Paplašinātā meklēšana

‡ abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1

àiznãkamais, àiznãkuõšs, nachnächst: aiznākuošu nakti, nedēļu.

Avots: ME I, 42

āka, eine Schrotbüchse L.; [aus mnd. hake "ein schweres Feuergewehr mit einem Haken am Schaft".]

Avots: ME I, 237

‡ apšļāka Wid., einmaliges, voll endetes Begiessen ("оплеск").

Avots: EH I, 120

apvâkas, die Ernte; die Beendigung des Einheimsens der Ernte, das Fest nach der Beendigung des Einheimsens der Ernte: nuokaunu vērsi; mums būs lauku apvākas LP. VI, 434.

Avots: ME I, 134

‡ augšākan, Adv., höher Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 185

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271

II bãka, die Hebamme.

Avots: ME I, 271

‡ III bãka Drosth., Ramkau, ein mit Stroh, Mist und Erde überdeckter Kartoffel- od. Gemüsehaufen auf dem Felde.

Avots: EH I, 208

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408

‡ II cãkars Salis, das Sacharin.

Avots: EH I, 261

‡ l câkars ² Rönnen, Spahren, = čačis I 2.

Avots: EH I, 261

‡ càkars ² Saikava "?": sēž kâ c. (sakņupis, sarāvies).

Avots: EH I, 262

čãkars, ‡

2) ein ästiger Pfahl (ein abgehauenes Bäumchen), worauf Klee od. Getreide zum Trocknen aufgerichtet wird
Iw.; "uz kuokiem sakrauti zirņi" Valgale; ‡

3) ein Schimpfname
Frauenb.

Avots: EH I, 287

čãkars Ahs., = čakārnis, ein Baumstamm mit Wurzeln.

Avots: ME I, 408

I drãka,

2): "wer alles mögliche zu essen pflegt"
Salisb.

Avots: EH I, 331

I drãka,

1) drāķis Diez, der Drache:
un glabā, ka mūs ve̦cais drāka neaprij;

2) ein starker, zorniger Mensch, der viel leistet und viel verlangt:
tas jau gatavs drāka, viņš lauž vai pašu ve̦lnu pušu U. [Aus mnd. drake "Drache", wobei die Bed. 2 durch drāga beeinflusst sein kann.]

Avots: ME I, 494

II drãka, ‡

2) "Bierreste samt der Hefe auf dem Boden eines Bierfasses"
Lemsal: tuo drāku jau vairs nevar dzert.

Avots: EH I, 331

II drãka Ruj. "allerhand Abfälle (z. B. vom Leder, beim Verfertigen von Schuhwerk)".]

Avots: ME I, 494

dùmākas ² (unter dũmaka): auch (mit -āk-) Heidenfeld.

Avots: EH I, 347

iesāka, der Anfang Weg.: viņš piegrieza tam vērību nuo paša darbības iesākās laika A. XII, 319. nuo iesākas gala, von Anfang. vārdi bija rakstīti mazu iesākas burtu A. ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. Der Pl. iesākas, die Anfänge, Elemente: mūsu rakstība nuo pirmām iesākām attīstījusies RKr. II, 2.

Avots: ME II, 61, 62

‡ izžākarêt, zur Genüge schüren Dond.: i. krāsni ar bīšķi.

Avots: EH I, 498

jàkal̃ps, der Bejaher, Jabruder (kas uotram visu pa prātam grib izrunāt un izdarīt): tāds jākalps vien nuo tevis iznāk -, nav ne˙kāda vīra A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 106

kāka, kākacis, ein allzu freibiger Mensch, ein Verschwender: tas ir gan kāka; izkākā citiem savu labumu; nu jākaŗ zuobi vadzī Blied., Etn. III, 177. izkākā savu labumu citiem, - gatavs kākacis.

Avots: ME II, 189

I kākalêt, zögern Peb. n. U.

Avots: ME II, 189

II kãkalêt, kakeln (von Hühnern, wenn sie brüten wollen) MSil.]

Avots: ME II, 189

I kākalnīca [erschlossen aus hochle. kākelnīca]"?": ja būs laba vīra māte̦likšu ruožu krūmiņā; ja būs kāda kākelnīca, uz dadzīša tupināšu BW. 23168 [aus Lös.].

Avots: ME II, 189

II kãkalnīca, ein Huhn, das kākalē MSil.]

Avots: ME II, 189

kākans, ein grosser, plumper und schwacher Mensch oder ein solches Tier: iet kâ kākans Lub.

Avots: ME II, 189

‡ kàkara ² Oknist; das männliche Glied.

Avots: EH I, 600

kãkaraîns, ‡

4) kākaraini cimdi, Fingerhandschuhe
VL. n. BielU.

