Paplašinātā meklēšana

ãbece, das ABC-Buch.

Avots: ME I, 234

aprìecenis, aprìecis Bers., maizes apriecenis Jauns., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

‡ atteceņi "разбѣг" (Anlauf?) Wid.

Avots: EH I, 175

atteceņus, mit einem Anlauf, in vollem Lauf: atteceņus skriet.

Avots: ME I, 204

cecen, dial. [auch bei Manz., Post. I, 83] für secen.

Avots: ME I, 367

[I cecere Kreuzb. "der Hahnenkamm"; vielleicht mit cec - aus *sec -, vgl. sekste dass.]

Avots: ME I, 367

[II cecere Ruj. "der Weichselzopf; vēja sluota"; wohl zu cecers.]

Avots: ME I, 367

‡ III cecere, das Perlhuhn Rugāji, Višķi, Warkl., Wessen. Wohl aus r. цесарка dass, umgebildet.

Avots: EH I, 262

‡ IV cecere "ein verkrüppelter Baum" Mahlup.

Avots: EH I, 262

‡ V cecere "ein Baumstumpf; Baumwurzeln am Ufer unter dem Wasser" Baldohn.

Avots: EH I, 262

‡ ceceriņš "ein kleiner, grauer Waldvogel" (?) Rodenpois.

Avots: EH I, 262

I ceceris, etwas Abgemagertes, zusammengeschrumpftes: ceceris cilvē̦ks, ceceris bē̦rzs Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 367

II ceceris: "kas sēd bez darīšanām" Wessen.

Avots: EH I, 262

[II ceceris Schwaneb.], cecers, der Stobben, Baumftumpf mit den aus der Erde gerissenen Wurzeln; fig., ein widriger, hämlischer Mensch Adsel; ein Krauskopf Oppek. n. U. [Wegen cencers "ein alter Baumstumpf", das doch wohl eine reduplizierte Bildung zu ce̦rs "knorrige Baumwurzel" ist, wohl eher eine reduplizierte Bildung zum genannten ce̦rs und zu ce̦ra "unordentliches Haupthaar" u. a. (so Persson Beitr. 157, Berneker Wrtb. I, 540 und Trautmann Wrtb. 124, wo auch čečeŗti "struppig machen, kräuseln", r. кокора "im Flussbett angeschwemmter Baumstamm mit Ästen" u. a. herangezogen sind), als (nach Būga KSn. I, 192 und РФВ. LXX, 254 f., vgl. auch Zubatý AfslPH. XVI, 386) eine Ableitung von der Wurzelform in ce̦kuls, kokaža u. a.]

Avots: ME I, 367

‡ ciẽcere Alschw. "ein Wäldchen".

Avots: EH I, 276

‡ cieceris, ein Hümpel (inmitten einer morastigen Stelle) Warkl.

Avots: EH I, 276

‡ cìlvecene ² Mar. n. RKr. XVII, 136, ein Mensch von grossem Wuchs.

Avots: EH I, 271

[ducenis, s. dūcenis.]

Avots: ME I, 509

[dīciniece "ein Kalb" Linden in Kurl.; vgl. dīcenieks.]

Avots: ME I, 476

dîliniece [Neologismus?], die Amme Karls.

Avots: ME I, 478

divpad(e)smitniece, eine zwölf Pud schwere Keule LP. VI, 524.

Avots: ME I, 473

divpad(e)smitniece, eine zwölf Pud schwere Keule LP. VI, 524.

Avots: ME I, 473

dižsàimniece Druva III, 596, die Wirtin eines grossen Gesindes.

Avots: ME I, 475

duõmâtniece, die Fürsorgerin, Epith. der Mutter im VL.: duomātniece, gādātniece mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 533

‡ I ece,

1) das Eggen
Doblen n. BielU.: mani paņēma nuo eces, man hat mich vom Eggen abgerufen;

2) Gezänk
Schwitten, Sessw.

Avots: EH I, 366

‡ II ece "?": tad nu jums, meitām, būs gan e. Veselis Saules kaps. 75.

Avots: EH I, 366

eceîšas Dunika, OB., = ecêšas.

Avots: EH I, 366

‡ ecekša BW. 12907, 2, Plur. ecekšas Salisb., ecekšas Seyershof, eceša Sonnaxt, eceža Sonnaxt, Strasden, Plur. ecežas Wainsel n. FBR. XIV, 86, Linden in Kurl., die Egge.

Avots: EH I, 366

ecektiņas [vgl. atsegte], der Spannstock am Webstuhl Karls.

Avots: ME I, 565

‡ enceri Alschw: "guovju kastes". Eine Nebenform von enstere und enzers.

Avots: EH I, 369

gãdâtniẽce, die Fürsorgerig, die an alles zur rechten Zeit denkt und für alles sorgt: gādāniece... mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 615

‡ greceklis, grob Gesponnenes: vērpējam rupjš g. ("= vē̦rpums") vien spuolēs Serbig.

Avots: EH I, 402

‡ greceļains Līvāni, gekrollt, verwickelt, verstrickt: greceļaina dzija.

Avots: EH I, 402

‡ grecele PV. "= ‡ greča I".

Avots: EH I, 402

‡ I grecele;

1) = grecelis Kegeln, Mar., Schwanb., Sonnaxt;

2) das Geschlechtsglied eines Ebers
Schwanb: (gehört auch in Lubn.);

3) "etwas ganz (schraubenförmig) Gekrümmtes"
Laidsen: cūkai aste sagriezta grecelē Mar.

Avots: EH I, 402

‡ II grecele,

1) eine alte, schwache Frau
Bērzgale;

2) "eine struppige, zerzauste, liederliche Frauensperson"
Bers.

Avots: EH I, 402

‡ IV grecele Līvāni, PV. "= dzerkstele".

Avots: EH I, 402

grecelêt,

2) (ungeschickt spinnen, verwickeln):
auch Kalz. n. Fil. mat. 27; ‡

4) nachlässig, kraftlos arbeiten
Bērzgale. ‡ Refl. -tiês, sich krollen, verwickeln: dzija sāk g. Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 402

grecelêt, = grečalāt.

Kļūdu labojums:
grečalāt = grečaļāt

Avots: ME I, 646

grecelis, ‡

2) "uz visām pusēm līkumains kuoks" Druw.

Avots: EH I, 402

grecelis Erlaa, greceris Lassen, der Korkenzieher ; [vgl. kreceris].

Avots: ME I, 646

grũtniẽce, eine Schwangere: Laima sarga grūtnieces un viņu augli BW. I, 196.

Avots: ME I, 669

‡ guļšņavniece PV., eine weibliche guļava.

Avots: EH I, 418

‡ ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506

[ìece̦lât, gehoben zu werden gewöhnen: tu jau bē̦rnu esi iece̦lājis Lautb.]

Avots: ME II, 5

ìeceļuôt einwandern: Latvijā.

Avots: ME II, 6

ìecelˆt,

3): nav ... ilgs laiks, kamē̦r šī ... skuola iece̦lta Pēt. Av. II, S. 129; ‡

4) ie. alu "Bier einsetzen" ("ienest") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier"); ‡

5) ie. vārdu Segew., eine neue Benennung einführen;
ie. kam vārdu ebenda, jem. einen Spitznamen geben. Refl. -tiês,

1): versehentlich hineingehoben werden:
liku, lai maisu ieceļ munuos, bet šam iecēlies paša ratuos Saikava;

2): iecēlās te labākas aitas Siuxt; ‡

4) sich gewöhnen aufzustehen:
kas rītuos pulksten sešuos iecēlies, tas katrreiz tanī stundā atmuožas Ahs.

