Paplašinātā meklēšana

cielajiņa (unter ciẽlava): BW. 30439 var.

Avots: EH I, 277

ciẽlava,

1): c. pelēķe BW. 2126. cielaviņa baltu galvu 2666, 1. sila cielavai 11173; ‡

2) Kuhname Warkl.; eine Kuh mit weissem Kopf
Salis.

Avots: EH I, 277

ciẽlava, Demin. cielaviņa, auch cielajiņa, cielavīte BW. 23609, 4, die Bachstelze; baltā c., weisse Bachstelze. [cielaviņas, myosotis arvensis Wid.]. Zu li. kìelė, [kỳlė], apr. kylo [und (?) gr. χίλλουρος dass.; weiterhin am ehesten zu ačech. čilý "lebhaft" u. a. bei Trautmann KZ. XLVI, 240; s. auch Schrader BB. XV, 128 und Boisacq Dict. 455].

Avots: ME I, 393

‡ cielave BW. 2593, 1 var., = ciẽlava.

Avots: EH I, 277

‡ ciẽlavele Dunika, = ciẽlava (das in Dunika unbekannt sei).

Avots: EH I, 277

cielavene, Mauseohr (myosotis L.) RKr. II, 74; [Vergissmeinnicht. cielavenes, stellaria media Wid.].

Avots: ME I, 393

de̦gviela, Brennmaterial.

Avots: ME I, 453

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

ìela,

1) die Strassen in der Stadt:
palaidnis vazājas visu dienu pa ielām; nach U. auch: Alle, Reihe;

2) die Reihe Getreide, die Garbenschicht, die auf zwei oder drei zusammengestossenen Darrbalken im Darrhause steht;
auch eine Reihe von je zwei zum Dreschen aneinandergelegten Garben: divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā, un vienu tādu rindu sauc par ieliņu Etn. III, 73;

3) iela malkas, Holzstapel
[Wolm., Salis], N. - Schwanb.: sakŗautas gaŗas ielas malkas Apsk. Nebst li. [eilà od.] eilė˜ "Reihe, Schicht" zu iet "gehen", aile "Reihe, Gang" (s. dies) u. a., s. Leskien Nom. 454 und Būga Изв. XVII, 1, 32].

Avots: ME II, 35

ìelaben, mit Gutem, mit Schmeichelei Spr.

Avots: ME II, 35

ielabēt, ‡

3) = ìetapt: ie. saimniekam NB. Refl. -tiês, ‡

2) anfangen zu gefallen
NB.: saimniekam ielabējies kalps.

Avots: EH I, 525

[ielabēt,

1) "anfangen zu rühmen"
L.;

2) "gut werden"
MSil.Refl. - tiês, "anfangen sich besser zu verhalten" L.]

Avots: ME II, 35

ìelabinât, ‡

3) durch gute Worte verleiten (?):
(ve̦lns) citus ielabinājis uz snaušanu Kaudz. Izjurieši 108; geneigt machen M. 518.

Avots: EH I, 525

ìelabinât,

1) hinein -, hereinlocken:
viņš ielabināja suni savā istabā;

[2) anfangen jem. durch gute Worte zur Besserung zu reizen
L. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš mēģināja manā sirdī ielabināties.

Avots: ME II, 35

ìelabuôt, tr., verbessern, ein wenig aufbessern, den Anfang der Verbesserung machen: zemi. Refl. - tiês, besser werden: zeme ielabuosies Purap.

Avots: ME II, 35

ìelaicît,

1): auch Līvāni, Wessen; ‡

2) = ìetapt: es gribu jam ie. Preili; ‡

3) anpassen, anprpbieren, anversuchen:
ie. jaunas kurpes Liepna. amatnieks iedaicīja luaga rāmi NB.; "richtig einsetzen" Jāsmuiža: ielāps labi ielaicīts.

Avots: EH I, 525

[ìelaicît, einsparen: gaļu vasarai Warkh.]

Avots: ME II, 35

‡ ielaida Schwitten "= ìelaidenis 2".

Avots: EH I, 525

[ìelaidans ² Warkh. (gespr.: ìl`aidons), nicht steil, allmählich sich senkend: krasts.]

Avots: ME II, 35

[ìelaidene C., eine Weberhefter (lumsts), die zwischen andere hineingesteckt wird.]

Avots: ME II, 35

[ìelaidenis,

1 = ielaidene Bauske;

2) der Einsatz am Hemde
Bers.;

3) Adv. schief angelehnt:
iel. sēž kamanās Ruj.]

Avots: ME II, 35

[ìelaide̦ns,

1) = ielaidans: ceļš par stāvu, jāpataisa ielaide̦nāks Ruj.;

2) konkav:
viducis ielaide̦ns Lis.;

3) eingezogen:
svārki ap viduci ielaide̦ni Lis.]

Avots: ME II, 35

‡ ìelaidinâi, ‡

2) (ein Kleidungsstück) durch Einsetzen eines Stoffstückes erweitern
("mit aĩ" ) Frauenb.

Avots: EH I, 525

[ìelaidinât, = ielaist 4: ielaidināts zē̦ns Ruj., Wandsen.]

