Paplašinātā meklēšana

‡ àizdipît, schnell (eine kurze Strecke) hin-, weglaufen Dunika.

Avots: EH I, 19

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

‡ àizkārpît,

1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis ² bedri Siuxt;

2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr ² ).

Avots: EH I, 30

àizlãpît, tr., zuflicken: biksas, zeķes, maisus. Refl. -tiês, für sich zuflicken.

Avots: ME I, 36

‡ àizlàupît, teilweise abschälen (: kàli ); auszuhülsen anfangen (: zirņus ).

Avots: EH I, 36

àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.

Avots: ME I, 37

‡ II àizlipît, schnell hin-, weglaufen Dunika (zaķis aizlipīja). (heimlich) Jürg. (bē̦rni aizlipīja).

Avots: EH I, 36

àizpît, ‡

2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡

3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.

Avots: EH I, 42

àizpît, tr., flechtend schliessen, zuflechten: žuogu; mieti, kuŗi aizpīti žagariem A. XX, 227.

Avots: ME I, 44

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

‡ àizstepît Lis., = ‡ àizstebît 1.

Avots: EH I, 52

‡ aîzstruôpît ² Siuxt, schnell hin-, weggehen, -laufen.

Avots: EH I, 53

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

‡ àiztraipît,

1) zuschmieren, verschmieren
(mit aĩ ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;

2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrãpît,

1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;

2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.

Avots: EH I, 59

‡ apdipît, um etwas herumlaufen Dunika, Kal.: a. ap riju.

Avots: EH I, 77

‡ apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90

‡ apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas ² Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā`r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98

aplãpît [li. aplo`pyti], tr., beflicken: Aža Miķeli aplāpīja Aps.

Avots: ME I, 100

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.

Avots: ME I, 100

‡ aplipît, um etw. herumlaufen: kuŗš var ātrāk a. ap riju? Dunika, Kal.

Avots: EH I, 98

aplupît, tr., berupfen, auffressen (von einer Menge): vilks visas aitas aplupījis RKr. VIII, 78. viņš mani krietni aplupījis, er hat mich gründlich berupft Grünh.

Avots: ME I, 103

appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti kā ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.

Avots: ME I, 111

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125

‡ aptam̂pît ² Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.

Avots: EH I, 121

aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.

Avots: EH I, 122

aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.

Avots: ME I, 131

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

‡ atlãpît ielāpu Trik. u. a., die Ränder eines Loches (in einem Kleidungsstück), unter dem ein Flicklappen angenäht ist, zurückbiegen und festnähen: lelāps glīti jaatlāpa. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss flicken Festen.

Avots: EH I, 153

atlàupît tr., ab-, losschählen: uolu, ādu [Auch teilweise abschälen: instr. s. atlaupītu galu BW. VI, S. 160.] Refl. sich ab-, losschählen: uolas Etn. II, 68.

Avots: ME I, 172

‡ atlipît, eilig herlaufen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 154

atpît [li. atpìnti], tr.,

1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.

Avots: ME I, 182

‡ atšaipîtiês, entgegengrinsen Oknist.

Avots: EH I, 173

‡ atskā`rpît Wolmarshof, = atkārpît: zirgs atskārpījis kuokam saknes.

Avots: EH I, 166

atspĩte: par atspīti, aus Rache, zur Vergeltung BielU.

Avots: EH I, 169

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

atstàipît, tr., freqn. von atstìept,

1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;

2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.

Avots: ME I, 197

‡ attrãpîtiês,

1) = atgadîtiês 1 Dunika, Jumpraweeten, Kal., Rutzau: tanī dienā man attrāpījās būt sudmalās;

2) = atgadîtiês 2 U. (unter trāpīt): arī starp gudriem kādreiz muļķis attrāpās Siuxt.

Avots: EH I, 176

‡ čāpīte,

1) der Fuss eines kleinen Kindes
PV.;

2) ein kleines Mädchen, das eben das Gehen erlernt hat
PV.

Avots: EH I, 287

cepīte, ein gebratenes Hering.

Avots: ME I, 373

‡ čùopît ² , -īju Saikava, stibitzen.

Avots: EH I, 300

‡ čuôpîtiês ² Frauenb. "= rūpēties, piekuopties, savākties": viņš čuopījās visu dienu pa klēti.

Avots: EH I, 300

‡ čũpîte Frauenb. "ein ganz kleines Madchen" (scherzweise).

Avots: EH I, 298

‡ čũpîtiês Frauenb. "sich bloss mit Sptelsachen abgeben, ohne zu arbeiten".

Avots: EH I, 298

‡ dalàpît ² "hin und wieder ausbessern" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

[dapît Drsth., Spr., hinzuflechten.]

Avots: ME I, 438

dipît Dunika, = dipât; vgl. auch ‡ apdipît.

Avots: EH I, 321

draûpît ² [Bl.], zerbröckeln U.; vgl. drupt.

Avots: ME I, 492

drupît, trinken [?].

Avots: ME I, 505

‡ II drupît, -īju Jürg., Mar., = drupinât.

Avots: EH I, 336

‡ drupīte, ein geringes Quantum, ein wenig Lettg.; acc. s. drupīti, ein wevig, drusciņ Auleja: iesēt d. auzu. paej d. uz citu pusi!

Avots: EH I, 336

dùņupīte, ein Bach mit schlammigem Boden: tec gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu BW. 10816.

Avots: ME I, 529

grauzdupīte, [ein an Kies reicher Bach?]: sajukuse grauzdupīte (Var.: zvirgzdupīte, uolupīte) BW. 13630, 4 var. [Zu grauzains?]

Avots: ME I, 640

‡ iêčuôpîtiês ² Frauenb., sich gut einleben, zu Wohlstand kommen: Andžus labi iečuopījies savā jaunsaineniecībā.

Avots: EH I, 507

‡ ìedipît Dunika "dipīdams ieiet".

Avots: EH I, 509

[ìekarpît, einscharren Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren.]

Avots: ME II, 25

ìekārpît, enischarren: [suns iekārpīja kaulu zemē Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
[bē̦rns iekārpījies smiltīs, sienā Salis]. (zirgi) iekārpījās aizvien dziļāk un dziļāk (dumbrājā) Latv.;

[2) fig., hineingelangen:
viņš iekārpījies parāduos Ruj.].

Avots: ME II, 26, 27

ìelãpît, einflicken Spr.: zeķei papēdi; auch fig.: skaņas un zilbes ielāpīt Vēr. I, 1519.

Avots: ME II, 37

ìelàupît,

1) anfangen zu schälen (eine Kartoffel);

2) durchprügeln.

Avots: ME II, 37

I ìelipît, anzünden Grob.: kāds nuo puišiem tur ielipītu skalu Etn. II, 140. [ielipīju gaŗu skalu, sēžu ilgi vakarā BW. 26961 var.] bē̦rza skalu ielipīju tumšajā vakarā BW. 26936. ielipīt uguni Kalatten. Refl. - tiês, sich entzünden, aufflammen: vakaruos ielipījās zvaigznes.

Avots: ME II, 39

II ìelipît: herein-, hineinlauten Dunika.

Avots: EH I, 527

[II ìelipît, schnell hineingehen od. hereinkommen Nigr.]

Avots: ME II, 39

ìepît, tr.,

1) einflechten:
matus; krē̦slam sēdekli;

2) verwickeln:
tie iepīti asā cīņā A. XX, 128. Refl. - tiês, sich einmischen, sich verwickeln: viņš iepinās ķildās.

Avots: ME II, 51

iepītne,

1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. ¹ 185, [Bers.;

2) iêpîtne ² , ein Haarband
Bauske].

Avots: ME II, 51

[ìeskārpît, einscharren: kaulu zemē Arrasch.]

Avots: ME II, 65

ìestàipît, tr., freqn. zu ìestìept, einrecken: e̦suot atkal pamazām iestaipīti kauli, e̦suot diezgan slinkuots Blaum. ruokas piedurknēs ē̦rtāki iestaipīdams Duomas I, 1.

Avots: ME II, 72

[ìesvaipît, ein wenig durchprügeln Trik.]

Avots: ME II, 75

ìetràipît, tr., einschmieren: virspuse jāietraipa ar taukiem Konv. ² 1002.

Avots: ME II, 83

ìetrãpît, treffen: mērķī. Refl. - tiês, sich treffen: redzēs, kâ ietrāpīsies (genuin: kâ iegadīsies).

Avots: ME II, 83

‡ izčũopît ² Saikava, heimlich woraus entwenden: i. ābuolas nuo gruoza.

