Paplašinātā meklēšana

‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25

‡ àizkleinuôt, = àizklejuôt Bers., "ungewandt" (AP.) oder säbelbeinig (Lemburg, mit eĩ ) hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

àizknuõpêt, àizkņuõpêt, zuknöpfen: svārkus, biksas.

Avots: ME I, 33

àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz māju A. XVIII, 121.

Avots: ME I, 37

àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.

Avots: ME I, 53

‡ àizšūnuôt M. Ārons, = àizvaskuôt, àizvâkuôt.

Avots: EH I, 56

akmenuojs, akmeņuôts, akmiņuôts (li. akmenúotas "steinig"),

1) steinig, voller Steine:
tautu zeme akmeņuota BW. 7417; akmiņuota 7476;

2) steinern, von Stein:
akmiņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021. dieviņš brauca akmenuoju (Var.: akmināju, akmeņuotu und gen. s. akmeņa) kumeliņu BW. 34067, 6.

Avots: ME I, 64

‡ apakšnuõmniẽks,* ein Afterpächter.

Avots: EH I, 71

‡ apbê̦nuôtiês ² Siuxt, = apbē̦^rnuôtiês.

Avots: EH I, 73

apbḕ̦rnuôtiês, apbḕ̦rnâtiês (Linden, Mag. XIII, 2, 64), Junge, Kinder bekommen, von kleinen Tieren, wie von Hunden und Katzen, aber auch von unverheirateten Mädchen; n. Mag. IV, 2, 107 auch von Pflanzen: der Weidensprössling hat schon Wurzeln getrieben, die Kartoffelpflanze hat schon angesetzt.

Avots: ME I, 77

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85

‡ apgre̦znuôt, = appušķuôt: a. krē̦slu, duris. Refl. -tiês, sich (ringsum) schmücken (perfektiv), sich mit Schmuck behängen: apgre̦znuojies kâ pāvs.

Avots: EH I, 84

‡ apknùosîtiês Jürg., Wolmarsnof, (mit uõ ) Trik., mit langsamen Vorbereitungen fertig werden: nevar vien a.

Avots: EH I, 93

‡ apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).

Avots: EH I, 100

aplinuôt: mācītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98

aplinuôt, tr., die Gesinde der Eingepfarrten befahren, um Geschenke an Flachs (lini) und Lebensmitteln zu erhalten.

Avots: ME I, 101

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apmienuôt, ‡

4) verwirren, behexen:
tik pazīstams mežs, bet tâ biju ap-mienuots, ka nevarēju vairs malas attikt Druva I, 892.

Avots: EH I, 102

apmienuôt, tr.,

1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;

2) bestätigen
U. (?);

3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).

Avots: ME I, 108

[apniknuot L., ergrimmen machen; refl. -tiês, sich erbosen.]

Avots: ME I, 109

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119

apsvainuoties, sich verheiraten, sich verschwägern: ar tautām apsv. Jos. 23, 12.

Avots: ME I, 128

‡ aptre̦knuôt "fett machen" Für. I (unter tre̦knuot).

Avots: EH I, 122

apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124

apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.

Avots: ME I, 133

apviênuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vereinigen, sich zusamrnentun.

Avots: EH I, 127

apviênuôt, tr., vereinheitlichen, konzentrieren: mistru darbību Etn.

Avots: ME I, 136

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243

asnuôt, keimen PS., Doblen: labrītiņ, uozuoliņ, tev' atradu asnuojam BW. 30645.

Avots: ME I, 144

atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 157

‡ atgle̦znuôt,* nachmalen, in einem Gemälde reproduzieren: a. šuo ... skatu Deglavs Rīga II, 1, 11.

Avots: EH I, 142

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

atleinuôt, intr., sich wackelnd herbeischleppen: atleinuoja leinajām kājiņām BW. 7307. Bers., Smilt.

Avots: ME I, 172

‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.

Avots: EH I, 157

attàisnuôt, tr., freisprechen, rechtfertigen: lai nu attaisnuotu savu druošību Vēr. I, 1237. Refl. -tiês, sich rechtfertigen: nabadziņš gan attaisnuojies, bet neviens neticējis LP. V, 77.

Avots: ME I, 203

atvaĩnuôt, tr., entschuldigen: atvainuojiet par izteicienu Vēr. I, 1290. Refl. -tiês, sich entschuldigen: kas nepareizi darījis, tam jāatvainuojās. man jāaizbildinās, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464.

Avots: ME I, 207

bḕ̦rnuôtiês,

1): kaķi bē̦rnuojas uz staļļa augšas Sonnaxt;

2) "niekuoties" Dond.: nevajaga tâ b., bet nuopietni strādāt.

Avots: EH I, 216, 217

bḕ̦rnuoties, auch -īties, ĩjuos,

1) Kinder, Junge zur Welt bringen, Junge bekommen (namentl. von fruchtbaren Tieren):
lapsas bē̦rnuojas alās. vidū žurkas bē̦rnuojas BW. 20510;

2) Kindereien treiben:
kuo es bē̦rnuojuos, ve̦cs cilvē̦ks būdams?

Avots: ME I, 291

beznuoža, ein Schwachsinniger Etn. III, 130.

Avots: ME I, 285

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294

[blauznuôt (in Livl. gehört), mit sich ablösenden blauznas bedeckt sein: āda blauznuo.]

Avots: ME I, 310

‡ brĩnuoti, = brĩnum: b. daudz uogu Grenzhof n. FBR. XII, 19.

Avots: EH I, 242

brĩnuôtiês (unter brĩnîtiês): brìnâtiês ² Warkl.

Avots: EH I, 242

caunuots, cauņuots, auch caunāts U., mit Marderfell verbrämt: cauņuotas ce̦purītes BW. 20486. ja tu biji sudrabuota, caunuots mans bāleliņš 13899.

Avots: ME I, 364

‡ ce̦nuôt,* schätzen den Wert berechnen: ar cik ruobiņiem [uz birkas] katra putna suga tiek ce̦nuota R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 265

‡ čigânuôtiês ² Frauenb., bitten, fordern, aufdringlich sein, sich steifen.

Avots: EH I, 290

‡ cinuôta Sussei n. FBR. VII, 132, = cinata?

Avots: EH I, 272

dàinuôt ^2: auch Brucken.

Avots: EH I, 303

[dàinuôt ² Oberl. (li. dainúoti), singen. Refl. -tiês "tanzen" (?) N. - Autz n. U.; dainuôtiês "sich schmücken" Kalz., "spielen" (ruotaļâties) Kegeln]; s. auch daiņuoties.

Avots: ME I, 432

‡ daũdznùozìmîgs,* viel bedeutena, bedeutsam: d. skatiens Deglavs Rīga II, 1, S. 344.

Avots: EH I, 310

[dìenuonis ² N. - Schwaneb. "ein Tagelöhner": šuogad tē̦vs neņe̦m ne˙viena dienuoņa.]

Avots: ME I, 483

dienuons, ein am Tage geborenes Kind Naud. n. Etn. I, 90: mazais diennuoniņš pa nakti ne˙maz neguļ; [vgl. naksnuons].

Avots: ME I, 483

‡ drānuots Diet., viele Kleider od. viel Wäsche habend: drānuota meita.

Avots: EH I, 331

drīksnuots, s. drīksnains.

Avots: ME I, 501

dunuoņa, das Getöse, Dröhnen (vielfach in der Ferne): sadzirdama smaga dunuoņa A. XV, 250. nuokust nuo dienas dunuoņas Vēr. II, 1220. pē̦rkuoņa, lielgabalu dunuoņa Fest., Stelp.

Avots: ME I, 518

‡ dze̦nuoga Cibla, der Stachel.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦nuogla od. *dze̦nuogls = ‡ dze̦nuoga: kai kamenes dze̦nuogleņu BW. 28643, 3.

Avots: EH I, 355

dze̦nuola: padze̦nājam bē̦rzus, sē̦rmuokšļus, un tad ar dze̦nuolām nuospraužam ... griestus Janš. Dzimtene III ² , 246 (ähnlich Līgava I, 220).

Avots: EH I, 355

dze̦nuola, dze̦nuols BW. 26639. dze̦nuolis Ahs., ein abgekappter Baum, eine abgekappte (dze̦nāt) Tanne: līdumu nuolīduši, dze̦nāja divas eglītes ("dze̦nuolas") BW. III, 1. 41. [dze̦nājat dze̦nuoliņas! BW. 28236.]

Avots: ME I, 545

dze̦nuolaîns, stachlig, mit Stacheln versehen, beissend: dze̦nuolainas stīgas Vēr. II, 1396. dze̦nuolaina bardzība Stari III, 230.

Avots: ME I, 545

dze̦nuolis (unter dze̦nuols),

1): auch Ahs., Demin. gen. plur. dze̦nuolīšu BW. piel. ² 18473, 1; ‡

5) der Gipfel eines Gebirges
Preekuln n. BielU.

Avots: EH I, 355

dze̦nuols,

1): auch Puhren n. FBR. XIV, 47, AP., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Sussei;

2): "galuotne" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 355

dze̦nuols [Ronneb., Smilt., Lis., Selb.], dze̦nuolis,

1) = dze̦luon(i)s. der Stachel: bites, lapsenes dze̦nuols Kokn., Nötkensh., ērkšķu dze̦nuoli BW. 17889, 18; 11824;

2) die Spitze einer Nadel, Stecknadel
Nötkensh.;

3) der Keim, ein junger Ast
Nötkensh., der Trieb, Schössling. nuo auga nuogriezta jaunaudze, viengada zars, dze̦nuols Konv. ² 724; 1421;

4) ein Bienenstock
L. Vgl. dze̦nuola. [Zu dzenêt; vgl. urslav. * že̦dlo "Stachel".]

