Paplašinātā meklēšana

‡ àizjũdît C., hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27

àizjûgs,

3) Pferdegeschirr
Sonnaxt; ‡

4) das Gefährt nebst dem Geschirr
Mahlup.

Avots: EH I, 28

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

àizjûgt: iet kâ aizjūgts zirgs Siuxt, geht ohne Unterlass.

Avots: EH I, 28

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30

àizjũŗa: nuo aizjūrām (r. из-за морей ) Pas. VII, 41. aizjūru zirgi IV, 384, überseeische Pferde.

Avots: EH I, 28

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

‡ àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28

apjūcinât, tr., gewöhnen Bers.

Avots: ME I, 92

‡ apjûgt, (eine ganze Reihe von Objekten) ausspannen (tr.) Erlaa: viesiem zirgus jau apjūdzām. Refl. -tiês: a. ar darbiem, sich mit Arbeiten belasten Trik.

Avots: EH I, 88

apjûkt, ‡ Refl. -tiês, sich an etwas gewöhnen (perfektiv): es vēl nee̦smu apjūcies Sessw.

Avots: EH I, 88

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apjũmĩbu U., apjūmības Pl., apjumības dzer̂t A. X, 1, 308, die Beendigung der Bedachung feiern (ap + jùmt).

Avots: ME I, 92

‡ atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz māju. Refl. -tiês,

1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies ² ?

2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.

Avots: EH I, 145

atjûgt, tr., abspannen, abjochen: zirgu, vērsi LP. IV, 172; atjūdziet (Var.: nojūdziet) jūs, māmiņas, Rīgas meitu jūgumiņu BW. 31801. Refl. -tiês, sich abspannen, abjochen: atjūdzās kumeliņš BW. 909.

Kļūdu labojums:
māmiņas = māsiņas

Avots: ME I, 163

I atjûgt (li. atjùngti), ‡

2) a. dzirnavu gaņģi Frauenb., die Tätigkeit eines Mühlenganges unterbrechen (einstellen).

Avots: EH I, 145

II atjûgt (s. unter atjûkt) Stomersee, = atjûkt.

Avots: EH I, 145

atjûkt: a. nuo niķa Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 145

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163

atjūtinât, zum Bewusstsein, zur Besinnung bringen Spr.

Avots: ME I, 163

bezjùtĩba, die Indolenz, Gefühllosigkeit Konv. ² 1323.

Avots: ME I, 284

bezjùtîgs, gefühllos: cilvē̦ks, ruoka tuop bezjūtīga Stari II, 305.

Avots: ME I, 284

bezjùtu spalva tuo nespēj attē̦luot, eine gefühllose Feder vermag das nicht zu schildern. *

Avots: ME I, 284

četrjūgs, das Viergespann: ar četrjūgu braukt.

Avots: ME I, 411

daiļjūtĩba, der Kunstsinn, Schönheitsinn.

Avots: ME I, 431

daiļjūtîgs, kinstsinnig: daiļjūtīga publika Kaudz. M.

Avots: ME I, 431

[dajûgt Drsth., noch dazu anspannen (ein zweites Pferd).]

Avots: ME I, 433

dajûkt: auch Borchow; kad es biju ... puika, es jau dajūku pi zagšanas Pas. X, 151 (aus Makašāni).

Avots: EH I, 303

[dajûkt Dubena, sich gewöhnen an: dajūcis pie darba.]

Avots: ME I, 433

divjûdznieks, der Zweispänner: divjūdzniekus tagad ar Pēterburgā var redzēt Balt. V.

Avots: ME I, 472

divjûgs,

1) das Zweigespann:
tikai 9 pūri; kas tas divjūgam LP. VII, 1017;

2) der Zweispänner:
viņš pasauca divjūgu Stari I, 366;

3) divjūgu, zweispännig:
divjūgu rati; divjūga arkls RKr. XVII, 38.

Avots: ME I, 472

‡ dižjũŗa, die hohe See Rojen n. FBR. XIII, 77, Rothof.

Avots: EH I, 324

‡ *dujjûgs ² , in der Verbind. dujjûgā ² braukt, im Zweispänner fahren Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339

dziļjūtîgs ,* tief empfindend: dz. cilvē̦ks.

Avots: ME I, 550

gaŗjûgs, das Langgespann: dē̦ls iejūdzis abus lāčus, abus ve̦lnus gaŗjūgā LP. VI, 414.

Avots: ME I, 606

iejūgs, das Pferdegeschirr: izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Apsīšu Jē̦k. Bag. radi 44. ieraudzījis skaistu zirgu labā iejūgā LP. V, 67.

Avots: ME II, 23

I ìejûgt, an -, einspannen: kas iejūgts, tas jāizjūdz Kaudz. M. 15. Refl. - tiês, sich einspannen: spēcīgam saimniekam nav vē̦rts iejūgties saimnieka sakās Jaunā Raža IV, 79.

Avots: ME II, 23

ìejûkt: iejūcis pie pupām (pupu ēšanas) Kaltenbr. iejūcis ap meitām grābstīties Oknist. tai mājā es drīži iejūku Fest., Heidenfeld: tādi neiejūkti vārdi Sonnaxt.

Avots: EH I, 517

iejūsma ,* [Begeisterung?]: mākslenieciska iejūsma Vēr. II, 859. par iejūsmas avuotu ticīgajām dvēselēm Plūd. Llv. II, 94.

Avots: ME II, 23

ìejūsminât, begeistern: brīdis, kas tik jauki iejūsminājis viesus JR. VII, 108. cits kas iejūsminājis prātu A. XI, 53. Refl. - tiês, sich begeistern: iejūsminājas līdz ekstazei Antrop. II, 111.

Avots: ME II, 23

izjũdît: ceļu i. "einem den Weg zeigen, wo er sich scheidet" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "scheiden"). ‡ Refl. -tiês "nuoskrieties, nuostrādāties" AP.: es vair viena nevaru ar tiem luopiem i.

Avots: EH I, 452

izjũdît C. izjūdinât, tr., auseinanderbringen, prüfen, untersuchen Oberl. n. U.: mācītājs raudzīja izjudīt, kur avīzei šinī lietā laimējies, kur ne Kronw. [izjũdît (= izšķirt) gaiļus, kas plêšas Drsth.]

Avots: ME I, 746

izjûgt (li. išjùngti), tr., ausspannen: kas iejūgts, tas jāizjūdz. Refl. - tiês, sich ausspannen: samisās man dziesmiņa, izjūdzās kumeliņš BW. 909.

Avots: ME I, 746

izjūta ,* die Empfindung, das Gefühl: nuo latviskai izjūtai svešais iespaidiem Druva I, 238. viss lielais vairums tik˙lab formas, kâ izjūtas ziņā ieskatāms par teicami izde̦vušuos Latv.

Avots: ME I, 746

*jū: jù ² "schon" auch Oknist n. FBR. XV, 194, Kaltenbr.