Avots: EH I, 440

‡ izkapîtiês Golg., aus einer schwierigen Lage herausgelangen: bija jānuomaksā parādi; grūti bija i.

Avots: EH I, 453

[izkarpît Mesoten, = izkārpīt 1. Refl. izkar̂pîtiês nuo ūdens Jürg., Arrasch, aus dem Wasser mühsam (zappelnd) herausgelagen.]

Avots: ME I, 748

izkãrpît, Refl. -tiês, ‡

4) "izkauties, izlamāties" Seyershof: kad cilvē̦ks sirdīgs, tad izkârpās ² ar.

Avots: EH I, 455

izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750

‡ izķepît, -īju Kalz., Lubn. "= izķêpît ² ".

Avots: EH I, 460

izķḕpît ² , herausnehmen, herausheben, herausstehlen: piesargies, ka viņš tev neizķēpī visu naudu nuo kabatas Ahs.

Avots: ME I, 759

izlãpît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss flicken
PV.: e̦sam izlāpījušies (jumtus) atņe̦mu ņe̦mām, bet jumti, kâ tecējuši, tâ te̦k;

2) sich aus-, durchhelfen (behelfen)
Ar.: gan jau ar luopu ē̦damuo izlāpīsimies (izlīdzēsimies) PV. negribēja patiesību teikt un meģināja ar šādām tādām izrunām i. Jürg.; "nuo ķe̦zas izkļūt" Dunika.

Avots: EH I, 462

izlãpît [li. išlópyti], tr., ausflicken, ausbessern: zābakus, jumtu. pats mē̦ms, pats muļķis, visas pasaules izlāpītājs (Rätsel).

Avots: ME I, 763

izlàupît,

1): asakas i., ausgraten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 462

izlàupît, tr.,

1) ausschälen, aushülsen:
zirņus, pākstis Ahs., [Salis]. gailis pupas izlaupīja BW. 32583, 5;

2) ausplündern:
siŗuotāji mantas izlaupījuši Dok. A. Refl. - tiês, sich aushülsen, ausschälen: zirņi labi izlaupās.

Avots: ME I, 762

‡ izlipît Dunika, hinauslaufen.

Avots: EH I, 463

‡ izlupît,

1) schnell ausschlürfen
Lis.;

2) schnell heraus-, hinauslaufen
Warkl.: i. nuo meža;

3) "izvilt, izkrāpt" Frauenb.

Avots: EH I, 464

‡ izļupît N.- Peb., ausschlürfen (izstrèbt): i. bļuodu.

Avots: EH I, 464

izpît,

2): i. guovis Kaltenbr., den Kühen die Beine losflechten;
auswickeln (= iztīstīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 472

izpît (išpìnti), tr.,

1) ausflechten:
krē̦slu;

2) losflechten, lösen:
kur, Laimiņa, tu tecēsi, izpītiem matiņiem BW. 1101. Refl. -tiês, sich losflechten, sich herauswickeln: ja klāsies nelabi, raudzīšu izpīties LP. V, 363.

Avots: ME I, 780

izpītinât: zu lesen mit -î- .

Avots: EH I, 472

izpītinât, ausstreuen (nach allen Seiten hin): es lasu kuopā, bet tu izpītini Ramkau, [N. Peb.].

Avots: ME I, 781

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

izstàipît, freqn. zu izstiept, tr., ausstrecken, ausrecken, ausdehnen: kājas, kaulus, luocekļus. kas tas par puisi, kuŗu izstaipa kâ pine̦klu? Saul. ar pirkstiem izstaipījis stīgas, sāka spēlēt JR. IV, 156. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken, sich ausdehnen: tē̦vs uzcēlās, izstaipījās Vēr. II, 661.

Avots: ME I, 804

izstruopîtiês: auch (mit uô ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 483

izstruopîtiês, nach Herzenslust um- herrennen: eita, izstruopāties pa lauku, diezgan e̦sat nuostāvējušies Blieden.

Avots: ME I, 807

[iztam̂pît ² Dunika, (eine ganze Reihe oder alle) totschlagen: izt. visas vardes.]

Avots: ME I, 814

‡ iztam̃pîtiês Gramsden, sich ausrecken, sich ausweiten (von Kleidern gesagt): jaka iztampījusies. Wohl aus li. išsitampýti.

Avots: EH I, 488

iztaũpît, etwas eine gewisse Zeit sparen: kuo tur, cilvē̦ks, iztaupīs?

Avots: ME I, 815

‡ izterpît, herausziehen Allend., Lems. und Ruj. n. U. (unter terpīt).

Avots: EH I, 489

iztràipît, freqn., besprengen, besudeln: grīdu ar sveču taukiem.

Avots: ME I, 819

iztrãpît, gerade abpassen, treffen; jem. zu Gefallen tun Spr. Refl. - tiês, sich treffen, genau zusammenfallen: kâ tas iztrāpās: taisni kad man ir brandvīns, tad tev ir irbe MWM. X, 487.

Avots: ME I, 820

kapīt: auch ("graben, scharren") Adsel, Setzen, Sonnaxt.

Avots: EH I, 586

[kapīt "graben" Wessen; scharren (suns kapī zemi) Lindenhof, Sauken; auflockern (den Boden) Briņķi in Kurl. - Wohl eine Umbildung von копáть dass.]

Avots: ME II, 159

kãpĩte, die Stufe Wid.

Avots: ME II, 193

kapîtiês, sich zu erwehren, sich zu befreien suchen: lūkuošu nuo viņa kapīties vaļā Ramkau, Lös. Vgl. atkapît(iês).

Avots: ME II, 159

I kapītis, = asvēdere, eine Strömlingsart U.

Avots: ME II, 159

[II kapītis (?) Treiden " = kaplis 1".]

Avots: ME II, 159

karpît: auch (mit ar̂ ² ) Siuxt. Refl. -tiês, ‡

2) schelten
(intr.), streiten, Händel suchen (mit ar̂ ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 589

karpît [AP., Bauske], s. kārpît.

Avots: ME II, 163

kā`rpît, Refl. -tiês: būšuot krietni jākārpījas, kamē̦r mālam tikšuot cauri Kaudz. Izjurieši 12.

Avots: EH I, 603

kā`rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît ² Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît ² Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. - tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198

[kaũupītis, die Kröte, der Frosch Serbigal.]

Avots: ME II, 177

‡ *ķêpît ^2, zu erschliessen aus izķêpît ² und nùoķêpît ² .

Avots: EH I, 699

‡ klẽpītis Assiten "kuoks apakš ilksīm virs lemesnīcas" (anderswo: aukl[īt]is).

Avots: EH I, 616

knaipît, Refl. -tiês,

1): auch Gr.-Buschh., (mit ài ² ) Nautrēni, Prl.; ‡

2) ärgerliche Grimassen schneiden
(mit ài ² ) Nautrēni: kuo tu knaipies kai skāba paēdis!

Avots: EH I, 627

knaipît, = knaibīt: gaŗām gāja juoda māte, savus nagus knaipīdama BW. 29835, 1. [Refl. - tiês, die Ohren zurück beugen (von einem beissen wollenden Pferd) Rozentov.] Zu knīpêt.

Avots: ME II, 242

‡ kņaîpît ² Behnen, = knaipît.

Avots: EH I, 635

‡ knùopîtiês ² , -uos, -ījuos Saikava, = knuopêtiês 1: vistas knuopās.

Avots: EH I, 635

kuopîtiês, s. kuõpâtiês.

Avots: ME II, 345

[kraipît (li. kraipýti "hin und her wenden"), verziehen, krümmen: viņš runā muti kraipīdams Mesoten.] Refl. - tiês,

1) hässlich, unanständig lachen;

[2) "guorīties, šķuobīties" Mesoten, Ellei. - Zu li. kreĩpti "wenden", krỹpti "sich unwillkürlich wenden", ksl. крѣсъ gr. "τροπή" und vielleicht an. hreife "Handgelenk", s. Trautmann Wrtb. 140].

Avots: ME II, 256

krampĩtis, ein Schnäpschen: iemest krampīti MWM. VI, 644.

Avots: ME II, 258

‡ krepît, -īju,

1) greifen, festnehmen, festhalten
Aahof, Adl., Dūre, Druw., Golg., Ilzene, Lis., N.-Peb., PS., Renzen, Schwanb., Selsau, Seitingshof, Sessw., Smilt.: k. ciet zirgu Dūre. ja panāksim zagļus, tad tik krepīsìm cieti Golg. vilki krepī[ju]ši ve̦lnu ruokā Pas. XIII, 163 (aus Serbig.);

2) befestigen
Mahlup, (mit -êt) Bērzgale: k. laivu Mahlup. Wenigstens in der Bed. 2 aus r. крѣпить "befestigen".

