Paplašinātā meklēšana

abrurags, die Handhabe am Backtroge.

Avots: ME I, 6

‡ aizburas, = àizbars 3, Gerstengrütze Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 12

àizdur,amaĩs, Zapfen, Stöpsel.

Avots: ME I, 23

‡ àizkura Spr., = àizkurs.

Avots: EH I, 33

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

‡ akuracis AP. = akracis.

Avots: EH I, 66

aptura, das Anhalten, der Abhalt: griezties bez apturas, sich ohne Aufhören drehen SDP. VI, 39.

Avots: ME I, 132

asspuraîns, scharfe Flossen hahend: asspurainas zivis Konv. ² 2321.

Avots: ME I, 145

‡ attura, der Rückhalt, die Zurückbaltung Vīt.: tās bija... patiesīgas jūtas, tik izteiktas bez atturas Ar.

Avots: EH I, 177

aura,

1) das Geheul:
klausījās viesuļu aurā Egl.;

2) die Brunstzeit;
s. aurības. auru piki bija lieli, die Mädchen und Jungen haben sich lärmend gebalgt Lös. Etn. III, 146. [Zu aure "Sturm", aurêt "heulen", aurības, auris "Wind", wozu nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ auch r. юри́ть "eilen", p. wyjurzyć "von Geilheit stinken" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 461.]

Avots: ME I, 225

‡ baltmugara Ulanowska Łotysze 13, = bal˜tmugura.

Avots: EH I, 202

bal˜tmugara: hinter baltmugurīte zu ergänzen BW. 16464.

Avots: EH I, 202

bal˜tmugura, -ure, beliebter Name einer Kuh mit weissem Rücken: zīmaļa, raibaļa, baltmugurīte.

Avots: ME I, 257

‡ bē̦rnuragi Baldohn n. BieIU., = be̦rnarags.

Avots: EH I, 216

bezsatura vārdi, inhaltslose Worte. *

Avots: ME I, 286

‡ II bļaura "?": skatāties,... kur tā jūsu bļaura (Femininum zu bļaũrs?) nāca! BW. 13114.

Avots: EH I, 233

II bļur̃ga Sassm., ein Faselhans.

Avots: ME I, 321

bugurains, höckerig Agel. n. U.

Avots: ME I, 345

‡ bum̃burainītis AP. "cimda raksts".

Avots: EH I, 252

bum̃burains: luopa āda kļūst bumburaina nuo dunduru kuodumiem Ramkau.

Avots: EH I, 252

bum̃burains, knorrig, uneben: bumburains kuoks, bumburaina āda, eine Gänsehaut AP., Tirs.

Avots: ME I, 350

bura, einer, der an Durchfall leidet Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 352

buŗa, gew. Pl. buŗas, buras, burves (li. (bùrė), Segel: buŗas uzvilkt, nuolaist. buŗu kuģis, das Segelschiff. buŗas suols, ein Bänkchen in der Mitte des Bootes zur Befestigung des Segels Etn. II, 107. [Vielleicht zu gr. φᾶρος (att. φάρος) "Stück Zeug. Leinwand"; vgl. Bezzenberger BB. I, 244, Preilwitz Wrtb. ² 482 f., Boisacq Dict. 1016, Lidén Stud. 10 ³ u. 24 und Thomsen Beröringer 163 f.]

Avots: ME I, 356

I buŗas (unter buŗa): auch Sarraiken n. BielU.: buru audumiņu BW. 30785. - Zur Etymologie vgl. auch Mikkola IMM. 1930 II, 442.

Avots: EH I, 256

‡ II buŗas "alte Gebäude" Frauenb.

Avots: EH I, 256

[čāburains, ausgespreizt Wid.]

Avots: ME I, 407

čankurains, büschelförmig, büschelig U.

Avots: ME I, 404

čāparains "?": bērniņš ar čāparainām kājiņām JK. VI, 11. [č. (čãparains Gr. - Autz,Stuhrhof) ce̦lms Siliņ "viele Wurzeln habend"; č. kustuonis Siliņ "viele Füsse habend"].

Kļūdu labojums:
bērniņš ar čāparainām kājiņām = bērniņu, kam muguriņā bijuse pe̦lē̦ka strīpa - ar čāparainām kājiņām kā pele

Avots: ME I, 408

‡ čaûrans Auleja, locker, porös: čaurana maize.

Avots: EH I, 286

caũras, caũrãs, [caurais Dond., Selg., Segew., Salis, U.], Seitenstich(e), Stich(e) in der Brust: caurā vārdi:"cauras man duŗ, es duŗu caurām" Etn. IV, 109.

Avots: ME I, 364

‡ cauraudi Warkl. "?".

Avots: EH I, 260

caũraũgusi gaļa, das magere, derbe Fļeisch: vājā, liesā, tâ sauktā cauraugusī gaļa.

Avots: ME I, 364

caũraũsts, durchwirkt: vainags nuo drānas, kas ar zeltu caurausts BW. III, 1, 72. Ähnlich das Subst. cauraudums, das Durchweben, das Durchgewebte: drāniņa ar zīda cauraudumiem.

Avots: ME I, 364

‡ càu[r]dura ² Pilda, Zvirgzdine, = caũrdure: kaî paē̦d, tai c. sāc durt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 261

če̦murains, če̦marains, büschelförmig: če̦maraini kuoki Fr. Siliņ; če̦murains auglis Blaum.; če̦murainie priežu zari Vēr. II, 2.

Avots: ME I, 409

[če̦ñgurains C., = če̦nkurains.]

Avots: ME I, 409

če̦nkurains, büschelig.

Avots: ME I, 410

‡ čē̦purains Frauenb., ästig: č kuoks.

Avots: EH I, 289

ciẽkurains: c. ceļš Salisb.

Avots: EH I, 276

[ciẽkurains, mit Tannenzapfen bestreut.]