Avots: ME II, 35

[ìelaidît, einticken, einflicken: ielāpu Bauske.]

Avots: ME II, 35

ielaîdne, eine Art Angel: dažādas makšķeres, tuo starpā tâ sauktās ielaidnes jeb palaidnes Plutte; zu laîst.

Avots: ME II, 35

ielaîdnis,

3): kre̦klam padusē ielaide iẽlaîdnīti vai liestiņu AP.; ‡

5) ein in offenes Wasser hineingelassenes Eisstück,. durch welches das Wassei schneller gefriert
Saikava.

Avots: EH I, 526

ielaîdnis,

1) eine Art Setznetze
U.;

2) ielaidņi, das Gewölbe des Ofens, darauf die Glutsteine gesetzt werden
[s. Bielenstein Holzb. 100];

3) ein ergänzendes Stück:
kad ēvelējuot dēli izlūst zars, ieliek tai vietā ielaidni; ein eingelassenes Stück beim Zuschneiden od. Nähen Laud.; der Einsatz am Hemde Bers.;

4) ein ausgelassenes Kind
Wend. Zu laist.

Avots: ME II, 35

‡ ielaids Schwitten "= ‡ ielaida".

Avots: EH I, 526

ìelaikuôt, einlassen (beim Zuschneiden) Karls.

Avots: ME II, 36

iẽlaĩku, iẽlaĩkus, rechtzeitig, vorzeitig: mums šķiršanās būtu vēl grūtāka, ja mēs ielaikus zinātu savu likteni A. XVII, 707.

Avots: ME II, 35

ìelaĩmêtiês, gelingen, glücklich einschlagen: viņam tas ielaimējies.

Avots: ME II, 36

ìelàipuôt: im Zitaf aus BW. 18762 ist "man" durch "mani" zu ersetzen und ìelàipuôt bedeutet hier: über Stege hineingehen machen.

Avots: EH I, 526

ìelàipuôt, über einen Steg hineingehen, langsam, hüpfend gehen, um kotige Stellen zu vermeiden: pa laipiņu ielaipuoju BW. 18779. līdz viņš man ielaipuoja bajāriņa sētiņā 18762.

Avots: ME II, 36

ìelaĩskuôtiês, ins Faulenzen geraten: kas ielaiskuojies, tam grūti pie darba ķerties.

Avots: ME II, 36

ìelaîst,

2): zu zapfen anfangen:
divuos ... bē̦rzuos ielaidu sulas Janš. Dzimtene III2, 155; ‡

5) einlassen, einfügen:
staba rantā, kuŗā bija ielaista... šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III ² , 362; ‡

6) hineinwerfen:
ie. ar akmini luogā Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, ‡

4) "ein wenig anschwellen"
Frauenb.: guotenēm ielaižas, kad jauns mēnesis; kad ve̦cs, tad desminelis nav ielaidies; ‡

5) zu gehen anfangen, sich auf den Weg begeben:
bija ielaidusēs kājām Auleja. kad būtu ielaidusies, būtu aizgājuse atpūzdamās Kaltenbr.

Avots: EH I, 526

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. ² 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

‡ ìelaîstît, wiederholt (hin)eingiessen; eintröpfeln Stender Deutschlett, Wrtb.

Avots: EH I, 526

ìelaistîtiês, aufflammen, erglänzen: laistît ielaistās spuožas puogas Zeif. Chr. III, 3, 44. viņa skatā ielaistījās kluss miers.

Avots: ME II, 36

ìelaĩvuôt A. XXI, 485, (Waren od. Passagiere) in ein Boot hineinschaffen.

Avots: ME II, 36

[ìelaizinâtiês, = ielaizīties 2 Ruj.]

Avots: ME II, 36

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36

ìelakstît, herein -, hineinhüpfen Spr.

Avots: ME II, 36

ìelakt, ein wenig saufen (von Tieren): lai nu vēl beigās reizē ieluok Zeif. III, 3, 38. Refl. - tiês, leckend ein wenig den Hunger stillen: taisi, māmiņa, laceklīti, kuo kuņām ielakties BW. 20883.

Avots: ME II, 36

iẽlama, ielams L., der Spitz -, Spottname.

Avots: ME II, 36

ìelamât, ‡

2) anfangen als Spitznamen (Schimpfnamen) zu gebrauchen
Oknist: tis jam tik tāds ielamāts vārds.

Avots: EH I, 526

ìelamât, tr., einen Spitznamen geben: viņu ielamāja par Klibkrišu. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu schimpfen: meita ielamājās.

Avots: ME II, 36

‡ ìelampât Kalz., Lubn.,

1) schwerfällig hineingehen resp. hereinkommen;

2) "ieplêst".

Avots: EH I, 526

‡ ìelam̃šat Stenden, = ‡ ìelam̃stît,

Avots: EH I, 526

‡ ìelam̃stît Postenden, =ìelamât, ìesaũkât: ielamstījuši viņu par gaili.

Avots: EH I, 526

ìelamzât, intr., plump, schwerfällig hineingehen, hereinkommen: dē̦lu māte ielamzāja ar savām karašām BW. 23509, 3.

