Paplašinātā meklēšana

‡ àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13

‡ àizcierât Dunika, = àizciẽrêt.

Avots: EH I, 14

‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19

‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33

‡ I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43

‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43

‡ àizšļurât Schnehpeln, = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ àizspirât, mit spiras I 1 unsauber machen Rutzau: avis aizspirājušas duris (duru priekšu).

Avots: EH I, 50

‡ I àizstirât (?) Bauske "hin-, weggehen": kur nu aitas atkal aizstirājušas?

Avots: EH I, 52

‡ II àizstirât Festen, Wessen,

1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;

2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.

Avots: EH I, 53

‡ apasarâtiês (li. apsiãšaroti ) Für., in Tränen zerfliessen.

Avots: EH I, 72

‡ apbaŗât Kaltenbr., = apbaruôt 1 und 2.

Avots: EH I, 73

‡ apbarât Saikava, (viele) abfüttetn: vai jau apbarāji aitas?

Avots: EH I, 73

‡ apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76

apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.

Avots: ME I, 92

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93

‡ apmaũŗât NB., unordentlich, liederlich (bei der Arbeit) behandeln: a. zâli, das Gras schlecht abmähen.

Avots: EH I, 100

‡ appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104

‡ appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.

Avots: EH I, 106

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec nekā simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

‡ apspirât Dunika, Rutzau, mit spiras I 1 (dieselben aussondernd) bestreuen: avis apspirājušas ceļu.

Avots: EH I, 116

‡ apsvītrât, = ‡ apstrīpât: a. sienas.

Avots: EH I, 119

‡ apvâŗât ² Stenden, mit Spinngewebe beziehen oder bezogen werden: visi kakti apvāŗāti (apvāŗājuši).

Avots: EH I, 125

‡ apvirât AP., (eine ganze Anzahl von Türen) auf- und zumachen: velti a. visas duris.

Avots: EH I, 126

ârpràtĩba, der Wahnsinn, die Unvernunft: bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan LP. IV, 25.

Avots: ME I, 243

ârpràtîgs, wahnsinnig, unvernüftig: ārprātīgs cilvē̦ks; ārprātīgas duomas.

Avots: ME I, 243

‡ ârpràtinât,* wahnsinnig machen, die Vernunit verlieren lassen: tieksme pēc tevis mani ārprātina J. Veselis Saules kaps. 142.

Avots: EH I, 195

ârpràtis: 12398 zu ersetzen durch 12398, 2 var.

Avots: EH I, 195

ârpràtis BW. 12398: tu esi ārprātis LP. VII, 452; auch ârpràtnieks LP. VII, 252.

Kļūdu labojums:
aiz 12398 jāiesprauž: ein Wahnsinniger, Verrückter. - Hinter 12398 ist einzufügen: ein Wahnsinniger, Verrückter

Avots: ME I, 243

ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.

Avots: ME I, 243

‡ asarât (s. unter asaruôt) Für. I, Kaltenbrunn, Mahlup, Zvirgzdine, = asaruôt.

Avots: EH I, 130

aspràtĩba, der Scharfsinn: palamās it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94.

Avots: ME I, 144

aspràtîgs, scharfsinnig: asprātīgs cilvē̦ks; asprātīgi runāt, spriest.

Avots: ME I, 144

aspràtis, aspràtnieks, der Scharfsinnige, Witzkopf (neues Komp. aus ass + prāts).

Avots: ME I, 144

‡ ataurât, heulend hergelangen: kad šurp (ziemelis, der Nordwind) ataurā Juris Brasa 172.

Avots: EH I, 133

‡ atdîŗât ² Dunika, Kal., = atdìrât.

Avots: EH I, 139

atdìrât, tr., die Haut abstreifen, abschinden: tas atdarīja zirgiem lūpas Etn. IV, 53. [jē̦ru kāva; līdz pusīti atdīrāja BW. 35634.]

Avots: ME I, 154

atkarâtiês, abhängen: tas nuo tam atkarājas RKr. VIII, 8.

Avots: ME I, 165

‡ atķe̦nkarât "?": sen māsai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦parâtiês Frauenb., Siuxt, = atķe̦puruôtiês: Andžus neizcieta vis tuo vē̦de̦ra guļu, atķe̦parājās gan! Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦r̃râtiês Siuxt, = ‡ atķe̦l˜lâtiês.

Avots: EH I, 152

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atkrāt Spr., [Warkl.], tr., ersparen, beiseite legen.

Avots: ME I, 168

‡ atļe̦rât Dond., = atļubt: čūkai ausis atļe̦rājušas.

Avots: EH I, 154

‡ atrãtiês, entgegenschelten: "labāk turiet muti ...!" dzirdēja Ciebu atrājamies Janš. Bandavā I, 370.

Avots: EH I, 161

‡ atskarâtiês, sich (am Rande) zerspleissen: galdautam mala var a. Jürg., Sessw.

Avots: EH I, 166

‡ atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174

aûgstpràtĩba, Hochmut, Hoffart: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā Kaudz. M.

Avots: ME I, 217

aûgstpràtîgs, hochmütig, dünkelhaft: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 217

‡ aûgstprâtis ² Ahs., = aûgstpràtnieks.

Avots: EH I, 184

aûgstpràtnieks, der Hochmütige A. XVI, 609.

Avots: ME I, 217

aũŗât (unter aũrêt)

2): auch Līn.

Avots: EH I, 188

aušprâtîgs, albern MWM. VII, 184.

Avots: ME I, 230

baîlpràtītis, der Furchsame (Beiname des Hasen); der Steinhase, Spitzkopf (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 251

‡ barât N.-Rosen n. FBR. VIII 46, Linden, Saikava, barât Briģi, Nirza, Pilda, Šķaune, Zvirgzdine, = baruôt.

Avots: EH I, 205

‡ baŗât,

1) = baruôt Kaltenbr., Mahlup, (barât) Auleja;

2) als Viehfutter (ver)brauchen
Mahlup: nav ilgi laiki, ka skujas baŗātas.

Avots: EH I, 206

baũŗât (unter baũŗuôt): bauŗā kâ dižais vērsis Janš. Līgava I, 246.

Avots: EH I, 207

baurât, -āju, mit Hunden jagen U. [Vgl. baũŗuôt.]

Avots: ME I, 267

beĩrât [AP., Lös., Stockm.], Lub., Fest., Stelpenh., laut weinen.

Avots: ME I, 278

‡ bešprâtis ² Grenznof n. FBR. XII, 15, Dunika, = bezpràtis.

Avots: EH I, 213

bezpràta od. bezpràta cilvē̦ks, ein unvernüftiger Mnsch: kur liksi, bezprāta, pus˙uotra cilvē̦ka BW. 26218, 2. triecat bezprātā (unvernünftig, ohne Vernunft, Überlegung) Aus.

Avots: ME I, 285

bezpràtĩba, die Sinnlosigkeit, Absurdität, Unvernunft: izņemuot bezprātību, tu ne˙kuo citu nespēji teikt JR. V, 12. viņa mīlestība sniegsies vai līdz bezprātībai Etn. II, 20.

Avots: ME I, 285

bezpràtîgs, unvernünftig: cilvē̦ks, suolis. mēs alkstam pēc bezprātīgām tālēm Stari II, 453.

Avots: ME I, 285

bezpràtis: bezprāšam man[i] iedevi, kuŗš prāteņa neturēja BW. 15325.

Avots: EH I, 215

bezpràtis, fem. -te, (li. beprõtis, f. -tė), der, die Unvernünftige, Sinnlose: bīsties dieva, bezprāte A. XVI, 362.

Avots: ME I, 285

‡ bezpràts, = nepràts.

Avots: EH I, 215

birât, sammeln Spr.; refl. -tiês, sich sammeln Spr. [Wohl aus dem slav. birati.]

Avots: ME I, 297

birâties, [sich aufmachen], stieben: tūlīt sāka birāties nuo visiem stūŗiem dēliešu stāvi uz pirti MWM. VIII, 595; [ sich anschicken PS. - Wohl identisch mit dem vorhergehenden birāties; vgl. r. собираться sich anschicken].

Avots: ME I, 297

‡ II birâtiês: "birdināties, birt" Ar.

Avots: EH I, 220

‡ bļor̃rat Salis, schwatzen, plappern (verächtlich): bļorra bež apduoma, kad tiek kuopā.

Avots: EH I, 234

‡ I bor̃rât Dond., -ãju brummen, undeutlich sprechen: kuo viņš tâ borrā? - ne˙maz labi nerunā.