Avots: EH I, 506

ìecelˆt,

1) hinein -, hereinheben:
pūlējusies iecelt viņus saulītē A. XXI, 695;

2) einführen in ein Amt, ernennen, anstellen:
kungs ieceļ muļķīti par savu vagari LP. IV, 77. brāli iecēla lielu vīru kārtā LP. IV, 103. meitas brāli iecēla lielā guodā Etn. II, 175;

3) errichten, stiften
U. [?] Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinheben;

2) aufkommen, in Gebrauch kommen:
auta vietā vē̦lāk iecēlās aube RKr. XVI, 182;

3) gelangen zu:
kur tu tādā zirgā iecēlies? Kav.

Avots: ME II, 5, 6

[ìecepinât, tr.,

1) anbraten:
gaļas gabalu Ruj.;

2) einbrennen:
saule iecepinājusi vaigā vâtis Jürg.]

Avots: ME II, 6

ìecept, ‡

3) zum Backen (in den Ofen) hineintun
Auleja: ie. maizi Auleja. vajag ie. vakarīņām buļbenu ebenda, lai iece̦ptie kartupeļi nesade̦g Jauns. B. gr.3 II, 170. ‡ Refl. -tiês, unversehens hineingebacken werden Jürg. u. a.: maizē iecepies prusaks.

Avots: EH I, 506

[ìecept,

1) tr., (hin)einbacken:
iecept uogas maizē;

2) intr., zu backen
(intr.) anfangen: maize ir tikai iece̦pusi, bet nav izce̦pusi.]

Avots: ME II, 6

iecere ,*

1) Dünkel: lieka iecere V.;

2) "?": kâ kāda spaidu iecere [Wahn, fixe Idee?]
šī duoma aptveŗ viņa sirdi un prātus Druva I, 363;

[3) liebevolles Harren und Hoffen:
iecere uz šuo meitu man neduod miera].

Avots: ME II, 6

ìecerêt: brīnums, ka tuo nebija ne ieraudzījuse, ne iecerējuse Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 97. Refl. -tiês: tādas ē̦kas nevarē̦tu ie. vairs Siuxt.

Avots: EH I, 506

ìecerêt, sich denken, erhoffen: kâ gan varēju iecerêt šuo bezgalīguo laimi Puriņ Nauda 30. trīs meitiņas iecerējušas vienu pašu tē̦va dē̦lu BW. 12421. apprecējis savu iece̦rē̦tuo līgaviņu Etn. II, 22. Refl. - tiês, sich erinnern: viņa iece̦ras, ka viņa nav gluži vientule Janš. [iece̦ruoties... bērnības laikus Janš. Dzimt. II, 7.]

Avots: ME II, 6

ìecerinât, Hoffnung einflössen: iecerināt uz labākiem laikiem.

Avots: ME II, 6

‡ ìecẽ̦ruôt Frauenb., hineinkriechen: ute iecē̦ruoja atpakaļ matuos.

Avots: EH I, 506

‡ ìekrecêtiês, gerinnen Schwitten: gaļa labi iekrecējusies.

Avots: EH I, 522

‡ ìekrecelêtiês, sich räuspern Lemb., Renzen, Schwanb.; "īpatnēji iesmieties" Līvāni.

Avots: EH I, 522

‡ ìeliecenis, ein Haken (?): tam (= mietam) galā bija dzelzs ie. tas bija krāsns slaukāmais skruķis Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 527

izdecelêt Dz. V.,

[1) "veltīgi izdzīt, nuodarbinât" im bauskeschen Kreis;

2) "ausschelten":
māte mani par nepaklausību krietni izdecelēja Annenburg].

Avots: ME I, 726

izgãdniece, dial. izgādnīca, eine, die an alles denkt uend für alles sorgt: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 737

izkrecelêtiês, izkrecêtiês, izkreķuôtiês, sich ausräuspern, den Schleim auswerfen Serb., Nötkh., A. - Rahden, A. XIV, 479.

Avots: ME I, 754, 755

izprece, die Heirat, die Wegführung der Braut aus dem elterlichen Hause (nach der Hochzeit): pēc Olgas izpreces Poruk.

Avots: ME I, 785

‡ izpriece Aahof, C. u. a., = izpriêca.

Avots: EH I, 474

‡ iztapniece, eine in Worten und Taten Dienstfertige, Gefällige Frauenb.

Avots: EH I, 488

‡ jārniece, eine weibliche Person, die herumzurasen liebt Janš. Līgava II, 265.

Avots: EH I, 561

jaûnìece̦lˆts, eben erwählt, neuerwählt: jauniece̦ltais ķēniņš LP. V, 307.

Avots: ME II, 100

‡ kaimeniece BW. 916, 1, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

kaulniece "костянка" Karls.

Avots: ME II, 175

I ķece, der Schmutz Dond. ; der Ort, wihin man Spülicht und schmutziges Wasser giesst, der Ausguss: netīru ūdeni un samazgas lej ķecē Dond.

Avots: ME II, 359

II ķece, eine Matratze L., eine Art gewalkter Matratzen St.

Avots: ME II, 359

ķecele, ein schmutziges Geschirr: neturi namā visādas ķeceles pa kājām Dond. Zu ķece I.

Avots: ME II, 359

ķeceniņš, Kohlstumpf, Kohlstrunk Oberl. n. U., Setzen, Lubm., RKr. VII, 413, 415. Deminutiv zu kace̦ns resp. kacē̦ns (s. dies) ; [zu beurteilen wie z. B. kezle̦niņš Le. Gr. 93].

Avots: ME II, 359

‡ ķecerêt Nautrēni "jaukt kâ pa putru": kuo tu ķecerē pa bļuodu ar pirstiem? Bērzgale.

Avots: EH I, 692

‡ ķeceris "wer mit den Fingern oder mit einem Löffel in der Speise wühlt" Berzgale.

Avots: EH I, 692

klecene, Dickgrütze aus Mehl: nuo miežu, rudzu, pūŗu miltiem vāra kleceni Ahs., [Warkl.].

Avots: ME II, 220

‡ klecerêt Trik., = krecelêt 1 (hieraus umgestellt?).

Avots: EH I, 613

‡ kuošiniece Janš. Līgava I, 68, ein zierliches, feines Mädchen.

Avots: EH I, 688

krece Irm., krecẽjums, etwas Geronnenes, Klunkeriges, die Gallerte Frauenb.: minē̦tā putra ir valkana un gļuotaina kâ kracējums Apsk. bē̦rni visu gaļu izē̦duši, tik krecējums vien atlicis bļuodā Ahs.

Avots: ME II, 270

krecekļaîns, gallertreich, Gallert enthaltend.

Avots: ME II, 270

I kreceklis: auch. Bērzgale, Kaltenbr., Oknist: vārīt teļa gaļu krecekli.

Avots: EH I, 646

I kreceklis [Lis., Arrasch, Schujen, Bauske, Ruj.], Geronnenes, Gallert Naud., Wid. Zu krecēt.

Avots: ME II, 270

II kreceklis: auch Wessen.

Avots: EH I, 647

II kreceklis, = krecele II; [nach Lautb. ein Schabeisen, grebeklis].

Avots: ME II, 270

I krecele, die Gallerte Grünwald: ve̦cumnieki sauc par kreceli nuo cūku kājām, galvas un ausīm savārītu virumu, kas atdzisis sakrecē Etn. I, 19.

Avots: ME II, 270

II krecele: der Korkenzieher - auch Dunika: nazis ar kreceli; die Windungen eines Bohrers Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; suvē̦nam aste krecelē (spiralartig) Dunika.

