Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'či' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'či' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (690)

ači

a˙či, schallnachahmendes Wort des Niesens: meita sākuse šķaudīt: ačí! ačí! LP. III, 41.

Avots: ME I, 10

ačikups

ačikups, ačkups oder ačkops, ein Tanz RKr. XI, 79, XVI, 230.

Avots: ME I, 10

aizači

‡ aizači Nauksch."?".

Avots: EH I, 5

aizčibēt

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

aizčiept

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê ² ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe ² ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčiept

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčiknīties

‡ àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15

aizčikstēties

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčinīt

‡ àizčinît Prl., = ‡ àizčīnît. Refl. -tiês Prl., = ‡ àizčīnîtiês.

Avots: EH I, 15

aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15

aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

aizčirkstēt

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizčirkstēties

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

aizčirkstināt

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčivināt

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

aizčučināt

‡ àizčučinât, (ein Kind) einschläfern; a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ ² ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16

aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21

apakšbrunči

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valkāja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73

apčirkstēt

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

apčirpt

‡ apčir̃pt Gr.-Sessau, leicht befrieren : ūdens tikkuo apčirpis. Vgl. ‡ apcir̃pt und apčirkstêt.

Avots: EH I, 76

aploči

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100

aploči

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

apmauči

apmaûči ^2, Fausthandschuhe (von apmàukt) Iwanden.

Avots: ME I, 104

apmuči

apmuči: "brunči, lindraki" Saikava.

Avots: EH I, 102

apmuči

apmuči (apmukt, cf. apmauči), der Zaum (Kremon) A. X, 1, 417; der Überwurf, Überrock L. (cf. muči); Mag. III, 1, 91.

Avots: ME I, 108

apušbrunči

‡ apušbruñči AP., = apakšbrunči.

Avots: EH I, 124

ašči

ašči, aščugali in Plahnen, f. ašķi, ašķu gali mit č für ķ unter litauischem Einflusse.

Avots: ME I, 146

atciči

‡ atciči Druw. "unechte Zitzen an der hintern Seite des Euters einer Kuh, die kleiner als die eigentlichen Zitzen sind".

Avots: EH I, 137

atčiept

‡ atčiêpt ² Dunika, entgegenpiepen: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atčiepa.

Avots: EH I, 138

atčiept

‡ atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138

atčivināt

atčivinât, intr., entgegen zwitschern, antworten: kundze jautri atčivināja pretī Up.

Avots: ME I, 153

bačiņas

bačiņas: auch Behnen, Frauenb. (hier: in Milch gekochte Beetenblätter), Siuxt(hier: eine Speise aus Beeten- und Meldenblattern und Grütze); bačiņi, Beetensuppe Grenzhof.

Avots: EH I, 197

bačiņas

bačiņas, ein Essen aus Beeten ([Auermünde und] Stockmannshof); aus Beetenblätern Blieden n. Etn. I 57 (in Scheden dafür bačiņš) oder aus Sauerampferblättern Kurs.; n. L. bačviņi, Kohl von Beetenblättern. [Direkt oder durch Vermittelung des li. bačviniai "ein saures Gericht von gehackten roten Rüben" aus wr. боцви́нне "свекольные листья и щи, составленные изъ нихъ".]

Avots: ME I, 247

bezdnikačiņas

‡ bezdnikačiņas Dond., = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

bezlingačiņas

‡ bezliñgačiņas Sehlenk n. FBR. VII, 35, = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

bezroči

bezruõči [PS.], [(Nom. s.) bezruoķis Salisb.], ein Wams ohne Ärmel.

Avots: ME I, 286

blavaščine

‡ blavaščine Fil. mat. 173 (aus Assern, Kr. Illuxt ?), Mariä Verkündigung. Aus r. благовѣщеніе.

Avots: EH I, 226

bočiņš

‡ buõčiņš Strasden, Deminutiv zu buôcis ² .

Avots: EH I, 258

brunči

I brunči,

2): auch (mit uñ) Puhren;

3): auch (mit uñ) Gold., Mitau;

4): "gruži" (mit uñ) Kand.; ‡

5) Abfall von Stroh
(mit uñ) Rothof, Siuxt (hier auch der Sing. bruñcis): lai tur kāds bruncis, - visu izpurina ārā Siuxt.

Avots: EH I, 245

brunči

I brunči,

1) überbleibsel von Strauch;

2) die Grieben, Rückstand von gebratenem, geschmolzenem Fett
(= dradži);

3) "der Schutt von verfallenen Bauten"
Oberl.;

4) das Zusammengefegte, der Abfall
[brunči ² Tuckum]: vilnu kāršuot paliek pāri tādi mazi bruncīši Tuckum.

Avots: ME I, 340

brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245

brunči

II bruñči, der Frauenrock (= lindraki); strīpaini br. es valkāju pirktus brunčus BW. 5573. Zu brunkas.

Avots: ME I, 340

buči

‡ I buči (plur. t.?) Sarraiken n. BielU. "die drei Füsse, die das Fischerboot auf dem Strande stehend stützen". Vgl. bucis I.

Avots: EH I, 248

buči

‡ II buči (plur. t.?) Baldohn n. BielU. "ein Fischkorb". Vgl. bucis II.

Avots: EH I, 248

bučiens

‡ bučiens Strods Par. vōrdn. 61 "?"

Avots: EH I, 248

bučinka

‡ bučinka "ein Räuber, Dieb, Mörder" Grünhof; ein schlechter Mensch (Dieb, Schuft) Schibbenhof (mit iñ).

Avots: EH I, 248

bučiņš

‡ bučiņš, der Kuss Janš. Precību viesuils 69; Mežv. ļ. I, 113; Dzimtene III, 367. Vgl. li. bučinỹs dass.

Avots: EH I, 248

bumbuļčačis

‡ bum̃buļčačis Frauenb., Schimpfname für einen alten Menschen.

Avots: EH I, 252

bunčiņš

‡ bunčiņš "?": runčiņ, bunčiņ mazgā kājas! rītu kaķei kāzas būs BW. 2268.

Avots: EH I, 252

burči

burči, Pl., suņa burči, Hundekamille: pupurlakši, suņa burči, jaunu puišu Jāņu ziedi Ramk.; [vgl. burkšņi].

Avots: ME I, 353

burluči

‡ burluči "warme Stiefel" Pilskalne.

Avots: EH I, 255

čačināt

‡ čačinât,

1) schwatzen, von der Elster
Pilda, Zvirgzdine: žagata čačina;

2) tr., loben, rühmen
(geringschätzig): kaî žagata čačina savus bē̦rnus Zvirgzdine.

Avots: EH I, 282

čāčiņš

‡ čāčiņš Stenden, = čâčiņa (unter čāča I); kas šis par dūšīgu! ve̦cs čāčiņš ("?") Janš. Līgava II, 340 (älmhch 275).

Avots: EH I, 287

cāčis

‡ cãčis NB., die Kartoffel (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 261

čačis

I čačis,

1): (ein Quirl)
auch Schwarden;

2): Sing. čačis Jumpraweeten;

3): auch Schwarden.

Avots: EH I, 282

čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

čačis

II čačis, ein alter Mensch, ein altes Pferd: viņš pats tik tāds čačītis, un viņa zirgs arī tik čačītis Nigr.

Avots: ME I, 400

čāčis

čāčis,

1): auch Grob., in Frauenb. mit â; ein nicht rechtzeitig begreifender Mensch
(mit â ² ) NB.: ve̦cs č. Janš. Līgava I, 29; ‡

3) die Kartoffel
(in der Kindersprache) NB. (mit ā).

Avots: EH I, 287

čāčis

čāčis,

1) ein ungewandter Mensch
Frauenb.;

2) čāčītis, ein kleines Männchen
Katzd.

Avots: ME I, 407

čančināt

‡ čančinât, das gröbste Kaff (Stroh) beim Windigen im gröbslen Sieb vom Korn scheiden BielU.

Avots: EH I, 284

čančis

‡ čančis, ein Kornsieb mit grossen Löchern zum Scheiden des strohigen Kaffs vom Korn Appricken n. BielU.

Avots: EH I, 284

čaučis

[čaučis, ein Riegensieb Bielenstein Holzb. 511.]

Avots: ME I, 405

či

či, čī, Zuruf der Meise: či, či, zīlīte, kur tavi bērniņi BW. 2092; 14335.

Avots: ME I, 411

čiba

[čiba Bielenstein Holzb. 335, = ciba.]

Avots: ME I, 411

čiba

‡ II čiba Frauenb., = čuba I 1 ("mati uz galvas, aitai vilna uz skausta").

Avots: EH I, 290

čibarītis

čibarītis, etwas Rauhes, was eine schuppige Rinde hat Mag. XX, 3, 208: rācenīši, čibarīši BW. 2974 var. [aus Rudbahren].

Avots: ME I, 411, 412

čib, čib

čib, čib, Zuruf den Hühnern BW. 24889, 3 var.

Avots: ME I, 411

čibēt

čibêt,

[1) "zischen, wenn sich etwas rührt"
St.;

2) "die Hühnersprache,
d. i. zärtliche Schmeichelreden führen" L., St.;

3) rascheln
Wid.].

Avots: ME I, 412

čibināt

I čibinât: anfassen, anrühren Wessen; wohl mit ostle. č aus ķ, vgl. ķibinât 3.

Avots: EH I, 290

čibināt

I čibinât St., sanft kitzeln.

Avots: ME I, 412

čibināt

II čibinât: saumselig arbeiten Frauenb.

Avots: EH I, 290

čibināt

II čibinât, eine kleine, leichte Arbeit tun Sunzel.

Avots: ME I, 412

čibināt

‡ III čibinât "Keuchel rufen" Bērzgale.

Avots: EH I, 290

čibināties

‡ čibinâtiês Bērzgale "durbuļât; ņurdēt".

Avots: EH I, 290

čibiņos

čibiņuos iet, ein Spiel Dond. [Wohl = vistiņas ķert].

Avots: ME I, 412

čibirkste

‡ čibir̂kste ² Rutzau, der Funke Vgl. li. kibirkštis dass.

Avots: EH I, 290

čibīte

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412

čibot

čibuôt, flink gehen: tâ čibuoja ciema puiši ap kaimiņu meitiņām BW. 23647 var.; [vgl. cibuot].

Avots: ME I, 412

čibu

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412

čibuks

čibuks (unter cibuks), Pfeifenrohr: auch Kaltenbr., Oknist. Durch slavische Vermittelung aus türk. čεbuk dass.

Avots: EH I, 290

čibuļi

[čibuļi Bers., Zweibeln (im Jargon; aus r. oder p. cybula.]

Avots: ME I, 412

čiburi

čiburi, čipuļi, Rückstand von geschmolzenem Fett, Grieben Etn. I, 20. [Vgl. cībari.]

Avots: ME I, 412

čiči

čiči, Zitzen Etn. III, 146, BW. 26028, 11. [Aus ciči; vgl. cicis.]

Avots: ME I, 412

čīči

čĩči (unter čīča II): č., pupas, nemē̦rcē̦ti BW, piel. ² 27227, 1; trockene, abgekochte Erbsen Bixten; nom. s. čīčis, die Erbse (in der Kindersprache) Stenden n. Fil. mat. 76.

Avots: EH I, 292

čīčiņa

čĩčiņa Salisb. Herrgottskühlein; [vgl. cĩcītis; čīč- also aus cīč-].

Avots: ME I, 415

cičinīca

cičinîca Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, ein vollbrüstiges Mädchen,

Avots: EH I, 269

čīčis

‡ čičis Gr.-Würzau, der Firnis.

Avots: EH I, 292

čičkoks

čičkuoks Plm., die Ofenkrücke; [vgl. čuč(a)kuoks dass.].

Avots: ME I, 412

čieba

[I čieba, ein verirrtes od. krankes Keuchel, das viel piept Lub., Fest.]

Avots: ME I, 416

čieba

[II čieba, einer, der feilscht Bers.]

Avots: ME I, 416

čiebaļa

‡ čiebaļa PV. "= čieba I; = čiebulis 1".

Avots: EH I, 292

čiebaļāt

‡ čiebaļât PV., oft jammern.

Avots: EH I, 292

čiebāt

‡ čìebât ² PV. "wiederholt piepen".

Avots: EH I, 292

čiebējs

čiêbējs ^2, ein Zugreifer, Raffer, Dieb: čiebējs nuočiebj, kuo tik var aizdabūt Sassm.

Avots: ME I, 416

čiebene

‡ cìebene ² PV.,

1) "eine piepende Stimme";

2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".

Avots: EH I, 292

čiebīgs

‡ čiebîgs PV., oft jammernd; viel feilschend.

Avots: EH I, 292

čiebināt

‡ čiebinât PV. "piepen machen": č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 292

čiebt

I čiêbt ^2, -bju, -bu, greifen, stehlen Sassm.

Avots: ME I, 416

čiebt

II čiebt: cāļi čiebj Ramkau. kurmis čìebj AP.

Avots: EH I, 292

čiebt

II čiêbt ² [Bl.] od. čiept, -bju, -pju, -bu, -pu, piepen, zwitschern, wimmern: kuo tie mūsu cāļi čiebj oder čiepj? putniņi pēc barības čiepj MWM. III, 317. Vgl. ciebt.

Avots: ME I, 416, 417

čiebulīgs

‡ čiebulîgs PV., = ‡ čiebîgs.

Avots: EH I, 292

čiebulis

čiebulis,

1): ein viel piependes Keuchel oder Kind
PV. (mit ìe ² ).

Avots: EH I, 292

čiebulis

[čiebulis Lub., Fest.,

1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;

2) einer, der feilscht.]

Avots: ME I, 417

čiebuļot

‡ čiebuļuôt PV., = ‡ čiebaļât.

Avots: EH I, 293

čiečināt

čiečinât, piepen, wimmern: i zīlīte nedziedāja, čiečināt čiečināja BW. 11973.

Avots: ME I, 417

čiedīt

‡ čiẽdît Dunika, gern haben, mögen, lieben: č. kādu ēdienu. Aus žem. čiẽdyti dass.

Avots: EH I, 293

čiegāt

čiegât, -āju, -uôt, (ein Huhn) treten (vom Hahn) Bers., Lasd., Laud., Fest., Lub.

Avots: ME I, 417

čiegot

[čieguôt, an den Haaren zupfen Lub., Fest.]

Avots: ME I, 417

čiekot

čiekuôt, (ein Huhn) treten: gailis čiekuo vistu Bers. Refl. -tiês, rasen, sich balgen.

Avots: ME I, 417

čiekšt

čiekšt "?": viņš rūcis, čiekšis un kvakšinājis kâ teter,i Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 417

čieksta

[čieksta, eine Spalte in der Wand Bers.]

Avots: ME I, 417

čiekste

I čiekste (unter čiekstene II), ‡

2) wer immer unzufrieden ist und viet zu jammern pflegt
AP. (mit iê ² ).

Avots: EH I, 293

čiekste

‡ II čiekste "lange im Wasser oder in der Erde gelegenes Holz; altes Lagerholz" P. Allunan.

Avots: EH I, 293

čiekstene

I čiêkstene: auch Bers., Prl., Saikava, Skaista, Warkl.; eine Spalte, eine enge Stelle Skaista.

Avots: EH I, 293

čiekstene

I čiêkstene [Kl.], Lub., Fest., Fehteln, čiekstere Erlaa, eine Spalte in der Wand: kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds Etn. II, 135. sukā, māte, man galviņu, bāz matiņus čiekstenē BW. 2984. lai tev cāļa veselība, zvirbuļa mūžs, čiekstenē ielīst un tur gala nedabūt Etn. II, 43. nauda bij paglabāta čiekstenē aiz skapja Lib.

Avots: ME I, 417

čiekstene

II čiekstene, auch čiekste Ramkau, ein mageres, kränkliches Frauenzimmer Sels.: izdēdējusi kâ čiekstene Kaul.

Avots: ME I, 417

čiekstene

‡ III čiekstene "?": ar de̦gunu tē̦va raudu, ar acīm - māmuliņas; jau tā sava mīļa drauga ar visām čiekstenēm BW. 26743, 1.

Avots: EH I, 293

čiekstiņš

I čiekstiņš "?": č. beidzās A. v. J. 1891, S. 1182.

Avots: ME I, 417

čiekstiņš

[II čiekstiņš, ein magerer, kränklicher Mensch Bers.]

Avots: ME I, 417

čiekstiņš

[III čiẽkstiņš, ein verirrtes Keuchel Daiben, AP.]

Avots: ME I, 417

čiekurains

čiekurains, = ciekurains.

Avots: ME I, 417

čiekuris

‡ čiekuris Janš. Dzimtene II, 35, gen. plur. čiekurīšu BW. 28876, 1, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

čiekurs

čiẽkurs: auch Strasden, (> čiẽkars) Rojen n. FBR. XIII, 73, čiẽkurs Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 293

čiekurs

čiekurs [Salis, AP.], = ciekurs.

Avots: ME I, 417

čiekurzis

‡ čiẽkur̃znis AP., = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

čiekurzis

čìekurzis ² : auch Erlaa n. FBR. XI, 15.

Avots: EH I, 293

čiekurzis

[čĩekurzis ² Kl., = ciẽkurzis.]

Avots: ME I, 417

čiepa

čiẽpa, der Schopf: ņemšu tevi aiz čiepas.

Avots: ME I, 417

čiepiņš

‡ čiêpiņš ² Wainsel n. FBR. XIV, 86 "?".

Avots: EH I, 293

čiepšāt

‡ čiepšât "piepen (wie Keuchel)" Bartau.

Avots: EH I, 293

čiepstēt

čiepstêt: auch (mit iẽ ) Dunika, (mit iê ² ) Kal., OB. (= pīkstêt), Salis (von Keucheln), (mit ìe ² ) Linden in Kurf.

Avots: EH I, 293

čiepstēt

čiepstêt, -u, -ēju, piepen, zwitschern: bē̦rns gul čiepstē̦dams kâ putniņš Aps. V, 32. zvirbuļi čiepstēja pa sē̦tām. mazie putni čiepst Etn. II, 51, A. XX, 952, XVI, 402, Apsk. I, 194, R. Sk. II, 47. [Vgl. ciepstêt.]

Avots: ME I, 417

čiepstīgs

‡ čiepstîgs PV., = ‡ čiebîgs.

Avots: EH I, 293

čiepstināt

‡ čiepstinât, piepen machen PV.: č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 293

čiepstulis

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

čiept

čìept C., čiêpt ² Kand., [Līn., Mitau], -pju, -pu, stibitzen, stehlen: kur šī runa čiepta? [Vgl. ciept 2].

Avots: ME I, 417

čiept

I čiept: auch (mit iê ² ) AP., Frauenb., Salis, Ubbenorm, (mit iẽ) Dunika, OB., (mit ìe ² ) Warkl.

Avots: EH I, 293

čiept

II čiept (unter čiebt II): auch Saikava (mit ìe ² ), (mit iê ² ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 293

čiept

‡ III čiept "?": vīriņam bikses čiepu (= vērpju?) Pas. X, 507 (aus NB.).

Avots: EH I, 293

čiga

‡ čiga, das Füllen (in der Kindersprache) Dond.: mazs č. staigā pa apluoku. jāaizne̦s čigai zâles kušķis.

Avots: EH I, 290

čiga

čiga, čigu! Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čiga, čiga ragaviņas nuo kalniņa lejiņā BW. 12209. čigu, čagu man kurpītes 16985.

Avots: ME I, 412

čigainene

‡ čigaînene ² Strasden. die Zigeunerin.

Avots: EH I, 290

čigainis

čigainis (unter čigãns): auch Schlehk n. FBR. VII, 37, Strasden, BW. 20271; 20280, 12 var.

Avots: EH I, 290

čigaiņlapa

‡ *čigaiņlapa (gesproch.: čigiņlap) Popen, plantago maior.

Avots: EH I, 290

čigāne

čigãne (unter čigãns): čigānēm mutes duot BW. 20511 var. dūli me̦lna kâ čigane 20190.

Avots: EH I, 290

čigānēns

čigãnē̦ns, ein kleiner, junger Zigeuner.

Avots: ME I, 412

čiganēties

‡ čiganêtiês Strasden, sich von jem. etwas erbitten.

Avots: EH I, 290

čiganīca

‡ čiganîca Baltinow n. FBR. XI, 125, die Zigeunerin.

Avots: EH I, 290

čigānīca

čigānīca (unter čigãns): auch (mit à ² und î) Borchow n. FBR. XIII, 21, Oknist.

Avots: EH I, 290

čigānis

‡ čigànis ² Oknist, Demin. čiganītis BW. 23499 (aus Gold.), der Zigeuner.

Avots: EH I, 290

čigāniski

‡ čigãniski Orellen, nach Zigeunerart: č (in ein Dreieck gefaltet) lakatu siet.

Avots: EH I, 290

čigānīte

čigānīce (unter čigãns): auch (mit à ² und ì ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 290

čigānoties

‡ čigânuôtiês ² Frauenb., bitten, fordern, aufdringlich sein, sich steifen.

Avots: EH I, 290

čigans

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290

čigans

‡ II čigans Kaltenbr. "= čuguns".

Avots: EH I, 290

čigāns

čigãns: mit â ² Dunika. Frauenb; = budēlis I 2 Saikava, Sonnaxt; čigānu vējš Frauenb. "der Nordwind".

Avots: EH I, 290

čigāns

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

čigne

čigne, der Klumpen: princese sarauta čignē LP. VI, 735.

Avots: ME I, 412

čignīties

čignîtiês, sich abmühen: katrs pa savām mājām čignījas Stelp.

Avots: ME I, 412

čigrigās

čigrigās nest, auf dem Rücken tragen: tēt, nes mani čigrigās Dond.

Avots: ME I, 412

čigriņš

čigriņš, ein kleiner, länglicher Heuschober: pamiklu sienu kr,auj čigriņuos Dond.

Avots: ME I, 412

čigris

čigris "?": puika saliecies čigrī (" kâ kamuolā, luokā") Gränzhof. [diegs sameties čigrī, habe sich verschlungen Siliņ.]

Avots: ME I, 412

čigums

čigums: "jumta kakts" A.-Schwanb.; "salmu jumta augšējā galuotne (stūris)" Lemsal.

Avots: EH I, 290

čigums

čigums,

1) der an dem Giebelende des Hauses zwischen den äussersten Sparren und den darauf liegenden Lubben befindliche offene Zwischenraum, durch welchen der Rauch aus dem schornsteinlosen Hause hinausziehen konnte
Salis n. Biel.;

2) der First des Hauses
Hr. n. U., [Ronneb., Smilt.]; vgl. čugums, Dachfirst.

Avots: ME I, 412

čiguris

I čiguris "?": tu, gailīt, čigurīt (Var.: ķigurīt, ķikurīt!) BW. 25028, 2 var. [aus Sinolen]; ein čigurs Mar. n. RKr. XVII, 131.

Avots: ME I, 412

čiguris

[II čiguris Ruj. "ein hoher, rundlicher Hügel".]

Avots: ME I, 412

čiguris

[III čiguris, die Zichorie A. - Schwanb.]

Avots: ME I, 412

čiguzis

čiguzis, der Haussperling, Spatz RKr. VIII, 90. Vgl. ciguzis.

Avots: ME I, 412

čika

čika, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čika, čika (var.: čiga, čiga; čigu, čigu; čīku, čīku od. ķiku, ķiku) kamaniņas, ve̦cuo vežu purviņā BW. 31510, 2.

Avots: ME I, 412

čikaliņa

[čikaliņa Serbigal, eine unzarte Benennung von Mädchen und Frauen.]

Avots: ME I, 412

čikāt

čikât

2): zirgs čikā galvu, lai atsvabinātuos nuo dunduriem Wessen.

Avots: EH I, 290

čikāt

čikât, -āju,

1) stochern
Smilt., Bers.: čikā, lai zivs bē̦g Mar. n. RKr. XV, 110;

[2) "schütteln; mehrfach heben"
Wessen]. - Vgl. auch čīkâties.

Avots: ME I, 412

čiknīt

‡ čiknît, -īju Saikava, mühsam heben: č. akmeni ratuos.

Avots: EH I, 290

čiknīties

čiknîtiês: auch Erlaa, Linden (in Livl.), Saikava.

Avots: EH I, 290

čiknīties

[čiknīties C., = stīvēties, sich steifen]: par lielu čiknīšanuos dabūjusi viņam iegrūst brandvīnu.

Avots: ME I, 412

čikrigās

‡ čikrigās Dond., = kukaragâs: č. nest. č ņemt.

Avots: EH I, 290

čiks

čiks! Interj., tick! pulkstenis iet čiks, čiks.

Avots: ME I, 412

čikslis

čikslis U., = der Schenkel. [Vielleicht aus cisklis; vgl. ciska und činkslis.]

Avots: ME I, 412

čiksta

čiksta, čiksts, = ciksta, ciksts.

Avots: ME I, 412

čikste

[I čikste U., ein Knüppel; vgl. cirkste, ciksta.]

Avots: ME I, 412

čikste

II čikste, Wiesenrispengras Dr.

Avots: ME I, 412

čikste

‡ III čikste Iw, "eine Sumpfwiese".

Avots: EH I, 290

čikstelis

čikstelis, eine Schürstange, Ofenkrücke Adsel, [Oppek., Mar., N. - Laitzen, Burtn.]: ņem, māmiņa, čikstelīti BW. 20565 var.

Avots: ME I, 412

čikstere

čikstere, ein Teil des Spinnrades; "vērpjamā ratiņa ruociņa nuo paminas uz riteni" Katzd.

Avots: ME I, 412

čikstēt

čikstêt, čikšêt, -u, -ēju,

1) ticken:
pulkstenis čikst Kand., U.;

2) piepen:
cāļi čikst Etn. I, 7. Vgl. cikstêt 2.

Avots: ME I, 412

čikstēt

I čikstêt, ‡

3) stöhnen
Stender Deutsch.-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 290

čikstēt

‡ II čikstêt, stochern Stom.

Avots: EH I, 290

čikstiens

‡ čikstiens, = cikstiens (?): straignainā metā, kur ceļš gāja pa ... čikstieniem vien Janš. Mežv. ļ. Il, 252.

Avots: EH I, 290

čikstiklis

čikstiklis,

[1) ein Gegenstand zum Stossen
od. Stochern AP.];

2) eine Schürstange, Ofenkrücke
Mar. n. RKr. XV, 110, [Stomersee, Oppek., A. - Schwanb.].

Avots: ME I, 412

čikstināt

‡ čikstinât Linden (in Kurl.), durch Nagen ein gewisses Geräusch verursachen: sienās ķirpis čikstina visu nakti.

Avots: EH I, 290

čikstis

‡ čikstis Frauenb., die Taschenuhr (eigentlich: der Tickende).

Avots: EH I, 290

čikstīt

čikstît, -u, -īju, tr., schüren: kâ pagali čiksta, biksta BW. 12964, Mar. n. RKr. XV, 110. Vgl. cikstīt.

Avots: ME I, 412

čiksts

čiksts, = ciksts.

Avots: ME I, 413

čiksts

‡ II čiksts Pussen, eine seichte, verwachsene Stelle im Flussbett, die man als Furt benutzt.

Avots: EH I, 290

čiku

čiku, Interj. (mit ne) in Verbindung mit grabu, mäuschenstill, umbemerkt: viņš apsedzās, ka ne čiku ne grabu LP. VII, 198.

Avots: ME I, 413

čikums

‡ čikums Lemsal "salmu jumta augšējā galuotne".

Avots: EH I, 290

čikurigū

čikurigũ BW. 6744, Interj. zur Bezeichnung des Hahnenkrähens.

Avots: ME I, 413

čikuris

‡ *čikuris, in der Verbind. uzvilkt lampu čikurī Pernigel, eine Lampe hoch zur Decke emporziehen.

Avots: EH I, 290

čilināt

‡ čilinât Salis, Schallverbum, das die Laute eines Feldhuhns bezeichnet.

Avots: EH I, 290

čilka

čilka! Interj., s. čalk.

Avots: ME I, 413

čilkstēt

čil˜kstêt [Salis, Ruj.], -u, -ēju, intr., lärmen, tönen, zwitschern: mazi putniņī čilkst Trik.; pulksteņi čilkst Ruj.

Avots: ME I, 413

čilksts

čilksts, ‡

3) "ein kleiner Mensch mit einer feinen, schritten Stimme"
Druw.

Avots: EH I, 290

čilksts

čilksts,

1) ein kleiner, grauer Vogel;

2) ein kleiner, hagerer Mensch
Trik.

Avots: ME I, 413

čilu

čilu! Interj., s. čalu.

Avots: ME I, 413

čima

[I čima, ein kühner, mutiger Mensch Wid.]

Avots: ME I, 413

čima

[II čima "ein Haarbüschel: ņem nu aiz čimas! Bers.; dazu auch ein Verbum: viņu vajaga čimât (an den Haaren reissen?).]

Avots: ME I, 413

čimbaks

čimbaks, das Bein: ielaidu ar sprungulu guovij pa čimbakiem Grünw.

Avots: ME I, 413

čimpa

čimpa, comm. "wohl: einer, der heult und weint" U.

Avots: ME I, 413

čimpāt

čimpât, -āju, intr., weinen (von Kindern) Neik. n. U.

Avots: ME I, 413

čimpuļi

čimpuļi, čumpuļi, im Infl. n. Biel. H. 28, = atstabi.

Avots: ME I, 413

čimslas

[čimslas, die Überbleibsel, der Abfall Wid.; wohl zu cimslas, Sehnen.]

Avots: ME I, 413

čimslis

čimslis, Sehne am Hinterbeine, Achillessehne, der Schenkel; vgl. cimslis.

Avots: ME I, 413

čimstalas

‡ čimstalas Sonnaxt "Überbleibsel beim Schmelzen von Fett".

Avots: EH I, 290

čimurains

čimurains, hümpelig: pļava čimuraina.

Avots: ME I, 413

čimurs

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413

čiņ

čiņ! Interj., zur Bezeichnung eines klingenden Geräusches: čiņ, čiņ, pum, pum (Var.: čum, čum, bim, bim), priekšnieka sieva BW. 15664.

Kļūdu labojums:
priekšnieka = precinieka

Avots: ME I, 413, 414

činčēt

činčêt, -ēju, intr., klirren, klingen: činčēja pieši nuole̦cuot BW. 12274.

Avots: ME I, 413

činčināt

činčinât, klingen, klingeln, das Geräusch činč hervorrufen: kas iemauktus činčināja BW. 5133. atslēdziņas činčināt BW. 23177, 1. muiža jau činčina pusdienā.

Avots: ME I, 413

činčināt

‡ II činčinât N.-Peb., unbeholfen (z. B. mit einem schwachen Pferd) sich vorwärtsbewegen.

Avots: EH I, 290

čingari

‡ čingari (wo?) "Grieben".

Avots: EH I, 290

čingars

‡ čin̂gars ² Lemsal "ein Stück zähen Fleisches nebst dem Gelenk".

Avots: EH I, 290

čingāt

I čiñgât ‡

2) von jem. etwas bitten
Salis: tu jau tik labi māki č.

Avots: EH I, 290

čingāt

[I čiñgât C., Ruj., weinen.]

Avots: ME I, 413

čingāt

II čiñgât(iês): auch Nötk.

Avots: EH I, 290

čingāt

II čingât Smilt., etwas Anstrengendes tun (ziehen, reissen, heben): diezgan bija kuo čingāt. [čiñgâtiês Drsth., schwer arbeiten.]

Avots: ME I, 413

čingāties

II čiñgât(iês): auch Nötk.

Avots: EH I, 290

čingot

‡ činguôt "bei schlechter Laune sein" Setzen (?).

Avots: EH I, 290

čingulis

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene; ‡

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn ² ).

Avots: EH I, 290

čingulis

čiñgulis [Essern], čingalis LKVv., Knochenende vom Hintervierte Biel. n. U.; die Keule, das Knie od. Gelenkstück von einem Schwein Etn. II, 17. [Vgl. cingulis 2.]

Avots: ME I, 413

čingurs

‡ čiñgurs AP., ein Hümpel: par purva činguriņu BW. 9808, 6 var.

Avots: EH I, 290

činīt

činît,

1): ziehen
PV.

Avots: EH I, 290

činīt

činît,

1) zu Tage fördern (aus der Tiefe)
Peb. n. U.; herausziehen [Drsth.], Ober-Kurl. n. U.;

2) herunterdrücken
Kurl. n. U.

Avots: ME I, 413

činka

I čiñka, comm., jem., der feilscht Sassm., mit Bitten belästigt, in jem. dringt: kuo nu darīt ar tādām činkām? LP. VI, 342. ak tavu činku, kur tu ilgi laiku vilcini II, 13.

Avots: ME I, 413

činka

II činka, ein kleiner Hümpel Druw. n. Etn. II, 161: citi putni savus bē̦rnus činkiņās perināja BW. 2128. pļava vienās činkās Stelp.; in dieser Bedeutung bei Vīt. 88 auch ein Demin. činkiņš. [Wohl eine Deminunutivbildung (vgl. utka) zu cinis; vgl. cinkulis.]

Avots: ME I, 413

činka

III činka: "gurns, stilbs" (mit iñ) AP.; činkas "stilbu kauli zem ceļu luocītavas" N.-Peb.

Avots: EH I, 290

činka

III činka, ein Schinken mit dem Knochen daran Stelp.; [vgl. cinca und cinksla].

Avots: ME I, 413

činka

IV činka, ein Haarbüschel Bewersh., Stockm., Altenw.: parauju viņam aiz činkām Latv.

Avots: ME I, 413

činkains

‡ činkains Druw., reich an kleinen Hümpeln.

Avots: EH I, 290

činkaliņa

‡ činkaliņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem daiļas sievas: man bij tāda č: BW. 27264 var.

Avots: EH I, 290

činkāt

‡ činkât Wessen "am Schopf fassend schütteln".

Avots: EH I, 290

činkāties

‡ čiñkâtiês Dond. "kaulēties": ar žīdiem daudz jāčinkājas.

Avots: EH I, 290

činklis

čiñklis, der Schweineschinken Grünh.; [vgl. činka 3].

Avots: ME I, 413

činkoties

čiñkuôtiês [Wandsen], -âtiês, -ājuos, Sassm., feilschen, mit Bitten, Fragen jem. quälen, bestürmen, sich aufdrängen: kuo tu te tik ilgi pa velti činkuojies.

Avots: ME I, 413

činksla

[činksla Bers., = cinksla.]

Avots: ME I, 413

činkslis

čiñkslis: auch BW. piel. ² 19186,3, Brucken: tai (= ķēvei) ar vē̦zdu pa činkšļiem dauzīdams Mekons Mellā gram. I, 55. čigāns zuog cūkas činksli A. Brigadere Skarbos vējos 224. činksls ("kustuonim tas, kas cilvē̦kam celis") ir pakaļkājām Salis.

Avots: EH I, 291

činkslis

čiñkslis [Essern, Bers., Wilzen, Neuermühlen, Gr. - Sessau, Mitau, Bauske, Tuck.], = cinkslis. [In Salis Pl. čiñksli"ikri".]

Avots: ME I, 413

činkste

‡ čiñkste NB., comm., wer zu feilschen pflegt.

Avots: EH I, 291

činkstēt

činkstêt

1): buteles plīstuot činkst Wessen;

2): auch Bartau, NB.;

3): auch Druw., (mit iñ) Seyershof ("žē̦luoties"), (mit in̂ ) Nötk.: kuo činksti? Pas. X, 1-15. ‡ Refl. -tiês (mit iñ ) Dunika, = činkstêt 2.

Avots: EH I, 291

činkstēt

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

činkstināt

čiñkstinât, ‡ Refl. -tiês Frauenb., weinend um etwas bitten.

Avots: EH I, 291

činkstināt

čiñkstinât, klingen od. klirren machen: č. sīku naudu kabatā Degl.

Avots: ME I, 413

činkstis

čiñkstis,

1) etwas Klingendes, der Schmatz:
vienu činksti uz lūpām MWM. X, 590;

2) [auch činkšķis Wid.], wer flennt, piept, feilscht, mit Fragen und Bitten belästigt
Etn. I, 138, Blieden, Naud.;

3) ein junges Gänschen, das dadernd umhergeht
Kav.

Avots: ME I, 413

činksts

‡ čin̂ksts PV., = činkstis 2.

Avots: EH I, 291

činkstulis

‡ čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291

činkulains

[činkulains, uneben, voll Klumpen Nurtn.]

Avots: ME I, 413

činkulis

I činkulis "?": bārzdas č. Latv.

Avots: ME I, 413

činkulis

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413

činkulis

[III čiñkulis N. - Peb., Lös. "ein Erdkloss"; in Druw. ein Hümpel. Vgl. cinkurs.]

Avots: ME I, 413

činkulis

[IV čiñkulis Jürgensburg, Schujen, Ekau "luopa ciska", also = čingulis.]

Avots: ME I, 413

činkurains

čìnkurains ^2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.

Avots: ME I, 413

činkurs

čìnkurs ² ,

1): ein mit Gras bewachsener Hümpel
Heidenfeld, Sonnaxt: čakārņi, čirskuri BW. 1513.

Avots: EH I, 291

činkurs

čìnkurs ² [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

čipa

čipa! Interj., s. čapa.

Avots: ME I, 414

čipars

čipars, ein Hampelmann: čipari (Var.: ķipari) dancuoja raibām biksēm BW. I, S. 905, Nr. 2188 [aus Blieden].

Avots: ME I, 414

čipas

čĩpas U., = cīpsteles.

Avots: ME I, 416

čipata

čipata,

1): auch Frauenb;

2): auch Puhren, Remten.

Avots: EH I, 291

čipata

čipata,

1) ein Weniges, ein Bischen, Krümchen
(Kursiten), Stückchen: maizes, sniega, zemes č.;

2) Pl., Überbleibsel von gekochtem Fett
Ahs., Tals.

Avots: ME I, 414

čipats

‡ čipats Dond., = čipata 1: nav miltu (tabakas) ne čipata (oder ein nom. s. ?).

Avots: EH I, 291

čipirksnis

čipirksnis: auch (mit ìr ² ) Auleja.

Avots: EH I, 291

čipirksnis

čipir̂ksnis ^2, ein wenig; so viel, wie man mit den Fingerspitzen fassen kann: cik tad viņš tur paņēma: vienu čipirksni Līniņ Wain.

Avots: ME I, 414

čipot

čipuôt, trippeln: tâ čipuoja dē̦lu māte BW. 23568, 8. [vgl. cipuot, cipât.]

Kļūdu labojums:
23568,8 = 23568,9 var.

Avots: ME I, 414

čipslains

čipslains "?": (anīss) ir stāds ar čipslainu saknīti Konv. ¹ 81; [vgl. čīpslains und cìpsla].

Avots: ME I, 414

čipslas

čipslas, Nachbleibsel von gekochtem Fett Ramkau. [Vgl. cipsla und cīpslas.]

Avots: ME I, 414

čipslis

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414

čipsnas

[čipsnas, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett Dond.; vgl. čipslas.]

Avots: ME I, 414

čipsnis

‡ čipsnis Frauenb., = čipirksnis, šķipsnis.

Avots: EH I, 291

čipste

čipste, auch čipsts, der Wiesenpieper (anthus pratensis) U., RKr. VIII, 92.

Avots: ME I, 414

čipste

‡ II čipste Warkl. "šķipsna".

Avots: EH I, 291

čipsteles

[čipsteles, die Nachbleibsel, der Abfall Wid.; vgl. cīpsteles.]

Avots: ME I, 414

čipstēt

čipstêt,

1): cāļi sāk č., kad vēl ir uolā (citādi tie čiepst) Linden in Kurt.

Avots: EH I, 291

čipstēt

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414

čipstiņš

čipstiņš, die Wiesenlerche (anthus pratensis L.) Sassm. [Vgl. cipstiņš.]

Avots: ME I, 414

čipstīte

‡ čipstīte Siuxt, ein gewisser Vogel; vgl. čipste I.

Avots: EH I, 291

čipt

[čipt, sein, sich befinden [?]: nečipst, ist nicht Wid.; vgl. čipstêt 2.]

Avots: ME I, 414

čipt

čipt! Interj.: ne čipt, ne čapt nuo viņa nedzirdēja, man hörte von ihm kein Sterbenswörtchen Dünsb. n. U.

Avots: ME I, 414

čipu

čipu, Interj., s. čapu.

Avots: ME I, 414

čipuļi

čipuļi, s. čiburi.

Avots: ME I, 414

čir

čir! čira! čiri! Interj. zur Bezeichnung des Schwatzens, s. čara; auch vom Gezwitscherder Vögel: mazs putniņš iečirkstas čiri, čiri R. Sk. II, 99.

Avots: ME I, 414

čira čura

čira čura, Interj. zur Bezeichnung des schmirgelnden Geräusches beim Braten BW. 26102, 1.

Avots: ME I, 414

čiragata

I čir̃gata (unter čirgailis): auch Brucken, Gotthardsberg, dürg., Schwitten, Sermus, Stum.

Avots: EH I, 291

čiras

čiras, das Gezwitscher: putni čiras nemitīgas jautrā vainadziņā saista Plūd.

Avots: ME I, 414

čirgailis

čirgailis: auch (mit ìr ² und aî ) KatrE. und Ogershof.

Avots: EH I, 291

čirgailis

čirgailis LP. VI, 829 [aus Erlaa], A. VIII, 1, 146, čir̃gālis [Peb.], čir̃gata [Stuhrhof, Zirsten, Schujen, Roop, Fest., Arrasch, Peb., Morizberg], die Eidechse Etn. I, 104. [Anderswo: šķir̃gata od. ķirzate.]

Avots: ME I, 414

čirgata

[čirgata "Krolle (im Garn)": dzijas vērpjuot saraujas čirgatās.]

Avots: ME I, 414

čirgatēns

čirgatē̦ns, ein Eidechsenkind Etn. IV, 12 [aus Stürzenhof].

Avots: ME I, 414

čirināt

čirinât, zwitschern: bezdelīga čirina Erlaa. [Vgl. čir.]

Avots: ME I, 414

čirka

I čirka! čirks! čirku! Interj. zur Bezeichnung des mit dem Melken verbundenen Geräusches, Lautes: guovis slaucu čirka [Var.: čirku] čirks BW. 10444.

Avots: ME I, 414

čirka

II čir̃ka: "cirta" AP.; eine Krolle im Garn Ramkau.

Avots: EH I, 291

čirka

II čir̃ka Smilt., čir̂ka Mar., eine Locke des Haares und der Wolle U.; čirkas vērpt, so drall spinnen, dass alles ineinander geht L. Vgl. cirka 1.

Avots: ME I, 414

čirkains

čirkains: auch Serbigal n. FBR. IV, 52.

Avots: EH I, 291

čirkains

čir̃kains, lockig Smilt.: č. galva Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 414

čirkala

čirkala: nuoslauca ve̦se̦lu čir̂kalu ² zemē Seyershof. - 2 durch II zu ersetzen.

Avots: EH I, 291

čirkala

[čirkala Fest., = čērkstele 2.]

Avots: ME I, 414

čirkas

čirkas, ein zusammengeraffter Klumpen L.

Avots: ME I, 414

čirkāt

‡ I čir̃kât AP., (das Haar) locken.

Avots: EH I, 291

čirkāt

‡ II čir̃kât zēveles Dunika, Zündhölzchen streichend entzünden.

Avots: EH I, 291

čirkata

‡ cìrkata ² PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

čirkāties

čir̃kâtiês: auch Ramkau.

Avots: EH I, 291

čirkāties

čir̃kâtiês [C.], sich zusammenkrollen Smilt. n. U.

Avots: ME I, 414

čirkiņa

‡ čìrkiņa ² PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

čirkināt

‡ čirkinât PV. "čirkatām slaukt (guovi)"

Avots: EH I, 291

čirks

čir̃ks! Interj. zur Bezeichnung des schmirgelnden Geräusches, das entsteht, wenn Fett ins Feuer gegossen wird: tauki te̦k ugunī čirks Etn. II, 12. Auch als Nachahmung des Schwalbengesangs.

Avots: ME I, 414

čirkšēt

‡ čir̃kšêt Salis, = čir̃kstêt I 2: pa zvirgzdiem ejuot vai drēbi plēšuot čirkš.

Avots: EH I, 291

čirkšināt

‡ čir̃kšinât Salis "čir̃kstêt I".

Avots: EH I, 291

čirkšķis

‡ čir̃kšķis Ahs., der Buchfink (fringilla caelebs): kad č. bļauj "čirks, čirks", tad būs auksts laiks.

Avots: EH I, 291

čirkstains

čirkstains, verwühlt, kraus, lockig Konv. ² 3637. [Vgl. cir̃kste 5.]

Avots: ME I, 414

čirkstala

‡ cìrkstala ² PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

čirkstans

‡ čir̃kstans Salis. = čirkstains.

Avots: EH I, 291

čirkstas

‡ čìrkstas ² Auleja, das Geräusch beim Braten von Fleisch oder beim Nagen eines harten Gegenstandes.

Avots: EH I, 291

čirkste

‡ čir̂kse ² Seyershof, die Spitzmaus.

Avots: EH I, 291

čirkste

[I čìrkste ² Lis.: piena čirkste, ein Milchstrahl (beim Melken)].

Avots: ME I, 414

čirkste

II čirkste: auch (mit ir̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 291

čirkste

II čirkste Ruj. n. U., für dzirkste Gliederschmerz, Gicht; [vgl. cirkste 2].

Avots: ME I, 414

čirksteļains

čirksteļains Druva I, 725, = čirkstains.

Avots: ME I, 414

čirkstele

‡ čirkstele Meiran, PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

čirkstelis

‡ *čirkstelis ² (?) Warkl., eine heisere, kreischende Stimme. Oder mit -ēr- zu lesen?

Avots: EH I, 291

čirkstēt

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

čirkstēt

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

čirkstēt

[II čirkstēt L. "drallen"; vgl. cirkste 5.]

Avots: ME I, 414

čirkstiens

[čir̂kstiens Selb., Kreuzb., čir̂kstiens ² Ruj., ein Milchstrahl beim Melken.]

Avots: ME I, 415

čirkstināt

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

čirkstināt

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ ² ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291

čirkstināt

‡ II čir̃kstinât sich in Krollen zusammendrehen machen Salis: č. dziju.

Avots: EH I, 291

čirkstine

‡ čìrkstine ² Warkl., eine Ritze (in der Wand).

Avots: EH I, 291

čirkstis

čìrkstis, das Gezwitscher Karls.

Avots: ME I, 415

čirkstīt

čirkstît, für dzirkstît, Funken sprühen Adsel.

Avots: ME I, 415

čirkstoņa

čir̃kstuoņa, čirpstuoņa, anhaltendes lautes Gezwitscher, Geknister: viņš klausījās sniega čirkstuoņā A. XIV, 10.

Avots: ME I, 415

čirksts

‡ čir̃ksts (Stammform ?) Salis, eine Krolle: dzija same̦tas čirkstas. guovīm visa spalva vienas čirkstas.

Avots: EH I, 291

čirkstuns

‡ čir̂kstuns Zvirgzdine, ein gewisses Gartenunkraut.

Avots: EH I, 291

cirkuči

‡ I cirkuči BielU. Jāsmuiža, Preiļi, Welonen, Zvirgzdine, Kieferzapfen.

Avots: EH I, 273

cirkuči

‡ II cirkuči "Fettgrieben (dradži)" Sessau.

Avots: EH I, 273

čirkulis

[čir̂kulis ² Nigr., ein verkommenes, nicht gut fressendes Ferkel.]

Avots: ME I, 415

čirpstēt

čirpstêt, -u, -ēju, intr., zwitschern: putni čirpst, svilpuo, spiedz Svešais. Vgl. cirpstêt.

Avots: ME I, 415

čirpstīgs

‡ čirpstîgs, zirpend: (circeņu) čirpstīgā dziesma Janš. Mežv. ļ. I, 353.

Avots: EH I, 291

čirpstināt

čirpstinât, s. čirkstinât.

Avots: ME I, 415

čirpt

‡ *čir̃pt, erschlossen aus ‡ apčir̃pt.

Avots: EH I, 291

čirpuļi

[čirpuļi, Nachbleibsel von gekochtem Fett Wid.; vgl. cirpuļi.]

Avots: ME I, 415

čirstaklis

čirstaklis,

1) Schnepper zum Aderlassen
Mag. XIII, 2, 40;

2) čir̃staklis, die am Kopfende nach oben verlängerten Füsse eines Bettes, die oben durch eine zum Aufhängen von Kleidern dienende Stange verbunden sind Stuhrhof.]

Avots: ME I, 415

čirzgalis

‡ čìrzgalis ² Sonnaxt, die Eidechse.

Avots: EH I, 291

čisiņš

čusiņš, die Schlange Trik.

Avots: ME I, 423

čiskas

‡ čiskas (mit ostle. č aus ķ?), ausgenommenes Fischeingeweide Stom.

Avots: EH I, 291

čišķele

‡ čišķele Frauenb., verächtliches Demin. zu ciska.

Avots: EH I, 291

čisnīt

čisnît, -nu, -nīju Druw., gut bewirten; [vielleicht ein Mischprodukt von čistît (aus aruss. *чьстити) und cienît].

Avots: ME I, 415

čiukšēt

čiukšêt (unter čiukstêt): cālis čiûkš ² uolā Salis.

Avots: EH I, 291

čiukstēt

čiukstêt

1): cāļi čiûkst ² (piepen)
Seyershof, Siuxt; ‡

2) "?": veči nuo mājām pruom; čiukst pa Vidzemi A. Brigadere Daugava 1928, S. 315.

Avots: EH I, 291

čiukstēt

čiukstêt, čiustêt U., čiušķêt, čiûkšêt ² [Līn.], -u, -ēju, intr., zwitschern, dadern: mazi putniņi čiukst.

Avots: ME I, 415

čiv

čiv! čiva! čivi! schallnachahmende Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Gesanges der Vögel: putniņš dzied čiv, čiv. čivi, čivi čivulītis Poruk. Vgl. čava 1.

Avots: ME I, 415

čiva

čiva, jemand, der wie ein Vogel zu zwitschern pflegt: čivai nei sāku nei gala Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 415

čivarēt

čivarêt, -ēju, [auch čiverêt], zwitschern: bezdelīga čivarē Rīg. Av.

Avots: ME I, 415

čivināt

čivinât, auch čivât BW. 12972, zwitschern, piepen: mazi putni (bezdelīga, strazds, zīle) čivina. Sprw.: čivina kâ strazds purvā. Auch von Menschen und Bäumen: meitene čivina kâ bezdelīga. vītuoliņi čivināja BW. 2827.

