Paplašinātā meklēšana

alaũns, K., aluôns PS., C., alūns, Alaun.

Avots: ME I, 66

‡ apauns "Fusstücher (stattder Strümpfe)" Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 72

apkauns, die Schande: apkaunā palikt.

Avots: ME I, 93

àuns,

1): balts auniņš BW. 30703, 13 var. raguotu aunu 19194; ‡

4) Demin. auniņš, eine Art Blasinstrument:
nuo Jurģu tirgus pārve̦stuos auniņus, pīlītes un citus pūšamuos Janš. Dzimtene V, 312.

Avots: EH I, 187

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

glaũns: mit àu Ramkau,

2): glauni rudzi, guter Roggen
Ramkau; ‡

3) glatt
Iw., Schwitten: nuokasīt cirvja kātu glaũnu.

Avots: EH I, 391

glaũns,

1) gewandt:
viņš glauns zaglis ar ruokām un ar mēli Selb.;

2) fein:
glauns jaunskungs LP. V, 06. Glauni ģērbies kungs. kungs brauc glaunuos ratuos MWM. IX, 98. [Wenn das Wort alt ist, wohl zu glaums.

Avots: ME I, 622

jaûnjaũns, sehr jung: jaunjauna meitene A. XXI, 580.

Avots: ME II, 100

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

[jaûnsàimniẽks, ein Neusass.]

Avots: ME II, 102

jaûnsalaũlâts, neuvermählt Vēr. II, 1371.

Avots: ME II, 102

jaûnsiẽva, die junge Frau: pēc mičuošanas brūte uzve̦lk jaunsievas kleiti Sassm.

Avots: ME II, 102

jaûnskùngs, gen. jaûnkùnga, s. jaûnkùngs.

Avots: ME II, 102

jaûnstãdîts, vor kurzem od. von neuem gepflanzt: jaunstādīti augļi Konv. ² 2155.

Avots: ME II, 102

jaûnstràvniẽks ,* Anhänger einer neun Richtung - zur Bezeichnung einer am Ende des vorigen Jahrhunderts entstandenen progressiven und radikalen Partei.

Avots: ME II, 102

jaûnsudrabs ,* Neusilber.

Avots: ME II, 102

kàuns: Demin. kaunīt[i]s BW. 15524 var. (aus Lennew.); kaunam neteicis ("bālu kaunējies") Erlaa n. FBR. XI, 21. viņs savu kaunu maizē apēdis (ist ganz schamlos geworden) Lemb. u. a. Mit derselben Bed.: viņš savu kauna rausi apēdis Schnehpeln (ähnlich: Dünsb. Pridis un Tr. 42). Nach Studerus IF. XLVII, 352 f. ist damit auch li. Kaũnas (als eine "tief gelegene" Stadt) verwandt.

Avots: EH I, 594

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

kàunsā`rtums, die Schamröte.

Avots: ME II, 177

ļaũns,

1): ļaunuo pusi griezt Frauenb., zornig, böse werden;
‡

3) kraus, links (vom Stricken)
Seyershof: pa vienu aci adīja, -- vienu labuo, uotru - ļaunuo, kad ļaunuo aci ada, tad me̦t dzīvi sava pusē un tad ve̦lk cauri adatai.

Avots: EH I, 769

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532

‡ nekauns, Mangel an Scham (?): tas nedz ... kauna, nedz nekauna dēļ Janš. Dzimtene III ² , 378.

Avots: EH II, 13

‡ neprauns "nestalts, nele̦pns, neiecirtīgs" Frauenb.: Alvīne ir pa˙visam nepraũna meita; "neizdarīgs" Fockenhof: n. puisis. Zu pravans.

Avots: EH II, 17

[I paauns (geschr.: paawns) L. "ein mittelmässiger Böthling".]

Avots: ME III, 5

[II paauns (?)" etwas unter den Socken um die Füsse Gewickeltes" Bers.]

Avots: ME III, 5

[paglauns, ziemlich fein: paglauni rati.]

Avots: ME III, 29

pajaûns, ziemlich neu, jung: pajauni svārki; pajauns cilvē̦ks.

Avots: ME III, 36

pḕ̦rkauns (unter pḕ̦rkàunis ² ): auch FBR. IX 138, Aiviekste n. FBR. VIII, 88, Erlaa n. FBR. XI, 11, Prl. n. FBR. VI, 76, Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 228

pusļaũns, halbwegs böse: māsas par tuo tâ kâ pusļaunas LP. V, 360.

Avots: ME III, 430

‡ raûns ² Dickeln, gross: r. vēzis. Etwa zu ruõns?

Avots: EH II, 358

raũns, böse, tückisch Ziepelhof: tautu dē̦lam raunas acis, kâ tam peļu vanagam VL. rauns cilvē̦ks Ziepelhof.

