Paplašinātā meklēšana

‡ àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbìrkstît, entkohlend wegstossen: a. uogli nuo skala labi tālu.

Avots: EH I, 9

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ aîzbir̂žuôt ² s. àizbirzît.

Avots: EH I, 9

‡ àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9

[apbirdinât, fallend bedecken: tur tevi ziediņi apbirdinās BW. 33778].

Avots: ME I, 77

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77

apbir̃t,

1) : hinter "abfallen" hinzuzufügen: (von einer ganzen Anzahl von Subjekten).

Avots: EH I, 74

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

‡ apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74

‡ apbìržuôt Trik., (mit ir̂ ² ) Siuxt, = ‡ apbirzêt.

Avots: EH I, 74

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

atbiras: Kornabfälle beim Mahlen Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 135

[atbiras, minderwertige Kornabfälle beim Windigen. Adleenen, Neuermühlen u. a.]

Avots: ME I, 151

‡ atbirdinât Salis, Schwanb., = ‡ atbãrstît 2.

Avots: EH I, 135

‡ atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135

‡ atbìrkstît uogli nuo skala, die Kohle vom (brennenden) Span abstossen.

Avots: EH I, 135

atbir̃t, intr., abfallen; atbirums, das Abgefallene, der Abfall.

Avots: ME I, 151

‡ atbìrzît ² Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135

‡ atbìržuôt, die Saatfurche ziehend hergelangen: a. līdz šai tīruma malai.

Avots: EH I, 135

‡ atbir̂zt, = atdrupt: sienai apme̦tums atbirzis.

Avots: EH I, 135

bir, Interj. zur Bezeichnung des beim Streuen, Schütten, Fallen entstehenden Lautes šis izbeŗ skrubulīšus zemē - bir, bir, bir LP. IV, 159.

Avots: ME I, 297

birât, sammeln Spr.; refl. -tiês, sich sammeln Spr. [Wohl aus dem slav. birati.]

Avots: ME I, 297

birâties, [sich aufmachen], stieben: tūlīt sāka birāties nuo visiem stūŗiem dēliešu stāvi uz pirti MWM. VIII, 595; [ sich anschicken PS. - Wohl identisch mit dem vorhergehenden birāties; vgl. r. собираться sich anschicken].

Avots: ME I, 297

‡ II birâtiês: "birdināties, birt" Ar.

Avots: EH I, 220

birbinât "?": trīs sita bungas, trīs birbināja BW. 33703; [wohl identisch mit li. birbinti, einen summenden Ton hervorbringen; играть на свирѣли. - Zu li. bir̃bti summen, barbõžius, der Summer, sloven. brbotáti, murmeln u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 297

birbīne: eine Pfeife aus einem Gänsekiel (mit ĩ) Gramsden.

Avots: EH I, 220

[birbīne (li. birbỹnė), eine kleine Pfeife (zum Blasen) aus einem grühnen Roggenhalm Wainoden, Bahten, Ahswikken.]

Avots: ME I, 297

birda, ein rieselnder Staubregen, [feiner Schnee], L., ST., U. Zu birt.

Avots: ME I, 297

birdaža,

1) = ‡ birdekris I Pv.; ‡

2) comm., = ‡ birdeklis 2 PV.

Avots: EH I, 220

birdaža, ="birdinātājs": laiks tāds birdaža vien ir Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 297

birde: Plur. birdes auch Ekau, Memelshof.

Avots: EH I, 220

birde (birdes Bauske), Webergestell Manz., Elv., Mag. III, 1 U.; Mes., Schwt. Die Bed. "Weberkamm" hat infl. birds. Zu r. бёрдо serb. bȑdo "Weberkamm". Vgl. Berneker Wrtb. I, 118.]

Avots: ME I, 297

‡ birdeklêt PV., -ẽju, = bir̂dinât 1: pa pirkšītim b.

Avots: EH I, 220

‡ bìrdeklis ² ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220

bir̃delêt, in feinen Tropfen, Flocken fallen (vom Regen u. Schnee).

Avots: ME I, 297

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

‡ bìrduoši ² Linden, streuend, rieselnd: sniegs nuosnieg b.

Avots: EH I, 220

birds: auch (mit ìr ² ) arkl. n. FBR. XI, 120, Bērzgale, Pilda, Zaļmuiža, Zvirgzdine: pilni ratiņu rūkšanas un birdu klabēšanas Ed. Virza Daugava 1933, S. 982.

Avots: EH I, 220

birds, s. birde

Avots: ME I, 297

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297

‡ bireniņš, Beiname des Schafbocks im VL.: aveniņ, bireniņ! BW. 29068 var.; 29156, 2.

Avots: EH I, 220

‡ birē̦ns "Regen" Frauenb.: šuodien gaidiet birē̦nu! saule nebūs.

Avots: EH I, 220

birêt, herabfallen, rieseln: kur ganiņi ganījuši, tur ziediņi birējuši BW.29528, 1.

Avots: ME I, 297

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. ² 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298

I bir̂ga,

1): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Kerstenbehm und Sessw. n. Fil. mat. 101, Mahlup, N.-Rosen, (mit ìr ² ) Saikava; ‡

3) die Schelte, Rüge:
blēņdaris dabūja labu birgu Fest.

