Paplašinātā meklēšana

àizkušņi, die Ermüdung: tam zirgam ir aizkušņi, dieses Pferd wird leicht müde.

Avots: ME I, 34

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97

apkušņi, die Disposition zur Ermüdung: šim zirgam apkušņi J. Kaln.

Avots: ME I, 97

[ìekušņâtiês Wenden,] ìekušņuôtiês L., anfangen eine kleine Bewegung zu machen. [ìekušņâtiês od. ìekužņâtiês Schujen "sich mühsam und ungewandt hineinbewegen". Auch = ìekužņâties 1: cūka iekušņājusies se̦rā Nötk.]

Avots: ME II, 33

izkušinât, tr., auflockern, aufbauschen: cisas Sessw.

Avots: ME I, 757

‡ izkušņât, Perfektivform zu kušņât II: kušņas pabērēm cūkām, lai izkušņā Ramkau.

Avots: EH I, 459

‡ izplūskuši (part. prt. act.) mati Frauenb. "sträubiges, ungekämmtes Haar".

Avots: EH I, 473

[kukušņi (aus Ostlivl.), = kukužņi.]

Avots: ME II, 303

kuš! kušā!

1) eine Stillschweigen gebietende Interjekton - still! ruhig!
kuš, tu mele, turi muti! BW. 8042. kuš, aitiņ, kuš kaziņ 29072. eijā, kušā, mazie bē̦rni 2050;

2) warte:
kuš! puisim iešāvies prātā LP. V, 6. kuš! kuš! viņš duomā VI, 6. Auf frz. couche!

Avots: ME II, 329

kušâki, Adv., Komparativ von kuš, langsamer, leiser: esiet kušāki Kand.

Avots: ME II, 329

[kušalas Druw. "pabires, Spreu mit Körnern, die man den Schweinen zu fressen gibt".]

Avots: ME II, 329

‡ kušām Heidenfeld n. FBR. IX, 158 "klusām": k. runāt, kuo darīt.

Avots: EH I, 680

‡ kušât AP., = kušinât I.

Avots: EH I, 680

kušêt, -u, -ēju, kušît, -ĩju, intr., schweigen: kuši, guli, mazais bērniņ! BW. 2068. nu kušiet tak reizi! LA. visi kušēja. ē̦dat gaļu, kušījat BW. 19261.

Avots: ME II, 329

kušiņãm, still Kaul.

Avots: ME II, 329

kušinât, tr., zum Schweigen bringen, beruhigen: bẽ̦rnu. sāka kušināt mazuo Baltp. kad bē̦rns raud, māte viņu kušina.

Avots: ME II, 329

I kušinât: meita kušinā[ju]si suņus Pas. X, 254.:

Avots: EH I, 680

‡ *II kušinât, zu erschliessen aus izkušinât.

Avots: EH I, 680

‡ kušiņš Ahs., = košiņš.

Avots: EH I, 680

‡ kuška "?" : me̦lnas kuškas gruožas viju BW. 34105 1 var. (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 681

kušķaîns, buschig, buschhaft, ungleich gewachsen, klumpenweise: zâle, labība kušķaina. siens vēl nav labi izžuvis, viņš vēl tāds kušķains.

Avots: ME II, 329

kušķis, 1): sāls k. (=sauja) ruokā Sonnaxt. pārve̦sti divi kušķīši (mazi ve̦zumiņi) miežu Frauenb.; ‡

4) die Schamhaare
Rutzau. - Zur Etymologie s. allenfalls Scheftelowitz KZ. LVI, 196.

Avots: EH I, 681

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

‡ *kušķuôt, zu erschliessen aus sakušķuôt.

Avots: EH I, 681

[kušņa (infl.) zāles, echium vulgare Zb. XV, 280. - Vielleicht mit ostle. -u aus uo; in diesem Fall wohl zu li. ką́snis "Bissen", le. kuôst.]