Avots: ME I, 545

dze̦nuôška (unter dzeņaukste): auch Stom.

Avots: EH I, 355

ẽ̦nuôt, ‡

3) "?": kuŗiem (zirgiem) saules gaisma galvu ē̦nuoja Pas. VI, 162. Refl. -tiês,

1): tas pie kapu vārtiem ē̦nuojies (= rē̦guojies) Pas. XI, 408; ‡

4) = âkstîtiês Trik.

Avots: EH I, 372

ẽ̦nuot,

1) schatten, beschatten:
ē̦nuotā seja Zalktis 1908, 3, 39;

2) spuken:
sieva ir vīru ieraudzījusi, kâ tas pa kapiem ē̦nuojis JK. III, 3. Refl. - tiês,

1) spuken
Burtn., Wolm., sich zeigen N. - Autz n. U.;

2) ne ē̦nuoties, nicht im geringsten:
viņš tam ne ē̦nuoties nevar pielīdiznāties. negribēja ne ē̦nuoties, er wollte auch entfern darauf nicht eingehen U.;

3) "?" vis meži ē̦nuojās [waren, beschattet?]
apakš tavas ce̦purītes BW. 32908 var.

Avots: ME I, 574

garnôt: auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 384

gle̦znuõjums ,* das Bild, las Abgebildete: par spuoguli, kuŗā atspuoguļuojas dzīvā gle̦znuojumā latvju tautas dzimtenes veids RKr. X, 4.

Avots: ME I, 626

gle̦znuôt ,*

1) zart machen
Kronw.;

2) malen:
karuodziņā gle̦znuoti ze̦lta burti Aus. [Wohl aus li. gleznoti "malen" entnommen.]

Avots: ME I, 626

gle̦znuôtãjs ,* der Maler (Künstler): Itālijā radušies vis+lielākie gle̦znuotāji Pūrs II, 12.

Avots: ME I, 626

gnuozît, - u, - ĩju, tr., knibbern Mat., Dond. n. A. XIII, 252. Refl. - tiês, sich knibbern [gnuõzîtiês Schujen], sich rekeln: kuo tu tur gnuozies? Mat. [Reimwort zu knuozīt.]

Avots: ME I, 634

‡ gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH I, 402

‡ gre̦dze̦nuôts, mit Ringen versehen: gre̦dze̦nuotuo ruoku Deglavs Rīga II, 1, 68. gre̦dze̦nuotās meitas Janš. Līgava I, 347.

Avots: EH I, 402

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651

gugnuôtiês, sich bewegen: ieraudzījuši baltu tēviņu tīnē gugnuojamies LP. VI, 118.

Avots: ME I, 675, 676

ìebḕ̦rnuôtiês: žurkas iebē̦rnuojušās skapī, drēbēs AP.

Avots: EH I, 503

ìebḕ̦rnuôtiês, sich einnisten: vai te pē̦rnvasar nebij cielaviņas iebē̦rnuojušās Plūd. LR. III, 87.

Avots: ME II, 3

[ìegnuozît,

1) nach mehrfachen Versuchen (etwas Schweres) hineinheben:
nevar iegnuozīt Wandsen;

2) "einen Imbiss halten"
Bers.]

Avots: ME II, 17

[ìeknuosît, mit dem Schnabel leicht einkratzen: vista ieknuosīja sev kājā Gr. - Essern. Refl. - tiês, sich ein wenig kratzen: viņa šad un tad ieknuosījās Salis.]

Avots: ME II, 29

‡ ìeknuõtêt Dunika, essend zu sich nehmen: ie. kaut kuo uz ātru ruoku.

Avots: EH I, 521

‡ ìeknuozât "ieēst" Gramsden (mit uõ ), Mesoten: zuosis drusku vien ieknuozāja.

Avots: EH I, 521

‡ I ìeknozât N.- Wohlfahrt, mit einer Rute verprügeln.

Avots: EH I, 521

‡ II ìeknozât Zögenhof, = ìeknãbât: vistas ābuolus ieknozājušas.

Avots: EH I, 521

‡ ìeknuõzerêt Gramsden, = ‡ ìeknuõtêt.

Avots: EH I, 521

‡ ìeknuozêt Smilten "= ìepḕrt 2".

Avots: EH I, 521

ìeļaũnuôtiês, Groll fassen: viņš uz mani ieļaunuojies.

Avots: ME II, 42

[ìelinuôt,

1) sich herumtreibend hineingehen od. hereinkommen:
viņš mūsu mājā ar ielinuoja Lis.;

2) erbetteln:
apde̦gušais ielinuo sev maisā N. - Peb.]

Avots: ME II, 39

ìeniknuôt, böse, zornig machen: puika, suni. Refl. - tiês, zornig werden, in Zorn geraten.

Avots: ME II, 48

ìenuõmâtiês, sich einmieten: biju pie mīlīgās kundzes ienuomājies Lautb.

Avots: ME II, 48

[ìešũnuôt, Waben herstellen in: bites iešūnuojušas jaunas kares Nigr.]

Avots: ME II, 78

ìevaĩnuôt, verletzen, verwunden: viņš mani ievainuojis ruokā, guoda jūtās. Refl. - tiês,

1) sich verletzen, sich verwunden:
tu gan ievainuojies MWM. X, 40;

[2) "sich verschulden"
L.] Subst. ìevaĩnuõjums, die Wunde: kad ievainuojumā liekgaļa ieme̦tusēs, tad pārkaļķi iekaisa pušumā Etn. III, 6.

Avots: ME II, 85

[ìevilnuôtiês Saul., = iedzerties.]

Avots: ME II, 89

‡ iknuogadus Diet., iknuogadā Tas latv. dr. 1837, № 31, S. 123, Adv., = ik gadus, alljährlich.

Avots: EH I, 429

‡ irde̦nuôt, lockern: saknes ... zemi irde̦nuo Pēt. Av. III, 194.

Avots: EH I, 431

izasnuôt Ar., Orellen, izasnât Kaltenbr., auskeimen: kartupeļi pagrabā izasnuojuši.

Avots: EH I, 432

‡ izbḕ̦rnuôtiês,

1) "das Kind herausgebären (von einer Kuh?)"
Blieden n. BielU.;

2) izbḕ̦rnatiês ² Warkl., auseinandergehen:
slikti sasiets rudzu ve̦zums izbē̦rnājas. nuo slapņuma rijas ceplis izbē̦rnājas.

Avots: EH I, 434

izbrĩnuôt (unter izbrīnêt ), ‡

2) zur Genüge bewundern:
kas var i. dieva gudrĩbu? Bergm. Saņem. spred. māc. 588.

Avots: EH I, 436

izẽ̦nuôt,

1) tr., beschattend zerstören, vernichten:
kuoki izē̦nuo labība Ahs. bē̦rzi viņu (uozuolu) būšuot izē̦nuot Brig.;

2) Schatten werfend etw. hervorbringen:
bildes brīnišķīgas gaismas stari izē̦nuo Pump.;

3) in Schatten stellen, übertreffen, ausstechen:
tā varēja jaunu jaunuo izē̦nuot Degl. le̦pns uz tādu bē̦rnu, kas visus citus izē̦nuoja Alm.;

4) ausschattieren
Dr.

Avots: ME I, 735

izgle̦znuôt ,* tr., ausmalen: izgle̦znuota zāle MWM. X, 290.

Avots: ME I, 738

izgre̦znuôt, tr., ausschmücken, ausstaffieren, verzieren: izgre̦znuota tautu meita BW. 18579, 8. steigšu pādi izgre̦znuot 1543. izgre̦znuota istaba LP. VII, 619. Refl. - tiês, sich ausputzen, sich ausstaffieren, sich schmücken: vēl neesi izgre̦znuojies? Purap. Subst. izgre̦znuojums, der Schmuck.

Avots: ME I, 739, 740

izgudznuošana [?], die Vermummung U.

Avots: ME I, 741

‡ izknobâtiês "nach Herzenslust (genügend) faulenzen" Seyershöf: lai luopi izknobājas te˙pat pa apluoku.

Avots: EH I, 457

‡ izknuopêtiês Lasd., Perfektivform zu knuopêtiês 1.

Avots: EH I, 457

‡ izknuõrêtiês Kegeln,

1) = ‡ izknuopêtiês;

2) zur Genüge trödeln (beim Sichfertigmachen).

Avots: EH I, 457

‡ izknuosât Warkl., ausflöhen: suns blusas izknuosāja.

Avots: EH I, 457

izknùosîtiês C., izknuotêtiês, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, sich reinigen (von Vögeln): jāielaiž zuosis upē, lai izknuotējas Naud.

Avots: ME I, 754

izknuotêtiês (unter izknùosîtiês ): sich reinigen - auch von anderen Tieren Siuxt (mit uõ): zirgi galvas saliek pamīšām, izknuotējas.

Avots: EH I, 458

‡ izlepnuôt Segew., verzieren, ausschmücken.

Avots: EH I, 462

‡ izmìlnuôt ² Kalz., Lubn. "izvajât, izdzìt, izsist".

Avots: EH I, 466

izniknuôtiês: par uotru izpiktuoties un i. Dūnsb. Trīs romant. gadīj. 51.

