Paplašinātā meklēšana

‡ apskâviêns, die Umarmung: atsvabinājies nuo tē̦va... apskāviena Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 113

‡ *aviens, erschlossen aus dem acc. c. avieniņu BW. 19950, = ave̦ns.

Avots: EH I, 190

‡ àviêns, das einmalige (vollendete) Bekleiden der Füsse: es tautieti nuolūkuoju vienā kāju āvienā BW. 9335, 12 var.

Avots: EH I, 196

bļāviens (unter bļaût): der Schrei; ein heftiger Angriff in Worten Segew.

Avots: EH I, 233

brandaviens (unter brañdvĩns): nedzer daudzi brandaviena! BW. 12666 var. saldanu brandavienu 26305, 3.

Avots: EH I, 237

brandeviens (unter brañdvĩns): auch BW. 11559, 5.

Avots: EH I, 237

deviens: tas bij brangs d. (starker Regenguss; aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318

deviens, die Gabe, Dosis MWM. VI, 733.

Avots: ME I, 460

draũviens, der Schlag: puôds pušu; nezin kur dabūjis tādu drauvienu Dond.

Avots: ME I, 493

grãviens, gŗãviens, der Einsturz, der Lärm ; rē̦rkuoņa gŗāviens, der Gewitterschlag Kaudz M., Vēr. II, 457 ; 1375. Zu graut resp. gŗaut.

Avots: ME I, 645

‡ gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.

Avots: EH I, 415

iẽviêns, auch ieviena Spr., iẽviene, ievene MWM. II, 85, ein Faulbaumstrauch: ievienes ziedēja jau Apsk. II, 389; BW. 11581.

Avots: ME II, 90

ik˙viêns, jeder substantivisch und adjektivisch, nur im Sing.: ik˙viens tik zemē sē̦tu vienu grauda ve̦se̦lu... Aus.

Kļūdu labojums:
Aus. = Juris Alunāns.

Avots: ME I, 705

‡ kalviens (in einem handschriftl. Vokabular), = kalvene II 1.

Avots: EH I, 580

kaviêns, kâviêns,

1) ein Stich, Hieb:
tas tik bija viens kāviens: sivē̦ns pa˙galam;

2) Prügel, Schläge:
tev tik vajadzīgs kaviens. ja nestāsies mierā, dabūsi tādu kavienu kâ lietu A. XVII, 285;

3) der Stich beim Kartenspiel;
tas tik bija kaviens! Serb., Bers. Zu kaût.

Avots: ME II, 182

kâviêns: tē̦va kāvieni Janš. Atpūta № 388, S. 7.

Avots: EH I, 606

kâviêns, s. kaviens.

Avots: ME II, 206

ķīviens (unter ķīviņš), ‡

2) = bãriens Seyershof: dabūt ķĩvienu.

Avots: EH I, 707

kļaviens (unter kļavaine): loc. s. kļavienā (oder von einem ā- Stamm?) BW. 9456, 11925.

Avots: EH I, 625

kļâviens ² der Schluck, Zug: viņš ar vienu kļāvienu iztukšuoja glāzi Ahs. Zu kļaut III.

Avots: ME II, 239

‡ kuõpšãviens Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 17, ein gleichzeitiger Schuss mehrerer Personen.

Avots: EH I, 687

kŗãviens: puisis dabūja kaudamies nuo pretinieka stipru kŗāvienu pa muguru (sāniem, pakausi, galvu) Ahs.

Avots: EH I, 665

krãviêns, kŗãviens, das einmalige Packen, Häufen; der Hieb: zē̦ns dabūja pa pirkstiem labu krāvienu.

Avots: ME II, 269

ne˙viêns: tad ne˙viena galva nesapēs, dann wird man keine Spur von Kopfschmerzen haben.

Avots: EH II, 23

ne˙viêns, niemand, kein: mājās nebija ne˙viena (ne˙vienas dvēseles). muļķis gāja bez ne˙vieniem ieruočiem LP. VI, 951.

Avots: ME II, 740

‡ parāviens, ein Ruck, plötzlicher Zug, ein nur ein paar Augenblicke dauerndes Reissen: viņš ... zināja arī pēc (sc.: makšķeres) parāviena, kas tā par zivi Jauns. J. un v. 221.

Avots: EH XIII, 167

pašãviêns, der Satz, Sprung: bij arī viens pašāviens tikai - jau turp LP. V, 284.

Avots: ME III, 112

pļãviêns,

1) das einmalige Mähen;

2) ein Schlag:
dabūt pļāvienu gar ausi B. Vēstn.;

3) der Lok. pļāvienā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzl; rudzi, mieži, mieži nu pašā pļāvienā (Var.: pļaušanā, pļautuvē, pļautuonī, pļautanā) BW. 14047 var.;

4) "?": bãliņš savu skaistu māsu pļāvienā [?] audzināja ... ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā BW. 13655, 3 var.

