņas tur visu vakaru nuoplekšēja C.;

2) schmutzig werden
C., Lis.]

Avots: ME II, 830

‡ nùoplekšinât,

1) glätten:
n. mīklu Luttr.; n. puķu duobes Ermes, Trik.;

2) niedertreten
N.-Peb., Serbig.: pīles nuoplekšina labību;

3) beschmieren:
nuoplekšināta ar tīru piķi Pas. IX, 464.

Avots: EH II, 75

nùoplekšķêt, ‡

2) = nùoplekšêt 2: nuoplekšķējušām, skrandainām drānām Poruks Raksti III, 2 (ähnlich Saul. Raksti III, 135).

Avots: EH II, 76

nùoplekšķêt, abtrampeln: zuosis labību nuoplekšķējušas [Nigr.]

Avots: ME II, 830

nùopļekšķêt, nùopļekšêt,

1) intr., sich beschmutzen, sich besudeln
Grünh.: nuopļekšķējuši sivē̦ni Poruk;

2) tr., beschmutzen:
nuopļekšē̦ts šinelis Zeif. III, 3, 44;

3) verschwatzen
Spr.: [n. visu vakaru Bauske].

Avots: ME II, 833

‡ nùoplekšķinât Grünh., = ‡ nùoplekšinât 3. Refl. -tiês ebenda, sich beschmutzen, schmutzig werden.

Avots: EH II, 76

nùopļekšķinât, nùopļekšinât, tr., intr.,

1) verplappern, verschwatzen:
sievas nuopļekšķināja ve̦se̦lu stundu nuo vietas;

2) eine Weile schnalzen:
puisis nuopļekšķināja lūpām Latv.

Avots: ME II, 833

‡ nùopriekša AP., der Raum unter dem Dach an der Vorderseite eines Gebäudes.

Avots: EH II, 78

nùosekšêt (unter nùosekšķêt), ‡ Refl. -tiês, beschmutzt werden Nötk.

Avots: EH II, 84

nùosekšķêt: nuosekšķējis, lange Zeit ohne Bad geblieben Vank.

Avots: EH II, 84

nùosekšķêt, nùosekšêt [Lis.], nùosešķêt, auch nuosekšt Tirs. n. RKr. XVII, 70, intr., beschmutzt werden: kur tu tads kâ sekšķis esi nuosekšķējis? Tirs. n. RKr. XVII, 70. ir gājis dienām un naktīm nuosekšējis līdz ausīm Niedra. ve̦cais izvilka nuosekšķējušu ādas maku. palags e̦suot nuosešķējis A. XX1, 46.

Avots: ME II, 844

nùosekšt (unter nùosekšķêt): bērniņš nuosekšis Schwanb.

Avots: EH II, 84

nùosmekšêt: auch Fest., Nötk.

Avots: EH II, 88

nùosmekšêt (N.-Peb., nùosmekšķêt Erlaa, sich mit Schmutz bedecken.] Refl. -tiês dass. Vīt.

Avots: ME II, 854

nùošmekšêt (unter nùošmekstêt): bē̦rns pa˙visam nuošmekšējis (nuosmulējies) AP., Vīt.

Avots: EH II, 97

‡ uolekšdrẽbe (mit "ùo") AP. "galvas lakats, kas šūts nuo puķaina kartūna: 6 uolektis kartūna pārgriež vidū pušu un gareniskās malas sašuj kuopā".

Avots: EH II, 743

[pamiekš(ķ)êt, ein wenig aufweichen (tr.): p. zirņus, âdu; lietus zemi pamiekšķējis Kl., Autz.]

Avots: ME III, 72

[pamiekš(ķ)êt, ein wenig aufweichen (tr.): p. zirņus, âdu; lietus zemi pamiekšķējis Kl., Autz.]

Avots: ME III, 72

[paplekšinât, ein wenig (mit der Handfläche) streicheln, glätten: kuo nu tik daudz kemmējies? paplekšini ar ruoku, gan būs labs! Burtn.]

Avots: ME III, 82

‡ II paplekšinât Wessen, eine Zeitlang schwatzen.

Avots: EH XIII, 163

pa˙prìekš, paprìekšu, pa priekši BW. 1381, papriekšām Luk. 9, 61, pa+priekšan 9, 59, Adolphi, zuvor, zuerst, anfangs: pa+priekš mani sveša māte me̦dus maizi ēdināja BW. 23360. es meitām labs puisītis, es pa+priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME III, 84

pa˙priekši (unter pa˙prìekš): es iešu p. (voran) Janš. Mežv. ļ. II, 531.

Avots: EH XIII, 164

paprìekšu (unter pa˙prìekš): "agrāk" Perkunen.

Avots: EH XIII, 164

pekša, ein Blasinstrument aus Holz A. v. J. I891, S. 752.

Avots: ME III, 194

‡ pekšêt, -u, -ēju, ein Schallverbum: a) vom Geschrei der Wildenten: pīle e̦ze̦rā sāka p. Saikava; b): sit jumtu, ka pe̦kš (inf. pe̦kšēt!) vien Seyershof.

Avots: EH XIII, 219

‡ *pekšinât, zu erschliessen aus ‡ nùopekšinât. Refl. -tiês "mit den Füssen trampeln" Seyershof: vistas pekšinājas pa puķu saknēm.

Avots: EH XIII, 219

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

pìemiekšêt, anfeuchten, feucht machen: circeņu vācele piemiekšē̦ta BW. 19280. pirmā vaina (sarkanais plankums) dziedējama, piemiekšējuot ūdenim ... uogles vai pęlnus BW. I,185.