Avots: ME III, 487

I slauns, an Hüften od. Schenkeln bunt, scheckicht L.: slàuna guovs Ronneb. n. RKr. XVI, 42, (mit aũ) Salis. līki ragi, slauni (Var.: šļauni) sāni BW. 28923 var. guosniņa slauniem sāniem 28956. W. Schulze steilt es Berl. Sitzungsber. 1910, S. 794 nebst slaure zweifelnd zu mhd. slier "Lehm, Schlamm" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 920

II slauns, = slauna I: lai mums ar nuo tā vepra slauniem kuo sūta Mag. II, 3, 44. slaũni Wandsen "gurni".

Avots: ME III, 920

‡ III slàuns ² Auleja "brangs, skaists, teicams": jauna guote̦lē̦ns, slauna taida. Aus r. славный.

Avots: EH II, 522

šlàuns ² Altenwoga "rötlich" (?): šlauna guovs.

Avots: ME IV, 59

I šļàuns ² Bers., = šļaubs, schräg; abschüssig: zirgam šļauni gurni Bers. nuogāza nebij stāva, bet šļauna, t. i. ar slaidu slīpumu Vīt. Wenn li. pašliaunús "schräg" (bei JuškevIč unter į̃strižas) aus dem Le. stammt, etwa zur Wurzel sleu- "schlaff" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708); sonst etwa zur Wurzel von slauna I?

Avots: ME IV, 67

II šļauns: šļaûna 2 guovs Lemb.

Avots: EH II, 644

II šļauns, scheckig Nötk.: (telītei) šļauni (Var.: slauni) sāni BW. 28923 Var. Zu slauns I.

Avots: ME IV, 67

III šļaũns Nigr., schlank : šļaunu puisi BW. 12733, 2 var.

Avots: ME IV, 67

spraũns: "ve̦se̦ls, dūšīgs" (mit aũ ) Nigr.; (mit àu ² ) gesund; wohlhabend; "brīvs nuo kādas neveiksmes vai likstas" Auleja; "krietns; uzvedīgs" Saikava; munter, gesund, kräftig Warkl.; Demin. spràuneņš ² Warkl. "jautrs; kustīgs; veselīga izskata".

Avots: EH II, 557

spraũns Līn., Dunika, Wain., spràuns ² Mar., Lettin, gut entwickelt, gesund Dunika, Wain., Lettin, munter, frisch Nigr. (mit aû ² ), Dunika, Wain., Mar., Lettin; gewandt Dunika, Nerft, Lubn., Kroppenhof, Golg., Aahof, Mar., Kortenhof; wohlhabend Mar.; hochmütig Autzenbach: sprauns puika Mar. n. RKr. XV, 137, Nigr. sprauns cilvē̦ks Dunika. sprauni (gesund, munter) jē̦ri Wain. sprauns sivē̦ns Dunika. guove šuorīt jau itin sprauna Nigr. nu jau viņš labi sprauns, (nach der Krankheit) gut erholt Wain. viņa... pūlējās.., turēties spirgta un sprauna Janš. Dzimtene V, 429. ta tad sprauna saimniece! pate vien puišus, meitas izrē̦da, saimniekam ni bē̦das Lubn. n. Etn. I, 59. Ieva e̦suot pagasta spraunākā meita Jauns. M. dz. 102. sprauna tautas meiča - ne vārdiņa nerunā, iet galviņu izcē̦luse VL. aus Autzenbach. - Subst. spraunums, die Munter-kelt, Frische, Gewandtheit; hochmütiges Aussehen: vairāk spraunuma un dęnktuma Janš. Dzimtene IV, 98. pat plānais de̦guns dabūja tâ kâ vairāk spraunuma Niedra. Nebst resp. durch li. spraunas "hurtig" (bei Geitler Lit. Stud. 111) od. spriaũnas "stattlich, keck, äusserlich sehr auf sich haltend" aus poln. sprawny "geschickt, gewandt".

Avots: ME III, 1012

negaunsniẽks, [ein Geizhals L.; ein Unmässiger, Nimmersatt: negausnieks drīzi vien piedzērās Pas. I, 193 (aus Roop)].

Avots: ME II, 713

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

‡ àizķiņķît Jauns., anspannen, àizjûgt.

Avots: EH I, 35

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

àizlaĩku, àizlaĩkus, Adv., vorzeitig; bei Zeiten: es mērķus aizlaikus sev nespraužu Latv. viņš varēja adresi aizlaikus zināt Jaunsudr.... kuŗš aizlaikus jau gādāja, lai Jurģu dienā būtu vieglāk Jauns.

Avots: ME I, 36

àizļē̦puôt Jauns., = àizļe̦puôt.