Avots: EH I, 649

kŗũpīte "ein Krupphuhn" Ahs.

Avots: ME II, 297

‡ kŗũpītis Frauenb., ein Mensch von sehr kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 665

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: vīstas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440

II lāpît: iesim zivju làpītu?! Auleja

Avots: EH I, 728

II lāpît, - ĩju, mit der Kienfackel (lãpa) das Wasser beleuchten und Fische stechen Infl. n. U., Lubn., [Domopol, Biržgalis].

Avots: ME II, 440

lāpītava, ein Schimpfwort Altenwoga.

Avots: ME II, 440

lãpîtavs, ein Werkzeug aus Knochen zum Flechten von Bastschuhen Spr.

Avots: ME II, 440

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

làupîtãjputni od. làupîtãju putni, die Raubvögel.

Avots: ME II, 430

làupîtãjs, der Räuber, Plünderer: jūŗas laupītāji, die Seeräuber. puiši, puiši, suņi meitām guoda laupītāji BW. 6587.

Avots: ME II, 430

‡ ļem̃pîte NB. "pļērpe ["?"]".

Avots: EH I, 770

lipît,

1): laufen
- auch Jürg., OB.: lipī nu pruojām! Jürg.;

2): auch Dunika, OB.; "dedzināt" NB., Perkunen; jālipa skali Grob.;

3): auch Dunika; Kal.: es viņam lipīju Gr.-Essern n. BielU.

Avots: EH I, 744

lipît, - ĩju,

1) intr., freqn. zu lipt, klettern:
dze̦nē̦ni lipī gar ligzdas sienām MWM. VI, 948. vāvere lipī augšā pa vis˙gludākuo kuoka stumbru Wid.; laufen [Dunika], Kalleten; [schnell gehen Kruhten bei Libau];

2) tr., fakt., anzünden
L., anstecken N. - Bartau: plānā skalu lipīdama, nuolūkuoju tautu dē̦lu bW. 9335; 10212; lipīt sveci, einem Hieb versetzen.

Avots: ME II, 474

‡ *ļipît, zu erschliessen aus pìeļipît.

Avots: EH I, 773

līpîtiês, -ĩjuôs, sich anschmiegen, sich anschmeicheln: kuo, nelieti, līpījies tu gar manu augumiņu? BW. 10670. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 490

lĩpĩtis, weisser Hase (lepus variabilis) Sassm.

Avots: ME II, 490

ļukkur̃pĩte, Akelei (aquilegia vulgaris) Peņģ., Konv. ^{2 368.}

Avots: ME II, 542

lupît,

1): gierig essen
Kaltenbr.; "plucinât, plêst": ar vienu ruoku glaust, ar uotru - l. Seibolt Zelta Emma 19; "laupīt" Gr.-Buschh.: tādi laiki atnākuši, ka katrs lupī, kur tik var;

2): kuŗu ceļu lupīsim? uz brāļiem lupīsim Tdz. 50475. Zur Bed. vgl. auch salupît.

Avots: EH I, 763

lupît (li. lùpinti "schälen"), -ĩju,

1) = lupināt, klauben, nagen, essen: nu tik lupī rāceņus Gold. pats ļupīju (sic!) cūkas gaļu BW. 27225, 3;

2) intr., eilig gehen:
kur tâ steidzīgi lupī? Tirs.

Avots: ME II, 515

ļupît: zur Bed. vgl. ‡ izļupît.

Avots: EH I, 774

ļupît, s. lupît 1.

Avots: ME II, 543

‡ mazļipīte, ein Schaf mit einem sehr kurzen Schwanz Sonnaxt.

Avots: EH I, 788

‡ nùočùopît ² Saikava, = nùočuopt.

Avots: EH II, 37

[nùokārpît,

1) abscharren, abschaben, abkratzen:
n. ābelēm sūnu Wandsen; kaķis nuokārpījis pe̦lavas nuo griestiem Salis;

2) wühlend od. sich unruhig bewegend hinunterstossen:
bē˙rns nuokārpījis se̦gu Dond. Refl. - tiês,

1) sich abschinden
Ruj., Bauske;

2) durch unruhige Bewegungen sich entblössen:
bē̦rns nuokārpījies pliks Dond.;

3) "nuospirināties": cālis nuokārpījās Bauske.]

Avots: ME II, 796

nùokarpîtiês, ‡

2) durch unruhige Bewegungen in einen gewissen Zustand geraten
Vank.: zirgs (nemierīgi ar priekškājām zemi kasdams) nuokarpījies gluži slapjš.

Avots: EH II, 52

[nùokarpîtiês, Bers., = nùokārpîtiês 3.]

Avots: ME II, 794

nuôķêpît ^2, tr., wegstibitzen: gana puika nuoķēpījis puisim pīpi ar tabāku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 806

nùolãpît

1): n. brunčus tâ kâ ielāpu pie ielāpa Salis;

3): ak tu nuo˙lāpīts laukā! Dunika, Ausruf der Verwunderung od. Überraschung;
‡

4) schlagend beschädigen
Salis: nu lē̦nām, ka nenuolāpi pakausi! erschlagen, erschiessen C.: n. putnus, kas bija salaidušies ķiršuos.

Avots: EH II, 61

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

nùolàupît, tr.,

1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;

2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.

Avots: ME II, 808

nùolaupît, tr., abschälen; aufessen: viņš visu nuolupījis Lin.

Avots: ME II, 813

‡ nuolipît Dunika, herunter- resp. hinunter laufen: n. nuo kalna lejā.

Avots: EH II, 63

nùolupît, ‡

2) berauben, ausplündern
Frauenb.: n. uotru līdz kre̦klam.

Avots: EH II, 64

nùopît, Refl. -tiês, ‡

3) unversehens geflochten werden:
nuozapina man vīzīte vusu lûku nuodariņu Tdz. 45853. vaišļu ķēvei bij nuopinusies Māŗas pīne Siuxt.

Avots: EH II, 74

nùopît [li. nupìnti], tr., abflechten, flechten, winden (perfektiv): vaiņagu. Refl. -tiês,

1) für sich abflechten, flechten, winden
(perfektiv): nuopinuos vainadziņu;

2) sich abgeben, sich einlassen, Beziehungen haben:
cauru mzižu nuopinies ar ve̦lniem LP. V, 130.

Avots: ME II, 829

nùospĩtêt, sich rächen, Unangenehmes verursachen Spr.

Avots: ME II, 856

‡ nùospītinât, abtrotzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 89

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858

‡ nùostruopît, wild umherrennend sich (hin)begeben: kumeļš struopīja pa sē̦tu, līdz nuostruopīja uz mežu Frauenb.

Avots: EH II, 92

nuôsulˆpît ² tr., ahlecken, absaugen: bē̦rns nuosulpīja taukainuos pirkstus Ahs., Kand.

Avots: ME II, 862

[nuôsvaîpît ² , abprügeln Nigr.]

Avots: ME II, 863

[nuôsvaîpîtiês ² "eine Weile Grimassen schneiden" Bauske.]

Avots: ME II, 863

‡ nuotam̂pît ² Dond , Dunika, (wiederholt mit einem Knüttel schlagend) erschlagen: n. traku suni.

Avots: EH II, 99

nùotràipît, tr., beflecken, besudeln, beschmieren: tu tapi sašausts, asiņains nuotraipīts GL. Refl. -tiês, sich beflecken, sich besudeln: visas drēbes e̦suot nuotraipījušās LP. VII, 102.

Avots: ME II, 876

nùotrapît ābuolus. Äpfel von den Bäumen schlagen Aps.

Avots: ME II, 876

nùotrãpît, tr., abtreffen, abpassen: bieži zemkuopji nevar sēšanu nuotrāpīt Latv.

Avots: ME II, 877

‡ uolupīte BW. 30958 var., ein kieselreicher Bach (od. ein Eigenname?).

Avots: EH II, 743

‡ pačùopît ² Saikava, ein wenig stibitzen.

Avots: EH II, 125

[pakarpît, = pakārpît.]

Avots: ME III, 41

[pakārpît, ein wenig scharren: suns pakārpīja zemes Arrasch, Widdrisch.]

Avots: ME III, 44

palãpît,

1): vîzes kuo p. vija nuo pakalām (sc.: auklas) Sonnaxt.