Avots: ME III, 274

pìeplekšêt Wessen "piekalst".

Avots: ME III, 280

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

pìetriêkšt, (etwas Weiches) zerdrückend (damit) beschmutzen: p. istabu ar kartupeļiem Warkl.

Avots: ME III, 305

pìrtsprìekša, der Ort vor der Badstube Plūd. Rakstn. I, 113.

Avots: ME III, 228

plekša "pļāpa; mele": uz tādas plekšas jau nevar klausīties Wessen.

Avots: ME III, 335

plekšêt, -u, -ẽju,

1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;

2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;

3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;

4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė´ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.

Avots: ME III, 335

pļekš(ķ)êt, pļekšķinât, s. pļekstêt, pļekstinât.

Avots: ME III, 368

plekšîgs, schmutzlg: plekšīgs cilvē̦ks, apģē̦rbs Burtn.

Avots: ME III, 335

plekšinât,

1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;

2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.

Avots: ME III, 335

plekšis, plekšķis,

1) plekšis Fest., Smilt., Aps., Zaravič, ein Schwätzer:
mājas plekšis izplekšējis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 6;

2) plekšis, ein Schmutzfink
Smilt., Aps., Burtn.;

3) das Werkzeug zum Lehmschlagen
Lems. n. U., der Estrichschlägel Biel.

Avots: ME III, 335

plekšķenīca, plekšķenīce A. v. J. 1897, S: 522, die Schwätzerin, Plappertasche: tāda bija vedējīša, tāda bija ve̦damā: plekšķenīca vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841.

Avots: ME III, 335

plekšķêt, plekšķinâtiês, plekšķis, s. plekšêt., plekšinât, plekšis.

Avots: ME III, 335

pļekš(ķ)êt, pļekšķinât, s. pļekstêt, pļekstinât.

Avots: ME III, 368

pļekšķis Dond., pļekšis, der Schwätzer, die Plappertasche: mājas pļekšis izpļekšējis, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402 var. Vgl. plekš(ķ)is.

Avots: ME III, 368, 369

plekšu kukainis, die Libelle Dond.

Avots: ME III, 335

pliekšķêt, -u, -ẽju, plaudern Harder n. U.

Avots: ME III, 351

plìekšt ² -šu. hämmernd flach schlagen; hämmem, schlagen Warkl., Zvirgzdene. Zu li. pliekti "prügeln"?

Avots: ME III, 351

pliekšu lapas "?": pliekšu lapas, dadžu lapas jaunu puišu Jāņa zâles BW. 32367 var.

Avots: ME III, 351

prekšņinât "?": pīles prekšņina (schnattern?) MWM. VIII, 547.

Avots: ME III, 385

prìekš,

1) Präposition, regiert den Gen., vor,

a) lokal: priekš tiesas (gew.: tiesas priekšā), vor dem Gericht
U. priekš tiesas iet, vor das Gericht gehen. priekš... duru BW. 3719. priekš dieviņa (vor Gott) apņēmuos nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. peliet mani, neteiciet priekš (Var.: pret) tautām, bāleliņi! 8807 var. nepadari sev kauniņu priekš jauniem puisīšiem! 10642, 3;

b) temporal: priekš nedēļas, mē neša, gada, vor einer Woche, einem Monat, Jahr.
priekš svē̦tku (Wolm. u. a.) od. priekš svē̦tkiem, vor dem Fest, vor den Feiertagen. priekš Jāņu (Wolm.; Wenden, Segewold, Bauske u. a.) od. priekš Jāņiem, vor Johannis. priekš kāzu Alm. od. priekš kāzām, vor der Hochzeit. nuo rītiņa priekš gaismiņas (vor Sonnenaufgang) se̦dluoj[u] savu kumeliņu BW. 13266, 1. lai mana pādīte priekš gada (vor Ablauf eines Jahres) staigā 1391; 2; in nachlässiger Sprache (als Germanismus) auch in der Bed. des d. far (zu);

2) Adv., papriekšu, vor: priekš kulš[u] savu tē̦va suni, pēc kulš[u] savu arājiņu BW. 21828. Vgl. dazu Le. Gr. § 566.

Avots: ME III, 393

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394

prìekšâda U., die Vorhaut.

Avots: ME III, 394

prìekšass, -s; die Vorderachse.

Avots: ME III, 394

prìekšaûgs, die Vorfrucht, - das im vorigen Jahre .daselbst gewachsene Getreide: vē̦lams kūts mē̦slus duot miežu priekšaugam Konv. ² 2681.

Avots: ME III, 394

prìekšaûts Serbigal, prìekšaũts C., priêkšaûts ² AP., priêkšauts ² Ruj., prìekšàuts ² Kl., priẽkšaûts 2 Salis, Līn., die Schürze: sieva šņukstēja aiz priekšauta Stāsti Kraukļu Kr. 64. kur tecēja cūku meita ar tuo zīda priekšautiņu? BW. 29130.

Avots: ME III, 394

prìekšbràucẽjs, der Voranfahrer: lai priekšbraucējs brauc lē̦nāki Ahs. bērītis steidzies gan, bet priekšbraucējam tuomē̦r tuvāku nekļuvis Etn. IV, 86.

Avots: ME III, 394

prìekšcê̦lums,* der Vortrag: mūzikas gabala priekšcē̦lums Vēr. II, 1137.