Avots: ME I, 393

čiekurains, = ciekurains.

Avots: ME I, 417

čīkurains "feinbunt": č. audums.

Avots: ME I, 416

čimurains, hümpelig: pļava čimuraina.

Avots: ME I, 413

‡ ciņburaîns Zaravič, = ciņaîns.

Avots: EH I, 272

čìnkurains ^2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.

Avots: ME I, 413

čira čura, Interj. zur Bezeichnung des schmirgelnden Geräusches beim Braten BW. 26102, 1.

Avots: ME I, 414

čuokurains (unter čuokarains): čuõkarainas Lapas Iw. čuõkuraiņa vilna Siuxt.

Avots: EH I, 299

čukurains, buschicht, gipflig; čukurains raksts, schlechte, unleserliche Schrift Brig.

Avots: ME I, 419

čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420

čunkurains, ‡

2) "ausgetreten; niedrig gelegen"
Stom.: čunkuraina pļava; ‡

3) verknotet, knotig
Segew.

Avots: EH I, 296

čuñkurains, faltig: ve̦ctē̦vam čunkurains ģīmis Sassm.

Avots: ME I, 421

II čura,

1): bē̦rns izlaidis čuru plānā Ahs.

Avots: EH I, 296

II čura,

1) die Pfütze, Lache (auch vom Urin der Kinder):
plūda pretī divas asiņu čuras MWM. IX, 659;

2) ein kleines Bächlein, ein Regenbach
[Trik.]: kas nu tas par strautu; tā tik tāda čura Etn. I, 58;

3) (li. čiura), ein Kind, das sich häufig nass macht.

Avots: ME I, 422

III čura, ein unbeholfener, plumper Mensch, comm.: kas tie tādi panāksnieki, čuras vien, čuras vien BW. 19130, vgl. auch 22650. čura, čura, sieta mēle, tu paņēmi manu dziesmu BW. 908, 15665.

Avots: ME I, 422

IV čura, auch čure"?": šitā čure nevilks viena dzirnaviņu BW. 22576; n. Etn. I, 32 ein weinerlicher Mensch.

Avots: ME I, 422

V čura, ein hageres Weib Spr.

Avots: ME I, 422

VI čura: auch Golg. (hier werden alle Schwalbenarten so genannt), Stom., Tirsen.

Avots: EH I, 296

VI čura, die Uferschwalbe N. - Schwanb., [Aahof]: čuras (Var.: čūras) dzied BW. 12787.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): čuras (Var.: čūras) dzied BW. 12787

Avots: ME I, 422

VII čura, eine Maus Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 422

I čura, čura, Interj. zur Bezeichnung des Siedens, Kochens, Bratens BW. 26102, 3 u. 6.

Avots: ME I, 422

[čurains, mit Sommersprossen bedeckt: č. ģīmis Lis.]

Avots: ME I, 422

I čuras: auch AP., Erlaa, Festen, Popen, Sonnaxt.

Avots: EH I, 296

I čuras, Grieben: čuras dabū cūku taukus kausējuot Etn. I, 44, Trik., Feht., Lennew.

Avots: ME I, 422

II čuras, Krausen, Falten am Rocke Ogern n. Etn. I, 44.

Avots: ME I, 422

‡ III čuras Tirs., Sommersprossen: ģīmī me̦tas č.

Avots: EH I, 296

čuražiņa, s. čaraža.

Avots: ME I, 422

‡ daũdzžuburaîns, sehr ästig, zakkig, stark verzweigt: kustuonis ar ... daudzžuburainiem ragiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 3 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 429).

Avots: EH I, 310

daura L., der Winkel: [tā bija mana pē̦rnā dauriņa, kur es vērpu Für.].

Avots: ME I, 445

divžuburains, zweizackig: divžuburaina galuotne MWM. V, 354.

Avots: ME I, 474

divžuburar̂kls Linden, = divžuburains (?) arkls.

Avots: EH I, 324

dižce̦puŗa tē̦va dē̦ls, der Freier mit der grossen, schönen Mütze BW. 12123 var.

Avots: ME I, 474

duõm[u]raksts ,* der Aufsatz.

Avots: ME I, 534

‡ dum̃burans Salis "dumbrājs": kur dumburanāka zeme, tur vairāk pieve̦lk salnu.

Avots: EH I, 341

dura, s. duras.

Avots: ME I, 518

[duraklītis "ein kleiner Meissel " Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, 168.

Avots: ME I, 518

dur,amais, ein Werkzeug zum Stechen, Stossen: vīveļu dur,amais Zeif. III, 2, 288.

Avots: ME I, 521

‡ duŗas, = dures: saguvies kauluos d. Janš. Līgava I, 486.

Avots: EH I, 344

duras, dures, = caurdures, Seitenstiche: zâles pret durām Aps. V, 38; selten d. Sing.: pret duru RKr. XII, 8.

Avots: ME I, 519

‡ durastība "Dummheit" Gr.- Buschh.: d. iznāk, vairāk ni˙kas.

Avots: EH I, 343

‡ duratiņa, eine kleine Tür: aizvērās d. BWp. 1095, 2.

Avots: EH I, 343

duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).

Avots: EH I, 343

duravas, hochle. für durvis BW. 5002, [21723. 23095 var., 30776, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. 210].

Avots: ME I, 519

‡ *duravis (nom. plur.), = dùrvis: aiz baznīcas duravim BW. 16042, 2 var. (aus Aahof).

Avots: EH I, 343

‡ dzîpurainis (f. -ne), aus buntem Wollgarn (dzîpurs) angefertigt Auleja: dz. cimds. dzīparaine juosta.

Avots: EH I, 361

džumburains MWM. VIII, 588, wohl gleich žumburains. [džum̃buraîns,

1) holperig:
dž. ceļš Ruj.;

2) knorrig:
dz. kuoks Ruj., Drsth.]

