Paplašinātā meklēšana

‡ àizklē̦˜gât, schnatternd sich entfernen Rutzau: gūžu bars aizklē̦gāja pa pļavu pruom.

Avots: EH I, 31

‡ àizlē̦pât, hin-, wegkriechen: vēzis... pa jūras dibinu aizlē̦pā uz... pili Pas. IV, 509 (aus Domopol).

Avots: EH I, 36

‡ atlē̦pât, sich plump bewegend hergelangen: vēzis atlē̦pā pa jūŗas dibiņu uz sē̦tu Pas. IV, 509 (aus Domopol).

Avots: EH I, 153

atskuõlē̦ns, atskuõlniẽks, Schüler der Repetitionsschule.

Avots: ME I, 193

‡ atslē̦gs BW. 5180, Pas. III, 121; V, 170 (aus Ludsen); VI, 101, 103, VII, 247, (mit ê̦ ) Eversmuiža n. FBR. VI, 31, Pilda n. FBR. XIII, 41, 51, Auleja u. a. in Lettg.

Avots: EH I, 167

aûgšlē̦kām: auch Stuxt (mit ê̦ ² ).

Avots: EH I, 185

aûgšlē̦kām, Adv., Instr. Pl., mit hohen Sprüngen, schnell: zaķis aizgājis augšlē̦kām LP. VI, 264. šī nu tīri augšlē̦kām dej vien LP. V, 364. bailīgais augšlē̦kām vien aizgājis LP. IV, 206. aizskrēja augšlē̦ku lē̦kām Burtn.

Avots: ME I, 219

âzulē̦ns (unter âzis 1): auch BW. 14378.

Avots: EH I, 196

bālē̦ns,

1); auch (mit à ) Ramkau, (bàlẽniņš) AP.: man bālēniņu pietīk, kuo suomazgās likt AP.

Avots: EH I, 208

bàlē̦ns ² [Lös.], Bers., AP., bàlene ² Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

‡ be̦zde̦lē̦ns Saikava, = bezdelîdzē̦ns.

Avots: EH I, 214

bitulē̦ns, der Bienenzüchter: ceļaties kājiņas, ve̦ci bišu bitulē̦ni BW. 30427.

Avots: ME I, 302

blē̦gs, ‡

2) = blèdis (?): šis ir tas blē̦gs, kuŗš ... P. W. Šis ar mani tiesāties? 17.

Avots: EH I, 229

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas ² Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga ² Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

blē̦kns Elv., = blākns.

Avots: ME I, 314

brãlē̦ns,

1): auch Pas. VIII, 24;

2): = brāļu bē̦rni - auch AP.;

4) (unter brãlis): auch BielU., (brãle̦ns) Pussen: maģajam brāle̦nam (Var.: brālītim) BW. 3429, 4. es ar savu brāleniņu 840.

Avots: EH I, 239

brãlē̦ns (brolėnas "Neffe"),

1) Brudersohn
[Kreuzb.], der Neffe;

2) der Vetter:
brãlēniņi = brāļu bē̦rni BW. 3850, dann aber Vettern überhaupt; cf. māsē̦ns;

3) der Stiefbruder, der von demselben Vater, aber von einer anderen Mutter stammt:
brālē̦ni ir viena tē̦va un savas mātes be̦rni Buschh.

Avots: ME I, 328

‡ briêde̦lē̦ns Saikava, (verächtl.) Demin. zu briêdis.

Avots: EH I, 243

‡ briêdulē̦ns, = ‡ briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II ² , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244

brikulē̦ni BW. 3857, 2, Synonym mit brakalaiņi s. dies.

Avots: ME I, 332

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

‡ bude̦lē̦ns BW. 33539, 1 var., Demin. zu budēlis I.

Avots: EH I, 249

bukulē̦ni "?": brāļi mani bukulē̦ni BW. 3858; s. brakalaiņi.

Avots: ME I, 347

‡ bulē̦ns, ein Widder, Hammel Saikava; vgl. bul˜lē̦ns.

Avots: EH I, 251

bul˜lē̦ns: auch Siuxt, (mit ùl ² ) KatrE., Demin. acc. s. bulleniņu BW. 32762, 1.

Avots: EH I, 251

bul˜lē̦ns (Demin. zu bul˜lis), ein kleiner Boll.

Avots: ME I, 348

‡ čakste̦lē̦ns Pilda, = čakstē̦ns.

Avots: EH I, 283

‡ ce̦plē̦ns, Demin. zu ceplis I, das Zaunkönigjunge Pas. I, 361.

Avots: EH I, 266

cĩrulē̦ns, eine junge Lerche, ein Lerchenkind.

Avots: ME I, 391

I čur̃kslē̦ns Frauenb., ein Hausschwalbenjunges.

Avots: EH I, 296

čũskulē̦ns, eine junge Schlange.

Avots: ME I, 426

dê̦lē̦ns, ein kleiner Sohn.

Avots: ME I, 462

‡ dē̦lulē̦ns Ronneb. n. BielU., = dē̦luks.

Avots: EH I, 318

‡ draugalē̦na BW. 17689, Rutzau, die Freundin.

Avots: EH I, 330

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

dze̦lte̦npe̦lē̦ks, gelbgrau.

Avots: ME I, 542

ē̦rze̦lē̦ns (unter ḕrzelis): êrzelē̦ns ² Siuxt.

Avots: EH I, 374

‡ e̦tslē̦ga BW. 15684 var., = atslê̦ga.

Avots: EH I, 370

I glē̦ma,

1) ein Schlaffer, Gräger, einer, der träge arbeitet oder ohne Appetit ist
N. - Schwanb., Etn. IV, 65, Bers.;

2) Filzlaus M. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu glē̦vs.]

Avots: ME I, 626

II glē̦ma, s. gle̦ma.

Avots: ME I, 626

glē̦ms, etwas schläfrig, schlaff, ungeschickt tuend Spr.; [ langsam beim Arbeiten od. Essen Rositten].

Avots: ME I, 626

glē̦vains, schaffer, träger Mensch U.

Avots: ME I, 626

glē̦vs: auch (mit ê̦ ) Blieden ("gļē̦vs"), 4): schwach Dobl., Siuxt: g. le̦dus, glê̦va ² virve.

Avots: EH I, 393

‡ glē̦vulĩba, = gļē̦vulĩba: glē̦vulību viņš ne˙kad nav varējis ieredzêt Janš. Dzimtene IV, 156.

