Paplašinātā meklēšana

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

‡ àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52

‡ àiztuntulêt,

1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;

2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.

Avots: EH I, 59

‡ I apgràulêt ² Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

‡ III apgraulêt "apkuošļât (vom Vieh)" Peb.

Avots: EH I, 83

‡ IV apgràulêt ² Sessw. "sehr oberflachlich (nachlässig, eine Arbeit) verrichten".

Avots: EH I, 83

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

appraûlêt, intr., ringsum modern, faulen: appraulējis kuoks.

Avots: ME I, 112

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124

‡ apšmurgulêt Dunika (mit ur̂ ² ), Kal., = apsmur̃gât 1. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich beschmurgeln.

Avots: EH I, 120

‡ apulêt, stumpf werden: cirvim zuobi apulējuši Vīt.

Avots: EH I, 124

atgulêt, Refl. -tiês, ‡

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

atkaũlêt, tr., abdingen: sievas raudzīja kādus vairāk atkaulēt BW. I, S. 194.

Avots: ME I, 165

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201

‡ atšmaulêt, zurück-, wegstreichen Heniņ: a. matus nuo pieres.

Avots: EH I, 174

‡ atspuogulêtiês Janš. Dzimtene I ² , 279, = atspuõguļuôtiês.

Avots: EH I, 171

atstabulêt, tr., auf der Pfeife spielend herbeilocken LP. VI, 807.

Avots: ME I, 197

‡ attuñtulêt C., Jürg., Lemb., loswickeln: a. vaļā satītu bē̦rnu.

Avots: EH I, 177

‡ àulẽ̦ka AP., = àulaka ² : tas jau tads a. - i[r] valdīt nevar (von einern Pferde gesagt).

Avots: EH I, 187

‡ àulẽ̦kãm AP., àulè̦kām ² Erlaa n. FBR. XI, 21, aulē̦kām BW. 29119, 2, = aule̦kām.

Avots: EH I, 187

‡ aulêt "raudāt jeb aulekšuot" Warkl.

Avots: EH I, 187

âzulē̦ns (unter âzis 1): auch BW. 14378.

Avots: EH I, 196

âzulẽns, âzis.

Avots: ME I, 246

babulêt od. babilêt Friedrichstadt A. X, 2, 438, intr., babelêt Degl., tr., schwatzen. Wohl entlehnt aus d. babbeln.

Avots: ME I, 246

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297

bitulē̦ns, der Bienenzüchter: ceļaties kājiņas, ve̦ci bišu bitulē̦ni BW. 30427.

Avots: ME I, 302

‡ buogulêt Celm. aus Lubn., sich zu verstecken suchen.

Avots: EH I, 258

brākulẽ̦ni (unter brakalaiņi): BW. 3858, 2.

Avots: EH I, 239

‡ brañkulêt AP., = brañkaļât.

Avots: EH I, 238

braulêt L., in der Brust sein.

Avots: ME I, 326

‡ briêdulē̦ns, = ‡ briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II ² , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244

brikulē̦ni BW. 3857, 2, Synonym mit brakalaiņi s. dies.

Avots: ME I, 332

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246

brūzulêtiês, sich abschütteln (von einem nassgewodenen Vogel): zīlīte nuo aukstuma brūzulējās Plm.

Avots: ME I, 342

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345

bukulē̦ni "?": brāļi mani bukulē̦ni BW. 3858; s. brakalaiņi.

Avots: ME I, 347

bulbulêt, - ēju, intr., schlagen, schmettern, rufen: bulbuls bulbulē Etn.

Avots: ME I, 348

‡ bulèksis (mit e zu lesen?) Frauenb., buleksis Ezere "ein altes, stumpfes Messer".

Avots: EH I, 251

‡ bulē̦ns, ein Widder, Hammel Saikava; vgl. bul˜lē̦ns.

Avots: EH I, 251

‡ bùmbulêt ² Kalz., Lubn., Riga, bummeln (hierauf beruhend?), sich ohne Arbeit herumtreiben.

Avots: EH I, 252

‡ buñdulêt Libau "puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

bur̂bulêt, ‡

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ² ) Kand.

