Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'vaja' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'vaja' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)

ievajadzēties

ìevajadzêtiês, gelegentlich nötig sein: ja tev kā (dial.: kas) ievajadzēsies, tad pasauci mani! LP. VV, 281. man ievajadzējās naudas. mācītājam ievajagas uz pilsē̦tu braukt LP. I, 137.

Avots: ME II, 85



pavajadzēties

pavajadzêtiês, = ìevajadzêtiês: saimniecei pavajadzējās aiziet klētī Dunika.

Avots: EH XIII, 186



svaja

svaja, wer faselt, Unsinn redet Dunika.

Avots: ME III, 1142


svaja

I svaja: auch NB.

Avots: EH II, 611


svaja

II svaja Lemb. "?": gailis ar visu savu svaju (gemeint sind die Hühner um einen Hahn).

Avots: EH II, 611



vaja

*vaja, in der Verbind. vajas laiki, die Zeit des Verfolgtwerdens (?): mūsu barveža, kuŗš vajas laikuos nuo mums aizmuka . . . atstādams mūs . . . nelaimē Dz. V.

Avots: ME IV, 445


vajadzēt

vajadzêt: die 3. Pers. prt. dazu auch vajagāja in Pilda n. FBR. XIII, 43.; vajagana - auch Pas. VIII, 292 (aus Asūne).Refl. -tiês, nötig sein: tâ gan nevajadzējies Blaum. Raksti IV 5 (1937), 112.

Avots: EH II, 750


vajadzēt

vajadzêt, vajag(a), vajadzẽja, auch refl. -tiês A.-Kalzenau, Linden, unpers., nötig sein (mit dem Dat. der Person, die nötig hat, und dem Gen. dessen, das nötig ist): man vajaga naudas, ich habe Geld nötig U. Sprw.: kad nevajag, tad ir, kad vajag, tad nav RKr. VI, 551. mazam vīram vajaga mazas gultiņas Br. sak. v. 1430. zinu, kā vajag tīru rudzu malējam BW. 686, 1. ceļam vaj[a]ga laba zirga, sē̦tā gudras līgaviņas 11444, 4. vajaguot dabūt.., svecītes (man müsse Lichtchen bekommen) Etn. IV, 120. kam mums vairs liecinieku vajaga? Glück Matth. 26, 65. tev nevajagâ vaicāt Sirach 3, 21, kā tev vajagama (zur Form s. Le. Gr. 761 und § 773), was hast du nötig Pas. VII, 462. vajagana (dissimiliert aus vajagama?) izkast un atnest, man müsse ausgraben und herbringen III, 456. Das verbale vajadzêt ist aus dem nominalen vajaga umgebildet.

Avots: ME IV, 445


vajadzība

vajadzĩba, das Bedürfnis; die Notwendigkeit L., Nötigkeit U.: vajadzība... pēc augstākām skuolām Kundz. Kronv. 135. viņai... nebija daudz vajadzību Asp. Saulgriezīte 3. nāci sērst jeb citā kādā vajadzībā LP. V, 320, kāda nuote, vajadzība bij tam tautu dēliņam? BW. 14918. vajadzību līdzēšana, Abhilfe B. Vēstn. n. U.

Avots: ME IV, 445


vajadzīgs

vajadzîgs,

1) nötig:
trūkst vajadzīgas barības;

2) bedürftig:
neatraujies... nabagiem palīdzēt un nepavilcinājies vajadzīgām acīm (laba darīt)! Glück Sirach 4, 1.

Avots: ME IV, 445


vajaga

vajaga ir (in den Texten des 16, und 17. Jahrh. und auch noch bei L.), nötig ist (lat. opus est): kungam jir tuos wayage (der Herr hat sie nötig) Ev. mums vajaga jir sacīt (wir müssen sagen) Manzel Post. I, 359. mums neir vajaga, ka mēs... atbildam Glück Daniel 3, 16. spirgtiem neva ārstes vajaga Markus 2, 17. mums... šādas lietas neir vajagâ I Makkab. 12, 9. kas jums vajaga ir Matth. 6, 8. kas pie upuŗiem vajagâ bijis II Makkab. 1, 33. Aus liv. vajāg (= vot. vajaga) "Bedürfnis; nötig", s. Thomsen Beröringer 284 f.

Avots: ME IV, 445


vajakis

va˙jakis (aus vai II + akis [s. akls 1a und aks]), va˙jaku Druva I, 415, Interjektion zum Ausdruck der Überraschung oder des Erstaunens: va˙jakis! dūšenieks! Plūd. LR. IV, 119. va˙jakis! tur jau siekalas sāk tecēt! Brig. Ceļa j. 16. va˙jakis, kādā gaisa galā! Dz. V.

Avots: ME IV, 445

Šķirkļa skaidrojumā (1065)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9


aizbaudīt

àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27


aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizlaika

àizlaika Lettg., = àizlaĩku: sestdien aizlaika vajag darbus beigt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 35


aizmērdēt

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40


aizspļaudīt

àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aiztricināt

àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59


āķis

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67



amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apekle

apekle, der breite Saum am oberen Rande der Hosen: guovīm vajaguot ap kaklu apsiet ve̦cu bikšu apekli Etn. IV, 62 (aus Selburg); cf. apakle, apkakle.

Avots: ME I, 85


apgāzīt

apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81


apglužināt

apglužinât, =apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82



apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjūkt

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92


apkankarēties

apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93


apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91


apklepot

apkle̦puôt behusten: ēdienu nevajaga a. Jürg., Trik.

Avots: EH I, 92


aplabināt

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96


aplīpināt

aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.

Avots: ME I, 102


apmīt

apmît, auch apmituôt, umtauschen: te nu vajadzējis ķēniņu meitu apmīt uz (auch pret) kumeliņu LP. VI, 940.

Avots: ME I, 108


appaugāt

appaũgât Dond., mit allerlei Kram umhängen: kam sevi tâ vajag a.? Refl. -tiês, sich mit allerlei Kram umhangen Dond.: kāds tu appaugājies nuo galvas līdz kājām!

Avots: EH I, 104


apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114


apsējs

apsêjs 2 Ahs., Frauenb., Siuxt, ein Strumpfband: pīti apsējiņi BW.33879,5. vēl vajaga apsējiņa 18939.

Avots: EH I, 112


apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");


2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("vajadz%C4%AB%20bas">bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115


aptaucēt

aptaucêt, (ringsum) fett werden lassen KatrE., Saikava: suņus nevajag a.

Avots: EH I, 121


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121



apvillāt

apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126


apziedināt

apziedinât, mit Geschenken ausstatten Konv. 2 1062: zirgu vajadzēja apziedināt RKr. XVI, 121. kas manu ē̦rkuli apziedan BW. 33444.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) Konv. 2 1062

Avots: ME I, 138


aršāki

aršâki: auch aršāk: vajaga viņam izdarīt pa prātam, citādi viņš aiz dusmām vēl aršāk atriebsies Wessen.

Avots: EH I, 130


āslaka

āslaka, verachtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: ja nevajadzẽ̦tu sviestiņa.... tad tādas āslakas vis māti neatminē̦ta (von den in der Stadt wohnhaften Töchtern gesagt) Daugava 1933, S. 1.

Avots: EH I, 195


atbakstīt

atbakstît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu nevajaga atbakstît.

Avots: ME I, 150


atbāzt

atbâzt (s. unter atbâzenes),

2) aufschürzen, -stecken (die Kleidung)
Warkl.: a. brunčus, lai nesamērcējas;

3) einen Teil von etwas Eingestopftem, Zusammengestopftem wegnehmen:
vajag a. sienu nuo maisa; dižan ciets piebāzts Zvirgzdine; ‡

4) eine dreiste Antwort geben
Riga.

Avots: EH I, 134


atbrucināt

atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136


atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês,

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies;

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138


atdakstīt

atdakstît Lemsal, leichtfertig (vieles) weggeben, -schenken: nevajag labas lietas a. citiem.

Avots: EH I, 138


atdomāt

atduõmât, sich erinnern, ins Gedächtnis zurückrufen: nevaru dziesmas atduomāt N. - Schwanb.; so auch refl. -tiês: es atduomājuos, ka man vajag iet ciemā Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 155


atgānīties

atgānîtiês, entgegenschimpfen Trik.: vajadzēja a. pretī.

Avots: EH I, 142


atgleijāt

atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142


atgvelzt

atgvelzt Bauske, (mit lˆ) Erlaa, Oknist, Prl., unpassend (ungehörig) antworten: tâ nu nevajadzēja a.

Avots: EH I, 144


atjust

atjust (li. atjùsti), Refl. -tiês,

1) = atjẽgtiês, atžirgt Baltinov, Šķilbēni: pamuodies atjutuos, kur atruoduos Bers. vajadzēja labas dukas, lai atjustuos nuo raudām Festen. nevarēju tik viegli a., vai e̦smu kājās, vai murguoju ebenda.

Avots: EH I, 144, 145


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atkāleņ

atkāleņ Adv.,

1) in umgekehrter Richtung
(mit à 2 ) Kaltenbr.; rücklings (?): nevajag liet a. alus (d. h. beim Giessen die Hand nicht, wie gewöhnlich, nach rechts, sondern nach links biegend) Kaltenbr. atsviež a. Pas. III, 242;

2) atkàleņ 2 adīt Auleja, links (kraus) stricken.

Avots: EH I, 147


atkalpot

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145


atklapēt

atklapêt, klopfend, schlagend allmählich lose machen od. zurückbiegen: a. pienaglātu dẽli Dunika, OB. žuogu taisuot, vajag a. cauri izdzītās naglas, lai luopi neuzskrej virsū ebenda.

Avots: EH I, 148


atliekt

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. 2 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174


atpirkt

atpìrkt, ‡

2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡

3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.

Avots: EH I, 158


atradināt

atradinât, fact. zu atrast 2, abgewöhnen: tuo ieradumu vajaguot viņam atradināt LP, VI, 566. Refl. -tiês, sich entwöhnen: nuo smēķēšanas, od. mit abhäng. Inf.: smēķēt.

Avots: ME I, 183


ātrs

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196


ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245


atšebus

atše̦bus, dv., mit zwischen den Beinen zurückgewandten Händen: šuo zāli vajaguot atše̦bus raut, t. i. ruokas caur kājām izbāžuot Etn. III, 53; atše̦bus sist, rückwärts schlagen Grünh.

Avots: ME I, 200


atsēdināt

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164


atsiet

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2);

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165


atšķirīgs

atšķirîgs,

1) abgesondert, eigentümlich, eigenartig:
te daudz kas atšķirīgs, daudz kas tautisks B. Vēstn.;

2) einer, dem die Arbeit von statten geht, gewandt, geschickt:
kad tu esi atšķirīgs un pateci un padari visu, kā vajaga, tad ikkatrs būs ar tevi ar mieru Lautb.

Avots: ME I, 202


atspaids

atspaîds: eine Stütze für Getreideod. Heuhaufen - auch Atašiene n. Fil. mat. 104, Ramkau, Saikava. atspaidi bij kārtiņas, ar kuŗām palīdzēja nuogāzt kuokus, līžuot uz tuo pusi, kur vajadzēja Ramkau.

Avots: EH I, 168


atstata

‡ *atstata od. *atstats, = atstatums: grāvīšus ... vajag ... vērtīgā atstatā vienu nuo uotra rakt Pet. av. III, 141.

Avots: EH I, 171


atstiprināt

atstiprinât, mit neuer Kraft versellen, auffrischen: ve̦cu zemi vajag... ar labāku ... zemi a. Dārza kalend. v. J. 1796, S. 22.

Avots: EH I, 171


atstotēt

atstuotêt, (einen Saum, Vorstoss?) zurückbiegen und annähen ("ieluocīt un sašūt kādu vietu apģē̦rbā tâ, ka tuo, ja vajadzē̦tu, var atkal atlaist") Sessw.

Avots: EH I, 172


attaisīt

attaisît, tr.,

1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;

2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;

3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.

Avots: ME I, 203


atteikt

attèikt, intr., tr., antworten, erwidern: tad vārdiņu vien atteica:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595, 10;

2) (ar dievu) atteikt, Lebewohl sagen:
ve̦lns nuozuda, kā atvarā, ar dievu neatteicis Treum. ve̦lnam vajadzēja miegam atteikt LP. VII, 1170;

3) das Gelernte aufsagen:
vai tu vēl nenāksi skuoluotājam atteikt B. Vēstn. Refl. -tiês, absagen, ablehnen, sich lossagen: Liena atteicās dzert Kaudz. M. vai atteikties nuo nākuotnes pagātnei? Vēr. II, 207.

Avots: ME I, 204


atturpināt

atturpinât, aufschieben (zeitlich): gribi tās (= vajadzības) pieciest vai a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 124.

Avots: EH I, 177


atvarzāt

atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā`rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178


atžaut

II atžaût,

1) zum Trocknen weghängen:
maģuos me̦ncus vajag a. īpaši, juo tuos vajadzēs ēst pa˙priekšu Dunika;

2) zum Trocknen zurückhängen
C.: a. veļu atpakaļ beniņuos.

Avots: EH I, 183


atžeibt

atžèibt, intr., wieder zum Bewusstsein kommen: dvinga viņam bija samaņu paņē̦musi; vajadzēja krietni nuogaidīt, kamē̦r atžeiba Wid.; munter werden, sich erholen, erstarken Grünh., AP.: pasistā vista atžeiba gan, bet vēl tāda gurde̦na A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 213


austuve

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


bakstīt

bakstît: stecken: nebaksti pirkstus, kur nevajag! Dunika.

Avots: EH I, 200


balka

bal˜ka,

1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl 2 ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;

2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.

Avots: EH I, 200


barvedis

barvedis (f. -de) bara vedējs (li. barvedỹs), der erste Mäher, der Volks-, Rädelsführer, Tonangeber. barvede, die Hauptsängerin in früheren Zeiten: viena nuo dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja BW. III, S. 8. tad barvede teica tālāk uotru pusi, un kuoris nuodziedāja ibid. guodājiet barvedi BW. 12686; ruotaļu barvedis, Spielleiter.

Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8

Avots: ME I, 265


bāšļi

bāšļi, das Zaubermittel (zu bâzt): vis˙stiprākiem pūšļuošanas vārdiemun bāšļiem par spīti, izrādījās par vajadzīgu Blaum.; Lös. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 275


bataļa

bataļa, der Streit, das Gezänk Saikava: nevajadzēja tādu bataļu taisīt. Vgl. baktaļa.

Avots: EH I, 206


bēnūzis

bē̦nũzis,

1) Schafstall
[?] P. All.;

2) ein Dämelak, ein plumper, dummer Mensch:
stāv kâ bē̦nūzis, muti atplētis; kur nevajaga, tur mute kā laidars; kur vajadzētu, tur ne bū, ne bē Naud., Nogallen, Wandsen A. X, 2, 535. [Vgl. bē̦nausis.]

Avots: ME I, 290


bērnoties

bḕ̦rnuôtiês,

1): kaķi bē̦rnuojas uz staļļa augšas Sonnaxt;

2) "niekuoties" Dond.: nevajaga tâ b., bet nuopietni strādāt.

Avots: EH I, 216, 217


bezde

bezde, 3): kad nuoruok kartupelus, tad uz tiem vajag uzlikt cūku bezdes, lai peles neiet klāt Linden.

Avots: EH I, 214


biezi

bìezi, Adv. (unter bìezs),

1): kur juo lejas zeme, tur juo biezāki jāvagā; kur juo kalva, tur nevajag tik b. Grob.; ‡

2) oft Siuxt.

Avots: EH I, 224


biliņģis

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296


bizenes

bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.

Avots: EH I, 222


bizenīgs

bizenîgs, eilig, hastig, oberflächlich AP.: nevajaga tâ bizenīgi bizeņuoties.

Avots: EH I, 222


bļauroties

bļaùruôtiês Dunika, sich ärgern, zürnen: nevajag par katru nieku b.

Avots: EH I, 233


blorstiķis

blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ 2 ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231


brakšināt

brakšinât [brãškini], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl - tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brašķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323


brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


brāt

brât Auleja, brâju, in grossen Mengen führen, tragen, schleppen: kad iet lītus: vajaga b. (sc.: labību nuo tīruma], kaî drīžāk.

Avots: EH I, 239


briedēt

brìedêt 2 Pilda, Zvirgzdine, -ēju, schwatzen, lügen; phantasieren: ļaudis briedē, ka jam kāzas būs Zvirgzdine, nez kuo briedē, gulē̦dams miegā ebenda. nebriedē, kâ nevajag! Pilda. Das -ie- ist hier aus ostle. -ī- erschlossen !

Avots: EH I, 243


brožs

bruôžs,

1): tupeņi pēc lieta palikuši bruožāki Saikava. viņam vajadzēja dzert tuo bruožākuo glāzi ebenda. Adv. bruôži "briedīgi" Saikava: runkuļi smagi b. aug;

2) nahrhaft
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 248


bundzināt

bundzināt, Trommel schlagen Für. I; "daudzināt" Grünwald: nevajag pašam par sevi daudz b.

Avots: EH I, 253


čabināt

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II 2 , 48.

Avots: EH I, 281


čabiņš

čabiņš,

1) der Schwätzer
Dond.: ak tu čabiņš! Kand.;

2) ein Leichtsinniger, Leichtgläubiger:
ej, tu tads čabiņš, vajaga apduomāt Dond.; vgl. čaba 1.

Avots: ME I, 400


čačus

čačus,

1) = čačis I 1 Siuxt: kad bigu vārīja, vajadzēja čaču. kuoka siles bij uztaisītas uz čačiem. kas bij tāda lielāka rīkstīte, ar sauca par čaču:

2) zum Trocknen auf ein Gestell aufgehaufter Klee
Siuxt.

Avots: EH I, 282


čakauzis

čakaũzis Orellen, ein Ort, wo Unrat angesammelt wird, eine Müllgrube: čakauzī viss kas tiek same̦sts; kad nav vai[r] vajadzīgs, tad ieme̦t čakauzī.

Avots: EH I, 283


čegaunis

[če̦gaunis, der Rücken, der Höcker: sunim vajaga saduot pa če̦gauni Stuhrh.]

Avots: ME I, 409


celens

cele̦ns [sic!] Seyershof, langs gestreift (vom Gewebe): kad cele̦nu audaklu auž, tad vajaga četras paminas.

Avots: EH I, 263


ceļš

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265


cenkoties

ce̦ñkuôtiês Frauenb., zanken (hierauf beruhend), streiten: kamdēļ vajaga c.? labāki guodīgi sadzīvuot!

Avots: EH I, 265


cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375


ciens

cìens: lai ar ve̦cs, bet tâ˙pat sava ciena grib Saikava. viņš neliek cienā, ka man ar kuo vajaga Strasden. vai tad cilvē̦ki tur cienā, ka uotram kuo vajaga! ebenda.

Avots: EH I, 278


čīkstoņa

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416


cilāt

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu;

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270


čima

[II čima "ein Haarbüschel: ņem nu aiz čimas! Bers.; dazu auch ein Verbum: viņu vajaga čimât (an den Haaren reissen?).]

Avots: ME I, 413


cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384


cipt

I cipt: stecken bleiben, sich anhäkeln Dond.: nevajag c., bet druoši iet.

Avots: EH I, 272


cirsinis

circinis,

1) = circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Dunika;

2) circiņi 2 , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273


cirvis

cìrvis: gen. s. cirviņa (> cieriņa) BW. 18050 var.; cirv[i]s bez kāta BW. 13001, 2. vajaga asa cirv[j]a 11962. gaļas cirvi 20211.

Avots: EH I, 274


dakstīt

II dakstît, stecken Dunika, Rutzau, Trik.: kam vajadzēja mietiņus pagalmā d˙!

Avots: EH I, 303


dakurināt

dakurinât ausheizen, heizend sehr stark erhltzen Auleja: maizīte ce̦pama, vajag cepli lab[i] d. nedakurināts ceplis.

Avots: EH I, 304



damācīt

damâcît, nachträglich, bis zum vollständigen Erlernen lehren, unterweisen : juo vēl vajag d.: pats labi nepruot apieties ar arklu Kaltenbr. Refl. -tiês, =damanît(iês) Kaltenbr.: ar laiku damācīsies un būs par skrīveri.

Avots: EH I, 305


dankars

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438


daraut

daraût,

2): d. galdu (tuvāk pie siênas) Kaltenbr.Refl. -tiês.

1) sich nähern
Kaltenbr.: dorāvēs pie galda;

2) ein wenig fürchten, respektieren
Kaltenbr.: vajag d. tē̦va.

Avots: EH I, 307


dardeļi

dardeļi, [eine strenge Rüge Mar.]: viņai vajadzē̦tu saduot labus dardeļus A. XVI, 366.

Avots: ME I, 439


dativēt

dativêt, heran-, hinzugelangen Auleja: nevar da patmaļām d., vajag malt pi savu dzirnavu. Wohl aus *da-tuvêt (zu tuvs).

Avots: EH I, 309


datrupināt

datrupinât, hinzubröckeln Auleja: vajag buļbu sivē̦nam d., ka būtu biezākai (Adv.).

Avots: EH I, 309


dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449


dazināt

dazinât (li. dažinóti) Pilda, = izzinât: vajag d., voi neatduos man jās? Pas. IV, 505 (aus Welonen), vajadzēs rnan d., ap kuŗu laiku nuoiet V, 149 (ebenda). Refl. -tiês, eingestehen (r. признáться) Pilda.

Avots: EH I, 310



derža

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458


dēt

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dienderis

diẽnderis (fem. -re ), auch diẽneris, der Diener: kam dienderes nevajaga BW. 11324. [Nebst estn. tẽnder od. tẽner aus mnd. dēner.]

Avots: ME I, 483


dievains

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484


dievais

dievais [= dievājs?],

1) gut, herrlich:
dievajam [zum nom. s. dievājs?] dēliņam BW. 8715;

2) endgültig, vollständig:
viņš audzināts kâ dievais luopiņš Druw.

Avots: ME I, 484


dimantiņš

dimantiņš, Timotheegras Heidenfeld: uoļas zemē d. neaug; dimantiņam vajag pliena, māla, smagas zemes.

Avots: EH I, 320


dirbiens

dirbiens, = pēriens: dirbiena tik vajaga nelietim Janš. Dzimtene IV, 187.

Avots: EH I, 321


divaji

divaji KatrE. n. FBR. XIV, 127, zwei (vor Pluralia tantum): divajas ragavas.

Avots: EH I, 323


divatā

divatā, divatē Alm., divati, divatis (Instr. Pl.), divâts Kand., divatiem, divatuos, divačām, zu zweien: ļauj man beidzamuo reizi ar sievu divati (divatā) parunāt LP. IV, 100. kad tē̦vs pārnāk, tad e̦sam divati V, 258. mums divatiem vajaga uzvārēt šuo pili VI, 395. jāejuot ar˙vienu divatiem VI, 45. vakara laikā gājuši pa divatiem VII, 89.

Avots: ME I, 471


dodāt

[duodât Jauns.], duodêt,

1) singen (vom Schwan):
duodē [Var.: dūduo] gulbis e̦ze̦rā BW. 8456, 2 var. ; [wenn mit uo aus ōu̯ zu li. daudýtė "Pfeife", r. дудá "Pfeife"] ;

2) duodât, umherschweifen:
vajadzēja duodāt pa līci ar savām guovīm tik˙pat vientuļam kâ visas dienas Jauns.

Avots: ME I, 532


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


dramzēt

[dramzêt, -ēju "exerzieren, drillen, gewandter machen": šuo neveikluo lāci gan vajag dramzēt Nieder-Kurl.]

Avots: ME I, 489


drica

drica, = pēriens, Prügel: puikam gan vajadzē̦tu, dricas Sessw.,Vgl. drice:

Avots: EH I, 333


drūksts

drùksts 2, -s [Warkh., Lis.], auch drūkste Lis., Rüge, Strafe, tadelnde Verwarnung: vajaga bē̦rniem drūksti duot N. - Schwanb. tu bez drūksts nepaliksi Golg., Oppek., Lasd. bez drūkstes nevar ne˙viena lāga cilvē̦ka izaudzināt Skuju Fr. [Wohl mit Leskien Nom. 538 zu draudēt.]

Avots: ME I, 506



dūklēt

[dūklêt Bers., = dūķerêt: ciema puiši dūklēt gāja, uguntiņas nevajag BW. 34403. Vgl. auch dūlêt 2.]

Avots: ME I, 525


dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530


dzīdināt

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu?

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361


dzijsūciens

dzijsûciens 2 Dond., ein kleines stück Garn, ein Faden: vajadzīgs viens dz., kuo knuopi iešūt.

Avots: EH I, 357


dzimdināt

dzimdinât,

1): auch Elger (Günther Altle. Spr. I, 210); ‡

2) gebären:
ja es būtu par ķēniņa sievu, es dzimdinātu ķēniņam divpadsmit dē̦lu Pas. IV, 374 (aus Lixna). sieva dzimdināja meitu X, 413 (aus Welonen). dieva dzimdinātāja Warkl. ‡ Subst. dzimdinātāji, die Eltern Zvirgzdine: bē̦rniem vajag klausīt savus dzimdinātājus.

Avots: EH I, 358


dzira

II dzira [Warkh.] (li. girà "Trunk"). dziŗa [Nigr.], Getränk,

a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;

b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]

Avots: ME I, 552


dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2):

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu?

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362


dzīve

[I dzìve Drsth., Ruj.], dzīve Grob., Salisb., dzìvs. -s PS., Demin. dzīvtiņa, dzītiņa, das Garn: māte dzīves savē̦rpuse BW. 16534. 1; 8402. kad vajadzīgās dzīvis savē̦rptas Etn. III, 74. [Zu dzija.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 16534,1 ;

Avots: ME I, 559


dzīve

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362


dzīvs

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363


gabana

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580


gaisināt

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586


gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586


galanusku

galanusku, Adv., "?": (gabanas kŗaujuot) vajag sacirst klēpi un uzlikt g. Heidenfeld.

Avots: EH I, 379


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galvgalis

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


ganka

ganka,

1) ein Totengewölbe in der Kirche
U.;

2) "ieeja dzīvuojamā ē̦kā caur kādu piebūvi, kuŗa nuode̦r saimniecības vajadzībām" Grosdohn.; [aus Gang].

Avots: ME I, 600


garināt

gaŗinât (unter garinât I),

3) so lang als nötig (ab)hauen, -sägen
Stenden: tilta kuokus vajadzēs pēc mē̦ra g.

Avots: EH I, 385


gariski

gariski Orellen, Adv., = ‡ gariskām: g. izstiepties Salis. viņš pārpeldēja e̦zaru g. PV. vajaga tâ sist, ka nāk sitiens g.; kad taisni, stāvu sit zemē spriguli, tad nuosit galu nuô Seyershof.

Avots: EH I, 384


garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608


gatavība

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609


gaušāt

gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.

Avots: ME I, 613


gaust

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III 4 , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. 2 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613


ģībt

ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,

1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;

2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;

3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]

Avots: ME I, 700


glabātājs

glabâtãjs, der Hüter, Förderer: tev slava, mīļam glabātājam, kas visu vajadzību duod GL. bē̦rna glabātāja U., eine Kindwärterin.

Avots: ME I, 621


glēmužot

glẽ̦mužuôt: guovs ... neē̦d kâ vajaga, tik tâ glē̦mužuo Janš. Mežv. ļ. II, 312.

Avots: EH I, 393


glēvs

[glè̦vs 2 Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs 2 Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs 2 Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626


glietēt

III glietêt, prügeln: tevi vajadzē̦tu tikai glietēt Samiten. [Reimwort zu blietēt 1.]

Avots: ME I, 629


glītot

glîtuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich sauber, schön machen;

2) sich ausbilden, sich verfeinern:
skuoluošanās un glītuošanās ... bijuse vajadzīga Janš. Dzimtene I, 395.

Avots: EH I, 394


glūda

I glùda: mit û 2 auch Orellen, mit û Blieden,

1) reiner Lehm
(mit û 2 ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û 2 ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â 2 ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;

2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û 2 ).

Avots: EH I, 395



glūzds

glūzds, = glùda: tur vajaga zila glūzda BW. 35107 var.

Avots: EH I, 395


gnīda

gnĩda (гни́да), gņĩda Kand. [serb. gnjì`da], gnĩde,

1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.

2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;

3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]

Avots: ME I, 633, 634


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


grabulis

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636


grabzda

grabzda(s) Grob., = gre̦bzdas 1: vasaru grabzdas (grabzdu) laikā kuokiem miza le̦c. pavasari, grabzdas laikā; kad kuokiem ir gramži, vajag lûkus plēst.

Avots: EH I, 397


graudāt

gràudât 2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399


grauzdēt

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640


greči

greči, eine Art von Flachs, "stepju, sē̦klu lini" Sessw. n. Etn. III, 178 : kas grib linus plūkt, tam nevajag greču sēt Tr. III, 635.

Avots: ME I, 646


grēmot

grê̦muôt(iês) 2 Dond., grallen, zürnen, böse sein: nevajaga tâ g., bet būt labam. kāds grē̦muotājs cilvē̦ks!

Avots: EH I, 405


grēmoties

grê̦muôt(iês) 2 Dond., grallen, zürnen, böse sein: nevajaga tâ g., bet būt labam. kāds grē̦muotājs cilvē̦ks!

Avots: EH I, 405


grezna

gre̦zna,

1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;

2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;

3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]

Avots: ME I, 650, 651


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


griezt

griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),

1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;

2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);

3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;

4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;

5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,

1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;

2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]

Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]

Avots: ME I, 662


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


griezteniski

griêzteniski 2 Frauenb., Adv., "?": ievas vicu vajaga g. vicā grìezt.

Avots: EH I, 409


grīnietis

‡ *grīnietis, wer böse, streng, hartherzig ist: grīniešam (Var.: vajam) tautiešam BW. 21671, 15 var.

Avots: EH I, 406


grūst

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši!

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;


2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412


gulšņāt

gul˜šņât [Līn., Nigr., PS.], -ãju, gulšņuot, von Zeit zu Zeit schlafen, liegen, loddern, aus Langerweile liegen: kaķis ar suni gulšņāja mātes istabā LP. VI, 859. šis tik ilgi gulšņā, kamē̦r iemieg IV, 9. gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņš bij vai nu gulšņājis, vai arī slapstījies bez nuoteikta darba Duomas II, 454. [cūka ne˙maz neē̦d, gulšņā vien (weil erkrankt) Lis.] Refl. -tiês, oft liegen: kam vajag tâ gul˜šņāties Dond. kuo puisis ar meitu tik daudz gulšņājas? Dond.]

Avots: ME I, 678


gumdināt

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681


gūzna

II gūzna, = guzma 1: me̦dus tur vajaga būt gūznām Janš. Mežv., ļ. I, 155.

Avots: EH I, 423


iebaikst

ìebaîkst 2 Sonnaxt, Adv., ein wenig angst: cilvē̦kam vajadzē̦tu būt ie.

Avots: EH I, 503


iebakstīt

ìebakstît, hineinstossen, hineinstopfen: [zirņus vajaga zemē iebakstīt Für. I].

Avots: ME II, 2


iebārt

ìebãrt, ein wenig durchschelten: viņu vajaga tikai skaļākā balsī iebārt. [Refl. - tiês, in Zank aneinander geraten Für. I.]

Avots: ME II, 3


iebērt

ìebẽrt, ‡

2) ie. (uz ādas), durchprügeln:
ie. jam vajag uz ādas, tad labāk klausīs Zvirgzdine. jai... iebērs par pakaļi Pas. XII, 405.

Avots: EH I, 503


iebirzīt

I ìebìrzît,

1) anfangen mit Saat furchen zu versehen
Saikava: vajag dabirzīt da galam; kâ tad iebirzītu gabalu atstās?;

2) mit Saatfurchen versehen
Lemb., Warkl.: ie. lauku.

Avots: EH I, 504


iebradāt

ìebradât, ‡

2) watend eintreten
(tr.) Strasden (> iebradet): ziemu te iebradā taku, kad te staigā. man pa˙priekšu vajadzēja ie. ceļu; tad tik viņš nāca.

Avots: EH I, 504


ieburnīt

[ìebur̂nît,

1) etwas einknillen:
ieburnīta lapa Lis.;

2) züchtigen:
tuo gan vajadzē̦tu drusku ieburnīt Wolm.]

Avots: ME II, 5


ieburzīt

ìebur̂zît,

1): ieburzīti zīda lindraki Daugava 1935, S. 391; ‡

2) (hin)einrühren
(?): kad miltenici putru vāra, tad ātri vajag ie. mīklu katlā Saikava.

Avots: EH I, 505


iecept

ìecept, ‡

3) zum Backen (in den Ofen) hineintun
Auleja: ie. maizi Auleja. vajag ie. vakarīņām buļbenu ebenda, lai iece̦ptie kartupeļi nesade̦g Jauns. B. gr.3 II, 170. ‡ Refl. -tiês, unversehens hineingebacken werden Jürg. u. a.: maizē iecepies prusaks.

Avots: EH I, 506


iečūdīt

ìečùdît 2 Auleja, mit Hilfe von Zaubereien (abergläubischen Mitteln) etw. einrichten, wohl geraten machen: vajag ie., kab kāpusti rabi rūgtu.

Avots: EH I, 507


iedēstīt

ìedēstît, ‡

2) "= ìeaûdzinât 1" Frauenb.: tas tâ iedēstīts, - lai viņš ir muļķis, bet zin, kâ vajag.

Avots: EH I, 508


iedīdzēt

ìedīdzêt: auch Ramkau (mit î ), Baltinow, Ermes, Golg., Heidenfeld, Kārsava, Lemb., Lis., Līvāni, Mar., Meselau, Oknist, Peb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine: ie. puķes Mahlup. iedīdzē̦tas burkānu sē̦klas Oknist. rudzus vajag ie., lai re̦dzē̦tu, vai tie sē̦klai būs derīgi Kārsava. mums sē̦klas vēl nav iedīdzē̦tas Lemb.

Avots: EH I, 509


iedot

ìeduôt,

1) (in die Hand) geben:
man māmiņa pūru deva, atslēdziņas neiedeva BW. 25138. kam māsiņu iedevāt sliktajā vietiņā BW. 25987. ruokā darbu ieduodam BW. 25025. vai tad nu zirgam savu prātu ieduosi? Kaudz. M. 315. gudruos dē̦lus tē̦vs iedevis puodnieka amatā LP. VI, 1, 365;

2) eingeben (von einer Medizin):
slimnieka apakšdrēbes sadedzināmas, un pe̦lni ar ūdeni ieduodami Etn. IV, 115. Refl. - tiês, gelingen, sich schicken U.: bišu dārzu nevajaga par mazu taisīt, tad bites neieduodas Etn. III, 189. ābeļu puotēšana un bites ieduodas Latv. tas neieduosies, das wird sich nicht machen lassen U.

Avots: ME II, 12


ieduldurēt

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5


iegrozīt

ìegruozît,

1) mehrfach hinei -, eindrehen, - kehren;

2) zurecht richten, einrichten:
viss tika tâ iegruozīts, kâ viņš tuo gribēja A. XX, 895. kaut vēl reiz spē̦tu nuo jauna iegruozīt dzīves ceļu, tad tuo gan citādi iegruozītu Kundziņ Kronv. 177. vajaguot iegruozīt... plašu etnogrāfiskuo materiālu krāšanu Etn. IV, 141;

3) ruoku iegruozīt, den ausgerenkten Arm wieder einrichten, einrenken
U.;

4) māju iegruozīt U., den GRund zum Hause legen:
iegruozīt namu uz nuode̦gušiem pamatiem Kaudz. M. Refl. - tiês, sich einrichten: bija tâ jāiegruozās, ka... varē̦tu palikt istabā Alm. vai taču nebūtu iespējams tâ darbiem iegruozīties Poruk.

Avots: ME II, 19


iegudrot

ìegudruôt,

1) klug werden
U.: kad tu iegudruosi U.;

[2) ersinnen
(iegudruot, kâ lieta darāma Lasdohn, Wenden); einrichten Grawendahl: kungi sev iegudruojuši tēlefo'nu, ar kuo sarunāties Adsel;

3) (hin)einpassen
(tr.): viņu vajaga tur iegudruot Alt - Rahden].

Avots: ME II, 20


iekaķēt

ìekaķêt, mit einer Katze (einem zweizinkigen Haken, kaķis

3) einkratzen:
stendere ir iekaķē̦ta AP. labi dziļi vajag ie., tad vieglāk pāzi iecirst Saikava. .

Avots: EH I, 517


iekārināt

ìekãrinât, [(mit Süssigkeiten oder überhaupt mit einer schmackhaften Speise) lüstern machen (ohne jedoch soviel zu geben, dass die erweckte Begierde befriedigt würde) Bers., Nitau u. a.: ar jaucēkli vajag labi iekārināt Fest. ja negrib duot, nevajaga iekārināt Wolm.].

