Paplašinātā meklēšana

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6

àizkràce, die Gegend jenseit einer Stromschnelle JK.

Avots: ME I, 33

‡ àizkràkt, schnarchend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen röchelnden Laut von sich geben: čūska aizkrācēs un salima Pas. VII, 112.

Avots: EH I, 32, 33

‡ aîzkŗâkt ² balsu Kal., Rutzau, (vom Schreien) heiser werden.

Avots: EH I, 33

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33

àizkrãmêt, tr., wegkramen. Refl. -tiês, sich mit seinem Kram entfernen, wegziehen.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrāpt, trügerisch hin-, weglocken: a. bērnu uz mežu.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrāsnā (loc. s.) Bw. 2730, = aizkràsnī.

Avots: EH I, 33

àizkrâsne: ein gen. s. aizkrāšņa auch BW. 977 und 2733 var.

Avots: EH I, 33

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33

‡ àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.

Avots: EH I, 33

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33

‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 48

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

apkrãmêt, bekramen.

Avots: ME I, 95

apkrâpt, tr., betrügen: cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich betrügen, sich täuschen.

Avots: ME I, 95

apkrāsuôt, tr., bemalen: durvis, luogus.

Avots: ME I, 95

apskrãbât, apskrãpstît, benagen, ringsum abkratzen, abschaben.

Avots: ME I, 122

‡ apskrãpêt, bekratzen: a. seju. Refl. -tiês, sich bekratzen: kur tu tâ apskrāpējies ?

Avots: EH I, 113

‡ atkŗâkt ² Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkrãmêt, ‡ Refl. -tiês,

1) her(über)siedeln
Rutzau u. a.;

2) sich davonmachen:
atkrāmējies! packe dich! verschwinde! Oknist.

Avots: EH I, 150

atkrãmêt, tr., wegkramen, weglegen: lietas.

Avots: ME I, 168

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atkrāt Spr., [Warkl.], tr., ersparen, beiseite legen.

Avots: ME I, 168

atskrãpêt, tr.,

1) losscharpen;

2) schrapend, scharrend verletzen:
a. nagus rāceņus ruokuot Wandsen.]

Avots: ME I, 192

‡ azkrāsne, = àizkrâsne: es gulēju azkrāsnē BW. piel. ² 7918, I (aus Schrunden).

Avots: EH I, 191

‡ āzkrāsne, = àizkrâsne: es tupēju āzkrāsnē BW. 7918, 2 (aus Kabillen). dzen miedziņu āzkrāsnē! 6766, 1 (aus NB.).

Avots: EH I, 196

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284

[dakrât Drsth., ersparend hinzufügen.]

Avots: ME I, 433

daũdzkràsains, daũdzkràsu, vielfarbig: daudzkrāsaini od. daudzkrāsu audumi.

Avots: ME I, 444

‡ iekrākt, hineinschnarchen: ie. uotram ausī.

Avots: EH I, 522

‡ iekŗâkt ² Dunika, = ‡ iekrākt: viņš man iekŗāca pašā ausī. Refl. -tiês Dunika, Rutzau, = iekrāktiês.

Avots: EH I, 523

ìekrāktiês, aufschnarchen: mežs iekrācies LP. VII, 127. "tu neģēli", iekrācas Andrejs MWM. VII, 188. zirgi iekrācas LP. V, 124.

Avots: ME II, 29

ìekrãmêt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Frauenb., Kalz., Lubn.: iekrāmē viņam pa galvu! ‡ Refl. -tiês, mit seinen Möbeln einziehen: ie. dzīvuoklī.

Avots: EH I, 522

ìekrãmêt, (hin)einkramen.

Avots: ME II, 29

ìekrâpt, Refl. -tiês, ‡

2) "?": iekrāpjas bišķi pa bišķim (allmählich) un piedzeŗas Frauenb.

Avots: EH I, 522

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29

ìekrât, einparen: kādu paduomiņu, kuo e̦smu iekrājusi savā mūža ceļā Kaudz. M. 57. Refl. - tiês, (für sich) einsparen: vajag iekrāties ir tādas ziņas Kundziņ Kronw. 172. Gaitiņiem bij šur un tur parādi iekrājušies Kaudz. M. 166. es naudiņu iekrājuos BW. 29601 var. Subst. iekrājums, Ersparnis.

Avots: ME II, 29, 30

ìeskrãpêt, tr., schrapen, einkratzen: kaķis ieskrāpējis bē̦rnam ruokā. [Refl. - tiês, sich hineinscharren: suns iekrāpējies alā Kokn.]

Avots: ME II, 66

‡ izkŗãkât Frauenb., ausspeien.

Avots: EH I, 459

izkràkt: pēdīguo dvašu izkrākdams Dünsb. Vecie grieķi II, 68.

Avots: EH I, 458

izkrãmêt, ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang kramen;

2) pflegend fertig werden
Frauenb.: es taču viena nevaru i. ar tik daudz bē̦rniem.

Avots: EH I, 458

izkrãmêt, tr., auskramen: viņa piedāvājās izkrāmēt čemodānu Vēr. II, 444.

Avots: ME I, 754

izkrāpāt, aushusten Für.

Avots: EH I, 458

izkrāpt, ‡

2) = pìekrâpt, betrügen Kaltenbr.; ‡

3) durch Trug, mit List ausforschen:
nerima, kamē̦r nebija nuo viņas izkrāpusi, kur tā visu tuo ņē̦musi Pas. V, 347.

Avots: EH I, 458

izkrāpt (li. iškrópti), tr., durch Trug erlangen, gewinnen, austrügen: ceļa vīri, viltinieki, izkrāps tavas malējiņas BW. 13646, 1. burvis gribējis trīs suņus izkrāpt LP. VI, 723.

Avots: ME I, 754

izkrāsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bemalen: dažas sievietes mīl i.

Avots: EH I, 458

izkrāsuôt, tr., aus -, bemalen: istabas, namu. izkrāsuojuši sev ādu MWM. VI, 499.

Avots: ME I, 754

‡ izskrãpât Ahs., = izskrāpêt.

Avots: EH I, 480

izskrãpêt, tr., auskratzen: acis tev izskrāpēšu. tu maizīti ar kaķa nadziņiem izskrāpēsi LP. I, 153.

Avots: ME I, 798

kuõpkrâjums ,* der Gesamtertrag, die ersparte Gesamtsumme, die gemeinsame Ersparnis.

Avots: ME II, 346

krã! krã! Nachahmung des Rabengeschreis: krauklis brē̦c krā, krā!

Avots: ME II, 264

‡ krābans (wo?) "der Krebs".

Avots: EH I, 644

krãbañts,

1) ein grosser Krebs:
ta tad krābantus nuoķē̦ruši;

2) ein grosses, hässliches, abgemagertes, altes Pferd:
tādu krābantu nuopircis, ka tikkuo galvu var atsniegt Naud., Kand., Etn. I, 89.

Avots: ME II, 264

‡ II krãbañts Ahs., der Hosenträger, das Tragband (hieraus umgebildet).

Avots: EH I, 644

krãbât: ārā ... lai krābejam Dünsb. Zilais putniņš 78.

Avots: EH I, 644

krãbât, (auf allen Vieren) kriechen Dond.

Avots: ME II, 264

krãbêtiês [Wandsen, Dond.], - ẽjuôs, krabbeln, sich plump bewegen: tu kâ krupis krābējies BW. 10071, 2.

Avots: ME II, 264

krãbiķis: auch (ein Krebs) Dünsb. Bērnu draugs I, 11.

Avots: EH I, 644

krãbiķis, jem., der auf allen Viern kriecht, ein Krebs, eine Krabbe, ein Käfer: vēzītis, krābiķi, nerāpies vis pruojām LP. II, 44, Kand.

Avots: ME II, 264

krãbiņš: auch Strasden, Upesgrīva.

Avots: EH I, 644

krãbiņš od. krãbiņu arkls, der alte Hakenpflug [Wandsen]: ar krābiņu izduobē un ataŗ rāceņus Dond.

Avots: ME II, 265

krābu kukainis, ein Käfer mit langen Beinen, der sich langsam bewegt Kronw. n. U.

Avots: ME II, 265

‡ krābulis, = krãbiķis: gribēja ar vēžiem pacienāt un deva ... kurvīti ar šiem krābuļiem Pēt. Av. II, 195.

Avots: EH I, 644

krācaîns, kŗācaîns, reich ar Stromschnellen, WAsserfällen: krācainas upes Konv. 1576.

Avots: ME II, 265

kŗācains, kŗāce [li. kriokė "градовая туча"], kŗācējs, kŗāciens, s. krācains, krāce, krācējs, krāciens.

Avots: ME II, 297

‡ II kràcains ² Warkl., fehlerhaft, uneben (vom Gewebe): k. aude̦kls.

Avots: EH I, 644

‡ krāčaîns, = krācains: pie krāčainās straumes Ciema spīg. 136.