Avots: EH I, 469

izniknuôtiês, sich abärgern: visu dienu viņš izniknuojās.

Avots: ME I, 776

iznuõmât, tr., vermieten, verpachten: dzīvuokli, zemes gabalu. Subst. iznuõmâtãjs, der Vermieter.

Avots: ME I, 777

‡ izplakanuôt M. 81, flach schlagen (plätten).

Avots: EH I, 472

izšķīnuôt L., (Rödungen) von Gesträuch reinigen.

Avots: ME I, 812

‡ izsnuoķerêt, durchscnnüffeln U. (unter snuoķerēt): i. visus kaktus.

Avots: EH I, 481

‡ izšnuoķerêt, ausschnüffeln, durchstänkern Stender Deutschdett. Wrtb.: lapsa... visus kaktus... izšnuoķerē Stender Pas. u. st. 1789, S. 98.

Avots: EH I, 486

‡ izšnorgât Lems. "mit Rotz besudeln": cūkas ēdienu tikai izšnorgājušas; ē̦dušas gandrīz ne˙maz nav.

Avots: EH I, 486

izsûnuôt, izsûnât, intr., durch Ansetzung von Moos schadhaft werden: tādai dzraudzībai izčākstējuši un izsūnuojuši pamati A. IX, 123.

Avots: ME I, 808

izšũnuôt,

1) intr., locker, zellig, poröse, schwammig werden:
vasaras rutki ātri tuop nederīgi lietuošanai, - izšūnuo Konv. ² 3520;

2) locker, poröse, schwammig machen:
saule le̦du izšūnuojusi. ceļš izšūnuots U. Refl. - tiês, locker, pröse, schwammig werden: izšūnuojies kuoks.

Avots: ME I, 814

iztàisnuôt: auch Warkl.; gerade ausbiegen (r. выпрямить; выправить) M. 81.

Avots: EH I, 488

iztàisnuôt, tr., gerade machen, rechtfertigen Spr. Refl. - tiês, sich rechtfertigen: viņa raudzīja ātri iztaisnuoties Degl.

Avots: ME I, 814

izvaĩnât [li, išvainóti], izvaĩnuôt, tr., heftig tadeln, schmähen, herauntermachen: tautietis mani izvaināja līdz pat kāju galiņam BW. 22031. izvainuota mātes meita 8446.

Avots: ME I, 824

‡ izzar̂nuôt, ausweiden: suns bija nuodīrāts, izzarnuots Pēt. Av. III, pielik., S. 59.

Avots: EH I, 497

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. - tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103

jaûnuotne [C.], = jaunatne.

Avots: ME II, 103

jaûnuôzuõlu muižiņa, ein Gütchen mit Gebäuden aus jungen Eichen [?] BW. 3695. [Eher wohl: ein Gütchen, worum junge Eichen wachsen; vgl. BW. 3694.]

Avots: ME II, 103

‡ juonuôt "rüde behandeln (brammēt)" Diet.: j. zirgu.

Avots: EH I, 571

kalˆnuôtne, das Gebirgsland, eine bergige Gegend: kalnuotnēs līst vairāk nekâ līdze̦numuos LA.

Avots: ME II, 144

kalˆnuôts: auch, Oknist; kalnuota zeme Fest. k. ceļš, gŗūta braukšana Grob.

Avots: EH I, 578

kalˆnuôts [li. kalnúotas], gebirgig, reich an Bergen: kalnuots vidus LP. VII, 477.

Avots: ME II, 144

‡ *kàunuôt, zu erschliessen aus apkâunuôt (unter apkàunêt).

Avots: EH I, 594

ķe̦nuôrs: "če̦murs" (mit uõ ) Kl.- Roop.

Avots: EH I, 695

ķe̦nuôrs, ķe̦nurs Smilt., eine Dolde, ein Strauss von Blüten Mag. IV, 2, 12.

Avots: ME II, 366

klainuôt (so zu lesen!): auch Bērzgale (mit ài ² ); k. (ausbreiten?) pa grīdu drēbes Warkl. ‡ Refl. -tiês Bērzgale, sich gerade strecken: dzelzs (kaļuot). labi klàinuojas ² .

Avots: EH I, 608

[klainuôt " ausgleichen, ausglätten, (z. B. eine Falte im Kleide)" Mērdzine, Warkl.]

Avots: ME II, 209

I kleinuôt, [kleiņuôt Wid.], säbelbeinig gehen Spr.; [kleĩņuôt "sich umhertreiben" Edw., Idwen].

Avots: ME II, 220, 221

[II klèinuôt "betten, betteln" zwischen Smilt. und Drosth.]

Avots: ME II, 221

[III kleinuôt Vidsmuiža, = klainuôt.]

Avots: ME II, 221

‡ knobât(iês) "ar knābi vai zuobiem kasīt" Seyershof: zirgi knobā viens uotram gar kaklu. Zirgi iet kuopā un knobājas. cāļi knobājas. - Zur Bed. vgl. ‡ izknobâtiês.

Avots: EH I, 633

‡ knobât(iês) "ar knābi vai zuobiem kasīt" Seyershof: zirgi knobā viens uotram gar kaklu. Zirgi iet kuopā un knobājas. cāļi knobājas. - Zur Bed. vgl. ‡ izknobâtiês.

Avots: EH I, 633

‡ knobis,

1) = knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633

I knuôbîtiês ² Frauenb., sich lausen, lecken, knibbern (aus einem handschriftl. Vokabular); sich kratzen, reiben Lubn.; mit den Zähnen einander leichthin nagen, zwicken (mit uô ) Erlaa, Meselau. N.-Peb.. Sessw., (mit uô ² ) Erwalen: zirgi knuobās.

Avots: EH I, 635

‡ knuobjš Wessen "= knubs".

Avots: EH I, 635

‡ knoblaka; comm., "ein haibwüchsiges Kind (meist ein Knabe)" Seyershof: es biju tāds mazs k. tādiem knoblakām ir vaļa, kad māte nav mājā.

Avots: EH I, 633

‡ knoblaks, ein unartiger kleiner Junge Salis.

Avots: EH I, 633

‡ knobulis, ein harter Knoten ("cieta pumpa") Seyershof: kad lielu me̦zglu sien, tad ir tāds k. Vgl. knubulis.

Avots: EH I, 633

knuõcêt: Odisejs knuocīja gaļu Dünsb. Od. 170. Ob knuõcêt, oder knuocît anzusetzen ist, bleibt ungewiss; für beide wird in Dond. knuoct gesprochen.

Avots: EH I, 635

[knuõcêt, - ẽju Dond., hastig und emsig essen: tik maz gaļas, bet viņš tuo knuocē, ka bail me̦tas.]

Avots: ME II, 251

[knocka Dond., ein Stück: tādu knocku gaļas apēdis!]

Avots: ME II, 249

‡ knuodelêt (in einem handschriftl. Vokabular), beissen (von Flöhen).

Avots: EH I, 635

knuoderêt Diet., = knibêt I.

Avots: EH I, 635

[knuõderêtiês Gr. - Essern, = knuõterêtiês.]

Avots: ME II, 251

‡ knoĩza Seyershof, ein ziemlich langer und dicker Knüppel: paņem knoizu un saduod!

Avots: EH I, 633

‡ knoja, ein Stock Dond.: nabags atgaiņājas ar savu knoju nuo suņiem.

Avots: EH I, 633

‡ knojât, -āju, mit einer ‡ knoja schlagen Dond.: divi nabagi knojā viens uotru ar knoju.

Avots: EH I, 633

knuoķis, ‡

2): auch (mit uõ ) Lems., Seyershof: guovīm mājās nākuot kāju knuokīši knikšķēja Ruj.; ‡

3) eine Masseinheit von 4-5 cm beim Messen eines Strickzeuges (eigentl. wohl der Zeigefinger bis zum Knöchel!)
Seyershof: mest knuokus. kāta gaŗums vīrieša zeķei seši vai septiņi knuoķi.

Avots: EH I, 635

knuoķis,

1) ein Auswuchs, Knorren;

2) [knuõķis Wolm.], der Knöchel:
es nuositu pirkstiem knuoķus A. - Ottenhof. [Aus mnd. knoke "Knochen" (zur Bed. 1 vgl. mhd. knoche "Knorren" )? Oder gebildet auf Grund eines deminutivisch aussehenden * knuoķelis (aus mnd. knokel "Knöchel")?]

Avots: ME II, 251

‡ knokšêt, -u, -ēju "knakšēt" Salis: kad sluokas iet pa gaisu, tad knokš vien.

Avots: EH I, 633

‡ knokšinât, klopfende Laute erzeugen Salis: dzenis ar knābi knokšina.

Avots: EH I, 633

‡ knol˜les Heniņš "knilles".

Avots: EH I, 633

‡ knollêtiês, -ējuos Heniņš "knillēties".

Avots: EH I, 633

knuõpa Dond., knuõpe, knuopis U., der Knopf. Der Pl. knuopes, blaue Flecken, Anschwellungen, Wunden infolge von Schlägen U. [knuope "Knopf" aus mnd. knōp "Knopf".]

Avots: ME II, 251

‡ knuopadata Lng., die Stecknadel; s. dazu Sehwers Unters. 55 f.

Avots: EH I, 635

knuõpe (unter knuõpa): brunču knuopes BW. 20219. knuope... sīkajām knuopītēm! 5348, 5 var.