Avots: ME II, 36

I ìelangât,

1): auch (mit añ ) Frauenb,: puikas ņē̦muši ie. guovi par karusu.

Avots: EH I, 526

I ìelangât,

1) Spitzname geben, schimpfen
Lasd., Biel.;

2) (schlecht) läuten:
muižas ļaudis ielangāja pusdienā Wend.

Avots: ME II, 36

[II ìelangât C., Kl., Jürg., Bers., = ielanguot.]

Avots: ME II, 36

‡ III ìelangât Lixna "iestikluot" (?). Auf li. lált;ngas "Fenster" beruhend; vgl. ‡ ìeluôguôt.

Avots: EH I, 526

ìelanguôt, plump, schwankend hineingehen, hereinkommen: viņš ielanguoja sē̦tā Bers., Wend.

Avots: ME II, 36

I ìelanguôt: auch Adl., AP:, Golg., N.Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 526

‡ II ìelanguôt "= ìelenkt. saķer̂t" NB.: mednieks ielanguoja lapsu.

Avots: EH I, 526

‡ III ìelanguôt "?": paša svara ielanguots (für ielinguots?) . . . krīt sniega kams Fr. Adamovičs Rudens ziedi 139.

Avots: EH I, 526

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai; ‡

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526

[ìelapuôt, zu spriessen od. auszuschlagen beginnen: kuoki ielapuojuši Bauske.]

Avots: ME II, 36

‡ ìelasêt Dunika, = ìepilêt: man kaut kas ielasēja acī.

Avots: EH I, 526

ìelasît, Refl. -tiês,

1): palaist guovis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu Brigadere Skarbos vējos 207.

Avots: EH I, 526

ìelasît, tr.,

1) einsammeln:
kartupeļus pūrā;

2) anfangen zu lesen:
kâ ielasītais stāsts beidzas? Refl. - tiês,

1) sich einsammeln, sich Nahrung suchen:
lai cāļi ielasās;

2) sich einfinden:
niknas zāles visur ielasās;

3) sich einlesen, im Lesen Fertigkeit gewinnen:
viņš jau grāmatā labi ielasījies.

Avots: ME II, 36, 37

[ìelaũnadze Arrasch, ìelaunags Nötk. "eine Mahlzeit vor dem eigentlichen launags" Wessen, Kokoreva, Ruhtern.]

Avots: ME II, 37

[ìelaũnaguôt C. u. a., zur Zeit des launags essen.]

Avots: ME II, 37

ìelàupît,

1) anfangen zu schälen (eine Kartoffel);

2) durchprügeln.

Avots: ME II, 37

ìelaûzĩba, [= ielauzīšanās Wessen]: liels iespaids pie nuoguruma ir ielauzībai un paršai A. XI, 327.

Avots: ME II, 37

ìelaûzît, freqn., tr.,

1) knicken:
salmus;

2) einbröckeln:
maizi pienā, tauku putrā;

3) mit Mühe beibringen, einüben, einpauken:
uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik. Refl. - tiês, sich mit Mühe einüben, eine gewisse Fertigkeit gewinnen: latviešu valuodā, grāmatā, rakstuos. tie tādā vardā bija jau labi ielauzījušies A. XX, 573.[Nomen actionis: ìelauzîšanâs.]

Avots: ME II, 37

ìelaûzt, tr., anbrechen, einbrechen, knicken: zaru, niedri. Refl. - tiês, einbrechen, eindringen: zaglis ielauzies klētī. viņi līdzi ielauzās istabā Vēr. II, 431.

Avots: ME II, 37

‡ ìelavît "(Getreide) einfahren" Frauenb.: ielavījām gaņ šuodien auzas bez lietus (šķūnī).

Avots: EH I, 526

ìelavîtiês,

1): luops ielavījās labībā Frauenb., Gramsden, Smilten. zirgs ielavejās auzās Līvāni.

Avots: EH I, 526

ìelavîtiês,

1) herein -, hineinschleichen:
vīrs nuogājis mājā, ielavījies klusām istabā Etn. III, 175;

2) sich einschmeicheln:
viņš pruot pie kungiem, augstākās aprindās ielavīties.

Avots: ME II, 37

‡ izejviela,* der Rohstoff.

Avots: EH I, 446

jê̦lviela ,* Rohstoff, Rohmaterial Konv. ² 3507.

Avots: ME II, 113

‡ ķielavainis (??) Suhrs, = ķe̦lavainis.

Avots: EH I, 707

kuõpmiẽlasts ,* ein gemeinsames Festessen.

Avots: ME II, 346

kràsviela ,* der Farbstoff.

Avots: ME II, 269

‡ krustiela "?": uz krustielu (Querstrasse ? Kreuzweg?) vecenīte dabūja divus policejas vīrus Dünsb. Trīs romant. gad. 109.

Avots: EH I, 661

*liêla ² od. *liêle ² (> livon. liêl) Salis, = liêls 3: gan˙drīz katram kuokam ir l., kas ve̦lk ciet, kad zāģē.

Avots: EH I, 754

liẽlacaîns, grossmaschig: lielacains tīkls. [pie lielacainās vakara zvaigznes Valdis Stabur. b. 87.]

