Paplašinātā meklēšana

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27

‡ aîzkaûst ² , verscharren: suns aizkausis bedri.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît,

1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡

2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32

‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.

Avots: EH I, 41

‡ àizplaûst hin- (hinter etwas), weggiessen Trik.: a. ūdeni aiz tuoveŗa.

Avots: EH I, 42

àizràust, Refl. -tiês, ‡

2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.

Avots: EH I, 45

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55

‡ àizskaustît U. (unter skaustît I), verkeilen, vemieten.

Avots: EH I, 48

àizsnaũst, gew. refl. -tiês, einschlafen, einschlummern: kā bij tam neaizsnaust BW. 19483, 1. viņš uz acumirkli aizsnaudies A. XX, 46.

Avots: ME I, 51

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.

Avots: ME I, 56

‡ apàust (li. apaũšti) Kaltenbr., = atàust: kuļuot apaust diena.

Avots: EH I, 72

apaûst, ‡

3) im Weben überholen
Salis: gan es tevi apaudīšu.

Avots: EH I, 72

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86

‡ apglaũstit, (wiederholt ringsherum) streicheln, beglätten: a. matus.

Avots: EH I, 82

apjàust (li. apjaũsti), ‡

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

‡ apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90

apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.

Avots: ME I, 93

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93

appaûst, ein Gerücht verbreiten Spr.

Avots: ME I, 110

‡ applaûst, begiessen KatrE., Trik.: a. traukus ar ūdeni. Refl. -tiês KatrE., sich begiessen: vai, kâ tu esi applaudies!

Avots: EH I, 105

appļaũstît (li. apipjáustyti), nicht gründlich, obenhin abmähen: žuogmaļus, krūmus.

Avots: ME I, 112

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies ² (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

‡ apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108

apraûstît, tr., hin und wieder abreissen: lapas Spr.

Avots: ME I, 114

apsàust: zeme jau bij labi apsaususi Azand. 10.

Avots: EH I, 111

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt") Rutzau (mit aũ). ‡ Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apskaustît: auch Plm. n. RKr. XIX, 108.

Avots: EH I, 113

apskaustît (Lennewarden), gleichbedeutend mit apskaûstît.

Avots: ME I, 121

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124

apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas

Avots: ME I, 125

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

‡ aptràustiês ² KatrE., = aprāpât; langsam und mühsam um etwas herum gelangen: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 122

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

atàust: von neuem (wieder) anbrechen, sich zeigen A. Brigadere Daugava I, 1086.

Avots: EH I, 133

ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.

Avots: EH I, 133

atàust, anbrechen (vom Licht, Morgen), sich zeigen: rīts atausa. nav gaismiņa ataususe BW. 13730, 39; miera laiki Pav.; cerība Kundz.

Avots: ME I, 149

atàust, tr., die Fussbekleidung abziehen, gew. nuoaut: kājas ataut LP. IV, 130, BW. 16978, 7.

Avots: ME I, 149

ataûst (li. atáusti),

1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);

2) das Gewebte auflösen, entweben;

3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.

Avots: ME I, 149

ataust [li. atáušti "wieder kalt werden"], sich erholen, laben: sirds ataust Elv., St.

Avots: ME I, 149

‡ atbļaûstîtiês Lubn., wiederholt schreien her-, zurückkommen: a. nuo kruoga mājā.

Avots: EH I, 135

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atjàust, tr., begreifen: labu brīdi viņa neatjauda, kas nuotiek Up. 71, AP. Refl. -tiês, zur Einsicht kommen: viņi atjaudās, ka nu nav labi Laud., Bers.

Avots: ME I, 162

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144

‡ atkaust, losscharren: a. alu vaļā Stenden, Wandsen. suņi atkausuši apraktuos kaulus ebenda.

Avots: EH I, 147

‡ atklàustiês ² (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148

‡ atpaûst ziņas Lemsal u. a., Nachrichten (Gerüchte) sich hierher verbreiten machen.

Avots: EH I, 158

atràust (li. atraũsti), tr., wieder aufwühlen, aufscharren, wegscharren: atraust vakarējuo ugunskuru LP. VI, 231; pe̦lnus nuo uoglēm.

Avots: ME I, 185

‡ atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161

‡ atskàust Trik., neidisch entwenden: kaimiņš tuo pļavu nuo manis atskauda (= pierunaja kungu pļavu man atņemt un piešķirt viņam).

Avots: EH I, 166

‡ atsnaũst, abschlummern: kādu brīdi a. Refl. -tiês Dunika, Kal., Libau, Rutzau, = nùosnaũst(iês): jāiet drusku a.

Avots: EH I, 168

‡ attaûstîtiês, um sich tastend hergelangen: a. tumsā līdz gultai.

Avots: EH I, 175

‡ attràustiês, sich mühsam, unbeholfen herbewegen Oknist: nu reiz tas resnis attrausies arī pie mums.

Avots: EH I, 176

‡ atžaûstîtiês Erlaa, sich herumtreibend hergeraten.

Avots: EH I, 183

aûst, Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) weben (lassen): labāk aužas Kaltenbr.

Avots: EH I, 188

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa ⁱ ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. ² 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

aûstava (unter aûstuve),

1): auch Seyershof (Demin. aûstaviņa ² ).

Avots: EH I, 188

aûstava, austave, s. austuve.

Avots: ME I, 229

aûstene: auch Gramsden, Grob., Libau; "jaunlaiku vilnainë Katzd.

Avots: EH I, 188

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

austeri [wohl fehlerhaft für * ansteri, vgl. eñsteres dass.], Futterkasten Wagner n. U.

Avots: ME I, 229

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229

àustra (aũstra auch Salisb.): jau aust a. Zvirgzdine. vēl nebija austras, kad cēļuos ebenda. ai mazu austreņu nuogāju uz tīrumu strādāt ebenda.

Avots: EH I, 188

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229

‡ àustre ² Oknist, Warkl., Name einer Kuh.

Avots: EH I, 188

àustrenis: auch BW. 31825. àustriņš: "der Ostwind" zu verbessern in: der Osten, der Ostwind; s. J. Alunāns IMM. v. J. 1933 11, 226.

Avots: EH I, 188

àustrenis C., der Nordostwind: par jūras viļņiem pūta spirgts austrenis R. Sk. II, 255; Vēr. I, 133 (Zu àust.)

Avots: ME I, 229

Aũstrija, Österreich.

Avots: ME I, 229

àustriņš [li. auštrìnis "Nordostwind"], der Ostwind: austriņa vējš viņu aizrauj Hiob. 27, 21; Manz.; Etn. II, 74. [nuo austriņa nuode̦gušas vārpas I Mos. 38, 13.] saule kuokles skandināja, austriņā [oder. Demin. zu austra?] sē̦dē̦dama BW. 33924, im Osten [?].

Avots: ME I, 229

* austrs, aufgehend, östlich. Nicht gebr. [Auf * austrs beruht wohl austrums, und austra vējš "Ostwind" findet sich bei Dietz. Eher wohl za àust, als mit Leskien Nom. 436 zu li. áušti "kühl werden".]

Avots: ME I, 229

austrumnieks, austrumietis Aps., der Orientale, Morgenländer.

Avots: ME I, 229

àustrums: aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu ² ) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austrumā bāleliņi BW. 34094.

Avots: EH I, 188

àustrums C., PS., ãustrums Kand., [Salis], der Osten; austruma zeme, das Morgenland, der Orient: gudrie nuo austruma zemes. austrumuos, im Osten; pret austrumiem, gen Osten. [Zu * austrs.]