Avots: EH I, 600

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190

kākardancis: "20430" ME. II, 190 zu ersetzen durch "20430, 1 var.".

Avots: EH I, 600

kākardancis [Wessen], BW. 20430, = kankardancis.

Avots: ME II, 190

‡ kãkarêtiês, zu erschliessen aus nùo-kãkarêtiês.

Avots: EH I, 600

kākars,

1): kàkari ² Oknist, Bänder und dergleichen am Kleid;

2): jam ar kākaru pirsts apsiets Pas. VI, 425.

Avots: EH I, 600

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kãkauliņš (unter kãkaulis): ein schwarzer Meervogel von der Grösse einer Ente (schreit: kā-kā-kauliņ!) Dond.; eine Art Möwe (kâkaũliņš ² ) Salis.

Avots: EH I, 600

kãkaulis: auch Kaltene, (mit ā ) Markgrafen, (mit â ² ) Kaugurciems, Pabbasch.

Avots: EH I, 600

kãkaulis Wandsen, kãkauliņš Salis "eine grosse Möweranrt". Vgl. kakauliņš.]

Avots: ME II, 190

kŗãka: kuo tad nu vēl ... kŗāc kâ k. (von einem weinenden Kind) Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 665

kŗãka, jem., der schnarcht Nigr.; ein weinerliches Kind Ahswikken, Wain.]

Avots: ME II, 297

krãkalêt, - ẽju, schlafend schnarrchen Spahren.]

Avots: ME II, 265

‡ kŗãkaļuôt NB. "spucken".

Avots: EH I, 665

kràkas ² Lis., Schleimauswurf.]

Avots: ME II, 265

krākažiņas, = kràcẽji, der Nasenrachen, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97. Zu kràkt.

Avots: ME II, 265

lamāka od. lamāns,

1) ein grosser Hund;

2) ein grosser, fauler und plumper Mensch
Nötk.]

Avots: ME II, 417

laũkapvâkas ² : Erntefest BielU.

Avots: EH I, 722

laũkapvâkas ² Autz n. U., die Ertne.]

Avots: ME II, 426

mâka: auch (mit â ² ) Karls.: visiem darbiem vajadzīga sava m. Warkh pilsē̦tas mākas Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79. ruota, šķē̦ps; ... lemesis, viss tas ir ... pašu mākā darināts Vindedze 25.

Avots: EH I, 789

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579

mãkačs, das Treibholz am Spinnrade. Auf russ. махать "schwingen" beruhend?

Avots: ME II, 579

I mãkars: Ost-Südostwind (mit ā ) Angern n. BielU.

Avots: EH I, 789

I mãkars, der Ostwind, Landwind [Nogallen, Markgrafen], Dond. n. U. - Aus estn. mākāŗ dass., [s. Thomsen Beröringer 269.]

Avots: ME II, 579

II mãkars, = makars; ein Taschendieb U.

Avots: ME II, 579

mazâkais, Adv., wenigstens.

Avots: ME II, 571

mežāka (unter mežaks): auch (unbändiger Mensch) Bers.

Avots: EH I, 804

‡ nàka ² Heidenfeld, das Kommen.

Avots: EH II, 7

ņāka: "kas mazs, niecīgs" (mit â) Erlaa.

Avots: EH II, 112

ņāka, ņāka, [ein Siechling (ņâka Jürg.); eine nicht gedeihende Pftanze: bet tuo gribē̦tu zināt, cik puodu kapijas tā ve̦cā ņāka apstrē̦buse Blaum. [man šuogad nuo auzām tik tādas ņākas vien ir Erlaa.]

Avots: ME II, 896, 897

nãkamgad, nächstes Jahr: ģīmis nākamgad var˙būt desmit gadu ve̦cāks verēja izskatīties Druva II, 770.

Avots: ME II, 698

nãkamĩba, die Zuklunft: varēja bez rūpēm nuoraudzīties nākamībā A. XVII, 112.

Avots: ME II, 698

‡ nākamnedẽļ, Adv., in der nächsten Woche.

Avots: EH II, 7

nãkams, Part. von nãkt,

1) kommend, künftig, folgend, nächster:
lai gatava taisījuos uz nākamu rudentiņu BW. 15038. lai guluot nākamu nakti pirtī LP. IV, 161;

2) im Akk. zur Verstärkung von nākt, zur Bezeichnung des wiederholten Kommens:
nāk tautiņas nākamuo BW. 14204. gaisma nāk nākamuo 13668, 2;

[3) zukommend:
tas man nākams U., das kommt mir zu].

Avots: ME II, 698

nãkamsvètdien, nächsten Sonntag: jūs e̦sat suolījušās mūs nākamsvētdien apmeklēt Blaum.