Avots: ME II, 497

liẽlacis, f. -ce, lielactiņa, der (die) Grossäugige: kumelīte, lielactiņa VL.

Avots: ME II, 497

liẽlactaîns, schwammig, porös: lielactaina maize Karls.

Avots: ME II, 497

lieladata (unter adata 1, ME. I, 10): auch Salis.

Avots: EH I, 754

liêlaîns: lielaina egle - auch Nötk., (mit iê ) Ramkau, (mit -an- ) Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 754

liêlaîns, mit grossen Jahresringen versehen [?]: lielains kuoks [Selsau], Golg. Etn. IV, 129, Lub. [lielaina egle, priede"egle, priede, kam ir liêls 3"N. - Peb. - Zu liêls 3.]

Avots: ME II, 497

‡ liẽlamāte Grenzhof n. FBR. XIl, 12, Blieden, (mit ìe ² ) Oknist, Pilda n. FBR. XIII, 48, (mit ie) BW. 15967,1; 32570, 6 var., = liẽlmãte.

Avots: EH I, 754

lielans od. liele̦ns, woraus ostle. lilans Maar. n. RKr. XVII, 135, [lielans Bers., ziemlich gross: audz liẽlans (gross)! Nötk., N. - Peb. paceļuot kājās bē̦rnu, kas vēl rāpuo, tam saka: stāvi lielans! Nötk.].

Avots: ME II, 497

[lielaste "ein Prahler" Warkl.]

Avots: ME II, 497

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME II, 497

‡ lincielava Schrunden, die graue Bachstelze.

Avots: EH I, 742

‡ miela, = mieles (?): vai gaidiet mielas (Var.: mieļu, mucas) tapas aiz ce̦pures aizspraužuot? BW. 26122 var. Vgl. miêlas ² unter mìeles.

Avots: EH I, 824

mielags [?], das Morgenfrühstück, welches am frühen Morgen vor der Arbeit gegessen wird; auch die zur Arbeit mitgenommene Kost Apšciems; ["mielasts, ēdiens"(?) Lis., N. - Schwanb. (hier mit ie ^2)].

Avots: ME II, 652

mielanas N. - Kurland, = mieles.

Avots: ME II, 652

mielas, s. mieles.

Avots: ME II, 652

‡ mielasirdīgs Pas. IX, 500 und XIII, 90 (aus Lettg.), barmherzig.

Avots: EH I, 824

mielaste = miẽlasts: pēc galda mielastes Pas. V, 183 (aus Lettg.)

Avots: EH I, 824

mielastĩba St.,

1) das Gastmahl, der Schmaus:
kūmās dārga mielastība (Var.: dārgs mielastiņš) BW. 1293, 3;

[2) die Liebe
Warkl.].

Avots: ME II, 652

[mielastuôt, bewirten: arī tuo (mežsargu) vajadzēs atkal mielastuot Janš. Dzimtene ² I, 66.

Avots: ME II, 652

‡ mìelasts ² , -s Warkl. n. FBR. XI, 107, Oknist, = miẽlasts.

Avots: EH I, 824

miẽlasts: uzliek gardus mielastus BW. 13250, 14.

Avots: EH I, 824

miẽlasts, das Gastmahl: [viņš darīja tiem lielu mielastu Glück Makk. 16, 15. viņš darīja tiem mielastu, ce̦pdams neraudzē̦tas karašas I Mos. 19, 3.] reiz lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. apklāj baltu liepas galdu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13250, 6. [Ableitung von miels "lieb"; vgl. slav. milostь "Gnade".]

Avots: ME II, 652

mielât: muižinieks... mielāja (liebte od. pflegte zu) applēst cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 825

[mìelavas ² Warkh., Warkl., die Bewirtung unmittelbar nach der Trauung bei der Kirche.]

Avots: ME II, 652

‡ II mìelavas ² Grawendahl "der Bodensatz".

Avots: EH I, 825

mìzalviela ,* der Harnstoff.

Avots: ME II, 649

nepìelaîdĩba, Mangel an Zuvorkommenheit, Leutseligkeit, Unzugänglichkeit: priekšnieks... izkliegts savas nepielaidības pēc A. XII, 333.

Avots: ME II, 728

nepìelaîdîgs, ‡

2) anhaltend kalt
Frauenb.: laiks n.

Avots: EH II, 17

nepìelaîdîgs, unleutselig, unzugänglich, unnahbar: viņš le̦pns un nepielaidīgs Latv.

Avots: ME II, 728

pamatviela,* der Grundstoff.

Avots: ME III, 67

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264

pìelaicîtiês, sich dranmachen Golg., Vank., Libau: pielaicīties tam klāt Jans. Fauni vai klauni 40. nevar vien pielaicīties pie darba Golg.

Avots: ME III, 264

pìelaîde̦ni lini "in feuchter Luft feucht und weich gewordener Flachs" Schujen; pielaide̦ni (= pielaidīgi 1 ) bruslīši; pielaide̦ns (= pielaidīgs 3) laiks C.,Lis., Bers., Widdrisch.

Avots: ME III, 264

pielaidenis "atkusnis" Vank.

