Paplašinātā meklēšana

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26

àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.

Avots: EH I, 61

ajē̦ga Vīt. 76 oder ajē̦gs R. A. = nejē̦ga resp. nejē̦gs, ein einfältiger Mensch [vielleicht eine Umbildung von estn. hajo "alberner Mensch" nach le. nejē̦ga].

Avots: ME I, 62

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65

apjêgt, ‡ Refl. -tiês, = atjẽgtiês: nedabūja ne a.

Avots: EH I, 87

apjẽgt, tr., begreifen, fassen, verstehen: lietas apstākļus Vēr. II, 177.

Avots: ME I, 91

apjẽ̦ruôtiês, lammen Dr.

Avots: ME I, 91

‡ apkãjẽm Ramkau, Adv., = apkājām: a. vien runā, - nesaka taišņi priekšā.

Avots: EH I, 90

‡ apkā`rtgājējs, wer herum-, umhergeht, -streift: apkārtgājēja ubadze Janš. Dzimtene III ² , 321.

Avots: EH I, 91

atjẽdzĩba, der Witz, die Einsicht: ar tuo tik vingrinājas atjēdzība un izmanība Kronw.

Avots: ME I, 162

atjẽdzinât, fact., zur Besinnung bringen MWM. III, 594.

Avots: ME I, 162

atjẽ̦ga, die Besinnung, das Bewusstsein, der Verstand: viņš staigāja pa laukiem kā bez atjẽ̦gas Līb.; dzeršana bez atjẽ̦gas, das Saufen ohne Sinn und Verstand Vēr. I, 1415.

Avots: ME I, 162

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atjêlêt, intr., wieder wund, roh, weich werden Etn. III, 146: maize atjēlē, ilgāki mitrumā stāvē̦dama C. gaļa atjēlējuse, kad tā, ilgāki stavē̦dama, zaudējuse vārītas vai ce̦ptas gaļas raksturu C., [PS.].

Avots: ME I, 163

‡ baznîcgãjẽjs Janš. Mežv. ļ. 11, 325, ein Kirchengänger.

Avots: EH I, 207

‡ bezjē̦gas (gen. s.), sinnlos: b. dzīve.

Avots: EH I, 214

bijējs, fem. -ja, nomen agentis zu bîtiês, sich fürchten: jau zināja sav[u] māsiņu ne darbiņa bijējiņu BW. 22599, 1.

Avots: EH I, 218

dejējs, deĩjējs RKr. XVI, 232 der Tänzer. Zu diet.

Avots: ME I, 453

I dêjẽjs [li. dėjėjis "закладчик"], jem., der legt, setzt; dējēja vista, eine Henne, die häufig Eier legt. Sprw.: pauts māca dējēju.

Avots: ME I, 461

II dẽjẽjs [Serbigal], duoŗu, bišu dējējs, der Bienenbaumaushöhler, der Imker: šās priedītes dējējiņš nuoņems manu vaiņadziņu BW. 10633. duoŗu dējējiņa 10061.

Avots: ME I, 461

divjêzis ^2, der Zusammenfluss zweier Flüsse Kand.

Avots: ME I, 472

‡ dižrijẽjs Dond., ein Vielfrass.

Avots: EH I, 324

[dzijēklis N. - Peb. "verworrenes, verknotetes Garn".]

Avots: ME I, 549

gãjẽjs,

2): jūŗas gājējus (Seefahrer)
Pas. IX, 268.

Avots: EH I, 389

gãjẽjs,

1) der Gehende, der Fussgänger:
viņš liels gājējs. pa tam gājējas bij aizsniegušas birzīti;

2) der Wanderer - oft mit der genitivischen Bestimmung
ceļa: sakāt ceļa gājējiņu, ne meitiņu lūkuotāju. tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju Kaudz. M. kaŗa gājējs, der Kriegsmann, der in den Krieg zieht;

3) der Knecht, der Arbeiter,
gājēju ļaudis, das Gesinde, die Arbeiter: vai saimnieks meklē citu gājējiņu BW. 12484. suolīšu gājējiņu, eine, die die Wirtschaft besorgt: nav suolīšu gājējiņu BW. 3083;

4) gājēja, eine, die bereit ist ihr Jawort zu geben und in das Haus des Werbers als Frau einzuziehen:
brālis meitu uzrunā par brūti. šī tūliņ gājēja LP. IV, 58. būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa Ltd. 758.

Kļūdu labojums:
vai saimnieks meklē = vai, saimnieks, saimniecīte, lūkuo
suolīšu gājējiņu = suolīša gājējiņa

Avots: ME I, 616

gaŗãmgãjẽjs, der Vorübergehende: gari nākuši nuo kapiem ārā un rādījušies gaŗāmgājējiem LP. VI, 36.

Avots: ME I, 605

grãmatsèjẽjs ,* der Buchbinder.

Avots: ME I, 644

‡ izjēgtiês,

1) sich tüchtig abmühen (abplacken)
Adset, .lürg., Lemb., Mahlup, Smilt., Zögenhof: Ansis ... reņģēm neskatās ne virsū; ... diezgan viņš uz jūŗas ar tām izjēdzies K. Students Latvis № 2662. izjēdzies diezgan savā mūžā Adsel u. a.;

2) "(mit der Arbeit) fertig werden"
Mar.: saimniece viena pati izjē̦dzas ar visiem mājas darbiem.

Avots: EH I, 452

izvâjêt, ‡ Refl. -tiês, mager werden Diet.

Avots: EH I, 494

izvâjêt, mager werden: izvājējis vecis Stari III, 234. dziļas skumjas apē̦nuoja viņa izvājējušuo seju Saul.

Avots: ME I, 825

jâjẽjs: augsta zirga jājējiņš BW. 13595, 12. kruogu, tirgu jājējam 21911 var.

Avots: EH I, 561

jâjẽjs [li. jojė˜jas], der Reiter.

Avots: ME II, 106

jẽ, Verstümmelung des Namens Jensus: vai jē! kas tur par grāmatām Dünsb.