Avots: EH I, 644

kŗāce,

1): auch (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 665

kràce C., [Wolm., Jürg., N. - Peb., Arrasch], krãce [Lautb.], Kand.,

1) [kŗãce Dunika], der Rummel, Wasserfall:
lejā krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. viņi nuolaiž pluostus par krācēm A. XVI, 1057. tâ izputi kâ dzirnavu krāces putas Etn. III, 55;

2) eine Stromschnelle Lennewarden,
U.;

3) kŗãce, Benennung einer von einem Bächlein durchschnittenen Schlucht
Kand. Zu krākt.

Avots: ME II, 265

kràcẽjs Wolm., C., kŗâcẽjs ² , der Schnarchende, Krächzende; der Pl. krācēji,

1) der Nasenrachenraum:
krācēji = krākažiņas, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97, [Lub., Fest.];

2) "grumbulainums pie aukslējiem, īpaši suņiem un kaķiem" Druw. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 265

kràcẽjumi: auch (mit ã ) Siuxt.

Avots: EH I, 644

kràcẽjumi, der Nasenrachenraum: kad iesnas grūtumi, tad saka: krācējumi iekaisuši Naud. akūtas iesnas sākas krācējumuos (aizde̦gunē) Konv. ² 559.

Avots: ME II, 265

‡ krâcêt ² , -u, -ēju Salis n. FBR. XV, 70, = kràkt; jūŗa krâcē ² Adiamünde, Zögenhof.

Avots: EH I, 644

kràciêns: auch Gesause, Gebrause, Gekrache (mit ā ) Segew.

Avots: EH I, 644

kràciêns, kŗâciens ² Kand., dass Schnarchen: kad tē̦vs aizmidzis kŗāks un nuo viņa kŗāciena zeme dimdēs, paņemi iemauktus LP. IV, 66.

Avots: ME II, 265

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

kŗācis,

1) eine ausgerissene Schlucht
Hofzumberge n. U.;

[2) kŗãcis Dunika, ein kleiner Wasserfall in einem Bächlein oder Graben:
pie kŗāča sakrājusies putu kaudze].

Avots: ME II, 297

[krāģarkls Dond., ein zackiger Holzpflug.]

Avots: ME II, 265

‡ krāģē̦nu raksts. ein gewisses Stickmuster Rutzau n. Fil. mat. 132 (mit Abbild.).

Avots: EH I, 644

krãģêtiês, - ẽjuos, Denominativ von krāģis, krāģ. kādam virsū, rittlings od. mit dem Bauch sich auf jem. legen Gold. n. Wid.

Avots: ME II, 265

‡ II krãģêtiês, -ējuos Seyershof, stibitzen, "sle̦pe̦ni rīkuoties": kaķis krāģējas pa kammuri. viņš sāk k., kad visi guļ.

Avots: EH I, 644

krãģîgs, fest stehend, stramm: krāģīgs cilvē̦ks, kas stāv uz savām 2 kājām tik˙pat stingri un cieši kâ krāģis uz savām četrām Gold. n. Etn. III, 181.

Avots: ME II, 265

krãģis,

1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;

2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡

7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡

8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡

9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.

Avots: EH I, 644, 645

krâģis, skrãģis,

1) der Schragen, ein Gestell für die Tischplatte, für den Brottrog
Laud., ein Sägebock [Dunika]; ein Nährahmen

2) ein kleiner Schemel zum Sitzen, auch ein Fusschemel
Gold., Kand., [Dond.];

3) ein gezahntes, eisernes Rad beim Webstuhle
W. - Livl. n. U.;

4) ein gabelartiges Stück Holz, mit Hilfe dessen die
valna von der Bienenstocköffnung ferngehalten wird Biel.;

5) ein altes Pferd, ein alter Mensch:
ve̦cais krāģis, alter Kerl Purap.; be̦zde̦lu krāģis, ein Stänkerer Kand.;

6) auch
krãga, der Kragen Smilt., Aps., C., Mar. [In der Bed. 1 wohl in livischem Munde aus skrãģis (> nd. schrage "hölzernes Gestell" ) entstanden; in der Bed. 6 aus Kragen; zur Bed. 5 vgl. kraģis II.]

Avots: ME II, 265

‡ krãguôtiês Frauenb. "= kaûtiês 1": puiši pa kruogu krāguojas.

Avots: EH I, 644

krâja, die Ersparnis, der Vorrat; ein Schatz Diez: Martai bija gatavībā liela vārdu krāja A. XVI, 493. ar abu kuopējuo krāju iepircis mājas Seib. Zu krât.

Avots: ME II, 265

krâjẽjs,

1) der Sammler:
vārdu, tautas gara mantu krājējs;

2) der Sparende, Sparsame:
kur tē̦vs krājējs, tur dē̦ls izšķērdējs.

Avots: ME II, 265

krâjîgs: auch Oknist.

Avots: EH I, 645

krâjîgs, sparsam: krājīgs cilvē̦ks Kaul., [Janš. Dzimtene ² II, 375].

Avots: ME II, 265

krâjkase ,* die Sparkasse.

Avots: ME II, 265

krâjulĩba ,* kleinliche Sparsamkeit, Knickerei, Knauserei: maziska krājulība Latv.

Avots: ME II, 265

krâjulis ,* ein Sparsamer (im tadelnden Sinne), Knicker, Knauser.

Avots: ME II, 265

krâjums,

2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.

Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.

Avots: EH I, 645

krâjums,

1) die Sammlung:
vārdu, dziemsu, likumu krājums;

2) die Ersparnis, der Vorrat:
ūdens krājums; iztukšuot savu krājumiņu.

Avots: ME II, 265

kŗãka: kuo tad nu vēl ... kŗāc kâ k. (von einem weinenden Kind) Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 665

[kŗãka, jem., der schnarcht Nigr.; ein weinerliches Kind Ahswikken, Wain.]

Avots: ME II, 297

[krãkalêt, - ẽju, schlafend schnarrchen Spahren.]

Avots: ME II, 265

‡ kŗãkaļuôt NB. "spucken".

Avots: EH I, 665

[kràkas ² Lis., Schleimauswurf.]

Avots: ME II, 265

krãkât: kràkât ² Auleja.

Avots: EH I, 645

krãkât [li. krokóti "fortgesetzt röcheln", slav. krakati "krächzen"], kŗãkât [Nigr., Wandsen, Lautb.], - ãju, krākuôt [li. kriokúoti "хрипѣть"] Rainis, intr., freqn. zu kràt, wiederholt schnarchen, röcheln, krächzen, brausen: (sastingušais gulē̦tājs) sāk jau krākāt. kâ tās (nāsis) dvašuo, kâ tās kŗākuo Rainis. kaut nakts me̦lna kŗākā... Plūd. Refl. - tiês, (kŗãkâtiês Ahs.), sich räusern, verschnupft sein, krächzen.

Avots: ME II, 266

kŗãkât [Līn.], s. krãkât.

Avots: ME II, 297

krākažiņas, = kràcẽji, der Nasenrachen, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97. Zu kràkt.

Avots: ME II, 265

krãkelgaîlis, der Kackelhahn (tetrao intermedius) Dond.

Avots: ME II, 266

krāķis [?], der Eichhelhäher (garrulus glandarius) Natur. XXXVII, 91. Vgl. krēķis.

Avots: ME II, 266

‡ II krāķis (wo?), wer schlafend zu schnarchen pflegt, ein Schläfer, Faulenzer.

Avots: EH I, 645

[krākle,

1) "die Gurgel"
Warkl.;

2) krãkle, ein Schreihals
Bauske.]

Avots: ME II, 266

[kŗãklis, fem. kŗãkle, ein Schreihals Nigr.]

Avots: ME II, 297

kràkuoņa, gewaltiges Krächzen, Röcheln A. XVII, 333.

Avots: ME II, 266

kràkuonis, der Schnarcher: bet tu sņākuoni, zilme̦lnuo krākuoni... Asp.

Avots: ME II, 266

krāks, Interj.: krāks! krāks! piepēži atskan sausas, skaidras skaņas plašajā klajumā JR. IV, 80.

Avots: ME II, 266

krākšķinât, s. krakš(ķ)inât.

Avots: ME II, 266

‡ *krākstêt (?), = krakstêt (?): viļņi gar kuģa malām lejas, ka dūc un krākst vien Dünsb. Temps 16. Refl. -tiês (?) "?": nuo mākuoņiem zib, krākstas tâ, it kâ uz past[a]ru dienu Dünsb. Divpadsm. gul. jumpr. 27.

Avots: EH I, 645

kràkstîtiês,

[1) krâkstīties ² Rönnen, = rīstīties (sich würgen):
kad maizes drupata iegājusi "uotrā"rīklē (in die Luftröhre), tad cilvē̦ks krākstās;]

2) sich krümmen, Grimassen schneiden:
viņš krākstās kâ āksts Dr. [Vgl. krāstîtiês und âkstîtiês.]