Avots: ME I, 229

‡ àusts ² RKr. XVII, 133; Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 41, = aũksts, kalt.

Avots: EH I, 188

aûsts, für aûgsts, hoch N. - Schwnb. u. Lasd. n. BW. 6224, Mar. [s. dazu Le. Gr. 174]

Avots: ME I, 229

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

‡ bļaûsta ² (?) MSil. "= ‡ bļaûskä.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustavnieks, der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

‡ bļausteklis Bers., Segew., = bļaûstīklis.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233

bļaûstīklis, der Schreihals AP.

Avots: ME I, 320

bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.

Avots: ME I, 320

‡ bļaûstuoņa,

1) Geschrei
Bērzgale, (mit aû ² ) Mesoten, MSil.;

2) = bļaustuonis Mesoten, MSil.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis: mit aû Bērzgale.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis, der Schreier, Schreihals Ar.

Avots: ME I, 320

bļausts, ‡

2) der Schreihals
(mit aû ) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, PV.

Avots: EH I, 233

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

caũraũsts, durchwirkt: vainags nuo drānas, kas ar zeltu caurausts BW. III, 1, 72. Ähnlich das Subst. cauraudums, das Durchweben, das Durchgewebte: drāniņa ar zīda cauraudumiem.

Avots: ME I, 364

‡ čàustiês ² Nautrē̦ni, -šuôs, -suôs, beabsichtigen, sich vornehmen etw. zu tun, sich vorbereiten: trīs gadus čaušas sievu jimt. čaušas uz tirgu.

Avots: EH I, 286

[čaûsts ^2, der Rücken, der Höcker Kandau.]

Avots: ME I, 407

[daaûst Drsth., PS., hinzuweben.]

Avots: ME I, 427

[daglàust Drsth., anschmiegen. Refl. -tiês, sich anschmiegen.]

Avots: ME I, 430

[daràust Drsth., hinzuscharren. Refl. -tiês, hinzukriechen.]

Avots: ME I, 438

daspraûst, tr., anstecken: daspraust puķi PS.

Avots: ME I, 442

I gaũst, Refl. -tiês: nuo sevis g., seine Not klagen Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 388

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

II gaũst: auch Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH I, 388

II gaũst [Nigr.], [- šu Janš. od.] - stu (?), - su, tr., erlangen, bekommen: kuo tad tu gausīsi nuo tā Naud. ik˙katrs darba augļus gaust Zvanpūtis. viņš ne˙kā negausa Alm. Refl. - tiês, eilen: viņš gausās pie mācekļiem, kas saldi dus Plūd. [Zu gaut und li. gausa "все полученное".]

Avots: ME I, 613

‡ *III gaust, erschlossen aus sagaust I.

Avots: EH I, 388

gaustĩba [?], = gauda U., A. XII, 948.

Avots: ME I, 613

glaũst: auch Salisb., Sassm., Seyerahof, (mit àu) N.-Wohlfahrt, Wolm.; ‡

4) verhelen, verbergen
Für. I.

Avots: EH I, 391

‡ glaust (III p. prs.) "erholt sich" Für. I: sirds g.

Avots: EH I, 391

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

‡ glaũsti Salis, = glaudi: mātes g.

Avots: EH I, 391

glaũstît [Salis, Segew., Arrasch], - u, - ĩju, tr., wiederholt streicheln: bē̦rnu, galvu, matus.

Avots: ME I, 623

graûst,*

1): auch Rutzau n. FBR. VIII, 136, mit àu ² auch Oknist n. FBR. XV, 193, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Nautrēni, Warkl.; ‡

2) drohen
PV.

Avots: EH I, 399

graûst ² [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust ² Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639

grausts,

1): auch (mit aû ² ) Salisb.; kad mājas vēl nebij, tad uztaisīja graûstu ² , kuo dzīvuot: saslēja sliete̦n kuokus, aplika kamieniem vai skujām Ramkau; ‡

5) "ein unruhiger Mensch, Wühler" (aus einem handschriftl. Vok.).

Avots: EH I, 399

grausts,

1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];

2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;

3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;

4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts ² Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.

Avots: ME I, 639, 640

ìeaûst, ‡

2) beim Weben hineingelangen
(?): nu jau trešā riņķī ieaudu Ramkau. Refl. -tiês: aude̦klā ieaužas (entsteht versehentlich beim Weben) greids Erlaa. ieaudusies nepareiza svītra Jürg. u. a.

Avots: EH I, 502

ìeaûst, hineinweben: drēbē ieaustuos bronzas riņķīšus Konv. ² 689. zīdu, ze̦ltu apme̦tusi, sudrabiņu ieaudusi BW. 7474. Refl. - tiês, sich hineinweben: kokons, kuŗā ieaužas kukaiņu kāpuri Konv. ² 1788, 1789. Subst. ìeaûdums, das Hineingewebte, das hineingewebte Muster: cik jauki viņu ciekuri zaļā audā kâ ieaudumi parādās Lautb. Luomi 32.

Avots: ME II, 2

‡ ìegaust, anhängig machen, ìesũdzêt Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "anhängig").

Avots: EH I, 513

ìeglaust, hineinschmiegen: suns gulēja ieglaudis purnu starp priekškājām MWM. X, 12. Refl. - tiês, sich hineinschmeicheln, hineinschmiegen: balss... viņa sirdī bij silti ieglaudusēs MWM. VIII, 326.

Avots: ME II, 17

[ìeglaustît (ironisch) pa ausi, eine Ohrfeige verabfolgen N. - Peb.]

Avots: ME II, 17

ìegraustiês: auch (mit aũ ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 514

ìegraustiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu donnern, rollen: iegraudās piepēži bargi pē̦rkuons Kaudz. M. 290. Auch von der menschlichen Stimme gebraucht: Uoliņš iegraudās ar pilnu muti ē̦zdams Kaudz. M. 21.

Avots: ME II, 18

‡ ìekaust, eingraben, einscharren. Refl. -tiês, sich eingraben, einscharten: viņa iekausās Pas. IX, 303.

Avots: EH I, 519

ìekaustît,

1) hin und wieder Schläge versetzen, durchprügeln:
Juri bāra un reizām pat krietni iekaustīja J. Kļaviņ;

[2) = iekalstīt Lis.].

Avots: ME II, 26

ìeklaust par, sich erkundigen nach: Laiviņš mani cildījis ieklaust arī par viņa uotruo draugu Pērsietis A. v. J. 896, S. 754, [Bers., Fest.].

Avots: ME II, 27

[ìekļàustît ² Mar., schlürfend oder trinkend eiligst zu sich nehmen.]

Avots: ME II, 28

I ìekļàustît ^2: es iekļaustīšu rūgušuo pienu Mahlup: cūkas dūšīgi iekļaustīja nuo rīta Jāsmuiža, Līvāni.

Avots: EH I, 520

‡ II ìekļaustît, Schläge versetzen Bērzgale, Kapiņi, Līvāni, Lubn., Meiran, Ramkau, Sessw.; Wessen, Zvirgzdine, Peitschenhiebe versetzen Makašēni, durchprügeln Ascheraden, Mahlup, Preili: iekļaustīja pa vienu un uotru ausi Līvāni. Miķelis mazliet iekļaustīja Pēteri Ascheraden; (einen Nagel) eintreiben (verächtlich) Zvirgzdine: ie. naglu.