Avots: EH I, 37

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apaûdzêt, apaûdzinât, tr., bewachsen lassen: pļavu krūmiem. viņš apaudzējis bārdu Jaunsudr.

Avots: ME I, 75

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80

‡ II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

‡ apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95

apkver̂pt, ‡

2) (mit Flechten oder Moos) bewachsen
(?): jauns kuociņš sūnām apkverpis Dobl.

Avots: EH I, 96

aprìecenis, aprìecis Bers., maizes apriecenis Jauns., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.

Avots: EH I, 109

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119

apsil˜t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120

apsūlât [= infl. apsèuluot ² in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].

Avots: ME I, 128

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

atkal˜puôt,

1) tr., abdienen:
parādu, dāvanu LP. III, 46;

2) intr., Gegendienste erweisen:
es tev par tuo atkalpuošu;

3) für jem. dienen, Gehorch leisten:
es ar lielākuo prieku gāju laukā un atkalpuoju viņas dienas Jauns.

Avots: ME I, 164

‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147

atļē̦puôt, [atļê̦pât PS.], herkriechen, herschlendern: ve̦cai atļē̦puojis uz kruogu A. XVII, 772. redzēju, kur zaķis atļē̦puojis atpakaļ Jauns.

Avots: ME I, 175

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175

atmazgât, tr., waschend entfernen: atmazgāja piekriteni Jauns. Balt. gr. I, 70

Avots: ME I, 176

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

atraitît (li. atraitýti), freqn. zurückkrämpen: es atraitīju bikses Jauns.

Avots: ME I, 184

[atriezies Jauns., Part. praet. act., mit zurückgeworfenem, gehobenem Haupt.]

Avots: ME I, 186

atšiebt, atšiept ² Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atšķiru, atšķirus, Adv., abgesondert: dzīvuot atšķiru nuo citiem. sirds stāv kā atšķiru nuo miesām Jauns.

Avots: ME I, 202

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

atvidžinât, intr., entgegenzwitschern, freundlich antworten: tūlīt, tēt, tūlīt, mana māte atvidžināja Jauns.

Avots: ME I, 210

atviept Refl. -tiês, ‡

2) = atviebtiês: atviẽpies, ka kauns skatīties Dunika, Kal.

Avots: EH I, 181

atviru, atvirā (li. ãtviras "offen"), offen, geöffnet: durvis stāvēja atviru (atvirā) Vēr. II, 1102. mute palikusi atviru MWM. VIII, 721. acis vairs neturējās atviru Jauns.

Avots: ME I, 211

aûdine,

1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡

2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.

Avots: EH I, 183

aûdze,

1) das Geschlecht:
jaunā audze priecājas Pump.; tautas nākuošā audze Kundz. Kr. 110;

2) der Schössling; der Hain, junger Wald, Schonung:
lazdu slaidās audzes nuode̦r rūpniecībā Konv. ² 2183. mūsu audzē smuka zāle saauguse Vil. bē̦rzu audze Etn. IV, 86. audze = jauns bē̦rzu mežs Wallhof;

3) das Geschwür:
ļaunās audzes (vēži) Konv. 836.

Kļūdu labojums:
Konv. 836 = Konv. ² 836

Avots: ME I, 215

aûdzêknis Smilt., Burt., Nerft. Bers. u. a.

1) der Zögling, das Pflegekind:
audzēkņus ieņēma uz kruoņa maksu Kundz.;

2) junger Wald
PS.: jauns mežs, kur nelaiž luopus Nigr.;

3) Geschwür
Bers. n. Etn. IV, 5; Smilt.

Avots: ME I, 215

aũle, [aũls AP.], àuls ² Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch aũlis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232

avē̦ns (unter ave̦ns): auch Manz. Lettus ("Hammel"), N.-Bergfried ("auns">pamē̦re̦ns auns").

Avots: EH I, 190

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

baîs [Kolup], Bauske, gleichbed. mit baîl: man bais; man tuop bais. [kauns man ļaužu, bais (Var.: bail) māmiņas BW. 9329 var.] [Wohl identisch mit li. baĩsu "страшно", baĩs "schreklich"].

Avots: ME I, 251

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

bal˜ti, Adv., weiss; balti, baltai, bal˜tin, bal˜tu, bal˜tum balts, sehr, ganz weiss: mēness pa luogu balti balts mirdz MMW. VII, 222. guba bija apsniguse baltai balta Jauns. balti kuo uzlūkuot, grimmig anschauen.

Avots: ME I, 257

batviņi Infl. Jauns., Beeten, rote Rüben. [Nebst li. batvyniai aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 266

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307

blànka [C., PS.], die Planke, dickes, grosses Brett Erlaa, N. - Schwanb.: biezas uozuola blankas. [Nach U. bedeute es in Allendorf eine dicke Zaunstange. Aus mnd. blanke "Planke, Bohle", woher auch estn. plank]

Avots: ME I, 309

bļûdinât, [caus. zu bļaût; bliūdinti], schreien machen: kuo jūs man tur tās vārsmas bļūdinājiet? Jauns. Druva I, 835.