Avots: ME III, 368

purviens: auch (mit ur̂ ² Iw.; "mazāks purva gabals" (> puôriens ² ) Frauenb.; "eine nasse Stelle im Sumpf" Dunika.

Avots: EH II, 329

purviens Lautb. > tahm. puoriens, der Morast, eine morastige Gegend: kam tu augi, balta puķē, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. duomas nuovirzījās pāri . . . purvienam ar me̦lnalkšņiem Vēr. II, 651.

Avots: ME III, 421

pus˙viêns, halb eins (von der Uhr).

Avots: ME III, 436

I râviêns: tad jau nu bij r. diezgan (= bija diezgan kuo raut?) Siuxt. ar rāvienu (= uz reizi) bagāts palika Saikava.

Avots: EH II, 362

I râviêns, rāvienis Pas. II, 137 (aus Lixna), ein Zug, ein Griff, ein Ansichreissen U.: tas bija rāviens! von einem kräftigen Anziehen eines Pferdes gesagt U. - uz rāvienu U., uz rāviena Mag. XIII, 2, 50, auch: ar vienu rāvienu, im Moment, augenblicklich, plötzlich: vanags nuoplēš uz rāvienu pīli LP. II, 48. kalējam uz rāviena runa sajuka Krišs Laksts 80. tikkuo sāk ierunāties, - pazīst uz rāviena LP. V, 197. viņam tūliņ uz rāviena meita brīnum patikuse IV, 225. puika . . . uz rāviena pazudis IV, 231. es taču nevaru uz rāvienu dabūt citu dzīvuokli MWM. VII, 334. aizraušuos ar vienu rāvienu MWM. VI, 15. tūliņ pašā pirmā rāvienā (sofort, augenblicklich) visi priekšme̦ti jāiegādājas Alm. Kaislību varā 136. rāvienī (im Nu) pacēlās gaisā Pas. II, 50. Zu raût.

Avots: ME III, 500

II rãviêns: Sumpfwasser Frauenb.; "vieta, kur te̦k rāva ūdens" Grob.

Avots: EH II, 362

II rãviêns Līn., Heniņ, rāviens Nigr., Neik. n. U., ràviena ² Prl., rāvãjs (vgl. den Gesindenamen Rãvāji Lvv. II, 78), rāvējs U., rāveja U., rãvene Heniņ, Biel. LSpr. I, 284, rāvene BW. 28719 var., auch "rāviene" (als Wiesenname) Lvv. II, 47, ein loc. s. rāvijā BW. 28320, 1 var., ein Moorgrund U., "vieta, kur atruodas rāva" Līn., "lielāks rāvains apgabals" Nigr.: kam tu augi, balta puķe, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. bridu, bridu dūņu purvu, vēl iebridu rāvājā (Var.: rāvējā) 26938. jau iesēja (linus) mālājā, vēl iemērca rāvājā (Var.: rāvienā) 28317. jau man rudas vilnainītes, vel mazgāja rāvienā 5613. pur[v]ā auga tautu meita, rāvienā velējās 14797. tautiešam puorā (= purvā) pļavas, rāvienā 15166, 9. skaidrūdeņa rauduvīte, nelaidies rāvienā (rāvājā 17381 )! 12326. kam tas manu līgaviņu rāvienā slapināja? 29864. es iekritu rāvienā, tavas guovis ganīdama 32464.

Avots: ME III, 500

‡ sāviens Pas. VII, 171 (aus Lixna), Stockm. n. FBR. VIII, 79, sàvienìs ² Kalupe n. FBR. XVIII, 51, Preiļi n. FBR. VIII, 10, = šãviêns, der Schuss.

Avots: EH XVI, 474

šãviêns, ‡

3) ein Schlag:
šautu viņiem katram pāra šāvienu pa ... gurniem Janš. Apsk. 1903, S. 474; ‡

4) ein zeitlich begrenztes schnelles Schieben od. Stossen:
maizi krāsnī šaujuot kukulis apvētās pašā šāvienā PV. aužuot skaita atspuoles šāvienus (cauri šķiemelei 1) Sonnaxt.

Avots: EH II, 624

šãviêns, (ostle.) šāvienis, šāvenis,

1) ein Schuss:
es nuošāvu šāvienā (Var.: šāvenī, šāvenē) piecas.., žagatītes BW. 31382. še tev šāviens, pašam rāviens RKr. VI, sak. v. 715. baidīja ar šāvieni traucē̦tājus Pas. I, 165 (aus Preili). tas tev bij kâ plintes šāviens nuo ratiem ārā Alm. Meitene no sv. 102. nuometīsies pa šāvienam (schussgerecht) kuokuos LP. V, 139;

2) ein Guss:
kad tagad uznāktu labs šāviens lietus Janš. Dzimtene ² 1. 45.