Avots: ME II, 330

‡ kušņājs Nautrēni, = pe̦lavaîns.

Avots: EH I, 681

‡ kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681

I kušņât, -ãju, [kušņuot L.], bewegen, rühren: nekušņā galdu Smilt. Refl. -tiês, kūšņâtiês Nigr., -ãjuôs, sich bewegen: ierauga uz e̦ze̦ra salas kušņājamies svešu kungu LP. V, 94; VI, 312. saimnieks sācis kušņāties VII, 176. kas tur mežmalā kušņājas? Nigr. [zu kustêt s. dies).]

Avots: ME II, 330

II kušņât: auch AP., N.-Peb.

Avots: EH I, 681

II kušņât, -ãju, wühlen, ausschnüffeln, aussuchen (beim Essen): cūka kušņā graudus gubas vietā od. nuo pe̦lavām C., [Nötk.], Laud., Druw., Stockm. Refl. -tiês, wühlen, schnüffeln: cūkas kušņājas pa labības ķirpām [N. - Peb.], Mat. [Zu gr. χυχάω "mische, verwirre"?]

Avots: ME II, 330

‡ kušņi Adsel "Tauwetter": vējš pūš uz kušņiem.

Avots: EH I, 681

‡ laĩkušņa N.-Peb., = laiksne.

Avots: EH I, 713

me̦kuška Wessen "meķis".

Avots: EH I, 797

‡ me̦kuškiņa Lubn. "sakritis plācenis".

Avots: EH I, 797

‡ pakušinât, (ein wenig wiegend und beschwichtigend) beruhigen, zum Schweigen bringen: p. bē̦rnu AP., Dunika. pakušeni šūpulīti, lai neraud! AP.

Avots: EH II, 146

‡ rakušiņa BW. 29156, 10 var., = rakuliņa.

Avots: EH II, 353

sakušķuôt U., zerwühlen.

Avots: ME II, 660

skušķis: auch Nerft, Oknist.

Avots: EH II, 516

skušķis, = kušķis, eine Handvoll, ein Büschel: salmu skušķis Wessen, Warkl., Gr.Buschhof, Meiran.

Avots: ME III, 907

tikuši: ‡ c) beständig: t. sēdēt pie galda Sonnaxt.

Avots: EH II, 681

tikuši, s. ticis.

Avots: ME IV, 186

uzkušņâtiês (auch mit -žņ- ) Schujen, sich mühsam und ungelenk hinaufbewegen: u. uz ve̦zuma.

Avots: ME IV, 347

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit alˆ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit alˆ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit alˆ ² ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl ² ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit alˆ ) Warkh.

Avots: EH I, 67

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

‡ apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, kā ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

‡ I apknist, zu keimen anfangen: mieži apknituši (sākuši dīgt iesalam) Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

apkũļât, freqn. von apkul˜t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar kādu mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri; ‡

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

‡ appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

applukt, intr., leichthin bebrüht werden: ruokas, kājas applukušas; applukumi, die durch leichte Verbrühung entstandenen Wunden.

Avots: ME I, 111

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

apsâkt,

1):

kuo tai tagad apsākt? Janš. Atpūta № 380, S. 4. darbu apsāk, bet nepabeidz NB.;

2): tâ mēs esim apsākuši (= pasākuši) Gramsden n. FBR. IX, 110.

Avots: EH I, 111

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

apsar̂kt, intr., inch., ringsum rot werden, sich etwas röten: apsarkušas acis. lē̦ni apsarka debess MWM. VIII, 890.

Avots: ME I, 117

‡ apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111

apsebêt,

1) sich verspäten:
cāļi apsebējuši [zu se̦bs] = pārāk ilgi palikuši čaumalā Siuxt;

[2) verkommen:
mirtes apsebējušas Doblen].

Avots: ME I, 118

apsekt [li. apsèkti], tr., ein Wild einkreisen, die Spur auffinden: briedi būšu apsecis. zaķi apse̦kuši, gew. zaķa pē̦das apse̦guši PS.; cf. apsegt 3.