Avots: ME II, 698

‡ nùokākarâtiês "nuokārstīties ar lupatām" Wessen.

Avots: EH II, 52

I nùokãkarêtiês: "ar kādu neveiklu darbu ilgi nuomurkškēties (nuopūlēties, nuogurt)" Nötk.

Avots: EH II, 52

nùokãkarêtiês, an einer unbestimmten Arbeit die Zeit vergeuden: meistars nebij atnācis, strādnieki tâ˙pat nuokākarējās Jürg.]

Avots: ME II, 795

pagastve̦câkais od. pagasta ve̦câkais, der Gemeindeälteste.

Avots: ME III, 28

pãržākarêt, tr., durchsuchen U.: p. upi, den Boden des Flusses durchsuchen.]

Avots: ME III, 189

pêcâkais, = vê̦lâkais: Nauģa pēcākais liktenis, das spätere, nachherige Schicksal Libek Pūķis 47.

Avots: ME III, 205

pêcnãkams, nachfolgend, künftig U. pēcnākami, die Nachkommen.

Avots: ME III, 205

plāka: ein gespaltenes Brett (luba) Liepna (mit à ² ): agrāk dẽļu nezināja; visur lika plākas.

Avots: EH II, 287

plāka, der Block, Klotz Wid.; plàka ² , ein ringsum behauenes Holzstück Mar. n. RKr. XV, 130. Aus r. плáха dass.

Avots: ME III, 328

‡ plãkaniski Salis n. FBR, XV, 71, Orellen, plãkȩniski Seyershof, Adv., = plakaniski: laiva grìežas p. ("ar sāniem pret viļņiem"), un vilnis spiež malā Salis. es divreiz p. ("?") iešāvu mērķī Seyershof.

Avots: EH II, 287

plākans: auch (mit ã) Kegeln, Salis, plãkȩns Seyershof; plãkana zupa - auch Warwen. p. cilvȩ̄ks, ein magerer ("eher platt, als rund aussehender") Mensch Kegeln, Warwen. plãkana dūša Warwen, = pliekana d.

Avots: EH II, 287

plākans U., (mit ã) Wrangelshof, Ruj., plākanums, = plakans, plakanums. plãkana zupa "eine Suppe, zu der wenig Milch hinzugegossen ist" Wrangelshof.

Avots: ME III, 329

‡ ŗâka ² Bartau, ein Mensch mit schmutzigem Gesicht.

Avots: EH II, 394

‡ sadrākalêt Frauenb., sadrāķêt ebenda, zusammentrakeln.

Avots: EH II, 403

‡ sâka Bers., Heidenfeld, = sâkas, der Anfang: nuo sākas viņam gāja ne˙kuo teikt Sessw. dievs nuozīmēja sākas laikuos spīdē̦tāju RKr. VIII, 72. pa rudens laiku un ziemas sāku Azand. 65.

Avots: EH II, 469

sâkas: nuo sākām meldija kâ stabule tam skan Virza Kar. Nameitis (1939), S. 78.

Avots: EH II, 469

sâkas, = sâkums, der Anfang Mar. n. RKr. XV, 134.

Avots: ME III, 801

šlāka: auch Alswig.

Avots: EH II, 642

šlāka Mar., = šļāka, Schlackenwetter.

Avots: ME IV, 59

I šļāka,

1): Schneeregen
(mit à ² ) Alswig, Mahlup, Nautrēni.

Avots: EH II, 645

I šļāka,

1) ein Guss
(mit ã) Arrasch, C., Ermes, Jürg.; ausgestürztes Spülwasser U. (unter šļāga); Regen und Schnee Oppek. n. U., Mar., (mit à ² ) Golg., das vermischte Herunterfallen von Regen und Schnee U.; eine weiche Schneeflocke (sniega šļàka ² ) Bers., Lis., Lubn.: ūdens šļāka uzgāzās virsū Jürg. u. a. dusmās ūdens šļākas svieda Poruk V, 77. strutaiņā šļākā de̦r iemīt viņus Lapsa - Kūm. 263;

2) comm., ein (arger
Mag. XIII, 2, 65) Bettpisser U. Zu šļākt.

Avots: ME IV, 68

II šļāka Wessen, Warkl., = šļuoka.

Avots: ME IV, 68

‡ šlākata Gramsden "ūdens strūkla".

Avots: EH II, 642

‡ šnãka Frauenb., = šņāka 4 (am Spinnrad): šnākā ieveŗ dziju.

Avots: EH II, 650

šņāka,

4): "izcirtums jumta spāres galā" Grünh.; die Nut an der Verbindungsstelle eines hölzernen Reifens
Dobl.: stīpa ir šņākā pušu, der Reifen ist an der Verbindungsstelle entzwei; lukturim bij 2 šņākas (Schlitze), kur lika skalus; kad viena izdega, lika uotrā Frauenb.; ‡

6) schnarrende Aussprache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aussprache").