Avots: ME II, 26


iekārstināt

ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519


iekārtot

ìekā`rtuôt, einrichten: dabā nu tas tâ ir iekārtuots A. v. J. 1896, S. 649. Refl. - tiês, sich Einrichtung: iekārtuõjums,

1) die Einrichtung:
iekārtuojums bagāts Brig. Ceļa jūtīs 5;

2) die Ordnung:
teikuma periodiem duod vajadzīguo iekārtuojumu Konv. 2 566.

Avots: ME II, 27


iekaunēties

ìekàunêtiês,

1) sich hineinschämen:
vajadzētu vai zemē iekaunēties Pūt vējiņi 99;

2) plötzlich anfangen sich zu schämen.

Avots: ME II, 26


ieķērnāt

ìe̦ķẽ̦rnât, hineinsudeln, -schmutzen, besudeln: kaķe ieķē̦rnājuse abrā Dunika. nevajag ie. (hier und da ein wenig hinlegend) visu šķūni ar bišķiem; augstu pantas vajag kraut Frauenb. Refl. -tiês (s. ME. II, 35), 4): ir jau nu gan ieķḕ̦rnājies, bet dievs zin, kâ galā tiks Peb.

Avots: EH I, 525


ieķērnāties

ìeķē̦rnâtiês,

1) [sich mit jem. oder etwas befassend oder sich in etwas einlassend sich dadurch besudeln
Lautb.]: kuo es tur iēķē̦rnāšuos ar tādiem sle̦pkavām LP. VI, 368. vai mums vajadzēja iēķē̦rnāties Zeifert II, 2, 292;

[2) auch ieķērnētiês, durch eigene Schuld in eine unangenehme, schwierige Lage geraten
Wenden, Mar.;

3) heimlich Sahne oder überhaupt etwas Schmackhaftiges zu sich nehmen
(auch: ieķērnēties) Mar.;

4) eine Arbeit beginnen, aber nicht beenden
Jürg., Senten].

Avots: ME II, 35


iekokot

ìekùokuôt;

1) mit einem Stock verprügeln
Dunika: tādu vajadzē̦tu labi ie., gan tad strādātu;

2) prügelnd einflössen:
ne mazums lazdu būs salauzts uz viņu mugurām, līdz tiem tādu sne̦llumu iekuokuoja Janš. Līgava I, 340.

Avots: EH I, 524


iekrāt

ìekrât, einparen: kādu paduomiņu, kuo e̦smu iekrājusi savā mūža ceļā Kaudz. M. 57. Refl. - tiês, (für sich) einsparen: vajag iekrāties ir tādas ziņas Kundziņ Kronw. 172. Gaitiņiem bij šur un tur parādi iekrājušies Kaudz. M. 166. es naudiņu iekrājuos BW. 29601 var. Subst. iekrājums, Ersparnis.

Avots: ME II, 29, 30


iekremelēt

iekremelêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: viņam vajaga ie. pa(r) kramenīca.

Avots: EH I, 522


iekritens

iekrite̦ns: iekrite̦nu glāzi vien vajag liet Saikava.

Avots: EH I, 522


iekult

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês,

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523


iekurināt

ìekurinât, ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ‡ ìekurêtiês. ‡ Subst. ìekurinãjums, = iẽkuri Frauenb.: iekurinājumu vajadzēja nuolikt.

Avots: EH I, 524


ielapot

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai;

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526


ielielīt

ìeliẽlît: kâ Andarte viņu kungam ielielīja! Janš. Līgava I, 256. ‡ Refl. -tiês, sich einbilden Adsel: kāpēc vajag tâ ie. un citus neievē̦ruot? Jürg.

Avots: EH I, 528


ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42


iemaņa

ìemaņa, die Gewandtheit: pie katra darba vajadzīga sava iemaņa Sassm.

Avots: ME II, 43


iemēļot

[I ìemēļuôt,

1) "verklatschen"
Stelp.;

2) = ieme̦luot Nitau, Wenden;

3) einreden
Mar., Wessen;

4) die
mēļuošana einleiten: vajag tik iemēļuot uz tuo pusi, tad iet mēļuošanās vaļā Fest. Refl. - tiês, Teilnehmer eines Gesprächs werden Mar.]

Avots: ME II, 45


ienākt

ìenãkt, intr.,

1) hereinkommen:
tikmē̦r gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Kaudz. M.;

2) einholen, erlagen:
es viņu nevaru ienākt (gew. panākt). tik lielu naudu, kur tuo būs ienākt Neik. [gan zirga vajadzē̦tu, bet nevar ienākt U., kann es nicht erlagen];

3) einfallen, auf etw. kommen:
tas man ne˙maz neienāca prātā. viņam ienāca labs paduoms prātā LP. VII, 1172. valuoda ienāca par Lienu Kaudz. M. tâ vēl tagad ve̦cie ļaudis uomīgi pakrata galvu, kad ienāk runa par ve̦cuo pilskungu Degl.;

4) einkommen:
negrib tuo ņemt, kas par velti ienāk LP. III, 45;

5) reif werden
[zu Bed. vgl˙let. dagājušu (eine reife) uogu rāvu Mag. XIV, 2 187 und li. nókti und prieĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370]: baudīt ienākušus augļus SDP. VIII, 64. Refl. - tiês,

1) reif werden:
uogas jau labi ienākušas;

2) erreichen, bekommen:
latvieši vēl bija tik tāļu pārtikuši, ka varēja ze̦lta lietas ienākties PS. ienākties tādu vietu, nuo kurienes... nebūtu jāstaigā Ģurģuos Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 47, 48


iepenterēt

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50


iepļaukāt

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52


iepratināties

ìepratinâties, etw. sich aneignen, Gewandtheit gewinnen: viņš jau labi iepratinājies kurvju pīšanā Dond. n. A. XII, 560. pie katra darba vajaga pa˙priekšu iepratināties Dond.

Avots: ME II, 53


ieraut

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56


ieruna

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna 2 Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59


iešaust

[ìešaust,

1) durchprügeln:
viņu vajag paamtīgi iešaust Warkl.;

2) durch wiederholte Züchtigung furchtsam machen:
iešausts bē̦rns Bauske.]

Avots: ME II, 76


iesēdēt

ìesêdêt, tr.,

1) als erster sitzen auf:
man vajaga pirmai krē̦slu iesēdēt Janš.;

2) sitzend (die Stelle, auf der man sitzt) einsinken machen od. vertiefen:
ve̦lns bijis duobi iesēdējis LP. VII, 478.

Avots: ME II, 62


ieskaistīt

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64


ieskatīt

ìeskatît, tr.,

1) einsehen, ansehen:
viņš tuo par kļūdu neieskata. beigās mani ne par kuo neieskatīs RKr. VII, 1089;

2) lieb gewinnen:
reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu LP. VI, 343. Refl. - tiês,

1) hineinsehen, einsehen:
pa luogu istabā; grāmatā, priekšvārduos;

2) genau ansehen:
vajaga labi ieskatīties;

3) genau auf jem. hinsehen und von ihm etw. ablernen:
Drekberģis, ieskatījies Pietuka Krustiņā, sāka arī sveicināt citus Kaudz. M.;

4) sich verliebt
(mit d. Akk. u. Lok.): vidējais brālis ieskatās meitu un apņe̦m apņem par sievu LP. IV, 135. bijis ieskatījies virsnieka meitā IV, 193.

Avots: ME II, 65


iespundēt

ìespuñdêt, tr., einspunden, einsperren: zagli vajaga iespundēt.

Avots: ME II, 71


iesunīt

ìesunît, tr., vornehmen, durchschelten, eine Lektion geben: Annu vajadzē̦tu labi iesunīt MWM. VI, 718.

Avots: ME II, 74


ietiepties

ìetieptiês, sich etw. in den Kopf setzen, eigensinnig werden: tas bija liels tiepums; ja tas kuo ietiepās, tad tuo vajadzēja izdarīt JK. V, 50.

Avots: ME II, 82


ietupināt

ìetupinât, tr.,

1) herein -, hineinsetzen:
viņš mani ietupināja maisā MWM. X, 30;

2) ins Gefängnis werfen:
mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es ne- pareizi sūdzuot Poruk. Refl. - tiês, sich herein -, hineinsetzen: krē̦slā.

Avots: ME II, 84


ievilcināt

ìevil˜cinât, tr., chronisch werden, andauern lassen: nevajaga slimību ievilcināt.

Avots: ME II, 88


ievīrināt

[ievīrināt, beherzt machen: tev vajag citus ievīrināt Für. I unter vīrināt.]

Avots: ME II, 89


iezolēt

ìezuõlêt, prügeln: vajaga pārgalvi tik iezuolēt.

Avots: ME II, 92


īksts

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 2 Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835


irģēt

irģêt (unter ir̂gât): kuo tu ìrģē 2 ("bez vajadzības smejies") vienmē̦r? Linden in Kurl.

Avots: EH I, 431


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


izārdīt

izā`rdît [li. išardýti], tr.,

1) trennen:
vīli, drēbes gabala;

2) auseinanderbreiten:
sienu, mē̦slus, re̦lnus. spaiļu izārdīšana pierkrīt sievietēm Etn. III, 103. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu Etn. III, 90;

3) auseinander nehmen, niederreissen:
krē̦slu, gultu. tâ˙pat bij jāduod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem BW. III, 1, 62;

4) zerstören:
likt neizārdāmus pamatus Pūrs II, 195. viņš čūskas darbus izārdīs G. L.;

5) geläufig, gewandt sprechen, gut singen:
vai dziedāju, vai runāju, kâ ārdīt izārdīju BW. 411. Refl. -tiês, zur Genüge wüten, toben, sich austoben, sich unabhängig gebärden: kad mežsargi pa pagastu bij izārdījušies... JU.

Avots: ME I, 714


izbrīvēt

izbrĩvêt, ‡

2) Erlaubnis wozu erwirken
Segew.: es jau izbrīvēju ratiņu (habe die Erlaubnis erlangt, das Spinnrad zu benutzen); kad vajadzēs, tad varēs ņemt Seyershof; (mit einem acc. des Ortes) das Recht der zeitweiligen Beschlagnahme (Benutzung) einer Stätte erwirken Segew.

Avots: EH I, 436


izdailēt

izdailêt, izdailinât (li. išdàilinti), izdaiļuot, tr., verschönern, ausbilden, bilden: balsi, dvēseli, garu, prātu, sirdi, talantu. izdailināti cilvē̦ki mums pasniedz (dziesmas), lai pacilātu un izdailē̦tu svē̦tkus - tur deja gan de̦r Rainis. vajag izdaiļuot garu tâ˙pat, kâ ārieni MWM. XI, 188. Refl. - tiês, sich verschönern, sich ausbilden, sich veredeln: sirds izglītuojas un izdaiļuojas Vēr. II, 673; "sich schön machen vor Leuten" Gr. - Sessau: ej, meitiņ, uz balli izdaiļuoties.

Avots: ME I, 724


izdevība

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727


izdievredzēt

izdievredzêt, zaubern, hexen: vajaguot tāda vīra, kas varuot izdievredzēt Dok. A., Bers.

Avots: ME I, 728


izdrupt

izdrupt, auch izdrupêt, intr., ausbröckeln: zuobi sāk pamazām izdrupt. zemei vajaga duot izdrupēt Vīt.

Avots: ME I, 729


izdusēties

izdusêtiês, ausruhen: gultai vajaga būt ē̦rtai, lai miegā visi luocekļi varē̦tu pilnīgi izdusēties Konv. 2 1162.

Avots: ME I, 730


izdzīvot

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733


izēst

izêst,

1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡

3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,

1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;

2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.

Avots: EH I, 446


izgarēties

izgarêtiês,

2): auch Kalz., Lubn.; ‡

3) = izplẽnêt: uogles izgarējušās Seyershof. nevajaga ļaut krāsnei (d. h. den Kohlen im Ofen) par daudz i. Frauenb.

Avots: EH I, 447


izgarināt

izgarinât (li. išgãrinti), tr.,

1) den Dampf verfliegen lassen [Wolgunt]:
kurinātājam vajadzēja pieraudzīt, ka pirts būtu tīra nuo dūmiem un pareizi izgarināta, lai gars būtu salds BW. I, 176;

[2) abkühlen:
maizes vēl nevar laist krāsnī, tā vēl jāizgarina Loddiger, Roop, Wenden u. a.].

Avots: ME I, 736


izglizināt

izglizinât, dünn ausstreichen, ausschmieren: ē̦duot nevajaga sviestu pa šķīvi izglizināt Sassm. [jāizglizina tauki uz maizes Dond.]

Avots: ME I, 738


izgrīst

izgrīst (lii. (išgrį̃sti), ausdielen: jaunuo istabu vajag izgrīst Sessw.

Avots: ME I, 740


izgudzināt

izgudzinât Zvirgzdlne, zur Genüge schnattern lassen: vajag i. zuosis.

Avots: EH I, 450


izguļa

izguļa, gemütliches Schlafen, Ausruhen: tur bija laba izguļa. tīšām iešu pie kalniņa, izguliņas (izguļiņas 22256) gribē̦dama BW. 10826; 12502. nuosist mēnesi nevajadzīgā svē̦tku gardēdībā un izguļā Duomas II, 97.

Avots: ME I, 741


izgvelzt

izgvelzt, izgvelst, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten: ciema gvelzes izgve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. izrunāsi, izgvelzīsi vairāk nekâ vajaga MWM. VIII, 211. [publiski izgvelst prut savu pretinieku vis˙ze̦mākās aizduomas L. W. 1921, No 51, 2 2 .]

Avots: ME I, 742, 743


izieskāt

iziẽskât [li. išjíeškoti, [aksl. iziskati], tr.,

1) ablausen:
galvu: bē̦rniem vajaga katru dienu galvu izieskāt Ahs. kad galvai vienu pusi izieskā, uotru ne, tad ieskātāju vilks ē̦d LP. VII, 857;

2) fig., durchprügeln, durchbleuen:
gan es tev muguru izieskāšu Tals.

Avots: ME I, 743


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjaut

[izjàut, durchkneten (den Teig): mīklu vajag vēl reizi izjaut C.]

Avots: ME I, 745


izkabināt

izkabināt (li. iškabìnti),

1) aushaken, herausnehmen, beseitigen:
izkabinu tautu meitu nuo deviņu jaunbrālīšu RKr. XVI, 88. tuos (zirnēkļu tīklus) vajadzē̦tu izkabināt JR. VII, 21;

2) ausspannen:
zirgu nuo ilksīm Kand.

Avots: ME I, 746


izkaķēt

II izkaķêt: kad kaķis izkaķê̦ts (Perfektiv form zu kaķêt), tad pāzi var cirst Saikava,Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) kaķêt: labu strēķi (eine geraume Weile) izkaķējās, bet tâ nevarēja iekaķēt, kâ vajag Saikava.

Avots: EH I, 452


izkarsēt

izkar̂sêt, tr., durch und durch heiss werden lassen, durchglühen: ģipsi vajaga pa˙priekšu labi izkarsēt Konv. 2 1048. Refl. - tiês, sich gründlich erwärmen, durchglühen lassen: pirtī labi izkarsējāmies.

Kļūdu labojums:
1048 = 1049

Avots: ME I, 748


izkast

izkast (unter izkasît; li. iškàsti ), ‡

3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês,

2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡

3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.

Avots: EH I, 454


izklandzināt

izklañdzinât, ausposaunen: nevajaga visu, kuo zina, tāļāk izklandzināt Ahs.

Avots: ME I, 751


izkustēt

izkustêt, intr., sich von der Stelle bewegen, ausgehen: ne+kad un ne˙kur nee̦suot vajadzība jauniem cilvē̦kiem izkustēt A. XI, 54. maz cilvē̦ks izkust nuo mājas MWM. VIII, 592. Refl. - tiês,

1) sich von der Stelle bewegen:
visu ziemu tas nebij ne suoļa izkustējies Alm. tuo cilvē̦ks tâ pastrādā vairāk savas veselības pēc, lai dabūtu drusku izkustēties Druva II, 200;

2) sich langsam regen:
kamē̦r viņi izkustēsies, būs jau drīz vakars klāt;

3) sich zur Genüge bewegen:
e̦sam diezgan izkustējušies.

Avots: ME I, 757


izlencēt

izlencêt, den richtigen Weg ausmitteln Mag. XX, 3, 207: tādam bija kūmās ite, kas varēja izlencēt BW. 1303 (Var.: izstaigāt). saknei vajaga izlencēt pa zemes dažādajiem šķēršļiem Vēr. II, 802.

Avots: ME I, 763


izmaidzīt

izmaîdzît, izmaîgdît [Kr.], tr., durchkneten, durchknillen: jaunās meitas vajaga izmaigdīt U. kam tu maizi tâ izmaidzījusi? Srb., Bers., A. XIV, 479.

Avots: ME I, 768


izmaksāt

izmaksât,

1) tr., aus -, bezahlen:
kad mīlestību ravē̦tu šurpu turpu izmaksāt kâ naudu Rainis. kalpiem izmaksāt algu. naudu nevajadzējis izmaksāt LP. VII, 193;

2) intr., kosten:
mantas nuovedām ve̦se̦las, lai gan diezgan dārgi izmaksāja A. XIII, 520.

Avots: ME I, 768


izmiņģēt

izmiņģêt, tr., austreten, austrampeln: pļavu vajaga izsaragāt nuo izmiņģēšanas LA. izmiņģējis zaļu zāli, lai aug balti kāpuostiņi BW. 32523, 2.

Avots: ME I, 771


izmizot

izmizuôt, tr.,

1) heraus -, ausschälen:
serdi;

2) fig., durchbleuen:
viņu vajadzēja labi izmizuot Grünh.

Avots: ME I, 772


iznesīgs

iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.

Avots: ME I, 775


izpalīgs

izpalĩgs: saimniecei vajadzēja izpalīga (= palīga) Azand. 12.

Avots: EH I, 470


izplāt

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782


izplundāt

izplundāt Für. I (unter skaluot ), ausspülen: jaunu susekli vajag i.

Avots: EH I, 473


izpūdēt

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787


izraust

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. 2 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790


izridāt

izridât, tr., aus -, wegräumen: izridāsim būdu Jan. pie ēšanas galdus atkal izridā RKr. VI, 99. nuo istabas izridāja nevajadzīgās lietas BW. V, 156.

Kļūdu labojums:
pie = pēc

Avots: ME I, 791


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


izsālīt

izsàlît, durchsalzen: gaļa nu izsālīta. mīkstas ziepes var pārvērst par cietām, vajag tikai piemest sāli, jeb, kâ saka, ziepes izsālīt. [Refl. - tiês, eingesalzen, zur Genüge salzig werden: gaļa vēl nav izsālījusies Bauske.]

Avots: ME I, 796


izšķelt

izšķelˆt: lubas bija izšķeltas, nuorantītas vajadzīgā garumā Janš. Mežv. ļ. I, 203.

Avots: EH I, 485


izšļakāt

izšļakât, aussprengen, besprengen Dunika: pirms slaucīšanas istubu vajag i., lai neput.

Avots: EH I, 486


izšļankāt

izšļankât, =izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486


izšņāpāt

izšņãpât, [Drosth.], izšņāpt Bers.,

1) ausstreichen:
tuo vajag izšņāpāt Poruk;

[2) heimlich entwenden:
izšņāpt naudu nuo kules N. - Peb.].

Avots: ME I, 813


izšņergas

izšņe̦rgas, Überbleibsel von Speisen, ausgeschnüffelte Speisereste: man tavu izšņe̦rgu nevajaga Naud., Bers.

Avots: ME I, 813


izspēkoties

izspè̦kuôtiês, heftig ringen, kämpfen, die Kräfte messen: tiem vajadzēja sadurties un izspē̦kuoties Kronw. man jāeimuot pasaulē izspē̦kuoties LP. VI, 517.

Avots: ME I, 802


izstigot

izstiguôt, gerade Linien durchhauen, ziehen in: mežkuopis it labi zin, kāpēc mežu vajag izstīguot Vēr. II, 718.

Avots: ME I, 805


izsvēpēt

izsvêpêt, izsvêpinât, tr., ausräuchern: istabu paegļu zariem. kad bites labi neizduodas, tad vajaguot dabūt nuo baznīcas svecītes un ar tām izsvēpēt struopus Etn. IV, 110. [izsvēpēt uodus nuo istabas Kl.]

Avots: ME I, 809


izšvipstelēt

izšvipstelêt "?": švipstelis nevar ne˙kā saturēt, viņam vajag i. PV.

Avots: EH I, 487


izteika

izteĩka ,* gew. iztèiksme *,

1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;

2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;

3) der Modus, die Aussageweise:

a) īstenības,

b) pavē̦lamā od. pavēles,

c) vajadzības,

d) atstāstāmā izteiksme,

a) der Indikativ,

b) Imperativ,

c) Debitiv,

d) der Konjunktiv od. modus relativus.

Avots: ME I, 816


iztikša

iztikša Stenden, = iztika: mums i. sagādāta visai ziemai. kāda bagātība vajadzīga, - kad tikai i˙!

Avots: EH I, 489


iztirāt

iztiŗât, ausfragen, ausforschen Lautb., Stenden; (einen Dieb) zwangsweise untersuchen: vajag viņu i.; kas zin, voi pie viņa neatradīs (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 490


iztīrīt

iztĩrît, iztĩpinât Dond., vollständig reinigen: avuotu vajadzēja iztīrīt nuo dūņām LP. VII, 319. vīrietim bijis jāsamīsta un arī jāiztīra nuo gaiļu laika līdz bruokastīm 100 sauju Etn. III, 88. Refl. - tiês, sich vollständig reinigen.

Kļūdu labojums:
319 = 361

Avots: ME I, 819


iztrūdēt

iztrûdêt, intr., ausfaulen, verwittern, durchfaulen: iztrūdējis uozuoliņš BW. 13041. rudeņa vai pavasaŗa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī, juo tad zeme labi iztrūduot Etn. II, 72.

Avots: ME I, 820


izturība

izturĩba, die Ausdauer, Dauerhaftigkeit: juo augstāki viļņi kāpj, juo vairāk vajadzīgs vīrišķības un izturības Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 821


izturīgs

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821


izvērst

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828


izvērzt

izvḕrzt 2 [Lis., izvêrzt 2 Lautb.] (li. išver̃žti), tr., [aus der Hand drehen, auswinden U.]; herauskehren, herauswenden, aufwühlen Lautb.: zirga pakaviem izvē̦rztas dūņas Apsk. viņš nuostājās ļuoti pašapzinīgi, izvē̦rztām krūtīm Dok. A. lemešiem vajaga būt pareizi izvē̦rztiem [oder izvē̦rstiem?], t. i. izliektiem A. XI, 170.

Avots: ME I, 828


izzudināt

izzudinât, verschwinden machen, vertreiben, vernichten, ausrotten: es tikai jutu, ka man tuo vajag izdzīt, izzudināt nuo savas istabas Latv. kustuoņi, kuŗus cilvē̦ks izzudinājis iz pasaules MWM. X, 876.

Avots: ME I, 832


jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98


jaunums

jaûnums [li. jaunùmas],

1) die Jugend:
Sprw. kuo jaunumā nemācies, ve̦cumā nepratīsi. krāj jaunumā, būs ve̦cumā. es ar savu jaunumiņu daždažādi izdziedāju BW. 959;

2) die Neuheit:
jaunums rada uotru vajadzību Konv. 2 967. nāk vēl dažādi sludinājumi, vietējie jaunumi A. XI, 617;

3) junger Trieb, Schössling:
(dadža) sakne, jaunumi un ziedu dibini ē̦dami Konv. 1 654.

Avots: ME II, 102


jāveklis

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108


jēgt

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt 2 Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112


jelgaviņa

je̦lgaviņa, eine Dachstange (pie salmu jumta nepieciešami vajadzīga pietē̦stā kārtiņa) Subbat.

Avots: ME II, 109


joču

I juõču: juõ˙ču Kal., OB., Rutzau; j. prāvi rudzi vorzüglich lang gewachsener Roggen Diet. sajukšanai vajadzēja rasties, un j. juo tie arāji sāka kustēt L. Av. 1850, № 14.

Avots: EH I, 570


joksīties

joksîtiês, albern, tollen, toben Seyershof: puikiem vajag j., kamē̦r vēl laiks (= kamē̦r nav jāiet skuolā).

Avots: EH I, 565


jūdīt

[jûdît Trik., Arrasch, Meiran "zanken machen, verhetzen." Wohl identisch mit jũdît 2. Refl. - tiês "?": nevajadzēja tâ jūdīties Austriņš Vērpetē 97.]

Avots: ME II, 120


jūga

I jūga,

3): jûga Meselau, jûgu ēvele C.;

4): "vajadzīgās lietas pie ratiem" A. Leitāns.

Avots: EH I, 568


jūkt

jûkt: auch Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Skaista n. FBR. XV, 35, Auleja, Bērzgale, Kalupe, Nautrēni, Oknist, Saikava, Warkl.: vajag laist teļu da vušku, lai jūkst da luopiem Auleja. es jūkstu rudzus pļaut Bērzgale.

Avots: EH I, 569


jūkt

jûkt [Kr., Erlaa], - stu, - ku (li. jùnkti), intr., sich gewöhnen Bers.: nuolādē̦ts truoksnis! jā, pie viņa vajaga jūkt Rainis. [Zu jaucêt, jaûks (s. dies), wo jau - aus eu - entstanden sein kann, und woher jūkt sein j - bezogen haben mag. Das y - der von Meillet Bull. XXIII, 76 f. herangezogenen sogdischen Formen ist vielleicht sekundär.]

Avots: ME II, 122


jūta

jũta Iw., die Kreuzung: kad izvaguots, tad, krustiem kur sanāk, kur ir tā j., tur vajag tuo stūri izšķipelēt.

Avots: EH I, 570


I kâ (li. kõ), wessen (Gen. von kas, wer, welcher): (wofür häufig kam) dē̦ls tu esi. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag. saimniece visa kā diezgan.

Avots: ME II, 184


kājinieks

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189


kākslis

kākslis, kāksle L., [Manz. Lettus],

1) der Adamsapfel; der Kropf
L., St. u. Biel., Oppek. n. U.: dziedzeris, kas pie cilvē̦ka dažkārt sapampst, tâ ka ruodas tâ sauktais gurklis jeb kākslis;

[2) kâksle 2 Hasenp., die Gurgel, der Schlund:
visu šim nesaņķim vajag iegrūst kākslē;]

3) ein ausgehungerter Mensch, ein Gourmand, Feinschmecker
Bers. n. A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 190


kaldināt

kal˜dît [káldinti "schmieden lassen"], - u, - ĩju, fakt., schmieden, beschlagen lassen; auch freqn., schmieden, beschlagen: kaldāt, brāļi, kumeliņu BW. 15939. bij man vienas māsas dēļ kaldīt jaunu zuobeniņu 15992. nevarēju klāti tikt nekaldītu kumeliņu BW. 13268, 25. citi kaldītāji ļuoti ilgi kalda, mēs ne+maz netuopam klāt Nigr. kaldītāji (Sczmiedegäste) ir kalšanas vajadzībā pie kalēja ieradušies cilvē̦ki Nigr.

Avots: ME II, 141


kalināt

III kalinât, hungern lassen, durch Hunger schwächen: viņš visu dienu zirgu kalināja pie kruoga Linden in Kurl. vasar kalina vistas, kab netuklē̦tuos Auleja. kuo kalināsi juo? - vajag pabaŗāt ebenda. Zur Bed. vgl.apkalinât II.

Avots: EH I, 577, 578


kaļļa

kaļļa,

1) eine dicke Stange, ein Hebebaum, Hebel
[Alswig]: tuo akmeni vajadzēja svīrēt ar kaļļu Dubena, Oppek. n. A. XVI, 284. pluostus pagatavuo nuo baļķiem, brusām, kaļļām Etn. IV, 61;

2) plur. kaļļas, [kaļļi Nogallen], kaļi Angern n. BD. 171, Rollhölzer, auf denen man ein Boot fortwälzt;

[3) kàļļas 2 , zwei schräg angelehnte dicke Stangen, auf denen man bei einem Bau Balken hinaufzieht
Alswig.] Aus liv. kaľľ "eine Rolle unter dem Boote zum Fortwälzen desselben"; [s. Thomsen Beröringer 256 und Bielenstein Holzb. 617].

Avots: ME II, 147


kalt

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. 2 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kancēt

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153


kārklenīca

kā`rklenĩca, die Weidenrute: vai mums nevajadzē̦tu arī kādu milnu paņemt līdz? ar kārklenīcām mēs tikai sakaitināsim trakuo MWM. III, 104.

Avots: ME II, 196


karkles

kar̂kles,

1): auch Fest:, KatrE., Ramkau, Warkl., (eine verhältnismässig undichte Pferderaufe)
Saikava; ‡

2) ein Getreidesieb
Sonnaxt: kas izbira dzar karklēm, tuo izsijāt vajadzēja ar sietiem.

Avots: EH I, 589


karš

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. 2 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166


karstans

kar̂stans: auch (mit an) AP.: vēl vajaga labi kure̦nāt: vēl ūdens k. vie[n] ir.

Avots: EH I, 589


kārstīties

kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]

Avots: ME II, 199


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


kaudze

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele 2 Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III 4 , 91.]

Avots: ME II, 172, 173


kaunelīgs

kaunelîgs: auch Dobl., Korwenhof, Lös., ("nevajadzīgi kaunīgs") Smilt., ("von Kindern gesagt") Ellei, Salgale, Sess., ("pejorativ") Blieden, Ligutten.

Avots: EH I, 594


kava

kava,

1): eine gewisse (zu einem bestimmten Zweck benötigte) Anzahl, eine Gruppe, ein Komplekt
Peb., Schujen, Sermus, Sessw.: nuopērc divas kavas adāmadatu (d. h. 2 Komplekte zu je 5 Nadeln) - vienu tievāku, uotru rupjāku! Schujen, Sermus. man ir divas kavas (2 ganze Spiele) kāršu ebenda. k. ir divas kārtis, kuŗas vajag vienam gājienam (bei einem gewissen Kartenspiel die Karte, mit der man sticht und diejenige, die man gleich darauf ausspielt) ebenda. tur ir divas kavas (2 zu unterscheidende Gruppen) burtnīcu ebenda. (uolu) k., diejenige Anzahl von Eiern, die ein Huhn zum Brüten legt N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043, Schujen, Sermus.

Avots: EH I, 596


kaviens

kaviêns, kâviêns,

1) ein Stich, Hieb:
tas tik bija viens kāviens: sivē̦ns pa˙galam;

2) Prügel, Schläge:
tev tik vajadzīgs kaviens. ja nestāsies mierā, dabūsi tādu kavienu kâ lietu A. XVII, 285;

3) der Stich beim Kartenspiel;
tas tik bija kaviens! Serb., Bers. Zu kaût.

Avots: ME II, 182


kāzoties

kàzuôtiês, Hochzeit (kāzas) machen, heiraten: šuogad brālis kāzuojas BW. 9289. šuodien putni kāzuojas 2691. še tādas nešķīstas precēšanās un kāzuošanās nevajaga Janš. Ungew. das Aktiv: kamē̦r mēs te kāzuojam, tev jāsteidzas uz mājām LP. III, 101.

Avots: ME II, 206


ķeķere

ķeķere [Gr. - Essern], gew. ķeķeris Ahs.,

1) = ķe̦kars, ķeķe: ķeķeris - kuopā saauguši augļi. šuogad uogas augušas lielās ķeķerēs Frauenb. brūkleņu, vīnuogu, riekstu ķeķeris Ahs. ne̦suši uz māju, tâ˙pat kâ bē̦rni vīna ķeķeri JU. ;

2) ķeķeris, ein krummeŗ [langer Drosth.], ästiger Stock:
kaut man bijis kāds ķeķeris, vajadzē̦tu saduot Aps., Bers., Serb. ;

3) ķeķeris, ein schwächlicheŗ [unmündiger
U.] Mensch Smilt., Mag. XIII. 47.

Avots: ME II, 362


ķekot

ķe̦kuôt, Refl. -tiês,

1): gaukeln, Fastnacht laufen
Lng.;

2): ciemiņi ar lustēm ķe̦kuojās Mekons Debess vaļā (1873), S. 20;

3): nevajaga ķ. pakaļ ne savai kārtai Janš. Apsk. 1902, S. 18. tik tālu sāk ķ., ka ... greznības dēļ pašas kapājas ar... sluotām pa pliku miesu Mežv. ļ. II, 313;

4) sich begatten (vom Rindvieh)
Tirs.;

5) sich unflätig benehmen (an einem unpassenden Ort seine Nutdurft verrichten)
Für.: tur tie ķe̦ķuojas dārzā pie bišu struopiem; tāpēc... bites nīkst.

Avots: EH I, 694


ķekot

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene 2 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362


ķeksis

ķeksis, Demin. verächtl. ķekselis,

1) der Haken:
ķeksis - dzelzs kāsis ar kuoka kātu ; lietuo dažādām vajadzībām dzīvē Konv. 1 ; der Feuerhaken, der Bootshaken: ar ķeksi nuorauj baļķus de̦guošām mājām, izve̦lk baļķus nuo upes, pludina tuos pa upēm, izķeksē mēslus nuo ratiem, ve̦lk linus nuo mārks Serb., Lös., Nerft, Kand. rakstīšana ir jau izcīnījusies laukā iz kāšu un ķekšu laikme̦ta A. XIII. 474 ;

2) Krücke, Stelze
L.:

3) der Hakenlachs
L. ;

4) der Kinderzahn
Samiten, Kand. ;

5) ein Klügling:
tas tik vare̦ns ķeksis Wolm. Zuweilen hat das Wort einen verächtlichen Beigeschmack: man tuo pašu vīra kranci (Var.: ķeksi) meža putni nuoknābuši BW. 27116. [Le. ķeksis (woraus wohl li. kẽkšis "Feuerhaken" in Jūžintai) wohl durch liv. kekš "Bootsshaken" wahrscheinlich aus dem Nordgermanischen ; vgl. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 361


ķerstīt

ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ 2 ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ 2 ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.

Avots: EH I, 697


ķētrīgs

ķêtrîgs 2,

1) narkotisch:
kaķu mīzali ir ķētrīgi Dond.;

[2) stark, heftig:
bē̦rzu malka ir ķētrīga; tās nevajag daudz bāzt krāsnī. vējš tagad ir ļuoti ķētrīgs].

Avots: ME II, 377


ķiemeles

II ķiẽmeles Salis "aude̦kla krusti, kas vajadzīgi, lai aude̦kls šķiŗas un atspuoli var šaut cauri". ķ- unter livischem Einfluss aus šķ-, vgl. šķiemele und šķiemene 1.

Avots: EH I, 707


ķīķerēt

ķĩķerêt, -ẽju, intr., durchs Fernrohr sehen: tāds ķīķerē tik briesmīgi augsti MWM. VII, 180. [Refl. -tiês, heimlich od. aus fer Ferne zusehen: kur sievietes mazgājas, tur nevajag ķīķerêties Dunika].

Avots: ME II, 388


ķīleniski

ķĩleniski Sassm., gleich einem Keil, keilartig: plakanu naglu nevajag dzīt ķ. kuokā (kâ ķīli pēc kuoka šķiedrēm), juo tad tas plīst, bet kalt(en)iski, tad neplīst.

Avots: EH I, 706


ķiza

ķiza, ķize, lokal, z. B. in Kruhten LP. VII, 106, für ķe̦za, Malheur, Pech: ķiza, ķiza (Var.: ķe̦za) vanagam, balta vista kaņepēs BW. 17933, 2. Dieses ķiza, ķize dient im Nom. u. Akk. [?] als Interjektion der Schadenfreude [Vgl. estn. kis]: ķiz, ķiz (Var.: ķize, ķizi, ķizu, ķe̦za, ķeze, ķe̦zu) vanadziņ, zīlīte dzied kaņepēs BW. 17933. ķizi, ķizi, tuo vajaga le̦pnam tautu dēliņam BW. 21965, 3. Die Interj. ķiz, ķizi, ķizu wird oft zum Necken, Reizen angewandt, indem man dem Geneckten einen angenehmen Gegenstand zeigt, ihn aber demselben nicht gibt: ķizu, ķizu, e̦lu, kas manā ruociņā BW. 6296 var.

Avots: ME II, 387


kizi

kizi, = kas˙zi (wer weiss): k. kuo šim vajadzēs? Janš. Dzimtene I 2 , 290. Vgl. ķi˙zi.

Avots: EH I, 607


klanīca

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213


kleists

kleîsts [Kr., PS., Trik., Lis., C., Wolm., klèists N. - Peb.],

1) der Herumtreiber, Strolch, Windbeutel:
kas nu tādu kleistu ņems par strādnieku C., PS., Smilt., Bers., Lub., Tirs., Wolm. ir ar mums liela vajadzība pēc tādiem pasaules kleistiem Baltp. kleistuos aiziet, verkommen, herunterkommen Mesoten;

[2) ein langer, schiefbeiniger, verkommener Mensch
U. - In der Bed. 1 zu kliest, klîst; in der Bed. 2 zunächst wohl zu li. kléiščioti "похрамывать" und le. kleins].