Avots: EH II, 149

palãpît, tr.,

1) die Bastschuhe, die Schlittensohlen versohlen, den Bastschuhen, den Schlittensohlen neue Sohlen unterlegen
Birzm.: pina vai palāpīja vīzes Duomas II, 230;

[2) eine Weile flicken:
p. zeķes. Refl. -tiês, eine Weile flicken (intr.): tagad jums laiks palāpīties].

Avots: ME III, 57

palaupît, ‡

2) ein wenig rauben:
laupītājs paspējis vienā, uotrā pagastā šuo tuo p. Dunika.

Avots: EH II, 149

[palaupît, = paluobît, ein wenig schälen, bolstern: palaupi zupai tupeņus! Druw.]

Avots: ME III, 57

[papît, flechten unter: p. vīzēm jaunu kārtu apakšā Dond.]

Avots: ME III, 81

‡ pãrlipît Dunika, nach Hause laufen (von Menschen).

Avots: EH XIII, 205

pãrpît: kad pine̦kli bij nuobrieduši, ņēma pārpina (= pina uotrreiz) Siuxt. '

Avots: EH XIII, 208

[pãrpît, von neuem (richtiger) flechten: p. matus, vaiņagu.]

Avots: ME III, 170

pãrstàipît, ‡

2) (mühsam) hinüberziehen
Oknist u. a.: p. miruoņam līķa autu.

Avots: EH XIII, 212

pãrstàipît, tr., zu sehr recken: dzīslas. Refl. -tiês, sich überrecken: arī kad pārstaipās, de̦r izdzert (retējuma sakni) Etn. I, 28.

Avots: ME III, 178

[pãrtraipît, überschmieren, überstreichen Für. I, unter traipīt.]

Avots: ME III, 183

paspĩtêt, intr., ein wenig trotzen, einen Schabernack spielen: viņai acu˙mirkli gribējās paspītēt Saul.

Avots: ME III, 105

‡ paspītīgs, etwas trotzig: paspītīgā balsī iesākdams sacīja Kaudz. Izjurieši 121.

Avots: EH XIII, 175

pastàipît, tr., etwas recken, strecken, dehnen: uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. Refl. -tiês, sich ein wenig, eine Zeitlang recken, strecken: pastaipies vien vēl pa(r) tuo gultu! A. XI, 698.

Avots: ME III, 106

[pasvaipît Bauske "= pašķuobît": p. lūpas.]

Avots: ME III, 110

pataũpît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) aufsparen:
jauns būdams pelnies, pataupies! Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 115;

2) aufgespart werden:
lai dziesmiņas pataupās līdz Jānīša vakaram Tdz. 53184.

Avots: EH XIII, 181

pataũpît, tr., ein wenig schonen, aufsparen, aufbewahren: labs tas darbs, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju - vainagu) bargajai māsiņai BW. 24613.

Avots: ME III, 119

[patràipît,

1) ein wenig beflecken, besudeln:
p. ģīmi ar kvē̦piem Warkl.;

2) schmieren unter;

3) (Schmutziges) ein wenig aussprengen od. anstreichen:
te tâ patraipīti netīrumi, ka netīk ne virsū skatīties Nigr.]

Avots: ME III, 123

patrãpît: auch Dunika, Pas. V, 149.

Avots: EH XIII, 183

[patrãpît, treffend verstehen: viņš taisni tâ patrāpa atnākt, kad mums gaļa vārīta Nigr. Refl. -tiês, sich treffen, zuteil werden: viņam patrāpījās labs pretinieks.]

Avots: ME III, 123

pìeclapĩte, Fünffingerkraut.

Avots: ME III, 241

pìekārpît, vollscharren: vistas piekārpījušas pilnu bedri.

Avots: ME III, 256

pìekarpîtiês "sich fest anklammern, anhalten" Kronw.

Avots: ME III, 255

pìelãpît, ausflicken, zurechtmachen: pielāpīt savus darba rīkus A. XX, 138. ē̦kas jau uz kakla krītuot, bet par pielāpīšanu ne duomāt neduomājuot Krišs Laksts 9. es atnācu, lai vēl kaut cik pielāpītu savu beigtuo mūžu Ezeriņš Leijerkaste I, 71.

Avots: ME III, 266

pìelaupît,

1) schälend od. aushülsend anfüllen:
p. tupeņu pilnu spaini (Lis., Golg., Schwanb.); p. zirņu pilnu bļuodu;

2) raubend (viel) erwerben:
p. daudz naudas.

Avots: ME III, 265

pìelipît, anzünden: pielipīšu (Var.: pielaidīšu) uguntiņu BW. 23221 var., werde Feuer anlegen.

Avots: ME III, 267

pìeļipīt "piekulties, pienākt": pie mūsējām pieļipījušas svešas aitas Golg.

Avots: ME III, 270

pìepît,

1) dazu-, hinzuflechten;

2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;

3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.

Avots: ME III, 279

pìepītrât, = piesvaidīt: p. istabu Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 279

pìestàipît, freqn. zu piestiept,

1) mehrfach hinzu-, herzuziehen;

2) ziehend, ausbreitend anfüllen:
pļava e̦suot salmu piestaipīta Zalkt. I, 57. viss kâ zirnekļu tīkliem piestaipīts Stari II, 247. Refl. -tiês, sich hinzuziehen, sich ausbreiten: jāizgriež piestaipījušās stīdziņas Peņģ. Sakņu dārzs 78.

Avots: ME III, 296

pìestraipît, volistöbem, vollschütten Spr.: p. ar salmiem visu ceļu Bauske, Kreuzb.

Avots: ME III, 297

pìetaũpīt,

1) zurücklegend sparen, ersparen;

2) schonen:
zābakus ne˙vien iegādā, bet māk arī pietaupīt A. v. J. 1893, 5. I41.

Avots: ME III, 302

pìetraipît, fleckig machen, beschmieren, besudeln.

Avots: ME III, 305

pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît ² Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,

1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;

2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;

3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.

Avots: ME III, 234, 235

pītas, ein Brei aus gestossenen Erbsen Alt-Bergfried; zu pīte II.

Avots: ME III, 235

pītava, sviesta pītava, Butterfass V.

Avots: ME III, 235

I pīte,

1) ein Geflecht:
vīģu pīti Glück I Sam. 30, 12. ar simts pītēm nuo vasaras augļiem II Sam. 16, 1. ruožu pītes irst Teodors;

2) die Fussfessel der Pferde:
kuo līdz pītes, kuo iemaukti, kad nav daiļa kumeliņa? BW. 30046;

3) "davon man was flechten oder machen kann"
Für I. Zu pît.

Avots: ME III, 235

II pîte ² , eine Scherbe Wandsen, ein Fetzen: grib pavāru samalt pītes LP. V, 221. es tavu ce̦puri saplesīšu sīkās pītes Janš. Dzimtene ² II, 276. Vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 235

III pîte Kr.,

1) pîte ² BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte ² Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. ² 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes ² Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î ² ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes ² );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

IV pīte, eine Höhle (im Gesangbuche, schwerlich in der Sprache begründet") U.

Avots: ME III, 235

pītene,

1) pîtene ² Bauske, ein aus Baumwurzeln geflochtener Korb
Lind. n. U., Fianden, Mag. XIII, 2, 50, Bielenstein Holzb. 365;

2) pītenes, Strohdecken über Mistbeeten
U.

Avots: ME III, 235

pītenes, eine Speise aus gekochten und gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 235

pîtenis Jürg., C., Kl., pîtinis Warkl., Flechtwerk, Korbwefk U., ein geflochtenes Behältnis Bielenstein Holzb. 359; ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes, zylinderartiges offenes Gefäss Bers., Lasd., Laud., Fest.; ein aus Baumwurzeln geflochtener Korb Jürg.; eine Strohmatte Konv. ² 3734; ein geflochtenes Drahtgestell: nuolika gludekli drāšu pītenī Duomas III, 13. Vgl. li. pìntinis "Korb, Matte".

Avots: ME III, 235

pîtin, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: šūtin šūta, pītin pīta (istabiņa) Siuxt. pītin pīti lindraciņi BW. 20551, 1.

Avots: ME III, 235

I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt ² , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte ² II.

Avots: ME III, 235, 236

II pîtinât "flechten lassen" Bers.

Avots: ME III, 236

pītiņš Etn. IV, 164, = pītenes.

Avots: ME III, 236

I pîtne Kl., C. "die Flechte" Dünsb.; das Geflecht: sīpuoli vis˙labāk uzglabājas savīti pītnēs P. Sakņu därzs 18. burtu pītnes Kundziņš Kronv. 172.

Avots: ME III, 236

II pītne, eine Speise aus Hanf und gestossenen Erbsen od. Bohnen Etn. II, 136 (aus Jerkul).