Avots: EH I, 220

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

bir̂gains, qualmig, dustig: istaba.

Avots: ME I, 298

‡ birģelis, der Bürger (?): es bij[u] tāds birģelītis, man istaba nepieder BWp. 1697, 1.

Avots: EH I, 220

birguot, intr., dampfen, qualmen: maigas miglas birguo * MWM. X, 452.

Avots: ME I, 298

bir̂gs (unter bir̂ga),

1): auch Ramkau, Zaļmuiža, (mit ìr ² ) Saikava.

Avots: EH I, 220

‡ bir̂gums Nautrēni, = bir̂ga 1: ustaba pilna birguma, ka zils līdz grīdai.

Avots: EH I, 220

‡ biriêns, = birums: graudu b. Warkl.

Avots: EH I, 220

birîgs, ausgiebig, ergiebig, reichlich: šuogad ļuoti birīgi rudzi, birīgas auzas Janš.; [birîgs gads Mar.].

Avots: ME I, 298

‡ biriņa "aitiņä Warkl., Wessen.

Avots: EH I, 220

birinât: auch Frauenb., Stenden.

Avots: EH I, 220

birinât [Werssen], L. [li. -bìrinti LChr. 377, 20], = birdināt.

Avots: ME I, 298

[birins Kreuzb. "ein Hammel".]

Avots: ME I, 298

‡ birîtiês Warkl., = birâtiês: ļaudis birījas nuo baznīcas ārā.

Avots: EH I, 220

biritiņa, aitu biritiņa, eine Gottheit, die Beschützerin der Schafe Infl. n. Konv. ¹ 172 [?]

Avots: ME I, 298

bìrka: auch Dobl. n. BielU.; nuo visa tēriņa pieci lati uz manas bìrkas ² (mein Teil beträgt ...) Saikava.

Avots: EH I, 220

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298

birkavnieks: auch (mit ir̃) Salis; trīs guovis viņai e̦suot birkavnieces: birkavu sviesta izduoduot Linden.

Avots: EH I, 220

birkavnieks, -niece, ein Gegenstand, der ein Schiffpfund wiegt: dē̦ls paņēmis savu birkavnieci (kūju) LP. VI, 524; 476.

Avots: ME I, 298

bir̃kavs: trīs birkavi, seši puõdi BW. 31787. atvedīšu baltu linu birkaviņu 28378, 3.

Avots: EH I, 220

bir̃kavs, bir̃kava, das Schiffpfund. [Nebst li. birkavas (bei Būga Изв. XVII, 1, 3) od. birkava wohl aus einem aruss. * бьрковъ woher das jetzige бéрковецъ); vgl. Jagić AfslPh. XVIII, 292 f. und Berneker Wrtb. I, 50].

Avots: ME I, 298

‡ birklis, ein grosses Kornsieb (režģis) Fehteln (?).

Avots: EH I, 220

‡ bir̂kši ² Lems., = birkstis.

Avots: EH I, 220

‡ bìršķis ² Linden, die Bürste.

Avots: EH I, 220

‡ bir̂šķi ² Salis, = birkstis.

Avots: EH I, 220

I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.

Avots: ME I, 298

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

‡ bir̂kšķît ² Salis, = bìrkstît.

Avots: EH I, 220

‡ birkste Kabillen, = bìrze 3.

Avots: EH I, 220

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

‡ birkstinât A. X 2, 536, = bìrkstît.

Avots: EH I, 220

[bìrkstis (Plur.) C., PS.], bir̂kstis (Plur.) [Muremois, Salisb., Bächhof u. a.], birkstes, bir̂kšķi ² [Nabben], Adiamünde n. BD. 168, glimmende od. auch nur heisse Asche BW. I, 184 ² ; die Funken U. Zu li. kibirkštis od. žibirkštis "Funken", [die Būga Aist. ST. 153 zur Wurzel von bē̦rzs (s. dies) stellt; vgl. auch le. pìrkstis, die glühenden Funken in der Asche.]

Avots: ME I, 298

[bìrkstît C., PS.], bir̂kstît ² [Nigr.], -u, -īju u. birkšķināt, die Kohlen von dem brennenden Pregel, die Asche von der Zigarre abstossen, entkohlen: birkstīt skalu od. uogli nuo skala, pe̦lnus nuo cigāra; gew. nuobirkstīt [Ableitung von bir̂kstis.]

Avots: ME I, 298

‡ II birkstît Kabillen, = birzêt.

Avots: EH I, 220

‡ bir̂zelîgs Ramkau, = bir̂ze̦ns: b. siers.

Avots: EH I, 221

birzêt: auch BielU., (mit ir̂ ² ) Dunika. Iw., (mit ìr ² ) Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 84, Kaltenbr., bìrzêt ² Zvirgzdine.

Avots: EH I, 221

‡ bir̃šas, zur Verstärkung von bir̃t: kâ b. izbira Janš. Bandavā I, 149.

Avots: EH I, 220

bir̃snis, etwas Bröckeliges: biezpiens palicis tāds birsnis (gen. s. -šņa) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 298

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

birteniski pilns, übervoll (an Getreide u. dergl.) RKr. II, 55.

Avots: ME I, 298

‡ bir̃tin, zur Verstärkung von bir̃t: asaras b. birst Dunika u. a.