Avots: ME II, 266

kŗàkt: mit â ² auch Behnen n. FBR. XVI, 142, Frauenb., Siuxt, Strasden, ‡

4) "husten"
(mit â ² ) Kal.

Avots: EH I, 665

kràkt, kŗâkt ² - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),

1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;

2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;

3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]

Avots: ME II, 266

kŗàkt Neuenb., kŗâkt ² [Nikrazen, Nigr., Selg., Dunika, Wandsen, Lautb., Luttr., Gr.-Essern], s. kràkt.

Avots: ME II, 297

‡ krākulis, = kràcējs (?): vai dzirdi, krākuli, kuo nu krakšķini? celies tik augšām! Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 645

krâma ² , der Unfall, die Krankheit: dažreiz uznāk luopiem visāda krāma Ahs.

Avots: ME II, 266

‡ kràmât(iês) ² Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

‡ kràmât(iês) ² Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

‡ krãmeklis Frauenb., wer viel zu kramen pflegt (?): viņš tāds krāmekļa cilvē̦ks, ar savām ridām vien nuokrāmējas.

Avots: EH I, 645

‡ krãmelis Serbig. "krāmīgs 1 cilvē̦ks".

Avots: EH I, 645

krãmêt, ‡

2) schlagen:
kràmē ² viņam pa ausi! Oknist; ‡

3) "werfen"
Seyershof: k. luopam ar akrimu. Refl. -tiês, ‡

2) stibitzen
AP.: viņš ir vare̦ns strā[d]nieks, tik ka nebūtu krāmējies!

Avots: EH I, 645

krãmêt, - ẽju, tr., kramen: savas grabažas. Refl. - tiês, herumkramen, sich beschäftigen: redzējuši viņu ap apzagtā svārkiem krāmējuoties A. XIII, 2, 127. vē̦lāk viņš ar mājām vairs nekrāmējās MWM. X, 807. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 266

krâmêtiês ² , - ẽjuos, quienen, misslingen, nicht gedeihen, verderben, verrecken: sivē̦ni, jē̦ri un teļi šuoziem dikti krāmējas Ahs., Dond.

Avots: ME II, 266

krãmîgs, ‡

2) gefrässig
Seyershof: krāmīga guovs.

Avots: EH I, 645

krãmîgs, diebisch C., Smilt.

Avots: ME II, 266

‡ kràmis ² Sonnaxt, = krãms 1.

Avots: EH I, 645

krãmnieks: ein Hausierer (mit ā`m ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 645

krãmniẽks [li. krõmininkas "Krämer"], der Trödler Wid.

Avots: ME II, 266

‡ kŗe̦m̃pas Līn., = kre̦m̃pas I.

Avots: EH I, 665

krãms,

3): sivē̦nu krāmus vārīja ziepēs Seyershof; "das von den Därmen geschlachteter Tiere abgenommene Fett"
AP.; das Gekröse Salis; ‡

4) das Warenbündel eines Hausierers
Dunika, Oknist: atnāk žīds ar krāmu.

Avots: EH I, 645

krãms,

1) der Kram, das Ger"umpel, die Kleinigkeit:
tā dē̦ls ieraudzījis pūsli un vēl dažus citus krāmus Etn. III, 16. ja neturi cita krāma, liec meitiņu piede̦vām BW. 14611, 3. cik es apdzeŗu, tas pie maniem ienākumiem krāms A. XXI, 270;

2) ein altes, verachtetes lebendes Wesen, ein Mensch, ein Pferd:
kuŗu meitu bildināju, tā atsaka: pruojām, krāms! BW. 15279. ve̦lni, ve̦cie krāmi! 13167;

3) der Pl. krãmi in Trik. [und Ekau], das Eingeweide geschlachteter Tiere.
[Nebst estn. (k)rām aus mnd. kram "Kaufmannsware."]

Avots: ME II, 266

krân(t)s: krāns auch Stockm. n. FBR. VIII, 87, Walk n. BielU., Ipiķi.

Avots: EH I, 645

krân(t)s, - s, mit eingeschobenem t, = schriftle. krâsns, der Ofen Alt - Salis: lielskungs iet pie krâsns, [Wolm.], Walk, LP. VI, 219. [Dissimilatorisch aus krâsns, wobei das s, soweit bekannt, erhalten bleibt, wen auf n noch ein Vokal folgt, z. B. loc. s. krāsnī. Nur aus U. ist auch ein Nom. krāne (?) belegt.]

Avots: ME II, 266

krân(t)s: krāns auch Stockm. n. FBR. VIII, 87, Walk n. BielU., Ipiķi.

Avots: EH I, 645

krân(t)s, - s, mit eingeschobenem t, = schriftle. krâsns, der Ofen Alt - Salis: lielskungs iet pie krâsns, [Wolm.], Walk, LP. VI, 219. [Dissimilatorisch aus krâsns, wobei das s, soweit bekannt, erhalten bleibt, wen auf n noch ein Vokal folgt, z. B. loc. s. krāsnī. Nur aus U. ist auch ein Nom. krāne (?) belegt.]

Avots: ME II, 266

krāpalainis "?": brāļi mani, krāpalaiņi, zābakuos sienu pļāva BW. 3858.

Avots: ME II, 266

krāpalainis: "3858" ME. II. 266 zu ersetzen durch "3858, 1 var."

Avots: EH I, 645

krāpaļât ² [li. krõpalioti dass.], -ãju, tr., demin. zu kràpt, anführen, hinters Licht führen: viņu vis tâ nekrāpaļāja kâ citus Degl., Lub.

Avots: ME II, 266

‡ krãpãns NB.,

1) ein grosser Krebs;

2) ein alter Mensch.

Avots: EH I, 645

‡ krāpas Warkl., Schleimauswurf, Ausgespieenes.

Avots: EH I, 645

[krāpāt "räuspern" Fur. - Mit hochle. ā aus ē̦? vgl. krē̦pât.]

Avots: ME II, 266

krāpẽjs: krāpa mani krāpējiņi BW. 15084, 3.

Avots: EH I, 645

krāpẽjs [li. kropė´jas], der Betrüger.

Avots: ME II, 266

‡ krāpenieks, = krāpniẽks: Rīgā bija zagļu ļaudis, Je̦lgavā krāpenieki BW. 32965. vilteniece, krāpeniece 23567.

Avots: EH I, 645

[krāpĩba, die Unzuverlässigkeit, der Betrug Wid.]

Avots: ME II, 266

[krāpiens, der Betrug: šis krāpiens viņam labi izdevās Nigr. u. a.]

Avots: ME II, 266

krāpîgs, trügerisch, unzuverlässig: krāpīgs laiks JR. V, 165; krāpīga laime V, 171.

Avots: ME II, 266

krâpinât, ² tr., freqn., dem zu krāpt, wiederholt ein wenig anführen, betrügen: nav labi mazus bē̦rnus krāpināt Dond.

Avots: ME II, 266

‡ krāpinieks BW. 26871, = krāpniẽks.

Avots: EH I, 645

‡ krāpniecĩgs, betrügerisch: krāpniecīgie svešnieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 100.

Avots: EH I, 645

krapniẽks [li. kropininkas], der Betrüger: tūliņ re̦dz, ka pavārs ir krāpnieks LP. V, 285.

Avots: ME II, 266, 267

krāpšu, krāpšus, trügend, betrügerisch: krāpšus mani tautas krāpa BW. 10761. krāpšus tautas tiltu taisa nuo apiņu spruodziņām BW. 13640. Aus dem Adverb krāpšu ist, ähnlich wie bei rikši, ein Gen. Pl. eines Substantivs hervorgegangen: krāpšu tilts, ein Trugbrücke: tautas taisa krāpšu tiltu 13640. vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus vai taisīja krāpšu tiltu, kas sabruka, kad par tuo brauca vai jāja pāri BW. III, 1, 2.

Avots: ME II, 267

krâpt: auch Bērzgale, Wolm., kràpt ² auch Bers. n. FBR. III, 39, Aahof, Kalnemois, Lubn., Mahlup, Meselau, Schwanb., Sessw. Refl. -tiês: viņš bij ieduomājies, ka dabūs lielu pūru, bet šuoreiz krāpās Sonnaxt. tev krāpjas, du irrst Juris Brasa 52.

Avots: EH I, 645

krâpt, - pju, - pu PS., E., [Neuenb., Preili, Nerft, Lipskaln, kràpt ² Kl., Lis., Alswig, Kr.], krâpt ² [Dond., Nigr., Lautb., Selg., Bauske, Dunika], Kand., krāpt [Jürg., N. - Peb., Serbigal], C., Smilt. (li. krópti), tr., trügen, betrügen: Sprw. krāp krāpšus, vil vilšus, tik ar varu neņem. Refl. - tiês, sich betrügen, täuschen: viņi abi krāpjas viens uotru.