Avots: ME I, 415

čivinēt

‡ čivinêt Strods Par. vōrdn. 66, = čivinât (?).

Avots: EH I, 291

čivulis

‡ čivulis "= čivulītis" PV.; "kas čivina (putns, bē̦rns)" PV.

Avots: EH I, 291

čivulītis

čivulītis,

1) [" jem. mit einer feinen Stimme"
Ekau: čivi, čivi čivulītis Stari II, 179;

2) "der Liebling"
Ekau; in Ruj., Schujen, AP., Posendorf, Kand., Neuenb. u. a. sei č. ein Vogel, der čivina].

Avots: ME I, 415

čivuļot

čivuļuôt, zwitschern: putni čivuļuo Druva II, 429.

Avots: ME I, 415

čiža

čiža, Interj. zur Bezeichnung des Fehrens: čiža, čiža (Var: čižu, čižu od. čuža, čuža). viža, viža metenīša vakarā BW. 32231 var.

Avots: ME I, 415

čižināt

‡ čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291

čizna

‡ čizna Meiran, tanacetum vulgare.

Avots: EH I, 291

čočiņa

‡ čuõčĩna Trik. "eine unreinliche Alte, der die Arbelt nicht vonstatten geht".

Avots: EH I, 299

čočis

I čuõčis: čuočīšus (Körbchen) ... nuopīt Janš. Mežv. ļ. II, 247.

Avots: EH I, 299

čočis

I čuõčis [Autz, Satingen], Sauken LP. VI, 557, Kurs., der Korb auf der Ragge [Bielenstein Holzb. 559], Frauenburg n. U.; [ der Handkorb Autz n. U.] In Grünh. čuočele, das Körbchen. [Vgl. cuoceris.]

Avots: ME I, 426

čočis

II čuõčis: kas var ... jūŗas čuočus izlasīt VL. aus Nerft.

Avots: EH I, 299

čočis

II čuõčis, die Muschel Neuenburg, in Gränzhof Demin. čuočiņa.

Avots: ME I, 426

cūčiņa

‡ cūčiņa BW. 29216 var., Demin. zu cũka, Schwein.

Avots: EH I, 280

čučināt

čučinât, ‡ Refl. -tiês "der Arbeit ausweichen" (?) PV.: viņa pa istabu vien grib č.

Avots: EH I, 294

čučināt

čučinât, einschläfern, einlullen: bē̦rnu. mīļi meitu čučināju BW. 12582.

Avots: ME I, 418

čučiņāt

čučiņât, Deminut. von čučēt: čučiņā, schlafe, mache ein Schläfchen (zu einem Kinde) Kaul.

Avots: ME I, 418

čučiņš

čučiņš, ein junger Hund in der Kindersprache St. [Vgl. čū, ču, li. čiùčius "Hund", slovak. čučo od. čučko dass. u. a. bei W. Schulze Festschrift Kuhn 193 f.]

Avots: ME I, 418

čūčiņš

‡ čūčiņš Stender Gramm. 166, ein Hündchen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 298

čūčis

čũčis: ein Schwein, das nicht Alter als ein Jahr ist Frauenb.; ein Schwein Frauenb.; "= suķis" Schwarden: padzirdīja arī čūčus Janš. Mežv. ļ. II, 352. nuo aizgaldiem izrauj pa čūčim Līgava I, 351. č. kūp bļuodiņā BW. 28838.

Avots: EH I, 298

čūčis

čũčis, f. čũča Frauenb., LP. V, 35, verächtlich čũčele, ein junges Schwein, das Ferkel BW. 16490; [čūč- aus cūč-; zu cūka.]

Avots: ME I, 424

čulčināt

čulčinât: auch (mit ulˆ) Golg.

Avots: EH I, 295

čulčināt

čulčinât, intr., trollen, trotteln: sievai jūdzu labu zirgu, pats ar ķēvi čulčināju (Var.: ķuļķe̦nāju) BW. 27226 [aus Tirsen].

Avots: ME I, 419

čunčināt

I čunčinât: auch NB. (mit un̂ ² ), Schrunden, Janš. Līgava II, 307.

Avots: EH I, 295

čunčināt

I čun̂činât ^2, trotten, kleinen Hundetrab fahren, laufen: es ar savu ve̦cu ķēvi nuo pakaļas čunčināju. kur, vilciņ, čunčināji BW. 29425 var. gan jau mēs aizbrauksim, lai tik zirgi tâ čunčina Wain.

Avots: ME I, 420

čunčināt

II čunčinât: auch Grenzhof, Sessau; (ein kleines Kind) auf den Handen bewegen und beruhigen Bartau, Dond.; (ein Kind) in Windeln wickeln Dond.; warm kleiden Mitau. Refl. -tiês: auch (mit un̂ ² ) Mitau.

Avots: EH I, 295

čunčināt

II čun̂činât ² [Līn.],

1) tr., hätscheln, verzärteln:
kas tad šuo tik daudz čunčinās? Alm. [Vgl. li. čiunčyti "баловать, нѣжить".] Refl. -tiês, trödeln, langsam an die Arbeit gehen: čigāni čunčinājās ap uguni.

Avots: ME I, 420

čunčiņš

čunčiņš: "ķauķis" IMM. 1932 I, 20.

Avots: EH I, 295

čunčiņš

čunčiņš, der Weidenzeisig (ficedula sibilatria) RKr. VIII, 93.

Avots: ME I, 420

čunčiņus

čun̂čiņus ^2, čun̂čiņuos ^2, in kleinem Trabe: braukt, jāt č.

Avots: ME I, 420

čunčis

‡ čunčis,

1) "eine kleine, warme Ofenbank zum Trocknen von Strümpfen und Handschuhen"
Frauenb.;

2) "?": rijas krāsnij tāds č. uzmūrē̦ts, tāds tuornis, lai uguns neiet pa muti ārā Grobin.

Avots: EH I, 295

daiči

[daiči Weinsch., (verschiedene) Gegenstände.]

Avots: ME I, 430

darči

darči, s. dārči.

Avots: ME I, 439

dārči

dārči, alchemilla vulgaris Konv. ² 3368: [darči St., Löwentatzenkraut].

Avots: ME I, 447

denčis

‡ deñčis Ruj., ein noch nicht konfirmierter Jüngling (Knabe).

Avots: EH I, 315

divači

divači [Bers., Salis], dial. für divati, divatā, zu zweien: palicis ar Mariju divači vien istabā Rīg. Av.

Avots: ME I, 470

diveči

diveči: diveči auch Salis, divēči Plm.

Avots: EH I, 323

diveči

diveči [Salisb., Allendorf], Kokn., Setzen, divēci [wohl als divēči zu lesen] Adsel, [diveiči Kolberg], divieči Druw., also dial. in Livl. für divati, zu zweien. Bei K. Kalniņ auch: atgadījumi mūs daudzreiz saveda divečus Uoz. 58.

Avots: ME I, 471

divēči

[divēči "zwei Menschen": cik tur ir? divēči Salisb.; vgl. diveči.]

Avots: ME I, 471

divriči

divriči: auch Lieven-Bersen. Mitau, Naud., Nötk., Siuxt; divriču rati Janš. Bandavā 1, 163, = divriči.

Avots: EH I, 323

divriči

divriči [Oppekaln, Ruj., Sessw., Wandsen, Angern], zweirädriger Wagen: tas nuotiks tad, kad vārna ar divričiem brauks A. XX, 300. [Als ein Lituanismus zu ritenis?].

Avots: ME I, 473

dočie

‡ duô˙čiê ² ! Dunika; = duo˙ču.

Avots: EH I, 350

drivači

‡ drivači Auleja, die drehbare Vorderachse eines Wagens; die Vorderachse eines Wagens mitsamt zwei Rädern Lettg. Aus dviraci.

Avots: EH I, 334

duiriči

[duiriči Telssen. = divriči.]

Avots: ME I, 511

dvirači

‡ dvirači Naujiena, die Vorderachse eines Wagens mitsamt den zwei Vorderrädern: Aus li. dvirãčiai "ein zweiräderiger Wagen".

Avots: EH I, 351

dviriči

dviriči (unter dvīriči): auch Brucken; eine Bretterkarre auf zwei Rädern mit Femerstangen Platohn.

Avots: EH I, 351

dvīriči

dvīriči, [dviriči Wid.], eine angespannte Vorderachse (ein Zweirad) zum Balkenführen A. - Rahden n. U. [Vgl. dviriči und li. dvirãčiai "ein zweirädriger Wagen."]

Avots: ME I, 538

dzervači

dzẽrvači od. dzẽrvju acis, Siegwurz (gladiolus) RKr. II, 72.

Avots: ME I, 548

granči

grañči, die Reste, die beim Fettschmelzen nachblieben Biel. n. U., Dond. [Vgl. grenči.]

Avots: ME I, 637

greči

greči: auch AP.

Avots: EH I, 402

greči

greči, eine Art von Flachs, "stepju, sē̦klu lini" Sessw. n. Etn. III, 178 : kas grib linus plūkt, tam nevajag greču sēt Tr. III, 635.

Avots: ME I, 646

grečis

‡ grečis, ein alter, schwacher Mann Bērzgale.

Avots: EH I, 402

grenči

greñči;

1): "geschmolzenes Schafsfett samt den Häutchen"
Gramsden.

Avots: EH I, 404

grenči

greñči,

1) Überbleibsel von geschmolzenem Fett ;

2) die harte Kruste am Boden eine Kessels von einer angebrannten Speise ;

3) das im Riegensieb nach dem Windigen nachgebliebene Unkraut
Wain. [Vgl. granči.]

Avots: ME I, 650

grepuči

‡ gre̦puči Burtn.,

1) der Splint;

2) = gre̦mzda I 2 (Abschabsel).

Avots: EH I, 404

grieči

[grieči,

1) Werkzeuge, Gerätschaften
U.;

2) Scherzname für Mädchen
Salis n. U.]

Avots: ME I, 659

grunči

grunči,

1): auch (mit uñ ) Frauenb., Iw.; Holzabfälle
(mit uñ ) Strasden; Trümmer BielU.; savilku visus (izspārärtuos skudru pūžņa) grunčus kuopā Pas. VII, 351 (aus Selg.).

Avots: EH I, 411

grunči

grunči,

1) = brunči I Dobl., allerlei Abfälle, Schutt Ahs., [Wandsen]: gruñči ir sīkas skaidiņas un vispār atkritumi Dond.; [

2) gekochtes Schweinefleisch,
"izvārīti apgriezumi nuo žāvējamas cūkgaļas" Weinsch. grunc- vielleicht aus grumķ-, vgl. grumši].

Avots: ME I, 665

iči

iči Kursiten, Schwarden, (j)ice Stelp., der männliche Same.

Avots: ME I, 701

iečiebties

ìečiebtiês, iečieptiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu piepen, zwitschern, wimmern.

Avots: ME II, 7

iečiknīt

‡ ìečiknît, mühsam hineinheben Saikava: viens pats bij iečiknījis mašīnu palievenī.

Avots: EH I, 507

iečinkstēties

‡ ìečiñkstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu weinen anfangen (von kleinen Kindern): mazais Jānītis iečinkstējies un nevar beigt.

Avots: EH I, 507

iečirkstēties

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

iečivināt

ìečivinât, hineinzwitschern: bezdelīga iečivināja kaut kuo citām ausīs. Refl. - tiês, aufzwitschern, aufpiepen: krūmuos iečivinājās kāda putniņa balstiņa A. v. J. 1905, S. 333.

Avots: ME II, 7

iečučināt

ìečučinât, einschläfern, einwiegen.

Avots: ME II, 7

iekulčināt

‡ ìekul˜činât Ahs., = ‡ iekulˆcinât ² : pienā ar čakariņu iekulčina miltus.

Avots: EH I, 523

irmkluči

ir̃mkluči, die Klötzchen am Boote, in welchen die Dollen stecken Rojen.

Avots: ME I, 710

izčibēt

izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: EH I, 439

izčibēt

izčibêt, intr., verwittern, hinschwinden, zugrunde gehen [Serbigal, Salis]: tu man varē̦tu izčibēt zem ruokām Brig. nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569. ak tu izčibējis, viņš jau aizbraucis, zum Kuckuck, er ist schon weggefahren. kad tu iz˙čibē̦tu od. iz˙čibējis! (oft mit dem Zusatz: laukā) hol dich der Kuckuck!

Avots: ME I, 723

izčibināt

I izčibinât, verhöhnen U.

Avots: ME I, 723

izčibināt

II izčibinât, ‡

2) "verwöhnen; verhätscheln"
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 439

izčibināt

II izčibinât, freundlich bedienen; das Bett aufmachen: māte mīksti izčibināja bē̦rna vietiņu Adsel, Druw., Bers. n. A. XV, 165 (= izčubināt).

Avots: ME I, 723

izčibināt

III izčibinât, langsam herauskommen: ve̦cais tē̦vs izčibināja sē̦tā A. - Rahden.

Avots: ME I, 723

izčiebt

izčiêbt ² Sassm., = izčiept.

Avots: ME I, 723

izčiept

izčiept, tr., wegstibitzen, entweden: ceļinieki izčiepj gaļas gabalu nuo katla Etn. II, 95.

Avots: ME I, 723

izčiknīt

‡ izčiknît, mühsam herausziehen Saikava: i. ve̦zumu nuo dūksts: i. mietu: Refl. -tiês, sich eine Zeitlang um etwas steifen (bemühen) Saikava: labu laiku izčiknījuos ap nastu, gribē̦dams tuo uzcelt uz ple̦ca, bet nevarēju.

Avots: EH I, 439

izčikstīt

[izčikstît, durchschüren: izč. krāsni Kortenhof bei Schwanb.]

Avots: ME I, 723

izčiloties

[izčiluôtiês, zur Genüge plaudern.]

Avots: ME I, 722

izčingāt

izčingât, ausreinigen, ausfegen: kūti Smilt.

Avots: ME I, 723

izčinkstēties

izčiñkstêtiês, lange weinen, bitten: ilgi (ragana) izčinkstējusies LP. VI, 3.

Avots: ME I, 723

izčirkāt

‡ izčir̃kât (daudzus, visus) sē̦rkuociņus, (viele, alle) Zündhölzchen (eins nach dem andern) streichend anzünden Dunika.

Avots: EH I, 439

izčirmināts

izčirminâts, von Insekten zerfressen Biel. n. U.; [vielleicht mit ostle. č aus ķ; vl. izķirmināts].

Avots: ME I, 723

izčunčināt

izčunčinât, herzlich hätscheln: es tevi izčunčinātu un izlutinātu Asp.

Avots: ME I, 724

izčunčināt

‡ II izčunčinât, in kleinem Trab herausfahren Frauenb.; in kleinem Trab durchfahren: lē̦nā gaitā ar savu luosīti... dažas ielejas izčunčinās Janš. Līgava II, 307.

Avots: EH I, 440

jēlkupči

jê̦lkupči, die Aufkäufer frischer Butten Rojen.

Avots: ME II, 112

juču juči

juču juči, in Unordnung, verwirrt: viņš izme̦t juču juči je̦du LP. VI, 1012.

Avots: ME II, 115

kabareči

‡ kabareči Sessw. "= šķiltarači".

Avots: EH I, 572

kalečiņa

‡ kalečiņa "?": es izcepu baltu maizi, pilnu krāsni kalečiņas BW. 31061. Vgl. ka lācis.

Avots: EH I, 577

kančiklīte

‡ kančiklīte BW. 21778 var., = kañčuka.

Avots: EH I, 583

kapčis

‡ kapčis Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Grenzmahl" und "Haufen"), Wessen, = kupača II. Vgl. li. kãpčius "Grenzhügel".

Avots: EH I, 586

Karaļauči

Karaļaũči [Karaliáučius], Körigsberg.

Avots: ME II, 160

kičināt

‡ kičinât Seyershof, mit einem Zuruf kičš! Schafe, Hühner u. a. treiben.

Avots: EH I, 607

klapači

klapači, Ärmelaufschläge L., Ruj. n. U.

Avots: ME II, 214

klapčiks

‡ klapčiks Linden in Kurl., ein Trampler, der mit seinen Absätzen Lärm macht.

Avots: EH I, 610

klaučis

‡ klaûčis Nautrēni,

1) ein Hund, ein Kläffer;

2) "kas aprunā".

Avots: EH I, 611

kliečis

kliečis, das Untere eines Brotlaibes, wenn es glitschig, schliefig ist Grob. n. Etn. IV, 66. [Mit č für c aus andern Kasus; vgl. klieķis.]

Avots: ME II, 231

klikuči

klikuči RKr. XV, 118, [Ronneb., Smilt., Mahlup], = klukuči: klikuči raun Mar. [Zu kliekt?]

Avots: ME II, 227

klinčijs

‡ klinčijs Kl. FBR. XIV, 72, = kliñčaîns.

Avots: EH I, 618

kluči

kluči Frauenb. "grosse, schwere Holzschuhe". Zu klucis 1 ?

Avots: EH I, 621

klukači

‡ klukači Salis, = klukuči (von kleinen Kindern).

Avots: EH I, 622

kneči

‡ kneči "atlikums nuo linsē̦klām, kad kuļuot nuošķiŗ sē̦klas un pe̦lavas" Saikava.

Avots: EH I, 629

kniči

kniči, = knitāji: linsē̦klas izkultas; kur liksim kničus? - metiet laidarā! Saikava.

Avots: ME II, 246

koči

‡ kuoči Lubn. n. BielU., = kuočas; kuoču vakars ebenda, der Christabend.

Avots: EH I, 685

končiņi

koñčiņi, Klösse: končiņus vāra nuo bīde̦lē̦tiem miltiem Dond.

Avots: ME II, 254

krači

I krači: auch Frauenb.; salmu kračus izkratīs BW. 19405, 5 var.

Avots: EH I, 640

krači

I krači Naud., N. - Autz, [Treiden, Gr. - Sessau, Fockenhof], auch kračas U., Biel. H. 129, = kratekles, kratĩjumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Futter gemischt. Zu kratît.

Avots: ME II, 255

krači

[II krači Rönnen "eine Art Gernwinde"; kračuôt Rönnen "(Garn) auf die Garnwinde wickeln".]

Avots: ME II, 255

krači

[III krači "ein Holzgestell mit 4 Füssen aus 2 kreuzweise gelegten Bretten zum Wäschewaschen" Stenden.]

Avots: ME II, 255

krači

‡ IV krači, die Stollen am Hufeisen Dunika. Vgl. li. krãcas "ein Stollen a. H." Woher?

Avots: EH I, 640

kračis

‡ kračis, ein gabelartiges hölzernes Werkzeug, womit das gedroschene Getreide ins Riegensieb geschüttet wird Grob. Zu kracis I?

Avots: EH I, 640

kranči

krañči, Nachleibsel von geschmolzenem Fett Doblen [Vgl. granči und kre̦ncumi dass.].

Avots: ME II, 259

krapači

‡ krapači Warkl., Auswurf, Speichel.

Avots: EH I, 642

krapeči

krapeči, das Angebrannte am Boden des Kochtopfes Lub., Fest.

Avots: ME II, 260

krapučis

‡ krapučis, ein kleines Kind NB.

Avots: EH I, 642

krauči

krauči, kŗautiņi, Arbeitswagen (darba rati) Selg. n. Etn. IV, 97. Zu kraũt.

Avots: ME II, 262

kreči

‡ kre̦či (mit e̦!) Schlehk, eine Art Garnwinde. Vgl. krači II.

Avots: EH I, 647

krenči

‡ kreñči Libau, = kre̦ñcumi.

Avots: EH I, 649

krepeči

krepeči,

1): auch Oknist, Saikava, kre̦pe̦ci Bērzgale, Kaltenbr., Warkl.: aizsmakušuo, krepečiem pilnuo rīkli Daugava 1934; S. 309; krepecis (nom. s.) Nerft, krepeči Auleja, kre̦pe̦ci Kaltenbr., der Rotz;

2): kre̦pe̦ci Pilda;

3): auch Oknist (der Kehllappen des Truthahns).

Avots: EH I, 649

krepeči

krepeči,

1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];

2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;

3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]

Avots: ME II, 273

krēpuči

krẽ̦puči, s. kre̦pučas.

Avots: ME II, 276

kriči

kriči, leišu kriči, Heiligenbilder Ringen n. U.

Avots: ME II, 277

kričināt

‡ kričinât "mit einem kre̦tuls langsam windigen" Frauenb.: vēja gan nav, bet k. jau var.

Avots: EH I, 652

krīčis

‡ krĩčis Grob., eine gewisse Pflanze: krīčim lapas kâ būkai, bet dze̦luoni; balti ziediņi, sarkanas uogas.

Avots: EH I, 657

kriečiņš

‡ kriẽčiņš Lipsthusen, = dvãlikts.

Avots: EH I, 657

kruči

‡ kruči "skatiņi" IMM. i932 I, 10.

Avots: EH I, 659

krūči

‡ krũči Stenden, krumme, verkommene Baume: tur labu kuoku nav, tikai tādi k.

Avots: EH I, 662

kručināt

‡ *kručinât, zu erschliessen aus pìekručinât.

Avots: EH I, 659

kūči

kūči U., [Lubn.], s. kūķi.

Avots: ME II, 332

kučieris

kučieris (unter kučẽ̦rs): gen. s. kučiera BW. 33554, 5, (Demin.) kučierīša 22263 var. ‡ kučka AP., = kuce.

Avots: EH I, 666

kučiņš

kučiņš, s. kucis.

Avots: ME II, 298

kučkučiski

‡ kuč˙kučiski Salis,

1) = kučkis;

2) k. saspert, liederlich, unordentlich in einen wirren Haufen zusammenwerfen.

Avots: EH I, 666

kukuči

[kukuči od. kukuži, Porsch (ledum palustre) Welonen, Dricē̦ni, Warkl.]

Avots: ME II, 302

kulčināt

kulčinât,

1): auch (mit ulˆ ) Warkl.

Avots: EH I, 670

kulčināt

kulčinât, kulčuôt,

1) schütteln (eine Flüssigkeit)
Dond., Selg. n. Etn. IV, 98: viņš kulčina pudelē pienu;

[2) im Wasser plätschern
Spiess n. U. Refl. -tiês, plätschern: bē̦rni kulčinājas pa ūdeni].

Avots: ME II, 305

kuļčināt

‡ kuļčinât Grünh., = kulinât, mischen, quirlen.

Avots: EH I, 672

kuļčinēt

‡ kuļčinêt Warkl., = kulčinât 1: k. ūdeni pudelē.

Avots: EH I, 672

kunči

kunči "Böcklinge" L.

Avots: ME II, 314

kunčiņi

‡ kuñčiņi Siuxt, = parpalas 2.

Avots: EH I, 675

kupalači

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

kuplači

‡ kuplači Stenden, = kuplašķi.

Avots: EH I, 676

kvarčināt

kvarčinât: auch (mit âr ² ) Dunika; "tincināt" (mit ar̃ ) Gramsden.

Avots: EH I, 689

kvērčināt

‡ kvērčinât NB., weinen machen.

Avots: EH I, 690

lāčinieks

lâčiniẽks: auch Latv. Av. 1847, № 27, Pas. XI, 251.

Avots: EH I, 726

lāčinieks

lâčiniẽks, lâč(e)niẽks, der Bärenführer: viņi nāk šurp nuo Krievuzemes par lāčeniekiem Deglavas Rīga I, 19.

Avots: ME II, 435

lakači

I lakači [Schrunden, Fockenhof, Treiden, Kand., lakāči N. - Peb.], Lungenkraut (pulmonaria) St., RKr. II, 76, [Ruj.; um Mitua werde angeblich dafür auch lãkači (?) gesprochen; vgl. * lê̦kači].

Avots: ME II, 415

lakači

[II lakači, die einzelnen Schlucke (dzīvniekam luokuot) Sessw., Golg., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 415

lakači

[III lakači [mit hochle. a aus e, ?) "gekochter, nicht gesäuerter Kohl" Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 415

lampači

[lampači "?": tie (studenti) e̦suot tikai tādi lampači Deglavs Rīga II, 1, 455.]

Avots: ME II, 418

laukači

[laũkači N. - Peb. "= lakač I".]

Avots: ME II, 426

lēči

lẽči (unter lẽ̦ca 1), die Wicken: auch Gramsden, Pormsaten; sapļaut guovīm lẽčus Grob.

Avots: EH I, 736

lečiņiem

lečiņiem, lečiņus, = leciņus, im Sprunge, springend: lec lečiņus, tautu meita Ltd. 975. aizskrej lečiņiem Apsk. [Zur Form s. Le. Gr. 229 ^1.]

Avots: ME II, 445

lēčiņiem

‡ lēčiņiem B. Vēstn., im Galopp.

Avots: EH I, 736

lēkači

[* lê̦kači (erschlossen aus lâkači aus dem ostle. Pededze) "ein an Zäunen und Wänden wachsende Pflanze mit violetten Blüten"; vgl. lakači.]

Avots: ME II, 456

lenči

[lenči. zusammengeringelte Stricke Stenden.]

Avots: ME II, 451

līči loči

lìči lùoči, sich schlängeld: līči luoči avanradži BW. 7202.

Avots: ME II, 477

līču ločis

‡ līču luočis, = lìči lùoči: te̦k upīte l. l. BW. 11272, 4.

Avots: EH I, 745

lieči

lìeči, Überflüssigkeiten Smilt. n. BD. 116; lìečis (instr. pl.), liečus [Salisb.], lìeču, lìeči, lìečãm, überflüssig, noch dazu, darüber hinaus, extra: man alga 800 rubļu; gribu vēl liečis pelnīties Seib. piemaksā vēl kādus rubļus liečis A. XIII, 477. [pēc tāda nieka liečus (extra, speziell, besonders) braukt neatmaksājas Salisb.]

Avots: ME II, 492

liekači

lìekači (unter lìekacis),

2): auch Auleja Salis (auch, aber seltener der Sing. liekacis).

Avots: EH I, 752

līgučis

‡ līgučis (wohl mit -ūčis < -uočas) Ulanowska Łotysze 61, die Osterschaukel.

Avots: EH I, 748

līki loči

lìki lùoči, līki luoču, lìkluoču Stari II, 554, lìki lùoki, lìku luoki, lìkum lùoki, lìkus lùokus, sich schlängelnd, in Schlangenwindungen: tec, upīte, līkus luokus (Var.: līki luoki, līku luoku, līkum luoki) I BW. 26366; 26377. līki luoči (luoču 13241) upe te̦k 13446, 1.

Avots: ME II, 485

linčināt

‡ linčinât Warkl., ringeln: suns asti linčina.

Avots: EH I, 742

loči

lùoči, lùoču, lùočis, in Verbindung mit lìči, lìču, lìki, sich schlängelnd: līki luoči upe te̦k BW. 13446, 1. S. luocis, lìči, lìki.

Avots: ME II, 523

ločiks

‡ luõčiks, ein Einbaum (Kahn) Salis. Vgl. luôciķis.

Avots: EH I, 766

mačiņš

mačiņš U., maciņš, die Singdrossel;

Avots: ME II, 546

mačiņš

‡ II mačiņš (gespr. močiņš) A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Laitzen n. FBR. VIII, 30, = maziņš, klein.

Avots: EH I, 776

makaviči

‡ makaviči, gewisse Pilze (Pholiota caperata) Schlampen. Aus r. моховик "Kuhpilz" umgebildet?

Avots: EH I, 779

mauči

mauči,

1): auch ("fingerlose Handschuhe")
Stenden (mit aû ² );

2): auch Base, (mit aû ² ) Frauenb.; ‡

4) "apauši bez dzelzs" (mit aû ² ) Wandsen.

Avots: EH I, 785

mauči

[mauči,

1) wollene Handschuhe, welche die Finger frei lassen und Öffnungen für den Daumen haben und welche von Fischern getragen werden
Bielenstein Holzb. 652];

2) maûči ^2, gestrickte Manschetten:
uzmauc maučus uz ruokām! Gold., Nurmh. n. Etn. IV, 146, Sassm.;

[3) mauči Pussen,
maûčiņi ² Dond., Pulswärmer].

Avots: ME II, 568

maurloči

maurluoči RKr. III, 69, maurluoki U., feiner Lauch (allium schoenoprasum L.)

Avots: ME II, 569

mazbučiņa

mazbučiņa ,* das Küsschen: tik lielu buču uz reiz saņemt par grē̦ku! sasmalcināsim tuo sīksīciņās mazbučiņās Seibolt.

Avots: ME II, 571

muči

muči, ‡

4) ein Maulkorb für Hunde
Kegeln n. Latv. Saule, S. 616.

Avots: EH I, 828

muči

muči,

1) ein Frauenrock, der um die Schultern oder um den Kopf statt eines Tuches umgelegt ist
Krm. n. A. X, 1, 417;

2) Pulswärmer
[Wolmarshof], Sg.;

3) Halfter mit einer Kette
[Bielenstein Holzb. 533], Erl.; A. X, 1, 417. Zu mukt.

Avots: ME II, 658

nočiepstēt

nùočiepstêt, intr., einen piependen, wimmernden Ton von sich geben: suņi kuožuot raganas, ka nuočiepstuot vien Etn. III, 57. Refl. - tiês, einen jämmerlichen Ton von sich geben: žē̦li viņi nuočiepstas Latv.

Avots: ME II, 771

nočiept

nùočìept, [nùočiebt Salis, Allend. n. U.], tr., wegstibitzen: vilks nuočiepj vienu aitiņu Etn. III, 14, [Dunika].

Avots: ME II, 771

nočiknīt

‡ nùočiknît Saikava, mühsam (etwas Schweres) von oben herunterschaffen. Refl. -tiês Saikava, sich abmühen (nuopũlêtiês): n. ar pļaušanu.

Avots: EH II, 37

nočilpt

nuôčilˆpt ^2, wegstibitzen: naudu Gr. - Sess.

Avots: ME II, 770

nočinkāt

nùočinkât, ‡

2) "nuoplēst" Wessen: n. matus.

Avots: EH II, 37

nočinkāt

[nùočinkât, abfeilschen, abdingen: jānuočinkā: nevar prasītuo maksāt Dond.]

Avots: ME II, 770

nočinkstēt

nùočiñkstêt, ‡ Refl. -tiês,

1) = nùočẽrkstêt (?): cirta vardi gar siênu, ka nuočinkstējās vien Pas. IV 476;

2) flennend ein klägliches Aussehen bekommen
Frauenb.: bē̦rns nuočinkstējies;

3) eine gewisse Zeit hindurch feilschen
Frauenb.

Avots: EH II, 37

nočinkstēt

nùočiñkstêt, intr.,

1) erklingen, aufknistern:
ve̦se̦li klēpji karstā siena tai vien nuo- činkst viens pēc uotra zem viņas spiediena MWM. VII, 35;

2) abfeilschen:
viņš nuočinkstēja divi kapeikas nuo puoda Kand., Paul.

Avots: ME II, 770

nočipstināt

nùočipstinât,

[1) "sorgfältig und gründlich aufessen"
Kurs.: n. kaulus]; viņš nuočipstināja [leckte ab?] pirksta galus Stari II, 545; ["abschmecken" Serben;

2) (ab) zwitschern
(perfektiv): putniņš nuočipstināja savu dziesmiņu un iemiga Jürg.].

Avots: ME II, 770

nočirkstēt

nùočirkstêt: ragus nuočirkstēja Pas. XI, 431.

Avots: EH II, 37

nočirkstēt

nùočirkstêt, intr., einem schnarrenden, knirschenden, knisternden Laut von sich geben: sienas pulkstenis nuočirkst pieci minūtes priekš sišanas: čirks! RKr. XVII, 41. visi mati nuočirkstēja BW. 19489. uz celiņa viegli nuočirkstēja viņas suoļi Saul. III, 132. likās, it kâ kad durvis nuočirkstē̦tu Poruk II, 30. putni nuočirkst savu dziesmu, die Vögel zwitschern ihr Lied ab Aps.

Avots: ME II, 770

nočiukstēt

nùočiukstêt, intr., einen knirschenden, knisternden, zwitschernden Laut von sich geben: lai nuočiukst tie puišeļi, kas meitiņas aprunāja BW. 8981.

Avots: ME II, 770

nočunčināt

‡ nuočunčinât Frauenb. "maziem rikšiem nuobraukt".

Avots: EH II, 37

pačiekstene

‡ pačiêkstene "der Raum unter einem Gebäude" (?) Saikava: suns ielīdis pačiekstenē (= paklētē?) zem klēts: "plaisa vai šķirba zem sienas vai mūrīša" Heidenfeld.

Avots: EH II, 125

pačiept

‡ pačiêpt ² Dunika, = papĩkstêt: putniņš tâ nuosalis, ka nevar ne p.

Avots: EH II, 125

pačiept

[pačiẽpt, wegstibitzen: suns pačiepa gaļas gabalu Dunika.]

Avots: ME III, 14

pačiņas

pačiņas: auch Oknist.

Avots: EH II, 125

pačiņas

pačiņas, das Bad (in der Kindersprache): bē̦rns pačiņās Naud., Kav.

Avots: ME III, 14

pačinčināt

I pačinčinât, [ein wenig činčinât]: kuo nu? - nu pačinčinājis - atskrējis viņa zirgs LP. VI, 584. [ej, pačin̂čini ² pusdienā (= sazvani ļaudis pusdienā)! Lesten].

Avots: ME III, 14

pačinčināt

[II pačiñčinât, = pačunčināt 1 Grünh., Autz; neveikli uz priekšu kulties, piem. ar vāju zirģeli" N.-Peb.]

Avots: ME III, 14

pačingāties

‡ pačiñgâtiês Salis "palūgties (kuo nuo uotra)".

Avots: EH II, 125

pačipstēt

pačipstêt,

[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;

2) "papļāpāt" Seppkull;

3) "izputēt" MSil.].

Avots: ME III, 14

pačirkstēt

[pačirkstêt, ein wenig čirkstêt: putns pačirkstēja Bers.]

Avots: ME III, 14

pačirkstināt

pačirkstinât,

1): auch (mit ir̂ ² ) AP.;

5): auch (mit ir̃) Mesoten, Pampeln.

Avots: EH II, 125

pačirkstināt

[pačirkšinât Bauske, ein wenig čir̃kstināt.]

Avots: ME III, 14

pačirkstināt

[pačirkstinât,

1) ein wenig od. nachlässig melken
C., Lis., (mit ir̂ ² Ruj.: kādas divas (scil. guovis) tur pačirkstinājusi Jaunie mērn. laiki I, 183;

2) auch pačirpstināt, ein wenig zirpen od. zwitschern;

3) "(mit einer Feder) hörbar kritzeln"
MSil.;

4) "pagrabinât" Mar. (mit ir̂), Sessw., Selsau, Lös., Lis., Segew., Sermus, A.-Peb.: pačir̃kstināt durvis, kurpes, sasalušas pastalas Grünh., Autz; p. zuobus N.-Peb.;

5) ein wenig (schlecht) fiedeln
Mar. (mit ir̂) u. a.]

Avots: ME III, 14

pačunčināt

pačunčinât, Intr., tr.,

1) in kleinem Trott fahren, reiten:
nevarēja ne pačunčināt LP. V, 318. varēja drusku pačunčināt rikšus Janš. [Bārenīte 52];

2) ein wenig schaukeln:
mazais jāpačunčina B.Vēstn.

Avots: ME III, 14

pakaļčinkslis

‡ pakaļčinkslis, der untere TeiI des Hinterfusses (?): Krančelis, pakaļčinkšļus ievilcis, aizdiedza Brigadere Skarbos vējos 54.

Avots: EH II, 140

pakaļščiska

‡ pakaļšciska, der Hinterschenkel Siuxt.

Avots: EH II, 140

pakulčināt

‡ pakulčinât, ein wenig kulčinât 1: pakulčināšu buteli - var˙būt ka alus vēl ir iekšā Warkl.

Avots: EH II, 145

panači

panači (unter panãcnieki): auch (mit -na-) Seyershof.

Avots: EH II, 159

pančiņš

pañčiņš, der Pfannkuchen Dond., Sassm. pañčka lauch Serbigal, Ronneb., Mitau, pànčka ² Fest., Kl., paņčka], Demin. pañčķiņa.

1) die Pfütze
Gr.-Sess., Stockm:, Bers., Laud., Druw. n. RKr. XVII, 71: pančka - ūdens peļķe, kas nuo ūdens sakrājusies Etn. I, 105. kam tai mūsu pagalmā liela pulka ūdens pančku? BW. 16256. sviežu vāli pančķiņā 13710;

2) ["kas pañčkājas" Sessaul;

3) der Unsinn, Jux:
pašas visādas pančkas izduoma Janš. [Aus pancka nach pančât (vgl. Petersson Etym. Misz. 36)?]

Avots: ME III, 76

papučis

papučis, die Kartoffel Mar., Līn.; [vgl. papuļi].

Avots: ME III, 84

pārkupčis

‡ pãrkupčis (f. pārkupčene Janš. Dzimtene IV, 318), ein Aufkäufer Ar.

Avots: EH XIII, 203

pārmači

pãrmači, s. pãrmati.

Avots: ME III, 165

pārmauči

pãrmàuči, ein Kissenbezug MWM. VIII, 337.

Avots: ME III, 166

pārmuči

pãrmuči, eine Kappe (z. B. Pistolenhalfter), ein Überzug U. Zu pārmukt.

Avots: ME III, 168

paroči

‡ paruoči Stender Deutsch-lett. Wrtb., Wessen, = parùoču.

Avots: EH XIII, 169

pataļči

‡ pataļči (mit ostle. č aus ķ?) Warkl., ein Gelage am Abend nach einem talkus, zu dem auch die Hausgenossen der talcinieki gehen.

Avots: EH XIII, 181

pa-učināt

‡ pa-učinât Dond., = pa-učât.

Avots: EH XIII, 184

pičiņās

pičiņās iet, sich waschen, baden gehen (in der Kindersprache) Wain.

Avots: ME III, 212

pičināt

‡ pičinât "lē̦ni sist ar sluotu" Iw.

Avots: EH XIII, 230

piekručināt

pìekručinât Spr., zur Genüge Obst herunterschütteln.

Avots: ME III, 260

piekulčināt

pìekul˜činât, - piekul˜t, hinzuklopfen, -rühren: kad klecene vāruot ir par šķidru, tad piekulčina miltus klāt, lai paliek biezāka Ahs.

Avots: ME III, 261

pilčināt

‡ *pilˆčinât, zu erschliessen aus izpilˆčinât (unter izpilˆcêt).

Avots: EH XIII, 232

pleči

pleči, s. plecis und ple̦cs.

Avots: ME III, 333

pluči

I pluči Wolm., plučiņas Tals., plučkas Salis, ausgezupfte Fäden, gezupfte Wolle, Charpie Ahs.: plučus lietuo kâ uzliekamuo uz auguoņiem un jē̦lām vietām, ieliek arī izsutušās vietās Naud. linu pluči vainu apsiešanai. kad maz vilnas, tad zemnieki ve̦cas vilnainu drēbju lupatiņas izplucina pa vìenai dzijtiņai; tās dzijtiņas tad ir pluči Salisb. plučus liek pie vilnas klāt Ahs. n. RKr. XVII, 47. valku rindukus izauda nuo pluču dzijas RKr. XVII, 28. Jānītim brālītim pluču biksas kājiņās. suņi plučus nuoē̦duši, pumpas vien karājas BW. 20517. suņu pluču villainīte 20396, 1. Zu plucinât I.

Avots: ME III, 353

pluči

II pluči Dr., = iekšas, das Eingeweide.

Avots: ME III, 353

pluči

III pluči "gebrühte Klösse" Bauske.

Avots: ME III, 353

plūči

plūči Kurisch-Haff, plũči Ahs., N.-Bartau, Ober-Bartau, Rutzau, die Lungen: bruokastā jē̦ra plūči ar tiem rīšu putraimiem BW. 12987. Wohl durch li. Vermittelung aus dem Slavischen (poln. płuca.)

Avots: ME III, 360

plunči

pluñči Lemsal, plunči N.-Bartau, Neuhausen, pluncas Freiziņ, Alt-Ottenhof, pluncas Karls., die Lungen: kam tie plunči (Var.: plauši) karājās? BW. 35542. plunči, auch plunces U., die Eingeweide, Kaldaunen U., Dond.; plunči. Eingeweide von Tieren Wessen; aus li. plunčiai "черевы"?

Avots: ME III, 357

pļunči

pļunči

1) kleine Sümpfe
Irmelau n. U.

2) = plūdi Kurl. n. U. Vgl. (zur Bed.

1) plunca II 1 und pļuñcis.

Avots: ME III, 372

plunčiens

pluñčiens, ein einmaliger Schall vom Plätschern: straumes plunčieni MWM. VI, 812. kad kas iekrīt ūdenī, tad dzirdams plunčiens Rothof, N.-Peb., Vank.

Avots: ME III, 357

plunčināties

pluñčinâtiês, plätschem: bē̦rni plunčinājas ūdenī Ahs., Salis.

Avots: ME III, 357

plunčis

pluñčis, eine Pfütze Gr.-Essern; vgl. pluncis I.

Avots: ME III, 357

poči

puoči, Streuländereien Hofzumberge n. U. ("wohl dasselbe Wort wie puočas" U.)

Avots: ME III, 454

poņči

poņ̃č[i] "svārki" Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: ME III, 376

prīviči

prīviči Oppek. n. U., Bärlapp (lycopodium L.) RKr. II. 73; A. XI, 13. Wohl mit ostle. ī aus ie; vgl. plevīši 2.

Avots: ME III, 391

pūpečis

‡ pùpečis Liepna, = pũpêdis.

Avots: EH II, 342

puplači

puplači, s. puplakši.

Avots: ME III, 414

pusbrunči

‡ pusbrunči Ciema spīg. 10, eine Art bruñči II.

Avots: EH II, 330

pusčigāne

‡ pusčigāne, eine halbe Zigeunerin: tē̦vs bij ... īsts čigāns, māte - tāda p. BW. 33525, 1 var.

Avots: EH II, 331

pusčučis

pusčučis, pusčuče, wer mit offenen Augen schläft Für. I.

Avots: ME III, 424

puščūčis

puščũčis (unter pušcũka): auch Frauenb., (mit ù ² ) Auleja, Demin. verächtl. puščùčē̦ns ² Sonnaxt.

Avots: EH II, 335

puszābači

‡ puszābači Strods Pareizr. vōrdn. 143 "?".

Avots: EH II, 335

rāči

‡ rãči Blieden, Kartoffeln.

Avots: EH II, 361

rāpuči

‡ rãpuči, Kartoffeln Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 361

reči

reči (?) "= ieruoči" (von U. nach dem M. W. 1869, S. 398 für Lös. angegeben); "kleine Sachen" Lautb.

Avots: ME III, 501

repeči

repeči, etwas Unebenes, Schorfiges, zerplatzte Haut: viņam kājas vienuos repečuos Bers., Domopol. ruokas... sasprē̦gā kâ repeči Vīt. 24. Zu izrapêt, rapėt III, rapuls, rẽ̦puļains, li. repė´čka, poln. ropucha, klr. penyxa "Kröte" und weiterhin, wenn vom Begriff des Rissigen auszugehen ist - zu gr. ἐρέπτομαι "reisse ab", alb. rjep "ziehe ab", ndl. rafel "ausgezupfter Faden", li. rẽplės, apr. raples "Zange", li. aprėpti "ergreifen", r. репей(никъ) "Klette" ?

Avots: ME III, 512

riči

riči,

1) "?": buomis speltē, divi riči uz malas BW. VI, S. 159;

2) = divriči Naud.;

3) = riķi, Fichtenreiser als Zaunspricken Kursiten;

4) "als Rader dienende Holzscheiben an einem Kinderwagen"
Bauske.

Avots: ME III, 522

riči

I riči,

3): ein Zaun aus Strauchwerk
Bixten; panākstnieki ... pa ričiem salīduši kâ sivē̦ni burkānuos BW. 19076.

Avots: EH II, 370

riči

‡ II riči Aahof = rices, Wagenspuren.

Avots: EH II, 370

rieči

I rieči,

1): sieviešu tualetes r. Janš. Bandavā I, 41.

Avots: EH II, 378

rieči

I rieči,

1) = rīki Harder n. U., das Handwerksgerät L.; riẽči, verschiedene kleine Sachen Janš.: visi rieči stāvu stāv: stāvu sluotas, stāvu dakšas, stāvu stāv sprigulīši BW. 28797. pa tam tuop visi riečiņi pie arkliem, ratiem taisīti St.; übertragen, von den männlichen Geschlechtsorganen: mani rieči nuodiluši BW. 35036;

2) = ridas, altes Gerät, alter Plunder Bergm. n. U. Zu rìks?

Avots: ME III, 544

rieči

II rieči U., = rieži; riečuos iet, = talkā iet Wolm. n. L., "labības... pļaut iet" Wohlfahrt n. Etn. III, 74. Wenn urspr. "Abschnitte, abgemessene Landstücke", zu rika (s. dies).

Avots: ME III, 544

rieči

III riẽči N.-Peb. "= greči, kurzer Flachs". rieda Wid., die Ordnung. Eher wohl aus einem žem. rieda < rėda (Slavismus), als verwandt mit rīdā (s. dies).

Avots: ME III, 544

roči

ruoči, s. ruocis.

Avots: ME III, 577

ročināties

‡ *ruočinâtiês, zu erschliessen aus saruočinâtiês.

Avots: EH II, 391

ročinieks

ruočiniẽks, s. ruoceniẽks.

Avots: ME III, 577

rumpuči

rumpuči: auch Dond.

Avots: EH II, 384

rumpuči

rumpuči, s. rumpauši; zum Vorigen?

Avots: ME III, 559

rumpučis

‡ rumpučis RKr. XX, 67 (aus nb.), = ‡ rumpuce.

Avots: EH II, 384

sabrači

sabrači,

1) Lumpengesindel
Peb.: nuo kādiem sabračiem nākdama? Austriņš Nuopūtas vējā 102. Übertragen auch von schlechten Karten gebraucht;

2) "schlechte, alte Kleider"
Renzen.

Avots: ME III, 596

sačančināties

sačančinâtiês "mit undeutlicher Stimme sich unterhalten" Nötk.

Avots: ME III, 604

sačibēt

sačibêt: kaut tu sačibē̦tu! Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 400

sačibēt

sačibêt, verschwinden Dunika.

Avots: ME II, 605

sačiepstēt

sačiepstêt, einen piependen Ton von sich geben Spr.

Avots: ME II, 605

sačiept

sačiẽpt, zusammenstibitzen: suns sačiepis daudz kaulu Dunika.

Avots: ME II, 605

sačikāt

sačikât, kräftig am Haar zausen, reissen Spr.

Avots: ME II, 605

sačiknīties

‡ sačiknîtiês Saikava,

1) sich übermässig anstrengen:
tâ sačiknījuos ("sastīvējuos"), ka visa mugura sãp;

2) sich eine längere Zeit hindurch anstrengen:
zirgs ilgi sačiknījās, līdz izvilka smaguo ve̦zumu nuo dūksts.

Avots: EH II, 400

sačikstīt

sačikstît, tr., zusammenschüren, zurechtschüren.

Avots: ME II, 605

sačinkstēt

‡ sačiñkstêt Frauenb., eine längere Zeit hindurch launisch weinen: bē̦rns sačinkstēja visu nakti.

Avots: EH II, 400

sačirkāt

‡ sačir̃kât,

1) = sacirtât AP.: sačirkādams un saskrudze̦ļē̦dams vai visu kamuolu Austriņš Raksti VII. 305;

2) = sasvītrât Dunika: puišelis ar naglu sačir̃kājis galdu. Refl. -tiês. (s. ME. III, 605): sačir̃kājusies kâ kāda aita AP.

Avots: EH II, 400

sačirkāties

sačirkâtiês U., sich zusammenkrollen: ūdens augi izskatās kâ sačirkājušies pavedieni.

Avots: ME II, 605

sačirkstināt

sačirkstinât, tr., (die Zähne) zusammen beissend knarren machen: Holtens sačirkstina zuobus Krišs Laksts 47.

Avots: ME II, 605

sačirkstināt

‡ II sačir̃kstinât Salis, = sacirtât: s. matus.

Avots: EH XVI, 401

sačunčināt

sačuñčinât,

1): auch "Vecmuiža"; ‡

2) Hederlich (eine Arbeit) verrichten, (einen Gegenstand) herstellen;
"samežģīt" A.-Autz: siens ne˙maz nav labi salikts gubās, bet tik tâ sačuñčināts vien; "nelāga savērpt" Valtaiķi; viņš svārkus šuj, bet nesačunčina ("?"; aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 401

sačunčināt

sačuñčinât Sessau, dicht einhüllen N.Laitzen, dicht bekleiden: mazu bē̦rnu uz skuolu ve̦duot aukstā laikā sačunčina lakatuos un lielās drēbēs N: Peb. Refl. -tiês,

1) sich ducken
Arrasch: kurinātāja sačunčinājās kaktiņā LP. VI, 834; sich in der Kälte od. Hitze zusammenziehen: sēd sačunčinājies pie krāsns Posendorf;

2) sich dicht einhüllen
(satuntuļuoties) Lennew., Schujen, Talsen, Würzau, Mar., Bauske, Grünh., Bers., Kokn., Fehteln, Serben, Allasch, Irmelau, (mit ùn ²⁾ Schwanb., Stomersee, Sessw., (mit un̂ ² ) Mitau, Kalnazeem, (mit uñ ) Schibbenhof, Laidsen, Rutzau, N.-Peb.; sich vermummen (mit uñ ) Jürg.;

3) zu trotten anfangen
MSil.

Avots: ME II, 605

saklunčināt

‡ sakluñčinât Frauenb., (Butter schlagend) herstellen: ņem un saklunčini sviestu!

Avots: EH XVI, 417

sakulčināt

sakulčinât (unter sakulcinât): auch BielU., Grünh.

Avots: EH XVI, 420

saročināties

saruočinâtiês: der ganze Artikel (ME. III, 724) ist zu streichen!

Avots: EH XVI, 444

saročināties

saruočinâtiês "die Hände zusammenlegen": meitenīte saruočinājās Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376.

Avots: ME III, 724

sēbrači

sēbrači: "Bekannten" ME. III, 822 zu verbessern in "Bekannte".

Avots: EH XVI, 479

sēbrači

sēbrači "Nachbam, von denen der eine dem andern Bienen, Land od. sonst etwas gegeben hat; gute Bekannten" Malta.