Avots: EH I, 220

biru birām, in Scharen K., od. birum birumiem: visi traucās birus birumiem A. XII, 336. tām pakaļ nāca birum birumiem Lieknis un citi jaunieši R. Av.

Avots: ME I, 298

birums,

1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;

2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;

3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.

Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās

Avots: ME I, 298, 299

‡ I birzaine, ein Acker mit Saatfurchen Warkl.

Avots: EH I, 220

‡ II birzaine, ein Birkenwald Warkl.

Avots: EH I, 220

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns ² Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299

‡ biržaîns Segew., = bìrzaîns.

Avots: EH I, 221

[bir̂zakains C., = birze̦ns.]

Avots: ME I, 299

birzāklis, ein krummes Werkzeug, womit man die Saatfurchen auf dem Felde bezeichnet Katzd.

Avots: ME I, 299

‡ bir̂zat ² (mit a aus ā oder uo) Salis, = birzêt.

Avots: EH I, 220

‡ bìržât ² Linden, -ãju, bir̂žat ² (mit a aus ā oder uo) Salis, bir̃žet ² (mit e aus ā oder uo) Strasden, = birzêt.

Avots: EH I, 221

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

I bìrze: auch Salisb., (mit ìr ² ) Linden, (mit ir̂) Jungfernhof,

1): 10202 zu ersetzen durch 10209 var.;

2): auch Dond., (mit ìr) Serbigal n. FBR. IV, 57, (mit ir̂ ² ) Grob., Seyershof;

3): (mit ìr) AP., (mit ìr ² ) Kaltenbr., (mit ir̂ ² ) Frauenb., Grob., Iw., Salis, Siuxt; besat:
zu ersetzen durch besat; gleichbed. mit bars 1, die Schwade (s. J. Alunans IMM. 1933II, 228).

Avots: EH I, 221

II birze (unter bir̃zs ): auch (mit ir̃ ) Grob., Salisb., Serbigal, Strasden, (mit ìr ² ) Zvirgzdine, acc. s. birzu BW. 25934, 2 var. (aus Gold.): liepu b. BW. 7922. egļu (?) b. 178. 1.

Avots: EH I, 221

birzeklis, birzīklis, birzuoklis, ein Werkzeug, mit dem die Saatfurchen (birzes) gezogen werden Bershof.

Avots: ME I, 299

bir̂zeknis, ein Gericht aus Milch, in welche Brot hineingerieben ist Serb., AP.

Avots: ME I, 299

‡ bìrzele ² Saikava. verächtl. Demin. zu bir̃zs, ein kleiner Birkenhain.

Avots: EH I, 221

I birzene, = birze, die Saatfurche U.: arāji, e̦cē̦tāji, dzenat gaŗas birzenes BW. 27983 2.

Kļūdu labojums:
27982,2 = 27922,2
bìrze, die Saatfurchte U. = bìrze 1 od. 4

Avots: ME I, 299

II birzene BW. 14882, bir̃ziens (Janš.), = bir̃zs, der Birkenhain.

Avots: ME I, 299

[bir̂ze̦ns C., Lis., Bers., Salisb.], birzans Plm.; [birze̦na maize C.]

Avots: ME I, 299

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

birzetiņa (unter bir̃zs): ai, zaļajuo b˙! BW. 2762, 3.

Avots: EH I, 221

‡ birzgals, das Ende eines Birkenhains: endzeliešu birzgalā (Var.: birzmalā) BW. 12911, 1.

Avots: EH I, 221

birzieniņš (unter birzums II): arājiņi..., dze̦nat garus birzieniņus! BW. 27922 var.

Avots: EH I, 221

birzîgs, locker, bröckelig (zu bir̂zt): birzīgi zuobi, lockere Zähne (Hom. 141); birzīgs biezpiens Latw.

Avots: ME I, 299

‡ bir̂zin, zur Verstärkung von bir̂zt: (biezpiens) birzin birstuot Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 36.

Avots: EH I, 221

birziņa (unter bir̃zs): loc. s. birziņā BW. 10958 var.; 13355.

Avots: EH I, 221

‡ bir̂zins Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 26, = bir̂ze̦ns.

Avots: EH I, 221

birzis (unter bir̃zs): auch Bērzgale, (mit ir̃) Seyershof.

Avots: EH I, 221

bìrzît (unter birzêt): auch Warkl., (mit ir̂) Ramkau (Praes. -u), (mit ìr ² ) FBR. IX, 148, Saikava (Praes. -īju).

Avots: EH I, 221

bir̃zmala: zaļā bē̦rzu birzmalā BW. piel. ² 13063, 2. tautu birzmalītes zu ersetzen durch tautas birzmalītes BW. 739 var.

Avots: EH I, 221

bir̃zmala, od. -le, -lis, der Rand, Saum eines Birkenwäldchens: klusiņām izganīju visas tautu birzmalītes.

Avots: ME I, 299

[birznieks Lng., der an od. in einem Birkenhain wohnt.]

Avots: ME I, 299

birzuokle, Hain, Wäldchen, zemes gabals, nuoaudzis ar lapu kuokiem Adsel n. A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 300

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

birzuoklis,

1) ein auf trockenem Boden (ob nicht: in einem Birkenhain,
birze?) gewachsener Baum; [

2) bir̃zuoklis Salisb. "ein junger, dichter Birkenhain"].