Avots: EH I, 520

‡ III ìekļaustît, hineinstopfen, -stecken Mesoten, "ielikt kuo vidū, iekļaut ar varu" Ramkau.

Avots: EH I, 520

ìekŗaustît, ‡

3) = ìekraustît Frauenb. (mit aũ ): ie. luopam par galvu.

Avots: EH I, 523

[ìekraustît, Schläge verabfolgen: iekr. pa galvu Trik.]

Avots: ME II, 29

ìekŗaustît,

1) "einschachteln";

[2) hineinladen:
tikai žagarus bija iekŗaustījis Nigr.].

Avots: ME II, 30

[ìepaust, einreden, einflüstern: kas tev tuo iepaudis? Nigr. iepaust uotram kuo ausī Bauske.]

Avots: ME II, 50

ìeràust, tr., einscharren: vēmekļus ierausušas spirkstīs LP. V, 8. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
zē̦ns ierausās sìenā, gultā;

2) mit Mühe wohingelangen:
viņi ar pūlēm ierausās zirģelī A. XXI, 631.

Avots: ME II, 56

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

[ìešaust,

1) durchprügeln:
viņu vajag paamtīgi iešaust Warkl.;

2) durch wiederholte Züchtigung furchtsam machen:
iešausts bē̦rns Bauske.]

Avots: ME II, 76

[ìešaustît, wiederholt durchprügeln: guovi Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 76

I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.

Avots: ME II, 65

II ìeskaust, [eingraben, einstecken? vgl. izkaust]: pļavā jāieskauš tai vietā, kur ceļ kurmis, bē̦rzu lapu kruonis Etn. II, 123.

Avots: ME II, 65

III ìeskaust, prügeln: es tevi ieskaudu Grob.

Avots: ME II, 65

ìeskaustît,

1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];

2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.

Avots: ME II, 65

ìesnaũstiês, einnicken, einschlummern: slimnieks bij iesnaudies Vēr. II, 313. Ungew. das Aktiv ìesnaust: es iesnaudīšu saldi MWM. X, 153.

Avots: ME II, 68

ìespraûst, tr., einstecken, einklemmen, wohin stecken: brūtei iesprauda brūtgāna sakti, brāļi iesprauduši priedē nažus. Refl. - tiês, sich hineindrängen, hineinschlüpfen: baznīca bija tik pilna, ka tikkuo iepsrauduos. zē̦ns iespraudies tukšā struopā. Subst. ìespraûdums, die Einschachtelung, Episode Konv. ² 853.

Avots: ME II, 71

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu ² ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83

izaûst, ‡

2) webend abnutzen:
šķiets ar izaustiem galiem Linden in Kurl.

Avots: EH I, 433

izàust [li. išaũšti], intr., tagen, anbrechen: diena, gaisma izaususi. gaid[a] dieniņu izaustam Ltd. 1298. izausa trešās dienas rīts Stari II, 329. īsa, īsa, Jāņu nakts...: te satumsa, te izausa BW. 32891.

Avots: ME I, 713

izaûst [li. išáusti], tr., aus etw. weben, fertig weben: izaud man, māmuliņa, baltu puķu villainīti BW. 7428. [Refl. -tiês, zur Genüge weben.]

Avots: ME I, 713

‡ izaustît "sasist": aiziet kai izaustīts Pas. IV, 277 (aus Domopol).

Avots: EH I, 433

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

izgaustiês, lange wehklagen, jammern, fortwährend in den Ohren liegen: kuo es tad neizlūdzuos un neizgauduos Aps.

Avots: ME I, 737

izglaust, ‡

5) einen Schlag versetzen
(mit aũ ) Dunika: i. zirgam pa paslēpinēm.

Avots: EH I, 448

[izglaust,

1) glatt streiche(l)n
(in Mesoten dafür izgauzt): izgl. matus gludus; izgl. krunkas;

2) streichelnd zur Seite schieben:
izgl. matus nuo pieres;

3) streichend, schmierend glätten:
izgl. mūri vai krāsni ar māliem;

4) heimlich entwenden:
izgl. naudu nuo kabatas Borchow. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738

‡ izgraustît Warkl., wiederholt (an verschiedenen Stellen) ausnagen, zernagen: i. maizi.

Avots: EH I, 449

izjàust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden.

Avots: ME I, 745

izkaust (li. iškaũšti "выгрызть"), tr., ausscharren, aushöhlen Zabeln: izkauš ar miruoņa ruoku pe̦lnus LP. V, 402. ve̦lns izkausis klintī alu V, 413. [izkauš kapam ar ruokām abas malas LP. II, 80.]

Avots: ME I, 749

‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.

Avots: EH I, 457

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izpaustiês "?": katra (valsts) mazu brīdi stāv un izpaušas, drīz atkal iznīkst Manz. Post. I, 499.]

Avots: ME I, 778

I izplaûst ² , verschwenden, ver geuden: kuo tē̦vs sakrāj, tuo dē̦ls izplauš Sassm.

Avots: ME I, 781

II izplaûst,

[1) ausgiessen Nigr.];

2) verbreiten, aussprengen
Elv.: valuodu Sessw.; šķidrumu Bers., Lub. kunga vārds tapa izplausts (izpaudās) pār visu tiesu Apost. 13, 49. [izplaude tie vārdu Glück Luk. 2, 17.]

Avots: ME I, 781, 782

izpļaũstît, freqn. von pļaut, tr., hier und da ausmähen: kamē̦r es mazuo azuotīti izpļaustītu A. XX, 82.

Avots: ME I, 784

izràust: i. ceļu U. (unter raust) "verstümte Stellen ausschaufeln": ‡ Refl. -tiês, (Hindernisse überwindend, kriechend oder kletternd) mühsam, schwerfällig heraus-, hinausgelangen: izrausās nuo droškas Veselis Saules kaps. 84. i. nuo bedres, nuo gultas.

Avots: EH I, 476

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. ² 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790

‡ izraûstaîns Ramkau, ungleich (stellenweise besser, stellenweise schlechter) gewachsen : izraustaini rudzi.

Avots: EH I, 476

izraustas: hier und da nebst den Wurzeln ausgerissene Getreide- oder Grasbüschel PV.; ravē̦ts nav nuo vietas, bet tik tâ izraustām.

Avots: EH I, 476

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

izraûstît (li. išráustyti), ‡

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790

izsàust (li. išsaũsti), intr., austrocknen: e̦ze̦rs izsaust RKr. VII, 175. ūdens izsaust pa˙visam A. XX, 513.

Avots: ME I, 795

[izšaust pautus Lautb., (zu Ostern) mit Ruten schlagend (von den Geschlagenen) Eier erpressen.]

Avots: ME I, 810

‡ izšàustêt ² Bērzgale, verschwenden, vertun, vergeuden: i. visu naudu, mantu.

Avots: EH I, 484

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

‡ izsnaust, ausschlafen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 481

izsnaũstiês, ausschlummern: nu brangi izsnauduos.

Avots: ME I, 801

izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,

1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;

2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.

Avots: ME I, 803

iztaûstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) befühlen, tasten: iztaustījās ar ķeksi pa akas dibe̦nu Janš. Dzimtene III ² , 23.

Avots: EH I, 488

iztaûstît, tr., gehörig befühlen, betasten: tas vainas iztaustīja MWM. VIII, 91. viņi iztaustīja pa priekšu ceļu VIII, 224.