Avots: ME II, 221


klēts

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225


klidināt

klidinât: granti uz ceļa vajaga labi tāļu un plati k. ‡ Refl. -tiês "?": sniega pērsliņas pa gaisu jūk un klidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH I, 616


klizmēt

klizmêt, - ẽju, tr., schädigen, ein Unglück zufügen: raganas klizmē cilvē̦kus LP. VII, 638. burvji skrien kaudzes izskatā ar viesuli kaimiņa druvas klizmēt VII, 129. Refl. - tiês, missglücken, nicht gelingen: vienād˙vien man klizmējas Naud. gāja labi, kâ vajaga, neklizmējās ne mazākā mē̦rā LP. VII, 611.

Avots: ME II, 230


kluknīt

‡ *kluknît (?), -īju, = kluknêt I: tu klukni (Druckfehler für klukni [zu kluknêt I] ?) te bez vajadzības Azand. 255.

Avots: EH I, 622


kniedīgs

kniedîgs

1) "?": tam meitiešam tak vajadzēja būt kniedīgākam A. Upītis U. b. 126, 39;

[2) kniẽdîgs, kräftig
Neu - Rahden; fest, bestimmt (auch Bers., Mar.), streng Idwen: kniedīgs cilvē̦ks, kniedīgas ruokas Nötk.].

Avots: ME II, 249


knīkstēt

knīkstêt: "leise brummen" (von Menschen und Schweinen gesagt; mit ì 2 ; praes. -u) Warkl.; murren, brummen (mit ĩ ) Autz; (knikstêt) "runāt bez vajadzības spiedzuošā balsī" Gaigalava.

Avots: EH I, 632


knīpis

II knīpis "?": tam vajag nu knīpi [= knipi?] uz de̦gunu Lapsa - Kūm. 293.

Avots: ME II, 248


knobis

knobis,

1) = knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633


knoza

knoza,

1) der Kopf
(pejorativ) Seyershof: duod tai aitai pa knozu!

2) = galˆva 4: nevajaga tâ sist spriguli, ka nenuosit knozu kātam Seyershof;

3) eine Rute, Gerte
N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 633


koģi

koģi (mit o od. uo zu lesen?) "?": galvu sukājuot, nevajag ēst, juo tad k. me̦tas matu galuos Riga.

Avots: EH I, 637


krakšināt

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256


krakšķināt

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256


kramenīca

kramenĩca, ‡

2) der Kopf (scherzhaft)
Frauenb.: viņam vajaga iekremelēt pa kramenīcu.

Avots: EH I, 641


krancis

krañcis,

1) Kranz
(hieraus entlehnt) od. Streifen L., St.;

2) eine Schicht Balken im Quadrate
St., U. (s. vainags);

3) ein gewöhnlicher Name für Hunde, weluhe einen weissen Streifen am Halse haben:
Krancis rēja, Ansis jāja BW. 14355;

4) ein altes, mageres Tier
(krañcis N. - Autz), auch ein alter Mann: lai tuo kranci (das alte Pferd) ve̦duot uz mežu un tur nuosituot LP. VII, 110. man tāda stīva kranča (alter Mann) ne˙maz nav vajadzīgs Purap. man tuo pašu vīra kranci meža putni nuoknābuši BW. 27116. [In der letzten Bed. vgl. kranka.]

Avots: ME II, 259


kraška

kraška,

1) der Raum über der Klete
[Nerft], = klētsaugša: jumtā virskraškas skribināja pele Jauns. klētij bij stipri dēļu griesti; mazāk vajadzīgās mantas glabājās augšā, uz kraškas Jauns.;

2) der Raum im alten Schornstein, wo Schinken und Würste geräuchert wurden
Stockm. n. Etn. I, 122: tas sasniegs kraškā gaļu i(r) zemē stāvē̦dams [aus Neu - Bewershof] BW. 20138. [šk wohl hochle. für šķ.]

Avots: ME II, 260


kraucināt

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262


krautes

kŗaûtes 2 (unter kŗaûtis 2 ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665


krava

I krava, ‡

3) "kas nederīgs, nevajadzīgs, kas par apgrūtinājumu" Auleja;

4) kuģu k., die Schiffsladung.

Avots: EH I, 644


krekls

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272


kremelēt

I kremelêt "vārdiem uotru grauzt, ēst" Stenden: sieva viņu cauru dienu kremelē. Refl. -tiês "ēsties vārdiem uotram virsū, gremties" Schnehpeln, Stenden: nevajag uotram tâ k. virsū. Zur Bed. vgl. auchìekremelêt. Zu krìmst?

Avots: EH I, 648


krīšņāt

[krīšņât, öfters fallen: kam nu vajag tâ krīšņāt! Dond.]

Avots: ME II, 283


krist

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês,

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655


kristiniski

kristiniski Auleja, Kaitenbr., Pas. VI, 477, = krustainiski: dvieli, kuŗu ... vajaguot apsiet k. ap sevi Pas. V, 293 (aus Welonen).

Avots: EH I, 655


krītaļāt

krĩtaļât: "zur Unzeit mit allen Kleidern im Bett liegen" (= gul˜šņât?) Frauenb. (mit ĩ) : kam tâ vajaga k˙! nuoģērbties vajaga un tad gulēt.

Avots: EH I, 657


križa

II križa, ein alter, untauglicher Gegenstand, der Kram Nikrazen: tā tikai tāda k. ir. tur tās križās vajag meklēt. tuo vajag sviest križās.

Avots: EH I, 657


kruši

kruši (hochle.), Adv., jäh, plotzlich einbiegend oder pl6tzlich abhängend, steil Oppek. n. Mag. XIII, 24; schnell, fix, plotzlich Inflänt. n. A. XII, 78. tuo vajaga kruši padarīt N.-Schwanb. tad itin kraši piesita ar cirvja pieti RA. - Zu kruts.

Avots: ME II, 290


krustmāte

krustmãte, krusta mãte,

1) die Taufmutter;

2) die Patin:
agrākuos laikuos vajadzēja puisē̦nam divus krusttē̦vus un vienu krustmāti un meitenei uotrādi - divas krustmātes un vienu krusttē̦vu BW.I, S.178;

3) ehrende Bezeichnung einer älteren Frau.

Avots: ME II, 289


krusts

krusts,

1): kruogs un baznīca pa˙laikam ceļa krustā (an der Wegkreuzung)
Saikava;

9): auch (sing. krusts) Dunika; ‡

11) krustiņš; eine Art Garnhaspel
Saikava: kad aude̦klu ve̦lk vai kad dziji tin, tad vajag krustiņu;

12) krustiņš, ein Tragbrett mit 4 (oder 3) emporstehenden Zinken an den Ecken, gebraucht zum Heranschaffen der Flachsbündel beim Brechen
Saikava: primš malšanas linus sašķiŗ sauļās un sakraun krustiņā.

Avots: EH I, 661


krusttēvs

krusttẽ̦vs, krusta tẽ̦vs,

1) der Taufvater;

2) der Pate:
krusttē̦vi (kūmi) gāja uz mežu līksti cirst BW. I, S. 173. agrākuos laikuos pieņēma vai 3, vai 5 kūmus. pie tam puisē̦nam allaž vajadzēja divus krusttē̦vus un vienu krustmāti I, S. 178;

3) ehrende Bezeichnung eines älteren Mannes.

Avots: ME II, 290


kukurains

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302


kumūss

kumūss (unter kumuôss): auch Erlaa, Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., KatrE., Lubn., Oknist Ramkau, Sonnaxt: vajag garda kumūseņa BW. 34324.

Avots: EH I, 674


kurēt

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322


kurienis

kurìenis 2 Bērzgale, Warkl., = kũriêns: ieliku labu kurieni. maizei vajag lielāka kurieņa.

Avots: EH I, 678


kurmēr

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, kurme̦t, kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323


kurmulis

I kùrmulis,

1) der Haufe, die Menge, Masse, ein Knäuel:
bē̦rni sagājuši kurmulī Smilt. tad viss šis mīlināšanās kurmulis pagriezās uz viņu A. XII, 335. tai vajadzē̦tu tik rauties zem savas se̦gas kurmulī A. VII, 809 ;

2) ein kleiner Teil von einem wertlosen Gegenstande
Erlaa n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 324


kurstīt

kur̃stît (li. kùrstyti), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kur̃t,

1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;

2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.

Avots: ME II, 326


kusmenis

kusmenis, ein Schmeicher, "kam mīksta mēle, kas ar tuo pruot vajadzīguo izdabūt" Etn. IV, 99. [Vgl. kuslis

2.]

Avots: ME II, 328


kustonis

kustuônis,

1) das Tier;
kustuoņu teika, die Tiersage;

2) das Hausvieh;
ar vārdu "kustuoņi" apzīmē ragu luopus, aitas un cūkas kuopā, bet zirgus ne Etn. III, 74. bēŗu dieņa nevajaguot ciemiņus pa kūtīm vadāt un kustuoņus rādīt;

3) das Ungeziefer, Insekten;
kustuoņu diena, Gertruden- und Benediktenag, wo angeblich aus der warm gewordenen Erde das Ungeziefer hervorkommen soll St., U.; kustuoņu zâle, Gundermann (glechoma hederacea) RKr. II, 72;

4) in Oppek. n. U. auch für Menschen: mēs manā mājā astuoņi kustuoņi, in meinem Hause sind wir acht lebende Wesen.

Avots: ME II, 329


kvankšēt

kvan̂kšêt (unter kvan̂kstêt),

1): "unablässigund zudringlich bitten (fordern)"
Seyershof: visu laiku kvan̂kšējis 2 , ka vajaguot naudas.

Avots: EH I, 689


labīt

labît, -îju, tr., versöhnen, streicheln, rühmen BW. 3877: palabī bē̦rnu C. Refl. -tiês, sich anschmeicheln, freund- liche Miene machen: tagad nu vajadzēja labīties MWM. III, 565; ["draudzēties" PS.].

Avots: ME II, 396


labklājīgs

labklâjîgs ,* glücklich: viss, kas labklājīgai dzīvei vajadzīgs Duomas I, 886.

Avots: ME II, 396


labrītoties

labrîtuôtiês, "guten Morgen" sagen: ej, labrītuojies, kur gribi! man tava labrīta vairs nevajaga Janš. Bandavā II, 102.

Avots: EH I, 710


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


laceklis

II laceklis, der Verleumder, Lästerer: lacekļus (mēlnešus) un lišķus vajag par nuolādē̦tiem turēt Sir. 28, 13. tas laceklis duomā, ka var jauns me̦lus izduomāt Gg. I, 4, St. [Zu as., ahd. lahan "tadeln", le. lacinât "lästern, schmähen"? Oder nebst diesem lacinât zu le. lakt nebst r. локотáть "schwatzen" (wozu Berneker Wrtb. I, 727)?]

Avots: ME II, 399



lai

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401


laide

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402


laids

I laids, ‡

7) = laîda I 3a (an Männer hemden auf der Schulter) Sonnaxt (mit ài 2 ): lika uz kre̦kla virsā laidu. pār ple̦ciem nuo apekles laide laidus ar cauruo vìli. puisiešam kāda pus˙uotra sprīda l., meitiešam mazāku vajag.

Avots: EH I, 712


laikam

laĩkam [Stuhrof, bis: pagaidi mani, leikam es aiziešu uz māju.] ne˙vienam nevajaga mana pūra kustināt; leikam [Var.: iekam, kamē̦r] lika tautu dē̦ls divi ze̦lta gabaliņi BW. 16650, 2 [aus Gotthardsberg].

Avots: ME II, 446


laivāt

làivât 2 , -āju Auleja, = laĩvuôt: vējā l. vajag labas ruokas.

Avots: EH I, 716


lāpīt

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: vīstas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728


lāsa

[II lâsa Jürg.], làsa 2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 441


lauza

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431


ļeburoties

ļē̦buruôtiês, trödeln, tändeln, sich rekeln: visu vajaga ar apduomu darīt un ne˙vis šā vai tâ ļē̦buruoties A. XlV, 296.

Avots: ME II, 539


lempiķis

lèmpiķis, lèmpis C., [Serbigal, PS., lem̂pis 2 Salis, lem̃pis Bl., Līn., Ruj., Gramsden, Linde], der Lümmel, Tolpatsch, Plumpsack, Flegel: kuo muļķam un lempiķam vajaga? Dünsb. kur tu augi, puiša lempi? BW. 12806. meitas, meitas, lempes, lempes BW. 10569. [Aus liv. lömp od. lømp "Lump, Taugenichts", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 450


ļepsna

ļe̦psna Mesoten "etwas Zerrissenes und Unsauberes": vai man vajaga ... ļe̦psnas grāmatu? Brigadere Skarbos vējos 249.

Avots: EH I, 771


lest

lest,

1): auch Dunika;

3): "save̦lkuot aude̦klu, samest dzijas uz kāršu dakšiņām" Ramkau; "šķirstīt pamīšus pa vienai vai vairākām vietām" Auleja: kai izjūk šķiemiņi, vajag l., kāļ pārleš visu aude̦klu ebenda; raksts le̦sts ("?") sarkanu dziju Fil. mat. 129; ‡

4) "kaut kuo taisīt nuo daļām" Nautrēni: i. statini.

Avots: EH I, 735


lēze

II lẽze,

1): auch C., Kegeln, Serbig., Trik., Zögenhof;

2) "zināms daudzums dziju, kas sakārtuotas krustiski aude̦klu šķērējuot un aužuot" Seyershof: aude̦kls bez lēzes nede̦r ebenda. kad uzvilkts aude̦kls stellēs, tad vajag diegus uz lēzes ("?") lumstiem samest AP.

Avots: EH I, 740


līdza

lĩdza,

1): auch Auleja, N.-Laitzen, Siuxt, Smilt.; jem mani l. (nimm mich mit)!
Kal., OB. jis uzauga l. ar mani Pilda;

2) (Präp.) bis:
guli tu l. pastaru dienai! Pas. IV, 252. valkāja gaŗu svārku, l. zemi nuorakstītu Janš. Pag. pausm. 45; ‡

3) sobald als:
l. paē̦d pusdienu, tâ pruo˙jã! Grenzhof n. FBR. XII, 11; ‡

4) gleichmässig
Auleja: l. vajag samest;

b) "?": saimnieks nu saka dziesmas nummuru: pieci, trīs, l. Janš. Dzimtene IV, 239.

Avots: EH I, 746


līdzdarbība

lĩdzdar̂bĩba ,* die Mitwirkung: tagad vajag līdzdarbības nuo visām pusēm B. Vēstn.

Avots: ME II, 479


līdzēt

lĩdzêt,

1): auch (mit ì 2 ) Oknist, (mit î 2 ) Frauenb., Siuxt, Strasden: līdz... runāt Janš. Mežv. ļ. II, 26; ‡

3) (be)zahlen
(?): kuo vajag kungam līdzēt 2 ? Kaltenbr.; zahlen, (eine Rechnung od. Schuld mit Geld, Naturalien od. Arbeit) begleichen Bērzgale: līdzēt kam savu parādu ar darbu, ja nav naudas. līdzē man darbā, ja vari! Zur Bed.3 vgl. li. lýginti und le. lĩdzinât 5.

Avots: EH I, 747


liecinieks

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene 2 I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492


liekatnis

[II liekatnis "ein Uberflüssiger, Unnötiger": Jancis mums liekatnis (mājas darbam nevajadzīgs): tuo var laist skuolā Bers.]

Avots: ME II, 494


liekišķi

lìekišķi, Adv., überflüssig, überzählig: vajadzēšuot liekišķi samaksāt Saul. Gew. dafür lieki.

Avots: ME II, 495


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


liet

liêt (li. líeti), leju, lêju, tr.,

1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;

2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;

3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;

4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;

5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]

Avots: ME II, 505


lieta

lìeta,

1): ein Handwerkzeug
Kaltenbr.: jam ir lietas. nevajag lietu, vajag saprašanas. šis izdarījis lietu ("eine Untat"); kuo tu viņam darīsi? Seyershof; der penis (wie d. Ding) Frauenb.;

3): nuo šitā lietas neizies Warkl. Zu li. lieta s. auch Fraenkel FBR. XI, 55.

Avots: EH I, 757


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


ļimbāties

ļìmbâtiês 2 [Mar.], -ãjuôs

1) ["nespē̦kā grīļuoties" Holmhof; ļim̃bâtiês Jürg. "wackeln;
zvalstīties"]: četras kājas ļimbājas BW. 21003; [zu limbât?

2) ļimbāties 2 "slaistīties; bez vajadzības darīšanās jaukties" N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 540


ļipot

ļipuôt, intr., laufen, springen: vai redzi, kur Jancītis ļipuo? Plūd. tik šļampãt un ļipuot, kur vajag kâ ripām ripuot Druva I, 402. Vgl. lipât.

Avots: ME II, 541


liveris

liveris,

1) ein loser, wackliger Teil eines Gegenstandes; ein (am Kleid noch haftender)
Fetzen: nācu liveŗu lēveŗiem (kad apģē̦rba gabali nuo vēja, vai nuo iešanas kuļājas);

2) jem., der sich der Arbeit öfters zu entziehen liebt:
tāda liveŗa, kas šuodien te, bet rītu cituŗ mums nevajaga Druw.

Avots: ME II, 476


ļodzīt

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties 2 Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546


luba

luba,

1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;

2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;

3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡

5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡

6) = libis II Salisb.; ‡

7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.

Avots: EH I, 759


ļuburēties

ļuburêtiês, sich bewegen, wackeln Lems.: duru eņģes vajag pieskrūvēt ciešāk, lai neļuburējas.

Avots: EH I, 773


ļukāt

ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774


lumsts

I lùmsts,

1): Nietenholz
(mit ùm 2 ) Mahlup, Oknist (in O. dafür auch lùmstiņš 2 ), Sonnaxt, (mit um̂ 2 ) AP., Dunika, Frauenb.; "trešais skals aude̦klā" (mit um̂ 2 ) Salis; kad aude̦kls strellēs uzvilkts, tad vajag diegus uz lēzes lum̂stiem 2 ( "?" ) savilkt AP.; "steļļu daļa, ar kuŗu leš aude̦klu aužuot" (mit um̂ 2 ) Ramkau. "gaŗš, gluds skals, kuo audējs liek ve̦lkuos" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 761


ļurkāt

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544


lūžņa

lûžņa,

1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;

2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;

3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;

4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521


mādīt

mâdît [Kr.], -u, -ĩju,

1) herbeischaffen
L.; mit der Hand winken; zurechtlegen U.; bereiten: tu savu spē̦ku rādi, kur mēs vairs nespējam; tu palīgu mums mādi, kuo mēs vairs nere̦dzam. tam, kas tam sirdi rāda, viņš slastus, spruostus māda. dievs, kas vajaga mums, māda Diez. [sē̦tu apkārt mādīt (?), einen Zaun herummachen Diez. n. U.;

2) in
Peb. u. Burtn. n. U., = aušāties;

3) foppen
Arrasch;

4) "schimpflich fortjagen"
Schujen.] Refl. -tiês,

1) sich zubereiten, unternehmen
Diez n. U.;

2) [mâdîtiês Trik., Arrasch], = māžuôtiês, Possen treiben, Faxen machen, gaukeln Burtn., Wolm., [Weissenstein, Marzenhof. - Wohl zu māt, s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 1 und Prellwitz BB. XXVI, 310].

Avots: ME II, 576, 577


maigsne

maĩgsne [auch Wandsen, Selg.], Kand., Ahs., maĩgste Wain., [Līn., Tr., Gr.-Essern, N.-Peb., maîgste Kr.], maigsts, -s, auch maigsis, maĩgšis [Dunika], Antrop. II, 48, eine lange Stange: tē̦vs dur maigsni (Var.: maigsti, maigši) apeņam BW. 19857, 4. tu piedursi apiņiem jaunas maigstis Jauns. apiņam (vajaga) gaŗu maigšu BW. 19669. žāvē̦ta vārniņa maigsīša galā Ltd. 616. apiņu, pupu, zirņu maigste, Hopfen-, Bohnen-, Erbsenstange [maĩgsts Tittelmünde]. maigstes, dicke Stangen auf dem Dache Biel. H. 2l; [maigste, die Angelrute Bielenstein Holzb. 678. - Um Bauske sei maĩgsne der Hopfenstengel, maĩgste - die Hopfenstange.] Oft mit k geschrieben; zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 549


māka

mâka: auch (mit â 2 ) Karls.: visiem darbiem vajadzīga sava m. Warkh pilsē̦tas mākas Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79. ruota, šķē̦ps; ... lemesis, viss tas ir ... pašu mākā darināts Vindedze 25.

Avots: EH I, 789


māka

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579


makāns

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554


makāt

[makât, -ãju, nachlässig kneten: maizi nevar tâ makât; vajag tuo labi izmīcīt Jürg˙j

Avots: ME II, 554


makņāties

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554


maknīt

maknît: rühren (maisīt) Dunika; kad suns kārpa zemi un uož, tad saka, ka suns maknī NB. Refl. -tiês,

2) "bez vajadzības rakņāties (pa zemi, drēbēm)" AP.

Avots: EH I, 779


mākša

màkša, comm., einer, der sich aufdrängt: turi muti! kā vajag vēl tādam mākšam? SDP. III, 42.

Avots: ME II, 579


mākslot

mâksluôt ,* tr., künsteln; mâksluôts *, gekünstelt, erkünstelt: formai vajadzēja būt māksluotai JR. V, 155. viņš baudīja tiešām nemāksluotu laimi JR. IV, 75.

Avots: ME II, 579


manīt

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561


masalis

masalis, sing. t., die Masern Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 76, Oknist n. FBR. XV, 194. Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine: masalī slimuos vajag timsā turēt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 784


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mazatne

mazatne [Lis., Bers., N.-Peb.] auch mazātne U., [Warkh., Warkl.], die Kindheit: nuo mazatnes, von Kindesbeinen an. zē̦nam jau nuo pašas mazatnes vajadzēja visuos sīkumuos iepazīties ar rūpēm Izgl. gad. grām. II, 115.

Avots: ME II, 571


mekšis

II mekšis Sermus "jem., der überallhin geht und vielleicht heimlich etwas sucht" (ein Schnüffler): kâ m. bāž de̦gunu, kur nevajag.

Avots: EH I, 797


mēle

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte 2 ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle 2 ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806


mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614


mēnesis

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616


merkavot

me̦rkavuôt,

1) versuchen
(mit è̦r 2 ) Saikava: me̦rkavuo labi nuoskaitīt pātarus!;

2) verstehen
Kurmene: vajag m., kâ dzīvuot, ja grib aiztaupīt, Wohl aus p. miarkować.

Avots: EH I, 801


mētelis

mètelis [auch Wolm., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., mẽtelis 2 Lautb., Bauske, mêtêlis 2 Dunika, mẽtelis Tr.], Demin. auch mēteļuks U. b., der Mantel: pie pupuru ce̦purītes vajag skuju mētelīša (Var.: mēteliņa) BW. 30557. rudens, ziemas, vasaras mētelis. Herbst-, Winter-, Sommermantel. [Aus aruss. мятель

Avots: ME II, 622


metenis

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607


metināt

metinât,

1): auch (schweissen)
Assiten, Frauenb., Oknist; (anstücken) AP.: ja ē̦ku ceļuot baļķe ir īsāka par vajadzīguo gaŗumu, tai metina klāt uotru baļķi;

2): "Strafe geben"
Für.: nu būs man jāmetina par tādu izrunu; "naudu salikt kuopā" Frauenb.; ‡

3) überwendlich nähen
Salis; flüchtig (nachlässig) nähen Seyershof; nachlässig (pavirši) binden Auleja; ‡

4) "aizmest, likt mesties" Kaltenbr.: ja izkapti metina aiz kāda kuoka ... Kaltenbr. m. kāju aiz sē̦tas mieta Oknist. šis ar tādu līku kuoku metina man aiz kājas, grib paraut gar zemi Sonnaxt.

Avots: EH I, 803


mets

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608


midzine

midzine, eine gewisse Blume Zvirgzdine: kad bē̦rni neguļ, vajag midzini likt ze̦m galvu, - tad gulēs.

Avots: EH I, 811


midzis

I midzis,

1): auch Frauenb., Iw., Siuxt: lai ve̦lk peles midzītī BW. 7758. peles midzim nepietiktu Delle Negantais nieks 31. cūka raka midzi un negulēja Frauenb. vajaga sviest midzi (den Schweinen Stroh hinwerfen)
ebenda; ein Nest Popen n. FBR. XVI, 110; ‡

2) "gulta" Frauenb.; ‡

3) midžiem "sehr viel"
Frauenb.: mežā sēņu ir šuogad midžiem: ar kruķi stumt var!

Avots: EH I, 811


mielastot

[mielastuôt, bewirten: arī tuo (mežsargu) vajadzēs atkal mielastuot Janš. Dzimtene 2 I, 66.

Avots: ME II, 652


migāt

I migât, wühlen, verwirren PV.: nevajag m. linus, bet kārtīgi sasiet.

Avots: EH I, 812


mīlināt

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645


miniķis

I miniķis "?": mini, mini, miniķi, turi, turi, turiķi! un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel) RKr. VII, 924. - saki, se̦buli, kas tev vārdā? dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME II, 630


mira

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene 2 III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631


miziens

miziêns (unter mizenes): mizienu vajadzēja dabūt Veldre Dižmuiža 12.

Avots: EH I, 820


modrīt

muodrît, ermuntern St. Refl. -tiês, sich ermuntern St., sich ermannen, sich aufraffen: vajag jele maz muodrīties Druv.

Avots: ME II, 682


mudrs

mudrs (li. mudrus, [ai. mudrá-ḥ "munter"]), hurtig, fix, schnell, munter, labhaft: vai tev nebija mudru zirgu? LP. VII, 383. mudri, jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1089. mudra dzīve Rol. muižā mudras mātes meitas BW. 31425. jiem vajaga baŗuotāja, gudra, gudra, mudra, mudra BW. 33773, 8. drīzi, mudri, tautu meita, slauki savu pagalmiņu! Ltd. 1754. mudri pie darba! [lapsa mudri, mudri (auch in Wessen) aizskrien uz mežu Pas. I, 156. baluodis, kâ lielāks putns, neapreiba tik mudri I, 360. - Nebst mudêt I, mudinât, li. mùdrinti "antreiben (ein Pferd)" zu ai. mōdatē "ist lustig", s. Osthoff MU. IV, 114, Trautmann Wrbt. 188.]

Avots: ME II, 659


muit

mùit, muju, muju, tr.,

1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;

[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît 2) suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities 2 Lis., muîties 2 Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,

1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];

2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;

3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];

4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;

[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].

Avots: ME II, 661, 662


muķis

muķis, ein Bündel, Geldeutel Grünh., Naud., Gold. n. Etn. I, 138: tam tik biezs muķis Mat., Paul. bet tikkuo ruokā muķis, tas pruojām iet kâ pāvs A. XX, 799. ["naudas visiem vajadzīgs", Pe̦rlants piebalsuoja, "vai nuo mājām arī kādam līdzi kāds muķis?" De̦glavs Rīga II, 1, 173.]

Avots: ME II, 663, 664


muļļāt

muļ˜ļât [Līn.], tr.,

1) [eine trockene
od. zähe Speise im Munde hin und her drehen, sie nicht verschlingen könnend Dunika];

2) wühlen, rühren, trüben:
nemuļļā ūdeni, lai slapjus miežus (spailēs) nevajaga muļļāt (klēp juos saņemt, izvandīt) Sassm.;

3) gruftig machen, ausfahren:
ceļu Sassm.;

[4) "izsmiet, muļķuot" Fest.];

5) stümpern
Matk., [Fest.]. Refl. -tiês,

1) herumwühlen:
muļļāties pa dubļiem Kand.;

2) ungeschickt arbeiten, stümpern
Aps., C., Peb., ["niekuoties" Fest.]: muļļāties tu vari, vairāk ne Druva II, 200. [Aus liv. muľľ "kauen", s. Thomsen Beröringer 270

Avots: ME II, 666


murduļot

murduļuôt,

1) mur̂duļuôt C., sprudeln, brodeln:
irties vajaga, kamē̦r ūdens murduļuo Upesgrīva;

2) "sprudeln machen; aufrühren"
Warkl.;

3) "unartikulierte Laute von sich geben:
Bilskenshof.]

Avots: ME II, 668


muršķināt

[mur̃šķinât, Verwickeltes losfechten, lösen, entwirren: dzija tâ savē̦lusies, ka vienu kamuolu vajadzēja visu dienu muršķināt Jürg.]

Avots: ME II, 671


murzāt

murzât, ‡

4) "padarīt ne tâ, kâ vajag" (mit ùr 2 ) Saikava. ‡ Refl. -tiês, ungeschickt arbeiten:
kuo mùrzājies 2 ap munu pluostu? Saikava; lange und erfolglos sich mit etwas beschäftigen (mit ur̂ 2 ) Salis, (mit ùr 2 ) Lubn., Meiran: nebija jāmurzājas gar programmu Sociāldem. 1933, № 64; "guorīties" Dunika. zur Bed. vgl. auch izmurzât.

Avots: EH I, 835


mutelīgs

mutelîgs, beredt, mundfertig: vai tu nebiji mutelīga, kādas uotras vajadzēja meklēt? LA.

Avots: ME II, 675


mutslauce

mutslauce U., mutslaũcis Smilt., mutslauķis, mutslaũks Smilt., mutslaukulis, das Schnupftuch: tautas dziesmās daudzinātais nē̦zduogs nav vis mutslaucis PS. vajaguot dievmaizi nuo mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest LP. VII, 237. [mutslauce n. U. auch - ein Tuch, das um den Hals oder in der Hand getragen wird.]

Avots: ME II, 675, 676


nabags

nabags,

1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;

2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";

3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier;

5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡

6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.

Avots: EH II, 1


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


namdaris

namdaris: bitītei ... namdarīša nevajaga BW. 17766 var.

Avots: EH II, 4


nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693


narstīt

nar̂stît (li. nárstyti "untertauchen"), -u, -ẽju, nar̂šķît, ņar̂stît, tr., freqn.,

1) einfädeln, einziehen:
nārstīt auklas ragavu kuokuos (narās) Bers., Laud.;

2) verwirren, verknoten:
par kuo tu dziju naršķi? dziju nevajaga ņarstīt Mar. n. Rkr. XV, 127, 128.

Avots: ME II, 693


narvas

nar̃vas Seyershof "ļaunums": tas e̦suot pa narvām (ne vajadzības, bet ļaunu nuolūku dēļ) ne̦mts. es tev ne˙kuo narvas (= ne˙ka ļauna) nedaru. Wohl zu narvs.

Avots: EH II, 5


nasks

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694


neb

neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],

1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;

2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.

Avots: ME II, 708


nebūt

ne˙bût,

1) in Verbindung oder Adverbium [nach dem r. ни-будь?]:
kas ne˙būt, irgend wer, oder was, kāds ne˙būt, irgend wer, irgend wie beschaffen, kâ ne˙būt [Bauske, Gr.-Essern, Kreuzb., Salis, Arrasch], irgend wie, kur ne˙būt [Nitau, C., Linden in Livl.], irgend wo: vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt LP. VI, 60. tur taču vajag kuo ne˙būt darīt A. mēģināju ievadīt kādu ne˙būt valuodu A. XII, 182. ar šuo rīksti un kâ ne˙būt vajaga tuos vēmekļus vīzē ielikt Etn. III, 55. nenuotiek daiktus savā vietā, bet nuosviež kur ne˙būt LP. II, 41;

2) durchaus nicht, - in negativen Sätzen:
tas ne˙būt tâ nav, dem ist durchaus nicht so. es ne˙būt tâ neduomāju. Trotz des Akzents auf der zweiten Silbe wird ne˙būt als eine Zusammensetzung (aus ne + būt, sein) empfunden und zusammengeschrieben.

Avots: ME II, 709


neceļš

neceļš,

1) der Irr-, Abweg:
nestaigāju neceliņu BW. 8747. nuoklīst, nuokļūt uz neceļiem, auf Abwege geraten. [neceļā iebraukt U., hineinfahren, wo es keinen Weg gibt;

2) (in der verbindung
neceļa laiks), schlechter Weg: baznīcā braukšanas vajadzība šādā gluži neceļa laikā pate par sevi gan nebūtu tik liela Janš. Dzimtene 2 I, 106].

Avots: ME II, 709


nedarbs

nedar̂bs, ‡

2) eine nichtige Arbeit (?):
mums ... vajadzēja ... plūkāt lupatiņas ... lupatu bija tik daudz, ka nevarēja ... paredzēt, cik ilgā laikā šuo nedarbu varē̦tu nuobeigt Jauns. Raksti III, 28; ‡

3) nedarbi Frauenb., der Geschlechtsakt.

Avots: EH II, 10


negaļa

negaļa, comm., ein Vielfrass, Nimmersatt [Bilskenshof], Neik., Lems., Paul.: vajadzīgs (vilku) saukt par negaļu Etn. III, 59. rij, izgalējies kâ negaļa Burtn., [Pas. II, 11].

Avots: ME II, 712


nesamērs

nesamē̦rs, das Missverhältnis: nesamē̦rs izceļas starp kviešu ražu un maizes vajadzību MWM. XIV, 965.

Avots: ME II, 731


nevaļa

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738


nīcināt

nĩcinât, fakt. zu nĩkt, tr., quälen, zerstören, zu nichte machen, dem Untergang entgegenbringen: tautu; es tevi tikmē̦r nīcināšu, kamē̦r nuonīcināšu badā Sassm.; mühsam verbringen, totschlagen (von der Zeit): mēs klaknam te visu dienu salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. nevajadzēs citu dienu nīcināt Latv. viņš ir tik labs, ka viņš darba dienas nakti nīcina manis dēļ Jauns.

Avots: ME II, 746


niekonis

niekuonis, der Possenreisser: nieku tev nevajadzēja darīt citiem niekuoņiem... līdz Seibolt.

Avots: ME II, 751


nikns

nikns,

b): briesmīgi nikna zâle (schwer auszurottendes Unkraut),
briesmīgi dziļa sakne Salis. es turēju arklu kâ krampjuos, bet zeme bij nikna, un man vajadzē]a lē̦kāt nuo vienas malas uz uotru Jauns. Raksti III, 29. nikni (übel) smirdēt. nikni (sehr) slims Pussen. tas man kre̦mt nikni (sehr) Rothof n. FBR. VIII, 131. vai tai vecenei tuo simtu tik nikni (sehr) vajadzē̦tu? Saul. Raksti I, 194.

Avots: EH II, 24, 25


ņīkšķēt

ņīkšķêt: vietām le̦dus, nerauguoties uz stipruo nakts salu, ... vēl tagad ņīkšķēja, un gājējiem vajadzēja izklīst pa vienam Jauns. Nesk. saulē 9.

Avots: EH II, 115


noalūnot

nùoalũnuôt, mit Alaun abfärben (tr.) Siuxt: vilnu ar baltuo alūnu vajaga n.

Avots: EH II, 30


noart

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra;

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês,

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30


nobakarēt

nùobakarêt, feststampfen, (Brot) fest kneten Frauenb. Refl. -tiês "ar nevajadzīgu darbu nuodarbînāt" [?] Frauenb.

Avots: EH II, 31


nobružāt

nùobružât, nùobružît, nùobružinât, nùobružgât Paul., tr., weg-, abreiben, abshaben Ringmundshof: nuobružāti svārki Stari I, 131; nuobružīti suoli AU. [ģē̦rbs bija labi vien nuobružāts Veselis Saules kapsē̦ta 19.] viņš izlasīja nuobružātu parakstu zem bildes AU. viņš nuobružāja sev nuo pieres uodu Egl. kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot ar miruiņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111.

Avots: ME II, 766


nodrauvēt

nùodraũvêt, - ēju,

1) eben machen:
uz ceļa gruveži jau ir nuodrauvē̦ti;

2) durchschelten:
viņu vajaga krienti nuodrauvēt, lai uotrreiz viņš vairs tâ nedara Wain.

Avots: ME II, 776


nodrēgāt

nùodrègât 2 KatrE. "langsam siechend (kränkelnd) umkommen": nevajadzēja ļaut jaunam cilvē̦kam tâ n.

Avots: EH II, 41


nodrellēt

nùodrèllêt 2 ,

1): "achtlos hantierend verschrammen (Tische, Stiefel u. a.)"
Sermus (mit el );

4): "gruozuot nuodeldēt kâ vajadzīgs" (mit el ) Nötk.

Avots: EH II, 40


nodriepēt

nùodriepêt, durchprügeln: viņu tik vajaga krietni nuodriepēt Wain.

Avots: ME II, 777


nogrozīt

nùogruõzît: nuogruozi kâ vajag! Salis; "ableiten von etwas (nuovērst)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 47


nojaust

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792


nojume

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792


nokalst

nùokàlst intr., abtrocknen (von oben), ab-, verdorren: nuokalsti kâ rīta rasa! Tr. IV, 7. lai nuokalst tā nelaime kâ uozuola lapa, kâ liepas lapa, kâ ve̦ca egle, kâ ve̦cs kadiķis! 10. saimnieka dē̦lam reiz ruoka nuokaltusi LP. V, 10. Sprw.: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. kad dze̦guze aizkūkuojuot, cilvē̦ks nuokalst, bet vajaguot apskriet trīs reiz ap kuoku, tad kuoks nuokalstuot JK. II, 71.