Avots: EH I, 635

knopele, ein kleiner, unentwickelter Knabe: tagad mums tāds mazs knopele par cūkgani Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249

knuõpêt, - ẽju,

1) knöpfen
[aus mnd. knopen dass.]: knuopē mani, māmuliņa, sīkajām knuopītēm, lai es augu tieva, gaŗa BW. 5348, 5;

2) (den Weg) zurücklegen (?):
es panācu tautu meitu, kājām ceļu knuopējuot [Var.: klapējam]; sēd pie manis, tautu meita! knuopēs [Var.: klapēs] mans kumeliņš BW. 11155. Refl. - tiês, sich knöpfen.

Avots: ME II, 251

knuopêtiês,

1): vista knùopējas ² Saikava.

Avots: EH I, 635

knuopêtiês,

1) mit dem Scnabel das Gefieder knibbernd ordnen und reinigen
(auch: "lāpīts" genannt) Laud.;

2) "kuožļāties" (von Pferden)
Selg. n. Etn. IV, 97, einander mit dem Gebiss die Haut zwicken (von Pferden) Lasd.

Avots: ME II, 251

‡ knùopîtiês ² , -uos, -ījuos Saikava, = knuopêtiês 1: vistas knuopās.

Avots: EH I, 635

‡ knopši "knubuči, budži kātiņa gali. kas palikuši pie augļa" N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 633

[knuopši Wessen, nach vorne gebeugt (Gegensatz zu atkaru).]

Avots: ME II, 251

knorba, ein schmutziger, kleiner Knabe Selg. n. Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 249

‡ knor̂be ² Stenden, comm., "ein von Wuchs kleiner, kraftloser Mensch": tas k., jau nav arkla valdītājs!

Avots: EH I, 633

knuõrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen: neknuorējies tik ilgi ar istabas tīrīšanu Dond.

Avots: ME II, 251

‡ I knosa, comm., "wer sich das Haar od. das Gefieder kratzt" Salis.

Avots: EH I, 633

‡ II knosa,

1) "ein kleines Kind, ein winziges Tier"
Seyershof;

2) der Kopf
(pejorativ) Salisb.: dabūsi pa knosu!

Avots: EH I, 633

‡ knosât, -āju Seyershof, = knãbât 1: vistas knosā ābuolu serdes.

Avots: EH I, 633

‡ knuõsât,

1) flöhen;
suns knuosa blusas Serbig.;

2) mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken
Serbig., Wandsen: zirgi viens uotram knuosa kaklu.

Avots: EH I, 635

knosâtiês: auch N.-Wohlfahrt, (knosaties) Salis.

Avots: EH I, 633

[knosâtiês Ruj., = knosêtiês, knuosît(iês).]

Avots: ME II, 249

knuôseklis ² , ein fauler Arbeiter, der viel trödelt Dond.

Avots: ME II, 251

‡ knùose̦kls ² Warkl. "kas kasās, kam darbs neveicas."

Avots: EH I, 635

knosêtiês, ‡

2) sich kratzen
Salis.

Avots: EH I, 633

knosêtiês, trödeln Salis. [Vgl. knusinâtiês.]

Avots: ME II, 249

[knuosêtiês Nötk., sich reiben, sich kratzen; um Gold. = knuo`sît(iês): vista knuosējas.]

Avots: ME II, 251

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo ² ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt, mit ùo ² Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo ² ) Skaista, Warkl., (mit uô ² ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo ² ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo ² ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25; ‡

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

‡ knosîtiês Adiamünde, Lems., Salis, sich reiben; trödeln.

Avots: EH I, 633

‡ knoska Lems., Zögenhof, comm.,

1) wer sich den Kopf zu kratzen pflegt;

2) ein Trödler.

Avots: EH I, 633

‡ knoskâtiês Lems., Zögennof,

1) sich kratzen;

2) trödeln.

Avots: EH I, 633

knuost, ‡

3) "nach Leibeskraften arbeiten"
(??) Laidsen. ‡ Refl. -tiês,

1) "sich maustern"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; suņi knuošas Kr. Modohn;

2) "puosties, ceļā taisīties" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 635

knuost,

1) = knuosīt U.;

2) knuost pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen
Mag. XIII, 3, 70.

Avots: ME II, 252

‡ knùotāji ² Lubn., Skaista, Warkl., = knitāji, knutāji.

Avots: EH I, 635

[knuõtaļa AP., = ein Flachköpfchen.]

Avots: ME II, 252

knotaļi Döbner n. U., Schlauben der Flachsköpfchen nach Entfernung der Saat. [Mit hochle. o aus a? vgl. knatas, knatāji, aber auch knuõtaļa.]

Avots: ME II, 249

knuõterêtiês, mit dem Schnabel die Federn reinigen und ordnen Nigr.: strazds jau knuoterējas saules staruos Apsk. v. J. 1903, S. 176.

Avots: ME II, 252

knuotêt: flöhen, lausen, mit dem Schnabel resp. den Zähnen das Gefieder resp. Fell reinigen (mit uõ ) Siuxt. Refl. -tiês,

1): zirgi viens uotru knuõtējas saŗuos Siuxt.

Avots: EH I, 635

knuotêt, beissen (?): tie (gemeint sind Ameisen) knuotējuši šuo LP. VI, 683; knuõtêt, - ẽju, schlagen, peitschen Idwen, Frauenb. - Refl. - tiês,

1) = knuosīt: [tiem ir vaļas knuotēties BW. 29284, 5.] vistas knuõtējas Grünh.;

2) trödeln: gar saviem ruokdarbiem knuotē̦damās Alm. Rud. 53;

3) sich putzen:
meita caurām stundām knuotējas spuoguļa priekšā Grünh. tie tērpās, puosās un knuotējās itin kâ uz kāzām BW. [Wohl zur Wurzel von knuosīt.]

Avots: ME II, 252

‡ knoza,

1) der Kopf
(pejorativ) Seyershof: duod tai aitai pa knozu!

2) = galˆva 4: nevajaga tâ sist spriguli, ka nenuosit knozu kātam Seyershof;

3) eine Rute, Gerte
N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 633

‡ knozât, -āju;

1) = knãbāt 1 Seyershof, Zögenhof;

2) (sich) flöhen, lausen
Seyershof: suns knozā un pluosa ar zuobiem blusas. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Seyersnof: pīles knozājas;

2) eine leichte Arbeit (langsam) verrichten
Seyershof;

3) trödeln
N.- Wohifahrt. - Zur Bed. vgl. auch nùoknozât.

Avots: EH I, 633

knuozeklis "ein flacher Schnabel": vistām knābeklis, pīlēm tikai knuozeklis Hugenb. Mag. II, 1, 70.

Avots: ME II, 252

knodzele, ein grosser Knoten: saitei aizme̦sta liela knodzele galā Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249

‡ knuõzerêtiês, -ējuos Gramsden, = knuõterêtiês: vistas knuozerējas uz lietu.

Avots: EH I, 635

knuozît: zur Bed. vgl. saknuozît.

Avots: EH I, 635

knuozît, - ĩju, knibbern Biel. n. U.

Avots: ME II, 252

kuõpnùosàukums ,* der Gesamtname.

Avots: ME II, 346

[kudzulnuojs Wid., knorrig.]

Avots: ME II, 299

kurnuoņa, das Murren: armijā atskan drauduoša kurnuoņa U. b. 113, 115.

Avots: ME II, 324

[kusnuôt "unruhig stöhnen, ächzen" Bers. (hier auch kusnêt), Bauske.]

Avots: ME II, 328

kažnuôt, intr., sich regen, bewegen (vorzugsweise von Erektionen membri virilis). Refl. -tiês, sich schwerfällig bewegen Oppek. n. U.

Avots: ME II, 332

[labdienuôtiês, "guten Tag" sagend sich begrüssen: l. ar jaunām atraitnēm Leijerk. II, 147.]

Avots: ME II, 395

laipnuôt, sich liebenswürdig (freundlich) anstellen Warkl. (mit -uot): glaimuodama un laipnuodama Janš. Dzimtene II ² , 38.

Avots: EH I, 714

[laipnuôtiês, sich anschmeicheln: suns, ap viņu luncinādamies un laipnuodamies Janš. Dzimtene ² I, 50.]

Avots: ME II, 410

‡ lãnuôt AP., ziellos hin und her gehen: ar tukšām kulēm padusēs l. tik ap pavēlniecības namu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 15. tev ... jālānuo pēc tabakas ap mani 135.

Avots: EH I, 728

ļaũnuôtiês, zürnen, übelnehmen: ļaunuoties par tuo ne˙viens neļaunuojās RKr. XVI, 127. Ungew. das Aktiv: tu ļaunuo man? Seib., (Für. I].

Avots: ME II, 532

‡ *leinuôt, zu erschliessen aus atleinuôt.

Avots: EH I, 731

lè̦nuôt, tr., besänftigen, beruhigen, beschwichtigen: "nedusmojies", Vējakruogs lē̦nuoja Saul. saimnieks tâ paklusām lē̦nuo par gaidīšanu. Refl. lē̦nuôtiês, lēņuôtiês Spr., trödeln, langsam etwas machen.

Avots: ME II, 461

le̦pnuôt, ‡ Refl. -tiês, hochmütig sein: kas iekš zīžu ... drānām le̦pnuojas Klēfelda Padoms (1789), S. 7. - Zur Bed. vgl. auch ‡ izle̦pnuôt.