Avots: ME IV, 13

skaviens, s. skāviens.

Avots: ME III, 878

skâviens Nötk., (mit â ² ) Karls., skaviens, die Umarmung. zu skaut.

Avots: ME II, 881

‡ šķaviens, = šķavas: saimniekam nuo dūmiem sācis nākt š. Pas. XV, 407.

Avots: EH II, 629

spļãviêns: nuospļāvies smagu spļāvienu Kaudz. Izjurieši 262.

Avots: EH II, 555

spļāviêns, das einmalige Speien: nuo tava spļāviena man itin ne˙kas netika LP. V, 134. - laumas spļāviens, eine Art rosafarbener Schwamm auf moderndem Holz Suhrs.

Avots: ME III, 1007

špļàviens ² : auch (mit ã) Dunika, Kal., OB.

Avots: EH II, 655

špļàviens ² Prl. n. FBR. VI, 93, = spļāviens.

Avots: ME IV, 102

šuviêns, das Nähen, Nähwerk: viņš šūšuot . . . trīs gadus šuvienu . . . par pusmaksas Kaudz. Izjurieši 287.

Avots: ME IV, 108

‡ teviêns Trik., = teciêla.

Avots: EH II, 673

‡ uzbļâviens, ein einmaliges Anschreien: dzird niknu uzbļāvienu Atpūta № 386, S. 5.

Avots: EH II, 718

viênreĩz˙viêns, das Einmaleins: bē̦rnus, kas nepruot... vienreizv˙ienu..., nebūs uzņemt skuolās Plutte 50.

Avots: ME IV, 663

viêns: mit iẽ Behnen, Rutzau,

1): lai vienie satiekas ar daudziem Rainis Dz. un d. III ² , 280;

3): kāvies ar vienu pašu badu Pas. VIII, 365;

4): pie viena (gleichzeitig)
es izdarīšu tuo un tuo Bers.;

6): katrs v. Kaltenbr., jeder.

Avots: EH II, 797

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

viênsàimniẽciba,* ein Einzelgehöft: zemes sadalījums viensaimniecībās Kaudz. Vecpiebalga 50.

Avots: ME IV, 665

viênsẽ̦klaîns,* einsamig: v. auglis Konv. ² 2607.

Avots: ME IV, 665

‡ viênsèš ² Kaltenbr., = viênsēši I.

Avots: EH II, 797

I viênsēši, adv., in Einzelgehöften Gr.Buschhof: viņi dzīvuo viensēši.

Avots: ME IV, 665

II viênsēši (nom. pl.), in Einzelgehöften Lebende Oknist.

Avots: ME IV, 665

viênsẽ̦ta:* viensē̦tā dzīvāja vīrs Pas. XIV, 163 (aus Višķi).

Avots: EH II, 797

viênsẽ̦ta,* ein Einzelgehöft.

Avots: ME IV, 665

‡ viênsēte, = viênsẽ̦ta*: kaidā viensētē Pas. IX, 466.

Avots: EH II, 797

‡ viênsētnieks Pas. XIV, 281, der Inhaber eines Einzelgehöfts.

Avots: EH II, 797

viênsêžas* (gen. s.), einsitzig Dr.: viensēžas rati.

Avots: ME IV, 665

viênsêžu māja(s) MWM. VI, 310, = viênsē̦ta. Vgl. li. viensẽdis "Einsiedler".

Avots: ME IV, 665

viênsiênas* (gen. s.), einwändig: v. pe̦lduošie doki Konv. ² 629.

Avots: ME IV, 666

viênsiẽvĩba,* die Monogamie A. XX, 40, Apskats v. J. 1903, S. 94.

Avots: ME IV, 666

viênsiẽvis,* wer nur eine Frau hat und haben mag oder darf: izaudzina viņu par viensievi Stari II, 879.

Avots: ME IV, 666

‡ viensirdība Stender Deutsch-lett. Wrtb., Eintracht.

Avots: EH II, 797

viênsir̂dîgs, einträchtig St., U. "wirdwenig gehört" ). Vgl˙li. vienširdỹstè "Einherzigkeit".

Avots: ME IV, 665

viênsitiêna* zvans Konv. ² 815, eine zu einer bestimmten Zeit nur einmal erschallende Glocke.

Avots: ME IV, 665

viênskaĩtlinĩẽks,* ein Singulare tantum.

Avots: ME IV, 666

viênskaĩtlis,* die Einzahl, der Singular Brasche: runā vienskaitlī Deglavs Rīga II, 1, 576.

Avots: ME IV, 666

viênskaņa,* der Einklang (Unisono), die Harmonie (?): sirds sita vienskaņā ar cielaviņas sirdi Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 666

viênskanîgs,* monoton: vienskanīgā griezes dziesma A.XX 83. bija dzirdama vienskanīga dziļa e̦lpuošana Baiss.