Avots: ME III, 394

prìekšce̦nsuonis,* der Vorkämpfer Dr.

Avots: ME III, 394

prìekšceplis,

1) der Vorofen in der Riege
U.;

2) ein Vorlauter, Vorwitziger
Livl. n. U. (vgl. priekškurs).

Avots: ME III, 394

prìekšcìnîtãjs Konv. ² 3956, der Vorkämpfer.

Avots: ME III, 394

prìekšdaļa, der Vorderteil.

Avots: ME III, 394

prìekšdar̂bs, oft im Plur. gebraucht, die Vorarbeit: leksikālajā nuozarē Stendeŗam bij laime uziet dažus priekšdarbus Plūd. Llv. II, 171. Kurzemē pieņe̦mti šādi brīvlaišanas priekšdarbi Apsk. v. J. 1903, S. 434. priekšdarbi veikušies brangi LP. VII, 374.

Avots: ME III, 394

prìekšdìenas, die künftigen Tage, die Zukunft: jāpataupa uz priekšdienām Ahs. n. RKr. XVII, 48. paglabā uz priekšdienām, kuo uzģērbt bē̦rniem JK. VI, 37. lietas, kādas tiem vairāk nuoderēja, jeb nuo kādām tie priekšdienās cerēja vairāk labuma Pūrs I,123.

Avots: ME III, 394, 395

prìekšdrẽbe, die Schürze: ienāca saimniece nuo virtuves, priekšdrēbē slaucĩdama uokas Jaunie mērn. laiki II, 139.

Avots: ME III, 395

prìekšdùr̂vis (nom. pl.), die Vordertür, die erste Tür: viens ienāk pa priekšdurvīm LP. VII, 285.

Avots: ME III, 395

prìekšdziêdâtãjs, der Vorsänger.

Avots: ME III, 395

prìekšdzinām, Adv., vor sich her (treibend): gans dze̦n luopus priekšdzinām L. Bērziņ.

Avots: ME III, 395

prìekšdzîvniẽks, der Vorarbeiter Sakkenhausen.

Avots: ME III, 395

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395

prìekšel˜le* Dr., die Vorhölle, das Purgatoriuin.

Avots: ME III, 395

priekšene U., = prìekša.

Avots: ME III, 395

priekšenieks, prieškanieks (ška aus šķe) Schwanb., prìekšinieks ² Mar. n. RKr. XV, 131, priekšeniece, = priekšauts, die Schürze: vīrs apjuozies ar ādas priekšenieci Poruk II, 56.

Avots: ME III, 395

prìekšgabals, das Vorderstück Ar.

Avots: ME III, 395

prìekšgãjẽjs (f. -ẽja), der Vorangehende; der Vorgänger; das Vorbild: priekšgājējs pie dzeršanas Aps. III, 10. kad es iešu tautiņā, es būš[u] tautu priekšgājēja, ļaudīm darbu devējiņa, mātei gultas taisītāja BW. 6865.

Avots: ME III, 395

prìekšgalniẽks, ein an der Spitze Befindlicher; der Vorgesetzte; der Leiter: lìktenis viņu priekšgalniekiem prātu dīvainu devis Zuobgala kalend. 1904, 34.

Avots: ME III, 395

prìekšgals, das vordere Ende, die Spitze (fig.): priekšgalā brauc brūtes vedējs ar brūti, tad citi kāzu ļaudis, un beidzuot kāzās lūdzējs BW. III, 1, 73. viņš visur puišu priekšgalā A. v. J. 1899, S. 189. sabiedriski jautājumi pie mums izvirzījušies visu duomu un centienu priekšgalā Vēr. II, 1261.

Avots: ME III, 395

priekšgalva, das Vorhaupt Für. I (unter galva).

Avots: ME III, 395

prìekšiņa, s. prìekša.

Avots: ME III, 395

priekšiniẽks, s. priekšenieks.

Avots: ME III, 395

prìekšistaba, das Vorzimmer.

Avots: ME III, 395

prìekšizglītĩba,* die Vorbildung: jums šajā amatā jau pietiekuoša priekšizglītība A. v. J. 1898, S. 169.

Avots: ME III, 395

prìekšizmeklêšana,* die Voruntersuchung: priekšizmeklēšanas kālība Konv. ² 2650.

Avots: ME III, 395

prìekšjâjẽjs MWM. VI, 580, der Vorreiter.

Avots: ME III, 395

prìekškãja, der Vorderfuss: zirgu paņēma aiz priekškājām, izcēla uz divkājām LP. VII, 341. kad pavasarī vabuolēm bē̦rni priekškājās, tad jāsēj vē̦lu Etn. II, 72. atruon priekškājas nagu uotrādi atgrieztu LP. V, 3.

Avots: ME III, 395

prìekškalne* Dr., auch prìekškalˆni, das Vorgebirge: Kaukaza priekškalni Konv. ² 2115.

Avots: ME III, 395

prìekškal˜ps Jauns., der vorderste, oberste, älteste Knecht.

Avots: ME III, 395

prìekškaŗams, der Vorhang Manz.

Avots: ME III, 395

prìekškarināma atslē̦ga, das Vorhängeschloss.

Avots: ME III, 395

prìekškaŗuôtãjs,* der Vorkämpter Dr.: priekškaŗuotājs mākslas laukā Vēr. II, 744.

Avots: ME III, 395

prìekškars,* der Vorhang, die Gardine: skatuves priekškars; luogu priekškari. priekškars jūsu istabā nebij nuolaists A. XX, 898.