Avots: ME I, 564, 565

džura, eine grosse, schlammige Pfütze Gr. - Sess.; vgl. čura II.

Avots: ME I, 565

‡ gaŗgura, comm.; ein langsamer, träger Mensch Dond.: cik tāds g. var pastrādāt!

Avots: EH I, 385

I gaura, ‡

2) eine wiederholt und laut brüllende Kuh
(?): kuo nu gaurē, gaura tāda! N.-Peb.

Avots: EH I, 387

I gaura, Geschwätz, Geschwätzigkeit, Mundwerk: tam jau tā lielā gaura A. XII, 948. [Wohl nebst gaurāt und gavilêt zu r. гòворъ "Gemurmel", говори́ть "sprechen", (unbelegt) gavatē "tönt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 339.]

Avots: ME I, 611

II gaura,

1) der Taucher
Manz., Elv. lielā gaura, grosser Sägetaucher Natur. XXXVII, 245;

2) Bezeichnung eines bösen Menschen:
nuoskaities kâ gaura Naud. [Nebst gauris III, gūra "Sägetaucher" zu apr. geauris "Wasserrabe"; vgl. Berneker IF. X, 148.]

Avots: ME I, 611

‡ III gaũra Popen, Pussen, cerastium arvense.

Avots: EH I, 387

gùmzuraîns ² : g. (knorrig) kuoks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 419

[gùmzurains ² Warkh., höckerig.]

Avots: ME I, 682

iedura Wend., [iedure Tirsen u. a.], = caurdure.

Avots: ME II, 11

‡ iekuŗas, Hausweihe ramsden. Vgl. li. į dass.

Avots: EH I, 524

izgura ,* Ermüdung, MAttigkeit: šinĩ tumsībā ir klusums tāds, tik salda izgura Līg.

Avots: ME I, 742

‡ izpaura Bers., ein sehr verwöhnter, anspruchsvoller Mensch: liels i.

Avots: EH I, 470

‡ iztura, = izturĩba: tam liela i. Bers. tiem bija tura un i. Janš. Mežv. ļ. II, 375.

Avots: EH I, 491

kākuraîns, zerlumpt: tādi mani viesi nāca, činkuraini, kākuraini BW. 19766. Vgl. kākarains.

Avots: ME II, 190

‡ kauradžât, kauderwelschen (?): līksmi pa čigāniski kauradžādamas Jauns. B. gr.3 I, 48.

Avots: EH I, 595

‡ kazurags AP., = kazarags.

Avots: EH I, 597

ķe̦burains: ķ. kuoks - auch Bauske, Segew. mistre̦ns adīklis nav tik ķe̦bure̦ns Seyershof.

Avots: EH I, 692

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359

ķē̦burains: (priedes) izplešas zaraiņas un ķē̦buraiņas Janš. Dzimtene IV, 333.

Avots: EH I, 698

ķẽ̦buraîns, s. ķe̦buraîns.

Avots: ME II, 373

ķè̦mburaîns,

1) ästig, zackig:
ķe̦mburains kuoks Smilt. ;

[2) ķe̦m̃burains, verworren
Salis].

Avots: ME II, 363

ķe̦murags,

1) [Nieswurz
Wid.];

2) ķe̦murags e̦ze̦rā (Rätsel: der Krebs)
Tr. III, 1447. [In der Bed 1 als Lehnwort zu li. kemerai "Wasserdost" und r. чемерица "Nieswurz".]

Avots: ME II, 364

ķe̦muraîns "?": šitāds ķe̦murains stumburs lai būtu tas, kas cīņā pārveicis viņas brāli A. XII, 100. [Vgl. čemurains.]

Avots: ME II, 364

‡ ķikuraguos Segew., = ķikaraguôs.

Avots: EH I, 702

ķikurainis: ai, gailīti ķikuraini BW. 25025, 2 var.

Avots: EH I, 702

ķikurainis, s. ķikurĩtis.

Avots: ME II, 379

ķikuraîns, ķikurãjs, ķikuruôts, voller Mückenlarven: labāk dzēru purviņā ķikurainu (Var.: ķikurāju, ķikuruotu, ķikuŗuotu) ūdentiņu BW. 24328; 26817.

Avots: ME II, 379

ķinkuraîns, hümpelig Spr. Vgl. činkurains.

Avots: ME II, 382

ķipuraîns, = ķikurains: labāk dzeŗu purviņā ķipurainu ūdentiņu BW. 11248.

Avots: ME II, 383

kļikuraîns "?": labāk dzeŗu purviņā kļikurainu ūdentiņu BW. 19704.

Avots: ME II, 240

‡ knupurains, knotig, uneben (vom Garn od. Gewebe) NB.: knupuraina dzija.

Avots: EH I, 634

‡ ķoburans Salis, uneben.

Avots: EH I, 707

‡ kuguraîns Lems., = kukuraîns II: kuguraini lini.

Avots: EH I, 667

kukuraguôs, = kukaragâs.

Avots: ME II, 302

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302

II kukuraîns: auch Ahs.

Avots: EH I, 669

II kukurains, reich an Kopfchen (vom Flachs): lini ir arvienu gaŗi un kukuraiņi un tīri nuo nezālēm bijuši Zemk.

Avots: ME II, 302, 303

kukurakâ, = kukaragâs: ragana uzsēžuoties cilvē̦kam kukurakā (kājām gar kaklu nuo muguras puses) LP. VII, 655.

Avots: ME II, 303

kumburaîns [Ruj., Bers., Warkl.], voller Auswüchse, knollig, knorrig, vietgeknorrt: tāds kumburains kuoks nede̦r lietas kuokam Laud.

Avots: ME II, 310

kumuraîns, verwühlt; mit Haufenwolken bedeckt: tai bija papīrī ietītā kumurainā nastiņa pa˙visam izjukusi Latv. laiks ne skaidrs, ne apmācies, tāds kumurains Druva I, 440.