Avots: ME III, 236

pītnis, Flechtwerk, Korbwerk U.; "ein geflochten Geschirr" Elv.

Avots: ME III, 236

pìtrāt ² , -ãju, ausstreuen, auseinander werfen, aufscharren : vistas pītrā dārzus Gr.-Buschhof; vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 236

plam̃pît "(Alkohol) trinken" Rutzau; vgl. plempt.

Avots: ME III, 318

pļupît (?), -u, -ĩju, intr., hörbar kochen (von einer dickflüssigen Masse): biezputra pļup katliņā Druw. (pļup kann nur zu pļupt oder pļupêt gehören).

Avots: ME III, 373

pūpītis "?": pūpīt[i]s kliedza, pūpīt[i]s brēca dziļas jūŗas dibe̦nā VL. aus Sauken Latv. Saule 1926, S. 525. Mit ostle. ū aus uo?

Avots: ME III, 448

puslàupîts, halb, zur Hälfte geschält: puslaupītu rāceni Janš. Tie, kas uz ūdens 6.

Avots: ME III, 429

puspîts, halb, bis zur Hälfte geflochten : puspīta vīze VL.

Avots: ME III, 432

‡ pusvãrpīte Ramkau, eine kleine Halbähre: kad labību mē̦tā, tad atsevišķi saslauka pusvārpītes un ruodziņas, kas palikušas neizkultas.

Avots: EH II, 335

‡ rāpītis, ein Kriechender: vēzīt, rāpīt, es tevi ē[dī]šu Pas. VII, 340.

Avots: EH II, 361

‡ raũpît, -u, -īju AP., = ‡ raũpêt.

Avots: EH II, 358

rāvupĩte, ein Fluss, Bach mit unklarem, eisenhaltigem Wasser: lejā te̦k rāvupīte BW. 25950, 7. pur[v]a mala tev, tautieti, rāvupīte lejiņā 25892.

Avots: ME III, 500

‡ sadipît Dunika, zusammenlaufen: bē̦rni sadipīja istubā.

Avots: EH XVI, 403

šàipît ² : š. ("atplēst, atņirgt") muti Auleja. Refl. -tiês: wiederholt lächeln, lachen Auleja: nešaipies! te smiekla nav! "viegli izsmiet" Kaltenbr.: kuo tu šaipies par mani?

Avots: EH II, 621

šàipît ² , -u, -ĩju (zùobus), spöttisch (die Zähne) fletschen Gr. - Buschhof. Refl. -tiês, mehrfach die Lippen verziehend bewegen (mit ài ² ) Sonnaxt, (ohne Grund oder spöttisch und die Zāhne fletschend) lachen Aknrste, Assern, Ellern, Sussei, Wessen, Nerft, Gr. - Buschhof, (mit ài ² ) Pilda, Warkh.: luožņā šaipīdamies un vienu aci piemiedzis MWM. VIII, 40. Aus li. šaipýtis "die Zähne fletschen, spottend lachen"; vgl. das echt le. atsiept.

Avots: ME IV, 1

sakar̂pît Golg., = sakā`rpît: vista sakarpījusi daudz graudu Bauske, Behnen, Siuxt, Kursiten.

Avots: ME II, 645

sakā`rpît,

1): skuķis (ar ruokām) sakārpījis smiltis sev vis˙apkārt Salis; ‡

2) scharrend zerstören (?)
Salis: vistas sakārpījušas visu lecekni.

Avots: EH XVI, 416

sakā`rpît, tr., zusammenscharren, -kratzen; scharrend, kratzend erreichen, erlangen Dond.

Avots: ME II, 648

sakņaipît,

1) zerkneifen:
s. ruokas zilas Behnen, (mit ài ²⁾ Gr.-Buschhof;

2) "saburzīt": s. drēbes Schwanb.; "saplucināt" (mit aî ²⁾ Behnen.

Avots: ME II, 653

sakrepît: auch N.-Peb., Renzen, Saikava.

Avots: EH XVI, 419

sakrepît, ergreifen, erfassen Lis., Drosth., Golg., Pas. IV, 469 (aus Smilten).

Avots: ME II, 655

salāpît, tr.,

1) ausflicken, ausbessern; mit Flickern besetzen:
salāpīju visu, kas bija lāpāms Druw. salāpīt cimdus, zekes, drēbes. kalējam bij pade̦vuši ziņu, lai nākuot atslē̦gu salāpīt Krišs Laksts 20. suns izdzina ve̦cu meitu salāpītu (Var.: saskrandušu, nuoplīsušu) lindraciņu BW. 13074;

2) durchprügeln, verhauen:
piesargies, ka nesalāpa ādu! Baltpurviņš I, 113;

3) das Part. pass.
sa˙lãpîts, verflucht: sasuodīts, sa˙lāpīts zirga mugurkauls! RA. Refl. -tiês,

1) für sich ausflicken, ausbessern, sich beflicken;

2) den Katzenjammer kurieren:
kābatā tas sačamdīja nedaudz... sudrabnieciņu, salāpījās un izgāja ārā A. XXI, 30.

Avots: ME II, 668

salàupît, tr.,

1) abschälen, abhäuten, abhülsen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): salaupīja daudz kartupeļu, zirņu;

2) zusammenrauben, zusammenplündern:
salaupīt lielas bagātības.

Avots: ME II, 667

salipît, anzünden (auf mehrere Objekte bezogen): s. trīs lampas Dunika.

Avots: ME II, 672

salupît,

1) (eine gewisse Menge) abpflücken:
s. pākstes Arrasch;

2) gierig auf(fr)essen:
s. visu ē̦damuo Jürg., Golg., Meselau, Saikava;

3) Schläge verabfolgen:
s. kam pa ausīm Salis, C.; verprfigeln: s. uotru PS.

Avots: ME II, 677

sapît,

2): nuojājušas, sapinušas Tdz. 58685; ‡

4) in grosser Menge (zuzammen) flechten:
sapina vîzes (lielā vairumā) AP., Heidenfeld.

Avots: EH XVI, 436

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

sapîtinât Vank. "= sarežģît": s. dzijas Bers.; in Warkl. dafür sapîtât.

Avots: ME II, 700

saskārpît, aufscharren: zirgs kājām saskārpījis zemi C., Wolmarshof.

Avots: ME III, 732

saspĩtêt, cum dat., aus Trotz jem. etw. zuwider tun, etw. Böses antun: saspītēju (Var.: sariebu, žē̦l darīju) brālīšam pašā siena laiciņā: pļavā dūru grābeklīti, kāpu tautu kumeļā BW. 17864, 7 var. atraidītais kunga dē̦ls raudzīs saspītēt... lielmātei LP. V, 315. Refl. -tiês, stark trotzen: žē̦lums par tuo, ka bij saspītējies un neaizbraucis biedriem līdz Duomas II, 96.

Avots: ME III, 741

sastàipît,

1) ausrecken, streckend, dehnend beschädigen:
s. muguru, dzīslas, pakrūti;

2) hinüberziehen
(von mehrern Objekten): zirnākslis sastaipījis istubas stūrī savus tīklus Dunika. s. diegus pār lecekti Saikava;

3) (Schweres) zusammenschleppen:
s. maisus;

4) Schweres ziehen lassend überanstrengen:
s. zirgu ar lielu ve̦zumu C. - Refl. -tiês, sich beim Schleppen, Heben usw. überanstrengen, sich überheben: es maz˙liet sastaipījuos MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 745

sasvaîpît ² , durchprügeln Nigr.

Avots: ME III, 752

satam̂pît ² , zerschmettern: s. ar kuoku daudz krupju Dunika.

Avots: ME III, 760

sataũpît: pie bāliņa dzīvuodama, bē̦rza birzi sataupīju; skauģīt[i]s man zâies liedza raibajām telītēm Tdz. 40547.

Avots: EH XVI, 456

sataũpît, tr., aufsparen Dr., zusammensparen Wid.: daudz naudas. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju; sc.: vaiņadziņu) bargajai māsiņai BW. 24613. Refl. -tiês Ar., = sakrâtiês: būs kas sataupījies manā šķirstā.

Avots: ME III, 760, 761

satraipît, tr., beflecken, besudeln: jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja... skrīnītes, lai ne˙kad juos nesatraipītu Pas. IV, 202 (aus Dagda).

Avots: ME III, 764

satrãpît: jūs (acc.) bij ve̦lns satrāpījis Pas. IX, 353. negadījās tevi s. Fest.