Avots: ME III, 395

prìekškāzas, eine Feier vor der Hochzeit: gājēji svētī kunga meitas priekškāzas Vēr. II. 1411; "die Zelt (etwa ein Tag) kurz vor der Hochzeit" Ziepelhof.

Avots: ME III, 395

prìekšķe̦tna, prìekšķe̦ta Etn. III, 111, die Vorderpfote: lācis saņēmis meitu priekšķe̦tnās LP. VI, 1, 475.

Avots: ME III, 395

priekšķinieks Döbner n. U., eine Schürze. Vgl. priekšenieks.

Avots: ME III, 396

prìekšklẽts, -s, Vorhalle der Klete Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 395

prìekškrùtis* (nom. pl.),

1) das Vorhemd;

2) "der vordere Teil eines geschlachteten Tieres, von dem die Beine und Rippenabgehauensind"
Schnickern; die Vorderbrust bei Insekten Konv. ² 2064.

Avots: ME III, 395

prìekškulksnis, Vorderbein: (kumeļaa) abi priekškulkšņi kulē LP. V, 124.

Avots: ME III, 395

prìekškuņģis Karls., Konv. ² 2112, der erste Wiederkäuermagen.

Avots: ME III, 395

prìekškurs,

1) das Vorfeuer, um das Ausbacken des Brotes zu befördern
U.;

2) ein Vorlauter
St. - Vgl. prìekšceplis.

Avots: ME III, 395

prìekšlaĩk, priekšlaĩkã; prìekšlaĩku, prìekšlaĩkus, Adv., vorher, vordem, vorzeitig, vor der Zeit, verfrüht: man jau jūsu nauda nuoskaitīta. . varu ieduot jums jau priekšlaik De̦glavs Rīga II, 1, 440. tik tre̦knas neuzbaŗuojuši, . kâ Māŗa priekšlaik LP. V, 413. Visvalds ar savu nāvi ievadītu savus ve̦cākus priekšlaikā bedrē Lautb. Luomi 65. priekšlaikā ne˙kuo neizteikt ebenda 182. ja pats nebūsi priekšlaikā ietaupījis MWM. VIII, 330. ja nauda man priekšlaiku ieduotuos ruokā LP. VI, 1, 222. meita apgalvuoja, lai nepriecājuoties priekšlaiku VI, 611, tuo jau tâ priekšlaiku nevar zināt CTR. I, 58. ve̦lns nevarēja iztlkt priekšlaikus nelūkuojis LP. VII, 1176: brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa BW. III, 1, 15.

Avots: ME III, 396

prìekšlasĩjums;* die Vorlesung, der Vortrag:

Avots: ME III, 396

prìekšlikums,* der Vorschlag,. der Antrag: jaunekļi juo karsti piekrita Valdemāra pr˙iekšlikumiem un tuos pēc iespējas veicināja M. Ārons. iesniegt, pieņemt, nuoraidīi priekšlikumu, einen Antrag machen, annehmen, ablehnen.

Avots: ME III, 396

prìekšluôgs, das Vorfenster, Vorsatzfenster: rudenī liek istabā priekšluogus Ahs.

Avots: ME III, 396

prìekšmetĩba,* Gegenständlichkeit: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825.

Avots: ME III, 396

prìekšme̦ts,

1) eine Art Netz beim Fischen im Bache
U.;

2) der Uegenstand
(eig. und fig.; seit Kronwald in dieser Bed. gebraucht); (mācāmais) priekšme̦ts, das (Lehr)fach.

Avots: ME III, 396

prìekšmuõdere, eine Magd, die die Stelle der Hofmutter (Viehpflegerin) versieht und sich von letzterer namentlich dadurch unterscheidet, dass sie nicht bloss die Aufsicht führt, sondern mitarbeitet Autz n. U.

Avots: ME III, 396

prìekšmũris, die Vormauer.

Avots: ME III, 396

priekšnams, das Vorhaus, der Vorraum; das Atrium Konv. ² 312: caur tumšuo priekšnamu . . . tu nuonāci . . . istabā Vārpas 15.

Avots: ME III, 396

prìekšne̦sums* der Vortrag: mūrzikas, dziedāšanas priekšne̦sumi.

Avots: ME III, 396

prìekšniẽcĩba, der Vorstand, die Obrigkeit, Verwaltung: priekšniecība spēja turēt savās ruokās visu draudzi A. v. J. 1899, S. 23. - biedrības, skuolas,baznīcaspriekšniecgba, die Vereins-, Schul-, Kirchenverwaltung.

Avots: ME III, 396

prìekšniẽcisks, nach Art eines Vorgesetzten: stingri priekšnieciski pārlaidis acis MWM. VI, 910.

Avots: ME III, 396

prìekšniẽks,

1) der Vorgänger
U.; der Vorderste: priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. II; 187;

2) der Vorgesetzte, das Haupt, der Vorsteher, Präsident; der Vertreter
U.: tiesas, skuolas, biedrības priekšnieks. vīrs ir sievas priekšnieks, der Mann ist des Weibes Haupt, aber auch: er ist ihr Vertreter U.;

3) priekšnieki, die Anfangsbuchstaben
U., die grossen Buchstaben St., Konv. ² 2179.

Avots: ME III, 396

prìekšnuojauta* Duomas II, 1254, die Vorahnung.

Avots: ME III, 396

prìekšnuõte "die Vorschlagsnote" Dr.