Avots: EH I, 647

II krecele, der Krätzer, der Ladstock mit dem Pfropenzieher, der Korkenzieher; etw. Gewundenes: stīga saskrullējas kâ krecele Vēr. II, 409. džendžele pastāv nuo 3 pē̦du gaŗas dzelzs ar kreceli galā Etn. II, 108. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 270

krecelêt, - ẽju, intr., die Laute krekle hervorbringen,

1) hüsteln, sich räusern
[Ronneb.]: kŗaukāt un krecelēt Sudr. E.;

2) lachen
Druw., Sessw., Lasd.: viņa krecelēja luocīdamās Saul. [Vgl. krecêt II.]

Avots: ME II, 270

I krecelêt,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85;

2): rauh
(skarbi) lachen Druw. ‡ Refl. -tiês, auf eine gewisse (unangenehme, meckernde) Weise lachen Livāni.

Avots: EH I, 647

‡ *II krecelêt, zu erschliessen aus sakrecelêt und nùokrecelêtiês II.

Avots: EH I, 647

‡ III krecelêt, (einen Stack, ein Tau) winden Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 647

‡ IV krecelêt, -ēju,

1) rüttein, schütteln (z. B. beim Fahren auf unebnem Wege)
Salis;

2) langsam, Hindernisse überwindend fahren
Warkl. Refl. -tiês, sich rütteln, schütteln Salis: kratās un krecelējas, kad brauc pa nelīdze̦nu ceļu.

Avots: EH I, 647

‡ krecelgaļa, die Gallerte Wahnen.

Avots: EH I, 647

krecelîgs, hüstelnd, belegt: iesāka krecelīgā balsī smieties Latv.

Avots: ME II, 270

I krecelis,

1): auch Schwanb.; ‡

2) *krecelis od. *krecele, der Hustenreiz in der Kehle:
kâ tuo kreceli izdzis nuo rīkles? Linden in Kurl.

Avots: EH I, 647

I krecelis, jemand, der fortwährend hütelt, krächzt.

Avots: ME II, 270

II krecelis, der Korkenzieher Karls., [PS.]. S. krecele II.

Avots: ME II, 270

‡ III krecelis Mesoten, = krecele I.

Avots: EH I, 647

‡ IV krecelis "einer, der seine Arbeit (besonders die Seilerarbeit) nicht recht versteht" (?) Warkl.

Avots: EH I, 647

krecenis, die Gallerte Oknist.

Avots: ME II, 270

‡ kriẽce Frauenb. "der obere Teil des Kopfes".

Avots: EH I, 657

‡ kvecens (?) "ein Klotz als Unterlage für Krippen" Fehteln (?).

Avots: EH I, 689

‡ laidarniece Janš. Līgava II, 133, eine im Viehhof beschäftigte Magd.

Avots: EH I, 711

laipeniece, für laipa, der Steg: lūguojies, laipniece, te̦kuošai upītei BW. 13445, 2.

Avots: ME II, 410

I leceklis: auch Bixten, Borchow, Frauenb., Iw., Mesoten, Sessw.

Avots: EH I, 730

I leceklis [Selg., Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, Ruj., Salis, Serbigal, Gold., le̦ce̦kls Nigr.], lecekts, - s Ronneb., Kaul., Spr., [Wolm., Bers., Trik., Smilt., lecekte Arrsach, Jürg., N. - Peb., Neu - Wohlfahrt], leceknis Mar., [Salis, Loddiger, lecekne Brucken], das Mistbeet: gāja uz klēti, kūtīm, aku, dārzu, lecektīm BW. III, 1, 50. tad ne˙viens kurmis neruokuot lecekšu Etn. II, 74. kāpuostus sējuot lecekši jāizbada Etn. II, 124. [Vielleicht zu einer Wurzelform lek - "weich, schlaff", wozu auch le. le̦kns, ļe̦ks, le̦kausis, lekmenis (li. lekmenė "Pfuhl"), le̦ce̦ns, le̦cē̦ns, lē̦kna; leceklis vielleicht aus * lecetlis, und lecekts für * lecets mit dem k von leceklis; vgl. letecis.]

Avots: ME II, 443

II leceklis "?": kur vien Faustīne savu ruoku piedūra, tur vis˙labākais materiāls viņai zem ruokām pārvērtās par lecekli Deglavs Rīga I, 95.

Avots: ME II, 443

le̦ce̦kls (unter laceklis I): auch Dunika, Gramsden, Hasenp., Iw., Nikrazen.

Avots: EH I, 730

lecekne (unter leceklis I): auch Roop.

Avots: EH I, 730

leceknis (unter leceklis I): auch Kalnemois, Mahlup.

Avots: EH I, 730

lecekte (unter leceklis I): auch AP., C., Ermes, Kegein, Orellen, Seyershof, Zögenhof.

Avots: EH I, 730

lecekts, -s (unter leceklis I): auch Alswig, AP., C., Ermes, Fest., Heidenfeld, N.- Laitzen, Meselau, Prl., Saikava, Wenden.

Avots: EH I, 730

I lecene, der Frosch Sld., [Janš. Dzimtene ² II, 370; III, 12.; (von einem Mädchen) ņemt viņš šādu leceni ne duomāt neduomā Janš. Dzimtene ² I, 180. - Zu lèkt.]

Avots: ME II, 443

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443

lecenêtiês, wackeln, baumeln, schlaff herabfallen: braucējiem galvas vien lecenējas Baltp. R. Sk. II, 156, Ar., Wid. ve̦cas mātes pavēdere lecenēties lecenējas (Rätsel). [Wohl zu lèkt.]

Avots: ME II, 443

[*I  lecenis, der Sprung: zaķis aizskrēja (ar) leceņiem vien Nötk.; lēceņiem U., im Galopp.]

Avots: ME II, 443

[II lecenis Golg., = leceklis I.]

Avots: ME II, 443

leceniski, lèceniskus iet, springend, im Sprunge gehen; leceniski šūt, überwendlich nähen.

Avots: ME II, 443

‡ ļeceniski siet Siuxt, so binden, dass eine ļe̦ka II (Schleife) entsteht.

Avots: EH I, 769

le̦ce̦ns: auch ("Quarkstückchen in süsser Milch") Mahlup; (ein zusammenhaftender Klumpen) Liepna.

Avots: EH I, 730

le̦ce̦ns, erschlossen aus hochle. lacans Mar. n. RKr. XV, 123, ein Stück, Klumpen: bieza piena, tauku, sviesta le̦ce̦ns; [samirkušu un pēc tam sakaltušu miltu gabals; sakaltušu vai sasalušu mē̦slu lêkša, samirkuša, salipuša vai sasaluša sìena lêkša Lettin. snieg le̦ce̦niem; mē̦sli uz tīruma izārdīti le̦ce̦niem Mar. - Vgl. le̦cē̦ns 1.]

Avots: ME II, 443

ļe̦ce̦ns,

[1) "dickflüssig"
Lievenhof;

2) "ļumans, mīksts" Lettihn], weichlich, plump:
meta ļe̦ce̦nuo platmati nuost A. XII, l, 34. [Auch substantiviert: tīrais ļe̦ce̦res! Lettihn.]

Avots: ME II, 534

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443

lecenus [für * leceņus?] Neu - Sackenhof, = leciņus.

Avots: ME II, 443

lecete: auch Bewern, Römershof, Stelph.

Avots: EH I, 730

[lecete St., Stomersee, Lös., Neu - Wohlfahrt, = leceklis I; bei U. dafür auch lecieši, das, wenn zuverlässig, wohl aus ostle. Mundarten stammt, wo ē zu ie geworden ist.]

Avots: ME II, 443, 444

‡ lemesniece Grob., = lemesnĩca 1.