Avots: ME I, 815

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

II jaust U., vermögen, können: [puisis nejaũda apturēt zirgu.] briesmas tev draud, lielāks nekâ tu ieduomāt jaud Rainis. Vgl. jaudāt.

Avots: ME II, 104

jàustrs, jaûstrs ² Kand., empfindsam, wachsam, aufmerksam: tie gaidīja jaustrā gaidīšanā Kaln. Uo. tev būs jaust un visiem jaustriem būt Lautb. uzklausies pie tam ar jaustrām ausīm Lautb. jaustrs miegs, leiser Schlaf.

Avots: ME II, 104

kaķàustiņas, ein Muster im Kleide: šuva bezpiedurkņus ar kaķaustiņām A. XIII, 228.

Avots: ME II, 139

kaûst ² ,

1): auch Iw.; caurumu k. Pas. IX, 303. ‡ Refl. -tiês, graben, scharren:
bē̦[r]ns kaûšas ² pa smilkti Dond. n. FBR VI, 67.

Avots: EH I, 595

kaûst ² [li. kaũšti " долбить, дуплить"], - šu, - su,

1) tr., graben, scharren
[Wandsen]: suns kauš zemi Dond. sāk kaust bedri tik lielu, ka atne̦stais katls ieiet LP. V, 404. [viņš sāka kaust smiltis Wandsen];

2) mit dem Rechen umwälzen, z. B. Katroffelernte die durch den Pflug augehobenen Erdschollen mit dem Rechen zerkleinern
Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 178

[kàusta ² Mar., = kausa II.]

Avots: ME II, 179

kaustava: auch (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH I, 595

kaustava, kaustavs, [kaûsteve ² Dond., Wandsen], = kauss III.

Avots: ME II, 179

kaustavs (unter kaustava): kaûstavs ² Salis.

Avots: EH I, 595

kaûstît,

1): auch Oknist;

2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;

3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡

4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.

Avots: EH I, 595

kaûstît [Kr., C., Lis., Kreuzb., Arrasch (li. káutyti "подковывать")], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;

2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;

3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.

Avots: ME II, 179

kaûstuve ² [Dond., der Nacken: dabūsi pa kaustuvi]; s. auch kauss II.

Avots: ME II, 179

klàust: auch (mit àu ² ) Auleja, Heidenfeld, ("nachforschen") Sonnaxt, Zvirgzdine: klauš, kur te būs kaids aplāts Auleja; klàust ² (abfragen, überhören) bē̦rnus Kaltenbr., Oknist. ‡ Refl. -tiês, Erkundigungen einziehen: tagad vis da Rīgai klaušas Kaltenbr. kuŗa meita palabāka, da taî tik klaušas kutnieki Auleja. klaušas jie, kur kaids aplāts ebenda.

Avots: EH I, 611

klàust [N. - Peb., AP., klàust ² Lubn., Kl., Modohn, Warkl., Warkh.], Bers., Lub., Mar., Stom., - šu, - su (li. kláusti), fragen: viņa sāka viņam klaust par vē̦stules nuodevēju A. XIII, 841. viņš sāka klaust, kâ stāv ar ārstiem. [Wohl zu klausît; vgl. W. Schulze Berl. Situngsber. 1904, S. 1434.]

Avots: ME II, 217

‡ kļauste̦kls Bērzgale " jem., der Bedenken trägt, sich scheut".

Avots: EH I, 625

‡ *kļaustiês, s. pìekļaustiês.

Avots: EH I, 625

I kļaûstît, - u, - ĩju,

1) etw. Dünnflüssiges mit dem Löffel essen:
kļausti putru! Mar. n. RKr. XV, 119;

2) von oben schöpfen
Ruj.

Avots: ME II, 239

II kļaustît,

1) hauen, schlagen
Bers., [Warkl.;

2) anklopfen
L.] Refl. - tiês,

1) Fausthiebe versetzen
Ad.;

2) klappern
St.

Avots: ME II, 239

‡ III kļaûstît Auleja, -u, -īju, wiederholt neigen, biegen. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekļaustît III.

Avots: EH I, 625

‡ klaustîtiês (?) "stocken" St.: tâ liess, ka kauti klaustas, so hager als ein Gerippe Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "hager"). Vgl. kļaustîtiês.

Avots: EH I, 611

kļaustîtiês,

1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡

2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡

3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.

Avots: EH I, 625

kļaustîtiês,

1) lose an einander hängen; sich biegen; wackeln; faulenzen
LD.; Stocken St. Zu kļaut I.

Avots: ME II, 239

kļaûsts, wer sich an einen anderen anschmiegt Bers., Lub., Druw.

Avots: ME II, 239

‡ II kļàusts Blieden "puosts, zaudējums": padarīt lielu klaustu.

Avots: EH I, 625

kŗaũstelêt, -ẽju, tr., freqn., dem., ein wenig laden, Häuflein machen: viņš kŗaustelē kārtis.

Avots: ME II, 296

kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.

Avots: EH I, 644

kŗaũstît: auch Frauenb. Refl. -tiês "nuodarbuoties ar šuo tuo" Blieden:

Avots: EH I, 665

kraũstît [C., PS.] (li. kráustyti), s. kŗaũstît.

Avots: ME II, 264

kŗaũstît [auch Dunika, Lautb. (li. kria7lt'ustyti), kraũstît, -u, -ĩju, freqn., fortgesetzt hin- und herladen, packen: viļņi griezās un kraustīja jau le̦du par kraujiem upmalā Hug. Refl. -tiês, sich legen: viņš iet un kraustās midzenī St.

Avots: ME II, 296

krausts, ‡

3) ein Schimpfname
(mit àu ² ) Oknist: ve̦cais k. atvilkās.

Avots: EH I, 644

[krausts,

1) kràusts PS., = gràusts 1;

2) die Last, der Ballast:
liekas krausts Gr. - Sessau.]

Avots: ME II, 264

‡ maûstelêt, -ēju Auleja, hin und her schwimmen: kačkas (Enten) maustelē pa e̦zeru.

Avots: EH I, 787

‡ naũst Wainsel, = snaũst. Hieraus dissimiliert, oder in livischem Mund aus snaũst entstanden?

Avots: EH II, 7

nùaûst [li. nuáusti], tr., abweben, fertig weben: aude̦klu. linu dvieļus nuoauduse BW. 14050. Refl. - tiês, für sich abweben: saimniece nuoaudusies A. XVII, 769.

Avots: ME II, 758

nùobļaustîtiês, sich abschreien: viņš tur nuobļaustās ve̦se̦lām dienām.

Avots: ME II, 763

nùoglàust (unter nùoglàudît ),

1): auch (mit aũ ) Dunika; kukulīšus nuoglàuž ar ūdeni Ramkau;

2): auch (mit aũ ) Dunika, Seyershof; ‡

3) verstecken
(mit aũ ) Dunika: mudīgi n. kuo zem spilve̦na.

Avots: EH II, 46

nùograust,

1): auch (mit aũ ) Dunika, (mit àu ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 46

nùograust,

1) intr., eine kurze Weile rolle (in der Ferne):
pē̦rkuons nuograuda;

2) tr., schmettern:

2) tr., schmettern:
orķestris nuograuda pēdējās taktis MWM. VIII, 889.

Avots: ME II, 786

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792

nùoklaust,

1): auch Dricēni, Kārsava, Oknist, Welonen.