Avots: EH XVI, 457

satrãpît Spr., Wid., satrāpt. tr., (an)treffen: Līna satrāpīja... puišus Pasaules lāpītājs 232. dievs zin, vai tu viņu... satrāpīsi mājā Tirzm. nevarēju viņa ne˙kad satràpt ² mājā Lis. Refl. satrãpîtiês,

1) sich treffen
Spr.;

2) eintreffen, passieren
Wid.: rudzu kulšana un sēšana satrāpījās vienā laikā Dunika.

Avots: ME III, 765

‡ satulpîtiês, sich versammeln, sich zusammendrängen: ja baznīcā ir kāda svē̦tku diena, tad uz tuo dienu parasti visi satulpās, bet parastajās svētdienās baznīca tukša N.-Peb. šaurajās ustabās ... tik daudz cilvē̦ku nevar ne˙maz lāga s. Austriņš Raksti VII, 226. te dažreiz satulpījās vai visa klase skuolē̦nu 326.

Avots: EH XVI, 458

šàurlapĩtis, wer schmale Blätter hat (Beiname der Birke): bē̦rzi šaurlapīši VL.

Avots: ME IV, 7

‡ sîkupīte, ein kleiner Bach: izariet sīkupīti! BW. 31710.

Avots: EH II, 492

skaĩdrupĩte, ein klarer Bach, Fluss: kalnā te̦k skaidrupīte BW. 10816, 3 var.

Avots: ME III, 865

skārpît U., Walk, = kārpît. Refl. -tiês,

1) scharren
Schwanb.;

2) sich widersetzen
Ermes (mit ā`r ), Ruj. Zu šķērpele, s. dies und Persson Beitr. 861.

Avots: ME III, 880

skarpîtiês, sich entgegenstemmen Saikava.

Avots: ME III, 874

šļàupît ² Warkl. "glatt streiche(l)n".

Avots: ME IV, 67

smalˆkvḕrpĩte, ein Mädchen, das fein spinnt: smalkvērpīte smalki vērpj BW. 7043.

Avots: ME III, 953

smiltlapīte, eine Blume: tur (= dārzā) smiltlapīte bagātīgi plauka RA.

Avots: ME III, 964

šņĩpīte, eine Prise: ieduod man šņīpīti tabākas iešņūkt! Livl. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 96

I šņĩpīte: nach Sehwers Unters. 138 aus d. Schniefchen "eine Prise Tabak".

Avots: EH II, 653

‡ II šņīpīte "?": pie katras sieviešu ce̦pures šņīpītes, kas parādījās ... durvju šķirbā, ... jaunā skruodeŗa sirds iepukstējās Purap. Humoreskas un stāsti 103.

Avots: EH II, 653

spīt, trotz! L., U.

Avots: ME III, 1004

spĩte: viņš tuo spĩtes pēc dara Seyershof. dieviņam spīti daru, kam atņēma arājiņu BW. 27690, 1. tīši es par spīti žē̦l darīju bāliņam 17636.

Avots: EH II, 554

spĩte Wolm., U., spìts ² Kl., -s U., ein Acc. s. spītu Ezeriņš Leijerk. II, 99, der Trotz: par spīti, spītu L., zum Trotz, zum Possen U. centuos aiz spīts darīt pret tiem Veselis Netic. Tuoma mīlest. 46. aiz spītēm Duomas IV, 3. Aus mnd. spît "Hohn., Kränkung, Verdruss (to spīte = le. par spīti); (als Präpos.) trotz".

Avots: ME III, 1004

‡ špĩte Dunika, Siuxt, = spĩte.

Avots: EH II, 655

spītenis, der Schwarm: biš[u] spītenis... pārskrēja pār namiņa čukurīti BW. 19567 (aus Lennewarden). Zu spiets, spiest II.

Avots: ME III, 1004

spīteru vaiņags, eine Art Kranz unverheirateter Mädchen ("cieti ar sarkanu drēbi apšūti luoki, pie kuriem piestiprināts sudraba brokāts ar vizuļiem un visādu krāsu zīlēm") Hasenp. n. Plutte 64.

Avots: ME III, 1004

spĩtêt, -ẽju, spītināt St., auch refl. -tiês Spr., trotzen; einen Possen spielen U.: sieva spītē vīra gribai Treum. Sveš. 37. tuo spītēju bāliņam, kam nedeva pilna pūra BW. 7632. "es neteikšu", meitē̦ns spītējās A. XI, 98. viņa pret tevi spītējas Rit. Die II s. prs. spīties (vai tu vēī spīties [spottest, höhnst?] par tuo? Pas. I, 229) wahrscheinlich von einem Infin. *spītīties.

Avots: ME III, 1004

špĩtêt: auch Dunika; kad nevarēs ne˙kuo citu š., tad špītēs ar valuodu Siuxt.

Avots: EH II, 655

špĩtêt Siuxt, = spĩtêt: skauģis man nevēlēja labu jāt, labu braukt; es skauģam špītē̦dams ar pakaltu druvā gāju BW. 29956.

Avots: ME IV, 101

spītgalvji,* Trotzkopfsalat Peņģ. Sakņu dārzs 49.

Avots: ME III, 1004

spĩtĩba: spītību nevajag turēt Seyershof.

Avots: EH II, 554

spĩtība, trotzige Stimmung U., der Trotz.

Avots: ME III, 1004

spĩtîgs, trotzig: Sprw. spītīgs kâ ezis Birk. Sakāmv. 71. Vielleicht direkt aus mnd. spītich "höhnisch".

Avots: ME III, 1004

špĩtîgs: auch Dunika, (mit ì ² ) Meiran, (angeblich mit "humoristischer" Färbung neben gewöhnlichem spītīgs) Neugut; "ieduomīgs" (mit ì ² ) Lubn.

Avots: EH II, 655

špĩtîgs Siuxt, (mit ì ² ) Schwanb., Stomersee, = spĩtîgs: kad tai špītīgi uzmiņ uz de̦guna galu Siliņš 13.

Avots: ME IV, 101

‡ *spītinât, zu erschliessen aus ‡ nuospītinât.

Avots: EH II, 554

spĩtiņš: auch Raiskum, Wohlfahrt; es tev tuo spītiņu izdzīšu Zeezern. viņiem tas s. ("naids, nesaskaņas") jau ve̦lkas gadiem ebenda.

Avots: EH II, 554

spĩtiņš, der Trotz, das Trotzigsein Stenden, Nötk., Neugut: viņam liels spītiņš pret mani Bauske, Salis, Frauenb. vai priecīgs brītiņš nav skumjām spītiņš? St. - spītiņa māte, die Trotzige: tā tik ir spītiņa māte - skauž, spītē, kur tik piekļūdama Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1004

‡ spĩtît, -iju (kam) Seyershof, = spĩtêt.

Avots: EH II, 554

spĩtls Gramsden, = spītenis, spiets; vgl. li. spietli(u)s dass.

Avots: ME III, 1004

spītmanis, der Trotzkopf V.

Avots: ME III, 1004

spĩtniẽks Ahs. (f. -niẽce), ein Trotziger, Trotzkopf Wid.

Avots: ME III, 1005

spītrât (so, mit ī, zu lesen!): "= pìtrât ² " (mit ì ² ) Oknist.

Avots: EH II, 554

spĩtrât "ārdīt, svaidīt" Wessen; zu pītrât.

Avots: ME III, 1004

‡ spīts, = spĩte: neliedzies, necel spīta sevī! Anna Dzilna 49.

Avots: EH II, 554

‡ spītulis, ein Trotzkopf: būsim vienu spītuli izmācījuši par cilvē̦ku Sārts Str. 172.

Avots: EH II, 554

stàipît: s. (mit ài ² ) salmus, atzīmējuot birzumu platumu sēšanai Saikava. s. (mit aî ² "žņurdzīt" ) sunīti AP. Refl. -tiês: salmi, dzijs u. c. var s. (mit ài ² ) Saikava. kuo tu staîpais ² ar tuo nastu? vai nevari pagaidīt, kamē̦r paceļu? AP. kad ē̦d, tad nevar s. (mit ai ) Frauenb. negrib ar cūkām stàipēties ² (Schweine wider ihren Willen zum Teich schleppen) Kaltenbr. ‡ Subst. stàipījumuos (acc. s.), beendetes Sichstrecken: tas jums par s. un vārduošanu P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH II, 569

stàipît (li. staipýti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 176) C., Wolm., PS. u. a., stàipit ² Kl., Prl., staîpît ² Iw., Karls., -u, -ĩju, tr., freqn. zu stìept, strecken, recken, dehnen U.: sieva gultā staipījuse kaulus LP. III, 89. raud ruociņas staipīdam[a] BW. 18362, 1. Late runāja neglīti kaklu staipīdama A. XX, 482. Refl. -tiês, sich recken, dehnen, strecken U.: kāzu ļaudis kâ zirnāji staipījās Biel. 1877. dē̦lu mātes istabā vīšķiem mati staipījās (Var.: ... istabiņa ar matiem staipījās) BW. 236I6, 1 var.

