Paplašinātā meklēšana

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9

àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.

Avots: ME I, 19

‡ àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8

‡ àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12

àizdegt, ‡

3) in Brand geraten:
ustaba aizde̦ga Pas. IX, 444.

Avots: EH I, 18

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22

àizdiêgt: Refl. -tiês - auch Dobl., Mitau.

Avots: EH I, 19

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26

àizjûgt: iet kâ aizjūgts zirgs Siuxt, geht ohne Unterlass.

Avots: EH I, 28

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

‡ àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37

àizlùgt, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizlùgt 2 : aizlūdzies par mani ar! Jürg.;

2) a. uz citu vietu, um Versetzung an einen andern Ort bitten.

Avots: EH I, 37

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38

‡ àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).

Avots: EH I, 38

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs kādā klusā stūrī aizmiedzām un piekāvām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

àizmigt,

1) : III p. prs. aizmiegst Pas. II, 133 f.; VI, 425. ‡ Refl. -tiês, einschlafen
Auermünde u. a.

Avots: EH I, 39

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizmirgt, -dzu, acis, die Augen schliessen K., JK.

Avots: ME I, 40

‡ àizņirgt Kreuzb., zuschliessen: a. acis.

Avots: EH I, 41

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49

àizslêgt: a. acis, die Augen schliessen.

Avots: EH I, 49

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

‡ àizš`maugt U. "durchgehn, sich davonmachen".

Avots: EH I, 56

‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50

‡ àizšmurgt, schwirrend auf- und hin-, wegfliegen Fest.: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza.

Avots: EH I, 56

àizsniêgt, erlangen: a. uzvāru BielU.

Avots: EH I, 50

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51

àizsnigt, intr., verschneien: meža ceļi aizsniguši Aps.

Avots: ME I, 51

àizspìegtiês, aufkreischen: aizspiedzās kāda skuķe, laikam zē̦nu tre̦nkāta Dz. V.

Avots: ME I, 51

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops; ‡

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52

‡ àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt laukā. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 51

‡ àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),

Avots: EH I, 51

‡ àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.

Avots: EH I, 51

‡ àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51

‡ àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

‡ àizstrigt Ahs., = ‡ àizdur̃tiês: man aizstriga aiz naga striglis.

Avots: EH I, 53

‡ àizvārgt Spr., zu siechen (kränkeln) anfangen.

Avots: EH I, 62

àizzagtiês, heimlich wegschleichen, sich hinweg stehlen: es aizzuoguos atstatu Pav. raibā guovs arvienu aizzagās kalna galā LP. V, 391.

Avots: ME I, 61

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61

àizžmaûgt = àizžņaugt JK.; viņai vai e̦lpa aizžmaudzās R. A.

Avots: ME I, 61

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

‡ àizzvìegt,

1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;

2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.

Avots: EH I, 65

apaûgt, ‡

2) im Wachsen überholen
AP., Warkl.: maza māsa drīz tevi apaugs; ‡

3) auswachsen, zu klein werden (von Kleidern)
Linden: krekliņi bē̦rnam ātri apaug.

Avots: EH I, 72

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

‡ apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.

Avots: EH I, 73

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81

‡ II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77

apdîgt, intr., rings herum keimen, bewachsen: viņam lūpas tikkuo apdīgušas, er ist kaum aus dem Ei gekrochen Dr.

Avots: ME I, 81

apdžaugt, erfreuen: pasauli bij saule... apdžaugusi St. - Refl. -tiês [li. apsidžiaũgti], sich freuen: labi apdžaugušies lustīgi dzīvuo St.

Avots: ME I, 85

apîgt, verdriesslich, mürrisch werden; apîdzis, verdriesslich.

Avots: ME I, 90

apjêgt, ‡ Refl. -tiês, = atjẽgtiês: nedabūja ne a.

Avots: EH I, 87

apjẽgt, tr., begreifen, fassen, verstehen: lietas apstākļus Vēr. II, 177.

Avots: ME I, 91

‡ apjûgt, (eine ganze Reihe von Objekten) ausspannen (tr.) Erlaa: viesiem zirgus jau apjūdzām. Refl. -tiês: a. ar darbiem, sich mit Arbeiten belasten Trik.

Avots: EH I, 88

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

‡ aplùgt,

2): auch Lems.

Avots: EH I, 99

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103

apmiêgt, tr.,

1) ringsum drücken
Spr.; [bedrücken, unterdrücken: latgaliešus apmigt Latg. Wōrds 1922, Nr. 9; ähnl. ibid. 1921, Nr. 40];

2) um etw. laufen, herumlaufen:
viņš apmiedza ap kalnu C.

Avots: ME I, 108

‡ apmigt, einschlafen (von einer ganzen Reihe von Subjekten) Bauske: visi jau apmiguši.

Avots: EH I, 102

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

apsegt: ‡ Subst. apse̦gams U. (unter se̦gums), eine Decke, Bedeckung; die wollene Tagesdecke.

Avots: EH I, 111

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118

apsìrgt: ar karsuoni apsē̦rg Stobe 1797 I, 128.

Avots: EH I, 112

apsìrgt [li. apsir̃gti], intr., erkranken, krank werden: bērniņi apsirga vē̦de̦ra sē̦rgā BW. 2898. es e̦smu gauži apsirdzis Psalm. 38, 9. jau kuopš bē̦rnu kājām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005.

Avots: ME I, 120

‡ apslāgt (mit hochle. ā aus ē, ?) "ersticken (tr.), auslöschen (tr.); zu verstum, zwingen".

Avots: EH I, 114

‡ apslēgt (li. apslė´gti "bedrücken"), umzäunen Baltinov: a. ganīklu.

Avots: EH I, 114

‡ apslīgt Wid., sich auf die Seite legen ("окрениться").

Avots: EH I, 114

apsniêgt, tr.,

1) umherreichen:
Prātnieks apsniedz cigārus visiem Kaudz. M.;

2) umfassen:
gaŗi, gaŗi gruoži apsniedz visu pasauli, tik savu galvu nevar apsniegt (Rätsel).

Avots: ME I, 124

apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, nekā ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.

Avots: ME I, 124

apsprâgt,

1): bārda viņam tik apsprāgusi Für. I, St. "der Bart ist ihm kaum hervorgekommen".

Avots: EH I, 116

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125

‡ apsprēgt U. (unter sprâgt), = apsprē̦gât 1: apsprē̦gušas ruokas.

Avots: EH I, 116

apspùrgt ² Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125

‡ apsteigt, in aller Eile bewältigen Dunika: lielie darbi nu apsteigti. Refl. -tiês, herumeilen um: a. ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 117

apstigt, einsinken (in einen Morast).

Avots: ME I, 126

apstiñgt, ‡

2) = apsalˆt 1: šuorīt zeme drusku apstingusi Sassm.

Avots: EH I, 117

apstiñgt [li. apstìngti], erstarren L., U.

Avots: ME I, 126

apstrigt, intr., einsinken, versinken: apstrigusi tautu meita... purviņā BW. 16181. lai tie tavi bē̦ri zirgi smilktienā neapstriga BW. 27458.

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): apstrigusi tautu meita... purviņā

Avots: ME I, 127

apvārgt Spr., ganz herunterkommen, elend werden.

Avots: ME I, 134

‡ apvelˆgt Jürg., ein wenig feucht werden: siens drusku apveldzis rīta rasā.

Avots: EH I, 125

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

apzagt, Refl. -tiês, unversehens einen Diebstahl begehen Oknist.

Avots: EH I, 127

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

‡ apžaugtiês,

1) wachsend (einen andern Baum) umwinden
N.-Bergfried: kuoks apžaudzies;

2) a. kam ap kaklu, sich jemandem um den Hals winden
(mit aũ).

Avots: EH I, 128

apžērgt (li. apžer̃gti), sich rittlings setzen Etn. III, 65.