Avots: ME I, 300

bìržuôt (unter birzêt): auch (mit ir̂ ² ) Seyershof, Siuxt.

Avots: EH I, 221

bìržuôt, s. birzêt, birzît.

Avots: ME I, 300

bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze ² Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.

Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.

Avots: ME I, 299, 300

I bir̃zs, -s: ābeļu birzi BW. 6220. uošu birzi 9666. uozuoliņu birzi 12942. lagzdu birzi BW. piel. ² 5037, 1. In Salis sei bir̃zs (Stammform nicht sicher bestimmbar; Demin. bir̃zītis) eine Waldecke, die irgendwie vom übrigen Walde gleichsam abgeteilt zu sein scheine.

Avots: EH I, 221

II birzs, -s (unter birze): auch (mit ìr ² ) A.- Schwanb. n. FBR. V, 152, 3): auch (mit ir̃) Ramkau, (mit ìr ² ) Saikava.

Avots: EH I, 221

bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ ² ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.

Avots: EH I, 221

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

birztala (unter bir̃zs): auch (mit ìr ² ) Saikava (daneben ein Demin. bìrztalīte ² ).

Avots: EH I, 221

birztaļa (unter bir̃zs ): auch BW. 2762, 5, (mit ir̃ ) Siuxt, Demin. birztaļiņa BW. 428, 10 var.: ē̦nainā birztaļā Janš. Mežv. ļ. I, 90.

Avots: EH I, 221

birztaliena, = bir̃zs: pa birztalienas celiņu Janš. Bandava II, 396.

Avots: EH I, 221

birztele (unter bir̃zs): auch (mit ir̃ ) Siuxt: lakstīgata birztelē BW. 383, 4 var.

Avots: EH I, 221

‡ birzts, -s Asūne, = bir̃zs.

Avots: EH I, 221

‡ birzu "?": būkāj[u] birzu (Kasus?) ta bībiņu BW. 28801.

Avots: EH I, 221

birzūklis, ‡

2) "eine ziemlich hoch gelegene, trockene Stelle mit einem Birkenhain"
Druw.; vgl. auch A. X 2, 536; ‡

3) ein junger Wald
(mit ìr ² ) KatrE.

Avots: EH I, 221

birzūklis, = ātraudže egle Lub. [Vgl. birzuoklis 1 und birzuoklējs.]

Avots: ME I, 300

‡ bir̂zûknis KatrE., trockener, bröckeliger Quark, Käse: tāds b. i[r] uz naža nestāv. siers reizēm b. ira, nav sīksts.

Avots: EH I, 221

[bir̂zuļains Lis., = bir̂ze̦ns.]

Avots: ME I, 300

‡ birzulĩtis, Beiname der Birke im VL.: ai, bērziņ, birzulīti! BW. 5771 var.

Avots: EH I, 221

I bir̂zums,

2): Plur. bir̂zumi AP., Kalz., = ķē̦pa 1.

Avots: EH I, 221

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

II birzums,

4): auch (mit ìr ² ) Saikava, "der Saatstreifen"
Buschh. n. BielU.: paliek kāds b. neapsēts Saikava. Zu birzums II s. auch Zēvers Zitate IMM. 1928 II, 199.

Avots: EH I, 221

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300

III birzums, eine Weiterbildung von bir̃zs, der Birkenhain [?]: rūķi līda līdumiņu, biezu bē̦rzu birzumiņu Aus.

Avots: ME I, 300

IV bir̂zums [zu bir̂zt], die Ausgiebigkeit, der Ausfall beim Dreschen: šuogad rudziem labs birzums Adsel, AP., Erlaa, = birums.

Avots: ME I, 300

biržums (s. unter birzums II),

2): ai, arāji, e̦cē̦tāji. dzeniet gaŗus biržumiņus (Var.: birzumiņus)! BW. 27922,5 var.;

4): sēj... jele vienu biržumiņu! BW. 32536 var.

Avots: EH I, 221

caũrbira, caũrbiris,

1) das Durchgesiebte;

2) der Nimmersatt, jem., der immert isst,
auch caurbiru maiss;

3) der Verschwender, jem., der alles verliert od. verschwendet
Etn. III, 46;

4) ein durchgefallener Wahlkandidat;

5) caurbiras miegs, leiser Schlaf
Kleinberg;

6) starpbrīžuos radušās caurbiras (atlikas) apstrādā āpaši Konv. ² 709.

Avots: ME I, 364

‡ caũrbire Grenzhof, comm., = caũrbira 2.

Avots: EH I, 260

caũrbiris (unter caũrbira),

2): wer viel (fr)isst, aber dabei mager bleibt
Frauenb., Iw. (hier nur von Pferden gesagt); ein bald und oft mistendes Pferd Frauenb.

Avots: EH I, 260

‡ caũrbiru zirgs, ein Pferd, das beim Fahren oft mistet Sassm.: c. z. ātri piegurst.

Avots: EH I, 260

cibirksta Gramsden, = cibirkste.

Avots: EH I, 269

cibirkste: auch in Gramsden; derselbe ē- Stamm auch in li. kibirkštė dass. LChr. 386 ₅ .