Avots: ME III, 264

pìelaîdĩba,

1) Toleranz:
viņš cildina ticības pielaidību Plūd. Llv. II, 134;

2) Nachgiebigkeit
N.-Peb., Ronneb.; "gefätliges Wesen" Gr.-Würzau.

Avots: ME III, 264

pìelaidiens,

1) = piegulšanâs: kas par slaiku pielaidienu meitai blakām Ahs.;

2) Annahme, Voraussetzung
MWM. X, 684.

Avots: ME III, 264

pìelaîdîgs,

1) sich anschmiegend:
smuidruos augumus ietērpj pielaidīgi uzvalki stud. Jansona duomas 15. pielaidīgais ķermenis Jaun. mežk. 37;

2) nachgiebig
Etn. IV, 163: tē̦vs pielaidīgākā balsī teic Vīt. 74; sich erbitten (Smilten) od. Überreden (Seppkull) lassend;

3) gelinde (vom Wetter):
kad ziemā sala drusku paliek lē̦nāka, pielaižas, tad ir pielaidīgs laiks Grünh.;

4) "gefällig"
Gr.-Würzau: katram aug sava maguonīte, kur nu vēl tādam pielaidīgam zē̦nam! Jaun. mežk. 7.

Avots: ME III, 264

pìelaidinât laivu lē̦nām pie malas, mit einem Boot behutsam landen N.Peb., Bauske.

Avots: ME III, 264

pìelaikuôt, anpassen, anversuchen: pielaikuot ce̦puri Duomas III, 311. nu jāpielaikuo nazis IV, 369. viņš lūkuo kādu atslē̦gu pielaikuot Saul.

Avots: ME III, 264

pielaiku, Adv., zur rechten Zeit Spr.

Avots: ME III, 264

pielaimēt, erwerben, gewinnen: neprecējies cilvē̦ks sev daudz bē̦rnu pielaimē, ja pabrīnas par cita bē̦rniem Planhof.

Avots: ME III, 264

pielaipe, eine aufgeborstene Brotrinde L. Zu lip(î)t "anzünden", līpenêt "flackern", li. liepsnà "Flamme", an. leiptr "Blitz"?

Avots: ME III, 264

I pìelaipêt, anbacken L.

Avots: ME III, 264

II pìelaĩpêt, durch Hindernisse zu etwas gelangen: es pa akmeņiem pielaipēju pie laivas Salis.

Avots: ME III, 264

pìelaipuôt Wid.,

1) sich nähern;

2) volltreten, mit Füssen beschmutzen:
istabu U.

Avots: ME III, 264

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

pìelaistît, begiessen, (mehrfach) vollgiessen: pielaistīts kukņu kluons R. Sk. II, 129.

Avots: ME III, 265

pìelaižamĩba,* die Zulässlichkeit.

Avots: ME III, 265

pìelaĩzîtiês, sich betrinken: pielaizīsies atkal MWM. X, 672.

Avots: ME III, 265

pìelakstuôtiês, sich anschmeicheln.

Avots: ME III, 265

pìelakt, pìelakât, (zur Genüge) essen, fressen, schlürfen: nezvē̦rs pieluok asiņu Vēr. II, 194. vecene pielakājuse minē̦tā draņķa LP. VII,580.

Avots: ME III, 265

pìelampačuôt, volltrampeln, volltreten: nepielampačuo istabul Mar., Stuhrhof.

Avots: ME III, 265

pielape,* das Nebenblatt.

Avots: ME III, 265

piêlaps ² od. piêlapa ² Gr.-Würzau, die Strähne (in Neu-Platohn: eine Flachs od. Hanfsträhne): nuo pielapiem vij auklas un putagas. tur neaizies sāņus ne˙viens linu pielaps. sirmie matu pielapi tam pielipa pie pieres. bārdas pielaps. tabakas pielaps Alm. "kad viens pielaps izvīts, tad piemetina jaunu galā, kamē̦r beidz [auklu]" Neu-Platohn.

Avots: ME III, 265

pìelapsinâtiês, pìelapšinâtiês, sich anschmeicheln Dond.: puisis grib saimnieka meitai pielapšināties.

Avots: ME III, 265

pìelasinât, (wiederholt) vollschöpfen: pielasināju (sasmalstīju) vēl ve̦se̦lu spanni Etn. IV, 163. Zu lase?

Avots: ME III, 265

pìelasît,

1) zu-, hinzusammeln;

2) vollsammeln, zur Genüge sammeln:
nuogājām uodziņās. kas pa˙priekšu pielasīja? BW. 33625, 14. Refl. -tiês, zur Genüge für sich sammeln: pa pasauli skraidīdams pielasījies visādas smakas Pas, II, 133 aus Rositten.

Avots: ME III, 265

pìelaũlât, antrauen: tē̦vs... ar varu pielaulās meitu bagātniekam LP. V, 278. pielaulātie viens uotru spēs saistīt uz visu mūžu J. R. V, 90. (baznīcas kungs) man draudziņu pielaulā BW. 15881. man nuomira pirmā sieva, nebij stipri pielaulāta BW. 16040. visu varuot pielaulāt; ja pielaulājuot kādu vainu, tuo vairs vē̦lāk nevaruot nuoglābt RKr. XVI, 100.