Avots: ME I, 139

‡ apžļāgt,

1) begiessen
Stenden (mit â ² ): a. kuo ar ūdeni;

2) = ‡ apžļārgt (vom Vieh) Jürg. (mit â ² ), Kaltenbr. (mit à ² );

3) bespritzen
Sessw.: a. kuo ar dubļiem. Refl. -tiês Jürg., unversehens mit einer unreinen Flüssigkeit begossen werden.

Avots: EH I, 129

‡ apžļārgt Fest., = apmizt.

Avots: EH I, 129

‡ apžmaugt,

1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;

2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.

Avots: EH I, 129

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

apžulˆgt, -stu, -gu Hasenp., Tirsen, intr.,

1) ringsum nass werden:
apžulgušas acis Hasenp.;

2) durch eine Flüssigkeit korpulent werden, aufdunsen:
kruodzinieks nuo alus apžuldzis J. Kaln., Lasd., Bers., Lub.

Avots: ME I, 139

‡ apžur̃gt Frauenb., erkranken (von den Augen): tam acis apžurgušas (plakstiņi sarkani).

Avots: EH I, 129

ataûgt (li. atáugti), intr., wiederwachsen: maize aug tīrumā, man varīte neataugs Ar. 181; ataûgums, der Wiederwuchs: egļu ataugums A. XX, 323.

Avots: ME I, 149

atbêgt (li. atbė´gti), herfliehen; zurückfliehen: atb. atpakaļ Pūrs III, 7.

Avots: ME I, 150

‡ atbèigt2 Bērzgale, Cibla, Warkh., beenden: a. kādu darbu.

Avots: EH I, 134

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151

atdegt: kad krāsne ir atde̦guse, tad uzbāž vēl malku Linden.

Avots: EH I, 138

atdegt, intr., herunter-, niederbrennen, dem Erlöschen nahe sein: P. sa meta atde̦gušā ugunī jaunus žagarus Laps.

Avots: ME I, 154

atdiegt, herbeilaufen: es atdiedzu šurp, mati vien nuoviļņuoja J. Kaln.

Avots: ME I, 154

atdiêgt, tr., Angeheftetes ablösen, trennen, abheften.

Avots: ME I, 154

‡ atelgt,

1) = izpilˆgt: viņš tāds ateldzis AP.;

2) "?": viņam ate̦lgti (= ate̦rgti?) zuobi: ēd kā negribuot AP.

Avots: EH I, 141

‡ ater̂gt Festen, Kreuzb., = aterzt: suns aterdzis zuobus Laud.

Avots: EH I, 141

‡ atģaũgtiês Dunika, zur Genüge liebevoll (liebkosend) um jem. herum sein: kad bērni pā`rbrauks, māte nevarēs a. vien gar viņiem.

Avots: EH I, 144

atirgt: sirdīgs suns atir̂dz zuobus Golg.

Avots: EH I, 144

atirgt, s. atirzt. Laud.

Avots: ME I, 161

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atjûgt, tr., abspannen, abjochen: zirgu, vērsi LP. IV, 172; atjūdziet (Var.: nojūdziet) jūs, māmiņas, Rīgas meitu jūgumiņu BW. 31801. Refl. -tiês, sich abspannen, abjochen: atjūdzās kumeliņš BW. 909.

Kļūdu labojums:
māmiņas = māsiņas

Avots: ME I, 163

I atjûgt (li. atjùngti), ‡

2) a. dzirnavu gaņģi Frauenb., die Tätigkeit eines Mühlenganges unterbrechen (einstellen).

Avots: EH I, 145

II atjûgt (s. unter atjûkt) Stomersee, = atjûkt.

Avots: EH I, 145

atklìegt,

1) tr., schreiend zurückrufen:
ja tu gribi viņu atkliegt, tad dari tuo tūliņ Vēr. I, 1346;

2) intr., schreiend antworten:
"nerierādīsi", Ķencis atkliedza Kaudz. M. Refl. -tiês, auf einen Zuruf antworten: dziedu, dziedu, nuokliedzuos, kas pretim atkliedzās? BW. 245.

Avots: ME I, 167

atliegtiês,

1) verleugnen:
nevar jiem a. Pas. VI, 100. Adelīte atliedzēs IX, 330; ‡

2) abschlagen, verweigern:
nevarēja jī a. Pas. II, 56.

Avots: EH I, 154

atliẽgtiês Spr., [Warkl., Kalz., Nerft], sich lossagen, verleugnen.

Avots: ME I, 174

‡ atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154

atlùgt, Refl. -tiês,

1): ve̦lns grib a. [nuo suoda] Pas. VIII, 253, ‡ Subst. atlùdzẽjs, wer abbitten soll:
spiež mani par atludzēju pie tevis Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 186.

Avots: EH I, 154

atlùgt, tr., herbitten, einladen: draugu viesībās. Refl. -tiês,

1) sich losbitten:
viņš atlūdzās nuo tam, ņemt ķēniņa meitu par sievu. es ar mīļi atlūdzuos: es neiešu šuoruden BW. 15044;

2) bis zum Überdruss bitten.
Dazu auch Substantivformen: ķēniņiene pieņē̦muse viņa atlūgumuos (atlūgšanuos) nuo amata B. Vēstn., das Gesuch zum Entlassung.

Avots: ME I, 174

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti kā bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175

‡ atmēgtiês,

1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);

2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è ² );

3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies ² .

Avots: EH I, 155, 156

atmiêgt, ‡

2) abdrücken, drückend ermüden
Wessen: līdzbraucējs sēdēja man uz kājām un tâ man atmiedza kājās, ka tās pat nuotirpa.

Avots: EH I, 156

atmiêgt Spr., [ abkneifen: atmiedz gabalu maizes! Warkland, Bers.].

Avots: ME I, 178

atņergt (unter atņirgt), ‡

2) die Zähne fletschend antworten
(mit er̂) Saikava n. FBR. IV, 70.

Avots: EH I, 157

atņergt zuobus Austriņ, gleichbed. mit atņirgt z.

Avots: ME I, 180

atņirgt: auch Golg., Segew., (mit ir̂) Wolmarshof.

Avots: EH I, 157

atņirgt, auch atņergt A. XV, 248, tr., fletschen: muti A. XVI, 310; gew. zuobus: suns atņirdzis zuobus LP. VII, 1035. sievietes ar atņirgtiem zuobiem JR. IV, 52. Refl. -tiês, maulfle-tschend die Zähne zeigen: vilks atņirdzies LP. VII, 878. tā atņirdzās tā, ka sarkanās smadzenes kļuva re̦dzamas Saul.

Kļūdu labojums:
maulfle-tschend = maulflet-schend

Avots: ME I, 180

‡ atrûgtiês (li. atsirúgti),

1) (infl.) acaryugu Zbiór XVI, 192 (poln.) "odbillo mi się";

2) zur Genüge gären
Vīt.: kuo nu maizi tik ilgi raudzē? tā jau būs diezgan atrūgusies.

Avots: EH I, 163

atrûgtinât, tr., die Bitterkeit nehmen, entbittern Luopk. III, 70.

Avots: ME I, 187

atsegt, ‡

2) sühnen, gut machen
(perfektiv): kas pret mūsu tē̦viem grē̦kuots, tas ar labiem darbiem atse̦gts Deglavs Rīga II, 1, 118.

Avots: EH I, 164

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189

atsegte: auch AP.

Avots: EH I, 164

atsegte, der Spanner am Weber stuhle, der die Leinwand ausgespannt hält. Lind., Schujen, Salisb., Allend., Burtneek. In Lind. acegte ausgespr. [Vgl. Bielenstein Holzb. 404.]

Avots: ME I, 189

atsirgt, intr., inch., sich von einer Krankheit erholen, wiederwachsen: vilna atsirguse AP. Refl. -tiês, zu Kräften kommen, sich erholen: lielākā daļa ar gadiem atsirgstas pilnīgi A. XIII, 1, 34.