Avots: EH I, 393

glē̦vulis, gļē̦vulis, der Schwächling, Zärtling, Weichling: ak tavu glē̦vuli! zirgu ierauguot vien jau nuoģībst LP. I, 171.

Avots: ME I, 626

glē̦vums U., gļē̦vums, das Schlaffe, das schlaffe, weichtliche Wesen: glē̦vumu un grē̦kus aplūkuot Vēr. II, 599; [ Schlaffheit, Trägheit U.]

Avots: ME I, 626

‡ gùote̦lē̦ns ² Auleja "eine ziemlich junge, gut aussehende Kuh".

Avots: EH I, 424

grieze̦lē̦ns: auch (mit iê ) Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: EH I, 408

[grieze̦lē̦ns Jauns., das Junge einer die Schnarrwachtel.]

Avots: ME I, 660

[ielē̦kāt L. "hineinspringen".]

Avots: ME II, 38

‡ ìelē̦pât Jasmuiža, Makašēni, Viļāni, plump (langsam, die Füsse schleppendl hereinkommen, hineingehen: vecis ar lielajām vīzēm ielē̦pāja ustabā; herein-, hineinkriechen (von Läusen, Wanzen gesagt) Rugāji.

Avots: EH I, 527

izklē̦pât (unter izklẽpêt ),

1): sich lagern
Pilda: mieži izklè̦pājuši ² pa zemi; ‡

2) "= izklāpuôt" PV.; ‡

3) "izbradât (labību)" Zvirgzdine: mieži izklē̦pāti.

Avots: EH I, 456

izlē̦luôt, zärtlich schaukeln, wiegen, liebevoll erziehen: izšūpuojuse, izlē̦luojuse, duod tautām niecināt BW.;7250, 10.

Avots: ME I, 763

izlē̦ve̦ns,

1) ausgebogen, nach oben breiter werdend, flach:
izlē̦ve̦ns trauks = ar izliektām, lē̦ze̦nām, uz augšu platākām malām Etn. IV, 34;

2) schräge
A. XIV, 479, Bers. Adv. izlē̦ve̦ni, ausgestreckt: atgāzties izlē̦ve̦ni krē̦slā Lub.

Avots: ME I, 763, 764

‡ izlē̦vins Warkl. "= izlē̦ve̦ns 1".

Avots: EH I, 463

izlē̦vuruôt, lappig, gelappt machen: lapas lielas, izlē̦vuruotas Konv. ² 3141.

Avots: ME I, 764

‡ izlē̦zans Warkl. "palê̦zns".

Avots: EH I, 463

izlē̦ze̦ns, allmählich abfallend Bers., Druw.: e̦ze̦ram mala izlē̦ze̦na.

Avots: ME I, 764

‡ jìrbe̦lē̦ns ² Saikava, = ir̃bē̦ns.

Avots: EH I, 565

jumalē̦ns, im VL. ein Kind der jumala und des jumis: jumītis kliedza, jumītis brēca tīrumiņa galiņā; atsaucās jumalē̦ni (Var.: jumaleņi BW. 28532) aruodiņa dibinā Pūrs II, 65.

Avots: ME II, 117

‡ kaķe̦lē̦ns Strods Par. vōrdn. 88, Lubn., das Kätzchen.

Avots: EH I, 576

kazulē̦ns (unter kazulis

1): auch AP., Pilda, Siuxt, Zvirgzdine: zaķīt[i]s ēda kazulē̦nus BW. 22277, 2 var.

Avots: EH I, 597

‡ ķève̦lē̦ns ² Auleja, Deminutivform zu ķève, die Stute.

Avots: EH I, 701

‡ ķiķe̦lē̦ns (s. unter ‡ ķiķa) "?"

Avots: EH I, 702

‡ ķīlē̦ns BielU., ein kleiner Keil (Stein) beim Mauern.

Avots: EH I, 706

‡ ķìve̦lē̦ns ² Sonnaxt, ein Kiebitzjunges.

Avots: EH I, 706

klē̦ga, ‡

3) ein Schreihals
Schnehpeln (mit ẽ̦ ), Warkl. (mit è̦ ² ).

Avots: EH I, 615

klē̦ga,

1) die Luftröhre
Windau;

[2) klẽ̦ga Jürg., Windau, = klaĩga 1: liela klē̦ga, bet ne+kas neiznāk Jürg.]

Avots: ME II, 224

‡ II klē̦gât,

1) "langsam gehen"
(mit ẽ̦ ) Nikrazen;

2) "?": viena pati ar ... zirģeli ... arklā klēgā pa tīrumu Janš. Dzimtene V, 23.

Avots: EH I, 616

‡ klē̦pains (mit ļ zu lesen?) Trik., sich gelagert habend, halbverdorrt: klē̦paina zâle.

Avots: EH I, 616

‡ II klē̦pât,

1) langsam gehen
(mit ẽ̦ ) NB.; mit verletztem Fuss unsicher treten (klè̦pât ² ) Nautrēni: zirgs klē̦pā" "hinken" (klè̦pât ² ) Bērzgale;

2) "mē̦tāties" Wessen: kuo tu klē̦pā nuo viena darba pie uotra?

Avots: EH I, 616

[klē̦puot "mē̦tāties nuo viena darba uz uotru" Wessen.]

Avots: ME II, 224

klē̦va Wallhof n. Manz., [klēve U.], gew. klē̦vs ² [Warkl., Nerft, Dubena, eEkengraf], Kuh -, Schafstall: vušķiņai, guotiņai vienu vietu klē̦vu daru BW. 23678, 2 var. [Nur aus dem Oberland bekannt, wo es mit ā aus ē, gesprochen wird.] Aus r. хлѣвъ dass.

Avots: ME II, 225

kuosalē̦ns, eine junge Dohle: bē̦rni mani kuosalē̦ni (Var.: kuosaliņi) BW. 2997 (aus Lubn.).

Avots: ME II, 348

‡ krìeve̦lē̦ns ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 194. Kaltenbr., Tdz. 52197, Deminutivform zu krìevs, der Russe.

Avots: EH I, 658

kuce̦lē̦ns (unter kuce̦ns): auch Gr.-Buschh., Pas. IX, 233.

Avots: EH I, 666

‡ kuculē̦ns, = kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666

‡ kuĩlē̦ns AP., Siuxt, (mit ùi ² ) Saikava u. a., Deminutiv zu kuilis I: mazi kuilēniņi Tdz. 50726. vilks nuokuoda kuilēniņu BW. 29132, 1.