Avots: ME II, 267

‡ krāptiês (?) "ловиться, подыматься" Warkl.: k. uz kalna.

Avots: EH I, 645

krâpulĩba, die Betrügerei A. XIV, 468.

Avots: ME II, 267

krâpulîgs, betrügerisch: cilvē̦ks.

Avots: ME II, 267

krãsa: auch Wahnen, mit â ² AP.,

1): apē̦d munu vaiga krāsu Tdz. 47665.

Avots: EH I, 645

[krãsa Dunika, Līn.], kràsa C.,

1) die lebhafte schöne Farbe des Gesichts, die Schönheit
L.: (inf.) bołta puča zaļu kuôtu, nag juos krùosa ² taida bej BW. 13199. rīta un vakara krāsa, Morgen - und Abendröte Seew. n. U.;

2) [auch kràss ² (li. krõsas) BW. 20121], die Farbe
Kronw.: senāk latvieši ir bijuši lieli krāsu cienītāji Etn. III, 58. [Wohl gleich li. krosà "Farbe" aus slav. krasa "(rote) Farbe, Schönheit."- Vgl. krāšņs.]

Avots: ME II, 267

kràsaîns, farbig, farbenreich: krāsaina gaisma. krāsains gaiss, krāsainas debesis Smilt., C., krāsaina drēbe C.

Avots: ME II, 267

kràsainums, der Farbenreichtum: pārsvaru ieguva krāsainums, gre̦znums MWM. XI, 161.

Avots: ME II, 267

krāšât [Bauske, Dewen], liederlich färben: dzīpariņu krāšātāja BW. 34331.

Avots: ME II, 269

krâsaûgša, krâsnaûgša, krâsns aûgša, der Raum oben auf dem Ofen.

Avots: ME II, 267

krâsbedre, krâsnbedre, krâsns bedre od. duobe, die tiefe Gruft vor dem Ofen in der Riege: eji tik gulēt krāsns bedrē LP. IV, 77. rijnieciņš krāsbedrē (Var.: krāsns duobē) ve̦cas be̦kas satināja BW. 31569.

Avots: ME II, 267

‡ *krāšbeņķis, die Ofenbank (?): uz krāšbeņķ[a] Pas. III, 361.

Avots: EH I, 646

krâscaũrums, krâscaũrums od. krâsns caũrums od. mute, das Ofenloch.

Avots: ME II, 267

krâsdur(v)is, krâsndur(v)is od. krâsns durv(i)s, die Ofentür.

Avots: ME II, 267

krâsdur(v)is, krâsndur(v)is od. krâsns durv(i)s, die Ofentür.

Avots: ME II, 267

krāse: s. dazu jetzt Augstkalns FBR. XI, 51 und XIV, 118.

Avots: EH I, 645

[krāse "Stachel" LD.: nuo tiem asiem dūrieniem, nuo tās ērkšķu krāses nāk pa matu galiņiem karstas asnis lāses Fürecker. Sonst unbek.]

Kļūdu labojums:
"Stachel" LD. = , ein Kranz (s. Augstkalns FBR. XI, 51)
krāsei jāpievieno krāses (krāses gehört zu krāse)

Avots: ME II, 267

krāses: s. dazu jetzt Augstkalns FBR. XI, 51 und XIV, 118.

Avots: EH I, 645

krāses "?": sienieta pušķīšus, krāsītes taisiet (aus einem Gedicht v. J. 1685).

Avots: ME II, 267

krâsgulis od. krâsngulis, auch krāsnguļa, comm.,

1) der Ofenhocker:
nu man[i] veda viņas sē̦tas krāsģuļam BW. 18194; 2;

2) Epith. der Katze:
šķic krāsnguļa! LP.

Avots: ME II, 267

krāši: schön (Adv.) Gaigalava.

Avots: EH I, 646

krāši "?" Mag. IV, 2, 122.

Avots: ME II, 269

krâsis ² : uz krâš[a] ² Rojen n. FBR. XIII, 73.

Avots: EH I, 645

[krâsis ² Dond., = krâsns, der Ofen.]

Avots: ME II, 267

krāška, = kraška 2: es pasniedzu krāškā gaļu, i kājās stāvē̦dama BW. 33443. [Wohl mit hochle. šk aus šķ.]

Avots: ME II, 269

‡ II krāška Lettg. "sieviete, kas krejuo".

Avots: EH I, 646

krâskakts, krasnkùngs od. krâsns kakts, die Ofenecke.

Avots: ME II, 267

‡ kràškât ² Lettg., = krejuôt 1.

Avots: EH I, 646

‡ krâšks (acc. s. krâšku) Bērzgale "sakrājums, ietaupījums": piena krāški.

Avots: EH I, 646

krâskùngs, krâsnkùngs od. krâsns kungs, der Beherrscher des Ofens, die Katze LP. VII, 380.

Avots: ME II, 267

krâskuris, krâsnkuris, krâsns kũrẽjs, kurinâtãjs, der Ofenheizer.

Avots: ME II, 267

‡ krâskurs Serbig., (mit â ² ) Salis, Holz, das schon einige Tage vor dem Anheizen in den Ofen zum Trocknen gesteckt ist. *krāskurs, *krāskura oder *krāskure "?": atradu ... rūnci krāskurē BW. 25965, 7 (aus Raibenieki).

Avots: EH I, 645

krāslis, die Schminke L.: ar krāsli sārtuot, schminken L.

Avots: ME II, 267

krâsmata,

1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â ² ) Orellen;

2): auch (mit â ² ) Frauenb.; ‡

3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 645

krâsmata, krâsnmala, - male, - malis, der Ofenrand, die Ofenfläche: ja tautiņas pūra prasa, lai prasīja krāsmalai BW. 7633.

Avots: ME II, 267

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

krâšmata: auch Pas. XIII, 287.

Avots: EH I, 646

krâšmata, krāšmats Altenwoga, ein Steinhaufen PS.: pa labi lauks ar krāšmatu A. XX, 741; s. krâsmata. [š aus dem. gen. pl. von krâsns.]

Avots: ME II, 269

‡ *krâšmãta ² od. *krâšmãte (> krâšmãt) Salis, = krâsmata 2.

Avots: EH I, 646

krâsmũrîtis, krâsnmũrĩtis od. krâsns mũrĩtis, die Ofenbank.

Avots: ME II, 268

krâsmute, krâsnmute od. krâsns mute, das Ofenloch.

Avots: ME II, 268

‡ krâsna ² Grob., = krãsa, die Farbe.

Avots: EH I, 645

‡ *krâšņa Sessw., = krâšmata: akmeņi salikti krāšņā.

Avots: EH I, 646

krāšņa ,* die Schönheit, Zier: bez glītuma un krāšņas es GL.

Avots: ME II, 269

krāsnaita, krāsnaite, krāsnata, [Fehteln, Fehgen], krāsnate,

1) = krâsmata: krāsnaite - sengadus gulējusi akmeņu kaudze, kas pa daļai ar zemēm apaugusi Bewersh., Selb. Spr. ganīja pa ve̦cu krāsnaitu LP. VI, 1002. sagŗuvis kâ ve̦ca krāsnate JR. VII, 165. [krāsnaites "ē̦ku pamatim" Izglīt. min. mēnešr. 1924, II, 154];

2) der Ofen in der Kalkbrennerei
Saikava, Bers., Lub.

Avots: ME II, 268

krāšņaita, krāšņata, = krāsnaita, Steinhaufen, alte Ofenstelle: gar ve̦cas pirts krāsņaitu A. XX, 164. ieraudzīja ve̦cu krāšņatu Niedra.

Avots: ME II, 269

‡ krāšņât Strods Par. vōrdn. 97 "?"

Avots: EH I, 646

krāsnata (unter krāsnaita),

1): zebieksti dzīvuo akme̦nu krāsnatās AP. k. jānuove̦d, un ceļš jāpieliek ar akmeņiem Saikava; krâsnatas KatrE. "ķieģeļu draza, kas palikusi nuo ve̦ca ķieģeļu cepļa".

Avots: EH I, 645

[krāsnate Wessen,

1) en Steinhaufen;

2) = ceplis. Vgl. krâsns.]

Avots: ME II, 268

krâsnats Borchow, = krāsnaita 1.

Avots: EH I, 645

‡ krāsnaugša Pas. XIII, 193, der Raum über dem Ofen.

Avots: EH I, 645

krâsne (unter krâsns II): auch Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Zvirgzdine, (mit â ² ) Lesten n. FBR. XV, 23,

1): der Badstubenofen
- auch Bērzgaie (ein aus Steinen zusammengefügter, aber nicht gemauerter), Auleja, Kaltenbr., Nautrēni; ‡

2) ein Steinhaufen
Wessen, Zvirgzdine: rudin akmiņus saliek krāsnē, ziemu save̦d Zvirgzdine. aiznese krāsni ai sniegu; nevarēs akmiņus dabūt ebenda.