Avots: ME I, 190

atslêgt [li. atslė´gti], tr., aufschliessen (eigentl. zurückdrücken): atslē̦gu, meton. durvis, pūru, skapi, zirgus JR. IV, 156, die eisernen Fussfesseln der Pferde öffnen. Übertr.: tā atslēdzu tautiešam mīlamuo valuodiņu Ltd. 1552. atslēdz, Jēzu, kalna vārtus Tr., erleichtere die Geburt. Refl. -tiês, sich öffnen, aufgehen: atslē̦ga atslē̦dzas LP. VII, 689. mana sirds tev atslēdzās Rain. ūdens bija atslēdzies tālu, e̦ze̦ram līdzīgi, das Wasser war weit zurückgedrängt, hatte sich aufgestaut Poruk.

Avots: ME I, 193, 194

atslĩgt, [atslîgt ² in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194

atsniegt, ‡

2) herreichen, bieten
(perfektiv) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: a. ruoku. ‡ Refl. -tiês Stender ebenda "zulangen": nevaru vis a.

Avots: EH I, 168

atsniegt, tr., her-, erreichen: dibe̦nu LP. VII, 1297; atsniedzis trīsdesmituo gadu LP. VII, 218.

Avots: ME I, 194

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195

atsprâgt (li. atsprógti),

2): atgrūsts nuost, (sc.: suns) atsprāga ripeniski uz uotru kaktu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 184.

Avots: EH I, 169, 170

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

‡ atspreñgt,

1) losdrücken
Dunika: iesprūdušās dures nevar a.;

2) = atstutêt Kal.: a. dures, lai vējš neizlauž.

Avots: EH I, 170

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

atspurgt, intr., mit den Flügeln schwirrend herfliegen: tad atspurdz visi rāmie meža putni A. XX, 516.

Avots: ME I, 196

atstèigt [li. atsteigti], tr., eifrig arbeitend das Versäumte einholen: visu jau tu mājā atkal atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, herbeieilen: ienaidnieks turp atsteidzies LP. VII,475.

Avots: ME I, 198

atstiñgt [li. atstìngti], intr., inch., sich von Erstarrung, Starrheit befreien: sastingušie gabali atstingst Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 198

"attēgties," -dzuos, sei gleichbed. mit atjēgties, atminēties "sich erinnenrn, sich besinnen": es nevaru"attēgties", kuŗā dienā tas nuotika dr. [Eigentlich wohl * atēgties, aus atjēgties.]

Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]

Avots: ME I, 204

atvalgt, wieder feucht werden, auftauen: jūtas pamazām kā atvalga Stari I, 366.

Avots: ME I, 207

atvelˆgt, -stu, -gu, intr., inch., feucht, frisch, erquickt werden: atvelga gan asniņi nuo lietus Naud.

Avots: ME I, 208

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

‡ atzagt, wegstehlen Palejas J. VII.

Avots: EH I, 181

atzagtiês, heimlich herschleichen, sich unbemerkt entfernen: vai tu pie manim atzadzies? Alm. guovs atzagusies nuo bara.

Avots: ME I, 212

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

atžirgt, (Nerft), intr., inch., sich erholen, zu sich kommen, munter werden, aufleben, erstarken: nuo bailēm Aps. VI, 16. vīrs daudzmaz atžirdzis Etn. III, 109. Kurzeme nav spējuse atžirgt nuo zviedru kaŗa SDP. VI, 68. Refl. -tiês, wieder zu sich kommen U.

Avots: ME I, 214

‡ atžļûgt ² Gr.-Sessau, auf-, lostauen: nuo rīta sasaluši dubļi; uz pusdienu kad nāk, atžļūg (wohl zu einem *atžļugt); ceļš tad ir atžļūdzis.

Avots: EH I, 183

‡ aîžmaûgt, abdrücken Saikava: a. ruoku spēkuojuoties, tâ ka tā nuotirpst.

Avots: EH I, 183

‡ atžmiêgt C., Sessw., hereilen.

Avots: EH I, 183

atzvìegtiês: baltais . . . gribēja a. pazīstamiem zirgiem pretī Janš. Mežv. ļ. 1, 119.

Avots: EH I, 183

[atzvìegtiês Spr. wiehernd antworten, entgegen wiehren.]

Avots: ME I, 213

aûgt,

1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;

2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡

3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,

1) das Wachsen;

2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.

Avots: EH I, 185

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

aûgtene [li. áugtinė), der Ort, wo man aufgewachsen ist, die Heimat, der Pflanzort: augu sabiedrības, kuŗām... tā pati augtene (t. i. aug tai pašā vietā) Konv. ² 937.

Avots: ME I, 220

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220

bêgt, ‡

2) = kūsât 1: putra bē̦g pa grãpja malu pāri Kal., Rutzau; ‡

3) segeln
Kur. Nehrung; valtes bē̦g ("brauc") PlKur. Hierher nath J. Bloch Bull. XXXI, 62 auch hindi und beng. bhāg- "fliehen".

Avots: EH I, 216

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи ⁴ 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289

‡ bêgtin, Adv. zur Verstärkung von bêgt: miegs b. bē̦g Janš. Bandavā II, 99.

Avots: EH I, 216

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211

bèigt, -dzu, -dzu (li. beĩgti), tr., endigen, vollbringen, aufhören, mit Akk. und abhäng. Inf.: viņš beidz pat˙laban savu darbu. beidz jel reiz savus pātarus, höre auf mit deiner Litanei. kur tās puķītes galu beidz? Vēr. I, 1903. kungs nevar beigt dusmuoties, nuobrīnīties. Refl. -tiês,

1) zu Ende gehen, aufhören:
lai beidzas mans mūžiņš BW. 6496. gads, pacietība beidzas; mit abhäng. Inf.: beidzas ruoze nuoziedēt BW. 27584, 1;

2) sterben, unkommen: viņš vai nu kāda kaŗa nuošauts, jeb vai tā˙pat kur beidzies. tu beigsies kādā siena šķūnī pie valga Stari II, 348. [Die Zusammenstellung mit la. fīnis "Ende"
bei Bezzenberger BB. VI, 239 und GGA. 1885, S. 947 ¹ und Osthoff IF. V, 296 ist ganz unsicher; vgl. Walde Wrtb. ² 294].

Avots: ME I, 277

[beigtin, Adv., beendigend: jūs beigtin neizstaigāsiet... pilsātus, tiekams cilvē̦ka dē̦ls nāks Glück Matth. 10, 23.]

Avots: ME I, 277

bèigts,

2) sehr krank:
biju b. ar vē̦daru AP.

Avots: EH I, 211

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234

[bļugt, - ùgu, - ugu Nigr., weich, schleimig werden und sich auflösen von Pilzen und Kartoffeln).]

Avots: ME I, 321

‡ *bugt, zu erschliessen aus ‡ àizbugt.

Avots: EH I, 249

cìenîgtē̦vs (unter cìenîgs): dabūjam pādei vārdu cienīgtē̦va (Var.: baznīckunga) gramatā BW. 1368.

Avots: EH I, 277

daaût, ‡

2) fertig (zu Ende) weben:
es šuodien daaudu audaklu Mahlup.

Avots: EH I, 300

daaûgt (li. daáugti),

1): dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201;

2): nezin, vai dēls daaugs da tē̦va Warkl.

Avots: EH I, 300

daaûgt Spr.,

1) anwachsen:
puote jau ir daaugusi (pie puotē̦tā kuociņa) PS.;

2) im Wachstum erreichen, bis zu einer gewissen Grösse heranwachsen:
Kārlis drīz daaugs Jāni. Dagegen pieaudzis cilvē̦ks, ein erwachsener Mensch PS.

Avots: ME I, 427

[dabêgt Drsth. (li. dabė´gti, poln. dobiedz), sich flüchtend hinzulaufen.]

Avots: ME I, 428

‡ dabèigt,

1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;

2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.

Avots: EH I, 300

dadiêgt: auch Auleja, Warkl.: d. pušķi pie ce̦pures.

Avots: EH I, 301

[dadiêgt Drsth., anheften.]

Avots: ME I, 429

[dajûgt Drsth., noch dazu anspannen (ein zweites Pferd).]

Avots: ME I, 433

[dalīgt Drsth., hinzubedingen.]