Avots: ME IV, 666

‡ viênskaraĩne AP., eine gewisse Hafersorte.

Avots: EH II, 797

*vienskreteles, s. vinskreteles.

Avots: ME IV, 666

‡ viênskriešus Wessen "in einem Laufe".

Avots: EH II, 797

viênslejš: "blakus, līdzte̦kus, uz vienu pusi" PV.

Avots: EH II, 797

viênslejš "?": te viss vienslejš Vīt. 2.

Avots: ME IV, 666

viênsleju Arrasch, Bauske, Golg., = viêngabaļs 2: siksna jāgriêž viensleju.

Avots: ME IV, 666

‡ viênslejus PV., = vienslejš: abi bij saguluši v. labība nuozvilusi v.

Avots: EH II, 797

viênsliedaîns* Konv. ² 646, viênsliežu (gen. pl.), mit einem Geleise, einspurig: viensliežu celiņš Aps. J. V, 4.

Avots: ME IV, 666

‡ viênslīpne "?": dēļu celtne ar vienslīpnes papes jumtu A. Upītis Sm. lapa 181.

Avots: EH II, 797

‡ viênslīpuma ² (gen. s.) Seyershof "Von gleicher Schräge" (?): kūtīm taisīja uz riņķa v. jumtu.

Avots: EH II, 797

‡ viênsmagumā (loc. s.), gleich schwer: kamē̦r abi paliek v. Dünsb. Etnografija 161.

Avots: EH II, 797

‡ viênspal˜vîgs M. 318 "ar vienādu spalvu."

Avots: EH II, 797

viênspârna ² (gen. s.) jumts Ruj., ein Pultdach (ein D. mit nur einer geneigten Ebene). Vgl˙li. viensparnas der "einflüglige Sack" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 198.

Avots: ME IV, 666

viênstāva (gen. s.) nams Pērsietis, ein einstöckiges Haus.

Avots: ME IV, 666

‡ viênstibis ² (fem. v-be) Frauenb., eine astlose Pflanze (od. ein solcher Baum): arī labība ir tāda vienstibe.

Avots: EH II, 797

‡ viênstibus ² Iw. "ar vienu kātu": sinepes aug v.

Avots: EH II, 797

viênstīdzis* Antropol. III, 18, ein Monochord.

Avots: ME IV, 666

vĩênstīpes (gen˙s.) villaine "?": jaunaviņa man uzsedza vienstīpītes (Var.: vienu kārtu) villainīti BW. 25315, 1.

Avots: ME IV, 666

viênstuobrene A. v. J. 1902, S. 130, viênstuobreniẽce MWM. VI, 28, eine einläufige Flinte.

Avots: ME IV, 666

viênstruôbîgs Salisb., = viênmulîgs 1: Maisiņš ir re̦sns, bet nav tā lielā vē̦de̦ra: viņš vairāk tāds vienstruobīgs Salisb.

Avots: ME IV, 666

‡ viênstuôbrine ² Dunika, = viênstuobrene.

Avots: EH II, 797

viênstruôbîgs,

1): kažuokus šuva tādus viênstruobīgus ² ("bez ierāvumajuostas vietā") Seyershof; ‡

2) "nur einen Stengel habend"
Seyershof.

Avots: EH II, 797

viênsvarĩba,* =lĩdzsvars, das Gleichgewicht: pazaudēja viensvarības stāvuokli Mērn. laiki 24.

Avots: ME IV, 666

viênsvètdien, eines Sonntags vor mehreren Wochen: v. mācītājam uz baznīcu braucuot nelaime nuotikuse BB. XII, 238.

Avots: ME IV, 666

vis˙viêns, einerlei, gleichviel Frauenb. u. a.: bet vis˙viens, ar tipiskuo mākslu... viņa nestāv... sakarā Vēr. II, 1010.

Avots: ME IV, 628

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

‡ àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

‡ àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15

‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.

Avots: ME I, 32

àizklurģuôt, plump, hinkend weg-, hingehen: viens tāds klurģis aizklurģuoja pa ceļu JK.

Avots: ME I, 33

àizkļũt, hingelangen: neviens nevarēja aizkļūt pie ērgļa ligzdas. galu galā viņa aizkļūst savā runā līdz Džonam Doku At.

Avots: ME I, 33

‡ àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33

àizlāpuôt, intr., plump weg-, hingehen: te viens kā lācis pa sniegu aizlāpuojis JK., Spr. [s. lāpât].

Avots: ME I, 36

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizsâpis (Part. von einem aizsāpt): aizsāpis viens zuobs, ein Zahn hat zu schmerzen angefangen Grünh.

Avots: ME I, 49

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74

apceļuôt [li. apkeliáuti], tr., bereisen: viens zemnieks gribēja pasauli apceļuot LP. VII, 197. apceļuojums, die Reise: pasaules apc.; apceļuotājs, der Reisende: pasaules apc.