Avots: ME I, 321

blūšķis, der Lärm des plätschenden Wassers: viņš skrēja un cirta žebērklu ūdenī, ka vārījās vien, un blūšķis atbalsuojās tuvajā kalnmalā Jauns.

Avots: ME I, 319

braucinieks (Gegensatz von kājinieks), der Fahrende U.: ce̦turtais steliņģis bij vai nu kāda ciemiņa, vai braucinieka žīda zirgam Jauns. Gew. dafür zirdzinieks.

Avots: ME I, 325

brē̦kuoņa, das Geschrei: vinda taisīja tik nejauku brē̦kuoņu Jauns.

Avots: ME I, 331

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirstamā brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334

briẽsma, gew. Pl.,

1) die Gefahr:
izglābt nuo uguns, kar̀a briesmām;

2) schreckliches, Fürchterliches:
viņš dzīvuo, ka briesmas kuo dzirdēt; briesmu lietas, ziņas izpaust, schreckliche Nachrichten verbreiten, briesmu darbus darīt, furchtbare Taten verüben;

3) man briesma, briesmi [aus briesm(a) i(r)?], briesm, mir ist angst:
man vilka briesmi K. kauns man ļaužu, briesm māmiņas BW. 7142, 9329, BB. XIV, 148. [Wenn mit ie aus ei, am ehesten zu slav. bridъ bei Berneker Wrtb. I, 86.]

Kļūdu labojums:
9329 = 9329 var.

Avots: ME I, 337

brĩkšķis, brĩkšis,

1) der Krach:
atskan brīkšķis tari I, 298. piepēži izdzirdu dārzā brīkši Jauns. Vēja ziedi 77;

2) fig., der Krach, das Unglück, der Bankrott:
bet tad nuotika arī tas brīkšķis Vēr. I, 1075;

3) Gesträuch, Reisig
Mag. III, 1, 120;

4) der Tolpatsch.

Avots: ME I, 334

bruža, schwere Arbeit Frauenb.: es iestājuos tieši me̦lnajā bružā. tik jauns meitē̦ns, un jau iet pilnā bružā (verrichtet alle schweren Arbeiten)!

Avots: EH I, 246

bùkât ² [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

bũris [Nigr.;li. būrys "Menge"], die Menge, der Haufe: apgūlies lielā paparkšu būrī LP. VII, 1277. dzīvuot draudzīgi visi vienā burītī Jauns. Druva I, 388. būrīšuos un pulciņuos Janš. divi puiši sapulcina katrs savu kāzinieku būri RKr. XVI, 252. buris meitu RKr. XVI, 124. Zu būra.

Avots: ME I, 358

burkšķinât ‡

2) (auch reflexiv) hin und her laufend verschiedene Laute von sich geben
Dond.: auns burkšķina (burkšķinās) ap aitām.

Avots: EH I, 254

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis ² Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. ¹ kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

cãlẽ̦ns (unter cãlis): jauns c. ietecēja ... vistu pulciņā BW. 24726, 1 var. neknāp ... cālēniņus! 24722.

Avots: EH I, 262

čaudrs, [" rauh"]: šī dziesmiņa ir čaudra [Jauns.] Stari I, 93; čaudrajuos linu palaguos Jauns. [Ostle. für einen Lituanismus ķaudrs? vgl. le. šķaudrains "uneben, hart".]

Avots: ME I, 405

cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene ^2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].

Avots: ME I, 376

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409

cḕ̦ls,

1): cē̦la meita - auch AP. ce̦li pirkstainieki ebenda;

3): cē̦la maize - auch Sonnaxt, Warkl. cē̦la vilna Sonnaxt;

5): viņš nāk tâ cēli, kâ jau jauns Siuxt.

Avots: EH I, 267

če̦rmaukša Stari III, 17, [če̦rmaukste Kalzenau, če̦rmaukts Idsel], če̦rmūkste, [če̦r̃mũkste Budberg], čē̦rmūkste Jauns., [če̦rmukstis Budberg], čē̦rmūkša, [čē̦rmušks Selb., čē̦rmûška Stockm.], dial. für sē̦rmaukša usw., die Eberesche Infl.; [vgl. auch cē̦rmaukša usw.].

Avots: ME I, 410

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

[cirpslis Jauns., beim Mähen zwischen den einzelnen Sensenschnitten nachgebliebenes, unvollständig abgemähtes Gras.]

Avots: ME I, 386

I cirpšļuôt Jauns., Haken, Schlingen machen: pļaujuot izkapts viņam cirpšļuoja [= atstāja cirpšļus; s. cirpslis].