Avots: EH I, 568

ju ,- als Praefix in dem sogenannten Debitiv statt jà-, aber nicht zur Bezeichnung der Notwendigkeit, sondern

a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;

b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;

c)

das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]

Avots: ME II, 114, 115

[* jū, erschlossen aus ostle. jùo ² Mar.; s. Le. Gr. 479.]

Avots: ME II, 120

‡ jūcêt (li. jùnkyti) Bērzgale, -ēju, = jaûcêt 1, gewöhnen: j. bērnus da labiem darbiem.

Avots: EH I, 568

‡ *jūcinât (li. jùnkinti), zu erschliessen aus apjūcinât und pìejūcinât.

Avots: EH I, 568

‡ jūdîgs "?": jūdīgi pame̦tuši skatu uz gultām Austriņš Gaŗā jūdze I, 413.

Avots: EH I, 568

jũdît,

3): kad guovis badās, tad stellē suni j. Ramkau.

Avots: EH I, 568

jûdît Refl. -tiês (mit û ) AP., N.-Peb., -uôs, -ĩjuôs, in der Eile (zur unrechten Zeit) etw. tun, sich abhetzen: suns atskrēja aiz˙elsies, - viņš jau ap vāverēm jūdījās AP. visu vakaru jūdījāmies, kamē̦t dabūjam aitas nuô (weg) ebenda. kuo nu svētdien jūdīsies uz pļavu! brauks pirmdien nuo rīta N.-Peb. jūdies nu svē̦tku vakarā uz pilsē̦tu! ebenda. pa tirgu tirgiem braukdami un jūdīdamies Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 568

jũdît, - u, - ĩju, tr.,

1) langsam treiben:
kurp jūdi luopus Bers.;

2) unruhig machen;

3) scheiden, trennen
[Serbigal, C., N. - Peb.]. Subst. jũdîtãjs, wer scheidet, trennt, der Schiedsrichter: gan piesteidzuos jūdīt, bet nevarēju vis tik ātri izjūdīt Nötk. vīri kavās, sievas par jūdītājām Serb., A. XV, 1, 495, C. In der Bed. 1 u. 2 wohl zu li. jùdinti "bewegen" und jaudīt (s. dies).

Avots: ME II, 120

[jûdît Trik., Arrasch, Meiran "zanken machen, verhetzen." Wohl identisch mit jũdît 2. Refl. - tiês "?": nevajadzēja tâ jūdīties Austriņš Vērpetē 97.]

Avots: ME II, 120

‡ jûdra ² Iw., Leindotter. Vgl. judras.

Avots: EH I, 568

‡ jũdstrũka Popen, Leindotter.

Avots: EH I, 568

jûdze (li. jungė˜ [acc. jùngę] "Verbindung" ): instr. plur, jūdziem Tdz. 40785.

Avots: EH I, 568

jûdze, [jûdzs, - s Nerft], Gen. pl. jûdzu und jûdžu, die Meile: simtu jūdzu (Var.: jūdžu) tālumā BW. 6336; 9501. jūdze zemes, eine Meile Weges. [Ursprünglich wohl gleichbed. mit jūdziens 2 und ai. yōjana - m "Anspannung; in einer Anspannung durchlaufene Fahrt" Das Wort ist wohl zu einer Zeit entstanden, als (wenigstens - gute) Wege noch nicht existierten; vgl. auch Sommer Balt. 131.]

Avots: ME II, 120

jûdzẽjs, jem., der anspannt BW. III, 1, 9.

Avots: ME II, 121

[jūdzele St. "eine kleine Meile."]

Avots: ME II, 121

[jûdzelêt Domopol, Warkl. "wiederholt anspannen"(ein Pferd).]

Avots: ME II, 121

jûdziens: "so viel man in einem Anspann fähret und pflüget" Lange I, 69; vienā jūdzienā nuoskriet (fahrend zurücklegen) Janš. Mežv. ļ. II, 346. brauksim divi jūdzienuos Līgava II, 80.

Avots: EH I, 568

jûdziens,

1) das einmalige Angespannthaben;

2) die in einem Anspann geleistete Arbeit od. zurūckgelegte Strecke Weges.

Avots: ME II, 121

jûdzin, jūdzen BW. 13956, zur Verstärkung von jûgt: jūdzin jūdzu kumeliņu.

Avots: ME II, 121

‡ jūdzinât,

1) (ein junges Pferd) aus An- und Ausspannen gewöhnen
Lubn.;

2) "?": gan zināja kumeliņš, cik ir jūdzu jūdze̦nāj[i]s [?] BW. 19964.

Avots: EH I, 568

jûdziņš ² Salisb. [Demin. zu jûgs]" plakani apaļš daikts pie ratiņa, kuŗā ieiet skrūve, un kuŗā stāv stabiņi ar spuoli."

Avots: ME II, 121

I jūga,

3): jûga Meselau, jûgu ēvele C.;

4): "vajadzīgās lietas pie ratiem" A. Leitāns.

Avots: EH I, 568

I jūga,

1) Schwengel am Wagen
L.;

2) "vāģu priekšas astatums nuo pakaļass" Serb.;

3) jūga Lubn. od. jūgẽvele, ein Hobel, an dem zwei Menschen arbeiten
Konv. ¹ , [Trik.;

4) jûga Warkl., Pferdegeschirr.]

Avots: ME II, 121

II jūga, ein Trinkgelage: nuoturējām jūgu uz atkalredzēšanuos Gaw. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 121

jūgalât U., jûgaļât [Jürg.], Bers., Lub., jūgalêt Sessw., freqn. zu jûgt; ["ohne Geschick anzuspannen versuchen" Jürg.]

Avots: ME II, 121

jûgaļât (unter jūgalât): kuo tâ tur jūgaļās zirgus! (spottweise gesagt) BielU.

Avots: EH I, 568

‡ jûgât, -ãju,

1) = jūgalât: kuo nu tik ilgi jūgā, - nevar vien sajūgt! PV.;

2) = jûguôt 1 Saikava;

3) = jûguôt 2 Meselau, Saikava.

Avots: EH I, 568

jûguôt, ‡

3) schwer arbeiten, Sklavenarbeit tun
(mit û ² ) Zögenhof.

Avots: EH I, 569

jûguôt,

1) tr., ein Floss verbinden:
pluostu jūguot Konv. ² 3217;

[2) mit der
jūgēvele hobeln Trik.].

Avots: ME II, 121

jûgs,

1): bizuo, vērsenīti! j. tev ragus savaldīs BW. 12703. tas nuoņēma manu jūgu, manu darba nedēļiņu BW. piel.2 22328, 1;

2)

a): j. ir tās klūgas (drātis), kas satur plenici pie plenices Saikava; ‡

c) "kuoks, kas piestiprināts krustim pari dīstelei un pie kura jūdz klāt zirgus" Popen;

3): trīs jūgi labu braucamu zirgu Janš. Mežv. ļ. II, 346; ‡

4) = pajûgs 1 Frauenb.: apkabināt siênu ar zirgu jūgiem Dunika; ‡

5) = pajûgs 2: le̦pnais j. aizdrāzās Janš. Bandavā I, 254.