Avots: EH I, 667

kukulē̦ns, ‡

2) Deminutiv zu kukulis 1 Sonnaxt.

Avots: EH I, 669

kukulē̦ns, ein Erdklumpen Kaul. [Zu kukt.]

Avots: ME II, 302

[kulē̦na Rutzau, Säckchen.]

Avots: ME II, 306

‡ ķulē̦ns (s. unter ‡ ķulene) "?". ‡

Avots: EH I, 707

‡ kume̦lē̦ks Pilda n. FBR. XIII, 49, Derninutivform zu kumeļš 1.

Avots: EH I, 673

kume̦lē̦ns: auch Tdz. 46008, Brigadere Daugava I, 1343, AP., Ramkau, Rutzau, (mit -e̦ns ) Puhren n. FBR. XIV, 47.

Avots: EH I, 673

‡ kundze̦lē̦ni Pas. IX, 424, herrschaftliche Kinder.

Avots: EH I, 675

‡ kur̂kalē̦ns Lubn., Saikava; ein Truthahnjunges.

Avots: EH I, 678

‡ kurtulē̦ns Tdz. 51783, ein Jagdhundjunges.

Avots: EH I, 680

‡ lapse̦lē̦ns Pas. VI, 470, = lapsē̦ns.

Avots: EH I, 720

‡ *lē̦cât, zu erschliessen aus pìelē̦cât.

Avots: EH I, 735

[lē̦daks Dond., Erw., ein Bänkchen mit einer (auf der Oberfläche) ausgehöhlten Vertiefung, in die man den Kessel stellt.]

Avots: ME II, 456

‡ lē̦durknīte, eine gewisse Pflanze (= lēdzēkne?): papardīte, l., tā ir lielā Jāņa zâle BW. 32392.

Avots: EH I, 736

lē̦guôt, schwatzend andere bei der Arbeit stören.

Avots: ME II, 456

lē̦gs [?]"?": lē̦gas dabas cilvē̦ks.

Avots: ME II, 456

lē̦kaîns "?": šī smēre e̦suot arī derīga pret lē̦kaiņiem zirgiem Etn. IV, 119. [le̦kains "geäpfelt; munter (von Pferden)" Wolgunt; (bereit) willig Nigr.]

Avots: ME II, 456

‡ *lē̦kalis (erschlossen aus voc. s. lē̦kalīt) Tdz. 51858 (vom Hasen); wer zu springen (hüpfen) pflegt.

Avots: EH I, 736

lē̦kašķi "?": lē̦kašķi lē̦kā šurpu turpu Vēr. II, 415.

Avots: ME II, 456

lē̦katns,

1) Pestbeule, böse Drüse
L.;

2) = lē̦kans Lub.

Avots: ME II, 456

‡ lē̦kausis Lubn. n. FBR. XVII, 126, Demin. lè̦kàusê̦ns ² ebenda,

1) ein kleines Fuder;

2) ein Schimpfname
(= ļè̦nkàusis ² ?).

Avots: EH I, 736

lē̦kma,

1) der Aufgang:
sākumā vakara blāzma, tad nakts un mēness lē̦kma MWM. VI, 807;

[2) in Gr. - Rönnen ("lẽ̦kma"), Laud. und Kalzenau = lèkme.]

Avots: ME II, 457

lē̦kna [li. le˙kna "niedrige Wiese" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 135], feuchtes, fruchtbares Land, eine solche Wiese: aiz upes līča starp tre̦knajām lē̦knām un tīrumiem Egl. tā jau lē̦knā augusi, sagt man von einem schlank gewachsenen Mädchen Naud. [Vgl. lē̦kužas und le̦kns.]

Avots: ME II, 457

lē̦ks: ar saules lē̦ku Pas. VII, 109.

Avots: EH I, 736

[lē̦ks "Aufgang (der Sonne)": aizgāju siena pļautu pirms saules lē̦ka Domopol, Biržgalis.]

Avots: ME II, 457

lē̦ksti, Moos, Filz, das man in Ermangelung von Stroh auf Dächer legt U. Zu lêkša?

Avots: ME II, 457

‡ lē̦le̦ns Warkl. "= lêlis 1".

Avots: EH I, 737

lē̦luôt (unter le̦l˜luôt), ‡

5) von den Lauten, die ein Ziegenmelker von sich gibt:
lē̦luo lēlis BW. 2505, 1.

Avots: EH I, 737

lē̦luôt, s. le̦lluôt; [im alten Gesanbuch n. U. in der Bed. "liebkosen"; vgl. dazu slav. lelējati "hätscheln", ai. lālayati "liebkost". Nach Lautb. bedeute lẽ̦luôt - ein Wunde haben.]

Avots: ME II, 459

[lē̦ls (?) "синева" Wid.]

Avots: ME II, 459

lē̦me̦ns, schräge: ve̦cu laiku pakši ir lē̦me̦ni cirsti, t. i. nevis stāvu kâ tagad, bet slīpi kâ se̦gli Etn. IV, 30.

Avots: ME II, 460

lē̦mpuris,

1): auch (mit è̦m ) Ermes, Serbig., Wenden, (mit è̦m ² ) Schwanb.; ein Lebewesen mit schwächlichen Beinen
(mit è̦m ) Trik.; = lempis" (le̦m̂purs ² ) Salis.

Avots: EH I, 733

‡ lē̦nauss Strods Par: vōrdn. 102 "?".

Avots: EH I, 737

II lē̦pa, s. ļe̦pa II.

Avots: ME II, 461

‡ lē̦pacis Bērzgale "kas lē̦pā (bradā)".

Avots: EH I, 738

‡ *lē̦painis (?) "?": mātei mazi (ostle.) lāpaiņeiši Tdz. 37136, 4.

Avots: EH I, 738

[lē̦patiņi, Flocken Wid.]

Avots: ME II, 461

‡ lē̦pausis,

1) ein Schwein mit herabhangenden Ohren
(mit ê̦ ) Warkl.;

2) ein Lümmel
(mit ê̦ ) Warkl.; jem., der in in seinen Bewegugen langsam (faul) ist (mit è̦ ² ) Pilda.

Avots: EH I, 738

‡ lē̦pumaîns "?" Strods Par. vōrd. 102.

Avots: EH I, 738

‡ lē̦rmuôt Stobe, Latv. g. grm. 1798 II, 87, lärmen.