Avots: EH I, 734

[le̦pnuot, hochmütig, stolz und trotzig sein Für. I.]

Avots: ME II, 453

liẽlnuoliktava ,* Engrosniederlage Stari.

Avots: ME II, 500

linuôt,

1) viņa brauc l. Lng., sie fährt Flachs zu holen;

3) auch Gr.-Roop; unherstreifend betteln
Sonnaxt; "dāvanās iet" Wessen; čigāni krūmuos dzīvuo un linuo Saikava. senāk, kad pavasaŗuos luopiem pie̦trūcis barības, cilvē̦ki braukājuši apkārt linuodami, t. i. lūguši duot kādu nastu luopbarības Ramkau. Zur Bed. vgl. auch àizlinuôt.

Avots: EH I, 743

linuôt, linât, -ãju,

1) Flachs sammeln als Geschenk für die Mitgift, dann auch andere Geschenke einsammeln:
nepre̦cē̦tas māsīcas mēdza rudeņuos pie māršām apkārt braukāt ciemuoties, īpaši ar tuo nuolūku, nuo viņām linus vai kādus drēbes gabalus savam pūram ielasīt. tādu braukšanu sauca par linuošanu BW. II, 357. es nuogāju jau rudeni gar māršām linuodama BW. 7609. Die heiratsfähigen Mädchen gingen so um Gaben auch die Brüder an und selbst auswärtige Menschen: ruden, ruden pa brāļiem tāļu gāju linuodama, pavasari pa māršām, duos gatavus gabaliņus BW. 7821, 2; 10424;

2) in den Bauerngesinden umherfahren, um Flachs, Getreide, Schinkeneinzusammeln (oft gegen Weissbrot, Branntwein). Solche Fahrten unternahmen die Geistlichen und die Küster vor etwa 50 Jahren;

3) betteln:
viņš iet linādams Mar. Refl. -tiês, umherfahren und für sich Flachs, Geschenke einsammeln: gāju linuodama (Var. linuoties) tai svešā zemītē; tur palika lini mani, tur es pate linuotāja BW. 22995. Subst. linuošana, die Fahrt mit dem Zweck, Flachs und sonstige Geschenke einzusammeln [Dunika]; linuôtãjs, wer Flachs und sonstige Geschenke einsammelt.

Avots: ME II, 473

‡ *linuots (?), = linàuts 1 (?): sirmi tē̦vam mati kai tie mūsu. *linuoteņi (geschr. lyņūteņi, wo das erste ņ wohl fehlerhaft ist) Tdz. 49331, Zum uo für au vgl. priekšuots u. a. Le. Gr. § 213. Ein -ņ- zeigt übrigens auch der gen. pl. liņu (= linu) BW. 16523.

Avots: EH I, 743

‡ manuõčus (od. manuõcĩšus) viên klìegt Drosth. n. RKr. XV, 70, laut und und unterbrochen schreien.

Avots: EH I, 783

maranuôts, rotbraun, die Farbe einer Wildente habend ("jāievē̦ruo, ka rauduves galva nav zaļa kâ citām meža pīlēm, bet mirdz sarkani brūna kāda vāverei mē̦dz būt spalva vasarā") Latv.: man atskrēja rauduvīte̦... pate bija maranuota, spārnu gali sudrabuoti BW. 28549.

Avots: ME II, 563

maruonuôts, mit maruonas geschmückt: šīm nuovada meitiņām nav maruonu vainadziņu; mans brālītis appuškuoja maruonuotu kumeliņu BW. 29926.

Avots: ME II, 564

‡ mãruonuots, = maruonuôts (?): (līgaviņa) māruonuota Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH I, 793

‡ *mauknuôt, zu erschliessen aus nùomauknuôt.

Avots: EH I, 786

me̦lnuôgaîns, schwarzbeerig Konv. ² 2823.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nuôt,

1): auch Lng., Warkl.;

2): vārpas me̦lnuo vien (= pilnas me̦lniem graudiem) Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599

[mè̦lnuotnes ² Bers. "schwarzer Färbestoff."]

Avots: ME II, 599

‡ mežnuora Sārts Daugava 1934, S. 678, eine im (oder am) Walde gelegene nuora.

Avots: EH I, 805

mienuôt: "Vīt." ME. II, 653 zu ersetzen durch "P. W. šis ar mani tiesāties? 19". Zur Bed. vgl. auch apmienuôt ‡ 4.

Avots: EH I, 825

mienuôt U., streiten; [mienuô(iês) "dievuoties" Fest.]; viņš mienuoja nuost, er leugnete es ab Ruj. n. U. - Refl. - tiês, streiten disputieren U.: [(es e̦smu) ir rējies, bāries, mienuojies Diez.] saimniece sākuse miênuôtiês (C.) un dievuoties Upīte Medn. laiki [N. - Peb.]. tu te man vēl liegsies un mienuosies? Vīt. kuo tu mienuojies virsū? was lässt du nicht ab, mir entgegen zu reden? U.

Avots: ME II, 653

‡ milˆnuôt ² Lemb., = mìlnât ² , ‡ mìlnît ² .

Avots: EH I, 814

‡ minuõte Orellen n. FBR. XV, 152, die Minute.

Avots: EH I, 816

‡ minuotne Oknist, Siuxt, die Minute.

Avots: EH I, 816

minuõts (unter minũte): auch Schnehpeln.

Avots: EH I, 816

naksnuons (unter naksniņš 2): gen. s. naksnuoņa Nötk.

Avots: EH II, 3

nemanuõt, Adv., unbemerkt, unvermutet: nemanuot laiks pārgājis.

Avots: ME II, 722

nenùodalîts, unabgeteilt, unartikuliert: mēs dzimstuost varam tik nenuodalītas skaņas nuo sevis izduot Teod.

Avots: ME II, 724

nenùoderĩba, die Unbrauchbarkeit, Unangemessenheit: skuolas istablietas griež vērību uz savu dažādību un nenuoderību Konv. ² 2240.

Avots: ME II, 724

nenùoderîgas unbrauchbar, untauglich: nenuoderīgas lietas.

Avots: ME II, 724

[nenùodienîgs, =nelabvēlîgs: kou liedz... likten[i]s nenuodienīgs Juris Brasa 413.]

Avots: ME II, 724

[nenuojēdzīgs, unverständig: nenuojēdzīgs baluodis bez prāta Glück Hos. 7, 11]

Avots: ME II, 724

[nenuojē̦ga, der Unverständige: cik ilgi jūs nenuojēgas mīlēsiet nenuojēgšanu? Spr. Salom. I, 22. tad tuop tas nenuojē̦ga gudrs Spr. Salom. 21, 11.]

Avots: ME II, 724

‡ nenuojē̦gs Warkl., = nenuojē̦ga: ak tu puika n. (Var.: neprašiņa ) BW. 35013, 6 var.

Avots: EH II, 16

nenùoliecĩba, nenuoliedzĩba, nenùosliecĩba Wid.,

1) die Unbeugsamkeit, Unduldsamkeit:
nenuoliecība pret citu duomām B. Vēstn. garīdznieks ciešas nenuoliecības aizstāvis A. XII, 236;

2) die Missgunst:
tuo viņš tikai aiz nenuoliecības dara. tā nu ir tikai tīra nenuoliecība un griezsirdība A. XII, 892. Zu liekt.

Avots: ME II, 724

[nenùoluocĩba, die Unbeugsamkeit, Unerbittlichkeit Wid.]

Avots: ME II, 725

nenùolìecîgs: "nenuovēlīgs" Ramkau.

Avots: EH II, 16

nenùoliecîgs, nenùosliecîs, unduldsam, missgünstig [Fest.]: nebūsim nenuoliecīgi, atļausim arī viņam savu prieku! A. XIV, 69; [eifersüchtig Seew. n. U.].

Avots: ME II, 724

nenùoliêdzams, unleugbar: tā ir nenuoliedzama patiesība.

Avots: ME II, 724

[nenùoliedzîgs Celm., = nenùovẽlîgs.]

Avots: ME II, 724

nenùoliêgties, nicht gönnen: viņš nenuoliedzas ne maizes kumuosi Erlaa n. U.

Avots: ME II, 724

nenùoliekša, comm., der (die) Missg"unstige, Neidische: kāds tu esi nenuoliekša! ne mazākā prieka tu viņam negribi atvēlēt Purap. nenuoliekša viņas labumu nuoskadīs Pur.

Avots: ME II, 724

nenùolìektiês: suns, nenuoliekdamies kaķiem, je̦m un grauž kaulus Linden in Kurl. māte nenuoliecēs tuo meitu jimt dē̦lam par ve̦de̦klu Oknist.

Avots: EH II, 16

neùolìektiês, -liecuôs C., [Lis., Ruj., Erlaa], nenùosliekt Kokn., Serben, Oppek. n. U., Birzm., nenūosliektiês Ronneb., [Schwanb.]nach U. in Gr.- Jungefernh. u. a. auch nenuoliekt, missgönnen, nicht gönnen: viņš nenuoliecas ēst Paul. [Zu liekt, biegen, li. linkė´ti "wünschen"; das -s- in nenuosliekt ist das reflexive Pronomen.]

Avots: ME II, 724, 725

nenùoluocîgs, unbeugsam, hartherzig U.

Avots: ME II, 725

[nenùņēmîgs, unentshlossen: palika... nenuoņēmīgs, kuo darīt, kuo ne Jaunie mērn. laiki II, 96.]