Avots: ME I, 386

cone, = auns Wellig n. U. [Entstellt aus sonis dass. (aus liv. sonn).]

Avots: ME I, 397

I čurêt, -ēju, auch čurât [Wid.], Līniņ Wain.,

1) mit Geräusch fliessen:
lietus lija čurē̦dams. zvirgzdupe čurēja čuru V. Egl. jumti čurēja Jauns.;

2) den Urin lassen (von Kindern).
Vgl. li. čiurúoti "испускать мочу" und [čiurė´ti "струиттся", sowie klr. чурimu "rieseln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 131].

Avots: ME I, 422

[II čužinât, = čubinât 2: č. gultas Kurs., Jauns. Skuola 26.]

Avots: ME I, 424

I daiga,

1): ein Zaunstecken
(mit aî ) Auleja: seņāk daigas pina ap sādiem (Gärten), vairāk vis agles kuociņus; ein aus Tannenreisern geflochtener Zaun (daîga) Skaista; Plur. daigas, ein Sprickenzaun BielU., Lixna.

Avots: EH I, 302

dakarêt, -ēju,

1) betteln (namentlich von Zigeunern):
man kauns iet dakarēt Ruj., Salisb.;

2) tanzen wie Zigeuner
U.;

3) tasten, suchen
Krem.;

4) = dukurēt Setzen.
Refl. -tiês, suchen, wühlen: kuo tu te dakarējies Krem.

Avots: ME I, 433

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. ² 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442

‡ dā`ržine ² Kaltenbr., eine kleine Heuscheune auf entfernten Wiesen Wessen: dāržinē mēs sēdējām karstajā sienā Jauns. III, 54. Aus li. daržinė˜ "Scheune".

Avots: EH I, 312

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

dē̦sts,

2): auch (mit ê̦ ² ) AP., Ramkau: pavasarī, sēju un dē̦stu (zu *dē̦sts "das Pflanzen"?)
laikā Jauns. Daugava 1928, S. 290. lecektīs dē̦stu sēj priekš Jurģa AP.;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 319

dibenējs, dibinējs [Warkh.], im innersten od. hintersten Teil eines Raumes befindlich: mēs duodamies uz dibenējuo nuodaļu A. XVII, 724. dibenējā siena Jauns. sirds dibinējā kaktā Upīte Sieviete 101.

Avots: ME I, 465

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

‡ dievzâļu krūms "?" Jauns. Pavasaris klāt.

Avots: EH I, 328

dīkduoņa [Nerft], einer, der ohne zu arbeiten sein Brot hat: kas tādiem dīkduoņām nekaiš dauzīties Jauns. [Vgl. li. dykadúonis "wer umsonst sein Brot isst".]

Avots: ME I, 478

[dizenis, dizins Meselau "zediņš, eine Zaunspricke".]

Avots: ME I, 474

[duodât Jauns.], duodêt,

1) singen (vom Schwan):
duodē [Var.: dūduo] gulbis e̦ze̦rā BW. 8456, 2 var. ; [wenn mit uo aus ōu̯ zu li. daudýtė "Pfeife", r. дудá "Pfeife"] ;

2) duodât, umherschweifen:
vajadzēja duodāt pa līci ar savām guovīm tik˙pat vientuļam kâ visas dienas Jauns.

Avots: ME I, 532

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

drãziêns, [drâziens Kr.],

1) ein Schnitt mit dem Messer;

2) ein Hieb, Prügel, Schelte
[drâziens C., PS.]: auns deva ar ragiem vilkam tādu drāzienu pa galvu LP. V, 171;

3) der schnelle Lauf:
tas tik bij drāziens, kamē̦r nuoķēru puiku Ahs.

Avots: ME I, 494, 495

drēberis,

1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;

2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?

Avots: ME I, 497

dùlba ² [Bers., Jauns., ein Dummkopf, Tölpel.

Avots: ME I, 512

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

dun̂kans ² Kand., [dùnkans ² Bers.], für dūkans, dunkelbraun: jauns puisītis kāzās brauca ar sešiem dunkaniem BW. 13045. [Wohl aus * dumkans; vgl. dungans.]

Avots: ME I, 517

durvinieks, der Türhüter Jauns.

Avots: ME I, 520

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

dzelˆtenîgs [Sessau], gelblich: dzeltenīgu skalu pinumu Jauns. Balt. gr. I, 9.

Avots: ME I, 542

dzidrums, die Klarheit, Heiterkeit, das Klare, Heitere: debess dzidrums mirdzēja Purap. A. XX, 860. ceļu caur gaisa dzidrumiem Vēr. II, 234. rasas rīti man bij patīkamāki.,. sava dzidruma.,. dēļ Jauns.