Avots: EH I, 645, 646

‡ krāsnele "der Kamin, der Vorofen" Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 646

‡ krâšnele ² Behnen n. FBR. XVI, 144, Deminutivform zu krâsns II.

Avots: EH I, 646

‡ krãšņele Siuxt, Deminutivform zu krâsns II.

Avots: EH I, 646

kràsnesis ,* der Farbträger (Student).

Avots: ME II, 268

[krāsnība, die Schönheit Für. I.]

Avots: ME II, 268

krâsniniẽks, einer, der sich im Ofen befindet: ķēniņš ielīda puodu krāsnī; bet stiprais uzsauca krāsniniekam LP. VI, 511.

Avots: ME II, 268

krāsnis (unter krâsns II): krāšņus kurināt BW. 2624 var. krāsnīt[i]s ... pamieluoja ar siltiem veģīšiem 19682. es gulēšu pie krāsnīša 27052.

Avots: EH I, 646

krâšņkuris BW. 21250, 1, = krâs(n)kuris.

Avots: ME II, 269

kràšņuôt, tr., schmücken, verschönern: [krāšņuotas drēbes Stockm.] tad plauka cerības un dzīvi krāšņuoja JR. V, 167. Refl. - tiês, sich schmücken, prangen, prunken: kļavas krāšņuojas Apsk. I, 548.

Avots: ME II, 269

I krāsns [Warkl.], schön, sonderlich von Angesicht und Farbe [Für. I], L., St., [Und Ps. 10, 10; 35, 6, Glück I Mos. 41, 2; artig Manzel Lettus: aug un krāsnus augļus ne̦s Manz. Post. I, 401. Wohl aus aruss. красьнъ "schön."]

Avots: ME II, 268

II krâsns: kad ce̦p uotru krāsni (den zweiten Schub Brot), tad aizliek aizkuru Linden in Kurl.

Avots: EH I, 646

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

‡ kràšns ² Zvirgzdine, = kràšņs: k. ("rotbackig") cilvē̦ks vēl da ve̦cuma Zvirgzdine. krāšnas puķes ebenda. zieda ... krāšnais spilgums Janš. Maiga 62.

Avots: EH I, 646

kràšņs [PS.], herrlich, prächtig: septiņas liesas guovis ierija septiņas krāšņas guovis I Mos. 41, 4. mēs varam visi teikties gan tā laba, krāšņa kunga GL. [krâšņas ² vietas Autz; sauber, zierlich, artig U. - Wohl nebst krāsns I aus ar. красьнъ "schön", wofür auch die von U. aus Autz angeführte Nebenform mit kurzem a spricht; das šņ für sn ist wohl zuerst im Adverb krāšņi aufgekommen, vgl. dazu Le. Gr. § 471.]

Avots: ME II, 269

‡ krāsnsmata "die Stelle, wo früher ein Gesinde gewesen ist" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 646

kràšņums C., das Schöne, Herrliche, die Schönheit, Herrlichkeit, Pracht: dabas krāšņums Ar. tavi ļaudis parādās svē̦tā krāšņumā Psalm 110, 3. zemes māte Jāņuos pilnā krāšņumā Pūrs. I, 111.

Avots: ME II, 269

‡ kràsuojs ² Fest. n. FBR. XVII, 85 "?": krāsuoji mati.

Avots: EH I, 646

krāsuoklis ,* ein Pinsel (des Malers): katram krāmuokļa vilcienam Zeltmatis Stari III, 211.

Avots: ME II, 268

[krāsnuot, zieren, schmücken Für. I.]

Avots: ME II, 268

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269

kràsuôtãjs, der Maler, Färber Vēr. II, 1452.

Avots: ME II, 269

kràsuôtava ,* die Färberei: audumu kr. Konv. ² 873.

Avots: ME II, 269

krâsprìekša, krâsnprìekša od. krâsns prìekša, der Raum vor dem Ofen.

Avots: ME II, 268

krāsredzis ,* ein mit feinem Farbensinn begabter Mensch: krāsredži apbalvuoti smalkām krāsu sajūtām, un re̦dzē̦tuo viņi labi atminas MWM. VIII, 716.

Avots: ME II, 268

krâss (acc. s. krâsni): auch Kalnemois, Lubn., Mahlup, Schwanb., Sessw., (mit â ² ) Jürg., Mesoten, N.-Peb.

Avots: EH I, 646

krâss, -s, s. krâsns II; dazu ein gen. s. krāsa [nuo "krāsa"] Mag. II, 3, 46.

Avots: ME II, 268

‡ II krāss, = krãsa: atgāja Jānīt[i]s sarkanu bārzdu: būs mūsu meitām dzīpara k. BW. 20121.

Avots: EH I, 646

‡ krāst, -šu, -su Bērzgale, mit einem Löffel u. dgl. (aus einer flüssigen Speise das Dicke) hervorholen: jis biezumus vien krāse.

Avots: EH I, 646

krāstît,

[1) aufpacken
St.;

2) sparen, verwahren
Wid.], sammeln N. - Autz [hier mit â ² ].

Avots: ME II, 268

I krāstît,

2): auch Bērzgale; kas ... mantu krāsta Manz. Post. II, 197 (ähnlich 303); zur Bed. vgl. auch àizkrâstît Fil. mat. 25 und uzkrāstît II.

Avots: EH I, 646

‡ *II krāstît, zu erschliessen aus pãrkrāstît.

Avots: EH I, 646

[I krãstîtiês PS., sich bewegend erscheinen: spuoki krāstās.]

Avots: ME II, 268

II kràstîtiês, - uos, - ĩjuos, fuchteln, mit den Händen herumfahren, herumfechten, sich laut gebärden: krāsties tik, gan tev suns ieķersies biksēs Ermes. kritiķi krāstās kâ mākslas kungi B. Vēstn., Smilt.

Avots: ME II, 268

‡ kràsts ² Bērzgale,

1) "kas mīl rakņāties ar kaŗuoti pa putras bļuodu, me̦klē̦dams biezumu";

2) "biezumu sakāsums nuo šķidruma": mārks pilns ar ziediem; būs labs k.

Avots: EH I, 646

[krāsts, - s (?) Bers. "der Ofen"; vgl. krâsns II.]

Avots: ME II, 268

kràsviela ,* der Farbstoff.

Avots: ME II, 269

krât, - ãju, tr.,

1) sammeln:
pasakas, tautas gara mantas;

2) erwerben, sparen:
naudu. Sprw.: krāj jaunumā, būs ve̦cumā. pie mantas krāšanas nepalīdz gudrība. Refl. - tiês, sich sammeln, aufhäufen; sich erwerben: ūdens, bagātība krājas. viņš pats ar savu niknu mēli sev neguodu krājies Liev. [Wohl zu krâsns II.]

Avots: ME II, 269

krātaiņi, der Nasenrachenraum, caurumi, kas savienuo de̦guna te̦lpas ar mutes te̦lpām N. - Bartau n. Etn. II, 1. [Aus * krãtaiņi? Vgl. krācēji dass.]

Avots: ME II, 269

[krātains "quadriert"(von Gewandstoffen) Warkl.]

Avots: ME II, 269

‡ krātât (?), -āju Warkl. "?": kamdēļ tu sienu zem kājām un uz ceļa krātā ?

Avots: EH I, 646

krâtẽji [Jürg.] od. krātejas Erlaa, Wid., [krāteļi Warkl.], = krātaiņi.

Avots: ME II, 269

krātēļi (unter krâtẽji): auch (krãtẽļi) AP.

Avots: EH I, 646

‡ kràtiji ² Auleja "der Gaumen".

Avots: EH I, 646

‡ kràtīlas ² Pilda, kràtīli ² ebenda "die Nasenknorpel"; kràtîlas ² (> krùoťêlys) Bērzgale, Lixna "der Gaumen".

Avots: EH I, 646

krâtiņš, s. krâts.

Avots: ME II, 269

[krātnieks,

1) ein Sammler
Für. I;

2) ein Behältnis
L.]

Avots: ME II, 269

krâts,

2): auch (krâtiņš) Oknist, Wessen, (bišu krâtiņš ² ) Iw.;

4): auch (krāti) W.-Livl. n. Diet.;

5): ar krātiņiem smeļ ārā reņģes nuo vada Salis; ein Kescher zum Krebsen
(krâtiņš ² ) Salis.

Avots: EH I, 646

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, ² ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269

krâtuve, die Sparkasse G. Allun.; die Ansammlung, Anhäufung: grāmatu krātuve, die Bibliotek; so barības, mantu, mākslas priekšme̦tu, teoloģisku rakstu, ūdens krātuve, gan ve̦cās krātuvēs pēc tautas kuokles velti taujāju Aus. putras krātuve, der Magen.