Avots: EH II, 53

[nùoklaust,

1) ausforschen, abhorchen:
vai tu nevari nuoklaust, kuo ļaudis par tuo runā? Vank. n. sviesta ce̦nas Sessw., Selsau, Lös., Festen, Stomersse;

2) = nùoklausîtiês: es nevaru nuoklaust tavas pļāpāšanas Mar.]

Avots: ME II, 797

‡ nuokraust BielU., = ‡ nuokraûsêt ² .

Avots: EH II, 55

nùokrau(stî)t li. nukráu(sty)ti], nùokravāt, s. nùokŗau(stî) t, nùokŗavât.

Avots: ME II, 801

nùokŗaũstît (freqn.), nùokŗaũt,

1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;

2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.

Avots: ME II, 803

[nuôplaûst ² , vergeuden Dond.; "напуртиь" Wid.]

Avots: ME II, 830

[nùopļaũstît (li. nupjaustyti),

1) oberflächlich oder hier und da abmähen:
zâlei gali vien nuopļaustīti. nuopļaustīt grāvmalas;

2) wiederholt schlagen:
n. pa ausīm. Refl. -tiês, eine Zeitlang mühsam mähen: visu dienu nuopļaustījāmies ap ce̦lmiem, bet siena maz Warkl.]

Avots: ME II, 833

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80

nùoràust, tr.,

1) abscharren:
pe̦lnus nuo uoglēm;

2) abwischen:
viņš nuorauš sviedrus nuo pieres Saul. Refl. -tiês, sich abwühlen, sich abscharren, sich abwischen, mühsam herunterkommen: saimnieks nuoraušas nuo šķūņa Saul.

Avots: ME II, 837

nuoraustas, die Hede nebst den Fasern, die man beim Flachsreinigen abreisst: visas nuoraustas sakasiet! Fest.

Avots: ME II, 837

nùoraûstît, ‡

2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve ³ 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.

Avots: EH II, 80

nùoraûstît, tr., freqn. zu nùoraût, wiederholt abreissen. Refl. -tiês, zusammenzucken, brechen: ruoka, tvē̦rusi kausu, nuoraustās R. Sk. II, 181. atkārusies apakšējā lūpa viņam reiz reizem nuoraustījās Saul. sievas balss ķe̦rkstuoši nuoraustījās Vēr. II, 321.

Avots: ME II, 837, 838

nùosàust, nuôsaûsêt ² Ahs., intr., abtrocknen, trocken werden (perfektiv): kārkļiem gali nuosausuši BW. 21384, 2.

Avots: ME II, 844

nùošàust: auch bei Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 33).

Avots: EH II, 94

nùošàust, tr., abprügeln, stäupen: nuošauš mani māmuliņa, iesviež nātres krūmiņā BW. 3042. miesas tik˙pat kâ ar nātrēm nuošaustas Etn. II, 136.

Avots: ME II, 865

nùoskàust,

1) durch Neid, Missgunst, neidische Blicke schädigen, verderhen:
[nuoskaust var tie, kam skaudīgs skats Janš. Dzimtene V, 115.] ja kādi ļauni cilvē̦ki bē̦rnu uzlūkuoja ar briesmīgām acīm un tuo lišķē̦dami lielīja, tad tas tapis nuoskausts Etn. IV, 187. lai skauģīši nenuoskauž BW. 32473;

2) beschädigen, ausrotten, vernichten:
kārkli plešas pļavā iekšā un nuoskauž zâli A. XIII, 224.

Avots: ME II, 848

[nùoskràustēt ² Mar., = nùoskraũkšķêt.]

Avots: ME II, 849

[nùoskràustināt ² Mar., = nùoskraukstinât.]

Avots: ME II, 849

nùoskraustît, tr., die nach dem Dreschen nachgebliebenen Ähren, Hacheln überdreschen Etn. II, 82.

Avots: ME II, 849

[nùošļaust Wid., = nùošļaukt, nuošļaupēt.)

Avots: ME II, 868

[nùošļàustîtiês ² Lis., Bers., (mit aû ² ) Gr.-Essern, = nùostaipitiês: n. pa gultu.)

Avots: ME II, 868

nùosnaũst Spr., nùosnaũstiês, ein Schläfchen machen, abschlummern: drusciņ vien nuosnauduos BW. 7752.

Avots: ME II, 855

nùospraûst, tr.,

1) bestecken:
šie nuospraudīšuot ceļu ar skujām JK. V, 19. tad es būtu tuo celiņu adatām nuosprauduse BW. 15688;

[2) abstossend verletzen:
viņš kāju nuospraudis U., er hat seinen Fuss zerstossen oder verwundet.] Refl. -tiês, sich bestecken: vienuos zieduos nuospraudies kuplais ievu zieds R. Sk. I, 54.

Avots: ME II, 856

‡ nùospraûstît, mehrfach bestecken; n. ceļu ar egļu zariem Mar. tē̦va krāsne nuospraustīta ar ve̦ciėm lupatiem Tdz. 45929.

Avots: EH II, 89

[nùotaûstît, abtasten: tumsā duris meklējuot nuotaustīja siênu nuo vienas vietas. miesnieks nuotaustīja luopu un nuoteica svaru N.-Peb. Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang tasten:
visu laiku nuotaustījuos, bet ne˙kā neatradu;

2) ohne Arbeit trödeln:
nuotaustījas vien un ne˙kā nepadarīja Wolmarshof;

3) vergebens eine Antwort aussinnen:
nuotaustījās vien pēc atbildes, bet ne˙kā neatrada Lis.]

Avots: ME II, 872

nùotraustiês,

1): uzkāpis kuokā, nevarēja vien n. lejā Druw.

Avots: EH II, 101

nùotraustiês,

1) [mühsam und schwerfällig heruntersteigen
Vīt., Vank., Jürg.]: žīds lēni nuotrausās nuo bukas Purap. viņš nuotrausās nuo lāvas B. Vēstn., [(mit àu) Serben, Peb., Lös., Selsau;

2) "nuotīrīties"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 876, 877

[paàust (li. paaũšti), ein wenig hell werden (vom Tagesanbruch): pagaidi, lai paàust gaisma!]

Avots: ME III, 5

paaûst, tr., intr., ein wenig weben: paaudi, kamē̦r luopus apkuopšu! Refl. -tiês, sich ein wenig mit dem Weben beschäftigen, für sich weben: Anna paaudās pāra stundas MWM. X, 814.

Avots: ME III, 5

pabļaûstîtiês, ein wenig schreien, rumoren.

Avots: ME III, 9

‡ pagaust(iês), eine Weile jammern: kādu [aiku pagaudu, tad apmierinājuos N.-Peb. viņš pagaudās un atkal aprima C., Ermes, Meselau.

Avots: EH II, 133

paglaust (unter paglãsît), ‡

2) heimlich unter etwas (ver)stecken
Dunika, Rutzau: Annele paglaũda grāmatu apakš spilve̦na.

Avots: EH II, 133

‡ pagraust, ein wenig od. eine Weile donnern: nuomalē drusku pagrauda Dunika, Heidenfeld.

Avots: EH II, 134

pajaust, vermögen, können: puslapiņu viņš taču pajauda izlasīt Saul. nepajauda pat ne atpirkt LP. VII, 567.

Avots: ME III, 36

pakaust,

1): bļuodiņa, ar kuo smiltis beršanai pakauš Iw. kad stāda, tad ar vienu ruoku pakauš bedrīti ebenda;

2): = pakast 1: kauli ... pakausti ... žuoga malā Pas. XIV, 293.