Avots: ME I, 549

dziet, - ēju, hervorblühen, hervorragen L.; blühen Bergm. [Refl. - tiês L.: blāzme dzejas "es lässt sich so in der Luft ein Licht sehen". man jauns žiglums dzejas Dietz. - Eher wohl mit Leskien Abl. 273 zu le. dzît und li. įgýti "emporwachsen" (vgl. le. dzievu "ich lebte" Le. Gr. § 610) als mit Wiedeman Prät 28 zu got. keina "keime".]

Avots: ME I, 563

džiñkstêt [Līn.], Sassm., - u, - ēju, klingen, summen, sausen: kad ausis džinkst, tad miruši piemin LP. VII, 416. egles galuotne džinkstē̦dama ieruokas sniegā Jauns. Vēja ziedi 103. bites džinkst Sassm. luode aizskrēja džinkstē̦dama. [Vgl. dzinkstêt.]

Avots: ME I, 564

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

gàišs (ein Demin. gaišiņš BW. 32160, 10), leuchtend, hell, klar: gaiša uguns, gaiša balss, gaišas acis, dienas, naktis, gaišs prāts, gaiši ļaudis, aufgeklärte Menschen. man skaliņi gaiši de̦g BW. 6953. kur tas (vainadziņš) gaiši atspīdēja, tur mūžiņu nuodzīvuošu Ltd. 785. atminuos gaiši Aps. Von einem Laut: viens cirtiens bija smagāks un duobjāks, uotrs bija viegls, gaišs Jauns. Vēja ziedi 4. [Zu gàisma, gàiss, li. gaĩsas "ein ferner Lichtglanz am Horizont" (vgl. dziedrs I); s. Leskien Abl. 273, ick BB. VIII, 141 u. Wrtb. I ^4, Bezzenberger BB. II, 155 u. XXVI, 167, Siebs KZ. XXXVII, 319, Wiedermann Prät. 30, Froehde BB. III, 14 Boisacq Dict. 1011 unter gr. φαιός, Trautmann Wrtb. 75.]

Avots: ME I, 588

gaŗaulaîns, mit langem Schaft versehen: gaŗaulaini zābaki Jauns.

Avots: ME I, 605

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

ģeņģeriski; ‡

3) jauns zirgs ne̦s galvu ģeņ̃ģeriski ("= izslietu un sagrìeztü) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 426

ģīgât, -ãju,

1) geigen (schlecht)
Lasd.;

2) flennen, weinen (von eigensinnigen Kindern):
kas nu tâ ģīgās? vai kauns nav lielam puisim? Naud.;

3) Laute von sich geben, pfeifen:
strazdi kuokuos ģīgā Dok. A.

Avots: ME I, 700

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

grabasts, ein klapperiger, schwacher Mensch: kuo es vairs, ve̦cs grabasts Jauns. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]

Avots: ME I, 648

[grieze̦lē̦ns Jauns., das Junge einer die Schnarrwachtel.]

Avots: ME I, 660

‡ griežtaga, = grieztaga ² : šī g. dabūs vēl jaunu puisi Jauns. III, 297.

Avots: EH I, 410

‡ grīvins "?"; puika kâ g. Birk. Sakāmv. 38. tāds g. ("spēcīgs jauns zvejnieks") pacēla divas meitas smiedamies Zarnikau.

Avots: EH I, 407

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

guļava eine Schlafmütze, jem., der viel schläft: guli, guli guļaviņa! BW. 7641; 28869; Spr., Jauns.

Avots: ME I, 680

ìear̂t,

1): (fig.) gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī Jauns. B. gr. ³ II, 191; ‡

3) = ìestràdât C., Smilten: zeme tik cieta, ka nevar ie. (dass man den Pflug gar nicht hineinbekommen kann) Oknist. es iearšu tuo zemi AP. te, liekna malā ..., brangi var ie. Janš. Dzimtene III ² , 352.

Avots: EH I, 502

ìecept, ‡

3) zum Backen (in den Ofen) hineintun
Auleja: ie. maizi Auleja. vajag ie. vakarīņām buļbenu ebenda, lai iece̦ptie kartupeļi nesade̦g Jauns. B. gr.3 II, 170. ‡ Refl. -tiês, unversehens hineingebacken werden Jürg. u. a.: maizē iecepies prusaks.

Avots: EH I, 506

‡ iêčuôpîtiês ² Frauenb., sich gut einleben, zu Wohlstand kommen: Andžus labi iečuopījies savā jaunsaineniecībā.