Avots: ME I, 78

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

‡ II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

‡ apgalvienis Warkl., viens">apgalviens Stom., = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.

Avots: ME I, 86

‡ apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83

‡ apgrùoza Ramkau "eine Wegkrümmung": ceļam ir pulka apgruozu. zirgi apgruozā saskrēja kuopā un nuodūra viens uotru ar ilkšu galiem.

Avots: EH I, 84

apgùlt,

1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês, ‡

2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡

3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.

Avots: EH I, 85

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

‡ apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89

‡ apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

‡ apmīstît,

1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122

apsuminât, tr., begrüssen, willkommen heissen: viesus. Refl. -tiês, sich begrüssen: un tie apsuminājās viens uotru II Mos. 18, 7.

Avots: ME I, 127

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124

apžâkļi Druw., apžāklis Dr., apžâkliski C., apžâksnis, rittlings: viens zē̦ns uotram sēž apžāksni mugurā AP.

Avots: ME I, 138

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

astuôņi, dial. astuņi, tahm. u. hochle. astiņ (i) (li. aštuonì) [s. Le. Gr.? 331 e], acht; dekliniert nach der jo-Deklin. oder indekl. bē̦rns astuoņus gadus od. astuoņi gadi ve̦cs, das Kind ist 8 Jahre alt. vakar viņš viens pats mani sadauzījis, kur nu vēl tagad, kad tie astuoņuos LP. VI, 61.

Avots: ME I, 146

[ataũkuôtiês Ruj., zur Antwort entgegenschreien: es aukuoju, bet neviens neataukuojās.]

Avots: ME I, 149

atbalˆsts, die Stütze, Unterstützung: viens stāv atbalstam aiz manis Vēr. I, 1026.

Avots: ME I, 150

atbût, ‡

3) eine gewisse Zeitlang verwellen
Kaltenbr.: darbinieks atjir nedēļu. atbija nedēļu viens, gāja uotrs (sc.: muižas darbā). Nach r. отбыть.

Avots: EH I, 137

‡ atcibât Sassm., = atčâpuôt, langsam herkommen: ve̦ctē̦vs viens pats atcibājis nuo ciema mājās.

Avots: EH I, 137

atcil˜puôt, intr., herschlendern: mājās neviens nezin, ka es atcilpuojis līdz šejenes A.

Avots: ME I, 153

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157

atgũtiês (= atjēgties): viens tikkuo vairs atguvies iesaukties Pas.IV, 211.

Avots: EH I, 143

‡ atkampt, weggreifen: viens suns atkampa uotram kaulu Wandsen. a. šķipsnu nuo linu gurkstes Dunika, OB.

Avots: EH I, 145

atkapât ‡

4) weg-, abmähen (bei der Mahd übriggebliebene Getreide- od. Grasbüschel)
Frauenb.: ej viens, atkapā lauka malā atlikumus! Refl. -tiês, ‡

3) sich erwehren
Dunika: man uzkrita tik bļauri suņi, ka gan˙drīz nevarēju nuo viņiem a.

Avots: EH I, 146

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165

‡ atķe̦kuôtiês, sich wehren, mit der Obermacht kampfen: viņš gribēja viens pats a. trijiem pretim Frauenb.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151

‡ atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148

‡ atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148

atlâdêt: durch Fluchen wegschaffen: paši viens uotru atladējuši pie deviņiem juodiem uz visu mūžu Janš. Līgava I, 58.

Avots: EH I, 153

atluôbt, intr.,

1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;

2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.

Avots: ME I, 174

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

atrìbêt, intr.,

1) erdröhnen, wiederhallen:
atbrauc kungi, atrīb zeme;

2) mit Dröhnen herbeieilen; in dieser Bedeutung auch
atrìbinât: atskrien viens, atrībina ar akmeņa kumeliņu BW. 30063, 1.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 186

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

‡ atsprauslât, prustend die Kehle (in der etwas stecken geblieben ist) frei bekommen Kalz.: sprauslā vien, kamē̦r atsprauslāsi! Refl. -tiês, entgegenprusten: viens zirgs tur iesprauslājās; uotrs tam atsprauslājās pretī Schwanb. u. a.

Avots: EH I, 169

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

attàisnuôt, tr., freisprechen, rechtfertigen: lai nu attaisnuotu savu druošību Vēr. I, 1237. Refl. -tiês, sich rechtfertigen: nabadziņš gan attaisnuojies, bet neviens neticējis LP. V, 77.

Avots: ME I, 203

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês, ‡

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175

‡ attrum̃puôt,

1) eine schlagende Antwort geben
Schibbenhof: priecājās, ka nu... žīdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulēšanuos blēņuoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpuo un darbu padara A. Brigadere Dievs, daba, darbs 78;

2) im Kartenspiel zurückgewinnen
Vīt. Refl. -tiês, zur Genüge Karten spieien Vīt.