Avots: EH I, 738

lē̦sana: auch (mit è̦ ² ) Lubn.; "ize̦cē̦ta ve̦lē̦na" (mit ê̦ ) Warkl.

Avots: EH I, 738

[I lē̦sana Warkl., = ve̦le̦na, Rasenstück.]

Avots: ME II, 462

lē̦sanains Warkl., viele Rasenstücke enthaltend.]

Avots: ME II, 462

[I lē̦sans, des rechten Geschmackes entbehrend, fade: putra lē̦sana (bez aizdara, sāls, garžas) N. -Peb.]

Avots: ME II, 462

[II lē̦sans "voll mit Rasenstücken": lē̦sana zeme Warkl.]

Avots: ME II, 462

[* lē̦se̦na (gespr.: lāsana) "gaļas plēve" Baltinov, Biržgalis.]

Avots: ME II, 462

[* lē̦se̦ns,

1) lē̦se̦na zeme "sarkana, ļuoti irde̦na purva zeme ar kuoku atliekām" Alt-Rahden; in Wirginalen sei lê̦se̦na ² zeme ein Boden, wo sich langwurzeliges Unkraut eingenistet hat
(?);

2) (gespr. lāsans) lässig, träge
(nuolaidīgs, nevīžīgs) Mar. (nur von einer Person als bekannt angegeben, während andere aus Mar. es nicht kennen).]

Avots: ME II, 462

[lē̦sma (?), = liesma: zvaigžņu lē̦smas Glück Weish. Salom. 17, 5. tai lē̦smai nebūs tevi aizdedzināt Manz. Post.]

Avots: ME II, 462

lē̦ss, zusammengewachsene Wurzeln, die eine Kruste über Wasser bilden Hr. Zu lê̦sa.]

Avots: ME II, 462

lē̦staugi: n. s. lē̦˜staũgs AP.

Avots: EH I, 738

lē̦staugi [BW. 12164], = lāstaugi (s. dies).

Avots: ME II, 462

lē̦ve̦ns Etn. IV, 130, = lē̦me̦ns.

Avots: ME II, 464

lē̦vuris A. XII, 781, für lēveris. [lē̦vurs od. le̦vurs "ein liederlicher, nachlässiger, unordentlicher Mensch" Morizberg; lè̦vurs, ein Fetzen Drosth.]

Avots: ME II, 464

‡ lē̦zains, = lê̦ze̦ns 1: lē̦zainas bļuodas Stender Pas. un st. (1789), S. 12.

Avots: EH I, 739

lē̦zums U., lē̦znums, = lē̦ze̦nums.

Avots: ME II, 465

‡ lil˜lē̦ts AP., lila.

Avots: EH I, 742

‡ mãlē̦ts AP., lehmgelb: mālē̦ta cūka.

Avots: EH I, 790

‡ mežābuolē̦ns Delle Negantais nieks 224, ein kleiner wilder Apfel.

Avots: EH I, 804

‡ mĩze̦lē̦ts audums Stenden, ein Gewebe, dessen éine Seite glatt, die andere wollig ist.

Avots: EH I, 823

[naģulē̦ns Gr. - Essern, ein junger Frosch.]

Avots: ME II, 689

[nùoklē̦muši [?] lini, schlecht gewachsener Flachs.

Avots: ME II, 798

nùoklē̦pât (unter nùoklēpêt): auch Warkl. n. Fil. mat. 104; nuoklē̦pājušas ... auzas Jürgens 20. ‡ Refl. -tiês "?" : bij (nämlich der Backenbart) re̦ti un gluži me̦lni, nuoklē̦pājušies ap žuokļiem kâ sniega auzas Kaudz. Izjurieši 40.

Avots: EH II, 53

‡ nuolē̦ze̦ns, = nuõlaîde̦ns: cauri birztalai bija saskatāma nuole̦ze̦na pļava Delle Negantais nieks 183 (ähnlich Heidenfeld mit ê̦, Weinsch.).

Avots: EH II, 62

nuolē̦zna,

1) eine Stelle, die im Winter nicht zufriert
Selb. n. Mag. IV, 2, 131;

2) eine flache Stelle im Wasser
U.

Avots: ME II, 810

‡ nuoplē̦kât Frauenb., (mit ē̦) Zabeln, sich beziehen (mit dünnen Wolken od. mit Spinngewebe): debesis nuoplē̦kājušas (ar viegliem mākuoņiem pārvilktas). lauki rītuos nuoplē̦kājuši (ar zirnekļu tīkliem pārvilkti).

Avots: EH II, 76

‡ nuoplē̦kuôt "?": vairs nelietuotuo, nuoplē̦kuojušuo pletni Janš. Bandavā I, 147. mazs luodziņš ... , nuoplē̦kuojis un zirnekļu tīklu aizausts Klaustiņš Atpūta, № 649, S. 5.

Avots: EH II, 76

‡ nùoplē̦nuôt, = nùoplẽnêt: druviņām n. (Var.: nuobālēt ) Tdz. 55308, 1.

Avots: EH II, 76

‡ nuospur̃dze̦lē̦ts Frauenb. "ar spurdžiem ["?"]; atlupis" : kuoka gals ir n., situot pa tuo ar cirvi.

Avots: EH II, 90

‡ uôzalē̦ns Lubn., eine kleine (junge) Eiche.

Avots: EH II, 745

‡ uôzuolē̦ns, eine kleine (junge) Eiche: jaunuos bērziņus, uozuolē̦nus Straumēni ³ 21.

Avots: EH II, 745

[paglē̦vs, ein wenig od. ziemlich glē̦vs Bers., Lis., Warkl.]

Avots: ME III, 29

palē̦ks, pyrola umbellata RKr. III, 72: atradu apaļlapainuo ziemcieti, Jāņa ziedu jeb palē̦ku Latv.

Avots: ME III, 58

‡ palē̦zans Warkl., = palê̦zns.

Avots: EH II, 150

‡ pape̦lē̦ks AP., Latv. Saule, S. 1044 (aus verschiedenen Orten nebst einem Beleg aus der Literatur), graulich: pape̦lē̦ka guovs Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 162

pārkulē̦ns, s. pãrkũlẽjs.

Avots: ME III, 162

‡ pãrlē̦kalêt, wiederholt od. über eine Reihe von Objekten hinüberspringen: ir jau visi kalni jam pārlē̦kalē̦ti Pas. IX, 108.