Avots: ME III, 396

prìekšnùotèikums,* die Vorbedingung.

Avots: ME III, 396

priekšuots BW. 5714 var. (aus Salisb.), = priekšauts.

Avots: ME III, 398

prìekšpãtarniẽks, jem., aer bei aer Morgenandacht Gebete u. a. vorliest Wolgunt, Fockenhof: priekšpātarnieks, kuŗš pie pātariem sprediķi lasa Sadz. viļņi 45.

Avots: ME III, 396

prìekšpêdẽjs, der vorletzte (Adj.): priekšpēdējā atvase MWM. VIII, 589. viņa iestājusēs priekšpēdējā klasē MWM. XI; 189. "Zalktim" pienākas ne pirmā, bet varbūt priekšpēdējā vieta mūsu grāmatniecībā Zalktis II, 152. priekšpēdējā zilbe, die vorletzte Silbe.

Avots: ME III, 396

prìekšpekle* MWM. VI, 484, die Vorhölle.

Avots: ME III, 396

prìekšpìlsẽ̦ta, die Vorstadt, ein abgelegenes Stadtviertel: Rīgas priekšpilsē̦tas. līdz "Puguliņam" viņuos laikuos stiepusēs Cē̦su priekšpilsē̦ta Etn. II, 158.

Avots: ME III, 396

prìekšpìlsẽtniecisks,* vorstädtisch Dr.

Avots: ME III, 396

prìekšpìrksts, der Zeigefinger Ahs. n. RKr. XVII, 48: ar priekšpirkstiem tā aizspiedusi ausis, lai aizsargātuos nuo truokšņa Birzn. Sof.

Avots: ME III, 397

prìekšplecis, prìekšple̦cs Ahs., Sassm., das Vorderviertel (beim Vieh), der Vorderschinken: priekšple̦cs ir vieglāks nekâ pakaļple̦cs Ahs. paruovī . . . žaudējas gan . . . vidukļi, gan priekšpleči (auch U. unter plecis), gan krūtažas, gan citi gabali Janš. Dzimtene V, 113.

Avots: ME III, 397

prìekšpuĩsis, ein älterer Knecht, ein Vorarbeiter Karls., Wohlfahrt: priekšpuisim piepalīdzēja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326. trūka tikai meitas un priekšpuiša Vēr. II, 204. Džūkstē ārduos stāvuot vīrietis, vis˙vairāk priekšpuisis Etn. III, 72.

Avots: ME III, 397

prìekšpùlks,* das vordere Regiment: tu stāvi priekšpulkū, ar bultām apber kareivjus Stāsts-Krieviņ. 10.

Avots: ME III, 397

prìekšpul˜ka, die vordere pulka (am Stuhl) : šim krē̦slam priekšpulka bij iauna likta A. XXI, 508. krē̦slu cē̦luši, tuo pie apakšējās priekšpulkas turē̦dami Etn. IV, 154 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME III, 397

prìekšpusdiena, der Vormittag.

Avots: ME III, 397

priekšpuse, die Vorderseite; mājas od. nama priekšpuse, die Fassade eines Hauses : mājiņu priekšpusēs bijuši puķu dārziņi LP. VII, 34.

Avots: ME III, 397

prìekšraksts,

1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. ² 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;

2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.

Avots: ME III, 397

prìekšrati, die vordem Räder Ar.

Avots: ME III, 397

prìekšriñda, die vordere Reihe: lai .. . dibe̦na ārdīs ieseŗuot skujas un tik priekšrindā lai ieseŗuot labību LP. VI, 78. polītiskās dzīves priekšrindās Duomas II, 20.

Avots: ME III, 397

prìekšrùocĩba,* das Vorrecht, die Priorität; eine auszeichnende Eigenschaft: iegūt priekšruocību pret citām pavalstnieku šķirām Konv. ² 901. pirmais nuo Repina populārākajiem darbiem ir "Burlaki", un te jau parādās viņa priekšruocības: stipra, interesanta karakteristika etc. Vēr. I, 1400.

Avots: ME III, 397

prìekšrùoka, die Vorhand, das nähere Recht, Vorrecht.

Avots: ME III, 397

prìekšruna,* das Vorwort Spr.

Avots: ME III, 397

prìekšrunâtãjs,* der Vorredner; "отвѣтчик" Spr.

Avots: ME III, 397

prìekšsàimniẽks, der Vorwirt, Vorknecht, Grossknecht, der in kleinen Wirtschaften die Stelle des Waggers, Aufsehers vertritt, aber eben nicht bloss die Aufsicht über die andern Knechte und die Arbeiten führt, sondern auch mitarbeitet Doblen n. U.; "der Vicewirt" Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 397

prìekšsajùta,* das Vorgefühl.

Avots: ME III, 397

prìekšsâpes* Konv. ² 695, die Schmerzen vor der Geburt.

Avots: ME III, 397

prìekššaujams, der Riegel Jesaias 45, 2.

Avots: ME III, 398

prìekšsēde* A. v. J. 1896, S. 76, prìekšsēdība* Dr., der Vorsitz.

Avots: ME III, 397

prìekšsê̦dê̦tãjs, der Vorsitzende, der Prāses: biedrības priekšsē̦dē̦tājs.

Avots: ME III, 397

prìekšse̦ga* Konv. ² 3765, der Vorhang.

Avots: ME III, 397

prìekšsiêna, die Vorderwand.