Avots: EH I, 177

atvē̦za, atvẽziêns, das Ausholen zum Schlagen: ņem lielāku atvē̦zu Lösern Etn. III, 146. neviens atvēziens neiet pazušanā JR. IV, 83.

Avots: ME I, 210

atzinums,

1) Erkenntnis:
pēc Kanta ikviens atzinums jeb atziņa ir atzinēja un ārējās pasaules ražuojums A. IX, 1, 447;

2) Meinung, Gutachten:
ministru komitejas atzinums Baltijas skuolu lietās Vēr. II, 895.

Avots: ME I, 212

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219

aûgstsir̂gîgs, hochherzig, grossmütig: cilvē̦ks; augstsirdīgs prāts Ar. bet kā tu, tik augstsirdīgi nav neviens vēl strādājis Jan.

Avots: ME I, 218

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. ² 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

bar̂gums, die Streng, Härte, Heftigkeit: tu ar savu lē̦numiņu nuorāj manu bārgumiņu Ltd. 1494. viens pats man bāleliņš pē̦rkuonīša bārgumiņu BW. 13764.

Avots: ME I, 264

baũslis,

2): tav, bitīte, viens bauslītis, ka svētdien nesvinēji BW. 30299, 1.

Avots: EH I, 207

be̦kuôt, Pilze lesen: ne˙viens neies be̦kuot, kur be̦ku nav. ej tu be̦kuot (gehe zum Kuckuck) ar visu savu policiju A. XXI,

Avots: ME I, 278

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314

bleiks, Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: bleiks! sprāgst šāviens Vīt. 36.

Avots: ME I, 313

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. ² 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

‡ III blesis, ein derbknochiger, breiter Mensch od. ein solches Tier Lems., Wainsel: kad tas b. iestājies durīs, tad ārā vairs ne˙viens netiek.

Avots: EH I, 228

‡ bli˙dīc! Interjektion: b˙! šāviens gāja vaļā Katz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 229

I braks: tas jau tāds b. vien ir AP. visādus brakus bij atvedis līdz ebenda. viens bij skrandu skruoderīt[i]s, uotrs braka vēverīt[i]s BW. 12708, 1 var, tādiem braku (Var.: braka, nieko) puisē̦niem ne virsā neskatuos 5508, 1.

Avots: EH I, 236

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323

‡ brandivienis BW. 12042, 3; 14717, 1, viens">brandiviens 28491, 1, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, viens">brandaviens, viens">brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323

‡ brenne, das Unglück, Malheur (?): kad viens iekļuvis brennē, lai citi viņu nepame̦t nelaimē A. Grīns Dvēseļu putenis II, 79.

Avots: EH I, 240

‡ brīns, = brĩnums 1: nevarēja būt laika ne brīniem, ne pateicībai Ezerinš Leijerk. II, 113. brīnā paskatās uz Ilzi I, 257. dusmu vietā ... karāli pārņēma b. A. Grīns Septiņi un viens 44. liels brīns Bers. n. M. Arons. bija mums lieli brīni Salis. Vgl. brīnu lieta.

Avots: EH I, 242

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339

buča, der Kuss: viņš deva tai sirsnīgu buču. viens uotram duod mutes, bučiņas, [auch bučus (acc. pl.) U.].

Avots: ME I, 344

‡ bukulaîns, hornlos: pilni kārkli sīku kazu, viens pats āzis b. (Rätsel: die Sterne und der Alond) Wessen.

Avots: EH I, 250

‡ bunts,

1): das Bund, Bündel:
sien mazuos buntiņuos BW. 13011, 3. (act. s.) atslē̦gu buntu 24198;

2) = bars, die Schar (Menge) Dunika: katrā ļaužu buntā viens cilvē̦ks par uotru sāka juo stiprs un gudrs būt Brasche Latv. Av. 1861, 28. Aus d. Bund.

Avots: EH I, 253

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I ¹ , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II ² , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264

cepenis,

1): auch Saikava; ‡

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265

I ce̦ruoklis, die Hoffnungsstütze, die Zuflucht: [ne˙viens ce̦ruoklis (in der neusten Auflage: patvē̦rums) ir kâ mūsu dievs Glück I Sam. 2, 2]. kungs, paliec mūsu ce̦ruoklis G. L. [Wohl von *ce̦ruot = cerêt.]

Avots: ME I, 376

II ce̦rs,

1): auch AP., Fest., Kand., Orellen, Salis; ein niedriger Busch
Seyershof: jāņuogu c. AP. dārzā bij tikai viens c. susteriņu Kand.;

2): Schilf
Kalnazeem; ‡

6) ce̦ri, die eisernen Zinken der Flachshechel
Saikava. Zur Etymologie s. auch A. Vaillant Slavia IX, 492.