Avots: ME III, 822

selguči

se̦lguča, comm., ein böser Mensch Alksnis-Zandulis. - Vgl. sve̦lguča.

Avots: ME III, 816

sētlači

sē̦tlači Etn. II, 10, eine Art Kraut.

Avots: ME III, 834

šķiltarači

šķiltarači Sessw. "allerhand harte (feste) Gegenstände, Kram".

Avots: ME IV, 40

skranči

‡ skranči Rahden n. Balt. Zemk, piel. 1884, S. 357, = skrañdži I.

Avots: EH II, 507

skrumči

skrumči Wid., Nachbleibsel von geschmolzenem Fett. Vgl. grunči.

Avots: ME III, 899

šļakači

‡ šļakači Lubn., Warkl., = šļakatas 1: velējuot vai situot pa ūdeni, kâ arī ieme̦tuot tur akmeni, ruodas š.

Avots: EH II, 643

smikuči

smikuči, Staubfliegen Smilten; zu smicis.

Avots: ME III, 961

stiepači

stiepači Lindenhof, Freudenberg, eine Art (kleinere) Fische.

Avots: ME IV, 1079

strikalči

strikalči Gritzgaln, Memelshof, strikaļi, strikāti N. - Rahden, Kurmene, die Zaunspricker: kaimiņš appinis dārzam strikāļu sē̦tu Kurmene. gar strikaļu sē̦tu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 196. Etwa aus stikāļi + mnd. stricket "Stakett"??

Avots: ME IV, 1089, 1090

strumpuči

‡ strum̃puči Frauenb. "īsi sacirsti zaru žagari".

Avots: EH II, 590

sveči

‡ sveči Salis, = svecaine.

Avots: EH II, 613

svempuči

‡ sve̦m̂puči ² Frauenb., dickes, kurz gehacktes Reisig (von Baumästen, zum Brennen).

Avots: EH II, 615

tačinieks

tačinieks Segew., Besitzer einer Fischwehr.

Avots: ME IV, 122

tapuči

tapuči: nuoslaucīt tapuci (Nasenrotz) Warkl. slaucīja jiem tapučus Pas. X, 176 (aus Domopol).

Avots: EH II, 667

tapuči

tapuči Lubn., Warkl., Nasenrotz; sing. tapucis Warkl., ein Schimpfname (= smurgulis). Wohl zu tept "schmieren".

Avots: ME IV, 132

tečiem

‡ tečiem Frauenb., = teču: t. vien iet.

Avots: EH II, 673

terči

‡ ter̃či Seyershof, die kurze, schwer zu spinnende Hede.

Avots: EH II, 676

tēvučis

tē̦vučis das Väterchen: tē̦vs, tē̦vs, tē̦vučis Latv. Saule 1926, S. 424 (aus Ob.-Bartau). tē̦vuči, tē̦vuči, ved bē̦rnus mājās! BW. 26144. Mit č für c aus dem gen. tē̦vuča u. a.

Avots: ME IV, 178

trijēči

trijēči, drei zusammen: viņi trijēči kērās pie baļķu celšanas Plm.

Avots: ME IV, 234

trīsanči

trīsanči (oder trīsauči zu lesen?) Salisb., Adv., = trijatā, zu dreien.

Avots: ME IV, 240

tručiņa

*tručiņa od. *tručiņš das Gift: māte ieliek maizes kukulī tručiņu LP. VI, 961. Nebst oder durch li. tručynė aus poln. trucina.

Avots: ME IV, 245

tučiņš

‡ *tučiņš (od. *tučiņa?), ein Messer: ar savu tučiņu pie visa klaipa Suitu k. № 327.

Avots: EH II, 700

učināt

učinât, s. učât.

Avots: ME IV, 293

uzači

uzači: auch Salis, A. Upītis Pirmā nakts 34.

Avots: EH II, 717

uzači

uzači, s. uzacs.

Avots: ME IV, 314

ūzači

‡ ûzači ² Pilten, die Augenbrauen.

Avots: EH II, 741

uzčiknīt

‡ uzčiknît Saikava, mühsam (etwas Schweres) hinaufschaffen: u. maisu pa trepēm.

Avots: EH II, 720

uzčinkstēt

uzčinkstêt,

1) weinend, flennend aufwecken:
bē̦rns uzčinkstēja māti nuo miega Golg.;

2) eine Zeitlang flennen, weinen
(perfektiv): uzčinksti vēl! Bauske.

Avots: ME IV, 322

uzčirkstināt

uzčirkstinât,

1) intr., eine Zeitlang zwitschern, zirpen
(perfektiv): putniņš pa reizei uzčirkstina Saikava;

2) tr., knistern machen
(perfektiv): uzčirkstināt uguni Kl., ein Streichholz anzünden, dass es knistert. uzčirkstināt gaļu AP., Fleisch aufbraten (wobei ein knisterndes Geräusch entsteht). taukus nejauši uzčirkstināt uz plīts Memelshof, Fett auf den Herd aufspritzen (damit ein knisterndes Geräusch verursachend).

Avots: ME IV, 322

uzčunčināt

I uzčunčinât, hinauftrotten, in kleinem Trab hinauffahren Siuxt (mit un̂ ² ), Wandsen: uzčunčināt kalnā.

Avots: ME IV, 322

uzčunčināt

II uzčunčinât, stark ankleiden, einhüllen (perfektiv): bē̦rnu uzčunčināt tâ, ka nevar paiet Bauske, Dond.

Avots: ME IV, 322

uzmauči

uzmauči, eine Art Wadenwärmer, die über den Strümpfen getragen werden: Rucavā un Alšvangā apakš zeķēm pave̦lk sietavas un pāri par ikriem uzve̦lk vēl uzmaučus Plutte 72; "Manschetten" MSil.

Avots: ME IV, 356

uzmuči

uzmuči, ein Halfter Dünaburg n. U., Stockm.; ein Maulkorb Serben, Stockm.

Avots: ME IV, 360

uzmučis

uzmučis (?) B. Vēstn., ein umgestürztes Boot.

Avots: ME IV, 360

uzučināt

uzučinât Stenden, = uzucât.

Avots: ME IV, 395

vači

vači, die kleinen Karten (die Sieben, Acht, Neun) im Kartenspiel Stenden: ar vačiem pilnas ruokas; ar kuo lai kauj? Stenden. Etwa auf vacis I beruhend?

Avots: ME IV, 429

vačiņš

‡ vačiņš Stenden, eine minderwertige Spielkarte.

Avots: EH II, 746

vārnači

‡ vārnači OB. "Hühneraugen".

Avots: EH II, 764

večis

večis: Demin. večiņš Pas. X, 420 (aus Selg.).

Avots: EH II, 767

večis

večis Dunika, ein alter Ehemann; veče ebenda, eine alte Ehefrau: mana veče jau mirusi. pa ceļu iet uotru veče.

Avots: ME IV, 519

vičināt

vičinât, pfeifen (vom Star): strazdiņi vi če̦nāja BW. 2994.

Avots: ME IV, 577

vičvači

vičvači, diejenigen (kleinen) Karten im Kartenspiel, die beim Zählen nicht mitgerechnet werden Stenden: kuo tu ar tādiem vičvačiem vari vinnēt? Stenden.

Avots: ME IV, 577

viderlači

viderlači, verächtl. Bezeichnung für mo derne Tänze (von der alten Generation ge braucht) Kreuzb.

Avots: ME IV, 578

vinderlači

vinderlači, Meerquappen U.

Avots: ME IV, 599

virči

I virči, s. virca II.

Avots: ME IV, 604

virči

II vir̃či Slenden, minderwertiger Wald; Gebüsch.

Kļūdu labojums:
Slenden = Stenden

Avots: ME IV, 604

vurčināt

vurčinât "skriet": jaunās bites vurčina jau ar ziedu Lubn.; mit ostle. č aus ķ?

Avots: ME IV, 676

zilumbrunči

‡ zilumbrùnči ² Saikava, ein blauer Frauenrock zum alltäglichen Tragen.

Avots: EH II, 807

žipčiks

žipčiks, ‡

2) ein mutiger, gewandter Mensch
AP.

Avots: EH II, 819

žipčiks

žipčiks Libau, ein Gauner, Spitzbube, der einfältige Menschen zu betrügen oder bestehlen sucht. Aus r. жи́вчик "ein Wildfang".

Avots: ME IV, 811

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

depucis

‡ de̦pučis Janš. Bandavā I, 173 und 774, = de̦puks.

Avots: EH I, 316

Šķirkļa skaidrojumā (1048)

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

adatnīca

adatnĩca (li. adatnyčià), die Nadeldose.

Avots: ME I, 11

ādogs

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

aijādīt

‡ àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27

aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4

aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20

aizčamdīt

‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15

aizčuidīt

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

aizdandalot

‡ àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

aizglāsīt

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

aizgniezt

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27

aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgumzīt

‡ àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26

aizlīst

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37

aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

aizpucināt

‡ àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44

aizsardzība

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48

aizstīdīt

‡ àizstîdît, weg-, forthetzen Golg., Schwanb., Selsau: a. čigānus ar suņiem.

Avots: EH I, 53

aizstreimuļot

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

āķis

ãķis,

1): iztrūka brunčiem ā. BW. 382, 9. trīs āķiem kaldinu... kumeliņu 1333.

Avots: EH I, 193

algādzis

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67

amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

ankšu

‡ ankšu (gen. pl., "nötige Dinge") Für˙l: nāku pēc ankšu, ich komme, was zu suchen, zu fordern. Zu li. ankščia "Darlehen" (bei Daukša Post. 284)?

Avots: EH I, 70

apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apčupināt

‡ apčupinât,

1) betasten:
a. meitas krūtis U. (unter čupinât);

2) umhettastend auffinden
Gr.-Buschh, Refl. -tiês Gr.-Buschh.,

1) sich oder einander betasten;

2) sich umhüllen.
Vgl. li. apčiupinėti "aptaustīt".

Avots: EH I, 76

apčupt

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

apdancis

‡ apdàncis ² Zvirgzdine, das zum Trocknen ausgebreitete Heu einer guba: četri apdanči vēl palika neapgrìezti.

Avots: EH I, 76

apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

apkraupēt

apkŗaupêt: auch (mit aũ) Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit aũ) "ielaisties kādās juo stiktās darīšanās": es neiešu ar čigāniem a.

Avots: EH I, 94

apkrepečoties

‡ apkrepečuôtiês Wessen, sich mit krepeči 1 bedecken (?).

Avots: EH I, 94

apkūlas

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. ¹ 94.

Avots: ME I, 97

apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmaut

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

aprīdzēt

‡ aprîdzêt ² , ringsum ausnähen, brodieren, höhlern (perfektiv): apruoči aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH I, 109

apriet

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

apsildīt

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120

apsirot

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120

apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

aptīņāt

‡ aptĩņât Bauske, = ‡ aptiņât. Refl. -tiês Bauske, sich umwickeln, -hüllen: a. kâ čigāniete.

Avots: EH I, 122

apzagt

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

atdot

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

atdzīt

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156

atgniezt

‡ atgniêzt ² Stenden, seinerseits einen Schlag versetzen: puisis čigānam atruociski tâ atgnieza, ka tas ievēlās kaņepēs.

Avots: EH I, 142

atjūdīt

‡ atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz māju. Refl. -tiês,

1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies ² ?

2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.

Avots: EH I, 145

atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atroce

atrùoce, aufgebogener Ärmel, Ärmelaufschlag Grünh.; Armlehne M.; atruoči, Geländer M.; aufgebogener Ärmel Grünh.

Avots: ME I, 187

atroceņis

atruoceņis PS., atruociņis Trik., atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187

atšmaukt

‡ atšmaukt,

1) abziehen, abhäuten
(mit aũ ) Dunika, Kal.: a. mizu, ādu;

2) schnell od. heimlich herkommen
(mit aũ) Dunika, Rutzau: Mičis nakti atšmaucis pie Aņņas.

Avots: EH I, 174

atspļauties

atspļautiês, spuckend sich von etw. befreien: mūsu senči nuo raganām at(sa)spļāvās MWM. VI, 659.

Avots: ME I, 196

atspuris

‡ atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170

atstote

atstuõte, der Stoss am Frauenrock: kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku, kuŗu sauc par atstuoti Etn. II, 113; Kand.

Avots: ME I, 198, 199

atšuva

atšuva, atšuve, der Stoss am Frauenrock: kad brunči īsi, tad atšuvi atlaiž Serb. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 203

atsvaidelēt

‡ atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173

atvandīt

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178

aukslējas

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. ² 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222

auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230

avene

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

aznīca

aznīca [li. ažnýčia, aznyčia], die Malzdarre. [Ober-Kurl.; entlehnt aus dem Slavischen; vgl. čech. ozditi "Malz dörren", klruss. oznyća "Rauchloch".]

Avots: ME I, 233

bais

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199

baltsvārcis

bal˜tsvā`rcis, -e, der, die Weissröckige: šuos igauņus nuosaus par baltsvārčiem. Konv. ² 1277. Epith. der Birke Stari I, 202.

Avots: ME I, 259

baranica

‡ baraniņa, baranķīte, Beiname des Schafes im VI..: buč, aičiņa, baraniņa (Var.: baranķīte)! BW. 27678. Beruht auf r. барáн "Hammel".

Avots: EH I, 205

bārkšķes

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

baznīca

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

bazninca

bazninca, für baznīca in Samiten BD. 157, Ahs., Wahnen und Zirau Mag. XVIII, 125 [Vgl. li. dial. bažninčia und dazu РФВ. LXVIII, 370.]

Avots: ME I, 269

bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bezdelīga

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

bezdelīgactiņa

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

bezroķis

bezruoķis (unter bezruõči), ‡

2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit uô ² ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 215

bičolis

‡ bičuolis, ein Bienenzüchter Kurt.; Plur. bičuoļi, die gemeinsam Bienen züchten Gr.-Buschh., Zemkopis v. J. 1913, № 16, S. 309. Beruht wohl auf li. bičiùlis "Imker".

Avots: EH I, 218

biktala

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

blaku

blaku blakām (unter blakām): čigāni mainījuši arī b. b. (ohne eine Zugabe?) Janš. Bandava I, 390.

Avots: EH I, 225

blēdīgs

blèdîgs, betrügerisch, spitzbübisch: blēdīgs kâ čigāns.

Avots: ME I, 314

brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

brukšķināt

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

bruksla

bruksla JR. VII, 50, brukslājs, mit Strauchwerk bewachsenes Weidenland, Gestrüpp; meža bruksla Cālītis [zu bruks?]; vgl. briksnājs [und li. brukščióti "хрустѣть"].

Avots: ME I, 339

bruncis

‡ II bruñcis, s. II bruñči.

Avots: EH I, 245

brūnsvārcis

brũnsvārcis, der Braunröckige: brūnsvārči (Heimchen) sāka čirkšķināt Up.

Avots: ME I, 341

bubulis

II bubulis, Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder: klusu, bē̦rni, bubulis nāk! pie vilkiem, pie lāčiem, pie sila bubuļiem BW. 34143. [Vgl. bubis.]

Avots: ME I, 343

buča

buča, der Kuss: viņš deva tai sirsnīgu buču. viens uotram duod mutes, bučiņas, [auch bučus (acc. pl.) U.].

Avots: ME I, 344

būča

bũča, būčiņš, verächtlich būčelis, der Bauch in der Kindersprache: bē̦rnam sāp būciņš.

Avots: ME I, 357

bucis

II bucis, ein aus Weidenruten geflochtener Setzkorb Gold. n. Etn. III, 162; ein Netz zum Krebsen Plutte 103. [Zu li. bùkis "ein gestricktes Fischernetz"; li. bùčas od. bučius dass. aus dem Lettischen entlehtn?]

Avots: ME I, 344

bučot

I bučuot, tr., küssen: bē̦rnu, mātei ruoku. Refl. - tiês,

1) rezipr., sich küssen:
viņi bučuojas;

2) die Intensivität der Handlung bezeichnend: es savai māmiņai būtu ruociņas bučuojies BW. 9860. Nach L. ist
bučuot kurländisch. [Nebst li. bučiúoti wohl entlehnt; vgl. d. butschen Frschb. und schweiz. butsch "Kuss".]

Avots: ME I, 344, 345

bučs

‡ bučs Kaltenbr., eine Art Netz zum Fischen und zum Fangen von Rebhühnern: ieliku upē buču. Vgl. bucis II und li. bùčias "Fischreuse".

Avots: EH I, 248, 249

buržgaliņa

‡ buržgaliņa, das Wasserbläschen: te̦k upīte pret upīči, buržgaliņas mē̦tādama BW. 19122, 9 var.

Avots: EH I, 256

čabēt

čabêt, - u, - ēju,

1) rascheln, rauschen:
birst lapiņas čabē̦damas. salmi čab;

2) schwathen, faseln:
kuo nu čabi? Vgl˙li. čiãbyti "шелестѣть".

Avots: ME I, 399

čabs

čabs! čabu! čabum! Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Geräusches: te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! LP. I, 186. čabu, čabu pa istabu dze̦ltenām kurpītēm BW. 16958, 4 ne čabu (gew. čibu), ne grabu, mäuschenstill U. [čabu iet U., mit Rascheln gehn.] smilgas gāja čabum, čabum BW. 25143.

Avots: ME I, 400

čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400

čāča

I čãča, comm., der Schwätzer; Einfaltspinsel: sieva tam arī tik tāda čāčiņa Kand., Schwanb.; [čâčiņa Selb., ein ungeschickter od. nicht rechtzeitig begreifender Mensch].

Avots: ME I, 407

čačas

‡ čačas, Kleereiter (?) Essern n. BielU., ein Pfahl mit durchgeschobenen Querhölzern BielU. Vgl. čačis I 2.

Avots: EH I, 282

čāčeris

čāčeris, ein ästiges Hölzchen, als Quirl dienend, der Quirl: ar čāčeri iejauc miltus ūdenī Dobl. Vgl. čačis 1.

Avots: ME I, 407

cacis

‡ I cacis,

1) ein (abgehauener) gegabelter Ast, die Gabelung eines Astes
Siuxt n. Fil. mat. 67: zirga mietiņam galā cacītis, lai aizķeras virve;

2) eine Vorrichtung zum Zerkleinern von Viehfutter (ein Brettchen mit darin eingetriebenen Asten, zwischen welchen Heu od. Stroh festgestopft wird, das man dann mit einer Sense zerschneidet)
Siuxt n. FII. mat. 67: ieliec cacī un sagriêz kratījumus! Vgl. čačis I.

Avots: EH I, 260

čačot

‡ čačuôt, Klee, Erbsen u. a. auf ein Gestell (čačis ‡

2) zum Trocknen legen
Frauenb., Nigr., Siuxt: č. ābuoliņu.

Avots: EH I, 282

čačus

‡ čačus,

1) = čačis I 1 Siuxt: kad bigu vārīja, vajadzēja čaču. kuoka siles bij uztaisītas uz čačiem. kas bij tāda lielāka rīkstīte, ar sauca par čaču:

2) zum Trocknen auf ein Gestell aufgehaufter Klee
Siuxt.

Avots: EH I, 282

čagu

čagu! Interj. zur Bezeichnung des raschelnden Ganges: čigu, čagu man kurpītes BW. 16985.

Avots: ME I, 401

čakārns

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

cākars

‡ l câkars ² Rönnen, Spahren, = čačis I 2.

Avots: EH I, 261

čaklums

čaklums [li. čiaklums dass. Lit. Mitt. II, 248], der Fleiss, die Hurtigkeit, Flinkheit: šitie puiši pūru rauga, ne darbiņa čaklumiņu BW. 7834.

Avots: ME I, 401

čakstēt

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402

čalk

čalk, Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: kurpes gāja kripu krapu, juostas gali čilka čalk BW. 5726.

Avots: ME I, 402

čalu

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402

čāmāt

čāmât, -āju, ungeschickt arbeiten [vgl. li. čiomótis, мѣшкать, медленно дѣлать чтолибо]; ohne Zähne essen U.

Avots: ME I, 408

čapa

I čapa, Interj. zur Bezeichnung eines dumpfen Geräusches: čipa, čapa man kājiņa BW. 18590.

Avots: ME I, 404

čapu

čapu, Interj., čaps 1: čipu, čapu vedējiņi, ar vīzēm sanākuši BW. 20669.

Avots: ME I, 404

čara

čara! Interj. zur Bezeichnung des Schwatzens: kad meitas tiek kuopā, tad tikai čira, čara, čara JK. V, 60. čira, čara - tā bij mana tē̦va dziesma BW. 1048.

Avots: ME I, 404

čaukstēt

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

čava

I čava! Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Schwatzens, Bellens: čiva, čava lakstīgala BW. 12972. čiva, čava sunītis rēja 20890, 5.

Kļūdu labojums:
čiva, čava sunītis = čava, čava sunītis

Avots: ME I, 407

cēberiņš

cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene ^2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].

Avots: ME I, 376

čegums

[če̦gums Serbigal, = čugums, čigums.]

Avots: ME I, 409

čērkstele

II čḕrkstele ² Schwaneb., [Lös.], ein Milchstrahl, ein Strahl überhaupt: guovi slaucuot izlēca vēl kāda čērkstele. [Vgl. čirkste 1.]

Avots: ME I, 411

čeverītis

čeverītis: znuotiņ, manu čeverīči! BW. 26024 var.

Avots: EH I, 289

cibuks

cibuks [aus poln. cybuch], auch čibuks, [das Pfeifenrohr Wid.]; cibuku kuoks, weidenblättrige Spierstaude (spiraea salicifolia L.) RKr.II, 78.

Avots: ME I, 379

čīča

II čĩča, die Erbse in der Kindersprache (in Kurs. der Pl. čīči [mit -ī- Līn.]).

Avots: ME I, 415

cicis

cicis, cics BW. 24190,1 var., cice, ciča, die Mutterbrust, die Zitze bei Tieren [und Menschen]: cūka sapūst, ciči paliek (Rätsel). bē̦rnu atšķirt nuo ciča. Entlehnt.

Kļūdu labojums:
2410,1 var. = 24190 var.

Avots: ME I, 379

čīdīt

‡ *čìdît ² oder *čidêt ² Pilda, trotzen, ärgern (mit dem Objekt im Dativ): māmeņai čīdiedama FBR. XIII, 61.

Avots: EH I, 292

cielava

ciẽlava, Demin. cielaviņa, auch cielajiņa, cielavīte BW. 23609, 4, die Bachstelze; baltā c., weisse Bachstelze. [cielaviņas, myosotis arvensis Wid.]. Zu li. kìelė, [kỳlė], apr. kylo [und (?) gr. χίλλουρος dass.; weiterhin am ehesten zu ačech. čilý "lebhaft" u. a. bei Trautmann KZ. XLVI, 240; s. auch Schrader BB. XV, 128 und Boisacq Dict. 455].

Avots: ME I, 393

cietināt

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

cigaunis

cigaunis, = čigāns, der Zigeuner BW. 33315; [vielleicht nach igaunis "der Este" umgeformt]. Auch cigãns Ahs.

Avots: ME I, 379

ciguzis

ciguzis,

1) der Spatz, Sperling
Smilt., [Ronneb.], BW. 19229;

[2) Goldammer
in Ostlivl. Vielleicht mit lav. čižь "Zeisig" verwandt].

Avots: ME I, 379

čīkāt

čīkât, čikât Spr., rupfen, die Haare zupfen. Refl. -tiês, nach Spr. čikâtiês, einander in den Haaren liegen, kämpfen. Vgl. cīkāties.

Avots: ME I, 415

čīkata

‡ čîkata ² Lemsal, = ‡ čik̑ala ² II: tādā ve̦cā čĩkatā ne˙maz nevar gulēt. žīds aizbrauca, iesēdies tādās čīkatās.

Avots: EH I, 292

ciksta

ciksta, ein Knüppel; ein Feuerbrand; [in Dond. auch die Bretten, die man an morastigen Stellen unter einen Heuschober legt]. cikstu tilts, eine Knüppelbrücke U. Gewöhnlich cikste [Neuhausen, Walgalen], ciksts, auch čiksts, ein an sumftigen Stellen mit Strauchwerk bedeckter Weg Wain., Frauenb. Das Material, das Strauchwerk heisst cikstes Lasd., Gold. [Nach Būga РФВ. LXVII, 235 zu r. ч(и)кать "schlagen", čech čkáti "stopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 166.]

Avots: ME I, 380

cimslis

cimslis, Ober - und Unterschenkel, auch die grosse Sehne in der Kniebedeutung Allend. n. U. (unter čimslis); [cim̃slis, die Sehne Neuermühlen, Salis].

Avots: ME I, 383, 384

cinkulis

cinkulis ^2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384

circenis

cìrcenis, [circē̦ns Manz. Lettus], circis BW. 2720, das Heimchen, die Grille: circenis dzied, čakst, čirkst aizkrāsnē. viņa parādam ne circenis nedziedās pakaļ. ieskrēja kâ circenis pe̦lnuos. circeņa nauda "einige Schillinge, so die Verlobten, ich weiss nicht wem, hinwerfen" L., St., U. circeņus skaitīt, = gražuojuoties kaktā līst Mar. n. RKr. XV, 109. [Etweder nebst li. kirklỹs "das Heimchen" zu cirkstêt "zirpen", li. kir̃kti, "schreien, kreischen", oder eine unmittelbare onomatopoetische Bildung, wie z. B. d. dial. Zirke, Zirse, Zirpe dass. bei Falk - Torp 971.]

Avots: ME I, 385

cirgailis

‡ cirgaîlis Stockm. n. FBR. VIII, 88, = čirgailis.

Avots: EH I, 273

cirksnis

III cirksnis, cirkslis, grosse Wespe U. [nebst li. čirkšlỹs dass. wohl eine Umbildung von *sirksnis resp. *sir(k)slis (li. (širšlỹs); etwa nach cirkstêt (li. čirška "ein Kreischer")?!

Avots: ME I, 385

cirkstēt

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386

cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

cīsts

‡ cìsts ² ,

1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);

2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.

Avots: EH I, 276

čīvināt

‡ čīvinât, = čivinât: zīlīte ... čīvināja BW. 2692. 3.

Avots: EH I, 292

cīzītis

cĩzītis, der Zeisig. [Beruht wohl auf slav. čižь dass.]

Avots: ME I, 392

čolāt

čolât, -āju, -āju, sich gemütlich unterhalten: tie veči, pirmuo reizi tikušies, brangi var čolāt Dond.

Avots: ME I, 417

čopt

čuopt (li. čiúopti "kampt"): auch Memelshof, Salis; čuõpti "pajemt" PlKur.

Avots: EH I, 300

čte

čte, hier Blieden, Neuenb. [č- wohl aus li. čià.]

Avots: ME I, 417

čūča

čūča (unter čūčis): das Schwein Warkl.

Avots: EH I, 297

čūčele

čũčele, Demin. (verächtl.) von cũka Kand., BW. 16490. [Vgl. čũčis.]

Avots: ME I, 424

čučēt

čučêt, -u, -ēju, intr., schlafen (von Kindern): apsēdies, māsiņa, lai vistiņas uolas dēj, lai bērniņi čuč. Oft mit gulēt verbunden: čuči, guli! [Vgl. li. čiučiúti "schlafen".]

Avots: ME I, 418

čučka

čučka,

1) ein kleiner Hund
U. [Vielleicht mit Brückner Litu-slav. Stud. 170 als entlehnt aus wruss. цюцька dass. zu betrachten; doch vgl. auch čučiņš];

2) Mutterschwein
Kav.; [vgl. cučka].

Avots: ME I, 418

čuču

čuču! Interj., in Funktion eines Imperativs: čuču, bērniņ, čuču, schlafe, Kindchen, schlafe. Vgl. li. čiučiu [und W. Schulze Festschrift Kuhn 196].

Avots: ME I, 418

čū ču

čū! ču! [li. čiučiù], Zuruf jungen Hunden, Welpen gegenüber. [Ähnliche Interjektionen aus andern Sprachen bei W. Schulze Festschrift Kuhn 193 f.]

Avots: ME I, 424

čūčuks

‡ čūčuks R. Ērglis, Pel. bar. vectēvi 29, eine Art Deminutiv zu čūčis.

Avots: EH I, 298

čuk

čuk, čuk! Zuruf, mit dem man Schweine ruft Kand. (vgl. li. čiùk dass.), mit dem man Füllen lockt U.

Avots: ME I, 418

cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

cūkucīši

cūkucīši (unter cũkactiņas): ein Strickmuster für Handschuhe (mit ù ² ) Saikava; Handschuhe mit einem solchen Muster (auch cùkači 2) ebenda.

Avots: EH I, 280

cukuriņš

‡ cukuriņš "?": čuči, guli, baluodīti, cukuriņa (Var.: čukuriņa) būdiņā! BW. 2565 var. (ähnlich 2566 und 2934).

Avots: EH I, 279

čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. ² 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419

čulpt

čulpt, saugen; [vgl. li. čiùlpti dass.].

Avots: ME I, 419

čumināt

čuminât,

1) wimmeln, sich durcheinander bewegen,
gew. refl. -tiês: prūši sāka čumināties pa sīpuolu mizām A. XI, 5;

2) tasten, tastend suchen:
č. pa pe̦lavām Freiziņ;

[3) čiminâties Ekau, langsam arbeiten].

Avots: ME I, 420

čumpuļi

čumpuļi, = čimpuļi im Infl. n. Biel. H. 20.

Avots: ME I, 420

čunkāt

čunkât, -āju, tr., hätscheln, pflegen, umhertragen: čunkā maziņuo līdz gadam, kamē̦r pats nuo sevis staigās LP. Vgl. li. čiunkóti "spielend umhertragen".

Avots: ME I, 421

čupināt

I čupinât, [čupinêt Wessen],

1) betasten, befühlen:
apčupināt meitas krūtis U.; vgl. li. čiupinė´ti "betasten";

2) bei den Haaren
(matus) zausen, foppen L.

Avots: ME I, 421

čupra

čupra, čuprs, der Schopf: ņemt, grābt aiz čupras. tad viņu sagrāba ve̦lns aiz čupra A. XXI, 248, LP. III, 73. es viņu izsviedīšu aiz čupras ārā Līniņ Wain. [Gleich li. čiupra auf Grund des (aus dem wr. чуприна) entlehnten čuprīna (li. čiupryna) entstanden, indem čuprīna für ein Deminutiv angesehen wurde.]

Avots: ME I, 421

čura

II čura,

1) die Pfütze, Lache (auch vom Urin der Kinder):
plūda pretī divas asiņu čuras MWM. IX, 659;

2) ein kleines Bächlein, ein Regenbach
[Trik.]: kas nu tas par strautu; tā tik tāda čura Etn. I, 58;

3) (li. čiura), ein Kind, das sich häufig nass macht.

Avots: ME I, 422

čurēt

I čurêt, -ēju, auch čurât [Wid.], Līniņ Wain.,

1) mit Geräusch fliessen:
lietus lija čurē̦dams. zvirgzdupe čurēja čuru V. Egl. jumti čurēja Jauns.;

2) den Urin lassen (von Kindern).
Vgl. li. čiurúoti "испускать мочу" und [čiurė´ti "струиттся", sowie klr. чурimu "rieseln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 131].

Avots: ME I, 422

čurināt

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

čurks

čur̃ks! Interj., das Fliessen einer Flüssigkeit bezeichnend: pārsita pakausi, iztecēja asinis čurks LP. V, 98. [Vgl. li. čiurkšt.]

Avots: ME I, 422

čurksis

čur̃ksis, čur̃kslis, Hausschwalbe (hirundo urbica) Nigr., Kand.; zemes č., Ufer-, Wasser- od. Erdschwalbe (hirundo riparia). [Vgl. li. čiurkšti "zwitschern".]

Avots: ME I, 422

čurkstēt

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

čuža

I čuža,

1) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101;

2) ein träges Mädchen
(vgl. li. čiùžė dass.): pirmajam vedējam čužu veda līgaviņu; tam uotram, tam trešam kâ uguņa dzirkstelīte BW. 21860.

Kļūdu labojums:
ein träges Mädchen = ein ungeschicktes (träges) Frauenzimmer
pirmajam vedējam = pirmajam dēliņam

Avots: ME I, 424

dailināt

daĩlinât, ‡ Refl. -tiês, sich schön machen: ne˙kada lelle, kas ... darbdienā varē̦tu d. un dillināties cičiem acu priekša Janš. Bandavā II, 10 (ähnlich Mežv. ļ. II, 127 und Līgava II, 416).

Avots: EH I, 302

dancot

dañcuôt, auch -ât, -āju, -êt Elv., intr., tanzen: dancuo kâ ķipars od. sisenis, kâ tītavas, kâ čigāna zirgs. viņam nauda kabatā dancuo, er hat keine Ruhe, bis er sein Geld durchbringt.

Avots: ME I, 437

danda

danda, eine Zigeunerpeitsche: čigāna danda ruokās bija BW. 18546.

Avots: ME I, 437

dandalāties

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306

dandalot

dandaluôt, mit der Zigeunerpeitsche schlagen: čigāns savu čigānieti ar dandalu dandaluoja BW. 33532, 2.

Avots: ME I, 437

darvaukslis

‡ dar̂vaûkslis ² Iw., = dar̂vakslis 2: nuo priežu klučiem saplēš darvaukšļus un sataisa skalus.

Avots: EH I, 308

degsnis

degsnis (li. degsnìs od. degsnỹs "Brandstelle"), degšņa Ahs., auch degša Kand., Biel. I, 325, de̦gsna Altenwoga, degšņājs, die Brandstätte, ein ausgebrannter Wald, ein mit Feuer ausgebrannter Morast Bergm., ein (niedrig gelegener) Nadelwald Selg. n. Etn. III, 162; purvaina, staigna vieta Aps.: es ceļu degsnī jaunu māju MWM. VIII, 328. augat, mani bandu lini, brāļa duotā degšņājā. degsnis ir izde̦gusi vieta purvā vai arī mežā. tūlīt pēc izdegšanas tādas vietas mē̦dz saukt par de̦gumu. par degšņiem sauc šīs vietas tad, kad tās pildījušās ar ūdeni, pieaugušas ar zāli, vai arī kad tās apaugušas ar jaunu mežiņu Lasd.; dieser junge Wald heisst dann auch degšņas od. degšņa mežiņš LP. III, 105; ein kleiner, junger Wald Nerft; ein mit Gras bewachsener Teich AP. [Mit degša vgl. li. degčióti "горѣть понемножку".]

Avots: ME I, 451

deivelēt

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453

dienasviducis

‡ dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327

dīgulis

dīgulis [li. dygulỹs] Rutzau n. Etn. II, 33, dīgšas, Seitenstiche: vai kâ man iesitās dīgšas sānuos Naud. [Vgl. li. dygčioti "покалывать".]

Avots: ME I, 478

divratu

divratu vāģi U., ein Wagen auf zwei Rädern; dafür gewöhnl. divriteņu rati, divriči.

Avots: ME I, 473

divriteņi

‡ divriteņi Diet., = divriči.

Avots: EH I, 323

divžuburu

‡ divžuburu (gen. plur.), divžubura (gen. s.), = divžuburains: divžubura kārpačiņa BW. 23461. divžuburu pipelīte 35412.

Avots: EH I, 324

dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

draudzība

dràudzĩba [li. draugybė "дружба"],

1) die Gemeinschaft:
svē̦tuo draudzība, de̦be̦su draudzība, die himmlischen Heerscharen; čigānu draudzība BW. 26007, 5;

2) die Freundschaft:
viņuos laikuos suņi ar vilkiem dzīvuojuši draudzībā LP. IV, 169.

Avots: ME I, 491

drēbelis

[drēbelis,

1) "liels dauzuoņa, palaidnieks, nedarbis" Grenči;

2) ein Sieb
Nötkensh.]

Avots: ME I, 497

drēzns

[drē̦zns "feucht": dr. gaiss Grenči.]

Avots: ME I, 498

druikts

druîkts ² (unter druîkns ² ): druikti puiši un stipri kâ lāči Janš. Mežv. ļ. I, 318 (ähnlich II, 80, Dzimtene I ² , 307 u. a.).

Avots: EH I, 335

drumpačas

drumpačas, Stücke, Teilchen, Krümchen: ķēves dē̦ls salasījis dze̦lzu drumpačiņas LP. VI, 513, visa gada taisījumu mani bē̦ri kumeliņi drumpačās sadragāja BW. 19055, [Vielleicht aus drupačas und drums(ta)las kontaminiert.]

Kļūdu labojums:
sadragāja = sabradāja

Avots: ME I, 503

drupača

drupača, drupakla, drupakle, drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

ducis

ducis, das Dutzend; dučiem, dutzendweise. [Nebst li. dùcas aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 510

dūls

dūls, = duls, dunkelfarbig: dūli zirgi, bē̦ri zirgi BW. 27476. 1; dūli bē̦ri kumeliņi 9690; dūli me̦lna kâ čigāne 20190.

Avots: ME I, 527

duņķis

I duņ̂ķis ^2,

1) die Faust Siuxt, der Faustschlag, Rippenschlag, Rippenstoss
Gr. - Sess.: matus plūca, duņķi sita. speŗ ar duņķi mugurā BW. 4065. duņķu ruokas = kre̦kla piedruoknes bez kvērlēm (apruočiem) Selg. n. Etn. III, 162. Vgl. dunka;

2) = duncis U.

Avots: ME I, 518

dunkšķēt

dun̂kšķêt ² Bielenstein LSpr. I, 439, Fauststösse geben; [vgl. li. dunkščióti "толкать "].

Avots: ME I, 517

dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

džala

‡ džala ("?"): čigānam bre̦nga džala BW. 33554, 6 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 365

džandžalāt

džandžalât, džañdžalêt Ahs., schlagen: čigāns džandžalāja zirgu Kalnz.

Avots: ME I, 563

dzelzaiņi

‡ dze̦lzaiņi PV., = dzè̦lzasaiņi, dze̦lzava: čigānam bijis kažuoks mugurā, grindža ruokā un dz. ("?") Wainsel.

Avots: EH I, 354

dzenis

III dzenis: zirgu dz. (kâ ve̦cie kurši sauca kučieri) Janš. Mežv. ļ. I, 87.

Avots: EH I, 355

dzerkstele

dzerkstele. = dzergzde. [Nach Būga Aist. St. 175 f. zu li. gar̃galas "узел на веревкѣ" vgl. auch li. garánkštis "скрутина" und gurgždulė˜ dass.; zu dzerkstele stellt Petersson Vgl. slaV, Wortstud. 11 f. auch ksl. sъgrъčiti, "contrahi", serb. gr"č "Krampf", sloven. gr̀ča "Knoten im Holz" und arm. ker̀ "gekrümmt; Krümmung, Haken".]

Avots: ME I, 546

džindželēt

džìndželêt ² Kalz. n. Fil. Mat. 26, -ẽju, = džindžalât: čigāns savu čigānieti ar džindželi džindželēja.

Avots: EH I, 365

dzinējs

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

dzīve

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

ecēša

ecēša Druw., BW. 12741, 2, ecêšas, ecêkšas Ronneb., Smilt., Trik., ecēža Preili, ecēži U., ecēši BW. 20959, 23643, ein Demin. eceksnīši BW. 27961, die Egge: Sprw. tas jau le̦c par kapeiku nuo jumta ecēkšās Etn. II, 188. ecēšu galdi od. ecēkšgaldi Etn. II, 72, das Holz zur Egge U. ecēšu zari, die Zinken der Egge U. [Nebst li. ekė´čios, apr. aketes, ahd. egida, akymr. ocet dass. zu ecêt.]

Avots: ME I, 565

ēršķeši

‡ ēršķeši (li. erškėčiai oder erškečiai) Evang: 1753, S. 22, Dornen.

Avots: EH I, 373

ērzelis

I ḕrzelis: čigāna ērzeļam BW. 20280, 8. jājamu ērzelīti 33485.

Avots: EH I, 374

gaibs

gaibs,

1) ein Windbeutel
Freiziņ;

2) "?": aiz tevis ķē̦muosies vilkači, gaibi, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalb. 66. [Zu gaiba.]

Avots: ME I, 582

gaišpelēks

gàišpe̦lê̦ks od. gàiši pe̦lē̦ks, hellgrau, silbergrau: gaišpe̦lē̦ki brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 588

garām

gaŗām,

1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;

2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡

6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.

Avots: EH I, 385

garča

‡ *garča od. *garčs; = ‡ gar̂ce ² : saiminieks salasīja tikai garču labības Pas. IV, 175 (aus Jasmuiža). (Zu einem nom. s. *garcis?): garčiem pienu mērējuot BW. 16421, 1.

Avots: EH I, 383

gariskis

‡ gariskis Blieden, Siuxt, Adv., = ‡ gariskām: g. (vertikal) strīpaiņi brunči Siuxt.

Avots: EH I, 384

ģeida

ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.

Avots: ME I, 695

ģeņģelēt

‡ ģeņģelêt, = d˛ind˛alât (?:) čigāns savu čigānieti ar ģeņģelu ģeņģelēja BW. 33532 var.

Avots: EH I, 426

glabasts

‡ glabasts, -s Oknist n. FBR. XV, 178, = glâbiņš. Auf ein ähnliches Nomen weist li. glabaščiúotis "sich umarmen".

Avots: EH I, 391

glaudens

glaude̦ns, ‡

3) "?": glaũde̦nas ("pašauras, miglainas, pavājas") acis Lemsa1, Wainsel. meitai glaũde̦na pakaļa: nestāv brunči augšā ebenda.

Avots: EH I, 391

goča

guôča ² , die Färse, junge Kuh Kand.; liebkosender Lockruf für eine Kuh: guočiņ, guočiņ! Zu gùovs; [vgl. guotene].

Avots: ME I, 688

goče

‡ guoče Janš. Līgava II, 88, guõčis Grob., = guôča ^2; guõčis Līn., ein Kalb.

Avots: EH I, 423

grabināt

I grabinât,

1) intr., rasseln, klappern:
naktī kāds grabinājis pie luoga (auch: gar luogu) Etn. IV, 86. viņš apraudzīja atslē̦gu, ar ieruočiem grabinādams;

2) tr., rasseln, klappern machen:
bērītis... tukšu sili grabināja BW. 24909. kas tuos skalus grabināja? 12946. Refl. - tiês,

1) rascheln, rasseln, klappern:
sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties LP. IV, 87. naktī grabinās pie luoga LP. V, 209, gar luogu VI, 14;

2) unnützes Zeug schwatzen:
jūs tikai grabinājaties, jums nevar ticēt Dond. Subst. grabinātãjs (auch reflexiv), jem., der rasselt, klappert: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME I, 635

grabu

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636

gramdži

[grañdži Nigr., gran̂dži ² Rutzau, = grañči.]

Avots: ME I, 638

grāvracis

grãvracis, gŗāvracis, der Grabenzieher : lāpstas lielumu apbrīnuoja visi grāvrači A. XIII, 522.

Avots: ME I, 645

grēks

grè̦ks,

1): ve̦lns juo gribēja dabāt kaut vienā gŗē̦kā Pas. IV, 174. grē̦ku bēŗes dzert; ein Schmaus nach dem Abendmahl
BielU. ieradzini grē̦kam (auf keinen Fall) nevar zāģēt Sonnaxt. senāk gāja čigānuos; tagad ni grē̦kam neiet ebenda;

2): iekritām lieluos parāduos; lielā grē̦kā, tikām apzagti BielU. pār grē̦ka (Feuerschaden)
izcelšanuos nav kuo bē̦dāt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 405

grozs

grùozs: acc. s. gruozi BW. 1197 var.,

1): auch (mit ùo ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit uô ² ) Siuxt, Strasden; ein grosser, aus dünnen Kieferspänen geflochtener Korb mit quadratförmigem Boden und steilen Seiten
(mit uô ² ) Dunika; ein aus Lindenborke verfertigtes, mit einem Deckel versehenes Behältnis für Kleider, Wolle, Getreide od. Mehl Ramkau; bišu g, ein geflochtener, runder Bienenkorb Dond.; pilni gruozi (Var.: ķuoči ) BW. 6917 var. vilnas gruozu 1197, 1 var.; ‡

2) "?": sudmalās gaņģim apkārt g. Frauenb. kre̦tulam apkārtējais lùoks gar malām ir g. ebenda; ‡

3) ŗaušu g. "eine Einrichtung im Hause des Bräutigams, die aus einem Tisch und daraufgelegten Kuchen besteht"
Ar.

Avots: EH I, 414

grūbans

‡ grûbans ² Salis, faltig, faltenreich: grūbani brunči.

Avots: EH I, 411

grucis

‡ grucis Kaltenbr., Plur. gruči Behnen. Frauenb, = ‡ gruce: gručus grūst Frauenb.; grucis, ein Gericht aus Graupen Oknist; Bohnensuppe mit Graupen Sessau. Erbsensuppe, mit Fleisch und Graupen gekocht Schnikkern; gruči, ein Gericht aus Graupen Behnen.

Avots: EH I, 410

guldināt

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

gulkstēt

gulkstêt, -u, -ẽju, gackern, schreien: vista gulkst (kladzina) Bers. A. XIII, 492. gulbji gulkst. "nuo cilvē̦ka, kas gulkstē̦dams un ņaudē̦dams lien virsū" Lös. n. Etn. IV, 33. [vē̦de̦rs gùlkst ² Bers., es kollert im Magen; pustukša muca veļuoties gùlkst N. -Peb. Vgl. li. gulkščioja "es munkelt", le. gulcenêt und guldzît.]

Avots: ME I, 678

gult

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

gumbāt

I gum̃bât, -ãju, schwerfällig, mit schweren Schritten gehen: meita gumbbā kâ laču māte pa sē̦tu N. -Bartau. es redzēju divi lāči mežmalā gumbājam BW. 9849; 16269. es šķitu lapsīti gumbājam 25561. kur ellē dē̦lu māte? nere̦dz vairs gumbājam 23512, 1 (Var.: gubuojas).

Avots: ME I, 680

gumza

gùmza C., gum̃za PS., gum̂za ² Grünh.,

1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. ² 491;

2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,

a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;

b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;

c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;

d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]

3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za ² ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]

Kļūdu labojums:
fraze no Konv. ² 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. ² 491 gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 681

iebliezt

ìebliêzt, ‡

3) = ìesist 1: viņš ieblieza pa ģīmi Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27. (puika) nuo savas de̦lnas ar knipi iebliež ... čiekuru Annelei ... de̦gungalā Brigadere Dievs, daba, darbs 38.

Avots: EH I, 504

iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

iedāžāt

I ìedāžât, anbieten, aufzwingen: ne˙maz negribēju ņemt, bet viņš man dāžāt iedāžāja Dond.; ["iegūst, ar varu ieduot": čigāns man šuo zirgu dāzāt iedāžāja Dond.].

Avots: ME II, 9

iedrikāt

[ìedrikât, = ìepērt 2: čigāns iedrikāja zirgu.]

Avots: ME II, 10

ieģeņģerēt

ìeģeņģerêt, ieģeņģeruôt, unsicher, wankend hineingehen: e̦ze̦rā ieģeņģerēt Citu t. r. XIV, 38. istabā ieģeņģeruoja... veči ar jau iztukšuotu pusstuopu Latv.

Avots: ME II, 21

iejukt

II ìejukt, = ìejûkt: čigān[a] meita iejukusi gardi ēst, gardi dzert BW. 33506.

Avots: ME II, 23

ieklesēt

‡ II ìeklesêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: čigāns ieklesēja vīram pa galvu ar džendželi.

Avots: EH I, 520

iekrustīt

‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.

Avots: EH I, 523

iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ielupt

[ìelupt,

1) intr., teilweise platzen:
rāceņi vāruot ielupuši Wandsen;

2) betrügen:
čigāns zirgus mituojuot ielupis saimnieku Nigr.]

Avots: ME II, 40

ieruna

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna ² Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59

ieska

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska ² Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska ² Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ietielīgs

ietielîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tiem abiem večiem ir gan ietielīga daba Liev.

Avots: ME II, 82

ievazāt

ìevazât,

1) tr., einschleppen:
salmus istabā; slimības;

[2) einen Schlag versetzen:
viņš tam ievazāja pa vaigu Arrasch. Refl. - tiês, sich herumtreibend hereinkommen od. hineingehen: pie viņiem ievazājušies čigāni. čūskas nuo meža ievazājušās mājā Lis.].

Avots: ME II, 86

iezīlēt

ìezĩlêt,

1) durch Zauberei verschaffen:
čigāniete man iezīlēja sievu Bers.;

2) wahrsagend einleiten
U.: iezīlēt darbu, ein Werk glücklich od. unglücklich anfangen (je nach dem Ausfall der Schicksalserkundung) St., L.;

[3) sich merken, kennen lernen:
es tuo cilvē̦ku sāku iezīlēt Serben, Schujen;

4) wahrsagen:
čigāniete man iezīlēja, ka dabūšu atraitni ar trim bē̦rniem Kokn.;

5) zu erkennen meinen:
atrastuo zirgu viņš iezīlēja par savu Jürg.]

Avots: ME II, 91, 92

ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

ilkss

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706

īpašs

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II ² , 3, 981.]

Avots: ME I, 836

īsts

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838

iz

II iz [li. dial. iž], hochle. statt schriftle. uz, auf: iz akmeņa stāvē̦dama BW. 15383, 2. ūdens lāse nuostāvēja iz bē̦rā kumeliņa 30011, 1; 28375, 7. balta kaza velējās Daugaviņas maliņā, vai iz lietu, vai iz sauli, vai iz sava precinieka 29099. iz ve̦zuma atgulās LP. V, 141. skaista puķīte ziedēja iz pe̦lē̦ka akmentiņa Buschh. iz upītes es izaugu BW. 23585, 8. līču līčiem upe te̦k, zaru zariem Daugaviņa, iz tā līča, iz tā zara nuoņems manu vainaciņu Buschh. jāt iz pieguļu Buschh.; [s. Le. Gr. § 537].

Kļūdu labojums:
nuostāvēja = nestāvēja
23585, 8 = 22382 var.

Avots: ME I, 712

izbēgt

izbêgt: meitine nuo brunčiem izbē̦guse (ist ausgewachsen, der Rock ist zu kurz geworden) Warkl.

Avots: EH I, 434

izbeigt

izbèigt, ‡

3) = nùobèigt 2: ragana mazuo sita, nedeve ēst... un visaiž muocīja, kâ čik tuo meitini drīžāk i. Pas. IV, 381. izbeidze (= izputināja 3?) cilvē̦ku nuo dzīves Warkl.; ‡

4) = izbèigtiês: tā ve̦cā muode vēl nevar i. Kand.