Avots: ME I, 435

[dalùgt Drsth., heranbitten: d. ciemiņu pie galda.]

Avots: ME I, 435

‡ damiêgt, andrücken: vērsis damiedze vilku pi siênas Pas. I, 249, d. ar kājas Auleja.

Avots: EH I, 306

[damiêgtiês, sich andrücken.]

Avots: ME I, 436

‡ damigt, einschlummern Kaltenbr.: drusku damigu.

Avots: EH I, 306

‡ dā`rgt ² Auleja, -gstu, -gu, teu(r)er werden: sviests nedārgst.

Avots: EH I, 312

‡ darûgt, gentigend (ganz) ausgären, aufgehen Auleja.

Avots: EH I, 308

[daslêgt Drsth., anschliessen.]

Avots: ME I, 442

[dasliegt Kaunata, daslìet Drsth., anleh nen: d. kuoku pie sienas.]

Avots: ME I, 442

‡ dasnêgt Auleja, erreichen: nevar d. ... meitai vaiņuku nuojemt Pas.IV, 510 (aus Domopol).

Avots: EH I, 309

[dastèigtiês Drsth., hinzueilen].

Avots: ME I, 442

[dazagt Drsth., noch dazu (etwas anderes) stehlen. Refl. -tiês, hinanschleichen.]

Avots: ME I, 445

degt

2): d. de̦gutu, Teer brennen
Oknist; ‡

3) "energisch, eifrig, mit Schwüng etw. tun"
Kaltenbr.: dedze vidā, sprang hinein (ins Wasser) -

3) zu ersetzen durch.
(I, 452). ‡ Subst. dedzẽjs, wer anzündet: uguns dedzējiņš BW. 6837 var.

Avots: EH I, 314

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

degteris,

1) der Brannt weinbrenner
Druw., Nerft;

[2) "der Docht"
Grobin].

Avots: ME I, 452

‡ degtin, zur Verstärkung von degt: bruģis d. de̦g zem kājām Janš. Bandavā II, 109.

Avots: EH I, 314

‡ de̦gtuve (li. degtùvė "Brennerei") Strods Par. vōrdn. 67 "?"

Avots: EH I, 314

dèlgt,

1): es nede̦lgtu ... par tuo ūdeni tik daudz, ja es viņa svētību... nebūtu piedzīvuojis Blaum. Daugava 1934, S. 45;

2) voraussehen, verkündigen
Saikava (mit elˆ?): viņš deldza vēlīnu ziemu.

Avots: EH I, 314

dèlgt [N. - Peb., Erlaa], -dzu, intr., auf etwas dringen, tribulieren, flehend bitten [A. v. J. 1895, S. 630], nicht ablassen, lamentieren Sels., Bers., Ramkau, Druw., [ viel unnützes Zeug reden Erlaa]: viņš nuoņe̦mas pēc tā pusstuopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam MWM. VII, 260. "iesim", es deldzu VI, 272. mans kaimiņš jau trešuo gadu de̦ldz, ka viņam mee̦suot ne˙kādu ienākumu Druw. negants bē̦rns visu dienu de̦ldz apkārt Ramkau.

Avots: ME I, 454

dergt,

1): balsis skarbi de̦rdz (Infinitivform unbekannt), es ertönen schrille, unterbrochene Stimmen
Bergfried, Ekau, Salgaln;

2) anhaltend schmerzen:
krūtīs derdza sāpes.

Avots: EH I, 316

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457

dergtiês, ‡

2) mächtig gelüsten
Bergfried, Ekau, Salgaln: man de̦rdzas (Infinitivform unbekannt) viņam tuo pasacīt.

Avots: EH I, 316

dergtiês, zuwider sein, anekeln: man šis cilvē̦ks de̦rdzas Gr. - Sess. man, tev, viņam, viņiem de̦r̂dzas ² [Sessau, N. - Bergfried] tuo ēst. viņai de̦rdzas nuo tādiem Grünh., Gr. - Sess. In Alt-Rahden der Inf. derdzêtiês n. A. XI, 630. Vgl. derdzêtiês.

Avots: ME I, 457

I diêgt,

2): auch Zvirgzdine;

3): auch Peb., Warkl.; nachlässig nähen
Ascheraden, Sermus.

Avots: EH I, 326

II diêgt: auch Aseheraden; Brucken; Ramkau, Salisb., Sermus., Zvirgzdine; fliehen Peb. Zur Etymologie̦vgl. Hjelmslev Et. balt. 218 f.

Avots: EH I, 326

‡ diêgtums ² Grobin, das Keimende an einem Saatkorn: kad d. ir zaļš, tad sē̦kla nedīgst.

Avots: EH I, 326

dîgt [li. dýgti], dîgstu, dîgu, intr., keimen: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. labība, graudi, rāceņi dīgst. tev skatuos devējas prieki dīgst Stari II, 99. [Nebst daizît, diegt zu la. fīgere "heften, stekken", ae. díc "Kanal"; s. Fick KZ. XXII, 103 f. und Walde Wrtb. ² 290.]

Avots: ME I, 477

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II ² , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III ² , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321

diñgt, -stu, -gu Nigr., ruhig sein, sich beherrschen: ja tūliņ nedingsit, dabūsit sukas. [Aus dem Kur. od. Lit.]

Avots: ME I, 469

dižsagts, -s, dižsagte, eine grosse Spange Plutte 88.

Avots: ME I, 475

I driegt [oder * driedzêt?], prs. -dzu "?": pati drebinās, driedz.

Avots: ME I, 502

II driêgt, -dzu, -dzu "schlagen": driedzu viņam par galvu Warkh.]

Avots: ME I, 502

I drugt, sich mindern [Lng.], zusammensinken Kronv. n. U. [Am ehesten zu ae. drýge, mnd. droge "trocken", an. draugr "verdörrter Baumstamm" u. a. resp. zu as. drukno (adv.) "trocken", vgl. von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 59, Berneker Wrtb. I, 231 und Wood (s. Indog Jahrb. III, 104).

Avots: ME I, 503

[II drugt, -ūgu, -ugu "schwelen": ce̦lms drūg Welonen.]

Avots: ME I, 503

* drūgt, s. nuodrūgt und sadrūgt.

Avots: ME I, 506

‡ drūgtiês "= trūkties, erschrecken (intr.); nachlassen" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 337

dugt, wohl nur in Zstz., bes. mit sa-, auch ap-, dunstig, trübe, finster, böse werden.

Avots: ME I, 510

[* dūgt, -stu, -u, s. padūgt.]

Avots: ME I, 524

‡ *II dūgt, zu erschliessen aus ‡ apdũdzis.

Avots: EH I, 346

‡ dviegt, aushatten (?): nezi vai (slimnieks) ilgi vairs dviegs K. Štrāls Dieviņa ļaudis ² 83.

Avots: EH I, 351

[I dvīgt, -stu, -u, s. padvīgt; in Nerft bedeute es auch: eilig fliehen.]

Avots: ME I, 538

[II dvìgt ² Alswig "tvīkt (piem. pirtī uz lāvas). Schwüle fühlen"; in Weinsch. dvîgt ² (vom Wetter) für tvīkt; dazu in Weinsch. das Verbalnomen dvîgums ^2.]

Avots: ME I, 538

‡ dvin̂gt ² Windau, -gstu, -gu "tvīkt, džinkstēt".

Avots: EH I, 351

džaugt, ergötzen St. Refl. - tiês, sich ergötzen Oberl. n. U., ST. [Wohl aus li. džiaũgtis.]

Avots: ME I, 563

džingt [?], - stu, - u, summen: bites džingst Kok., W. - Livl. n. U.; [das Prs. džingst kann zum Inf. džinkstêt gehören].

Avots: ME I, 564

‡ I džìrgt ² Zvirgzdine, -gstu -gu, siechen, quienen, trostlos dahinleben: kam nav laba dzīve, džirgst vien. jau uotru gadu džirgst timā paš slimībā. džirgst vien luopeņi, - te pliks. nav kā paēst. Aus atžirgt abstrahiert?