Avots: ME II, 793


noklēpēt

nùoklēpêt, nùoklē̦pât, sich lagern, sich zur Erde neigen: nuobriedušie un nuogatavuojušies mieži visi ir nuoklēpējuši Adsel. ve̦cā mēnesī sē̦tas auzas nuoklē̦pā Etn. II, 96. [auzu nevajaga sēt, kad mēnesi pušu lauž, tad nuoklē̦pā Erlaa. labība nuoklē̦pā Ronneb., Smilt., Trik., Erlaa.]

Avots: ME II, 798


noklimstēt

nùoklimstêt,

1) wiederhallen:
dārzs uz reizi nuoklimst, it kâ tūkstuošiem putniņu tur iedziedātuos;

2) sich abquälen:
dienām vajadzēja nuoklimstêt, kamē̦r visus tuos caurumus aizlāpīja Alm.

Avots: ME II, 798


noķolēt

nùoķuõlêt, ‡

2) abschneiden:
n. sprūtām saknes Dunika. jums vajadzēja redzēt, kâ jis muni *nuoķuolēja (erschlossen aus ostle. nūķūlē̦ja). es saku, lai apgriež matus, a jis je̦m in nuogriêž pa˙visam Jauns. Raksti VIII, 383.

Avots: EH II, 59


nokritināt

nùokritinât, fakt. zu nùokrist,

1) fallen lassen:
meita nùokritināja vienu pupu pie zemes Etn. II, 48;

[2) (eine Flüssigkeit) abstehen, sich setzen lassen:
saduļķotu ūdeni vajaga nuokritināt, tad tuo varēs dzert Neuenb.].

Avots: ME II, 802


nolaist

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807


nolempoties

nùole̦mpuôtiês [Bauske], sich gehen lassen, sich ungeschickt betragen: kāzu dienā jau nevajaga nuole̦mpuoties U. b.

Avots: ME II, 809


nolūgt

nùolùgt, tr.,

1) abbitten;

2) herabbitten:
nuolūdz mani nuo kumeļa VL. nedzen dievu kuokā; pēc ne lūgdams nenuolūgsi. Refl. - tiês,

1) abbitten:
gribēja tē̦vam atspītēt, kamē̦r tas nebūs nuolūdzies Purap.;

2) sich erbitten:
nuo dieviņa nuolūdzuos divi lietas, kā vajaga BW. 11089.

Avots: ME II, 813


nolūkāt

nùolũkât, nùolũkôt, tr.,

1) sich umschauen, beobachten:
ganīdama nuolūkuoju, kur,š puisīts zirgu kūla BW. 9785. lai es varu nuolūkāt, kuo tās meitas labu dara BW. 13250, 43;

2) sich ausersehen, sich aussuchen (eine Braut):
mana paša nuolūkāta attecēja vārtu vērt BW. 14478, 1;

[3) versuchen, abschmecken:...
pāri par 15 traukiem. lai nuo visiem tiem nuolūkuotu, vajadzēja daudz laika Leijerk. I, 36. mēs... nuolūkuojām arī pienu, bet nuo vīna... atturējāmies II, 193.] Refl. - tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.
arī pienu, bet nuo vīna ... atturējāmies II, 193.] Refl. -tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.

Avots: ME II, 814


nomācīt

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67


nomest

nùomest,

2): auch Seyershof;

3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡

6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut);

7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡

8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;


9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,

1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;

4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡

5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡

6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.

Avots: EH II, 68


nomirējs

nùomirẽjs, f. - ẽja, der (die) Verstorbene, Gestorbene: sievām vajaga nuomirēja tuvākām būt LP. VII, 384; runādams ar savas nuomirējas sievas brāļi Aps.

Avots: ME II, 820


nopačāt

nùopačât, durchprügeln (?): varēšuot vēl labāk izsacīt tad, kad nuopēršuot. vajaguot tikai n. Kaudz. Izjurieši 193.

Avots: EH II, 73


nopeļņa

nuõpèļņa, der Verdienst: kuŗiem vajag nuopeļņas Azand. 133. nenācu ne uz kādu nuopeļņu Seyershof (ähnlich Auleja, Kaugurciems, Sussikas).

Avots: EH II, 74


noplēst

nùoplêst, ‡

4) = saplêst, zerreissend umbringen: vilki suni nuoplē̦suši Pas. XV, 483. pati savu aitu nuoplē̦susi 98 (ähnlich 108). Refl. -tiês,

1): darbā ... nuoplēsies Ciema spīg. 149. es būtu vairāk nuoplēsies, ja vajadzē̦tu strādāt ar tādu ... Anna Dzilna 81; ‡

2) bis zum Überdruss spleissen:
kartupeļu nuoracies, lûku nuoplēsies Pas. XII, 511.

Avots: EH II, 76


noprast

nùoprast [li. nupràsti "sich abgewöhnen"], nùoprastiês Spr., tr., inne werden, verstehen, begreifen: lai ļautiņi nenuoprastu, ka tā mana līgaviņa BW. 8634. strādnieki nuopratuši, ka še cilvē̦ka upuris vajadzīgs LP. VII, 374.

Avots: ME II, 834


nopuijāt

nùopuijât: nuocirstam kuokam vajag vis˙pirms n. (mit ) visus zarus Frauenb.

Avots: EH II, 78


noraidīt

nùoraĩdît, tr., ab-, verweisen, ab-, wegschicken, abfertigen: viņu nuoraidījuši pie citas tiesas. es tuos vilkus nuoraidītu. nav kuo nuoraidīt pašas lielākās vajadzības Sil. viņu drīz vien bij nuoraidījuši drīz pie miera A. XX, 209. Refl. -tiês, sich weigern, abweisen: šis nuoraidījies, ka nevajaguot Janš.

Avots: ME II, 836


norakstīt

nùorakstît,

1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;

2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;

3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;

4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.

Avots: ME II, 836, 837


norantīt

nùorantît,

2): lubas bija ... nuorantītas vajadzīgā gaŗumā Janš, Mežv. ļ. I, 203. ar cirvjiem nuorantīdami II, 367. n. ("?") rudzu lauku Ar, n. (mühsam abmähen) pļavu Schnehpeln.

Avots: EH II, 80


noredzēt

nùoredzêt, ‡

2) erleben
Segew.: es mūžu dzīvuodams diezgan nuoredzējis;

3) kennen lernen
Segew.: vajag viņu n.; gan nuoredzēs, kāds viņš ir;

4) mit bösem Blick verhexen (?)
Warkl.: guovis nikājas, - būs kaids nuoredzējis.

Avots: EH II, 81


norisināt

nùorisinât, abwickeln, sich lösen lassen: vajadzēja striķus līdz galam n. Pēt. Av. IV; 165.

Avots: EH II, 81


norūķēt

nùorũķêt, tr.,

1) sorgsam in Ordnung bringen, abräumen:
vecenīte savas mantas nuorūķējuse, ka ne˙kas nestāv nevietā Druw. n. RKr. XVII, 70;

2) abnutzen, [misshandeln Salis n. U.], abquälen: zirgu, cilvē̦ku;

3) verbieten
[Erlaa]; beseitigen, [vertilgen U.], verdrängen: nuolēma turpmāk nuorūķēt baznīcas upuru ķeseli Latv. ieradums, kas bez žē̦lastības būtu jānuorūķē MWM. VII, 157. vajag tik nuorūķēt zināmus kavēkļus Vēr. II, 81;

[4) konfiszieren
L.;

5) verweisen, schelten
Peb., Erlaa n. U.].

Avots: ME II, 842


nosaucināt

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843


noskatīt

nùoskatît,

2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡

4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.

Avots: EH II, 85


noskrāpēt

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849


noslavēt

nùoslavêt, ‡

2) erklingen (vom Lob):
lai slavīte nuoslavēja pa visām maliņām BW. 5420; ‡

3) durch häufiges Loben schädigen:
nevajaga vie˙nādi vien kādu slavēt; tâ nuoslavē Grenzhof n. FBR. XII, 25.

Avots: EH II, 87


noslidīties

[nùoslidîtiês, sich heruntermachen, sich in schlechtes Licht stellen: nevajaga sevi tâ nuoslidīties Zaravič.]

Avots: ME II, 852


nošļucināt

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868


nostakrīt

nuostakrît Frauenb., = nùostãdît: jaunu teļu vajaga n. uz kājām.

Avots: EH II, 90


nostāt

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859


nosuksnīt

[nùosuksnît, hörbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862


notaukot

nùotaukuôt, ‡

2) vom Fett befreien:
kad cūku nuokauj, izņe̦m iekšas, tad vajaga de̦sas vis˙pirms n., tad tikai izlaist (iztīrīt) Frauenb.

Avots: EH II, 99


not e

nuõte, die Not: kāda nuote, vajadzība bij tam tautu dēliņam? BW. 14918. [Aus mnd. nôt.]

Avots: ME II, 873


notēmēt

nùotēmêt, tr.,

1) ins Auge fassen, wahrnehmen, bemerken, entnehmen:
labi nuotēmēju caurumu Vīt. var iz viņa seja nuotēmēt, ka viņš ir nuopietnīgs cilvē̦ks Līv. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. XII, 810;

[2) abzielen
N.-Peb., Kalz., Sessw.: viņš pieturēja arī bultu un tad, labi nuotēmējis, laida vaļā Valdis Stabur. b. 129. dārznieks, labi nuotēmējis, sper jau arī že̦bē̦rklu... ādenī ib. 162].

Avots: ME II, 874


notīgs

nuõtîgs: kad nùotīgi 2 daspiede apstrādāt savu gabalu, tad vajadzēja dalikt i[r] nakts daļu Kaltenbr.

Avots: EH II, 100


novadīt

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês,

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104


novadīties

nùovadîtiês (unter nùovadâtiês),

1): viņu ziņas stāv ... kâ aizkorķē̦ts vīns un nevar n., bet jūsu ziņas ir kâ zelteris, kas ieliets jau glāzē un tūliņ nuovadās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 94. kamu miltus vajadzēja nicviņā saplikšināt; lai jie mitri nepaliek, lai nenuovadās Liepna.

Avots: EH II, 104


novākt

nùovâkt, ‡ Refl. -tiês, sich der Nachgeburt erledigen: guovīm vajaga divu dienu laikā n. Frauenb.

Avots: EH II, 105


novelēt

[nùovelêt,

1) (n. drēbes), eine Perfektivform
zu velêt (drēbes): šuo biezuo aude̦klu vajag krietni nuovelēt Widdrisch, Jürg.; "mit der Kleide Beiche verrichten" (sic!) L.;

2) eine Zeitlang
velêt: meičas nuovelēja visu dienu;

3) durchprügeln:
es tevi krietni nuovelēšu, lai mugura paliek zila Infl., Jürg., Lennew., N.-Peb., Gramsden, C.;

4) "nuodauzīt": n. sakņu duobes Mar. u. a. kre̦klam visas puogas nuove̦lē̦tas (= velējuot nuodauzītas) Salis, Ermes;

5) erschlagen:
n. žurku Pampeln. Refl. -tiês, bis zur Ermüdung velêt: viņa visu dienu nuovelējusies Salis.]

Avots: ME II, 884, 885


novirzīt

nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;

2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.

Avots: ME II, 888


nožveirēt

nùožveirêt "mist bez vajadzības" Wessen: kruogā nuožveirēja visu dienu.

Avots: EH II, 111


otrs

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo 2 ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit 2 ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pabalot

pabaluôt, ‡

2) = pabalinât Saikava: p. aude̦klu. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang bleichen (intr.)
AP., C., Mesoten, Saikava, Sessw.: aude̦klam vajag vēl p.

Avots: EH II, 119


pablancīt

pablan̂cît 2 Orellen, schüttelnd (ein Gefäss) ein wenig spülen: tā glāze nav tīra: vajadzēs drusku p.

Avots: EH II, 121


pabrēkt

pabrèkt, intr., ein wenig schreien od. weinen; weinen od. schreien können: bē̦rns vairs nevarēja pabrēkt. Refl. -tiês, ein wenig schreien od. weinen: vajadzējā pabrēkties, bet tas ne˙kas R. Sk. II, 130.

Avots: ME III, 10


pacelt

pacelˆt,

2): zirgus p. auch Dunika, Frauenb., Rutzau;

3): jie ... paceļ lielu truoksni Pas. XII, 344;

4): viņu pacēla pa[r] pagasta ve̦cākuo Frauenb.; ‡

7) = pārcelˆtiês 3 Saikava: kad gadās p., tad vajag iet uz kādu laitītāju. Refl. -tiês,

1): pazacēlēs vējš ai sniegu Bērzgale; ‡

2) sich zu begatten suchen (von weiblichen Haustieren):
guovs pacēlēs vēršuos Oknist n. FBR. XV, 184. cūka pacē̦lusēs kuiļuos Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt. Subst. pacê̦lums, das Aufgehobene: neēd pacē̦lumu! Pas. VII, 67.

Avots: EH II, 123


paceplis

paceplis, [paceple], der Raum unter od. an dem ceplis: neba man lielas rūmītes vajag: teju pat pacepļa priekšā RKr. 1X, 122. [glupais ielīda paceplē Pas. 11, 136 aus Lixna.]

Avots: ME III, 11


padābt

I padâbt C., ein wenig schlagen: vajadzeja arī viņu drusku p.

Avots: EH II, 126


padalīt

padalît,

2): verteilen:
vajadzēja tuos (puišus) arī p. pa pils laukiem pie ... darbiem Vindedze 137. padalīja atlikušuos ēdienus pagrabā un klētī Sieva 154.

Avots: EH II, 126


padarboties

padar̂buôtiês, eine Weile tätig sein: gribējās p. šuo tuo me̦zgluojuot Jauns. Neskaties saulē 94. kad grib labāk ēst, tad jau vajag p. Strasden.

Avots: EH II, 126


padirsināt

padìrsìnât, tr.,

1) jemand abzapfen, auf den Beutel klopfen, fühlen lassen:
viņu vajaga labi padirsināt;

[2) jemand absichtüch hungem lassen, damit er Appetit bekomme oder der Übermut sich bei ihm lege
U.].

Avots: ME III, 17


padoms

paduõms,

1): ak galva, ak p˙! AP. bē̦rnam bē̦rna p. Salis. jūs abus turēju paduomā (= aizduomās) Vanagu ligzda 147. ar paduomu (nachdenkend)
skaitīt lūgšanu Auleja. cits nuo paduoma (vom Denken) vien saslimst ebenda. šie visi vienā paduomā (gleicher Gesinnung, Ansicht) Seyershof;

2): ve̦cs p. Lng. (unter duomāt), ein alter Schatz; Vorrat an Speise u. a.;
cits var bez pātagas ar iztikt, bet paduomam ("nepare̦dzē̦tai vajadzībai") jau nu gan (pātaga) de̦r Salis.

Avots: EH II, 129


paēst

paêst,

1): nuo ... pakavām ... vai cita knibekļa, kur ... vajadzēja kalēja palīdzības, Stiprajam neiznāktu ne lāga paē̦sta diena Delle Negantais nieks 32; ‡

3) durchfressen
(li. praė´sti) Sonnaxt: žurkas paē̦d kulīti. ‡ Subst. paêšana, = paêdiẽns 1: darbs bij smags, bet p. laba Siuxt. tē̦vam un mātei jāduod p. Frauenb.

Avots: EH II, 131


paganīt

paganît [li. paganýti, slav. pogoniti], ir.,

1) eine Weile hüten:
vēl saule gabalā; dzirdiet tās avis un paganiet I Mos. 29, 7;

2) die Hirtenpflicht erfüllen künnen:
ganu meita ganuos dzina, neba viena paganīja BW. 29498. Refl. -tiês, ein wenig hüten, zeitweilig hüten: tad ej nu vien, dēliņ, paganies! MWM. VIII, 16. viņiem nebij jāiet ganuos, bet tikai pa brīžiem paganīties, ja mātēm ievajadzējās īstuo ganu citam darbam Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 27


pagasts

pagasts,

1) eine Versammlung der Bauern zur Ablieferung der Abgaben zur Zeit der Frone:
ai kundziņ, ai kundziņ, kad turēsi pagastiņu? rītu, rītu, mani bē̦rni, ne̦sat naudu saujiņā! BW. 31265. man nevaid... vēršu, lāci vedu pagastā 25681. ve̦ci vīri, jauni vīri, šur nāciet pagastā! 1744; 31273;

2) die Wacke, was die Bauern ihrem Herrn als eine Gerechtigkeit geben müssen
L., St., U.; auch auf die Gaben, die Spenden der Hochzeitsgäste, Taufzeugen u. a. übertragen: brūtes brālis parādā, neme̦t naudas pagastā, gibt bei der Sammlung von Geldspenden auf der Hochzeit kein Geld BW. 1749, 2. kūmiņas, kūmiņas pie pagastiņa! rudeņa laiciņš, pagasta vajaga 1739. Andrīt, brālīt, griez kuli priekšā! nu tev māsiņa pagasta prasa 25654. pagastu od. pagastā mest Bielenstein Grenzen 298; pagastu od. pagastā saukt;

3) in Kurl. das Gebiet, die Gemeinde eines Gutes, an deren Spitze der
pagastve̦cākais steht; in Livl. dagegen kirchlicher Bezirk [kirchlicher Unterbezirk einer valsts Wolm.], Teil einer kirchlichen Parochie, dem ein Kirchenvormund vorgesetzt ist Bl. Grenz. 297: [mācītājam vēl pieci pagasti braucami U. Aus r. погóстъ "Kirchdorf", wozu Potebńa PФB. V, 150 f., Berneker Wrtb. l, 337; zu le. pagasts s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, I, 239 und Pagasta vē̦sture 15 ff.].

Avots: ME III, 28


paģērēt

I paģẽrêt, [paģẽ̦ru C., Schujen, Jürg., N.-Peb., Kl., Selg., paģēru Wolm., PS., Salis, Widdrisch, Bers., Lis., Kreuzb., Dond., Gr. - Essern, Wandsen, Behnen, Warkl., prt. paģērẽju], tr., begehren (hieraus ümgebildet), verlangen: vinš nuo manis paģēr 100 rubļu.

II paģẽrêt, ein wenig gerben, fig. prügeln:
viņam vajaga tikai drusku ādu paģērēt.

Avots: ME III, 33


paģist

paģist,

1): paģiduši vajadzību Jauns. Augšz. 141. paģidu, ka man nauda zūd Heidenfeld, Sackenhausen, Saikava;

2): mit Fürsorge an jem. denken (?):
viņa tuo visur paģied aizstāvē̦dama un aizrunādama PV. Refl. -tiês,

2) bemerken :
ne˙maz nepaģiduos, ka viņš jau aizgājis Meselau; ‡

3) "izlikties; šķist" Auleja.

Avots: EH II, 136


pagumdīt

pagùmdît, tr., etwas antreiben, anspornen: vai gausuos jaunekļus nevajadzē̦tu drusku pagumdīt? Latv.

Avots: ME III, 32


paisikle

paisikle,

1) paisikles A.-Schwanb., Wessen, (mit àI 2 ) Līvāni, Oknist, = paiseklis: mute iet kâ p. Oknist;

2) "kas bez vajadzības daudz runā un jaucas citu darīšanās" Wessen; "cilvē̦ks, kas iet kâ paisikle [sic!] citus maisīdams" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 137


pajaukt

[pajàukt,

1) ein wenig umrühren:
p. biezputru, lai nepiede̦g; übertr.: šās precības vajag pajaukt, lai puisis pasteidzas Nigr.;

2) von oben ein wenig auseinander streuen:
p. siena gubu.]

Avots: ME III, 36


pajēga

‡ *pajē̦ga od. *pajē̦gs "?": vai tādam pajē̦gam vajadzēja likt meitē̦nu kristīt? K. Ieviņš Putras Dauķis I, 234.

Avots: EH II, 138


pajemt

pajemt,

1) - 3): auch Pas. I, 330; VIII, 53; IX, 231; XI, 283; XIV, 496, PlKur. u. a.; svārku nepajēmis cauri (der Rock war nicht vom Regen ganz und gar durchnässt)
Kaltenbr.; ‡

4) abschlachten
Frauenb.: nuo rīta agri vajaga p. teliņu. Refl. -tiês,

1): "labi, dēliņ, būšu!" pasajēme ... ve̦lns Pas. V, 140. jis pazajēmēs, ka būs ... IX, 278. kad viņš paje̦mas, tad viņš tuo dara Strasden. puisis, pajēmies, aiziet pruojām Sonnaxt; ‡

2) = paņemtiês 1; pasajēmies savu galvu, aiziet ("aiziet, kur grib") Nerft; ‡

3) nehmen, heiraten:
pasajēme ve̦cu sievu Tdz. 54263; ‡

4) = paņemtiês 4: viņš ir pajēmies me̦luot Kand. vistas ir pajē̦mušās nākt manā dārzā Strasden; ‡

5) herkommen, sich einstellen
(r. взяться): nuo kurenes pasajēmies (nach r. откуда ни взялся) - izlien nuo dziļuma ve̦lns Pas. XII, 497 (ähnlich V, 167; XIII, 56). ‡ Subst: pajē̦mums, das Genommenhaben; das Genommene; "eine Abteilung von 3 Aufschurfädep, 3 Zähne des Weberkammes, 3 Ösen der Weberhefteln" Auleja: desmit pajē̦mumu saskaita - tie ir pāsms.

Avots: EH II, 138


pajūgs

pajûgs,

1) das Gespann, Pferdegeschirr:
pajūgs - visas zirga lietas kuopā, kas vajadzīgas zirga aizjūgšanai Laud. pusgraudnieks steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul. pajūgs un abi zirgi bija pušķuoti zaļumiem BW. III, l, 9;

2) der Anspann, das vorgespannte Pferd, die vorgespannten Pferde mit dem Wagen:
katrs likās uz šuo dienu izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Aps. viņš ņēma pajūgu savā ziņā un nuobrauca rijas priekšā Kaudz.;

[3) viņa pajūgs vājš U., er hat nur wenig od. nur schwache Pferde].

Avots: ME III, 37


pakaisa

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene 2 66.]

Avots: ME III, 37


pakalne

pakalˆne, pakalns, pakalnis (li. pakal˜nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38


pakaņģerēt

pakaņ̃ģerêt Ronneb., ein wenig (Pferde od. andere Tiere) kurieren: vajaga p., gan jau tad paliks ve̦se̦ls.

Avots: EH II, 140


pakāpele

pakâpele, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe Karst.: augstas dzirnas, augsta abra, pakāpeles vien vajaga BW. 21440; LP. VI, 574.

Avots: ME III, 43


pakāpenība

pakâpenĩba,* die Gradation, Steigerung, Abstufung: mēs šuo pakāpenību nenuoskāršam Vēr. II, 75. vajag vairāk ievē̦ruot dabiskuo attīstības. pakāpenību, die stufenweise, allmählich erfolgende Kulturentwickelung B. Vēstn.

Avots: ME III, 43


pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43


paķīlēt

paķĩlêt: "etwas schlagen" Iw.: kad bē̦rns aizrijas, tad vajag p. (klopfen) pa muguru Dunika.

Avots: EH II, 147


paķingt

paķin̂gt 2 Dunika, Rutzau, ein wenig frieren: tādu bezguodi vajadzē̦tu iespundāt aukstajā pretstubē, lai paķingst kādu stundu.

Avots: EH II, 147


pakliedēt

pakliêdêt, tr.,

1) abhändig machen
L., verlieren, vertun: krīt ve̦cajam ķēniņam klāt, lai pieduod, ka viņa meitu tâ pakliedējis LP. V, 226;

2) ausbreiten, undicht hinlegen:
rāceņus vajaga plānāki uz grīdas pakliedēt Ahs.

Avots: ME III, 46


pakraiškas

pakraiškas Bērzgale, pakraiški ebenda, = pakrejas; pakràišk(eņ)as 2 Warkl. "rūgušpiens, kam vēl ir klāt daļa krējuma" od. "salds krējums kuopā ar rūgušpienu": putrai vajag daliet pakraišku.

Avots: EH II, 143


pakrats

pakrats Auleja, pakrati Kaltenbr., die Streu: vajaga klē̦vam pakrata papļaut Auleja.

Avots: EH II, 144


pakurs

pakurs, gew. Plur., auch pakurās, unter das Brennholz gelegtes trockenes Reisig, trockene Holzspäne zum Anmachen des Feuers: vajaga tik palikt pakurus, gan tad malka drīz iedegsies Sl.

Avots: ME III, 51


palabināt

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147


palaicīt

palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt 2 ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


palēcekne

palēcekne; eine Vorrichtung zum Springen, ein Sprungbrett: tautu meita ze̦ma, re̦sna, tai vajaga palēceknes BW. 32239.

Avots: ME III, 58


palēcenis

palēcenis, = palēcekne: nevajaga ... ne˙kāda palēceņa, uz kuŗa uzkāpt, palēkties un tad tikt debesīs Janš. Mežv. ļ. I, 240 (ähnlich II, 142).

Avots: EH II, 150


pālest

pãrlest,

1) "?": kai izjūk šķiemiņi, tad vajag lest ("šķirstīt pamtšus pa vienai vai vairākām vietām"), kāļ pārleš visu aude̦klu Auleja;

2) (einen Raum durch eine Scheidewand) in zwei Teile zerteilen
Nautrēni: p. ustabu ar dēļiem.

Avots: EH XIII, 205


palieka

palieka (unter paliẽks II),

1): sāka vākt nuo galda ēdiena palieku Vanagu ligzda 150;

3): nāves paliêka 2 , 5 comm., ein Siecher, ein Krepierling
Orellen: kuo nu tam nāves paliekam vai[r] vajaga!

Avots: EH II, 151


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


paluncēt

paluncêt, palùncinât, tr., intr., wedeln: mopsis paluncēja ar strupuo asti MWM. VI, 883. Refl. - tiês, fuchsschwänzen: nevajaga paze̦muoties, paluncināties katra priekšā Saul.

Avots: ME III, 63


paļundināt

paļun̂dinât 2 Dunika, (eine Flüssigkeit in geschlossenem Gefäss) ein wenig schütteln: pirms lietuošanas zâļu pudeli vajag p.

Avots: EH II, 153


pamaidzīt

pamaîdzît: vajag uz ve̦zuma sìenu p. Zvirgzdine.

Avots: EH II, 153


pamaša

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. 1 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66


pamāt

pamãt [li. pamóti], intr., einen kleinen Wink, ein Zeichen geben, hinweisen: pamāt ar galvu Vēr. I, 1164; ar ruoku Pump. viņai tik vajadzēja pamāt ar mazuo pirkstiņu A. XVI, 364. kâ viens lai prieku jūtu, kaut zieduonis pamāja? Rainis. viņš pamāja uz tīruma pusi Lapsk.

Avots: ME III, 68


pamazēm

pamazẽm: pama˙zẽm (allmählich) vajag kaudzi ŗaukt Siuxt.

Avots: EH II, 154


pamežģīt

pamežģît, Refl. -tiês: zirgs pamežģījies jūtīs; vajaga paspaidīt Siuxt.

Avots: EH II, 155


pamukt

pamukt, intr.,

1) sich unter etw. flüchten:
es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 13377, 4;

2) entschlüpfen, ent-, wegfliehen:
vai tiem bija tautu meita eglienā pamukuse? BW. 18527. vajaga gaili nuokaut, tad uguns nepamukšuot LP. VII, 332.

Avots: ME III, 73


panasāt

panasât Gr.-Buschh.; = pane̦sât: vajag skaista p. Tdz. 39975 (aus Silajāņi).

Avots: EH II, 159


pane

pane, pana,

1) die Mistjauche
[Schwanb.; Bolwen, Adleenen]: kūtī guovīm jāgul vienā panē Mar. n. RKr. XVII, 71. dzert tai nevajaga duot, pat panas nuo kūts bedres neatvēlēt Etn. III, 56;

[2) pane, die Jauchgrube
Plm. n. RKr. XVII, 71. - Nebst paņa "Pfütze", peņava zu apr. pannean "Moosbruch", got. fani "Kot", and. feni "Sumpf", gall. anam "paludem", li. paniabùdė "an feuchten Stellen wachsender Waldpilz" u. a., s. Būga RSI. VI, 37. Trautmann Wrtb.205, Walde Vrgl. Wrtb. II, 5.].

Avots: ME III, 76, 77


paplatīt

‡ *paplatît (li. paplãtinti "ausbreiten"), = paplãtît (?): es ... vušku gane, man rīkstītes nevajag: paplatēju vilnānīti, - sate̦k visas pulceņā Tdz. 50655, 1.

Avots: EH XIII, 163



parāt

[parãt, ein wenig schelten: viņu vajadzē̦tu drusku parāt. Refl. -tiês, eine Weile schelten (intr.): viņam atkal gribas parāties.]

Avots: ME III, 89


pāraudzēt

pãraûdzêt, ‡

2) zu lange wachsen lassen
Oknist: zaļbarība pāraudzē̦ta: sen vajadzēja nuopļaut.

Avots: EH XIII, 196


paraust

paràust: zemi taču vajag p. un viņā sē̦klu iekaisīt Pēt. Av. 1863, S. 5. tur˙pat parause sìenu, kad nuopļāve, - un gulta tev gatava! Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 166


pārbarot

pãrbaruôt (unter pãrbaruõt),

2) unterhalten, ernähren:
jam ... visus vajadzēja p. Pas. IX, 484 (ähnlich V, 163).

Avots: EH XIII, 196


pārcilāt

pãrcilât: brāļi ... pārcilāja meitas savās vietās, paši iegulās meitu vietās Pas. VII, 67. p. maizes klaipus krāsnī Siuxt. ‡ Refl. -tiês,

1) übersiedeln, umsiedeln:
p. uz citu vietu, uz citu dzīvuokli;

2) = pãrcelˆtiês 3 Dunika;

3) "zum zweiten- od. drittenmal pflügen"
(?) Lubn.: te vajag tīrumā vēl p.Subst. pārcilāšanās Lubn. n. FBR. XVII, 130, das Umsiedeln (intr.), der Umzug.

Avots: EH XIII, 197


pārdrīvāt

pãrdrĩvât Dunika, (Ritzen der Wände) von neuem (mit Hede u. a.) zustopfen: nuo sienas tâ pūš! vajadzēs p.

Avots: EH XIII, 198


pārība

II pàrība 2 Zvirgzdine, das rechte Mass: visam kam vajag zināt pārību. ēst vajag pa pārībai. kad ve̦zumu pieliek par pārību. tad tas ir grūts.

Avots: EH XIII, 201


pārkaltēt

pãrkaltêt,

1): sìenu vajag vēl p. Ramkau u. a.

Avots: EH XIII, 202


pārkaras

pãrkaras [Vank.], pãrkari Mar., [Dricē̦ni, Rutzau], die Uberhängsel von zusammenhängenden Ruten über Heu-, Kornhaufen und über Dächern zum Schutz gegen den Wind: auzu gubas ar pārkarām nuoklātas Blaum. purā metu siena kaudzi, tai pārkaru nevajaga BW. 7445. Der Sing. pãrkars*, der Vorsprung: viņš steidzās uz klinšu pārkaru Laura 8. [Der loc. pl. pārkaruos und instr. pārkarām auch adverbiell (= pãrkaru): vasarājas statiņām pārkaruos stāv tām pārsviestie, tievgaļuos sasietie krūmāji Drosth.]

Avots: ME III, 159


pārkarsēt

pãrkar̂sêt, tr.,

[1) übermässig erhitzen (und dadurch verderben)]:
pārkarsē̦tais ūdens MWM. VIII, 499. [pārkarsē̦ta līme nede̦r. pãrkarsêt (übermässig antreibend erhitzen) zirgu Jürg.;

2) von neuem erhitzen:
dzelzi vajadzēja vēl reiz pārkarsēt Jürg. Refl. -tiês, sich zu sehr erhitzen: nevajag pirtī pārkarsēties.]

Avots: ME III, 159


pārkāsas

[pārkāsas,

1) "das mit Seihen verbundene Giessen des abgekochten Bieres in Fässer"
Lettg.: kad dzeŗ kāšamuo alu, mē̦dz sacīt, ka dzeŗ šim alum pārkāsas jeb dzeŗ alu pārkāsām Wessen (in Warkh. wird die Prozedur der pārkāsas gefeiert);

2) "?": kad rudeni nuoliek me̦du ziemas vajadzībām, saka, lai glabājas me̦dus pārkāsām Kārsava.]

Avots: ME III, 160


pārkodināt

pãrkuôdinât,

1) "?": kungi, pārkuodināsim! A. XVI, 292;

[2) zu stark ätzen od. beizen:
dzijas laikam krāsuojuot pārkuodinātas Jürg.;

3) von neuem ätzen od. beizen:
dzijām brūk krāsa; tās vajadzēs vēl pārkuodināt Jürg.].

Avots: ME III, 162


pārķolēt

pãrķuõlêt Dunika, von neuem abschälen: uz pavasaŗa pusi vajag sīpuolus p.

Avots: EH XIII, 204


pārkūleņot

pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.

Avots: ME III, 162


pārkūleņoties

pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.

Avots: ME III, 162


pārlaist

pãrlaîst,

3): p. laiku Diet., die richtige Zeit versäumen, nicht wahrnehmen.
Die Bed. 4 ME. III. 163 ist ganz zu streichen und das unter 4 gegebene Zitar unter 2 unterzubringen;

6) verausgaben:
p. daudz naudas AP., Auleja; ‡

7) überleben, erleben:
kuo es e̦smu pārlaidis, was habe ich nicht alles erlebt Lennew. n. BielU. viņš tuoreiz visu pārlaida ("pārcieta"), un tâ˙pat vajadzēja nuomirt Linden in Kurl. Hierher gehört auch das ME. III, 163 unter 2 gegebene Zitat aus Austriņš; ‡

8) abgeben, verkaufen
Kaltenbr.; ‡

9) durchschelten
Liepna: p. bē̦rnus. pārlaižu tuos dažreiz ar labu runu.

Avots: EH XIII, 204


pārliecīgs

pãrlìecîgs,

1): p. spē̦ks AP. nevajag bē̦rnu pārliecīgi kult Salis.

Avots: EH XIII, 205


pārlodēt

pãrluõdêt, noch einmal das Senkblei gebrauchen: vajag par jaunu p., lai māju neiztaisa šķību Saikava.

Avots: EH XIII, 206


pārmalt

pãrmal˜t, ‡

2) grob zermahlen
Frauenb.: iesalu nevajag smalki samalt: pietiek kaut kâ p. Oknist; ‡

3) allmählich entzweireiben:
valgs bija ar riteņa zuobiem pārmalts pušu Dunika.

Avots: EH XIII, 206


pārmērība

pãrmẽrĩba* die Ausschreitung, Übertreibung, Masslosigkeit, Extravaganz, das Extrem: tā dzejā ieviesās dažas pārmērības Vēr. II, 16. vajaga izsargāties nuo ik˙katras pārmērības B. Vēstn.; jūtu pārmērība A. XI, 612.

Avots: ME III, 167


pārņemt

pãrņem̂t,

2): slimais ir tik pārņe̦mts (von Schmerzen),
ka viņam viss viena alga Salis. Refl. -tiês,

1): auch AP., Saikava; nevajaga p. Jürgens 76.

Avots: EH XIII, 207


pārpļaustīt

[pãrpļaũstît, tr.,

1) hier und da nachlässig abmähen:
tuo uzkalnīti pārpļaustījām Jürg.;

2) zum zweiten Mal nachlässig abmähen:
vajadzēs pārpļaustīt; būs glītāks tīrums N.-Peb.]

Avots: ME III, 170


pārripot

pā`rripuôt, sich schleunigst nach Hause begeben, nach Hause fahren: vajadzē̦tu tik griezi apkārt un pa vējam pārripuot mājā Vēr. I, 1388.

Avots: ME III, 173


pārrobeža

pãrrùobeža, gew. der Plur., das jenseit der Grenze liegende, fremde Gebiet, Land: pagastam nee̦suot ne˙kāda daļa ar tuo, kas pārruobežās miris Balss. vajaguot aiziet uz pārruobežu Etn. IV, 61. pārruobežu tē̦va dē̦ls BW. 14185; 515; 6142.

Avots: ME III, 173


pārsaukt

pãrsàukt, tr.,

[1) überschreien, im Schreien übertreffen
Wid.;

2) berufen:
nerātnu bē̦rnu; verrufen, rügen, schelten: pārsauktiem kruogiem Jaunie mērn. laiki I, 147. pārsaucams biju vienumē̦r I, 187.] atradusi kādu ce̦nsuonību par pārsaucamu A. XII, 785;

3) ["sich beklagen über"
Salis, C.]: tâ nevajaguot vis dievā pārsaukt Upīte Medn. laiki 65;

4) falsch lesen:
bē̦rns lasuot daudz vārdu pārsauc Ahs.