Avots: ME II, 111

‡ jẽbele Lems., Wainsel, eine Art Mehlbrei: šuorīt izvārīta jēbelīte.

Avots: EH I, 563

‡ Jẽ̦cē̦ns, Deminutivform zu Jẽcis: palaidņa Jē̦cē̦nam BW. 10232, 1.

Avots: EH I, 563

jẽcis, eine Art Deminutiv zu Jē̦kabs, Jakob.

Avots: ME II, 111

jècis ² , ein Gestell, auf dem Getreide getrocknet wird Buschh.

Avots: ME II, 111

[jêdriņš ² Dond., das Mark, der Kern im Holze: šim kuokam jēdriņš gan˙drīz satrusis. Wohl aus r. ядрó "Kern" entlehnt.]

Avots: ME II, 111

‡ jẽdze Frauenb., = jẽ̦ga 2.

Avots: EH I, 563

jẽdzĩba, Verstand L.; Verständigkeit: lai cilvē̦ks varē̦tu tikt pie jēdzieniem, tad daba viņam piešķīrusi savādu īpašību, kuo sauc par jēdzību Ruota.

Avots: ME II, 111

jẽdziêns ,* der Begriff: vai tas nav tas pats jēdziens, īsāki izteikts? Asp.

Avots: ME II, 111

jẽdzîgs: auch Orellen; uzlicis sinepes uz maizi tâ jēdzīgi (d. h. eine gehörige Schicht), tik˙pat kâ biezpienu Lös.

Avots: EH I, 563

jẽdzîgs, vernünfgir, verständig, bei Sinnen: zvaniķi, vai tu jēdzīgs? Seibolt. kad tur vēl jēdzīgs būtu iekšā Blaum. jāuzmeklē jēdzīgāks un nuoderīgāks dzīvuoklis A. XII, 802.

Avots: ME II, 111

‡ *jẽdzinât, zu erschliessen aus atjẽdzinât.

Avots: EH I, 563

jẽ̦ga,

1): auch Oknist (mit è̦ ² ): tev maz jē̦gas;

2): jē̦gā būt, nākt, vernünftig (verständig) sein, werden
Siuxt: kad nācu je̦gā vairāk, tad sāku citādi darīt;

5): ne˙kādā je̦gā neskan (es klingt ganz schlecht)
Pas. XI, 237.

Avots: EH I, 563

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

jẽ̦gât, - ãju, tr., verstehen: vai tad viņš kuo jē̦gā nuo tāda darba? Bers.

Avots: ME II, 112

jē̦gluôt, etw. lässig betreiben, unachtsam und ohne Erfolg etw. tun Bers. n. A. XV, 1, 408; müssig gehen U., [Lng.].

Avots: ME II, 112

jē̦guôt, tr., beachten, aufpassen: viņš jau ne˙kā nejē̦guo: brauc vien; assgals aizķeŗas, tapa laukā. vai tad viņš kuo jē̦guo braukdams Serb. Refl. - tiês, zur Einsicht kommen, verständiger werden: lai viņš pa˙priekšu jē̦guojas un tad lai runā Gaw. n. A. XV, 1, 408. lai vēl jē̦guojas, mag er erst noch an Einsicht reifer werden U. [Zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112

jē̦guotne, der Zank Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Zu jēgties 3].

Avots: ME II, 112

jè̦gs, (unter jẽ̦ga): auch Prl. n. FBR. VI, 94, Lasd. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 563

jẽgt: mit è N.-Peb., Ramkau: nejēdze ne aust, ne vērpt Ramkau. Refl. -tiês,

2): sich mühen, plagen
Lemb., Zögenhof: ar lieliem darbiem es vusu savu mūžu ešu jē̦gusēs Mahlup. vasarās es jēdzuos ar aušanu ebenda. citas jēdzās ("uzplijās"), lai braucuot līdz Freudenberg, Wolmarsh.

Avots: EH I, 563

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt ² Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112

Jẽ̦kabs: dat. s. Jē̦kapam BW. 33039, 3 var., dat. s. Jē̦kaubam 33039, 2 var., instr. s. Jẽ̦kubu (> hochle. Jā-) 33060, 7, dat, s. Jē, kupam (> hochle. Jā-) 20486, 4, Jē̦kuobs 33060 var., Demin. gen. s. Je̦kupeņa (> hochle. Ja-) 34321, Jākabiņš 33057 (aus Saussen), Jā kuopiņš 33031, 2 var. (aus Lubn.), Jākapiņš ebende (aus Libien).

Avots: EH I, 563

Jẽ̦kabs, [Jẽ̦kãbs], Jẽ̦kaups Smilt., Jẽ̦kuops, Jẽ̦ks, Jẽ̦kus, Je̦kus, Jecis, Jẽcis, Jẽrcis, Ješka, Ješkus, Jẽpis, Jakob; als Zeitbestimmung - Jacobi: Jē̦kabuos (25. Juli) cepa jaunu maizi Mag. XX, 3, 60. Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvā Etn. IV, 71.

Avots: ME II, 112

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jê̦kula (aus jē̦lkula), auch jê̦kuļi C. (aus jê̦lkuļi),

1) windtrockenes Getreide od. Korn
L., U.;

2) Langstroh
Kaul., AP., Lös., Bers., Erlaa, C.: vedēji sagrieza pīckas nuo jē̦kulas jeb gaŗiem salmiem BW. III, 1, 50. ar vienu sitienu pārcirtis kūli jē̦kulas Etn. I, 68.

Avots: ME II, 112

‡ jê̦lâda, ungegerbtes Fell Salis: agrāk pastalas taisīja nuo jē̦lādas Salis.

Avots: EH I, 563

jê̦las ē̦d [C.], U., = ģē̦luons ē̦d.

Avots: ME II, 112

jê̦lausis,

1) ein Harthöriger:
runā skaļāk, tas ir jē̦lausis Gaw.;

2) ein verkommenes Ferkel mit wunden Ohren
(ar jē̦lām aušim) Serb.;

3) ein Schimpfwort inbezug auf einen, der nichts zustande bringen kann
A. - Rahden n. A. XV, 1, 408;

4) ein Boot der
jē̦lkupči Rojen. [Zu jê̦ls und àuss.)