Avots: ME II, 313

kura,

1): nav bijis lāga kuras Ramkau.

Avots: EH I, 677

kura, kure U.,

1) die Heizung:
šuodien bij liela kura, heute wurde gründlich geheizt. ieliku lielu kuru krāsnī, ich legte viel Heizmaterial in den Ofen Mat. krāsns pašā kurā Spr. šuoreiz bij maza kura, maize nav lāga izc,epusi Fest.;

[2) kura Trik. "der Ofen".]
Zu kur̃t.

Avots: ME II, 321

ķura, maizes ķura, eine Speise: tuo vāra nuo maizes garuozām kâ pabiezu putru, aizdaram pieliekuot taukus jeb gaļas vīkaras un ē̦d atkal ar rupju maizi kuopā Etn. I, 41.

Avots: ME II, 392

kuračkiņas, ein Bauerschilitten mit einem Korbe, eine Kibitke Lasd. Vgl. kuraškas, kuraža.

Avots: ME II, 321

kuŗamais, das Heizmaterial: viņa sūtījuse savus dē̦lus pēc kuŗamiem LP. VII, 453.

Avots: ME II, 327

kuraša od. kuraši U., kuraškas, ein Bauerschilitten miteinem Korbe A. IX, 1, 351. Vgl. kuraža.

Avots: ME II, 321

‡ kuraška, ein kleiner Fladen Bērzgale.

Avots: EH I, 677

kuraste Etn. II, 108, kūrasts, ein netzartiger Fischbehälter.

Avots: ME II, 321

‡ kurata: kuratiņa Oknist, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 677

kurata, das Feldhuhn Manz., Buschh.: es meitām atsacīju: "jūs tās lauku kuratiņas" BW. 11312. [Mit Verlust eines p vor t aus dem Russischen (gen. s. кýроптя).]

Avots: ME II, 321

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321

kuražniẽks, einer, der Schlitten (kuražas) macht Aps. J.

Avots: ME II, 321

[ļè̦nkurains ² Lis., = ļe̦ngans: ļ. valgs.]

Avots: ME II, 537

‡ ļom̂purans ² Salis, weich, schlaff, locker, haltlos: spuolīte sajūk un paliek tāda mīksta, ļompurana.

Avots: EH I, 773

ļura, ein durchnässter Gegenstand: ļura samircis priekšme̦ts, kas vairs tik ļuv Dobl. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

maduras, [eine Art Pflanzen mit weissen Bliiten Kerstenbehm]: vai... neredzēja, nezināja, kâ auga lini, kâ maduras! A. Baltpurviņš Druva 11, 270. [madūras od. madūrītes "Jāņu zâles (sīkiem, baltiem ziediem, aug ceļmalās)" Stuhrhof.)

Avots: ME II, 547

maura (unter maũrs): mauras zâle "das kleine Gras, das auf Grandwegen wächst, ohne tiefe Wurzeln" BielU.; mauras ābuoliņš, weisser Klee Siuxt.

Avots: EH I, 786

maura, s. maũrs.

Avots: ME II, 569

mauragas, Mauseohr L.; Habichtskraut (hieracium L.) RKr. II, 72; [nach Wid. auch: myosotis palustris. Zu le. maũrs, wruss. мурóгъ "трава, растущая не на болотистом мѣстѣ" bei Карскiй Бѣлоруссы II, 36, мурóга "мелкое, мягкое, зеленое сѣно, собираемое для молодых овечек", r. мурогъ "мурава", s. Būga РФВ. LXXII, 196 f.].

Avots: ME II, 569

maũraîns, mit Gras bewachsen: pa mauraiņuo pagalmu Vēr. I, 827.

Avots: ME II, 569

‡ màuraška ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28 "?".

Avots: EH I, 786

mieturas, mietures, das Dazugezahlte beim Tausch Alksnis - Zundulis: kuo duosi mieturām?

Avots: ME II, 656

muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,

1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;

2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]

Avots: ME II, 659

mugura: auch Oknist;

1): beigts ar visu muguru, es ist aus mit ihm
Lubn.;

4): das Obere
Diet.; Höhenzug Lubn. n. BielU.; izkapts m. Grob., Heidenfeld, der dicke (obere) Rand einer Sense; "skalu plêšamā kuoka daļa, kas kuokam auguot bijusi pārklāta ar mizu" Siuxt: bē̦rzu skalus plêš nuo muguras. Zur Etymologie s. FBR. XI, 208.

Avots: EH I, 829

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

‡ mugurans Salis, uneben, ungleich: mugurana virve.

Avots: EH I, 829

mura, comm., der Plumpsack, Trödler Blieden n. Etn. I, 138.

Avots: ME II, 667

[muŗa Wid., = mura.]

Avots: ME II, 671

‡ *II mura, zu erschliessen.

1) aus dem loc. s. murā "kuopā, barā" AP.: saskrienuot visām vienā m. Janš. Bandava II. 266;

2) aus muru murām AP. "baru bariem": suņi rudeņuos skrien m. m. (jaukdamies).

Avots: EH I, 832

‡ muracāns Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, ein Kind, das sich beschmutzt hat u. a.

Avots: EH I, 832

‡ muracît, -īju Gr.-Buschh., = mur̂cît.

Avots: EH I, 832

muragas, Mauseschwanz (myosurus minimus) RKr. II, 74; Mäuseöhrchen (hieracium piloselle) Mag. III, 1, 132. Vgl. mauragas.

Avots: ME II, 667

muraka(s) N.-Rosen n. FBR. VIII, 20, Ruj., Seyershof, = šķuomene(s). Aus estn. murak(as) dass.

Avots: EH I, 832

muraka(s) N.-Rosen n. FBR. VIII, 20, Ruj., Seyershof, = šķuomene(s). Aus estn. murak(as) dass.