Avots: ME III, 1040

staipītnes Kronw., = staipekļi.

Avots: ME III, 1040

‡ *stampît, zu erschliessen aus pìestampît (unter pìestampât).

Avots: EH II, 570

stepît, -ĩju,

1) gehen
Lis., Arrasch: bẽ̦rns jau stepī kājām FBR. I, 31;

2) (etwas Schweres) ziehen, schleppen
Drosth., Adl.

Avots: ME IV, 1062

stom̃pît ² Ugalen n. FBR. VII, 16"?"; stom̃pît (= mîcît) mālus Wandsen; stom̂pêt ² Salts, stampfen; vgl. stumpêt "stampfen".

Avots: ME IV, 1080

straîpît ² -ĩju, (eine Flüssigkeit) tragend verspritzen Schibbenhof: kuo nu ej kâ straĩpaļa? ēdienu pa zemi vien straipī! Vgl. piestraipît und traipît.

Avots: ME IV, 1081

straujupĩte, ein rasch fliessender Fluss: straujupīte... aizrāva... vainaciņu BW. 6149. tec garām, straujupīte! 10816, 2.

Avots: ME IV, 1082

‡ strepītes Seyershof, eine gewisse Pflanze mit treppenförmigen Blättern und gelben Blüten; vgl. trepīte.

Avots: EH II, 586

struopît: auch (mit uô ² ) Siuxt (meist von Pferden).

Avots: EH II, 592

struopît, -u, -ĩju, wild umherrennen, wie ein mutiges Ross, wie ein fröhliches Lamm Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 220, Blieden n. Etn. I, 138, Gr. - Essern: vai kumeļš nestruopīja, kad palaidi vaļā? Annenieki. kumeļi pa stalli struopījuši LP. VI, 327. Zu strē̦pât, resp. zu strē̦pu juôt? Oder - wenn mit uo aus on zu li. strampalioti "torkeln" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633)?

Avots: ME IV, 1098

strupīte, hister quadrimaculatus Mežuos un ārēs II, 72.

Avots: ME IV, 1095

‡ strautupīte, ein schnell fliessender Bach (?): strautupīte strauji te̦k BW. 32190.

Avots: EH II, 585

sulˆpît ² , ‡ Refl. -tiês Wahnen "?": kuo nu sulpies?

Avots: EH II, 602

sulˆpît ² Matk., Kab., beleckend saugen, lutschen: s. taukainu pirkstu, galu. Nebst li. sulpė´ti "saugen", sulpinti "säugen" (und sùltis "Saft" ?) zur Wurzel su̯el- "schlingen, essen, trinken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 530)?

Avots: ME III, 1119, 1120

šulpît Nigr., an der Pfeife saugen: varēsit savu cibuku šulpīt, cik patīk Janš. Bandavā I, 78. Vgl. sulpît.

Avots: ME IV, 106

svàipît PS., -ĩju, peitschen L., Wolmar u. Trik. n. U., Celm. Nebst svipstis zu an. svīfa oder sveifla, ahd. sweibōn "schwingen" u. a., s. KZ. XLIV, 64 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520.

Avots: ME III, 1141

svaĩpît lūpas Bauske "die Lippen verziehen, mannigfach bewegen".

Avots: ME III, 1141

svelpīte,

1) der Spottvogel (turdus merula L.)
AP. n. U., RKr. VIII, 91;

2) eine (kleine) Pfeife (zum Pfeifen)
Pas. III, 235.

Avots: ME III, 1149

tam̂pît ^2, -u, -ĩju Dunika, mit einem Holzknüppel schlagen (etwas Weiches oder Aufgeblasenes): t. naģes.

Avots: ME IV, 129

*tam̃pîtiês, zu erschliessen aus ‡ iztam̃pîtiês.

Avots: EH II, 666

‡ tārpīte, ein Wurm (?): kāpuri un tārpītes Dārza kal. 1796, S. 32.

Avots: EH II, 671

taũpît: auch Ramkau, Seyershof, (mit aû) Meselau. Refl. -tiês, ‡

2) für sich sparen (od. sich schonen?)
Seyershof: kas sev jauns netaupās, tas nevar ve̦cumu nuodzīvuot. ‡ Subst. taũpîtājs, der Schonende: luopu t. BW. 29766.

Avots: EH II, 669

taũpît (li. taupyti "schonen, sparen") AP., Bershof, Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Nerft, Preili, (mit aû) Lös., -u, -ĩju, schonen, sparen, aufhalten, aufschieben U.: sējams laiks klāt; kas nu vairs taupīs? U. netaupīju kumeliņa BW. 26678, 1 (ähnlich 13598, 1 ). tautām taupīja alutiņa (Var.: alutiņu) 19718. bij manim taupījuse diže̦naju tē̦va dē̦lu 21428 var. labākas avis viņi taupījuši I Sam. 15, 15. kas cita guodu netaupa, pats savu nuolaupa Br. sak. v. 408. maizīte jātaupa siena laikam 682. kas zirgu mīļuo, netaupa pātagu 1535. taupa, taupa, - pēc ne suņam, ne kaķam 1201. kas gan sevi laupa, uotru taupa! 620. pie zivīm sāls netaupa 122. taupi maizi, netaupi darbu! RKr. VI, sak. v. 425. kuo rītam taupa, tuo kaķis apē̦d Birkert Sakāmv. S. 58, No 891. vienu kumuosu ēd, uotru taupi! 895. taupi jaunumā, tad būs tev ve̦cumā! 901. Refl. -tiês, geschont, gespart übrig bleiben, sich bewahren: ēd raušus, lai maize taupās! RKr. VI, sak. v. 664. maize taupījusies LP. VI, 79. Zu li. táupti "zusammenpressen", taupóti "schonen, sparen", čiáupti bùrną "den Mund schliessen" (s. Leskien Abl. 313 und Būga LM. IV, 435 f. und 444), ahd. thaupān "domare" (nach Trautmann, s. IFA. XXV, 34, und Wood Post-conson. w in Indo-Europ. 101).

Avots: ME IV, 138, 139

terpît, -ĩju, aushalten U., AP., Fianden, Gr.- Roop, Kosenhof, Laud., Mar., N.-Peb., N.- Schwanb., Papendorf, Odsen, Rosenbeck, Schujen, Sermus, Smilt., Stolben, (mit er̃ ) Nötk., PS., (mit èr ² ) Aahof, Adl., A.- Schwanb., Bers., Fest., Geistershof, Golg., Grawendahl, Lis., Lub., Meselau, N.-Laitzen, Selsau, Sessw., Stom.: pie tik smaga darba nevarēja vis terpīt Nötk, bez putras ilgi nevar terpīt N.-Schwanb. viņam gan bija daudz kuo terpīt AP., Laud, nevar terpīt, cik te karsts Gölg. viņš jau vairs nevar terpīt: par daudz nuoguris Bers. vai tu tik vien vari terpīt? N.-Peb. - cauri terpīt, durchfülven Lemsal und Salis n. U. Aus r. терпѣть "dulden, teiden".

Avots: ME IV, 167

I tērpît Wessen, = tērpinât I 1, Pferden das Maul reinigen.

Avots: ME IV, 174

II tērpît Oppek. n. U., viel Qual leiden. Beruht wohl auf r. терпѣть "leiden".

Avots: ME IV, 174

tràipît: auch Blieden, Serben, Smilt., (mit aî ² ) Jürg., Lemb., Schrunden, Zögenhof. ‡ Refl. -tiês, sich beflecken: tās (scil.: ruokas) nedrīkst t. ap pasauli Blaum. Raksti VII ⁶ (1935), 281.

Avots: EH II, 689

tràipît Neuenb., PS., Walk, Wolm., (mit aĩ ) Bauske, C., Dunika, Jürg., (mit ài ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., (mit aî ² ) Arrasch, Bl., Kandau, Salis, Selg., -u, -ĩju, tröpfeln, besprengen, beflecken, schmieren, streiehen L., U., Spr.: sluotu vēdinuot jatraipa uz visām pusēm LP. VII, 290. sev labuo slavu netraipuot Krilova pas. 26. Zu triept.