Avots: ME III, 265

pìelaumêt "?" : nuo pielaumē̦tām guovīm laumas slaucuot dzīvu kreimu LP. V, I.

Avots: ME III, 265

piẽlaũnadzis Bauske "die Esszeit (etwa um 4 Uhr Nachm.) zwischen dem launags und "palaunadzis": pusdienas laika karstums uz pielaunadzi palika vēl sutīgāks Dz. V.

Avots: ME III, 265

pielaũpa Smilt., = pielaipe; vgl. piẽlups II.

Avots: ME III, 265

pìelaupît,

1) schälend od. aushülsend anfüllen:
p. tupeņu pilnu spaini (Lis., Golg., Schwanb.); p. zirņu pilnu bļuodu;

2) raubend (viel) erwerben:
p. daudz naudas.

Avots: ME III, 265

pìelaups Smilt., = pielaps; vgl. piẽlups I.

Avots: ME III, 265

pìelauzît,

1) wiederholt brechend anhäufen:
p. daudz žagaru, lapu;

2) p. galvu, sich ordentlich den Kopf zerbrechen:
krietni pielauzīja galvu gudruodams Jürg.

Avots: ME III, 265

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266

pìelavît, heimlich etwas nehmend, damit füllen: pilnas kabatas pielavījis ābuoļiem Naud. n. Etn. I, 90. Refl. -tiês, (heimlich) heran-, hinzuschleichen: viņš meģināja kādam rubeņu gailim gar paegļu ceriņiem un elkšņu krūmiem pielavīties Rīg. Av. zirneklis pie uguns sārta pielavījies LP. VII, 1183. runāja, ka pielavījies pie pagasta naudas skapja Vēr. II, 30.

Avots: ME III, 266

sãniela V., die Nebenstrasse, -gasse.

Avots: ME III, 804

‡ sìelains Valve "kārtains": s. kuoks; sielaina ("kam dažas kārtas neplīst, bet drūp") priede Stackeln. sielainās kārtas ir tumšākas ebenda.

Avots: EH II, 494

sielains U., Bielenstein Holzb. 625, (mit ìe ² ) Kr., sìelajs ² Kreuzb., sìelajs ² ("Fähre") Nerft, sielajs Kokn. n. U., sielaviņš Kroppenhof bei Kokn., sielējs Warkl., Borchow, sìelejs ² Saikava, sielejs Sessw., Laud., Lubn., Stockm., sieleija Lubn., sielis (li. sielis ) Schujen, Ramkau (in R. mit iẽ ), (mit iẽ ) AP., Fehgen, Fehteln, ein kleines Floss; sielains, ein Holzfloss, darauf Weiber waschen Salwen n. Mag. IV, 2, 143, U.; sielājs, sielējs, die Gesamtheit der miteinander verbundenen Flösser (plenīcas) Bielenstein Holzb. 625: iet ar sielejiem Saikava, sielejus laist Laud., flössen. slīd bez air,iem egļu sielis U. b. 85, 74. siẽl(īt)is, ein kleiner Prahm AP., N.-Peb. Nach Leskien Nom. 275 zu siet "binden".

Avots: ME III, 858

sielajs: ar sielaju par upi pārsacelt Jauns. Raksti VIII, 341,

Avots: EH II, 494

sielajs, sielājs, s. sielains.

Avots: ME III, 858

‡ sìelavs ² Strods Par. vōrdn. 157, ein kleiner Prahm.

Avots: EH II, 494

šķḕ̦rsiela,* die Querstrasse: šķē̦rsielas stiepjas nuo vakariem uz rītu Apsk. v. J. 1903, S. 80. pa klusajām, tukšajām šķē̦rsielām Vēr. lI, 145.

Avots: ME IV, 36

šķiẽlacis: auch bei Senkeviča, Godi Vidus-Kursā, S. 12, (mit ìe ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 640

‡ šķielactiņa BW. 23229, 2 var., eine Schielende.

Avots: EH II, 640

‡ strupiela A. Upītis Sm. lapa 249, eine Sackgasse.

Avots: EH II, 590

svè̦tmiẽlasts, das heilige Abendmahl: viņš licis atlūgt mācītāju, lai atbraucuot pasniegt viņam svē̦tmielastu Pas. III, 78 (aus Ruj.).

Avots: ME III, 1156

*sviela od. *sviels, die Zone (?): mē̦re̦nā zemes svielā (?) nee̦suot lauvas V. Upm. Tēva draugi 135.

Avots: ME III, 1165

tàukviela,* Fettstoff Konv. ² 3723.

Avots: ME IV, 138

teciêla C., Schujen, tecielis L., teciels Stom., (mit iê) AP., PS., = tecele: izkaptis izte̦ce̦na uz teciela AP. kas redzējis tecielus un dzirnakmeņus Akmeņogles 25. vīri stāvēja ap tecielām (tecieliem Vēr. I, 929) Skalbe Kâ es 37. Nebst li. tekė˜las dass. zu tecêt.

Avots: ME IV, 155

tiela,

1) comm., = tiele 1, tielis, (mit ìe ² ) Meiran;

2) Plur. tielas, = tiele 2: tielas, raudas nelīdz Asp. MWM. v. J. 1897, S. 412.