Avots: EH I, 832

ņauras, das Katzengeschrei: kaķi iet ņau rās, būs pali Schwanb.

Avots: ME II, 896

neatturams, unaufhaltsam: mūsu pulki neatturami duodas uz priekšu.

Avots: ME II, 708

ne-izturams, unerträglich: saule bij sūtījusi neizturami karstus starus Blaum.

Avots: ME II, 716

‡ ne̦tura, ne̦ture, = ne̦tuõrs ("dziļāk iesakņuojies paradums") Kaltenbr.: jai nebija ne˙kādas ne̦turas. ar ne̦turu ir daudz zirgu. jam ir tāda slikta ne̦ture: kad iedzeŗas, tad pats nezina, kuo darãs.

Avots: EH II, 21

[nuoguras Warkh., Warkl., nuôgurs ² Ruj., Ermüdung.]

Avots: ME II, 789

ņura, nur̂ra, comm.,

1) der (die) Schnurrende, Spinnende; Beiname der Katze
Hug.;

2) ein mürrischer Mensch, ein Murrkopf, Brummbär
Dond., [ņura] ein weinerlicher Mensch U.

Avots: ME II, 905

pašuztura,* pašuzturêšana, die Selbsterhaltung: pašuzturas cīņa, der Kampf ums Dasein.

Avots: ME III, 117

paũguraîns, höckerig: pauguraini jumti Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 15; hügelicht: pauguraina zeme Jürg.

Avots: ME III, 127

pe̦mpurains Segew. "verveļains": p. akmins.

Avots: EH XIII, 223

piedura,

1) "plaisa, ruobs maizes kukulim, kas celas pieduŗuoties pie krāsns malas vai pie uotra kukuļa" Uolēnieši;

2) der Kontakt:
pieduras punktu Izglītība v. J. 1910, S. 651.

Avots: ME III, 246

pìetura, s. pieturs.

Avots: ME III, 306

platmugura, comm., ein breitrükkiger Mensch od. ein solches Tier.

Avots: ME III, 322

platspuraîns, breitflossig Dr.

Avots: ME III, 323

plivuraîns, mit pliviņas 2 versehen: līkstei mēdza cirst bē̦rzu un nesa tuo ar visu baltuo plivuraiņuo mizu mājā BW. I, S. 181.

Avots: ME III, 347

plura, Weiberschmuck am Halse Oppek. n. U.

Avots: ME III, 358

I pļura,

1) eine Plappertasche
Vīt., Alt.-Rahden, Frauenb., Ahs.; ein liederliches Frauenzimmer Wid.;

2) "šļura jeb piņķerīga lieta, kur tukšas pļāpas jaucas starpā, ka nevar patiesības izzināt" Vīt.;

3) ein dünner Brei
Arrasch, Salis, Lennew., eine nicht schmackhafte, dünnflūssige Speise Pabbasch;

4) etwas schlecht Geratenes
N.- Peb.; "eine unsinnige Arbeit" Gr.-Würzau;

5) "ein unordentlicher, charakterloser Mensch"
Līs.;

6) "eine unschöne, unangenehme Sache od. Angelegenheit"
Bornsmünde;

7) Schlackenwetter
Adiamünde, Zögenhof, Schibbenhof.

Avots: ME III, 373

II pļura "мочежина, лыва" Wid.; "pļurna jeb ūdens zeme" Vīt.

Avots: ME III, 373

pļuŗas zeme, ein schlechtet Lehmboden ; in and. - pluŗas z., feuchter, schiechter Sandboden.

Avots: ME III, 374

pluzuraîns, faserig: pluzuraina dzija Sassm.

Avots: ME III, 360

prìekšturamas buņas I chron. ls, 7, ein Schüd U.

Avots: ME III, 398

puduraîns,

1): p. (aus einzelnen Baumgruppen bestehend)
mežs Saikava. - "uozuols:" ME. III, 402 zu verbessern in "uozuols"; ‡

2) als Bezeichnung gewisser Strick- und Webmuster
Frauenb.: puduraiņais cimdu raksts. puduraiņi rinduki ("kad ir tādas piestrīpas, tad ir puduraiņš").

Avots: EH II, 321

puduraîns, ästig, verzweigt Wid.: pudurains uozuols; "puduruos audzis".

Avots: ME III, 402

pumpuraiņi, sämtliche Amentaceen Mag. IV, 2, 18.

Avots: ME III, 411

pumpuraîns,

1) voller Knospen
U.;

2) "?": adu cimdus pumpurainus BW. piel. ² 7226;

3) "unordentlich geflickt"
(mit ùm ² ) Sessw.;

4) "?": pumpurains raksts cimdiem Bauske.

Avots: ME III, 411

‡ pundurainis Strods Par. vōrdn. 142 "?".

Avots: EH II, 325

purainis (für purvainis), purainīte VL. n. U., die Morastbirke, eine Art Birke mit glatten Blättern Salisb., BW. I, S. 623.-Vgl. purenis II.

Avots: ME III, 416

purainĩte, = purene, die Dotterblume (caltha palustris L.) RKr. II, 68.

Avots: ME III, 416

puraîns, venvühlt, zerzaust: puraini mati LA.

Avots: ME III, 416

pur[v]akacis, eine mit Wasser gefüllte Cirube im Morast Schwanb., Bolwen.

Avots: ME III, 416

‡ purala AP., ein Kuhname. Vgl. puraliņa.

Avots: EH II, 327

puraliņa, Name einer Kuh: tē̦vs man deva sirmu zirgu, māte guovi puraliņu (Var.: raibaliņu) BW. 29560 var.

Avots: ME III, 416

‡ puras AP., = kratas 2, dre̦buļi: taisi duris cieti! man p. nāk. nuo taukas gaļas man nāk p.

Avots: EH II, 327

puraši U., Porsch.