Avots: ME II, 112

jê̦lčaula, mīkstčaula.

Avots: ME II, 112

jê̦lčaulis, der Weichling Ar.

Avots: ME II, 112

‡ jê̦lčaûmals ² (Stammform?) Salis n. FBR. XV, 62, = jē̦^lčaula.

Avots: EH I, 563

jē̦lce̦pa,

[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];

2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.

Avots: ME II, 112

‡ jēle (?) Manz. Post. I, 37, = jele.

Avots: EH I, 563

jê̦lêdẽjs ,* ein Rohfleischesser Antrop.

Avots: ME II, 112

‡ *jêlêt, zu erschliessen aus atjêlêt.

Avots: EH I, 564

‡ jêļi, Adv., hochle. für jê̦li; wund, roh usw.; viņi tâ j. ("nuolaidīgi, slinki, nevīžīgi") dzīvuo AP.

Avots: EH I, 564

jêlĩba, die Rohheit, Unflätigkeit: vai nav gana ar tuo pašu piedzeršanuos un jēlībām Saul.

Avots: ME II, 112

‡ jêlîgs,

1) feucht, klebrig:
zeme ir jē̦līga, ap kartupeļiemaplipusi PV. jēlīga maize, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Strasden;

2) = jê̦ls 7 PV.: visa viņa runa un izskats ir tik j., ka kauns uz tuo pusi pavē̦rties.

Avots: EH I, 564

jêlis,

1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;

2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.

Avots: ME II, 112

‡ jêliski ² Seyershof, Adv., grob, roh, unflätig: j. runāt.

Avots: EH I, 564

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

‡ jê̦lkũla ² Siuxt, = jê̦lkuli.

Avots: EH I, 564

jê̦lkuli U., jê̦lkūli U., jê̦lkũļi, jê̦kuļi, jê̦lkũlu labība, windtrochenes, windgedroschenes Getreide: jē̦lkūlām kult, das Getreide in ungedörrtem Zustande dreschen: būs labs rudens, varēs zirņus izkult jē̦lkulām Kurs. In Mar. dafür jê̦lkulī kult.

Avots: ME II, 112

jê̦lkūli (unter jê̦lkuli): darbuoties ar jē̦lkūlu kulšanu Janš. Dzimtene III2, 188.

Avots: EH I, 564

jê̦lkupči, die Aufkäufer frischer Butten Rojen.

Avots: ME II, 112

‡ jê̦lmaņ, in rohem (windgetrocknetem) Zustande (?) : labību nuokūlēm j. Lasd. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 564

jêlmene,

1): jê̦lmeņu ² āda Ahs., Juchtenleder;

2): jêlmenes ² od. jêlmeņu pastalas Siuxt.

Avots: EH I, 564

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa ² Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112

jê̦lmenis, ein schwacher, schlaffer Mensch: kuo tāds jē̦lmenis man padarīs Ekengr., [Jürg.].

Avots: ME II, 112, 113

jēlmete od. lēlmete,

1) ein schleimiger, ekelerregender Gegenstand
AP.;

2) nasse Fleche
Ruj.

Avots: ME II, 113

‡ jê̦lmiêsa ² Sassm., comm., ein verweichlichter Mensch: tu tik esi j. nuo cilvē̦ka!

Avots: EH I, 564

jê̦lmina (unter jêlmene),

2): jē̦lminas KatrE.

Avots: EH I, 564

‡ jēlmines PV.

1) = jêlmene 1;

2) "nekaltē̦tas, zirgiem izmĩtas linsē̦klas".

Avots: EH I, 564

jê̦lnadzis Ahs., = gļē̦vnadzis: nu tad jūs, jē̦lnadži, nevarat šuo bucē̦nu pievārēt LP. IV, 2. tautu meitai, jē̦lnadzītei, nagi dega mazgājuot BW. 7376.

Avots: ME II, 113

jêluons C., Serben., Bers., das Sodbrennen: jē̦luons dedzina Etn. II, 133, ē̦d Tr. IV, 100, griež. [Zu jêls; vgl. jē̦ls vē̦de̦rs.

Avots: ME II, 113

‡ jē̦lpiens "?": suņa jē̦lpienā mīcītu balsi Kaudz. Izjurieši 46.

Avots: EH I, 564

‡ jê̦lpuse, die rohe (ungegerbte) Seite: apvērta tuo (= vilka ādu) mauriņā uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85.

Avots: EH I, 564

jê̦ls,

2)

c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡

d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;

3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;

6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;

7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡

8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.

Avots: EH I, 564

I jē̦ls [hochle. aus * jēlis?], das Sodbrennen Stom.

Avots: ME II, 113

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

‡ jēļš, = jê̦ls

II 7 : skuras nāk tādu jēļu valuodu dzirduot P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 564

jê̦lšķîdãm, zur Zeit, da die Winterbahn abgeht: ceļš tagad pašu laiku jē̦lšķīdām Frauenb.

Avots: ME II, 113

jê̦lumaîns,

1) mit rohen Fleischfetzen beschmutzt:
kas ar jē̦lumiem strādā, tam ruokas paliek jē̦lumainas Ahs.;

[2) roh, wund
U.].

Avots: ME II, 113

jê̦lums,

1): eine eiternde Wunde
Kl.;

6): auch Ahs., Siuxt, die inneren Organe eines geschlachteten Tieres
AP.: kas luopu nuodīrā, uzšķērž, sagriêž gaļu gabaluos, izņe̦m taukus, iztīra de̦sas, tas dzīvā ar jē̦lumiem Ahs. kad cūkām duod jēlumus, tad tās ē̦d savus sivē̦nus AP.; "glumumi luopa iekšās" Frauenb.: jē̦lumi jāplucina zemē, karstā ūdenī Frauenb.; ‡

7) die Schlaffheit:
viņam tis slinkums, j. Heidenfeld.