Avots: ME II, 725

nenùorãts, ungescholten, unerzogen: vai, bāliņ, tu nuorāsi nenorātu ļaužu bē̦rnu? wirst du Prüderchen, das unerzogene Menschenkind erizehen (scheltend bessern) BW. 13585, 5.

Avots: ME II, 725

nenùosakãms, unbestimmbar: viņš izdzirda nenuosakāmu ļaužu truoksni Alm.

Avots: ME II, 725

‡ nenuosaliecīgs BielU., = nenùosliecîgs, unnachgiebig.

Avots: EH II, 16

nenùosliecība,

1): Unnachgiebigkeit
Lubn., Oppek. n. BielU.

Avots: EH II, 16

nenùosliecĩba, s. nenùoliecîba.

Avots: ME II, 725

nenùosliecîgs, s. nenùoliecîgs

Avots: ME II, 725

nenùosliekt, s. nenùoliektiês.

Avots: ME II, 725

‡ nenuošs Bērzgale,

1) "die Krätze":
ar nenuošu apjimts:

2) ein Schimpfname (ein mit Krätze od. Ungeziefer behafteter Mensch).

Avots: EH II, 16

nenùotèicams, was nicht zu bestimmen ist. unbestimmbar, womit nicht bestimmt wird, unbestimmt: nenuoteicamas jūtas, nenuteicamā galuotne *, die indefinite Endung (des Adjektivs); nenuoteicamā izteiksme *, der Infinitiv; nenuoteicamie vietnieku vārdi *, die unbestimmten Fürwörter.

Avots: ME II, 725

nenùotèiktĩba ,* die Unbestimmtheit, Unsicherheit, das Schwanken: ticības nenuoteiktība A. XX, 218. visā nenuoteiktībā, nedruošībā un šaubībā, kas mūs apņe̦m, ir kaut kas zināms XIII, 144.

Avots: ME II, 725

‡ nenuoteiktîgs, unbestimmt, ungenau: n. likuma pants Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 16.

Avots: EH II, 16

nenùoteikts, unbestimmt: viņš bij pašā nenuoteiktākā stāvoklī Vēr. II, 269.

Avots: ME II, 725

‡ nenuotikts "?": daudz uz mani izrunāja nenuotiktas valuodiņas Tdz. 40395.

Avots: EH II, 16

nenùovẽlĩba, die Missgunst: ienaids, me̦li, nenuovēlība pārvalda viņu sirdis MWM. VIII, 319.

Avots: ME II, 725

nenùovẽlîgs, missgünstig, neidisch: viņam tādas nenuovēlīgas acis.

Avots: ME II, 725

neunùovē̦luoņa, comm., der (die) Missg"nstige E.

Avots: ME II, 725

nenùovḕršamĩba ,* die Unabwendbarkeit: nelaimes nenuovēršamība Asp. kas tâ tâ savā laikā pienāks ar dabisku nenuovēršamību Stari II, 460.

Avots: ME II, 725

nenùovḕršams, unabwendbar: lai sagatavuojas uz nenuovēršamuo Blaum.

Avots: ME II, 725

nenùovērsîgs, sich nicht ab -, wegwendend, unverwandt. unentwegt: viņš lūkuojās nenuovērsīgi uz vienu vietu Latv. viņš iet neuovērsīgi savu ceļu

Avots: ME II, 725

nenùovĩdêt [Salis, mit î ² Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

nenùovīdĩba, die Missgunst: lai me̦tam acis kur me̦zdami, visur re̦dzama dabas māmiņas nenuovīdība LA. vēlākā dzīvē guļ pār visu ģimenes dzīvi nesaticība. nenuovīdība naids Stari II, 621.

Avots: ME II, 725

nenùovīdîgs: nenuõvīdīgs AP.

Avots: EH II, 16

nenùovīdîgs, missgünstig, neidisch: nenuovīdīgs pret savu dzimtenes biedri viņš nebija A. XX, 652. apstākļi bij nenuovīdīgi MWM. VII, 780.

Avots: ME II, 725

‡ nenuovīdis, ein Missgönnender: lielais burvis, n., visa ļauna vē̦lē̦tājs Ciema spīg. 6.

Avots: EH II, 16

nenùovil˜cinãms, unaufschiebbar, dringend: nenuovilcināms darbs Kaln.

Avots: ME II, 725

nenùovilši, Adv., unillkürlich: dažu reizi nenuovilši skumjas mani grūtina Pump.; [vgl. nevilšu(s)].

Avots: ME II, 725

nenùovir̂zîts, unverwandt, angestrengt: nenuovirzīta uzmanība Teod.

Avots: ME II, 725

‡ *nenuovīst, = nenùovīdêt: viņi viens uotram nenuovīda ne maizes kamuosa Stērste A. Z. 42.

Avots: EH II, 17

nenùziedzĩba, die Unschuld, Makellosigkeit: nenuoziedzĩba... griezās, miers svē̦ts, druošs..., tiem sirdī Dünsb.

Avots: ME II, 725

nenùozìedzîgs: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 298).

Avots: EH II, 17

nenùoziedzîgs, unschuldig, makellos: bij taisns, nenuoziedzīgs vīrs savā laikā I Mos. 6, 9.

Avots: ME II, 725

nenùozìmĩba ,* die Unbedeutsamkeit, Unwichtigkeit, Belanglosigkeit: atzīstuot savu niecību un nenuozīmību Plūd.

Avots: ME II, 725

nenùozìmîgs, keine Bedeutung habend. inhaltslos, nichtig: nenuozīmīgi vārdi Stari I, 186. tā (dzīve) ir tukša, nepane̦sama, nenuozīmīga MWM. V, 355.

Avots: ME II, 725

nenuožs,

1): faul, ungewandt
Saikava; tāds kâ n. (von einem ungewandten, schwer begreifenden Menschen) Heidenfeld, Prl.; 2): auch (mit ùo ² ) Saikava.

Avots: EH II, 17

nenuožs

1) ohne Lebenskraft und muntern Geist
Gr. -Sess.;

2) (gespr. mit nochl. a für e) ein einfältiger, dummerhafter Mensch
Bers., [Kreuzb. - Zu nuoža].

Avots: ME II, 725

nevaĩnuõjamĩba ,* die Tadellosigkeit.

Avots: ME II, 738

nevaĩnuõjams, tadelfrei, tadellos: viņas uzvešanās ir aiz˙vien bijuši skaidrs, nevainuojama Rainis.

Avots: ME II, 738

nezinuõt: "unversehen" ME. II, 741 zu verbessern in "unversehens".

Avots: EH II, 23

nezinuõt, nezinus, neziņus, nezinis, unversehen, unbemerkt: it nezinuot tie iekūlās ve̦cā mājelē LP. IV, 16. prusakus var nuo istabas izdzīt, kad kādu neziņus iebāž žīdam paunā Rkr. VI, 68. nezinis (unbewusst?) pagriežas uz pļāvēju pusi Duomas III, 456.

Avots: ME II, 741

nē̦znuociņš (unter nẽ̦zdaũgs): tai es devu nē̦znuocinu asariņas nuoslaucīt BW. 26541, 10.

Avots: EH II, 24

niknuôt, tr., böse machen, gew. in der Zstz. mit sa-. Refl. -tiês, zürnen, böse sein: tuŗ kur citi iedegās un niknuojās, es tikai devu paduomus Vēr. I, 1232.

Avots: ME II, 744

‡ no, = nu I 1: n. ka tu tâ darīsi, ta nika nebūs Oknist n. FBR. XV, 185.

Avots: EH II, 28

nuô: anch Gr.-Buschh. n. FBR XII, 69, Smilt. n. FBR. XVI, 165, nuô ² Wainsel n. FBR. XIV 85, Wilkenhof n. FBR. XIV, 59, Orellen. Salis, Seyershof: uzrausies uz .. jumta ... un gulējis n. Pas. XII, 115 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 29

nùo,

6): nuo tām pasakām dzirdēju tuoreiz Frauenb. ar˙vienu atminamies nuo jums (wir gedenken immerfort Eurer)
ebenda; "6) von, seit" ME. II, 756 zu verbessern in "7) von, seit"; es siênu nuo dienas nuosukāju (ich webte eine Wand täglich) Sonnaxt; "7)" ME. II, 756 zu verbessern in "8)"; "8)" ME. ll, 756 zu verbessern in "9)"; auss vārīga nuo saltuma (empfindlich gegen Kälte) Sonnaxt.

Avots: EH II, 29

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nuô Schwanb., AP., [Walk u. a.], für nuôst: ģērb viņu nuô, kleide ihn aus!

Avots: ME II, 757

‡ nùoãderêt, zur Ader lassen (perfektiv): žīdi uz Lieldienām gribēja meitu n. Frauenb.

Avots: EH II, 30

nùoadît, tr., abstricken, zu Ende, fertig stricken: cimdus, zeķes. Refl. - tiês, sich satt, müde stricken: e̦smu tâ nuoadījusies, ka vairs nevaru.

Avots: ME II, 757

nùoaîcinât

1): viņš mūs iekš mūsu grē̦kiem nuo pasaules neir nuoaicinājis Bergm. Saņemamas sprediķu mācības 1795, S. 2.

Avots: EH II, 30

nùoaîcinât, tr.,

1) jemand von einem Ort wohin laden, auffordern, rufen, abberufen
Spr.: citi turp tika nuoaicināti uz atbildēšu Launitz;

2) eindringlich auffordern, einladen, bitten:
viņš mani vienmē̦r tâ nuoaicina pie sevis.