Avots: ME III, 416

purašķi, Schachtelhalm L.; "ašķi, kas pur[v]ā aug" U.; nuoberzēt ar purašķiem, abschachteln Brasche.

Avots: ME III, 416

ratu ratumis, Adv., rund herum: Līvija vadāja Kaupuru ratu ratumis pa ežām un tīrumceļiem Seibolt. baruons izbraucās ratu ratumis, bet viņam nelaimējās atrast sievu id. izrunājās ratu ratumis id.

Avots: ME III, 481

rīklspuraines* Dr., Kehlflosser.

Avots: ME III, 537

‡ ruôkturams ² Salis, die Handhabe: arkla ruokturami.

Avots: EH II, 392

sadura,

1): ielu sadurās Jauns. Raksti VIII, 34. žepeŗu sadurā (zirņu kaudzes augšdaļā) IV, 289. (aduot) sviķeli iesāk tur, kur tās saduras pie uzmešanas Linden in Kurl.;

2): "plaisa maizes kukuļa sānuos" Ramkau; tētis kukuļam visas saduras aplauza AP.; saduras "cumpurs" NB.; ‡

3) plur. saduras, Reibung, Streit
Diet.

Avots: EH XVI, 405

sadura,

1 ) die Stelle, wo zwei Teile vereinigt werden, zusammentreffen (die Verbindung zweier Balken
Bers., Lub., AP.), die Fuge; die Grenze: šķē̦rssienu saduras ar sānu mūŗiem Būvmācība 50. uz smagu un vieglu mūŗa daļu sadurām ebenda S. 21. uz dēļu sadurām jāuzsit kāds cits, šaurāks dēlis Konv. 1508. pašā suola sadurā BW. 34467; 34580 od. sadurās resp. sadurēs 34580, 4 var. (nach U. beņķu sadures stechender, verletzender Sitz!), jumts sadurā sāk tecēt Fest. uz stūŗa, divēju ielu sadurā, atruodas . . . namiņš RA. mēs nuonākam pie kalnu saduras M. Skruzītis. pagastu sadurās Kaudz. Ve̦cpiebalga 83;

2) sadures, die rauhe, harte Kruste des Brotes
Peb. n. U.; nach anderer Quelle in Peb. sadura - diejenige Stelle, wo beim Backen der Teig von zwei Broten zusammengeflossen war und nachher keine harte Rinde ist; sadura "plaisa maizes kukulī" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME III, 617

sārtstumburaîns, einen roten Stamm habend: sārtstumburainas priedes Vēr. II, 1158.

Avots: ME III, 808

satura: auch ("?") Orellen n. FBR. XI, 41; der Halt: ve̦ca istaba, sagŗuvuse, siemāļi gāzās ārā, ne˙maz vairs saturas nebij Siuxt. nav saturas, kad pakavi nav cieti pielikti Frauenb. kad mīkstie nagi, pakavi krīt ārā: nav saturas ebenda. beš saturas, mīksts kâ putra KatrE. viršiem, kas ... nuolikti ceļa bruģēšanai, lai ceļam būtu stingrāka s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH XVI, 458

satura, das Halten U., "nuoturēšanās" Fest.: nav ne˙kādas saturas, da ist kein Halten, von einem, der den Urin nicht zu halten vermag U. palaidis pakaļu bez saturas Fest. kur tu ņemsi saturu pie tādas izlaistuves! ebenda.

Avots: ME III, 768

šàuracis ² Mar. n. RKr. XVII, 137, šàuracĩtis BW. 12190 und 12331, šàuractiņa BW. 12304, 3 var., jem. mit engen, schmalen Augen: puiši šauracīši VL.

Avots: ME IV, 7

šàuraiza,* eine enge Schlucht Konv. ² 3024.

Avots: ME IV, 7

‡ šàuras ² Auleja "eine engere Stelle zwischen den Ufern eines Sees, z. B. an der Mündung oder am Ausfluss eines Flusses".

Avots: EH II, 622

šķùobraîns ² : ungleich gefärbt (vom Garn) Lubn.

Avots: EH II, 642

I skura,

1): ze̦lta s. mugurā Tdz. 55415. lai jis sarga savu skuru Jauns. Raksti VIII, 347; "skara" Nerft n. FBR. XIX, 115; skuras "skrandas" N.- Peb.

Avots: EH II, 516

I skura,

1) die Hülse
(Mag. IV, 2, 13, 146), Schale, Hülle, die Haut U.;

2) "kupla galva" Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst li. skūrà "Leder, Baumrinde"
eher aus wruss. ckypa "Haut mit den Haaren" entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 548), als (z. B. nach Boisacq Dict. 882) verwandf mit skaut.

Avots: ME III, 905

II skura, eine Hure Mitau n. U.; beruht wohl auf skura I 1, vgl. lat. scortum "Fell, Hure".

Avots: ME III, 905

skuras: auch Jürg.

Avots: EH II, 516

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

‡ škuras AP. "trĩsas": man nāk š.

Avots: EH II, 628

*šķuras (erschlossen aus hochle. škuras) Fest., = atraugas: š. nāk.

Avots: ME IV, 55

I šļura,

2): auch Nötk.;

4): auch Mar., Nötk.; ‡

6) schlechter Boden, der leicht Wasser durchlässt
Mar.; šļuras zeme Nötk. "caura, nesaturīga, liesa smilšu zeme". Nach Sehwers Unters. 136 in der Bed. 2 aus d. Schlorr(e) "Schimpfwort für ein Frauenzimmer".