Avots: ME I, 118

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

‡ apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112

‡ apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apstātņi (unter apstâji): "apstājamā vieta; lēkme, liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

aptrakt, toll werden: viņi tiešām aptrakuši MWM. IX, 637. Gold.

Avots: ME I, 131

‡ aptrukt, = aplûzt: nagi aptrukuši Grünwald. mati aptrukuši Bers.

Avots: EH I, 122

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123

‡ aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123

‡ apvêkštiês ² , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês ² .

Avots: EH I, 126

atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,

1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;

2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.

Avots: ME I, 150

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

atgâze, die Steile, Steilheit: nuonācām līdz atgāzei AP., Lub., Erlaa, Aps.; atgāžu vietas, kur nuotikuši šļukumi Konv. ² 3605.

Avots: ME I, 158

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142

‡ atkŗâkt ² Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

[atlukt, sich schlaff zurückbiegen, herunterhangen: ausis atlukušas Salis, Salisburg. In Wandsen, Nerft, Bers. dafür atļukt.]

Avots: ME I, 174

‡ atļukt N.-Peb., = atļubt: sunim ausis atļukušas.

Avots: EH I, 155

atmukt, intr.,

1) herfdiehen:
viņi atmuka šurp;

2) abfallen, nicht halten:
tie atmuka kā viltīgs stuops Ps. 78, 57; [

3) sich zurückstülpen:
Instr. S. atmukušu pakaklīti (vom männlichen Glied gesagt) BW. 35614].

Avots: ME I, 179

atpìrkt, ‡

2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡

3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.

Avots: EH I, 158

atplukt, ‡

2) beim Brühen sich ablösen:
cūkai saŗi jau atplukuši Dunika, Kal., OB., Rutzau. āda atplukuse ebenda.

Avots: EH I, 159

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atsirkt "?": nu jau uozuoli atsirkuši (Altenwoga), die Knospen der Eichen haben sich schon geöffnet.

Avots: ME I, 190

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.

Avots: ME I, 205

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

aûgši, dial.,

1) für augsti, hoch: tu, saulīte, augši (Var.: augsti, augstu, augšu) teci BW. 32189. gana aûgši kļavu lapa BW. 17442;

2) für aûgšā: vakaruos, kad ilgāki palikuši augši Festen n. LP. V, 275.

Avots: ME I, 219

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

‡ blākš! Pas. III, 67, = ‡ blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227

bļorca,

1) schlechter Branntwein
Salis n. U.;

2) wasserdurchweichter Stiefel:
zābaki palikuši tīras bļorcas Krem. n. A. XI, 82;

3) ein Schwäther, der Dummheiten zu erzählen liebt
Etn. III, 130.

Avots: ME I, 321

I buõze, auch buozis Etn. I, 138,

1) der Stock, Knüttel, die Keule
[in dieser Bed. mit uõ in Ruj., Bächhof, um Libau, Dond., Grünwald, Roop, Ronneb., Muremois]: sākuši ar savām buozēm veķēt LP. VI, 55. ja tu nebūsi mierā, tad meklēšu buozi Bers., Fest.;

2) die Schnellwage
U.;

3) der Weberbaum
(in Oberkurl. unterscheidet man priekš - und pakaļboze und krūšu buoze, vgl. buomis);

4) der Kopf in der Kindersprache:
sasitīsi buozīti;

5) buoze oder buožu kuoks, ein gekappter Bienenbaum im Walde;
buožu zīme, die Hausmarke an einem Bienenbaum Bielenstein H. 197, 208. Zu li. búožė "der dicke, gewichtige Teil an der Schnellwage, das Schlagholz am Flegen, der Kopf an der Stecknadel" [und le. bauze; s. Persson Beitr. 257 f. und 465, Mahlow AEO. 119 und Būga LM. IV, 435].