Avots: EH I, 434

izbelzties

‡ izbèlztiês ² Mahlup, zur Genüge von jem. Schlechtes erzählen AP.: tai nu iztielās un izbelžas tie... kupči par mums Austriņš Daugava 1928, S. 977.

Avots: EH I, 434

izčabēt

izčabêt, intr., bis zum Rascheln trocknen, dürr sein: tāds izčabējušas ē̦kas, gatavas uzliesmuot kaŗu katru acumirkli Vēr. I, 63. kad tu izčabē̦tu (= izčibē̦tu)! Etn. II, 34.

Avots: ME I, 722

izčebēt

‡ izčebêt Warkl.,

1) = izjukt 2, izčibêt: kāzas izčebēja;

2) "= nuomirt".

Avots: EH I, 439

izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izcilnis

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438

izčubēt

‡ izčubêt, = izčibêt: ak tu izčubējis! Pas. VI, 162, Saikava.

Avots: EH I, 440

izčupinēt

‡ izčupinêt Kaltenbr., Wessen, tastend durchsuchen. Aus li. iščiupinė´ti "aus-, abtasten".

Avots: EH I, 440

izdimīt

izdimît, tr., mit Mühe herausbekommen, herausheben: akrači nevarēja akmeni nuo akas izidmīt Tirs., Smilt., Aps. Refl. - tiês, sich mit Mühe emporheben, sich befreien: sākuši spirināties un izdimījušies laukā Druw. LP. V, 9.

Avots: ME I, 728

izgainīt

‡ izgainît, allmählich hinaustreiben: franči gan bij nuo Krievijas ... izgainīti Pumpurs Raksti II, 300. Refl. -tiês, ausweichen, entgehen: kad nevar ne˙kâ i. nuo vilka, tad kurina uguni Seyershof. ce̦rē̦dams i. nuo ... ciemiņa Pumpurs Raksti II, 254.

Avots: EH I, 446

izģērbt

izģḕrbt, tr.,

1) auskleiden:
svārkus; bē̦rnu pliku;

2) einkleiden, kleiden, schmücken, ausstaffieren:
le̦pni izģē̦rbta meitene A. XXI, 699. ielas mudzēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587;

[3) schmücken:
atruod viņš tuo (sc. namu) ar sluotām mē̦ztu un izģē̦rbtu Glück Luk. 11, 25.] Refl. - tiês,

1) sich auskleiden, entkleiden:
sieva izģērbjas plika BW. 239. neizģērbies viņš iemetās gultā Vēr. II, 148.

2) sich aufstaffieren:
gre̦zni, le̦pni viņi bija izģē̦bušies;

3) sich vermummen, sich maskieren:
dažādi izģērbties Etn. I, 102. vīrieši gāja izģē̦rbušies par zīdiem, sievietes par čigānietēm A.

Kļūdu labojums:
aufstafierren = ausstaffieren
BW. 239 = LP. VII, 239

Avots: ME I, 743

izkamarēt

izkamarêt (unter izkamerêt ),

1): auch Bers.; Golg.; Lis., Meselau, PV., Smilten, ‡

2) "izgādāt; ar pūlēm kuo panākt" Wessen; ‡

3) kramend durchwühlen
Adl., Lös:, N.-Peb , Sessw., Tirsen: i. uotra lietas; ‡

4) mühsam durch eine enge Ritze herausziehen
Adl., Geistershof, Līvāni, Lös., Tirsen u, a. ‡ Refl. -tiês; zur Genüge klamen, wühlen: viņam jau de̦g pa˙priekšu i., lai vē̦lāk zinātu, kur kuo nuočiept PV.

Avots: EH I, 453

izkārstīt

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

izkaut

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749

izkobēt

izkuôbêt ² , ausgären: ar raugu ce̦pti paņčiņi izkuobē Dond.

Avots: ME I, 758

izpausīties

‡ izpaũsîtiês Ramkau, anschwellen: maize (mīkla) rūgdama izpausās, pierūgst pilna mulda; izpausās arī svaiga gaļa virdama un kluči virdami ebenda. izpausījies "labi izrūdzis, izcēlies" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 618. Nebst paustiês "sich schmücken; lielīties" und izpaustiês zur Wurzel von pusks.

Avots: EH I, 470

izpilcēt

izpilˆcêt [Lis.], [izpilˆčinât Warkh.], tr., verwöhnen, verhätscheln: izpilcē̦ts bē̦rns Adsel. Vgl. izpilkt.

Avots: ME I, 779

izpipkāt

izpipkât, tr., durchpeitschen: čigāns savu (sievu) izpipkāja BW. 12419.

Avots: ME I, 780

izpukstēt

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

izriedīt

‡ izriẽdît Dunika, = izraidît: i. čigānus nuo mājām. i. puišus pie darba.

Avots: EH I, 477

izšķibēt

‡ I izšķibêt, = izčibêt: visa mūsu lieta izšķibēja Bers. izšķibēja visa mīlestība N.-Peb. izšķibēja tirgā braukšana ebenda. Jetes izšķibējums (das erfolgte Verlorengehen) Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 36.

Avots: EH I, 485

izspilēt

izspilêt, = izčibêt: ak tu izspilējis! gribēju šuodien baznīcā braukt, bet lietus līst Etn. I, 33. Vgl. izpilēt. [auch mit ll: kad tu iz˙spillējis! A. P.]

Avots: ME I, 802

iztaisīt

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten"); ‡

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487

izvanckāt

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn ² ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig; ‡

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.; ‡

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493

izzīlēt

izzĩlêt, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (wonach) wahrsagen: čigāniete izzīlejās un aizgāja Jürg. visādi izzīlējusies Pas. III, 162.

Avots: EH I, 497

izzīlēt

izzĩlêt, wonach prophezeien: ja tu labi izzīlēsi, es tev dārgi aizmaksāšu BW. 9439. čigāniete raudzījās stipri jaunekļa de̦lnā, iz tās izzīlē̦dama viņa nākuotnes nuoslē̦pumus Tēv.

Avots: ME I, 832

Jancis

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96

Janis

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96

jaust

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jēlausis

jê̦lausis,

1) ein Harthöriger:
runā skaļāk, tas ir jē̦lausis Gaw.;

2) ein verkommenes Ferkel mit wunden Ohren
(ar jē̦lām aušim) Serb.;

3) ein Schimpfwort inbezug auf einen, der nichts zustande bringen kann
A. - Rahden n. A. XV, 1, 408;

4) ein Boot der
jē̦lkupči Rojen. [Zu jê̦ls und àuss.)

Avots: ME II, 112

jērenīcis

jerenīcis, der Lammdieb, Epitheton des Wolfes: lai mirst tādi jērenīči (Var.: jē̦ru zagļi) BW. 30602, 1.

Avots: ME II, 114

ježikas

ježikas,

1) jeziks, ješčiks (aus r. ящик?) Druw., ein Rahmen, welcher zur Vergrösserung des Schlittens dient, ein Schlittenkorb (kuo liek uz ragavām, lai varē̦tu uzkŗaut lielāku ve̦zumu) Etn. II, 18, AP., Serb., Nötk.;

2) ein kleiner Schlitten
N. - Schwanb., Etn. I, 153; zirgi kamanās un ježikās.

Avots: ME II, 111

joču

I juõču, um so mehr noch, nun erst recht: tas būtu juoču labi, das wäre gerade erst recht gut N. - Bartau n. Biel. II, 371. juo ātrāki, juoču (juo) labāki Dr. [juo˙ču (noch) labāks Dunika.] Vgl. li. juočiui "noch viel mehr".

Avots: ME II, 125

jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

juk

I juk, Interj. zur Erheiterung kleiner Kinder: māte, bē̦rnu klusinādama, saliek bē̦rnam ruociņas vienu uz uotras un šūpuo tās uz augšu un leju, dziesmiņu dziedādama: čij, čij, zīlīte, kur tavi bērniņi? viņpus Daugavas uozuola zarā. kas viņus šūpuo, kas viņus auklē? vēja māte šūpuo, vēja māte aulē, juk, juk, juk. pie pēdējiem "juk" atlaiž ruokas vaļā un atkal griež vienu uotrai riņķī. pa dziedāšanas laiku ruokas jāšupuo nuo augšas uz leju Etn. I, 114; BW. 2195.

Avots: ME II, 115

jukls

jukls,

1): juklajā dejuotāju pūlī Janš. Mežv. ļ. II, 15. atskanēja... svilpšana... un čivināšana daždažādās skaņās un tik ... jukli cita par citu 466. prātam tikai jukli izpruotamu ... dziesmu Līgava I, 298;

2): jukla zeme Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 566

jūsim

jũsim, dialekt. Dat. - Instr. Pl., euch, gew. nach Präp.: gul pie jūsim vilki, lāči Sinohlen BW. 12560. kur jūsim zāļu siles 288882.

Avots: ME II, 123

jūsmināt

jūsminât [Warkl.], tr., ergötzen, erheitern: luočit un jūsmināt sirdis Purap.

Avots: ME II, 123

ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

kabelēties

[kābelêtiês (?), - ẽjuos, fortwährend sich mit dem Tauschen (von Pferden) abgeben": viņš vienmē̦r ka- čigāns ar zirgiem kābelējas Selsau. - Vgl. kabelēties.]

Avots: ME II, 185, 186

kacēt

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130

kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kakaža

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. ¹

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137

kākurains

kākuraîns, zerlumpt: tādi mani viesi nāca, činkuraini, kākuraini BW. 19766. Vgl. kākarains.

Avots: ME II, 190

kalacis

‡

II kalacis,

1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;

2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.

Avots: EH I, 576

kalačnieks

‡ kalačnieks Kandz. Izjurieši 114, kalāčnieks 222, einer, der mit kalači bzw. kalāči handelt.

Avots: EH I, 576

kalva

II kal˜va,

1): eine Anhöhe in einer Wiese
Iw.;

2): eine kleine Insel zwischen zwei Flussarmen
(mit àl ² ) Saikava. - Vgl. die Flurnamen Čibenes kal˜va Lvv. II, 9, Zviẽdru kal˜va II, 18 (Anhöhen), Vilˆka ² kal˜va II, 92, Lielā kalva II, 117, Vīgriežu kalva II, 124 (Wälder), Umurkalva II, 12 (ein Feld), Māckus kalva II, 20 (eine Wiese), Āža kalva II, 20 (ein Sumpf), Breņ̃ča kal˜va II, 17, Suvejkal˜va ebenda, Čigânu ² kalˆva II, 19, Kalvas dīķis II, 47.

Avots: EH I, 580

kamīt

[II kamît "betteln"(?): čigāni nāk kamīt Sessw.]

Avots: ME II, 150

kančuka

kañčuka: Dem˙in. acc. s. kančučiņu BW. 27031, 5. Li. kañčius kann auch auf poln. kańcz beruhen, s. Skardžius Arch. Phil. III, 50.

Avots: EH I, 583

kančuka

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

kapānīca

kapānĩca, eine Art Mulde, ein Hackbrett Illuxt. [Direktor durch kapõnyčia "Hackbrett" vermittelt wohl aus dem Slavischen; vgl. etwa klr. копаница "Hacke".]

Avots: ME II, 157

kapata

kapata, kapats, kaputs BW. 5726, der Frauenrock mit der Jacke zusammen: dažuos apgabaluos tika brunči sašūti ar jaku (kapatas) A. XX, 69, Serb., Bers., Illuxt n. A. XVI, 475. tur būs mani brūni svārki, sievai zīda kapatiņa BW. 28344. situ ruoku pie kapata, lai skanēja atslēdziņas BW. 31098. [Durch deutsche Vermittelung aus capote "langer Oberrock."]

Avots: ME II, 157

kapča

I kapča: auch Bewershof, Fest., Memelshof. Wohl aus li. kãpčius "Aufschüttung; auf freiem Felde angelegte Gemüsegrube".

Avots: EH I, 586

kāpt

kâpt,

1): lāčiem ... liela kāre k. kāpjamuo Janš. Dzimtene V, 47;

3): vēl vēži nekāpj Strasden; ‡

4) k. pāri Saikava, = pãrcelˆtiês 1: viens dēlietis, kāpdams pāri, iekrita upē. Refl. -tiês,

1): k. atsprākliski Salis.

Avots: EH I, 601

karbača

‡ kar̃bača Grünw., Demin. karbaciņa BW. 21772 var., eine Art Peitsche, die Karbatsche: čigānam ... k. ruokā BW. 33554. stīgām šūta karbačiņa 21772. trim šņuorēm karbačiņa (Var.: kančuciņa, pātadziņa) 23332, 2. viņš e̦suot viņu ar ... karbaču stērstējis Janš. Dzimtene IV, 214. Entlehnt gleich li. karbãčius dass.

Avots: EH I, 588

karkstēt

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt ² [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162

kārpača

‡ kārpača, eine Art Peitsche: divžubura kārpačiņa BW. 23461.,Vgl. ‡ kar̃bača.

Avots: EH I, 603

ķaukstēt

ķaũkstêt Dond., ķaûkš (ķ) êt ^2, -u, -ẽju,

1) ķau, ķau hervotbringen, bellen, schreien:
kuo tas suns tur ķaukst? Kand., Mat. kārkauļi ķaukst Jan. ķaukst lapiņas staigājuot BW. 29147 [aus Ellern ; dies ķaukst ist wohl ein Hypernormalismus für čaukst, s. čaũkstêt] ;

2) undeutliche Laute hervorbringen:
kad bē̦rns divi trīs mēnešus ve̦cs, tas sāk ķaukstēt Dond. [Vgl. li. kiáuksėti "schreien (wie ein Truthahn)", kiauksė´ti od. kiaukšė´ti "bellen", kiáuksčioti "покрикивать как галка"; vielleicht aus dem Li. entlehnt.]

Avots: ME II, 357

kauradžāt

‡ kauradžât, kauderwelschen (?): līksmi pa čigāniski kauradžādamas Jauns. B. gr.3 I, 48.

Avots: EH I, 595

kaut

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus; ‡

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596

kāvi

kàvi Smilt., [PS., C., Trik., Jürg., N. - Peb., kâvi Arrasch], kâvi Bers. [hier angeblich auch im Singular] od. kâvẽji St., das Nordlicht: tādu pār jūŗu parādījās mirdzums kâ ziemeļu kāvu ugunis Vēr. I, 647. kāvi kaujas od. kaunas, sagt der Lette (C., Smilt., Aps., Oknist), wenn er das Nordlicht sieht, - eine mythologische Reminiscenz, dass das Nordlicht die Folge eines Kampfes der Seelen gefallener Kieger sei. ziemeļblāzmai laktījuot, viņi (mūsu senči) dzirdēja zuobeņus šņikstuot un teica, ka kaŗavīri, kaŗaļaužu dvēseles tur kaujuoties Pūrs I, 113. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

ķeblains

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358

ķekata

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

ķempa

ķe̦m̃pa,

1) der Haufe, Wirrwar:
kluči sagājuši vienā ķe̦mpā. puikas sakrita vienā ķe̦mpā (čupā). tur tīra ķe̦mpa (putra, juceklis) Serb.;

2) eine Handvoll
U.

Avots: ME II, 364

ķenkuris

‡ ķe̦nkuris,

1) = ķe̦n̂kars ² 1: ve̦se̦liem ķe̦nkuŗiem viņa braucīja tās (brūklenes) nuost Janš. Bandavā I, 230. ķe̦nkuŗi tumši sarkanu čiekuŗu Dzimtene II ² , 35;

2) = čuõkars 1: gailīšam bij kājiņas sasalušas ķe̦n̂kurī ² Seyershof. viens cālis bijis ķe̦n̂kuŗuos ² pa dzimumam ebenda.

Avots: EH I, 695

ķepains

ķe̦paîns, betatzt: čuči, guli, lāča bē̦rns, ķepaiņām kājiņām BW. 2105, 2 var.

Avots: ME II, 366

ķercis

ķer̃cis Schub., ķerča Bewershof, = cūku aizgalda. Vgl. ķērcis. [Aus li. kerčià "Winkel".]

Avots: ME II, 368

ķert

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

ķešķis

ķešķis [Hasenpot, Libau], Lasd., = ķestes. [Vgl. li. kẽščiai dass.]

Avots: ME II, 371

ķetēt

ķetêt: schon bei Lng.; Mičis viņu ķetēja ņemt Brasche Kâ Palejas Jānis 264.

Avots: EH I, 698

ķibēt

‡ I ķibêt Wessen, = izčibêt, verloren gehen.

Avots: EH I, 701

ķiekurzis

ķiekurzis Spr., [Treiland Mat., Rätsel 157], = ciekurzis. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-, vgl. čiekurzis.]

Avots: ME II, 390

ķiepstēt

ķìepstêt Spr., Smilt., = čiepstēt.

Avots: ME II, 390

ķieviste

‡ *kìeviste ² (erschlossen aus ostle. čivistê ² Warkl.), = ķieviete.

Avots: EH I, 707

ķigāns

ķigāns Bers., Laud., [Kreuzb.; mit hypernormalem ķ-], = čigāns.

Avots: ME II, 379

ķīkactiņa

ķĩķactiņa, das sehende (ķĩķêt) Auge: čuči, mans dēliņ, mans luteklīti, zilas ķīķactiņas iemidzini Hug.

Avots: ME II, 388

ķīkstene

‡ ķìkstene ² Sussei, eine Spalte, Ritze. Wohl mit hypernormalem ķ- für č-; vgl. čiêkstene.

Avots: EH I, 705

ķīkstēt

ķīkstêt, -u, -ẽju BW. 2984 [aus Wessen], 8981 [aus Sauken], für cĩkstêt, čĩkstêt. Refl. ķīkstêtiês [Ilsenberg n. U.], Mag. IV, 2, 121 für čikstêtiês. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

ķikstīt

‡ ķikstît, -u, -īju Mar. n. RKr. XVII, 131, = čikstît.

Avots: EH I, 701

ķinka

ķinka,

1) Kartoffeldickgrütze
Adsel, Kürbis; [ķìnka Jürg., = grûslis

3, grûdenis

2]; 2) zerzaustes Haar; der Weichselzopf
Spr. Vgl. činka IV.

Avots: ME II, 382

ķinkāt

I ķinkât od. činkât, -ãju, am Haar reissen Spr.

Avots: ME II, 382

ķinkurains

ķinkuraîns, hümpelig Spr. Vgl. činkurains.

Avots: ME II, 382

ķinkurs

ķinkurs, činkurs, der Hümpel Spr. Vgl. cinkuris.

Avots: ME II, 382

ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

ķirkstēt

ķirkstêt, -u, -ẽju, = čir̃kstêt, zipen, zwitschern Spr., Etn. I, 34; kreischen (von Hühnern): kuo tu ķirksti? LP. VI, 483; [girren Manz. Lettus. Vgl. li. kìrksčioti "покрикивать", kirksė´ti "wiederholt kreischen."]

Avots: ME II, 384

ķirzaks

ķir̃zaks (unter ķir̃zaka ): auch Ahs., Kl.-Roop, Stenden, (mit ir ) Grenči.

Avots: EH I, 704

klabačas

klabačas, ‡

3) klabačiņas Seyershof, eine hölzerne Windmühle.

Avots: EH I, 607

kladanciss

kladancis: citi dancuo guodīgi, bet šie kladanči le̦c kâ kazāki Saikava. aiz stūra guļ divi kladanči ebenda.

Avots: EH I, 607

klāstīt

II klāstīt, den Staub vom Korne in der Tenne mit einem Sacke abschlagen St. [Wohl zu li. klė˜sti (prs. klesčiù) "сметать колосься при вѣянiи"; zum Vokalismus vgl. z. B. plātīt neben plèst.]

Avots: ME II, 218

kļaut

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. ² 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239

klebencis

klebèncis, etw. gut Gewachsenes, Gediehenes: sivē̦ni krietni klebenči Burtn.

Avots: ME II, 220

kleists

kleîsts [Kr., PS., Trik., Lis., C., Wolm., klèists N. - Peb.],

1) der Herumtreiber, Strolch, Windbeutel:
kas nu tādu kleistu ņems par strādnieku C., PS., Smilt., Bers., Lub., Tirs., Wolm. ir ar mums liela vajadzība pēc tādiem pasaules kleistiem Baltp. kleistuos aiziet, verkommen, herunterkommen Mesoten;

[2) ein langer, schiefbeiniger, verkommener Mensch
U. - In der Bed. 1 zu kliest, klîst; in der Bed. 2 zunächst wohl zu li. kléiščioti "похрамывать" und le. kleins].

Avots: ME II, 221

klest

klest Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Warkl., klešu, klesu [ursprünglich wohl: klešu, * klèsu, * klèst, vgl. klēzt dass.], = klesêt: viņš kleš biezputru aizrīdamies Naud. [Zu r. клескáть, клеснýть "klatschen, schnalzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 514 und li. klė˜sti (klesčiù) "хлестать"?]

Avots: ME II, 223

klieķis

klieķis,

1) eine glitschige, schliefige Masse, schwerer Lehmboden:
tagad zeme kâ klieķis Sil. zeme klieķī sasista Naud.;

2) unausgebackenes, schliefiges Brot
Naud. [Sieht aus wie ein Lituanismus; vgl. kliečis.]

Avots: ME II, 232

kliekt

klìekt ² [Warkl., kliêkt ² Nigr.], laut schreien [Setzen, Wirginalen, Edw., Windau]: lieli kungi, medinieki, tie tur sauca, tie tur klieca BW. 30476 aus Alschw. - [Zu li. klìkti "plötzlich aufkreischen", klỹkti "kreischen", sloven. klîčem "rufe", serb. klì`či "rufen", russ. кли́кать "schreien", mndl. lī(h)en "sagen, melden" u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 519.]

Avots: ME II, 232

klikstināt

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

klikstis

‡ I klikstis (nom. s.) Lubn., (nom. pl., i- St.) Warkl., = klikuči.

Avots: EH I, 617

klikucis

‡ klikucis Auleja, Wessen, = klikuči.

Avots: EH I, 617

klincis

II klincis,

1) das Ende eines Brotlaibes
[Jakobshof], N. - Sessau: kungs pasviež nuo maizes klincīša šunelim LP. VI, 1007. meitām jāē̦d klincis, lai apaļi pupi aug Naud. ielieci cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu [nom. s. * klinciņš od. * klinciņa?] LP. II, 18;

[2) ein Kloss
U.: šuodien klinči (Mehlklösse) vārīti.] Vgl. klancis 1 und klencis I.

Avots: ME II, 228

klinču

klinču klinčiem, hinkend: aizgāja klinču klinčiem Lasd.

Avots: ME II, 228

klučains

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

klucis

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621

klucis

klucis, Demin. verächtl. klučelis,

1) der Klotz:
bē̦rza, uozuola klucis. klučus ceļā vilkt, Hindernisse in den Weg stellen A. VIII, 1, 209;

2) ein Stück, Klumpen:
sviesta klucis A. XV, 241. es atradu siera kluci BW. 33083. iesvieda žīda režģuos pāri sniega kluču Poruk. tik balti mākuoņu klucīši pie debesīm Blaum. zemes kluči, Erdklumpen;

3) kluči, auch klučķi U. (wohl durch russ. клёцки beeinflusst), Klümpchen, Klösse
Etn. I, 19; II, 6, Burtn., Hinzenberg, [Wolm.]: kviešu kluču putru vārīja Stari II, 114;

4) klucītis, eine (Pferde -) Pille
U. [Nebst li. klùcis aus d. Deutschen.]

Avots: ME II, 233

klukstes

‡ klukstes Patkule, Sessw., = klukuči: kad k. rauj tad kāds lād.

Avots: EH I, 622

kluksti

[kluksti, klukuči: viņu sāka kluksti raut Saulietis.]

Avots: ME II, 234

klukucis

klukucis: auch Kaltenbr., Oknist; plur. klukuči auch Bers., Saikaya: kâ labi sapīpējas, tad tūliņ klukuči raun P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 622

klukucis

klukucis, [klukuči Fest., Stelp.], das Schnucken: viņu rauj od. raun klukucis, er hat das Schnucken Mag. IV, 2, 121, Etn. I, 34; oft der Pl.: klukuči raun, nuostājas Etn. I, 113. [Vgl. li. klukšė´ti "Aufstossen haben", russ. мнѣ клýкается und sloven. kółca se mi "ich habe den Schlucken" bei Berneker Wrtb. I, 525.]

Avots: ME II, 234

kluncis

klùncis: kluñcis Dunika, ein kleinerer Klotz, ein Holzstück; klun̂cis ² Seyershof, ein Klumpen (pika): k. svîesta; mālu klunči Pas. IV, 92; ein niet1oses Messer Segew.; kluñči Frauenb., grosse Holzpantoffeln. In der Bed. "ein Mensch wie ein Klotz" n. Sehwers Unters. 52 aus nd. kluntse "ein plumper, unbeholfener Mensch".

Avots: EH I, 623

kluncis

klùncis, ein Mensch wie ein Klotz, der sich nicht viel rühren kann, ein dicker Mensch, Spottname für Lahme U.; der Pl. kluñči, alte Pantoffeln, Schuhe Ahs.; kluñču [Schujen] putra, = kluču (Klösse) p. LP. VI, 625, Smilt.

Avots: ME II, 235

klunkučot

‡ klunkučuôt "gehen" (mit uñ ) Frauenb.; "klunkurêt klunkuču klunkučiem iet" PV.

Avots: EH I, 623

knākšķis

‡ knākšķis "?": veči ... iemeta pa kraukšķim un knākšķim Mekons Trīsreiz par veiti 15.

Avots: EH I, 629

knēblis

[knēblis Wessen, = knābis; zum Vokalismus vgl. li. knė´bčioti "понемногу хватать".]

Avots: ME II, 245

knibināt

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

kņibināt

‡ kņibinât Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Oknist n. FBR. XV, 194, = knibinât. Refl. -tiês, = knibinâtiês: ar pirksčiem kņibinādamās ar ... pārklāja bārkstītēm Janš. Dzimtene I ² , 38.

Avots: EH I, 636

kniest

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. ² 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249

knīpēt

knĩpêt,

1) kneifen
Gold.: [Līzīte lūpiņas knīpēt knīpēja BW. 35085;

2) mit einem Hebel (etwas Schwerea) allmälich weiterbewegen
Stenden];

3) knĩpêt, - ẽju, stehen:
tā meita knīpēja, kuo aizdabūja Dond. Refl. - tiês,

[1) scherzweize einander an der Nase fassen und fragen:

2) "?": iekams iesāk runāt, tad pa˙priekšu tâ knīpējas Gold.;

[3) knìpēties ² Bers., sich wie eine
knĩpa kleiden und betragen (von erwachsenen Mädchen gesagt). - [Nebst knaipīt zu li. knìpčius "Dieb", knyplė "Lichtscheere", knypẽlis "щипок" und gr. χνιπός "knauserig", χνίψ (mit langem i) "eine kleine Ameise; ein Insekt, das im Holze unter der Rinde lebt", χνιπεῖν "schneiden".]

Avots: ME II, 248

knopši

‡ knopši "knubuči, budži kātiņa gali. kas palikuši pie augļa" N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 633

kočas

kuočas: *kùočas ² (> ostle. kùčis) Auleja "eine Speise, die am Christabend gegessen wird".

Avots: EH I, 685

kočas

kuočas [li. kuõčios], = kūči, kũķes (s. dies), "apgrūsti mieži": kas man kuoču nedeva ziemas svē̦tku vakaŗa... BW. 33420 (aus Lubn.).

Avots: ME II, 340

ķocis

I ķuõcis: auch (ein Korb) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Postenden, Rothof, Stenden, Wahnen, (mit uo ) Durben, Gold., Gudenieki, Kalwen, Stom., Wirginalen, Janš. Mežv. ļ II, 247: pilni ķuoči (Var.: gruozi) baltas vilnas BW. 6917 var.; ein kleines Gefäss (z. B. eine kleine Lehmschüssel Grenzh. (Mežamuiža); ein altes Biechgefäss (ķuocītis) Sessau: ar tukšuo putras ķuoci Azand. 92; eine Art Raufe für Pferde Iw., (einigermassen einem Korb ähnlich) Wandsen.

Avots: EH I, 709

kočus

kuočus Naud., [kuoča Lesten], ein Branntweinmass: lielais k. = 1/4 Stof; mazais k. = 1/8 Stof. Dazu auch eine Deminutivform: kuõčiņš [Gr. - Autz, Stuhrhof]: Matīss par kuočiņu [Nötk.] tev atgādās visu Jaun. mežk. 80.

Avots: ME II, 340

kracis

I kracis: auch Iw., Plur. krači, ein Gestell zum Trocknen von Erbsen auf dem Felde Dond., "zārdi" Blieden.

Avots: EH I, 640

krakšķis

I krakšķis, krakšis,

1) der Krach:
ar savu krakšķi vāks tiek aizdarīts Latv.;

2) der Husten, das Räuspern
Ar.;

3) der Schnaps:
kučieris iemetis savu krakšīti Etn. IV, 126.

Avots: ME II, 256

kramstīt

kràmstît, C., - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìmst, knabbern, schubben, lausen (von Pferden), nagen, reiben U. Refl. - tiês,

1) mit den Zähnen etw. Essbares zu erlangen suchen, greifen, haschen nach etw.
[Lub., Kl., Fest., Stelp.]: zirgi aŗuot dažkārt kramstās Lasd., Spr. lai zirgs diezin kâ paēdis, bet tik˙līdz kuo viņu ņemsi cieti vai jūgsi iekšā, viņš tūliņ kramstās pēc ēšanas Etn. III, 64;

2) zugreifen, stehlen:
kramšķis, kramslis - kas kramstās, zuog Etn. IV, 97. [Vgl. li. krámščioti "изрѣдка покусывать".]

Avots: ME II, 258

krančumi

krančumi, verschiedene Abfälle Blieden n. Etn. II, 177. [Zu kranči.]

Avots: ME II, 259

kraukāt

kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. - tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]

Avots: ME II, 262, 263

krautiņi

kŗautiņi Selg. n. Etn. IV, 97, kŗautiņš, = krauči: nuo kŗautiņa uz visām pusēm stiepās ārā salmi RA.

Avots: ME II, 296

krenkstēt

[kreñkstêt Dunika], kren̂kstêt ² Ahs., -u, -ẽju, kren̂kšķinât ^2, = krekstēt, krächzen, hüsteln. Zu li. krénkščioti "отхаркиваться."]

Avots: ME II, 273

krepas

[kre̦pas, = krepeči 1: man jākāsē ir, bet kre̦pas nenāk Dond.]

Avots: ME II, 273

krepecis

‡ krepecis Bērzgale, krepecnieks ebenda, wer krankhaft krächzt und dabei Schleim auswirft. S. auch unter krepeči.

Avots: EH I, 649

krepučas

[kre̦pučas U.], kre̦puči Sonnaxt, krẽ̦puči Wid., zäher Schleim Drosth., Lungenauswurf. [Nebst krepêt, krē̦pas zu li. krẽplės "skrēplēs", aksl. kropľa "Tropfen", kropiti "(be)spritzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 623.)

Avots: ME II, 274

kreša

I kreša, comm.,

1) einer, der oft zu Stuhl geht
L.;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass
Oknist;

3) einer, der mit seinen Sachen nachlässig umgeht
Druw. Zu krēst(ies). [Formell entspricht li. krečià "корзина для просѣвки зернового хлѣба."]

Avots: ME II, 274

kreve

kreve: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77,

1): auch Erlaa, Linden in Kurl., Memelslrof, Saikava. Sonnaxt: uz ruokam uzme̦tas k. Linden in Kurl. guovei ciči apauguši ar kārpām kâ k. Saikava. vâts (ce̦pums) apme̦t krevi Memelshof;

4): auch Saikava (kreves).

Avots: EH I, 650

kričalas

kričalas, kričas Wid., Schtitt-, Schneeschuhe N.-Bartau u. Etn. II, 1. [Auf li. kričióti "ходить, выставив тыл" beruhend? Oder mit gričalas zu vergleichen?]

Avots: ME II, 277

kridžināt

‡ kridžinât Frauenb., = kričinât.

Avots: EH I, 652

kriecis

kriẽcis, ein aus Pergeln geflochtener Korb Dond., (Wandsen], Siuxt. Auch als Mass benutzt Spiess n. U., A. IX, 1, 585, Lautb. [Der Pl. kriẽči, ein Pergelgeflecht Dond.: ar kriečiem apsit sienas, pirms tās apme̦t ar kaļķiem. Vgl. auch Bielenstein Holzb. 345, 360 und 659.]

Avots: ME II, 283

krišķāns

[krišķāns Ober-Kurl., ein Christ. Nebst li. krikščionis und apr. nom. pl. crixtianai aus slav. krьstьjan(in)ъ.]

Avots: ME II, 281

krīts

krîts, gew. Demin. krîtiņš,

1) Krebsnetz
Smilt., [Serbigal], gew. ķesele;

2) ein Fischkescher, Handfischnetz
Kaugershof, Buschh.; krīts - ap Kuldīgu tīkls zivju ķeršanai vienam cilvē̦kam Etn. I, 121;

[3) ein kleiner Netzbeutel, Fische aus der Kumme zu holen
U.] Nebst li. krýtis (gen. krýties fem. od. krýčio) "ein Fischkescher" (wohl zu li. krieti "fischen" le. kriet (s. dies), vgl. Leskien Abl. 275 und Būga KZ. LI, 141].

Avots: ME II, 283

kroka

kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]

Avots: ME II, 294

krokains

kruokaîns, kŗuõkains, auch kruoķaîns, faltig: kŗuokaiņi brunči A. XX, 68.

Avots: ME II, 294

krokots

kruõkuôts, kŗuõkuôts, faltig, falten reich: kŗuokuoti brunči.

Avots: ME II, 294

krumpa

krum̃pa: auch Für., Salisb.; vienu krumpu brunču liku (Var.: vilku) BW. 10651. krumpu brunči Azand. 22. liktā k., eine gelegte (breite, flache) Falte Seyershof; vilktā k., eine gezogene (runde) Falte ebenda. Nach Sehwers Unters. 59 aus nd. krumpe "das Einschrumpfen von Wollenzeugen".

Avots: EH I, 659

krunčot

‡ *krunčuôt, zu erschliessen aus sakrunčuôt. Refl. -tiês. Falten werfen, sich knüllen: brunči kruñčuojas Lemb., Salis, (mit ùn ² ) Aahof.

Avots: EH I, 660

krustīt

krustît,

2): auch LLD. II, 3 ₃₀ , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,

1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;

2): auch Salis; ‡

3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡

4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 661

krustot

krustuôt, Refl. -tiês, ‡

2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.

Avots: EH I, 661

kubucis

‡ IV kubucis,

1) "ein Erdkloss"
Serbig., Smilten, Wizenhof; "ein kleiner cinis" Wizenhof;

2) "ein Brotende"
Grünw.; "ein Stückchen Brot" Rodenpois;

3) mākuoņu kubuči N.-Peb. "Wolkenklumpen";

4) eine kleine Erhöhung
Renzen.

Avots: EH I, 666

kuča

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

kučērs

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298

kucis

kucis, Demin. auch [kuciņš Pas. I, 210], kučiņš, der Hund: kucis rēja BW. 14355, kaķam ciskas, kučam kauli 2186. tev, puisīti, tāda daba, kā manam kučiņam 12398, 5 var. [aus Alschw.] Vgl. kuce.

Avots: ME II, 298

kūčot

kūčuôt, Denom. von kūči,

1) betteln:
sieviņa aizgājusi kūčuot;

2) hastig
etw. Dargebotenes ergreifen Kabillen.

Avots: ME II, 332

kuitenis

kuîtenis ² N.-Bartau, kuîtiêns ² Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts ² (auch in Preekuln) od. kuîtelis ² Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301

kūķes

kũķes, kũķi, kũķas, - kūči St., kūce L., der Sing. kũķis selten, ein Essen, bestehend aus von den Hülsen befreiter Gerste [Ronneb.] und aus einer Hälfte von einem Schweinekopf. Gegessen wurde dieses Gericht am Fastnachtabend, besonders aber am Weihnachtsabend, weshalb der 24. Dezember kūķu diena und der Abend des 24 dez. kūķu vakars (namentl. in Livl.) heisst. jauna gada vakarā ē̦d kūķi kâ ziemassvē̦tku vakarā RKr. XI, 81. tik dabūju zīdenīšu kâ tai kūķa vakarā BW. 21094. [Nebst kuoķes, kuočas und li. kũčios aus r. кутья resp. weissr. куцця "Weihnachtsgericht aus gekochtem Weizen"; vgl. Būga LM. IV, 447.]

Avots: ME II, 333

kukstēt

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302

kukuži

kukuži (unter kukuči): auch Bērzgale (hier auch der nom. s. kukuzis gebräuchlich).

Avots: EH I, 669

kukuži

[kukuži Warkl., = kukuči.]

Avots: ME II, 303

kukužņi

[II kukužņi Laud., = kukuči.]

Avots: ME II, 303

kūla

II kũla,

1): auch AP., Salisb., (mit ù ² ) Bērzgale, Oknist; Wark1.; "nuosalusi, balta zâle" Seyershof; nardus stricta AP., Ramkau, (mit ù ² ) KartrE.; briežu (AP.), brieža (Saikava) oder vilka (Ramkau) k., nardus stricta; čigānu k. Diet., saures Moorgras;

2): auch AP., Siuxt, (mit ù ² ) KatrE., Oknist, (mit ū) Wessen; das zwischen den Borsten befindliche weichere Haar der Schweine
(mit ù ² ) Liepna;

3): auch Roseneck;

4): kūlas bē̦rni - auch Segew.; ‡

5) Abgang beim Weben
BielU.; ‡

6) kāpuostu kūlas Tals. "kāpuostu serdes". Wie verhält sich dazu estn. kulu (mit der Bed. von le. kũla II 1; und zu le. kũlas bē̦rns stimmt in der Bed. estn. kulu-poeg)?

Avots: EH I, 682

kulba

kul˜ba,

3): auch Seyershof;

4): eine Art Wagen bei Juden und Zigeunern
Oknist; čigāna kulbas BW. 21122. brauks[i] ar kulbu baznīcā 22730; kulbas (lielus mākuoņi) jau braukā Pas. XIV, 462;

5): ein Schlittenkorb
- auch Dunika, Siuxt; ein Packschlitten Wessen. vairāk kulbu un kamānu Janš. Apskats 1903, S. 97;

6): ak tu nepieē̦dē̦namā k˙! AP.; ‡

8) acu k. Salis. die Augenhöhle.
Zur Bed. 5 vgl. li. kulbės "перекладины саней" Язык и литер. I, 137.

Avots: EH I, 670

kulbinieks

kul˜biniẽks, kul˜b(e)niẽks, kul˜buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul˜beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul˜bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.

Avots: ME II, 304, 305

kuļčēklis

‡ kuļčēklis Grünh., ein Quirl ("ar kuo miltus vai putraimus, grāpī beŗuot, kuļčina").

Avots: EH I, 672

kuļķenēt

kuļkenêt, = čulčināt, kulcināt.

Avots: ME II, 310

ķuļķināt

ķuļķinât, s. čulčinât, kulˆcinât.

Avots: ME II, 391

kumpa

kumpa, ‡

3) "?": spīzmanei ar kučieri kumpas Deglavs Rīga II, 1, 37.

Avots: EH I, 674

kumpacis

kumpacis,

1) der Klumpen:
merģeļu kumpači Konv. ^l 690;

2) kum̃pacis [Lautb.], auch kumpača, comm., der Zusamrnengekrümmte, Verschrumpfte, Buckelige
Lautb.

Avots: ME II, 312

kuņķis

kuņ̃ķis [Trik., Wolm.], C., PS.,

1) = kuñģis: ja vārnu bē̦rniem... kuņķi (> ostle. kuņči) nav izme̦sti Etn. II, 179;

2) Milch der Fische
Nauksch.

Avots: ME II, 317

kupcis

kupcis, kupčis: vēršu kupči BW. 12295. strimalu kupčis 18649:

Avots: EH I, 676

kupcis

kupcis, kupča, auch kupčis, kupčus, der Kaufmann: ne˙viena kupča nav bez grē̦ka. kuo tie nuo tiem kupčiem iedabūja II Chron. 9, 14. deri, kupči, ve̦zumiņu Ltd. 849. Nebst li. kùpčius aus r. купецъ resp. poln. kupiec.

Avots: ME II, 317

kupčot

kupčuôt [li. kupčiáuti], kupcuôt, intr., Handel treiben, schachern, gew. refl. -tiês: kad es biju jauna meita, es trejādi kupčuojuos (Var.: kupcuojuos) BW. 6447. Subst. kupčuôšana, das Schachern; kupčuôtãjs, der Schacherer.

Avots: ME II, 317

kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323

ķurzains

ķur̃zaîns: ķur̃zani brunči Salis.

Avots: EH I, 708

kvancis

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis ² Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis ^2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis ² "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351

kvapa

kvapa, ein kleines, feistes, dickes Tier: pele tik re̦sna kâ kvapa Etn. I, 138 (aus Līve). - Identisch mit dem entlehnten kvape U. (li. kvarčinti "bittend quälen".]

Avots: ME II, 351

kvaršināt

[kvar̃šinât Bauske, = kvarčinât, kveršinât.]

Avots: ME II, 351

kveršināt

kver̃šinât, tr., ausforschen, verhören: kuo tu mani tik daudz kveršini? Gr. - Sessau, Kav. kad Katrīna gribēja aizliegt kveršināšanu Konv ^2. 1677. [Vgl. kvarčinât.]

Avots: ME II, 353

kviesis

kvìesis (li. kvietỹs "weizenkorn", Pl. kviečiaĩ "der Weizen"),

1) die Weizenpflanze, Weizenstaude ;

2) der Weizen:
nede̦r kviesis iesalam BW. 23824. In letzterer Bedeutung gewöhnlich der Pl. kvìeši, der Weizen (triticum vulgare), in West - Kurland - der Sommerweizen im Gegensatz zu pūr,i Winterweizen. turku kvieši, der Mais (zea mays) RKr. II, 80. ziemas kvieši, Winterweizen. [Le. kvìesis eine Neubildung für * kvìetis (vgl. kvìetaine) nach dem plur. kvìeši. Wahrscheinlich nebst li. kvietỹs entleht aus dem Nordgermanischen (vgl. an. hueite dass.), s. Būga KSn. I, 69.]

Avots: ME II, 356

Labrencis

Labreñcis, Laurentius. Labrenča diena, d. 10. August a. St., an welchem Tage die alten Letten sich hüteten Feuer anzumachen; wichtig in der Zeitrechnung: nuo Jē̦kabiem līdz Labrenčiem, von Jakobi bis Laurenti Konv. ^2.

Avots: ME II, 396

labrocis

labrùocis, im Gegensatz zu kreisruocis, kreilis, einer, der alles mit der rechten Hand macht: Eiruopas apdzīvuotāji bijuši labruoči A. XI, 576; MWM. VIII, 716.

Avots: ME II, 397

laičene

‡ làičene ² Lubn., làičine ² Bērzgale, Warkl., Zvirgzdine, Tdz. 36424 (mit ostle. č aus ķ ?), = ‡ làicene ² .

Avots: EH I, 711

laids

II laids, faul, träge: mīļajam dēliņam visai laida līgaviņa BW. 21948, 9. čigānam kūtri zirgi, muižā laida (Var.: laiska) līgaviņa. S. laĩda II.

Avots: ME II, 404

lampans

lampans (unter lam̃pāns): viņš kâ l. nekaunas . . . činkstēt P. W. Šis ar mani tiesāties ? 23.

Avots: EH I, 718

lāpains

lāpaîns, betatzt: čuči, guli, lāča bē̦rns, lāpainām (Var.: pe̦kainām) kājiņām BW. 2105, 2 var. [aus Tirsen. Vgl. lāpa II.]

Avots: ME II, 439

lāsains

I lãsaîns, làsaîns ² Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. ² 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441

lāstaugi

lâstaûgi Lub., [làstauks Infl.], ein Schulterstück am Hemde: kre̦kli ar (puoļu) lastaugiem [kann auch mit ā gelesen werden], trijstūŗainiem uzplečiem RKr. VII, 38. apruoces, apkakle, lāstaugi (uzpleči) bieži bija uzrakstīti baltu diegu [aus Lennew.] Etn. IV, 108. piecpadsmit linu kre̦klu ar tiem puoļu lastaugiem BW. 7346 [aus Fehteln]. dieveŗiem, bajāriem lastaugiem kre̦klus šuvu [aus Lodenhof] 25427, 3. lâstaûgs, ein eingenähtes Schulterstück Lub. [Das ā resp. a kann hier - wenigstens in einigen Mundarten - hochle. aus ē, resp. e, entstanden sein, vgl. lē̦staugi; nebst li. lóstalka "oben angestecktes, meistens ausgenähtes Schulterstück im Hemde" aus r. лáстовки "четыреугольныя, разноцвѣтныя вставки под мышкого у мужских рубах".]

Avots: ME II, 442

lāsums

lãsums [Nigr.], Mat., = lāse 2, der Sprenkel, Tupf, Fleck: mugura un sāni sarkani dze̦lte̦niem lāsumiem Konv ² 3052. nere̦dz vairs ne˙viena sniega lāsuma cirtuma dūmājuos AU. kâ me̦lni lāsumi rē̦guojas sūnu činkuri Upītis Nemiers 75.

Avots: ME II, 442

latevietis

‡ *latevietis, der Lette: čigāns mans tē̦vs bija, lateviete māmuliņa BW. 33529, 2 var.

Avots: EH I, 722

lēca

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. ² 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455

lecis

lecis,

1) der Springer:
tie bij labi sē̦tas leči BW. 20511, 8;

2) der Frosch, Felsfrosch (rana arvalis)
RKr. VIII, 101, Selg., Kand., Gold., N. - Bartau, Rutzau: ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot vai ķeselēt ejuot drīkst saukt tikai par jumpravām vai lecīšiem, juo citādi vēži nekāpjuot Etn. III, 95. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 444

lēpa

I lẽ̦pa, [lê̦pa Kr.], ļē̦pa Peņģ.,

1) [lè̦pa ² Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];

2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.

Avots: ME II, 461

lepns

le̦pns [li. lepnus "verwöhnt" Lit. Mitt. I, 389.],

1) stolz, hochmütig (eine dem echten Letten verhasste und daher von ihm in vielen sprichwörtlichen Redensarten verspottete Eigenschaft):
le̦pns kâ pāvs od. kâ vācu nabags od. kâ muižnieka staļļa puisis. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. lai dievs duod bagātam palikt, bet le̦pnam ne. Als Verwünschung: kad tu le̦pns paliktu! dass du stolz, hochmütig würdest! ir čigāns lādē̦dams saka: lai dievs tev duod le̦pnam palikt!

2) prächtig, herrlich:
tē̦vs meitām gaida le̦pnus znuotus LP. IV, 184. svinēja le̦pnas kāzas VII, 514. atbrauc kungs le̦pnā kartītē IV, 184. atrada le̦pnu juo le̦pnu pili VI, 757. [Zu lept.]

Avots: ME II, 452, 453

lēverēt

lẽverêt: auch Seyershof; "skraidīt, pluosīties" Lems.: kuo tu lẽverē pa āru ar citiem? ‡ Refl. -tiês,

1) sich herumtreiben
Lems., Seyershof;

2) "?": brunči lẽverējas gar zemi Seyershof.

Avots: EH I, 739

līčains

‡ lîčains ² Orellen, reich an Krümmungen (lìči): līčaina pļava.

Avots: EH I, 745

līcas

līcas, grosse Eisschollen Garrosen n. U. [aus einem li. * lyčios? vgl. le. līte, lytis "Eisscholle".]

Avots: ME II, 476

līcis

lìcis (li. liñkis "die Biegung"),

1) der Krumme:
līci, luoci, kur tu teci? Biel. R. 743;

2) Beugung, Krümmung: līču līčiem upe te̦k BW. 14359. meža līcis, eine Krümmung am Waldrande, namentlich Uferkrümmung an Bächen:
ilkses tas gāja cirst upes līcī JR. V, 45;

3) die Wiese an der Uferkrümmung eines Baches, auch
līča pļava, gew. Plur.: braukt uz līčiem Aps.;

4) jūŗas līcis, der Meerbusen;

[5) = lìcenis 1 U.] Zu lìkt.

Avots: ME II, 476, 477

liečām

lìečãm, s. lieči.

Avots: ME II, 492

liečš

‡ liêčš ² Ramkau, = lìečis (unter lìeči): nav jātaisa l. pusdiena. Aus liečis oder liečus gekürzt.

Avots: EH I, 752

liekacis

lìekacis (nom. pl.), lìekači,

1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;

2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].

Avots: ME II, 494

liekatņi

lìekatņi ² , ‡

2) = lìečis (unter lìeči) Saikava: turp man l. jāiet.

Avots: EH I, 752

lieks

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753

liektuve

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497

lielīt

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499

lietene

liêtene ^2, eine kurze Peitsche: čigānam arvienu laba lietene Nigr. Zu liêt 5?

Avots: ME II, 507

lietonis

lìetuonis, [lietuons Manz. Lettus], lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508

ligzda

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741

līķis

I lìķis,

2): auch (mit ĩ ) Salis; ‡

3) = lìcis 3: pļavas lìķīši ² applūduši Saikava (das zugrunde liegende *līķi ist vielleiclnt hypernormal für ostle. *leiči). In der Bed. 2 aus mnd. līk, s. Schwers ZsIPhil. VI, 339.

Avots: EH I, 750

līkkājis

lìkkãjis, der Krummbeinig, säbelbeinig: līkkāji lāči MWM. VIII, 217.

Avots: ME II, 485

līkkocis

‡ līkkuocis,

1) = lìkainis 1 Kaltenbr. (mit ì ² );

2) ein gewisser Bestandteil des Webstuhls
(mit î ² ) AP.: līkkuoči ir mazi, līki kuociņi starp ripiņām un nītīm un de̦r nīšu cilāšanai; līkkuoča gals ar saitīti piestiprināts pie savas nīts.

Avots: EH I, 748

līku

lìku lùoku od. lìku luoču od. lìku lùočiem, lìku lùokām Golg., sich schlängelnd. S. lìki.

Avots: ME II, 487

linot

linuôt,

1) viņa brauc l. Lng., sie fährt Flachs zu holen;

3) auch Gr.-Roop; unherstreifend betteln
Sonnaxt; "dāvanās iet" Wessen; čigāni krūmuos dzīvuo un linuo Saikava. senāk, kad pavasaŗuos luopiem pie̦trūcis barības, cilvē̦ki braukājuši apkārt linuodami, t. i. lūguši duot kādu nastu luopbarības Ramkau. Zur Bed. vgl. auch àizlinuôt.