Avots: EH II, 652

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à ²⁾ Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à ^2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à ²⁾ Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene ² I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93

I šņākas, s. šņāka 3.

Avots: ME IV, 93

II šņãkas: šņākas (Pantoffeln) taisīja nuo plaukām; sapina tādas pinas un tad sašuva kuopā kurpju muodē Seyershof (auch im Sing. vorkommend).

Avots: EH II, 652

II šņãkas Karls., Bastschuhe; šņãkiņas Segew., = pastalas.

Avots: ME IV, 93

strãka Dunika, Bauske, die Elle Memelsh.: ar strāku aizbrauca atkal pruom. Dürfte zunächst aus li. strõkas "dringende Elle infolge einer Gefahr" (aus slav. straxъ "Schrecken") entlehnt sein.

Avots: ME III, 1084

tabãka (unter tabaks): auch AP.

Avots: EH II, 663

tãkala "ein Block, womit man schwere Gegenstände hebt" N.-Bartau. Wohl aus d. Takel.

Avots: ME IV, 144

‡ tãkaļa Nötk., comm., "kas saka: tā, tā."

Avots: EH II, 670

tākaļa Dobl. n. Etn. I, 139, comm., = tāpaļa, ein Neugieriger.

Avots: ME IV, 144

‡ tãkaļât Nötk., wiederholt "tā, tā, tā" sagen.

Avots: EH II, 670

tākaļât, -ãju, = tāpaļât, ausfragen: kuo nu tākalā, paliksi ātri ve̦cs! Dobl. n. Etn. I, 139.

Avots: ME IV, 144

ùlmāka ² Sessw., Schimpfwort; ein starker und infamer Grobian Katharinenhof, Saikava.

Avots: ME IV, 298

uzmāka U., comm., uzmāklis Dr., Wid., wer sich aufdrängt, der Aufdringling: viņš uzmākas ar sparu nuokratīja Apsk. v. J. 1903, S. 376.

Avots: ME IV, 357

uzžākarêt "ar kuoku sataustīt" Bauske: ūdenī kuo uzžākarēt. Refl. -tiês, mit Mühe (hin)aufsteigen: puika uzžākarējies uz krāsns Memelshof.

Avots: ME IV, 402

‡ vàirâkàis ² ("selten") Linden in Kurl., meist(ens): dibanu v. liek nuo viena gabala.

Avots: EH II, 749

vãkas Dunika, das Wachen bei einem Toten: gan˙drīz pa visu Nīcu ir ieradums "iet vākās", kad ciemiņuos kāds miris Etn. Il, 140. Ērglim, kuo taisījušies nuo rīta glabāt, e̦suot sarīkuots vāku vakars RKr. XIX, 160 (aus N.-Bartau). Aus mnd. wake "das Wachen",

Avots: ME IV, 494

varmāka,

1): stiprs kâ v. BW. 1449.

Avots: EH II, 758

varmāka,

1) vàrmãka Wolm., var̂mâka ² Siuxt, varmāka U., (mit mã ) Nötk., comm., varmâks ² Dond., Wandsen, varmāks Sessw. n. U., vaŗmâks ² Stenden, ein sehr starker Arbeiter:
stiprs kâ varmāks Bauske;

2) vàrmãka AP., Bauske, C., Jürg., vàrmàka ² A: Laitzen, Bers., Erlaa, Kl., Lubn., Meiran, Ogershof, Schwanb., Sonnaxt, varmãka Nötk., comm., varmâks ² Dond., Dunika, varmāks U., vaŗmâks ² Stenden, ein Gewalttätiger, Tyrann;
varmāks U., ein Plagegeist;

3) das Werkzeug des Böttchers zum Zwängen der Reifen
Salis (vaŗ̂mâka ² ), Biel. n. U., Burtn., Daugeln, Rentzen;

4) ein sehr grosses oder schweres Werkzeug,
Gerät Sessw.: tas jau tīrais varmāka, ne vis cirvis! Sessw. varmakas arkls! ebenda. Zu vara "Macht" + màkt "bedrängen".

Avots: ME IV, 480

te̦câkais: vedējiņu v. BW. 16333; ve̦cākie BW. 35050, Lubn., Perkunen, Sonnaxt, die Eltern.