Avots: ME II, 269

‡ krāva,

1) der Haufe
(mit ã ) Kaugurciems: le̦dus lielās krāvās sakrāvies - ē̦kas augstumā;

2) "kŗaušana" Ar.: liela k.

Avots: EH I, 646

krãvât,

1): kràvât ² Warkl. "pārcilāt". ‡ Refl. kràvâtiês ² Auleja, = kŗavâtiês: ar vienu sìena gubeņu krāvāsies trīs dienas (ironisch).

Avots: EH I, 646

[krãvât,

1) wiederholt
kraũt Ruj.;

2) räumen
Für. - Zu kŗaũt.]

Avots: ME II, 269

[kravât(iês) (li. kràvoties "укладываться"), s. kŗavât.]

Avots: ME II, 264

[krãvažas Ruj., Gerümpel.]

Avots: ME II, 269

krãvẽjs, kŗãvẽjs, jem., der häuft, packt: nesmejat jūs, ļautiņi, līdumiņa krāvējam BW. 28242, 1.

Avots: ME II, 269

kŗãvẽjs, kŗãviens, kŗãvums, s. krãvẽjs usw.

Avots: ME II, 297

kŗãviens: puisis dabūja kaudamies nuo pretinieka stipru kŗāvienu pa muguru (sāniem, pakausi, galvu) Ahs.

Avots: EH I, 665

krãviêns, kŗãviens, das einmalige Packen, Häufen; der Hieb: zē̦ns dabūja pa pirkstiem labu krāvienu.

Avots: ME II, 269

‡ krãviņš,

1) die Schiffsladung;

2) = ve̦zums Mesoten: zirgs krãviņu nevar pavilkt.

Avots: EH I, 646

krãvums, kŗãvums, das Aufgehäufte, das Resultat des Häufens: viņš pārvilka visu krāvumu uz mājām LP. VII, 258.

Avots: ME II, 269, 270

krāzītis Lasd., (scherzweise) ein Frosch; ein Krebs; ein kleines, mageres Pferd.

Avots: ME II, 270

[laikrādis ,* Chronometer Wid.]

Avots: ME II, 405

‡ mañtkrâjis ² Frauenb. "ein Geizhals".

Avots: EH I, 783

‡ mañtkrâpīgs ² Segew., habgierig.

Avots: EH I, 783

‡ mañtkrâpis ² Segew., ein Habgieriger.

Avots: EH I, 783

‡ mēļkrâsa ² Rothof "bläuliche Farbe".

Avots: EH I, 806

nùokŗākt, Refl. -tiês,

1): auch Siuxt; ‡

2) = nùosnaũstiês Dunika.

Avots: EH II, 57

nùokrākt, abschnarchen, abschlafen: nuokrāca līdz palaunadzim Seibolt. Refl. -tiês, einen krächzenden, röhelden, schnaubenden Laut von sich geben, sich abkrächzen: me̦lnais tikai nuokrācies vien LP. VII, 1050.

Avots: ME II, 801

nùokŗākt(iês), s. nùokrākt(tiês).

Avots: ME II, 803

nùokŗākt(iês), s. nùokrākt(tiês).

Avots: ME II, 803

nùokrãmêt, Refl. -tiês,

1): auch Strasden; ‡

2) sich mit häuslichen Arbeiten abplackern
Salis: nuokrāmējies kâ suns.

Avots: EH II, 55

nùokrãmêt, tr., ab -, wegkramen, weglen: ēdienus, lietas. Refl. -tiês, pfuscherhaft gereten, verderben: maize ce̦puot nuokrâmējusies ² Dond., Sassm.

Avots: ME II, 801

nùokrāpt: lai čigānus nenuokrāpj Tdz. 54568.

Avots: EH II, 55

nùokrāpt, tr., betrügen: kad re̦ti sēj, tad nuokrāpj zemi. [Refl. -tiês, =nùogrâbtiês 2 N. - Peb.]

Avots: ME II, 801

nuõkrāsa, die Abschattung, Abschattierung, Abtönung, Nüance: mīlestība dažādās pakāpenēs un nuokrāsās Vēr. II, 506. e̦ze̦rs dažāduos dienas laikuos pieņe̦m dažādas nuokrāsas Vēr. II, 292.

Avots: ME II, 801

nùokrāsuôt, tr., bemalen: visu iežuoguo brūni nuokrāsuota sētiņa A. XII, 134. Refl. -tiês, sich färben: viss ir nuokrāsuojies zils MWM. IX, 902.

Avots: ME II, 801

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849

‡ nùoskràpt ² Fehsen, Perfektivum zu skràpt: vai tu luopus nuoskrāpi (=nùosukāji?)

Avots: EH II, 86

pakràce,

1) der Ort unterhalb einer
kràce Dr.;

[2) eine Stromschnelle
Arrasch.]

Avots: ME III, 48

pakrãģis, ein Fussschemet Sassm.

Avots: ME III, 48

[pakrākt(iês), pakŗāktiês, ein wenig schnarchen: gulē̦tājs labu brīdi pakŗāca Nigr. lai nu viņš vēl pakrācas!]

Avots: ME III, 48

[pakŗākt, s. pakrākt.]

Avots: ME III, 49

[pakrākt(iês), pakŗāktiês, ein wenig schnarchen: gulē̦tājs labu brīdi pakŗāca Nigr. lai nu viņš vēl pakrācas!]

Avots: ME III, 48

[pakrāpt,

1) ein wenig betrügen:
čigāns pakrāpa vienu, pakrāpa uotru un tika pie maizes Nigr. tad viņš tuomē̦r tevi būtu drusku pakrāpis! Lis.;

2) trügerisch ein wenig locken:
pakrāpa sev zē̦nu drusku tuvāk Dond.]

Avots: ME III, 48

pakrāsa, (die Schattierung einer Farbe, nuokrāsa]: strīpains apģęrbs ar kādu zināmu pakrāsu A. XI, 11.

Avots: ME III, 48

pakrāšņas, der Bodensatz bei einer flüssigen Speise, z. B. beim Kaffee Grünh. Zu li. krošė´ti "breit dasitzen"?

Avots: ME III, 48

pakrāsne,

2): ielikusi visus brāļus pakrāsnē Pas. XII, 289. sviedīšu aizkrāsnē, pakrāsnē BW 1572, 2.

Avots: EH II, 144

[pakrāsne,

1) auch pakrē̦ss (<* pakrās[n]s?),"kad krāsns tik tālu atde̦gusi, ka var sildīties": ve̦ctē̦vs var nākt sildīties pakrē̦ss jau ir N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411;

2) "eine leere Stelle unter dem Ofen zum Unterbringen der Küchengeräte"
Lennew.,"eine leere Steile unter dem altmodischen Ofen"( pakrâsne Serben, Segew., Grünh., Talsen, Alt-Schwanb., Fest., pakrâss Lös., Sessw., Lis.): kaķis pakrāsnē vien gul Bers.; "šķilts zem maizes krāsns" Sessau; "= aizkrāsne" N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

pakrāsns (s. unter pakrāsne): ze̦m pakrāsns Pas. IX, 482.

Avots: EH II, 144

pakrât: jis māk p. (er versteht zu sparen, ist sparsam) Oknist.

Avots: EH II, 144

[pakrât, ein wenig sparen: viņš katru mēnesi drusku pakrāj Nigr.]

Avots: ME III, 48

pamatkràsa od. pamata kràsa, die Grundfarbe MWM. VIII, 629.

Avots: ME III, 66

pãrkràkt, pãrkŗàkt, tr., im Schnarchen, Brausen übertreffen: negaisi pārkŗāca viņa balsi U. b.

Avots: ME III, 161

pãrkrãmêt, tr., umkramen: mantas, lietas.

Avots: ME III, 161

pãrkràsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich überfärben, sich mit einer Farbe bestreichen: pārkrāsuojies, tâ ka viņu nevar pazīt Pas. XII, 461 f.

Avots: EH XIII, 203

pãrkràsuôt, überfärben, überstreichen: jumtu.

Avots: ME III, 161

pãrkrāstît, tr., übergiessen: māte ņe̦muot daudz trauku, kuŗuos mazu kārtiņu guovs piena pār trauka dibe̦nu pārkrāstuot (pārlejuot) Etn. III, 131.

Avots: ME III, 161

[pãrskrāpêt,

1) auch pārskrāpât Widdrisch, pãrskrāpt PS., entzweikratzen:
kaķis pārskrāpēja ruoku;

2) oberflächlich fegen (einen Schornstein):
viņš skursteni tikai tâ pārskrāpējis.]

Avots: ME III, 175

[paskrājš "ein wenig od. ziemlich verdünnt (von der Milch gesagt)" Sessw.]

Avots: ME III, 100

pìekrãmêt, vollpacken, vollkramen, verkramen: piekrāmē̦tajā istabā MWM. 189.