Avots: EH I, 743

linumetu

linume̦tu brunči, linnene Röcke: linume̦tu brunči bija visai re̦ti, tikai kā darba brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME II, 473

liska

I liska,

1): lisku sievietes uzkaŗas uz vē̦de̦ra Prl. brunčiem nuotrūkusi l. Lubn.; hierher gehört wohl auch l. 3;

2): auch Pussen.

Avots: EH I, 744

locis

lùocis,

1) die Windung, Krümmung, das Gebogene, ein Knäuel:
upe ar daudz luočiem Rainis. e̦ze̦rs stiepjas līku luočiem Apsk. mana paša ietaliņa dziesmu virknes luocītāja; kuŗu luoci izluocīja, tuo ielika pūriņā JK. II, 127;

2) die Schweifsäge.

Avots: ME II, 522

locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lokains

lùokaîns,

1): luôke̦ns ² Seyershof: luokaini runči Dünsb. Piķis un Stintis 58; ‡

2) "von ungleicher Farbe"
(?) Schwitten (mit uô ² ): l. sviests.

Avots: EH I, 766

loki

I lùoki, lùoks, lùoku, lùokus, lùokiem, in Verbindung mit lìki, lìku, lìkum, lìči, sich schlängelnd: tec upīte līki luoki (Var.: līku luoku, līkus luokus, Līkiem luokiem 11272)! BW. 26366; 30986.

Avots: ME II, 525

luba

luba (li. lubà "Deckenbrett", [apr. lubbo "Brett"]),

1) Linden- od. Tannenrinde; [die Planzendecke des
Me̦lle̦ze̦rs in Grenči];

2) die lange Dachschindel
[Dond.], U., [s. auch Bielenstein Holzb. 341];

3) das Brett
Lasd., namentl. ein Ablegebrett an der Wand, Regal BW. 12926, 5: liek uz lubu (Var.: plauktu), krīt zemē BW. I3011; [s. auch Bielenstein Holzb. 361 und 559];

4) der Sehund:
lubu literātūra, prece, Sehundliteratur, Schundware. lubu Juris, ein Schimpfwort. [Zu slav. lubs "Borke, Bast" (und wohl auch lъbъ "Schädel"), la. liber "Bast", an. laupr "Korb" u. a. (vgl. auch le. luobt), s. Berneker Wrtb. I, 741 u. 749 Walde Wrtb.2 425, Wood AJPh. XXIII, 201, Fick Wrtb. III4, 376 f., Feist got. Wrtb.2 243 u. 253.]

Avots: ME II, 509

luca

luca Ruj. n. Kawall, lucis Etn. Il, 106, RKr. VIII, 105,

1) die Quappe (lota vulgaris),
gew. vêdzele; (auch: lučiņš) zoarces viviparus Konv. ² 2335. [Aus liv. resp. estn. luts dass.; s. Thomsen Beröringer 267.]

Avots: ME II, 509

luča

luča, auch luči, herrliches Leben, Glück Katzd.: ta tad nu mums luča Kand., Smilt. ta ta luča (Var.: luči) padedzītes maliņā BW. 3690,2. [še meža tuvumā un rudzu lauka aizvēnī ir īsta luča šādā vē̦tras laikā Janš. Dzimtene V, 388.]

Avots: ME II, 509, 510

lūka

‡ II lūka Lng., = lûks IV: lai var lūčiņas (Var.: lūkus 36710) lupināt Tdz. 36715.

Avots: EH I, 764

lukns

lukns [li. lùknas "расходящiйся в стороны"],

1) biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig:
lukns kâ čigāna zirgs Kand. [lukns kâ čigāna pipele Kand.] bē̦rzi biezumuos, lukni augdami, mē̦dz tâ nuoliekties LP. V, 123. [lukna (Var.: luoka) priede;...luknu līgaviņu BW. 22762 var.] viņš tik lukns, ka brīnums Kand.;

[2) saftig, kräftig Kurl. n. U. - Zu li. luknė "gelbe Seerose",
čech. lekno "Seerose", le. ļukt u. a., s. Būga (Изв. XVII, 1, 34 f. und PФB. LXXII, 187 f.]

Avots: ME II, 510

lumpačot

lum̃pačuôt [Lautb.], auch lumpaču lumpačiem iet, intr., watscheln, plump gehen: tā lumpačuoja ē̦damistabā Lautb. lumpaču lumpačiem devās nelaimes saglābt A. XVIII, 123.

Avots: ME II, 512

luncis

luncis, lucis, lučiņš, Köhler (gadus carbonarius) Sassm.

Avots: ME II, 513

maciņš

maciņš (unter mačiņš): der Star Diet.

Avots: EH I, 776

magaričas

magaričas, der Vertragstrunk, Vertragsschmaus, Belohnungstrunk: rubulītis ieslīdēja ķešā un kur vēl kuplas magaričas LP. VII, 621. par meitu skapju iecelšanu cēlēji prasa magaričas Etn, III, S. - Nebst li. magarỹčios aus r. магарыч.

Avots: ME II, 547

maģs

maģs, maģš N.-Bartau, Zirau, BW. 3707; 31200, 1 Demin. maģiņš Alschw., klein: guli. čuči, maģs bērniņš! BW. 1859. gudrais, maģais malējiņš krusta savu malumiņu LP. VI, 119. māsiņ, manu maģākuo! BW. 13307. maģu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā 24443. [Der Plur. maģie wird in Dunika als Lockruf für Ferkel gebraucht.] Gew. mazs. Vgl. mač und maģis.

Avots: ME II, 548

māja

mãja, Demin. verächtl. mãjele,

1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);

2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix

pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;

3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]

Avots: ME II, 577, 578

makačāt

makačât, -ãju, makačuôt, makučât -ãju, grob spinnen Etn. IV, 145: vērpu, vērpu, makačāju (Var.: makačuoju, makučāju, (?) makačiņu) pieci puodi vakarā BW. 7102; 7101; 25436, 11. (Wohl zu mãkačs.]

Avots: ME II, 553

maklačīt

‡ maklačît, -īju, faseln ("me̦luojuot runāt daudz") Auleja: kai čigans maklučī Auleja, mēģināja kaut kai maklačēt Pas. XI, 90 (aus Kapiņi). Wohl aus r. маклачить "in betrügerischer Weise den Unterhändier machen".

Avots: EH I, 779

maliens

maliêns,

1): auch Ramkau; ‡

2) das gemahlene Getreide:
lai steidzas viņam izgatavuot malienu (sein Getreide zu mahlen) Anna Dzilna 59. kas nuo rupja malieniņa (Var.: malumiņa)? BW. 19911 var.; ‡

3) das Schnurren:
islabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala.

Avots: EH I, 781

mālis

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene ² I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581

malt

mal˜t,

2): lapsa ... asti maldama aizskrējuse Skaista n. FBR. XV, 50;

3): istabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala. Refl. -tiês,

1): brauca uz sudmalam m. Pas. XV, 20; ‡

3) sich aufdrängen
Bartau; ‡

4) sich von selbst mahlen:
dzirnaviņas, maļaties! Pas. VIII, 123.

Avots: EH I, 781

mangot

mañguôt [Dond., Līn.], betteln, bitten, zu erhalten suchen Spiess n. U., Katzd.: čigāni iet apkārt manguot [Bers., N.-Peb.], Etn. I, 58. citiem jau arī tâ tīk un ve̦das gar kungiem pīties un dažādas dāvanas manguot Janš. [Bārenīte 66. Refl. -tiês Ruj. "blēdīties"]. Subst. manguôtãjs, mangâtãjs, der Bettler: Piķis nu skrēja kâ mangātājs nuo vienām durvīm pie uotrām A. v. J. 1902, S. 245; manguôšana, das Betteln: [čigānes, kas dzīvuo tikai nuo manguošanas, ne+vienam ne+kā neaizduod Janš. Dzimtene V, 325. Nebst estn. maṅguma "zudringlich betteln"zunächst wohl aus dem Germanischen; vgl. as. mango'n "handeln", mnd. manger "Händler."]

Avots: ME II, 561

manīgs

manîgs, verständig, rasch auffassend, aufmerksam, geschickt: Sprw. manīgs kâ čigāns. bailīgs kâ zaķis, manīgs kâ kaķis. manīgais tiek visur cauri. reiz gadījies manīgs tē̦va dē̦ls LP. III, 99. maza biju, bet manīga BW. 13456.

Avots: ME II, 561

mantracis

mañtracis ,* ein Schatzgräber: viņš stāsta par mantračiem, kas pēc apslē̦ptas naudas meklējuši A. v. J. 1901, S. 1.

Avots: ME II, 562

Mārcis

II Mãrcis: Demin. Mārčiņš BW. 25001, voc. s. Mārčīti BW. 19243, 6.

Avots: EH I, 792

Mārtiņš

Mãrtiņš, Martin. - Der Pl. Mãrtiņi, Martini, der 10. November. Zu weilen in dieser Bedeutung auch der Sing.: nuo Miķeļa uz Mārtiņu (von Michaelis bis Martini) uz luodziņu vien lūkuoju BW. 14103. nuo Miķeļa līdz Mārtiņam slauku tīru istabiņu. Mārtiņ[a] rītu izslaucīj[u]se, me̦tu sluotu sē̦tmalē BW. 14087, 8. - Mārtiņu vakars (Mārtenīšu v. BW. 30232), der Abend vor Martini, der Abend vom 9. November, an welchem man vermummt in der Nachbarschaft umhergeht. - Mārtiņu bē̦rni Lös., [Salis], Mārtiņu veči LP. VI, 757, die am Mārtiņu vakars verkleidet, vermummt umhergehen. Mārtiņus dzīt, die Martini - Mummerei treiben U.

Avots: ME II, 585

mātainīte

mātainĩte [eine Alte Sessw., Laud., N. - Schwanb.]: čigāns savu mātainīti (Var.: čigānieti) ar karbaču džindžalāja BW. 33532, 2 var. [màtainīte ^2, eine kleine (erwachsene) weibliche Person Mar.; eine sau, Henne oder Ente mit ihren Jungen Baltinov.]

Avots: ME II, 587

māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mats

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

maurloki

maurluoki (unter maurluoči): auch (maũrluõki) Behnen, Lemb., Lems.

Avots: EH I, 787

mēdīt

mẽdît [Ronneb., C., Dond., Selg., Wolm., Līn., Bl., Salis, Wandsen, mẽ̦dît Ruj., Alt - Salis, Lautb., Warkh.], -u [od. -ĩju Lis.], -ĩju, spotten, nachäffen, höhnen: apkārt manu ruotu grieza, mē̦da manu valuodiņu BW. 10375. Refl. -tiês,

1) = mēdīt: "ja, ja!" Jānis mēdījās MWM. VI, 507. ja mē̦dās, tad dievs karstu akmeni uz mēles uzliekuot Etn. II, 79. nemē̦dās šie kakti par tavu darbu A. XX, 544;

2) einander verspotten, einander nachäffen:
duj cielavas satikās, viena uotru mēdījās BW. 34184. - Subst. mẽdîšana, mẽdîšanâs, das Spotten, Nachäffen; mẽdîtājs, mẽdîtãjiês, einer, der spottet, nachäfft: mēdītājs bez ļaunas sirds (Rätsel) Sassm. [Zu li. mė´gzdyti "дразнить", mėgdytis "spotten", pamėčioti "nachspotten" (s. Būga РФВ. LXV, 319); vgl. auch li. pamedeimas "gesticulatio", pamedetoias "niekabilis" u. a. bei W. Schulze KZ. XLV, 228. Auf einer Interjektion mē beruhend?]

Avots: ME II, 612

meiča

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča ² Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591

melns

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

melnsvārcis

me̦l˜nsvā`rcis, der Schwarzrock, der Schwarzröckige, oft zur Bezeichnung der Prediger; Beiname schwarzgefiederter Vögel: me̦lnsvārči strazdi, me̦lnsvārce vārna.

Avots: ME II, 599

mētāt

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

mīcīt

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît ² Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641

miegaris

miẽg[g]aris [?] Apšciems "ein guter Geist, der die Kinder in der Wiege bewacht und einschläfert": čuči, guli, maziņais, miegariņa midzināts!

Avots: ME II, 651

mieggaris

miẽg[g]aris [?] Apšciems "ein guter Geist, der die Kinder in der Wiege bewacht und einschläfert": čuči, guli, maziņais, miegariņa midzināts!

Avots: ME II, 651

miegs

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

miegt

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824

mielot

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

miešķāns

miešķāns (gespr. ostle. mīškōns) Gr. - Bauschhof,

1) der Städter
[Warkh., Warkl.], namentl. der Einwohner des benachbarten Jakobstadt;

2) einer, der in die Stadt gefahren ist:
vai miešķāni jau mājās? [Nebst li. mieščionis "Städter" aus r. (oder poln.) мѣщанинъ.]

Avots: ME II, 655

miezis

mìezis [li. miežỹs],

1) gew. im Pl., die Gerste:
miežu od. mieža grauds, das Gerstenkorn; miežu putraimi, gerstengrütze. vistiņai miezi (Var.: miezis) de̦r iesalam

23824. divkantu (divkanšu Dobl. n. U.) mieži, zweizeiligie Gerste (hordeum distichum
L.) RKr. II, 72; seškanšu (Dobl. n. U.) mieži, sechszeilige Gerste RKr. II, 72; jūŗmalas mieži, elymus arenarius L. Konv. ² 1499; mežu mieži, hordeum spontaneum Konv. ² 2680; plikais miezis, Bart - od. Pfauengerste Mag. IV, 2, 24; RKr. II, 72; bei U. pliki mieži - nackte Gerste;

2) miezītis, (scherzweize) das Bier:
miezīti iedzert;

3) miezis Kand., Tals., mìezis ² Mar. n. RKr. XV, 126. cietais miezis Konv. ² 2682, das Gerstenkorn am Auge:
kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds; miezis acī ar tuo jāizbada un grauds jāatliek atpakaļ kur bijis Etn. II, 135. [Nebst apr. moasis "Gerste" zu le. màize "Brot".]

Avots: ME II, 657

miga

I miga,

1) = midzenis, midzis, Tierlager; Streu: zaķis guļ migā, suns, cūka - midzenī AP. n. U. cisām pielika klāt kādu mazumiņu salmu nuo cūku migas, lai bē̦rns mierīgi guļuot BW. I, S. 181. lāči sev meklēja migas A. v. J. 1897, S. 377. peles migu ietaisīj [u] šas pašā matu galiņā BW. 20236. jūs vēl kūņājaties pa migu Alm. tu tik zini pūt un gulēt un nevari nuo migas izlīst JK. III, 3. salmu miga Kaudz. M. 139;

2) ein schläfriger Mensch, Schlafmütze
Blieden n. Etn. II, 81: viņu dēvēja par "migu" Deglavs MWM. v. J. 1898, S. 960. Zu miegs, migt.

Avots: ME II, 623

miga

II miga in der Verbindung miga migu, Interj.: miga migu (etwa: drücke zu) vien[u] ačiņu, drīz aizmigšu abas acis VL.

Avots: ME II, 623

milkāns

mil˜kāns [N. - Peb., mìlkāns ² Bers.], (als Schimpfwort) ein grossknochiger Hund N. - Peb.: [iet kâ milkāns. milˆkāns (als ein Schimpfwort) "izkāmējis luops, sevišķi suns" Fehgen; milˆkāns od. milˆka Bers., ein grosses (aber schwächliches) Lebewesen" Festen, N. - Schwanb., Sessw., Kalz.: čigāna zirgs ir liels, kaulains milkāns Fest.]

Avots: ME II, 626

milns

milns (unter mìlna I): auch (mit ìl ² ) Erlaa n. FBR. XI, 16,

1): auch (mit ìl ) AP., (mit ìl ² ) Heidenfeld, Meselau, Saikava: ņem tuo milnu un duod pa tām činkām! AP.;

2): auch Nerft n. BielU., Prl., (mit ìl ) AP.; ‡

6) ein Stock zum Ofenschüren
(mit ìl ) Ramkau, (mit ìl ² ) Meselau, Saikava; ‡

7) "ein Faulpelz"
(mit ìl ² ) Saikava: var gan ij šis m. iet pie darba; tik negrib.

Avots: EH I, 814

mirene

[II mirene, masc. mirenis, ein hinfälliges, dem Tode nahes Lebewesen: mušas rudeni iet apkārt kâ mirenes N. - Schwanb.; mirenis "ein nachlässiger und träger Mensch" Grenči.]

Avots: ME II, 632

mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633

miškot

‡ miškuôt "?": tie ... paliek par lāčiem un miškuo (gehen wie Bären ?) mežā iekšā Pas. VII, 417. Zu miškuot?

Avots: EH I, 819

mīt

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

moļļāt

moļļât: auch Stenden; hin und her wälzen: večiņa moļļā gaļas gabalu pa bezzuobu muti; nevar saēst Lems., Seyershof; ohne Lust od. unbeholfen (fr)essen Seyershof: zirgs moļļā auzas; negrib vairs ēst. Refl. -tiês: auch Lems., Stenden; ungeschickt etwas tun Seyershof: kuo viņi tur tik daudz moļļājas ap tuo zirgu (= nemākulīgi jūdz)?

Avots: EH I, 827

muceklis

muceklis,

1) eine Stelle, wo man einsinkt:
viņš ieskrējis dumbrainā vietā līdz padusēm mucekļa, muokām čigāns izrāpies nuo mucekļa. buks pazudis muceklī LP. VII, 986;

2) der Deserteur, Läufling
L., St. Zu mukt.

Avots: ME II, 658

muiža

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662

muncis

I muncis,

1) der obere Teil eines Kinderkleides
Brig.;

2) nicht gut anliegendes Kleidungsstück;

3) der Plur. munči, munceknīši, ein Kinderrock:
munči - bē̦rnu svārciņi, pār galvu uzmaucami Naud.

Avots: ME II, 666, 667

murmulis

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ ² ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ ² ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr ² ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ ² ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ ³ ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834

mūslaiku

mūslaiku, unsere, die jetzige Zeit betreffend, heutig, jetzig: mūslaiku ieruoči, die jetzigen Waffen, die Waffen unserer Zeit.

Avots: ME II, 679

nāču

nã˙ču! (aus nāc šur̃p od. šur), načûr ² Rutzau, načiê (aus nāc šiê) N., S'np., komm her: nā˙ču! tagad stāstīšu tev LP. IV, 173. nāču šurp! komm her! Kand., Nurm., Mat., Salis.

Avots: ME II, 698

nagacis

nagacis,

1) = nagacs (s. dies);

2) ein Unartiger, Unbändiger:
tādu nagaci ve̦lns nevar savaldīt Mar. n. RKr. XV, 127. uz bē̦rnim baŗuoties: kuo jūs, nagači, pa bļuodu ņagājaties?

Avots: ME II, 686

nagainis

nagaînis,

1) ein handfester, kräftiger, gewandter Mensch:
tas ir gan nagainis Smilt., Lös., Laud., Bers. n. Etn. IV, 148;

2) der Dieb:
zirgu palīdzējis nuiočipet kāds labi pazīstams nagainis Saul.;

3) ein Fingerhandschuh;

4) das Huftier.

Avots: ME II, 686

nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

naktiniece

naktiniece "?": timsiniece, naktiniece, vai es tava naidiniece? jūŗmalā sausa egle, tā ir tava naidiniece? BW. 34079, 1. [Vgl. li. naktinýčia "ein Nachtgespenst".]

Avots: ME II, 690

nams

nams,

1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;

2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;

3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;

4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;

8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).

Avots: EH II, 4

narīca

[narîca Lis.], narica Smilt., [Ronneb., narice ² Bl.], narĩtes Drosth., nariņi U., das Haarseil, die Fontanelle. [Nebst oder durch li. naryčia "eine Krankhiet"am Euter der Kühe und Stuten; Fontanelle" wohl aus dem Slavischen (vgl. poln. norzyca, eine Pferdekrankheit), s. Thomsen Beröringer 202.]

Avots: ME II, 693

našķis

našķis, der Näscher: tie čigāna kulbas našķi BW. 21122.

Avots: ME II, 694

naudīgs

naûdîgs [li. naudìngas "nützlich"], wohlhabend, reich: viņš bij naudīgs puisis Aps. naudīgi pagasta veči Līg.

Avots: ME II, 696

ņauvāt

‡ ņàuvât ² Heidenfeld, Prl., (mit aũ, in der Kindersprache) Zögenhof, wiederholt miauen: kad kaķi pāruojas, tad runči ņauvā.

Avots: EH II, 112

nei

neî ² [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. ² 518.]

Avots: ME II, 715

nelieta

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722

netīšām

netĩšãm [li. netyčiom Niemi 1351], netĩšãmis (li. netyčiomìs), netĩši, netĩšu [Glück IV Mos. 25, 22], netĩšus, unabsichtlich, von ungefähr: netīšām (Var. 24: netīšamis) es iesēdu tautu dē̦la kamanās BW. 17889, 4. ai mīļie bāleliņi, tas nuotika netīšām 13646. viņš bij atnācis gluži netīšu A. XIV, 90. bērēs tīšā prātā saplēš traukus, ja netīšus ne˙viens nesaplīst LP. II, 138.

Avots: ME II, 737

neviens

ne˙viêns, niemand, kein: mājās nebija ne˙viena (ne˙vienas dvēseles). muļķis gāja bez ne˙vieniem ieruočiem LP. VI, 951.

Avots: ME II, 740

nicība

nicĩba, die Verachtung: viņš mūs tik ar nicību vē̦ruo Apsk. vēlākuos laikuos tautas dziesmas it kâ nuovārtā, nīčibā BW. I, XVII.

Avots: ME II, 743

nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nikties

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744

nobaltot

nùobal˜tuôt, intr.,

1) weiss, bleich, grau werden (von Haaren):
nuobaltuojuši mati Kaudz. M.;

2) eine kurze Zeit weiss erscheinen, schimmern (von einem weissen Gegenstande):
sarkanie brunči vien tik nuošņāc un apakšas nuobaltuo Janš. [uzskrej pa redeli uz kūtsaugšu veikli un muldīgi, tâ ka zeķes vien tik nuobaltuos Janš. Paipala 5.]

Avots: ME II, 759

nobazūnēt

‡ nùobazūnêt,

1) eine Zeitlang posaunen;

2) "?": suns nuobazūnēja čigānus pa ceļu pruojām (wo?).

Avots: EH II, 31

nobīle

‡ nuobīle, = nuõbîles: nuospļāvies smagu spļāvienu, kâ čigāniete nuobīlē Kaudz. Izjurieši 262.

Avots: EH II, 32

nobružģāt

nùobružgât (unter nùobružât ): "schmutzig reiben" Trik.: nuobružgājusi pa rasu brunčiem visu apakšu.

Avots: EH II, 35

nočubt

[II nùočubt U., Dubena, Laud., Lasd., Praulen, = nùočiebt, nùočiept.]

Avots: ME II, 771

nočukurot

‡ nùočukuruôt, = ‡ nùočukurêt (?): čačis izauga kâ milzīga cukura galva. saimnieks tuo nuočukuruoja, ar grābekli nuolīdzināja Atpūta, № 633, S. 6.

Avots: EH II, 37

nodābt

nùodâbt: "nuočiept" A.- Schwanb.: nuodāba ar varu.

Avots: EH II, 38

noderēt

nuoderêt [li. nuderė´ti "abdingen"], tr.,

1) abmachen, vereinbaren, abschliessen, verdingen:
tu viņam atlaidi nuo nuode̦rē̦tā laikā Blaum. nuode̦rē̦ts miers Laun. vai jūs savu puiku jau e̦sat kur nuoderējuši? A. XX, 267;

2) taugen, passen, zupass kommen, gelten, zu etw. od. als etwas dienen:
lai paglabājuot tuo, - priekšdienām nuoderēšuot LP. V, 266. tas tev savā reizē nuoderēs II, 54. zāles nuoderēja guosniņas vārīgajām iekšām Etn. IV, 69. pļava nuoderējuse vairāk saimniekiem par luopu ganībām LP. VII, 1301;

[3) durch eine Wette einem Wette einem etwas abgewinnen
U.] Refl. - tiês, sich verdingen, einen Vertrang mit einender abschliessen, eine Wette eingehen: tad arī kučieris pie viņa nuoderējies Aps.

Avots: ME II, 774

nodzīvāt

‡ nùodzîvât,

1) = nùodzîvuôt 1: nuodzīvāju tur trīs gadi Siuxt;

2) = nùodzîvuôt 2: dē̦ls māju nuodzīvajis Salis. nuodzīvet visu naudu Strasden (-et kann hier auch aus -uot entstanden sein);

3) = nùodzîvuôt 4: pulkā darbu nuodzīvā Tdz. 50201. siens jau būs nuodzīvāts (= siena darbi jau būs beigti) Siuxt. di[v]padsmit dienu jānuodzīvā (= jānuostrādā) Frauenb. nuodzīvet (= nuokuopt, nuostrādāt) sìenu, pļavu Strasden. kaŗuotes ar smilktīm n. spuožas Frauenb., die Löffel mit Sand blank putzen. Refl. -tiês,

1) = nùodzîvuôtiês 1: nuodzīvājies ar me̦lnu mēli Frauenb.;

2) sich mit etwas beschäftigend schmutzig werden
Siuxt: senāk bē̦rni cepa pīlādžu uogas uz uoglēm un pie tam nuodzīvājās it kâ čigāni.

Avots: EH II, 43

nokasīt

nùokasît [li. nukasýti], tr.,

1) abschaben, abkratzen:
mēs jumtu nuokasīsim, tad sniegs iekšā Tr. tā kaķe varēja, kuo gribēja, nuo mēles nuokasīt, sie kann von den Fingern saugen St.;

2) abharken:
lielākie akmentiņi nuokasīti ceļa malā Aps.;

3) durchprügeln:
bē̦rni tik labi jānuokasa Dond. [Refl. - tiês,

1) sich abkratzen:
bē̦rns nuokasījies jē̦ls Bauske. čigāns nuokasījās vien aiz ausīm Bauske;

2) scharrend sich fortbewegen:
ar muokām nuokasījāmies nuo sēkļa Warkl.;

3) (zur Genüge) eine Zeitlang harken:
n. sìenu visu dienu C.;

4) eine Weile zanken:
visu dienu ar viņu nuokasījuos Daugeln;

5) eine Weile vergebens suchen:
nuokasījās vien pēc kāda vārda, bet nebija kuo teikt Lis.]

Avots: ME II, 794, 795

noķert

nùoķer̂t, tr., ergreifen, erhaschen: nuoķeri nu čigānu krūmuos! tautas mani ķērcināja, kâ putniņu nuok,'e̦ruši BW. 13753. Refl. -tiês, sich festklammern, sich anhalten.

Avots: ME II, 805, 806

noķīpēt

nùoķīpêt, [nùoķīpuôt], wegnehmen, stehlen Dünsb.: [čigāns nuoķīpuoja kaimiņam zirgu Dond.]

Avots: ME II, 806

nokopt

nùokùopt,

1): lauku darbi nuokuopti Sonnaxt;

2): auch Orellen; "heimlich (noch Brauchbares) vernichten"
Seyershof: brunči jau nuokuopti.;

3): erschliessen, erraten:
n. ceļu (aus einer Handschrift); sich überzeugen, schliessen Diet.; ‡

5) "nuobaŗuôt" Iw.: n. cūku.

Avots: EH II, 58

nokrāpt

nùokrāpt: lai čigānus nenuokrāpj Tdz. 54568.

Avots: EH II, 55

nolauzt

nùolaûzt (unter nùolaûzît ), ‡

2) bewältigen, jem. den Garaus machen
Salis: lāči dažam labam nuolauza guovi.

Avots: EH II, 61

noloskāt

nùoloskât, ‡ Refl. -tiês,

1) n. slapjš Salis "saslapināties, savazāt drēbes slapjumā";

2) "nuoplīst" Seyershof: brunči nuoloskājušies pa slapju pļavu brienuot.

Avots: EH II, 64

nomāžināt

[nùomãžinât,

1) mit List entwenden:
čigāni nuomāžināja meitai cimdus Nigr.;

2) ("mit â" ) mit einer nichtigen, zwecklosen Arbeit beschäftigend abplagen
Alswig.]

Avots: ME II, 818

nomāžināt

[nùomãžinât,

1) mit List entwenden:
čigāni nuomāžināja meitai cimdus Nigr.;

2) ("mit
â") mit einer nichtigen, zwecklosen Arbeit beschäftigend abplagen Alswig.]

Avots: ME II, 818

nopļīkšķināt

nùopļĩkšķinât, nùopļikšinât, nùopļikstinât Ahs., fakt., erknallen, klatschen lassen, machen: kučieris nu tik nuopļīkšķina pātagas LP. II, 16.

Avots: ME II, 833

noplušķēt

nùoplušķêt, intr., zerlumpt, zerzaust, zerfetzt werden: vīrs pakasīja savu kâ čigāna zirga aste nuoplušķējušuo bārzdu Vēr. II, 1033.

Avots: ME II, 832

nopūst

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835

nosirmot

nùosiruôt, ‡

2) umherstreifend und Almosen sammelnd besuchen
(?): čigānietes viņu māju jau nuosiruoja Vank.

Avots: EH II, 85

nosknarēt

[nùosknarêt, zerfetzt sein, werden: brunči nuosknarējuši Wandsen. viņš staigā kâ ubags nuosknarējis Sassm., Dond., Ahs.]

Avots: ME II, 848

nošļukt

nùošļukt, intr.,

1) herab-, hinabrutschen, hinab-, herabgleiten, herabhangen:
zeķes nuošļukušas nuo kājām; nasta nuošļukusi nuo ple̦ciem. viņa klēpī nuošļuka tukšas ruokas Vēr. II, 706. puišam bikses nuošļukušas BW. 15576. tamdēļ brunči nuošļukuši? 20404. gardibenes ar nuošļukušām malām Antrop. II, 68. nuošļukušas ūsas A. XX, 46;

2) herunterkommen:
mājas būšana nuošļuka uz leju Purap. Das Part. nùošļucis,

a) niedergeschlagen:
kādēļ jūs tādi nuošļukuši? LP. IV, 27. izvilcies itin nuošļucis pa durvīm V, 344. nuošļukusi dūša, gedrückte Stimmung, Niedergeschlagenheit;

b) schlumpig, unordentlich, liederlich (in Bezug auf die Kleider):
dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi BW. 22387. nuošļukušas drēbes Etn. I, 32. kauns nuo... nabadzīgajiem nuošļukušajiem apģē̦rbiem Latv.

Avots: ME II, 868, 869

nosmalcināt

‡ nùosmalˆcinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.

Avots: EH II, 88

nošmaukt

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869

nošņākt

nùošņàkt,

1): n. (aizskriet) kam gaŗām Dunika; ‡

3) heimlich abschneiden (?)
Schnehpeln; ‡

4) betrügerisch entwenden,
nùovilt Trik.: čigāns gribēja n. saimniekam zirgu; ‡

5) n. "nuogulēt" Trik.; n. snapi, eine Zeitlang schnarchend schlafen:
nuošņāca labu dienasvidus snapi Janš. Līgava I, 296. Refl. -tiês, ‡

2) einen zischenden Laut von sich geben
Trik.: aizgāja, ka nuošņācās vien.

Avots: EH II, 98

nospert

nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855

nospurguļot

‡ nùospurguļuôt Lis., = ‡ nùospurêt: brunčiem mala nuospurguļuojusi.

Avots: EH II, 90

nostumt

nùostumt, Refl. -tiês, ‡

2) langsam hinfahren (?):
līdz ar tādu čapri līdz kruogam nuostūmuos, nuo čigāniem vairs ne ziņas Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH II, 92

nosveikt

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

nošventīt

‡ nùošventît "dusmīgi pakaļ nuorunāt": čigāniete vēl ilgi pakaļ nuošventīja Tirs. n. RKr. XVII, 82.

Avots: EH II, 98

nosvētēt

‡ nùosvetêt, verprügeln : jis labi čigānu nuosvetēja ar pātagu Pas. XI, 302.

Avots: EH II, 94

nosviķot

‡ II nùosviķot,

1) tr., mit Harz bestreichen, besudeln;

2)

intr., mit Harz beträufelt (besudelt) werden
Frauenb.: klučiem gali nuosviķo saulē.

Avots: EH II, 94

noteiciens

nùoteiciens: čigānam katrreiz ir savs n. (pielikts teiciens, uotram kā palīgā runāts") Frauenb.

Avots: EH II, 100

notūpuļot

nùotũpuļuôt, tr., hockend, kauernd niederdrücken, abtrampeln: lāči ar ķe̦tnām auzas nuobraucījuši un nuotūpuļuojuši JU.

Avots: ME II, 879

novēlēt

nùovẽlêt, ‡

5) bestimmen, befehlen:
kāds darbs nuovē̦lē̦ts, tāds bij jāpilda Vanagu ligzda 154. "... aizej līdz klētij, atnes miltus", viņš klusi nuovēlēja 249. tuo es cieši e̦smu nuovēlējis 257. Refl. -tiês, ‡

2) Böses anwünschen (?):
prinči, gaŗu de̦guonu dabūjuši, nuospļāvās un nuovēlējās, lai pats ļaunais pie viņām iet uz precībām Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 3; erwünschen (?): nuovēlējuos viņam krietni saduot Berzgale, Sessw.

Avots: EH II, 106

novīstīt

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889

nožēlot

nùožẽ̦luôt,

2): auch Wilzen; ‡

3) (liebkosend) beschwichtigen, beruhigen:
n. maziņuo, lai neraud Frauenb. rāja mani māmulīte, izrājuse nuožē̦luoja BW. 4186; ‡

4) geizend zu knapp anfertigen
Lems.: nuožē̦luoti (= šauri) brunči. Refl. -tiês: leitis gan priecīgs ..., bet tuomē̦r nuodunduo un nuožē̦luojas: "ak skāde, ka ..." Pas. XII, 389.

Avots: EH II, 110

nožņiebt

nùožņiêbt,

1): auch Heidenfeld; čigāns nuožņiebis aitu, meža zaglis - stirnu, saimnieks - cūku Grünw. (mit ie);

2): auch Saikava (mit ie).

Avots: EH II, 111

nozvērināt

nùozvẽrinât, tr., einem einen feierlichen Eid abnehmen: kučieris nuozvērinājis meitu tē̦vam me̦luot LP. VI, 725.

Avots: ME II, 893

ņudēt

ņudêt: franči ņudēja kâ skudras pa pūli Pas. XV, 403.

Avots: EH II, 115

ņurināt

ņurinât,

[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];

2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;

3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;

[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;

5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,

[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];

2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;

[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;

4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].

Avots: ME II, 906

oča

I uõča Dunika, Stenden, ùoča, uoča Lennew., N.-Bartau, uôčiņa ² Strasden, uoče Biel. n. U., Janš. Bandavā II, 83, = uotaļa, Name einer Kuh, die am Dienstag gefallen ist: tēva pieča, mātes uoča BW. 28920, Zum Suffix vgl. guoča, pieča, meiča, Grieča (= Grieta), wo das -ča vielleicht aus nd. Formen wie Otsche "Ottilie" (bei Frischbier II, 114) entnommen ist.

Avots: ME IV, 412

očes

*uočas resp. *uoces od. *uoči "?": skuju bikses, uoču svārki,... tāšu ce̦purīte BW. 20414, 1.

Avots: ME IV, 412

olīca

uolīca A.-Laitzen, = uõlnīca, ein Weg zwischen 2 Zäunen. Anscheinend aus aruss. ynuua "Strasse", woher auch li. ũlyčia und estn. ūlits "Gasse"; le. uo- entweder aus einem vorruss. ō- (> y-), oder aus uolnīca entnommen.

Avots: ME IV, 417

orēt

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

otrtik

uotrtik, ùotra ² tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426

paāvīties

[paâvîtiês, ein wenig albern, Unfug treiben: čigāni paāvījušies atkal aizgāja Lis.]

Avots: ME III, 5

pabraukt

pabràukt, ‡

3) fahrend einholen:
viņu pabraucis le̦pns kungs Pas. XIV, 119; ‡

4) = pastumt Dunika, Rutzau: p. gružus pabeņķē. Refl. -čiês: cik par versti pabraucās FBR. IX, 116.

Avots: EH II, 122

pabučot

pabučuôt [li. pabučiúoti], tr., einen Kuss aufdrücken: čigāns pabučuoja cienīgam tē̦vam ruoku JK. V, 96. [Refl. -tiês, einander eine Weile küssen.]

Avots: ME III, 10

pača

pača,

2): jāliek pačās (in die Badewanne)
... mazais dē̦ls Saul. (ähnlich Nerft, Sonnaxt, Wilzen); pačas Bērzgale, pačiņas Wessen, das Baden eines Kindes. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 85 aus d. Patsche "unsauberes Wasser, unsaubere Flüssigkeit, die man weggiesst";

3): Demin. pačiņa (in der Kindersprache)
Grenzhof n. Fil. mat. 63.

Avots: EH II, 124

pacērpinis

‡ *pacērpinis (erschlossen aus dem dat. s. pačierpiņam) Pilda n. FBR. XIII, 61 "?".

Avots: EH II, 124

pačupinēt

‡ pačupinêt Wessen, ein wenig betasten. Entlehnt aus li. pačiupinếti dass.?

Avots: EH II, 125

padomāt

paduõmât, tr.,

1) ein wenig, eine Zeitlang nachdenken, überlegen:
viņs brītiņu paduomāja Dok. A.;

2) im Sinne, im Auge haben, vorhaben, vornehmen, ein Auge auf etw. werfen:
cilvē̦kam de̦r paduomāt arī uz tādiem laikiem, kur nevar vis ik˙katru brīdi pelnīt Kaudz. paši dārāt, kâ paduomājuši Ahs. n. RKr. XVII, 44. vai tie bija paduomājuši māsiņām mituoties? BW. 10792. jau bij dażs pāduomājis, nedrīkstēja bildināt 15075. čigāns mani paduomāja 33531, [35630 var.].

Avots: ME III, 20

pagāns

pagãns: mit â auch Saikava; čigāniņi, pagāniņi BW. 33518, 3.

Avots: EH II, 133

pakalt

pakal˜t, Refl. -tiês,

2): cāļi vēl nav pakalušies, bet iekšā jau čiukst Siuxt; ‡

3) acīs p., unablässig in die Augen (ins Gesicht) blicken
Wessen.

Avots: EH II, 140

paķerstīt

paķer̂stît, tr., freqn., zuweilen greifen, fassen: kāda nelaime, kad nabaga čigainis paķe̦rsta jē̦rus pa krūmiem? Refl. -tiês, zuweilen etwas greifend, fassend albern, charmieren: ar meitām viņš šad un tad, ja tâ izgadījās; paķerstījās, pameņģējās Saul.

Avots: ME III, 53

paklabināt

paklabinât, tr., intr.; ein wenig anklopfen, klappern machen: viņš paklabināja pie durvīm Dok. A. čigāniete paklabināja tukšuos żuokļus Lapsk.

Avots: ME III, 44

pakrāpt

[pakrāpt,

1) ein wenig betrügen:
čigāns pakrāpa vienu, pakrāpa uotru un tika pie maizes Nigr. tad viņš tuomē̦r tevi būtu drusku pakrāpis! Lis.;

2) trügerisch ein wenig locken:
pakrāpa sev zē̦nu drusku tuvāk Dond.]

Avots: ME III, 48

pakuļāt

pakuļât, pakuļčinât, [ein wenig schütteln (eine Flüssigkeit); pakuļât (eine Weite wedeln) kâ guovs ar asti Dond.]

Avots: ME III, 51

paļa

I paļa "?": viena tē̦va meita biju, viena paļa lindrakiem; metu gūžu šurpu, turpu, lai tā paļa dalījās BW. 5763. me̦lna krāsa vispārim nebūtu ieteicama ne pie vienas apģē̦rba paļas A. XX, 67. [brunči ar lielu paļu Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 64

palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

pališķēt

[pališķêt, ein wenig schmeicheln: čigāniete pruot labi pališķēt.]

Avots: ME III, 60

palocis

‡ paluôcis ² AP.: paluoči ir divi kuoki mieta re̦snumā un kādu četru pē̦du gaŗumā; paluočus lietuo malku ve̦duot: uz ragavu uzkalām paliek divus paluočus un tad kraun gaŗuo malku ragavās.

Avots: EH II, 153

pamokšīties

pamuokšîtiês Wid., [pamuošķîtiês Kreuzb.], ein wenig gaukeln: ienāk čigāniete, pamuokšās, vai izliek kārtis, vai ieskatās ruokā Zemk.

Avots: ME III, 74

pamukt

pamukt,

2): auch PlKur.; laupījums mežā pame̦sts, un zaglis pamucis Daugava 1933, S. 195, Stenden. tuo teicis, kučieris pamucis Pas. XII, 461. cūka pamūk vaļam, un nevar vai[rj dabuot ruokā Iw.

Avots: EH II, 158

panācnieki

panãcnieki [BW. 35217 var.], panacniẽki [35225 var.], panãčnieki, panãči Karls., panači, (am üblichsten) panãksniẽki, panaksnieki [BW. 35217 var.], panāksni [35217 var.], panākšni, panaksni BW. 6995; 19278, panāksti 19065, [panàksti ² Kl.], panaksti BW. 19238, 4, panākstniẽki 16319, panakstniẽki Kand., panãrsnieki, panãrsni PS., panãsnieki [BW. 35217 var., N.-Peb.], panāsni [BW. 35235], panasni 24153, panāsti 19065; 26164, panasti 6819; 20813, [panāstnieki 35225 var.], panastniẽki 19283, 4, panāšņi 25643,1 [vgl. auch die №№ 26006 und 26122]; das Brautgefolge, die Verwandten und Bekannten der Braut, die Hochzeitsgäste der Braut (eig. die Einholenden, panācēji, die den vedēji, den Entführern der Braut, in alter Zeit nachjagten): panāksti (Var.: panākšņi, panāksni, panači) dancuoja BW. 24153. kuo gaidāt, panāksnieki (Var.: panācnieki, panāčnieki 7, panāsnieki), kad pruojām neejat? panāksnieki (Var.: panastnieki, panāsnieki, panaksnieki, panacnieki) gaļas prasa 19383; 19269, 2. še sanāca panāksnieces 19403, 1. brūtei pa kreisuo ruoku sēdēja brūtes māsas panāksnieces un brūtgānam pa labuo ruoku brūtgāna brāļi, kāzenieki BW. III, 1, 9. pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāzenieki jeb vedeji III, 1, 8. panāksnieki jeb puiši nuo brūtes radiem jāja jāšus III, 1, 16. Besonders beliebt der Lok. in Wendungen panākstuos lūgt, braukt, iet, jāt, nākt, einladen, fahren, gehen, reiten, kommen - als ein Glied des Brautgefolges: lūgšu tevi panāksnuos (Var.: panākstuos, panākšņuos, panākšuos, pānāčuos 6, panāsnuos

8) BW. 15840, 4. Nur im Lokativ kommen folgende Formen vor: māsai braukt panaksnīs 15957, panakstīs 13635, 5; 15945; panākstē 2397, 1; panākstēs 2740, 2 (panāksties 26006). [panāsnieki wohl rein lautlich aus panācnieki, und aus panāsn- mit eingeschobenem r panārsn-, panāsti neben panāksti etwa nach dem Nebeneinander von panāsn- < panācn- und panāksn-. Das kurze a hinter n in panaksni u. a. dürfte Ablaut zu ā sein.]

Avots: ME III, 75

paprast

paprast [li. papràsti "gewohnt werden"], tr., verstehen, auf etwas verfallen: nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569.

Avots: ME III, 83

papuļi

papuļi, Kartoffeln (in der Kindersprache n. Konv. ¹ 211) Platonen. [Vielleicht nebst papuči zu papa "Bohne".]

Avots: ME III, 84

pārgandis

pãrgandis,

1): auch (mit añ) Grenči, Ziepelhof; ‡

2) "pārpūlējies" Grenči.

Avots: EH XIII, 200

pārkūleņot

pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.

Avots: ME III, 162

pārkūleņoties

pārlieks

pãrlìeks, übermässig, ausserordentlich: vai jums nav pārliekas sāpes? MWM. XI, 252. kāds pārlieks daiļums tādai var būt? LP. V, 280. pãrliečis PS., pãrliekam, pãrlieku, pãrliekus Bers., Adv., übermässig, über die Massen, allzu: pārliečis skaista viņa ne˙maz nav A. XVI, 300, pārliekam tre̦kns kumuoss LP. VII, 1151, šiem pārliekam gribē̦tuos zināt V, 85. vienreiz pārlieku, uotrreiz ne˙kā. Das Adv. pārliekam, pārlieku mit schwankendem Wortakzent; bei emphatischer Betonung auf der zweiten Silbe, sonst auf der ersten.

Avots: ME III, 164

pārlodāt

‡ pãrluõdât, hinüberkriechen: luči ... pārluodā uz smiltīm Bigauņc. 11.

Avots: EH XIII, 206

pārmati

pãrmati, pãrmači, ein Überwurf Rock L. Zu pãrmest.

Avots: ME III, 165

pārnaktīm

pãrnaktīm, pãrnaktis, pãrnakši, [pārnakči Linden n. U.], eine Nacht um die andere: puiši jāj pārnaktīm pieguļā. vīrs nu gan˙drīz ik pārnaktis pie ābeles gulējis LP. V, 140. saimniekam ar puisi pārnaktīm jākuopj zirgi Ahs.

Avots: ME III, 168

parocis

parùocis, das Geländer Rainis: trepju paruoči Vēr. II, 437. paruoce, der Stuhlarm Dr.

Avots: ME III, 92

parovis

paruõvis, der Raum unter dem Gewölbe über dem Feuerherd in der Küche,

a) die Küche:
nuo paruovja mutuļuoja istabā balti garaiņi Vēr. II, 646. viņa ieskrien paruovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales Purap.;

b) der alte Schornstein in der Küche
[Dunika]: paruovis - skurstenis, kuŗā žāvē gaļu Etn. III, 66; LP. V, 401; VII, 1245. [paruovī... žaudējas gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, II3.]

Avots: ME III, 93

pārts

pā`rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH XIII, 214

pārvazāt

[pãrvazât, hinüberschleppen: p. slimību. Refl. -tiês, vagabundierend hinüberziehen (intr.): čigāni pārvazājas nuo vienas vietas uz uotru Warkl.]

Avots: ME III, 186

pase

pase, der Pass: raksta čigānam pasi, sagt man von einem Schlummernden.

Avots: ME III, 96

pasile

II pasile: vgl. li. loc. s. pašilėj Dovydaičio Dainos, S. 252.

Avots: EH XIII, 171

pavāle

pavãle Bauske, Serbigal, pavâle ² Irmelau, Kand., pavàle ² Gr.-Buschh., Wessen, Lennew., pavāls Kalnemois, Odsen, Lettg., Grünh., Grünw., Selg., pavãls Smilten, Segew., Schujen, Nötk., Bixten, Salgaln, Autz, Loddiger, Grenči, Renzen, Plm., Wolgunt, Hofzumberge, Schnickern, Ronneb., N.-Peb., pavâls AP., = paspaile: ar lielu pavālu Duomas II, 1189.

Avots: ME III, 133

pavēsmināt

pavẽsminât Selg., Marzen, = pavēcinât; " ein wenig und ieicht blasen" Plm., Sessw.; "ein wenig auslüften": p. istabu Marzen, Grenči; "pavēdinât": pavẽsmini man karstuo pieri! N.-Peb. Refl. -tiês, sich ein wenig abkühlen: iesim ārā pavẽsmināties! Grenči.

Avots: ME III, 137

pēcnācis

pêcnãcis, = pēcnācējs: aiztaupīts viņa pēcnāčiem Vēr. v. J. 1904, S. 500.

Avots: ME III, 205

pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pelēcis

pelêcis (li. pelė´kis "ein mausfarbiges Pferd"), etwas Graues: es paņēmu pelēcīti pe̦lē̦kām actiņām BW. piel ² 21272. inčam, runčam, pelēčam, pilna peļu vācelīte BW. 7649, 1. sirmīšam auzas devu, pelēčam pe̦laviņas BW. 29949. man aitiņa pelēcīte BW. 25420. vilciņš pelēcītis Plūd. Llv. 184. kumeliņš pelēcītis Stari II, 931. atraka kādu dziļi iegrimušu pelēci (von einem Stein) Latv. jāliec mugura un jāsvīst..., pelēči! (von Arbeitern) Saul. III, 225; eine Art grauer Pilze Seppkull.

Avots: ME III, 196

pelucis

‡ pe̦lucis, gew. plur. pe̦luči Iw., eine Art Felderbsen, die als Viehfutter gebraucht werden.

Avots: EH XIII, 222

peluzis

‡ pe̦luzis (gew. plur. pe̦luži) Iw., = ‡ pe̦luči.

Avots: EH XIII, 222

pērt

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

piču

‡ piču paču iet Dunika, = pičiņās iet.

Avots: EH XIII, 230

pieelpot

pìee̦l˜puôt, vollatmen: ļaužu piee̦lpuotā gaisā MWM. VI, 942. visiem ļauniem večiem, kuri pasauli piee̦lpuo dusmām Ezeriņš Leijerkaste I, 233.

Avots: ME III, 249

piekandavot

pìekàndavuôt ²

1) (ungeschickt) anschmieden, anschlagen, annageln
Bers.; piekandavuojums (Refrain ?) dziesmai Druva II, 854;

2) =piekaut 2: piekandavuojis kâ čigāns sievu gluži zilu Bers.

Avots: ME III, 255

piekopt

pìekùopt,

1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;

2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;

3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;

2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.

Avots: ME III, 262, 263

piekrampēt

pìekram̃pêt,

1) zukrampen, zuhaken:
p. duris, slēģus;

2) stehlen:
čigāns piekrampējis vistu Bauske;

3) stehlend anfüllen:
p. pilnas kules ābuolu Drosth.-Refl. -tiês , sich krampfhaft anhalten: vini piekrampējas pie glābēja Arstn. kalend. II, 92.

Avots: ME III, 258

piemašņoties

pìemašņuôtiês, sich (zur unzeit) Satt essen: Juris tâ piemašņuojies, ka negrib vairs ne pusdienas ēst Lenči.

Avots: ME III, 270

piemāt

pìemāt,

1) heranwinken:
p. suni ar ruoku pie sevis KL;

2) "betrügen":
čigāns piemājis saimnieku Saikava.