Avots: EH XIII, 205

‡ *paslē̦pi, das Versteckspiel (?): bē̦rni skraidīja ap ē̦kām, spē̦lē̦dami paslē̦pus Jauns. Augšz. 195.

Avots: EH XIII, 174

‡ paslē̦ptave Pas. VII, 326, = paslè̦ptuve.

Avots: EH XIII, 174

‡ II pe̦lē̦da "virgas daļa, kuŗas galā ieliek kājas, uzliek laipu un dze̦n upē zvejai ar murdiem" Etn. IV, 164.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lē̦kans: auch AP., N.-Laitzen: plaušu zâlītes ir tādas pe̦lē̦kanas kâ akmens AP.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lē̦kans, graulich Widdrisch, Warkl.

Avots: ME III, 196

‡ pe̦lē̦knējs Orellen, = pe̦lē̦kans.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lē̦ksir̃ms, pe̦lēks und sirms: nakts sūtnis izpleš spārnus ē̦nainuos: viens pe̦lē̦ksirms se̦dz rīta pusi Akurater Latv.

Avots: ME III, 196

‡ pe̦lē̦ts "?": ne pe̦lē̦tas [?] (Var.: pe̦lnainas, sakaltušas) garuoziņas BW. 4440, 3 var.

Avots: EH XIII, 221

pìeklē̦pât Drosth., N.-Peb., Bers., Warkh., = pieklāpāt.

Avots: ME III, 257

pìelē̦cât, Linsen ansammeln: iegāju lē̦cās, pielē̦cāju BW. 34193.

Avots: ME III, 266

pìelē̦nuôt, besänftigend, beschwichtigend wozu überreden Druw., Sessw.: Vilis dzīrās atkal pielē̦nuot tevi, lai ejuot šim uz vakara cēlienu palīgā Saul. Druva III, 2. māte pielē̦nuoja tē̦vu ņemt padzītuo dē̦lu atpakaļ Druw.

Avots: ME III, 266

pìelē̦pât Lis., = pielāpât.

Avots: ME III, 266

pilē̦ns U., = piliens.

Avots: ME III, 214

piulē̦ns Salisb., = pĩlē̦ns, eine kleine Ente; piûlīši ² Nigr., Küchlein.

Avots: ME III, 229

plē̦gas

1) die Flocken
Wid.;

2) die Flockasche
(vgl. plgkas 2): kalējs kala debesīs, plē̦gas sprāga Daugavā BW. 33724, 4 var.;

3) plẽ̦gas, der Schinn
Sassm.: plē̦gas izē̦d matus nuo galvas"

4) plẽ̦gas Sassm., Kaff
Dond.: auzu plẽ̦gas (Haferspelzen Wandsen) nuode̦r luopu barībai Sassm.

Avots: ME III, 338

plē̦kas,

1) plê̦kas ² Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

plē̦ksna, ein dünnes Häutchen Wid.; plēksne "Haferspelze" Fest. n. Etn. IV,165; plēksne Stelp., Thomsdorf, eine dünne Schicht, ein dünnes Blatt: bildes plēksnīti var nuo papīra nuoņemt Stari II, 480; plêksne ² Lautb., plẽksne Wandsen, Neuenb., Bauske, eine dünne, unreife Schote (in Wandsen auch etwas Dünnes überhaupt); plẽksnes, der Schinn: plēksnes izē̦d matus nuo galvas Ahs. n. RKr. XVII, 46; vgl. pluoci 2, pluoksna, pluoksne.

Avots: ME III, 338, 339

plē̦ksta U., plẽkste Zögenhof, plēkste Elv., plêkste ² Segewold, plēkstere Naud., Frauenb., plẽkstere Ahs., eine junge, noch leere Erbsenschote: bē̦rni tik kuri pēc zirņiem, ka pat plēksteres ē̦d Ahs.; plẽkste "das Kernhaus im Obste" Bauske; vgl. plekste II.

Avots: ME III, 339

plē̦naîns,

1) plē̦nains N.-Peb., sich in Schichten ablösend
Saul.: bleķis nedrīkst būt plē̦nains, nedz zilgans Konv. ¹ 763;

2) plẽ̦nains "fleckig"
Bauske.

Avots: ME III, 339

II plē̦ns, dünn Kurl. n. U., flach Bielenstein Holzb. 251. Dürfte aus plâns entstanden sein (zum ģ aus ā vgi die Bem. zu Mẽ̦traine).

Avots: ME III, 340

II plē̦sa Setzen, eine nicht bewegte, tiefe Stelle im Flusse: augšpus dzirnavupītei. plē̦sā, kur ūdens lē̦ns kâ e̦ze̦rā Valdis Stabur. b. 236. nāk tad klusā tīcī dziļā plē̦sa, kâ e̦ze̦rs plašs un spuožs Juris Brasa 336. - Vgl. plasa. ple̦sa; das ē, vielleicht durch mundartliche Dehnung von e̦,

Avots: ME III, 340

plē̦ska, comm., der Raufbold Fest.

Avots: ME III, 340

plē̦sma,* die Gruft Asp. MWM. v. J. 1897, S. 657.

Avots: ME III, 340

plē̦su plē̦sumis, stark gestikulierend, Hals über Kopf (mit "ẽ̦") Behrshof, Lesten: iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis uzmetis vamzi puškārteņus; atskrien plē̦su plē̦sumis, lai guovis atvasēs nelaiž Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 341

plē̦vuôtiês "?" : kas spīdēja, kas mirdzēja liela kunga kambaŗuos? liela kunga kambaŗuos ze̦lta nauda plē̦vuojās BW. 32712.

Avots: ME III, 342, 343

plē̦vu plē̦vumiem, mit Flügeln, sehr schnell Spiess n. U., mit Geflatter Blel. n. U.

Avots: ME III, 342

plē̦vuri Lems. n. U., = plēves.

Avots: ME III, 342

plē̦zna,

1) das Fussblatt;

2) Schwimmfuss der Gänse und Enten
U.: pīlīt mīļā, kuo liec[i] klāt? - es Iiek[u] savu plē̦znu klāt BW. 2141. In Bauske davon das Demin. plẽzniņas üblich. Vgl. ple̦zna.

Avots: ME III, 343

plē̦znuôt "?": ja ugunī spļauda, tad lūpas plē̦znuojuot Rodenpois.

Avots: ME III, 343

‡ puõlē̦ns Siuxt, = leitis ‡ 3.