Avots: EH I, 235

‡ II bor̃rât Seyershof, -ãju, reiben, kratzen: es jau borrāju kartiņus: tev daudz vai[r] nebūs jāmizuo.

Avots: EH I, 235

‡ brât Auleja, brâju, in grossen Mengen führen, tragen, schleppen: kad iet lītus: vajaga b. (sc.: labību nuo tīruma], kaî drīžāk.

Avots: EH I, 239

brātarītis, Brüderchen: labi, labi, brātarīti, ka tu tâ darīji BW. Zu li. broterẽlis, dass.,[pr. brāti (voc. s.),aksl. братръ, ai. bhrātā, la. fräter, ir. brāthir got. brōƥar "Bruder", gr. φράτηρ (mit langem α) "Mitglied einer φρατρία u. a.]

Kļūdu labojums:
33603 = 3563,2 var.

Avots: ME I, 328, 329

brĩvpràtība,

1) die Freiwilligkeit

2) die Freisinnigkeit, der Freisinn:
Valdemārs nuo brīvprātības principiem ne suoli nav atkāpies *.

Avots: ME I, 336

brĩvpràtîgs,

1) freiwillig:
brīvprātīgi, aiz iekšējas dziņas kuo darīt Rainis; brīvprātīgie ugunsdzēsēji;

2) freisinnig, liberal:
brīvprātīgā partija *.

Avots: ME I, 336

burât, - āju, cacare Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 352

‡ caurāts, = caũrs 1: c. muns vaiņuceņš VL. aus Zvirgzdine.

Avots: EH I, 260

‡ cē̦barâtiês, -ãjuôs, langsam und ungeschickt etwas verrichten Siuxt n. Fil. mat. 67: it kâ tāds cē̦bars cē̦barājas.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦purât rudzus Warkl., den Roggenhaufen auf dem Felde die ce̦pure 2a auflegen.

Avots: EH I, 266

‡ *ce̦rât, zu erschliessen aus ‡ àizce̦rât.

Avots: EH I, 266

‡ ce̦r̃rât Schnehpeln, langsam und bedächtig gehen.

Avots: EH I, 267

‡ *če̦rrāt, zu erschliessen aus sače̦rrât.

Avots: EH I, 289

cierât (unter ciẽrêt): auch Gramsden n. FBR. IX, 108, (mit iẽ) Dunika.

Avots: EH I, 278

ciêtpràtîgs, unbussfertig: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 396

čuokarâtiês, -ājuos, sich kraus zusammenziehen, zich verwickeln: dzija čuokarājas.

Avots: ME I, 426

čorât, -āju, langsam fahren: kalps čorā ar savu zirgu nuo tirgus uz mājām Dond.

Avots: ME I, 417

čūbarât, -āju,

1) gärend steigen:
alus, maize čūbarā Naud.;

2) durchsickern
Etn. II, 113.

Avots: ME I, 424

čungarâtiês, -ājuos, sich krümmen [?]: kas par prieku var būt čungarāties un luocīties Stari II, 774.

Avots: ME I, 421

‡ čûparât ² Frauenb. "fortwährend siepen, wasserig eitern".

Avots: EH I, 298

I čurât, etwas Prasselndes braten Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 422

II čurât: auch Ahs.

Avots: EH I, 296

II čurât [Morizberg], = čurêt I, 2.

Avots: ME I, 422

I čūrât (unter čūrāties II): auch (mit ũ) Salisb. (von Kindern).

Avots: EH I, 298

‡ II čũrât Frauenb. "unablässig und unverdrossen arbeiten".

Avots: EH I, 299

‡ III čūrât Bartau "melken".

Avots: EH I, 299

I čũrâtiês: "iet tupu, rāpu" Siuxt.

Avots: EH I, 299

I čũrâtiês, -ājuos, čūruôtiês, bald sich erheben, bald sich auf die Kniee niederlassen, trödeln, [sich auf der Diele beschäftigen wie Kinder U.], zögern, ducken: skatījuos, brīnījuos, kas pa grāvi čūrājās BW. 21053. kas tad ir, tas ir, kuo tur gar,i čūrāties A. XI, 155. aiziet čūrādamies, suoļus vilkdams LP. VI, 904. kuo cilvē̦ks dara, tuo izdara ātri - čūruoties ne˙kad A. IX, 141.

Kļūdu labojums:
21053 = 21059

Avots: ME I, 425

[II čūrāties, das Wasser abschlagen Ruj. (hier auch čūrāt), Lems. n. U.]

Avots: ME I, 425

‡ čur̃râtiês Frauenb. "sich am Wagen reibend knarren (von Wagenrädern)".

Avots: EH I, 297

‡ *dabarât, in der Zstz. nedabarât, ungenügend füttern Zvirgzdine: kai būtu nedabarājuse tevi māte. nedabarāts zirgs nevar arkla pavilkt.

Avots: EH I, 300

[dakrât Drsth., ersparend hinzufügen.]

Avots: ME I, 433

dràugpràtĩba ,* die Freundschaftlichkeit Ar.

Avots: ME I, 491

[dràugpràtîgs ,* freundschaftlich Wid.]

Avots: ME I, 492

I dirât, beim Arbeiten od. Turnen mit allen Gliedern sich rasch bewegen Etn. III, 162 [aus Erlaa. Zu gr. ϑρεῖν "hüpfen"? vgl. denderêt].

Avots: ME I, 469

[II dirât Riga "schinden, dīrât" (?).]

Avots: ME I, 469

diŗât ² (unter dìrât): auch Dunika, Frauenb., Iw., Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 326

dìrât: auch (mit î ² ) Salis, Seyershof, (mit ì ² ) Warkl., (mit ĩ) Ramkau, dîrât ² Siuxt (wo sonst ein ŗ vorkommt).

Avots: EH I, 326

[dìrât, dìŗât Neuenb.], dîŗât ² Kand., [Līn.], -āju, tr., abhäuten, schinden (eig. u. fig.); dìrātājs, der Abdecker, Schinder: viņš bija ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. Zu li. dir̃ti "schinden, reissen", slav. dero, "reisse", aksl. раздирати "zerreissen", gr. δέρω "schinde", [got. distairan "zerreissen", ai. dṛņāti "spaltet", alb. dje± "vernichte", arm. te±em "schinde" u. a., s. Meillet MSL. VIII, 165, Walde Wrtb. ² 229 unter derbiōsus, Reichelt KZ. XXXIX, 21 u. 31 f., Trautmann Wrtb. 52 u. a.].

Avots: ME I, 478

‡ divprātîgs Stender Deutsch-lett. Wrtb., wankelmütig, zweifelhaft.

Avots: EH I, 323

drãte, drãts: dat.-instr. plut. drātām BW. 20506, 3 var. (ans Dond.), 24045, 2 var. (aus Ugalen); drātes vērpējiņu BW. 24148 var. sudraba drātītēm 5707, 3. ar drātīm šūtu 20506, 3.

Avots: EH I, 331

drãte, drãts, -s, der Draht: kurpnieka od. piķa drāte, der Pechdraht. [Entlehnt gleich li. dróta und estn. (t)rāt' aus mnd. drāt.]

Avots: ME I, 494

‡ drãtējiens Peb., = bãriens, die Rüge.

Avots: EH I, 331

‡ drãtêt Peb., schelten. .

Avots: EH I, 331

‡ dràtît ² , -īju Lubn. "schlagen, prügeln".

Avots: EH I, 331

druôšprâtîba ^2, die Tapferkeit Ahs.

Avots: ME I, 508

druôšprâtîgs ^2, tapfer Ahs.

Avots: ME I, 508

‡ dum̃brât Siuxt n. Fil. mat. 68, -ãju, (Wasser) trüben ("ūdeni jaukt ar dubļiem un citiem netīrumiem"). Refl. -tiês, im Wasser od. Kot waten, treten Siuxt n. Fil. mat. 68: bē̦rniem neļāva pa dīķi d., lai nesadumbrā ūde̦nu.

Avots: EH I, 341

durât "(den ganzen Tag) hin und her gehen" Schwanb.; [vgl. li. durúoti Jušk. "ходить то сюда, то туда, будто ища чего-либо"].

Avots: ME I, 519

gaurât, - ãju, sausen, brausen: klau, kâ gaisā gaurā! JK. [Wohl zu gaura I.]

Avots: ME I, 611

‡ gauturât Bērzgale "schwatzen".

Avots: EH I, 388

gùodpràtĩba, ehrenhafte Gesinnung: guodprātība pret ve̦cuo kareivi Aps.

Avots: ME I, 690

gùodpratĩba, der Anstand, Bescheidenheit.