Avots: EH I, 568, 569

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

jûgt, ‡

2) spāres kuopā j., Sparren zusammenfügen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Sparren"). Refl. -tiês: j. klāt pie darba Saikava.

Avots: EH I, 569

jûgt [li. jùngti], - dzu, tr., spannen: Sprw. kâ jūgsi, tâ brauksi. cieši jūdzu, druoši braucu Ltd. 2126. Refl. - tiês, sich spannen, sich fügen: Pēteris pats arī negribēja nuo jauna jūgties zem meistara pletnes Aps. [Mit verallgemeinertem Nasal (vgl. dazu Le. Gr. 583 ² und 593 ² ) wie in la. jungere "verbinden" zu ai. yunákti od. yun̂jati "spannt an, verbindet", gr. ζεύγνῡμι "schirre an, verbinde", an. yuxtō "angespannt", corn. iou "Joch" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 397 f., Boisaq Dict. 307 f. und Trautmann Wrtb. 109, sowie le. jûgs].

Avots: ME II, 121

jūgtuve, ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstande verbindet Römershof: viņa sāk raisīt jūgtuves nuo arkla ilksīm. pārme̦t jūgtuvju galus katru nuo savas puses zirgas pār muguru A. U. Gew. dzeņaukste.

Avots: ME II, 121

jūgums,

1) das Angespannthaben, Angespanntsein:
es puisīti nuolūkuoju vienā zirga jūgumā BW. 9335. kālab mans kumeliņš vakarēju jūgumiņu? BW. 3620;

2) das Gespann:
zirgu lietas, jūgumi tādi, kâ ne˙vienam citam nav Apsk.

Avots: ME II, 121

jūka,

2): "trübes Wasser"
Segew.: neganta j. nāk pa Gauju lejā. līdaka aizskrēja, j. vien pakaļ palika.

Avots: EH I, 569

jūka,

1) der Lärm
[Für. I], U.; [jũka "lautes Jubilieren" Nigr.];

2) der Wirrwarr, Mischmasch, die Menge:
labības jūka Serb. n. A. XV, 1, 495, Bers.

Avots: ME II, 121

jũkā, = buojā, zugrunde: atkal ēdiens aizgājis jūkā. kālab tu aizlaidi tādu labu ēdienu jūkā? tam jau dē̦ls aizgāja jūkā Kurs.

Avots: ME II, 121

‡ jũkla Nötk., = jũkle I: ceļš kâ viena j. dubļu pilns.

Avots: EH I, 569

I jũkle [N. - Peb., jûkle ² Ruj.], jūklis, jūkls, = jukle: [es jau nu tādā jūklē gan neiešu Kaudz. M.].

Avots: ME II, 121

II jũkle, = jūtis, der Scheideweg: pašā ceļa jūklē mēs izšķīrāmies Dond.

Avots: ME II, 121

[jũklẽm Dond., strichweise, schichtweise, in Reihen: lietus mākuoņi nāk augšā jūklēm vien. sagrāb sì enu jūklēm!]

Avots: ME II, 122

‡ jūklîgs,

1) verworren, chaotisch:
nuo diktas, jūklīgas runas Kaudz. Jaunie mērn, laiki III, 187;

2) leicht auseinandergehend
(mit û ² ) Schibbenhof: j. siena ve̦zums.

Avots: EH I, 569

jūkls, s. jũkle und jukls.

Avots: ME II, 122

‡ jūkņa "?": kad tevi j. paņe̦mtu! Erss Vecā Latgate 157.

Avots: EH I, 569

‡ jūkne,

1) eine sumpfige, einschiessende Stelle
(mit ù ² ) Warkl.;

2) Unglück, Malheur:
kas te par jūkni? Erss Vecā Latgaie 97.

Avots: EH I, 569

jũkuôt, = juõkuôtiês (?): sveštautietis... sāks par tevi j. Janš. Pag. pausm. 48. ‡ Refl. -tiês, = juõkuôtiês (?): meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tē̦rgājas, jūkuojas Dzimtene V, 35.

Avots: EH I, 569

[jũkuôt Nigr. "laut jubiileren".]

Avots: ME II, 122

‡ jũks Grob., = juõks: taisīt jūkus Grob. tik tâ pa jūkiem vien bij ebenda. stāsta..., kādi jūki e̦suot bijuši sē̦tā Janš. Bārenīte 36. Aus dem Žemaitischen?

Avots: EH I, 569

jûkste ^2: čala, smiekli un j. ... neaprimst Janš. Līgava I, 211. tūlin visādas jūkstes ("?") prātā Mežv. ļ. II, 231.

Avots: EH I, 569

jûkste ² [Nigr.], jûksts ² Dond., der Trubel, Lärm, Skandal: kad jūkstē šādā tur nuolaidās vakars Dünsb. tad ir jūksts un trimiņš bez gala Dünsb., RKr. VI, 90.

Avots: ME II, 122

‡ jūkstêt, -ẽju, = jûkstêtiês ² 1: dzirdēja smejamies, jūkstējam un ... dziedam Janš. Bandavā II, 412. Refl. -tiês (ME. II, 122), 1): meitām... tīk jārēties, j. Janš. Mežv. ļ. II, 231; "skaļi ruotaļāties" Dond. n. IMM. 1932, I, 21.

Avots: EH I, 569

jûkstêtiês ² - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês ² Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties ² un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122

jûksts ² , das Jubeln, Jauchzen; der Lärm: bē̦rni, kādu jūkstu jūs še taisāt! Dond.

Avots: ME II, 122

jûkt: auch Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Skaista n. FBR. XV, 35, Auleja, Bērzgale, Kalupe, Nautrēni, Oknist, Saikava, Warkl.: vajag laist teļu da vušku, lai jūkst da luopiem Auleja. es jūkstu rudzus pļaut Bērzgale.

Avots: EH I, 569

jûkt [Kr., Erlaa], - stu, - ku (li. jùnkti), intr., sich gewöhnen Bers.: nuolādē̦ts truoksnis! jā, pie viņa vajaga jūkt Rainis. [Zu jaucêt, jaûks (s. dies), wo jau - aus eu - entstanden sein kann, und woher jūkt sein j - bezogen haben mag. Das y - der von Meillet Bull. XXIII, 76 f. herangezogenen sogdischen Formen ist vielleicht sekundär.]

Avots: ME II, 122

jũle Hofzumberge, = jule.]

Avots: ME II, 122

jūns [?], der Sumpf, Morast: mūžīgs jūns jeb purvs līguoties līguojās SDP. I, 15.