Avots: ME IV, 218

‡ *trapît, zu erschliessen aus nùotrapît.

Avots: EH II, 691

trãpît: prs. tràpīju ² od. tràpu ² Sonnaxt; labu sivē̦nu trāpīju (= dabūju) nuopirkt Siuxt. trāpīju uziet uz tā dēļa Sonnaxt. Refl. -tiês: tai laikā es tur trāpījuos (= gadījuos) Siuxt. trāpījas (= gadās) pakrist Sonnaxt. trāpās viņam atnākt ebenda. trāpās atbraukt māte ebenda.

Avots: EH II, 692

trãpît, -u, od. -ĩju (U.), -ĩju, treffen: trāpīja kâ cirvis uz akmiņa Br. sak. v. 197. zibeņa trāpīts Br. P. 54. kuo vien trāpījis naguos (festbekommen, in die Hände bekommen hat) Pas. V, 248. Refl. -tiês, sich treffen, sich begeben U.: kâ trāpās, je nachdem Brasche, wie es sich trifft. Nebst li. trõ-pyti "treffen" aus r. dial. трапить resp. poln. trafić "treffen".

Avots: ME IV, 227

trepĩte, potentilla anserina L. RKr. III, 72.

Avots: ME IV, 231

‡ tulapītis AP., ein kleiner, runder Pelz.

Avots: EH II, 701

tul˜pîtiês AP., Nötk., -uôs oder -ĩjuôs, -ĩjuôs, sich häufen U., sich ansammeln N.- Peb.: ap tuo vietu sāka cilvē̦ki tulpīties Sessw. kâ tagad uz galvas . . . pilsē̦tām visas zemes jaukums un gre̦znums tulpās, . . . J. Zvaigznīte 121. Anscheinend nebst li. tùlpinti "Raum schaffen" (bei Būga KSn. I, 264) zu russ. толпиться "sich häufen" (wenn nicht hieraus entlehnt), толпá "Haufe" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 317).

Avots: ME IV, 260

‡ tulˆpītis ² AP., ein Pelz.

Avots: EH II, 702

‡ tūpīte Grünh., Kosename fur ein Huhn.

Avots: EH II, 708

I upītis U., der Alant; upīte Latw. Aw. 1855, № 21 (aus Usmaiten), upiêtis ² Sassm. n. RKr. XVII, 60 ("Alant"), Stenden, = sapals.

Avots: ME IV, 301

II upītis, s. upis.

Avots: ME IV, 301

uzkapît Briņķi in Kurl., = uzkaplêt.

Avots: ME IV, 339

‡ uzkarpît Behnen,

1) = uzkārpît 1;

2) = uzkãrpît 2.

Avots: EH II, 724

uzkārpît,

1) scharrend, kratzend aufwühlen:
vista uzkārpījusi duobi;

2) scharrend, kratzend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārpījusi naudas gabalu. Refl. -tiês, mit den Füssen scharrend, zappelnd, sich sperrend hinaufgelangen: zē̦ns uzkārpījās gan beidzuot uz ve̦zuma. (fig.) viņš nu ir uzkārpījies uz augšu, er ist nun wohlhabend geworden.

Avots: ME IV, 341

uzlãpît,

1): auch Salis;

2) (uneigentlich):
(dze̦rdams brandeviņu) uzlāpī ... savu muižā salāpītuo muguru! Jürgens 89.

Avots: EH II, 727

uzlãpît,

1) flickend, ausbessernd auflegen:
uzlāpīt jaunu ielāpu;

2) flicken, ausbessern
(perfektiv) Spr.

Avots: ME IV, 351

uzlàupît,

1) beim Schälen, Aushülsen auf etw. fallen lassen:
uzlaupīt zirņus uz galda Salis, Wolmarshof. uzlaupījis sev mizas uz klēpja Dunika, Golg.;

2) (teilweise) abschälen:
uzlaupīt burkānu ēšanai Bers.

Avots: ME IV, 351

uzlipît, anzünden: uzlipīt uguni Dunika, Ob.-Bartau.

Avots: ME IV, 352

uzpît: uzpinu ruožu kruoni Tdz. 39076. zirgam asti u., das Pferd aufschwänzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 730

uzpīt (li. užpìnti "überflechten"), flechten (perfektiv); nach oben flechten LKVv.: uzpīt gruozu, vaiņagu. Refl. -tiês, sich aufdrängen: uzpinies kâ nelabais Arrasch, Jürg. Subst. uzpinums, das Geflecht: (grīstaiņas juostas) uzpinums Illuxt, etwas, was zu einem gedrehten Gürtel zusammengeflochten ist Bielenstein Holzb. 423. matu uzpinums, Tour V.

Avots: ME IV, 365

uzskā`rpît Wolmarshof, = uzkārpît 1: zirgs stāvē̦dams uzskārpījis pagalmu.

Avots: ME IV, 378

uzspĩtêtiês, trotzig werden Adiamünde.

Avots: ME IV, 382

uzstàipît,

1) mühsam (die Aktion mehrfach unterbrechend) hinaufschleppen (Schweres):
u. maisu(s) ar muokām pa trepēm augšā Bers. u. a.;

2) ausspannend aufdecken über:
u. diegus pār lecekti, lai cāļi neiet tur iekšā. u. vijuolei stīgas. Refl. -tiês, sich hin undher streckend (hinaufjgelangen auf: čūska uzstaipījās uz ceļa Adiamünde.

Avots: ME IV, 383, 384

uztaũpît, aufsparen: uztaupīt ēdienu. uztaupīt spē̦kus rītdienai. Refl. -tiês, tas man uztaupījies nuo agrākiem laikiem, das habe ich von früherher aufgespart.

Avots: ME IV, 391

uztraipît, aufstreichen, -schmieren: uztraipīt sviestu uz maizes. uztraipīt riku, eine Brotschnitte mit Butter bestreichen. Refl. -tiês,

1) für sich aufstreichen:
uztraipījies sviesta par maz;

2) uz drēbēm dubļi uztraipījušies, die Kleider sind versehentlich mit Kot besprengt worden.

Avots: ME IV, 392, 393

uztrãpît, (auf etw.) treffen: uztrāpīt ar cirvi naglai. uztrāpīt īstuo vietu. Refl. -tiês,

1) sich zufällig eintreffen:
viesis uztrāpījies taisni uz pusdienu;

2) man dzelzs uztrãpījās uz akmens, versehentlich traf ich mit dem Eisen auf den Stein.

Avots: ME IV, 393

vāpît, -ĩju, = vāpêt 1, glasieren: mālu traukus vāpījuot Antrop. II, 92. puodu vāpīšana ebenda. Aus russ. вáпить "färben".

Avots: ME IV, 499

vĩnupĩte, ein Weinbach: lejā te̦k vīnupīte me̦dutiņu taistīdama BW. 16890 (ähnlich: 25950, 7).

Avots: ME IV, 640

zaļlapīte, eine grünblättrige Pflanze: sīkā zaļlapīte (rūte) Janš. Bandavā II, 167.

Avots: ME IV, 686

ze̦ltupĩte sw. 33643, ein "Goldbach": ze̦ltupītes maliņā BW. 28895.

Avots: ME IV, 707

žē̦lulĩte "?": māsiņ mana, žē̦lulīte! BW. 17506 var.

Avots: ME IV, 806

zĩdlapĩte, eine Blume (Art Rose; eig.: die Seidenblättrige): Ķīnas zīdlapītes skaistās Juris Brasa 104.

Avots: ME IV, 732

ziêdupĩte BW. 13630 var.; 31018, 2; 33643; 33844, 5, ein Bach in einem blütenreichen Tal (?): tec[i] gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu. priekšā nāca ziedupīte (Var.: zvirgzdupīte), tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816.

Avots: ME IV, 741

ziepupĩte, ein seifiger Bach: pate Laime parādīja ziepupīti lejiņā BW. 34043, 15.

Avots: ME IV, 744

zušupīte BW. 35741, ein aalreicher Bach.

Avots: ME IV, 752

zviedrupĩte, ein Kieselbach, ein Bach mit sandigem Boden (?): zviedrupītes dūniņām sajukušas BW. 13630 var.

Avots: ME IV, 782

zvirgzdupĩte BW. 10816, 1; 13630, ein Kieselbach.

Avots: ME IV, 778

‡ spīteklis (aus einer Handschrift) "das Trotzmittel".

Avots: EH II, 554

‡ spītestība, der Trotz: tīša s. Daugava 1933, S. 201.

Avots: EH II, 554

spītums L., St., U., der Trotz.

Avots: ME III, 1004

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17