Avots: ME III, 271

pierakstīt

pìerakstīt,

1) dazu-, hinzuschreiben;

2) auschreiben, registrieren:
mans vīrs te pierakstīts A. XVI, 297, mein Mann ist hier angeschrieben, ist hierher gehörig. jauns, pat˙laban kâ par studentu pierakstīts (immatrikuliert) žīds MWM. VIII, 462. meita lūdz pierakstīt pie dievagalda (meldet sich zur Kommunion an) Blieden n. Mag. XIII, 2. ve̦lns tev uz vērša ādas pierakstīs, sagt man (besonders zu Kindern), wenn jem. in der Kirche lacht Lind. n. Mag. XIII, 3, 61;

3) vollschreiben :
pierakstīt burtnīcu pilnu. Refl. -tiês, sich anschreiben, sich registrieren (lassen): pie mācītāja pierakstīties LP. VI, 1, 181. pierakstīties pie vilkačiem VII, 928.

Avots: ME III, 282

piešķīst

pìešķîst,

1) auseinanderfallend, zergehend sich hinzutun;

2) sich mit Zergehendem anfüllen;

3) sich (plötzlich und unordentlich) anfüllen:
visa istaba piešķīda pilna (čigānu) Janš.

Avots: ME III, 300

piestāšķi

piestāšķi, Sagen, Legenden Etn. IV, 163: čigāni ka6 vilki piestāšķuos neiet laupīt RA.

Avots: ME III, 297

piestāt

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

piesviest

pìesviêst,

1) zu-, dazutun, -werfen:
pārduos ve̦cuo strupausi ar meičiņu, piesviedīs kādu sivē̦nu, - kas zin, varbūt parāds ienāks Plūd. LR. III, 259;

2) vollwerfen.
Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: ja nu es piesviežuos tai Guobzemju mātei... Alm. Kaislību varā 157.

Avots: ME III, 300

pieteka

pìẽte̦ka C.,

1) der Zufluss:
krājums drīz varēja izsīkt kâ e̦zars, kam trūkst piete̦kas Kundz. Kronv. 149;

2) der Nebenfluss
Fest.: te̦k upīte pret upīti, nav ne˙vienas pieteciņas BW. 26479, 2 var.;

3) "?": ģe̦ne̦rāļu valuodas..., gaidīdamas uz poručiku steidzīgām piete̦kām Ezeriņš Leijerkaste II, 126.

Avots: ME III, 303

piezagt

pìezagt, viel, zur Genüge, zum Überfluss stehlen Spr. Refl. -tiês, heran-, hinzuschleichen: lē̦nām piezuogas pūķim klāt LP. VI, 1, 102. čigāns bij piezadzies drēbēm un aiznesis V, 367.

Avots: ME III, 312

piķene

I piķene "eine Wintermütze" Druw.; "eine alte, schmutzige Mütze" Grenči bei Tuckum, eine schmierige Ledermütze Schibbenhof; "lakats ar me̦lniem punktiem" Serben, Peb., Sessw.

Avots: ME III, 214

pilnats

‡ pìlnats ² , -s Nerft, der Vollmond Oknist. Vgl. li. pilnatis, -čio dass.

Avots: EH XIII, 232

pilsāts

pilsāts: auch Plvv. I, 75, 79, 91, 94, 127, 151, 196, Gr.-Autz und Neuenb. n. BielU., Edw., Grenči, Ihlen, Pankelhof, Rönnen, Schlagunen, Schwarden, Spahren, Stuhrhof, Trekņi, Ulmalen, (mit ã) Gramsden n. FBR. IX, 92, Behnen, Blieden, (mit il˜ ² und â ² ) Dunika, Frauenb., Hasenp., Kal., OB., Perkunen, (mit a) Popen, Pussen, Siuxt, BW. 13270 und 33624 (aus Kabillen); ein Demin. pilˆsâtelis ² Frauenb. Vgl. zu diesem Wort auch Mag. II, 2, 183, wo nur pilsāts od. pilsats als bekannt behauptet wird (während pilsē̦ta nirgends gebräuchlich sei!)

Avots: EH XIII, 233

pingulis

pingulis,

1) "?": činka vilka pinguli (Rätsel) RKr. VII, 1183;

2) piñguliņš "ein geringes Quantum Garn"
Rönnen.

Avots: ME III, 219

pinkucis

piñkucis, = piñkulis 2 C., Notk., Peb., Serben, Lemburg, Alt-Rahden, Adleenen: slapjākie se̦ra pinkuči labi jāpacilā Vīt. 19.; "kaut kas apviļāts (piem. maizes gabals)" Trik.; auch von kleinen Kindern und Tierjungen Bers.: tāds mazs, mījš pinkucis! N.-Peb., Seppkull.

Kļūdu labojums:
Notk. = Nötk.

Avots: ME III, 220

pīpene

I pìpene PS., C., pìpene ² Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene ² , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.

Avots: ME III, 233

pipka

I pipka,

1) die Peitsche:
čigānam ādas pipka BW. 12419. nuogriezis guovij asti un tuo par labu pipku sataisījis Etn. III, 123. vīrs ar pipku sautējis lāčam muguru LP. VI, 1, 438;

2) ein zusammengedrehtes Tuch, damit man schlagen kann
RKr. XVII, 46.

Avots: ME III, 222

pirināt

I pirinât, = perināt Bers., Mar., Lub., Lis., Etn. IV, 165, Zb. XVIII, 418, Sk. Do. 60: citi putni savus bē̦rnus činkiņās pirināja BW. 2128, raiba vista pirināja BW. 32447 var. peles bē̦rnus pirināja BW. piel.2 20250. namā šķīla, pirināja 19543, 5. Refl. -tiês, sich vermehren; genesen, erstarken Sessw.

Avots: ME III, 222, 223

piukšēt

piûkšêt ² : laukā piukšēja paipala Janš. Līgava I, 219; "čiepstēt" (von ganz kleinen Keuchein) Salis.

Avots: EH XIII, 239

plācis

II plācis, ein Morast Biel. n. U.; plāči, tief kotige Stellen: ceļš ar plāčiem U.; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 65.

Avots: ME III, 328

plākšata

plākšata,

1) auch plākšņata N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, eine Erbsenschote, in welcher die Erbsen erst ansetzen AP. n. U., (mit ã) Jürg.; eine dünne Erbsen- od. Bohnenschote Druw.;

2) ein dünner Gegenstand überhaupt, der, von der Seite gesehen, flach aussieht:
zivs, guovs, cūka, saspiesta grāmata vai ce̦pure izskatās kâ plākšata Druw. Wohl mit kš aus kšķ; vgl. li. plókš čias "flach, platt" und le. plāksta und plāksna.

Avots: ME III, 329

plaši

plaši (li. plačiaĩ), Adv. zu plašs,

1) weit, ausgebreitet:
cel, māsiņ, plaši vārtus! BW. 13730, 10. viņa sāka plaši un aizrīdamās zviegt R. Sk. II, 135;

2) ausführlich, weitläufig:
plaši izteikt, weitläufig auseinandersetzen U.;

3) häufig, reichlich;
plaši sanākt, zahlreich zusammenkommen U., Mag. IV, 2, 135; plaši dzīvuot, sich nichts abgehen lassen, aufgehen lassen U.

Avots: ME III, 320

plāskains

plāskaîns, plãskans Wolmarshof, platt, flach und zugleich breit U.: kuņas dē̦ls ar savu ceļa spieķi sakauj vecīti tīri plāskanu LP. Vl. 1, 573. Zu plasks I, poln. płaski "flach" und (?) li. ploskãniai "männlicher Hanf" PФB. LXV, 320; vgl. auch li. plôkščias (vielleicht aus *plāsktios), sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 und Trautmann Wrtb. 223.

Avots: ME III, 330, 331

platacis

platacis, f. platace, Demin. auch platāctiņa, einer (eine), der (die) grosse, weit geöffnete Augen hat: rudači, platači uz mani skatās RKr. XVI, 215. ķēvīt, mana platacīte! BW. 27152, 1 var. līdaciņa, platactiņa 30807 var.

Avots: ME III, 321

plaukšas

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plaušas

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas ² Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši ² Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši ² Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

plecis

plecis,

1) auch der Pl. pleči U., Vorderviertel eines geschlachteten Tieres
U.: priesterim būs duot . . . pleci V Mos. 18, 3; der Bug Karls.;

2) auch der Pl., weibliche Jacke ohne Ärmel
U.; pleči, ein Wams ohne Ärmel Trik. n. U.; plecīši, ein Kamisol ohne Ärmel Smilt. n. Mag. IV, 2, 135. Zu ple̦cs.

Avots: ME III, 332

plecs

ple̦cs, die Schulter, gew. der Pl. ple̦ci (pleči Herzogshof n. Mag. XIV, 2, 207) gebraucht: Sprw. man plati ple̦ci, es varu panest (von einem dickhäutigen, nicht feinfühlenden Menschen). ple̦cus raustīt, die Achseln zucken. uzkāris ple̦cā divstuobreni LP. VI, 985. ve̦lnam bijis liels, liels baļķis uz ple̦ca VI, 1, 488. viņa tuos uzlūkuoja tik pār ple̦cu (über die Schulter, von oben herab) A. v. J: 1900, S. 363. palieci tu uz maniem plęciem (falle mir zur Last, lass dich von mir versorgen) un ēdi ve̦cuma maizi! Kaudz. M. 51. kājas pār ple̦ciem ņemt, sich fortbegeben: darbnieks ņe̦m kājas pār ple̦ciem un iet JK. III, 73. zagļi, tuo dzirdē̦dami, ņēma kājas pār ple̦ciem un pazuda tuvējā mežā JR. ple̦cu kauls, das Schulterblatt. ple̦cu lakats, ein Tuch, welches um die Schultern gelegt wird: kāzu meitas apsēja katram vedējam lielu "ple̦cu lakatu" ap ple̦ciem BW. III, 1, 52. Der Bedeutung wegen eher verwandt mit r. бѣлоплекiй "weissschultrig", подоплека Fütterung des Bauernhemdes", als entlehnt aus r. плечи "die "Schulter" (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 100); wenn echt le., auch zu le. plece I.

Avots: ME III, 332, 333

plikacis

plikacis, ein armer Schlucker, ein Habenichts Neuenb., Vank., Ruj.: es jūs lūdzu, plikači, nāciet manās kāzās! BW. 15891, 2 var.

Avots: ME III, 343

plīsens

plîse̦ns "sich leicht spalten lassend (kas viegli plīst) " Strenči

Avots: ME III, 348

pļiukstināt

pļiûkstinât ² , fakt. zu pļiukstêt, tr., klatschen (machen): kučieris pļiukstina pātagu. pēc izrādes skatītāji pļiukstina ruokas Ahs. Vgl. pliukš(ķ)inât.

Avots: ME III, 371

plocis

I pluocis,

1) "staigna vieta pļavā" Gold. n. Etn. IV, 166, pluôcis ^2, eine moorige, sich bewegende Stelle Ahs.; pluõcis, ein Torfmoor Hasenp., eine sumpfige und unfruchtbare Stelle Lautb.; als Sumpfnamen: pluocis Lvv. II, 103, 116, pluõcis II, 5, 9, pluoču purvs II, 119, pluôču ² purvs II, 47;

2) ein (leerer) Fleck, die Lichtung:
ābuoliņa laukā lieli pluõči, kur nav ābuoliņa Dond. viņi izkļuva kāda prāvāka klajumā - kāda pluocīša malā Janš. Dzimtene V, 408. Aumalis kādā pluocī ieraudzīja... briežu pāri I ² , 159;

3) eine (Sumpfwiese Bassen) Wiese
- pluocis Lvv. II, 132, 133, 142, (liel)pluocis II, 148, pluõcis II, 16, 95, pluoči II, 118, pluõču pļava II, 122, pluoce II, 22, pluõces II, 93, 97. pluocis "ciesaiņa aramzeme" Matkuln, "apars" Walgalen, "nuozē̦lusi zeme laukā" Selg. n. Etn. IV, 166; ein Hümpel im Sumpf Kr. Talsen. - Vgl. auch die Gesindenamen Pluõcis Lvv. II, 11, 22, Pluôcis ² II, 44, Pluõči II, 11, Pluôči ² II, 107, 109, 115, 138, 148, Pluôcleiši ² II, 103 und Pluõcenieki II, 101. In der Bed. 1 (und 3?) etwa (mit ō-Abtönung) zu plācis II; in der Bed. 2 zu plankums?

Avots: ME III, 363, 364

plūderēt

plūderêt,

1) auch plùderêties ² Saikava, flattern, mit den Flügeln schlagen:
tumsā izbiedē̦ta putna blākšķuošā spārnu plūderēšana Latv.;

2) tr., plūderêt Behnen, prügeln
(?): čigāns savu čigānieti pa kārkliem plūderēja [?] (Var.: karbačuoja, šķurināja, teterēja), ka tā agri nesacēle, ka kulīšu nelāpīja BW. 33533 var.;

3) begatten (von Vögeln)
Naud. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 360

plugu plugām

plugu plugām "klupdams, krizdams" Islīce: devās laukā nuo ūdens un ar visiem slapjajiem brunčiem plugu plugām skrēja mežā RA.

Avots: ME III, 354

plunces

plunces, s. plunči I.

Avots: ME III, 356

pluncis

pluncis,

1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;

2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);

3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;

4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 356, 357

plunģi

pluņģi, das Eingeweide vom Vieh N.-Bartau n. Etn. II, 11; vgl. plunči I.

Avots: ME III, 358

pļurkstēt

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt ² Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374

pluska

pluska, pluskata Bergm. n. U.,

1) die Zotte
Irmelau n. U., der Fetzen, Pl. pluskas, Lumpen U. (li. plùskos "Haarzotten" PФB. LXV, 319): ve̦cajām drē: bēm piedurknes vienās pluskās (diegu gali atiruši) Dunika. kuo tu nāci, pluskataini, jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. tam zīmes nuoplēsa un saraustīja pluskās A. v. J. 1899, S. 18. pluskas bārzdele Vēr. II, 1304, ein dünner, zottiger Bart. -plusku pluskām, in lauter Fetzen, Zotten: nuošļukušie brunči plusku pluskām kuļājas ap kājām A. v. J: 1900, S. 1079;

2) comm., ein zerkodderter Mensch; ein Lump
U.: sauc dzīrās kruopļus, tizlus, pluskas Druva I, 413. grābiet tuos pluskas naguos! LP. IV, 3. Nebst plušķis I zu li. pláuzdinis apr. plauxdine "Federbett", mnd. vlūs(ch) "wolüges Schaifell", mhd. vlius od. vlies "Flies", schwed. dial. flur "zottiges Haar", mir. luascach "zottig" u. e., s. Bezzenberger BB. XII, 241, Fick Wrtb. III ⁴ , 255, Thurneysen IF. XIV, 128 f., Persson Beitc.239, 806 und 881, Walde Vrgl. Wrtb: II, 96, Vasmer, Studien zur alban. Wortf. I, 52.

Avots: ME III, 358

plūznis

plûznis C., PS., Jūrg., N.-Peb., Golg., Saikava, plûznis ² Lautb:,

1) ein Durchnässter
Erlaa;

2) ein Säufer
Erlaa, (plûznis) Fest. und Golg., einer, der unordentlich angekleidet geht Lenči n. Etn. II, 17: pleika - plikadīda, plenderis, plūznis Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 363

počas

puõčas Autz, puôčas ² MSil., die Ruine; "zerfallene Hütten" Tals.; Stelle, wo früher ein Gesinde stand Autz n. U., Neu-Bergfried: es darīšu jūsu pilsātas par puočām III Mos. 26, 31. pretim Kuokneses pils puočām Konv. ² 453. izrakumi puočās izdarīti ebenda 1390. bezdelīga nuolaidās zemē, palika par peli, iespruka puočās Pas. III, 397. Dissimilatorisch aus *puoščas (< aruss. пуща, woher auch li. pūščià "Wüste")?

Avots: ME III, 454

pogainis

puõgainis, ‡

6) "?": sunīt, munu pùogainīt ² ! Fil. mat. 103 (aus Atašiene); vgl. puogaîns 2; ‡

7) pùogaiņi ² Saikava "brunči ar puogām un īpašā rakstā austi"; ‡

8) puõgainītis AP. "cimda raksts".

Avots: EH II, 345

preida

preĩda Neu-Bergfried, preidas, Zugabe beim Handel: čigāns ne˙kad nepieliek: lai viņam diez kāds kraķis un lai tev juo labs zirgs, tuomē̦r preĩdas (Nigr.) jāduod Janš. Dzimtene ² I, 92. Vgl. priedi; mit kurischem od. žem. ei aus ie?

Avots: ME III, 385

prieds

prieds (li. priẽdas, instr. s. príedu Lit. Mund. I, 53, serb. prîd "Daraufgabe beim Tausch") U., priẽds Bauske, Grünh., Bl., priêds ² Lautb., auch priede, gew. der Plur. gebraucht, die Zugabe beim Handel: cik tu piedevi priedus? prieduos es gribu vęse̦lu jē̦ru Grünh. mainenieki bāleliņi... maina bē̦rus kumeliņus, suolās māsu priedēm (Var.: priediem) duot BW. 14448. čigāns sē̦ta zirgus mija, es pa luogu skatījuos.:., lai čigānu nenuokrāpj. čigāns priežu prasītajs, es tā priežu vāķējiņa 33484. Zu li. priẽ, apr. prei, slac. pri "bei, zu" und zur Wurzei von duot "geben" (oder dēt "legen"?).

Avots: ME III, 392

priekšplecis

prìekšplecis, prìekšple̦cs Ahs., Sassm., das Vorderviertel (beim Vieh), der Vorderschinken: priekšple̦cs ir vieglāks nekâ pakaļple̦cs Ahs. paruovī . . . žaudējas gan . . . vidukļi, gan priekšpleči (auch U. unter plecis), gan krūtažas, gan citi gabali Janš. Dzimtene V, 113.

Avots: ME III, 397

priekštecis

priekštecis (f. -ce), prìekšte̦cê̦tãjs Kaudz. M., der Vorgänger, Vorfahre: kāda individa lielais augums tiek uzskatīts kâ priekšteču mantuojums Vēr. I, 1382. pēdējie var mācīties, kuo viņu priekšteči savāgaitā pieredzējuši Latvju tauta XI, 1, 3. viņš juta patīkamu nuogurumu, laikam veselības priekšteci A. v. J. 1899, S. 469. Anniņai sākās nebaltuo dienu priekšteces MWM. VIII, 496.

Avots: ME III, 398

prošava

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

pūbas

pũbas Lautb., pūbiņas, die Kindetwiege (in der Kindersprachel: neraudi vis, iesim tūliņ pūbinās! Grenči.

Avots: ME III, 444

pūka

I pũka,

2): es tev (zu einer Frau)
pùkas ² izplūkāšu BW. 8770;

6): auch Frauenb., Sonnaxt; čigānu pūkas Diet., dass.

Avots: EH II, 341

puķe

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

pūkšēt

pũkšêt, -u, -ēju "weich werdend sich heben (vom Brot)" Nigr., dumpf schallen (auch pũkšķêt): ce̦puot pūkš vien, kâ pūpēži uzminuot Vīt. 22. Wohl zu li. pūkščiúoti "gährend prasseln".

Avots: ME III, 446

pum

pum! Interjektion: čiņ, čiņ, pum, pum, precinieka sieva! vīzītes kājā, paladziņš mugurā BW. 15664. pum, pum (Var.: bum, bum) pūriņš, caur siliņu ve̦dams 16731.

Avots: ME III, 409

pumpucis

pumpucis,

1) auch pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

pūpa

pūpa St., (mit ũ) Bl., gew. Plur. pũpas MSil., Bauske, Dond., die Wiege (Kinderwort): bē̦rns grib pūpiņas, das Kind will schlafen St. aijā, bērniņ, pūpas! BW. 2049. vāluodzīte, kam kuri pūpiņas eglienā? vai tam kārtītes mājā nebija? 2059. čuči, guli, man[a] pādīīe! ... es pūpiņas izpuškuoju dze̦lte̦nām puķītēm BW. piel. ² 17171.

Avots: ME III, 447, 448

puplakši

puplakši U., RKr. II, 74, Etn. III, 159, puplači Mag. IV, 2, 64, U., puplakšķi Gold. n. Etn. I, 67, puplašķi Mag. IV, 2, 77, pupulakši Selsau, Neugut, N.-Bartau, pupulakšas BW. 32367 var., pupulakšķi 32367, 1, pupulâkša PS., pupulaksti BW. 32367, 6 var., pupurlakši Rönnen, BW. 32367; 32680, pupurlãkši Drosth., N.-Peb., pupurlaukši BW. 32367, 6 var., pupulekšķi, pupulēšķi 32367 var., pupulēkši Golg. (mit ê), A. XXI, 203, puplêkši Lis., pupulapas U., RKr. II, 74, Dreiblatt, Fieberklee, Bitterklee (menyanthes trifoliata L.). Zu pupa˙laksti; vgl. li. pùplaiškiai "ein Wasserkraut mit Blättern, die den Bohnenblättern ähnlich sind".

Avots: ME III, 414, 415

pupuča

‡ II pupuča "?": apakš katras pupučiņas vienai (scil.: meitai) blusa, uotrai ute Tdz. 42479.

Avots: EH II, 327

purkšt

pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.

Avots: ME III, 418

puš

puš- (li. pusiáu-), = pus-, halb, halbwegs (mundartlich in gewissen Zusammensetzungen gebraucht; in Dond., Arrasch, C., Salis, Behnen, Golg. sei nur pus- gebräuchlich, in Ronneb. puš- nur in pušbĩbele, puščũčis, pušmuca, in Nigr. - in pušpũrs).

Avots: ME III, 437

puscūka

puscũka U., puscūcis Spr. pusčūka U., Vēr. II, 189, pusčūce J. R. VII, 37, pusčūcis U., pusčačis BW. 34380 var., ein Halbschwein, ein Schwein von halber Grösse.

Avots: ME III, 424

pusčūka

pusčūka, pusčūcis, pusčūčis, s. puscūka.

Avots: ME III, 424

pušcūka

pušcũka BW. 18545 var., pušcūce Alm., pušcūcis Lis. n. RKr. XVII, 94, BW. 34380 var., puščũčis PS., = puscũka.

Avots: ME III, 437

pusīss

‡ pusîss, halbkurz: ar pusīsiem brunčiem Janš. Dzimtene I, 493.

Avots: EH II, 332

pusķūķis

‡ pusķùķis ² Mahlup, = pusčūčis. Mit hypernormalem ķ statt č.

Avots: EH II, 332

puspelēcis

puspelêcis, ein Halbgrauer: vārnas bē̦rni, puspelēči VL.

Avots: ME III, 431

pusrīts

pusrîts,

1) der halbe Morgen, die frühe Morgenstunde:
gailīt[i]s dzied pusrītā (Var.: pusrītiņu), malējiņu žę̄luodams BW. 29812. pusrītiņā (das Metrum erfordert: pus˙rītiņa) saule leca, pusvakarā (das Metrum erfordert: pus˙vakara) nuorietēja 2006. jau sietiņš pusrītā, vēl meitiņa negulēja VL.;

2) das Frühstück
Für. I (unter rīts; vgl. li. pùsryčiai dass.): pusrītu ēst, zu Morgen essen Manz. Lettus.

Avots: ME III, 433

pussvārciņi

pussvārciņi Seew. n. U., pussvā(r)či Dond., pussvārķi Dr., ein kurzer Rock, "apģē̦rba gabals, uz kamiešiem uzse̦dzams; izskatās kâ sieviešu brunči" Dond. pussvārči "halb wollen, halb leinen Rock" St.

Avots: ME III, 435

pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

pustreša

pus˙treša, fem. pus˙trešas (li. pustrẽčio, f. pustrečiõs), drittehalb, zwei und halb: pus˙treša gada bija pagājuši A. v. J. 1896, S. 242. pa duj gadi, pa pus˙treša tai pašā vietiņā RKr. XVI, 163. kaķis nesa divas peles, mēs pus˙trešas vāverītes BW. 2260. nuopirkt pus˙trešas vai visas trīs guovis Vēr. II, 193.

Avots: ME III, 435

putns

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. ² 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. ² 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. ² 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. ² 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442

pūzere

‡ pūzere, eine mit zerzaustem Haar (?): visas manas mazās māsas gludanām gāliņām; viena pati pūzerīte, - tuo ieduos čigaiņam Tdz. 42123 (aus Ugalen).

Avots: EH II, 344

racis

racis,* = racējs, der Gräber: rūdas rači R. Sk. I, 61.

Avots: ME III, 461

ragacis

ragacis,

1) ein Stock, worauf man den Flachs beim Schwingen legt
Mar. n. RKr. XV, 132;

2) der Weberbaum, auf welchen sich das fertige Gewebe aufwickelt
Mar. n. RKr. XV, 132;

3) "etwas Unebenes, Knorriges, Ästiges"
Mar.: ecējamie egļi kâ ragači;

4) ein unartiger, ungestümer Knabe, "kas iet kâ vējš, visu gāzdams un lauzdams" Mar.: putka iet kâ ragacis ar visu klibuo kāju. Wohl zu rags.

Avots: ME III, 463

ramte

ramte, der Stock, Spazierstock Kurische Nerung. Zu li. ram̃tis, -čio "der Stab" und le. rimt.

Avots: ME III, 476

rantaiņi

‡ ràntaiņi ² Saikava "šķē̦rsām svītruoti brunči".

Avots: EH II, 354

rantains

ran̂taîns ² Kursiten.

1) auch rantuôts Wid., Ar., mit Kerben, Rlllen versehen: nav ne˙viena uozuoliņa rantaiņām (Var.: rankaiņām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 9 var. - rantaiņš rullis. eine Feldrolle mit vielen Rillen und scharfen Kanten Bielenstein Holzb. 493;

2) quer gestreift;
rantaiņi brunči Laud.

Avots: ME III, 477

rapēt

III rapêt Vank., = aprep(ê)t 2. Zu repeči.

Avots: ME III, 478

rapulis

rapulis Nigr., rapuls, ein Grobian Mag. XX, 3, 219. Vgl. etwa repeči.

Avots: ME III, 478

raskata

‡ II raskata "pūlis" Gr.-Buschh.: tur bija liela r. čigānu.

Avots: EH II, 354

rēdze

rēdze,

1) rẽdze N.-Peb., Jürg., Arrasch, rèdze ² Druw. n. RKr. XVII, 75, Kreuzb., Warkl., Bers., der Haken, Stollen am Hufeisen Etn. I, 6: pakavām ir 3 rēdzes N.-Peb. pakaviņš bez rēdzes Latv.;

2) Plur. rèdzes ² , Pferdegeschirr mit blanken Beschlägen
Druw. n. RKr. XVII, 75: čigāns uzlika zirgam rēdzes. Zur Bed. 1 vgl. rādze 2 und (zum Vokalismus) re̦gavas neben ragavas; in der Bed. 2 für rēdes?

Avots: ME III, 518

reiks

reĩks (?) Ahs., der Herrscher, König: pār mūsu senčiem valdījuši dažādi reiki Ahs. Dürfte auf Grund des apr. reykeis "Herr" erfunden sein.

Avots: ME III, 506

rēkot

I rē̦kuôt, intr.,

1) rẽ̦kuôt Nigr., rechnen, schätzen, meinen, mutmassen Biel. n. U.: es rē̦kuoju, iesim vēl vienu baru cauri Janš. Dzimtene ² I, 373. lai Anetes kundzenīte daudz ne˙kuo nerē̦kuojuot un tik sakuot jāvārdu II, 31. vai tu rē̦kuo, ka viņai tagad vaļas uz tevi skatīties? Dzimtene IV, 170. es jau biju rē̦kuojusi, ka laba nebūs V, 371;

2) sich gegenseitig beraten
Kurl. n. U. Zu got. garēhsns "Ratschluss", rahnjan "rechnen" und slav. račiti "wollen"? Oder eher aus rãkuôt "rechnen" PlKur. aus li. rokúoti < poln. rachować dass.?

Avots: ME III, 520

rēkšas

rẽkšas Fockenhof, rēkšķis Grünh., = režģis 3, das Flechtwerk auf der Ragge. Vgl. li. rêkščiai "eine von Stricken geflochtene Heutrage" und le. rekšis II.

Avots: ME III, 519

renst

renst,

1) (ein Stück Holz) mit dem Beil quer durchspalten
Rutzau, N.- und Ober-Bartau; ren̂st ² , hauen (bes. einen wachsenden Baum) Dunika;

2) ren̂st ² Karls. "= riest". Wohl als ein Kuronismus identisch mit li. rę̃sti (prs. renčiù) "kerben"; vgl. rantît.

Avots: ME III, 511

repelis

repelis "sīks, greizs un zarains kuoka rezgalis": nav lāga baļķi, ir tikai tādi repeļi Plm. n. RKr. XVII, 75. Zu repeči? Oder als "re̦zgalis" zu re̦pulis?

Avots: ME III, 512

repis

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene ² I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512

repis

V repis,

1) ein Ferkel
Nigr., Wandsen, Bauske;

2) ein kurzes Pferd
N.-Peb.;

3) ein abgemagertes Haustier:
sivēns tāds sarāvies un salīcis kâ repītis Druw. n. RKr. XVII, 75. Gleich repis IV? Oder zur Wurzel von repeči?

Avots: ME III, 512

repucis

‡ re̦pucis "kas nuo aprepēšanas savilcies, maziņš" A.-Schwanb.; repuči "sarepējušas, sasprē̦gājušas ruokas vai kājas" Lubn.

Avots: EH II, 366

rēpuļains

rẽ̦puļaîns Salisb., rē̦pulaîns, rēpeļaîns Ronneb., pockennarbig, uneben: rē̦puļains ģīmis Salisb. tas nuoglauda savas rē̦pulainās de̦lnas vienu gar uotru Duomas I, 122. ar rē̦pulainuo ruoku A. Upītis. Vgl. repeči.

Avots: ME III, 521

retavout

‡ re̦tavuôt, retten (?): kučier[i]s izķe̦paruojies [nuo grāvja] re̦tavuo savas ķēves Mekons Trīsreiz par velti 27. Refl. -tiês, sich retten (?): brāļiem ne˙kāda re̦tavuošanās ... nav iespējama JanŠ. Dzimtene I, 304. Aus li. (Žem.) retavóti "retten"?

Avots: EH II, 367

rīdīt

rîdît PS., Wolm., C., KL, Prl., Mar., rîdît ² Iw., Ahs., Tr., Bl., -u od. -ĩju U., -iju, freqn. rîdinât ² Karls., Dond., Bauske, Widdrisch, Adiamünde, rîdinât N.-Peb., Arrasch, Jürg., Kl., Kreuzb., tr., hetzen; aufwiegeln: ļaudis; suni. Katriņa rīdīja ar suni (hetzte einen Hund auf . . .) Krišs Laksts 52. Sprw.: kad nevaid suņa, tad jārīda ar kaķi. ve̦lnas ar lāčiem rīdīt LP. VII, 257. rīdīt meitu uz ienaida III, 63. tu rīdīji kalpus pret mani J. Dr. v. J. 1901, S. 352. visi ciema suņi rēja, kas tuos suņus rīdināja? BW. 14348. izlūki bij..., draudzi uz kurnēšanu rīdinājuši IV Mos. 14, 36. Refl. rîdîtiês, einander hetzen: viens uz uotru ridās, einer schuldigt den andern an Lambertshof n. U. - Subst. rîdîšana, das Hetzen; rîdîšanâs, das gegenseitige Hetzen; rîdîtãjs, der Hetzer: rīdītājs sarīda cilvē̦kus uz pretestību, dumpi Ahs. rīdītājs bij vē̦stulnieks bez paraksta Kundz. Kronv. 227. Wohl eine Kausativform zu riêt "bellen" (urspr. also: bellen machen).

Avots: ME III, 535

rīdze

rîdze ² Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze ² Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi ² jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene ² II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536

riekšava

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

riest

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

rijīgs

rijîgs, gefrässig, gierig: le̦dus lāči ir rijīgi JR. III, 38. jūŗas ķirzatas - šie jūŗas rijīgie valdnieki. savuos rijīguos zuobuos Niedra. ātri un rijīgi ēst MWM. VI, 145.

Avots: ME III, 523

rīkot

rìkuôt, tr.,

1) anordnen, verfügen; zu irgend einem Behufe anwenden, aufbieten (z. B. Menschen zu einer Arbeit)
U.: viņš ļaudis rīkuoja pie sudu vešanas, er stellte die Leute beim Mistfahren an U. rīkuojis ļaudis LP. IV, 164. saimnieks izgāja rīkuot saimi Kaln. Uozuolk. m. 51. saimnieks saderējis čigānu par ve̦ckalpu, juo tas pratīšuot vis˙labāki darbus rīkuot, izdzīt LP. VI, 356. Juris rīkuo luopu baru R. Kam. 157. - zaldātus rīkuot, exerzieren, mustern U. - vai man nav brīv savu sievu rīkuot (in Zucht halten, züchtigen)? Oppek. n. U.;

2) vorbereiten, fertigmachen, zurichten
Bielenstein Holzb., veranstalten : kāzas, kristības, bēres. gudrie dē̦li rīkuo kazas LP. VI, 369;

3) ein Pferd beschirren
Bielenstein Holzb. 562. Refl. -tiês,

1) hantieren, sich zu schaffen machen; sich mit etwas abgeben:
izveicīgi rīkuoties LP. I, 163. Zūza rīkuojas... pa cepešu krāsni Krišs Laksts 22. Mē̦tra rīkuojās ar traukiem A. XX, 930. rīkuoties ar pīpi Kaudz. M. 30;

2) sich anschicken; Vorbereitungen treffen :
rīkuojās braukt uz baznīcu BW. III, 1, 72. (pilī) pat˙laban kāzās rīkuojās LP. IV, 11. - Subst. rìkuôšana,

1) das Anordnen, Verfügen;

2) das Vorbereiten, Zurichten, Veranstalten;
rìkuôšanâs, das Tun, Handeln; das Sichabgeben: uz mūsu duomāšanu... un rīkuošanuos... dara iespaidu daž˙dažādi apstākļi Vēr. II, 177; rìkuõjums,

1) die Verfügung:
valdības rīkuojums; viņam jāklausās dē̦la rīkuojumā A. XI, 476;

2) die Veranstaltung
(gew.: izrìkuõjums): ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkuojumā De̦glavs Riga II, 1, 58; rìkuôtãjs,

1) wer anordnet, verfügt:
jauna, ve̦ca klausīdama, tiku pati rīkuotāja BW. 3065. mājās palika lielākie rīkuotāji De̦glavs Ve̦cais pilskungs 126;

2) wer vorbereitet, zurichtet, veranstaltet.
Nebst li. rykáuti "regieren, schalten, herrschen" nach Būga KSn. I, 65 zu rìks, was aber der Bedeutung wegen wohl nur für le. rìkuot 3 und vieileicht rikuoties 1 zutrifft. Dagegen rìkuot 1 ist nebst li. rykáuti schwerlich von apr. rikawie "regiert" zu trennen, das vom entlehnten (aus einem germ. *rīkīs) rikijs "Herr" abgeleitet ist.

Avots: ME III, 538

rīks

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

riksis

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525

rikšot

rikšuôt (li. riščiuoti Miežinis), rikšķuôt Schrunden, Kl., rikšinât, traben: zirgs... sāka rikšuot Kaudz. M. 33. zirga mugurā rikšuot pa tē̦va apluokiem Vēr. II, 1161. zirdziņi riķšķuoja pa ceļu MWM. VIII, 606. ziņnesis atraisījis savu baltiņu un lē̦nām rikšinājis LP. VII, 37. - rikšuôtãjs od. rikšuôts zirgs U., ein Träber.

Avots: ME III, 525

rikšus

rikšus U., Karls., Spr., rikšu (li. riščią) U., Spr., rikšis (instr. pl.) Neu-Sackenhof, rikšiem U., rikšām Spr., rikšum BW. 18649, rikšķiem Kl., rikšņiem, rikšuos, rikšņuos, rikšņus N.-Schwanb., Adv., im Trabe: Sprw. tas būs tad, kad zaķītis rikšus tēcēs. braukt rikšis Janš. Dzimtene V, 350. visi puiši rikšus (Var.: rikšu) te̦k BW. 12674. rikšiem (Var.: rikšņiem, rikšu, rikšus, rikšņus) laidu kumeliņu 26785. tec rikšņuos, kumeliņ, neej suoļus skaitīdams! 29995, 3 var. sivēniņi rikšus (Var.: rikšu, rikšlem) te̦k 29151, 2. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā un nelielu rikšu (instr. s.) laida pruojām JR. IV, 151. zirgi laiž rikšņus vien pa labību N.-Schwanb. kumeliņš te̦k rikšņiem Lubn. auļiem, auļiem, rikšņiem, rikšņiem jājam aunam siena zagtu Mar. n. RKr. XVII, 104. kāds rikšķiem aizlaidās gar mežu MWM. VIII, 10.

Avots: ME III, 525

rišku

rišku (li. riščià dass.) BW. 12674 var. (aus Dubena); 26785, 2 var., Adv., = rikšu, im Trab.

Avots: ME III, 532

rocenieks

ruoceniẽks,

1) auch ruocinieks, ruočinieks, das Handtuch Infl.;

2) ruocenieks, ruocinieks (n. U.), ruocnieks (n. Bielenstein Holzb. 509), der Dreschflegel Nerft n. Mag. IV, 2, 139, In beiden Bedd. auf r. ручникъ beruhend.

Avots: ME III, 576

rocis

ruôcis ² Karls., auch ruoce, der Stiel, Haft, Griff: L. piešķindināja ar spieķa ruoci pie glāzes MWM. Vl, 663. durvīm nuoskrūvē̦ti un nuozagti misiņa ruoči B. Vēstn. pēc šķē̦pa ruoces tausta MWM. VI, 487. - ruocis, die Handhabe, der Handgriff am Pfluge L., St., U., Bielenstein Holzb. 473. Plur. ruoči, Instrumente Bergm. n. U. Zu rùoka.

Avots: ME III, 576

romis

ruõmis Jürgensburg, ruômis Tirs., rùomis ² Golg., Sessw., Heidenfeld, Selsau, ruôme Kr., ruome U., Bielenstein Holzb. 87, der Kamin (in der Riegentenne U., Selsau): krāsns ruomītī sāka čirkstināt circenis Saul. III, 37. Es dürfte ruomis aus ruovis umgebildet sein (vgl. z. B. pruomêt für pruovêt); s. auch Būga KSn. I, 14.

Avots: ME III, 581

roste

rùoste: brunčiem vai jakai pierieš rùosti ² , lai iznāk gaŗāki Erlaa.

Avots: EH II, 392

roste

rùoste Jürg., rùoste ² Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts ^2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583

rosts

I ruosts, -s: "brunču apšuve" (mit ùo ² ) Fest. n. FBR. XVII, 87. Demin. rùostiņa ² Prl. "juostiņa, pie kuŗas piešūti brunči".

Avots: EH II, 392

rūcis

‡ rùcis ² , ein Bach Warkl, (mit ū) Pilda; "ein aus Äckern fliessendes und bei trockenem Wetter versiegendes Gewässer" Liepna; eine Pfütze Zvirgzdine; "purva valks, izte̦ka starp krūmiem un kuokiem; plašs purvains, upei līdzīgs šaurums. kur ūdens ne lāga te̦k, ne izžūst" (mit ū) A.-Schwanb.: iesagribēja jam dzert. piegāja jis pie rūcīša Pas. IV, 24 (aus Preiļi). asariņas pār galdiņu rūčiem te̦k Tdz. 44875 (aus Bērzgale; ähnlich 38063). Vgl. rùce ² .

Avots: EH II, 387

rūču

‡ rūču rūčiem Strods Par. vordn. 149 "?".

Avots: EH II, 387

rudacis

rudacis (li. rudakis dass.),

1) f. rudace, Demin. auch rudāctiņa, rudactīte BW. 13501, wer braune Augen hat:
tautu dē̦ls rudacis BW. 16082. atjāj tautu rudacītis (Var.: sarkanacis) 14406. smuka meita, rudacīte 21239, 4. tautu meita rudactiņa 21364. rudači, platači uz mani skatās RKr. XVI, 215;

2) Beiname des Biers:
alutiņ, rudacīti (Var.: rudactiņ)! BW. 19523 var. Zu ruds˙acs.

Avots: ME III, 553

rūkstēt

rūkstêt, -u, -ẽju, brummen: kad dabūja kuiļa galas, tad staigāja rūkstē̦dams BW. 19403, l. kuo tu puksti, kuo tu rūksti? Br. 3. nerūkst vair dzirnaviņas BW. 13646, 28. Das Part. pass. rūkstamais, der Hintere: čiganam branga džala, sit par munu rūkstamuo BW. 33554, 6. rũkstêt Jürg., rùk-stêt ² od. rûkstinêt ² Warkl., = rukstêt.

Avots: ME III, 569

rumba

II rum̃ba Nigr., Bauske, rum̂ba ² Bl., ein Wasserfall ("vielmehr eine Stromschnelle in der Düna; eine solche in der Windau" U.) Für. I, Ronneb., eine Stromschnelle, die ihren Anlass von der Felsenbank unter dem Wasser nimmt Bielenstein Holzb. 636, Wenden: rumba kŗāca un gazās ar lielu šalti Lautb. Luomi 109. nuo rumbas dzelmē gāzdamās, savai dzīvībai darīšu galu ebenda 107. upē bija daudz rumbu un ķērkšu Plūd. Llv. 74. kur, vilciņ, čunčināji...? uz rumbiņu,... pie tiem rumbas zvejniekiem BW. 2377. Als die "Felsenbank" eigentlich wohi identisch mit rumba I ⁵ ; vgl. dazu auch Būga Tiž. II, 20.

Avots: ME III, 558

rumpauši

rum̃pauši Nigr., .U., RKr. II, 72, Konv. ¹ 874, Tauerkaln n. Mag. XIII, 40, Ronneb., Karls., rumpuči U., Konv. ² 3820, Faltenmorcheln (helvella L.). Nach Sehwers Die d. Lehnw. im Le. 463 aus *ruoņpauši, vgl, ruoņu pauti U. "grosse Morcheln"; näher liegt es, an rūņu pauči zu denken.

Avots: ME III, 559

runcis

ruñcis, Demin, auch runčiņš BW. 2110, verächtl. ruñčelis, der Kater: Sprw. kad runča nav mājās, tad peles virs galda lē̦kā. pinci, pinci, runci, runci, kam tu peles nemedīji? BW. 25176, 3. Etwa zur Wurzel von runa (vgl. besonders an. rymia "brummen")?

Avots: ME III, 561

runkuļains

‡ runkuļains, = runkaîns Lubn.: rùnkuļaini ² brunči, burbuļainas, runkuļainas be̦kas auga laìdarā Tdz. 58702; "punuots" Dobl., Ziepelhof (mit uñ).

Avots: EH II, 385

rupucis

rupucis,

1) die Kröte
L., U., Karls.: rupuči sāka rāpuot pa mitruo plānu A. v. J. 1900, S. 1062. rupucītis jūŗu pe̦ld BW. 30907, 4. min rupučus, min raganas, tīrī tīru laidārziņ[u]! Etn. III, 25. - bruņu od. kaulu rupucis, europäische Sumpfschildkröte RKr. VIII, 100;

2) verächtliche Bezeichnung für einen Menschen: cūku gani, ve̦lla bē̦rni, kâ rupuči vazājās BW. 29349. Nebst li. rùpkė od. rupūžė˜ "Kröte"
zu rupjš, s. Būga PФB. LXXV, 142.

Avots: ME III, 563

rūtaiņi

rũtaiņi,

1): rũtainīši AP. "tautiskie rūtainie brunči"; ‡

2) rùtainīši ² Saikava "cimdi ar rūtainiem rakstiem (= galdainīši)".

Avots: EH II, 390

sa

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sablandīties

sablàndîtiês,

1) eine gewisse Zeit hindurch umherschweifen:
s. visu dienu bez darba;

2) umherschweifend zusammenkommen:
pie mums ir sablandījušies čigāni nuo visām malām.

Avots: ME III, 594

sacīt

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

sačukāt

‡ sačukât AP., = sačikstît: (ar čuku) s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401

sačuksnīt

‡ sačuksnît Ahs., = sačikstît: s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401

sačukstēt

sačukstêt,

1) zusammenflüstern, vieles einflüstern:
s. uotram daudz kuo ausīs;

2) eine gewisse Zeit hindurch flüstern:
s. visu nakti Golg. Refl. -tiês, miteinander flüstern, einander zuflüstern: sieva sačukstas ar znuotu A. Upītis. viņas sačukstas, sazinās MWM. XI, 221. veči nuoslē̦pumaini sačukstas JR. IV, 89. pūlī dzird klusu sačukstamies Stari II, 662. runāt ne+kuo nerunā, tik sačukstas LP. V, 323. viņš dzirdēja, kuo sveši cilvē̦ki sačukstējās A. XX, 938. kuoki sačukstas par mūžīgiem nuoslē̦pumiem Smilga Aizsnig. ceļi 10.

Avots: ME II, 605

sadamelēt

‡ sadamelêt Lems., zusammenbetteln: čigāniete sadamelējusi pilnu padusi.

Avots: EH XVI, 402

sadzirdēt

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. ² 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621

sadzīt

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês, ‡

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas; ‡

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā; ‡

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406

saģērēt

saģẽrêt,

2): ar dunčiem plēsa skalus; ar cirvi saplēsa tādās lielākās daļās, tad dunčiem saģērēja atkal tādus kâ dedzināšanai Salis.

Avots: EH XVI, 412

saita

sàita ² (unter saĩte): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Līvāni, Oknist, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (mit aĩ) AP., Ramkau: man pārtrūka brunčiem s. BWp. 382, 14. trūkst saitiņa BW. 31523.

Avots: EH XVI, 413

saite

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite ² Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita ² Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

sakaitināt

sakaitinât, tr.,

1) erhitzen, glühend machen
Wid.;

2) verärgern:
sirdīgie lāči sakaitināti A. XX, 51.

Avots: ME II, 643

sakārnis

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

sakas

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646

šaķis

šaķis N. - Bartau "eine zweizinkige Gabel zum Halten eines Leuchters". Ein Lituanismus; vgl. das echt le. *sacis, woher čači I.

Avots: ME IV, 2

saklīst

saklîst, irrend zusammengeraten: čigāni tirgū saklīduši nuo malu malām. saklĩsterêt, tr., zusammenkleben, -kleistern.

Avots: ME II, 650

sakretēt

sakretêt Warkl., = sarecêt, gerinnen. sakrevêt, intr.,

1) schorfig, runzlig, uneben werden:
veči, tik˙pat riebīgi, ļauni, sakrevējuši kâ miza, kas labi neapņe̦m kuoku Latv.;

2) krank, unwohl werden
Edwalen.

Avots: ME II, 655

sakrumpāt

sakrum̃pât: tuo galu pie viduča sakrumpāja brunčiem Seyershof.

Avots: EH XVI, 419

sakulcināt

sakulcinât Konv. ¹ 864, sakulˆcenêt Bers., sakulčinât Konv. ² 993, (eine Flüssigkeit) schütteln (perfektiv): sakulˆcināts ² šķidrums Bauske. sakulcenēt pienu pudelē Bers.

Avots: ME II, 658

sakupucēt

sakupucêt,

1) "?": sakupucējušu putru nevar ēst N. -Schwanb.;

2) mit Grenzhügeln
(kupuči) versehen: viņš jau sakupucējis savu zemi Roop u. a.

Avots: ME II, 659

salakt

salakt, tr., zusammenlecken, -schlürfen, leckend (Flüssiges) auffressen: suns salaka visas paliekas. Refl. -tiês, zur Genüge (Flüssiges) lecken, schlürfen, sich sattlecken, -schlürfen: suns salakās papilnam LP. VII, 747. salakušies par daudz VI, 25. kaķis salacies nuosprāga VI, 288. vilkači putru salakušies VII, 914.

Avots: ME II, 666

salauzīt

salaûzît, tr., freqn., (wiederholt) mehrfach (zer)brechen Wid.: salauzīju brālītim zuobentiņu BW. 15476. salauzīju gredzentiņu Biel. 1165. visi kauli kâ salauzīti SDP. I, 81. kumeļš gulējis pasilē samurīts, salauzīts LP. VI, 327. tu čigānu salauzīji liela ceļa maliņā BW. 35181, tava... ruoka... ienaidniekus salauzījuse II Mos. 15, 6. Refl. -tiês, mehrfach zerbrechen (intr.).

Avots: ME II, 667

saldens

salˆde̦ns: kučier[i]s ar viņu nepajuokuojās ... salde̦nā, glaimā kārtā Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 150.

Avots: EH XVI, 424

sals

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

salupt

salupt,

1) = saļupt, sich nach unten beugen (perf.): ce̦purei nuo lietus malas salupušas uz leju N. -Peb.;

2) zusammenstehlen, -rauben:
čigāns salupis daudz mantu Dunika.

Avots: ME II, 677

samalt

samal˜t, tr., vermahlen, zermahlen, zerreiben, gewaltsam zerstückeln U.: labību. lai tās (= dzirnaviņas) man(im) viegli te̦k rītuos māli samaļuot BW. 8007. smalki samaltas kaulu drupačiņas LP. VII, 147. "es tevi miltuos samalšu!"iebrēcās ve̦lns VI, 576. miruoņi... tuo samaluši miltuos VII, 70. gribējās sakaut, samalt visus šuos pintiķus Zeltmatis. Nach Mag. XIII, 3, 61 bedeute samalt auch - Kleider od. ein Bett zerknüllen od. zerwühlen: ta nu ir gultu samalis! der hat mal das Bettzeug zerwühlt! - Refl. -tiês, (für sich) zermahlen, vermahlen: vai tu jau samalies? hast du dein Quantum Korn schon vermahlen? U. melderis visu samalies Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 680

saņa

saņa, das Summen; ein leiser Klang: bitēm ir saņa N. -Schwanb. nuo putna ligzdām plūda klusa čivināšana un saņa. metala saņa Duomas III, 398.

Avots: ME II, 694

sanagot

sanaguôt, tr.,

1) (mit Nägeln) zerkratzen:
apsagāze krējumķērne uz Kačiņas vēderiņa. kaķīt[i]s, pienu laizīdams, sanaguoja (Var.: saplūkāja) vēderiņu BW. 20119;

2) festfangen:
bēgļus sanaguojis Valdis Stabur. b. 174.