Avots: EH I, 564

jê̦lums,

1) das Wundsein, eine Wunde, von der Haut entblösste, blutige Stelle am Körper eines Menschen od. Tieres:
kārklu mizu lietuo pret jē̦lumiem Etn. IV, 119;

2) jē̦lums maizē, der Schlief;

3) jē̦luma pastalas, Pasteln aus ungegerbtem Fell
U.; vgl. jēlmene;

4) das Sodbrennen:
jē̦lums ē̦d mani Adsel;

[5) das Rohsein, die Rohheit, Unreifheit;]

6) der Plur. jē̦lumi, rohe Fleischstücke:
visur jē̦lumi un asinis Vēr. II, 671.

Avots: ME II, 113

jê̦lviela ,* Rohstoff, Rohmaterial Konv. ² 3507.

Avots: ME II, 113

jē̦mas: auch (mit ê̦ ² ) Salisb.; tâ kâ, ve̦ca jēmu sile BW. 22117.

Avots: EH I, 564

jē̦mas, jè̦mi Wolm., [jē̦mi A. - Ottenh., jê̦ms ² , jê̦mi ² Ruj., jẽ̦mi Naukschen], Viehfutter, Mehl und Spreu zusammen gebrüht U., ein ekelhaftes, trochenes od. nasses Gemengsel Wolm. līdzās sēž tautu māte tâ kâ ve̦ca jē̦mu sile BW. 22117. luopu barības (= jē̦mu) vārīšana Wohlfart n. Etn. III, 74. vējš jumtu sapluosījis kâ jē̦mus Lös. [jè̦mas N. - Peb., jê̦mas ² Ruj., etwas, das wie Ausvomiertes aussieht.]

Avots: ME II, 113

jēmējs,

a): puisis jau būtu labs j. Dunika, OB:; "vedējs (kāzās)" (?) Ruhtern; ‡

c) der Schinder:
nesauca ne˙viena jēmēja, - apraka zirgu ar visu ādu Frauenb.: ‡

d) f. jē̦mē̦ja; die Frau, die während der Roggenmahd dem Mäher folgt und das geschnittene Getreide zu Garben bindet
Dunika, Frauenb., OB.: tā ir dūšīga j., kas atje̦m diviem pļāvējiem Frauenb.

Avots: EH I, 564

jēmẽjs, jemand, der nimmt,

a) der Freier:
lai stāv meita vainagā, kad nav laba jēmējiņa (Var.: ņēmējiņa, jē̦mājiņa) BW. 11994;

b) der Mann, der in der Riege das gedroschene Stroh in ein besonderes Sieb
(restes) wirft: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104.

Avots: ME II, 113

[jẽmeklis Ruj., jẽmekļi Salis, (vom Vieh) Ausvomiertes.]

Avots: ME II, 113

jē̦mê̦kls,

1) ein schmutziger, saumseliger Mensch;

2) eine unordentlich gemachte Arbeit
Bers.

Avots: ME II, 113, 114

jē̦mi (unter jē̦mas): linsē̦klu pe̦las jē̦muos taisīja Seyershof.

Avots: EH I, 564

‡ jēmiens, = ņêmiẽns: tiklīdz ... izraudzīsin bites, pirmuo jē̦mienu (sc.: me̦dus) atnesīšu tev Janš. Līgava II, 372.

Avots: EH I, 564

‡ jēmîgs, viel zu trinken fähig: latgalietis arvien cienīja stipru alu un bija "cīši" (= cieši) "jēmīgs" Fil. mat. 184.

Avots: EH I, 564

‡ jê̦msa ² Lems. "šķidri puvumi".

Avots: EH I, 564

jê̦mums ² , Saufutter Ruj. n. U.

Avots: ME II, 114

jē̦murs, ein kleiner Knirps Serb. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 114

Jẽ̦paks, Jakob Sassm.

Avots: ME II, 114

Jẽpis, ‡

2) jēpis "Lotterbube, Memme".

Avots: EH I, 564

jẽ̦râda oder jẽ̦ra âda, das Lammfell.

Avots: ME II, 114

‡ jē̦raine Kaudz. Vecpiebalga 20, = jẽrene 1: plucinādams savu jē̦rainītes ce̦purīti Kaudz. Izjurieši 104.

Avots: EH I, 564

jẽre

1): ein halbjähriges Schaf
Seyershof, ein Mutterlamm - auch Frauenb., Siuxt, (Demin. jẽrīte ) Iw., Sonnaxt: esi vēl tīrais., jērītes bē̦rns P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 564

jẽre,

1) ein Jahr altes Schaf, Mutterlamm
A. - Rahden, Serb.: tu esi tāda kâ jēres bē̦rns Kav. [ej nu tu, jērītes bē̦rns! Fest., Stelp.];

2) ein altes Schaf:
visas jaunās avis pārdevu, bet (ve̦cuo) jēri paturēju sev Gaw. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 114

jẽrene,

1): auch AP., Seyershof;

2): kad aitai ir pirmuo reiz jē̦ri, tad tā ir j. Ramkau. kad aita nāk pus˙uotra gada ve̦ca, tad viņa ir j. ebenda. cik nu daudz nuo jērenītes var nuocirpt! AP.

Avots: EH I, 565

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

jẽrenĩca, jẽrnĩca, jēr(e)nīce, jēr(e)niece,

1) = jērene 1: latvietis valkā ve̦claiku tē̦rpu, pastalas un jērenīcu Vēr. I, 1437. neliecies, mūs māsiņa, jērenīces galviņā BW. 24682;

2) jēriniece - aita ar jē̦ru Wid.;

3) = jērene 3: saimniece, jērenīca, staigā galvu nuodūruse BW. 31124.

Avots: ME II, 114

jerenīcis, der Lammdieb, Epitheton des Wolfes: lai mirst tādi jērenīči (Var.: jē̦ru zagļi) BW. 30602, 1.