Avots: ME I, 690

gùodpràtîgs, ehrenhaft: izturies pret viņu guodprātīgi Rainis.

Avots: ME I, 690

gùodpratîgs, bescheiden, anständig, der sich zu benehmen weiss.

Avots: ME I, 690

[guorât, stark räuchern, rauchen Wid.]

Avots: ME I, 692

[* grãt (li. groti "krächzen, schelten"), erschlossen auf Grund des in Nigr. gehörten Imper. grãj "schrei!" Vgl. grāja.]

Avots: ME I, 644

‡ grèizpràtība (Neologismus?) Dünsb. Kokles meita 10, = grèizsir̂dĩba, die Eifersucht.

Avots: EH I, 403

gūrât, Refl. -tiês,

1): gûre̦damies ² iet Dond. wackelnd gehen.

Avots: EH I, 422

gûŗât ² Refl. -tiês, ‡

2) saumselig und zögernd sich mit etwas beschäftigen
(mit ũ ) NB.

Avots: EH I, 422

gūrât, -ãju, gūrêt, -ẽju, gūruôt,

1) sich in der Ferne sehen lassen, langsam sich bewegen, sich rekeln:
šķitu lāci gūrājam (gūrējam JK. II, 145) viņa meža maliņā BW. 28712; 14476. mežā dzimis, mežā audzis, iet pa lauku gūrādams Biel. R. 521;

2) sich paaren (namentlich von Hunden)
Spr. Refl. -tiês,

1) sich in der Ferne zeigen, sich sich, plump bewegen, faulenzen, sich rekeln
A. XIII, 492, sich in gebückter Stellung beschäftigen M.: [viens pats (zirgs) staļļa dibinā kâ lācītis gūrājās BW. 25875, 8 var.];

2) sich paaren
(gūruoties) Elv., Spr. [Nebst gūŗjât(iês) zu li. gúra "wer gekrümmt geht", gūrinti "gekrümmt gehen", serd. güra "Hocker", güriti se "sich krümmen", norw. kūra "zusammengebogen liegen", d. kauern u. a., s. Būga РФВ. LXX, 250, Trautmann Wrtb. 80, Fick Wrtb. III ⁴ , 45.]

Avots: ME I, 686

[gûŗât ² , = gūrāt 1: šķitu lāci gūŗājam viņā lauka galiņā RKr. XVI, 114.] Refl. gûŗâtiês ² , -ājuos, sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo tas vecis tur gūŗājas pie zemes Ahs.

Avots: ME I, 686

‡ ìečurât Libau u. a., = ìemīzt.

Avots: EH I, 507

[ìekarâtiês, hineinhangen: kuoka zari iekarājās ūdenī Wolm., Nigr.]

Avots: ME II, 25

ìeķe̦parâtiês, ìeķe̦puruôtiês, hineinpurzeln, hineinzappeln: ieķe̦parājās laivā LP. VI, 341.

Avots: ME II, 34

ìekrât, einparen: kādu paduomiņu, kuo e̦smu iekrājusi savā mūža ceļā Kaudz. M. 57. Refl. - tiês, (für sich) einsparen: vajag iekrāties ir tādas ziņas Kundziņ Kronw. 172. Gaitiņiem bij šur un tur parādi iekrājušies Kaudz. M. 166. es naudiņu iekrājuos BW. 29601 var. Subst. iekrājums, Ersparnis.

Avots: ME II, 29, 30

ìepràtêtiês,

1) auf etw. verfallen
Gr. - Sess.: kad jel tu būtu ieprātējies savu bisi līdz paņemt A. XII, 560;

[2) Geschicklichkeit erwerben
U.].

Avots: ME II, 53

ieprātîgs, verständig Spr.

Avots: ME II, 53

[ìepràtuôt U., = ievē̦ruot.]

Avots: ME II, 53

[ìeputrât PS., ìeputruôt Bauske, einrühren (fig.), Verwirrung stiften: kuo tu nu esi ieputruojis?] Refl. ìeputruôtiês, sich hineinmischen U.

Avots: ME II, 54

[ierât Hasenp. n. U., = lierât, zum Vergnügen reisen.]

Avots: ME II, 57

ìerãt, tr., scheltend zurechtweisen, Furcht einflössen: bē̦rnu. Refl. - tiês,

1) anfangen zu schelten:
viens uotrs par uguni ierājas;

2) ins Schelten geraten:
māte ierājusies ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 57

[ìesvītrât, Arrsch, ìesvītruôt Bers., leicht einschrammen, streifen: stiklu.]

Avots: ME II, 75

[ìežūrât žūru "ìejaut (wohl: einsäuern) ķīseli" N. - Bartau.]

Avots: ME II, 93

izbaurât, ‡ Refl. izbaurâtiês Lös., = izraûdâtiês (Pejorativ).

Avots: EH I, 433

[izbaurât U.], izbaũŗuot, tr., (brülend) auswühlen, zerstören Adsel: vērsis izbauŗuo ciņus Mag. III, 1, 110. bē̦rni gultā izbauruojuši cisas Druw.

Avots: ME I, 715

‡ izbļor̃rât Salis, ausschwatzen: vai tad tu kuo vari paturēt? tu jau visu izbļorrā.

Avots: EH I, 435

‡ izbuldurât Warkl., = izbul˜durêt.

Avots: EH I, 436

izčãbarât, intr., porös, mürbe werden, hinschwinden: le̦dus pavasarī izčābarājis Grünh. tu sāki izčābarāt kâ pavasaŗa sniegs Alm.

Avots: ME I, 723

izčugarât, locker, mürbe werden: zeme pavasarī izčugarājusi Grünh.

Avots: ME I, 724

‡ izčurât Dunika, = izčurâtiês.

Avots: EH I, 440

izčurâtiês, der Urin ablassen Ahs.

Avots: ME I, 724

‡ izčũrâtiês Frauenb. "rechtzeitig womit fertig werden": tu nevari un nevari vien i˙!

Avots: EH I, 440

izdìrât, tr., herausschinden: izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54.

Avots: ME I, 728

izdum̃brât Frauenb., aus-, niedertreten (izbradât): zirgi izdumbrājuši visu pļavu.

Avots: EH I, 443

‡ izdzirât,

1) "zieduot kāzās" Baltinow, Marienhausen: i. kre̦klus: "i. ("?") panāksniekus" (panāksnieki līgavai kuo zieduo) Rugāji;

2) "= izdzirdinât 1": i. (ar dzira) teļus Smilten.

Avots: EH I, 445

‡ izdzîŗâtiês ² Frauenb., = izdzīrêtiês.

Avots: EH I, 445

‡ izidrât,

1) = izidruôtiês (-ât) Warkl.;

2) sich zerstreuen:
debeši izidrā ("smalki izklīst") AP.

Avots: EH I, 451

‡ izkaparâtiês, = izķe̦parâtiês: es nuo bedres izkaparājuos laukā Bers. und Serben n. A. XVI, 475, AP., Kārsava, Kreuzb., Mar.; daneben izkaparêtiês Smilten, izkaparuôtiês Ermes.

Avots: EH I, 453

‡ izkarâtiês Līvāni, eine Zeitlang sich an Baumästen haltend - hin und her schaukeln (intr.).

Avots: EH I, 453

‡ izķe̦barât Frauenb., langsam und mühsam hinausgehen.

Avots: EH I, 460

izķe̦parâtiês: (fig.) kaimiņš izķe̦parājies nuo visiem parādiem Frauenb.

Avots: EH I, 460

izķe̦parâtiês, izķe̦puruôtiês, herauszappeln: saimnieks paguvis izķe̦parāties nuo laivas LP. VII, 498. viņš izķe̦puruojās nuo tīkla Brig.

Avots: ME I, 759

‡ izķẽ̦rnât Dunika, ausschmaddern: i. visu naudu.

Avots: EH I, 461

‡ izķe̦r̃rât, in einer Karre hinausfahren (tr.): iesēdināta ķe̦rrā un ... izķe̦rrāta aiz pilsē̦tas Janš. Bandavā I, 37.

Avots: EH I, 460

‡ izkûdrât ² NB., Perfektivform zu kûdrât ² : jāļauj zemei labi i.

Avots: EH I, 459

‡ izļurâtiês Frauenb., = izpļāpâties (vulgär).

Avots: EH I, 464

‡ izmaũŗât Dunika, brüllend mit den Hörnern hinausstürzen (tr.).

Avots: EH I, 465

‡ izpe̦rât (?) "(niekus) izdaudzinât, izne̦sât" Frauenb.