Avots: ME II, 757

‡ nuoākstêtiês "abgeschmackt handeln" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 30

nùoākstîtiês [l.], Spr., zur Genüge Possen treiben, albern.

Avots: ME II, 758

[nùoãlêtiês, tollend od. tobend müde werden: bē̦rni tâ nuoālējušies, ka nevar vairs ne paiet C., Arrasch, Kreuzb.]

Avots: ME II, 758

nùoàlguôt, tr., besolden: viņš nuoalguoja savus dienestniekus Blaum. tagad gājēji tik dārgi, ka tuos vairs ne˙maz nevar nuoalguot.

Avots: ME II, 757

‡ nùoalinât, sich verirren machen (perfektiv): šķesteris ... mācītāju alinājis, ... kāmē̦[r] pēdīgi pa˙visam nuoalinājis Pas. XII, 471 (aus Neu-Bilskenshof).

Avots: EH II, 30

nùoaluôtiês, sich verirren: lai tava sirds nenuoaluojas uz viņa pē̦dām Spr. Sal. 7, 25.

Avots: ME II, 757

nùoal˜pt: verschmachten (vor Atemnot sterben) Dunika.

Avots: EH II, 30

[nùoal˜pt, ausser Atem kommen Dunika; "nuoslāpt" Rutzau.]

Avots: ME II, 757

‡ nùoalũnuôt, mit Alaun abfärben (tr.) Siuxt: vilnu ar baltuo alūnu vajaga n.

Avots: EH II, 30

‡ nùoãmaruôt mit dem Hammer schlagend beschädigen Dunika: naglas taisnuodams, nuoāmaruojis nuo vienas vietas paluodzi.

Avots: EH II, 30

nùopaļinât Sassm., nùoapaļuôt, tr., abrunden: valstis cenšas savas ruobežas nuoapaļuot MWM. IX, 796. Auch fig.: literāriski darbi, kas juo rūpīgi izstrādāti un nuoapaļuoti Vēr. I, 234. viņš bija tik samērīgs, tik nuoapaļuots Purap. Refl. - tiês, sich abrunden, vollständig rund werden: visi šie ātri nuoapaļuojas Skalbe. Subst. nùoapaļuõjums, das Abgerundete, die Abrundung; nùoapaļinâšana. nùoapaļinâšanâs, nùoapaļuôšanâs, das Sichabrunden; nùoapaļinâtãjs, wer abrundet.

Avots: ME II, 757

‡ nùoapaluôt Oknist, = nùoapaļinât.

Avots: EH II, 30

nùoâpelêtiês, sich auf- und absteigend abquälen: pa stalažām nuokāpelējies Duomas I, 13.

Avots: ME II, 795

nùoāpêtiês, sich abmühen: vaŗeni nuoāpējuos.

Avots: ME II, 758

nuõara,

1): pa klajām nuoarām (Var.: atmatām) BW. piel. ² 5226, 1 var.

Avots: EH II, 30

nuõara, nuõra,

1) ein abgearbeitetes, als Weide dienendes Stück Land
C., Mar., [nuõra Wolm.];

2) die aufgepflügte obere Bodenschicht
Selb. Zu nùoar̂t.

Avots: ME II, 757

nuoārdêt: skaņa, kāda iet caur labi nuoārdē̦tu puôdu, ja viņam piesit ar ruoku Virza Straumēni ² 40.

Avots: EH II, 30

nùoārdēt, tr., abhärten: tē̦raudu, zuobe̦nu. Refl. - tiês, sich abhärten, selten auch fig.: viņa dzīvē nuoārdējās Klaust.

Avots: ME II, 758

nùoā`rdît, ‡

2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.

Avots: EH II, 30

nùoā`rdît [li. nuardýti], tr., abtrennen, abbrechen, niederreissen, zerstören: ē̦ku sē̦tu, tiltu, baznīcu; dzīvi Asp. gudrie nuoārdīja pirti līdz pamatam LP. VI, 685.

Avots: ME II, 758

‡ nuoare Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abnutzen"), = nuõara 1.

Avots: EH II, 30

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30

nùoar̂t [li. nuárti], tr., abpflügen, abackern: e̦sam jau labu gabalu nuoaruši āzis pārskrien itin slapjš nuoarts LP. IV, 172. Refl. - tiês, sich abackern, sich abmatten: kad jau bijām nuoarušies, reiz sarunājāmies Latv.

Avots: ME II, 757

‡ nùoàrtavât ² Kaltenbr., (Eisen) abhärten: n. cirvi.

Avots: EH II, 30

nuoartne(s), Bibernelle (pimpinella) Mag. IV, 2, 79, RKr. II, 75. Nach U. auch nuoartni.

Avots: ME II, 757

nuoartne(s), Bibernelle (pimpinella) Mag. IV, 2, 79, RKr. II, 75. Nach U. auch nuoartni.

Avots: ME II, 757

nùoasaruôt, ‡

2) "?": kad guovīm acis asaruo un kad nuoasaruo, ne˙kā nere̦dz Frauenb.

Avots: EH II, 30

[nùoasaruôt, = nùorasuôt: luogs nuoasaruojis PS., C. - Refl. - tiês, sich satt weinen U.]

Avots: ME II, 757

nùoasinât, tr., abschärfen, abspitzen: viņš izņēma spalvas nazi, lai nuoasinātu zīmuli Vēr. I, 1237. nuoasini kuokam galu!

Avots: ME II, 757

[nùoasiņuôt,

1) (auch reflexiv) verbluten:
viņš jau nuoasiņuoji(e)s;

2) sich mit Blut beflecken
Arrasch.]

Avots: ME II, 757

nùoaudinât, ‡

2) fertig weben:
lūkuošu pati n. Azand. 83.

Avots: EH II, 30

[nùoaudinât L., abweben lassen.]

Avots: ME II, 757

‡ nuoaudze "neraža, нерод" M. 294.

Avots: EH II, 30

nùoaûdzêt: eglītes vienādas nuoaudzē̦tās dzer sē̦tmaļa malu Oknist.

Avots: EH II, 30

nùoaudzêt, nùoaudzinât, auf -, aus - wachsen machen, lassen Spr.

Avots: ME II, 757

‡ nuoauga, der Wuchs: kas par smuku nuoaugu! Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 30

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30

nùoaûgt, intr.,

1) bewachsen:
te vēl viss bij ar mežu nuoaudzis JR. IV, 154. lai tas tâ nenuoaugtu, ka vairs gan˙drīz nevarē̦ru pazīt LP. VII, 88;

2) gewachsen sein, gewöhnlich gut gewachsen sein:
stalts gan esi nuoaudzis LP. V, 225. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli nuoauguši (Var.: saauguši, uzauguši) BW. 7356. nu miezīši nuoauguši 13781, 3. labība nebij labi nuoaugusi LP. VII, 216. gaŗi, līki nuoauguši kuoki;

[3) sclecht geraten:
labība nuoauguši U.].

Avots: ME II, 757

nùoaũklêt,

2): es viņu ne˙maz n. nevarēju, cik viņš briesmīgi raudāja Salis. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss wiegen:
ešu nuoauklējusēs da dzīva nabaga Saikava.

Avots: EH II, 30

nùoaũklêt, tr.,

1) längere Zeit schaukeln, wiegen, hätscheln:
pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī vien saauklēja (Var.: nuoauklēja) BW. 23047; 2) [nach dem Sinne, zu Gefallen auklêt: bē̦rns tâ izlutināts, ka auklis ne˙maz nevar nuoauklēt].

Avots: ME II, 758

nùaũkstêt, ganz kalt werden: kreisā pē̦da viņam bij saslapusi, nuoaukstējusi un zābakā iebriedusi RSk. II, 140. [Refl. - tiês, längere Zeit in der Kälte sein, frieren: nuoaukstējušuos... sāk pārnemt savāds tīkams gurde̦nums Janš. Dzimtene ² 454. ceļā viņš bija stipri nuoaukstējies Dzimtene V, 327.]

Avots: ME II, 758

nùoaulekšuôt, ‡

2) eine bestimmte Strecke od. eine gewisse Zeitlang galoppieren:
kādu jūdzi nuoaulekšuojuši Janš. Mežv. ļ. I, 290.

Avots: EH II, 30

nùoaulekšuôt, nùoàuļuôt, intr., ab -, weggaloppieren: viņš nuoaulekšuoja pēc ārsta B. Vēstn.

Avots: ME II, 758

[nùoaũlêtiês Lautb. "nuoskraidīties": bē̦rnu nuoaulējies.]

Avots: ME II, 758

nùoaurêt, intr., einem brüllenden Laut von sich geben, eine Weile blasen: tvaikuonis nuoaurē MWM. VIII, 622. [Refl. - tiês,

1) = nùoaurêt: gans visu dienu pa mežu nuoaurējies Salis; bē̦rns nuoaurējies(= nuobrēcies) Warkl.;

2) aurējuoties 3 sich erschöpfen:
kaķi nuoaurējušies C.]

Avots: ME II, 758

[nùoausêt, = aušât mit Perfektivbedeutung: nuoausēt baļķiem galus N. - Peb.]

Avots: ME II, 758

nùoausîtiês, (eine Weile) horchen, die Ohren spitzen Spr.

Avots: ME II, 758

‡ nùoañšuôt Ramkau, behauen (perfektiv; vgl. aušât): n. baļ,kei galu.