[5) herüberrufen:
p. uotru pār upi;

6) noch einmal aufrufen:
bē̦rni būs vēl jāpārsauc, vai nav kāds izlaists;

7) von neuem aufbieten (in der Kirche)
od. proklamieren: šispāris uotrreiz jāpārsāuc. Refl. -tiês,

1) falsch lesen
(intr.): bē̦rns lasuot pārsaucās;

2) sich umbenennen:
Plute pārsaucās par Uolavu.]

Avots: ME III, 174


pāršķeterēt

[pãršķeterêt, tr., noch einmal, von neuem zwirnen, zusammendrehen: šuo dziju vajadzēs pāršķeterēt Jürg.]

Avots: ME III, 181


pārsprukt

pãrsprukt, intr., hinübergleiten, entwischen: lūkuoja bez suoda pārsprukt pāri dažiem skuolā nepieciešami vajadzīgiem mācības gabaliem.

Avots: ME III, 178


pārtaisīt

pãrtastît Dunika, von neuem behauen: visi mieti tik strupi, ka vajadzēs p. tuos smailākus.

Avots: EH XIII, 214


parubināt

I parubinât, tr., ein wenig knabbern, kitzeln: vajadzēs jē̦riem duot iapas parubināt LP. V, 122. viņa man parubināja paduses Jauns.

Avots: ME III, 92


pārvagot

[pãrvaguôt, noch einmal furchen, Furchen ziehen: kartupeļus vēl reiz vajadzēs pārvaguot Jürg.]

Avots: ME III, 185


pārvaldība

pãrvàldĩba, die Verwaltung: viņa atrada par nepieciešamu vajadzību kasi saņemt savā pārvaldībā Aps.

Avots: ME III, 185


pārvarēt

pãrvarêt, pārvārêt [Manz. Lettus, pãrvãrêt Salis], tr., über-, bewältigen, überwinden, bezwingen: ienaidniekus, šķēršļus. beidzuot miegs pārvarējis LP. IV, 120. [uguns viņu miesas nebij pārvarējis Glück Daniel 3, 27]. Refl. -tiês, sich bezwingen, sich überwinden: es nevarēju pārvarēties, man vajadzēja pruojām pie viņas Rainis. Subst. pãrvarẽjums, die Überwindung; pãrvarêšana, das Überwältigen, Uberwinden; pãrvarê̦tãjs, der Uberwinder.

Avots: ME III, 185, 186


pārvazs

pā`rvazs 2 Kaltenbr., =pãrvaza 1: satiksmei vajadzēja nuotikt vienīgi ar pārvaziem Jauns. Augšz. 34.

Avots: EH XIII, 215


pāržobiem

[pãrzùobiem, Adv., einen Zahn um den andern: zāgi vajag izluocīt pārzuobiem Jürg.]

Avots: ME III, 189


pārzode

[II pãrzùobe, pãrzuobi U., eine Scharte über der Schneide, die bei langem Schleifen eines Messers od. einer Sense entsteht: izkapti tecinuot, vajag ar pirkstu palūkuot, vai nav liela pārzuobe; pārzuobi nuogludina ar kuoka galuodiņu Jürg.]

Avots: ME III, 189


paskābēt

[paskâbêt, etwas, eine Zeitlang säuern: uz Mārtiņiem vajadzēs paskābēt zuosij kāpuostus Jürg.]

Avots: ME III, 100


pašļaucīt

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115


paslēpine

paslêpine 2 (unter paslēpene): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72 (mit è 2 ), Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Warkl. (mit ê), paslêpines Oknist n. FBR. XI, 108 ("kājstarpa"), Nerft, Warkl.; slinkai ķēvei vajag kādu reizu izglaust pa paslēpinēm Dunika.

Avots: EH XIII, 174


paspēcināt

paspècinât, tr., verstärken: pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī paspēcinātas izteikas A. XI, 633.

Avots: ME III, 105


pasprukt

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106


pasteiga

pasteiga, die Eile: tuo kalējam vajadzēja ar pasteigu nuokalt LA.

Avots: ME III, 108


pasteigt

pastèigt,

1) tr., beeilen, beschleunigen, rasch fördern, fertig machen:
māte skubina sievieti, lai tā savu darbu pasteidz BW. III, 1, S. 23. kaut kūti pasteigtum līdz sijām! Purap. kuo, māsiņa, nu pasteigsi, kad nebiji pasteigusi? BWp. 2 16356. drīzi man vajadzēja, drīz pasteidza māmuliņa BW. 6889, 1;

2) sich beeilen
(mit abhäng. Infinitiv): es pasteidzu ruoku duot BW. 14594; 33643, 1; gew. jedoch so refl. -tiês: nama māte pasteidzās apklāt galdu BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 108


pasvīdēt

pasvîdêt, tr., ein wenig schwitzen machen: vajag[a] maku pakratīt, kumeliņu pasvīdēt BW. 11460.

Avots: ME III, 111


patecēt

patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119


pautoties

pautuôtiês, mit Eiern handeln (?): ar pašiem putniem ... kungs ... negribēja p ..., bet tuo putnu turē̦tāji tapa saturē̦ti, ka tiem vajadzēja ... kungam duot pautus šaku šakām Mekons Septiņi okstoņi 8.

Avots: EH XIII, 186


pauži

paûži 2 Lems., eine gewisse Wasserpflanze ("ašķi"): vajag paplēst paužus, ar kuo pīt krē̦sliem dibe̦nus.

Avots: EH XIII, 186


pavaldzīgs

pavaldzîgs, gute Kost gebend St.; verschlagsam U. Adv. pavaldzīgi "pavalgas vietā": kāpuostus vajaga ēst pavaldzīgi Zaravič.

Avots: ME III, 132


pavalga

pavalˆga Mar., Friedrichswald (li. pavalga "чѣм приправляют кушанье" Извѣст. II, 380), pavalgs Tr., die Zukost, Zugemüse U.: vai būs pavalgs arī pusdienā? kāpēc tu sausu maizi ēdi, vai tev nav pavalgas? Etn. III, 93. vajag[a] sviesta pavalgai BW. 29260, 1. maizītes un pāvaldziņas aptrūkst. Nebst li. válgyti "essen" und r. волóга "Flüssigkeit, flüssiges Fett ats Zutat, Zukost" zu le. valgs "feucht" (s. dies), s. Jagić AfslPh. II, 398 und Trautmann Wrtb. 358.

Avots: ME III, 132


pavaļināt

pavaļinât, ein wenig vaļinât 2 Frauenb.: kumeļu nevar tik daudz nuostrādināt; tuo vajaga vairāk p.

Avots: EH XIII, 187


pavaļoties

pavaļuôtiês, dann und wann müssig sein: jauns cilvē̦ks, - pavaļuoties vajaga Saul. I, 190. kad Anna pārnāks nuo stundām, kuopā pavaļauosimies Stari III, 115.

Avots: ME III, 133


pavirgāt

pavir̃gât Nötk., Ronneb., pavìrgât 2 , ein wenig reissen, raufen: p. tinus, drēbi, papīru, zâli Selsau, Sessw., Lis., Lös. kaimiņu nuoķēra pie slinkuošanas un krietni pavirgāja aiz ausīm Dz. V. šuodien linu būsim krietni pavirgājuši Lis. viņu nu gan vajadzēja pavir̃gāt Plm.; "ein wenig strèbt" (?): p. putru (?) Schujen. Refl. -tiês "paplêsties": lai suņi paviŗgājas! Plm.

Avots: ME III, 138


pazīt

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês,

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193


pēcāk

pêcâk: auch Lesten n. FBR. XV, 27, Orellen n. FBR. XI, 43, Salis: p. laiku pa laikam vajadzējis ... atstāt Janš. Apsk. 1903, S. 12.

Avots: EH XIII, 226


pendēris

pendēris (unter penderis I),

1): auch (mit und ẽ) AP., (mit ẽ) Sermus; der Magen eines Rindes
(mit und ẽ) Ramkau; "luopa vē̦de̦rs" (mit èn 2 und ê) Saikava; tukšs pūriņš, pliks pendērs Tdz. 44270; dabūsi pa pendēri (wirst Prügel bekommen) Sermus;

3): verächtl. Bezeichnung für ein Kind
AP.: kuo nu tādam mazam pendēŗam vajaga!

Avots: EH XIII, 223


perēklis

perêklis Wolmarshof, pereklis,

1) auch perekle, das Nest:
Sprw. mazi putni, mazi perēkļi. cīruļa pereklīte BW. 25822, 6 var. kruogs - netiklības, puosta pereklis Vēr. I, 1309;

2) das auf einmal Ausgebrütete, die Brut:
jaunas vistas, ja vajaga, var dabūt, - mums divi perekļi izpe̦rē̦ti Janš. Paipala 51.

Avots: ME III, 201


pēriens

pèriêns (unter pḕrt),

1): pūcītei vajaga pēriena dabūt BW. 2546. pēriena pelnītājs 3047.

Avots: EH XIII, 228


pēršņa

pēršņa slimība "?": ganu meitine ... nuoģība ... tī e̦suote pḕršna 2 slimība. vajaguot meklēt pēršķinīšu Oknist n. Ceļi VIII, 235. Mit sekundärem r zu pẽšņs?

Avots: EH XIII, 229


pesteļot

pesteļuôt, pesteļuôtiês Etn. IV, 164, sich wie ein pestelis betätigen; zaubern, hexen RKr. II, 59: nevajadzēs jums turpmāk pesteļuot Asp. Sidraba šķidrauts 18.

Avots: ME III, 203


pie

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237


piebaikls

piebaîkls 2 , etw., was schreckt, erschreckt: tam puišam vajaga piebaikla, kas tik bezkaunīgs Heniņ; piêbaîklis 2 , Prügel: tam vajaga piebaikli Dond.

Avots: ME III, 237


piebluķēt

pìebluķêt, (mit der Feldrolle) anrollen, anwalzen: zemi apar piebluķē Konv. 2 2123. zirņus vajag arī pievelt (piebluķēt) Mzv. m. 70,

Avots: ME III, 239


piecikstēt

piecikstēt, mit Strauchwerk (ausgefahrene Gruben auf dem Wege) füllen: vajaga ceļu nuo jauna sacikstēt vai, mazākais, izbrauktās bedres piecikstēt Frauenb.

Avots: ME III, 241


pieduris

piẽduris, ein Stöckchen, eine Stütze: (sēkliniekiem) vajaga tik piedurt piedurus,... lai stiebriņus vējš neaplauza Janš. Dzimtene 2 II, 448.

Avots: ME III, 246


piekast

pìekast,

1) zu-, hinzuscharren, -harken;

2) vollscharren, -harken;

3) zur Genüge, zum Überfluss scharren, harken:
kasiet sienu, kam vajaga! man sieniņa nevajaga, man sieniņa piekasusi tautu dē̦la māmaļiņa BW. 28632 var.

Avots: ME III, 256


pielabināt

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264


pielaist

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. 1 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265


piemēļot

pìemēļuôt, dazuschwatzen : nevajadzīgie sīkumi, kuŗus piemēļuoja ve̦cais malkas skaldītājs Ezeriņš Leijerkaste I, 122.

Avots: ME III, 272


piemērīgs

pìemẽrîgs, gehörig, passend, entsprechend: (dziedātāja), kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt BW. III, 1, 8.

Avots: ME III, 272


piemest

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272


piemetne

piemetne, das Obdach: īstas piemetnes tam ne˙kur nebij A. XI, 109. ... kruogi ceļnieku labad, kam nakts mājas un piemetnes vajaga Kaln. Uozuolk. m. 109.

Avots: ME III, 272


piepalīdzēt

pìepalĩdzêt, behilflich sein, Beihilfe gewähren: kur vajadzība sauc, tur jāpiepalīdz visiem Alks. Bar. 4. vedējs tam piepalīdz kauties LP. VII, 481. maisus cilā aizv˙ien tik vīrieši, un ar labību mērījuot sievietes re̦ti kad piepalīdz Etn. III, 73.

Avots: ME III, 277


pieplaust

piêplaûst 2 "ausgiessen" Nigr., "pieliet": liela vajadzība šiem pieplaust istabu LA.

Avots: ME III, 280


piepļaut

pìepļaût,

1) dazumähen;

2) mähend anfüllen:
piepļaut pilnus ratus sē̦ka;

3) zur Genüge mähen, ein genügendes Quantum zusammenmąhen:
man sieniņa nevajaga, man piepļāva (Var.: sapļāva) tautu dē̦ls BW. 28631 var. piepļaun zaļa ābuoliņa, kuo ēdīs Jāņa zirgi garu ceļu te̦cē̦dami 32942, 1.

Avots: ME III, 280


piepļundzināt

pìepļuñdzinât, begiessen, vollgiessen: traukus mazgājuot nevajaga istabu piepļundzināt Dond.

Avots: ME III, 280


piepulcēt

pìepùlcêt, pìepùlcinât, hinzutun, hinzusammeln, versammeln: daudz pagānu tai dienā kungam taps piepulcē̦ti Zachar. 2, 11. Jē̦kabs izlaida savu garu un tapa piepulcināts saviem ļaudīm I Mos. 49,33. vajadzēja piepulcināt klāt plašākās masas Duomas I, 688.

Avots: ME III, 281


pieraudzīt

pìeraũdzît, tr. und intr., aufpassen: Pēteris pierauga bē̦rnus A. XX, 266. kurinātājam vajadzēja.., labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra BW.I, S. 176. pieraugi, dēliņ, ka tu neizari ceļus! LP. V1I, 1118. pieraugi tur ietapt! VI, 1060, pass auf, dass du da hineinkommst.

Avots: ME III, 283


pieraugs

pieraugs, wer aufpasst, der Aufseher, Hüter: dē̦ls... iešuot mežā medīt, lai Priežurāvējs paliekuot par māju pieraugu LP. VI, 1, 494. vajadzēja... mazajam puikam pierauga Purap.

Avots: ME III, 283


piespiest

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295


pietiekties

pìetìektiês, (zu etwas) hinzu-, heranstreben; sich heranschleichen: tiem, kam mākslas problēmi bija tikuši par pē̦tāmuo priekšme̦tu, vajadzēja pie Götes pietiekties Vēr. I, 1177.

Avots: ME III, 304, 305


pildīt

pil˜dît,

1): bisi p., die Büchse laden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse");

2): vajag p., kuo saka Auleja. viņa ganus pildīja, sie ging zur Hütung
Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) sich füllen;

2) lange und saumselig essen od. trinken
Seyershof: šie pildās pa iekšu (kruogū) un nenāk lē̦ti ārā. kāpēc tu vie˙nādi pildies (zu jem., der oft isst)? Subst. pil˜dĩjums,

2) "ticējums, paraža" Seyershof: ve̦cā mēnesī daudz tādu pildījumu jāpilda.

Avots: EH XIII, 232


pilnīgs

pil˜nîgs,

1): viņa bij tāda pilnīga ar miesām Siuxt; 2): pilnīgas ("pietiekuoši lielas") acis ir - nav šauras, un platas ar nav Iw.; ‡

3) bei vollem Verstand:
teica, ka skuolā ne˙maz nav p. Frauenb. viņš jau tāds pats p. kâ katrs cilvē̦ks Seyershof. viņš jau nav p., - tāds kâ ķe̦rts Salis. Adv. pil˜nīgi: ļaudis pļauj šuodien p. (= visu dienu bez pārtraukuma) Frauenb. drusku pilnīgāki ("?") vajag pļaut Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 232


piļņš

pìļņš 2 Auleja, unerlässlich: p. darbs. Adv. pìļņ(a)i 2 ebenda "wie es durchaus sein muss": sē̦tā palika tik tie, kam cieš p. vajadzēja. Aus p. pilny "dringlich".

Avots: EH XIII, 233


piņģerots

piņ̃ģeruõts, der Fingerhut: tam (scil.: skruoderim) vajaga piņģeruota BW. 21108.

Avots: EH XIII, 235


pirināt

I pirinât: auch Adsel, Alswig, Gr.-Buschh., Heidenfeld, Lubn., Nerft, N.-Peb., Prl., Saikava, Sonnaxt, Warkl.: blusas bē̦rnus pirinā Tdz. 57914. šuogad cāļus pirināsim (werden brüten lassen) Warkl. n. FBR. XI, 122. p. naidu Lubn., Saikava. Refl. -tiês: mušas drīž pirinājas ("atne̦suoties vairuojas", so von kleinen Lebewesen) Auleja. bē̦rnam līdz zināmam laikam vajag p. ("augt"), bet, kad nak laiks, viņam jānāk pasaulē Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 236


pirma

pirma,

1): auch (mit ir̂ 2 ) Kal. n. FBR. IX, 106, Perkunen n. FBR. XVIII, 133, (mit ir̂) Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt, (mit ìr 2 ) Kaltenbr.: viņš p. bija te Gr.-Buschh. vajadzējis p. pasacīt šam Kaltenbr.;

2): pir̂ma Jāņu nuomira Lubn., Nerft. pir̂ma mane, atgājis Oknist, p. kaŗiem Wessen n. FBR. XIII, 91, (mit ir̂) Sussei n. FBR. VII, 144.

Avots: EH XIII, 237


pirmdzimts

pirmdzìmts, erstgeboren: vajadzēja pirmdzimtam būt RKr. X1, 75. nesa nuo savu avju pirmdzimtiem I Mos. 4, 4. pirmdzimtais savam tē̦vam LP. VII, 1254.

Avots: ME III, 226


pirms

pirms: mit ir̂ auch Warkh.;

1): pir̃ms (zuerst)
vajag aizdarīt dures un tad tig teikt labu dienu Rutzau. pir̂ms 2 (zuerst) duod maizi Siuxt;

2): auch A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH XIII, 238


pirts

pìrts, -s (li. pirtis, aruss. nьpmь dass.), die Badstube; das Bad, Schwitzbad: Sprw. ne ik˙katrs, kas pirtī dzimis, pirti pruot kurināt, die Geburt tut's nicht U. tur tev laba pirts kurināta, da wirst du eine derbe Strafe erhalten U. aukstā pirtī pērienu dabūt RKr. VI, 618. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas. iznīksti, kâ pirts gars! tas pirtī˜, tas baznīcā (sagt man von einem ärmlichen Menschen). pirts - saimes veselība. karstu pirii dabūt, Prügel bekommen Alm. kāda tam bij karsta pirts, welche heisse Qual musste er erdulden (vom Heilande gesagt) U. pirtī iesviest, in die Brake tun, ausschiessen (vom Flachse z. B.) Bergm. n. U. pirti kurt, die Badstube anheizen. tai jau vajadzēs pirti kurt od. tai pirtī jābrauc, sagt man von einer Frau, die bald gebären muss. lai nabags, pirtī ticis, tūlīt nekāptu lāvā A. XX, 198. Zu pērt.

Avots: ME III, 228


pīslītiņ

pīs˙lĩtiņ 2 , Adv., ein wenig: vēl tikai pīslītiņ vajaga, tad būs diezgan. es vēl pīs˙lītiņ pastāvēšu ārā Dond.

Avots: ME III, 234


plaktes

plaktes, eine Krankheit der Schafe; kad aitām "plaktes" e̦suot, tad aitas vajaguot ganīt uz rudzu zâles Etn. I, 85 (aus Nitau).

Avots: ME III, 317


platība

platĩba, die Weite, Breite; die Ausdehnung; die Fläche, Bodenfläche: izplatījās par neizmēruojami lielām platībām MWM. VI, 341. vajag lielas platības ganībām A. v. J: 1899, S. 305. Dze̦guzes pusmuižai platības diezgan AU. vai jums tagad nepatiks Irbē̦nuos pa visu mājas platību labāk dzīvuot nekâ agrāk uz pusmājas? Kaudz. M. 179. dzīvuot Pāvuls var... arī bez tiem nieka zemes gabaliņiem, juo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? ib. 153.

Avots: ME III, 321


plaukšis

plaũkšis Karls., plaukšķis Wid.;

1) ein klatschender
Laut;

2) der einmalige Schlag mit der flachen Hand, der einmalige Applaus:
uzduod tik plaukši uz vajadzīgākuo miesas daļu! MWM. VI, 7I8;

3) plaũkšis PS.; N.- Peb., plaukšķis; ein Schwätzer
Brucken n. Etn. II, 33, Wid.;

4) plaũkšis, silene inflata PS.

Avots: ME III, 326


plekšēt

plekšêt, -u, -ẽju,

1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;

2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;

3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;

4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė´ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.

Avots: ME III, 335


pļekstināt

pļekstinât,

1) auch pļekšķinât, tr. und intr., schmatzen:
kuo nu pļekstini muti! Ahs. n. RKr. XVII, 46. kuo pļekšķini muti (kuo pļekstini ar muti Ahs.)? svelpt vajaga! RKr. VI, 497;

2) plappern, schwatzen
Dond.

Avots: ME III, 368


plencēt

pleñcêt C., -ẽju,

1) pleñcêt Ruj., Widdrisch, mit der Peitsche schlagen, prügeln
U., Zaravič: bē̦rnus plèncēt 2 nava labi: vajag ar labu Mar. n. RKr. XV, 130;

2) pleñcêt Arrasch, Salis, Bauske, saufen
Fest. (plèncêt 2 ), Golg., schlürfen: sen slavēja tautiņās alva bļuodas, telēķīšus" nu atnāču, nu atradu piestā putru plencējam BW. 19407, 15 var.;

3) durch Schmutz waten
Oppek. n. U., Rozentava, Kreuzb.;

4) plèncêt 2 Fest., schlendern:
kruodziņā plencēju alutiņa dze̦rtu VL. Refl. -tiês,

1) ein
plencis sein Saikava n. Etn. IV, 166;

2) "sich aufdrängen; sich in fremde Angelegenheiten mischen"
Rutzau. Zur Bed. 2 vgl. plĩtêt I.

Avots: ME III, 335


plene

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336


plētne

I plētne,

1) auch plētene U., ein grosses Areal U.;

2) die Flussmündung, wo sie am breitesten ist
Peb.: izgājis gan sūnekli, gan plētni e̦ze̦ra galā Plüd. LR. IV, 559;

3) die Fläche (?):
auga zaļajam lapu kātiņam tik˙pat vajaga gaismas, kâ lapu plētnei Vēr. II, 718.

Avots: ME III, 342


pliens

I pliens C., PS., Arrasch, Jürg., plìens 2 Kr., pliẽns Wolmarshof, Bauske, Behnen, Selg., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, weisser Ton Infl. n. U.; Kalkstein Bers., Mar., Gr.-Essern; pliens - sarkani - pe̦lē̦ki-zils māls, atruodas ze̦mākās vietās tūliņ zem aramās kārtas, it sevišķi purvuos zem kūdras. pliens ir zeme, kas nelaiž cauri ūdeni Stürzenhof. nevajadzēja tai plienā ne˙maz sēt LP. V, 136. riteņi apķepēja ar plienu Vīt. 68. pliena zeme U., schlechter Ackerboden. Vgl. plienes und pliekns II.

Avots: ME III, 352


plītiens

plĩtiêns Arrasch, Bauske ("pēriens"), ein derber Schlag, Hieb mit der Peitsche U.; ein Prügel Neik. n. U.: tam ar plītienu vien vajaga, ne˙kā vairāk, er hat eben nur Prügel nötig.

Avots: ME III, 350


plūkt

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt 2 Kl., Kr., plûkt 2 Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362


pomelnieks

pomelnieks, Ofenkrücke Zvirgzdene, ein Besenstiel, ein Stock zum Schlagen Warkl.: zinu, kā vajag tē̦vučam, mātīcai: skuķa... tē̦vučam, mātīcai pemelnieka BW. 23389. vfsu dienu māršas gaidu, platas juostas gribē̦dama; man iedeve kaķpēdiņu, pomeļnieka ("?") sienamuo 25422. Aus r. помéльникъ "помело; хвойник на помелья".

Avots: ME III, 375


popināt

popinât, tr., in alte Lumpen kleiden, wickeln, einhüllen: bē̦rnu nevajaga par daudz popināt Dond. Refl. -tiês, sich (in alte Lumpen) stark einhüllen, einwickeln Dond.

Avots: ME III, 376


prast

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378


priekšā

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394


priekšraksts

prìekšraksts,

1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. 2 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;

2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.

Avots: ME III, 397


pukstēt

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322


pulgāt

pul˜gât: ka mēs ... viņa vārdu nepulgājam (nicht schmähen) LLD. II, 928. nevajaga uotru cilvē̦ku p. AP.

Avots: EH II, 323


pundurs

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs 2 Kl., Nerft, pùnduris 2 Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413


pupešains

pupešaîns,

1) "?": Jurģa dienā vajaga miežu sēt, tad tie auguot pupešaini Etn. II, 127;

2) holperig, uneben:
p. tīrums, aude̦kls Schwanb.

Avots: ME III, 414


pūrgalve

pūrgalve, eine mit verwühltem Haar: mani ... vajadzē̦tu saukt par pūrgalvi, tādēļ ka man ar˙vien izpūruši mati Janš. Mežv. ļ. I, 186.

Avots: EH II, 343


purpēt

I pur̂pêt Gr.-Buschhof, -u, -ẽju, still bei sich widersprechen, murren; sich ärgern, brummen, schelten Warkl., Wessen, Lubn. n. Etn. llI, l: tev nevajaga uz viņu tik daudz purpēt Warkl.; pur̂pêt, unnütz sprechen Kārsava, Vidsmuiža. Zu purpas II?

Avots: ME III, 419


pušduris

pušduris AP., = pusduris ("iekšējās, uz iekšu veŗamās rijas durvis, kas ir īsākas par durvju caurumu un ierīkuotas apgaismuošanas vajadzībām").

Avots: EH II, 336


pusdurtiņa

pusdurtiņa (s. unter pusduris): "iekšējās, uz iekšu veŗamās rijas duris, kas ir īsākas par duru caurumu un ierīkuotas apgaismuošanas vajadzībām" AP.

Avots: EH II, 331


pusjūtas

pusjùtas,* halbe Gefühle: pusjūtu man nevajag MWM. v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 428


puspods

II puspaõds, puspuõda, ein halbes Liespfund (= 10 Pfund): ja svērs kaķis pus˙puodiņa, tad ves (= vedīs) meitas šuoruden BW. 33262. sprēd, meitiņa, šķeterē puspuodiņa (sc.: vilnas) vakarā! 7046. puspuodiņa vien vajaga Rīgā pirktu dzīpariņu BW. piel. 2 25627.

Avots: ME III, 432, 433


pušu

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439


pūt

pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,

1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;

2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.

Avots: ME III, 452


putēt

I putêt,

1): te daudzi saimnieki taisās p. Jauns. Raksti IV, 263; ‡

2) verloren gehen:
man atslēdziņa putēja un izputēja Saikava. ganam vajaga uzpasēt rīkstes, ka kāds neizpute̦na; citādi putēs guovis AP.

Avots: EH II, 338


pūtināt

pùtinât Wolm., pùtinât 2 Kl., pûtinât 2 Kandau, Selg., Dond., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, Dunika, Behnen, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, pũtinât Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., PS., tr., erholen, ausruhen, verschnaufen lassen, (die Pferde) verschiessen lassen U., Fest., Stelp.: tiem vajadzēja pūtināt savus luocekļus MWM. v. J. 1896, S. 673. tuo darbiņu nuodarīju; nu es iešu sētiņā sav[u] ruociņu pūtināt (Var.: dusināt) BW. 28081, nu es iešu sētiņā kājas, ruokas pūtināt 6936. ne kalpiņš auzu deva (sc.: kumeļam), ne cēļā pūtināj[a] 15950, 7. kur tad nu pūtināsim zirgus? MWM. VI, 261. nuoartuo zirgu pūtinādams, drusku atgūlies LP. VI, 183. zirgi nespēja vilkt, vajadzēja bieži pūtināt A. XXI, 6. dzirnavas pūtina spārnus Aps. III, 7.

Avots: ME III, 453


rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494


radība

radība,

1): šis tas cilvē̦kam pa radībai ir pielikts, kuo viņam nevajadzē̦tu (z. B. eine od. die andere Krankheit)
Orellen;

2): plur. radības, das Verwandtschaftsverhältnis (?):
mēs ar jums ne˙kādās radībās nestāvam, nedz ar jums gribam draudzību vest Pēt. Av. II, 208;

4): radības, die Nieder-kunft -
auch AP., Saikava, Sessw.: jaunajai ve̦de̦klai ceļā kļuva radībiņas BW. 35530, 5. radībām vistu kaušu, krustabām sivēniņu 1139. - Das Zitat aus LP. VI, 535 (ME. III, 462) ist wie folgt zu verbessern: "uotrā rītā bij muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dē̦ls, ēstvārītājai ... dē̦ls un cienmātei arī dē̦ls".

Avots: EH II, 348


radināt

radinât, tr.,

1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene 2 I, ,193;

2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.

Avots: ME III, 461


ragavas

ragavas, ragus (nom. pl.) Salisb., raguvas Wallhof, ragutas Katzd., Demin. ragaviņas, ragutiņas, raguotiņas Salis, verächtl. raguteles BW. 23552, die Ragge (prov.), der flache Holzschlitten (das Demin. bezeichnet meist den Rodel-, Kinderschlitten): Sprw. čīkst kâ ve̦cas ragavas. uzvilcis baļķi ar visām ragavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki. ielēcis saimniekam ragūs LP. VI, 76. kad puisīši mežā brauc, ciemā te̦k ragutiņu (Var.: ragaviņu) BW. 12742, 1. pieci puiši taisa vienas ragutiņas 7289. vienu slieci raguteles (Var.: ragaviņas) 23552. darīš[u] vieglas ragutiņas 29946, 1. - Als Bed. dieses Wortes gibt St. auch "Kinderfiedel" an. was wohl nur lokal vorkommen mag. Nebst li. rãgės dass. zu rags, s. Thomsen Beröringer 211; Bietenstein Holzb. 555 und Būga KSn. I 232; die Form ragutas ist auf Grund des Demin. ragutiņas (zu ragus) entstanden.

Avots: ME III, 465


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raibots

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469


rakšināt

I rakšinât, rakšķinât, rakšņât, -ãju, graben, wühlen Bartau n. U.: kam tuo cūciņu tev vajadzēja? man vajadzēja kalniņu rakšņāt BW. 2221.

Avots: ME III, 475


rakstumi

rakstumi "?": kur es šuo grāmatiņu likšuot ... jums jau tādi r. e̦suot vajadzīgi Veldre Dižmuiža 167.

Avots: EH II, 352


rāpačāt

rãpačât Jürg., C., Nigr., -ãju, rãpačuôt Lautb., Bauske, freqn., kriechen, auf allen Vieren gehen : grib netikls tē̦va dē̦ls ar manim ceļu iet. ... grūžu ceļa maliņā. ... atskatuos, kâ tas kuoši rāpačāja BW. 9926, 2 var. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. ne˙vienam nevajaga, kad pa plānu rāpačāju; kad izaugu liela meita,-šim vajaga, tam vajaga VL. aus Nigr. lai varēja mūs[u] pādīte pa pļaviņu rāpačāt BW. 1586, 2. (bē̦rns) jau tik liels, ka vienu tuo nevar vairs atstāt,-rāpačuo pruojām Janš. Dzimtene V, 438.

Avots: ME III, 496, 497


rāt

I rãt: man likās, ka guovis ir briesmīgi palaidušās, ka viņas nav rātas Jauns. Raksti III, 33. tuo puiku vajag smagi r. ("savaldīt, pat sapeŗuot, ja dara nedarbus") Kaltenbr. Refl. - tiês,

2): dieviņ, nerājies! Ausruf der Verwunderung.
kuo es re̦dzu! Frauenb.; ‡

3) in eigenem Interesse schelten:
līgavu, tuo rāšu pēc savu prātu; lai rājas māsiņu cits tautu dēliņš! BW. 6802.

Avots: EH II, 362


rāte

rāte, *rāta od. *rāts, der Streit, Zank; rāti (rātu) celt, Streit beginnen Büttner n. U.: dziedātāju māsu cēla sīvajās tautiņās, kad tautiņas rāti (Var.: rātu) cēla, staigā māsa dzie-dādama BW. 189, ceļat rāti, rājaties! 34372. ja vajaga labu rāti taisīt un izrāties Janš. Zu rãt 1.

Avots: ME III, 498


raugs

I raûgs,

1): maizi mīcuot vajaga likt cilvē̦kus raugā, lai maize labi rūgtu. tuo izdara šâ: kāds cilvē̦ks sauc, un ja tas, kuŗu sauc, atsaucas, tas tad ir ielikts raugā RKr. XIX, 88. skāba rauga maize, süssaures Brot
BielU. rauga māte (s. unter mãte 4) Tdz. 55125;

2): ādu raugi, getrocknete und zerriebene Fichtenrinden zum Gerben
Frauenb., ein Brei aus Hafermehl zum Gerben von Schafsfellen Siuxt. pastalādu rauguos likt BielU. mizas vajadzīgas raugiem ... jāliek āda rauguos Janš. Mežv. ļ. II, 192; ‡

4) "ein Rülps"
Für. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 6. .

Avots: EH II, 357


raust

ràust,

1): duobē zemes ar lāpstu r. Warkl. mē̦slus r. (= likt ar dakšām ratuos) Mahlup. graudus rauš ar laišku Ramkau. rauš mantu, cik varē̦dams Siuxt. rācēņus pe̦lnuos r. ebenda. r. krāsni ar skruķi Sonnaxt. neraus vēl laukā tuo uogļu, - lai izgailējas! Linden in Kurl. r. graudus čupā, sìenu kaudzē Auleja. vajadzē̦tu jau kāpuostus r. (um die Stengel Sand schütten)
Orellen. tie jau nu ar rauš (raffen), kur varē̦dami ebenda; ‡

2) graben:
kurī cūka nerauš dienu, tī rauš vakarā Zvirgzdine. sāc r. Pas. XV, 45 (aus Lettg.); ‡

3) schnell laufen;
"darīt kuo ar ātrām kustībām" Auleja.

Avots: EH II, 358


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


razvaļa

razvaļa Wid.,

1) ein kleiner Schlitten
Kurl. n. Etn. I, 153;

2) razvaļas, ein Gerüst aus gekrümmten Hölzern, welches auf dem Bauernschlitten angebracht wird, um mehr daraufladen zu können
Selb., Etn. IV, 98, Wessen: uz ragavām vajadzēs uzsiet razvaļas, ka var akmeņus vest. Beruht auf r. рóзвальни "просторныя, развалистыя сани".

Avots: ME III, 492


rēdīt

I redît,

2): "rīkuot" (mit -ēt) Bērzgale; tē̦vs rēdīja malku atnest Warkl. tis iet visu nerèdams 2 BW. 4712, 1 (aus Bolwen); "stāstīt nezinātājam, kur vajadzīguo var sadabūt" Kaltenbr.: nevajag rèdēt 2, - tur ni˙kā nebūs.

Avots: EH II, 369


regavas

re̦gavas C., PS., Smilt., Wolm., Serblgal, Trik., Etn. II, 157; III, 74 (aus Wohlfahrt). = ragavas, der Bauerschlitten. ne tam vāģu, ne re̦gavu BW. 5292 var. re̦gaviņas pašas te̦k nuo kalniņa lejiņā 12209, 2. dē̦ls uzvilcis baļķi ar visām re̦gavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki 160. Zum e, vgl. Le. Gr. 371.

Avots: ME III, 504


rēgoties

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519


repis

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene 2 I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512


retējiņa

retējiņa, eine gewisse Pflanze (= retējums?): kādas zâles vēl vajaga bandenieka sētiņā? r., raskretiņa, sarkanais dābuoliņš Tdz. 53311.

Avots: EH II, 367


ridvags

ridvags, ein gewisser Teil (eine Holzstange) eines Wagens: kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa, pie kuŗa galiem piekabināt streņģes: abi zveņģeļi piekabināti pie gaŗāka kuoka - ridvaga jeb braka Rutzau n. Etn. II, 97. Nebst li. rydvoks "Hinterbracke am Wagen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 164) woher ?

Avots: ME III, 523


riešķis

riešķis Lems. n. U., Nötk., riẽšķis Ruhtern, = režģis, das Riegensieb: man vajaga rupjuo riešķi, kuo pe̦lavas sijāt Etn. IV, 127. Beruht wohl auf einem Paradigma nom. *riestis (zu riest III 4), gen. riešķa < *riestjā.

Avots: ME III, 548



rīkste

rĩkste (li. rýkštė "Rute"),

1) die Rute;
übertr.: die Prügel: rīksti lauzt, griêzt, eine Rute brechen, schneiden. rīkstes duot, prügeln. nerātnam bē̦rnam vajaga rīkstes Ahs. Sprw.: asa rīkste dara rāmus bē̦rnus. kas uotram. rīksti griež, pats dabū pērienu (wer andern eine Grube gräbt, fällt selbst hinein). rīkšu gre̦dze̦ni "aus kleinen Ruten angefertigte Ringe für die Osterschaukel" Lancmanis; rīkstes "apgalveņu virsējā daļa" Etn. II, 157;

2) der Fidelbogen
Für. I;

3) ein Szepter
Für. I;

4) ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhles geschoben wird
Bielenstein Holzb. 399 (vgl. die Abbild. S. 398); ein dünner Stab, woran man die Aufzugsfäden bindet ebenda 401;

5) fig., der Schmerz; die Strafe:
tās rīksies, kuo bē̦rni ve̦cākiem griež; sāp vis˙vairāk Blaum. dieva rīkste, die Strafe Gottes: uguntiņa, dieva rīkste Br. 618. Nebst rīste (s. dies) nach Persson Beitr. 344 und 501 zu rist "binden".