Avots: ME III, 397

prìekšskaitlis* "der nicht periodische Teil eines Dezimalbruchs ( z. B. 58 in 0,583333....)" Konv. ² 590.

Avots: ME III, 397

prìekšskuõla, die Vorschule, Vorbereitungsschule.

Avots: ME III, 397

prìekšskuõlniẽks, ein Vorschüler, Schüler der Vorschule Druva I, 1385.

Avots: ME III, 397

prìekšspā`rns Konv. ² 1131, der Vorderflügel (eines Schmetterlings).

Avots: ME III, 397

prìekšspẽle,* das Vorspiel, die Ouvertüre.

Avots: ME III, 397

prìekšstats,* die Vorstellung (psychol.): stoiķi... patiesības pazīmi ieraudzīja tâ sauktā katalēptiskā priekšstatā Konv. ² 2017.

Avots: ME III, 397

prìekšstãvĩba* die Vertretung: valdības priekšstāvība (Vertreter der Regierung) Konv. ² 1732. (Dafür pãrstāvĩba.)

Avots: ME III, 397

prìekšstãvis* der Repräsentant, Vertreter, der Deputierte. (Dafür besser pãrstãvis.)

Avots: ME III, 397

prìekšstràdniẽks, der Vorarbeiter.

Avots: ME III, 397

prìekšstuñda, die Zeit kurz vor etwas: nāves priekšstunda Mitau. man nepatīk ne˙kādas priekšstundas..., ne iepriekš pē̦rkuoņam, nedz arī priekš svē̦tkiem MWM. IX, 449.

Avots: ME III, 398

priekštecis (f. -ce), prìekšte̦cê̦tãjs Kaudz. M., der Vorgänger, Vorfahre: kāda individa lielais augums tiek uzskatīts kâ priekšteču mantuojums Vēr. I, 1382. pēdējie var mācīties, kuo viņu priekšteči savāgaitā pieredzējuši Latvju tauta XI, 1, 3. viņš juta patīkamu nuogurumu, laikam veselības priekšteci A. v. J. 1899, S. 469. Anniņai sākās nebaltuo dienu priekšteces MWM. VIII, 496.

Avots: ME III, 398

prìekšte̦l˜pa,* der Vorraum.

Avots: ME III, 398

prìekštiesĩba,* das Vorrecht: Valdemārs ieguva puslīdz lielas kārtas priekštiesības M. Aruons. nu reiz bija priekštiesība un brīvība A. v. J. 1896, S. 882: kāda priekštiesība viņai bij uz laimi? Alm.

Avots: ME III, 398

prìekštìkls, das Vornetz, ein einfaches, längliches Netz, welches - um das Entweichen der Fische zu verhindern - in der Nāhe der grossen Endwuhne mit einem Pfahl an jedem Encle im See festgesteckt ist Bielenstein Holzb. 666.

Avots: ME III, 398

prìekšturamas buņas I chron. ls, 7, ein Schüd U.

Avots: ME III, 398

priekšu, Adv., = papriekšu, vorher: priekšu kāpa galuotnē, pēc nuokāpa pazarē; priekšu gāja mātes meitas, pēc jālūdz kalpuonīte BW. 14959.

Avots: ME III, 398

prìekšuguns, -s, ein Vorfeuer vor dem Backofen: ve̦lns taisījies Sirseni laist speltē jeb priekšugunī Upīte Medn. laiki 234. kad maizes krāsns izkurināta, kvē̦luošas uogles sarauš krāsns priekšā un tur vēl uzliek skalus virsū, lai maize labāk ce̦ptu un lai maize krāsnī būtu labāk sare̦dzama; tā ir priekšuguns Neugut, Barbern.

Avots: ME III, 398

priekšup, Adv., vorwärts, nach vorn: mēs pavirzījāmies priekšup RA.

Avots: ME III, 398

prìekšvakars, der Vorabend: svē̦tku, kāzu, bēŗu priekšvakars, der Vorabend eines Festes, einer Hochzeit, eines Begräbnisses. vākās sāk lasīties bēŗu priekšvakarā, tâ pēc vakariņām Etn. II, 140. bija tirgus priekšvakars Blaum. Jāņa vakaru, t. i. Jāņa dienas priekšvakaru Etn. III, 124. vai Jāņu dienas priekšvakarā neve̦lk lietuvē̦na krustus? Etn. II, 90.

Avots: ME III, 398

prìekšvā`rds,* das Vorwort, die Vorrede: grāmatas priekšvārds.

Avots: ME III, 398

prìekšvēstnesis,* prìekšvēstniẽks* MWM. VI, 361. der Vorbote: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekš-. vēstneši Stari III, 222.

Avots: ME III, 398

prìekšvē̦sture* MWM. XI, 200, die Vorgeschichte.

Avots: ME III, 398

prìekšvē̦sturisks* Etn. IV, 140, vorgeschichtlich: priekšvē̦sturiski kapi J. R. VII, 18.

Avots: ME III, 398

Asp*,. der Vorfrühling.

Avots: ME III, 398

prìekšzìme, das Muster, Beispiel, Vorbild: Sprw. ļauna priekšzīme samaitā labas ierašas. priekšzīmi ņemties, sich ein Beispiel nehmen.

Avots: ME III, 398

prìekšzìmĩba,* die Musterhaftigkeit: amatu viņš izpildīja ar re̦tu priekšzīmību Plūd. Llv. II, 336.

Avots: ME III, 398

prìekšzìmê̦tãjs, der Vorzeichner.