Avots: EH I, 269

[cibirkste, der Funke Hasenp., Lib.; zu li. kibirkštis dass. und le. birkstis; mit ci - vgl. etwa r. кó-ворот "Genick" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 532 und ai kattōya - "berauschendes Getränk" (neben tōya - "Wasser") u. a. bei Wackernagel Aind. Gr. II, § 34.

Avots: ME I, 379

‡ čibir̂kste ² Rutzau, der Funke Vgl. li. kibirkštis dass.

Avots: EH I, 290

[dabir̃dinât Drsth., hinzustreuen.]

Avots: ME I, 428

[dabir̃t Drsth., hinzurieseln.]

Avots: ME I, 428

dabirzît, Saalfurchen bis zu einer gewissen Stelle hinziehen Saikava: d. da galam.

Avots: EH I, 300

dzibir̂kste ² Rutzau, der Funke. Erinnert an li. kibirkštìs dass.

Avots: EH I, 357

[ìebirinât,

1) hineinrieseln machen;

2) auch ìebirdît Ruj., Lis., hineinstreuen: ieb. smiltis pienā.]

Avots: ME II, 3

[ìebirinât, hineinstreuen: ieb. biezpienu saldā pienā Arrasch.]

Avots: ME II, 3

ìebir̃t,

1) herein -, hineinrieseln, - fallen:
kad acī gruži vai putekļi iebiruši Etn. II, 134;

[2) zu reiseln od. fallen anfangen:
ja ziemu jaunā mēnesī eglēm iebirst skujas, tad uotru jaunu mēnesi būs pali Planhof].

Avots: ME II, 3

‡ I ìebìrzît,

1) anfangen mit Saat furchen zu versehen
Saikava: vajag dabirzīt da galam; kâ tad iebirzītu gabalu atstās?;

2) mit Saatfurchen versehen
Lemb., Warkl.: ie. lauku.

Avots: EH I, 504

‡ II ìebirzît, hineinbröckeln (tr.): ie. druskas Warkl.

Avots: EH I, 504

‡ ìebiržuôt Smilten, = ‡ ìebìrzît I 2.

Avots: EH I, 504

[ìebir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hineinfallen: ēdienā iebirzušas druskas.]

Avots: ME II, 3

izbiras: metienu taisīja nuo izbirām un citiem salmiem, kas paliek rijā Siuxt; was beim Kämmeln der Wolle abfällt Lös.; izbiru dzijs, aus diesen Abfällen gesponnenes Garn PV.

Avots: EH I, 434

izbiras Kastran, Hofzumberge, etwas Ausgestreutes, Abgefallenes viņa laukā izbiras neciešu LP. V, 308. šur tur sitās zvirbuļu bari ap siena izbirām A. XVI, 700. saimniece izvārīja izbiru putru. [siena izbiras Fest.]

Avots: ME I, 716

izbir̃dinât, ausstreuen, ausfallen lassen Ahs.: graudus. kuo par ziemu iemācās, tuo par vasaru izbirdina (vergisst man) Kand.

Avots: ME I, 716

‡ izbirinât, = izbir̃dinât: viņš iedams izbirinājis visus zirņus nuo kulītes Ar. graudiņi laukā ... izbirināti un izkaisīti tuop Stobe 1797 IV, S. 112.

Avots: EH I, 434

izbir̃t, ‡ Refl. -tiês, ausschlagen: baķes (vātis) izbirās Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschlagen" u. "Pocken").

Avots: EH I, 434

izbir̃t [li. išbìrti], intr.,

1) fallend ausstreuen, herausfallen:
izbira ziediņi caur klēts grīdu BW. 13645, 3. tev jau zuobi izbiruši 20195;

2) durchfallen:
tādos laikuos izbirst mazajie taisnībai cauri itkâ sīkie graudi vēteklim Kaudz. M. vai viņš neizbirs ar tādu vē̦stuli cauri Baltp.;

3) ē̦d kâ izbiris Ahs., ausgehungert.
uz ē̦šanu tik visai izbiris Lautb. Vid. II, 72.

Kļūdu labojums:
ausstreuen = sich ausstreuen

Avots: ME I, 716

[izbir̂zêt ² (Ahs.), izbìrzuôt ² (Domopol)], izbirzuôt (Grenzhof), izbirzît (Schujen, Serben, Ronneb.): lauku Saatfurchen ziehen.

Avots: ME I, 716

izbirzît, tr., auseinander biegen, trennen [?]: bē̦rzu birzi izbirzīju [Var.: izluocīju] pa vienam zariņam BW. 27136.

Avots: ME I, 716

izbir̂zt, intr., zerbröckeln, ausbröckeln: rūtes izbirzušas Aps. nazim asminī mazi ruobiņi izbirzuši Tirs. mūris izbirzis A. XII, 507.

Avots: ME I, 716

nùobiras,

1): mit nuõ- Frauenb.

Avots: EH II, 32

nùobiras [Kreuzb.],

1) der Abfall
[Fest.], Heu od. Klee, der beim Führen von der Fuhre heruntergefallen ist Drosth., Gold., Kastran, Hofzumberge;

2) Abgaben an Getreide, Schüttkorn
Naud.