Avots: ME III, 537


rinduks

I riñduks Schrunden, Lautb., Gr.-Essern, Frauenb., U., auch rindaks, riñdaki Bauske, = liñdraks, der wollene od. halbwollene Weiberrock von der Taille bis unter die Kniee Sickeln, Kabillen, Laiden n. U.: man vajaga rinduciņu (Var.: rindaciņa, lindraciņu) BW. 7088 var. man māmiņa nuoaudusi dancuojamu rinduciņu 7474, 1 var. re̦dzu savu vīra māti bez rinduku (Var.: lindraku) staigājam 25360, 1 var. meita meitu vaicājās, cik gabalu rindakam (Var.: lindrakiem) 5687, 4 var. meitai rindakuos vien ķeras Līguotnis Stāsti II, 43. Wohl dissimilatorisch aus rindraks.

Avots: ME III, 528


ringulis

ringulis Wid., riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.

Avots: ME III, 528


ripens

ripe̦ns, = ripa, eine runde Scheibe: liekuot kâ ar siera ripe̦nu pašā pierē Upīte Medn. laiki. tev nu jau vajag sākt valkāt matus ripe̦nā A. XIV, 451.

Avots: ME III, 530


rosināt

rùosinât, tr., bewegen, regen, anregen, antreiben: ar saviem rakstiem tas neatlaidīgi bija ruosinājis ideju, ka latviešiem vajag piekuopt kuģuošanu De̦glavs Rīga II, 1, 386. idejas, kas... dzīvi ruosina A. v. J. 1897, S. 68. ruosinādams dzīvuo St., er lässt sich sein Hauswesen angelegen sein. Zu ruoss.

Avots: ME III, 582


rozrētiņi

ruozrētiņi, ruozskrētiņi, eine Pflanze: kādu zāļu vēl vajaga bandinieka pļaviņā? ruozrētiņi (Var.: ruozskrētiņi), retējiņi, sarkanais dābuoliņš! BW. 28634.

Avots: ME III, 587


rūbots

rūbuôts "?": ne tāda svainīša rnums vajadzēja! šūbuota, rūbuota mums vajadzēja! RKr. XVI, 94 aus Rutzau. Wohl von li. rũbai "Kleider" abgeleitet.

Avots: ME III, 566


rūpnieks

rūpniẽks,* der Industrielle: kalendāri, kas sastādīti rūpnieku, veikalnieku vajadzībām Plutte 47.

Avots: ME III, 572


rušināt

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564


rustēt

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564


saart

saart,

1): tīrumus saaŗuot un apsējuot brālis Delle Negantais nieks 187. pavasar zeme slapija saarta Linden in Kurl.;

2): saara ežu Warkl. rugājus vajag s.("uzart") līdz Miķeļiem Iw.; ‡

4) "izpuostīt": le̦dus lielā vējā visus krastus saaŗ Auleja. Refl. -tiês,

2): pflügend müde werden:
ja esi smagi saaries, atņem elpi! Saikava.

Avots: EH II, 395


sabarot

sabaruôt, sabaŗuôt,

1) satt füttern, vollfüttern; gehorig füttern:
sabaruoju (Var.: nuobaruoju, izbaruoju, pabaruoju, uzbaruoju) kumeliņu ar divām auziņām BW. 29915. drīzi brauca ātru zirgu, nevar drīzi sabaruot 34187;

2) verfüttern :
nevajaguot . . . pārduot luopu, siena un labības, bet sabaruot pašiem Baltpurviņš I, 104;

3) längere Zeit füttern:
trīs gadiņi sabaruoju stallī bē̦ru kumeliņu BW. 13730, 38. Refl. -tiês, sich auffüttern, aufmästen.

Avots: ME III, 591, 592


sablīžģināt

sablìžģinât 2 Saikava, (eine Zeitlang) stark plätschern: pacerēs vajag s., lai zivis skrien laukā.

Avots: EH II, 397


sablūžģināt

sablūžģinât "sajàukt": kuo tu tur esi sablûžģinājuse? Lubn. n. Fil. mat. 29. nevajadzēja tik stipri sablùžģināt 2 ūdeni Saikava.

Avots: EH II, 397


sabrīdēt

sabrīdêt: ve̦de̦klai varēs visu ierādīt, iemācīt un, kur vajadzīgs, s. Janš. Mežv. ļ. II, 229.

Avots: EH II, 398


sabružāt

sabružât: tüchtig dúrchreiben (?): vai tu guovij sabružāji muguru, kad vērsi dalaide? Saikava. ja tesmens ir piešauts, tad vajag ar lindraku stērbelēm s. Linden in Kurl.; "saburzīt" Kurmene ‡ Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch reiben: cuka labu laiku sabružājās gar siênu Saikava.

Avots: EH II, 398


sabukņīt

sabukņît (unter sabuknît),

l): auch Lems.; ‡

2) zerstampfen (und dadurch weich machen)
Strasden: vajag krietni s. rāceņu biezputru.

Avots: EH II, 398


sačabēt

sačabêt "?": pārs riteņu bija tâ sačabējuši, ka vajadzēja taisīt jaunus Janš. Līgava II, 306.

Avots: EH II, 400


sacikstēt

sacikstêt, tr., (einen Weg) mit Strauchwerk (cikstes) bedecken: vajaga ceļu nuo jauna sacikstēt Frauenb.

Avots: ME III, 602


sacukurot

sacukuruôt,

1 ) tr., verzuckern ;

2) intr., verzuckern:
me̦dum vajag sacukuruot, tas ir, sabiezēt Arstn. kalend. I1, 61. Refl. -tiês, verzuckern (intr.).

Avots: ME III, 604


sadarīt

sadarît, tr.,

1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;

2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;

3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;

4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,

1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;

2) = apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?

Avots: ME II, 607, 608


sadars

sadars,

1): tik diviem pirkstiem saderēja gali kuopā; citi nesanāca sadarā, - viens uotram secen vien nuoskrēja Janš. Līgava I, 176; ‡

2) "kļūda adījuma rakstā" Frauenb.: kad acis aduot nav kâ vajag, tad ir s.

Avots: EH XVI, 402


sadrasēt

sadrasêt, tr., verprügeln; zerschlagen: tev vajaga sluotas kātu ņemt, krietni sadrasēt Etn. II, 89; LP. VII, 545. mazie dīglīši sadrasē̦ti guļ bālajā kūlā Kaln. Uozuolk. m. 44.

Avots: ME III, 612


sadrillēt

sadrillêt, tr.,

1) "(ein zerschlagenes Lehmgefäss) ausbessern"
Dond.;

2) fest verpacken; dicht anfüllen:
ta nu gan ir sadrillē̦ts! sagt man z. B. von einem mit Holz überfüllten Ofen, von einem überfüllten Raum usw. Mar.;

3) bedrohen, durchschelten:
tevi, Janci, gan vajadzē̦tu sadrillēt! Dond.;

4) durchdrillen, untauglich machen:
s. svārpstu Jürg. - Refl. -tiês, vom Drillen untauglich werden Jürg.

Avots: ME III, 613


sadrumzināt

sadrumzinât, tr.,

1) s. sadrumzêt;

2) bedrohen, durchschelten:
tevi vajaga labi sadrum̃zināt, tad kļūsi par citu cilvē̦ku Dond.

Avots: ME III, 614


sadzīt

I sadzīt, tr.,

1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;

3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,

1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;

2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME III, 621


sadzīvot

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622


sagāds

sagāds U., sagāda Dr., der Vorrat, die Habe: ķešās tam bij sagādas pa˙pilnam A. Brigader. vajadzēja turēt sagādā daudz mēbeļu U. b. 63, 42. iztē̦rē̦dams . . . visu sagādu Seifert Chrēst. II, 39. ganāmi pulki un . . . sagāds Glück I Mos. 34, 23. liels sagāds nuo vēršiem un avīm Pred. Sal. 2, 7. grēcinieka sagāds Spr. Sal. 13, 22. - dzīvuot uz gatava sagāda (bei fertiger Verpflegung).

Avots: ME III, 625


sagānīt

sagànît, tr., beschimpfen; besudeln, beschmutzen, verunreinigen; verderben: avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. viņš sagānīja . . . kunga namu II Chron. 36; 14. tie prasīja, kas viņam sagānījis acis JK. V, 1, 37. naudas vara visu sagrābuse un sagānījuse Vēr. I, 907. guods guļ samīts un sagānīts Stari III, 222. tas Dinu bij sagānījis I Mos. 34, 5. tu esi sava tē̦va gultā kāpis un tuo sagānījis 49, 4. jūs manu zemi sagānījāt Jerem. 2, 7. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen, sich verunreinigen: tie sagānījās ar saviem darbiem Psalm 106, 39. tev . . . nevajaga ar svešiem sagānīties: ar zaldātu kuopā nedzer, ar tatāru kuopā neēd! RA.

Avots: ME III, 625


sagriezt

II sagriêzt, ‡

2) zersägen
Kaltenbr., Saikava: jāņe̦m zāģeri, lai sagriež dēļuos Austriņš Raksti VII, 297; ‡

3) schneidend erreichen, erlangen, heraufbeschwören:
jaunas meitas nedrīkst maizi nuo kukuļa griezt, lai sev ve̦cu vīru nesagriež RKr. XIX, 101 (aus Planhof). Refl. -tiês: sagriezās (scil.: ziepju), cik galuodu bij vajadzīgs Jauns. B. gr. 3 II, 206.

Avots: EH XVI, 410


sagrust

sagrust,

1): sagruzduši graudi Dunika. griesti ir sagruzduši, - cik tur vajaga, ka var attīstīties uguns AP. kažuociņš sagruss (III p. fut.) ... kas tur grūzd? ... kažuoks ... sagrudis (für sagruzdis?) Pas. IV, 510; ‡

2) "?": pasaver, vai milti (scil.: maļuot) nav sagruduši Pas. VIII, 437 (aus Atašiene).

Avots: EH XVI, 410


sagult

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411


sakašņāt

sakašņât, sakašât Salis, tr., freqn., zusammenkratzen, -schaben, -scharren, -harken: visas atliekas bļuodā vajaga kuopā sakašņāt Ahs. viņa sakašņā un saslauka... spaļus A. XX, 162. blāķī sakašātās vielas sāk pūt D.

Avots: ME II, 646


saķēdēt

saķẽdêt, tr., verketten; fesseln. Refl. -tiês, sich verketten: šai... vajadzēs saķēdēties ar kādu brammani R. Sk. II, 134.

Avots: ME II, 663


saklaust

saklàust, hören (perfektiv), erfahren: es saklausu klusītēm (Var.: klusiņām klausījuos), kuo suolīja meža māte BW. 30478 var. A. pat adresi... saklausa Stari III, 121. viņš bij saklausis, ka lielamkungam vajaguot... Krišs Laksts 43.

Avots: ME II, 649


sakult

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420


salaist

salaîst, tr.,

1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;

2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;

3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;

4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;

5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfügen, vereinigen;

2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;

3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;

4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;

5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,

1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;

2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 665


salamžot

salamžuôt,

1) "sasist" Serbigal (scherzweise; mit am), Grundsahl: viņu vajaga krietni salamžuot Seibolt;

2) "(istabu, drēbes, apavus) savazāt, sabradāt" Nötk., Ronneb., N. -Schwanb.;

3) "liederlich fertignähen od. anfertigen"
MSil. Welonen, Baltinov;

4) = salamžât Jürg.;

5) "(unpassende Kletder) anziehen":
s. visādas drēbes sev mugurā N. -Peb.

Avots: ME II, 666


salašņas

salašņas Dr., Wid., Ahs., Alksnis - Zundulis, salašņi,

1) salašņas Etn. IV, 148, salašņi Sunzel, zusammengesuchte Reste, Überbleibsel:
man tādu salašņu nevajaga Neik.;

2) zusammengesuchtes Pack, Gesindel, der Pöbel
Wid., B. Vēstn.: salašņi (Var.: salasas) tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā BW. 21037. atlikušie strādnieki ir salašņas A. XXI, 2. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Vilhelms Tells 64. - salašņas bē̦rns Neik., ein uneheliches Kind;

3) der gen. salašņa in adjektivischer Bedeutung gebraucht, zusammengesucht:
salašņa zirgi, purva siens (Rätsel) RKr. VII, 117. nabadzīguos salašņa traukuos Saul. III, 215.

Avots: ME II, 667


salīdzīgs

salīdzîgs: tādu vīru vajag mājās, kas ir lēnīgs, s. Dünsb. Skaistākais degons 6.

Avots: EH XVI, 426


salīgot

salĩguôt,

1): vajag labi stipri s., - tad nokri[tī]s Saikava.

Avots: EH XVI, 426


samācīt

samâcît, tr., (zu Bösem) instruieren (perfektiv): samācījuši manu vīru, ka šim vajaguot labāk pie tiesas Plūd. Rakstn. II, 373. rīšmete... visus samācīja... uz zemes prasīšanu Janš. Bandavā I, 5: Refl: -tiês, (viel) auslernen.:

Avots: ME II, 682


samaiš

samàiš 2 Auleja, Adv., durcheinander: vajag visus s. glabāt (scil.: kapuos) - i[r] puišus, i[r] bābas pa vienu vietu.

Avots: EH XVI, 428


samiltīt

samiltît, tr.,

1) zermahlen, zu Mehl machen;

2) auah samiltuôt Zaravič, (mit einem Stock AP., Fehsen, Meselau) durchprügeln
Lautb. (mit ), Nötk.: miltīt samiltīja nuoķe̦rtuo zagli! Fest., Druw. es viņu tâ samiltīju, ka viņš tuo pieminēs visu mūžu Bers., Mar. vajadzēja krietni viņu samiltuot Blaum.

Avots: ME II, 685


samodāt

samodât,

1) durcheinanderwühlen, verwūhlen:
labību vajaga ranstuos kraujuot samodāt Dond.;

2) = modāt (perfektiv): kuo e̦sat še samodājuši? Dond.

Avots: ME II, 689


samuit

I samuît 2 Dunika, Rutzau "samuocīt, nuokausēt": viņu vajag labi s.

Avots: EH XVI, 432


samurzīt

samurzît, tr., zerreiben, zerknülfen, zerknittern, zerknautschen: (viņa) krietni samurzī sev abas ausis, lai žvingstēšana mitē̦tuos Janš. Dzimtene 2 I, 227. drēbes ir samurzītas Fest., Stelp. viņu... vajaga pagāzt un krietni sniegā samuizīt 2 Janš. Dzimtene V, 169, ("sapurināt") Dunika. Refl. -tiês, sich zerknüllen Fest., Stelp.

Avots: ME II, 690, 691


samušīt

samušît: tuo vajaga labi s. (scherzweise) Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: EH XVI, 432


sanasāt

sanasât,

1): auch Nautrēni; raudādama sanasāja (scil.: vilnānes) ... tautiņās Tdz. 47087, 1 (ähnlich 38741, BW. 5032, 1; 7064); ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch tragen (?):
man jaunai daudz vajag: vajag labu s., labu likt pūriņā BW. 5680, 1.

Avots: EH XVI, 433


saņemt

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695


saņupāt

saņupât, tr., durchknautschen: viņu vajaga krietni saņupāt, ka viņš nestāv mierā Dond.

Avots: ME II, 696


sāpināt

sâpinât, tr., kränken, jem. weh tun, Schmerz bereiten: piezīmes, kuŗas viņu dziļi ... sāpina Poruk. tu sāpini mūs, tâ runādama Seibolt. šāds atraidījums var cilvē̦ku briesmīgi sāpināt Jaun. mežk. 69, viņa mani tīšām sāpina un apvainuo A. v. J. 1903, S. 24. Refl. -tiês, sich abhärmen, sich kränken: kam tâ pašam bez vajadzības sāpināties?

Avots: ME III, 806


sapirkt

sapirkt, tr.,

1) zusammenkaufen, erkaufen
U.: sapirkt visu vajadzīguo Turg. Muižn. per. 49. kuo pirmā tirgū sapē̦rk Kaudz. M. 41;

2) bestechen
U. Refl. -tiês, für sich zusammenkaufen, einkaufen. Subst. sapirkumi, Einkäufe.

Avots: ME II, 699


saprast

saprast: es vēl nesapratu (= nepratu) putras izvārīt Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): meita ātri sapratās (kas darāms) Dunika. ne˙maz nesapruotas, ka vajag drānu Frauenb. pats ar nesapruotas (= neapzinās), ka ir tik grūti vājš Seyershof. viņa bija sapratusēs aiznest ... Janš. Mežv. ļ. I, 252. ja viņi saprastuos (kämen auf den Gedanken)
jāt uz jūrmalu Pas. VI, 336. sasapruoti ..., izgājuse tauteņās! pacel krē̦slu, apaun[i] kājas ve̦cākai ietaļai! Tdz. 47031. sasapruot[i] ..., kā vajaga Jumīšam! 50266. Subst. sapratẽjs: sapratēja biju (= pratu visu kuo) Višķi n. Ceļi IX. 380.

Avots: EH XVI, 438


saraudzīt

saraudzît,

1): raudzījuos, nesaraudzīju Sieva 69; untersuchend konstatieren:
saraudzīja, ka uoksts ir salts Pas. XI, 303;

2): auch (mit aũ) Dunika;

3): auch Lttic. 971 (aus Frauenb.); "nuovārduot" (mit aũ) Frauenb.: s. vīveles. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammensuchen, besorgen:
arājam pamazām visu vajaga s. Brasche Kā Paleijas Jānis 177.

Avots: EH XVI, 440


sarēdzēt

I sarẽdzêt, perfektive Form zu rēdzêt I: zirgam vajadzēs sarēdzēt kājas Peb., Fehsen.

Avots: ME II, 716


sariest

sariest,

1): s. (= sašūt) var vienu drēbes gabalu ar uotru (mit ìe 2 ) Saikava. kad ceļamās mājas bija gaŗākas par e̦suošām baļķēm, tad sariete divas baļķes kuopā, un tad iznāce vajadzīgā gaŗuma baļķe AP.;

3): jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. un v. 138;

5): auch (mit ìe 2 ) Sonnaxt; "satīt aude̦klu riestuvī" (mit ìe 2 ) Auleja; s. var drēbei ve̦lkus audaklā Saikava. rieš, kuome̦t sarìeš 2 ebenda. Refl. -tiês,

2): sariesies kupls ceriņkrūms Austriņš Raksti VII, 106, ‡

3) auf den Weberbaum geraten (?):
cits aude̦kls līdzanai sasarìešas 2 Auleja.

Avots: EH XVI, 442


sarušināt

sarušinât,

1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.

Avots: EH XVI, 444


sasaukt

sasàukt, tr.,

1) zusammenrufen, einberufen, einladen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sasaukt saimi kuopā; sasaukt sapulci; sasaukt (gew.: saaicinât) viesus;

2) zusammen nennen:
lai mēģina dažus vārdus pa rindai kuopā sasaukt R. Kam. 39;

3) (eine grössere Anzahl von Objekten) nennen, aufzählen:
mums jau ne˙kā nuo tā nevajaga, kuo es sasaucu JR. IV, 47;

4) rufend erreichen, erlangen:
kas nu viņus var sasaukt! Kaudz. M. 20. kur tad tu paliec, ka tevi nevaru ne sasaukt? Alm. Meitene nuo sv. 105. Refl. -tiês, einander zurufen, einander rufend erreichen: tad varēsim mēs sasaukties kâ brīva darba biedri Vēr. II, 38. e̦lsas, kas viena uotru sasaucās uz dzīvības deju Stari II, 410.

Avots: ME III, 727


sasautēt

sasàutêt, tr., (im Rauchloch des Ofens tüchtig) bähen, brühen: speltē sasaûtē̦tu 2 kadiķa, kārkļa vici var sagriezt riņķī, kâ patīk Ahs. n. RKr. XVII, 51. lieldienā vajaga skudras sasautēt LP. V, 12.

Avots: ME III, 727


saskraidīt

saskraidît, ‡

2) wiederholt irgendwohin laufend erlangen
Seyershof: tuo ūdeni tâ˙pat saskraĩdīs, cik vajadzēs dzert un mazgāties.

Avots: EH XVI, 447


saslapēt

saslapêt Wid., Dr., tr., saslapinât, nass machen, benetzen, durchnässen: akmeņus vajaga labi saslapēt Būvmācība 37. Lietus pa˙visam saslapējis manus papīrus, meine Papiere sind ganz beregnet Dr. saslapināts dvielis Straut. Vesel. 48. saslapināt ūdenī Konv. 2 1816. jāuzskatās, ka ķieģelus pienācīgi saslapinātu Būvmācība 19. Refl. -tiês, durchnässt werden: jūsu drēbes ir saslapējušās Apsk. v. J. 1905, S. 335. tiklīdz (sc.: tītari) dabūjuši saslapināties, tad nuosprāguši LP. VII, 473.

Avots: ME III, 735, 736


sass

sass,

1) Adj., unreif
U., Selb., Adleenen,Kreuzb., Warkl., Gr,-Buschhof, Sonnaxt, Friedrichswald: uogas vēl sasas Berent n. U. augli vēl sasā Friedrichswald;

2) sass Lis., Lubn., Mar., Sunzel, Schwanb., Kl., Adleenen, Golg., Warkl., Smilten, Heidenfe1d, Bers., Meiran, Kreuzb., Nerft, Gr.-Buschh., Wessen, Bauske, sasis Oppek., Sessw., Gr.-Jungfernhof, Kolmar n. U., sass, -s, eine unreife Frucht (od. Beere);
auch: eine verkrüppelte, nicht ausgewachsene Frucht Gr.-Buschh.: šuogad ābuoļi būs vē̦ļi: visi vēl sasuos Buschhof (Ksp. Krettzburg) n. FBR. IV, 77 (auch Lubn.; sašuos Berent n. U.). kuo jūs tur lasāt? tie tik tādi sasi (unreife Beeren) vien ir! Smilten. tagad jau vēl lāga uogu nav, ir tikai sasi Mar. sasu nevajag ēst, juo tas ir veselībai kaitīgs ebenda. ābuoļu daudz piekritis, bet visi sasi vien, nevar ēst Gr.-Buschh. es salasīju sasis; Halme ohne Ähren (od. unreife Körner?): jāšu... jaunu miežu apraudzīt: kâ tie auga,... kâ tiem sasi briedumā Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410;

3) fig., der Grünschnabel
Kreuzb., Lubn.;

4) sasi, kleine Geschwüre
Lubn.; sasi nelabie, eiternde Drüsen (hauptsächl. im Genick) Gr.-Sessau: Jānīša vaigs apauga ar sasiem Pas. III, 293 (aus Bewern);

5) mit der Krätze behaftet, schmutzbedeckt
Zaļmuiža. Wohi nebst saksis (?) zu li. šāšas "Schorf" (zur Bed. vgl. krams II). s. Prellwitz Wrtb.2 233 unter

Avots: ME III, 744, 745


sasutināt

sasutinât, tr., fakt. zu sasust, ausbrühen Spr.: luoku liecamuo kuoku vajaga labi sasutināt, lai liecuot neiegumst Fest., Golg.

Avots: ME III, 751


satrūkāties

satrũkâtiês,

1) (wiederholt) erschrecken
(intr.) Adsel, Wrangelshof: viņš uzsita melnīšam uz krustiem, un šis tâ kâ satrūkājās Vīt. 85. mazs bē̦rns pa sapņiem satrūkājas Modohn, (mit û 2 ) Gold.;

2) (mit 2 ") "nach einem Misserfolg bei einer Arbeit den Mut verlieren und die Arbeit aufgeben":
kuo tur tik daudz satrūkāties! vajag tik saņemties un nuobeigt sāktuo darbu! Pangmune.

Avots: ME III, 767


saturīgs

saturîgs,

1) fest:
šī masa ir cietāka, saturīgāka nekâ sviests MWM. IX, 900;

2) zurückhaltend
Wid.; enthaltsam: tev... nevajaga tik brīnum saturīgam dzīvuot, juo tev ir labs vērdiņš naudas Stāsti Kraukļu kr. 82;

3) mit gutem Inhalt, gediegen, kernig:
sacīt saturīgu runu.

Avots: ME III, 768


šautene

šaũtene,

1) die Flinte
(Neologismus);

2) = šaũtava 1 (?): kur tu cūkas asti liki? te atskrēja vēverītis, tam vajag šautenīt[i] Tdz. 59172.

Avots: EH II, 623


savaņķelēt

savaņ̃ķelêt Frauenb. "savākt, kuopā saraust, ar ruokām kuopā sagrūst": sivē̦nus vajag pie siles s.

Avots: EH XVI, 463


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


savīkšt

savīkšt,

1) tr., zurechtmachen, (vor)bereiten:
kāzas savīkštas, die Hochzeit ist bereitet, die Vorbereitungen zur Hochzeit sind beendet. bēru savīkšt palīdzē̦tājiem Etn. II, 139. palīdzēt savīkšt visu vajadzīgākuo;

2) es e̦smu savīkšis, habe mir vorgenommen
(dazu ein Infinitiv savīkšēt angegeben) Für. I (unter vīkšēt). Refl. -tiês, sich zurechtmachen, sich (vor)bereiten: savīkšies un gajis uz baznīcu Pas. III, 30 (aus Serbigal). kuģiem atlikas vairs tik savīkšties uz duošanuos ceļa Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 29. Dazu eine III p. prs. savīškas A. XX, 506.

Avots: ME III, 789


savvaļnieks

savvaļniẽks,

1): taidam savvaļniekam vajag ai (= ar) žagaru Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 467


sažirgt

sažir̃gt(iês), aufleben, zu Kräften kommen: nebē̦dājies! gan jau apvītušie stādiņi sažirgs; tiem vajag tikai sažirgties Smilten.

Avots: ME III, 799


sažirgties

sažir̃gt(iês), aufleben, zu Kräften kommen: nebē̦dājies! gan jau apvītušie stādiņi sažirgs; tiem vajag tikai sažirgties Smilten.

Avots: ME III, 799


sazobot

sazùobuôt, ‡

2) (ein Pferd) auf zäumen (das Gebiss ins Maul legend) Frauenb.:
kad brauc pilsātā iekšā, vajag zirgus s.

Avots: EH XVI, 468


sēdu

sê̦du, sê̦dus, Adv., sitzend U.: sē̦du celt, uzcelt, sitzend erheben, sitzend hinsteilen U. sē̦du celties, sich zum Sitzen erheben U. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kâ baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192. kas jūs dīda, sveši ļaud[i]s, ka jūs sē̦du nesēdiet? BW. 20837. tik es sē̦dus (Var.: sē̦du) neatkritu, pēc ābuola skatuoties 10841. vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sē̦dus LP. V, 199. uz zirgu sē̦dus Etn. II, 82. uz maura re̦dz studentus, gan . . . gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb. Luomi 146. spaiņa nevajaga atstāt sē̦dus, bet apgāztu LP. V, 56.

Avots: ME III, 824


seķinēt

seķinêt, -ẽju, ausfragen, ausforschen Gr.-Buschhof, Nerft: saimniece nedeva ne˙kāda miera,-seķinēja, seķinēja" un man vajadzēja visu izstāstīt Jauns. III, 61. Aus li. sekinė´ti "überall nachfolgen".

Avots: ME III, 815


sēks

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks 2 Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka 2 Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas 2 Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826


semt

sem̂t (li. sémti), prs. semju, prt. sêmu, schöpfen Pilda: nevajaga s. pilnu trauku Zvirgzdine. Zu air. tessim "giess aus!" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 487 f.

Avots: EH XVI, 476


sērs

II sẽ̦rs, sḕ̦rs 2 Kl., der Schwefel: vai vajaga sē̦ra gunis, vai ziluo zēvelīšu? BW. 8411. - sē̦ra ziedi, Schwefelblumen U. Wohl nebst li. sierà aus slav. sěra dass. entlehnt.

Avots: ME III, 830


sērt

I sẽrt: auch Pussen n. FBR. XX, 7, (mit èr ) Trik., (mit êr 2 ) Allend. n. FBR. XIX, 91, (mit èr 2 ) Auleja, Erlaa, Kaltenbr., Skaista; sērt graudus krāsnī Kaltenbr.; vajag ceplis s. ebenda. Subst. sẽ̦rums: hinter "A. Upītis" ME. III, 831 zu ergänzen: "Austr. 1897. 790".

Avots: EH II, 483


sēt

sẽt (li. sė´ti, aksl. sěti), sẽju, säen: Sprw. kâ sēsi, tâ pļausi. pats dievs sēj, pats pļauj. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦taviņu Pūrs II, 63. sēj, dieviņ, manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu! ebenda. Refl. -tiês, (für sich) (be)säen: kad zâle pavasaŗuos agri sākuot zaļuot . . ., tad vajaguot agri sēties Etn. II, 72. - Subst. sẽšana, das Säen; sêjums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;

2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.

Avots: ME III, 832, 833


sevišķs

sevišķs, sevišks U., sevisks Glück, L., besonders; eigentümlich U.: tev[i] ir . . . kungs izredzējis, ka tu viņam e̦sus viena seviska tauta nuo visiem ļaudīm Glück V Mos. 14, 2 (in der deutschen Bibelübersetzung: der Herr hat dich erwählet, dass du sein Eigentum seist, aus allen Völkern). - Adv. sevišķi, seviški U., Glück, seviski Glück, Janš. Bandavā I, 320, sevisk Römershof n. FBR. VIII, 105, besonders, abgesondert, allein; vornehmlich U.: man(im) bija ar tevi kas sevišķi jāparunā Vilibaids. Jēzus . . . aizgāja laivā nuo turenes seviški kādā tukšā vietā (wich er von dannen auf einem Schiff, in eine Wüste allein) Glück Matth. 14, 13. jautāja tuo viņa mācekļi seviški (fragten ihn seine Jünger besonders) Markus 9, 28. Pāviļam tapa vaja duota seviski paiikt (zu bleiben, wo er wollte) Apostelgesch. 28, 16.

Avots: ME III, 822


sīrapots

sĩrapuôts, mit Syrup versüsst: še vajaga ... sīrapuota brandavīna Tdz. 56805.

Avots: EH II, 493


sirties

sir̃ties, siŗuôs od. sir̃stuôs, sīruôs Karls.,

1) sich ärgern, zümen:
nevajaga uz mani sir̃ties Janš. Dzimtene 2 I, 289. es uz tevi . . . nesirstuos un ne˙kad nee̦smu sīrusēs ebenda;

2) erschrecken
(intr.) Neik., W.-Livl. n. U. In der Bed. 1 ist sirties wohl eine Neubildung (z. B. nach mirstu: mirt) nach dem prs, sirstuos für *sirsties (prt. *sirduos), vgl. sirstīties. In der Bed. 2 zu sērmelis?

Avots: ME III, 848


sist

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);


8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. 4 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490


skaidāt

skaîdât: te nevajaga s. AP., Zvirgzdine, (mit 2 ) Dunika.

Avots: EH II, 497


skaiste

I skaîste 2 Deg., ein schönes Mädchen, die Schöne: mūsu skaiste, mūsu daile, tā aizbrauca vedējuos BW. 18672. tādam . . . vajadzēja dabūt manu skaistīti! Janš. Dzimtene IV, 332.

Avots: ME III, 865


skart

II skar̂t 2 Karls., LKVv., skaŗu, skāru, tr., auch Refl. skartiês, berühren: ar žuodu skāris rijas jumtu Vēr. II, 924. ar galvu skãra griestus Salis. tikkuo var griestus skar̂t Warkl. viņas lūpas tuo tik skāra Asp. le̦daini skaŗ mani tavi glaudi MWM. IX, 3. neskaŗaties man klāt! VII, 87. nevajaga skarties pie sveša īpašuma B. Vēstn. Für altes *kar̂t > ķer̂t; abstrahiert aus pieskar̂ties mit reflexivem -s-.

Avots: ME III, 874


šķaudīt

šķaũdît: kuo gan tu šķaudīsi (wirst unzufrieden schnaubend sagen), kad Miķeļa grē̦ks tev kļūs zināms? Jauns. Raksti III, 98. Refl. -tiês (schnaubend seine Unzufriedenheit äussem): viņš ilgi šķaudījās par muižniekiem A. Upītis Kailā dzīvība 130. pircēji vie˙nādi šķaudījās, ka vajag linus labāk iztīrīt Seyershof.

Avots: EH II, 629


skaust

skàust,

1): viņam skaûž 2 , ka citiem klājas labāk Strasden. brāļiem skaudis, ka muļķītim tik˙pat mantas kâ šiem Pas. XII, 342. nevajag uotram skaûst, lai pašam neatgriežas Zvirgzdine. kam nebij skaûsts 2 , tam labība bija laba Frauenb.; ‡

2) unnötig verausgaben, vergeuden, totschlagen (die Zeit)
um Talsen: negribu skaûst 2 naudu par nevajadzīgu lietu Strasden. velti laiku s. Jauns. Sliņķu virsnieks 137.

Avots: EH II, 503


šķiemene

I šķiemene Lubn., Stomersee, (mit ìe 2 ) Saikava, šķiemine 2 Warkl., šķiêmenis 2 Bauske, = šķiemele 1; šķieminis 2 Gr. - Buschh. "starpa, kas ruodas lumstu ieliekuot"; šķiemenis Bielenstein Holzb. 394, 410, 425, šķiemens, šķiemins Wessen, die Scheidung der Aufzugsfäden; Plur. šķiemeņi Elv., šķiemiņi 2 Warkh., = lumsti; šķiemeņi U., Bielenstein Holzb. 400, die über den lumstiņi sich kreuzenden Fäden beim Weben: ieliek šķiemenē lumstus A. XI, 84. lejā bij vēl viena tapa, kurai dzijām vajadzēja vienu reizi iet pa virsu, uotrureiz pa apakšu, lai iznāktu šķiemiņi Jauns. Baltā gr. I, 132. lumstu uzde̦vums ir dzijis uzturēt zināmā kārtībā: starp dzijīm uzturēt tâ sauktuo šķiemeni Laud.; šķiemeņi L., St., dünne Späne, die der Weber beim Weben zwischen das Gewebe legt. Mit iem aus iedm. Nebst šķeimini und li. nom. pl. skie(d)menys "Webergänge" zu šķiêst.

Avots: ME IV, 52


šķiest

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž 2 ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž 2 gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas 2 (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums,

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640


šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53


šķīris

šķīris (li. skyris "Unterschied"),

1) "starpa priekš šautuves, kas minuot izceļas" Dond. (mit î 2 ), "pie aušanas dziju šķīris, kur šautuvi šauj cauri" Nigr.: šautuvei vajaguot jau trīs reiz skrējušai šķīrim cauri Janš. Bandavā II, 190. nītēs ve̦d iekšā šķēriņu, lai būtu minuot šķīris Dond.;

2) šķīris Wid., (mit ĩ) Nigr., Wandsen, šķîrs 2 (?) Dond. n. RKr. XVII, 55, der Scheitel:
taisnā šķīrī pāršķirtiem matiem Janš. Bandavā I, 71. tev šķīrs (für šķīris?) nav taisns Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 49


skola

skuõla,

1) die Schule:
skuolā iet, eine Schule besuchen. skuolas bē̦rns, ein Schüler U.: vai Jancis nav jau skuolas bē̦rns? Dond. skuolas kungs, ein Schulmeister U. augsta skuola, hohe Schule, Universität U.; pagasta skuola, die Gemeindeschule; draudzes skuola, die Parochialschule;

2) das Wissen, die Fertigkeit,
Kunst; Plur. skuolas, Künste, im schlimmern Sinne, besonders magische U.; Ränke, Listen U.: Sprw. skuola maksā naudu. vajaga tik skuolu zināt JK. tur ne˙kādu skuolu nevajaga, da bedarf's keiner Künste U. nu saimniekam skuola ruokā LP. VI, 52. tik lielu bē̦rnu pavākt nav ne˙kāda skuola Janš. Paipala 14. viņš pruot visādas skuolas ("zinātnības"). Zaravič. apraksti bez gudrībām un skuolām, kuo savā dzīvē būsi redzējis! Boriss God. 14. sāka lūgt, lai tas savu skuolu atme̦tuot Etn. II, 170;

3) der Lehrer
Ruj.: mūsu skuola slims; skuola vēl nav atnucis. Nebst estn. kōľ aus mnd. schole.

Avots: ME III, 909


skolderēt

skol˜derêt, -ẽju,

1) stark spülen
Dond. n. FBR. V, 127;

2) schnell (u. oberflächlich) etwas tun, mit einer Arbeit eilen
Dond. n. RKr. XVII, 51; "nerēķināt" Dond.: nevajaga skolderēt, bet jāstrādā labi Dond. Vgl. skal˜derêt.