Avots: ME I, 362, 363

‡ II brasla "?": meitas gāja savilkušās kâ braslas (hatten viele Kleidungssttücke an und sahen darum dick aus) AP.

Avots: EH I, 238

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž ² (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies ² ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 495, Walde Wrtb. ² 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329

‡ bridzis "?": nuo pusgŗuvuša, uz vienu pusi nuoslīkuša bridža apakšas Janš. Dzimtene III ² , 185.

Avots: EH I, 241

bril˜le: divas brilles uzlikuši, nere̦dz ... meitas BW. 12818.

Avots: EH I, 241

bruôžs,

1): tupeņi pēc lieta palikuši bruožāki Saikava. viņam vajadzēja dzert tuo bruožākuo glāzi ebenda. Adv. bruôži "briedīgi" Saikava: runkuļi smagi b. aug; ‡

2) nahrhaft
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 248

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

II būkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünhof, (mit û ² ) Grünw.

Avots: EH I, 257

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

I bunkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünh.

Avots: EH I, 253

čapu, Interj., čaps 1: čipu, čapu vedējiņi, ar vīzēm sanākuši BW. 20669.

Avots: ME I, 404

čaûkala, das Liebchen Smilt.; [in Serbig. ist čaûkal(iņ)a eine unzarte Benennung von Frauen und Mädchen: kur nu tās čaukalas palikušas? mana čaukala (Braut od. Frau)].

Avots: ME I, 405

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

‡ čepste,

1) "piga" Warkl.;

2) ein Büschel, Wisch, eine Handvoll
(kušķis, žūksnis) Nautrēni: naudas č.; kračīt kai āzi aiz čepstes (bārdas): liela matu č.

Avots: EH I, 288

‡ čiga, das Füllen (in der Kindersprache) Dond.: mazs č. staigā pa apluoku. jāaizne̦s čigai zâles kušķis.

Avots: EH I, 290

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

čolât, -āju, -āju, sich gemütlich unterhalten: tie veči, pirmuo reizi tikušies, brangi var čolāt Dond.

Avots: ME I, 417

‡ čor̃rā Dond., = kuopā, zusammen: pastalām de̦guni savilkušies čorrā.

Avots: EH I, 293

cũkàuss, - s,

1) das Schweinsohr;
cūkaušu diena od. Tenīsa dienā, der 17. Januar: Tenīša dienā, kuo pie mums ļaudis par cūkaušu dienu iesaukuši, ē̦d cūkas ausis un kuņģus Etn. II, 24;

2) cūkausis (Pl.), calla palustris
Dond. n. RKr. III, 69; in Mar. n. RKr. XV, 110 cùkàuši ^2, = zāles platām lapām staignās vietās.

Avots: ME I, 398

čukstêt, Refl. -tiês: iesākušas ... runāties un č. Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH I, 294

‡ II čurka, = žùrka, šur̂ks ² , die Ratte (?): vai būs čurkas (Var.: žurki, peles) ievilkušas . . midzenī? BW. 22974, 3.

Avots: EH I, 296

čūžis, euphemistische Bezeichnung der Schlange: ve̦ci ļaudis par zalkti runādami, ne˙kad tuo nesaukuši par zalkti, bet vai nu par gar,uo, vai par čūži (nuo šņākšanas) JK. V, 144.

Avots: ME I, 426

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428

dar̂bnieks [Glück], häufiger dar̂binieks od. dar̂benieks,

1) der Arbeiter, namentlich der Frohnarbeiter:
padziedam satikušas, trejas kunga darbenieces: uoterniece, muoderniece, kunga rijas kūlējiņa. es bāliņa darbiniece (dial. darbinīca) BW. 7748; darbiniekuos od. darbuos iet, Frohndienste leisten;

2) jem., der für das Gemeinwohl sorgt:
tautas, šī laikme̦ta darbinieki, die Leiter des Volkes, die leitenden, einflussreichen Männer der Jetztzeit.