Avots: ME III, 398

prìekšzìmîgs, musterhaft, vorbildlich: priekšzīmīga tē̦luošana MWM. VI, 827. aizrādīt uz priekšzīmīgiem kareivjiem un strādniekiem brīvības un attīstības laukā M. Āruons. Krōnvalds arī skuolas laukā Ve̦c-Piebalgā bij priekšzīmīgs Vēr. II, 1002.

Avots: ME III, 398

prìekšziņa,

1) "eine Vorahnung"
Kabillen, Behrshof;

2) der Vorbericht, eine vorläufige Anzeige oder Anordnung.

Avots: ME III, 398

prìekšzinâšanas,* prìekšzinĩbas* A. v. J: 1900, S. 1130, die Vorkenntnisse.

Avots: ME III, 398

prìekšzùobs, der Vorderzahn, Schneidezahn.

Avots: ME III, 398

pupulekšķi, pupulēkši, pupulēšķi, s. puplakši.

Avots: ME III, 415

‡ putekši, der Blütenstaub.

Avots: EH II, 338

I rekšêt, s. rekstêt.

Avots: ME III, 508

II rekšêt U., Bielenstein Holzb. 512, Kotn durchs Sieb schütten, mit dem Riegensiebe sieben.

Avots: ME III, 508

rekšinât (unter rekstêt): auch Mahlup, Ramkau, Vīt.

Avots: EH II, 365

rekš(ķ)inât, s. rekstêt.

Avots: ME III, 508

I rekšis Karls., der Eber.

Avots: ME III, 508

II rekšis U., Bielenstein Holzb. 506 (mir Abbild.), = režģis, das Riegensieb. Zugrunde liegt wohl ein Paradigma *rekstis < *rezgtis (zu režģis), gen. *rekšķa > rekša; ursprünglich also identisch mit li. rẽkstis "Heusack" (s. Trautmann Wrtb. 245).

Avots: ME III, 508

rekšķêt (unter rekstêt ): auch Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês, ein Schallverbum: kad e̦suot ar sariem, bē̦rns rekšķas un aizkre̦kstas Sonnaxt.

Avots: EH II, 365

rekšķinât (unter rekstêt ): auch Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 365

rekš(ķ)inât, s. rekstêt.

Avots: ME III, 508

‡ rìekša ² Heidenfeld, (mit iê ² ) Ziepelhof, (mit ie) Ungurpils, = rìekšava: sniegs ļāvās mīksti riekšās grābties Anna Dzilna 175.

Avots: EH II, 378

riekšauja, s. riekšava.

Avots: ME III, 545

riêkšaũva ² (unter rìekšava): auch Orellen n. Ceļi VIII, 300, Ruj.

Avots: EH II, 378

rìekšava: auch (mit iê ² ) AP. ("2 saujas"), Ahsw., Gramsden, Ramkau, (mit ìe ² ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; es prasīju saujiņas, viņš man deva riekšaviņu; es tuo riekšav[u] vepŗam devu BW. 2206, 1, "Handvoll" ME. III, 545 zu ersetzen durch "doppelte Handvoll".

Avots: EH II, 378

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

riekšķis, ein (undichtes) Sieb (zum Scheiden von Stroh u. Spreu) Jerküll n. Etn. II, 1. Zu riešķis.

Avots: ME III, 545

riekšņa, = riekšava. die Handvoll: riekšņām iebeŗ, dvilekšņām izsmeļ.

Avots: ME III, 545

‡ sakrekšķējis (part. prt. act.) Spiess, unwohl, unpass.

Avots: EH XVI, 419

salekšêt,

1): auch Seyershof.

Avots: EH XVI, 425

salekšêt,

1) schmutzig geworden zusammenkleben
(intr.), klebrig und steif werden: mē̦sli, zeķes var s. C., Wolmarshof. vāts salekšējusi (hat sich mit einer Kruste bedeckt) PS.;

2) schmutzig machen:
s. apavus Wolmarshof.

Avots: ME II, 670

salekšķêt,

1) schmutzig geworden zusammenkleben
(intr.): vilna salekšķējusi Lautb., Siuxt;

2) etwas Schmutziges herstellen, tun
(perfektiv): kuo tu te esi salekšķējis? Saikava.

Avots: ME II, 670

saļekšķêt "schmutzig geworden zusammenkleben (intr.)": vilna saļekšķējusi Bauske.

Avots: ME II, 678

‡ samekšķêt Adiamünde "= savākt, salasīt": zvejnieki samekšķējuši jūŗā pulka malkas.

Avots: EH XVI, 429

samiekšêt: s. drēbes Sermus (mit iê). iesalu septiņas stundas samiêkšē ² AP.

Avots: EH XVI, 432

samiekšêt, samiekšķêt, tr., ganz weich machen, enveichen, durchweichen: samiekšķē̦ta barība Luopkuopiba II, 34. lietus samiekšēja līdz ādai N: -Peb.

Avots: ME II, 688

saplekšêt,

1) tr., auch saplekšķêt, zusammenschwatzen, -klatschen:
kāds juods tevi dīdīja skriet pie saimnieces, saplekšķēt tur diezin kuo Alm.;

2) schmutzig werden
N. - Peb., Smilt.: zeķes ir saplekšējušas Vīt.;

3) fest zusammenkleben
(intr.) und hart werden Serben.