Avots: EH I, 254

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

burzgulêt, - ēju, burzguļuôt [Bers.], sprudeln, brodeln, wallen: ūdens burzgulē pa silēm.

Avots: ME I, 355

cĩrulē̦ns, eine junge Lerche, ein Lerchenkind.

Avots: ME I, 391

[čumulêt, unschön etwas machen; saumselig sein Wessen.]

Avots: ME I, 420

čunčulêt,

2): eine Speise schlecht zubereiten
Wessen. Refl. -tiês: auch Skaista.

Avots: EH I, 295

[čunčulêt,

1) = čunčelêt St.;

2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties ^2, langsam fahren.]

Avots: ME I, 420, 421

čũskulē̦ns, eine junge Schlange.

Avots: ME I, 426

‡ dagulêt, bis zu einem gewissen Zeitpunkt schlafen Kaltenbr.: d. da bruokastei.

Avots: EH I, 302

[dakaũlêt Drsth., noch dazu ausbedingen.]

Avots: ME I, 433

‡ dē̦lulē̦ns Ronneb. n. BielU., = dē̦luks.

Avots: EH I, 318

‡ dre̦bulêt, -ēju Auleja, zittern, beben: zuobi vien klab, kad sāk d.

Avots: EH I, 332

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

dusulêt, -ēju, hüsteln; beim Husten keuchen JK. VI, 48; [dusuļuôt Kārsava u. a.].

Avots: ME I, 522

[ē̦rkulêt, verwühlen, zerzausen Wid.]

Avots: ME I, 575

gaûlêt ² , laut schreien, rufen Karls.; [wohl aus gavilẽt].

Avots: ME I, 611

[guotuļē̦ns, = Demin. von guovs.]

Avots: ME I, 692

graulêt, - ẽju, auch graulât, - ãju, mit vollem Munde langsam essen Druw., Erlaa, Nerft, Etn. I, 106; [gràulêt ² , fressen, schlingen Lis., Kreuzb.]; kâ graulāt sagraulājis A. XII, 815.

Avots: ME I, 639

I graulêt: ve̦ci luopi, kam nav lāga zuobu, vienmē̦r graulē (gausi ēd) Schwanb.; "ēst neknasti" Wessen; vgl. zur Bed. auch ‡ apgraulêt III und IV.

Avots: EH I, 399

‡ *II graulêt, zu erschliessen aus ‡ apgraulêt II.

Avots: EH I, 399

gulẽjums: preces gulēja... spīķeŗuos; ... nācās maksāt ... gulējuma (für das Liegen) naudu A. Niedra Līd. d. 474.

Avots: EH I, 417

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

gulêt,

4): zirgs gulēja (war krank an)
ienāšus Linden in Kurl.;

7): jūs guliet viņam pŗiekšā pēc viņa nelabiem darbiem, ihr entschuldigt ihn wegen seiner schlimmen Streiche
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês, ‡

2) da gaismai gulies Līvāni, man pflegt bis zum Tagesanbruch zu schlafen.

Avots: EH I, 417

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gulê̦tãjs, ‡

2) ein Kranker
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 417

gulê̦tãjs, der Schläfer: celies gulē̦tājs! septiņus gulē̦tājus piemin jūnija 27. dienā Etn. IV, 88. Zu gult.

Avots: ME I, 678

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III ² ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515

ìegulêt,

1) liegend eindrücken:
ielejuota tā zemīte̦... ziemu sniega iegulē̦ta BW. 34194;

2) andauern lassen:
iesnas nedrīkst iegulēt RKr. XII, 7.

Avots: ME II, 20

‡ ìekaũlêt handelnd, feilschend erlangen (einnehmen): labi būtu, ja varē̦tu vairāk ie. Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 519

ìepraûlêt, anfaulen: iepraulējis uozuoliņš BW. 13041.

Avots: ME II, 53

ìerumulêt, die ersten Hirten im Frühjahr anfangen mit Wasser zu begiessen Spr.

Avots: ME II, 59

‡ izburbulêt,

1) = izbur̂buļuôt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aussprudeln");

2) "= izburbêt" (mit ur̂ ² ) Siuxt: apakš pē̦das tāda izburbulējuse gaļa.