Avots: ME II, 692

sanēt

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

šāni

*šāni (od. *šānes?) = sāni, die Seite: lieli dunči piekarināti pie šānem Pas. llI, 361 (aus Dond.).

Avots: ME IV, 12

sāns

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

sapinkāt

sapinkât, sapinkuôt,

1) sapinkât N. - Peb., Kurs., tr., verwühlen, verreffeln:
sapînkuota bārzda Niedra. sapinkāt matus Allendorf;

2) intr., sich verwühlen:
tam jau galva kâ igaunim sapinkājuse! N. - Peb. RefI. -tiês, sich verwühlen, verreffeln: mati sapinkājušîes kâ čigānam N. - Peb, kādi nu matiņi saplnkājušies! A. XXI, 567.

Avots: ME II, 699

sapīpjot

‡ sapīpjuôt Würzau, = sapĩpêt 1: veči mežā sapīpjuoja.

Avots: EH XVI, 436

saplīkšķināt

‡ saplīkšķinât, = saplīkšinât ‡ 2: kučieris saplīkšķina pātagu Janš. Līgava II, 36.

Avots: EH XVI, 437

sapludināt

sapludinât, saplûdinât, tr., zusammenströmen lassen; mit dem Strom zusammentragen: sāka runāt par gŗāvračiem, kas visus purvus sapludinājuši pie Annas sliekšņa Ezeriņs Leijerk. II, 19, gar malām sapludinātas purvainas zemes Konv ² 407.

Avots: ME II, 704

saplukt

saplukt,

1): tad man sapluka ruokas Frauenb.; ‡

6) beim Brühen (zusammen mit einem farbigen Stoff) farbig werden
Salis: nu būs visi kre̦kli saplukuši nuo krāsainajiem brunčiem.

Avots: EH XVI, 437

sarēdēt

sarèdêt ² , tr., (ein Pferd) schmücken Lis.: čigāns zirgu sarēdējis.

Avots: ME II, 716

sarēkt

sarēkt,

1) brüllend zusammenrufen:
s. visu saimi kuopā Nigr.;

2) eine gewisse Zeit hindurch brüllen:
s. ilgu laiku aiz sāpēm Golg. - Refl. -tiês,

1) einander entgegenbrüllen:
lāči sarēcās Lis.;

2) aufhrüllen, aufschreien:
kustuonis sarēcās Bauske.

Avots: ME II, 716

sasaistīt

sasaistît,

1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas ² (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡

2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.

Avots: EH XVI, 445

saskrubēt

‡ saskrubêt, zernagen A. Brigadere (mündlich): vāvere saskrubēja čiekurus.

Avots: EH XVI, 448

saskrudzelēt

saskrudzelêt: sačirkādams un saskrudze̦lē̦dams vai visu kamuolu Austriņš Raksti VII, 305.

Avots: EH XVI, 448

sasliet

saslìet, tr., zusammenlehnen, -stützen; in die Höhe heben (perfektiv) Spr.: kūļus statuos sasliet V. Upmals Tē̦va draugi 2. nuo kuoku zariem sasliet būri Saul. I, 65. jūs arī saslējāt kâ brieži ragus augšā Aps. VI, 28. mietus saslēja pie rijas sienas Dunika. zaķis saslēja ausis stāvu Berl. Māte 169. ezis saslien adatas JR. III, 31. zirgu saslējuši uz pakaļškājām LP. VII, 142. nuo lielā kuopā saslietiem ieruočiem Jansuona duomas 4. Refl. -tiês,

1) sich in die Höhe heben, sich aufheben, -lehnen, sich bäumen
Spr.: sliņķi, kas saslējušies kājās (nuo gultas). viņš saslējās taisns A. XX, 134. zirgs saslējās stāvu Aps. III, 19. ķēve saslējās gaisā Krišs Laksts 47. dažs dusmās saslējies Vēr. I, 1406. putna spārni saslienas kâ nāves cīņā II, 209. veldrē sakrituši rudzi vē̦lāk saslienas kājās;

2) gegenseitig die Zähne zeigen, es zu Tätlichkeiten kommen lassen
Mag. XIII, 2, 67: viņi abi saslējušies, sie haben sich beide gezankt, haben sich verrissen, haben gegenseitig ihre Galle ausgelassen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME III, 737

sastulbot

sastulbuôt, betören: čigāns viņu sastulbuoja Lautb., Saikava.

Avots: ME III, 750

satramdīt

satramdît: kučieris saplīkšķina pātagu, satramda zirgus un tad, drusku pabraukājis, nuotura tuos Janš. Līgava I, 15.

Avots: EH XVI, 457

saucis

saucis, der Schuster: man deviņi bāleliņi: trīs bij sauči, trīs bij skrauči, trīs sudraba kalējiņi BW. 9631, 4. - nom. Pl. sauči dissimilatorisch aus šauči zum nom. s. šaucis, der auf wruss. шавец od. auf poln. szewc "Schuster" beruht.

Avots: ME III, 770

šaudīgs

šaũdîgs C., PS., Arrasch, scheu (von Pferden), kopfscheu (von Menschen), kein Sitzfleisch habend U., hin und her schiessend (intr.), flatterhaft: šaudīgs kâ čigāns U., Golg. šaudīgs ir tas, kas pats šaudās Etn. III, 148. šaudīga... liesmiņa A. XX, 494. liesma cēlās... ar šaudīgām mēlēm Asp. R. VII, 63. šaudīgi zibeņi Lautb. Niedr. V. X, 298. šaudīgas ē̦nas A. Up. Sieviete 140. nuo šaudīga vējiņa Duomas I, 1137. tie (zirgi) ir... ļuoti šaudīgi un bikli Lautb. Luomi 128.

Avots: ME IV, 6

saule

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

saurzāties

sa-urzâtiês ² , (frierend oder von Insekten gebissen) sich eine kurze Weile schütteln: čigāns saurzājās, bet kasīties tam bija kauns Dunika.

Avots: ME III, 775

saverkšķināt

I saver̂kšķinât, sich zusammenziehen lassen, sich runzeln machen Nötk.: s. pastalas Vank. kučieris saverkšķināja (zog wiederholt zusammen; so auch in Odsen) savas... actiņas Blaum. St. 8; "sarežģīt (dziju)" Kalwen (mit er̃). Wohl zu savergt.

Avots: ME III, 785

ščavas

ščavas Neueub., = šķavas; (mit semgallischem šč aus sti̯?) zu li. ščiaudmi "niese", woneben čiáudmi dass. (wozu Melilet Buli. de la Soc. de ling. XXV, 175).

Avots: ME IV, 13

sescene

sescene, eine Mütze aus Iltisfell: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu se̦sks: vgl. li. šeškinė mùčia dass.

Avots: ME III, 820

sēta

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

sēža

sêža (=li. sėdžia "der Sack am Fischernetz"?),

1) das Sitzen
Katzd.: šinīs ratuos laba sēža. tur augšā ir ļuoti jauka sēža LP. VI, 723. muļkis iesēdējies - sēžā laba - un neiet vis nuost 374. viņa iznesīgā, iesāņā sēžā . . . atspuoguļuojās . . . spē̦ka āpziņa RA.;

2) ein Sitz
U., Karls., Sitzbrett Dr.; eine Chaise, ein Kariol U.: pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148. kučieŗa sēža, der Kutschbock V.;

3) das Gesäss
V.;

4) die Sitzung:
visi lieli kungi tamā sēžā bijuši Gr.-Buschhof;

5) "?": nebij tava Laime sēža (Var.: Laime tava nesēdēja) BW. 6629, 8 var.;

6) die Siège, die Polizeiwachtstube
U.; vgl. seža.

Avots: ME III, 834, 835

sīcene

sîcene, das Kleingeld: sieva izņē̦musi nuo kales visu sīceni Stelp. maku cilājuot pačipstēja sīcene Fest., Stelp.

Avots: ME III, 851

sigāns

sigāns Behnen, Gr.-Essern, Dunika, Kalleten, BW. 22227 var., 13297, 33525, 3 var. (aus N.-Bartau), (hier auch das Femininum sigāne) 18927 (aus Schrunden), sigans 33309 (aus Preekuln), 16252 (aus Satingen), 21034, 1 (aus Usingen), 6903, I (BW. V, S. 527), N.-Sessau n. U., RKr. XVI, 244 (aus Rutzau), = čigāns, der Zigeuner.

Avots: ME III, 836

sīkrūte

sîkrũte,

1) eine kleine Fensterscheibe:
šaurā luodziņa sīkrūtes Duomas III, 315;

2) die Raute, das Karreau:
(brunči) bijuši gan strīpuoti, kâ arī krustaiņi, ar lielākām un mazākām sīkrūtēm Kundziņš Smiltene 36.

Avots: ME III, 852

sira

siŗa,

1) siŗa Nigr., sira Celm., Serbigal, Alksnis-Zundulis, comm., ein Umherstreifender; ein umherstreifender Bettler
(sira) Schwanb., Aahof; ein unruhiger Mensch Celm.: skraida (siruo Alksnis-Zundulis) kâ sira Celm. es neticu, kuo tāds pasaules siŗa stāsta Janš. Dzimtene IV, 210. šuo leišu siŗu un blēdi Bandavā 1, 147. Plur. siŗi U., siŗas Frauenb., siras Aahof, umherstreifende, feindliche Kriegsvölker Bergm. n. U., Marodeure U. - siruo pils, Raubschloss Für. I (unter sirāt); ²⁾ siŗa, sira, das bettelnde Umherstreifen U.: nabags ir uz siŗu Spiess n. U. viņš aizgāja sirā, er ging, um sich etwas zu erschwindeln Salisb. n. U. čigānietei siras kule Jürg. Zu sirt III.

Avots: ME III, 848

sīrēt

II sīrêt: "staigāt" AP. (mit ĩ ): kaķes ir medīgākas nekâ runči: viņas jau vienmē̦r iet sīrē̦damas un medīdamas.

Avots: EH II, 493

sirot

siŗuôt U., Frauenb., siruôt U., PS., Karls., Alksnis-Zundulis, AP., sirêt, -ẽju N.-Schwanb., sirāt Für. I, umherstreifen, sich umhertreiben U., Alksnis-Zundulis; marodieren U.; betteln AP., (siruôt) Gramsden; schmarotzen L., St.: čigānietes siruo, wandern herum U. pamanījis, ka pa malkas dārzu daži siruojuot Alm. Kaislibu varā 123. cila ne˙kā nedara, kâ tikai siŗuo apkārt Janš. Bandavā I, 149. kungs, kas, malu malās siruodams, visas muodes izmācījies Plūd. Rakstn. I, 122. Miķeļa vakarā jaunie gari siŗuo LP. VI, 9; = sẽņuôt PS. - Refl. siruôtiês, auf Raub ausgehn, plündern Bergm. n. U. - Subst. siŗuôtãjs, siruôtãjs, ein Umherstreifender; Parteigänger V.; Bettler Aahof: siruotāji vazājušies ienaidnieka . kaŗapalkiem pa˙priekšu LP. V, 396. kļuva par virsnieku pār siŗuotājiem Glück I Kön. 11, 24. pec nenāce ... siŗuotāji (Kriegsleute) vairs Izraela zemē II Kön. 6, 23.

Avots: ME III, 848

sišāt

sišât, -ãju, umherstreifen, betteln: čigāni sišā Mar. n. RKr. XV, 135. Subst. sišâtãjs, der Marodeur Alswig. Zu sisis 1.

Avots: ME III, 850

šiše

šiše Kurische Nehrung, Adv., = šite; vgl. li. šičia.

Avots: ME IV, 19

skaišs

skaĩšs, Anzahl Diez n. U.: ar skaĩšu, in einer bestimmten Anzahl Wolm.; vgl. li. skaičius dass.

Avots: ME III, 866

skat

sâkt (li. šókti "springen"), sâku (auch sācu infl., z. B. Pas. I, 149 aus Kolup, II, 133 aus Rositten, IV, 205 aus Nīcgale u. a.; auch bei Glück Apostelgesch. 11, 15),

1) anfangen, beginnen
(tr.): Sprw. juo agräk sāksi, juo agrāk beigsi. atnākusi baznīcā itin agri, nebijusi vēl sākta (der Gottesdienst hatte noch nicht begonnen) LP. VI, 37. pats ir nezina, kuo sākt, kuo būt Janš. Bandavā II, 67. sākuot U. od. nuo sākta (sākama) gala, im Anfang, von Anbeginn: tâ paradis jau nuo sākta gala Janš. tikkuo ruonas kultūra, viņa tūliņ nuo sākama gala ņe̦mas dragāt tautību Pūrs I, 39;

2) anfangen, beginnen
(intr.): drīz sāka ziema Gr.-Essern. Refl. -tiês, anfangen, beginnen (intr.): skuola vēl nee̦suot sākusies (der Unterricht habe noch nicht begonnen) Alm. Kaislību varā 123. puis[i]s nezina, kur ja zemes ruobeža beidzas un kur ve̦lna zemes ruobeža sācas Pas. IV, 51 (aus Višķi). - briedis ... dze̦rdams ūdenī aplūkuojās. viņš sākās apbrīnuoties..., fing an sich zu bewundern St. Seifert Chrest. II, 7. - Subst. sâkšana, das Anfangen, Beginnen; sâkšanâs, der Anfang, Beginn; sâkums, das einmalige Anfangen, Beginnen; der Anfang, Beginn: dzied ar vienu dziedājumu, vakarēju sākumiņu (d. h. ununterbrochen, wie gestern angefangen) BW. 991. - sākumā, adverbial gebr., am Anfang, zuerst; sâcẽjs, wer anfängt, der Anfänger U. Zur Bed. vgl. li. šoko ... ir pradėjo kapot LLD. IV, 56, 15 ; šoko kirsti beržą Tiž. II, 258; šóko výties LChr. 352, 28 ; pašóks, jo ne padìrbs Jušk. unter abejokas, sowie li. įskàsti "wziąć się żarliwie (do pracy)" Jušk.: skàsti "springen", r. стал ходить, gr. hom. βη ἴμεν und frz. je vais aller. Dazu - unter i der Voraussetzung einer Alternation von ks-: sk- (s. Būga KSn. I, 291) - slav. skakati, skočiti "springen".

Avots: ME III, 801, 802

skaudrs

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

šķeista

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi ² ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi ² ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista ² ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste ² ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25

šķēlains

šķē̦laîns: škê̦laini ² (= šķēlēs sagriêzti) rāceņi Iw. šķê̦le̦ni ² (mit breiten Falten) brunči Seyershof. sūdus veda sķē̦laiņiem ("?") ratiņiem; tur uzauga kupli mieži šķē̦laiņām vārpiņām Tdz. 50058.

Avots: EH II, 633

šķērstele

šķḕrstele ² : (kaķe̦lē̦ns) Jānīšam biksītēs pa šķērsteli izabāzts Tdz. 58240; "brunčiem same̦tamā vieta; neaizšūts gabaliņš sānuos" Warkl.

Avots: EH II, 635

šķeste

šķeste: vgl. li. kesčià od. kẽstė Jušk. "жердь носилок".

Avots: EH II, 631

šķetra

šķe̦tra,

1) eine Weidenart
(šķe̦tra) Ermes, Wolmar, (šķe̦tri) Rosenbeck; die Lorbeerweide, salix pentandra L. (šķe̦tra) U., Karls., Konv. ¹ 254, (šķe̦trs) U., RKr. II, 77: šķe̦trai zaru nelauziet (Var.: šķe̦tras kārkla neplēsiet)! BW. 29168;

2) eine dünne Stange; eine Rute mit Zweigen und Blättern
(šķe̦tra) Golg.; eine Strohdachrute (šķe̦tra) Katzd., Kurs., Nigr.: tautu dē̦ls šķe̦tru dīra, lai neganu raibaļiņu BW. 29344. lazdu šķe̦tras Janš. Dzimtene IV, 103. māte... mani... ar šķe̦tru ruokā izspaluos nuo sē̦tas ārā Bandavā I, 54. karuogi bija pagatavuoti nuo... pāris asu garas šķe̦tras Nīca 38. luza... daža šķe̦tra Lautb. Vidv. II, 34;

3) eine lange, hagere Frau
Druw.: kaimiņam sieva kâ šķe̦tra Druw. n. RKr. XVII, 81. In der Bed. 1 wohl zu šķe̦trs II, da die šķe̦tra weniger dichte Zweige hat als andere Weidenarten, vgl. li. mẽdis šakàs skẽčia (so schreibt Būga KSn. I, 81) "der Baum breitet die Aste aus" (Kurschat unter skė˜sti); in der Bed. 2 (und

3) zu šķeteri.

Avots: ME IV, 31

šķinkstēt

šķinkstêt: "činkstēt" (mit iñ ) Gr.-Autz; glāzes piesituot šķinkst PV.

Avots: EH II, 636

šķirst

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

šķīsts

šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts ² Iw., šķìsts ² Lös.,

1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î ² ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;

2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts ² lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;

3) rein
(šķîsts ² Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;

4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î ² ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;

5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),

1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;

2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".

Avots: ME IV, 49, 50

sklidains

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

skorbe

skorbe (mit uo?) "?": garajam čigānam, tam bij labi zagt iet: tas pasniece skorbē [?] gaļu ir zemē stāvē̦dams BW. 33443, 1 (aus Schlossberg).

Avots: ME II, 883

skraucis

skraucis, der Schneider Rositten, Pas. II, 138 (aus Lixna). Mit sekundärem s- nebst li. kraũčius aus poln. krawiec.

Avots: ME II, 888

skraukšķināt

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

skriedināt

skrìedinât: čigāns ve̦se̦lu stundu skriêdināja ² savu ķēvi Dunika.

Avots: EH II, 511

skritulis

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

šķurināt

šķurinât,

1) = purinât Gr. - Buschhof, Erlaa, AP., Kalz., Schwanb., Selsau, Sessw., Stomersee, Tirsen: matus, linus Bers., Lubn.; bewegen Mar., Saikava, Schwanb., schütteln Bers., Fest., Fianden, Saikava, Stockm.: žagata šķurina asti Bers., Saikava. veries, kuŗa ķēve ausis drusku šķurinās Pas. III, 246 (aus Rositten). suns ausis vien šķurina Mar. cūka aizgaldē ausis vien šķurināja (Var.: skurināja) BW. 22832 var. putniņš... pakaļu šķurināja 2672 var. vilciņš ļipu šķurināja 13572 var. ve̦cīs tē̦vs sirmu bārdu cūkas gana ābuolā; pats gulēja aiz kalneņa, cūkas bārdu šķurināja 29145. škurina ūsas Mar. šķurini stiprāk ābeli, lai nuokrīt visi ābuoli! Fest. pate (cūka) guli saulītē, bē̦rni cičus šķurināja BW. 29155. čigāns savu čigānieti ik vakarus šķurināja 33533 var.;

3) = knuosît, mit dem Schnabel knibbern Lubn. Wohl aus skurinât umgebildet und aus škurinât erschlossen.

Avots: ME IV, 55

slakšēt

slakšêt, ‡

3) schallen
Seyershof: sukāt linus, ka slakš vien. dūči vien slakšēja, kad viņi rīkuojās ap gaļu. zuobi vien slakšēja (kuopā sasituoties).

Avots: EH II, 519

šļakstināt

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

slēpenes

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929

šļircene

šļircene,

1) = šļirce 1, eine Spritze (mit ìr) C., (mit ir̂ ² ) Bershof, (mit ìr ² ) Bers.; eine kleine Handspritze (wie sie sich Kinder aus Rohrstengeln machen) U., Aahof, Fest., Lis., Memelshof, Salis, (mit ir̃) Schibbenhof: ugunsdzēsējiem ir šļircene Bers. meita bij paņē̦muse... zāˆles un šļirceni LP. V, 264;

2) der After
Seew. n. U.;

3) = šļirce 2: runči mīza deviņām šļircenēm VL. RKr. XVI, 242.

Avots: ME IV, 71, 72

šlirka

šlir̂ka ² Dond. n. RKr. XVII, 56, = aukstais putns, čirkšķis, Buchfink: kad šlirka brē̦c šlirks, šlirks, tad būs slikts laiks.

Avots: ME IV, 59

šļirkstināt

šļìrkstinât ² Saikava, (mit ir̂ ² ) Ahs., (mit der Spritze) spritzen Spr., Fest.; durch die Zähne spucken Ahs., Bers., Sessw.: čigāns spļauj šļirkstinādams Ahs. n. RKr. XVII, 56, Alswig, šļirkstināt (šķidrumu) caur zuobiem Saikava, (mit ir̂) Nötk.

Avots: ME IV, 72

šļirkt

I šļìrkt ² Bers., Lis., (mit ir̂ ² ) Bauske, AP., šļircu, spritzen Wid.; durch die Zähne spucken; harnen Wid.: šļircene, ar kuo zē̦ni ūdeni šļirc Lis. čigāns šļirc caur zuobiem Bers., Lis.

Avots: ME IV, 73

slist

slist,

2): čigāni nū slisa ("rima") Stom. ārā jau pamazām slist Nautrēni.

Avots: EH II, 526

smalks

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

smaukšēt

smaũkšêt Ronneb., mit der Peitsche knallen U.; von anderem Geräusch: ieskrēja krūmuos, ka smaukš vien U., er lief ins Gebüsch, dass es nur so rauscht. Vgl˙li. šmaukščiu "schlage mit der Peitsche".

Avots: ME III, 955

smeltēt

IV smeltêt "?": sme̦ltē̦ti (- "izde̦guši" Warkl.; "sijāti" Ronneb.; "sārmam aplieti un nuosūkti" Grawendahl; "sausi, raupji" Ermes) pe̦lni BW. 34464; sme̦ltē̦ts sniegs Ermes; vgl. li. smelčioti pelenai "Waidasche".

Avots: ME III, 959

smicis

smicis,

1) eine sehr kleine Mücke
Raiskum, Grünh., Schibbenhof, (hier auch smicumiņš) Gr.-Sessau: daudz smiču saulguozē Alksn.-Zund.; smiči C. "mudži";

2) der Löffelstint
Livl. n. Heniņ;

3) von einem Knaben:
augšā... gulēja Griša, bet nuo pretējā suola spīdēja uotra tāda paša smiča priecīgās acis A. Brigader Daugava I, 1201. Nebst smicenis, smikuči, smikulīši (und smice̦ns I?) vielleicht zu gr. σμῑχρός "klein", lat. mīcidus "winzig", mīca "ein Krümchen".

Avots: ME III, 961

smigucis

I smigucis "?": lai dzeŗ pur[v]a ūdentiņu ar visiem smigučiem (Mükkenlarven, im Wasser lebenden, kleinen Insekten?) BW. 841, 3 var.; eine Art kleiner Fllegen, die in Schwärmen über dem Wasser fliegen Serbigal, Serben.

Avots: ME III, 961

šmikuts

šmikuts Trik., ein Weniges, ein Bischen; zu smikuči?

Avots: ME IV, 84

šmiukstināt

šmiûkstinât ² Ahs., (mit iũ ) C., šmìukstinêt ² Warkl., šmiukšinât U., (mit iũ ) Salis, šmiukšķinât Wid., mit der Peitsche klatschen: kučieris šmiukstina ar pāte̦gu Ahs. n. RKr. XVII, 56. Vgl. smiukšķinât.

Avots: ME IV, 84

šņakstēt

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91

šņākt

šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93

šņalle

‡ šņal˜le, die Schnalle: pārtrūka brunčiem šņalles BWp. 382, 14 var.

Avots: EH II, 651

snells

‡ sne̦lls "?": sne̦llā turēšanās zirgā Janš. Atpūta, No 371, S. 8. kučieris, ... zirgus... drusku pabraukājis, nuotura tuos sne̦lli un stalti Līgava I, 15. sne̦lliem jātniekiem 340 (ebenda auch das entsprechende Subst. sne̦llums).

Avots: EH II, 543

sniegs

snìegs (li. sniẽgas; vgl. den li. [jatv.?] Dorfnamen Sneigupė bei Wolter Списки нас. Мѣст Сувю губ. 82), auch plur. snìegi, der Schnee: sniegi (od. sniegs) nāk (Wolm.), krīt (Dond.), es schneit. man tevis žē̦l kâ pē̦rnā sniega Infl. n. U. du tust mir gar nicht leid. sniegs dilst (Dienas Lap.), iet nuost Kav., čirkst. sauss sniegs MWM. VI, 788. sniega pē̦das izzudušas Aps. J. III, 3. durvis . . . aizputinātas . . . ar sniegu LP. III, 109. sasniguši lieli sniegi VII, 118 (ähnlich BW. 2343, 2691 var., 9872, 24823). sniedziņš sniga, putināja BW. 2685, 2. vēl bij agrs sniegam snigt 12454. sniegi, vēji putināja 16173, rudzīt[i]s guļ zem sniedziņa (Var.: sniega kupe̦nā) 27957, 7 var. rudzīšam . . . sniegi galvu nuogulēja 28111, 2. īsas kājas, dziļi sniegi (Var.: dziļš sniedziņš) V, S. 479, № 2470, 1. sniega kupenis, Schneehaufen; sniega ķē̦paliņi od. pārslas, Schneeflocken; sniega laiks, Schneewetter Brasche; sniega mākuolis Austr. k. 1893, S. 30, Schneewotke; sniega māte Aus. I, 10; sniega pika, ein Schneeball; sniega pīte Biel. 1321; sniega puķīte, Schneegläckchen Brasche; sniega putenis, Schneegestöber; sniega putns, Schneeammer Konv. ² 3939; sniega ūdens, Schneewasser Brasche. Zu snigt.

Avots: ME III, 978

soburs

‡ II suôburs AP. "?": brunčiem grunti lika cauri me̦lnu kâ suoburu. "suôburiņš", - tâ mīlinuot sauc ir bē̦rnu, ir jē̦rē̦nu.

Avots: EH II, 609

sods

sùods,

1) = sùodĩba: kučierim uzbrucis suods LP. V, 18. nāves suods, Todesstrafe VII, 105. kuŗiem bija uzlikts baznīcas suods Etn. II, 65. grūtā suodā krist Aus. I, 2. vai nu suods, vai guods Br. sak. v. 1172. vai tas nu nav suods! Balt. Vēstn. 1901, No 87. viņa aiziet, bet tavu suodu! nevar akai piekļūt LP. IV, 168. dakteri nuoveda uz suoda vietu Dicm. pas. v. I, 38. būs jāatbild suoda dienā Apskats v. J. 1903, S. 625. sarkanais suods U., die Ruhr;

2) der Richterstuhl
(?): re̦dz... dievu suodā sēžam Daniel 7. - Nebst li. sũdas "das Gericht (als ein Vorgang)" aus aruss. судъ "gerichtliche Strafe, Verdammung".

Avots: ME III, 1136

spalājs

‡ spalājs, ungleichmässig abgefarbt Warkl.: spalāja vadmala. spalāji brunči.

Avots: EH II, 545

spingstēt

spiñgstêt: svecītes bija izde̦gušas, - tikai kādas ... vēl drusciņ spingstēja un iečirkstējās, kad liesmiņa piesitās pie skujiņas Dünsb. Apakš Ziemassvetku egl. III, 129.

Avots: EH II, 551

spocība

spuocĩba, das Spuken: tur nuotiek visādas spuocības un činkstējumi LP. VII, 261.

Avots: ME III, 1034

sprancis

sprañcis, ein Franzose U. - Ptur. sprañči, venerische Krankheiten Serbigal; spranču zâles, alchemilla vulgaris Wagner n. U.

Avots: ME III, 1010

spranda

sprañda Dond., U., sprànda ² Saikava, sprañds Wandsen, Frauenb., lw., U., spran̂ds ² Bershof, Līn., sprandis St., der Wirbel im Genick Elv.; das Genick U., der Nacken Dond.; der Kopf (mit an̂ ² ) Dunika; der Hinterteil eines Tieres (spranda) Selb.: sprandu lauzt, das Genick brechen. tre̦nc zirgu dziļajā grāvī, var . . , vai sprandu nuolauzt Alm. Kaislibu varā 66. kaut spranda būtu lūzuse šim lācim! Lautb. Vidv. II, 79, grābis vijuolnieku aiz spranda LP. VII, 621. Klintainis tuo turēja, satvēris aiz spranda R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 85. viņš dabūja ar dūri pa sprandu. (zirgam) aplam cieta spranda Janš. Čāp. 53. kad zirgs paceļ kaklu un tuo pie spranda nuoliec Konv. ² 1422: sadevu melnim pa sprandu, ka vilna vien nuoputēja Selb. gari luocīs savus cietuos sprandus pie viņa kājām Kra. Vīt. 17. - spranda dūriens, Nackenstich Preip. 67. Als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu li. sprándas "Nacken, Genick", das von Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278 ohne Begründung zu li. spréndžiu (le. spriêžu, s. spriêst) gestellt wird, ohne dass ein Zusammenhang der Bedeutungen ohne weiteres zu ersehen ist. Wie man nun deutsch vom aufgerichteten, stolzen Nacken spricht (so auch gr. αὐχήν "Nacken" zu αὐχή "Stolz, Prahlerei" und - wenn mit X aus kh - zu got. auhuma "höher" und zum apr. Superlativpräfix ucka-?),-so könnte der li. Nackenname als etwas "Gespreiztes" zu mhd. sprenzen "sich spreizen, einherstolzieren" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676) resp. zu ae. sprindel "Spannhaken" gehčiren; vgl. auch spriêst und sprîdis.

Avots: ME III, 1010

spriest

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. ² 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas ² (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023

spunda

spunda,

2): auch (mit uñ ) Salis; ‡

4) "pie tačiem lietājams ķīlis nuo šķe̦lta mieta" (mit uñ ) Salis; ‡

5) "kantains drēbes gabaliņš, kas uzšūts vīrieša kre̦klam, kur beidzas krūtis" (mit uñ ) Salis.

Avots: EH II, 563

stāmacis

‡ stāmacis, stàmačis ² , s. stāvmacis.

Avots: EH II, 573

stats

stats (li. stãtas "Reihe", gr. στατός; "gestellt", lat. status "festgesetzt", an. staƥr "stätisch"),

1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,

a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. ² 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;

b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;

2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., W'rddrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;

3) (li. statùs) steil
PlKur.;

4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.

Avots: ME III, 1048

stāvmacis

stāvmacis,

1): ein ungeladener Hochzeitsgast
(mit à ² ) Auleja, Lubn., (stàmacis ² ) Bērzgale, (stàmačis ² ) Zvirgzdine; atnāca stāmači A. Erss Muižnieki 118. neduod, dievs, taidas dzīves, kaida dzīve stāmačam! Aizsils Sen. k., S. 179, (stāvmačam) Tdz. 59275, 2 var.

Avots: EH II, 574

stāvs

I stãvs (li. stovus "stãčias" Miežinis),

1) stehend, aufrecht; steil
U.; stāvs kalns, ein steiler Berg U. gravas ar stāviem krastiem Vēr. II, 1. stāvs lietus, ein Platzregen U.;

2) gerade heraus, aufrecht
(fig.); widerspenstig; jautāt stāvuos vārduos Kaudz. M. 92. nuo Linuma stāviem izteicieniem... visi... vairījās Izjurieši 46. vai šādam pārāk stāvam apgalvuojumam ir savs īsts pamats Druva II, 115. stāva būt pret viņu nedrīkstu Janš. Bandavā I, 122. - Subst. stãvums,

1) die Steilheit
U.; eine steile Anhöhe, etwas Steiles; viss stāvums bij piestādīts... lazdiem Dz. V. te rādījās tāds stāvums, ka tuo nevarēja uzjāt JK. V, 115. nuo stāvuma iemeta upē MWM. VIII, 116;

2) die Positur
U.

Avots: ME III, 1055

sterbeļains

sterbeļaîns,

1): zerfetzt
(mit èr ) Wolmarshof, (mit er̃ ) Lemb.: brunčiem sterbeļaina mala;

2) locker:
lazdām ir stèrbeļaini ziedi Smilt., Trik.

Avots: EH II, 577

stērste

I stẽrste Drosth., AP., Arrasch, Jürg., Bershof, stḕrste ² Gr. - Buschh., stērste Peb., Serb., Smilt., Kokn. n. U., Memelshof, sterste RKr. VIII, 89, stē̦rsta Smilten, stḕ̦rsta ² Kl., Bers., Warkl., stē̦rsta U., Elv., stērstiņa Memelshof, stē̦rsts L., U., ste̦rsts RKr. VIII, 89, stẽrstiņš Karls., dze̦lte̦nā stērste Natur. XXXVII, 61, die Goldammer (emberiza citrinella L.); lielā stērste Natur. XXXVII, 62 od. sila stē̦rsta Podunay, die Grauammer (emberiza miliaria L.); sniega stērste, die Schneeammer (plectrophanes nivalis L.) Natur. XXXVII, 58; stē̦rsta Spr., ste̦rsta RKr. VIII, 90, stērstiņa Spr., ste̦rsts RKr. VIII, 90, der Grünling, Grünfink (fringilla chloris L.); stērste Plm., Serb. n. U., stē̦rsts Trik. n. U., der Stieglitz; stẽrste, die Haubenlerche; stē̦rsta, die Wasserstelze, Bachstelze Manz. Lettus; stē̦rsts, der Emmerling V.; cīruļu stērste ("?") Konv. ² 3939; le̦dus stērste Konv. ² 3939, passerina (calcarius) nivalis L.: kad stērstes mājā nāk, tad putenis gaidāms RKr. VI, 776. stē̦rsta ielaidusies... pagalmā LP. V, 99. stērstiņa aizčiepstējās Purap. Nebst stārsta, stārste zu li. stârta "Goidammer"; und weiterhin zu ahd. star "Star" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 649)?

Avots: ME IV, 1064

stibenes

stibenes "kre̦klu apruoči" Stenden.

Avots: ME IV, 1065

straujš

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082

strebuļains

stre̦buļaîns, alles hastig machend Wolmarshof, Meiran: pats tāds ātrs, stre̦buļains kâ čigāna zirgs Duomas III, 201, Laud., Lasd., Erlaa, Mar.

Avots: ME IV, 1085

striķains

‡ *striķains, erschlossen aus striķe̦ns Seyershof, mit Falbeln versehen: striķe̦ni brunči.

Avots: EH II, 588

strubiķis

strubiķis

1): "zē̦ns" ME. III. 1093 zu ersetzen durch "viņš"; ‡

3) "īss un strupjš cilvē̦ks vai priekšme̦ts" Lems.: tad nebij tik īsi brunči, tādi strubiķīši kâ tagad Salis.

Avots: EH II, 589

stucere

stucere Saikava, stuceris U., eine Kugelbüchse, der Stutzen: brieži, lāči,... aunieties kurpītēs! man aizgāja div[i] bāliņi, divi dze̦lzu stucerītes BW. 30450, 2 (ähnlich: 2283, 2 var.). Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 1100

šu

II šu, Partikel,

a) alleinstehend
(im VL.), auch, selbst, sogar ("traun" Büttner n. U.): es maizītes paē̦duse šu (Var.: ir) bez vīra arājiņa BW. 9349, 4. kad man tiks, es aiziešu šu (Var.: ir) pie vīžu valkātāja 10270, 5. mirt man bij šu jaunam, kad dieviņš mani ņēma 27374. dievs un gan laba vīra sētiņa, šu (Var.: i) gailītis iztecēja me̦duojām kājiņām 33552 var. bij viena meita, šu tā pate neve̦se̦la RKr. XVI, 181. valkās tevi tautu meita šu naudiņu nede̦vuse 201;

b) auch in jašu, jebšu, kauču (kautšu), kaušu, kāšu, taču (tadšu), tāšu. Anscheinend gleich li. -čiau in tačiaũ "dennoch"
(vgl. Le. Gr. § 591); zu got. ƥau-h (and. thōh) "doch"?

Avots: ME IV, 104

sūrene

sũrene(s) Wolm., Salisb., sūrene(s) N. - Schwanb., Kronw., sūriči L., U., Fiohkraut, Wasserpfeffer (polygonum hydropiper: (ravējuot) sūrenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene ² II, 283. sakūlājušās sūrenes... pavirši izpļautas A. XX, 481; nach U. auch eine Gattung Pilze. Zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

svāča

svāča, die Freierin Infl, n. A. 1896, S. 163, Warkh. (mit à ² ); plur. svāčas, die Mütter eines Ehepaares Lubn. n. U. Nebst li. svočià "die eine Schwiegermutter der andern gegenüber bei einem Ehepaar" aus wruss. свяцця.

Avots: ME III, 1143, 1144

svajāt

svajât (li. svajóti "schwärmen, träumen, phantasieren"), faseln, Unsinn reden, flunkern Grobin n. Etn. III, 65, Dunika: tu pats vairs neapduomā, kuo tava mute svajā Janš. Bandavā I, 329. Vielleicht nebst li. sváičioti "irre reden, faseln" zu ostfries. swāien "sich schwingend bewegen", cymr. chmidl "schwindelig", chwil "sich schnell drehend", ae. swīma "Schwindel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 f.), vgl. Būga PФB. LXVI, 249.

Avots: ME III, 1142

svece

svece: lai svecīte ... apte̦k manu galda galu BW. 19187. sešu zaru s. 23622. kuoka sveču (= sve̦ku) sveces Pas. IX, 454. (egles stumbru) nuotecējušu ar ... sviķu svecēm (Harzstreifen) Janš. Līgava II, 189. sve̦cu diena - auch Lesten, Lis. sveču piens Aahof n. Zemzare Lejasc. 114 "pirmpiens" (vgl. sveķīši). "nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten)" ME. III, 1145 zu streichen (es handelt sich da um sveči < sveķi "Harz").

Avots: EH II, 613

svece

svece, ein acc. s. sve̦cu Glück Matth. 5, 15; Lukas 8, 16; Apostelgesch. 16, 29 u. a., nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten), die Kerze, das (Talgoder Wachs-) Licht: tē̦vs dedzina vaska sveci BW. 17800. sveču lējējiņa (gen. S.) 6828 (weitere Belege bei P. Schmidt RKr. XIV, 16 und XV, 32). kuoki kâ sveces taisni Jaun. R. V, l. sveci pūst U., ein Vexierspiel. sveces nesejs, der Laternenträger (ein Käfer) Mag. IV, 2, 150. sve̦cu (Glück Malach. 3, PS., Golg., Selsau, Schwanb., J. Zvaigznīte R. 117, L. Bērziņ) oder sveču (U., Mag. XX, 3, 58, Etn, l, 51 und II, 25) diena, Lichtmesse, sve̦cu (Einhorn) oder sveču (U.) mēnesis, der Februar. saules svece, die Königskerze (verbascum thapsus) Mag. IV, 2, 31, U. (unter saule), RKr. II, 80; Etn. III, 159; Konv. ² 587, Karls., Dond. Wenn dies Wort aus aruss. свѣчà entlehnt wäre, müsste es in der Wurzelsilbe ē (nicht e!) aufweisen, und auch im Falle einer spätern Entlehnung (als r. ѣ schon verkürzt war) wäre der gen. s. sve̦cu (mit e̦c!) I sehr befremdlich. Vielleicht gehört also svece - wenn urspr. "Harzfackel" - zu sve̦ki, wobei die jetzige Bed. durch r. свѣча beeinflusst sein kann; oder Umbildung eines *zvace (= li. žvãkė "Licht") nach r. свѣча?

Avots: ME III, 1145, 1146

svelošs

sve̦luošs: svē̦luošā naida (gen. s.) Delle Neg. nieks 110, viņš jau mums pieklīdis čigānu suns, rauj sve̦luošuo (stiehlt schrecklich?), gluži čigāna daba A. Brigadere Dievs, daba, darbs 193.

Avots: EH II, 614

svešs

svešs (li. svẽčias "fremd Lit. Mitt. V, 183, Schleicher Handb. II, 26; der Gast"),

1) fremd:
sajāja sveši ļaudis BW. 14120, 1. svešas zemes tā meitiņa Biel. 1186. izlasīt svešuos un nesapruotamuos vārdus Dīcm. pas. v. I, 17. Dazu das Subst. svešums, die Fremde: atstāja sievu un bē̦rnus un gāja svešumā laimi meklēt JK. V, 42. brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin vai maz kādreiz pārnāk LP. IV, 88;

2) Subst. der Gast
Dunika: sveši nak, es kommen Gäste U., Dunika. Urspr. wohl: für sich > ausserhalb stehend; zu ai. sva-ḥ "suus" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 457, Bechtel Lexil. 143, W, Schulze KZ. XL, 417.

Avots: ME III, 1152

švībināt

švĩbitlât,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; ‡

2) "pa juokam grasīties pērt" Višķi: čigāns savu ļaudaveņu ... ar rēpņiku (= rīksti) švìbinā ² .

Avots: EH II, 662

sviklacis

‡ sviklacis Lubn. n. FBR. XVII, 127 "netrumpis (beim Kartenspiel)": divi sviklači bij iegājuši.

Avots: EH II, 617

svilpīgs

‡ svilpîgs "?": bargs sals ..., kad zem pastalām un zābaku zuolēm sniegs tâ svilpīgi (gleichsam pfeifend?) čirkst Veldre Dižmuiža 8.

Avots: EH II, 618

švirka

švirka "vizde̦gune" Lubn.; "šaudīga sieviete" Gr.-Buschhof (mit ìr ² ), Meiran (mit ir̂); "ein flitteriges Mädchen" Schwanb.: skraida kâ švirka saplē̦stiem brunčiern; vgl. svirka (fehlerhaft für švirka?) "= švipste 3" Kalz., Selb., Stockm.

Avots: ME IV, 117

svīta

II svīta U., svīte U., eine Art von Weiberröcken (St.) od. - wämsen ohne Ärmel L. (svīte); ein langes Weiberkamisol C.; eine Überjacke der Frauen (svīt(iņ)a) Saikava; ein weiter, wollener Rock Infl. n. U.; der Männerrock (svìti ² ) Golg., (svīta) Saikava; ein Feiertagsanzug (svìts ² ) Golg., (svìta ² ) Lubn.; ein Halbrock (svītiņa) Infl. n. U.; "svārki"(svìta ² ) Warkl.; ein Mantel (svīte) Infl. n. Konv. ² 134, (svìta ² ) Kl., Pilda, Warkh., ein kurzer Mantel (svìte ² ) Saikava; ein faltiger Überrock mit einem Gurt (svīta) Infl.; ein schlecht sitzender oder ein stark abgetragener Rock (svīte) Laud.: viņai svīte (Var.: vamži) mugurā BW. 8053, 2 var. zili brunči, zila svīte 21529. tautu dē̦ls lielījās, piecas svītas, trīs kažuoki 21643, es apģērbu dzelta svīti 34120, 2, sievieši bij apvilkuši pagaras svītas Libek Pūlcis 36, uzvelc savus svītus, - šuodien svētdiena! Golg. aizāķējis svīti Druva II, 405. kur lai lieku tādus svārkus? svītes es tev nepastellēju, bet tu man tādu esi izšuvis Laud. Aus r. сви́та "верхняя, широкая, долгая одежда".

Avots: ME III, 1164

švītrains

švītraîns U., = svītrains, streifig: švìtraini ² brunči Saikava. gaiss švītraini nuovilcies ar mākuoņiem Etn. II, 73.

Avots: ME IV, 120

taču

taču: dennoch Gramsden. Li. tačiaũ istnach Skardžius Arch. Phil. III, 52 aus *tat-i̯au (vgl. tatiaug bei Daukša) entstanden.

Avots: EH II, 663

taču

taču (li. tačiaũ), tadšu L., dennoch, gleichwohl; doch. Wohl aus tad . šu, s. Le. Gr. § 591.

Avots: ME IV, 122

tad

tad (li. tàd "dann") > ta, alt tadde Psalmen ² 50a u. a. (= li. tadà, ostli. tadù, resp. ai. tadā "dann", s. Le. Gr. § 487),

1) Adv., dann, sodann, darauf:
ta viņš gājis atkal tādu gabaliņu LP. VI, 325. suns jau tagad tik daudz je̦kst, - kuo tad nu vēl, ja labāku baudītu! LP. II, 10. tad (sodann, ausserdem) vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! III, 57. tad (dann, in dem Fall) nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. tad nu, endlich denn U.; ta nu reiz beigas; auch in der Apodosis hinter kad Belege unter kad und ta 2); šad - tad, dann und wann: šķīvji šad-tad ieskanas Stari II, 751;

2) als Partikel, so (in der Apodosis hinter ja, Belege unter ja I und ta 2); tad nu, also U.; nu tad, nun denn
U.; ja tad, falls denn U.; juo tad, so denn U. tas ne kustuoņa neaiztika, ne tad vēl (geschweige denn) cilvē̦ku! Aps. VI, 28. kâ tad (mit betontem kâ)? wie denn? kâ tad (mit betontem tad)? wie denn sonst, wie denn anders? kâ tad (mit betontem tad)! LP. IV, 1, freilich, natürlich, versteht sich: "nu mums jāatpūšas!" - "kâ tad! jāatpūšas!" LP. I, 91. tad ta (= ta ta 3) nu . . ! Mērn. laiki 20. tad ta nu visi dūšīgi strādā! Ahs., wie energisch doch jetzt alle arbeiten! Auch doppelt gesetzt: kao tad tad? wie soll man es denn machen? Blieden n. Mag. XIII, 1, 4. kur tad tad gadījās čigāns? wo ist denn ein Zigeuner hergekommen? ebenda 13. tad-tad St., bald-bald.

Avots: ME IV, 122

tādēļ

tàdẽļ (li. tõdėl), tàdẽļā Wolm., tādēļi,

1) deshalb
U.: vai tādēļ man atjāja nuo Vāczemes precenieki? BW. 5509. vai tādēļ es nebūšu bandinieka līgaviņa? 5677. vai tādēļi dē̦la māte neņems mani ve̦de̦klai? 359, 1;

2) gleichwohl, dennoch, trotzdem:
gana aude platas juostas, tādēļ brunči nuošļukuši BW. 20404, 2. viņi tuo piecieta un dzīvuoja tādēļ, bet sirdī tiem grauza .., šāda ēverģēlība Deglavs Rīga 11, 1, 334.

Avots: ME IV, 143

tankšēt

‡ tankšêt, zwitschern (?): birzē čirpstēja un tankšēja vēlīnie dziedātāji A. Upītis Pirmā nakts 228.

Avots: EH II, 666

tasčuks

tasčuks Prl. n. FBR. VI, 81 oder taščiks Prl., = tačka, ein Karren.

Avots: ME IV, 134

tatārs

‡ tatãrs, ein Tatar: čigāniņi, tatariņi, kur šuonakt gulējāt? BW. 33518, 3 var. tatariši vedējiņi 16131. iesēju driķīšus ... tuos man nuoēda tatari ("?"). aizgāju tatarus ar cirvi cirst, aizskrēja tatari par gaŗu mežu 2140.

Avots: EH II, 668

taupīt

taũpît (li. taupyti "schonen, sparen") AP., Bershof, Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Nerft, Preili, (mit aû) Lös., -u, -ĩju, schonen, sparen, aufhalten, aufschieben U.: sējams laiks klāt; kas nu vairs taupīs? U. netaupīju kumeliņa BW. 26678, 1 (ähnlich 13598, 1 ). tautām taupīja alutiņa (Var.: alutiņu) 19718. bij manim taupījuse diže̦naju tē̦va dē̦lu 21428 var. labākas avis viņi taupījuši I Sam. 15, 15. kas cita guodu netaupa, pats savu nuolaupa Br. sak. v. 408. maizīte jātaupa siena laikam 682. kas zirgu mīļuo, netaupa pātagu 1535. taupa, taupa, - pēc ne suņam, ne kaķam 1201. kas gan sevi laupa, uotru taupa! 620. pie zivīm sāls netaupa 122. taupi maizi, netaupi darbu! RKr. VI, sak. v. 425. kuo rītam taupa, tuo kaķis apē̦d Birkert Sakāmv. S. 58, No 891. vienu kumuosu ēd, uotru taupi! 895. taupi jaunumā, tad būs tev ve̦cumā! 901. Refl. -tiês, geschont, gespart übrig bleiben, sich bewahren: ēd raušus, lai maize taupās! RKr. VI, sak. v. 664. maize taupījusies LP. VI, 79. Zu li. táupti "zusammenpressen", taupóti "schonen, sparen", čiáupti bùrną "den Mund schliessen" (s. Leskien Abl. 313 und Būga LM. IV, 435 f. und 444), ahd. thaupān "domare" (nach Trautmann, s. IFA. XXV, 34, und Wood Post-conson. w in Indo-Europ. 101).

Avots: ME IV, 138, 139

tebēka

te̦bē̦ka,

1): auch Smilt.; "tebečiņš" ME. IV, 152 zu verbessem in "tebeciņš".

Avots: EH II, 672

tebēka

te̦bē̦ka,

1) te̦bē̦ka PS., Serbigal, Demin. tebēciņš Saikava, tebečiņš BW. 2373 var. (aus Lubn.); 11988, der Tabak;

2) Demin. tebeciņa "?": tebeciņa (raudzējamā tabaka?) rauga māte VL. SDP. III, 37.

Avots: ME IV, 152

tēce

I tèce ² Prl., Kr. (li. tėkė˜ "eine tiefe, von der Stromung nicht bewegte Stelle im Fluss"), das Rinnsal (tecīte) Dr.; ein morastiger Bach (tēce und tēcis) U.; ein Wiesenbach N.-Platonen, (mit ê ² ) Dunika; "ein kurzes Flüsschen" (mit è ² ) Warkl.; ein altes, ausgetrocknetes Flussbett (mit è ² ) Sessw.; "ze̦ma vieta, pa kuo sūcas ūdens, kas var izsikt" (mit ê ² ) Bauske, (mit è ² ) Gr.-Buschh.; eine nasse Niederung im Felde (tēce und tēcis) U.; eine feuchte Niederung, wo Laubbäume wachsen Saikava; ein Morast Lvv. II, 125 (aus Santen); "eine Stelle zwischen Feldern, wo Gras wächst" (mit ē) Drosth.; eine Wiese Lvv. II, 108 (aus Ahs.); ein Wald 1, 111 (aus Wolmarshof); ein Feld I, 98 (aus Mojahn); eine überschwemmte Stelle ohne Stromung (tècis ² ) Nerft; eine Weide II, 141 (aus Schlampen): piens mazās tēcītēs un ezeriņuos izplūda pa plānu Līgotnis Stästi II 58. upes tēce Celm. ūdens vēl turas tēcē N.-Platonen. uz šiem puduriem re̦dz pļavu tēcītes Aps. V, 7. viņš atradīs ceļus un tēces Vēr. II, 882. (fig.) kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8. - Vgl. auch die Gesindenamen tēces ² Lvv. 11, 74 (aus Dobl.), tēči I, 67 (aus Serbigal) und tēcupe ² I, 78 (aus Aahof). Zu tecêt.