Avots: ME II, 122

jũŗa: auch Lesten n. FBR. XV, 20, Schrunden n. FBR. XIII, 102, Degahlen, Dunika, Kal., OB., Peterskapelle, Rutzau, Demin, jūriņš BW. 30862, 1 (aus Angermünde),

1): ik dieniņas j. krāca BW. 23289. j. viņu nepanesa 33625. staigāja pa jūras krastu Pas. X, 455 (aus Jāsmuiža). kad es skrēju par jūreņas BW. 33612, 1. pārbrauču par jūrūm Pas. X, 224 (aus Bikava). iesviede juo jūrās 415 (aus Welonen). jūru putni 4088, 1 (aus Andrupine). palaist jūrās (ins Meer)
Pas. IX, 110 (aus Lettg.); 3): ļaužu j., eine grosse Menschenmenge.

Avots: EH I, 569

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

jũŗakmens, - s, ein Stein im Meere: es tev došu jūŗas uolu (Var.: jūŗakmeni) BW. 22610.

Avots: ME II, 122

jũre: auch bei Manzel (Günther Altle. Sprachd. II, 391), (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Wessen n. FBR. XIII, 87, Kaltenbr., in Lettg. häufig auch als plur. tant. jùres2 (li. júrės): pa jūri braukdams Pas. X, 391 (aus Ellern). Jūre (sc.: sviede) putu gabaliņu BW. 33920 var. man jāiet par jūrēm BW. 30873,6.

Avots: EH I, 569

jũre [Dond., jùre ² Kreuzb., Warkl., KSn. I, 236], s. jũŗa.

Avots: ME II, 122

‡ jũrenieks Grenzhof n. FBR. XII, 16, = jūrniẽks.

Avots: EH I, 569

‡ jũrgājējs, der Seefahrer Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 569

‡ jùrinieks ² Zvirgzdine, = jūrniẽks.

Avots: EH I, 569

jũrinis, der Seewind Kurisch - Haff; jũrenis n. RKr. XI, 102.

Avots: ME II, 122

jūris (unter jūŗa ): auch Manzel (Günther Altle. Sprachd. II, 123); par jyurym (könnte auch zu *jūrs gehören) Pas. IX, 111 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 569

‡ jũrkāpa, die Stranddüne: plikas jūrkāpas K. Dünsb. Kuģenieku dziesma 1.

Avots: EH I, 569

jũrlìetu * ministrija, das Marineministurium.

Avots: ME II, 122

jũrmala (li. júrmala ): gāju jūrmaleņās siena kastu BW. 28594, 1.

Avots: EH I, 569

jũrmala [Nigr., Wandsen, Lautb., Selg.], jũŗmala [Bächhof], - male, - malis [loc. s. jūrmalī Glück Esra 3, 7, jūrmule bei Bezzenberger Spr. d. pr. L. 35], der Meeresstrand: es biju laivas taisītājs, ruokat mani jūŗmalā BW. 30734. pa vasaru mēs dzīvuojam jūŗmalā, an der See. [Lautb. unterscheidet zwischen jũrmale "Gestade" und jũrmalis "ein Grundstück am Meeresufer".]

Avots: ME II, 122

jũrmala, jūŗmalnieks u. a., = jūrmala, jūrmalnieks u. a.

Avots: ME II, 123

jũŗmale (unter jũrmala): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Rojen n. FBR. XIII, 71, Popen.

Avots: EH I, 569

jũrmale (unter jūrmala; li. júrmalė ): auch (neben jūŗa!) Lesten n. FBR. XV, 20, Blieden, OB., jũrmale Roop n. FBR. XV, 152, jùrmale ² Auleja, Kaltenbr., gen. s. jūrmales BW. 29426.

Avots: EH I, 569

‡ jũrmãle Grenzhof n. FBR. XII, 16, = jũrmala.

Avots: EH I, 569

jũrmaliens, das Gestade, die Küste: tālāku sākas purvainais, mežainais jūrmaliens Konv. ² 150.

Avots: ME II, 122

jũrmaliẽtis, der Strandbewohner: tuo aizveda jūrmalieši pašā zemes galiņā BW. 7876. iešu, iešu, kâ neiešu, jūrmalieša (Var.: jūrmalnieka) precējama 15299.

Avots: ME II, 122

jũrmalis (unter jūrmala: li. júrmalis ): auch Dunika, loc. s. jūrmalī BW. 30857 var.

Avots: EH I, 569

jũrmalniẽks,

1): auch BW. 15299 var.; 31031, 3.

Avots: EH I, 569

jũrmalniẽks, jũŗmalniẽks,

1) der Strandbowohner;

2) der Badegast.

Avots: ME II, 122

‡ jùrmiêsis (mit iê ² ) AP., jùrmiêzis ebenda, = rudmìese.

Avots: EH I, 568

jūrmule (unter jūrmala): auch (mit ũr ) Nidden, Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 569

jũrniẽcĩba ,* das Seewesen.

Avots: ME II, 122

jũniẽcisks ,* zum Seewesen gehörig.

Avots: ME II, 122

‡ jũŗnieks Stenden, = jūrniẽks.

Avots: EH I, 569

jũrniẽks [Nigr. u. a.], der Seefahrer.

Avots: ME II, 122

‡ *jūrs, -s, = jūŗa: gen. s. tās jūris Günther Altle. Sprachd. I, 3 (aus Elger), jūris 236. loc. s. jūrī (könnte auch zum nom. jūris gehören) 26 und 209, acc. s. jūri (zum. nom. jūris?), kate̦rs 80. Vgl. dazu Specht KZ. LX, 258 f.

Avots: EH I, 569

jũrskuõla, die Navigationsschule.

Avots: ME II, 122

‡ jũrspus Salis, Präp., seewärts von: j. Avuotkaln[u] ir attaks.

Avots: EH I, 569

jũs, [jûs Preili], ihr, acc. jũs, [jùs od. jûs], euch. Gleich li. jũs, [apr. ioūs, av. yūš, got. jus.]

Avots: ME II, 123

jūsejâds [C., Jürg., Arrasch, jūsējâds Ronneb., Serben, Drobbusch], jūsāds L., St., von eurer Art Kronw.: [viņai ir jūsejāda (= tāda kâ jums) ce̦pure Treiden.]

Avots: ME II, 123

jũsẽjs, [jùsẽjs Wolm., jûsejs C.], jũsējais, euer, der eurige: es e̦smu mūžīgi jūsējs Rainis. maz vēl kāds amats būtu grūtāks par jūsējuo Purap.

Avots: ME II, 123

jũsêt ,* - ẽju, jũsuôt *, ihrzen: Milda viņu jūsuoja Seibolt. kuo jūs te jūsuojat Vēr. II, 1342.

Avots: ME II, 123

jūsijais, euer Hausvater Kaul.