Avots: EH I, 366

‡ *II džirgt, erschlossen aus nuodžirgt.

Avots: EH I, 366

elgt, Refl. -tiês, ‡

3) "sich beklagen"
Jummardehn.

Avots: EH I, 367

elgt, - dzu,

[1) "долбить, зубрить" Wid.];

2) sich aufdrängen, aufdringlich bitten
[èlgt ² Kl.], Autzenbach n. Etn. I, 89, Sessw., Grawendahl. Refl. - tiês,

1) aufdringlich bitten
Grosd. n. Etn. I, 59;

2) aushalten, sich beherrschen:
nu jau tu aiz ēšanas ir elgties nevari. nevarēja elgties, kamē̦r nebija kaimiņam atriebies Bers. [Zu li. el˜gtis "betteln; sich betragen", worüber Būga KSn. I, 225 f. und Brückner KZ. L, 174 ^1. Urspr. vielleicht "ausdauern (im Bitten oder im Betragen)" und in diesem Fall zu il˜gs "langs"; vgl. semasiologisch got. tulgus "fest., standhaft": aksl. длъгъ "lang".]

Avots: ME I, 567

‡ en̂gt ² , e̦n̂dzu ² , en̂dzu ² NB., suchend durchstöbern ("gāzt visas malas apkārt"). Etwa als ein Kuronismus zu li. èngti "mühsam und schwerfällig tun; bedrängen, quälen"?

Avots: EH I, 369

gāgt, atmen, keuchen: tas vairs nebūs dzīvuotājs, maz vien vairs gādz. gā`dz ² [Kl.] kâ vista, kad aizkususi Erlaa. [krūtis gàdz ² (= gārc) Erlaa. - Wohl aus gārgt.]

Avots: ME I, 616

gaigt, heftig begehren Nerft. [Zu got. faihugeigō "Habsucht"].

Avots: ME I, 584

‡ *galgt, -dzu, dumpf krachen: kad naktis bija klusas un spalgas, tad tālumā tumši un duobji īdēja un galdza le̦dus Saul. le̦dus upē plīsdams galdz Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 380

gārgt, s. gārdzēt.

Avots: ME I, 618

ģaugtiês,

2) "glausties" NB. (mit aũ ): puisē̦ns ģaũģas (sic!) klēpī.

Avots: EH I, 425

ģaugties U., = ģaubties; [ģaũgtiês, = "mīlināties, "liebkosen" Dunika; s. ģaubt I].

Avots: ME I, 694

ģēgt, -dzu, für jēgt Spr.

Avots: ME I, 697

‡ gņugt, -gstu, -gu AP., Lub., N.-Peb., Stelph. (n. PV.), krumm und schwach werden (vor Alter oder Überalastrengung).

Avots: EH I, 396

‡ gugt "sich biegen, sich krümmen" PV. Vgl. gudzulms.

Avots: EH I, 416

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

gurgt (unter gur̂dzêt ): in Dunika (nicht mit ur̂, sondem) mit ur̂ ² .

Avots: EH I, 420

‡ gur̂gta Lettg.,

1) die grüne Pflanzendecke auf stehendem Gewässer;

2) "Fischgeruch im Netz".

Avots: EH I, 420

‡ gvelˆgt, -dzu,

1) "lange und monoton bellen"
Jürg.: negveldz! (zu einem bellenden Hund) Pas. IV, 384 (aus Lettg:);

2) "= gvelzt" (seltener) PV.;. "ilgi; tielē̦damies runāt" Jürg.;

3) mit zugeschnürter Kehle schreien
(mit elˆ ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 425

ìeaûgt, ‡

2) heranwachsen
(?): kumeļam ļauj labi piebriest un labi stipram ie., tad tik jūdz iekšā Siuxt.

Avots: EH I, 502

ìeaûgt, hineinwachsen, sich einwurzeln: bij ieauguse apziņa Vēr. I, 1439. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī Kaudz. M. 171. [brālītim pieci pauti ieauguši BW. 35064.] Refl. - tiês, Wurzeln fassen, sich einwurzeln: nuo sākuma stādi aug lē̦nām; ieaugušies, tur˙pretim, ļuoti ātri Konv. ² 1128.

Avots: ME II, 2

ìebêgt, herein -, hineinflüchten: es iebēgu maguonēs BW. 13527, 2.

Avots: ME II, 3

ìedegt; Refl. -tiês: (fig ) acis viņam iedegās, sirdī iedegās kaisle.

Avots: EH I, 508

ìedegt,

1) intr., anfangen zu brennen:
ugunis neiedega, kad nav laba kūrējiņa BW. 31067;

2) intr., einbrennen (von der Sonne);

3) tr., anzünden:
iede̦gtas lampas gaisma MWM. VIII, 394;

4) iedegt acīs, in die Augen stechen
U.; gefallen A. - Rahden. Refl. - tiês, anfangen zu brennen: Sprw. izpūsta svece neiede̦gas. darvas mucas iede̦gas Zeif. III, 2, 24.

Avots: ME II, 9

ìedergtiês;

1): (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmerzen anfangen
(mit er̃ ) N.-Peb., (mit èr ² Selsau; ‡

2) "runājuot pēkšņi kaklā skaņai aizķerties, raduot asu, augstu tuoni" AP., Ludsen.

Avots: EH I, 508

ìedergtiês "?": kâ sāpīgi iede̦rdzas [wohl = iesâpas] krūtīs Saul. A. XX, 595.

Avots: ME II, 9

I ìediêgt, ‡

2) = ìepḕrt 2: iediedz ai žagaru, kad neklausa! Zvirgzdine. es jam labi iediedžu ebenda.

Avots: EH I, 509

I ìediêgt, einfädeln: viņa šņuorīti iediedza grāmatā D. Kleinb. J. 86. pulksteņa ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts Kaudz. M. 312.

Avots: ME II, 10

[II ìediêgt, hineinlaufen: zaķis iediedza mežā Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 10

ìedîgt, zu keimen anfangen: iedīgušas auzas Mazvērs. Luopkuop. 3, 66.

Avots: ME II, 10

[ìedriêgt, einen Schlag versetzen Warkh., Kreuzb.]

Avots: ME II, 10

[ìeîgt, etwas verdriesslich od. erbost werden Ruj.]

Avots: ME II, 22

ìeil˜gt, ‡

2) "= ievil˜cinât" (?) Bērzgale.

Avots: EH I, 516

ìeil˜gt, andauern, sich hinziehen (zeitlich), sich einwurzeln: slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein. ieilgušajiem aizspriedumiem MWM. VI, 175.

Avots: ME II, 22

I ìejûgt, an -, einspannen: kas iejūgts, tas jāizjūdz Kaudz. M. 15. Refl. - tiês, sich einspannen: spēcīgam saimniekam nav vē̦rts iejūgties saimnieka sakās Jaunā Raža IV, 79.

Avots: ME II, 23

ìeklìegt,

1) hineinschreien:
ausī;

2) verrufen:
tam visi jāglāsta kâ ar cimdiem, ja negrib, lai viņu iekliedz, ja negrib ķildu Druva II, 769. Refl. - tiês, aufschreien: piepēži taure iekliedzās skaļi MWM. XI, 178. aiz bailēm un bē̦dām viņa iekliegusēs Vēr. II, 6.

Avots: ME II, 28

ìekvelˆgtiês, [schrill aufschreien]: biezuoknī iekveldzās kāds zvē̦rs Druva I, 465. [šis suns dze̦n zaķi klusu, tik reižu reizēm iekve̦ldzas Fest. putns iekveldzās Druw. In Wessen und Brucken dafür auch iekvelkstēties.

Avots: ME II, 34

ìelīgt,

1) sich verdingen:
viņš ielīga saimnieka gaitā Janš.;

2) verträglich leben
Adam.

Avots: ME II, 39

ìelùgt, ‡

3) ie. kam, durch Bitten von jem. erwirken:
pūlējās tai ie., lai tā ... būtu viņam palīdzīga Janš. Līgava I, 257.