Avots: ME II, 761

nùobir̃dinât, tr., abschütten, abschütteln: draugs nuobirdina pe̦lnus nuo cigāra Vēr. II, 1238. vējš nuobirdinājis rasu. nuobirdināt asaras, Trägen vergiessen: bet meita tik nuobirdina rūgtas asaras LP. I, 36.

Avots: ME II, 761

‡ nùobirêt, = nùobir̃t: tavi ziedi nuobirēs (gespr.: nūbiries ) Lixna.

Avots: EH II, 32

[nùobirinât, = nùobir̃dinât: n. visu ceļu ar salmiem Jürg. nuobirināt labību uz ceļa pa cauru maisu Kreuzb.]

Avots: ME II, 761

‡ nuõbir̂kstis ² (nom. plur.) Frauenb., die von einem brennenden Pergel abgestreiften Kohlestückchen Frauenb.

Avots: EH II, 32

nùobìrkstît, nùobirstît, [nùobirkšķināt Lemsal n. U.], tr., abstreifen, abbrechen (die Kohle eines brennenden Pergels oder die Asche einer Zigarre): viņš sava cigāra pe̦lnus nuobirstīja Latv.

Avots: ME II, 761

nùobir̃t [li. nubìrti], intr.,

1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;

2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.

Avots: ME II, 761, 762

nùobirzât,

1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;

[2) (mit ìr ²⁾ = nùobirkstît Kl.;

3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;

4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].

Avots: ME II, 762

I nùobirzît, ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung od. bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: puikiņš tâ nuobirzījies, ka tīri slapju pierīti Saikava.

Avots: EH II, 32

I nùobirzît L., nùobiržuôt Lis.], mit Furchen versehen, ein zu besäendes Feld durchfurchen Spr.: n. lauku.

Avots: ME II, 762

[II nùobirzît Kreuzb., = nùobirkstît.]

Avots: ME II, 762

nùbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) sich ablösen: viena daļa nuobirzusi PS., Wolm.]

Avots: ME II, 762

pabiras,

2): auch Zvirgzdine;

3): "izbiras, paliekas" N.-Peb.: tas jau tikai pabiriņas dabūja AP. cūkām jāduod siena p. Linden in Kurl. kad nuo strēķa ņe̦m sienu, tad iznāk pulka pabiru ebenda; "smalki salmi (pe̦lavas), kas paliek režģī, labību vētījuot° Ramkau; ‡

5) Blättchen der Flachsstengel
Frauenb.; ‡

6) = pabari 1 Frauenb., Orellen.

Avots: EH II, 121

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8

[pabirdinât, (schüttelnd) ein wenig herunterfallen machen: p. plūmes nuo kuoka N.-Peb.]

Avots: ME III, 8

pabires (unter pabiras),

1): kur ziedēja ābelīte, pabirīšu (Var.: pabēriņu) nebirusi? BW. 27724.

Avots: EH II, 121

‡ pabiri,

1) = pabari 1 Spiess;

2) beim Kämmeln (Tocken) sich bildende Abfälle von Wolle
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 47;

3) minderwertiges Fallobst
Kaltenbr.

Avots: EH II, 121

pabir̃t, ‡

2) anfangen zu rieseln
Dunika: graudi nenāca un nenāca nuo mašīnas, bet, kad pabira, tad nāca lielā vairumā; ‡

3) sich einzustellen (zuzustossen) beginnen
Dunika: nelaimes pabira cita pēc citas.

Avots: EH II, 121

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8

pabiržuôt, intr., ein wenig, eine Weile Saatfurchen ziehen: nāc, pabiržuo man! Seibolt.

Avots: ME III, 8

‡ pãrbirdinât Ar. "überschütten".

Avots: EH XIII, 196

pãrbir̃t, intr., über etwas rieseln, fallen: ve̦cā tē̦va sirma bārzda par ābeli pārbiruse BW. 27290.

Avots: ME III, 150

‡ pãrbirzîtiês, Saatfurchen ziehend sich überanstrengen Saikava u. a.

Avots: EH XIII, 196

pìebirdinât Ar., piebirdît Lis., Ruj., vollschütten.

Avots: ME III, 239

pìebirinât, reichlich hinzuschütten od. hinunterfallen machen; vējš piebirinājis ābuolus Saikava. p. miltus ūdenī Golg., Warkl.

Avots: ME III, 239

pìebirkstît, anschüren Zogenhof: piebirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1.

Avots: ME III, 239

pìebir̃t,

1) hinzufallen, -fliessen, -rieseln:
kas piebira man (was gewann ich) rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? BW. 111;

2) vollrieseln, -fliessen:
smiltīm kājas piebira Vēr. II, 91. piebirst man pilna sauja ... asariņu BW. 17358. grāvis piebiris lapām Kaudz. M. 2. kalni un lejas piebirst baltas sudraba rasas Vēr. II, 260;

3) (ungewöhnlich) = piebērt (vielleicht wegen des phonetischen Zusammenfalls der Infinitive piebirt und piebērt in infl. Mundarten): dievs piebira tās naudas Zbiór XVIII, 483.

Avots: ME III, 239

pìebir̂zt,

1) sich mit Zerbrockelndem füllen:
piens piebirzis ar gružiem;

2) zerfallend und niederfallend sich anhäufen:
rudzi piebirzuši.