Avots: ME II, 114

‡ jẽ̦rē̦ns AP., Seyershof, (mit è̦ ² ) Lubn., Deminutivform zu jē̦rs, das Lamm.

Avots: EH I, 565

‡ jèrêt ² Mahlup. -ēju, = ģērêt, gerben.

Avots: EH I, 565

‡ jēriņi "guļamie rāmji ar kājām" K. Jürgens Mana vect. nostāsti 8.

Avots: EH I, 565

‡ jèrinîca ² Warkl., = jẽrenîca 1.

Avots: EH I, 565

‡ jẽrinieks, wer mit Lämmern handelt Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 565

jẽ̦rkam̃baris [Salis], A. XII, 6, [jẽ̦rkam̃buris Serbigal], für ģē̦rbkambaris.

Avots: ME II, 114

‡ jẽ̦rkam̃maris Salisb., = jẽ̦rkam̃baris.

Avots: EH I, 565

jē̦rmaka, auch je̦rmaka, ein eisernes Gestell auf drei Füssen zum AUfsetzen des Kochtopfes Bers., A. XV, 495.

Avots: ME II, 114

‡ jḕrmanis ² (mit ē !) Mahlup, = gē̦rmanis, der Gerber.

Avots: EH I, 565

jẽ̦ruôtãjs, jem., der allzu oft von jē̦ri spricht MWM. X, 248.

Avots: ME II, 114

‡ jẽ̦ruôtiês Schwanb., lammen.

Avots: EH I, 565

jẽ̦rs: Demin. verächtl. jẽrelis Siuxt; balts jēriņš BW. 30703 var. spruogaini jē̦ri BW. piel.2 1318, 1 var. arī tāda jē̦ra dūša izskatās "sieht aus wie ein Schafskopf" BielU.

Avots: EH I, 565

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. ² 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114

‡ jè̦ruks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Deminutivform zu jẽ̦rs, das Lamm.

Avots: EH I, 565

jẽ̦rzaglis, jẽ̦ru zaglis, der Lammdieb, Epith. der Wölfe und der Zigeuner BW. 30602.

Avots: ME II, 114

jērzelis Zb. XVIII, 364, = ērzelis.

Avots: ME II, 114

‡ jèšķìžas ² (> ostle. jìeškèižis) Cibla "Rosen" (?). Vgl. ‡ *ēršķīžas.

Avots: EH I, 565

jē̦skuôtiês, unzüchtig leben: meita jē̦skuojas pa visiem grāvmaļiem Naud.

Avots: ME II, 114

‡ jèznica ² Lasd. n. FBR. IX, 135, =gudriniece, die Kluge, Schlaue (spottende Bezeichnung).

Avots: EH I, 565

‡ jèznieks ^2,

1) "ein junger, unverstandiger Mensch"
Kalz., ein ausgelassener (grösserer) Knabe Kalz., Saikava: kaimiņu puikas ir lieli jēznieki Saikava. Jānis tāds j. vien ir Kalz. mūsu j. uzmeties šiem par barvedi ebenda;

2) "neveikls, liela auguma cilvē̦ks" Fest.;

3) ein Tyrann
("kakla kungs") Prl.: uzmesties uotram par jēznieku.

Avots: EH I, 565

‡ *jēzupeņas od. *jēzupeņi (mit ē !), eine gewisse Pflanze: jēzupeņu krāmeņā BW. 13250, 8.

Avots: EH I, 565

Jẽzus, Demin. Jẽziņš, gew. Jẽzuliņš, Jesus. Jēzuliņš auch der Betbruder, Herrnhuter Mag. XIII, 2, 50.

Avots: ME II, 114

‡ jũrgājējs, der Seefahrer Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 569

‡ kuõpgãjēji, die zusammen gehen, Weggenossen: trīs k. Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 138.

Avots: EH I, 687

kuõpjẽdziêns ,* kuõpjẽ̦gums *, der Gesamtbegfriff.

Avots: ME II, 346

krâjẽjs,

1) der Sammler:
vārdu, tautas gara mantu krājējs;

2) der Sparende, Sparsame:
kur tē̦vs krājējs, tur dē̦ls izšķērdējs.

Avots: ME II, 265

lêjẽjs, der Giesser.

Avots: ME II, 456

‡ lejēnietis Tdz. 36161, = lejiniẽks.

Avots: EH I, 732

lĩdzgãjẽjs, wer mitgeht, der Begleiter: vīrs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem LP. VII, 1126. uz baznīcu jāja tie četri: priekšā brūte ar brūtgānu, pakaļā līdzgājēja vīrs (pre̦cē̦ts, nuo brūtes puses) RKr. XVI, 106.

Avots: ME II, 480

lĩdzskrèjẽjs ,* der Mitläufer, Nachahmer.

Avots: ME II, 482

mâjêklis, ein alberner Mensch, ein Geck: viņš darās kâ mājēklis Aps., Laud. [Wohl zu māt.]

Avots: ME II, 578

mañtjēcis Salis. n. U. (unter Jēcis), = mañtràusis

1: viņš tāds liels mantjēcis, er ist gar zu sehr aufs Erwerben erpicht.

Avots: ME II, 562

ne-izjẽ̦dzams, unverständlich, unbegreiflich: neizjē̦dzamas lietas Stari II, 880.

Avots: ME II, 715

nejẽdzĩba, ‡

2) etwas Unverständiges, der Unsinn:
darīt nejēdzības.

Avots: EH II, 13

nejẽdzĩba, die Einfältigkeit, der Unverstand: tā ir vienkārši nejēdzība Vēr. II, 149.

Avots: ME II, 717

nejẽdzîgs,

1): n. (unmündig)
bē̦rns BielU.; ‡

2) verpicht
AP.: tīri n. uz zirgiem; ‡

3) hässlich (?):
sagaidīja (sc.: meitu) ar darvu aplijušu, me̦lnu, cieši nejēdzīgu Pas. V, 324 (aus Dricēni).

Avots: EH II, 13

nejẽdzîgs, einfältig, unverständig, unsinnig, sinnlos: nejēdzīgs tautu dē̦ls man prasīja bagātības BW. 4856. brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 379.