Avots: ME III, 259

pìekrâpt, betrügen : kâ tu iedruošinājies mani tâ neguodīgi apmānīt un piekrāpt? Dicm. pas. v. I, 38. pārve̦d naudu māja un duoma izmēruot, vai ve̦lns nav piekrāpis LP. IV, 80. piekrāps tevi tautu dē̦ls BW. 11599. Refl. -tiês , pers. und unpers., sich versehen, sich betrügen: ve̦lnam tagad piekrāpās Kurbads. zaldātam piekrāpās JK. V, 79. vienreiz tas tuomē̦r piekrāpies LP. V, 156.

Avots: ME III, 259

piekrāsa, die Färbung: romantisma piekrāsa A. v. J. 1898, S. 76.

Avots: ME III, 259

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

pìekrât,

1) hinzu-, dazusammeln, -sparen;

2) vollsammeln, -sparen, zu Ende sammeln.
Refl. -tiês , sich ansammeln.

Avots: ME III, 259

pìeskrãpêt, schrapend anfüllen: p. pilnu pannu suodrēju.

Avots: ME III, 291

‡ putnkrāpis "бабельщик" M. 32.

Avots: EH II, 339

‡ ruokrãdis Pussen n. FBR. XX, 20, der Wegweiser.

Avots: EH II, 392

sakràkt, ‡ Refl. -tiês Auleja, gegen (mit) einander krākt: zirgi sauošņājas, sakrācas.

Avots: EH XVI, 419

sakràkt, eine gewisse Zeit hindurch schnarchen: s. visu nakti.

Avots: ME II, 654

sakŗâkt ² ,

1) schnarchend sich (etwas) zuziehen, erlangen:
s. savu nelaimi Dunika;

2) = sakrākt Kurslten, Frauenb., Gr. -Essern, Wandsen.

Avots: ME II, 657

sakrãmêt, ‡ Refl. -tiês, die Sachen zusammenkramen Dunika u. a.: visa diena jau pagājusi, un tu vēl neesi sakrāmējusies!

Avots: EH XVI, 419

sakrãmêt, tr., zusammenkramen, -legen, zurechtlegen: es sakrāmēju savas lietas A. XXI, 245. vīrs sakrāmē visu atpakaļ MWM. VIII, 790.

Avots: ME II, 654

sakrāpt, mit Betrug (vieles) erwerben: s. daudz naudas Salis u. a.

Avots: ME II, 654

sakrât, tr., sammeln, ansammeln, aufhäufen: mantu. sakrāj lielu kuli naudas LP. I, 126. Refl. -tiês,

1) für sich sammeln, aufhäufen:
vecītis daudz mantas sakrājies LP. VII, 1145. viņš... sakrājās sev daudz mantas un bagātības Pas. III, 394. cik daudz vairāk tie varē̦tu sakrāties un juo pārtikuši... dzīvuot Seifert Chrēst. II, 27;

2) sich ansammeln:
ūdens sakrājies tur˙pat LP. VII, 1297. cik daudz ieme̦slu vēl nesakrātuos JR. IV, 154.

Avots: ME II, 654

saskrābât Spr., zusammenscharren; s. auch saskrāpêt.

Avots: ME III, 733

saskrãpêt, saskrābât Vank., saskrãbêt Neuhausen, tr., zerkratzen: zari saskrāpē acis LP. I, 103. kaķis saskrāpējis ruoku. Refl. -tiês, sich zerkratzen; zerkratzt werden: mugura saskrāpējas asiņaina A. XX, 559.

Avots: ME III, 733

‡ saskràpt Serben, (mit â ² ) AP., N.-Peb., (mit à ² ) Kortenhof, zerkratzen (einmal): kaķis viņam saskrāpis ruoku Vank., Veļķi.

Avots: EH XVI, 448

saskrāpums, das einmalig Zerkratzte; die Schramme: re̦dzē̦dams... viņa sejā vēl sava saskrāpuma zīmes un ruokā kuodienu Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 212.

Avots: ME III, 733

septiņkrāsaîns, siebenfarbig: septiņkrāsaina saules vizma Asp.

Avots: ME III, 819

s`imtkrāsaîns Stari II, 155, hundertfarbig.

Avots: ME III, 841

skar̂bkrāsaîns, grellfarbig: skarbkrāsainie kuoki Vēr. II, 347.

Avots: ME III, 873

skrãbans Dond., ein Schimpfwort: skrābans dze̦n vēršus (Rätsel) Dond. n. RKr. XVII, 52.

Avots: ME II, 889

skrãbât, Refl. -tiês,

1): auch Nötk.; kaķis ar nagiem skràbājas ² Mar.; "grābāties ar asu, skrāpējuošu truoksni" Nötk.; ‡

2) "klettern gleich einer Katze"
Mar.: puika skràbājas ² kuokā.

Avots: EH II, 508

skrãbât C., Arrasch, Burtn., (mit à ²⁾ Kl., kratzen, harken, schrapen. Refl. -tiês Widdrisch, Vank., = skrãpêtiês. Zu skrabt.

Avots: ME II, 889

‡ skrãblis. Dunika, Rutzau = skābardis. Wohl aus li. skroblùs (worüber Joki WuS. XII, 72 ff.).

Avots: EH II, 508

skrādāt: das Korn spitzen, die Kornspitzen (in der Mühle) abschlagen Lng. Aus mnd. schrāden "schroten", s. Sehwers Unters. 106.

Avots: EH II, 508

skrādāt, spitzen Für. I (unter malt). Vohl zu li. skrodyti "shnitzen", skrósti "aufspalten" und mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580).

Avots: ME II, 889

‡ skràdzis ² Zvirgzdine, ein Querholz, das die Füsse eines Tisches -od. einer Bank zusammenhält. Wohl für *skrādžis aus skrāģis.

Avots: EH II, 508

skrãģis: mit à ² ("?") Kalupe, Nerft, (skràģi ² ) Skaista; ein Querholz, das die Füsse eines Tisches vereinigt (mit à ² ) Oknist, Skaista, Warkl.; ein Gestelt (skràģi ² ) Kaltenbr.; sanagluos pagaidām kādu galdu un uzliks uz krusta skrāģiem Jauns. J. un v. 60. uz skrāģa gulēja ... meita Seibolt Liktenis 91.

Avots: EH II, 508

skrãģis PS., C., auch skrāgs (?) Kaudz. M., Gestell für einen Tisch (einen Backtrog) U., Spr.; Gestühl Glück; ein Rahmen zum Schlafen Dr.; ein Nährahmen U.: ve̦cais galds ar tieviem, gan˙drīz pa˙visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns. izlīguoja ze̦lta galdu ar sudraba skrāģīšiem BW. 32887. pie... galda skrāģa 20769. galds nuoslīdēja nuo saviem skrāģiem Libek Pūķis 41. īpašu skrāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. Nl. 258. skrāģu galds 224. viņš darīja ... desmits vaŗa skrāģus (eherne Gestühle) Glück I Kön. 7, 27. skrāģus, kuo Zālamans . .. bij darījis II Kön. 25, 16. guļ uz suola vai skrāģa Seibolt. skrãģis Bauske, - kraķis II 3. Vgl. krãģis.

Avots: ME II, 889

skrãjas: nīšu s. ir tās, kur sien aužamās nītis Seyershof.

Avots: EH II, 508

skrãjas Ruj., Karls., ein Gestell (Karls., Dr.) für einen Tisch (U., Wolm.) od. Backtrog (U., Wolm., Ruj.); die Querleiste zwischen den Tischbeinen Wolm.: galda, abras skrājas Wolm. galdam skrājas (Var.: kājas) nemazgātas BW. 11232 var. Wohl gleichen Ursprungs wie skrāģis, indem j das nd. g wiedergibt.

Avots: ME II, 889

‡ skrãpa AP., = skrāpis; plur. t. skràpas ² Mahlup, ein Striegel für Pferde.

Avots: EH II, 508

‡ skrãpât AP., = skrãpêt.

Avots: EH II, 508

skrāpe, s. skrāpis.

Avots: ME II, 889

‡ skràpeklis ² Warkl., = ‡ skrāpa.

Avots: EH II, 508

skrãpêt, -ẽju, schrapen, striegeln U., Salgaln, Meiran, kratzen Wolm.: nāk ve̦lni ar asiem nagiem tuo skrāpēt LP. IV, 100. - skursteni skrāpēt, den Schornstein fegen Seewald. Refl. -tiês, (hin und wieder etwas) kratzen: kad kaķis skrāpējas ap kuokiem, tad gaidāms vējš Etn. II, 71. vāveriņi skrāpējas gar biksītēm Vēr. II, 1300. Aus mnd. schrapen "schaben, kratzen" woher auch estn. (k)rāpima "kratzen".

Avots: ME II, 889

‡ skrāpiens, ein nicht lange dauerndes Kratzen: kaķa skrāpieni Pas. XI, 324.