Avots: ME III, 239

pusbirā, nur zur Hälfte vollgeschüttet: rudenī apcirkņi paliekuot pusbirā Duomas III, 206.

Avots: ME III, 423

‡ pusbirkava (als a. s.) BW. 28818, ein halbes Schiffpfund.

Avots: EH II, 330

sabiras, Zusammengefegtes, Überbleibsel Grünh.: starp gružiem un sabirām Jansuona duomas 19. vairs tikai sabiras tūtā Duomas II, 872.

Avots: ME III, 593

sabir̃dinât, tr., fakt., zusammenschütten: sane̦stuo jeb sabirdinātuo kalnu ir ļuoti maz MWM. X, 262.

Avots: ME III, 593

‡ sabirêt, = sabir̃t 3: smalkajuos kārkliņuos rīta rasa sabirēja Tdz. 40486 (aus Memelshof).

Avots: EH II, 396

sabirinât, = sabir̃dinât: s. atlikumus kuopā Golg. puisis iekāpis ābelē sabirināja ve̦se̦lu sieku ābuolu Nigr.

Avots: ME III, 593

sabir̃t,

3): (fig.) kad atvērās durvis un suoļi sabira pa istabu Jauns. R., dz. un j. 82.

Avots: EH II, 396

sabir̂t, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen, verwittern:
mūŗi sabira LP. IV, 17. var apsūnuot un sabirt tie pieminekļi Vēr. II, 602. sivē̦ns sabiris par lielu čupu naudas LP. VII, 1033. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs jau sabiruši (ob sie auch schon nicht gestorben ist)? Kaudz. M. 3;

2) fig., niederkommen:
Priclīze viņnedēļ sabira, viņai atnāca jauni dē̦li Dond.;

3) fallen, niederrieselu
(auf mehrere Subjekte bezogen): sabira sniega pārslas Vēr. II, 50, upē zīles sabirušas BW. 2800, 4.

Avots: ME III, 593

‡ sabirzas, Zerbröckeltes: grābekļiem izkratīdamas sabirzas un pe̦lavas A. Upītis Laikrnetu griežos 24.

Avots: EH II, 396

‡ sabir̂zêt ² Dunika, sabìrzît ² Saikava, mit Saatfurchen versehen; s. lauku.

Avots: EH II, 396

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593

septiņbirkavine nūja Pas. II, 180 (aus Ober-Bartau), ein Knüttel, der 7 Schlffpfund wiegt.

Avots: ME III, 818

sibirnieks, jem., der nach Sibirien übersiedein will A. v. J. 1897, S. 523.

Avots: ME III, 835

‡ šķibir̂ga ("selten" gebraucht) Warkl., ein Bischen, ein Weniges: šuogad neizauga ni šķibirgas.

Avots: EH II, 635

stibirklis, der Schinken: es nuopirku divus žāvē̦tus jē̦ra stibirkļus Plm. n. RKr. XVIl, 79.

Avots: ME IV, 1065

svè̦tbirze* A. v. J. 1899, S. 142; MWM. VIII, 52; Druva I, 801, der heilige Hain.

Avots: ME III, 1154

‡ uzbiras Frauenb., auf den Brotteig (im Backtrog) aufgeschüttetes Mehl: atnes vēl miltus uzbirām!

Avots: EH II, 718

uzbirdelêt, in feinen Tropfen, Flocken (auf etwas) fallen: sniegs uzbirdelēja Wolmarshof.

Avots: ME IV, 317

uzbirdinât, Refl. -tiês Lemb., Selg., = ‡ uzbārstîtiês: siena smalkumi uzbirdinājušies.

Avots: EH II, 718

uzbirdinât

1) tr., aufstreuen, aufschütten:
nabags uzbirdina sāli uz maizi Ahs.;

2) intr., = uzbirdelêt: lietus drusku uzbirdināja. naktī sniegs drusku uzbirdinājis Ahs.

Avots: ME IV, 317

uzbirinât,

1) = uzbirdinât 1: uzbirināt sāli uz maizes Stenden;

2) = uzbirdinât 2: sniegs uzbirina Stenden.

Avots: ME IV, 317

uzbirkstît, ‡ Refl. -tiês Lemb.: skala uogle uzbirkstījās uz kājas, beim Abstossen der Kohle vom Pergel geriet sie unversehens auf den Fuss.

Avots: EH II, 718

uzbirkstît,

1) Kohlen od. Asche (vom Pergel, von der Zigarre auf etwas) abstossen:
uzbirkstīt uogli uz ruokas Jürg.;

2) (Kohlen aus der Asche) hervorstossen:
uzbirkstīt uogles nuo pe̦lniem Dond.

Avots: ME IV, 317

uzbir̃t, Refl. -tiês Dunika, unversehens aufgestreut werden: man uzsabira par daudz sāls.

Avots: EH II, 718

uzbir̃t (li. užbìrti), (auf etwas) aufstreuen (intr.), aufrieseln, auffliessen: smiltis uzbira uz grīdas. mutīte kâ uzbirusi maguoņlapa Ezeriņš Leijerk. I, 145.

Avots: ME IV, 317

uzbirzêt Dunika, uzbirzît Dunika, uzbiržuôt Siuxt, Stenden, mit Saatfurchen durchziehen (perfektiv): uzb. tīrumu.