Avots: ME II, 717

nejẽdzîgums, das Einfältige, Unsinnige: ir skaistums un nejēdzīgums Stari II, 799.

Avots: ME II, 717

nejẽ̦ga,

1 ): duomādams pats par savu nejē̦gu Ciema spīg. 8.

Avots: EH II, 13

nejẽ̦ga,

1) der Unverstand, die Einfalt:
viņā iemīlējies līdz nejē̦gai A. XVII, 710;

2) der Einfältige, Alberne, Schlingel:
tu esi tīrais nejē̦ga. mans nejē̦gas dē̦lē̦ns Seib. tu runā kâ daža nejē̦ga (neprātīga) Hiob 2, 10;

[3) ein Schwächling
Dond.: ar tādu nejē̦gu negribu ielaisties, gribu līgt stipru puisi. Bei Glück Sirach 21, 24 auch adjektivisch gebraucht: nejē̦ga lieta].

Avots: ME II, 717

nejẽglis, der Einfaltspinsel, Tor RA.

Avots: ME II, 717

nejẽ̦gs,

1): auch Dunika, Pas. XV, 152;

2): auch Dunika; ‡

3) "ziemlich klein und dumm"
Dunika.

Avots: EH II, 13

nejẽ̦gs, nejẽ̦gulis, f. -le,

1) ein Einfältiger, Alberner:
ar tādiem nejē̦giem ir tikai ķibele vien LA. tie nav vis nejē̦ga vīriņi Dünsb. Sprw.: ar nejē̦giem nav laba smiešanās;

[2) ein Schwächling
Dond.: kāds viņš nejē̦gs, nevar ne maisu panest].

Avots: ME II, 717

[nenuojēdzīgs, unverständig: nenuojēdzīgs baluodis bez prāta Glück Hos. 7, 11]

Avots: ME II, 724

[nenuojē̦ga, der Unverständige: cik ilgi jūs nenuojēgas mīlēsiet nenuojēgšanu? Spr. Salom. I, 22. tad tuop tas nenuojē̦ga gudrs Spr. Salom. 21, 11.]

Avots: ME II, 724

‡ nenuojē̦gs Warkl., = nenuojē̦ga: ak tu puika n. (Var.: neprašiņa ) BW. 35013, 6 var.

Avots: EH II, 16

nesajẽdzĩba, der Unverstand, die Sinnlosigkeit, Stumpfheit: nesajēdzība, ar kādu pret tuo (mākslinieku) izturējās Vēr. I, 243.

Avots: ME II, 730

nesajẽdzîgs, sinnlos, unsinnig, stumpfsinnig.

Avots: ME II, 730

‡ nuojē̦ga, Begriff, Verstand Ar.: sāk aust n. par tuo ... spē̦ku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 48.

Avots: EH II, 50

nùojẽgt (li. nujė˜gti "suprasti" A. Smetonos r. ž. 66), ‡ Refl. -tiês Lemb., = nùopũlêtiês: nuojēdzies visu mūžu un ne˙kā nav panācis.

Avots: EH II, 50

nùojẽgt, tr., verstehen, begreifen: nesēji nebija lāgā nuojē̦guši, kas nuoticis LP. VII, 1028. nemāci tu mani, juo es laiku gan nuojēgšu, lehre mich nicht, ich werde die (rechte) Zeit schon abpassen Elv.

Avots: ME II, 792

nùojẽ̦gums ,* nùojēdziens *, der Begriff Kronw.: kristīgie nuojē̦gumi Kronw.

Avots: ME II, 792

‡ nuojēzêtiês Irhen n. BielU., den Namen Jesu vielfach anrufen (z. B. sterbend).

Avots: EH II, 50

nùovâjêt, ‡ Refl. -tiês U. (unter vājuôt), mager werden.

Avots: EH II, 105

nùovâjêt, nùovâjuôt, [nùovājât U.], intr., mager werden, erschöpft werden (auch vom Boden): kāds tu nuonīcis, kāds nuovājējis! Aps. ķēve nuovājuo LP. VI, 801.

Avots: ME II, 883

[padzijē aûst "pa vienai dzijei mest šķieta zuobuos" Stelph., Bauske; davon padziju audums Bauske.]

Avots: ME III, 22

‡ *pajē̦ga od. *pajē̦gs "?": vai tādam pajē̦gam vajadzēja likt meitē̦nu kristīt? K. Ieviņš Putras Dauķis I, 234.

Avots: EH II, 138

‡ pajègt ² (?) Domopol, Nautrēni "(nerātnības) aizstāvēt"; bē̦rna savvali nepajēdz! pajēgsi nedarbus - audzēsi sle̦pkauni! Vgl. patêgt.

Avots: EH II, 138

pajê̦ls, ‡

2) ziemlich weich, schlaff gedreht:
savērpt pajē̦lāku dziji AP.

Avots: EH II, 138

[pajê̦ls, ein wenig od. ziemlich jê̦ls pajē̦la gaļa.]

Avots: ME III, 36

[pãrgãjẽjs, der Übergänger: māct tājs ziņuoja, ka šuogad daudz pārgājēju nuo vienas ticības uotrā.]

Avots: ME III, 156

‡ pašgãjējs Trik. u. a., die Lokomobile.

Avots: EH XIII, 178

‡ pavâjêt, ein wenig abmagern: re̦ksna tautu meita ... tauteņās pavājēja Tdz. 45462.

Avots: EH XIII, 188

pìesājêt,

1) "piesmirkt" (?): kuoks purvā ilgi gulē̦dams piesājējis N.-Peb.;

2) "bitter od. herb werden":
ēdiens piesājējis Ar.

Avots: ME III, 287

prìekšgãjẽjs (f. -ẽja), der Vorangehende; der Vorgänger; das Vorbild: priekšgājējs pie dzeršanas Aps. III, 10. kad es iešu tautiņā, es būš[u] tautu priekšgājēja, ļaudīm darbu devējiņa, mātei gultas taisītāja BW. 6865.