Avots: EH II, 508

skrãpis: auch Lems.; ar zirgu skrāpi nuoskrāpe zirgam spalvu Nötk.

Avots: EH II, 508

skrãpis Karls., C., skrāpis U., Salgaln, Memelshof, Spr., Naud., skrāpe U., skràpes ² Kl., Striegel, Schrape: kuoku skrāpji un sukas Konv. II, 515. abras skrāpis Purap. Kkt. 32, das Instrument, womit der Teig im Backtrog zusammengeschabt wird. -- Demin. skrāpītis, das Hölzchen am Zahnrade des Webstuhls Bielenstein Holzb. 402. Aus mnd. schrape "Werkzeug zum Kratzen und Schaben, ein Rosskamm", woher auch estn. (k)rāp "Striegel".

Avots: ME II, 889

skrāplis,

2): auch (mit à ² ) Mar.; ein Gerät zum Schrapen
(mit ã ) Luttr., Mitau: ar skrāpi var nuokasīt siênu apme̦tumu;

4): auch Drobbusch.

Avots: EH II, 508

skrāplis,

1) "?": ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! ja tev[i] ve̦lns aizrīdīs, gan mēs skrāpļa (Var.: skruķa) dabūsim BW. 19243 var.;

2) (mit ã ) Ruj., Salgaln, (mit à ²⁾ Gr.-Buschhof, Holmhof, Vank., Pferdestriegel;

3) = kaplis, kašeklis, eine eiserne Hacke mit 3-5 Zinken zum Jäten (mit ã ) Alt-Rahden, Pabbasch, Grünhof, A.Bergfried, Hofzumberge, Ukri, (mit à ²⁾ Holmhof;

4) = abras skrāpis Fehsen;

5) Schrape der Gerber
(mit ã ) Grünh.;

6) vēja skrāplis, jem. ohne einen festen Charakter
Ukri.

Avots: ME II, 889

‡ skrāpsle Strods Par. vōrdn. 159 "?".

Avots: EH II, 508

skrāpslis Römershof, = skrāplis ^2.

Avots: ME II, 889

skrāpsna,

1) eine Schramme
Wid., Lös., Fest., Stelp.;

2) skràpsna ² Druw., skrâpsna ² N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, der beim Frühlingstauwetter weich gewordene, aber beim Nachtfrost wieder hartgefrorene Schnee auf den Wegen :
šuorīt bija uz ceļa skrāpsna Druw. Wohl zu skrābât.

Avots: ME II, 889, 890

skrāpsnât, kratzen, schrammen Wid.

Avots: ME II, 890

skrāpsns: "nesaticīgs, dusmīgs" (mit à ² ) Saikava.

Avots: EH II, 508

skrāpsns "ātrs darbuos un valuodā" Erlaa, "behend": liec se̦dluot savu skrāpsnākuo kumeliņu! A. v. J. 1896, 8. 417.

Avots: ME II, 890

skrāpšs "?" : pienāca skrāpšā kruoga Grietiņa RA.

Avots: ME II, 890

skrāpsnaîns, mit hartgefrorenem Schnee bedeckt: ceļš bija skrāpsnains, tāpēc ejuot zābakus stipri apberzēja Druw.

Avots: ME II, 890

skrāpstît, (ein wenig hin und wieder Spr.) kratzen, schrammen Wid. Refl. -tiês, sich ein wenig hin u. wieder kratzen, schrammen Spr.

Avots: ME II, 890

skràpt: auch Planhof, (mit à ² ) Aahof, Stom., (mit â ² ) Roop; s. var kaķis ar nagiem un arī slikta rakstāmā spalva Nötk.

Avots: EH II, 508

skràpt C., PS., Wolm., Smilten, skràpt ² Mar. n. RKr. XVII, 117, Alswig, Vank., skrâpt ² Salis, AP., Schujen, kratzen (einmal); in Fehsen (mit à ²⁾ gleichbed. mit kasît (abru) und sukāt (luopus). Etwa aus skrāpêt + skrampt?

Avots: ME II, 890

skrāpu, in der Verbtnd. mit skrīpu, Interj. zur Bezeichnung des Lautes, der beim Kratzen, Schrammen entsteht: skrīpu, skrāpu! kaķītis iecē̦rt nadziņus sienā LP. I, 116.

Avots: ME II, 890

‡ skràsa ² Zvirgzdine, = krãsa. die Farbe.

Avots: EH II, 508

‡ skrāšņs, = krāšņs: ielej pienu bļuodiņā, lai es augu skrāšņa, re̦sna, apaliem būdeņiem! Tdz. 37564.

Avots: EH II, 508

spilˆgtkrāsains, grellfarbig Konv. ² 1983, Plūd. Llv. II, 182.

Avots: ME III, 995

tikrã N.-Bartau, Adv., wirklich: tu varē̦tu tikrā iet ganuos, du könntest wirküch zur Hütung gehn (denn du hast entsprechende Kleidung und Schuhwerk) N.-Bartau. Aus li. iš tikro "im Ernst"?

Avots: ME IV, 183

trejkràsaîns, dreifarbig: trejkrāsains karuogs MWM. VIII, 360.

Avots: ME IV, 229

trîskrāsains, dreifarbig RKr. XVII, 15, Stari II, 635.

Avots: ME IV, 241

tũkstuoškràsaîns, tausendfarbig Vēr. I, 1192.

Avots: ME IV, 279

ukrājs, ein grosser Stier Salisb. Eigentlich wohl: ein Ukrainer.

Avots: ME IV, 297

uzkrãbât, (auf allen Vieren) hinaufkriechen: kukainis uzkrābājis kuokā Dond.

Avots: ME IV, 344

uzkràkt, uzkŗâkt ² ,

1) schnarchen,
(perfektiv): gulē̦tājs šad un tad uzkrāca;

2) schnarchend aufwecken:
uzkrāca mani nuo miega.

Avots: ME IV, 344

uzkŗākt, s. uzkràkt.

Avots: ME IV, 345

uzkrãmêt,

1) (auf etw.) aufkramen, hinaufkramen:
apraka meitu un uzkrāmēja akmeņus virsū. uzkrāmēt mantas uz klētsaugšu;

2) aufkramen, aufräumen
LKVv.: uzkrāmēt istabu;

3) uzkrāmēt ve̦zumu, Sachen in eine Fuhre packen
Golg. Refl. -tiês, (für sich) aufkramen, -räumen (perfektiv): viņa uzkrāmējusies, sie ist mit dem Kramen, Räumen fertig Salis.

Avots: ME IV, 344

uzkrâpt,

1) mit Betrug auf etw. (hinauf)locken
(perfektiv): viņš uzkrāpa mani augšā. es uzkrāpu dē̦lu māti uz skliduošu le̦dutiņu VL. FBR. VI, 58;

2) (wiederholt?) betrügen (perfektiv): krāpinieks tautas dē̦ls krāpa mani uzkrāpdams BW. 26871.

Avots: ME IV, 344

uzkràsuôt, ‡ Subst. uzkrāsuojums, Aufgemaltes: pēc ... pavieglā uzkrāsuojuma Janš. Dzimtene II, 467.

Avots: EH II, 725

uzkràsuôt,

1) aufmalen:
uzkrāsuot gle̦znu uz siênas. pūra lāde ar... uzkrāsuotiem putniem Kaudz. M. 115;

2) malen, färben, streichen
(perfektiv): uzkrāsuot lūpas, gle̦znu, grīdu.

Avots: ME IV, 344

I uzkrāstît,

1) aufpacken
L., auf(einander)packen Schwanb.: uzkrāstīt akmeņus kur virsū;

2) allmählich aufsparen
(mit â ) Nötk.

Avots: ME IV, 344

II uzkrāstît "eilig und oberflächlich aufflicken": ieduod vien man tuos maisus! es uzkrāstīšu ielāpus; auch vom Dachdecken N.Peb.

Avots: ME IV, 344

uzkrât, aufsparen, ansammeln: mantu, naudu. Refl. -tiês, sich ansammeln: man uzkrājies liels kapitāls.

Avots: ME IV, 344

uzskrãpêt,

1) aufkratzen, aufritzen
Spr.: u. strīpu uz sienas;

2) Schläge verabfolgen
Celmiņ. Refl. -tiês, sich hinaufkratzen: uzskrāpējās... līdz paspārnēm R. Kam. 156.

Avots: ME IV, 378

viênkràsaîns, einfarbig: vienkrāsains apģē̦rbs A.XI, 11. vienkrāsainie brunči XX, 69.

Avots: ME IV, 659

viênkràsas (gen. s.), einfarbig: baltā vienkrāsas gaisma MWM. VIII, 823.

Avots: ME IV, 659

‡ II krāšņa, eine Stelle im Schornstein zum Fleischräuchern: gaļa jāsaliek krāšņā Azand. 142.

Avots: EH I, 646

‡ uzkrāvât Für., aufräumen.

Avots: EH II, 725

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17