Avots: EH II, 141

[pakaust,

1) ein wenig od. eine Weile scharren:
p. zemi;

2) scharrend verstecken:
suns pakausa kaulu zemē Dond., Wandsen.]

Avots: ME III, 42

[pakaûstît, (ein Pferd) beschlagen (perfektiv): p. zirgu Lis., N.-Peb.]

Avots: ME III, 42

I pakaûstît: auch Auleja.

Avots: EH II, 141

‡ II pakaustît N.-Peb. (mit aû), Alswig, Bērzgale, C., Ermes, Grawendahl, Lubn., Meselau, Prl., Sessw., = papļaũstît: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks Ramkau.

Avots: EH II, 141

paklaust: auch ("pavaicāt") Auleja, Oknist (mit àu ² ): paklaus nuo uotra - zināsi! Auleja.

Avots: EH II, 142

pakļaûstîtiês Auleja, ein wenig zu wackeln anfangen: stàvi pakļaustījušies.

Avots: EH II, 143

[pakraustît,

1) ein wenig kraũstît: p. malku Ruj., Warkl.;

2) "wiederholt ein wenig abschlagen":
p. lāste̦kas nuo jumta N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

papaûst, tr., intr., ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen:- kas tad tur jau papaudis? Saul. [tuo jau viņa bij papaudusi Leijerk. I, 75. Subst. papaûdums, das Gerücht, die Entdeckung: man drīzi nāksies viņu apgrūtināt ar dažiem papaudumiem, lai mana turpmākā rīcība viņu nepārsteigtu Leijerk. I, 70.]

Avots: ME III, 80

[papļaũstît, ein wenig hier und da mähen: gāja zâļu papļaustīt.]

Avots: ME III, 83

paràust: zemi taču vajag p. un viņā sē̦klu iekaisīt Pēt. Av. 1863, S. 5. tur˙pat parause sìenu, kad nuopļāve, - un gulta tev gatava! Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 166

paràust, tr., unter etwas scharren, ein wenig scharren, schüren: ej, parausi, svešā māt, suņa sūdu sē̦tmalē! BW. 22548. [Refl. -tiês, schwerfällig unter etwas hineinkriechen: nabags parausās zem galda un iemiga.]

Avots: ME III, 88

pãraûst, Refl. -tiês, ‡

3) vom Weben abgenutzt werden
Kaltenbr.: nītis pārsaaudušas.

Avots: EH XIII, 196

paraûstît, tr., freqn., ein wenig hin und wieder reissen, zerren, zucken; reissen, zerren (perfektiv): tē̦vs tuo krietni paraustīja aiz ruokas Vēr. II, 1203. šis paraustījis ple̦cus IV, 194. Refl. -tiês, ein wenig zucken, Zuckungen haben: kaut kas paraustījās Zārdiņam lūpu kaktiņuos A. XX, 948.

Avots: ME III, 88

[pãrglaust,

1) streichelnd abglätten:
p. maizes klaipus Golg.;

2) streichelnd fahren
(intr.) über: p. ar ruoku par pieri.]

Avots: ME III, 156

pãrklàust (unter pãrklàusît),

1): auch Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pārplaust,

3): plaudim (für plaudin?) pārplaudīšu Tdz. 40728 (aus Andrupine); ‡

5) über etwas hin ausgiessen, verbreiten (?):
par ne˙vienu gadskārtu nav ... tāda kuoša spuodrība pārplausta kâ par parudeni Par piemiņu (1875), S. 389.

Avots: EH XIII, 208

[pãrplaust, -žu, -du,

1) vollständig begiessen:
nu esi pārplaûdis (Erlaa) visu grīdu! Nigr., Vīt.; überschwemmen: ar dīķa ūdeni p. visu pļavu N.-Peb.;

2) pãrplaûst ² visu pagastu ar valuodām, über das ganze Gebiet hin Gerüchte verbreiten
Nigr.;

3) "pārpeldēt" Vank.;

4) pãrplûst" (??) Baltinov.]

Avots: ME III, 170

[pãrpļaũstît, tr.,

1) hier und da nachlässig abmähen:
tuo uzkalnīti pārpļaustījām Jürg.;

2) zum zweiten Mal nachlässig abmähen:
vajadzēs pārpļaustīt; būs glītāks tīrums N.-Peb.]

Avots: ME III, 170

pãrraûstîtiês, freqn. zu pārrauties, sich überheben.

Avots: ME III, 172

[pãrsaust, einigermassen trocken werden: liec slapjās zeķes, lai pārsaust! Vīt.]

Avots: ME III, 174

[pãršaust,

1) gründlich verprügeln
Vank.;

2) (eine Reihe von Objekten mit Ruten verprügeln
(biblisch) Grundsahl;

3) = pãrklât, pãrsegt: p. vilnaini pār ple̦ciem Rutzau.]

Avots: ME III, 180

[pãršaustît "zum zweiten Mal (das Weberschiffchen) hineinstossen": audēja pāršausta atspuoli, kad tā aužuot ieķeŗas nītīs (izņe̦m atspuoli nuo nītīm un šauj atkal diegiem cauri) Mesoten.]

Avots: ME III, 180

‡ pārsnaust "abschlummern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 211

[pãrspraûst,

1) ansteckend decken über:
p. plīvuru;

2) von neuem od. anderswo einstecken:
p. skalu;

3) p. ruobežu, die Grenze umändern.
Refl. -tiês, sich hindurch drängen: kamē̦r pūķis pārspraužas pār mežu... Pas. III, 136.]

Avots: ME III, 177

[pašàust, eine Weile od. ein wenig šàust: puiši lieldienu rītā pašauta meitas.]

Avots: ME III, 112

pašaûsts, selbst-, eigengewebt: pašaustas drēbes (im Gegensatz zu pirktas drēbes).

Avots: ME III, 112

pasnaũst: vienacīte, pasnaudi! Pas. VI, 163.

Avots: EH XIII, 174

[pasnaũst(iês), eine Weile schlummern: p. kādu laiciņu.]

Avots: ME III, 104

[pasnaũst(iês), eine Weile schlummern: p. kādu laiciņu.]

Avots: ME III, 104

paspraûst, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) unter etwas hineinstecken:
kundzene bija paspraudusēs padusē pauniņu Janš. Mežv. ļ. I, 44;

2) = paspiêstiês 1: uz priekšu p. nebija iespējams Janš. Dzimtene V, 235.

Avots: EH XIII, 175

[paspraûst, unter etwas anstecken, anheften: p. biļeti apakš apkakles.]

Avots: ME III, 105

pataûstît, tr., betasten, befühlen: pulsu. Refl. -tiês, ein wenig herumtasten: pataustījuos, - durvis aizslē̦gtas Latv.

Avots: ME III, 119

[patràust ² Warkh., = patraukt 1: p. ābuolus. Refl. -tiês, sich mühsam ein wenig vorwärts bewegen: p. pa trepēm drusku augstāk N.-Peb.]

Avots: ME III, 123

paûst, Refl. -tiês: nuo viņa sāk jau p. (sich bemerkbar machen?) daža laba gudrība un nuovē̦ruojums (von einem entwickelten Kinde gesagt) Vank.