Avots: EH I, 471

‡ izpimpaŗâtiês Frauenb. "=izraudâtiês (von Kindern)".

Avots: EH I, 471

‡ izpļurât Frauenb. "=izkaisît, izmētāt": i. sienu pa visu pļavu. Refl. -tiês Frauenb. "izkaisīties, izirt 1 I ": ve̦zums, cieti nenuosiets, braucuot izpļurājies.

Avots: EH I, 474

‡ izpratîgs, verständig: Marija bij juo mundra un izpratīga Pēt. Av. 1, 54.

Avots: EH I, 474

izpràtuôt, tr., ausgrübeln, ausklügeln, auf den Grund einer Sache kommen: tik sieva nevarējusi izprātuot, caur kuo šis pie bigātības ticis LP. IV, 173. nevarējis ne˙kuo izprātuot VI, 960. Refl. - tiês, klug reden, raisonnieren: izgruozījušies tādu laiku, izprātuojušies LP. V, 165.

Avots: ME I, 785

[izputrât PS., izputruôt Nigr., plump verw rrend zunichte machen: viņš manu lietu izputruoja. izputruôtiês Wid., einen Fehlschlag tun.]

Avots: ME I, 787

izrãt, tr., durchschelten, vornehmen: bē̦rnu. Refl. - tiês, sich tüchtig zanken, zu Ende schelten: Ilga neļāva mātei izrāties līdz galam Seibolt.

Avots: ME I, 791

‡ II izrāt, ausroden: pļavas izrājis Pumpurs Raksti II, 310: izrāta (izcirsta) pļava Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH I, 476

‡ izsvirât, mit dem Hebebaum herausheben Nigr.: atnes sviru! izsvirāsim akmeni.

Avots: EH I, 484

[izsvītrât, (malend oder sonst irgendwie) mit Streifen versehen: izsvītrāt kamanas Arrasch.]

Avots: ME I, 809

‡ iztarât, reinigen, von Fischen befreien (?): kad iztarā (=izne̦m reņģes nuo tīkliem), tad steidz vēršanu Kaugurciems. Vgl. iztarāt.

Avots: EH I, 488

iztaŗât (tīklus), = izlēzêt, auseinanderwirren.

Avots: ME I, 815

‡ izte̦rrâtiês "?": līdz ... te̦rruns savā garlaicīgā gaitā izte̦rrāsies Janš. Līgava I, 303.

Avots: EH I, 489

‡ iztiŗât, ausfragen, ausforschen Lautb., Stenden; (einen Dieb) zwangsweise untersuchen: vajag viņu i.; kas zin, voi pie viņa neatradīs (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 490

[iztirât, iztirdāt U., = iztirzāt.]

Avots: ME I, 818

izvairât Refl. -tiês,

2): puika izvairājās nuo žagariem Bērzgale.

Avots: EH I, 493

‡ izžũrât Frauenb., (eine Flüssigkeit) vergiessen, vergeuden: neizžūrā visu ūdeni!

Avots: EH I, 499

jàutrpràtîgs ,* munter, frohsinnig: jautrprātīgs, attapīga Plūd.

Avots: ME II, 104

‡ *kaikarât, zu erschliessen aus apkaikarât.

Avots: EH I, 574

kamrāts, ein magerer Dorsch Elv.; vgl. kambartmencis.

Avots: ME II, 152

‡ *kañkaŗâtiês, zu erchliessen aus apkañkaŗâtiês (unter ‡ apkañkarêtiês 2).

Avots: EH I, 584

[kankarâtiês Dond. "saieties" (vom geschlechtlichen Verkehr): viņi jau kankarājas savā starpā.]

Avots: ME II, 155

‡ kankarâts, = kankaraîns: suņi suņi kankarāti; ... suņiem tric kankarīši Tdz. 37188.

Avots: EH I, 584

‡ `kaparâtiês, zu erschliessen aus ‡ izkaparâtiês.

Avots: EH I, 586

karâtavas,

1): mit ã Wolmarshof; zagļam augstas k. BW. 30083.

Avots: EH I, 588

karâtavas, karâteves Bers.,

1) der Galgen:
zagļam karāteves BW. 9088;

2) karâtavas, die Schaukel
N. - Schwanb., Mar. n. RKr. XV, 118.

Avots: ME II, 161

‡ karātaves Pas. VIII, 184, = karâtavas 1.

Avots: EH I, 588

karâtavniẽks, der Verbrecher, der gehängt werden soll: uz nāvi nuotiesāti karātavnieki Latv.

Avots: ME II, 161

karâtiês: mit r auch Stenden, Wandsen; (fig.) lietus karājas (ist im Anzug) Heidenfeld.

Avots: EH I, 588

karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

[kaŗâtiês Dunika, Wandsen, Warkl., = karāties.]

Avots: ME II, 165

‡ karātuves (> ostle. korotivis) BW. 9088, 1, = karâtavas 1.

Avots: EH I, 588

‡ kar̂stprātîgs M. 518, reizbar.

Avots: EH I, 590

kaũkurât [Bl.], - ãju Kab., kaukurêt, - ẽju, kaukuruôt, intr., freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: vilku māte kaukurēja BW. 23184; 30029, 5. vējš kaukuruo, kad viņš ilgi un skaņi pūš Grünh.

Avots: ME II, 174

‡ *ķe̦barât, zu erschliessen aus ‡ izķe̦barât.

Avots: EH I, 692

ķeiparât, -ãju, ķeipuruôt, = ķe̦parât.

Avots: ME II, 360

[ķè̦nkarāties ² Bers., = karâties, hangen: zē̦ns, pieķēries pie ratiem, ķe̦nkarājās.]

Avots: ME II, 365

ķe̦parât, Refl. -tiês: auch Blieden, Siuxt; widerstreiten Frauenb.

Avots: EH I, 696

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

‡ *ķe̦puŗât, zu erschliessen aus ‡ atķe̦puŗâtiês.

Avots: EH I, 696

‡ ķe̦rât,

1) = ķer̂stît (?) Orellen: lieli cilvē̦ki sāk ķ. cits citu; tā ir pluosīšanās;

2) Spektakel machen, toben
Smilt.: bē̦rni ķe̦rā.

Avots: EH I, 696

ķer̃rât, ‡

2) karren
Stenden: ķ. sūnas mājā; ‡

3) langsam fahren
Stenden.

Avots: EH I, 697

ķe̦rrât, ungeschickt gehen Wain., Brinken.

Avots: ME II, 368

‡ ķiparâtiês, = ķe̦parâtiês: ar ruokām un kājām ķ. Dünsb. Bērnu audzināš. 20.

Avots: EH I, 703

ķirât, -ãju, = tirât: ķirādama (Var.: tirādama), vaicādama, vai nav kruoga dzē̦rājiņš BW. 10856 (aus Kursiten).

Avots: ME II, 383

‡ klàmbarât ² Linden in Kurl., viel schwatzen.

Avots: EH I, 609

kluburât, - ãju, intr., hinken, sich mühsam fortbewegen: kur tad nu kluburāsi? Lind. Mag. XIII, 2, 70.

Avots: ME II, 233

‡ koŗŗât(iês) Stenden, mit Schwierigkeiten kämpfend tahren: koŗŗa nu pa tādu ceļu! k. pa saknēm ar ve̦zumu. Vgl. kor̃rât.

Avots: EH I, 639

kor̃rât: kuo tu *kor̃rā (> korre̦)? brauc ātrāk! Rojen n. FBR. XIII, 69. ‡ Refl. -tiês "?": tēvs korrājas pa māju ("sorgt für Menschen, Vieh und Pflanzen"), kad paliek ve̦cs Seyershof.

Avots: EH I, 639

kor̃rât, langsam gehen, sich schleppenn Dond.

Avots: ME II, 255

‡ koŗŗât(iês) Stenden, mit Schwierigkeiten kämpfend tahren: koŗŗa nu pa tādu ceļu! k. pa saknēm ar ve̦zumu. Vgl. kor̃rât.

Avots: EH I, 639

krât, - ãju, tr.,

1) sammeln:
pasakas, tautas gara mantas;

2) erwerben, sparen:
naudu. Sprw.: krāj jaunumā, būs ve̦cumā. pie mantas krāšanas nepalīdz gudrība. Refl. - tiês, sich sammeln, aufhäufen; sich erwerben: ūdens, bagātība krājas. viņš pats ar savu niknu mēli sev neguodu krājies Liev. [Wohl zu krâsns II.]

Avots: ME II, 269

krātaiņi, der Nasenrachenraum, caurumi, kas savienuo de̦guna te̦lpas ar mutes te̦lpām N. - Bartau n. Etn. II, 1. [Aus * krãtaiņi? Vgl. krācēji dass.]