Avots: ME II, 883


skolot

skuõluôt: "mācīt ve̦cās tautas gudrības, mācīt tās izlietuot, mācīt burties (māžuoties)" Salis: ve̦cuos laikuos skuoluoja māju būvēšanu (= māju cēla ve̦cā mēnesī). atkal tâ skuoluo, ka svētdienās vajag pēdējuo reizi slaukt, Subst. skuõluôtãjs: s. bagāts vīrs BW. 21060.

Avots: EH II, 518


skrabāt

skrabât, -ãju "hin und her laufen" Dond.: vai tu nedzīvuosi kārtīgi. - kam tâ vajaga skrabāt! Zu skraba II.

Avots: ME II, 884


skrapans

skrapans "?": ... šī vedīšuot mājās vīru ... "vajadzē̦tu nu gan kādu skrapanu..." K. Students Latvis No 2668.

Avots: EH II, 507


skriemelis

skrìemelis C., Neuenb., skriêmelis 2 Ugalen n. FBR. VII, 18; Schlehk n. FBR. VII, 46, Iw., Līn., skrìemenis 2 KL, Lös., skrieminis Zaļmuiža, Demin. auch skriemeltiņš, skriementiņš, skriemistiņš,

1) skriemelis, skriemens, eine runde Scheibe, ein Rad
U.;

2) skriê-melis 2 Karls., skrìemelis Wolm., skriemelis Bielenstein Holzb. 376; 385, Ronneb., Nigr., Freiziņ, skriemenis Lasd. n. A. XI, 83, Lubn., Plm., Wessen, Selb., skriemens Bielenstein Holzb. 376, skriemanis Spr., der Spinnwirtel, eine kleine Scheibe am Spinnrad neben der Spule, worauf die zweite Schnur läuft;
Demin. skriemeltiņš, das sich mit drehende (aus Stein gedrechselte) Gewicht an der Spindel U.: vērpu deviņiem skriemeļiem (Var.: skriemeņiem) BW. 25436. nete̦k vārpstīte bez skriementiņa (Var.: skriemelīša, skriemistiņa) 24610. skriemeni vajaga labi stipri piegriezt, lai spuole vienādi te̦k Selb. sprē̦zdama bārenīte iesviede akā skriemistiņu Ludsen. dreijā vienu skriemelīti (Var.: skriemeltiņu, skriemenīti)! BW. 22610. - Fig.: acis kâ skriemeļi Ld. 10913; LP. VI, 755, wie sich drehende Scheiben U.;

3) Demin. skriemeltiņš, ein Kreisel
U.;

4) skriemelis U., skriêmelis 2 Karls., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Dr., skriemens U., der Wirbel (des Hauptes
U., des Rückgrats Karls.): mugurkauls sastāv nuo kaulu riņkiem jeb tâ sauktiem skriemeļiem Māc. p. dz. 44. ribas atruodas ne˙vien pie muguras, bet arī pie kakla skriemeļiem Konv. 2 2021;

5) skriêmelis 2 Suhrs, Karls., skriemelis Manz. Lettus, U., Ronneb., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Wessen, skriemens Manz. Lettus, U., skriemanis Spr., die Kniescheibe;
skriemanis Spr., Demin. skriemeltiņš Lind. n. U., der Knöchel am Fuss;

6) skriemelis, skriemens, ein Strudel im Wasser
U. zu skrìet.

Avots: ME III, 896


skrīnīce

skrīnīce "eine mit (zum Mauern) zubereitetem Kalk gefüllte skrīne I 2" : vajag pakaišu: kūts kâ skrīnīce! Vank.

Avots: ME III, 895


šķūmes

šķūmes U., auch šķūmas, = putas, der Schaum: grāpi šķūmējot nevajaga šķūmes sviest ugunī LP. VII, 328. sabiezē̦tas šķūmas Konv. 2 2120. Aus mnd. schûm, woher auch estn. kūm.

Avots: ME IV, 56


šķūmēt

šķũmêt, -ẽju, schäumen, abschäumen U.: grāpi šķūmējuot nevajaga šķūmes sviest ugunī LP. VII, 328. Aus mnd. schumen.

Avots: ME IV, 56


skundīt

skundît, -u, -īju um Talsen "?": tuo jau vajag vienmē̦r s. (antreiben, aufmuntern?): pats jau ne˙kā nepadara!

Avots: EH II, 516


šķūrēt

I šķũrêt C., Dond., Dunika, Ermes, Salis, Widdrisch, -ẽju, scheuern Neik. n. U.; Gras abstossen U.; schaufeln Wain. (mit ũ); schaufelnd, grabend ebnen Annenburg; wegschaufeln U., Dunika, (mit ù 2 ) Golg.; wegschaffen U., Lis., Ramkau, (mit ũ ) Serbigal; (eine grössere Anzahl) fortjagen Bilsteinshof und Brandenburg n. Etn. II, 82: laidaru laukā šķūrēt (den Stall reinigen, d. h. den Mist ausführen) Wain. šķūrēt sniegu nuo jumta zemē Dunika. labību šķūrēt (Getreide führen) C. guovis šķūrēt Etn. II, 82. tas tēviņš paliek par daudz bezkaunīgs, vajadzēs šķūrēt pruom Ramkau. - šķūrējamais dzelzis, ein Eisen, womit man Gras vom Wege abstösst Dond.: ar šķūrējamuo dzelzi mē̦dz nuošķūrēt zâli nuo dārza celiņiem Dond. Nebst estn. kārima "scheuern" aus mnd. schuren "scheuern".

Avots: ME IV, 56


skurināt

skurinât: auch AP.; "purināt" Bers., Fest., Nötk.; "uzmudināt, uzjestrināt" Lems.: nevajag uotru s.; lai dara pats, kâ grib. Zur Etymologie vgI. auch Wood Post-consonantal w in Indo-European 43.

Avots: EH II, 516


šķūtēt

I šķũtêt, -ẽju, mit Schiessen, Vorspann befördern L., U., Spr.; Fuhren zu Pferde begleiten Allend., Lems. und Smilt. n. U.: škūtēt tiesas vīrus uz tiesas namu Aps. Pie pag. tiesas 15. sievas tika šķūtē̦tas uz apriņķa pilsē̦tu B. Vēstn. muļķītis šķūtēja, un aizšķūtējis beidzamuo ve̦zumu... LP. VI, 368. vienu vajadzēja šķūtēt pruojām A. v. J. 1897, S. 952.; wegschaffen, hinschaffen: visu pienu tagad šķūtē uz tirgu N. - Peb.

Avots: ME IV, 56


slaists

slàists C., slaîsts 2 Gr.-Sessau, Bl., slaists U., Zaravič, Lieven-Bersen, slàists 2 Kr.,auch slaista gabals U., Zaravič, ein fauler Schlingel U., ein Müssiggänger, Herumtreiber, Bummler: ņem tuo pašu bajāra slaistu (Var.: sliņķi)! BW. 33603. vajaga... i[r] tam pašam brūtgāna slaistam 25691. lūk, kâ tie slaisti pienākumu krāpj! Vilhelms Tells 17. zu slìet.

Avots: ME III, 914


šļankāt

šļañkât Gramsden, Iw., Līn., Papendorf, Roop, Serben, Sermus, Smilten, Stenden, Wahnen, šļànkât Jürg., (mit àn 2 ) Adsel, Fest., -ãju, (eine Flüssigkeit) schütteln Meselau, Wid., (mit "an̂") Nötk.; (das Gefäss bewegend Wasser) eingiessen (mit añ) PS.; (beim Tragen einer Flüssigkeit über den Rand des Gefässes) übergiessen (mit añ) Dunika, Wain.; mit wenig Wasser spülen (mit àn 2 ) Fest.: ūdeni mucā vajaga labi šļankāt uz vienu un uotru galu, kamē̦r visus netīrumus izšļankā Fest. nes uzmanīgāk un nešļankā ūdent ārā! Dunika; "skaluoties, atsisties": ūdens šļànkā 2 gar krastu Adsel. Refl. -tiês, durch Schütteln in Bewegung geraten (mit àn) Jürg.; sich (über den Rand des Gefässes) ergiessen (mit añ) Dunika, Libau, Wain.; bullern V.: alus mucā šļankājas Jürg. Kanklis ūdeņa sadzeras tik daudz, ka šķidrums vē̦de̦rā šļankājas Vidiņš. kâ tu nes: tev jau šļañkājas (Stenden) viss ārā! Wain. Auf d. schlanken resp. schlankern beruhend?

Avots: ME IV, 64


slapjš

slapjš (li. šlãpias), nass: Sprw. slapjš kâ ūdens žurka. slapjš līdz kauliem, durchweg nass. kur jau slapjš, tur vairāk liet nevajaga. ve̦lns izskrējās slapju muguru (lief mit vor Schweiss nassem Rücken) LP. II, 76. viņa slapja nuobridusies Aps. V, 29. guovīm raganas kāpj mugurā un nuojāj slapjas Etn. IV, 46. "slapjš aiz ausīm" od. "slapjš pakausis" sagt man von einem noch nicht ganz Erwachsenen, einem Grünschnabel: es sen jau kurpēs staigāju, kad tev vēl slapjš bij aiz ausīm Neik. vēl slapjš aiz ausīm un grib jau precēties LP. I, 138. tev jau vēl slapjš pakausis Etn. II, 63. - Subst. slapjums, die Nässe: acīs vinam tāds mazs slapjumiņš A. XX, 163. kam vēl bē̦rna slapjums aiz ausīm Apsk. v: J. 1903, S. 660. Wohl zu gr. χλέπας· νοτερόν πηλῶδες, ή˚ δασύ, ή˚ υ'γρόν Hes. und ir. clúain Wiese", wenn aus ide. *k̑lopni- (s. Fick Wrtb. III4, 537, Boisacq Dict. 467, Strachan BB. XX, 13, Trautmann Wrtb. 306), sowie slav. slota (wenn mit -t- aus -pt-) "Regenwetter; nasse Witterung".

Avots: ME III, 916


šļauka

I šļauka,

1): "kas bez vajadzības guļ" (mit "àu 2 ") Kalz.

2): man nāk šļaûkas 2 , - būs jāiet gulēt Seyershof; ‡

4) comm., wer streicht, massiert
(mit àu 2 ) Lettg.

Avots: EH II, 644


šļaukāt

I šļaukât, -ãju,

1) = šļaucît Nötk., PS. (mit aũ), Aahof, Geistershof, Meselau, Schujen, Smilten, (mit àu 2 ) Bers., Grundsahl, Palzm.: uzpūstu vē̦de̦ru vajaga labi šļaukāt, tad paliks slābans Fest. ruoka, kuŗu viņš šļaukāja gar bises stuobriem Saul. I, 263; "knüllen, knittern" (mit 2 ) Schwitten: kuo nu šļaukā drābes, pa gultu valstīdamies?"šļuokāt" (mit aũ) Grünwald; (Gras, Getreide) niedertretend gehen (mit àu 2 ) Adl., Stockm.;

2) = šļaukāties Spr., (mit ) Salis; sich umhertreiben Sessw.;

3) ohrfeigen
Roop, Salisb., (mit aũ) Salis. Refl. -tiês, U., Spr., Memelshof, Ruj., (mit aũ) Karls., Salis, Seppkull, Widdrisch, (mit aû) Bers., Lubn., Saikava, Warkl., = šļaucîtiês 1 und 2; "valstīties gultā" (mit 2 ) Schwitten: kuo tu šļaukājies? celies augšā! Saikava. puiši ar meitām sāka šļaukāties ebenda.

Avots: ME IV, 66


slepen

sle̦pe̦n (verkürzt aus sle̦pe̦ni, s. unter sle̦pe̦ns),

1) Adv., heimlich:
tas gāja saimniekam sle̦pe̦n iepakaļ LP. VII, 890;

2) Präp. mit dem Gen., heimlich (clam): pats man deva linus, vilnu sle̦pe̦n tē̦va, māmuliņas (Var.: māmuliņai nezinuot) BW. 7787, 1. sle̦pe̦n mātes ne˙kad ne˙kā nevajaga meitenēm darīt Janš. Dzimtene V, 269. ē̦damuo sle̦pe̦n muižas pārduod Bandavā I, 7.

Avots: ME III, 926


slepšu

slepšu, slepšus, Adv., heimlich: vajaga kādam mājniekam slepšus ienest mājā... striķa gabalu Etn. II, 124. tuo slepšu grauž naidnieks bīstams Apsk. v. J. 1903, S. 440. Ancis skatītuos .. . tâ slepšus, ar vienu aci A. XX, 164.

Avots: ME III, 927


sliept

slìept 2 Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft, sliepju, sliepu "ohne Ziel od. ohne Erfolg gehen" Laud.; die Füsse schleppend gehen Schwanb.; ungewandt gehen (mit ìe 2 ) Golg.; eilig gehen (mit ìe 2 ) Selsau, Gr.-Buschhof; etwas hinken (von einem Tier): puisis sliepj uz meitām, sivē̦ns uz ķirpu Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft. suoms slēpēm sliepj uz e̦zaru Stari II, 416. mērnieciņš ... sliep[j] pa purviem kâ meža vepris Ezeriņš Leijerk. I, 172. šis ... bieži sliepa uz muižu RA. ja ir kāds grasis kabatā, sliep[j] tik tūliņ pruom uz kruogu Laud. tā sliepa, sliepa visu vasaru un beigās par pateicību algas nevar izmaksāt ebenda. viņas vīrs tiešām sliepj (schleicht?) man pakaļ vairāk nekâ vajadzīgs Latvija 1907, № 124. Wohl zu ndl. slibberen "gleiten", woneben ide. sleib- in mnd. slīpen "schleichen", ahd. slīfan "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 939


smalks

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952


smecere

smecere Mar., Saikava, PS., Stomersee, A.-Schwaub., Ober-Kurl. (z. B. Wessen), Lettg. (z. B. Zb. XV, 192), smeceris Manz. Lettus, Glück Spr. Sal. 11, 22, L., U., Karls., der Saurüssel: kur tu, cūka, bāz smeceri! Mar. n. RKr. XV, 136. deve cūkas smecerīti BW. 33322. cūka uzslien smeceri uz augšu Zeif. III, 2, 134. gaiļam dũre pakaklī, sivē̦nam smecerī BW. 33276; Rüssel von Insekten und Elephanten: savu smeceri līdz gre̦bzdiem iebāz-damas, asinsutis izsūc kuoka barības Konv. 2 199. zuobi līdzīgi smeceriem MWM. IX, 557; (übertragen) die Fresse: vajadzēs kraut tev par smeceri Krišs Laksts 42. Zu smecele 2.

Avots: ME III, 955, 956


smeceris

smeceris (unter smecere): auch Saikava; der Rüssel eines Insekts; die Fresse Oknist; kuo bāz savu smeceri (Nase), kur nevajaga! Saikava.

Avots: EH II, 534


smiet

smiêt: nevajag uotram bē̦rnus s., - tad pašam bē̦rni ir dumji Salis. Refl. -tiês: kilbam, aklam nesmejies! Auleja. "... kur būs uz priekšu dzīvuošana...?" ... "virs zemes, apakš debesīm, kâ kur smejas" Blaurn. Raksti II 5 (1939), S. 151. Subst. smêjẽjs: pašam meitu smējejam BW. 21318, 13 var. ‡ Subst. smêjums, das Gelachthaben: nuoraudāsi šā vakara smējumiņu BW. 22785. Wurzelgleich ist auch tochar. smi- "lächeln", s. Schwentner KZ. LXIII, 262 f.

Avots: EH II, 540



šmulkāt

šmulkât: auch (mit ul˜) Frauenb.Refl. -tiês Frauenb. "nevajadzīgi pa ūdeni ar ruokām vandīties".

Avots: EH II, 649


smurgāt

smur̃gât, ‡

2) "izniekuot" Seyershof: viņš mani trīs reizes nuo vietas smurgāja ar tuo pļavu, - tagad es vairs neticu. Refl. -tiês: "mazgāties laistuot ūdeni vis˙apkārt": pīlē̦ni pa ūdeni smur̂gājas 2 Frauenb.; "darbuoties nemākulīgi, neveikli, ar pūlēm, netīrs kļūdams, darīt kuo neapduomātu, nepiemē̦ruotu vai nevajadzīgu" (mit ur̃ ) Salis: s. ar ēdienu Salis. s. gar kājām ebenda. es vairs neiešu ar baļķiem s. (= mežā baļķus zāģēt) Seyershof.

Avots: EH II, 540



snauška

snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974


šneperis

šneperis Laud., die Schweineschnauze; die (menschliche) Nase: kuo tu savu šneperi bāz, kur nevajaga? Laud.

Avots: ME IV, 88


šnudauks

šnudaũks Salis, šnudrauks Ogershof, = šņudauks, das Taschentuch: vajaga . . . tautiešam šnudauciņa (Var.: nē̦zdaudziņa) BW. 7056.

Avots: ME IV, 89


spannis

spañnis: auch Auermünde, Dobl., Dunika, Durben, Fockenhof, Iw., Kand., Lems., Luttr., Nikrazen, OB., Perkunen, Postenden, Ruj., Torney, Schrunden, Spahren, Stenden, Wahnen, Ziepelhof: (vajaga) ūdens spaņņa mazgāties BW. 28479; Demin. spañnītis Siuxt, ein rundes, flaches hölzernes Gefäss, worin Milch gesauert wird. spaņ̃ģis: auch (mit àņ 2 ) Aahof, Liepna, (mit ) Oppek, n. U.: divi spaņģi salda piena BW. 2108, 5.

Avots: EH II, 546


spiest

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I 4 (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas;

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555


spīrināt

spĩrinât Siuxt, Nigr., Gr.-Essern, Drosth., = spirinât I: jē̦rs spīrināja kājas; spìrinât 2 , quälen Fest. Refl. -tiês,

1) sich quälen
Fest., zappeln (mit ì 2 ) Bers., mit den Füssen sperkeln Wid., (mit ĩ ) Bershof, sich wehren Wid.: nuo ūdens izvilkta zivs spīrinājas Tirs. guovs spīrinājas, negrib labi iet Naud. viņs spīrinājās pretim, bet nelīdzēja, bij jānāk līdz ebenda. jē̦rs spîrinājās Siuxt. vajadzēja... paklausīt, un ja kas spīrinājās, tuo lika atsaukt uz muižu Seifert Chrest. III, 2, 257. "ej!" ... Starpiņš mudināja, kad viņa sieva vēl spīrinājās De̦glavs Rīga II, l, 375;

2) "sich bemühen vorwärts zu kommen"
Fest.: spīrināmies cik jaudas, lai tiktu reiz uz kājām. Zu spirinât I.

Avots: ME III, 1004


spītība

spĩtĩba: spītību nevajag turēt Seyershof.

Avots: EH II, 554


sprāgt

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III 4 , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015


sprigans

sprigans Wid., sprühend; frisch, munter, gewandt Bers.: acis bij vare̦n spriganas Krišs Laksts 62. ļuoti sprigans sievišķis Schibbenhof. māte vēl sprigana sieva Latv. saimniece kļuva daudz spriganāka Jauns. III, 75. kas par spriganu, atjautīgu, gudru . . . bē̦rnu! A. Brigader Daugava I, 700. tādai vajaga būt dzīvei: asai un spriganai kâ rapieŗa asmenim A. v. J. 1904, S. 950.

Avots: ME III, 1019


spriņģis

spriņ̃ģis: "kas spriņģuo, bez vajadzības skraida" Sermus; ein Sprung Druw.. Grawendahl, Stom. (mit ìņ 2 ); kad bērni skrien, le̦c un dauzās, tad saka, ka viņiem liels s. (=izlēkšanās) N.-Schwanb. (mit ìņ 2 ).

Avots: EH II, 560


sprīsliņš

sprîsliņš Warkl., (mit î 2 ) Bauske, = spraislis 1: duodiet nazi, lai es drāžu sprungulīti: Jēcītim šauras acis, tam vajaga sprīsliņu BW. 20266, 1 var.

Avots: ME III, 1021


sprūdzenis

sprūdzenis Serbig., (mit ù 2 ) Kroppenh. bei Kokn., Warkh.,

1) ein Hölzchen
Lis., Warkl., = sprungulis Lubn. n. Etn. I, 91; ein Stöpsel; ein Knebel für Schweine U., Serbigal; = sprūds 5 (mit ù) Nötk., (sprûdzens) N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: aukliņu vajaga piestiprināt pie sprūdzenīša LP. VII, 598. zārku trīs vietās ar sprūdzeņiem sagrìeza cieti BW. III, 3, 864. iegāja kūtī, pagrìeza sprūdzeni - gaišs! Veselis Saules kapsē̦ta 148. biksiņas bij aizgrìeztas ar kuoka sprūdzeni Vēr. II, 515. kâ sprūdzeņi (Var.: sprunguļi; sprūdziņi U.) arājiņi BW. 9762 var.; "= sprūds 7" Schujen;

2) wer sehr beweglich ist:
kâ sprūdzens viņš nuometās pa trepēm lejā A. XX, 6. kumeliņš kâ sprūdzens mē̦tājās nuo kalniņa uz kalniņu BW. 31846 var. Wohl zu sprauga.

Avots: ME III, 1025, 1026


sprūsls

sprûsls (unter sprūslis): iznesiet pa svētdieni rateņus ārā, lai nestāv te kai sprūsli ("nederīgas, nevajadzīgas lietas") ustabā! Auleja.

Avots: EH II, 562


stabs

stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),

1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;

2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,

a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;

b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;

c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;

d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.

Avots: ME III, 1036


staltavietis

staltavietis, der stolze, stattliche (?); brauc ar dievu, staltavieti, man jau tevis nevajaga! BW. 15105.

Avots: ME III, 1042


stapars

stapars Wid.,Smilt.,Golg., N. - Laitzen, stape̦rs, Plur. stapari U., Pferdeäpfel U.; Unrat von Schafen, Ziegen, Hasen U.; Schweineexkremente; cūkganam cūku stapars BW. 29348, 5 var.; 34728, 4 var. vajaguot stape̦ru (cūku sūdu) zemē nuosviest LP. VII, 694. Etwa als "Versteiftes" (vgl. stampars) zu li. pãstapas "Pfeiler", stẽpinti "tvirtinti", stapinti "penem erigere" (bei Būga KSn. I, 286), stapýtis "stehn bleiben", slav. stopa "Fusspur" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 625)? Dagegen nach Petersson Heterokl. 92 f. und Zur Kenntn. 17 f. zu ai. sthapu a-m "Höcker".

Avots: ME III, 1044


starpa

star̂pa, star̂ps 2 Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046


stāvkocis

stāvkuocis,

1) die Stakete, Palissade
St., Zaunspricker (stāvkuočeles Etn. I, 58, Fest.); jaunā gada vakarā vajaguot iet gar sē̦tu un skaitīt stāvkuočus Etn. II, 5;

2) ein aufrecht stehender Bienenstock aus einem Baumstamm
Golg., Fest.;

3) stàvkùocis 2 Mar., Golg., ein gehöhltes hölzernes Gefäss mit eingesetztem Boden
Mar. n. RKr. XV, 137, ein stehendes, mehr hohes, als breites Holzgefäss L., Bl. l, 456.

Avots: ME III, 1054


stebelīgs

stebeklîgs ,* frappant B. Vēstn. n. U.; jauniem vārdiem vajadzē̦tu būt juo sapruotamiem un ne tik stebeklīgiem Kronw.

Avots: ME III, 1056


stendere

stèndere 2 Prl., stendere Wolm., stenderis BL, Salis, stenderis Glück, U., ein Türpfesten: māmuļiņa stāv pie durvju stenderītes BW. 3339, 1. kad pie durvju stenderes nuosit e̦lkuoni, tad jāiet kūmās Etn. II, 111. izsit vārtu stenderīti RKr. XVI, 194. bij stenderes un paluoda spīdīgi me̦lnas Kaudz. M. 20. - In der Verbind. lai ve̦lns tuop (paliek) par stenderi, als Verwünschung: lai vai ve̦lns tuop par stenderi, ja tas nav tiesa! Kaudz. M. 46. deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! ebenda. lai tad ve̦lns par stenderi paliek, bet laukā dabūt tuo bandu mums vajag! Duomas III, 643. Nebst li. stenderỹs und estn. tender aus mnd. stender "Pfosten".

Avots: ME IV, 1061


stengrs

ste̦ñgrs Iw. n. FBR. VI, 51; Schlehk n. FBR. VII, 40, Dunika, Turlau, Gramsden, ste̦ngrs Rothof, Suhrs, Popen n. FBR. VIII, 115,

1) = stingrs, kräftig, stark U., prall, straff V.: vajaga ste̦ngram būt, lai darbuos izturē̦tu Dond. lai bē̦rns nebūtu izļuris kâ plausis, lai būtu ste̦ngrs JK. VI, 9;

2) streng, trotzig
U. - Subst. ste̦ngrums, die Steifheit V. Nebst ste̦ngs und stingrs als ein Kuronismus zu li. sténgti "sich anstrengen", stangris "widerspenstig", stingti "steif werden" und wohl auch ahd. stanga "Stock, Pfahl, Stange", stengil "Stengel" u. a., s, Walde Vrgl. Wrtb. II, 623.

Avots: ME IV, 1061, 1062


stiepiņos

stiêpiņuôs 2 (loc. pl.), im Galopp: brauksim... viņam pakaļ un laidīsim tâ, kâ viņš laidīs. ja vajadzīgs, lai iet arī pilnuos stiepiņuos! Janš. Bandavā II, 299.

Avots: ME IV, 1079


stilms

stilms Lubn., Festen "das Bein mitsamt der Hüfte" AP.: taviem lielajiem stilmiem vajaga daudz bikšu i drēbes. Zu schwed. stolm "Stoppeln" norw. stolma "gerlnnen" u. a. (bel Walde Vrgl. Wrtb, II, 645).

Avots: ME IV, 1069


stiprs

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072


stranga

I strañga N. - Wohlfahrt, strànga 2 Zvirdzine, eine anstatt der jetzigen pastreņģe gebrauchte, mit der Wurzel herausgerissene kleine Birke Mar.: ratiem vajag jaunu strangu. Aus mnd. strank (strange) "Strang".

Avots: ME IV, 1081


strēlnieks

strḕlniẽks C., Wolm., U., Bielenstein Holzb. 595, strēleniẽks, der Schütze: es dzirdēju strēleniekus zaļu birzi strēlījam BW. 18527, 1, meži pilni cauņu, vāverīšu; tur vajaga krietnu suņu, jaunu puišu strēlnieciņu (Var.: strelenieku) 30438 var. lāci..., strēlenieki nuovilks tavu kažuociņu VL. aus Durben. Vgl. aruss. стрѣльникъ dass.

Avots: ME IV, 1088


stubele

stubele Seyershof "kas neapzinās savu vietu darbā": tāds kâ s., - rīkuojas tur, kur nevajag.

Avots: EH II, 592


šūbots

šūbuôts, mit einem Pelz bekleidet (?): šūbuota, rūbuota (sc.: svainīša) mums vajadzēja RKr. XVI, 94 (aus Rutzau).

Avots: ME IV, 108


sūdot

sũduôt, ‡

2) eitern
Orellen: ziepes nevajag laist mazam bē̦rnam acīs, juo tad acis sūduo.

Avots: EH II, 607


sukatas

sukatas "?": sukatas bē̦rnam vajaga izsukāt tūliņ, kâ piedzimst Vēr. Il, 656, Dric`e̦ni (gemeint seien damit vermeintliche Borsten auf dem Rücken).

Avots: ME III, 1117


suksnīt

suksnît, -ĩju, hörbar saugen Nigr.: tas jau suksnī tik dušīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt Janš. Dzimtene V, 436. Nebst suksît zu *sucinât.

Avots: ME III, 1118


šukums

I šukums U., Fest., Laud., Ledmannshof, Nerft, Peb.,

1) die Gabelstelle des Astes
Bers., Kl., ein gabeliger Ast: bē̦rza šukumā BW. 35038. lielajuos vītuola šukumuos gulēja sniegs ve̦se̦liem klēpjiem Jauns. III, 345. (lingas) kātam vajadzēja būt ...ar mazu šukumiņu tievgalī. šis šukumiņš neļāva auklai nuotrūkt Jauns.;

2) die Gabelung der Beine od. der Hosen:
bikses šukumā cauras Odensee. Aus še̦kums mit dem u von čugums 2 oder čukurs 3?

Avots: ME IV, 105


sūpināt

sūpinât A.-Schwanb. "?": kad uguns plītē lāga nede̦g. saka; "kuo tu tur sūpini! nevajag s˙!" Vgl. sūpêt "räuchern" (intr.).

Avots: EH II, 608


svaigs

svaigs, frisch Pas. IV, 543: svaigi augļi Konv. 2 231. vajaguot svaigas... gaļas Etn. III, 128. svaigs gaiss Kīmija 11. rīta svaigā e̦lpa Vēr. II, 565. es svaigi izturuos JlgRKr. V, 157. Subst. svaigums, die Frische: runāja nuo svaiguma un jaunības Balt. Vēstn. 1904, No 31, dārza svaigums Vēr. II, 546. pirmā svaigumā Apskats 1903, S. 225. Zu urslav. * svěžь "frisch", wenn dies le. Wort ererbt ist. Aber in alten Texten fehlt es, und auch in der lebendigen und unbeeinilussten Volkssprache ist es nirgends ermittelt, abwohl nach P. Schmidts Mitteilung J. Velme es von einer alten Frau gehört (und darauf in die Schriftsprache eingeführt) habe.

Avots: ME III, 1141


svaist

I svàist 2 : schwer seufzen Kalnemois; nevajag par katru nieku s. Mahlup.

Avots: EH II, 611


svars

svars,

1): saimnieks deva savu svaru (ein bestimmtes Quantum)
linu Seyershof. kad meitas savērpa svarus (ein bestimmtes Quantum für den Wirt), tad dabūja sev vērpt ebenda. divpadsmit svaru linu katram vajadzēja samalt par dienu; katrā svarā 60 mārciņu ebenda. svari Kaltenbr., ein bestimmtes Quantum Flachs, das man ehemals auf den Gütem binnen einer gewissen Zeitfrist aufspinnen musste. taga[d] jau duo[d] uz svariem (= ar svaru) Frauenb. n. Fil. mat. 79. kur tuo svaru e̦sat dabūjuši? wo habt ihr den Strich bekommen (zu Betrunkenen)? BielU.;

2): manu linu puõdu ar svariem nesveriet! BW. 3552; ‡

5) ein Klotz als Gegengewicht am Brunnenschwengel.

Avots: EH II, 612


sveicināta

svèicināta 2 Auleja, das Ave Maria: vajag trīs sveìcinātas nuoskaitīt. s. sākas ar "sveicināta esi tu ...". Dazu auch ein Demin. svèicināteņa 2 .

Avots: EH II, 613


svēpēt

svêpêt C., Festen, Kr., Golg., Jürg., Laud., Mar., PS., Selsau, Wolm., Schwanb., (mit ê 2 ) Arrasch, Bauske, svẽpêt Gr. - Sessau, Salis, -ẽju, =kvēpēt, räuchern L., U., Adsel, Bers.: gruzdējuma dūmuos tur slimuo bē̦rnu, kuo sauc par svēpēšanu Etn. I, 66. ar pīlādzi svēpē bē̦rnus JK. Vl, 29. Jurģī vajaguot mazus bē̦rnus svēpēt ar vilka gaļu, tad ganuos iemuot vilks ne˙kuo nenuone̦suot Etn. II, 84.; LP. VII, 200. ar svēpējamām zâlēm aizdzìt LP. VII, 46. Refl. svêpêtiês C., Lis., Lubn., Warkl., sich beräuchern (kvēpināties). Nach Būga KZ. LII, 287 zu li. svėpúoti "schwer atmen".

Avots: ME III, 1153


svešiena

svešiena Wid., svešiene, svešene St., die Fremde: ciemiņi nuo svešienas sabraukuši Aps. V, 17. nuo svešenes... pārnācis mājās Dünsb. Od. 3. 35. nebija... vajadzības tamlīdzīgas mantas iegādāties nuo svešienes R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 159.

Avots: ME III, 1151, 1152


svētūdens

svè̦tûdens, -s, heiliges Wasser: gavēņu piektdienās vajaguot svē̦tūdeni pirms saules vai pēc saules butelēs smelt un tuo visu gadu nuoglabāt; ja acis sāpuot, tad ar šuo ūdeni vajaguot nuomazgāt acis Etn. II, 37 (aus N. - Rosen).

Avots: ME III, 1157


svētulis

svè̦tulis, f. -le,

1) ein Scheinheiliger
Wid.: bij palikuši par svē̦tuļiem, kuriem galve̦nā lieta bij ārīgā izlikšanās Latvju tauta XI, 1, 39. nevajaguot... cilvē̦kam būt tādam svē̦tulim Saul. Purvā 24;

2) der Betbruder
U.;

3) der Storch
Erlaa, Grünh., Kreuzb.

Avots: ME III, 1156


švīksts

švīksts,

1): š. (mit ĩ) ruodas rīksti vīcinuot Schujen; von andern Lauten:
(vedējs) laida caur zuobtem garu švīkstu, kam vajadzēja luopu nuomierināt Jauns. Sliņķu virsnieks 189. iesitās ausīs strīķa švīksti A. Brigadere Sk. v. 286;

2): "bezdējiens" (mit ĩ) Nötk.;

3) "kas švīkstina (piem., be̦zd)" (mit ĩ) Nötk.

Avots: EH II, 662


švilpt

švìlpt Papendorf, Schujen, Serben, -pju, -pu Aahof, Bers., Grawendahl, Laud., Lubn., Mar., Odsen, Schwanb., Selsau (mit ìl 2 ), Dunika, Gramsden, Lm., Gr.-Sessau, Stenden (mit ilˆ 2 ), N.-Peb., Nötk., Aistern, Bald., Kastran, Ramkau, Smilten, Vīt., = svilpi: tur nelīdz ne lāsti, ne pātari; tur vajag švilpt! Stenden. Refl. -tiês, um die Wette pfeifen Dunika.

Avots: ME IV, 116


švlbināt

švelbinât, schwenken, schwenkend treiben: man rīkstītes nevajaga; es vušķeņas švelbinavu ar vilnānes ieluokiem BW. 29082, 3. Zu svelbît,

Avots: ME IV, 115


tālbrauciens

tâlbràuciêns,* tâļbràuciêns, eine weite Fahrt: jūras kartes . . . vajadzīgas uz katra kuģa, sevišķi tālbraucienuos Konv.

Avots: ME IV, 144


talcinieks

tàlciniẽks, tàlc(e)nieks (fem. t-ce), jem., der sich an einer tàlka als geladener Arbeiter beteiligt: talcinieki iznāk linus plūkt LP. IV, 169. paaicina talciniekus (auch in Dunika, mit alˆ 2) un ceļ jaunu istabu V, 268. saimnieks talceniekiem pasniedza dzeramuo Etn. II, 182. vajaga talcniekiem BW. 28479 var. talcenieces me̦klē̦dams 28485. Vgl. li. talkiniñkas dass.

Avots: ME IV, 126, 127


talka

I tàlka Drosth., Neuenb., Wolmarshof, (mit àl 2) , Kl., Meiran, Sonnaxt, Warkl., (mit alˆ 2) Autz, AP., Bershof, Dunika, Gr.-Essern, Katzd., Kurs., Mesoten, Nigr., N.-Bartau, Ruj., tal˜ka Bl. (li. talkà "zusammengebetene Arbeitsgesellschaft", r. толокá "Bestellung der Bauern eines Orts für einen Tag zur Landarbeit"), Mag. XIII, 2, 55, tàlks 2 (r. тóлокъ "Stampfe") Prl. n. FBR. VI, 94, Adl., Bers., Saikava, Selsau, Tirsen, talˆks 2 Arrasch,Dond.,Gramsden, Iw., Jürg., Kandau, Līn., AP., Stenden, Wandsen, talks Nötk., tàlkus Drosth., talkus Bielenstein Holzb. 288, eine (gew. nicht länger als einen Tag dauernde) Arbeit auf dem Lande, zu der freiwillige Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen werden, die dafür keinen Lohn bekommen, aber am Abend bewirtet werden; eine solche Arbeitergesellschaft; der Abendschmaus nach einer solchen Arbeit (talka oder talks nach L.: Aufgebot der ganzen Bauerschaft zu einer Hofesarbeit) : talkū iet U., zu solcher Arbeit und solchem Schmause gehen. talku turēt U., solchen Schmaus für die Arbeit veranstalten. talkuos lūgt Kl. bij manam bāliņam treja talka vasarā: rudzu talka, miežu talka, apenīšu šķinamā BW. 28412, pazīstami bij siena talki, linu talki, mē̦slu vešanas talki, malkās un žagaru talki un citi Kaudz. Vecpiebalga 47. bijis baļķu talkus LP. VII, 326. nuoskumusi talka mana BW. 785. šuodien bija liela talka, rītā celšu vēl lielāku 6319, 1. pārnāk talka dziedādama, linu druvu nuoplūkusi 637, 3 (Band I, S. 846). bāleliņi ar talkiem vien dzīvuoja: talkiem (Var.: talkā) pļāva miežus, rudzus . . . 28412, 4. visu dienu talku pļāvu, talkus māti neredzēj[u] 2851 1. pruoties, talkas māmuliņa (Var, : nama saimeniece), kuo vajaga plūcējām! 28479. talkās iešana un braukšana Etn. III, 76. talkas nav duomājamas bez ruotaļām, dejām un apdziedašanās II, 182 (hier und Konv. 2 4108 noch weitere Notizen über die talka). jānāk uz talku Deglavs Vecais pilsk. 8. wenn es urspr. wie noch poln. tłoka - ein Gedsänge, eine Menge bedeutete, nebst li. tel˜kti "eine talkà zusammenbitten", susitel˜kti "sich zur talkà versammeln" zu aksl. tlěšti, r. толóчь (prs. толкý) "stossen, stampfen", Kymr. talch "granum contritum", li. aptìlkęs žmogùs "durchtriebener Mensch" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321 f., Būga PФB. LXXV, 150, Leskien Abl. 349; die Bed. von li. tel˜kti muss in diesem Fall sekundär, durch talkà beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 127, 128


tampret

tampret, tampretim A. XI, 511, dem gegenüber, dagegen: cik brangs tampret mans... U. b. 126, 10 tampretim pa Jurģiem nevajaguot mazgāties Etn. II, 83.