Avots: EH XIII, 185

paûst Wolm., Kr., Kl., C., Lis., Sessw., Nötk., Plm., Renzen, Sauken, paûst ² Autz, Schlehk, Salgaln, Ruj., paũst Seyershof, Irmelau, pàust ² Warkl., -žu, -du, pàust ² , -šu, -su Warkh., Ruj., ruchbar machen, öffentlich verbreiten: pauž cik vien varē̦dami tādas valuodas Kaudz. M. 283. tādas pasakas ļaudis pauž A. V, 386. le̦pni paužu uzvaru Asp. R. VII, 8, tas paudīs viņu paduomu Manz. Post. I, 102; paûst ² "(Unsinn) erzählen" Dzērve. Refl. -tiês, ruchbar, verbreitet werden: viņa slava paudās par visu.., apriņķi Balss. kas bija klusumā slē̦pts, nu sāka pausties uz âru Lis.

Avots: ME III, 129

pajust [li. pajùsti], tr., bemerken: tad būt[u] labi, itin labi, kad man suņi nepajustu BW. 13994.

Avots: ME III, 37

[pàustiês ² , -šuôs, -suôs "lielīties" Warkl.]

Avots: ME III, 130

I paustiês: "puosties" (mit àu ² ) Warkl.: p. ceļā Vank. bē̦rni pausēs uz skuolu Skolas dorzs 25.

Avots: EH XIII, 185

I paustiês, -šuôs, -suôs, sich anschicken Dricē̦ni, Biržgalis, Birsen, sich schmücken: baznīcā nācis paušas ar jauniem svārkiem Manz. Post. I, 70. Zu pušķis?

Avots: ME III, 129

II pàustiês ² : auch Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 185

pìeaûst, hinzuweben; in genügender Menge weben.

Avots: ME III, 237

pìegaust, jammernd erreichen, erwerben: kuo lai sē̦ruoju, kuo lai piegaužu! Stari II, 111.

Avots: ME III, 249

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251

pìeglaustît, glatt streiche(l)n: p. matus, linus.

Avots: ME III, 251

pìekaustiês, grabend hinzugelangen: izrakuši alu tik dziļu, ka varējuši nuo apakšas piekausties kungam klāt LP. V, 150.

Avots: ME III, 256

pìekaustît,

1) (mehrfach) durchprügeln:
piekrāpis vēl klāt labi piekaustīja AP.;

2) anschmieden;
p. pakavu ciešāki Lis.

Avots: ME III, 256

pìeklaust(iês) Spr., in Erfahrung bringen, hinhorchen.

Avots: ME III, 257

pìeklaust(iês) Spr., in Erfahrung bringen, hinhorchen.

Avots: ME III, 257

pìekļaustiês (?): viņi nevar citiem piekļausties Apsk. 1903, 109 (auch von Vank. und aus Alt-Rahden mit der Bed. von piekļauties, pieglausties mitgeteilt); fehlerhaft für piekļauties?

Avots: ME III, 258

pìekļaustît,

1) = piepliķēt N.-Peb.;

2) anschmiegen, anstreichen:
p. linu šķiedras Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 258

pìekraustît, pìekŗaustît Wid., (wiederholt) vollpacken, vollladen.

Avots: ME III, 259

piêplaûst ² "ausgiessen" Nigr., "pieliet": liela vajadzība šiem pieplaust istabu LA.

Avots: ME III, 280

pìepļaũstît, freqn. zu pìepļaũt, mehrfach, hin und wieder dazumähen; wiederholt ein gewisses Quantum mähen: saviem luopiņiem piepļaustīja pa nastiņai vien siena JK.

Avots: ME III, 280

pìeràust,

1) hinzuscharren:
pierausu (Var.: pierušināju) .. . burkantiņu BW. 35032 var.;

2) anhäufen, ansammeln:
mantas pieraust DL.;

3) scharrend, schaufelnd anfüllen:
cilvē̦ki, kuru... pieraustuos ratus (die mit Mist angefüllten Wagen) vadāja nuo kūtīm uz tīrumiem Etn. II, 182. kad cūka rakdama aizme̦t ar mē̦sliem sili aizgaldā, tad saka: "pierausta sile" Mar.

Avots: ME III, 283

pìeraûstît,

1) wiederholt pflückend ansammeln:
bē̦rni pieraustījuši plavā daudz puķu;

2) zerren, reissen:
p. pie svārkiem Widdrisch;

3) lose Hängendes abreissen:
p. siena ve̦zumu, das nur locker und lose Anliegende vom Heufuder abreissen;

4) lose an- oder zusammennähen:
p. ielāpu Jürg.; p. caurumu biksēs Serben.

Avots: ME III, 283

pìesnaũst, einschlummern, einschlafen: aiz kuo mani bāleliņi piesnauduši alu dzēra? Kâ bij tiem neaizsnaust? piepas kannas dibinā! BW. 19483, 1. Refl. -tiês, (ein wenig) einschlafen, einschlummern: piesnaudies viņš kūkuoja un klanījās Libek Pūķis 46.

Avots: ME III, 293, 294

pìespraûst, anstecken; hinzutun, hinzufügen: piespraust lakatu, das Tuch (mit einer Stecknadel) anstecken U. Katriņa piesprauda Jāņam dadžus Krišs Laksts 53. brūtes vedēja zirgus appušķuoja puķēm un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu BW. III, 1, 17. piespraužamie izruotājumi Antrōp. II, 60. piespraudīsim pie apraksta arī ierunu atspē̦kuojumus Vēr. II, 334. te mums jāpiesprauž vēl piezīme A. XX, 368. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: pēc sakāmiem vārdiem, kuŗiem nedaudzie lāsti un lamāšanas vārdi piespraužas, se̦kuo pēdīgi mīklas RKr. X, 15.

Avots: ME III, 295

pìetaûstît, = piekaût, durchprügeln Behnen. Refl. -tiês,

1) tastend gelangen zu:
aklais pietaustījās pie sienas;

2) zögernd erreichen:
kuo nupietaustīsies? sāksim tik ēst!

Avots: ME III, 302

pìetraustiês, mühsam und schwerfällig hinzu-, herangelangen: baruoklis pietrausās pie siles Wolmarshof.

Avots: ME III, 305

I plaûst (li. plausti "waschen") U., Karls., Bers., Kr., Lis., Lub., -žu, -du, tr.,

1) "piepludināt" Lis.; ausgiessen : neplaud ūdeni! Bers., Lub.; nass machen (durch Waschen namentlich) U.;

2) ausschwatzen
Elv., kund machen, unter den Leuten verbreiten St., U., (mit aû ² ) Ruj.: neplaud valuodu! Bers., Lub. dievs tuo gan plaudīs, Gott wird es schon aufdecken, offenbar machen St. Refl. -tiês, strömen (?): upe piepeši sastuop Karpatu kalnus, kuriem tai jāplau,žas cauri Apsk. v. J. 1905, S. 19. Wenigstens in der Bed. 1 nebst plaudiņš 1, planduoksnis, plûst pludi, plauna, plavinàt zu li. pláuti "spülen", and. fliotan "fliessen", aksl. plovǫ "fliesse", plujǫ "schwimme", ai. plavatē, gr. πλέ(Ƒ)ει "schifft, schwimmt", πλύνω "wasche", la. pluere "regnen", ahd. flouwen "spülen, waschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f. und Trautmann Wrtb. 224. Die Bed. 2 kann auf der Bed. 1 beruhen, doch kommt für die Bed. "(unter den Leuten) verbreiten" auch die Wurzel von plaûdis I in Betracht.