Avots: EH I, 733

letece, (unter letecis): auch Memelshof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 735

lìecene, ein aus einem Lindenbrettchen zylinderförmig zusammengebogenes Gefäss zur Aufbewahrung der Zukost Starth.; liecenes ciba B. Vēstn. [liecenis Für. I], liecinis, ein aus dünnem Holz zusammengebogenes Külmit L.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 515].

Avots: ME II, 492

liecenica BW. 16170, 3 var., fem. zu lìeciniẽks 1.

Avots: EH I, 751

lìeceniẽks (unter lìeciniẽks),

1): auch BW. 1650;

2): auch (mit iêc ² ) Frauenb. (jemand. der aufs Gut od. zu Nachbarn zu einer gemeinsamen Arbeit geschickt wird),
Siuxt ("kas iet liecībās 1 ").

Avots: EH I, 751

lūputriece, ein keifendes Frauenzimmer Hug.

Avots: ME II, 520

[meceklis um Mitau "ein Mischmasch; ein aus verschiedenen Speiseresten bereitetes Essen"; meceklis "ein Teig zum Füttern von Vögeln" Schönberg.]

Avots: ME II, 589

me̦ce̦klis "etwas Feistes und Schweres": (žurkas) kâ me̦ce̦kli, kâ luomeņi Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 589

me̦ce̦kls: zu verbessern in "meceklis II", und "me̦ce̦kli" im Zitat aus Janš. (ME. II, 589) in "mecekļi".

Avots: EH I, 795

muõdniẽce, muodnīce Spr.,

1) die Modistin, Putzmacherin;

2) die Modenärrin.

Avots: ME II, 682

nābardzniece (unter nãburgs ): auch BWp. 445, 6 var.

Avots: EH II, 7

naktiniece: die nachts wach ist Schlehk; die sich nachts mit etwas beschäftigt Nötk.

Avots: EH II, 4

naktiniece "?": timsiniece, naktiniece, vai es tava naidiniece? jūŗmalā sausa egle, tā ir tava naidiniece? BW. 34079, 1. [Vgl. li. naktinýčia "ein Nachtgespenst".]

Avots: ME II, 690

neceļš,

1 ): pēc bezsamaņas skrējiena sāku apjusties, ka e̦smu neceļā ieskrējis Vīt.;

2): pa kādiem ratlaužu neceļiem dažkārt neiekrīt kulties Delle Negantais nieks 186; ‡

3) gen. plur. neceļu, weglos, ohne Wege:
viņi gāja... vietām pa malkas ceļiem un ganu te̦kam, vietām arī gluži pa n. apgabaliem Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: EH II, 10

neceļš,

1) der Irr-, Abweg:
nestaigāju neceliņu BW. 8747. nuoklīst, nuokļūt uz neceļiem, auf Abwege geraten. [neceļā iebraukt U., hineinfahren, wo es keinen Weg gibt;

2) (in der verbindung
neceļa laiks), schlechter Weg: baznīcā braukšanas vajadzība šādā gluži neceļa laikā pate par sevi gan nebūtu tik liela Janš. Dzimtene ² I, 106].

Avots: ME II, 709

nece̦rams, unerwartet, unverhofft: bullis gaidījies kâ nuo paša dieva, kâ sacīt nece̦rams JU.

Avots: ME II, 709

nùocerêt,

1) bestimmen:
Sprw. lai dievs dara, kuo nuocerējis. tas viņam nuoce̦rē̦ts LP. VII, 186;

2) im Auge haben, sich erwählen:
ce̦rē̦dams nuocerēja manu zīļu vainadziņu BW. 24553. zē̦ni nuocerēja katrs savējuo Druva II, 482.

Avots: ME II, 768

necerĩba ,* die Hoffnungslosigkeit: necerībā tagad ciešu, necerībā dzīvuoju Lautb.

Avots: ME II, 709

‡ necerîgs "?": bē̦da, bē̦da, jauns puisīti, necerīga ļaudaviņa! ni tev taisa mīkstas vietas, ni mīļi ... parunā Tdz. 47703.

Avots: EH II, 10

nece̦ruôt, adv., unerhoft: nece̦ruot man atnāca laime.

Avots: ME II, 709

‡ neceža Lubn., Warkl., ein gewisser flacher, sehr grätenreicher Fisch.

Avots: EH II, 10

nedẽļniẽce, die Wöchnerin: nedēļniece tūliņ pēc dzemdēšanas jānuotīra ar vārītu siltu ūdeni Konv.

Avots: ME II, 711

neprecẽjiês, unverheiratet: neprecējušies cilvē̦ki.

Avots: ME II, 728

‡ nùokrecelêt Dricēni, Welonen "mit Heu od. Mist bestreuen": nuokre̦ce̦lē̦ts ceļš.

Avots: EH II, 55

I nùokrecelêtiês,

1): auch Bolwen, Druw., Nötk., Sermus.

Avots: EH II, 55

I nùokrecelêtiês,

[1) sich (ausspeiend Karkel) räuspern
(perfektiv) Mitau, Smilt., Vank.]: V. nuokāsējās, nuokrecelējās MWM. X, 87, [Serben, Plm., Mar., Autz, Peb., Alswing, Sessw., Lis., Lös., Selsau, Festen, Aahof, A. - Schwanb., Segew.;

2) laut od. ironisch
nuosmieties Serben, Peb., Lös., Selsau, Sessw., Lis: viņš nuokrecelējies sarkans; "mit gedämpfter und schwacher Stimme lachen" Sessw., Lös., Aahof, Festen u. a.;

3) "?" nuokautā vista nuokrecelējās vien Gr.- Buschhof].

Avots: ME II, 801

[II nùokrecelêtiês "gerinen": kad gaļai uzlej mērci un aizņes aukstumā, tad mērce nuokrecelējas Mesoten.]

Avots: ME II, 801

[nuotece, die Abflussröhre Wid.] nùotecêt [li. nutekė´ti), intr.,

1) abfliessen, ablaufen, verlaufen, abrieseln, abrollen:
ūdeņi bij sen jau nuotecējuši Kaudz. asinīs lācis nuotecējis LP. VI, 520. gredzeniņi nuotecēja tautu dē̦la ruociņā Ltd. 681. pulkstenis nuotecējis. laiks nuotecējis, die Frist ist abgelaufen;

2) hin-, wegfliessen, hin-, weglaufen:
tie uz Rīgu nuoteceja BW. 12008. [ruobeža te nuote̦k U., die Grenze geht hier weiter];

3) bespritzt, beschmiert werden:
spannis vis˙garām nuotecējis brūnām asinīm JR. III, 78;

4) im Laufen überholen:
aun[i], meitiņa, baltas kājas, iesim abi tecēties! ja tu mani nuotecēsi, būsi mana līgaviņa BW. 593. Refl. -tiês,

1) sich müde laufen:
bē̦rns pa visu dienu nuotecējies;

2) reif werden, nachreifen:
jāņuogas jāatstāj, lai nuote̦kas A. XX, 589.

Avots: ME II, 873

pakrecelêt, intr., sich ein wenig räuspern: viņš pasmaidīja, pakrecelēja MWM. IX, 813.

Avots: ME III, 48

‡ palece "das Gerichtshaus (aus d. Polizei umgebildet)" Irmlau n. Spiess.

Avots: EH II, 150

[palecekle,

1) dasuntereinem
leceklis I Gelegene C.;

2) "ein kleines Mistbeet neben einem grossen"
N.-Peb.]

Avots: ME III, 58

[*pale̦ce̦kls (erschlossen aus hochle. palacaklis) "Türschwelle" Korwenhot.]