Avots: EH I, 507

ìedaũdzît,

1) zertrümmern, zerschlagen:
tuo satrieciet kâ ielīkušu sienu un iedauzītu mūri Psalm 62, 4. būtu kādam pakausi iedauzījis A. XX, 867;

[2) durch Schläge nückisch machen:
viņš zirgu tâ iedauzījis, ka ne˙maz neiet Mag. XIV, 1, 162.]. Refl. - tiês,

1) einen Schlag bekommen, sich zerschlagen:
ābuoļus ņe̦mat zemē, ka neiedauzās Vīt. 30;

2) sich herumtreibend (irgendwo) herein -, hineingeraten:
kad tikai nav upē iedauzījušies Jauns.

Avots: ME II, 8

‡ ìedūcinâtiês, = ìeducinâtiês: tālumā iedūcinājās pē̦rkuons Jauns. B. gr.9 II, 101.

Avots: EH I, 510

ìelaîst,

2): zu zapfen anfangen:
divuos ... bē̦rzuos ielaidu sulas Janš. Dzimtene III2, 155; ‡

5) einlassen, einfügen:
staba rantā, kuŗā bija ielaista... šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III ² , 362; ‡

6) hineinwerfen:
ie. ar akmini luogā Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, ‡

4) "ein wenig anschwellen"
Frauenb.: guotenēm ielaižas, kad jauns mēnesis; kad ve̦cs, tad desminelis nav ielaidies; ‡

5) zu gehen anfangen, sich auf den Weg begeben:
bija ielaidusēs kājām Auleja. kad būtu ielaidusies, būtu aizgājuse atpūzdamās Kaltenbr.

Avots: EH I, 526

‡ ìemẽģinât, in der Verbind. ie: ruoku; versuchen: mēs tâ paklusām iemēģinājām ruoku Jauns. B. gr.3 I, 191.

Avots: EH I, 530

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ìeratuôt, hereinfahren, hereinrollen: pagalmā ieratuoja jaunskungs Seibolt.

Avots: ME II, 56

ìesâcẽjs, der Anfänger: tirguotājs bijis jauns iesācējs LP. IV, 193.

Avots: ME II, 61

I ìesekt [Nerft, = iesegt 2: viņš kre̦klā ieseca sudraba saktiņu Jauns.] kâ kad stīvi pirksti būtu viņu (saktu) tur (kre̦klā) iese̦kuši Saul. Druva I, 52. Refl. - tiês, sich einschnallen, sich befestigen, sich festsetzen: virs priežu galuotnēm iesecās vakara zvaigzne Jauns. U. b. 127, 5.

Avots: ME II, 62

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.; ‡

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736

izgŗaût (li. išgriáti),

1) eine Bresche hervorbringen, zertrümmern:
mūris bijis pa nakti še un te izgŗauts LP. VII, 371;

2) bahnen:
asaras bij pašas sev ceļu izgŗāvušas Jauns. Refl. - tiês, sich gewaltsam durchdrängen, durchdringen: leitis izgŗāvies šurp, mūsu galvas skalduot MWM. VI, 482.

Avots: ME I, 740

izgruožuôt, tr., entleinen, das Lenkseil abnehmen M., Jauns.

Avots: ME I, 740

izgudruôt, izgùdrêt Smilt., [C., PS.], tr., erdenken, ersinnen, erfinden, entdecken: jaunu mašīnu. viņš nevarējis izgudruot, nuo kā kauss taisīts LP. VII, 74. Refl. - tiês, hin und her denken, reiflich überlegen: viņš izgudruojies gan šâ, gan tâ. Subst. izgudruõjums, die Erfindung, Etndeckung: jauns izgudruojums Ar.

Avots: ME I, 741

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

izkàukt, heulend erlagen, abdringen, erbetteln: viņš bij izkaucis pusstuopu de̦gvīna MWM. VII, 882. izkauca nuo pagasta ve̦cākā mēneša algu uz priekšu Seibolt. Refl. - tiês, zur Genüge heulen: visu dienu viņa izkaukusies Jauns.

Avots: ME I, 749

‡ *III izķeipt "?": kur tā izķeipusi, kur tā palaidusēs! Janš. Atpūta № 387, S. 5. var būt jauns zē̦ns vairāk izķeipis № 385, S. 6. manā jaunībā ne˙viens tik izķeipis nebija Jaunākās Ziņas vom 30. April 1934.

Avots: EH I, 460

izkumu (dial. [wohl mit ostle. iz - für uz -] für uzkumā) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel binden Jauns.: izkapts man bij iesieta labi izkumu. Vgl. atkaru, uzkaru.

Avots: ME I, 756

izņemt, tr., herausnehmen: pasi. kuo puodā liki, tuo atkal izņemsi. Refl. - tiês,

1) schwinden, vergehen:
laiks tâ izņe̦mas Kand.;

2) sich anstrengen, keine Mühe schonen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tâ ka reiz attiekas A. XVII, 20. kuo mēs ar viņu izņēmāmies, kamē̦r pierunājām, lai nāk pie tava tē̦va Jauns. gan tē̦vs izņēmās ar naidu, gan ar labu Duomas II, 228;

3) toben, sich unruhig gebärden:
viņa kliedz, raud, draud, lūdz, grāvējas, izņe̦mas it visādi Degl.