Avots: ME I, 439

dar̂vaîns, geteert, mit Teer beschmiert, beschmutzt: sveši ļaudis sanākuši darvainiem kažuokiem BW. 20397, 6.

Avots: ME I, 442

‡ dedzêt, brennen Warkl.: vai šis piemirkušais kuoks dedzēs?

Avots: EH I, 313

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dievaines,

1) die letzte Nacht der Geisterzeit:
veļu laiks sācies pa Miķeļiem un vilcies četri nedēļi; beidzamuo veļu nakti saukuši par dievainēm jeb ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123;

2) die Geisterzeit
(= veļu laiks).

Avots: ME I, 484

dìevvā`rdnieks,

1) einer, der gern Gotteswort anhört, am Gottesdienste teilnimmt, der Kirchenbesucher:
viņš bija liels dievvārdnieks Aps. pie baznīcas bij sanākuši daudz dievvārdnieku;

2) einer, der Gottesdienst, Gebete abzuhalten hat:
Salmam nepatika dievvārdnieka amats Skuju Fr.

Avots: ME I, 487

dirdît,

1) für tirdît [Bornsm.]: cilvē̦ki dumuo sākuši dirdīt LP. VI, 627;

[2) "stören"
Kortenhof. Refl. dir̃dîties, -uôs, -ījuôs Schujen, Daiben, nicht Ruhe geben, wiederholt stossen: guovs dirdās (="bada uotrai ar ragiem vai izpurina zâles").]

Avots: ME I, 470

dižaûdzis, gross, hoch gewachsen: kâ es tevi nevaināju, dižauguša, netikuša Ltd. 776; dižaudzīte, Epitheton des Hanfes im VL.: kaņepīte, dižaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 474

diže̦nums, das ansehnliche Aussehen, das Erhabene, Herrliche, die Ansehnlichkeit, Erhabenheit, Herrlichkeit: māmuļiņa... atdē̦vusi bērniņiem visu savu diže̦numu BW. 3184. mūsu sapņi un slāpes pēc neikdienišķa diže̦numa un skaistuma bij palikuši nuovārtā Vēr. v. J. 1904. dziesmas atskanēs visā diže̦numā.

Avots: ME I, 474

dràudêt: draũdêt Dunika; draudē (in Sessw: mit "aû") ar pirkstu Pas. IV; 99 (aus Ronneb.). kas tālam apgabalam draudēja briesmas un puostu II, 292. draudē̦ti (bedroht) bij tikuši arī ar nuošaušanu Kaudz. Vecpieb. 35.

Avots: EH I, 330

druska: atlikušām druskām pagalmu kaisīja BW. 20364 var. lai drusciņa nenuokrita 31169. es tā vīna padzēruos pa vienai drusceņai 33638, 6. pa drusciņam Salis n. FBR. XV, 72, brockenweise.

Avots: EH I, 336

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344

‡ dzērsis ² (mit kuron. êr ² < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III ² , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis ² (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis ² Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549

dzìmts, -s [= li. gimtìs "Geschlecht", ai. gati-h, gr. βάσις "Gang"], das Geschlecht: tâ muižas nākušas viņa dzimtī Balt. V.; bes. in den genitivischen Zusammenrückungen dzimtskungs, dzimtsļaudis, dzimtsmuiža erhalten.

Avots: ME I, 551

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

ecêt, - ēju, ēju [li. [ekė´ti], eggen. Refl. - tiês,

1) mit Eggen beschäftigt sein
U.;

2) streiten, sich raufen
Tals., Dond.: sākušas lamāties un tâ ecējušās visu dienu A. XXI, 757. ecēšana das Eggen; ecējums,

1) das erfolgte Eggen;

2) das geeggte Land:
vis˙labāk ir zirņus sēt uz ecējuma B.; e̦cē̦tājs, jem., der eggt. Figürl., mazais e̦cē̦tājs, die Bachstelze U. [Nebst ecêšas zu la. occa, gr. dor. # "Egge" und wohl auch zu le. akuots u. a., s. Persson Beitr. 724, Boisacq Dict. 705 f., Bezzenberger BB. XXVII, 173, Walde Wrtb. ² 535, Trautmann Wrtb. 68.]