Avots: EH I, 528

ìelùgt, tr.,

1) einladen:
viesus;

2) hereinbitten:
iznāk treša zeltenīte, ielūdz mani istabā BW. 13250, 35. Refl. - tiês,

1) gelegentlich eine Bitte aussprechen:
es jau reiz ielūdzuos Saul.;

2) sich bittend hereindrängen:
lūdzinieks ielūdzās muižas kungs vedējuos BW. 21015, 1. Subst. ìelùdzẽjs, der Einladende; ìelùgšana, das Einladen; ìelūgums, die Einladung.

Avots: ME II, 40, 41

ìemêgt: auch Wessen.

Avots: EH I, 530

ìemêgt, sich gewöhnen: viņa nu tâ iemē̦gusi, ka nevar vairs atradināties Naud.

Avots: ME II, 45

ìemiêgt, tr., hineindrücken: suns iemiedzis asti grunu od. kāj u starpā, galvu priekškāju starpā Bers. viņu pieslēdza pie mūŗa un kājas iemiedza siekstās JK. G. bija iemiedzis savu monoklu acī A. XII, 344.

Avots: ME II, 46

ìemigt, [ìemigtiês], einschlafen: es vakar ātri iemigu. [viņam bij jābūt nuomuodā, bet viņš iemigās Bauske, N. - Peb.].

Avots: ME II, 45

ìeraûgt, [- dzu, - dzu Wessen, Bauske, Nitau], = ìraudzêt Spr., [Lettg.]: [ieraudzu maizi Wessen].

Avots: ME II, 56

ìeraugt LP. VI, 1, 26, Dond., = ieraudzît: [kad tik viņš mani tur neieraugst N. - Bartau.] kaut tik mani neieraugtu... pļāvējiņi BW. 5791, 4 [aus Alt - Seeksahten].

Avots: ME II, 56

ìerûgt, anfangen zu gähren, aufzugehen: maize ierūgusi.

Avots: ME II, 59

[ierūgte̦ns, ein wenig bitter M. Aron.]

Avots: ME II, 59

ìesegt, tr.,

1) eindecken:
palagu gruozā;

2) einschnallen
[N. - Peb.]: brūtgānam iesedza arī krūtīs saktu BW. III, 1, 82;

3) einkreisen:
zaķi, vilku, briedi Trik. n. U. In dieser Bedeutung gew. apsegt A. XII, 560;

4) iesegt jumtu Konv. ² 888, ein Dach decken.

Avots: ME II, 62

ìesirgt, intr., inch., krank werden, erkranken: viņš iesirdzis un nuomiris LP. VI, 210.

Avots: ME II, 63

ìeslêgt, tr., einschliessen: brāļi māsas ieslēguši pētersīļu dārziņā BW. 13358. Refl. - tiês, sich einschliessen: sieva ieslē̦gusi klētī.

Avots: ME II, 67

ìesmelgt, anfangen zu schmerzen: nuo jauna iesme̦dz krūtīs ve̦cā kaite MWM. VIII, 745. Refl. - tiês, anfangen zu schmerzen: arī viņā pašā kaut kas iesme̦ldzas Vēr. II, 1295. sirdī kâ zuobs iesmeldzas Seibolt.

Avots: ME II, 68

ìesmigt, [- smìegu, - smigu, stechend eindringen]: ja krūtīs brūce de̦g nuo krustenieka šķē̦pa, kas dziļi iesmidzis un palicis iekš vainas MWM. VII, 659. [skabarga iesmiga pirkstā Nigr.]

Avots: ME II, 68

[ìesnêgt, einreichen: lūgumu PS., Warkh.]

Avots: ME II, 69

ìesniegt, tr., hineinreichen, einreichen: iesniedzi man bļuodu pa luogu. lūgumu iesniegt. Refl. - tiês, hineinragen, sich erstecken: kalns e̦suot e̦ze̦rā iesniedzies iekšā. ziņas, kuŗas iesniedzas 16. gadusimtenī Plūd. Llv. II, 142.

Avots: ME II, 69

ìesnigt, intr.,

1) verschneien, in Schnee gehüllt werden:
dumbrāji sniegā iesniguši Aps.;

[2) zu schneien anfangen:
ja sniegs iesnieg naktī, tad luopi sprāgst Gr. - Buschhof].

Avots: ME II, 69

ìespìegtiês, einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, schrill aufschreien: pelīte iespiedzās. viņa iespiedzās un iekrita gultā Dok. A.

Avots: ME II, 70

ìespir̃gt, auch refl. - tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME II, 70

ìesprâgt,

1) ein wenig bersten, platzen:
puods iesprādzis;

2) wohin springen:
dzirkstelīte iesprāga acī.

Avots: ME II, 71

ìespreñgt, tr., enisperren, einschliessen A. XVI, 722. [re̦snuo meitu tikkuo varēja iespreñgt jaunajā ņieburā Nigr., Wandsen.]

Avots: ME II, 71

[ìespriegt Pernigel, Mar., Lettin "= iespriesties" 1.]

Avots: ME II, 71

ìespringt, - stu, - gu, = iesprūst Grob. n. Etn. III, 65, Rutzau: [uzdzer ūdeni, lai kumuoss neiespriñgst Dunika.]

Avots: ME II, 71

ìesprugt, [= iesprūgt, iesprūst]: kur viņa bija iespruguse? Sudr. E. MWM. II, 602. [cirvis bluķī iesprungst, ka nevar vairs ārā dabūt. iesprudzis le̦dū un netiek laukā Bauske.]

Avots: ME II, 71

[ìesprūgt Semershof "= iespriesties 1".]

Avots: ME II, 71

[ìespurgtiês, = iespurkties II, 2: putni (irbes, zvirbuļi) laišanās sākumā spārniem iespurdzas Mar., Bers.; vgl. iespurkstēties.]

Avots: ME II, 71

ìestèigt, eilig etwas tun, einholen: ve̦lni līdz azaidam iesteiguši pusi ar savām izkaptīm, kuo dieva strādnieki lielījušies ar saviem kaltiem pastrādājuši LP. VII, 1176. aizkavē̦tais darbs e̦suot iesteidzams dienvidū LP. V, 340. Refl. - tiês, hineineilen: bet par tuo laiku iesteidzas pils augšistabā LP. V, 276.

Avots: ME II, 73

ìestigt, intr.,

1) einschiessen, einsinken:
mežsargs iestieg tādā purvā JK. III, 75. atrada cirvi zemē iestigušu LP. VII, 953;

2) versinken, hineingeraten:
viņš iestidzis nabadzībā LP. VI, 237; ve̦lna naguos III, 46; aklā nelaimē IV, 140. viņš dziļās duomās iestidzis iet savu ceļu Liev.

Avots: ME II, 73

ìestiñgt, irgendwohin geraten bleiben: iestingt klizmā LA. smaids pārskrēja pār ģīmi, iestinga lūpās Saul.

Avots: ME II, 73

ìestrigt, intr., einschiessen, einsinken: šuovakar māju puiši ietsriguši rāvienā BW. 12514. ietrigt parāduos, nabadzībā Ahs.

Avots: ME II, 74

ìevārgt, verarmen Spr.

Avots: ME II, 87

ìevirgt "iespēcināties" (von kleinen Küchlein gesagt).

Avots: ME II, 89

ìezagt,

1) durch Diebstahl erwerben, stehlen;

[2) anfangen zu bestehlen:
iezagtas bites neizduodas, Bienenstöcke, von denen gestohlen worden, gedeihen nicht U.] Refl. - tiês, sich herein -, hineinstehlen, herein -, hineinschleichen: šis iezuogas viņas istabā. kâ kaķe es iezaguos līcī Treum. tikai re̦ti stari iezuogas acīs iezagās asaras A. XI, 98. kļūdas iezuogas valuodā, skaudība sirdī.

Avots: ME II, 90

iẽžirgts, ziemlich frisch, gesund.