Avots: ME III, 395

prìekšjâjẽjs MWM. VI, 580, der Vorreiter.

Avots: ME III, 395

‡ pusgājējs der Passgänger (?): nuopirkt ... ātru rikšuotāju, tâ saucamuo pusgājēju Pumpurs Raksti II, 196.

Avots: EH II, 332

pusjê̦ls, halbroh: pusjē̦ls cepetis Turg. Muižn. per. 39.

Avots: ME III, 428

rêjẽjs, s. riêt.

Avots: ME III, 519

rijẽjs, s. rĩt.

Avots: ME III, 523

‡ sajē̦dzamība,* die Verständlichkeit ("объятность") M. 313.

Avots: EH XVI, 414

sajēdzība, ‡

2) = apķêrĩba ("переимчивость") M. 372.

Avots: EH XVI, 414

sajēdzĩba Wid., die Verständlichkeit, Zugänglichkeit.

Avots: ME II, 640

sajēdzīgs, ‡

2) = apķêrîgs ("переимчивый") M. 372.

Avots: EH XVI, 414

sajēdzîgs Wid., verständlich.

Avots: ME II, 640

sajẽ̦ga, auch sajēgsme* Wid., der Verstand, das Verständnis, der Begriff, die Vorstellung: skaita pātarus visu nakti, it kâ bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 127. Raudupiete it kâ bez sajē̦gas atkārtuo Blaum. atraduši vīru puspaģībušu, bez sajē̦gas LP. III, 108. mākslas sajē̦ga A. XI, 746. attīstīta skaistuma sajē̦ga Alm. Kaislību varā 103. prāta sajē̦ga A. XI, 743. Ķencim nav par kūrātōrijumu sajē̦gas Kaudz. M. 196. man arī sajē̦ga tādās lietās D. Goŗkijs 50. jums . . . par tādām lietām nav ne mazākās sajē̦gas A. v. J. 1896, S. 811, man jūtas un sajēgsmi atmiņas sien JR. V, 170. pie mūsu sajēgsmes ruobežām Asp.

Avots: ME II, 640

‡ sajè̦gs ² Lis., = sajẽ̦ga.

Avots: EH XVI, 414

sajẽgsme;* s. sajē̦ga.

Avots: ME II, 640

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641

‡ *sâjêt, zu erschliessen aus pìesājêt und sasâjêt.

Avots: EH XVI, 469

sasâjêt, intr., bitter, herbe werden Golg.: kartupeļi, vējā stāvē̦dami, sasājējuši.

Avots: ME III, 727

skrèjẽjs, s. skrìet.

Avots: ME III, 892

smêjẽjs, s. smiêt.

Avots: ME III, 960

‡ tàujêt ² Heidenfeld, = taũjât.

Avots: EH II, 668

trejẽji, drei (bei Plur. tantum gebraucht): bij kāzas trejejas: stiprajam ar jaunākuo princesi un abiem brāļiem ar tām uotrām princesēm LP. N, 14 (ähnlich: VI, 797). sliedes būs trejējas MWW. VI, 791.

Avots: ME IV, 229

trijēči, drei zusammen: viņi trijēči kērās pie baļķu celšanas Plm.

Avots: ME IV, 234

trijējâds, = trijâds: trijējādu nāvi vari vēlēties LP. VI, 588. Nach divējāds gebildet.

Avots: ME IV, 234

trijēji, dreierlei: pastāstīsi trijējus me̦lus JK. V, 1, 35.

Avots: ME IV, 234

tujējs: tujēji (scil.: radi) Tdz. 48401.

Avots: EH II, 700

tujẽjs, = tuvẽjs, ein in der Nähe Wohnender: vai te˙pat kādam tujējam bē̦rns nuomira? Ahs. n. RKr. XVII, 59.

Avots: ME IV, 254

uzjẽgt, verstehen, begreifen (petfektiv): tad tu nu beigās uzjēdzi gan! Sessw.

Avots: ME IV, 337

‡ uzjēmība, = uzņêmība: spēcīgā jaunības uzjēmībā Janš. Līgava II, 416.

Avots: EH II, 723

vâjêt AP., Jürg., Vīt., -ẽju, schwach, mager werden: luopi sāk vājēt AP., Jürg. Refi. -tiês, sich abschwächen, (mit Absicht) mager werden Vīt.

Avots: ME IV, 493

vijēklis, s. vijeklis.

Avots: ME IV, 583

vìrsûdensskrèjẽjs, ein Windbeutel, ein leichtsinniger Mensch: tu tik esi tāds virsūdensskrējējs cilvē̦ks! Dond. n. RKr. XVII, 64.

Avots: ME IV, 615

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns ² Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

‡ akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".

Avots: EH I, 65

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

ankraine "?" ankraines krājējam dancātājs kumelenis BW. 28267, 3.

Avots: EH I, 70

apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.

Avots: ME I, 74

‡ apcìenît,

1) = ìecìenît, hochzuschätzen anfangen, liebgewinnen: a. pasakas Glück I Tim. 1, 4;

2) "?": mēs tev[i], Jēzu, apcienīsim Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, 172.

Avots: EH I, 76

apdùits ^2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. ² unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

[apjem̂t (lĩgavu), heiraten (eine Frau).] Refl. -tiês, annehmen: slikt (u) amatu apsjēmies RKr. XVI, 127.

Avots: ME I, 91

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ apladêt, zurechtmachen ("sataisīt"); = salaidît 1: pajēme kaķi, apladēja (poln. ubrala jak człowieka) par cilvē̦ku Zbiór XVIII, 411 (aus Welonen). Refl. -tiês, sich zurechtmachen: (jumpravas) apladējās, apvilka spalveņas Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 96

‡ aplinkš Adl., Golg., Adv., = aplinkām. apliñkus (unter aplinkām): auch Frauenb.: a. runāt Ramkau. tu esi tāds a. gājējs Dond.