Avots: ME III, 58

‡ panteniece Janš. Līgava II, 396, die einen pañts 3 Niedertretende, pantu minēja.

Avots: EH XIII, 161

[paraugprece, die Probeware.]

Avots: ME III, 87

‡ pèkšķumniece ² Saikava, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH XIII, 227

‡ pe̦lavniece Diet., = pe̦lavniẽks.

Avots: EH XIII, 220

pìece̦lât, mehreres hinzuheben: p. maisus pie citiem N.-Peb.

Avots: ME III, 240

pìeceļuôt, hinzuwandern: pieceļuoja jauni iedzīvuotāji klāt.

Avots: ME III, 241

pìecelˆt,

1) zu-, herzu-, hinzuheben, -stellen:
piecel krê̦slu, setze dahin einen Stuhl! U.;

2) aufheben, aufstehen lassen, aufwecken:
(dievs) mani nao gŗūtas slimības piecēlis Evang. gaisma v. J. 1905, S. 13. kas piecels rītā agri? BW.

Avots: ME III, 240

pìecenĩtis, der Fünfling: piecenīšu dzimšana A v. J. 1899, S. 73.

Avots: ME III, 241

piecept, zur Genüge, zum Überfluss ausbraten, ausbacken: piecepa pa˙pilnam plāceņu LP. VII, 289. bliņu jau tu pate vari piecept kaudzēm Krišs Laksts 7. nespēj... maizi piecept.

Avots: ME III, 241

pìecetinât, aufhetzen: visi mani mani piecetināja, lai es saimniekam neklausu Dond.

Avots: ME III, 241

pìekrecelêt, hüstelnd vollspeien: nepiekrecelē nu istabu! Karkel, Lis.

Avots: ME III, 259

‡ pigarece Mežamuiža n. Ceļi VIII, 231, = pigarica.

Avots: EH XIII, 230

plāneniece, die auf dem plãns II, 1 Befindliche: apdziedāšanu izdarīja panāksnieku , dziedātājas plānā (plānenieces) RKr. XVI, 133.

Avots: ME III, 330

I plece, der Plattfisch, die Butte St., U., Biel. Holzb. 663, RKr. VIII, 105. Vielleicht nebst pleknēt 2 zu plakt (s. dies) und (wenn von einer Wurzelform plek-) li. pleksnė˜ "breite Rübe"; vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 91 und le. ple̦cs.

Avots: ME III, 332

II plece (auch L., U.), = ple̦cs, die Schulter: vārniņai ir līkas pleces, tā ir ūdens ne̦sātāja Lautb. 88. Vgl. plecs.

Avots: ME III, 332

prece (li. prekė "?" Daukša Post. 51, ₃₄ ),

1) die Ware:
Sprw. kāda nauda, tāda prece. katrs savu preci slavē: preces kŗaut, pirkt, pārduot, Waren stapeln, kaufen, verkaufen; preču nuoliktava, die Warenniederlage, der Speicher;

2) die Freierei
Biel. n. U., die Heirat: meita preces gaduos Duomas IV, 355. gājuši, brūtējušies, kažuoku, kurpes vis iedāvinājis. duomājušas, kad tādas veltes duod, tad jau prece druoša Janš. Dzimtene V, 91. Pēteris par preci vēt vārdiņa nebija bildis MWM. VIII, 410. nuo preces tagad nevar būt ne runas; preču māte Ezeriņš Leijerkaste II, 30, die Brautwerberin, Kupplerin. preces dzert, die Verlobung feiern Ar., Friedrichswald: Nebst li. prekia "Kaufpreis" wohl zu pìrkt.

Avots: ME III, 384

precene, aster salicifolius Kokn. n. RKr. III, 69; Konv. ² 205.

Avots: ME III, 384

precenieks, s. precinieks.

Avots: ME III, 384

‡ puslaiciniece Bergm. Labu ziņu un pad. grm. ² , S. 100, eine, die die erste Hälfte der Schwangerschaft eben hinter sich hat.

Avots: EH II, 332

‡ pusvecene Frauenb., eine ältliche weibliche Person: viņam de̦rē̦tu precēt tik tādu pusveceni.

Avots: EH II, 335

‡ putreniece "saimniece, kas zina par ēdienu, apģē̦rbu un mājas apkuopšanu" Seyershof.

Avots: EH II, 340

‡ rātiniece Tdz. 45146, eine, die oft zankt.

Avots: EH II, 362

re̦ce̦klaîns, s. recekļaîns.

Avots: ME III, 501

recekļaîns, re̦ce̦klaîns Karls., receklains Ruj., gallertartig, geronnen: uoliņas turas cieti kuopā kādā recekļainā vielā Konv. ² 2976.

Avots: ME III, 501

receklîgs Siuxt, Bauske, Bers., zu gerinnen beginnend: r. virums.

Avots: ME III, 501

receklis Dond., Wandsen, Siuxt, Mesoten, Widdrisch, Zögenhof, Ruj., C., Arrasch, Kreuzb., Schwanb., receklis, auch recekļa, das Geronnene, Gerinnsel, der Gallert: ādiņas lipīgā receklī SDP. VI, 72. asiņu receklis Konv. ² 836. kūp vagas, pilnas asins recekļiem MWM. XI, 280. kâ asins recekļa peļķes VIII, 203. šis receklis pārklāj ievainuojumus Konv. ² 489. glums un sarkans receklis Rainis. recekli jeb želatīnu viņi ātri sašķaidina MWM. VI, 159. sakruopļuotie... kunkst asins recekļās Bārda Zemes dē̦ls 224.

Avots: ME III, 501

‡ II receklis, das Gewinde eines Korkziehers Wessen.

Avots: EH II, 362

receknis: auch Sonnaxt.

Avots: EH II, 362

receknis Warkl., receknis, = receklis, der Gallert, "sasalis gaļas sālīms" Etn. I, 42. - asiņu recekņi Ar.

Avots: ME III, 501

rìece ² Sessw., Odsen, Mar., Drobbusch, = rice (s. dies); nach Vank. "ein Teil der ragavas"(?).

Avots: ME III, 543

riecekne, der Frühstücksbeutel eines Hirten: kamuoltiņš izkrita nuo rieceknītes. ganuosdzenu, skaisti dziedu...: ...manā rieceknītē skaistu dziesmu kamuoltiņš VL. Ableitung von riecis I?

Avots: ME III, 543

riecenis: auch (mit ìe ² ) Linden in Kurl., (mit iê ² ) Salis: maizes riecenīši BW. 19293, 5 var.

Avots: EH II, 378

riecenis, s. rieciens.

Avots: ME III, 543

riêce̦ns ² (unter rieciens): iztikt ar plānu riece̦nu Janš. Līgava I, 9. maizes rieceniņi BW. 19293, 1.

Avots: EH II, 378

saduomniece (unter saduõmnĩca): auch BW. 6889, 3.

Avots: EH XVI, 405

sagãdniẽce: auch BWp. 1342, 2.

Avots: EH XVI, 408

sagãdniẽce, sagādnīce Lubn., sagādnīca, die etwas zu ersinnen und zu beschaffen pflegt: saduomnīce, sagādnīce (Var.: sagādnīca, izgādnīca, gādātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 625

sagrecelêtiês Erlaa, sich verschlingen: dzijas sagrecelējas (sagrìežas) Mar.

Avots: ME II, 629

saimniecene (unter sàimniẽks): auch LLD. II, 52.

Avots: EH XVI, 413

sakrecelêt,

1) sich gallern (von der Fleischbrühe)
Grünw.;

2) = sakrest 1 Nötk.

Avots: ME II, 654

‡ II sakrecelêt Laidsen "?": s. diegu.