Avots: ME IV, 210

trûdviela* Druva I, 763, Humusstoff.

Avots: ME IV, 251

ûdeņviela,* Wasserstoff: skābeklis plaušās nuoderuot ūdeņvielas radīšanai A. v. J. 1896, S. 392.

Avots: ME IV, 406

vẽrmiêlas Ps., = vẽrmeles I.

Avots: ME IV, 563

vìela* AP., Arrasch, C., (mit iẽ ) Bauske, Dond., Wolm., (mit iê ² ) Selg., Siuxt, Stenden, auch viels* U., der Stoff, die Materie: visu vielu pamats ir viela SDP. VIII, 6.

Avots: ME IV, 655

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5

‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

‡ àizvêžuôt, krebsend hin-, weggehen: a. līdz lielajam akmenim.

Avots: EH I, 63

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

‡ apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74

apduot (li. apdúoti), ‡

4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.

Avots: EH I, 79

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene ² III, 298.

Avots: EH I, 84

‡ apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "iela%20rudzu%20stata">liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85

apkŗaupêt: auch (mit aũ) Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit aũ) "ielaisties%20k%C4%81d%C4%81s%20juo%20stikt%C4%81s%20dar%C4%AB%C5%A1an%C4%81s">ielaisties kādās juo stiktās darīšanās": es neiešu ar čigāniem a.

Avots: EH I, 94

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības mācītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105

aprèibt (li. apreĩbti "schwindlig werden"): berauscht (beduselt) werden J. Al.: a. nuo liela prieka, nuo svaiga siena smaržas, nuo alus.

Avots: EH I, 108

‡ apskunstuôt, behexen (?): klētī, kur ne˙vienu neielaida, lai jaunā pāŗa gultu neapskunstuotu Latv. Saule, S. 729.

Avots: EH I, 114

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

apstràdât, tr.,

1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.

Avots: ME I, 127

aptĩrît, tr., bereinigen: ielas, istabas.

Avots: ME I, 131

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

[atbadît, zur Vergeltung auch seinerseits mit einem spitzen Gegenstand stossen: meitas mani mazu zē̦nu ar pupiem nuobadīja; dievs, duod man lielam augt, gan meitām atbadīšu BW. 35019, 1.]

Avots: ME I, 150

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135

‡ atbuôda Kaltenbr., = atbùods ² 1: šuogad būšuot liela a.: Krievijā e̦suot daudz sniega. par nakti a. atkrita.

Avots: EH I, 137

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atradĩbas, Pl. t.,

1) Finderlohn:
man jau tev jāduod tā kā atradības Aps. IV, 5. es paģērēšu lielas atradības Blaum.;

2) [im Infl. nach U. auch: der Fund
]; so auch BW. 33140: es uzgāju (Var.: atradu) atradības (Var.: atradnīti).

Avots: ME I, 183

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atvadas, atvadi [r. отвóдъ "Wegführung" ], Pl. t., der Abschied: krustību beigas, atvadas BW. 2008; atvadu mielasts, Abschiedsschmaus; atvadu sveiciens, der Abschiedsgruss; atvaduos iešana, die Fahrt der eben verheirateten Frau vom Hause des Bräutigams zu den Eltern, um von ihnen Abschied zu nehmen BW. III, 1, S. 25.

Kļūdu labojums:
BW. 2008 = BW.I, S. 323

Avots: ME I, 206

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

aûgšenieks, ‡

2) "lūciņš rijā virs durīm, uz kambaŗa sienas pusï Mahlup: a. ir mazs luodziņš, iegriêzts vienā baļķī. augšenieku laiž vaļā tad, kad ir liela suta; ‡

3) "wer oder was oben ist"
Vīt.

Avots: EH I, 185

aũris,

1) einer, der heult, schreit
(Dorstenh.);

2) ein heftiger, trockener Wind,
MWM. III, 526. nu jau tas pats lielais àuris ² Ost- oder Nordwind) aurē ilgāku laiku T.;

3) Brunst P.: suņi iet aurī = iet vaislā. [Zu aura.]

Avots: ME I, 226

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa ² Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

azuôts, -s [= ostli. ažuntis], azuôte, azuotne (?), n. U. auch azuots, -a, azuotis, azauts (s. dieses), [in Nerft azīte], der Busen: Sprw. akmeni azuotī nē̦sāt, nachtragend sein. lielas azuotis kā ābuolu zaglim. vainadziņu vien glabāju kā sirsniņu azuotī Ltd. 791. mīl tautieti, mani mīl, kā sirsniņu azuotē Ltd. 1221. krāsns azuote, der Varraum des Backofens, die Vertiefung auf beiden Seiten (Grünh.); vgl. àizuõte. Aus az + * uots (= li. añtis "Busen" ), [Weiterhin vielleicht zu la. ante "vor" u. a.; s. Walde Wrtb. ² 47.]

Avots: ME I, 233, 234

‡ II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. ² 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

bal˜le: lielas balles (plur. t.), grosser Tanzball BielU.