Avots: ME III, 327

II plaûst ² Sassm., Dond., -šu, -su, tr., plaustiês Ermes, verschwenden: kur nu man tâ ir, kuo plausties? Ermes. Subst. plaûsẽjs ² , der Verschwender Dond., Sassm.: plausējs izplauš visu savu mantu īsā laikā. Dürfte nebst plauša zur Wurzel von plaûst I gehören (zur Bed. vgl. z. B. le. tecêt "fliessen": r. расточать "verschwenden").

Avots: ME III, 327

plàusta ² N.-Schwanb., Bers., Saikava, Mar. n. RKr. XVII, 133, ein Demin. plaustiņa auch bei U., plauksta (s. dies): lācis izle̦c nuo meža rē̦kdams, plaustas sizdams LP VI, 392.

Avots: ME III, 327

pļaũstît (li. pjáustyti "fortgesetzt schneiden") Karls., -u, -ĩju, freqn. zu pļaũt, mehrfach, hin und wieder ein wenig mähen: gruntnieks viņam atļāvis pļaustīt starp krūmiem A. XX. 81. tē̦vs lejā pļausta sienu A. Upītis,

Avots: ME III, 366

ràust,

1): duobē zemes ar lāpstu r. Warkl. mē̦slus r. (= likt ar dakšām ratuos) Mahlup. graudus rauš ar laišku Ramkau. rauš mantu, cik varē̦dams Siuxt. rācēņus pe̦lnuos r. ebenda. r. krāsni ar skruķi Sonnaxt. neraus vēl laukā tuo uogļu, - lai izgailējas! Linden in Kurl. r. graudus čupā, sìenu kaudzē Auleja. vajadzē̦tu jau kāpuostus r. (um die Stengel Sand schütten)
Orellen. tie jau nu ar rauš (raffen), kur varē̦dami ebenda; ‡

2) graben:
kurī cūka nerauš dienu, tī rauš vakarā Zvirgzdine. sāc r. Pas. XV, 45 (aus Lettg.); ‡

3) schnell laufen;
"darīt kuo ar ātrām kustībām" Auleja.

Avots: EH II, 358

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. ¹ 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies ² kuokā! ràusies ² nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488

rausta, ‡

2) die Eile
Frauenb.: siena laikā liela r. (mit aû ² ).

Avots: EH II, 358

rausta, die Zuckung: vienmē̦r stiprākas kļūst krampju raustas Plūd. Llv. II, 257. Zu raustīt.

Avots: ME III, 488

raûsteklis,

1): "Röden" ME. III, 489 in "Roden" zu verbessern.

Avots: EH II, 358

raûsteklis,

1) ein Raufeisen, beim Röden zum Wegschaffen des kleinen Gesträuches gebraucht
U.; Bielenstein Holzb. 453;

2) ein Hampelmann
Jürg.

Avots: ME III, 488, 489

raûstelêt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85.

Avots: EH II, 358

raûstelêt PS., C., raũstelêt Widdrisch, -ẽju, freqn., gelinde zupfen, (vielfach) hin- und herzupfen U. Gehdrt zu raût (und nicht zu ràust!)

Avots: ME III, 489

‡ raustenes Segew., = raūcenes ‡ 3.

Avots: EH II, 358

‡ raûsteve Heidenfeld, ein sensenartiges Raufeisen zum Herausreissen von Wurzeln beim Roden.

Avots: EH II, 358

raustîgs,

1) "= dre̦bulîgs": bijis tāds raustīgs pie katra darba Etn. II, 94;

2) schüchtern
(kautrīgs) Ar. Zu raustîties.

Avots: ME III, 489

‡ raûstiklis ² Ramkau, = raûsteklis 1: raustikli pagatavuo vienruoces kātam piesienuot ve̦cas izkapts pē̦du.

Avots: EH II, 358

raûstîklis C. "ar kuo rausta".

Avots: ME III, 489

‡ raûstiņš ² Iw. "raušanās; daudz darba": nu viņam bij r.

Avots: EH II, 358

raûstît: auch Heidenfeld, Kortenhof, Sessw., Smilt., Trik., (mit aû ² ) Allasch, AP., Dunika, Erwalen, Jürg., Lemb., Ramkau, Salis, Salisb., Schnehpeln, Tals. Refl. -tiês,

2): "raudiem" ME. III, 489 zu verbessern in "raudām"; cits nevar ēst, - raûstās ar ēšanu ("dažu ēdienu ē̦d, citu ne") Sonnaxt;

3): "kautrēties" Seyershof: viņš neraûstās ² nuo manim;

4): kâ tev patīk ap mani -ve̦cu cilvē̦ku - r. (kaitēties)! Saikava; ‡

5) eilig arbeiten
Frauenb. (mit aû ² . Subst. raustîšana: par ābuola raustīšanu (wiederholtes Abreissen) BW. 28672.

Avots: EH II, 358

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

I saàust, aufgehen (vom Licht): rīts, gaisma saausa.

Avots: ME III, 590

II saaûst, Refl. -tiês,

1): (dzija) rupa bija savē̦rpta, rupa sasaaude Kaltenbr. (fig.) istabā saaudās ar˙vien biezāks mijkrēslis Sārts Str. 119; ‡

2) viel für sich fertigweben:
ziemā viņa bija krietni saaudusies, - uotrkārt kuplāks sacēlies pūrs Sārts Druvas san 272.

Avots: EH II, 395

II saaûst, tr.,

1) zusammenweben, webend verbinden:
bija skumība un jautrība saausta kuopā Evaņģ. gaisma v. J. 1905, S. 15;

2) viel fertigweben: viņa saaudusi četrus baķus aude̦kla;

3) längere Zeit weben.
Refl. -tiês, zu sammengewebt werden, sich webend verbinden: pavedieni saaudās par. , . vilnāni Jauns.

Avots: ME III, 590

I sagaust, ermatten, in den Bewegungen langsam werden Gr.-Buschhof: gaŗuos vakaruos, kad mušām spārni sagaust sāka Eglītis; zu gaũss 2.

Avots: ME III, 624

II sagaust,

1) "savaimanât" Nötk.; "viel und beständig jammern" Vank.;

2) "sasaukt" Druw.; jammernd sich zuziehen: gauž, gauž, kamē̦r sagauž nelaimi Mar.;

3) eine gewisse Zeit hindurch jammern:
s. visu nakti Jürg.

Avots: ME III, 624

III sagaust "sakrāt, saraust, savākt" (mit aũ) Allendorf: sagausis daudz mantas Wain.

Avots: ME III, 624

IV sagaust "erwarten" (?): tâ gribas ēst, ka nevaru ne pusdienas sagaust Ekau.

Avots: ME III, 624

saglaũst,

1): s. galvu ar līgaviņu, seinen Kopf anschmiegen an das Liebchen
BielU.; ‡

2) "sabāzt, paslēpt" Dunika: s. maizi krāsnī cepšanai. s. slēpjamās mantas pa pažuobelēm. Refl. -tiês; suns, sašļucis un saglaudies (mit angeschmiegten Ohren),
sāka lē̦ni lumzāt uz māju pusi Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH XVI, 408

saglaũst, s. saglaũdît.

Avots: ME II, 626

saglaũstît,

1) = saglaudît: s. matus Lis., Schwanb., C., Siuxt, (mit àu) Wolmarshof;

2) Ohrfeigen versetzen:
s. pa ausīm Salis.

Avots: ME II, 626

‡ sagràust ² Kaltenbr., zerstören: jumtu sagraude vējš.

Avots: EH XVI, 409

sagraũst, erdröhnen (vom Donner): pē̦rkuons krietni sagrauda Dunika.

Avots: ME II, 628