Avots: ME IV, 129


tapt

tapt (li. tàpti "werden"), tùopu, tapu Bauske, Behnen, Bershof, Birsgaln, Bixten, Dond., Dunika, Erwalen, Frauenb., Gold., Kab., Kand., Katzd., Kurs., Mitau, N.-Bartau, Nigr., Nikrazen, Pilten, Planetzen, Rothof, Rudbaren, Rutzau, Schnickern, Schrunden, Sessau, Stelph., Upesgrīva, Wandsen ("in Kurl. gebräuchlicher als in Livl." U.; unbekannt in Lettg. n. Zbior XV, 185 und Kossowski Gram. 15),

1) gelangen:
mājās tapt U., Frauenb. nuo nelaimes vaļā tapt Dīcm. pas. v. I, 32. tapu silā maliņā, vaiņaks tautu ruociņā BW. 13576, 5. māsiņas guodā tapa 24378 (ähnlich 6549). netuop tautu klētiņā 24250, 9 var. tuopam simta galiņā 13646, 27. tapsi ļaužu valuodās 581 (ähnlich 83821). tik netapu (Var.: netiku) nabagā 29085. pāri tapi par tuo dziļu ūdentiņu 26543. taptu pie tā daiļa arājiņa 28141 var. kâ būs manim pāri tapt! 16605. gribu tapt pie cilvē̦kiem Janš. Mežv. ļaudis I, 17. kur tāda . . . te duomā tapt? Janš. Precību vies. 29. kad tapšu tālāk? 34. tapt ārā, iekšā, apakšā, augšā;

2) werden, geschehen: viņš tapa ve̦se̦ls U. es tapu kults, ich wurde geprügelt
U., Stenden. viņš tuop muļķa prātā Stenden. kam tā tuop jaunavīte BW. 887. māsa sieviņa tapa 24732, 2. negribēju ve̦ca tapt Band I, S. 881, No 1249, 2 (ähnlich 13327; 16817; 25321; LP. VI, 62; Vēr. II, 129; RKr. VII, m. 1127; SDP. VI, 29). ceļā tapa man zināms, kāda brāļa līgaviņa BW. 18721. lai tuop uguns LP. VII, 432. tuop pār dziedātāju Tr. III, 861. biju pa[r] lielu cilvē̦ku tapis Siuxt. e̦suot diezgan tā "tapdamā"; vajaguot rādīt kaut kuo gatavu Stari II, 544. viss pasaules tapums tevī vēl reizi taps Rainis Gals un sākums 172. Refl. -tiês, = sastapties, einander begegnen, sich treffen: tuopamies parkā Janš. Bandavā I, 301; dazu ein Substantiv tapšanâs: mūsu sle̦pe̦nuo tapšanuos (acc. s.) ebenda 302. Nach Bezzenberger BB. XXVII, 178 zu ae. ƥafian "geschehen lassen", gr. τόπος "Ort", τοπάζω "vermute" u. a. (man vergleiche dazu Prellwitz Wrtb. 2 464 und Boisacq Dict. 975 f.); nach Zubatý Sborn. fil. IV, 255 f. zu slav. topiti "ertränken", to(p)nǫti "ertrinken".

Avots: ME IV, 131, 132


teika

teĩka Iw., Nigr., (mit èi 2) Kl.,

1) das Sagen, Sprechen; die Redeweise, Ausdrucksweise; "der Satz":
vai tādai teikai kāds pamats? Janš. Mežv. ļ. II, 251. "gan tev teikšu, vai tu mana!" "kam man vajag[a] tavas teikas!" Rainis Pūt vējiņ 23. kas tur man par tèiku 2 (teikšanu)! Gr.-Buschh. viņam laba teika (runa) Memelshof, (mit èi 2) Gr.-Buschh., Selsau, Sessw. pēc agrīnas teikas, nach alter Ausdrucksweise Selsau. vienā teikā "in einem Satz" Odensee;

2) die Sage
U., (mit eĩ) AP., Dond., Drosth., Stenden; die Erzählung, das Märchen: pēc teikas vēstīm Latvju tauta XI, 1, 77;

3) das Rühmen, Anpreisen
(mit eĩ) Nötk. Zu teikt.

Avots: ME IV, 155


tergavāt

te̦rgavât, -ãju, tergavuôt, schwatzen (te̦rgavāt) Wid., (te̦r̂gavât 2 ) Schibbenhof, Siuxt, (ter̂gavuôt 2 ) Bauske, (tè̦rgavuôt 2 ) Gr.-Buschh., (tergavuôt) Tals., sich (laut und lange [ter-gavāt] Gramsden) unterhalten (ter̂gavlt) Wolmarshof, (tè̦rgavât 2 ) Golg. Saikava, Sessw.: kuo nu te̦rgavā niekus! tagad man nav vaļas tergavuot Vīt. 31. viņas laikam te̦rgavuo A. v. J. 1892, 1, 67. ne˙kad nevajaga gari te̦rgavuot A. v. J. 1893, S. 140. Vgl. targavât, targavuôt; mit e̦r aus ar? Das e, (für a) könnte auch aus te̦rgât stammen, falls dies zur Wurzel von terêt gehört.

Avots: ME IV, 166


tēvucis

tèvucis 2 (mit u aus uo?) Pilda, der Vater des Gatten: vajag tè̦vučam 2 BW. 23389 (aus dem Ludsenschen Kr.).

Avots: ME IV, 178


tiekt

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210


tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214


tiesība

tìesĩba, Rechtmässigkeit L., St.; auch Plur. tìesĩbas, das Recht: nuoteic . . . tiesības un pienākumus Etn. III, 135. tat vajag izprast savas tiesības Kundziņš Kronv. 146. miers un tiesība RKr. XIV, 91 aus Glück. Vgl. li. tiesybė "Gerechtigkeit" bei Bezzenberger BGLS. 332.

Avots: ME IV, 214


tig

tig: vajag aizdarīt dures un tad t. teikt labu dienu Rutzau.

Avots: EH II, 680


tikt

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185


tiktāl

tiktâl, tiktâlu, tiktâļ, tiktâļu, Adv., so weit: burvis jau tiktālu bijis būries, ka . . . LP. V, 31. tiktāļu.., nuokļuvis IV,171. suods... tiktāļu ir taisns, ciktāļu tasirnepieciešami vajadzīgs Vēr. I, 1249.

Avots: ME IV, 185


tilināt

I tilinât,

1) fakt. zu tilêt I, (zum Bleichen) ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 520, 715, Auermünde, Dond., Druw., Dunika, Kurs., Kürbis, Nigr., Smilt.: izklāj linus balināt (tilināt) LP. VII, 1156. linus vajaga tilināt, tad šķiedra atle̦c nuo kauliem Dond. aude̦klus saulē tilina (= balina) N.-Bartau. vējš matiņus tilinās, saule kaulus balinās VL. ka varēju (sc.: kaulus) pavasari gar purvmalu tilināt (Var.: balināt) BW. 19267 var.;

2) freqn. zu tilêt I, ausgebreitet liegen (von Heu, Flachs)
U., Bielenstein Holzb. 715;

3) "?": viņš tilina L. (wenn einer zu viel Nasses genossen und sich dariri hirilegt).
Wenigstens in den Bedd. 1 und 2 zu tale II, s. Persson Beitr. 199 und Boisacq Dict. 966 f.

Avots: ME IV, 187


tilviķis

tilviķis, eine Art Vogel: vasarā... klaigāja tilviķi Jauns. ve̦cajam vajadzēja te̦kāt kā tilviķam un kliegt un draudēt id. Wohl aus li. tilvikas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 190


tīravotis

tĩravuotis, tīravuots (?), eine reine Quelle: vajaga ... tīravuota (Var.: tīravuoša) ūdentiņa BW. 29678. tīravuota als tīr[a] avuota aufzufassen?

Avots: ME IV, 202


tirpināt

I tirpinât,

1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;

2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr 2 ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;

3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr 2 ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.

Avots: ME IV, 196, 197


tītīt

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì 2 ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion beruhen.

Avots: ME IV, 208


tivēt

tivêt, "censties tikt klāt" Auleja: vajag da rijai drīžāk t.

Avots: EH II, 684


tobrīd

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284


tobrīdi

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284


toškāties

tuoškâtiês, -ãjuôs "blēņuoties" Saikava: nevajaga tuoškāties; kad saki, tad saki taisnību! Saikava.

Avots: ME IV, 287


traipums

traipums, = traips, Anstrich L., der Sprenkel (auf Stoffen) Dr.: traipumu nuo drēbēm vajaga izdzīt mazgājuot ar bencīnu Vīt.

Avots: ME IV, 218


traks

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. 2 785).

Avots: ME IV, 219


traust

tràust 2 Vīt., -šu, -su, gew. refl. tràustiês 2 Bers., Erlaa, Fehsen, Festen, Kalzenau, Laud., Stomersee, Vīt., (unbeholfen Sonnaxt) mühsam steigen, klettern Bers., Daudsewas, Gr.-Salwen, Kalzenau, KL-Salwen, Vīt., Wessen; aufstehen Sessw.; sich vorwärtsdrängen Vīt., sich mühsam vorwärtsbewegen Lennew.: trausās arvienu atkal ... uz augšu A. v. J. 1896, S. 734. kuo nu trausies stabā! AP., Daudsewas, Welonen. kuo tu trausies uz krē̦sla! Kalzenau. jums būs jātraušas uz staļļa (auf den Stallboden, den Raum über dem Stall) Jauns. pavasarī traušas kuodes kāpuri uz stādiņa Konv. 1 82. vajadzēja trausties augšā un iet ar visu miegu stadulu Austriņš Nopūtas vējā 49. katedrī trausās Tilaks Duomas III, 654. trausties uz vēde̦ra, auf dem Bauch hinaufklettern Bers. trausdamies gultā (schwerfällig ins Bett steigend) Austriņš Pušeln. un suseln. 41. vajadzēja trausties zemē (heruntersteigen, -klettern) Jauns. kuo tu tik ilgi dari ārdīs? trausies nuost (steig herunter)! Vīt. Wenn urspr. etwa "sich bemühen", wohl nebst trusnīties zu li. triũsas "Vielgeschäftigkeit", sloven. (wenn mit r aus urslav. rъ ) trsiti se "sich bemühen" u. a. (Miklosich gibt in seinem Etym. Wrtb. unter trudъ neben trudъ "Mühe" auch ein anscheinend gleichbed. truхъ).

Avots: ME IV, 226, 227


trēst

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è 2 ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233


truma

*truma od. *trums "?": saka brāļi vadīdami: kad, māseņ, vēl atiesi? saka māršas stāvē̦damas: kuru trumu vēl vajag[a] BW. 26541, 18. laimes trumā guozēties Seifert Chrest. III, 3, 52.

Avots: ME IV, 246


tumušļāties

tumušļâtiês, zögern, trödetn, langsam arbeiten: cik tu ilgi tumušļāsies, ka neiesi da darba! Zvirgzdine. nevajag[a] tumušļāties, vajag[a] drīži darīt ebenda.

Avots: ME IV, 264


turiķis

turiķis "?": min, min miniķi, tur[i], tur[i] turiķi, un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel ; gemeint ist ein Spinnrad ) RKr. VII, 924.

Avots: ME IV, 271


tvirtināt

tvirtinât, festigen: vajag daudz tvirtinātas gribas K. Raudive Pārperson. un person. 82. sirds cēlums, kuo tvirtina īsti suomiskais sīkstums Daugava 1939, 258.

Avots: EH II, 710


tvirts

tvir̂ts 2 (li. tvìrtas "fest") Bauske, Dunika, Rutzau, stark, fest U.; prall Dr.; drall; fest (im Gegensatz zu "flüssig"): skābe, caur kuo tas tiek ciets (tvirts) Mzv. m. 8. sūduos (tvirtajuos izme̦tumuos) 42. tvirts ēdiens (eine feste Speise) Römershof. tvirti (drall) diegi Kursa. tvirta (drall gesponnen) dzija Bauske. tvirta drēbe, fester, gut vorhaltender Stoff Rutzau. tvirts strādnieks, ein starker Arbeiter Kurl, n. U. tas cilvē̦ks ir diezgan tvirts Rutzau. ruokas tvirtiem stiepieniem Stari III, 21. nav tam cilvē̦kam reālistiski tvirta skata Druva I, 1539. ļauj man tvirtu mērķi! Rainis Zelta zirgs ;59. - Subst. tvirtums, die Tüchtigkeit, Festigkeit U., die Prallheit, Drallheit: aude̦kla, gruožu tvirtums N.-Bartau. lai ... duotu pavedienam vajadzīguo gluduo tvirtumu JR. VII, 71. krūtis... pilnā tvirtumā it kâ jaunai skuķei Janš. Dzimtene 2 I, 434. tam trūka vēl skaudra tvirtuma un brieduma Druva III, 456. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 291, 292


ūdelēt

II ũdelêt C., Jürg., Nötk., Schujen, kommandieren, vexieren; scheltend, mit Verachtung dressieren Loddiger, Nötk., Treiden, Widdrisch; antreiben, anspomen Stolben; mit Vorwürfen überschütten (mit ũ ) Wain.: lielais brālis mazuo vienmē̦r ūdelē C. u. a. sveša māte pabērni ūdelē Nötk. skuolmeistars stingri ūdelē savus skuolas bē̦rnus Loddiger u. a. gailēns mazuos cālẽ̦nus briesmīgi ūdelē, tas ir, knāpj tuos, dze̦nā, nelaiž pie barības C. kuo nu tu viņu vienmē̦r tâ ūdelē? A. XI, 101. kuo viņi tik ilgi guļ? vajag ūdelēt nuo migas laukā Allasch. Ans d. hudeln "schlecht behandeln, plagen, quälen".

Avots: ME IV, 404


ūdens

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns 2 Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins 2 Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û 2) Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš 2 (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405


ugunīgs

ugunîgs, feurig Ev., L., U. (eig. und fig.): ugunīga čūska LP. IV, 55. ugunīga stuota ir pūķis, kad gaisā skrien Etn. I, 95. gājušas pa gaisu kâ ugunīgas vārpstas LP. VI, 56. sieviete ugunīgām acīm III, 103 (ähnlich: VI, 515; Etn. I, 85). sievu skatu kaislu, ugunīgu JR. V, 101. saule rietēja... atsarkdama ugunīgiem stariem MWM. VIII, 82. ņipru, ugunīgu skuķi Vēr. II, 190. čaulas nevajaga ugunī mest, tai vistas nav ugunīgas uz perēšanu Etn. II, 68. Vgl. li. ugnìngas "feurig".

Avots: ME IV, 294


uime

uime, die Geschicklichkeit: tur jau uimes vajaga Tals. uĩme, (loc. s.) likt, mest Dond. n. RKr. XVII, 60, eachten, wahrnehmen, zu Herzen nehmen. Aus estn. uim "Verstand, Besinnung".

Avots: ME IV, 296


ummacīgs

um̃macīgs Budenbrock, Dickeln, Lemsal, seinen Willen aufdringlich durchzusetzen versuchend (Adj.): tāds u. puika (sivē̦ns): lai citi dabū vai nedabū, - bet viņam vajag dabūt!

Avots: EH II, 713


uņķēties

uņ̃ķêtiês "sich bewegen": kamdēļ vajaga tâ uņķēties - vai nevarat mierīgi gulēt? Dond.

Avots: ME IV, 300


urķēt

ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ 2 ) Dond., -ẽju,

1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams 2 Vīt. 58;

2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,

1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies 2 Vīt., ein Wühler;

2) sich abmühen
U.;

3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;

4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;

5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies 2 Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.

Avots: ME IV, 306


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzbokāt

uzbuõkât, (von neuem) überdreschen: vēl vajaga miežus drusku uzbuokāt, nav vel labi nuobuokāti C.

Avots: ME IV, 320


uzbraukt

uzbràukt

1) (hin)auffahren:
uzbraukt kalnā od. uz kalna (kalnu). dzīvuoja zaļi, kamē̦r uzbrauca uz sēkļa;

2) hinfahren
(perfektiv): taisni šuodien vajadzēja... arī tev tur uzbraukt! Janš. Bandavā 11, 125;

3) fahrend erreichen, erlangen, auffinden:
brauca, brauca, bet kruogu nevarēja uzbraukt Pas. IV, 125 (aus Leegen). beidzuot uzbraucām... ceļu Janš. Bandavā II, 257. kādā vietā viņi... uzbrauca luopus ganāmies Bärenīte 52. Refl. -tiês: mau netīšām uzbraucās viņam virsū, es passierte mir unversehens, dass ich auf ihn drauffuhr.

Avots: ME IV, 318


uzcīsties

uzcìstiês, wohin streben L., sich beeifern: vajag vairāk uzcīsties.

Avots: ME IV, 321


uzdabūt

uzdabût,

2): tam vajag viena u., kam ... jānuoklausās katrā pantā Blaum. Raksti IX 4 (1937), 199.

Avots: EH II, 720


uzdzinīgs

uzdzinīgs Seyershof, aufdringlich (habgierig): viņš tāds u. uz uotru, it kâ viņam vien vajadzē̦tu.

Avots: EH II, 721


uzdzīvot

uzdzîvuôt,

1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene 2 II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;

2) "vorwärtskommen"
Wid.;

3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;

4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.

Avots: ME IV, 329, 330


uzeļļot

uzeļ˜ļuôt, von neuem ölen: vajag grīdu atkal uzeļļuot C.

Avots: ME IV, 330


uzēvelēt

uzẽvelêt,

1) hobelnd auf etw. treffen:
uzēvelēt uz naglas;

2) von neuem hobeln:
tuo vajadzēs vēl reiz uzēvelēt;

3) prügeln
(perfektiv): uzēvelēt kādam krietni pa muguru KatrE.

Avots: ME IV, 331


uzganīt

uzganît,

1) hütend, weidend (hin)auftreiben, drauftreiben:
gans uzganījis luopus uz mana ābuoliņa lauka Dunika;

2) über eine gewisse Frist hinaus hüten, weiden
(perfektiv): vajadzēs guovis vēl uzganīt Bauske;

3) "irgendwo Weiderecht haben"
(?) Wid. Refl. -tiês, weidend (intr.) sich auffüttern, fett werden: guovs uzganījusies Warkl.

Avots: ME IV, 331


uzgausināt

uzgaũsinât Gramsden, (jem.) zutrinken, aufs Wohlsein trinken: sāka iedzert viens uotram uzgausinādami Janš. kurš kannu ņēma dzert, tam vajadzēja uzgausināt BW. III, 1, S. 95. piepildi mums bikerus... un uzgausini mācītājam, lai iedzer! Janš. Mežv. ļ. I, 76. Subst. uzgausinājums, das Prosittrinken: paldies par uzgausinājumu! Janš. Mežv. ļ. II, 10.

Avots: ME IV, 331


uzgrābļāt

uzgrãbļât, wiederholt aufharken: sìenu vajaga uzgrābļāt, lai izžūst Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 333


uzgrauzdēt

uzgràuzdêt,

1) rösten
(perfektiv): kaņepes;

2) von neuem rösten:
ciguoriņi atlaidušies, vajag tuos vēl uzgrauzdēt.

Avots: ME IV, 333


uziet

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336


uzjautrināt

uzjautrinât, erheitern, aufmuntern: slimnieku vajaga uzjautrināt Sassm. gribē̦dams zemkuopjus iepriecināt un uzjautrināt Etn. IV, 80. RefI. -tiês, sich erheitern: viņā saulē aizgājēju dvēseles ielīksmuojas un uzjautrinājas Antrop. II, 31.

Avots: ME IV, 337


uzkaudze

uzkàudze, die Aufhäufung ūber dem Mass Bers., Wid.: pielasi ve̦se̦lu pūru ar labi lielām uzkaudzēm... ābuoļu! Vīt. 30. viņš nebij vēl... puspuram uzkaudzes piekrāvis 31. apcirkņiem uzkaudzes MW. pilns mans pūriņš, uzkaudzītes vien vajag BW. 25615, 3. pilna klēts rudzu, miežu, ar uzkaudzi bē̦rnu lāva 25744.

Avots: ME IV, 340


uzķert

uzķer̂t,

1) auffangen:
uzķert bumbu;

2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;

3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.

Avots: ME IV, 350


uzkniedēt

uzkniẽdêt,

2): vecenei nu drusku gan u. vajadzēja Blaum. Raksti VI 5 (1939), 340.

Avots: EH II, 725


uzkņotēt

uzkņuõtêt Sessau, von neuem, noch essen: ja cilvē̦ks ir jau paēdis, bet ē̦d drīz atkal uotrreiz, tad saka, ka viņš uzkņuotē Sessau. Refl. -tiês,

1) = uzkņuõtēt: ir jau paē̦sts, bet vajaga vēl uzkņuotēties, lai tik ātri negribē̦tuos ēst Kalzenau;

2) sich aufputzen
Kalzenau: tad jau nu gan tikās tâ vairāk uzkņuotēties Alm.

Avots: ME IV, 343


uzkuknīties

II uzkuknîtiês "sich beeiten": vajag uzkuknīties, lai varē̦tu laikā paspēt Kalzenau.

Avots: ME IV, 346


uzliedēt

uzliêdêt,

1) etwas dem Regen aussetzen:
sìens par sausu, vajag drusku uzliedēt Wolmarshof;

2) = uzlaidinât: kalējs uzliedēja man lemešus.

Avots: ME IV, 353


uzmaš

uzmaš,

1) uzmaš Saikava, uzmašām Bers., Marzen, Selsau, Sessw., uzmaši Kl., uzmašu Prl., Adv., absichtlich
(uzmašām) Diez n. Plūd. Llv. II, 68, U., Erlaa, (uzmašu) Kl., (uzmašus) Salisb., besonders, zu dem Zweck (uzmaš) Budenbrock, Golg., N.-Laitzen, (uzmašām) AP., C., Fehgen, Fehsen, Laud., N.-Peb., Saikava, Selsau, Sessw., Tirsen, (uzmaši) Dr., Laud., Saikava, (uzmašu) Bers., (uzmašus) C., Sessw., unnütz, ein übriges Mal (uzmaš(i)) Ramkau: man ne˙kad negadījās gar tevi iet; svētdienā gribēju uzmaš pie tevis aiziet Budenbrock. pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nebūtu jāiet turp uz-mašus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 174. es taču uzmaši (zu einem bestimmten Zweck, mit besonderer Absicht) atnācu Saikava. nu tīri uzmaš jāiet uz buodi. tikkuo biju, un ej nu atkal! Saikava. uzmašu jau es uz viņsē̦tu neiešu Prl. n. FBR. VI, 114. atnes visu uz˙reiz, lai nav vē̦lāk uzmaš jāiet! Ramkau. iedams pajem lāpstu, lai nav jāiet uzmaši! ebenda. dziedātājiem... nevajadzē̦tu uzmašus uzstāties ar krievu tekstu, ja uz tuo nespiež sevišķa vajadzība RA.;

2) uz mašām, Adv., überhin
St., drüber hinaus U.: duod uzmašām! gib eine Zugabe! U.

Avots: ME IV, 355, 356


uzminēt

uzminêt (ksl. vъzmьněti "opinari"),

1) sich zu Gemüte führen
L.;

2) erraten:
mīklu. ve̦cākuo meitu viņas māsu pulkā brūtgānam vajaguot uzminēt LP. VI, 312. spuoki neatstājuoties, kamē̦r neuzminuot, kuo viņi gribuot Aps. VI, 28. Refl. -tiês: šī mīkla man viegli uzminējās, dieses Rätsel erriet ich leicht.

Avots: ME IV, 359, 360


uzmitināt

uzmitinât, ernähren, unterhalten; auffüttern: nabaga kalps nevar tik daudz bē̦rnu uzmitināt Stenden. lai tik pats sevi uzmitinu, - kur nu vēl uotru vē̦de̦ru baŗuot! Janš. Mežv. ļ. I, 18. zirgus arī uzmitinājis tādus, ka tik turēt vien vajaga Bandavā II, 298.

Avots: ME IV, 360


uzrunāt

uzrunât,

1) anreden
U.: lapsa ve̦lnus tâ uzrunā LP. VII, 488. vai nevaruot visi... par kalpiem līgt? tâ kungs uzrunā IV, 219. ar "eminenci" uzrunā... kardinālus Konv. 2 839;

2) werbend anreden, (um die Hand) anhalten:
brūti uzrunāt BW. IlI, 1, S. 86. visas meitas... jau nuo tevis uzrunātas BW. 12397 var.;

3) zusprechend, zuredend bewegen (überreden):
muļķis uzrunāja... brāļus nuoiet... uz... kruogu Pas. II, 445;

4) mahnend anreden:
tē̦vs sāk uzrunāt, par kuo tâ vajaguot darīt Daugava v. J. 1928, S. 318. Refl. -tiês, einander anreden: viņi uzrunājās ar "tu" Vēr. Il, 1194.

Avots: ME IV, 374


uzsaukt

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375


uzšķirstīt

uzšķirstît, (ein Buch blätternd) aufschlagen: šķirstīja grāmatu, kamē̦r uzšķirstīja. u. vajadzīguo lappusi.

Avots: EH II, 735


uzslodzīt

uzsluôdzît,

1) aufladen:
u. liniem (mārkā) akmeņus;

2) noch mehr belasten:
vajadzē̦tu linus labāk uzsluodzît AP.

Avots: ME IV, 380


uzspiest

uzspiêst LKVv.,

1) aufdrücken:
jāuzspiež kāja... uz... bumbas A. XX, 770;

2) aufdringen, aufzwingen:
brāļi uzspieduši muļķītim šuo... ķēvi LP. IV, 219. jaunieve̦dumus latvietim vajadzēja uzspiest ar varu Vēr. I, 1437 (ähnlich A. XX, 329; Kundz. Kronv. 136). bez algas... viņam nevaruot uzspiest kalpuot RKr. VIII, 78. tē̦vs viņam uzspieda līdzņemt mežsarga dē̦lu Pas. VI, 336. Refl. -tiês,

1) sich aufdringen
Spr.: citi vien uzspiedās Mērn. l. 46;

2) man uzspiedās pārāk stipri, es passierte mir, dass ich allzu stark aufdrückte.

Avots: ME IV, 382


uzsteigt

uzstèigt, ‡

3) sich beeilen:
ar ... mācībām u. vajag ... kamē̦r darīs vasaras darbus, citi būs panākuši un aizies vēl priekšā ... ziemu varēs atkal u. (eilig nachholen?) Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 87 (ähnlich ebenda 35).

Avots: EH II, 735


uzteikt

uztèikt,

1): vajadzēja ... u. jaunās derības pirmuo stāstu Jauns. Raksti IV, 14;

2): auch Puhren, ("paslavēt") Salis; uzteic kūtru kumeliņu BW. 8542. strēba tuo uz˙teikdami Seyershof;

3): auch Seyershof; ‡

4) die Schuld auf andere wälzen:
manīgs jau vinš ir gan: visu kuo izduomāt un uz citiem u., lai ... sevi glābtu Janš. Dzimtene V, 130; ‡

5) eine Bemerkung Machen
Frauenb.: kad tik uzteiks, ka slikti dara, tad aizies. Refl. -ties,

2) = pìetèiktiês: uzteicies, ka gribuot iet kaŗā Seyershof.

Avots: EH II, 736


uzvārgot

uzvārguôt, noch, von neuem quienen, siechen: vajadzēs tur vēl kādu nedēļu uzvārguot (d. h. länger als erwartet) Bauske.

Avots: ME IV, 397


uzvirt

uzvirt (li. užvirti "uzvirt" Miežinis),

1) aufkochen
(intr.) - Wid., Dunika, Golg., aufbrodeln Dr.: sēnes jau uzvirušas Golg. zupai vajag uzvirt Dunika;

2) aufkochen
(tr.): uzvirt ūdeni Bauske.

Avots: ME IV, 399


uzvītēt

uzvītêt, noch, von neuem (ein wenig) welken lassen: sienu (zâli) vajadzēs vēl uzvītēt.

Avots: ME IV, 400


vāg

vàg Blieden, (mit ā) Bērzgale, = vajag(a), ist nötig.

Avots: EH II, 761


vaidzēt

vàidzêt AP., Ronneb., Wolm., (mit ài 2 ) Nerft, (mit ai 2 ) Dunika, Lin., Salis, für vajadzêt.

Avots: ME IV, 435




vaigs

vaîgs,

1): te jau ešanas ir diezgan, - lai nu ņe̦m tik pilnus vaigus! Fest. sārti vaigi BW. 9826, 1;

2): auch Pilda, (mit 2 ) Frauenb.; ve̦cu vaîgu vajag guodēt Fest. balts vaidziņš izraudāts BW. 4518 var.;

5): die Wange einer Axt
(mit 2 ) Orellen.

Avots: EH II, 748


vaikstīt

vaikstît (auch mit -gst- geschr.), -uôs, -tjuôs "?" : viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami (durch Gebärden erheuchelnd, vortäuschend?) vienaldzību un bezbēdību Seibolt. Refl. -tiês,

1) Grimassen machen, das Gesicht verziehen N.-Peb., Saikava, (mit ) Bers., C., Fest., Golg., Sessw., (mit 2 ) Bixten, Segewold; sich wild, seltsam gebärden L.; sich verfärben, rot oder blass werden St.; "kokettieren" Meiran; "juokuoties; plêsties" Frauenb.; "taisīt āverģēlības" Kalzenau; albern, tollen Saikava (mit ài 2 ): slimais pakrita pie zemes un sāka visādi vaikstīties Saikava;

2) "spuken"
Wid.;

3) = bļaûstîtiês Kr. (mit aî), Kurl. n. U., Ahswikken, Amboten, Dunika, Funkenhof, Kand., Neuhausen, Selg., Stenden, (mit 2 ) MSil.; schreien, lärmen Nigr., Rothof, Suhrs; laut (schreiend) sprechen Adiamünde, (mit 2 ) Dond., Gramsden, Iw., Pankelhof, Stenden, Wandsen: bē̦rni vaikstās U., Dond. u. a. gani mežā vaikstās Nigr. kas kruogū tik dikti vaikstījās? ebenda. nevaiksties (sprich nicht so laut) jau ne˙maz tik ļuoti! es jau dzirdu Adiamünde. kâ viņai nav kauna? vaikstās, spiedz Turg. Pav. ūd. 20. kuo te vaikstaties? vai būsit klusi! Dond. vajaga iet gulēt . . . un nevis skraidīt un vaikstīties Janš. Bandavā II, 412. vaikstîtiês 1 und 2 dürfte zu li. vaĩstas "Gesicht" (zur Wurzel von viedêt?) und vaiskus "durchsichtig" gehören; die Bed. 3 sekundär aus "albern, tollen"?

Avots: ME IV, 436


vairums

vaĩrums,

1) die Menge, die (grosse) Anzahl, ein grosses Quantum:
liels vairums naudas LP. VI, 232; VII, 1069. zvejniekam laimējas saķert lielāku vairumu zivju Aps. V, 5. krāj krietnu vairumu uolu Etn. II, 67. skuolu ir še bagāts vairums A. XI, 693. par gadu vairumu nav jākaunas MWM. VIII, 409. tev nebūs pazust vairumā Asp. VII, 5. gaŗi vilku, smalki sprēžu vairumiņa gribē̦dama, ka varēju svešus ļaud([]s ar vairumu apveltīt BW. 25187. smalku vērpu mazumiņu (maz liniņu 6998, 1), vairumiņa gribē̦dama 7343. es samalu vairumiņu (Var.: lielu mali, krietnu mālu) 22542 var. duod, māmiņa, manu tiesu, es negribu vairumiņu (Var.: neba daudz man vajaga) 16403. cauri caur tautām, caur tuo pašu vairumiņu (Var.: biezumiņu) 10498. - vairumā iet Kaudz. M. 62, sich vermehren: manta gājusi pilnībā un vairumā LP. VI, 110. - Lok. vaĩrumā,

a) in Mengen, viel:
sēju auzas vairumā (Var.: pa pilnam) BW. 28133; 5212; 29932. asinis vairumā plūst Vēr. I, 1290;

b) = vairatā Bers., Kalzenau,

c) mehr:
priecāsimies mēs, sieviņas, viena sieva vairumā (Var.: vairāk) BW. 24717, 1:

2) die Mehrzahl, die grössere Menge, die Majorität
U.: balsu vairums Kaudz. M. 191; MWM. VIII, 192.

Avots: ME IV, 442, 443


vajāg

vajãg Blieden n. FBR. XVI, 97, = vajag(a), ist nötig.

Avots: EH II, 750


vaļā

vaļā, 1: laid tu mani v. nuo baltās ķēves! Frauenb. slinkum, laid māni v˙! BW. 6921. grāmatu v. laist "das Lesen vernachlässigen" Possart Statistik u. Geogr. des Gouv. Kurland (1843), S. 217. lūdzu tik sēsties [ragūs] iekšā, es tad uorēšu v. (= sākšu uorēt) Janš. Dzimtene V, 163. zellis tū˙lītās sulaiņiem sveic v. (beginnt zu erzählen), ka šis e̦suot ... Pas. XII, 81; ‡

3) tas tâ iet kâ v. ("ļuoti ātri un veikli") Breslau, Fehteln, Lemb., Siuxt. vajaguot abus ne̦samuos ... sasiet un tad likt pār ple̦ciem ...; tad varuot iet kâ v. Jauns. Raksti IV, 218 (ähnlich B. gr. 3 II, 178 und Mana dzīve 3 28).

Avots: EH II, 754


valcīt

I valcît (r. волочи́ть "ziehen, schleppen"), -ku (Alswig, Borchow, KatrE., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Laitzen; Ramkau, Sessw., Vīt.) od. -cĩju (C., Druw.),

1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl 2 ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;

2) strecken
(mit àl 2 ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;

3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt 2 (mest) uz tītavām Ramdam;

4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al˜) Ramkau, (mit àl 2 ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;

5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al˜ ) AP.;

6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al˜ ) Ramkau, (mit àl 2 ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;

7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al˜) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl 2 ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;

8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja 2 N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās 2 visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 450, 451


valds

valds: auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nerft, Wessen; vējam vajaga valda Jauns. Sliņķu virsn. 136.

Avots: EH II, 752


valgans

valˆgans Arrasch, C., Golg., Jürg., Kr., PS., Schwanb., Sessw., vàlgans AP., Schujen, valgans Dunika, Pankelhof, Schrunden, Segewold, Wandsen, Widdrisch, vàlgans 2 Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Saikava, Sessw., Zwirdzine, valˆgans 2 Bauske, Gold., Mitau, Riga, feucht U., Spr., Vit., Lubn., N.-Peb., Serben, Zaļmuiža, vàlgins 2 Kl.: valganas actiņas Austr. kal. 1893, S. 43. valgans vakara vējiņš Purap. Kkt. 4. zeme vēl ir diezgan valgana Sessw.-Subst. valganums, die Feuchtigkeit U., Spr.: nezâles dažreiz mazajam stādam uztur vajadzīguo valganumu Ar. Krišj. Valdem. 1. Zu valgs II.

Avots: ME IV, 453


vaļināt

vaļinât,

1) lockern :
vaļināt buras, die Segel herablassen Dr.;

2) (jem.) in Freiheit, Musse leben lassen
Frauenh., befreien Bers.: kumeļu nevar tik daudz nuostrādināt, tuo vajaga vairāk vaļināt Frauenb.

Avots: ME IV, 465


valkāt

valkât, -âju, valkuôt L.,

1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;

2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);

3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;

2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;

3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;

4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,

1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;

2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,

1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;

2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;

3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 456