Avots: ME II, 269

[krātains "quadriert"(von Gewandstoffen) Warkl.]

Avots: ME II, 269

‡ krātât (?), -āju Warkl. "?": kamdēļ tu sienu zem kājām un uz ceļa krātā ?

Avots: EH I, 646

krâtẽji [Jürg.] od. krātejas Erlaa, Wid., [krāteļi Warkl.], = krātaiņi.

Avots: ME II, 269

krātēļi (unter krâtẽji): auch (krãtẽļi) AP.

Avots: EH I, 646

‡ kràtiji ² Auleja "der Gaumen".

Avots: EH I, 646

‡ kràtīlas ² Pilda, kràtīli ² ebenda "die Nasenknorpel"; kràtîlas ² (> krùoťêlys) Bērzgale, Lixna "der Gaumen".

Avots: EH I, 646

krâtiņš, s. krâts.

Avots: ME II, 269

[krātnieks,

1) ein Sammler
Für. I;

2) ein Behältnis
L.]

Avots: ME II, 269

krâts,

2): auch (krâtiņš) Oknist, Wessen, (bišu krâtiņš ² ) Iw.;

4): auch (krāti) W.-Livl. n. Diet.;

5): ar krātiņiem smeļ ārā reņģes nuo vada Salis; ein Kescher zum Krebsen
(krâtiņš ² ) Salis.

Avots: EH I, 646

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, ² ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269

krâtuve, die Sparkasse G. Allun.; die Ansammlung, Anhäufung: grāmatu krātuve, die Bibliotek; so barības, mantu, mākslas priekšme̦tu, teoloģisku rakstu, ūdens krātuve, gan ve̦cās krātuvēs pēc tautas kuokles velti taujāju Aus. putras krātuve, der Magen.

Avots: ME II, 269

[kûdrât ² N. - Bartau, verwesend locker und mürbe werden: lai zeme var labi kūdrāt.]

Avots: ME II, 332

‡ kudurât Warkl. "flicken". Zu li. kùduras "Lappen, Fetzen"?

Avots: EH I, 667

[kudurâtiês Warkl. "saumselig hantieren, trodeln".]

Avots: ME II, 299

[kumbrāt Lng., Für. I, steuern (ein Fahrzeug).]

Avots: ME II, 310

[kve̦r̃rât "nīkt": tas sivē̦ns tik kve̦rrā vien Dond.]

Avots: ME II, 353

labpràt: es l. nezinu (ich weiss nicht recht), kur jābrauc Sonnaxt.

Avots: EH I, 710

labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.

Avots: ME II, 396

labpràtĩba:

1) auch Trik. u. a.; ‡

2) gute Stimmung, Wohlgefallen:
lielā labprātībā izsaucās saimniece Janš. Mežv. ļ. II, 15.

Avots: EH I, 710

labpràtĩba, der gute Wille, die Bereitwilligkeit: Ieva pēc labprātības atmeta vīram kādas kapeikas Aps. lai viņa mazās labprātības neatraiduot Kaudz. M.

Avots: ME II, 396

labpràtîgs,

2): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 282).

Avots: EH I, 710

labpràtîgs,

1) wohlgesinnt, gütig:
parādās labprātīgais dievs SDP. VI, 48;

2) willig, freiwillig:
labprātīgie ugunsdzēsēji, freiwillige Feuerwehr.

Avots: ME II, 396

‡ labpràtnieks M. 17, ein Wohlwollender (Gewogener).

Avots: EH I, 710

labpràts, aus labpràtis, Instr. Plur., gern: labprāts vazājas apkārt Sil.

Avots: ME II, 396

‡ *II labpràts, in der Verbindung nùo labprāta "freiwillig" : dē̦li visi nuo labpràta apņēmās duoties tē̦vzemes sarguos Pas. V, 51 (ähnlich auch Ermes, Salis, Zögenhof).

Avots: EH I, 710

‡ lanckarât (mit hochle. an aus e̦n ?) Warkl. "herunterhangen (von Kleiderfetzen)". Refl. -tiês "tīties": l. pa kājām Warkl.; "karāties" Bērzgale.

Avots: EH I, 719

ļankarâtiês, -ãjuôs, ļankarêtiês, -ẽjuôs, ļankaruôtiês, schlaff herabhangen, baumeln, schlenkern: sterbeles vien ļankarājās Etn. II, 33. galva bezspēcīgi ļankaruojas uz visām pusēm MWM. VII, 192, Druw. Vgl. ļè̦nkarêtiês C., Smilt.

Avots: ME II, 530

ļaũnpràtĩba, die Böswilligkeit, Tücke: viņš atklāj pretinieka ļaunprātību Kundz.

Avots: ME II, 532

ļaũnpràtis, der Boswillige, Tückische.

Avots: ME II, 532

ļaũnpràtîgs, böswillig, tückisch: ļaunprātīgs cilvē̦ks, nuoduoms.

Avots: ME II, 532

lḕ̦npràtĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I. 278).

Avots: EH I, 738

lḕ̦npràtĩba, die Sanftmut, Langmut: kas izteiks, Jēzu, tavu lē̦prātīgu? GL.

Avots: ME II, 460

‡ lēņprātība Strods Par. vōrdn. 104, = lḕ̦npràtĩba.

Avots: EH I, 738

lḕ̦npràtîgs, sanftmütig, langmütig: stāstāja pasmaidīja lē̦nprātīgā garā RSk. II, 129.

Avots: ME II, 460

‡ lēņprātīgs Strods Par. vōrdn. 104, = lè̦npràrîgs.

Avots: EH I, 738

‡ ļe̦ñtarât Frauenb., schwatzen.

Avots: EH I, 771

‡ ļe̦rât, schwatzen, klatschen: sākt par viņu ļ. un ļirāt Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 771

lẽ̦tpràtĩba, der Leichtsinn. Gew. vieglprātība.

Avots: ME II, 463

lẽ̦tpràtîgs: auch Lng.

Avots: EH I, 739

lẽ̦tpràtîgs, leichtsinnig: lē̦tprātīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 463

lẽ̦tpràtis, der Leichtsinnige: tu, puisīti, lē̦tprātīti BW. 21706, 1.

Avots: ME II, 463

liegpràtĩba: auch Dünsb. Vilis un M. 53, 56, 100.

Avots: EH I, 752

liegpràtĩba, der Leichtsinn: liegprātība ieve̦d cilvē̦ku puostā Ahs.

Avots: ME II, 493

liegpràtîgs: mit iê ² Ahs.; Adv. liegprātīgi Dünsb. Trīs romant. gadīj. 152.

Avots: EH I, 752

liegpràtîgs, leichtsinnig: liegprātīgs cilvē̦ks tāļu netiek Ahs.

Avots: ME II, 493

liegpràtis: auch Dünsb. Temps 11.

Avots: EH I, 752

liegpràtis, der Leichtsinnige: liegprātis dzīvuo bez apduoma Ahs.

Avots: ME II, 493

liẽlpràtĩba, das Hochhinauswollen, das Denken auf grosse Dinge U.

Avots: ME II, 500

liẽlpràtîgs, auf Grosses denkend, nach Grossem strebend U.

Avots: ME II, 500

‡ ļirât, schwatzen, klatschen: sākt par viņu ļe̦rāt un ļ. Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 773

[ļir̃rât, -ãju, weinen Dond.]

Avots: ME II, 541

[I lorât, schlürfen Wid.]

Avots: ME II, 508

[II lorât, -ãju, schwatzen Schrunden.]

Avots: ME II, 508

ļorât, -ãju, intr., schwatzen Dond.

Avots: ME II, 541

‡ lum̂parât ² Frauenb. "ungeschickt (hinkend) gehen": zaķis lumparā pa arumiam.

Avots: EH I, 761

‡ *ļurât, zu erschliessen aus ‡ izļurâtiês.

Avots: EH I, 774

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

‡ makšarât Auleja (> mokšoruôť), Lixna, Pas. III, 287, = makšķerêt

Avots: EH I, 779

maurât (unter maũruôt): màurât ² Kaltenbr., Oknist, màurât ² Skaista n. FBR. XV, 54, Auleja, Zvirgzdine: kâ vērsītis maurādama Tdz. 46745.

Avots: EH I, 786

I maũŗât (unter maũruôt),

1): auch Frauenb., NB.; ‡

2) weinen
Dunika: bē̦rns mauŗā; ‡

3) (mit den Hörnern) stossen
Dunika, Kal., OB.: bullis mauŗā kadiģa krūmu.