Avots: EH I, 437

izburzgulêt U., [izburzguļuôt Wid.], aussprudeln.

Avots: ME I, 720

‡ izčaulêt, = izluôbît, aushülsen Wessen.

Avots: EH I, 439

izẽ̦rkulêt, tr., wie eine KUnkel aufbauschen: mākslīgi izē̦rkulē̦ti mati A. XX, 256.

Avots: ME I, 735

‡ izgràulêt(iês) ² Lubn. "= izêst(iês)": izgraulējuši visu.

Avots: EH I, 449

‡ izgràulêt(iês) ² Lubn. "= izêst(iês)": izgraulējuši visu.

Avots: EH I, 449

izgulêt (li. išgulė´ti),

1): tam ir vaļas i. Tdz. 37045;

4): kumeļš izgulēja ienašus Kand.;

5): visi kalni ... manis vien izgulē̦ti Tdz. 39521, auf allen Bergen habe ich allein geschlafen (gelegen);
‡

8) ausbrüten:
vista izgulēja piecus calē̦nus Strasden.

Avots: EH I, 450

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

izkaũlẽt, tr., abdringen, erfleichen, erbetteln, erwipken Ahs.: ķēniņš iznācis vienu zaķi izkaulēt LP. IV, 203. meita izkaulēja vēl klāt divi mārciņas vilnas Vēr. II, 204. māte izkaulēja sev tiesību dzīvuot kādā nuo spārniem Stari II, 102. izkaulēt, lai atlaiž tevi A. XI, 545. Refl. - tiês,

1) lange feilschen, dingen:
gan saimnieks izkaulējies, bet lē̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31;

2) für sich abdringen, erbitten, erbetteln:
bērni izkaulējās nuo mātes lampiņu Anrop. II, 119. velti pēc tās palīga izkaulējies Stari II, 328. lūgdamies izkaulējas sev vienu ruozīti BW. V, S. 225.

Avots: ME I, 749

izķaulêt, tr., ausessen, gehörig essen: izķaulē vai par pieci, er isst so viel, wie fünf andere zusammen.

Avots: ME I, 759

izmaulêt: "izgrambuot" Etn. IV, 146: i. ceļu.

Avots: EH I, 465

izmaulêt, tr., auswühlen, ausfahren: cūkas ir sienmalas izmaulējušas Druw. Etn. II, 81. nuogājis pāri verstes pa izmaulē̦tuo dubļainuo ceļu Wid. slapjākās vietās izmaulēsim krietnus caurumus Vīt. 20.

Avots: ME I, 769

‡ izobulêt "izmaisīt un izņemt derīgākuo" Seyershof: i. zupu.

Avots: EH I, 469

izpraûlêt: izpraulē̦ts, im Innern faul (hohl) geworden: izpraulē̦tuos kuokus kaldāmās Janš. Mežv. ļ. Il, 466. ‡ Subst. izpraûlējums, eine Höhlung im Holz, die sich durch Ausfaulen gebildet hat: kuoka ... izpraulējumā ... savijis sev ligzdiņu Janš. Dzimtene V, 423.

Avots: EH I, 474

izpraûlêt, izpraûluôt, intr., im Innern ausfaulen: ve̦ci kuoki izpraulējuši BW. 27675, 5. izprauluojis uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041.

Kļūdu labojums:
uozuoliņš = uozuoliņš 12333, 1.
gaida bišu ielienuot 12333 = izpraulējis (Var.: izpraulājis) uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041

Avots: ME I, 785

‡ izsmaulêt Laud., = izsmaulât.

Avots: EH I, 481

‡ izšmaulêt Wizenhof "izmuļķuot".

Avots: EH I, 486

‡ iztulêtiês, zur Genüge ausgebreitet liegen (vom Flachs) Sessw.: lini labi iztulējušies.

Avots: EH I, 491

‡ iztutulêt,

1) (weich, vorsichtig) loswickein, herauswickein
Bers.;

2) "lutināt" Bers.