Avots: EH I, 98

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

‡ aprada, comm., ein entfernter Verwandter: man ciemiņu Jēcis tāds aprada ir Druva l, 910 (aus dem Hasenpolschen Kreise).

Avots: EH I, 107

‡ aprîdît hetzend umbringen (töten) KatrE.: a. jē̦ru.

Avots: EH I, 109

apšaulis: mit àu ² Warkl. (= nejē̦ga 2).

Avots: EH I, 119

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

apstājš, stätisch: apstājš od. apstājējs od. piestājējs zirgs Hug., Mag. III, 1, 92.

Avots: ME I, 126

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

‡ apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).

Avots: EH I, 125

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

‡ apzêrž ² Anzen, um (temporal): a. Jē̦kabu, um Jakobi.

Avots: EH I, 127

apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]

Avots: ME I, 138

atbrèkt, gew. refl. -tiês, entgegen rufen, schreien: jē̦rs brē̦c; aita atbrē̦cas.

Avots: ME I, 151

‡ atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atdìrât, tr., die Haut abstreifen, abschinden: tas atdarīja zirgiem lūpas Etn. IV, 53. [jē̦ru kāva; līdz pusīti atdīrāja BW. 35634.]

Avots: ME I, 154

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155

atgleĩjâtiês Ahs., erkalten: krāsns atgleijājusies; auch atgleĩjêtiês, sich abkühlen, sich erfrischen: jāiet ārā atgleijēties Kand.

Avots: ME I, 159

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143

atgũt,

1) zurückerhalten;

2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);

3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].

Avots: ME I, 160, 161

atgũtiês (= atjēgties): viens tikkuo vairs atguvies iesaukties Pas.IV, 211.

Avots: EH I, 143

‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. ² 488 f].

Avots: ME I, 179

atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,

1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.

Kļūdu labojums:
lauks = laiks

Avots: ME I, 179

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsīkt (zu sīks), intr., ein wenig wieder wachsen: jēriņus cirpa uotru reizi ap miežu pļāves laiku, kad jau vilna bijuse atsīkuse Etn. II, 122.

Avots: ME I, 191

atslêgt [li. atslė´gti], tr., aufschliessen (eigentl. zurückdrücken): atslē̦gu, meton. durvis, pūru, skapi, zirgus JR. IV, 156, die eisernen Fussfesseln der Pferde öffnen. Übertr.: tā atslēdzu tautiešam mīlamuo valuodiņu Ltd. 1552. atslēdz, Jēzu, kalna vārtus Tr., erleichtere die Geburt. Refl. -tiês, sich öffnen, aufgehen: atslē̦ga atslē̦dzas LP. VII, 689. mana sirds tev atslēdzās Rain. ūdens bija atslēdzies tālu, e̦ze̦ram līdzīgi, das Wasser war weit zurückgedrängt, hatte sich aufgestaut Poruk.

Avots: ME I, 193, 194

‡ atsuînît ² Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

"attēgties," -dzuos, sei gleichbed. mit atjēgties, atminēties "sich erinnenrn, sich besinnen": es nevaru"attēgties", kuŗā dienā tas nuotika dr. [Eigentlich wohl * atēgties, aus atjēgties.]

Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]

Avots: ME I, 204

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

aûglẽjs,

1) schnell wachsend (von Pflanzen, Tieren und Menschen):
auglējs stāds, sivē̦ns, bē̦rns A. X, 2; 66;

2) auglēja ir jēre, kas agri atne̦sas (Trik. n. PS.)].

Avots: ME I, 216

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220

aûgulišks, gut gedeihend, gut wachsend (von lebenden Wesen): augulišks bē̦rns, jē̦rs, sivē̦ns, cālis Tirs.

Avots: ME I, 220

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

‡ badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197

‡ III bàigs ² Erlaa "?": baigas auzas. undicht gewachsener, kleiner Hafer. baigi mieži, tādi baigi vien ir, nav jau lāga lini. tādi baigi vien ir atstāfi, lieluo uogu vair navā. vai bij kāds jē̦rs maziņš, vai te̦lē̦ns, tad teica: tāds b. vien ir, tur nav nī kuo turēt.

Avots: EH I, 199

baîme: auch Auleja, PlKur., Skaista, Pas. III, 954, 450, Plur. baîmes Preili n. FBR. VIII, 14 (gen. plur. baîm), Kaltenbr.: jaunekli apjēme baimes Pas. V, 243 (aus Auleja). jam nuo baimēm aizmirsās, uz kuŗu pusi skriet Kaltenbr.

Avots: EH I, 199

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.

Avots: ME I, 282

‡ biceniņš "?": kā jē̦rs lecināju pa biceniņu uz sē̦tu Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 217

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

bizene, ‡

2) "apkārt skrējēja meitenë Grenzhof n. FBR. XII, 15.

Avots: EH I, 222

‡ blā`kšt ² (li. blõkšti "kult labību jē̦lkulām") Kaltenbr., Wessen, -šu = ‡ blàgžt ² .

Avots: EH I, 227

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

‡ IV blesis "bridējs, gājējs" Saikava: b. izblieza nuo meža.

Avots: EH I, 228

blêt, -ēju N. - Schwanb., Mehrhof, Mar., Lis., PS., AP., Bers., Kreuzb., Laud., Roop, Lemsal, Salisb., Bächhof, Kr.], blöcken, meckern: aitas, āzis, jē̦ri blēj, ["blej" Salis. Zu ksl. блѣяти, mnd. blœjen "blöcken" und viell. la. flēre "weinen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 60, Walde Wrtb. ² 300, Johansson IF. VIII, 15, Fick Wrtb. III ⁴ , 284, Persson Beitr. 802 ¹ , Trautmann Wrtb. 34.]

Avots: ME I, 315

bliẽskât, -āju "viel essen": viņš blieskā bez jē̦gas Nötkenshof.]

Avots: ME I, 317

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

bujāni, die Ambarren, Warenlager bei Riga U.; linus aizveda uz bujē̦niem Ruhental.

Avots: ME I, 346

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350