Avots: EH II, 346

pulē̦ns Aahof, Treppenhof, = pulîtis.

Avots: ME III, 406

‡ puskuĩlē̦ns Iw. ("kuo nevar rūnīt"), Siuxt, Demin. zu puskuĩlis.

Avots: EH II, 332

puspe̦lē̦da Wessen, die Wachtel; vgl. putpe̦lē̦da dass.

Avots: ME III, 431

‡ pušpe̦lē̦ks Tdz. 45359, = puspe̦lê̦ks.

Avots: EH II, 337

putpe̦lē̦da (unter putpe̦lava): auch Auleja, Warkh., Tdz. 37346.

Avots: EH II, 339

‡ rate̦lē̦ns Auleja, ein Rattenjunges.

Avots: EH II, 355

‡ raudulē̦ns Tdz. 38180, das Junge einer Wildente.

Avots: EH II, 356

rudpe̦lē̦ks od. rudi pe̦lē̦ks, braungrau: rudpe̦lē̦ks akmentiņš pirt(e)s taka maliņā Ld. 10. 873. es ievelšu Dzirciemā rudpe̦lē̦ku akmentiņu BW. 9591.

Avots: ME III, 554

‡ rùnkulē̦ns ² Lubn., eine Deminutivform zu ruñkulis.

Avots: EH II, 385

saklē̦gât(iês) Dunika, = sakledzinât(iês) in Bezug auf Gänse (schnattern).

Avots: ME II, 650

saklē̦gât(iês) Dunika, = sakledzinât(iês) in Bezug auf Gänse (schnattern).

Avots: ME II, 650

saklē̦pât Golg., Warkl., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, = saklāpāt.

Avots: ME II, 650

salē̦luôt, s. salellinât.

Avots: ME II, 671

‡ saplē̦nuôtiês, = saplẽnêt: (krāsnī) sameta ... visus rakstus, pagaidīja, līdz tie saplē̦nuojās A. Upītis Pirmā nakts 178.

Avots: EH XVI, 437

sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.

Avots: ME III, 726

saũllē̦kas, der Sonnenaufgang Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 774

‡ saũllē̦kts Daugava 1939, S. 311, der Sonnenaufgang.

Avots: EH XVI, 460

‡ septiņgulē̦tājs,* der Siebenschläfer (zool.) Zundu P. 1898, I, 61.

Avots: EH XVI, 478

‡ sĩpuolē̦ns, eine Deminutivform zu sĩpuols, Zwiebel Kaudz. Izjurieši 259.

Avots: EH II, 493

šķe̦plē̦rs, ein kleines quadratförmiges Stück Zeug mit dem Kreuz, das von Katholiken um den Hals (als Amulett?) getragen wird Infl. n. U. Aus mnd. schepelere "Scapulier".

Avots: ME IV, 28

‡ *škuorstalē̦ns (erschlossen aus ostle. škūrstolāns) Tdz. 37537 (aus Nautrēni), = skuõsalē̦ns.

Avots: EH II, 628

skuõsalē̦ns Bauske, skùorsalē̦ns ² Warkl., skùosulē̦ns ² Gr.-Buschhof, = kuosalē̦ns: bē̦rni mani skuosalē̦ni (Var.: kuosaliņi (=kuovārnīši)), visiem pliki vēderiņi BW. 2997 var.

Avots: ME III, 910

‡ skruõde̦lē̦ns Jans. Līgava I, 59, der (noch unmündige) Sohn eines Schneiders. skruõdelis: auch BW. 19269, 1 (aus Gaiken), Allendorf, Kegeln, Lemb., Trik., Wainsel (mit ùo ² ) Alswig, ("geringschätzig") Grawendahl; skrùodelītis ² Lubn.

Avots: EH II, 513

‡ *slē̦dzums (zu erschliessen aus dem Demin. instr. s. slē̦dzumiņu BW. 3137, 1 var., 20013,

1), = slê̦gums.

Avots: EH II, 524

slē̦ga: eine Viehseuche (mit ê̦ ) Lös., Selsau; burkāni apkrituši ar tuo pašu slē̦gu kâ pē̦rn Fest.

Avots: EH II, 524

slē̦ga, slê̦gs ² Ubbenorm, Salis, slē̦gs U., die Not, das Kreuz, die Bürde W.-Livl., Kokn, n. U.: viņš man par slē̦gu. vai citādi tāda slē̦ga man būtu uzbrukusi? Alm. tuveniešiem bijuse tīrā slē̦ga ("Unglück") Etn. II, 88. slē̦ga Sessw., Verderben, Seuche, Krankheit: ļaunā slē̦gā U. b. 110, 63. ļauna sl., Unglück Fehteln. Zu slêgt.

Avots: ME III, 927, 928

II slē̦gs, s. slē̦ga I.

Avots: ME III, 928

slē̦paîns, geheimnisvoll Celm.: slē̦paina šņākšana bija dzirdama Lautb. Luomi 33. zu zinādams slē̦paini . . . čukst kuoks vārdu aizmirstuo Seifert Chrest. lIl, 2, 28.

Avots: ME III, 928

‡ slē̦pkaunis Pas. X, 130 (2 X; aus Lubn.), = sle̦pkava.

Avots: EH II, 525

‡ slē̦pkava Pas. IX, 119 (2 X; aus Lettg.), = sle̦pkava.

Avots: EH II, 525

II slē̦psna, ein Schimpfname (mit "ê̦" ²⁾ A.Bergfried: ak tu, slē̦psna, man suolīt rinkas?! Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 151.

Avots: ME III, 930

III slē̦psna, in der Verbindung linu slē̦psna (?) "maza sauja linu" Serben.

Avots: ME III, 930

IV slē̦psna ("mit è, ^2"), in der Verbindung skalu slē̦psna "pagale, nuo kā plêš skalus" (?) Odensee.

Avots: ME III, 930

slē̦pstu, slē̦pstus Kra. Vīt. 74, slēpšus Ar., Adv., heimlich, im Verborgenen: lai tas slē̦pstu nuoskatuoties, kuo kūlēji daruot LP. VI, 648.

Avots: ME III, 930

slē̦ptuve, das Versteck, der Schlupfwinkel, Hinterhalt Fest.: puisis izlīdis nuo slē̦ptuves LP. VII, 322. zagļiem ir savas zināmas slê̦ptuves ^2, kur zagtu mantu nuoglabā Sassm. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 930

slē̦pu, Adv., heimlich: ir slē̦pu sarīkuojis bēgšanu Rainis. - Vgl. sle̦pu.