Avots: EH II, 766

ve̦câkais, der Älteste U. - Plur. ve̦cāki,

a) die Ältesten
U.; alle, die eine bevorzugte Amts- od. obrigkeitliche Stellung einnehmen U.;

b) auch ve̦cākie Frauenb., die Eltern
Ev.: Sprw. kādi ve̦cāki, tādi bē̦rni RKr. VI, 954. kas ve̦cāku vārdu neklausa, tas kukuli pe̦lnuos ce̦p Br. s. v. p. 101. jauneklis nepaklausīja ve̦cākus Pas. V, 161 (aus Kārsava). tiklu ve̦cākuo bē̦rns MWM. v. J. 1897, S. 450. Zur Bed. vgl. čech. starší "Eltern" u. a. bei Hujer LF. XLIII, 235.

Avots: ME IV, 514

zāka,

1) comm., wer höhnt, verachtet, lästert, verleumdet
Laud., Stelpenhof, (mit ã ) AP., Brucken, Burtn., C., Drosth., Gotthardsberg, Jürg., Mesoten, Nötk., Ruj., Rutzau, Sehmen, Smilt., Ukri, (mit à ² ) Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Sessw., Vīt.: viņš ir liels zāka Laud. kuo tur klausīties, viņš jau tāds zāka ir Jürg.;

2) das Höhnen, Lästern, Verleumden
(mit ã ) Jürg., (mit à ² ) Vīt.: zē̦ns jau tur dzīvuo vienā zākā Vīt.;

3) Plur. zãkas Mezküll "neslavas". Zu zãkât.

Avots: ME IV, 695

žāka od. žāks "?": cilvē̦ku iecēla uozuola žākā (= žāklē I 1?) LP. VII, 341; žāka Assiten, die Vertiefung im obern Ende eines Sparrbalkens zur Aufnahme des zugespitzten Endes des gegenüber befindlichen Sparrbalkens.

Avots: ME IV, 794

žākara, žākare, verächtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: kalpuones salīdzis mans vīrs. es tādas žākaras... nebūtu ņē̦musi Alm. e̦smu piedzīvuojusi sieva un ne˙būt tāda žākare ders. uotra meita, tāda žākare - uz puišiem kâ uzme̦duota ders.

Avots: ME IV, 794

žākaŗâtiês, -ãjuôs, = žākarêt II 2: kuo nu žākaŗājies tik daudz ar tuo kaŗuoti? Alm.

Avots: ME IV, 795

žākare (unter žākara und žãkaris III): "palaidnīga meitene" (mit ã) Blieden.

Avots: EH II, 817

I žākarêt, ‡

4) "vicināt de̦guošu skalu vai pagali" N.-Bergfried.

Avots: EH II, 817

I žākarêt, -ẽju,

1) mit einem
žākars I 1 im Wasser sichen Salis n. U., Memelshof, (mit ã ) AP., C., Zarnikau, (žãkarat) Salis; suchen Bielenstein Holzb. 655; "vandīt" Dond.;

2) Fische ins Netz treiben
(mit ã ) Zarnikau;

3) "čačuot ābuoliņu" (mit ã ) Nikrazen; žākaruôt "uz žākariem kŗaut".

Avots: ME IV, 794

II žākarêt,

1): auch Für., Mag. VI, 44.

Avots: EH II, 817

II žākarêt, auch refl. žākarêtiês,

1) plaudern
Ruj. n. U.;

2) albern, tollen
Spiess n. U., (žākarêtiês) Bers., Frauenb., Naud., Serben, (mit ã ) Behrshof, Ruhental; klettern (žākarêtiês) Frauenb.; "sich schamlos benehmen" (žākarêtiês) Frauenb.: ķirinājas un žākarējas visuos kuokuos augšā Frauenb. kuo tu atkal ar tām meitām sāc žākarēties? ebenda. tik zin, kâ žākarēties ar meitām Naud.

Avots: ME IV, 794

I žãkaris C., wer mit einem žākars I 1 im Wasser sucht (žãkarē).

Avots: ME IV, 794

II žãkaris Adiamünde, = žākars I 1.

Avots: ME IV, 794

III žãkaris, f. -re, Pankelhof, Ruhental, wer tollt: zē̦ns tāds žākaris, ne˙maz nevar ievaldīt Naud.

Avots: ME IV, 794

žākaruôt,

1) s. žākarêt I 3;

2) = žākarêt II 2 Schujen.

Avots: ME IV, 795

I zãkars Bauske, = zāka

1.

Avots: ME IV, 695

II zākars: zàkari ² sagrauž kuoku Lubn.

Avots: EH II, 802

II zākars Lubn. n. Etn. III, 1 "= ķirpis".

Avots: ME IV, 695

III zākars "?": kâ zākars pēc maizes ("grib maizi") AP.

Avots: ME IV, 695

IV zãkars Karlsbad "ein Gerät zum Aufsuchen eines Netzes oder abgerissenen Ankers im Meer".