Avots: ME II, 123

jũsim, dialekt. Dat. - Instr. Pl., euch, gew. nach Präp.: gul pie jūsim vilki, lāči Sinohlen BW. 12560. kur jūsim zāļu siles 288882.

Avots: ME II, 123

jũsinât ,* mit "Sie" anreden Duomas III, 319.

Avots: ME II, 123

jùsma,

1) das Gefühl, die Stimmung:
tulkuojumā jāieliek arī ariģināldzejuoļu jūsma Plūd.;

[2) die Ahnung:
viņam nav ne jùsmas Jürg.]

Avots: ME II, 123

‡ jūsmãjas, euer Bauernhof: pie jūsmāju pirts Janš. Dzimtene V, 437.

Avots: EH I, 570

‡ jūsmelĩba, sentimentale Schwärmerei (?): viņa neiestiga jūsmelībā Deglavs Rīga II, 1, 468.

Avots: EH I, 570

jūsmĩba, gehobene (frohe) Stimmung [Warkl.]: nuo valduošās laika jūsmības Teod.

Avots: ME II, 123

jūsmîgs,

1): schwärmerisch;
‡

2) sonderbar,. ungewohnt
(mit ù ² ) N.-Laitzen: jūsmīga lieta.

Avots: EH I, 570

jūsmîgs, gefühlvoll: viņa bija ļuoti jūsmīga Lautb.

Avots: ME II, 123

jūsminât [Warkl.], tr., ergötzen, erheitern: luočit un jūsmināt sirdis Purap.

Avots: ME II, 123

jūsmiņš ,* der Schwärmer, der Gefühlsvolle Dr.

Avots: ME II, 123

‡ jūsmuonis Janš. Līgava II, 299, der Schwärmer.

Avots: EH I, 570

jūsmuôt, ‡ Subst. jūsmuošanās, das Schwärmen (?): tava mīlēšanās ar Jē̦kabu nav ... nekas kâ niekuošanās un j. Janš. Bandavā I, 165.

Avots: EH I, 570

jūsmuôt, schwärmen: viņš nejūsmuo par zilām vai brūnām acīm Seibolt.

Avots: ME II, 123

jūsuôt ,* s. jūsēt.

Avots: ME II, 123

jũsu [(li. jùsu, apr. ioson), jùsu od. jûsu], Gen. Pl., euer: ai auziņas, jūs[u] bij daudz BW. 27897.

Avots: ME II, 123

‡ jũta Iw., die Kreuzung: kad izvaguots, tad, krustiem kur sanāk, kur ir tā j., tur vajag tuo stūri izšķipelēt.

Avots: EH I, 570

I jūtas U., jūtes L., St., die Schläfe. Gew. deniņi.

Avots: ME II, 123

II jùtas [C., Jürg., jûtas ² Salis, Ruj., Bauske], (selten der Sing. jūta), das Gefühl: mani pārņēma savādas jūtas Kand.

Avots: ME II, 123

jūtavas, das Kreuz im Rücken U. Vgl. jūtis.

Avots: ME II, 123

[jūte U., = jūtis.]

Avots: ME II, 123

jūteklĩba ,* die Sinnlichkeit Degl.: cilvē̦ks ar dziļu, nemāksluotu jūteklību Druva I, 251.

Avots: ME II, 123

jūteklîgs ,* sinnlich: viņa laimīgu sirdi kuopj slimuo Āriju, kuŗu Indulis arī jūteklīgi mīlē Druva I, 247.

Avots: ME II, 123

jūteklis ,* das Gefühlsorgan, der Sinn, der Nerv: pieci jūtekļi, die fünf Sinne. satricinājuši viņa smalkuos jūtekļus Blaum.

Avots: ME II, 123

jũtelîgs: mit û ² Salisb.

Avots: EH I, 570

jũtelîgs,

1) empfindlich:
neesi pārlieku jūteklīgs;

2) sentimental:
tuo viņš darīja, lai varē̦tu atrauties nuo visām jūteklīgām un gaŗām ierašām Kaudz. M.

Avots: ME II, 123

[jūtība, Empfindung: kāda tev jūtība pēc šā nuotikuma? Warkl.]

Avots: ME II, 123

jūtîgs, ‡

2) empfindlich:
guovis jùtīgas 2 pret smaku Sonnaxt.

Avots: EH I, 570

jūtîgs, s. jutîgs.

Avots: ME II, 123

jùtin, zur Verstärkung von just: burvja ne jūtin nejūt LP. V, 9. gaidi, pagaidi, - Vaska ne jūtin, warte, warte, aber von W. keine Spur JR. II, 315, [Dunika].

Avots: ME II, 123

‡ jūtinât, Gefühle ausdrücken lassen (?): sejas panti ... nebija jūtināmi Veselis Saules kaps. 100. vgl. zur Bed. atjūtinât. Refl. -tiês "?": kur tev ir jūtas? tu tikai jūtinies Skalbe Kop. raksti III, 60.

Avots: EH I, 570

jũtis,

1): mit û ² auch Salisb.;

4): zirgs pamežģījies jũtīs Siuxt. kur pē̦da nāk, tur pē̦du jũtis Frauenb: priekšas kājām ir ceļu jūtis ebenda; ‡

5) "grāvja krasti" (mit ũ ) Behnen; ‡

6) "trauksme" Siuxt: pašās tais jũtīs tâ notika.

Avots: EH I, 570

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis ² Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis ² Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. ² 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I ⁴ , 114.]

Avots: ME II, 123

jūts, - s, das Gefühl: man nelaimīgi laimīgajam nuo tevis pilna katra jūts Plūd. vaļā puķu acs, vaļā katra jūts Jaunības dzeja 51.

Avots: ME II, 124

‡ II jũts, -s,

1) = jũtis 1: ceļa j. Frauenb.;

2) Singularform zu jũtis 4 Frauenb.; "die Sehne an der Gelenkstelle"
Siuxt: e̦lkuonī ir ruokas stiprāka j.; vistiņai ar ir sava jũtiņa ebenda;

3) ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
("līkumaina svītra, kas vijas cauri izadītajiem ziediem") Frauenb.: cimdus adīja raibus, ar puķēm, ar jūtīm; tās jūtis iet vis˙apkārt.

Avots: EH I, 570

kãjûm ² (unter kãjum): auch Gramsden, Kal., NB. n. FBR. IX, 106, Dunika, OB., (kãjũm) Frauenb.

Avots: EH I, 600

‡ kãjûp ² Siuxt, = kãjup: visu nakti biju k. (auf, wach).

Avots: EH I, 600

‡ labsajūta, das Wohlgefühl.

Avots: EH I, 710

lĩdzjūta ,* lĩdzjutĩba *, die Mitempfindung, die Sympathie: skaņiem vārdiem izteica tiem savas līdzjūtas A. XVI, 289. līdzdalību uun līdzjūtību sajust pret citiem Poruk. sē̦ru līdzjūtas, das Beileid B. Vēstn.