Avots: EH I, 787

‡ *II maũŗât, zu erschliessen aus ‡ àizmaũŗât II.

Avots: EH I, 787

mazpràtĩba, der Blödsinn: lai dievs pasargā katru mātes bē̦rnu nuo mazprātības Ahs.

Avots: ME II, 573

mazpràtîgs: geistesarm Diet.

Avots: EH I, 788

mazpràtîgs, blödsinnig: mazprātīgs cilvē̦ks nesajē̦dz, kuo viņš dara Ahs.

Avots: ME II, 573

mazpràtiņš, jem., der wenig Verstand besitzt: vai tiem, kas gumda mazprātiņus! Lautb. [tautas vārgulīši, mazprātiņi, plānprātiņi Deglavs Rīga II, 1, 265.]

Avots: ME II, 573

miêrpràtîgs ,* die friedfertigkeit, friedliche gesinnung.

Avots: ME II, 654

miêrpràtîgs ,* friedfertig, friedliebend.

Avots: ME II, 654

‡ miesprāts, Fleischeslust Dünsb. Kuģenieka dziesma 16.

Avots: EH I, 825

mĩļprāt ,* Adv., gern: gailis, kas mīļprāt ap viņa vistām tinās Plūd.

Avots: ME II, 645

mīlprātĩba, die Freundlichkeit, das Wohlwollen Fürecker, U. [Dürfte jetzt - wie auch das folgende Adjektiv - wohl nur mit ļ vorkommen.]

Avots: ME II, 645

mīlprātîgs: auch (mit ĩ ) Frauenb.

Avots: EH I, 822

[mīlprātîgs Wid., wohlwollend.]

Avots: ME II, 645

[mirât, -ãju Fest. "scherzweise sich gestorben stellen".]

Avots: ME II, 631

‡ mor̃rât Seyershof quälen: suns morrā kaķi. Refl. -tiês Seyershof; auf dem Boden liegend und zappelnd sich abquälen.

Avots: EH I, 827

murâtiês: zur Bed. vgl. auch nùomurâtiês.

Avots: EH I, 832

murâtiês, -ãjuôs, sich abquälen, zur heissen Zeit arbeiten Blieden n. Etn. I, 138; [muŗâtiês, trödeln Wid.].

Avots: ME II, 667

murrât: auch Sermus.

Avots: EH I, 835

murrât, muŗŗât, -ãju, intr., schnurren: kaķis muŗŗā, kad tuo glauda Etn. II, 51. vēl mums stallē murrātājs (= buks) RKr. XVI, 129.

Avots: ME II, 671

muŗŗât, s. murrât.

Avots: ME II, 671

[nelabprāt, Adv., ungern.]

Avots: ME II, 719

[nelabpràtîgs, unfreiwilig.]

Avots: ME II, 719

nenùorãts, ungescholten, unerzogen: vai, bāliņ, tu nuorāsi nenorātu ļaužu bē̦rnu? wirst du Prüderchen, das unerzogene Menschenkind erizehen (scheltend bessern) BW. 13585, 5.

Avots: ME II, 725

‡ neprâtelis ² Frauenb., = nepràtis: tu esi gatavs n.

Avots: EH II, 17

nepràtĩba, der Unverstand, die Unvernunft: sieva neprātībā nuoslacījusi ar maizes riecienu netīru galdu LP. V, 84. tie nezinuot, kuo neprātībā daruot A. XI, 57.

Avots: ME II, 728

nepràtîgs, unvernüftig, unverständig, unsinnig, absurd: tu jau runā pa˙visam neprātīgi.

Avots: ME II, 728

nepràtis, f. - te, der(die) Unverständige, Unvernünftige, Unsinnige: viņa kâ neprāte smaidīja nuo prieka Janš. viņš ne palaidnis, ne neprātis Janš.

Avots: ME II, 728

nepràtniẽks, f. - niẽce, nepràtnis Mar., f. - ne, der (die) Unverständige, Unvernüftige: saimniece neievē̦ruojuse neprātnieku LP. VI, 908. gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece tuo nuopuosta Spr. Sal. 14, 1.

Avots: ME II, 728

nepràts: jis palicis tīri neprātā Oknist. viņš ir neprāta Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH II, 17

nepràts, der Unverstand, Wahnsinn, die Unvernunft: piedzērās līdz neprātam A. XIV, 2, 390. kas dzīvs, tas celsies ar neprāta steigu Vēr. II, 716. tē̦vs bija palicis aiz bē̦dām tīri neprātā Stari II, 93.

Avots: ME II, 728

[neprātulis, = nepratulis: ak, mazais neprātulis! Leijerk. I, 128.]

Avots: ME II, 728

nerãtnĩba, die Ungezogenheit, Unart: bē̦rnus nuo nedarbiem un nerātnībām atturēt A. XII, 19.

Avots: ME II, 729

nerãtnis, nerãtnē̦ns [Bauske, Bers.], nerãtniẽks der Ungezogene, Unartige: tu mīļi smaidīt par šituo nerātneņu Sudr. E. ai dieviņ, kuo darīšu? nerātnītis mani rāja BW. 21650.

Avots: ME II, 729

nerãtns: ungeraten ("ne labi izduodams") Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 18

nerãtns, nerãts, nerãjams,

1) ungescholten, ohne Rüge erzogen:
rāj, māmiņa, cita meitas, lai es augu nerājama (Var.: nērātnīte) rātam (Var.: nerātņam, nerātam) dēliņam! BW. 3301;

2) [auch: nerãtnîgs], ungezogen, unartig:
nerātni bērni dara ve̦cākiem kaunu. kāds tu man esi nerātniņš puisiņš! Sassm.

Avots: ME II, 729

nerāts: "unruhig, aufgeregt, vorwurfsvoll" (mit à ² ) Kaltenbr. n. prāts. n. bē̦rnu palaidis vienu.

Avots: EH II, 18

nerāts, [nerātns Celm.], unglücklich: viņš bija nerāts, tuo darījis Mar. n. RKr. XVII, 127. [Wohl aus r. недаръ "nicht froh".]

Avots: ME II, 729

nesapratĩba, der Unverstand: savā nesapratībā viņš tuo uzskatīja par varmācību LP.

Avots: ME II, 731

neviênpràtĩba, die Uneinigkeit, Misshelligkeit, Zwietracht: ceļā izceļas nevienprātība Lp. V, 40.

Avots: ME II, 740

[neviênpràtîgs, uneinig.]

Avots: ME II, 740

niedrâtiês, - ājuôs,

1) "?": abi gali cilājas, vidus kuopā niedrājas RKr. VII, 301 Rätsel: die Schere);

[2) "den Stengel treiben (von Pflanzen)"
Warkl.: rudzi niêdrā(jas).]

Avots: ME II, 749

‡ nùobum̃baŗât Frauenb:, eine Zeitlang leise sprechen, vor sich hin murmeln: runā jel diktāki! tu nuobumbaŗā savā bārzdā vien.

Avots: EH II, 35

nùočurât: auch Dunika, OB., Sermus. Refl. -tiês: auch Dunika, OB., ("apmīzties") Salis.

Avots: EH II, 37

[nùočurât "nuoslapināt: bērns nuočurāja taku Gramsden, N. - Peb. Refl. - tiês PS., C., Wasser abschlagen.]

Avots: ME II, 771

nùodìŗât, ‡

2) n. lielu ce̦nu Dunika, einen hohen Preis erpressen;
‡

3) nuodīrât, grimmig abprügeln
(aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 40

nùodìŗât, tr., abhäuten, abbalgen, abschinden: jē̦rus, teļus.

Avots: ME II, 775

nùodrātêt, ‡

5) mit Draht umwickeln
(mit ā ) Nötk.

Avots: EH II, 40

nùodrātêt,

[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;

[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;

3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;

4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].

Avots: ME II, 776

‡ nùokākarâtiês "nuokārstīties ar lupatām" Wessen.

Avots: EH II, 52

nùokarâtiês: nuokarājies kâ šī uola Pas. XV, 182.

Avots: EH II, 51

nùokarâtiês, herabhangen: kājas vien nuokarājušās JU.

Avots: ME II, 794

nùoķe̦parâtiês, nuoķe̦purētiês, nuoķe̦purôtiês, sich abzappeln: vērsis nuoķe̦parājās un bija beigts LP. VI, 405.

Avots: ME II, 805

[nùoļe̦nkarâtiês, abreissen (intr.), zerfetzte Kleider bekommen: Pēteris pa˙visam nuoļe̦nkarājies; ļe̦nkari vien karājas Mitau, Wolgunt.]