Avots: ME II, 702

saplekšinât,

2): irde̦nu zemi var s. cietu Sermus. cepēja ar mitrām ruokām saplekšina klaipu, iekams tuo šauj krāsnī A. Brigadere (mündlich);

3): labība ir saplekše̦nāta AP.

Avots: EH XVI, 436

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

sapļekšinât, ‡

2) = saplekšinât 2: mieži ... sagrābājami, tikai jāpasteidzas, kamē̦r neuznāk ... lielie lieti un visu nesapļekšina dubļuos A. Upītis Laikmetu griežos II, 156.

Avots: EH XVI, 438

sapļekšinât, liederlich vermauem Kürbis.

Avots: ME II, 705

saplekšķêt, s. saplekšêt.

Avots: ME II, 702

saplekšķinât Fehsen, Adsel, = saplekšināt 2; in Grünhof gleichbed. mit saplekšinât 2 und 4.

Avots: ME II, 702

sapļekšķinât Schibbenhof, = saplekšinât 3; "zerknülien, zerdrücken (ein Kleid)" Gr. - Würzau.

Avots: ME II, 705

‡ sapliekšêt "?": pakaišu paliekas bij galīgi sapliekšējušas un nuopelējušas A. Upītis Laikmetu griežos II, 165.

Avots: EH XVI, 437

saplìekšt ² : "saspiest, samīdīt" Auleja: auzas sapliekštas pie zems. (pēc lietus) sapliekšta zems.

Avots: EH XVI, 437

sapliekšt ² Warkl., tr., hämmernd ganz platt machen: vilks uz akmiņa sizdams izruobuoja, sapliekša jās cirvi Pas. III, 483 (aus Kapiņi).

Avots: ME II, 703

sasekšêt Ronneb., Smilt., Nötk., N. - Peb., sasekšķêt Lennew., Bers., Lasd., Laud., Fest., sasekstêt Bērzpils, sasekšt, intr., vor Schmutz u. Schweiss hart, steif werden (von Kleidern, Strümpfen usw.): krāsns nuokārta sasekšķējušām zeķēm Vēr. II, 522. varēja redzēt līdz pēdējam sasekšķušu (?) veļu I, 1040.

Avots: ME III, 728

sasekšķêt (unter sasekšêt): durch Schmutz stänkericht werden U. (unter sekšķêt).

Avots: EH XVI, 446

‡ satrekšķêt "?": sabrauce padruškas kādrātiem (Var.: skārdājiem, skārda) lindrakiem: mūsu puiši dasadūre, - kādri (Var.: skārdi) vien(i) satrekšķēja Tdz. 58442, 7.

Avots: EH XVI, 457

sazekšķêt,

1) auch sazekšêt AP., durch Schmutz schwarz, hart und stänkrig werden
Schibbenhof, Serben, Mag. III, I, 92 (vgl. sasekšķêt): tev zeķes gluži sazekšķējušas Peb.;

2) schmutzig waten
(sabrist): s. zeķes, zābakus Nötk.;

3) "?": ja veldē sagāzta labība sāk pūt, saka, ka labība sazekšķē Sessw.;

4) "?": tu jau tuo veļu esi sazekšķējusi vien (von schlecht gewaschener Wäsche)
Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 795

sažļekšķêt, gequetscht od. gerütteit sich in eine weiche Masse verwandeln: uogas ve̦duot sažļekšķējušas Schnickern.

Avots: ME III, 799

sekša Oppek. n. U., Nötk., Mar., sekše Smilt., comm., sekšis Nötk., U., sekšķis Aps., Smilt., Erlaa, Bers., der sich unreinlich hält U., ein Schmutzfink.

Avots: ME III, 814

sekšans, sekšāns Gr.-Buschhof "dusmīgs, stūrgalvīgs": ir gan sekšans: ne˙kuo neatbild, laikam sasirdījies Mar. n. RKr. XV, 134.

Avots: ME III, 814

‡ šekšelis "nuosmulējies bē̦rns" Walk; (šekšels) ein Schimpfname (z. B. von einem kleinen, schmutzigen Widder) N.-Peb.

Avots: EH II, 625

šekšēlis: "nelāga, piedauzīgs cilvē̦ks" Wessen.

Avots: EH II, 625

šekšēlis, einer, der sich besudelt hat Warkh.

Avots: ME IV, 15

sekšêt, -ẽju,

1) sekšēt Wid., sekšķēt U., tr., beschmutzen, besudeln;

2) intr., schmutzig werden
PS., Fest. (sekšēt); sich schweinisch halten U. (sekšķēt): zeķes zābakuos savilgst un sasekšē Fest.;

3) plappern, schwatzen
Etn. IV, 165. Wohl zu ai. š̍ákṛt und gr. χόπρος "Mist"; über li. šikti "schefssen" vgl. Symbol. gramm. in hon. J. Rozwadowskf II, 15.

Avots: ME III, 814, 815

šekšêt Warkl., schmutzig werden; wohl aus sekšêt.

Avots: ME IV, 15

sekšis (unter sekša): auch Lis.

Avots: EH XVI, 476

sekšķis (unter sekša): "Aps.," (ME. III, 814) ist zu streichen.

Avots: EH XVI, 476

sekš(ķ)is, s. sekša.

Avots: ME III, 815

sekšķêt, s. sekšêt.

Avots: ME III, 815

sekš(ķ)is, s. sekša.

Avots: ME III, 815

slekšas,

1): žurkas un dukurus ķer ar slekšām Seyershof; slekši Salis "dēlīšu slazdi".

Avots: EH II, 523