Avots: EH I, 491

‡ izurbulêt, auslöchern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 492

izur̂bulêtiês ² Ahs., vom Gären porös werden. Dazu auch ein aktives Part. prt. izurbulẽjuksi maizi, poröses Brot; izurbulējis siers.

Avots: ME I, 822

kaķulẽ̦ns, kaķulĩtis, eine junge Katze.

Avots: ME II, 140

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174

I kaũlêt, ‡

3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu ² ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡

4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit aũ ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês, ‡

5) "pūlēties" (mit aũ ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").

Avots: EH I, 594

‡ II kaulêt, würfeln: par maniems svārkiems kaulējuši Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 143). Refl. -tiês Ev., würfeln.

Avots: EH I, 594

[II ķaulêt, mit Fäusten schlagen (von Kindern gebraucht) PK. n. U. ; ķaũlêt "dauzît": tas gan var tuos traukus ķaulēt Salis, Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 357

I ķaûlêt,

2): auch Saikava; ķaulē (vērpjuot) pavedienu kâ virvi Druw. vai šis nu māk? ķaûlē tik! KatrE.

Avots: EH I, 691

I ķaûlêt, -ẽju, ķaulât, -ãju Druw.,

1) essen
Smilt.: tas tādām mutēm ķaulē maizi, it kâ būtu piecas dienas pie mieta bijis Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulēt ² Kl., unästhetisch essen] ;

2) eine Arbeit plump, ungeschickt verrichten
Ar., Smilt., Druw.

Avots: ME II, 357

II ķaulêt: ķ. (pejorativ) zirgu pa pašu purnu (mit aũ ) Orellen. ‡ Refl. -tiês Lems. (mit aũ), = daûzîtiês, trùokšņuôt.

Avots: EH I, 691

‡ ķàulêtiês ² Kaltenbr., sich (ab)lösen, -schälen: cements ķaulējas zemē.

Avots: EH I, 691

ķavulêt, kläffen, s. ķavulis.

Avots: ME II, 358

kazulē̦ns (unter kazulis

1): auch AP., Pilda, Siuxt, Zvirgzdine: zaķīt[i]s ēda kazulē̦nus BW. 22277, 2 var.

Avots: EH I, 597

ķimpulêt, -ẽju, tr., klöppeln L., Konv. ² 3507, Druva II, 205.

Avots: ME II, 381

klaidulẽ̦ns, ein junger (kleiner) Herumstreicher oder Sohn eines Herumstreichers: kuo vēl var prasīt klaidulē̦ns? [Sudr. E.] MWM. VII, 406.

Avots: ME II, 208

‡ kņābulêt Warkl., = knābuļuôt.

Avots: EH I, 636

knaũlêt,

1): auch (mit au ) N.- Bergfried, Panemune, Schwitten; ‡

2) "(ver)nieten"
Freudenberg. Refl. -tiês: auch (mit au) Freudenberg, N.- Bergfried, Schwitten.

Avots: EH I, 628

knaũlêt [um Bauske], schlagen Kav. [Refl. - tiês, gegenseitig schlagen: ar uolām um Bauske.]

Avots: ME II, 243

‡ *kraũkulêt zu erschliessen aus apkraũkulêt (unter apkraũkaļât).

Avots: EH I, 643

‡ kravulêt, Wache stehen Kalnemois, Mahlup. WohI aus r. караулить umgebildet.

Avots: EH I, 644

‡ kre̦bule̦ns Seyershof, uneben: aitai ir k. kuņķis.

Avots: EH I, 646

‡ kre̦bulêt Lems., = kraũpêt.

Avots: EH I, 646

‡ krudzulêt, -ēju AP., = ‡ krudzelêt.

Avots: EH I, 659

‡ *krūzulêt, zu erschliessen aus sakrūzulêtiês.

Avots: EH I, 663

‡ kuculē̦ns, = kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666

kukulē̦ns, ‡

2) Deminutiv zu kukulis 1 Sonnaxt.

Avots: EH I, 669

kukulē̦ns, ein Erdklumpen Kaul. [Zu kukt.]

Avots: ME II, 302

[kulē̦na Rutzau, Säckchen.]