Avots: ME IV, 169, 170

tecēt

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

teču

teču, tečus Ahs., tečiņus BW. 24387 var., tečum, Adv., in kleinem Trab: bē̦rni te̦k tečus pakaļ Ahs. n. RKr. XVII, 58. tečus te̦k sveša māte BW. 8957. teču (Var.: tečus) te̦k tautu meita 11520. tečus (Var.: teču) tecēju kruogū dzert 19957. tec tečum vārtus vērt! Biel. 694.

Avots: ME IV, 155

teicis

teîcis ² Salis, eine niedrige, mit Riedgras bewachsene Wiese Salis; ein nasser Waldweg im Frühjahr ebenda; ein ausgehauener Wald Adiamünde: caur me̦lnuo teici ejuot LP. VI, 166; vgl. den Wiesennamen "sarkanteicis" Lvv. I, 100 (aus Sepkull) und die Gesindenamen teîcis ² ("pie strautiņa") Lvv. I, 63 (aus Treiden), tèicis 74 (aus N.-Wohlfahrt), akminteîcis ² 103 (aus Alt-Salis), akmiņteicis (aus Ubbenorm), tèiči ("tēči") 67 (aus Serbigal), teîcīši ² 106 (aus Ulpisch). Vgl. teice 1.

Avots: ME IV, 155

telīca

telīca Kurmin, Warkl., Wessen, (mit î) Gr.-Buschh., telīce Wessen, telice U., = tele: telīcām purva zâle BW. 16515, 11. telīceņas (Var.: telītes) dābuolā 10569, 6. Nebst li. telyčià "Kuhkalb" aus slav. telica.

Avots: ME IV, 160

tempt

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt ² AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt ² Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

tept

tept (li. tèpti "schmieren", aksl. teti (prs. tepǫ) "schlagen"), -pju, -pu, tr., intr., schmieren, bestreichen Zbiór XVIII, 491, Dunika, N.-Bartau, Rutzau, Warkl., Wessen: puišelis tepa ar pirkstu pa galdu Rutzau. tept laivu ar darvu N.- Bartau. viņš tur tepa ratus un sakārtuoja zirga lietas Jauns. III, 219. te̦pti . . . tie (= skrituļi) nebija jau sen Janš. Mežv. ļ. I, 180. Nebst tapuči und (?) tapât II zu li. tapýti "fingere (aliquid) ex luto, nive" und tap(š)nóti "langsam mit der Handfläche schlagen"; vgl. Trautmann Wrtb. 319.

Avots: ME IV, 165

tērce

tḕrce C., = tēce, ein morastiger Bach U., ein Bach, ein Flüsschen, (mit ḕr) Arrasch, (mit ẽr) Gr.-Roop, N.-Wohlfahrt, Serben, Stolben, [mit ḕr ² ] Schwanb., [mit êr ² ] Salis; ein Bach, dessen Ufer mit Gesträuch bewachsen sind (mit ḕr) C.; eine Wiese mit einem Bach Meselau; eine niedrig gelegene (lange und schmale [mit ḕr] Notk., [(mit ḕr ² ] Golg.) Wiese (mit ḕr) Jürg., (mit êr) Schujen, Smilt., (mit ḕr ² ) Ogershof; eine niedrig gelegene Stelle (mit ḕr) Jürg., (mit ḕr ² ) Adl., Ogershof, Schwanb.; eine nasse Niederung im Felde U., A.-Ottenhof; ein halbzugewachsener Graben (mit ḕr) N.-Peb.; ein altes Flussbett A. X, 2, 66; die mit Wasser gefüllte Tiefe eines ehemaligen Flussbettes, = mārks Adsel; ein Sumpf U., Celm., (tẽrce) Tr. Mat. 10; ein Feld (tērces) Lvv. l, 42 (aus Jürg.); ein Wald (sarkanā tērce) Lvv. l, 53 (aus Nitau): grīslis neaug tīrumā, bet tērcē Br. sak. v. 407. dziļi gravā tērces urdz Vēr. visas tērces (Var.: līči) balti zied BW. 12127 var. ve̦cās upītes tērce pilna neaizmirsteļu MWM. IX, 811. ve̦zums dubļu tērcē apgāzies LP. V, 343. Wohl mit sekundärem r aus tēce.

Avots: ME IV, 172

teslīca

teslīca,

1) ein Hohleisen
(teslica Mar.), Schrabeisen, krummes Beil zum Rädermachen (teslica) Oppek, n. U., Schwanb.; ein Instrument zum Behauen, Bekanten Mar.; daikts, ar kuo atdur skaidas struopiem" (teslica) Lubn.;

2) wer viel isst Wessen.
In der Bed. 1 nebst li. tešlyčià "Zimmerbeil" aus r. тесли́ца.

Avots: ME IV, 168

tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tilināt

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

tīrs

tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,

a) rein, sauber;

b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,

1) die Reinheit
U., das Reinsein;

2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").

Avots: ME IV, 203, 204

tīšām

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205

tīšēt

‡ tīšêt "?": vainudzeni ... sadauzīju māmeņai tīšē̦dama, kam duod jaunu tauteņās Tdz. 47484. Vgl. li. týčiotis "herausfordernd ärgern".

Avots: EH II, 686

tīšot

tīšuôt, etwas absichtlich tun (mit ĩ) Nötk.; trotzen Bielenstein LSpr. I, 395 (mit ĩ), Nötk.: tē̦vam tīšuot L., St.; "streiten": par vē̦lu tīšuot Boriss God. 64. Vgl. li. týčiuotis "Trotz bieten".

Avots: ME IV, 205

topici

topnici, der Klingbeutel L. Zunächst wohl aus li. topnyčia oder tobnyčia dass., wozu Brückner Litu-slav. Stud. I, 146 und 188.

Avots: ME IV, 216

tracis

tracis,

1) der Skandal (Lürm und Rauferei
Drosth., Smilt.): tracis tiek sace̦lts B. Vēstn, veči e̦suot sadzirdē juši šuo traci LP. VI, 757. man nuotika tāds tracis Naud. es ar biju pie tā trača klāt ebenda. šim tracim nebūs labs gals Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 35. ja Stīpnieks . . . nesaka ne˙kā, tad tā lieta var iziet bez kāda trača Jaun. mežk. 62;

2) eine (lärmende?) Menge:
vārtsargi atveŗ vārtus..., un viss tracis ūkšuodams ieskrej RKr. VI, 91. Zu traks.

Avots: ME IV, 217

trācis

trācis,

1) ein Trupp, ein Schwarm Reiter
U.: viss trācis griezās atpakaļ LP. VI, 702. aizvilkus bļaudams viss trācis uz mājām Lapsa-Kūm. 110. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās 199. kam ar dažs kāreivju trācis jau bija 110;

2) = tracis, der Skandal (mit ã) Nikrazen (von lautem Sprechen und Lachen gesagt), Stenden: sieva izdzirdējuse trāci LP. VI, 32. nu īsti trācis iesākas Lautb. Luomi 189;

3) "?": siržu sāpes rūpju trācī ... aizmirst liec! Janš. JR. IV, 26.

Avots: ME IV, 227

trauts

trauts "?": iečirkst putnu trauts Zalktis № 3, S. 45.

Avots: ME IV, 227

trēkāt

trè̦kât ² Warkl., = trākât, platzen: guovij ciči trē̦kā Wessen.

Avots: ME IV, 233

trešs

trešs (li. trẽčias, aksl. tretъjь), gew. die Bestimmtheitsform trešais gebraucht, der dritte: treša gada kumeļam BW. 13797, 2. jau uotrām, jau trešām (sc.: tautiņām) 15101, 3 var. S. Le. Gr. § 337 c.

Avots: ME IV, 232

trijgalvis

trijgalvis, LP. II, 13; IV, 4; VI, 465, wer drei Kčipfe hat. - Plur. trijgalvji, Letten im Wiridauschen (um ihrer Tracht willen so genannt) U.

Avots: ME IV, 234

trijotne

trijuotne, drei zusammen, das Dreiblatt, Kleeblatt (fig.): pilskungs ar savu vagaru un kučieri ir krietna trijuotne B. Vēstn. kad mēs trijuotnē . . . devāmies uz Rīgu Pērkoņdēls.

Avots: ME IV, 235

trinītis

trinītis (li. trinỹtis "mit drei Hewelten gewirkt" ) Wolm. (mit ĩ ), Dunika (mit î ² ), Alswig, Mar., Sessw., der Drell, Drillich U.: trinīša brunči Alswig. trinīšu (Var.: trijnīšu, trinīti, trinīša) audekliņu BW. 22621. trinīšu mēle, eine spitze Zunge L., St., Doppelzüngigkeit U.; trinīšu (trinīti in ein Exemplar des Lettus hineingeschrieben) runāt U., doppelzüngig sprechen. tu trinītī vien runā Ar., du redest verblümt. Zu nĩts.

Avots: ME IV, 237

trīskārtu

‡ trīskā`rtu (gen. pl.), dreifach: apruoči ... aprīdzē̦ti t. rīdzēm Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH II, 696

tukšs

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

tūkstotis

tũkstuotis (li. túkstantis),

1) tūkstuotis Adiamünde, AP. (mit uõ), Līn., Ruj., Salis, (mit uô) PS., tùkstuotis ² Lös., Prl., (mit uô ) Kl., tūkstuotis U., tūkstuots, tūkstuote Rainis Vēja n. 1. 27, tūkstuôšs Serbigal, (mit uô ² ) Iw., tùkstuošs ² Krāslava, Nerft, Preili, tûkstušs Aahof n. FBR. IV, 43, tūkstuša, tùkstužs ² Mar. n. RKr. XVII, 141, N.Laitzen n. FBR. VIII, 41, N.-Rosen, acc. s. tùstušu ² Aahof n. FBR. N, 43, substantivisch gebraucht, das Tausend: puisis saņēmis nuo fabrikanta tūkstuotu Dīcm. pas. v. I, 75. uz beidzamuo tūkstuoti nuodzīvuojies, ganz heruntergekommen Grünh. viņš sarakstījis nuo tūkstuota līdz pus˙uotra tūkstuotam lugu A. v. J. 1896, S. 313. dažuos pagastuos ir līdz pus˙uotrai tūkstušai zemes pieprasītāju Latg. 1922, VI, 21. atdzina trīs tūkstuoti veršu LP. VI, 638. paņema visi trīs tūkstuoti ebenda. - gadu tūkstuotis, das Jahrtausend;

2) tūkstuots, tukstuoš U.; Golg., Salis, tūkstuošu, tausend:
ar tūkstuots puķēm A. v. J. 1896, S. 756. uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. līdz simts tūk-stuots ubagu A. v. J. 1896, S. 320. tūkstuoš jūdzes LP. VI, 956. lāči ve̦lnu sapluosījuši tūkstuošu gabaluos 727. Auch adjektivisch: purvs ņudzēja . . . nuo tūkstuošu tūkstuošam čūskām LP. VII, 1263. S. Le. Gr. § 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 707.

Avots: ME IV, 279

tvans

tvans: auch AP., Erwalen, Fehteln, Grenči (bei Tuckum), Marzen, Meselau, Smilt., Waidau.

Avots: EH II, 710

tvinkstēt

tvinkstêt, -u, -ẽju, = tvincinât 2, tvinkt: tavu lielu tvinkstēšanu! kâ tuo izcietīsu! Dond. Vgl. li. tvinkščioti "in schmerzhaften Geschwüren fühlbar schlagen".

Avots: ME IV, 291

ūbot

ùbuôt ² Geistershof, N.-Schwanb., girren Manz. Lettus, L., St., Biel. n. U., Etn. II, 51, Laud., (mit ũ ) BL: baluoži ūbuo. ūbele ūbuo Manz. Lettus. dūdiņa ūbuo Etn. II, 51. Nach Persson Beitr. 494 f. zu got. wōpjan "schreien" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 217); eher aber nebst li. III prs. ūbauna "?" (jàučiai ūbauna bei Būga PФB. LXVI, 232) ein damit nicht zusammenhängendes Schallwort, vgl. ūpis und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187.

Avots: ME IV, 404

učāt

učât Erlaa und Peb. n. U., Gr.-Buschh., Pilda, Saikava, Salis Saussen, Sessw., Warkl., -ãju, učêt, učinât U., Dond., Kand., učinêt Warkl., -ẽju, = ucât: bē̦rnu učāt Blaum. MWM. v. J. 1896, S. 383. es viņu učāju uz ceļgala Blaum. mamīte učāja brālīti Baltpurviņš Agrā rītā 8. dzīvu pupiņu . . . viņmāte učēja Poruk V, 76. Refl. učâtiês Warkl., učêtiês, sich (auf Händen od. Füssen) schaukeln, wiegen (lassen): bē̦rns ļāvās učēties Blaum. MWM. v. J. 1897, S. 674.

Avots: ME IV, 293

ujagi

‡ ujagi ("ziemlich selten") Salis, = bruñči II.

Avots: EH II, 712

urgucis

ùrgucis ² Bers., ein Schreckgespenst Wid., Mag. XX, 3, 189, Seele, Geist eines Gestorbenen (= velis) Konv. ² 2346: ārā, urguči (= veļi), ārā! Etn. I, 62. darbinieks palicis par "urguci" 63. Simjūda dienas vakarā mēdza dzīt urgučus, t. i. ļaunus garus RKr. VI, 42. kur tuovakar urgučus dzinuši LP. VI, 47 (aus Festen). saimnieks bijis liels urguču cienītājs V, 286. Simjūtu vakarā... mieluojuši miruoņus, veleniešus, urgučus, kâ nu viņus saukuši 65 (ähnlich MWM. 1899, S. 266).

Kļūdu labojums:
V, 286 = VII, 286
65 (ähnlich MWM. 1899, S. 266) = V, 65

Avots: ME IV, 304, 305

utenēt

Grünh,. = utît. Retl. -tiês Grünh., = utîtiês. Vgl. li. učinêti "lausen".

Avots: ME IV, 310

uzacs

uzacs, -s, uzace Spr., uzacis Janš. Bandavā II, 204, Plur. uzacis U., dial. uzaces, uzači Wid., Demin. uzactiņas, uzacītes, die Augenbrauen: me̦llas manas uzacītes (Var.: uzactiņas) BW. 15574, 1. ļaudaviņu baltajām uzacīm 21272, 1. ar me̦laiem uzačiem 21223,2. zē̦ns ar uzačiem kâ mežu Purap. lieliem acuvākiem, uzačiem Dīcm. pas. v. I, 13.

Avots: ME IV, 314

uzblēdīt

uzblèdît mit Betrug aufdrängen: čigāns viņam uzblēdījā klibu zirgu.

Avots: ME IV, 318

uzbracāt

uzbracât Wid., uzbracēt, aufschtirzen: uzbracētiem brunčiem Janš. Bandavā I, 40. Refl. uzbracētiēs, sich aufschürzen: Buozumene, uzluocījusēs un uzbracējusēs, berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5. viņas, brunčus uzbracējušās, iebrida... e̦ze̦rā Bandava 1, 118.

Avots: ME IV, 318

uzbundzuļot

uzbundzuļuôt "?": apakšdaļu uzbundzuļuojuot un sasedzuot kâ varēdamas, pie kam brunči nese̦kuo miesas formām A. VII, 477.

Avots: ME IV, 319

uzčačot

uzčačuôt ābuoliņu Biel U., Klee auf die čači I 2 stecken.

Avots: ME IV, 322

uzceļot

uzceļuôt, wandernd erreichen, (zu etwas) gelangen: mums uzceļuoja čigāni Katharinenhof bei Erlaa.

Avots: ME IV, 320

uzdiedelēt

uzdìedelêt,

1) sich (bummelnd) einfinden:
uzdiedelēja pie mums ubags Arrasch, Wandsen;

2) aufdringlich bittend über ein gewisses Mass hinaus erlangen:
uzdiedelēt mūziku;

3) bettelnd erlangen
(perfektiv): ubags uzdiedelējis sev jaunas bikses. Refl. -tiês, = uzplīties: čigāns man atkal uzdiedelējās Stenden.

Avots: ME IV, 325

uzjādelēt

uzjādelêt,

1) (mehrfach ohne Mühe) hinaufreiten:
uzjādelēt kalnā;

2) hin und her reitend demonstrieren:
čigāns uzjādelēja savu zirgu, lai citi re̦dz, cik tas labs.

Avots: ME IV, 337

uzjukt

uzjukt,

1) in Unordnung auf etw. geraten:
slapjais sìens uzjucis sausajam;

2) in Unordnung an die Oberfläche, nach oben geraten:
dūņas uzjuka augšā;

3) umherirrend aufkommen, sich einstellen:
mūsu puse atkal uzjukuši čigāni.

Avots: ME IV, 337

uzkāmēties

uzkāmêtiês, sich (jemand) aufdrängen: čigāniete tâ uzkāmējās, ka bija tai jāduod gaļa.

Avots: ME IV, 340

uzklaiņāt

uzklaiņât Frauenb., uzklaiņuôt Golg., umherirrend sich einfinden: čigāni atkal mums uzklaiņājuši Frauenb.

Avots: ME IV, 341

uzklejot

uzklejuôt, umherirrend sich einfinden: mums čigāni uzklejuojuši.

Avots: ME IV, 342

uzklīst

uzklîst, umherirrend sich einfinden LKVv.: uzklīduši čigāni. pie mums uzklīda kāds fōtografs Stari I, 1. div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi nuo tautām uzklīduši BW. 13522, 1. kur ir palicis Tenis? es gaidu..., ka varbut uzklīdīs Kaudz. M. 284. kādiem uzklīdējiem nuo leišiem vai prūšiem Janš. Nīca 21.

Avots: ME IV, 342

uzkraņāties

‡ uzkraņâtiês Frauenb., = uzkranîtiês: čigāns uzkraņājās, lai ieduodu pe̦lavas.

Avots: EH II, 725

uzkranīties

uzkranîtiês, (mit Bitten) bestürmen, sich aufdrängen: čigāns man uzkranījās, lai miju zirgus Nigr. ciemiņš uzkranījās, lai tapinu sìena ebenda. kas šuo tâ nuo sevis ņe̦mtu?... pati vien uzkranījusies Janš. Bārenīte 95.

Avots: ME IV, 343, 344

uzkrekls

uzkre̦kls,

1) uzkre̦kls Janš. Bandavā I, 285, uzkreklis Ober-Kurl. n. Etn. II, 17; Plutte 75, uzkrekle Pluite 69, das Vorhemd, die Hemdbrust (mit dem Kragen):
balts uzkreklis, apruoči LP. VII, 762. zili strīpuotā uzkre̦klā Veselis Tīr. ļaudis. linu uzkre̦klā mirdz trīs puodziņas Skalbe Ab. 28;

2) der obere Teil des Frauenhemdes
Ulanowska Łotysze 46.

Avots: ME IV, 344

uzkupcis

uzkupcis A. XXI, 97, Wid., Salis, uzkupčis, f. uzkupčene Plūd. Llv. II, 358, der Autkäufer, Wiederverkäufer, die -in.

Avots: ME IV, 347

uzmangot

uzmañguôt, bettelnd auffinden, edangen: čigāns uzmanguojis pusdienām uolas.

Avots: ME IV, 355

uzmašs

uzmašs,

1) Subst., das (zur Rede) Hinzugefügte, die Schlussbemerkung
Oppekaln n. RKr. XVII, 142;

2) Adj., besonders, direkt
AP. n. U.: radās man atkal uzmašas gaitas AP., Golg. Nebst li. ùžmačius "Aufmass, Zugabe" zu uzmest.

Avots: ME IV, 356

uzmuldēt

uzmùldêt, umherirrend sich einfinden; unverhofft, unangemeldet zum Besuch kommen Seew. n. U.: mums atkal čigāni uzmuldējuši. kaut jel uzmuldējis reiz kāds žīds! Plūd. mucenieks uzmuld muižā LP. V, 21.

Avots: ME IV, 361

uzpērt

uzpḕrt,

1) Schläge versetzen:
uzpērt bē̦rnam ir uz viena, ir uz uotra gurna Dunika;

2) aufwerfen, aufschlagen:
uzpērt krāsu siênai ar peramuo suku Schwanb.; aufspülen: ūdens uzpēris smiltis uz pļavas;

3) schlagend, prügelnd zum Vorschein bringen: uzpērt bē̦rnam asinis
Stenden;

4) noch, von neuem schlagen, prügeln:
uzper viņu vēl! Drosth.;

5) hin und her werfen; zappeln
(perfektiv): zivs vienu, uotru reizi vēl uzper ar asti un tad ir beigta Segewold. Refl. -tiês,

1) mit Mühe (zappelnd, sich hin und her werfend) hinaufgelangen:
kuģis ar muokām uzpērās pa se̦klumu augšā Adiamünde, Saikava;

2) umherirrend sich einfinden:
mums čigāni uzpē̦rušies Dunika;

3) "iedzīvuoties": tas cilvē̦ks ir uzpēries KatrE.

Avots: ME IV, 364

uzplecis

uzplecis U., V., Etn. IV, 34, uzplece Spr., uzple̦cs, ein Schulterstück am Hemde U.; die Epaulette: kre̦kli ar... trijstūraiņiem uzple̦ciem RKr. VII, 38. iešūti raksti... kre̦klu uzple̦cuos Etn. IV, 164, kre̦kls... izrīdzē̦ts ap... uzplečiem Janš. Nīca 44. kamzuolis ar uzplečiem Upītis St. 22. ar ze̦lta uzplečiem CTR.; uzpleči U. (unter plecis), eine weibliche Jacke ohne Ärmel.

Avots: ME IV, 366

uzrocis

uzruocis,

1) uzrùoči ² Lubn., Ärmelaufschläge;

2) = uzruoce 2 Dr.: ruokas nuo uzruoča neizvilkuse Upītis Sieviete 105.

Avots: ME IV, 374

uzsirot

uzsiruôt, umherstreifend sich einfinden bei: mums atkal uzsiruojuši (uzklīduši) čigāni Drosth., Penkule.

Avots: ME IV, 377

uzšuva

uzšuva, uzšuve, was aufgenäht ist, Tresse: divas zvaigznītes nākamā čina uzšuvai viņš glabāja Upītis Sieviete 12.

Avots: ME IV, 390

uztaurēt

uztaurêt,

1) (auf einem Horn) blasen
(perfektiv), aufblasen: kučieris uztaurē jautras skaņas Janš. Bandavā I, 261. uztaurē nu!

2) (auf einem Horn) blasend aufwecken:
uztaurēt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 391

uzvandīt

uzvandît, aufwühlen LKVv.: uzvandīt gultu, uzvandīt e̦ze̦ra dūņas. straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. uzvandītas uogles Alm. Refl. -tiês,

1) sich (beim Wühlen) zuoberst kehren:
dūņas uzvandījušās;

2) umherstreifend sich einfinden:
čigāni te pie mums uzvandījušies Stenden.

Avots: ME IV, 396

vacis

I vacis: nom. pl. vači Rosenberger Formenl. 9; vacītis Lems. "pēdējais cālītis"; pirmie šķirenieki (auf Pastoren bezogen) saka: "tu, ze̦mais vaci ("?"), ne˙maz neuzdruošinies par mani ... spriest!" Zeibolts Likt. 53; vgl. dazu auch vači ME. IV, 429.

Avots: EH II, 746

vacis

I vacis, Demin. vacītis, ein Herbstküchlein U.; Plur. vaci, vacīši "Herbst-Kruhp-Hühner" L.; vači, grosse Hühner, deren Füsse befiedert sind Salis n. U. Etwa irgend wie zu vaķis "Wachtet" zu stellen?

Avots: ME IV, 428, 429

vaidinieks

vaidiniẽks,

1) vaidinieks Glück Lukas 19, 43, L., St., (mit aĩ ) Tr., vaidenieks Manz., vaidnieks Glück, U., einer, der Leid zufügt, ein Verfolger, Feind:
tu sasit visus manus vaideniekus Manz. Post. I, 9. jūs dieva vaidenieki Vecā Kurz. dz. grām. v. J. 1839, No 4, Strophe 9. manis dze̦nā vaidenieks ebenda No 70. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās Lapsa-Kūm. 199;

2) vaĩdnieks Wain., ein Kranker, Kraftloser, Altersschwacher;

3) vaĩdenieks Siuxt, der Kriegsgefangene.
In der Bed. 2 zu vaida(s), in der Bed. 1 (und 3?) zu vaids 3 resp. 4. Vgl. li. vaidiniñkas "der Zänker".

Avots: ME IV, 434

vaikstīties

I vaikstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, gehen, laufen: kumeļi vaikstās pa apluoku in Ahs. gehört. Zu vaikstît(iês) (1 "tollen" ?) ? Oder zu li. vàikščioti "umhergehen"?

Avots: ME IV, 436

vaināt

vainât (li. vainóti "schmähen"), -ãju,

1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt ² Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;

2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,

1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài ² ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;

2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.

Avots: ME IV, 439, 440

vaiska

vaiska, eine lärmende Menge Jürg. (mit àI ), Stockm.: liels pūlis bē̦rnu iet kâ vàiska ² Vīt.; eine recht grosse Menge Grünwald: vaiska čigānu; tie iet vaisku vaiskumis (gruppweise) Grünwald. ļaudis plūst vaiskām vien Nötk. Nebst li. váiskas "das Heer" (bei Būga KSn. I, 162) aus r. войско "Heer".

Avots: ME IV, 443

valkans

I valkans,

1) val˜kans Dond., Kalnazeem, Katzd., vàlkans Nötk., valˆkans ² Gaiken, Gold., Kluostere, Kurs., Matkuln, Neuhausen, Nikrazen, Salis, Schlehk, Schlock, Stenden, Wain., valkans U., Dr., Erlaa, Fehteln, Frauenb., Kalzenau, Neuenb., Rutzau, Santen, Schwanb., Tirsen, Wirgin., sich ziehend (wie Leder, Brotteig)
U., dehnbar Dr., zäh und elastisch Wahnen, "luokans" (mit alˆ ² ) Līn.: valkana mīkla Kalnazeem, Matk., Salis, Schlehk, Wirgin. u. a. valkani māli Gold., Wain. u. a. valkans vasks Gaweesen; Wirgin. valkana ķite Katzd., Stenden. izmē̦rcē̦tas pastalas ir valkanas Schlock. valkans kuoks Neuenb. izvietē vices, lai paliek valkanas, ka var savicēt! Kurs. valkana dzelzs Stenden. vara drātis ir valkanākas nekâ dzelzs vai tē̦rauda drātis Rutzau. valkani paklausīga viela Janš. lubas plīsa tik viegli un valkani, ka prieks bija skatīties Janš. Mežv. ļ. II, 410. valkanām, luokanām vielām Vēr. II, 722. āda vis˙caur pa ķermeni ļuoti valkana Vidiņš Pasaules zīd. kust. 36. (fig.) tam zirgam gan ir valkanas kājas (das Pferd läuft gut) Gaiken. tas ir valkans puika! ebenda. pirtī labi izpēries saka: e̦smu nu tik valkans kâ čigāns Frauenb.;

2) weich
Heidenfeldt, (mit alˆ ) Golg., Saikava, (mit alˆ ² ) Gaweesen, Gudenieki, Wandsen, (mit àl ² ) Sessw.: valkana maize Golg., Saikava, Sessw. valkans plācenis Heidenfeldt. valkans biezpiens ebenda. valkans sviests Gold., Gudenieki, Matk., Schlehk u. a. valkans siers Heidenfeldt, Gudenieki, Wain. valkans māls Gudenieki, Wandsen. valˆkana ² meita Nigr., Wahnen, ein molliges Mädchen;

3) schlaff
Erlaa (mit àl ² ), Rentzen (mit nichtgedehntem Ton): valkans striķis;

4) "rund und glatt"
Bers., Stockm. - Subst. valkanums, die Zähigkeit V.; die Elastizität: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42. In der Bed, 1 (und 3?) zu valks IV ; in der Bed. 2 zu valkans II?

Avots: ME IV, 455

valkāt

val˜kât,

1): auch Dunika, Rutzau, (mit àl ² ) Sonnaxt; valkādams (wiederholt ziehend)
nuo maisa Pas. VIII, 110 (aus Lettg.). jās nevar v. ve̦zumu X, 301 (aus Rositten). nespēja kājas v. XI, 395 (aus Sakstagals). ar šuo virvi valkāšu nuo e̦ze̦ra ve̦lnus 91 (aus Kapiņi). sācis pār mēli v. (danci) XII, 423 (aus Lubn.). visus 15 gadus sulainis valkāja viņu ratiņuos Jürgens 138. aiz mateņu valkādams Tdz. 37437 (aus Nautrēni);

3): kai tikai jie sāka tuo naudu v. Pas. XV, 61 (aus Domopol). vai es tevi viens valkāju? Tdz. 55911 (aus Stirniene); ‡

4) sich umhertreiben:
čigans valkāja pa pasauli Pas. XI, 112 (aus Andrupine). Refl. -tiês,

1): auch (mit àl ² ) Kaltenbr., Liepna, Pas. IX, 508 (aus Lettg.), X, 146 (aus Lettg.), XI, 216 (aus Eglūna), XII, 439 (aus Kaunata); puišiem rāpu v. Tdz. 56091 (aus Lettg.). uz meitām v. 56370 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH II, 752

valkāt

valkât, -âju, valkuôt L.,

1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;

2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);

3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;

2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;

3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;

4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,

1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;

2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,

1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;

2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;

3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 456

vaļķāties

vaļˆķâtiês ² Nigr., -ãjuôs, sich herumtreiben, vagabundieren: čigāni vai citi zagļi, pa mežiem vaļķādamies Janš. Dzimtene IV, 171. kas... darba laikā vaļķājas pa tādām vietām Bandavā I, 39. kur vaļkājies visu cauru nedēļu? Nigr. Aus li. válkiotis.

Avots: ME IV, 466

valsts

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ ² ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste ² Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. ² 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele ² Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460

vambale

vambale,

1) vam̃bâle ² (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols ² Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467

vamzis

vam̃zis Dunika, Frauenb., Katzd., Siuxt, Wandsen, vamzis Grenzhof, Wid., Wirgin., Plur. vam̃ži Widdrisch n. FBR. XI, 72, vamži L., U., Brasche, Serben, vamzes Lasd., vamžas, das Wams, das Kamisol U., ein Kamisol mit Ärmeln Dunika, eine Jacke Brasche, "eine Strickjacke" Grenzhof: vamzis bija sieviešu ģē̦rba gabals RKr. XVII; 29. vamži tādas pašas drēbes kâ kamzuļi Etn. IV, 109. virs vestes me̦lna jaka jeb vamži BW. III, 1, S. 72. viņai vamzes (Var.: vamži) mugurā BW. 8053 var. samta vamzis (Var.: vamži) mugurā 35139. meitas... pe̦lē̦kuos vamzīšuos 13975. zaļiem vamžiem RKr. VII, 865. vai tev nebija kartūna vamžu? BW. 19688. pašuvu tādus vamžus (Var.: lamžus) 5646 var. saules meitai vamžus šuv 33859 var. vam̃zis Rothof "kre̦kla apruoči". Entlehnt.

Avots: ME IV, 467

varde

I varde Ābeļi, Adsel, AP., A.-Schwanb., Burtn., C., Erlaa, Fehsen, Gotthardsberg, Jürg., Kalzenau, Kl., Kurmene, Lasd., Laud., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Oknist, Rentzen, Salisb., Saucken, Schujen, Setzen, Smilten, Stackeln, Sunzel, Trik., Wallhof, Weissenstein, Wihzemshof, Wolm., Zirsten, (mit ar̂ ² ) Annenburg, Autz, Bald., Behnen, Doblen, Grenči, Grob., Grünh., Gr.Würzau, Hochrosen, Hofzumberge, Irmlau, Karls., Kremon, Lemburg, Lipsthusen, Lubessern, Mesoten, Naud., N.-Bergfried, Nikrazen, Pabbasch, Pernigel, Ruhtern, Sassm., Schlockenbeck, Schwarden, Sepkull, Sessau, Treiden, Ulpisch, Waddaxt, Wilzen, der Frosch (unbek. in Dunika, Ruj., Stenden); der Laubfrosch an der estnischen Grenze U., Anzen, Nauksch., N.-Salis: varde kurc, kvarkst Etn. II, 51. Sprw.: pūlas kâ varde darvas mucā Br. sak. v. 1327. nešķīstus garus vardēm līdzus Glück Offenb. 16, 13. - meža varde, der Laubfrosch (hyla arborea L.) Natur. XXXVII, 1; purvu v., der Feldfrosch, Landfrosch, Quäkfrosch (rana arvalis Nils.) Rkr. VIII, 101; zaļā v., grüner Wasserfrosch (rana esculenta L.) RKr. VIII, 101. - varžu acis, s. var̂žacs; varžu kājas, Hungerzitzen im Maule des Rindviehs Lems. n. U. - varde, verächtl. Bezeichnung für eine Person: bē̦rni, vardes, izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW.10I6,3. Zu arm. gort "Frosch", s. Hübschmann Arm. Gramm. 437 und W. Schulze KZ. XLV, 287Z; das gleichbed. li. varlė˜ (vgl. auch le. vargle) hat wohl ein sekundäres l für älteres d, s. Sommer Batt. 178 und Petersson Heferokl. 109.

Avots: ME IV, 476

vardeve

vardeve Zb. XV, 222, Borchow, = var̂de I: čūskas, vardeves, rupuči Zb. XVIII, 363. jī . . . pataisīškuoties par vardevi i[r] par čūsku Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 476

vārkšķināt

I vārkšķinât "Lärm machen": es rauguos kas mežā vārkčķināja (Var.: čaukstināja, brukšināja): vai bij vilki, vai bij lāči, vai nerātni tē̦va dē̦li BW. 9672 var. cik celsies panāksnīcas, tik pakaļas vārkšķinās (Var.: virkšējās 34735.

Avots: ME IV, 506

vārpucis

vā`rpucis ² Bers., Gewundenes (an Pflanzeninfolge einesüppigen Wuchses): mieži vēl neplaukuši, bet jau vārpučiem metās, grīstēm griezās Druva II, 270.

Avots: ME IV, 508

varšava

var̂šava ² Nigr., ein kupfernes Gefäss Br. m. 1527. Erinnert an li. varčius "Kupferschmied ".

Avots: ME IV, 481

vastala

vastala Kawall n. U., Plur. vastales U., vasteļi L. (mit l ), U., eine Neunaugenwehr U.; vastalas "lašu tači" B. Vēstn.; vastala "tača kuoks uz 2 kājām, kuŗas atbalsta upes gultnē; pretējo galu nuostiprina krastā" Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169. Eine "wastel(e)n - stede" (in der Düna bei Dahlen resp. Keckau) wird Livl. Güterurk. II, S. 171 (aus dem J. 1519) und S. 495 (aus d. J. 1539) erwähnt. Etwa aus dem Livischen (zu liv. vast "entgegen"?)??

Avots: ME IV, 486

vaukšķināt

vaukšķinât,

1) s. vaukšêt 1;

2) fakt., knacken machen:
mežā vaukšķ; kas mežā vaukšķināja? vai bij vilki, vai bij lāči, vai nerātni tē̦va dē̦li? BW. 30676, 1 (ähnlich: 29405).

Avots: ME IV, 487

veča

veča,

1): auch Puhren; Demin. večiņa Wainsel.

Avots: EH II, 767

veča

veča,

1) veča Pas. IV, 420 (aus Kalleten), Adiamünde, Bers., Frauenb., Nigr., N. - Bartau, Sessw., Stenden, Wandsen, večiņa Daugava I, 1197, Dond., Sehren, ein altes Weib (meist von der Frau,
z. B. mana veča, meine Alte, d. h. meine Frau Frauenb. u. a.): te dzīvuo ve̦ca, ve̦ca večiņa JK. V, 131. mana sieva nav... veča, tikai ap trīsdesmit pieci gadi Janš. Mežv. ļ. I, 130. kas tā tāda re̦sna veča...? BW. 23301, 1;

2) ein trächtiges Haustier (z. B. eine Sau, eine Stute, ein Schaf)
Frauenb.

Avots: ME IV, 519

vecis

I vecis,

1): kâ vecītis nuopakaļas izskaties BW. 20346, 2. ve̦cie veči AP., die älteren Generationen;

2): auch AP.;

5): auch AP.

Avots: EH II, 767

vecis

I vecis (li. vetušis bei Būga KSn. I, 167),

1) auch vecītis, ein Alter:
večiem mīl jaunas meitas BW. 13106. - večuos iet, betteln gehn. Jancis vēl spējuot pastaigāt večuos ar kulēm Domas II, 2. nabadze bij atkūlusies večuos LP. Vl, 506. svinīguo iešanu māju nuo mājas dēvē... par "čigānuos iešanu"; Rīgas tuvumā "iet vecīšuos" Konv. ² 391;

2) der Herrnhuterprediger
Serben;

3) vecītis U. od. meža vecis Etn. II, 100, der Wolf:
es redzēju meža veci BW. 30562, 1;

4) vakara vecis, ein am Abend geborenes Kind
Etn. I, 90;

5) Plur. veči, die Eltern:
nuobučuoja brūtgāna večus BW. IlI, 1, S. 17;

6) veči, = veļi, die Geister der Verstorbenen
Bers. n. Etn. I, 59, Frauenb., Karls.: pie mājas gariem piede̦r..."vecīši" Mag. XX, 3, 28. vecīšus aizraidījuši apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts BW. V, S. 156. līdz nākuošam vecīšu laikme̦tam LP. VII, 287;

7) "?": viņa ve̦cākie... dzīvuoja Ventiņuos par večiem Sadz. viļņi 19.

Avots: ME IV, 515, 516

vedināt

vedinât,

1) freqn. zu vest, führen
U.; locken U.; verführen U.; auffordern: viņa tuo vedināja pa˙priekšu iedama Asp. Saulgriezīte 21. "nāc, nāc!" saimnieks vedināja Blaum. St. 55. gailīt[i]s vistu vedināja: Līdīsim kaņepēs! BW. 2471. vīrs... lūgdams vedina līdzi iet LP. VII, 30. sāk dziedāt un vedināt uz dancuošanu BW. III, I, S. 79. ve̦lns vedināja bagātuo kupči līgt Dīcm. pas. v. I, 74. kas... tevi vedināja uz Rīgu braukt ? Pas. V, 42. vedināt uz neceļiem Dunika. Manasus vedināja uz ļaunu II Chron. 33, 9. jūs vedināt mani zagt Saul. uz tādām duomām ne˙kas nevedina Pūrs I, 102;

2) bevormunden
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, locken:
viņi viens uotru vedinājās uz kruogu AP., Stenden. viņi vedinās cits citu uz pruomiešanu Aps. III, 29;

2) (für sich) führen, locken:
jaunais cilvē̦ks vedinājies puisi laukā LP. IV, 208. vedinājies pieguļnieku mazgāties V, 64. brāļi vedinājušies jaunuo diensvidū VI, 959. es vedinājuos bē̦rnus laukā Jauns.;

2) mitzukommen auffordern:
ceļa vīrs vedinājies muižā nuodzerties LP. V, 201.

Avots: ME IV, 521

veicīgs

vèicîgs: auch (mit eî ² ) Adiamünde,

1): kuŗai ... darbi veicīgi Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 40. nakts bija tumša, tumsības darbiem visai veicīga II ⁵ , 31;

2): auch (mit eî ² ) Orellen, (mit èi ² ) Saikava, Sonnaxt; veicīga savā suolī Azand. 22. veicīgi nuoceļ kučieri nuo zirga Pas. XII, 59. veîcîgi ² iet AP.

Avots: EH II, 768

vējot

vẽjuôt,

1): (dejuojuot) brunči vējuoja straujuos luokuos A. Upītis Pirmā nakts 164. gaisā vējuoja silti maija vēji Ciema spīg. 3. Annele, vējuodama (hauchend, blasend)
kâ plēšas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20. krē̦sla vējuoja augstu pār pilsē̦tu J. Veselis Dienas krusts 99:

2): auch Frauenb.;

3): kaltē̦tuos sapalus, kas ... vējuoja aiz ustabas paspārnē Austriņš Raksti VII, 205; ‡

4) stieben (?):
smiltis vējuoja zem braucēju zirgu pakaviem Ciema spīg. 212. Refl. -tiês,

2): albern sein
Serben; ‡

3) sich leicht bewegen (?):
katra matu cirta viņai vējuojās gaišā priekā Jauns. Kapri 137.

Avots: EH II, 775

vējš

vẽjš,

1): vējiņš tevi drebināja BW. 24917. tukšais v. Spiess, der Nordwestwind.
čigānu v. Frauenb., der Nordwind. krusta jūŗas v. BielU., Wind, der quer übers Meer kommt. lejas v. Frauenb., der Westwind. plūdu v. Sassm., der Westwind. pùļu v. Ramkau, der Südostwind. nuo vēja runāt Seyershof, Unsinn, Unwahres reden. vai viņš bija vējā? Blossfeld, ist er gegangen, um seine Notdurft zu verrichten?

2): vēja cerības Janš. Dzimtene V, 443, Hoffnungen, die sich nicht erfüllen.
liels vēja riņķis Frauenb., ein grosser Umweg. ar tuo vēja vicekli (= vicele III?) es vairs tālāk nerunāju Daugava 1934, 587. vẽja nâtre ² Sassm. "Steinsame": v. nātres aug laukuos. vẽja plũme "?" und vēja pâkste ² "?": dažugad plūmēm daudz v. plūmes, v. pākstes Ahs., Sassm.;

4): Kraft
Saikava: tev nav tik daudzi vèja ² .

Avots: EH II, 775

veķi

veķi "?": veķi, veķi, ve̦ci radi, nu man nāk jauni radi BW. 19150 (aus Ober - Kurl.). Wohl identisch mit veķi, wie man in Saikava hypernormal (s. Le. Gr. § 89e) die veči (alte Leute) nenne.

Avots: ME IV, 526

velteniski

velteniski, Adv.,

1) zylindrisch:
čiekuri velteniski apaļi Konv. ¹ 411;

2) kopfüber
(mit elˆ ² ) Ahs.: es tevi velteniski izsviedīšu pa durīm Ahs. n. RKr. XVII, 62. nuo kalniņa velteniski lejā Plūd. LR. III, 62.

Avots: ME IV, 534

vēplāt

vè̦plât ² (li. vė´ploti "vė˜plinti" in Tverečius) Warkl. "ohne den nütigen Ernst arbeiten".

Avots: ME IV, 559

verdze

verdze, eine (lange) Reihe (mit er̂ ) Kr., Lubn., Meiran, Selsau, Vīt., (mit er̂ ² ) Grünw.; eine verworrene Reihe Borchow, Meiran; ein grosser Haufe U.: guovis iet verdzē (eine hinter der anderen) Lubn. liela, gaŗa verdze braucēju Vīt. liela verdze čigānu Plūd. LR. III, 55. viņam nāk pakaļ liela verdze cilvē̦ku Grünw. ve̦se̦la rinda jaunkundžu - ve̦se̦la verdze Saul. III, 213. Nebst varga III und virdze und alb. vargari "Reihe, Trupp" anscheinend zur Wurzel von vẽrt "reihen".

Avots: ME IV, 539

vērkulis

vē̦rkulis: "rīks pakulu vērpšanai (pakulas tam aptin apkārt; mit ẽ̦r)" Siuxt; "vērpšanai uz čači uztītas pakulas" (mit ê̦r) Schwarden. vē̦rkulītis (Var.: vārpste) ceļu te̦k, vērpējiņu me̦klē̦dams; krīt[i], vē̦rkuli, ceļmalā! BW. 6973 var.

Avots: EH II, 776

vērsma

I vē̦rsma U., N.-Peb., vêrsme ² Zabeln n. FBR. IV, 65, vē̦rsms U., = versme 1 und 3, der glühende Luftstrom aus glühendem Ofen, die Glut, Lohe U., (vērsme) L., Wid., (vḕ̦rsma) A.-Ottenhof, (vẽ̦rsma) Schibbenhof; die Flamme (vêrsme ² ) N.-Bartau; der Dampf U.; ein grosser Grad von Hitze, von Kälte Harder n. U.; ein kalter Luftstrom (vê̦rsma ² ) Pankelhof, (versme) BielU.: karsta vē̦rsma nak nuo krāsns, kas beigusi kurēčies Schibbenhof. nāk tāda vē̦rsma pa durīm iekšā Pankelhof.

Avots: ME IV, 566

vērst

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene ² III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566

vēza

III vẽ̦za Nigr., die Menge; eine lange Reihe (von Kühen, Pferden Nieder-Kurl.); eine (mit Menschen) überfüllte Fuhre ("tāds ve̦zums cilvē̦ku, ka viens uotram gan˙drīz uz galvas sēž") Kurs. (mit ê̦ ² ): garā jātnieku un kājām suoļuotāju vē̦za Janš. Dzimtene ² II, 266 (ähnlich auch Mežv. ļ. II, 252 und 261). augšup stiepjas bērenieku vē̦za Lautb. visa kāznieku vē̦za Lautb. Niedr. Vidvuds 50. ir branga vē̦za, bez kādas kārtības Lomi 189. skatās uz sliekšņa milzīgai vē̦zai pakaļ Apsk. v. J. 1903, S. 144. redzēju kādas trīs vē̦zas čigānu braucam uz tirgu Kurs. - vê̦zām ² N.-Bartau, viel (auf einmal), in Mengen: vē̦zām brauc nuo meža mājās. Vielleicht aus *vē̦rza, und in diesem Fall wohl zur Wurzel von verdze.

Avots: ME IV, 573

vīcināt

vîcinât C., Golg., PS., Saikava, Selsau, Prl., Sessw., (mit î ² ) Ramkau, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ ) AP., Bauske, Tr.,

1) schwenken
U., Kronw.: karuogu vīcināt U. vīcinā ce̦puri Valdis Stabur. b. 351. nuoņēmies ce̦purīti nuost migliņu vīcināju (Var.: vēdināju, vēcināju, vēdzināju) BW. 529, 1 var. vīcināt vīcināja bāliņš . . . zuobeniņu 13693, 6. dieva dē̦ls ze̦lta kruoni ruokā vien vīcināja (Var.: vẽcināja, vēdināja) 33968, 2 var. vējiņš bē̦rzu vīcināja (Var.: kustināja) 9317 var. es tavus ... matus ap ruociņu vīcināšu (Var.: vicināšu, vēcināšu) 21719. skalu vīcināja augsti pār galvām Pūrs I, 105. viņš vīcināja cirvi augsti gaisā MWM. VI, 421. vīcināja ieročiem RA. es varēju pieci puiši saujiņā vīcināt BW. 13180. var viegli vien vīcināt divpadsmit birkavi Pas. II, 124;

2) tummeln
U.: zirgu vīcināt U.;

3) einrichten, veranstalten
St. Refl. -tiês, sich schwenken, Biegungen machen U. zu vīkt "biegen", s. Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 634

vidrocis

vidruocis, = vidrietis Mar. n. RKr. XV, 143 (vidrucis), Plm.; ein grösseres Mittelstück (Fleisch od. Brot) Jürg., Wolmarshof (mit uõ ), Mahlup (vidrucis): saimniece iedeva krietnu šķēli nuo taukā vidruoča Plm. vidruocis maizes Etn. IV, 151. ja meita ē̦d duongalīšus, tad tai pirmais puika dze̦m, ja vidruoci, tad meitene RKr. XIX, 105 (aus Planhof). trīs vidruoči izzagti Erss Vecā Latgale 87.

Avots: ME IV, 579

viducis

viducis,

1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;

2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;

3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;

4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 579, 580

vienkrāsains

viênkràsaîns, einfarbig: vienkrāsains apģē̦rbs A.XI, 11. vienkrāsainie brunči XX, 69.

Avots: ME IV, 659

vienmulis

vienmulis: vgl. li. vienmulys bei Balčikonis unter apvalus und vienmulė bei Juškevič unter komzũlė.

Avots: EH II, 796

vienrocis

viênruocis (li. vienrankis ), Plur. viênrùoči ² Prl. n. FBR. VI, 89; Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 15,

1) ein Einhändiger
U., Spr.: tas ir tāds kruopls - vienruocis: kreisai ruokai viņam trūkst dilbas Janš. Bandavā I, 163;

2) vienruocis U., Plutte 98, Gr.Buschh., Mar., Meiran, Siuxt, Trilc., vienruoča izkapts Etn. III, 72, vienruoce Etn. II, 185, Golg., Ramkau, Selb., Vīt., vienruoces izkapts Ronneb., die kurze, mit einer Hand geführte Sense
Abbild. s. Bielenstein Holzb. 496): labību pļauj ar vienruoci Etn. II, 185. Zaļeniekos un Džakstē pļaujuot auzas un miežus..., ja tie pārāk gari,... ar vienruoci III, 72. jāsataisa vienruoce, ka var sākt rudzus pļaut Selb.

Avots: ME IV, 663, 664

viesulaiņš

‡ viesulaiņš, = viesuļaîns*: viesulaiņiem dančiem Apsk. 1903, S. 51.

Avots: EH II, 798

Šķirkļa labojumos (1)

atvarināties

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207

Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'či' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

ači

ačikups

aizači

aizčibēt

aizčibināt

aizčiepstēties

aizčiept

aizčiept

aizčiknīties

aizčikstēties

aizčinīt

aizčinkstēties

aizčinkstēties

aizčirkstēt

aizčirkstēties

aizčirkstēties

aizčirkstināt

aizčivināt

aizčučināt

aizčunčināt

aizčunčināt

apakšbrunči

apčirkstēt

apčirpt

aploči

aploči

apmauči

apmuči

apmuči

apušbrunči

ašči

atciči

atčiept

atčiept

atčivināt

bačiņas

bačiņas

bezdnikačiņas

bezlingačiņas

bezroči

blavaščine

bočiņš

brunči

brunči

brunči

brunči

buči

buči

bučiens

bučinka

bučiņš

bumbuļčačis

bunčiņš

burči

burluči

čačināt

čāčiņš

cāčis

čačis

čačis

čačis

čāčis

čāčis

čančināt

čančis

čaučis

či

čiba

čiba

čibarītis

čib, čib

čibēt

čibināt

čibināt

čibināt

čibināt

čibināt

čibināties