Avots: ME IV, 695

I žākars,

1) žãkars Zarnikau, ein Fischergerät (ein Eisen mit wenigstens 4 Haken
U.), womit verlorene Netze im Wasser gesucht werden Bielenstein Holzb. 655;

2) Plur. žãkari Ahs., = pãrkaras: labības kaudzēm, stirpām mē̦dz likt žākarus pāri, lai vējš neizpluosa čukurus Ahs. n. RKr. XVII, 66;

3) "salmu jumtam pirmie, nuo čukura skaituot, pāri pārliktie klamburi" N. - Bartau.

Avots: ME IV, 795

II žākars,

1): auch Für., Mag. VI, 44.

Avots: EH II, 817

II žākars,

1) ein Plauderer
Ruj. n. U., ein Schwätzer (žākars) Mag. XIII, 2, 45;

2) ein ausgelassener Knabe, der auf Bäume zu klettern pflegt:
kur tu tādam žākaram spēsi biksas salāpīt? Frauenb.; "= draiskulis" Schujen.

Avots: ME IV, 795

‡ žvāka "?" : Trīna nebija balamute un ž. kâ citas sievas Mekons, Mella grām. I, 45.

Avots: EH II, 824

šļākans, mager Essern n. U.

Avots: ME IV, 68

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264. Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235. Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

‡ àizbâdêt, überdrüssig werden: jis jau sāka aizbādēt Warkh.

Avots: EH I, 8

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. ² 559.

Avots: ME I, 22

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

àizjaũda, Vorahnung: mātes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50

‡ àizstũrêt,

1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;

2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.

Avots: EH I, 53

‡ àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

‡ II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

‡ apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

‡ apgùodêt ² Gr.-Buschh., = apgùodît: apguodējuši miruoni. kâ jau pienākas. gājuši atkan ustabā Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 86

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

aple̦duôt, intr., sich mit Eis bedecken: lapas sāka aple̦duot JR. IV. 140.

Avots: ME I, 100

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

apluõdât (unter apluõžņât): auch Wid, Salis: sāka a. mājiņu Ezeriņš Leijerk. II, 148.

Avots: EH I, 100

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apmienuôt, tr.,

1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;

2) bestätigen
U. (?);

3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).

Avots: ME I, 108

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

applẽnêt, sich mit weisser Asche (plẽne) bedecken: uogles sāka patlaban applēnēt Alm., AP.

Avots: ME I, 111

appùlcêtiês, sich ringsum ansammeln: ļaudis... sāka a. ap Uzkrekli Kaudz. Izjurieši 73.

Avots: EH I, 106

apruoksnis,

2) auch Druva I, 392; ‡

4) die Mittel, das Vermögen
Druva I, 392: nevaru lielāka dzīvuokļa īrēt: mazs mans a.

Avots: EH I, 110

‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

‡ apskundêt Siuxt, = appeļˆt: jaduod vis˙labākais; ciladi var vēl a.

Avots: EH I, 114

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

‡ aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c ² stīvuo ķēvi kādas reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132

aptùmst, intr., finster, dunkel werden: sāka aptumst LP. VI, 553. patlaban aptumsa LP. V, 322; fig., sich verdunkeln, sich umnachten: tev aptumst prāts Rain.

Avots: ME I, 131, 132

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvel̂t [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

‡ apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālākā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

‡ arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

‡ atdēstît, zurückpflanzen: a. puķi atpakaļ se̦nākajā vietā.

Avots: EH I, 139

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atgrẽ̦mas, der Ekel, Widerwillen: tuo re̦dzuot, man atgrē̦mas nākas Kand.

Avots: ME I, 159

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,

1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;

2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 166

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

‡ atklesêt Bērzgale "?": suns kle̦sē̦dams atklesēja uotru suni, un abi sāka griezties.

Avots: EH I, 148

atkrekstêtiês, sich ausräuspern, sich räuspernd wieder Atem schöpfen: daudzmaz atkrekstējies, vecītis atkal pasāka runāt Latv.

Avots: ME I, 168

‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.

Avots: EH I, 151

‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.

Avots: EH I, 151

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atlupinât, (li. atlupinė̕ti), tr., losschälen, lösen abnagen: gaļu nuo kaula. priekšsē̦dē̦tājs sāka telegrammu atlupināt Purap.

Avots: ME I, 174

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti kā bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196

atsil̃t (li. atšìlti), intr., inch.,

1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;

2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.

Avots: ME I, 190

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169

atstats [Neuermühlen] (cf. li. statùs "steil"), [abstotonc Lubahn, atstatinc Fehteln], abgelegen, entfernt, fern: atstatā mežā LP. VI, 554. labi atstatā pagātnē Kaudz. M. nuo drusku atstatāka valsts stūŗa Kaudz. M.