Avots: EH XVI, 419

salamniece "?": visu rītu griķus malu...; kur tā uotra salamniece [?], ka nenāk palīgā? BW. 8270. Für *samalniece, die mit jem. Mahlende?

Avots: ME II, 666

saliecenis: auch (mit iê ² ) AP. - "saliecņa" ME. III, 673 zu verbessern in "salieceņa".

Avots: EH XVI, 426

saliecenis Wid., Poruk III, 88, salieceņa nazis Apsk. 1903, S. 686, saliecņa nazis Aps. VII, 42, saliecains nazis N. -Schwanb., ein (zusammenklappbares) Taschenmesser.

Avots: ME II, 673

salmniece (?) "ein Salzgefäss" Malta.

Avots: ME II, 675

saprece, die Heirat: liekuļuo mīlestību, lai tik iznāktu saprece Janš. Dzimtene ² II, 177.

Avots: ME II, 707

sarece, Gallerte Segew.

Avots: ME II, 714

saũlsvece, Königskerze, Wollkraut (verbascum thapsus) Fischer 201.

Avots: ME III, 774

‡ šaušalniece Dünsb. Vecie gr. I, 82 "?".

Avots: EH II, 623

savežniece, savešniece Wid., eine Kupplerin ("kas save̦d divus jaunus ļaudis") Etn. II, 128.

Avots: ME III, 785

sece: "Asūne" ME. III, 810 zu ersetzen durch "Pas. VII, 286 (aus Asūne)".

Avots: EH XVI, 474

sece Asūne, = svece (s. dies).

Avots: ME III, 810

se̦ce̦n Treiland nar. p. № 117,

1) Präposition (veraltet) mit dem Akk., neben, entlang:
es neiešu . . . secen šuo kuopu Glück I Mos. 31, 52. secen sē̦tu Laime gāja (Var.: Laimiņ[a] gāja gar sētiņu) BW. 1890, 2. secen (Var.: gaŗām) gāju svaiņa sē̦tu 3875, 4 var. secen siénu slaiku savu muguriņu 7633 var.;

2) secen Lancmanis, Selb., secin Zalktis I, 74, Adv., vorbei:
vinš ... gribēja tiem secen iet Glück Markus 6, 48. bildiniet, bāleniņi, jel secen (Var.: gaŗām) paiedami! BW. 3855 var, zaltis pašu brīdi ve̦lkas ve̦zumam secen LP. V, 216. vieta tika skatītāju acīm, kas secen brauca, paslē̦pta Lautb. Luomi 84. viņš man nuogāja secen N.-Bergfried, Bauske, Arrasch, Saikava, Gr.- Buschhof.

Avots: ME III, 810

secenĩba,* die Folge, Reihenfolge: chronoloģiskā secenībā Konv. ² 173.

Avots: ME III, 810

‡ secenīgs,* folgerichtig: viņš bija diezgan daudz lasījis, lai gan ne visai secenīgi Veselis Dienas krusts 24.

Avots: EH XVI, 474

‡ sẽteniece Frauenb., eine weibliche Person, welche die abwesende Wirtin vertritt.

Avots: EH II, 484

‡ sìekalniece ² Stockm., = siekalnīce 3.

Avots: EH II, 494

sîkprece(s), die Klein-, Kurzware: sīkpreču pārduotava A. v. J. 1898, S. 416. žīds tirguojas ar dažādu sīkpreci Ahs.

Avots: ME III, 852

sirpiniece Plutte 31, eine mit der Sichel Mähende.

Avots: ME III, 847

šķeberniece "?": ja ir laba ve̦damā, vediet taisni pie istabas; ja ir kāda šķeberniece, apkārt sē̦tu ritiniet! BW. 18602, 5.

Avots: ME IV, 24

‡ šķērbeniece J. Miesnieks Bērzupju ģimenes portr. 40 "?".

Avots: EH II, 633

slìece C., PS., Neuenb., sliêce ² Karls., Dunika, Līn., Iw., slìece ² Kr., Kl., Prl.,

1) die Schlittensohle
U., Bielenstein Holzb. 555, Selb., Lasd., (mit ìe ) Wolm., Schlittenschleife Bielenstein Holzb. 27: vienu slieču ragutiņas BW. 23634, 4;

2) das Holz am Flügel des Zugnetzes Bielenstein
Holzb. 669 (mit Abbild.);

3) der Schweller am Wagenkorbe
L.;

4) Stütze
St. - In der Bed. 4 zu slìekt 1; in der Bed. 1-3 - wenn mit ie aus ei - zu slaika (s. dies), oder aber (nach Leskien Nom. 266 "vielleicht" und nach Trautmann Wrtb. 269) - wenn mit ie aus en - zu slīkt.

Avots: ME III, 937

slìecenieks C., Arrasch, = sliecnieks.

Avots: ME III, 937

šliêcete Schwanb., der Regenwurm; vgl. šļieka(ta),

Avots: ME IV, 73

smecele,

3): auch Oknist.

Avots: EH II, 534

smecele,

1) das Gehirn:
ne˙kuo nevar paturēt savā smecelē Salisb. n. U.;

2) die Schnauze des Schweines
Oppek., Sessw., Serben n. U.;

3) die Mehlmilbe
Gr.-Buschhof. In der Bed.1 zu li. smākrės "Gehirn" ; in der Bed. 2 zu li. smākės "der Rüssel" (und ahd, smâhi "gering, klein"?).

Avots: ME III, 955

smecere: auch AP., Auleja, Gr.-Buschh., Pilda, Skaista, Warkl.; "ķirzakas vai čūskas mēle, kuo ieduomājas par dze̦luonu" Dunika.

Avots: EH II, 534

smecere Mar., Saikava, PS., Stomersee, A.-Schwaub., Ober-Kurl. (z. B. Wessen), Lettg. (z. B. Zb. XV, 192), smeceris Manz. Lettus, Glück Spr. Sal. 11, 22, L., U., Karls., der Saurüssel: kur tu, cūka, bāz smeceri! Mar. n. RKr. XV, 136. deve cūkas smecerīti BW. 33322. cūka uzslien smeceri uz augšu Zeif. III, 2, 134. gaiļam dũre pakaklī, sivē̦nam smecerī BW. 33276; Rüssel von Insekten und Elephanten: savu smeceri līdz gre̦bzdiem iebāz-damas, asinsutis izsūc kuoka barības Konv. ² 199. zuobi līdzīgi smeceriem MWM. IX, 557; (übertragen) die Fresse: vajadzēs kraut tev par smeceri Krišs Laksts 42. Zu smecele 2.

Avots: ME III, 955, 956

‡ šmecere Borchow, = smecere.

Avots: EH II, 648

smeceris (unter smecere): auch Saikava; der Rüssel eines Insekts; die Fresse Oknist; kuo bāz savu smeceri (Nase), kur nevajaga! Saikava.

Avots: EH II, 534

‡ šmeceris, = smecere: kad vāra grūdieni ... ar cūkas galvas pusi ..., tad jāpaņe̦m šmeceŗa kauliņš Lttic. 508 (aus Lettin). ar sivē̦na šmecerīti Tdz. 54320.

Avots: EH II, 648

smecerniẽks, ‡

2) die Nase (als Schimpfwort)
Saikava: tev gan gaŗš s˙! ‡

3) "?": ej, smecerniek, kur nu atkal vilksies! (wo?).

Avots: EH II, 535

smecerniẽks Karls., Wid., der Rüsselkäfer SDP. I, 34, Konv. ² 473, 1746, 3933, MWM. VIII, 878, IX, 718.