Avots: ME I, 565

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

gabaiņa, der Haufe: kupla aitiņa kâ sniega gabaiņa Etn. II, 122. gabaiņa, = gabana, kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306. [Aus gabaniņa?]

Avots: ME I, 578

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât ² Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615

gaĩļi, ein Pflanze, "stādi ar tieviem, gaišiem stiebriem un baltu pūku kušķīšiem galā" Salisb.

Avots: ME I, 585

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

I gaisteklis, das Ende der gatava: luopi jau sanākuši pašā gaisteklī Nurmhusen n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 587

galinât: auch AP. ("töten"). ‡ Refl. -tiês,

1) sich töten
Seyershof: cilvē̦ki kārušies un slīkušies un vis˙visādi galinājušies; "sich tot arbeiten" Sackenhausen n. BielU.;

2) = galuôtiês, niẽkuôtiês: bē̦rns galinās vien Dond. tas nav darbs, bet galināšanās ebenda.

Avots: EH I, 380

gals,

1) - 2): gada gali,

a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;

b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;

7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;

13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;

15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;

17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;

e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;

18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡

19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaŗãmgãjẽjs, der Vorübergehende: gari nākuši nuo kapiem ārā un rādījušies gaŗāmgājējiem LP. VI, 36.

Avots: ME I, 605

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II ² , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;
‡

6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît ² Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît ² Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

‡ grasēniešii, in der Verbind. bē̦rnam g. sabraukuši, das (kleine) Kind hat Nücken Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 398

II graudêt, - êju, grauduôt,

1) poltern, lärmen, klappern, ein dem Flintenschuss ähnliches Geräusch hervorbringen
[gràudêt ² Mar.]: vai beigsi graudēt? sabaidīsi cilvē̦kus. [pē̦rkuons gràudēja ² Mar. n. RKr. XV, 114.] dzirnavas jautri grauduodamas suolās duot vēl vairāk Saul. sākuši māju graudēt cuari, durchstöbern A. XX, 230;

2) gràuduôt ² Warkh.], graudêt Spr., abschütteln, z. B. den Russ von der Decke od. die Körner aus der Ähre.
Zu graust [und grûst].

Avots: ME I, 638

[gràuzdas ^2,

1) Grieben
Borchow;

2) Angebranntes:
nuo iesala grauzdas vien palikušas Bers.]

Avots: ME I, 640

graži, die Kaprice, der Eigensinn, der Zorn (von Kindern) : bē̦rnam uznākuši graži Lös, AP., Plm. bē̦rns aiz gražiem aizve̦lkas Etn. III, 145. puikam bij graži (dusmas) pārgājuši Dok. A. kalēja pretuošanās tik tādi graži un mazbē̦rna aušības Duomas IV, 229.

Avots: ME I, 641

gre̦ncumi, Überbleibsel von geschmolzenem Fett ; Dobl. n. Etn. I, 138, 57. gre̦ncumi ir īsti cūku bē̦ŗu ēdiens. cūkas cīpslas, aknas u. t. t. saliek katliņā un grauzdē jeb vāra, pie kam atlikušuos sausumus ē̦d ar maizi vai kartupeļiem Ogershof n. Etn. I, 20.

Avots: ME I, 650

griezte, Demin. grieztīte und grieztiņa (von * griezta [oder * griezts, -s]), ein gedrehtes Bund, die Kocke: ve̦ci vien sanākuši; grieztēm bārzdas sagriezuši. pa grieztiņai linu RKr. XI, 77. Vgl. grīzte.

Avots: ME I, 663

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡

2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678