Avots: ME I, 197

atvẽrtne,

1): eine Öffnung überhaupt:
pa durvju atvērtni (durch den offenen Türspalt) iespruktu istabā A. Brigadere Skarbos vējos 187. kuŗu (= ratu) atvērtnē redzēja starp kurvjiem un maisiem vairākas... galvas Daugava 1928, S. 824.

Avots: EH I, 180

atzel̂t (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213

aûdine Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel: latgalietes vēl... pruotuot juostas aust; e̦suot arī šaurākas, tā sauktās audines Austr. M. z. 10. In Selburg dafür aûdene.]

Avots: ME I, 215

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

aûdzinât (unter aûdzêt), ‡

2) keimen lassen (um sich über die Keimkraft der Saat zu vergewissern)
Seyershof: neaudzināta sē̦kla ir druošāka, tā nesalst. Refl. -tiês: kad guovs aizlaista, tad vai[r] desmina nav; tad viņš pazūd, līdz sāk a. atkal Frauenb., Sassm.

Avots: EH I, 184

augšs, für aûgsts, Kreuzburg n. BW. 5303, 2; [gen. s. augšāka dīķa Glück II Kön. 18, 17]. augši, für aûgsti Rositten n. 5179; 5869; 5898; 15822, 4; viņam jau iet augši, es geht bei ihm hoch her; esgeht ihm sehr gut Mag. XIII, 3, 56; augšu, f. aûgstu, Lubahn n. BW. 7946. augšāk, höher BW. 33648, 1 var.

Avots: ME I, 219

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

aũļiem (Instr. Pl.), auļuos Lok. Pl., auļam L.; A. X, 2, 66, auliņām Essern n. U., aulim U., ar auļiem MWM., ostle. (Mar.) àuļîm ² RKr. XVII, 104, im Galopp: ieraudzīja nākam nuo kalna divi aizjūgus vienuos auļuos Kaudz. M. un tad auļiem vien pie kunga Alm. [Zu aulis II.]

Avots: ME I, 224

aušâtiês,

1): zirgs nuobīdās, sāka a. Zvirgzdine;

2): sich angstlich, schüchtern gebärden
Linden: kuo nu aušājies!

Avots: EH I, 188

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa ² Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

II badinât, fact. zu badît, mit Hörnern stossen lassen: sāka zē̦nus badināt MWM. VIII, 246.

Avots: ME I, 247

bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].

Avots: ME I, 249

baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251

bãkša [C., Roop, Lös.], Taurup, Druw., bākšene Lub., Fest., die Hebamme BW. I, S. 178, 186. [Vgl. bāka 2.]

Avots: ME I, 271

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât ² Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

berbelêt Stelpenhof,

1) schnell und undeutlich sprechen;

2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iemācījās vāciski runāt.

Avots: ME I, 280

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

bet (li. bèt). Konj.,

1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;

2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]

Avots: ME I, 281

bezgrècĩba, die Sündlosigkeit: bezgrēcība panākama tik vienā ceļā MWM. IX, 151.

Avots: ME I, 283

bezrũpĩba, die Sorgenlosigkeit, Sorglosigkeit: dienas viņš gribēja pavadīt pilnīgākajā bezrūpībā A. XVI, 947.

Avots: ME I, 285

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

II bimba, bimbaļa Naud.,

1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;

2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. ² 360.]

Avots: ME I, 296

biñgât [AP., bìngât ² Bers., Laud.], -āju, intr., flennen, weinen: spītīgais bē̦rns iesāka bingāt A. X, 2, 536. vai nemetīsi mieru ar savu bingāšanu A. XVI, 867. ja nu sāksi bingāt, tad dabūsi žagaru. vai kauna nav tik lielam puišam vēl bingāt? Ramkau.

Avots: ME I, 297

birâties, [sich aufmachen], stieben: tūlīt sāka birāties nuo visiem stūŗiem dēliešu stāvi uz pirti MWM. VIII, 595; [ sich anschicken PS. - Wohl identisch mit dem vorhergehenden birāties; vgl. r. собираться sich anschicken].

Avots: ME I, 297

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304

blaķene, doppelläufige Flinte: vē̦lāk sāka taisīt arī divstuobrenes, abus stuobrus blakām, kamdēļ viņas arī dēvē par blaķenēm Konv. ² 1148.

Avots: ME I, 308, 309

bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.

Avots: ME I, 320

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

braũkaļât, - alât, - āju, auch braũkalêt, - ēju, freqn., demin., hin - und herkarren, - fahren: abi iekāpa kuģī un iesāka braukalēt LP. VI, 504.

Avots: ME I, 325

braũkalêt (unter braũkaļât): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt: b. pa pasauli Pas. IX, 476. sāka b. I, 283.