Avots: ME II, 482

liẽljũŗa: izlaida muļķītis nuo mutes ūdeni zemē: gadījās l. Pas. VII, 374.

Avots: EH I, 755

liẽljũŗa, offenes Meer: kāda sieviete gājuse gar jūŗmalu lieljūŗas pusē uz Kolku LP. VII, 641.

Avots: ME II, 499

mazjũŗa Rothof, der Rigasche Meerbusen.

Avots: EH I, 788

Miruoņjũr,a * MWM. VI, 603, das Tote Meer.

Avots: ME II, 635

[nejūcis (part.), ungewohnt Manz. Lettus.]

Avots: ME II, 717

[nejūtelîgs, unempfindlich; nicht sentimental.]

Avots: ME II, 717

nejùtĩba, die Gefühllosigkeit, Empfindungslosigkeit, Anästesie: pašsavaldīšanās - vidusmē̦rs starp negausību un nejūtību MWM. VII, 774. vis˙pirms manāms pirkstuos savāds stīvums un nejūtība MWM. VI, 795, Rump.

Avots: ME II, 717

nejùtîgs, gefühllos, empfindungslos.

Avots: ME II, 717

‡ nùojûdîtiês AP., = nùopũlêtiês, nùoskrìetiês 3: es ar cāļiem nuojūduos: neesi vēl nuo labības izdzinis, ka atkal jau iekšā.

Avots: EH II, 50

nùojûgt [li. nujùngti], tr., abspannen, abjochen: zirgu. nuojūdziet jūs, māsiņas, Rīgas meitu jūgumiņu! BW. 31801. nuojūgs manu kumeliņu BW. 13474. Refl. - tiês, sich ausspannen: braucuot zirgs nuojūdzas Etn. II, 23.

Avots: ME II, 793

[nùojūkt, sich entwöhnen Manz. Lettus.]

Avots: ME II, 793

nùojūkt: li. nujùnkti "atprasti" A. Smetonos r. žod. 66.

Avots: EH II, 50

‡ *nuôjûta ² (> livou. nuôjût ) Salis, = nùojauta.

Avots: EH II, 50

‡ pajûga ² PlKur. "= pajûgs".

Avots: EH II, 138

pajûgs,

1) das Gespann, Pferdegeschirr:
pajūgs - visas zirga lietas kuopā, kas vajadzīgas zirga aizjūgšanai Laud. pusgraudnieks steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul. pajūgs un abi zirgi bija pušķuoti zaļumiem BW. III, l, 9;

2) der Anspann, das vorgespannte Pferd, die vorgespannten Pferde mit dem Wagen:
katrs likās uz šuo dienu izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Aps. viņš ņēma pajūgu savā ziņā un nuobrauca rijas priekšā Kaudz.;

[3) viņa pajūgs vājš U., er hat nur wenig od. nur schwache Pferde].

Avots: ME III, 37

[pajûgt, anspannen (rein perfektiv): p. zirgu īsāki (von einem schon zwischen den Femerstangen befindlichen Pferd) Lis.]

Avots: ME III, 37

pajūkt: zvirbuļipajüka da miežiem-ni atsa˙dzìt Auleja. ‡ Subst. pajūkums, die Angewohnheit: viņam tāds p., ka putru strebjuot virkšina ar lielu virkšķi Vīt.

Avots: EH II, 139

pajūkt [li. pajùnkti], intr., sich angewöhnen Tirs.

Avots: ME III, 37

pãrjûgs: braukt pārjūgā Stērste A. Z. 90. sē̦tsvidū ierībēja brašs p. Daugava I, 1520.

Avots: EH XIII, 201

pãrjûgs, [der Zweispänner Jürg.]: cits brauc le̦pnuos ŗatuos un vēl pārjūgā Kleinb.

Avots: ME III, 158

pãrjûgt, tr., umspannen: zirgus.

Avots: ME III, 158

pãrjũŗa, das Land, die Gegend über dem Meere, jenseit des Meeres: viņš aiziet uz pārjūŗas ķēniņa pili LP. VI; 777: ķeizaram bij jāiet uz pārjūŗu zemēm LP. VI, 1021. meita... stāstījusēs e̦sam nuo pārjūŗas Etn. IV, 15.

Avots: ME III, 158

pãrjūsmîgs, überschwenglich, überspannt: pārjūsmīga dabas aplūkuošana Stari I, 370.

Avots: ME III, 158

pārjūtelĩba, übermässige Einpfindsamkeit Druva I, 732.

Avots: ME III, 158

pãrjūtelîgs, allzu empfindlich.

Avots: ME III, 158

piejūcinât Spr., angewöhnen,zähmen.

Avots: ME III, 254

piẽjûgs N.-Peb., piêjûgs ² Bauske, das Beipferd.

Avots: ME III, 254

pìejûgt, anspannen, hinzuspannen.

Avots: ME III, 254

pìejûkt Selb., Tirs., Spr., sich angewöhnen BW. 34388.

Avots: ME III, 254

pìejũŗa, piejūre, die Küste: piejūŗas dzelzceļs Dz. Vēstn., die Uferbahn. piejūŗas valsts Konv. 1489. piejūŗas virzienā turpinājās apšaudīšanās RA.

Avots: ME III, 254

pìejùrêt ² mit Wasser vollgiessen: p. pilnu istabu Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 254

pretjūtas* Gegengefühle: arī jūs pret mani nepalikāt bez pretjūtām Rainis. pretkalne "kalna pretējā puse" Nötk.; "der Abhang eines Berges" Grosdohn: viņš arvienu pretkalnē guozījies saulē LP. VI, 527.

Avots: ME III, 388

prìekšsajùta,* das Vorgefühl.

Avots: ME III, 397

pusjûdze, pus˙jûdzes, eine halbe Meile: pus jūdzītes (in der Entfernung einer halben Meile) es pazinu, kur nāk mana līgaviņa BW. 18516. viņš pusjūdzi vien nuobrauca; pusjūdzē apstājās.

Avots: ME III, 428

pusjùtas,* halbe Gefühle: pusjūtu man nevajag MWM. v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 428

sajūdît U., aufwiegeln.

Avots: ME II, 641

sajûguôt, tr., zusammenjochen; zusammenfügen; ein Floss verbinden: gleinus sajūguo citu cita galā ar kardebiem Etn. IV, 61. sajūguot pluostu Lubn.

Avots: ME II, 642

sajûgt,

1): baļķes sajūdz ("savienuo") kuopā Ramkau; ‡

3) in den Aussagen sich verstricken machen:
kupcis ātri jautāja, lai sajūgtu blēdnieku P. W. Šis ar mani tiesāties? 19. ‡ Refl. -tiês,

1) (unversehens) angespannt werden:
šuoreiz tev brīnum ātri sajūdzies zirgs Saikava;

2) sich vereinigen:
mans mežs sajūdzās kuopā ar viņa mežu Segew. kam dievs ir nuolēmis s. (sich verheiraten) Pas. VI, 304.