Avots: EH II, 30

nùaûst [li. nuáusti], tr., abweben, fertig weben: aude̦klu. linu dvieļus nuoauduse BW. 14050. Refl. - tiês, für sich abweben: saimniece nuoaudusies A. XVII, 769.

Avots: ME II, 758

nùoàut, Refl. -tiês: n. zeķes un kurpes AP.

Avots: EH II, 30

nùoàut [li. nuaũti], tr., abziehen (die Fussbekleidung): zeķes, pastalas, kurpes, zābakus, auch kājas. Refl. - tiês, sich die fussbekleidung abziehen: nuo˙avuos baltas kājas BW. 8756.

Avots: ME II, 758

nùoāvîtiês, sich abquälen: līdumu aŗuot es nuoāvījuos divas dienas Tirs.

Avots: ME II, 758

nùoāzêt, tr., durchprügeln; auslachen, schmähen: es viņu krietni nuoāzēju Wid.

Avots: ME II, 758

‡ nùobačât "ūdenī iebē̦rtus kartupeļus nuotīrīt, nuogrūst ar kuoku" Frauenb.

Avots: EH II, 30

‡ nùobačkât, (ein Heufuder) feststampfen, -treten Frauenb.

Avots: EH II, 30

[nuobāda (li. núoboda), Überdruss Warkl.]

Avots: ME II, 760

nùobãdêt, nùobãlt Wid., [bei Glück auch reflexiv: krita pie zemes un nuobālējās pamirdama Apokr. S. 287, Vers 7], intr., erbleichen, erblassen, blass werden: nuobāli kâ balts akmens! Tr. 7. nuobāli kâ lapa, kâ zila drāna! 31. nuobāl mani sārti vaigi BW. 22101. jau vaidziņi nuobāluši (nuobālējuši 15687

5) 24824. nuobālēja tautu meita 14484. kâ līķis viņš nuobāla MWM. VII, 652.

Avots: ME II, 760

‡ nùobadêtiês, verhungern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 30

I nùobadinât, tr., verhungern lassen: zirgu Tr., [Dond., Salis.] Refl. - tiês, sich zu Tode hungern, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, allzu sparsam sein Kand.; sich arm amstellen Spr.; [sich kümmerlich behelfen LKVv.].

Avots: ME II, 758

[II nùobadinât, Kausativform zu nùobadît 2: gans nuobadinājis jē̦ru Wolmarshof.]

Avots: ME II, 758

nùobadît, ‡

3) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
puļķus zemē n. nuo vienas vietas Dunika; ‡

4) (eine gewisse Bodenfläche) durchstochern:
lai kurmji neraktu, tad ar žautru jānuobada visa zemes platība AP. ‡ Refl. -tiês,

1) einander mit den Hönern stossend verletzen od. töten:
vucini da ašņa nuobadījās Warkl. guovis badās i[r] nuobadās ar Sonnaxt;

2) eine Zeitlang (einander) mit den Hörnern stossen:
aitas nuobadās kādu laiku un tad me̦t mieru Seyershof.

Avots: EH II, 31

nùobadît [li. nubadýti "abstochern"],

1) herunter -, herab -, hinabstossen:
vai es pati ar zediņu kuoku tevi nenuobadīju zemē? Līv.:

2) mit den Hörnern stossend töten, erstechen:
lelais vērsis nuobadīja teķi LP. VI, 279; [mit einem spitzen Gegenstand stossend töten oder wenigstens betäuben: meitas mani mazu puiku ar pupiem nuobadīja BW. 35019.]

Avots: ME II, 758

nùobaduôt, ‡

2) verschmachten:
nuobaduos Ev.

Avots: EH II, 31

nuobaduôt, verarmen Spr. Refl. - tiês, vor Hungerkommen: organismas nuoliesē, nuobaduojas Vēr. II, 1061.

Avots: ME II, 758

nuobaida, der Schreck Spr.

Avots: ME II, 758

nùobaĩdît [li. nubaidyti], nùobaĩdêt, auch nùobaĩdinât Spr., tr.,

1) ver -, wegscheuchen:
nuobaidi ļaunuo garu pruojām! Tr. IV, 67. es nuobaidīšu vāverīti nuo kuokazemē;

2) sehr erschrecken, mit Furcht erfüllen:
lai sapuva apšu lapa. kam tā mani nuobaidīja! BW. 8588 (Var.: nuobaidēja Dobl.), 8364. Refl. - tiês, sehr erschrecken (intr.): visi nuobaidās LP. I, 164. kâ es nuobaidījuos! Kand.

Avots: ME II, 758

‡ nùobailêtiês (in einem handschriftl. Vokabular), = nùobaîļuôtìês.

Avots: EH II, 31

nuobaîlis: auch Heidenfeld, Warkl., (mit nuõ- ) Ramkau: man šuodien bij liels n. - mežā guovs nuogaisa Warkl.

Avots: EH II, 31

nuobaîlis, nuõbaîles AP., der Schreck, die Furcht: jauneklis izskatījās ļuoti juocīgs savā nuobailī A. XIV, 2, 164.

Avots: ME II, 758

nùobaîļuôtiês, sich abängstigen: māte nuobaiļuojas par sava dē̦la likteni.

Avots: ME II, 759

‡ nuobaîme Auleja, = nuobaîlis.

Avots: EH II, 31

‡ nùobajuôtiês "sterben" Kl.-Gramsden: te˙pat es nuobajuošuos.

Avots: EH II, 31

‡ nùobakarêt, feststampfen, (Brot) fest kneten Frauenb. Refl. -tiês "ar nevajadzīgu darbu nuodarbînāt" [?] Frauenb.

Avots: EH II, 31

‡ nùobakât feststampfen, vollstopfen Frauenb. u. a.: n. sìena maisu krietni pilnu.

Avots: EH II, 31

nùobaksterêt Spr., = nùobakstît.

Avots: ME II, 759

nùobakstît,

2): auch Salis; durchstochern:
nuobakstījis (sc.: ar iesmu) tuo vietu nuo vienas vietas Pas. XV, 32. Refl. -tiês: sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben Dunika.

Avots: EH II, 31

nùobakstît, tr.,

1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;

[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].

Avots: ME II, 759

nùobalêt, intr., ausbleichen, verschiessen(von Farben, von Stoffen): drēbe nuobalējusi Kand. lai tas man nenuobāl (Var.: nenuobāl, nenuobālē 5984], sarkans ruožu vainadziņš BW. 26517.

Avots: ME II, 759

nùobãlêt, nùoboda), Überdruss Warkl.]

Avots: ME II, 760

nùobalinât, tr., abbleichen: aude̦klu.

Avots: ME II, 759

[nùobālinât "(ohne Absicht) verschiessen (bleichen) lassen": n. drēbes Bauske.]

Avots: ME II, 760

‡ nùobaļļât "?": zìrgs ... bijis pa˙galam satinies virvē, nuobaļļājis gluži me̦lnas zemes un pie ēšanas vai[r]s ne˙maz ar neticis Pas. V, 420 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 31

nùoballêt, tr., durch Bälle, Gasterei vergeuden: viņš visu savu nabadzību nuoballē.

Avots: ME II, 759

[nùobaluôt,

1) = nùobalêt: mati nuobaluojuši.]

Avots: ME II, 759

nùobal˜sinât, auch nùobal˜sît, tr., abweissen: griesti bij balti nuobalsināti A. XX, 840.

Avots: ME II, 759

nùbàlsuôt, tr., intr., abstimmen: vijuoli A. XX, 510. nuobalsuoja ielūgumu pieņemt Asp. Subst. nùobàlsuõjums, die Abstimmung; nùbàlsuôšana, das Abstimmen; nùobàlsuôtãjs, wer abstimmt.

Avots: ME II, 759

[nùobalstît N. - Peb., an mehreren Stellen stützen: siênu labi nuobalstīja, lai negāžas.]

Avots: ME II, 759

[nùobalt (li. nubálti), weiss werden: aude̦kls saulē nuobalis Dond.]

Avots: ME II, 759

nùobal˜têt, tr., weissen, abweissen: nuobaltē̦ti kapi R. Sk. I, 9. [siena ar spuožu skaļķi nuobaltē̦ta Sirach 22, 15.]

Avots: ME II, 759

[nùobaltinât (li. nubáltinti),

1) = nùobalsinât: n. siênu C.;

2) übertr., makellos machen:
cilvē̦ku Dond.]

Avots: ME II, 759

nùobal˜tuôt, intr.,

1) weiss, bleich, grau werden (von Haaren):
nuobaltuojuši mati Kaudz. M.;

2) eine kurze Zeit weiss erscheinen, schimmern (von einem weissen Gegenstande):
sarkanie brunči vien tik nuošņāc un apakšas nuobaltuo Janš. [uzskrej pa redeli uz kūtsaugšu veikli un muldīgi, tâ ka zeķes vien tik nuobaltuos Janš. Paipala 5.]

Avots: ME II, 759

nùobàlzît,

2): n. baļķi, lai neveļas uz leju Warkl.

Avots: EH II, 31

[nùobàlzît,

1) = nùoslèpt: n. zagtās mantas C., N. - Peb.;

2) = nùobalstît Warkl. Refl. - tiês, ohne Arbeit weilen: puiši šuodien nuobalzījās līdz pašai pusdienai Wolmarshof.]

Avots: ME II, 759

nùobaņķêtiês, sich stark und plump ankleiden: viņš tâ nuobaņķējies, ka ne pavelties nevar Katzd.

Avots: ME II, 759