Avots: EH I, 200

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. ² 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. ¹ , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257

bal˜tsprāklis, -e,

1) einen weissen Hintern habend, Epith. der Bachstelze:
cielaviņa, baltsprāklīte;

2) bal˜tsprāklis, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe)
Nigr., [Wolm.]

Avots: ME I, 259

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât ² Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bêdzîgs, flüchtig, zum Fliehen, Verschwinden geneigt: bēdzīgas vielas B. Vēstn. *

Avots: ME I, 289

bê̦gulîgs, flüchtig: bē̦gulīgas vielas A. XIV, 231.

Avots: ME I, 289

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.

Avots: EH I, 215

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

biñgât [AP., bìngât ² Bers., Laud.], -āju, intr., flennen, weinen: spītīgais bē̦rns iesāka bingāt A. X, 2, 536. vai nemetīsi mieru ar savu bingāšanu A. XVI, 867. ja nu sāksi bingāt, tad dabūsi žagaru. vai kauna nav tik lielam puišam vēl bingāt? Ramkau.

Avots: ME I, 297

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

bîstamĩba, die Furchtbarkeit, Gefahr, Gefärlichkeit, furchterregende Schädlichkeit: tādās runās liela bīstamība MWM. III, 406. tas liecina par viņu lieluo bīstamību Vēr. I, 801.

Avots: ME I, 304

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]

Avots: ME I, 308

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308

‡ blākšuoņa,

1) = ‡ blākšis 1 PV.: ar teļādu situot liela b.:

2) comm.,= ‡ blākšis 2 PV.

Avots: EH I, 227

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas ² Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga ² Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

‡ II blese,

1) "ein grosses, breit gebautes Weib"
Morizberg;

2) "iela%20p%C4%93%CC%A6d%C3%A4">liela pē̦dä Morizberg.

Avots: EH I, 228

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

bluoza (unter bluoze): pie ieejas bij liela b. Saikava. pļavā ve̦se̦la b. (eine ganze Anzahl Menge) sìena kaudžu ebenda. pēc kuoku aizvešanas paliek liela b. meža atkritumu Wessen.

Avots: EH I, 232

‡ brace, die Rüge, Strafe: kad ielaida cita laukā, tad... tev b, ir, tad guovis ķīlāja Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 235

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

brẽ̦ka, das Geschrei, die Zänkerei, Lamentation: par niekiem lielu brē̦ku sacelt. kuo nu klausies sievu brē̦kās? atkārtuot ve̦cas klaigas un brē̦kas, altes Lied. Sprw.: liela brē̦ka, maz vilnas od. maza vilna, viel Geschrei und wenig Wolle.

Avots: ME I, 330

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

‡ brisma "die Schicht": liela b. sniega sakrita Lubn. n. Celm.

Avots: EH I, 241

‡ bruôzs Gr.- Bascnh. "= bluôza (liela auguma cilvē̦ks ar neveiklām kustībām)".

Avots: EH I, 247

bruģêt, - ēju, tr., pflastern: ielas, ceļus; [aus mnd. bruggen].

Avots: ME I, 338

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. ² 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

bũra, Haufe: liela būra ļaužu N. - Autz n. U. [Nebst būris "Menge, Haufe" zu li. būrỹs "die Herde", ai. bhūri - "viel; Menge" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 93 und III ^4, 276, Fortunov BB. III, 55, Johansson IF. XIV, 269 ^1, Berneker Wrtb. I, 98, Bezzenberger BB. XXXVI, 188, Osthoff Parerga 9 und Ptersson KZ. XLVII, 277.]

Avots: ME I, 358

bur̂šķis,

1) der Lärm:
bija gan buršķis uz ielas;

2) der Lärm, welcher entsteht, wenn etwas Zurückgehaltenes sich losreist:
bija gan buršķis, kad ūdens lauzās caur metumu Mar. n. RKr. XV,

Avots: ME I, 354

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za ² Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. ² 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355

II čala, das Eisstück: jūr,ā re̦dzamas lielas le̦dus čalas B. Vēstn.2 In Grünh. čalas, das von der Sonne ausgefressene Eis.

Avots: ME I, 402

I če̦ka: brūklenēm šuogad lielas če̦kas Dond.

Avots: EH I, 288

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266

‡ čepste,

1) "piga" Warkl.;

2) ein Büschel, Wisch, eine Handvoll
(kušķis, žūksnis) Nautrēni: naudas č.; kračīt kai āzi aiz čepstes (bārdas): liela matu č.

Avots: EH I, 288

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374

‡ cere,

1) die Hoffnung
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: viņam liela c. uz kaut kuo Ar. ne˙kāda c., gar keine Hoffnung BielU.;

2) "ieduoma": sastindzis se̦nu se̦nā cerē un ilgās Austriņš Nopūtas vējā 21. Vgl. ceres (unter ce̦ras).

Avots: EH I, 266

ce̦tur̃ksnis,

1): auch (mit ur̂) N.- Wohlfahrt, (mit ur̂ ² ) Siuxt; zu 1-4 s. die Bemerkung
J. Alunans IMM. 193311, 333;

4): " ¹ / ₄ arkla liela māja" Zēvers IMM. 1928 II, 198; ‡

5) ein Hof, den man mit 4 Pferden bearbeitet
AP.

Avots: EH I, 267