Avots: EH II, 646

I šļura,

1) comm., ein durchnässter Mensch
Erlaa; etwas Durchnässtes: (salijusi) zeme ir kâ šļura N. - Peb.;

2) ein unordentliches Frauenzimmer
Lind. n. U., Erlaa, Fest., Trik.: ak tu šļura, tautu meita! BW. 18623 var. itin kâ kad vairāk meitu... nebūtu, kâ vienīgi Marija, tāda šļura! Auseklis;

3) das Geschwätz:
Dievbiju mātes šļura neķērās pie dūšas A. v. J. 1901, S. 870. nesaki šuo šļuru manai vecenei! Jaun. mežk. 62;

4) Unglück, Pech
Freiziņ, Wid., Schwierigkeiten Fest., Unordnung Mar.; eine unangenehme, unschöne Sache (Geschichte) Kurs.: tavu šļuru! JK. V, 78. muižai bijušas jau tādas šļuras ar kalpiem Janš. Bandavā I, 13. esi man tādu šļuru sataisījis, ka ne tu, ne pats ve̦lns nevar gudrs palikt!

5) die Menge
Ar. (verächtlich), Dond.: kur tādu šļuru uogu likšu? Dond. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļurât I und 2.

Avots: ME IV, 75, 76

II šļura zeme: "dubļaina, ar slapju sniegu sajaukta zeme" Ruj.; "pielijusi zeme" N.-Schwanb., Selsau.

Avots: EH II, 646

II šļura zeme Adsel, Bers., Kroppenhof "gelber, unfruchtbarer Sand; wässeriger Boden": te jau zeme tāda šļura (Subst.?) vien ir Bers.

Avots: ME IV, 76

spura: balta bija auzu s. (Var.: skara) BW. 28197 var. acu spuras, die Wimpern Auleja.

Avots: EH II, 564

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030

‡ špura Iw., = spura.

Avots: EH II, 655

‡ *spurainis "?": piedzimis, izaudzis spuraiņu (Var.: spurainā) mājā (Ratsel: die Nuss) Tdz. 55417, 1.

Avots: EH II, 564

spuraîns,

1): pendērī ir grāmatiņa, luogainītis, spurainais (ein Teil des Magens)
un glumenīca AP.

Avots: EH II, 564

spuraîns,

1) faserig, struppig, sträubig, zackig
U., Spr.; mit Flossen versehen; stoppelig: spurainie zvirbuļi Zalktis. sē̦tas gali stāv spuraini, die obern Enden an den Zaunpfählen sind ungleich, einer kurz, der andere lang L. sieva nuogriêza kurvjam spurainuos gaius Stāsti Kraukļu kr. 97. ielāpi iznāca . . . spuraini A. v. J. 1904, S. 4. spuraiņuo zivju saimi Aps. Vl, 8. spuraina bārzda Lub., Stelp. (ähnlich: Lapsa-Kūm. 149). tumšas, spurainas sejas De̦glavs Rīga II, 1, 247. spurains lauks Vēr. I, 1132;

2) sich widersetzend, zänkisch:
sp. cilvē̦ks Stelp., Lub. arī lē̦nais briedis palika spurains A, v. J. 1897, S. 138.

Avots: ME III, 1030

špuraîns Spr., = spurains 1.

Avots: ME IV, 102

stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; "ästig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.

Avots: EH II, 592

stuburaîns, mehrere stuburi 1 oder 4 habend Lennew., uneben, eckig Bers., ästig: kad stāv, tad snaigs; kad apgrìežas, tad stuburains RKr. VII, 204 (die Rede ist im Rätsel vom Baumstumpf.)

Avots: ME IV, 1099

stumburaîns, abgestumpft L., U.; uneben (von einem Baumstumpf; mit um̃ ) Grünwald.

Avots: ME III, 1105

‡ stuñgurains "?": stanguraina vista Grenzh. n. FBR. XII, 16.

Avots: EH II, 596

šura, ein Trossbube, Junge, Diener L. (mit rr), U. Entlehnt aus oder nebst li. šurai "der Tross"; vgl. d. schurr(e) in Grimms Wrtb. unter schurr 4.

Avots: ME IV, 106

svìpurains ² Sawensee "= rūtains": sv. lakats; vgl. svībulains.

Avots: ME III, 1163

*taurads oder *taurada "?": šuj, māmiņa, man krekliņus, liec tauradu padusē! BW. 7376, 2 var. (aus Wessen). Wohl umgestellt oder entstellt aus hochle. tārauds < tē̦rauds "Stahl" (vgl. šūn, māmiņa, man krekliņu, liec pusīti tē̦raudiņa! BW. 7372).

Avots: ME IV, 139

tauraģêt (?) "auf einem Horne blasen; rufen" Alksnis-Zund.

Avots: ME IV, 139

tauraģis (?) "ein Schreihals; wer laut ruft" Alksnis-Zund.

Avots: ME IV, 139

*taurags oder *tauraga "?": zaldātu ar krameni un tauragu pār ple̦cu Sudr. E. Duomas 11, 130.

Avots: ME IV, 139

trijžuburaîns, trijžuburu (gen. plur.), dreiarmig V., dreizinkig: trijžuburainā lukturī A. XXI, 47. trijžuburu priede LP. VI, 33; Pas. III, 66.

Avots: ME IV, 235

‡ trīsžuburains Tdz. 58446, mit 3 Zakken (od. Zinken) versehen.

Avots: EH II, 696

tura,

2): dzīvei nav vairs ne˙kādas turas Janš. Līgava I, 116. tām drēbēm nav ne˙kādas turas ("tās labi nepiestāv") Katzd. viņam nav ne˙kādas turas ("rakstura") Jürg.

Avots: EH II, 704

tura,

1) die Haltung
Katzd.: nuolūkuojas patīkamajā jaunavā, viņas ģē̦rbā un turā Janš. Bandavā II, 309;

2) der Halt:
nav ne˙kādas turas, juo tās (biksas) ir bez lencēm Janš. Bandavā I, 174. t˙ām (lubām) bija tura un iztura Mežv. ļ. II, 375.

Avots: ME IV, 268

‡ turavât, -āju Auleja "hindern, halten".