Avots: ME III, 930

slē̦pumaîns, slē̦pumîgs. geheimnisvoll: mūzika mūs slē̦pumaini saldi skumdina Puriņš Nauda 34. slē̦pumīgi skatīties Lāčpl. 28.

Avots: ME III, 930

slē̦sns: mit ê̦ Lubn., Warkl. ‡ Subst. slē̦snums Strods Par. vōrdn. "?".

Avots: EH II, 525

slē̦sns, niedrig gelegen; feucht, einschiessend: slē̦sna zeme Warkl. Zu sle̦sns; das von ihm PФB. LXV, 310 aus Dusetos angeführte li. slė˜snas "niedrig gelegen" hat Būga nachher in dem für den Schreiber dieser Zeilen bestimmten Sonderabdruck mit einem Fragezeichen versehen und am Rande ein gleichbedeutendes slẽsnas (aus Dusetos) hinzugefügt.

Avots: ME III, 930

sluokulē̦ns (unter slùoka

1): auch BW. 2659, 4.

Avots: EH II, 530

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

spalē̦ts Saikava, = spalains I: spalē̦ta zeme.

Avots: ME III, 982

‡ starkulē̦ns Fest. n. FBR. XVII, 85, ein Storchjunges.

Avots: EH II, 571

‡ strazdulē̦ns Tdz. 57136, ein Starjunges.

Avots: EH II, 585

‡ suķe̦lē̦ns Siuxt, Demin. zu suķis II.

Avots: EH II, 601

‡ sune̦lē̦ns Lubn., Pilda, Sakstagals, = kuce̦ns.

Avots: EH II, 603

suņe̦lē̦ns Pas. 11, 440, = kuce̦ns, Welpe.

Avots: ME III, 1124

‡ sunulē̦ns O. Skrinda Latv. vol. gram. 24, Demin. zu suns.

Avots: EH II, 603

sutlē̦gs, die Flachshechel Wid.

Avots: ME III, 1128

‡ svē̦te̦lē̦ns (unter svêtelis ² ): ist kein geringschätziges Demin. zu svētelis (wie ME. III, 1155 gesagt ist), sondern ein Storchjunges: svē̦te̦lē̦ni ilgi tup ligzdiņā BW. 2147 var.

Avots: EH II, 617

‡ svĩbe̦lē̦ts, = svībulaîns (?): (sivēniņus) citu me̦lnu, citu baltu, citu tādu svībe̦lē̦tu Tdz. 53610.

Avots: EH II, 619

svĩbulē̦ts Nötk., = svībulains.

Avots: ME III, 1162

svìpe̦lē̦ta ² pele Odensee "eine braune Feldmaus mit einem schwarzen Streifen über dem Rücken". Vgl. svîpe̦lē̦ta pele und svĩbulē̦ts.

Avots: ME III, 1163

te̦lē̦ns: baruo mani ... ar te̦lē̦na biezumiem BW. 2938, 1. slaikiem te̦lē̦niem 35206, 1.

Avots: EH II, 675

te̦lē̦ns U., Spr., Saussen n. BB. XII, 217, Wolm. u. a., telēniņš, Demin. zu teļš, das Kalb: viena pate man bitīte kâ pē̦rnais telēniņš BW. 30353, 4.

Avots: ME IV, 160

tilē̦ns A.-Rahden n. U., = tilka 1, der Eiszapfen. Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. tila "Eiszapfen"), s. Thomsen Beroringer 282. Zur Form vgl. pilēns.

Avots: ME IV, 187

tùmšpe̦lē̦ks: svārki tumšpe̦lē̦ki Tdz. 54315.

Avots: EH II, 703

tùmšpe̦lē̦ks, dunkelgrau: tumšpe̦lēks kamzuols LP. VII, 385.

Avots: ME IV, 263

tutulē̦ns, der Duzbruder, Duzfreund Vīt.; tie jau ir lieli tutulē̦ni Vīt.

Avots: ME IV, 275

var̂de̦lē̦ns: auch Gr.-Buschh., Kalupe, Lubn., Oknist, Selb.

Avots: EH II, 757

var̂de̦lē̦ns, Deminutivform zu var̂de I, ein kleiner Frosch: vardes kurca purviņā, varde̦lē̦ni maliņā BW. 276.

Avots: ME IV, 476

var̂dulē̦ns: auch AP.

Avots: EH II, 757

‡ ve̦cpe̦lē̦ks Iw., bräunlich- od. gelblichgrau.

Avots: EH II, 767

ve̦lē̦kls (unter velêklis I): braukt ... ar ve̦lē̦klu Austriņš Raksti VII, 339. ve̦lē̦klu izvelēju Tdz. 39595.

Avots: EH II, 769

ve̦lē̦na,

1): auch Grob., Kaltenbr., Orellen; nuopļauts līdz ve̦lē̦nai Trik. aitai vitna kâ v. Sessw. mati kâ v. Schwitten. dārzs saaudzis ve̦lē̦nā Fest. ve̦lē̦nā (= dē̦stū) likt Bankins.

Avots: EH II, 769

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

‡ ve̦lē̦nuojs, reich an ve̦lē̦nas 1 (?): ve̦lē̦nuoja zeme Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 769

‡ ve̦lē̦nuots Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = ‡ ve̦lē̦nuojs?

Avots: EH II, 769

ve̦lē̦ns (unter ve̦lē̦na 1): mit ẽ̦ Siuxt; (duris) ve̦lē̦niem aizkrautas Pas. XV, 286.

Avots: EH II, 769

ve̦lē̦tava U., Kaudz. M. 316, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Fest., Jürg., KatrE., Lis., Ogershof, Ramelshof, Ramkau, Saikava, Schujen, ve̦lē̦tave Golg., KatrE., velēteve Lubn., ve̦lē̦tuva AP., ve̦lē̦tuve AP., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, die Waschbank; ein Brett zum Klopfen der Wäsche Kl.: uz ve̦lē̦tavas velē drēbes Ramkau. uz ve̦lē̦tavu meta šņurdauku BW. III, 1, S. 37, brāļi taisās zagt līgavu nuo ve̦lē̦tavas II, S. 319. ze̦lta vāle, sidrabiņa velēteve BW. 33984. meitas bē̦dājās, kur būs ņemt ve̦lē̦tavu 20220. necē̦rtat ve̦lē̦tavi! 23596.