Avots: ME I, 777

izplãt, ‡

3) = izplacinât: i. izkapti Oknist: puiši ē̦nā izplāja izkaptis Jauns. B. gr. ³ II, 101.

Avots: EH I, 472

izraûdinât, fakt., weinen machen, zu Tränen rühren: ar vārdiem vien viņu varēja izraudināt Jauns. samaksāt par tuo, ka mūs izraudina MWM. X, 61.

Avots: ME I, 789

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480

izsnigt, intr., fallen (vom Schnee): bij izsnidzis jauns sniegs Jan. Refl. - tiês, zur Genüge schneien: pa nedēļu bij gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 801

izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.

Avots: ME I, 803

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten"); ‡

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487

‡ izurļât, aussthnüffeln Rite: izurļājis visas malu malas (beim Beerensammeln) Rite. tu te izurļājuot beidzamuo uodziņu. kad nākšuot brūklenes pa˙visam gatavas, ... nebūšuot ... kuo ievārīt Jauns. B. gr. ³ II, 143.

Avots: EH I, 492

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

jaire Nerft, = aĩre; Plur. jaires, die Schaukel [Kreuzb.], N. - Schwanb., Liwenh., Jauns. In dieser Bed. auch jairas: es neiešu jairiņās (Var.: jairītēs) ne ar vienu šūpuoties BW. 32252, 1. [nekar jairu jūrmalī! BW. 32258, 1 aus Kreuzb.]

Avots: ME II, 95

jaûnêtiês, - ẽjuos, jaûnîtiês, jaûnuôtiês, jung tun: tautietis jauns jaunējās (Var.: jaunuojās) BW. 15657; jaunījās 10771.

Avots: ME II, 100

jaûniņš, ein beliebtes Demin. von jauns,

1) sehr jung, jugendlich:
viņš jau vēl jauniņš A. XI, 105;

2) sehr unerfahren:
tu šinī darbā pa˙visam jauniņš.

Avots: ME II, 100

jaûnkùngs, der Jungherr: tur bija ieradušies jaunkungi un jaunkundzes. jaunskungs Jēcis, verspottende Bezeichnung eines Menschen. Gew. jaûnskùngs, Gen. jaûnkùnga: jaunskungs Jēci, kam tu brēci!

Avots: ME II, 100

‡ jêlîgs,

1) feucht, klebrig:
zeme ir jē̦līga, ap kartupeļiemaplipusi PV. jēlīga maize, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Strasden;

2) = jê̦ls 7 PV.: visa viņa runa un izskats ir tik j., ka kauns uz tuo pusi pavē̦rties.

Avots: EH I, 564

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

juciņi, juceņi, Mischmasch, ausgedroschenes, verwühltes Stroh Spr.: tiklīdz nāca vairāk juciņu, viņš nestrādāja ar klēpjiem, bet ņēma sakumus Jauns. gubas apklāj ar juciņiem un pārliek pārkarus A. XI, 249. [Zu jukt.]

Avots: ME II, 115

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

‡ kabans Seyershof, eine Schindmähre: vēl ar tiem pašiem kabaniem jākaujas, kame̦r izaugs jauns zirgs.

Avots: EH I, 572

‡ kacīte, die Kurbel am Spinnrad (?): tam (= ratiņam) nuokrīt k. Jauns. B. gr.3 I, 114. k. piesieta pie pamines ar... parķa strēmeli II, 65.

Avots: EH I, 573

kamī, Lok. von kas, worin Wolm., C., Jauns.

Avots: ME II, 150

kampine, eine zwischen zwei Pfosten horizontal angebrachte Zaunstange N. - Bartau n. Etn. I, 121.

Avots: ME II, 151

kam̃pinis,

1) das Krummholz
Rutzau [zu li. kam̃pinas "Bogen"];

2) [in Dunika: kam̃pīns] "eine kleine, zum Hinübersteigen [mit Stufen] eingerichtete Zaunschicht"
N. - Bartau, Kalleten. [Vielleicht identisch mit kampine.]

Avots: ME II, 151

‡ kanteniski,

1) = kañtiski 1: (grāmata) bij zâlītē k. iekritusi un stāvēja Jauns. B. gr˙s II, 189;

2) kopfüber (?):
svied viņu k. laukā! Deglavs Rīga II, 1, 240.

Avots: EH I, 585

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165

‡ kauradžât, kauderwelschen (?): līksmi pa čigāniski kauradžādamas Jauns. B. gr.3 I, 48.

Avots: EH I, 595