Avots: EH II, 704

ukurainis Saikava, ein grosser, breitschultriger Mensch.

Avots: ME IV, 297

ukuraîns "dūšīgs" Saikava: ukurains puisis bet sievas neņe̦m Saikava.

Avots: ME IV, 297

u˙ra Gr.-Buschh., PS., = u˙ja: urà (Var.: uro, uirjo), tē̦vs, urà, māte! man atveda vilka bē̦rnu BW. 27248. Vgl. urjà und estn. huŕjō!

Avots: ME IV, 301

‡ *ur̃baļât, zu erschliessen aus ‡ izurbaļât.

Avots: EH II, 714

urava Erlaa, Gr.- Buschh., Memelshof "stiprs runātājs, kliedzējs".

Avots: ME IV, 301

uravas Gr.-Buschh., Saikava, = urravas; lautes und verwirrtes Gerede, Lärmen Wid.

Avots: ME IV, 301

uŗavas, = urjavas: uŗavas kliegdarns Valdis Stabur. b. 124. bars saņēma viņu kliedzieniem, uŗavām un smiekliem Veselis Daugava 1, 430.

Avots: ME IV, 309

uravât Gr.-Buschh., Saikava, Hurrah schreien Wid,

Avots: ME IV, 301

uŗavât Dunika, "hurrah" rufen.

Avots: ME IV, 309

uražas, Schnüre der Bastschuhe Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME IV, 301

uzburas: "putraimi" Borchow.

Avots: EH II, 719

uzburas "?": nuo miežiem taisa uzburas.

Avots: ME IV, 319

uztura (li. užtura "uzturs" Miežinis) Wid., uzturs L., U., der Unterhalt (für Menschen und Vieh) U.: ganāmie pulki neienesa pietiekuoši daudz uzturas A. v. J. 1899, S. 305.

Avots: ME IV, 394

‡ vasura Kaltenbr. n. FBR. XVII, 44, = vasara.

Avots: EH II, 760

viñgurainis Dunika, eine Art Gewebe ("sešnīšu aude̦kls ar īpatnēju rakstu").

Avots: ME IV, 600

‡ zaļmaura zâle, = zaļmaũriņš.

Avots: EH II, 801

že̦buraîns Ekau, Frauenb., Grünw., = žuburaîns.

Avots: ME IV, 800

že̦puraîns, ästig Erlaa, Horstenhof, Lems., Nötk., Wesselshof; knorrig Ramdam: že̦purains bē̦rzs Ramdam. ar nelīdze̦nu, punainu, že̦purainu mizu ebenda. že̦mie, že̦purainie kārkli Vārds v. J. 1913, S. 50.

Avots: ME IV, 804

žuburainis (?), ein ästigeŗ verzweigter Baum: audz, bērziņ(i), žuburainis! BW. 11631, 2. Das i in -nis kann hier auch "Flickvokal" sein, und in diesem Fall liegt das Adj. žuburaîns vor.

Avots: ME IV, 828

žuburaîns Dunika, Frauenb., Gramsden, žubuŗaîns Rutzau, žuburaîns Grünw., Ruj., PS., Siuxt, Warkl. u. a., ästig St., U.; zackig U.: liels, ve̦cs, žuburains uozuols Aps. VII, 26. audz, liepiņa, žuburaina (Var.: žuburuota!) BW. 11631. žuburainu (Var.: žuburuotu) kruoni ne̦s 24221, 1. žuburaina kančukliņa 23332, 2 var. žuburaina ābele FBR. XII, 16. briedim žuburaini ragi Frauenb. piekraste ļuoti žuburaina Konv. 15. ar žuburaiņiem (mit einem Zweigmuster versehen) audumiem Alm. žuburaina zeģene Grünw.

Avots: ME IV, 828

žuburar̂kls RKr. XVII, 38, žuburarklis, žuburu arkls Konv. ² 184, der Hakenpflug.

Avots: ME IV, 828

zumburaîns Aps. "ķe̦mburains".

Avots: ME IV, 750

žumburaîns, verzweigt N. - Peb., Walk, grosse und krumme Äste habend Fehteln, Odensee: ž. kuoks.

Avots: ME IV, 832

I žura (?) Mežmuiža " = žurga".

Avots: ME IV, 832

II žura (?) " = sūkalas" um Friedrichstadt.

Avots: ME IV, 832

mudurains (unter muduraiņi): muduraini svārki auch AP., Saikava, Schwanb. muduraina jaka Lubn.

Avots: EH I, 828

žuburar̂kls: auch Linden in Kurl.

Avots: EH II, 821

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6

‡ âbūls ² Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš ² Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. ² 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7

àizbildība, die Curatel. *

Avots: ME I, 19

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23

àizgãdnĩba, Fürsorge, Kuratel. Konv. ²

Avots: ME I, 26

àizgãdnis, der Vormund, Kurator. Konv. ²

Avots: ME I, 26

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.

Avots: ME I, 27

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.

Avots: ME I, 30

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

‡ àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere ²⁾ Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.

Avots: EH I, 61

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

‡ akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65

akmeņùogle: als Stoffbezeichnung gewöhnlich im Plural.

Avots: EH I, 66

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. ² unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

‡ al˜dât NB. "bļaustīties": bē̦rns aldā cauras dienas. Refl. -tiês "bļaustīties" NB., lärmen, "plêsties" Ahsw., Wain., Zirau: meitas aldājas ar kaimiņiem NB. Zunächst aus li. áldoti šáukoti".

Avots: EH I, 67

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb ² 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III ⁴ 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. ² 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv ^2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

‡ apcir̂ksnis ² Schnehpeln, = apcirknis 1; in Saikava sei in dieser Bed. der Plural apcirkšņi bekannt.

Avots: EH I, 75

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apčubinât, tr., betätscheln: Jurīti šūpulī Purap.

Avots: ME I, 80

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80