Avots: ME II, 814, 815

‡ nuomaũŗât Dunika, brüllen und zugleich mit den Hörnern zerstossend ebnen (vom Stier): bullis nuomauŗāja puopi.

Avots: EH II, 67

‡ nuomaũŗâtiês Dunika, = nùotraipîtiês: puišelis nuomauŗājies kâ vē̦rsē̦ns.

Avots: EH II, 67

nùomurâtiês, sich besudeln: visas nuomurājušās pa smiltīm rakņādamās Jauns.

Avots: ME II, 822

‡ nuopantpaŗât Frauenb. "(sehr dickes und unebenes Garn) zusammenspinnen". ‡ Refl. -tiês ebenda (mit am̃ ), sich dicht ankleiden.

Avots: EH II, 73

‡ nuopim̂paŗât ² Frauenb. "nuoraudāt". Refl. -tiês ebenda "nuoraudāties".

Avots: EH II, 74

‡ nuopļe̦parât Frauenb., = nùopļeperêt.

Avots: EH II, 77

nùopràtuôt Spr., intr., überlegen, beschliessen: nuoprātuojuši iet kunga pilī LP. VII, 174.

Avots: ME II, 834

nùorãt, tr., abkanzeln, durchschelten: rāj[a] bāliņi, nenuorāja, kâ nuorāja tautiņās BW. piel. ² 23981. tautas rāja, nenuorāja BW. 9232. kuo, bāliņ, tu nuorāji nenuorātu mātes meitu? 13585. dieva nuorāts cilvēciņš, ein einfältiges Menschenkind JR. VII, 53.

Avots: ME II, 838

nuorātni,

1) Bibernell
L., nuõrãtņu zâle, pimpinella Karls.;

[2) nuorātņi
"kas nuorāti (durchgescholten)" Ar.; "stille Kinder, die keinen Widerstand leisten" Kursiten.]

Avots: ME II, 838

nùoskarât: nuoskarāj[u]ši (Var.: nuoplīsuši, skarbalaiņi) lindraciņi BW. 10204, 1 var.

Avots: EH II, 85

nùoskarât, refl. -tiês, intr., abfasern, abgelumpt werden: viņš plucina savu svārku nuoskarājušuo apakšmalu Tirzm. drēbes nuoskarajušās Kand.; nuoskarājies šlipsis A. XX, 642.

Avots: ME II, 847

nùošļurât, tr., abschleifen, abtragen: kurpes.

Avots: ME II, 869

nùošmudurêt, besudeln, beschmutzen: ar netīrām ruokām baltu drānu nuošmudurēt Ahs.

Avots: ME II, 870

nùosuovarât, tr., durchprügeln Erlaa.

Avots: ME II, 863

‡ nùospirât, mit Hasen- od. Schafsmist (spiras) bestreuen Ar.: aves nuospirājušas taku Dunika. ņe̦mdama citu aitu, labi izpurini nuospirātuo paklāju! Janš. Bandavā II, 406.

Avots: EH II, 89

nùostarâtiês U., = nùoskarâtiês.

Avots: ME II, 858

‡ nùostirât Heidenfeld, bestreuen: n. ceļu ar salmiem.

Avots: EH II, 91

[nùosvirât, nach der Wasserwage ausgleichen, ins Gleichgewicht stellen Wid.)

Avots: ME II, 864

[nùosvītrât Arrasch, N.-Peb., mit Streifen versehen: n. luogu.]

Avots: ME II, 864

nùotantarât, nùotenterêt, nùotunturêt, tr., ableiem: nemāk svešļaudis pātarus skaitīt, kâ ve̦ci nabagi nuotenterēja (Var.: nuotantarāja, nuotunturēja) BW. 16307.

Avots: ME II, 872

‡ nùotuturât Bērzgale "nuokaut; nuomuocīt".

Avots: EH II, 103

‡ nùour̃rât,

1) "?": pēc nuoplaukšķināšanas un nuourrāšanas Janš. Līgava I, 390;

2) eine Zeitlang hurra schreien:
nuourrāja tâ, ka visa pamale atskanēja;

3) n. jumtam kruoni Mesoten, nach der Bedachung eines Gebäudes mit Hurrageschrei auf dem Dachfirst einen Kranz anbringen;

4) mit Geschrei (vom Katheder) verjagen:
n. runātāju nuo katedras.

Avots: EH II, 103

‡ nuouŗŗâtiês Frauenb., eine Zeitlang heftig zürnen: par kuo tu tâ nuouŗŗājies?

Avots: EH II, 103

[nùovañtarâtiês "schwankend und kraftlos hingehen" MSil.]

Avots: ME II, 883

nùožūrât, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch regnen
Plm.: lietus var n. visu dienu.

Avots: EH II, 111

nùožūrât, tr., begiessen: galds nuožūrāts ar ūdeni un pienu Katzd.

Avots: ME II, 894

ņurât Smilt., ņur̃rât, -ãju, intr. schnurren, brummen, knurren: kaķis ņurā Vīt. sveši suņi saskrējuši sē̦tā nur̂rā ² Sassm. n. RKr. XVII, 44. [Nach Persson IF. XXXV, 210 zu li. niurnė´ti, mengl. nurnen "murren", mnd. nurren "knurren"; vgl. auch Fick Wrtb. I ⁴ , 506.]

Avots: ME II, 905

‡ nur̃rât, -āju Seyershof, knurrend seine Unzufriedenheit äussern: ve̦cais nurrā visu laiku.

Avots: EH II, 29

ņurrât, ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit ur̃), schnurren (von Katzen).

Avots: EH II, 117

[ņurrât, -āju

1) ņur̂rât ² , = ņurdêt: suņi ņurrā: ņur, ņur Sassm. n. RKr. XVII 44;]

2) ņur̃rât fressen (von Katzen gebraucht)
Wain. Vgl. ņurât.

Avots: ME II, 907

pacierât, pacierêt, intr., spazieren.

Avots: ME III, 13

‡ pačurât Dunika (in der Kindersprache), = pamìzt: kas te plāna vidū pačurājis?

Avots: EH II, 125

‡ padîŗât ² Dunika, ein wenig abschinden: padīŗāts jē̦rs. saimnieks jē̦ru padīŗājis un atstājis.

Avots: EH II, 127

pakarâtiês, eine Zeitlang hangen, schaukeln, zappeln: lai vēl šķiņķis kādu laiku pakarājas skurstenī!

Avots: ME III, 41

‡ pakarâts, behaart: vai jis bijis viss p.? Pas. XII, 293 (aus Welonen).

Avots: EH II, 140

pakrât: jis māk p. (er versteht zu sparen, ist sparsam) Oknist.

Avots: EH II, 144

[pakrât, ein wenig sparen: viņš katru mēnesi drusku pakrāj Nigr.]

Avots: ME III, 48

‡ pamaũŗât Dunika, = pamaũruôt.

Avots: EH II, 154

‡ *pamparât, zu erschliessen aus sapamparât.

Avots: EH II, 157

‡ *pampaŗât, zu erschliessen aus ‡ nuopampaŗât.

Avots: EH II, 158

pam̂parâtiês ² , ‡

2) sich einlassen (befassen) mit:
māte ar muižu un kungiem p. ... negribēja un ... turējās nuo tiem nuostāk Janš. Mežv. ļ. I, 380. zaglim pašam būtu jāpamparājas ar sievu un bē̦rnu vākšanu II, 257 f.

Avots: EH II, 157

[pam̂parâtiês ² Nigr., Mitau, = pampaļâtiês 1.]

Avots: ME III, 72

‡ pàmpurât ² Mahlup, -āju,

1) unzufrieden brummen, murren, räsonieren;

2) sich launisch gebärden, kaprizieren:
cits bē̦rns kad sāk, tad pa pus dienai pampurā.

Avots: EH II, 158

‡ *panarât, zu erschliessen aus sapanarât.

Avots: EH II, 159

[pan̂ckarâtiês ² Bauske. sich mit Lumpen abgeben, sich in Lumpen hüllen.]

Avots: ME III, 76

[papràtîgs, ziemlich vernünftig: p. puika.]

Avots: ME III, 83

[parãt, ein wenig schelten: viņu vajadzē̦tu drusku parāt. Refl. -tiês, eine Weile schelten (intr.): viņam atkal gribas parāties.]

Avots: ME III, 89

[parãtns, ziemlich artig: viņš tāds parātns puika.]

Avots: ME III, 89

‡ pãrãtrs, allzu ãtrs: tu vēl esi tāds p. Dünsb. Trīs romant. gadīj. 160.