Avots: EH I, 267

‡ III ce̦rs "labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā" Seyershof: kad vasaratu liek lāvā, tuo sauc ce̦ruos likt. viens ce̦rs pilns; jāliek uotrs.

Avots: EH I, 267

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

cìlps ² (unter cil˜pa): auch Prl. u. a. n. FBR. VI, 94 und IX, 138, Bērzgale, Fest., Saikava, Selsau, mit ilˆ Kalz.,

1): auch Sonnaxt, Warkl.;

3): auch Saikava (hier neben cìlpa ² "Schlinge"):
zaķiem labi cilpus mest BW. 3824 var. cilpu cilpiem zaķīt[i]s lēca 23568 var. zirgs le̦c ar cilpu, das Pferd zieht mit éinem Ruck die Fuhre aus der Gruft (auf schlechtem, ausgefahrenem Wege) Saikava; "viens%20kasuot%20ar%20gr%C4%81bekli">rāviens kasuot ar grābekli" Heidenfeld: dažs ar grābekli kâ ar divi cilpi [kasa].

Avots: EH I, 271

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cìrtējs,

1): līduma cirtējiņš BW. 8882 var.;

2): auch Ahs.; c. nuocē̦rt luopu uz vietas; kad iekuož, tad guove pale̦cas un beigta. cirtēju ne˙viens nav redzējis; viņš nuo zemes izle̦cuot un zeme a[t]ka[l] iekšā Saikava.

Avots: EH I, 274

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

‡ čuočuôtiês "?": (bē̦rni) līdz pieciem gadiem viemīļāk čuočuojās viens ar uotru Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 299

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

‡ čutêt, hören, merken Wessen: ne˙viens ni č. nečutēja, ka es iegāju istabā.

Avots: EH I, 297

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427

dànčka ² [Kl., eine Pfütze. Auch in übertragener Bed., etwa] widrige Unannehmlichkeit: tâ viens uotru tai dančkā ve̦lk iekšā Blaum.

Avots: ME I, 437

I dā`rdzinât: dižan dārdzinā savu guovi, - nevarēs ne˙viens nuopirkt Zvirgzdine. kāžns savu dārdzina Auleja.

Avots: EH I, 312

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

[datikt Drsth.,

1) hinzugelangen;

2) (bis zu einer gewissen Stelle) hinzugelangen:
pie kur,ām ne+viens nevarējis datikt LP. VII, 1, 808.]

Avots: ME I, 443

daũdzums, die Vielheit, Menge: kam, māmiņa, ruozes sēji tik lielā daudzumā BW. 6453. daudzumā un mazumā pārduot, en gros und en dé tail verkaufen. viens daudzums, gleichviel: nu man ir viens daudzums. vai nebija viens daudzums, vai rītu, vai svētdien Blaum.

Avots: ME I, 444

dazums,

1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;

2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;

3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]

Avots: ME I, 445

dêlietis, ein (junger) Mann Livl., im Gegensatz zu meitieši (anderswo dafür vīrieši und sievieši): kad dzīparus taisījuši, tad meitieši manījušies, ka vīrieši nere̦dz Etn. IV, 93. Birzmaļam bija tik vis tā dēlieša bē̦rna kâ viens, - meitu, tuo gan bija vairāk Dok. A.

Avots: ME I, 463

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

deniņi: auch der sing. deniņš AP., Siuxt, Strasden: pierei katra pusē viens d.

Avots: EH I, 315

Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72 u. a., = viens">deviens.

Avots: EH I, 317

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

diengalis,

1): es, viens vienīgs ve̦cs d. Janš. Līgava II, 230 (ähnlich 262); ‡

2) ein Faulpelz
NB.

Avots: EH I, 327

dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.

Avots: ME I, 485

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

dimît: tuo akmeni viens pats nevar d. (= pacelt) Saikava.

Avots: EH I, 320

‡ IV dirbt juokus, Scherz treiben, Spass machen: juokus viens ar uotru nedirbj Janš. Dzimtene IV, 191.

Avots: EH I, 321

divēji: sunītis ar vilcē̦nu jau d. (zu zweien) vis rej Pas. III, 317. divējuos (zu zweien) gulēt 458. tu būsi divējuos, es - viens IV, 341.

Avots: EH I, 323

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. dù (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. dà (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472

dižgabals, die Kanone; dižgabala šāviens, Kanonenschuss; dižgabala luode, die Stückkugel. [Üblicher ist dafür liẽlgabals.]

Avots: ME I, 475

II dižuôtiês, ‡

2) sich bewegen, sich biegen (beugen)
Siuxt: viens tur mežā dižuojās; pēc re̦dzu, ka nuozāģējis kuoku.