Avots: ME II, 93

[iežļāgt,

1) hineinschmieren
Wid.;

2) iežļâgt ² iežļãgt Wolm., Lautb., iežļargt Kreuzb., iežļargt Warkl., in Menge und mit Schwung hineingiessen:
ve̦se̦lu spaini ūdens istabā.]

Avots: ME II, 93

ìezmaugt, ein -, hineinzwängen, einklemmen: starp kastītes vākiem bij papiross iezmaugts Blaum.

Avots: ME II, 92

ìežmaugt, einschnüren, einengen Tirs.: šiem stabiņiem iežmaugts viducis A. XXI, 442. Dubulti atruodas iežmaugtā šaurumā starp Lielupi un jūŗu Konv. ² 712. Refl. - tiês, sich einschnüren, einengen: šūniņa sāk vidū iežmaugties; šī iežmauga tuop dziļāka Māc. p. dz. 5.

Avots: ME II, 93

ìežņaûgt, einschnüren, einzwängen, einquetschen: spilve̦ns viņa galvu iežņaudza kâ skrūvēs Vēr. II, 1313. Refl. - tiês, ìežņaudzītiês, sich einschnüren, sich einquetschen: vai, dēliņ, kur tu gribi te iežņaugties LP. IV, 140. Subst. ìežņaûgums, die Einschnürung: taļļas iežņaugums MWM. IX, 413.

Avots: ME II, 93

ìezvìegtiês, aufwiehern, anfangen zu wiehern: ne par kalnu nepārjāju, iezviedzās kumeliņš BW. 13730, 27. ragana iezviedzās Poruks III, 373.

Avots: ME II, 92

îgt, - stu, - gu,

1) vergehen, verschmachten (bibl.):
tavām acīm būs īgt I Sam. 2, 33. manas acis īgst, tuomē̦r es gaidu uz savu dievu Psalm. 96, 4. acis dūmuos īgst, der Rauch verdirbt die Augen L.;

2) verdriesslich, mürrisch sein:
ne+kuo darīt, īgsti cik gribi LP. V, 319. īgdams atteicis VII, 272;

3) vor Schmerz, Gram jammern:
vai prasīsi kumeļam? kuo īgsti vēl! LP. V, 239;

4) verdriesslich, mürrisch erwidern:
"kas nu par citu lietu", īga Liene MWM. X, 674. [Wohl zu īkstēt, indzēt, ingzdù "плачусь, горюю", inzgi "тоскливо кричу", ingis "ein Faulpelz", aksl. jędza "Krankheit", poln. dial. jędzic się "sich ärgern ", ae inca "Schmerz, Widerwille" u. a., s. Trautmann Wrtb. 70, Berneker Wrtb. I, 269, Zupitza Germ. Gutt. 161, Būga РФВ. LXX, 106 f. und Aist. Stud. 172, Fick Wrtb. III ⁴ , 28.]

Avots: ME I, 834, 835

I îgt,

2): Gesichtszüge haben, die einen innerlichen Schmerz ausdrücken Baar in seinem Exemplar von
U.;

3): winseln, klagen
Mag. VI, 43: ne īkst, ne raud Manz. Post. I, 127. ‡ Refl. -tiês, verdriesslich sein (?): īsdamās sēdēja Janš. Dzimtene V, 427.

Avots: EH I, 500

‡ II îgt, -dzu N.- Peb., = īdêt 1; s. auch nùoìgt ² II.

Avots: EH I, 500

il˜gt: mit ìl N.-Wohlfahrt,

1): jis nevarēs tik ilgi i. (vorhalten, am Leben bleiben),
juo jam ir diluonis Bērzgale;

2): man tīri siekalas te̦k un vē̦de̦rs ilgst; ja ... visādas ē̦damas lietas kuopā ieraugu Pēt. Av. II, 134; ‡

3) "verlängern"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 430

il˜gt, -stu, -gu, (li. ìlgti),

1) dauern, währen:
viņa ceļuojumi ilga divi gadi Vēr. II, 271. saruna ilgusi divi stundas Vārds. ilgstuoša slimība MWM. V, 480;

2) sich sehnen:
viņš ilgst pēc manis A. XVII, 817. [Hierher vielleicht folgende Phrase aus Erlaa: kuo tu te ilgsti?]

Avots: ME I, 706

‡ in̂gt ² , -gstu, -gu, frieren NB.

Avots: EH I, 430

irgt (unter ir̂gât ): auch Golg.

Avots: EH I, 431

*I  irgt, s. atirgt und irgât.

Avots: ME I, 710

*II  irgt [oder * irdzêt?], prs. irdzu,

1) sprudeln, rieseln, murmeln, plätschern
AP.: strauti iz purvainās zemes irdz MWM. X, 579. kâ lāses, lietum irdzuot... D. izgaist kâ vilnis, kas krastmalā irdz JR. V, 122;

2) sprudeln, geläufig sein:
tam valuoda irdz A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 710

izaûgt [li. išáugti], intr.,

1) heraufwachsen, hervorgehen:
tur izauga kupla liepa BW. 13250, 11. lai laime izaug iz šis asaru rasas Rainis;

2) = uzaûgt, aufwachsen:
izaugu pie māmiņas kâ gaŗa kaņepīte BW. 13393. viņš jau izaudzis liels. izaugušu meitu ņēmu BW. 11370.

Avots: ME I, 713

izbêgt: meitine nuo brunčiem izbē̦guse (ist ausgewachsen, der Rock ist zu kurz geworden) Warkl.

Avots: EH I, 434

izbêgt [li. išbė´gti], entfliehen, entrinnen: lai tā man neizbēdza, sen lūkuota līgaviņa BW. 13389, 7. es būt[u] tautām izbē̦guse BW. 13543, 4. lai zemīte nerībēja, sīvu kungu izbē̦guot 16963. es būt[u] tautas izbē̦guse 13318. es izbēgšu tavus nagus 10288. neizbē̦gams liktenis, unentrinnbares Schicksal. nuo nāves ne˙viens neizbēgs. es izbēgu nuo tautām 13397. Refl. -tiês, gründlich hin und her rennen, gründlich vor einanden fliehen: nu paši nuo sevis e̦sam izbē̦gušies JU.

Kļūdu labojums:
13397 = 13394

Avots: ME I, 716

izbèigt, ‡

3) = nùobèigt 2: ragana mazuo sita, nedeve ēst... un visaiž muocīja, kâ čik tuo meitini drīžāk i. Pas. IV, 381. izbeidze (= izputināja 3?) cilvē̦ku nuo dzīves Warkl.; ‡

4) = izbèigtiês: tā ve̦cā muode vēl nevar i. Kand.

Avots: EH I, 434

izbèigt,

1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;

2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.

Avots: ME I, 715, 716

izdegt, ‡

2) ermüden
(intr.), pìekust Seyershof: pirksti ar adatām izde̦g; paliek tâ kâ bez dzīvības; ‡

3) ausbrennen
(intr.) lassen Gr.-Buschh.: i. uogles. Refl. -tiês AP., = izkurêtiês 1: krāsns ir jau labi izde̦gusies.

Avots: EH I, 441

izdegt [li. [išdègti], int., ausbrennen: labība, zāle izde̦gusi, mežs izdedzis. kad bij iespe̦rts, izdega gan+drīz ar visiem pamatiem Kaudz. M. Verwünschung: kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu!

Avots: ME I, 726

[izdiêgt Kl., hinauslaufen.].

Avots: ME I, 728

izdîgt (li. išdýgti), intr., hervorspriessen, auf -, auskeimen: labība izdīgusi uz lauka LP. IV, 165.

Avots: ME I, 728

[izdrũgt C., N. - Peb., verfrieren: izdrūdzis cilvē̦ks Saul.]

Avots: ME I, 729

izīgt: uz izīgūšām acīm Lange Latv. ārste 62.

Avots: EH I, 451

izīgt, intr., vergehen, verschmachten: bezdievīguo acis izīgs Hiob 11, 20; 17, 5. acis dūmuos izīgst, die Augen verderben im Rauche; izīgušas acis, schmerzhafte, verletzte Augen U.