Avots: ME IV, 529, 530

ve̦lē̦tuve (unter ve̦lē̦tava),

1): auch BW. 2592 var.; ‡

2) "vieta, kur drēbes velē" Auleja; Platz in einem Gewässer, wo man Wäsche wäscht
Oknist: pie Pūķu ve̦lē̦tuves viņš nuoķēra pirmuo zivi Jauns. Raksti IV, 127.

Avots: EH II, 769

‡ ve̦lē̦tuvs, -s Skaista n. FBR. XV, 35, = ve̦lē̦tava.

Avots: EH II, 769

vārne̦lē̦ns (unter vārnẽ̦ns): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh., Kaltenbr.

Avots: EH II, 764

vilce̦lē̦ns: auch Pas. IX, 174.

Avots: EH II, 782

vilce̦lē̦ns, ein kleiner Wolf: māte duošuot vienu vilce̦lē̦nu LP. VI, 700.

Avots: ME IV, 585

‡ vìrbe̦lē̦ns ² BW. I, S. 923, № 2659, I (aus Lettg.), ein Rebhuhnjunges.

Avots: EH II, 786

‡ viste̦lē̦ns Kaltenbr., Lubn., ein kleines (junges) Huhn.

Avots: EH II, 790

‡ zaķe̦lē̦ns Pas. IX, 172, ein Hasenjunges.

Avots: EH II, 800

zaķulē̦ns A. XX, 266; XXI, 349, ein kleiner Hase.

Avots: ME IV, 683

zaltulē̦ns Frauenb., eine kleine Ringelnatter.

Avots: ME IV, 686

‡ zemlē̦cām, Adv., nach unten stürzend (?): ie̦le̦c ratuos un, kājās stāvē̦dams, brauc ... brižiem viss stāvs iet augšlē̦cām, z. Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 121 (ähnlich S. 8.).

Avots: EH II, 805

‡ žīde̦lē̦ns Tdz. 52917 (aus Lubn.), Kaltenbr., = žĩdelis.

Avots: EH II, 819

‡ zìemalē̦na ² Wessen n. FBR. XIII, 88, = zìemelê̦na.

Avots: EH II, 811

zìeme̦lē̦na "eine im Norden Wohnende" Sussei n. FBR. VII, 140.

Avots: ME IV, 742

‡ zīlē̦ts, mit Glasperlen od. Korallen geschmückt: zīlē̦tu vaiņadziņu BW. 5702, 6.

Avots: EH II, 809

zir̂dze̦lē̦ns, verächtl. Demin. zu zir̂gs, Pferd: vai tad nu šis lāga zirgu var nuopirkt? tik tādu zirdze̦lē̦nu bij atvedis Saikava.

Avots: ME IV, 726

‡ zirgulē̦ns (pejorativ) O. Skrinda Latv. vol. gram. S. 24, = zir̂dzē̦ns.

Avots: EH II, 808

zivtulē̦ns, Demin. zu zivs, Fisch: izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639.

Avots: ME IV, 730

zuose̦lē̦ns: mit ùo ² Borchow, Kaltenbr., Lubn., Oknist.

Avots: EH II, 813

zuose̦lē̦ns, s. zuosulē̦ns.

Avots: ME IV, 759

zuoslē̦ns:

1) mit uô ² AP.; ‡

2) = zuosene III: juožamās siksnas z. A. Upītis Kailā dzīvība 9.

Avots: EH II, 813

zuoslē̦ns, s. zuosulē̦ns.

Avots: ME IV, 760

zùosulē̦ns: mit ùo ² Kaltenbr., mit uô ² Frauenb.

Avots: EH II, 813

žùrkalē̦ns ² Prl. n. RKr. VI, 76, Demin. zu žùrka, eine kleine Ratte.

Avots: ME IV, 834

‡ zutulē̦ns Jaun. Ziņas 1938, № 41, ein Aaljunges.

Avots: EH II, 812

zvirbulē̦ns (unter zvir̃bulis): ein Spatzenjunges (mit ir̃) Siuxt, Tdz. 56677.

Avots: EH II, 815

‡ I âbìderis ² Erlaa,

1) = ‡ àbèideris ² 1;

2) = ‡ àbèideris ² 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗamā atslē̦ga, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

I àizkarinât, tr., vorhängen, verhängen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 30

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36

àizļe̦puôt, davoneilen: zaglis aizļe̦puo LP. I, 117. zaķis lē̦ni aizļe̦puoja Grünh.

Avots: ME I, 38

àizliduôt, auch àizlidêt (Spr.), dahinschweben: beidzamais dvašas vilciens lē̦ni aizliduojis Aps. V, 38.

Avots: ME I, 36

[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44

‡ àizplakt, hinter etwas platt niederfallen C.: (slē̦pdamies) a. aiz akmens.

Avots: EH I, 42

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.

Avots: ME I, 50

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

àizsuôļuôt, weg-, hinschreiten: viņš lē̦ni aizsuoļuoja uz lauku.

Avots: ME I, 53

àizspiêst, ‡

3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.

Avots: EH I, 50

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

àizzuzêt, intr., hinsausen: gar ausīm aizzuz lē̦ns vējiņš Plud.

Kļūdu labojums:
hinsausen = hinsäuseln

Avots: ME I, 61

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

aleni (wohl = alē̦ni), "eine Gattung Wölfe, die in Höhlen hausen sollen (?), Allunan"U. [Wohl =] alas vilki, wie von Jägern in Behrshof Füchse, Dachse und überhaupt alle Höhlentiere genannt werden.

Avots: ME I, 66

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb ² 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III ⁴ 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70

‡ anikans A.-Schwanb, n. FBR. V, 148, = zuosulē̦ns.

Avots: EH I, 70

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apduõmîgs, mit Überlegung zu einem Entschluss kommend, bedachtsam, vernünftig, vorsichtig: apduomīgs cilvē̦ks; apduomīgi iet, mit Bedacht, vorsichtig gehen (vielfach von kleinen, im Gehen noch unsicheren Kindern). lē̦ni, apduomīgi apģērbās Asp.

Avots: ME I, 83

‡ apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

‡ apkležāt Stenden "nachlässig, unachtsam um etwas herumgehen": ve̦cais savās tupelēs lē̦nām apkležāja visus dārzus.

Avots: EH I, 92

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101