Avots: EH I, 325

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

drùošenieks, -inieks, druošnieks, druošelnieks, der Beherzte, Waghalsige: ragana meklēja kādu druošenieku JK. V, 77. reiz viens labs druošinieks jājis pirtij gaŗām LP. VII, 35. bet varde. druošiniece. iesaukusies JK. V. 14.

Avots: ME I, 508

dublis,

1): pilns kâ d. Pas. VI, 280; ‡

2) Singularform zu dubļi, Kot, Schlamm
Grenzhof n. FBR. XII, 24, Bē̦rzgale, C., Erlaa, Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., Trik.: viņam nav uzšļakstējis ne˙viens d. uz ceļa nav ne˙viena dubļa Lubn. tis d. (diejenige kotige Stelle, Kotpfütze), kas pie kūts, sasalis ragā Saikava.

Avots: EH I, 338

II dûcît,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 122, Rosenbeck:
maizes kvāšņa priecājās, atve̦d jaunu dūcītāju BW. 25601;

2): viens puisē̦ns dūcīja uotru Golg.; Part. praes. pass. dūkāmais, eine Art Kohlstampfe
Bers.; ‡

3) treten, stampfen
(mit û ) C.: stipri kājām dūcīdams.

Avots: EH I, 345

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

I dzẽrve: voc. s. dzērviņ BW. 2451 var.,

1): kuoka dz: Glück Hiob 39, 16, der schwarze Storch.
sila dz. BW. 3072 var. purva dz. garu kaklu 3117, 3. dz. kliedza 2658;

4): auch Frauenb.; Grob.; "der Blinddarm"
(> dzẽre) Iw:; viena zarna pie kuņģa ir, tā ir dz., - viens gals ciet Frauenb. miežu pe̦lus guovīm nevar duot: ieiet guovij dzērvē un aizdambējas Grob.

Avots: EH I, 357

dzẽrvkãja: dzẽ̦r[v]kāja Pussen; dzẽ̦r[v]kājas nelabas zâles - viņas ne˙viens luops neē̦d AP.

Avots: EH I, 357

‡ dzijsûciens ² Dond., ein kleines stück Garn, ein Faden: vajadzīgs viens dz., kuo knuopi iešūt.

Avots: EH I, 357

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

gãbiķis Hasenp., [Nigr.], gãbšis, der Habgierige, Missgünstige, Nimmersatt: kungs nuo žagariem atvēlēja mums katram pusi, bei viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekšu un sagūbījies vai visus viens Grob. Etn. III, 65, Kaleten. [Zu li. gobétis "жадничать", gõbšas "жадный человѣк" (und vielleicht daraus entlehnt), poln. gabnąć "ergreifen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 28 f.]

Avots: ME I, 615

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât ² Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615

gadît, - u, - ĩju, tr., treffen, erwerben, finden: darbu (Spr.). Refl. gadîties,

1) sich finden:
kādu vietu es gribēju, tāda man gadījās BW. 25883. kaut man tāda gadītuos 21160. gadījās, kâ vilkam kumuoss;

2) auftauchen, sich einfinden, erscheinen, zum Vorschein kommen:
[viņš man gadījās pretī U., er kam mir in den Wurf.] kur tad tu atkal gadījies? LP. IV, 82. ne˙viens negadījās, es erschien niemand VII, 185. gadās vērsis VII, 1066. te kur gadījies, kur ne - liels vīrs lien IV, 10. bez burvja vārdiem nauda negadījusēs un negadījusēs III, 104. miegs tik ātri negadījies VII, 265. meitai gadījušies ragi pierē III, 86;

3) sich einfinden, geboren werden:
pēc kāda laika gadījās lāča sievai bē̦rns VI, 493;

4) herkommen herrühren, sich erweisen:
muļķe, muļķe, tautu meita, kur tik muļķe gadījās? BW. 18859. rīkuļa dē̦ls tad rītu gadīsies pa˙galam, LP. VI, 173;

5) sich ereignen, geschehen:
gadījies viss tas, kuo viņš teicis LP. IV, 5. gadījās, ka ķēniņam piedzima dē̦ls. rītā gadījās atkal gar akmeni iet. gadās vēja mātei aizmieguot (Gew. mit ka od. dem. Inf.). es rīkuojuos, kâ gadās. ich handle je nach den Umständen. [Wegen der Bedeutung (s. auch gadîgs) eher verwandt mit r. гóдиться "sich ereignen (aruss.); taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen", ae. gegada "Genosse, Gatte" u. a. als (nach Brückner Litu - slav. Stud. 82 u. 171 und Berneker Wrtb. I, 318) entlehnt aus dem Slavischen, während li. gãdytis (III p. prs. gãdyjas) "sich ereignen" der Betonung wegen wohl aus dem Polnischen stammt.]

Kļūdu labojums:
negadās VII, 269 = negadījies VII, 265

Avots: ME I, 581

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583