Avots: EH XIII, 196

‡ pãrdîrât ² (ein Affektausdruck) Salis, gewaltsam entzweireissen: p. drēbi pušu.

Avots: EH XIII, 198

[pãrpràtĩba, der Übermut (?) Wagner n. u.]

Avots: ME III, 171

‡ pãrprātîgs, übermütig (?): cik le̦pni un pārprātīgi tie katuoļi! Fr. Mekons Parīzes asinskāzas 8.

Avots: EH XIII, 208

pãrpràtuôtiês, [klügelnd sich versehen od. sich überanstrengen]: tu prātnieks esi pārprātuojies! Rainis Ind. u. Ar. 208.

Avots: ME III, 171

pãrrãt, tr., zurechtweisen, durchschelten: vai iesi apsaukt jeb pārrāt (sievu baznīcā)? LP. VII, 505. skriešu kungam sūdzēt, lai ņe̦m pārrāt, nuosunīt I, 181. brālis vienreiz tuo nejauki pārrāja - tâ rāja, tâ rāja, ka šim taču sirds atgriezās VI, 143. vīrs ņēmās sievu pārrāt, lai taču valduot muti LP. [viņš tuos labi par tuo pār rāja un izsunīja Pas. II, 182 (aus Ober-Bartau).]

Avots: ME III, 172

[pãrsvītrât, durchstreichen (z. B. etwas Geschriebenes).]

Avots: ME III, 180

[pãržagarāt "einem Kinde Fitsch Fatsch geben" L.]

Avots: ME III, 189

‡ paspirât, eine Weile spirât: kaziņ, paspirā ze̦ltu! Pas. VIII, 95.

Avots: EH XIII, 175

pašpràtîgs,*

1) eigensinnig:
viesis teica drusku pašprātīgi Kaudz. urdziņa laužas pašprātīgi taisni šķē̦rsām pāri lielceļam Balss;

[2) eingebildet, dünkelhaft
Salis].

Avots: ME III, 116

[pasvĩtrât, pasvītruôt, unterstreichen. Subst. pasvĩtruõjums, pasvītrājums, das Unterstrichene; die Unterstreichung.]

Avots: ME III, 111

[patiŗât Lautb., = pataujât.]

Avots: ME III, 122

peče̦râtiês, pečerêtiês, hantieren, wirtschaften: sāc tik atkal peče̦rāties! nebij vairs ne˙kāda pečerēšanās pa kukņu Alm.

Avots: ME III, 191

‡ pe̦ñtaŗât, -āju Frauenb., faseln.

Avots: EH XIII, 223

penterât Naud., = penterêt 1.

Avots: ME III, 200

‡ *pe̦rât, zu erschliessen aus ‡ izpe̦rât.

Avots: EH XIII, 224

pìečurât (in der Kindersprache) Domopol, = pìemìzt.

Avots: ME III, 242

pìedumbrâties, verschlammen Ekau: piedumbrājusēs upes gultne Vēr.II, 60. viss pļavas gals piedumbrājies (versumpft?): jāruok grāvis Vank.

Avots: ME III, 246

pìekrât,

1) hinzu-, dazusammeln, -sparen;

2) vollsammeln, -sparen, zu Ende sammeln.
Refl. -tiês , sich ansammeln.

Avots: ME III, 259

pìepītrât, = piesvaidīt: p. istabu Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 279

pìerãt,

1) durchschelten:
dzīvuojat, bāleliņi, pierājiet līgaviņas! BW. 3328, 2. es duomāju pierāt viņu par tādu runāšanu Ezeriņš Leijerkaste I, 144. gan viņš zinuot vainīguo pierāt Baltpurviņš Agrā rītā 36;

2) scheltend (etw.) erreichen:
kuo nu lielā cilvē̦kā vairs pierāsi? Blaum. Pazud. dē̦ls 9.

Avots: ME III, 284

pìesvītrât, vollstreichen: p. visu grāmatu Bauske.

Avots: ME III, 299

pil˜npràtîgs, bei vollem Verstande: tas nav pillprātzgs cilvē̦ks, kas tâ dara Ahs. n. RKr. XVII; 46.

Avots: ME III, 216

pim̃paŗât, s. pimparuôt.

Avots: ME III, 218

pirâtiês, = pirêtiês: meitiņas pirājās (Var.: pirējās, ķīvējās, naiduojās u. a.) BW. 12348 var.

Avots: ME III, 222

pìtrāt ² , -ãju, ausstreuen, auseinander werfen, aufscharren : vistas pītrā dārzus Gr.-Buschhof; vgl. pîtināt I.

Avots: ME III, 236

plânpràtĩba, der Schwachsinn; ve̦cuma plānprātība, dementia senilis Ārstn. kalend. II, 46.

Avots: ME III, 330

plânpràtîgs, schwachköpfig, schwachsinnig.

Avots: ME III, 330

plânpràtiņš, plânpràtis, ein Dummkopf, Schwachkopf: tas bija pa daļai palaidnis, pa daļai plānprātis BW. III, 1, S. 137.

Avots: ME III, 330

pļe̦rât, -ãju, leeres Zeug schwatzen Wid., Wain., Schrunden; in Neuenb. dafür pļerêt: kuo nu pļeri?

Avots: ME III, 369

pļe̦r̃rât, -ãju.

1) plappern,- schwatzen :
stāvi klusu, nepļe̦rrā tik daudz! Dond. n. RKr. XVII, 47;

2) pļe̦ruôt Lautb., vom Laut, den die Nachtwächterschnarre
(pļe̦rra) von sich gibt.

Avots: ME III, 370

pļir̃rât "ilgi un smalki raudāt" Dond.

Avots: ME III, 371

pļurât, -ãju, plappern schwatzen: turi muti, nepļurā tik daudz! Ahs.

Avots: ME III, 373

prātaļuôt Purap., klügeln.

Avots: ME III, 383

prātavē̦de̦rs, s. prātuē̦de̦rs.

Avots: ME III, 380

prātavuôt Etn. IV, 166, Fest., überlegen, klügeln, pràtuot.

Avots: ME III, 380

prātdienis, ein verständiger und besonnener Mensch Lös. n. Etn. IV, 166. Aus Lubn. wird dafür ein prākdēne od. prākdēle mitgeteilt.

Avots: ME III, 380

prātelêt, klügeln.

Avots: ME III, 380

prātelĩba,

1) "?": laikme̦ta prātelība (Rationalismus?)
Stari II, 371;

2) "ödes Klügeln"
Sauken, Seppkuli.

Avots: ME III, 380

prãtelîgs "apķērīgs" Ukri.

Avots: ME III, 380

prātêt, s. pràtuôt.

Avots: ME III, 380

pràtĩba U., die Verständigkeit.

Avots: ME III, 380

pràtîgs (li. protìngas "verständig"),

1) verstāndig:
Sprw. prātīgs pane̦s neprātnieku. paēd labi, strādā prātīgi! Kav.;

2) vorsichtig
U., Salis.

Avots: ME III, 380

prātinât Dond., = pratinât: viņš prātina mani, grib kaut kuo izprātināt.

Avots: ME III, 380

pràtniecĩba,* die Philosophle: vai arī viņa sirdī būs iešāvies prātniecības stars? Pürs I, 43. grātniecības gadusimtenis Aus. I, 120.

Avots: ME III, 380

pràtniecisks,* philosophisch: viņu kavē prātnieciskie izteikumi A. v. J. 1896, S. 388.

Avots: ME III, 380

pràtniẽks, Demin. verächtl. pràtniẽķelis,

1) ein Weiser, ein Philosoph:
nuogājis pie kāda prātnieka aprunāties LP. V, 138. nuoslē̦pumainie spē̦ki aiz˙vien muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451;

2) wer alles verstehen will, ein Überkluger;

3) ein Egoist
Bergm. n. U.

Avots: ME III, 380

pràtuôt, auch prātêt L., U., denken, bedenken, überlegen, klügeln, vermuten: ve̦lns prātuoja, kâ nuo Mārtiņa vaļā tikt Etn. IV, 56. ve̦cā E. prātuoja, kâ labāki būtu A. XI, 107. Subst. pràtuôšana, das Denken, Überlegen, Klügeln: bez kādas vaidēšanas un gaŗas prātuošanas viņš ķeŗas pie darba M. Aruons; pràtuõjums, das Gedachte, die Überlegung, Klügelei: dzejā sāka nuomest saskrūvē̦tus prātuojumus Vēr. l, 1131; pràtuôtãjs, wer denkt, bedenkt, überlegt, klügelt.

Avots: ME III, 383

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383