Avots: ME IV, 317

uzbirzt, zerbröckelnd, zerfallend (auf etwas) aufstreuen (intr.): pienam gruži uzbirzuši.

Avots: ME IV, 317

zebir̂kste ² : auch OB.

Avots: EH II, 803

zebir̂kste ² Dunika, = zebiekste.

Avots: ME IV, 701

žibir̂kste Rutzau, = zebirkste, zebieksts.

Avots: ME IV, 808

sabirkstît, tr., anschüren: kamīnā sabirksta kuoku uogļu uguntiņu Vēr. v. J. 1904, S. 484, vaimanas sabirksta sirdī jaunas liesmas Vēr. II, 57.

Avots: ME III, 593

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

‡ ābule, = âbele: es dagāju pie ābules; ... birst ābulei balti ziedi BW. 3944, 11.

Avots: EH I, 191

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls ² ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

àisît ^2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14

‡ àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

àizklũguôt, -ât, mit einem aus Birken oder Weidenzweigen gedrehten Bande (klūga) befestigen: vārtus Grünh., K.

Kļūdu labojums:
Birken = Birken-

Avots: ME I, 33

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53

àiztrũkt,

2) : kuo nuo guovs pieslauksi, ka(d) viņa ir aiztrūkuse? Birkert Sakāmv. No 3008 (ähnlich Ahs. und Fil. mat. 62 aus Gr.-Buschh.). guovei sāk piens aiztrūkt Ahs.

Avots: EH I, 59

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. ¹ apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. ¹ 299.

Avots: ME I, 100

‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.

Avots: EH I, 101

‡ apmẽ̦tas AP., Ramkau, das Achterkorn ("sīkie graudi, kas, labību mē̦tājuot, birst%20starp%20pe%CC%A6lav%C4%81m%20un%20rupjajiem%20graudiem">sabirst starp pe̦lavām un rupjajiem graudiem").

Avots: EH I, 102

apsula, der im Frühling zu einer kompakten Masse geronnene Saft verletzter Birken. Konv. ¹

Avots: ME I, 127

‡ aptāst Wid. "(Birkenrinde) ringsum abschalen".

Avots: EH I, 121

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

ataûga (unter ataûdze),

1): ein Birkenhain
AP.: šmuidra, gaŗa ataudziņa, nav ne˙viena krietna bē̦rza BW. 12952.

Avots: EH I, 133

atdrimt: abbröckeln (intr.) Marienhausen ("nur von Lehmgefässen"), "birzt">atbirzt, atdrupt, atplīst" Golg.: nuo akmeņa atdrimis liels gabals.

Avots: EH I, 139

atgātnis, der Zurückwanderer: pēc tam atvirzījas šurp un ieviesās purvu pļavās atgātņi nuo Sibirijas Konv. ² 2323.

Avots: ME I, 158

‡ atmẽruôt, als Vergeltung messend zuweisen: ar kādu mē̦ru tu mēruosi, ar tādu taps atmēruots Birk. Sakamv. 81. Vgl. atmẽŗuôt (unter atmērît).

Avots: EH I, 156

ãtrene, ātrenājs, Ehrenpreis (Veronica officinalis L.), Birsm. (von ātrs, schnell). auch bebrenāji, zemesapiņi, zemte̦ka gennant Peņģ.

Avots: ME I, 244

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

aûgaļa, Birkengehäge Neik. n. U.; junger Wald PS.

Avots: ME I, 216

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

avuošains, quellig: avuošainās birzēs Druva II, 428.

Avots: ME I, 233

‡ âžâda, die Haut (das Fell) eines Ziegenbockes: minas kâ uz āžādām Birk. Sakāmv. 115.

Avots: EH I, 196

‡ baku, in der Verbind. biku baku, Interjeklion: rudenī čuru čuru alutiņš, biku baku balta maize Birk. Sakamv. 86.

Avots: EH I, 200

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271

bal˜tene,

1) das Rotauge
(gew. raũda) Etn. I, 121;

2) ein Pilz (Agaricus)
Birsm.;

3) weisse Stute, weisses Schwein, weisse Kuh
Sessw.

Avots: ME I, 257

bal˜tsvā`rcis, -e, der, die Weissröckige: šuos igauņus nuosaus par baltsvārčiem. Konv. ² 1277. Epith. der Birke Stari I, 202.

Avots: ME I, 259

bàme ² Ungestüm; Sturm: ar bāmi gāzties virsū Birs. [Assimilatorisch für * bāne? vgl. bãnis 1.]

Avots: ME I, 272

bā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

bārķi, der Hammerschlag, die Schlacken Mag. III, 1, 106. [Zu birt, bērt (vgl. bārņi 1)? mit kurischen ķ aus tj?]

Avots: ME I, 274

bârksnes ² Ahs., die feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; vgl. bā`rksts 2.

Avots: ME I, 274

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bāršķis,

1) die Franse
(mit âr ² ) AP.;

2) heracleum sibiricum L. (mit ā`r ² ) Oknist.

Avots: EH I, 209

bar̂zât [Bers., Kalz.], tr., brökeln: maizi Spr.: auch birzât. [Zu ber̂zt.]

Avots: ME I, 265