Avots: ME I, 743

‡ izjēgtiês,

1) sich tüchtig abmühen (abplacken)
Adset, .lürg., Lemb., Mahlup, Smilt., Zögenhof: Ansis ... reņģēm neskatās ne virsū; ... diezgan viņš uz jūŗas ar tām izjēdzies K. Students Latvis № 2662. izjēdzies diezgan savā mūžā Adsel u. a.;

2) "(mit der Arbeit) fertig werden"
Mar.: saimniece viena pati izjē̦dzas ar visiem mājas darbiem.

Avots: EH I, 452

izjûgt (li. išjùngti), tr., ausspannen: kas iejūgts, tas jāizjūdz. Refl. - tiês, sich ausspannen: samisās man dziesmiņa, izjūdzās kumeliņš BW. 909.

Avots: ME I, 746

izklìegt Refl. -tiês, ‡

2) sich sehr laut äussern
(?): viņa murguos izkliedzās atsevišķi cīņas momenti, pēkšņi ... blāzmuojumi uz me̦lna fōna Daugava 1928. S. 840.

Avots: EH I, 456

izklìegt,

1) intr. ein Geschrei ausstossen, aufschreien:
tâ nuobijies, ka ne izkliegt nevar Aps. balss man aizžņaugta, es nevaru izkliegt MWM. VIII, 882. sāpju kliedziens izkliegts Latv.;

2) tr., ausposauen:
izkl. par bagātnieku od. bagātu. viņa sievas bagātība bija izkliegta Degl. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust schreien: tad varuot izkliegties. māsa bija diezgan izkliegusies un iztrakuojusies A. XVI, 361. Subst. izklìedzẽjs, wer aufschreit, ausposaunt.

Kļūdu labojums:
1) intr. = 1)

Avots: ME I, 753

‡ izkviegt Auleja, Bērzgale, Schwanb., = ‡ izkvìekt. Refl. -tiês Bērzgale, Salis, Schwanb., = ‡ izkviektiês.

Avots: EH I, 460

izliêgtiês, ‡

2) ableugnen
(intr.), sich losleugnen: duomāja ..., kâ i. Kaudz. Izjurieši 97. kas pruot aizliegties, nuoliegties un i. Jaunie mērn. laiki IV, 13.

Avots: EH I, 463

izliêgtiês, enegrisch, wiederholt abraten, energisch verbieten LP. VI, 1, 252: gan jau visi jums izliedzās. [diezgan e̦smu izliegusēs Blaum.]

Avots: ME I, 765

izlīgt, ‡ Refl. -tiês (mit ĩ ) Frauenb., (vergebens) sich zu verdingen suchen.

Avots: EH I, 463

izlīgt, sich versöhnen: ar brāli nee̦smu izlīdzis A. XI, 53. labāki izlīgstiet ar labu! Subst. izlīgums, der Ausgleich, die Versöhnung.

Avots: ME I, 764

izlùgt, ‡

2) (eine ganze. Reihe von Personen) einladen:
visus jau nevar kāzās i. Weissensee.

Avots: EH I, 464

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766

izļurgt (unter izļur̂kt ),

1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡

2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.

Avots: EH I, 464

‡ izmaigt "eine weiche Materie mit den Fingern bilden" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "bilden").

Avots: EH I, 465

izmiêgt, ‡

2) zerdrückend beseitigen
Warkl.: i. visus tārpus nuo lapām; ‡

3) "mühsam, gewaltsam (etwas Schweres) herausheben"
Schwanb.

Avots: EH I, 467

izmiêgt, tr., ausdrücken, aus -, durchkneten: viss negatavs kâ neizmiegti māli Asp.

Avots: ME I, 773

‡ izmigt (apr. III p. prt. ismigē "entschlief") "entschlafen" Setzen.

Avots: EH I, 466

izņur̂gt, auch izņurkt, duseln, des erquickenden Schlafes entbehren: kuprītis, izņurdzis, duomā pagulēt LP. V, 42.

Avots: ME I, 777

‡ izplaûgt ² Frauenb., = izplaûkt.

Avots: EH I, 472

izrûgt, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge gären Ramkau: maize nav izrûgusies.

Avots: EH I, 478

izrûgt (li. išrúgti), intr. , aus -, durchgären: alus vēl nav diezgan izrūdzis; auch von nassem BOden, aufgeweichtem Wege: tiklīdz zeme nuosē̦dusies, izrūgusi Konv. ² 3062. ceļi izrūguši, dubļaini Aps. garīgie sakari ar˙vien vairāk izrūgst un izirst Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 793

izsegt, tr., aushelfen, aus -, herausnehmen: cik sagtiņu tev izsedzu? BW. 6270.

Avots: ME I, 796

izsirgt: auch Dunika: ‡ Refl. -tiês, = izsirgt (?): vēl nav pilnīgi izsir-dzies Pēt. Av. III, pielik., S. 104.

Avots: EH I, 479

izsirgt, intr., eine Krankenheit überstehen, zu siehcen aufhören, genesen: slimnieks izsirgst LP. VI, 849; mit fakt. Akk.: gan paliksi ve̦se̦la, izsirgsi slimību Vēr. II, 652.

Avots: ME I, 797

izslêgt, ‡

2) von den Fesseln befreien (losschliessen):
zaglis... izslēdze kunga zirgus Pas. XII, 30.

Avots: EH I, 480

izslêgt [li. išslė´gti], tr., ausschliessen: skuolē̦nu nuo skulas, biedru nuo biedrības.

Avots: ME I, 800

[izsliegt,

1) "izstiepties" Wessen;

2) emporisch
Salis.]

Avots: ME I, 800

‡ izslîgt Bērzpils, Pilda, ermatten (intr.): acis izslīga pa luogu veruoties.

Avots: EH I, 480

‡ izšļur̃gt Nötk., durchnasst, vor Nässe weich werden: lietū pa˙visam izšļurdzis.

Avots: EH I, 486

izsmelgt,

1) "?": pielūkuo, ka pašam zuobus neizsme̦ldz naudas vakarā kruodziņā JR. IV, 87;

[2) izsmelgt "zu schmerzen aufhören"
Marzenhof, Freudenberg u. a.: zuobs sme̦ldz, kamē̦r reiz izsme̦ldz Fest.].

Avots: ME I, 801

‡ izšmiegt, ausscnnauben, schneuzen Altenwoga: i. de̦gunu.

Avots: EH I, 486

izsniegt, tr., aus -, hinaus -, herausreichen: klēts uotrā galā arī bija caurums, pa kuŗu viņš izsniedza gaļu un citas lietas Etn. I, 25.

Avots: ME I, 801

izsnigt, intr., fallen (vom Schnee): bij izsnidzis jauns sniegs Jan. Refl. - tiês, zur Genüge schneien: pa nedēļu bij gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 801

izspìegt, tr., einen piependen Ton hervorbringen, herausquetschen: dzejnieks neskaidruo skaņu vietā izspiedza: "memento vivere."

Avots: ME I, 802

izspilgt: auch N.-Peb. ‡ Refl. -tiês, = izspilgt 1 (?): izspilgusēs ... jaunkundze ar savu ... gre̦znuošanuos Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 16.

Avots: EH I, 482

izspilgt, [izspilˆkt C.],

1) intr., übermütig, anspruchsvoll werden:
puikas jau nu tâ izle̦puši, tâ izspilguši, ka miežu bļina vairs ne+maz ēst negrib Austr.;

2) tr., aufsperren:
skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc LP. V, 296, Bers., Lub. [Vgl. izpilkt, izpilgt.]

Avots: ME I, 802

izspir̃gt,

1): meitai izspirga (verging)
miegs Pas. IV, 391 (aus Atašiene); ‡

2) genesen
Ahs.: slimniece sāk i. ‡ Refl. -tiês,

1) "sich wieder erholen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) sich ergötzen
Stender Deutseh-lett. Wrtb.;

3) sich auswettern
Stender Deutsch-lett. Wrtb": bites saulē izspirgstas, die Bienen wettern sich aus.

Avots: EH I, 482