Avots: EH XVI, 414

sajûgt, tr.,

1) zusammenjochen, zusammenfügen:
kuo dievs ir sajūdzis, tuo nebūs ne˙vienam cilvē̦kam šķirt Glück Matth. 19, 6. viņi agrāki sadevās kuopā, un tâ visu laiku kâ sajūgti Kaudz. M. 6;

2) anspannen:
sajūdza trīs vai četrus zirgus BW. I, 187. tētiņš jau zirgu sajūdzis Balss. panāksnieki savus zirgus sajūguši BW. III, 1, 24. cik ātri Jānis sirmuo sajūdza! Poruk. skaisti dzied ceļavīri, kumeliņus sajūguši (Var.: aizjūguši) BW. 598.

Avots: ME II, 641, 642

sajūkstêtiês, erschrecken (intr.), "satrūkties" Bauske: bē̦rns tad sajūkstas un ne˙maz vairs nevar iemigt Friedrichslust; "iebļauties" (mit û ² ) Nigr.

Avots: ME II, 642

‡ sajûkt, sich aneinander gewöhnen Gr.-Buschh.: zirgi ātri sajūka. tâ bijām sajūkuši, kuopā dzīvuodami, ka ir šķirties negribējās.

Avots: EH XVI, 414

sajūsma* Wid., die Stimmung; das Entzücken, die Freude: tās sajūsmas, kādas saceļ daba mūsu dvēselē, nevarēja attē̦luot Vēr. v. J. 1904, S. 114. ir jāsaceļ aplūkuotājā attiecīgā sajūsma Vēr. I, 1274. brālis... neduomāja par mājās iešanu. tas nu˙pat vēl tikkuo bij īstā sajūsmā Duomas IlI, 540. viņš... ar vis˙lielākuo sajūsmu atsaucās uz mācītāja priekšlikumu Plūd. Llv. II, 243.

Avots: ME II, 642

sajūsmĩba* Wid., die Begeisterung, das Entzücken: gars tuo sajūsmībā augšup ne̦s Asp. sajūsmībā un jaunības ideālismā Vēr. I, 1405. e̦smu iestidzis sajūsmībā Rainis.

Avots: ME II, 642

‡ sajūsmîgs, begeistert, entzückt: sajūsmīgiem izsaucieniem A. Upītis Pirmā nakts 172. es nerādu ... diezcik sajūsmīgu seju Sm. lapa 359.

Avots: EH XVI, 414

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642

sajūsmuôt, ‡ Refl. -tiês, sich begeistern: autuors ... sajūsmuojās un deklamēja ... skaļi A. Upītis Ģertr. 208.

Avots: EH XVI, 414

sajūsmuôt, tr., entzücken, begeistern: Valdim bija ļuoti sajūsmuota sirds JR. V, 7.

Avots: ME II, 642

sajùta, auch sajuta Spr., die Empfindung, das Gefühl; die Stimmung; die Vorstellung, die Errinnerung Spr.: laimes sajūta A. v. J. 1890, S. 468. spē̦ka sajūta 1901, S. 935. pastiprināta dzīves sajūta XI, 633. - taustekļi jeb sajutas organi A. v. J. 1896, S. 315. organismiem sava vienkuopība sajutā, pašapziņā Pūrs 1, 22. likums sajutā laikam man gulēja B. Vestn.

Avots: ME II, 642

sajùtĩba (auch Jaunie mērn. laiki IV, 6 - 1, 102), sajùtîgs, s. sajutĩba, sajutîgs. sajuodinât, tr., = uzmudinât Serben n. A. XIV, 2, 314, Alt-Ottenhof: sajuodināt skuķa sirdi, sajuõkuôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch scherzen:
s. visu vakaru;

2) verspotten: viņš gribēja mūs sajuokuot.

Avots: ME II, 642

‡ šaurjūŗa, die Meerenge (?): par šaurjūru pāriet Pēt. Av. III, 33.

Avots: EH II, 623

septiņjûdžu zàbaki, Siebenmeilenstiefel.

Avots: ME III, 819

sešjūgs: brauktu ar sešjūgu Brigadere Dievs, daba, darbs 223.

Avots: EH XVI, 479

sešjūgs, das Sechsgespann.

Avots: ME III, 821

Sìmjũdu diena RKr. VI, 42, Simjũda dìena PS., Simjūddiena Mag. XX, 3, 58; Konv. ² 2150, Simjūdis Saul., Simjūtu diena (vakars), Simjauta vakars Bers. n. Etn, I, 62, Simon-Juda" (der 28. Oktober): Simjūtu dienas vakarā senāk mieluojuši nuomirušus LP. V, 65. Simjūtu dienā, kad dvēseles mieluo VI, 47. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. - Sìmjûdiņš ² Saikava, der 2. Oktober (alten Stils).

Avots: ME III, 841

slapjūksnājs Saikava, slapûksnãjs C., PS., ein feuchter Ort.

Avots: ME III, 916

smalˆkjūtĩba, Feinfühligkeit, Zartgefühl, Taktgefühl A. XI, 139, Baltpurv. r. I, 79, Stari I, 123: sevišķu smalkjūtību . . . izrādīja . . . Purap. st. 32.

Avots: ME III, 952

smalˆkjūtîgs, feinfühlig, zartfühlend, taktvoll: sm. cilvē̦ks A. v. J. 1902, S. 112.

Avots: ME III, 952

straujûdens, -s, rasch fliessendes Wasser (Gewässer): Gauja, valdi savu straujūdeni! BW. 30687, 4.

Avots: ME IV, 1082

tuojû Lis., Adv., hierher: es tuojū braucu.

Avots: ME IV, 284

trijjūgs R. Sk. II, 241; Stari II, 21; Janš. Bandavā II, 381, das Dreigespann.

Avots: ME IV, 234

trijūgs, = trijjūgs: atbraukuši . . . kungi . . . trijūgā Pas. V. 357 (aus Erlaa).

Avots: ME IV, 235

uzjūdît, unruhig machen, erregen: uzjūdīja bē̦rnu; nu tas vairs negrib palikt mājā Erlaa.

Avots: ME IV, 337

uzjûgt, ‡ Subst. uzjûgums ² Frauenb., = pajûgs 1.

Avots: EH II, 724

uzjûgt, anspannen (perfektiv): puisis braši uzjūdza zirgu Nigr. uzjūdz... kumeliņu! BW. 13474, 3.

Avots: ME IV, 337

uzjùsminât, = uzjàusminât: uzjūsmināt uotru uz darbu.

Avots: ME IV, 337

vẽjūzis,

1) ein Gebäude, durch dessen Wände der Wind bläst
Frauenb.;

2) eine den Winden ausgesetzte Stelle
Pankelhof. Gebildet nach vāgūzis u. a.