Avots: ME III, 956

šņecere: auch Bers., Sonnaxt.

Avots: EH II, 652

šņecere Meiran od. šņeceris Bers., die Schnauze: duošu zirņu, duošu pupu, duošu cūkas šņecerīt[i] (Var.: būs cūciņas šņukurīt[i]s) BW. 33278, 1.

Avots: ME IV, 94

šneceris, = šņeceris: kur tu iesi, raiba cūka, ar sudraba šnecerīti? BW. 29132 var.

Avots: ME IV, 88

šņeceris (unter šņecere),

1): auch Laud.; ‡

2) "wer seine Nase in alles steckt"
Meiran.

Avots: EH II, 652

spārdauniece, spārdaunīce Bers., eine Stute, die auszuschlagen liebt: pie savas ķēves, spārdaunieces A. 1902, S. 125.

Avots: ME III, 986

staņģeniece, staņģenīte, = staņģis II, l; skuķam tukša staņģeniece (Var.; pūrs nedarīts) BW. 7807, 5. tukša mana staņģenīte 7838, 2.

Avots: ME III, 1044

‡ stũrgalvniece, eine Eigensinnige A. Upītis Pirmā nakts 240.

Avots: EH II, 597

svece: lai svecīte ... apte̦k manu galda galu BW. 19187. sešu zaru s. 23622. kuoka sveču (= sve̦ku) sveces Pas. IX, 454. (egles stumbru) nuotecējušu ar ... sviķu svecēm (Harzstreifen) Janš. Līgava II, 189. sve̦cu diena - auch Lesten, Lis. sveču piens Aahof n. Zemzare Lejasc. 114 "pirmpiens" (vgl. sveķīši). "nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten)" ME. III, 1145 zu streichen (es handelt sich da um sveči < sveķi "Harz").

Avots: EH II, 613

svece, ein acc. s. sve̦cu Glück Matth. 5, 15; Lukas 8, 16; Apostelgesch. 16, 29 u. a., nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten), die Kerze, das (Talgoder Wachs-) Licht: tē̦vs dedzina vaska sveci BW. 17800. sveču lējējiņa (gen. S.) 6828 (weitere Belege bei P. Schmidt RKr. XIV, 16 und XV, 32). kuoki kâ sveces taisni Jaun. R. V, l. sveci pūst U., ein Vexierspiel. sveces nesejs, der Laternenträger (ein Käfer) Mag. IV, 2, 150. sve̦cu (Glück Malach. 3, PS., Golg., Selsau, Schwanb., J. Zvaigznīte R. 117, L. Bērziņ) oder sveču (U., Mag. XX, 3, 58, Etn, l, 51 und II, 25) diena, Lichtmesse, sve̦cu (Einhorn) oder sveču (U.) mēnesis, der Februar. saules svece, die Königskerze (verbascum thapsus) Mag. IV, 2, 31, U. (unter saule), RKr. II, 80; Etn. III, 159; Konv. ² 587, Karls., Dond. Wenn dies Wort aus aruss. свѣчà entlehnt wäre, müsste es in der Wurzelsilbe ē (nicht e!) aufweisen, und auch im Falle einer spätern Entlehnung (als r. ѣ schon verkürzt war) wäre der gen. s. sve̦cu (mit e̦c!) I sehr befremdlich. Vielleicht gehört also svece - wenn urspr. "Harzfackel" - zu sve̦ki, wobei die jetzige Bed. durch r. свѣча beeinflusst sein kann; oder Umbildung eines *zvace (= li. žvãkė "Licht") nach r. свѣча?

Avots: ME III, 1145, 1146

svecenis, der Februar Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 1146

tece,

1) das Fliessen, der Fluss; "eine Flusskrümmung, wo das Wasser langsamer fliesst, das Ufer mit Gesträuch bewachsen ist, und wo es viel Fische gibt"
Laud.; ein altes, ausgetrocknetes Flussbett Stockm.: tece drusku apstāsies, ūdens apguls MWNI. V1II, 785. daudzas vare̦nas upju teces, kas apjuoza tāluos apvārkšņus A. Brigader Daugava I, 842;

2) ein Leck
C., Sessw., Warkl.

Avots: ME IV, 152

I teceklis: auch Lng. (unter akmins), Gold., Kürbis, Salis, Schwanb., Stom., Walk.

Avots: EH II, 672

I teceklis L., U., Anzen, Bers., Schibbenhof, Smilt., Widdrisch, = tecele, der Schleifstein, der gedreht wird.; in Wain. angeblich: eine Stelle unter dem vorspringenden Dach, wo Wasser zusammenfliesst.

Avots: ME IV, 152

II teceklis Kalzenau, = leceklis I (?).

Avots: ME IV, 152

teceknis Stockm. "ein Holzstück mit einer Rinne, das in eine angebohrte Birke gesteckt wird zum Ableiten des herausfliessenden Birkensaftes".

Avots: ME IV, 152

tecele: auch Iw., Seyershof.

Avots: EH II, 672

tecele L., U., V., Bauske, Dond., Lennew., Selg., Stenden, Üxküll, tecelis U., der drehbare Schleifstein. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 152

‡ tecene Seyershof, = tecele.

Avots: EH II, 672

teceņi: teceņiem ("sīkiem suolīšiem, veikli") iet Ramkau.

Avots: EH II, 672

teceņi U., tecenīši U., gemässigter Lauf, Hundetrab U.; Adv. teceņi, teceņu, teceņus, tecenīšus, teceņiem, in kleinem Trabe: es teceņi (Var.: teceņiem) vien tecēju BW. 3745 var. es teceņus (Var.: teciņus) vien tecēju 24386; 28812 var. tec teceņi, tautu meita! 14560, 3 var. tec, māsiņa, tecenīšus! 30368, 13. es teceņu, teceņu . . skrienu Sudr. E. v. J. 1898, S. 817. teceņu, teceņu pār brāļu laukiem Plūd. Llv. 172. sīkiem teceņiem B. skrēja Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 268.

Avots: ME IV, 152

‡ *tecenis (od. *tecene?), ein gewisses Biergefäss: ne̦sdams miesta teceni Ciema spīg. 236.

Avots: EH II, 672

‡ timsiniece BW. 34079, I, = tumsaliņa.

Avots: EH II, 682

trecels N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, = tercels; trecelis (?) Warkl. "kas tricinājas, drebinājas".

Avots: ME IV, 228

trìece ² Warkl., ein Riss, Bruch, Spalt (im Erdboden).

Avots: ME IV, 243

‡ uškurniece, eine, die sich etnen uškuris nehmen will: bija kuo iebilst ... pat par pašu uškurnieci Jauns. Augšz. 22.

Avots: EH II, 716

‡ vaļiniecene Klefeld Padoms (1789), S. 121, = vaļiniece.

Avots: EH II, 755

vaļniecene Dond. n. FBR. V, 132, = vaļiniece.

Avots: ME IV, 466

vece,

1): auch Behnen, Gr.-Buschh., Lubn., Sonnaxt, Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 238; vecītei re̦ti zuobi BW. 20223, 1 var.;

2): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 766

vece,

1) auch vecīte Erlaa, Nigr. u. a., = vecene, ein altes Weib Dr., Pas. I, 141; IV, 507 (aus Welonen); IV, 520 (aus Rositten), Mar. n. RKr. XV, 142; XVIl, 118, Oknist, Ramkau, Zvirgzdine: kāda vecīte vakara laikā gājusi LP. VI, 150. vecīte sēd pie krāsns 1005;

2) "sieva" Bers., Golg., Lubn., Meiran, Memelshof, Sehren, Selsau, Sessw.: jāiet mājā: mana vece negrib ilgāk palikt Golg.