Avots: EH I, 238

‡ brē̦kaļât, -ãju, = brẽ̦kalêt: viņš (= bē̦rns) sāka b. Janš. Bandavā I, 358.

Avots: EH I, 241

brĩdinât, brĩdenêt [Bl.], tr.,

1) rügen, schelten, bedrohen:
mazi nākat ēst un dzert, lieli tautu brīdināt BW. 17521, 4;

2) warnen
LP. IV, 42;

[3) ansputen
U.: zirgus]. Subst. brĩdinātājs, der Warnende; brĩdinājums, die Rüge, der Verweis; die Warnung. [Vielleicht als alte Iterativform zu slav. briti "scheren, rasieren", bridъkъ "scharf" ai. bhrīņāti "versehrt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 94.]

Avots: ME I, 333

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīŗas, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīŗas, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

bruõšât, Refl. -tiês, ‡

2) sich zurechtmachen, sich ankleiden
Serbigal: jau nuo paša rīta sāka b.

Avots: EH I, 247

‡ brūkšinât, = brukšķinât 1 (?): naktī ne̦zkas sāka b. un ēst, ka šļakst vien Pas. IV, 207 (aus Nīcgale).

Avots: EH I, 246

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

brũnsvārcis, der Braunröckige: brūnsvārči (Heimchen) sāka čirkšķināt Up.

Avots: ME I, 341

‡ bunts,

1): das Bund, Bündel:
sien mazuos buntiņuos BW. 13011, 3. (act. s.) atslē̦gu buntu 24198;

2) = bars, die Schar (Menge) Dunika: katrā ļaužu buntā viens cilvē̦ks par uotru sāka juo stiprs un gudrs būt Brasche Latv. Av. 1861, 28. Aus d. Bund.

Avots: EH I, 253

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

‡ čačus,

1) = čačis I 1 Siuxt: kad bigu vārīja, vajadzēja čaču. kuoka siles bij uztaisītas uz čačiem. kas bij tāda lielāka rīkstīte, ar sauca par čaču:

2) zum Trocknen auf ein Gestell aufgehaufter Klee
Siuxt.

Avots: EH I, 282

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

čammât, -āju, kauen, umherwälzen Fest., Drosth., [Kreuzb., Dond.]: krusttē̦vs paņēma kūku un sāka čammāt bezzuobainā mutē R. Sk. II, 138. Refl. -tiês, [čamuôtiês Stelp.], herumtappen, zögern, trödeln Grünh., Burtn., Fest.: kuo tu tur čammājies? Alm. [In Segew. in dieser Bed. auch čam̃mât.]

Avots: ME I, 403

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė̕ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405

caurājs (unter caũrējs I),

1): man neganti sāka durt sānuos c. Janš. Dzimlene I ² , 286; ‡

3) Adj., = caũrs I in einem VL aus Zvirgzdine.

Avots: EH I, 260

caũrmẽ̦rs, der Durchmesser, der Durchschnitt: uozuols bij caurmē̦rā trī pē̦du re̦sns; ziema ir caurmē̦rā tikai kādus pāris gradus aukstāka RKr. XI, 59.

Avots: ME I, 365

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407

čavinât, gemütlich schwatzen, zwitschern Bers., belfern, bellen: sajutuši ciema suņi, sāka visi čavināt (Var.: čāvināt) BW. 13250, 12, 13.

Avots: ME I, 407

ce̦kuôtiês, [streiten, Händel haben Doblen]: vai nu prāts ve̦cākajam ce̦kuoties pretī Alm.; [tollen, ausgelassen sein Lindenhof; ringen Gramsden; sich raufen Morizberg: gaiļi ce̦kuojas Roop, Arrasch].

Avots: ME I, 368

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

cel̂t,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I ¹ , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II ² , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396

cilas,

1): auch AP., Kaltenbr., N: Peb., Ramkau, Warkl., (Sing. cila) Auleja, Zvirgzdine: paspē̦ruse kāju uz kādas augstākas cilas (gen. sing.) Janš. Līgava I, 449. cila "im Frühjahr unaufgepflügtes Ackerland"
Bērzgale. mūsiem vēl cila nav arta Zvirgzdine. tuo zemi, kas nebij rudenī aparta, sauc par cilām AP.; cilas "tīruma pirmās reizes uzaršana" Mar.; "ein mehrere Jahre hindurch unbebautes Feld" N.-Peb.: c. plêst;

2) "?": makuoņu c. (Klumpen?)
Janš. Bandavā I, 197.

Avots: EH I, 270

cil̃pains, mit Schlingen, Schleifen, Ösen, Knoten versehen: cilpains aude̦kls. cilpaini dvieļi BW. 25474;

2) verwickelt, kompliziert:
lieta palikusi daudz sarežģītāka un cilpaina Kronv.

Avots: ME I, 382