Avots: ME IV, 554

viênjûdznieks, der Einspänner (Fuhrmann) Dr.

Avots: ME IV, 659

viênjûga: v. rati RKr. XVII, 37.

Avots: EH II, 796

viênjûga (gen˙s.), viênjūgu (gen. pl.), einspännig: vienjūgu vāģi U. vienjūga ratiem Janš. Bandavā 11, 73. ar vienjūga arkliem Etn. III, 90.

Avots: ME IV, 659

‡ viênjûgas ² Frauenb., = viênjûga: v. rati.

Avots: EH II, 796

viênjûgs St., der Einspänner (ein Wagen mit einem Pferd davor) Frauenb.: starp ratiem ir pa lielākai daļai vienjūgi MW.

Avots: ME IV, 659

‡ viênjûgu ² Dunika, Adv., einspännig: braukt v.

Avots: EH II, 796

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

aĩcis, das Pferd (scherzhafte Bezeichnung): viņš iejūdza savu aici un atbrauca Siuxt.

Avots: ME I, 12

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18

‡ àizbanguôt,

1) weg-, fortwogen:
bangas aizbanguoja, jūŗa apklusa;

2) wogend forttreiben:
bangas laivu aizbanguoja nuo krasta.

Avots: EH I, 7, 8

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizdragât, tr.,

1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūr,as kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;

2) etwas beschädigen:
laivu.

Avots: ME I, 23

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

‡ àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene ² III, 248.

Avots: EH I, 30

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

‡ àizlē̦pât, hin-, wegkriechen: vēzis... pa jūras dibinu aizlē̦pā uz... pili Pas. IV, 509 (aus Domopol).

Avots: EH I, 36

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizpelˆdêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?

Avots: ME I, 43

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

‡ àizsàlîtiês, salzig werden: aizsātjās visa jūŗa Pas.VIII, 122 (aus Lettg.). Wohl nach r. засоли́ться.

Avots: EH I, 47

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53

àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešumā Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.

Avots: ME I, 55

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

‡ àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

‡ àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalkām jūtām.

Avots: ME I, 81

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

‡ apdusmuôt, erzürrten (tr.): neapdusmuojiet jūsus bē̦rnus! LLD. II, 24.

Avots: EH I, 79

apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.

Avots: ME I, 82

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89

‡ II apjukt U. (unter jūkt), = apjûkt.

Avots: EH I, 88

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92

I apjukt, ‡

2) a. kam apkārt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam apkārt kâ bites Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH I, 88

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

‡ apkuģuôt Wid., mit einem Schiff befahren; umschiffen: apkuģuotas visas jūŗas. a. salai apkārt.

Avots: EH I, 94

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

aplìst,

1) intr., sich unter etw. verkriechen:
apakš gultas;

2) um etw. herumkriechen, umgehen:
jūs aplienat ap katru pavēli Vēr. II, 995.

Avots: ME I, 102

apļurbâtiês "?": es negribu, ka Jūs dancuojat ar tuo studentu: tas ir jau apļurbājies Jaun. Ziņas v. 2. Nov. 1928.

Avots: EH I, 100

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, kāds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117

apsẽt [li. apsė´ti], tr.

1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);

2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;

3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,

1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;

2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.

Avots: ME I, 119

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120

‡ apslejuôt zirgu, einem Pferde die Sielen (das Geschirr) auflegen: iejūgtus un apslejuotus zirgus nevar jāt Janš. Dzimtene III, 331.

Avots: EH I, 114

apsmiêt: tē̦vam apsmējuši Upīte Medn. l. 163. Refl. -tiês: jūs jau neapsmiesities par manu darbu Siuxt.

Avots: EH I, 115

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).

Avots: EH I, 121

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131

apuļinât, tr., oberflächlich eine Arbeit tun Etn. III, 146; abstumpfen: ir nu tāds apuļināts, nejūtīgs muļķis A. XII, 407. es guodam pabeidzu, kuo viņš bij apuļinājis ar cirvi Vid.

Avots: ME I, 132

‡ apvennêt, umwenden; verändern: tad tālab Jūlīte tagad tāda kâ apve̦nnē̦ta, pa˙visam citāda Janš. Līgava II, 326.

Avots: EH I, 125, 126

apzinât, ‡

2) erfahren,
uzzinât: apzinājuši par... pagasta sarīkuošanu Janš. Līgava l, 376. apzinājuši, ka... Janš. Atpūta № 382, S. 4 (ähnlich N‡ 377, S. 6). ‡ Subst. apzinâtãjs, = pãrzinâtãjs: Jūs e̦sat tā īsta apzinātaja un apteicēja ... pa visu nuo vadu Janš. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 127

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142

‡ astainis, ein Geschwänzter (vom Teufel gesagt Austriņš Daugava I, 982): ragaiņi un astaiņi dancuojuši Pas. IV, 21 I. kuo jūsu astaiņi dara? mit Ironie auf unordentlich gekleidete Kinder bezogen Oknist.

Avots: EH I, 131

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

āte: auch PlKur.: pie jūŗas zivīm piede̦r ātes Kavalls Dieva radījumi 171.

Avots: EH I, 195

atecêt, ‡

2) seinerseits zu eggen helfen (jemandem, der dem Helfenden vorher die gleiche Hilfe erwiesen hat)
Lis.: jūsu Jānis palīdzēja mums ecēt; gan mūsu Pēteris jums par tuo atecēs.

Avots: EH I, 140, 141

atjukt, abfallen, sich abtrennen (von einem Holzhaufen Spr.), sich trennen, lösen: pār vagu kāpjuot atjūk mati pavasaŗam Bārda. māli... atjuks šķidri A. Brigader, Druva I, 132.

Avots: ME I, 163

atjust, gew. refl. -tiês,

1) sich fühlen, zum Bewusstsein kommen:
uzreiz viņš atjūtas gultā. abi atjūtas aizlauzti, saliekti Zalkt.; [

2) sich entwöhnen
Salis].

Avots: ME I, 163

atkâpinât: 629 ... 19 zu korrigieren in: 629;

3) abtrünnig machen:
tas Jūdu bij atkāpinājis II Chron. 28, 19 (in der Ausgabe v. J. 1865; s. J. Al. IMM. 1933 II, 226). ‡ Refl. -tiês Stenden, sich mit seinem Gespann rückwärts bewegen: tu vare̦tu a. ar saviem ratiem, lai tieku gaŗām.

Avots: EH I, 147

atkâpinât, fact.,

1) zurücksteigen, zurücktreten lassen, zurückschieben:
zirgu, z. B. beim Anspannen; baļķi, beim Bauen PS.;

2) von sich weisen:
es viņu pāris asiem vārdiem atkāpināju A. X, 1, 629. kungs Jūdu atkāpināja (pazemināja in der neuesten Ausg.) II Chron. 28, 19.

Avots: ME I, 166

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166