Avots: ME IV, 514, 515

I vēceklis,

2): kâ pulksteņa vēcekli A. Upītis Sm. lapa 70.

Avots: EH II, 774

vecelis,

1): auch Tdz. 56065, 2, Pas. VIII, 108, 254, X, 106, XI, 273, XV, 87; vecelītes Tdz. 35837; vecele Pas. XIV, 129;

2): vecelītis Tdz. 49102, 1 var.

Avots: EH II, 766

vecelis,

1) = vecis, ein alter Mann Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 151 (aus Rositten); V, 297 (aus Welonen), Baltinow n. FBR. Xl, 132, Golg., Zvirgzdine: atrada... ve̦cu veceli, kurš viens pats dzīvāja Pas. II, 135 (aus Rositten). jauna mūs[u] māsiņa, ve̦cs ir tautu vecelīt[i]s BW. 22081;

2) der Ehemann (verächtl. od. scherzhafte Bezeichnung):
muns vecelis nespēj strādāt Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 515

vecene,

1): auch BW. 35711 var.: sirmajam kalpiņam vecenīte nuomiruse 13095;

2): ein altes Schaf
Siuxt; ‡

6) ein abgenutzter Acker, der nicht mehr bearbeitet wird
Bewershof; ‡

7) mācīta v. Orellen, eine Hebamme.

Avots: EH II, 766

vecene,

1) ein altes
Weib U.; (scherzhaft od. verächtl.) die Ehefrau: saki savai vecenei...! Alm.;

2) ein altes Mütterchen (vom Fasel)
Mag. IV, 2, 155; ein altes Schaf od. eine solche Kuh Frauenb., KatrE., Memelshof, Nigr., Segewold, Selsau, Sehren: nav ne˙viena... aitas luopa - nedz veceņu, nedz jēriņu Janš. Dzimtene V, 191. mans kažuoks ir šūts nuo divām jē̦ru ādām un nuo divām veceņu ādām Frauenb.;

3) ein alter fauler Pilz
Spr.;

4) ein alter Schwarm im Bienenstock
L., Kokn. n. U.;

5) die alte Zeit
L., U.

Avots: ME IV, 515

veceni (zu lesen veceņi?) V. Egl. Zilā ciet. 62, alte Bäume.

Avots: ME IV, 515

veceniete (?), eine Alte N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 515

vecenis,

1) ein alter Mann
Wid., Sessw.; ein ältlicher Mensch (häufig ironisch gebraucht) Gr. - Buschh.; "wer klug wie ein alter Mensch ist" Kurmene; ein erwachsener Mann Wid.: kaut būt[u] es vecenis līks, izdzisis Gō"tes dzejas 19; in Gr. - Essern werde der Älteste einer Zigeunerbande vecenis genannt;

2) ein alter Hase
Saikava; ein altes Pferd Sessw.; Plur. veceņi "ve̦cie putni" Saikava: putni teica:"ja mūsu veceņi pārnāks, tie tevi tūlin nuoknābs" Pas. II, 176 (aus Setzen).

Avots: ME IV, 515

veceņuôtiês, sich mit alten Leuten abgeben Wid.

Avots: ME IV, 515

‡ ve̦ce̦ta Skaista n. FBR. XV, 37, die Grossmutter.

Avots: EH II, 766

ve̦ce̦ta, die Grossmutter Warkl. n. FBR. XI, 23.

Avots: ME IV, 515

vedẽjniece "?": liela, gara vedējniece (= vedējīša?) iešļampāja istabā BW. 18851, 8. vedẽjs (li. vedėjas "Führer"), s. vest.

Avots: ME IV, 520

veļiniece, die Wäschehändlerin Dr.

Avots: ME IV, 536

vidriece: mit iẽ AP.

Avots: EH II, 781

vidriece, vidriecis Vīt., = vidrietis: krietnu ņuku cūkas vidrieces A. XVI, 297. pusi nuo šķiņķa un pusi nuo vidrieces (speķa). nuogriêz kādu šķēli nuo puscūča vidrieča! Zaravič. nuo vidrieča iedevu ganam algā lielu smetri gaļas Vīt. vidriecis wohl auf Grund von vidriets (gesprochen : vidriec) < vidrietis entstanden.

Avots: ME IV, 579

‡ viņsē̦tsaimniece Tdz. 57377, die Wirtin des Nachbarhofes.

Avots: EH II, 786

vìrsniece: "Jans." ME. IV, 613 zu verbessern in "Janš.".

Avots: EH II, 788

vìrsniece die Oberin, die Befehlshaberin: es biju . . . baruonam . . . virsniece Jans. Bandavā I, 329.

Avots: ME IV, 613

zâliniece A. v. J. 1898, S. 161, eine, die Gras pflücken geht (zālēs iet). Vgl. li. žoliniñikė "Kräutersammlerin".

Avots: ME IV, 698

‡ zavitniece Tdz. 55238, eine Zauberin.

Avots: EH II, 801

zeceris,

1) ein mit allen Wurzeln ausgehobener Baumstumpf
Adsel;

2) "ein widerlicher, widerspenstiger Mensch"
Adsel.

Avots: ME IV, 701

pusteceņi Wid., pusteciņi LKVv., halber Trab.

Avots: ME III, 435

slìece,

1): auch (mit iê ² ) Grob.; agrāk bijušas tikai izcirstas slieces ² , tagad tikai liektas KatrE. kamanu slieces Apsk. 1903, S. 82. vienu slieci kamaniņas BW. 18456, 1. situ kāju pie [kamanu] sliecītes 17877.

Avots: EH II, 527

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5

ābice, ābicnieks, ābisnieks U., für ãbece, ãbecnieks.

Avots: ME I, 234

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

‡ àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

‡ aizgumza, eine geringe Biegung, Krümmung: aizgumzā sliece pārplīsa Vīt.

Avots: EH I, 26

àizkudlât, intr., hin-, wegwatscheln: vecene aizkudlāja uz mežu Nigr.

Avots: ME I, 34

àizkulšêt, intr., hin-, wegwatscheln: vecenīte aizkulšēja uz baznīcu N. - Schwnb.

Avots: ME I, 34

‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34

‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

‡ àiztizât, hinkend, sich mühsam schleppend hin-, weggelangen N.-Peb.: kur nu vecene atkal aiztizājusi?

Avots: EH I, 58

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

‡ àiztušât "langsam (keuchend?) hin-, weggehen" Frauenb.: vecene aiztušāja gan līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 60

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

‡ amatnica BW. 35074, 1, = ece">amatniece.

Avots: EH I, 69

amatniẽks: auch BW.10101; 21908,2 u˙a., f. amatniece BW. 12583; 12774 u. a. In Frauenb. sei amatnieks nur ein solcher Handwerker, der Holz bearbeitet, z. B. ein Tischler.

Avots: EH I, 69

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76

‡ apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.

Avots: EH I, 76

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

‡ apgližinât Dunica, Rutzau, = ‡ apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

‡ apjust, = atģist Vīt., "сознать" Spr., "sajust" Bers. Refl. -tiês, = atģistiês Vīt., "сознать" Spr.: pēc bezsamaņas skrējiena sāku a., ka esmu neceļā ieskrējis Vīt., Wessen.

Avots: EH I, 88

apķecêt, = apķepêt, Dond. Adam.; s. ķece.

Avots: ME I, 98

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

‡ apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

‡ aplamnice Saikava, = ece">aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

aplamnieks, -iece, der Tor, der Unsinnige: tu esi aplamnieks LP. V, 40.

Avots: ME I, 99

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.

Avots: EH I, 102

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116

‡ apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240