Avots: ME II, 306

‡ ķulē̦ns (s. unter ‡ ķulene) "?". ‡

Avots: EH I, 707

kulêt -ẽju, Schlingen beim Strickzeug, Maschen bilden; davon kulējuma adījums Konv. ² 227.

Avots: ME II, 306

kulêži, Leute, die zur Frohnzeit aus demselben Brotsack ihren Proviant holten. Fig., kulēžuos iet, intimen, unzüchtigen Umgang haben, gemeinsame Sache machen JU.

Avots: ME II, 306

[kumulêtiês Wessen, sich auf einer Stelle bewegen: kas tur lauka galā kumulējas? - Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

I kuñkulêt, -ẽju, klümpig werden od. machen L., St., U.

Avots: ME II, 315

II kunkulêt, s. sakunkulêt.

Avots: ME II, 315

‡ k unkulêtiês Salis, sich gleichsam rollend bewegen.

Avots: EH I, 675

kurmulêt, intr., sich langsam bewegen (wie ein Maulwurt) Spr.

Avots: ME II, 324

‡ kurtulē̦ns Tdz. 51783, ein Jagdhundjunges.

Avots: EH I, 680

lapsulẽ̦ns, ein junger Fuchs Karls.

Avots: ME II, 422

lìetulẽ̦ns Burtn., Dickeln, Roop, Segewold, für lietuvē̦ns.

Avots: ME II, 507

maulêt, ‡

2) ein Loch, eine Vertiefung) aushöhlen
(mit àu ² ) Bērzgale. Zur Etymologie s. Kiparsky Die gemeinslav. Lehnw. aus dem Germ. 49.

Avots: EH I, 786

maulêt, ausfahren: tagad ceļi kâ maulēt izmaulē̦ti Vīt. 66., [Bers.].

Avots: ME II, 569

‡ me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780

mur̂mulêt (unter mur̂muļuôt): undeutlich, ohne Zusammenhang sprechen (mit ur̂ ² ) Salis.

Avots: EH I, 834

muskulêt: zusammenwickeln Aahof, Lis.; "siet muskulī" Nötk. Refl. -tiês "satīties" Ronneb.

Avots: EH I, 835

[muskulēt L., aufwickeln.]

Avots: ME II, 672

mutulêt, ‡

2) "?": citi pa e̦ze̦ru mutulēja AP.

Avots: EH I, 837

mutulêt, -ẽju, s. mutuļuôt 1.

Avots: ME II, 676

[naģulē̦ns Gr. - Essern, ein junger Frosch.]

Avots: ME II, 689

[nùoaũlêtiês Lautb. "nuoskraidīties": bē̦rnu nuoaulējies.]

Avots: ME II, 758

nùobargulêt, intr., fadenscheinig, zerfetzt werden: kāju stars izskatās nuobargulējis Preip.

Avots: ME II, 759, 760

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48

nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. ² 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788

nùokaũlêt, tr., abdingen, abfeilschen: nu zellis kaulas, kaulas, nevar nuokaulēt LP. VI, 696. Refl. - tiês, sich abfeilschen, abdingen: ļaujas nuokaulēties MWM. XI, 187.

Avots: ME II, 795

[nùoķaulêt, verhunzen, unschön machen: n. (= neglīti nuopît) vîzes Saikava.]

Avots: ME II, 805

nùoķimpulêt, abklöppeln Brasche.

Avots: ME II, 806

‡ nuokre̦bulêt Lems., ganz schorfig (grindig) werden: kājas nuokre̦bulējušas.

Avots: EH II, 55

[nùokulêt "welk und dürr werden": zâle nuokulējusi (?) Bauske.]

Avots: ME II, 803

nùopraulêt, abfaulen Spr.

Avots: ME II, 834

nùopur̃dulêtiês, [nùopurdelêtiês], sich mit Nasenschleim besudeln Purd.: [de̦guns puikam nuopurdelējies Zaravič].

Avots: ME II, 834

nùorumulêt, nùorumelêt, tr., mit Wasser begiessen Spr.: lauki ar ganiem nuorumulē̦ti Aps. vai gan lai šitāds vakars paliktu neaplaistīts un nenuorume̦lē̦ts? A. XII, 734.

Avots: ME II, 841

nùošķe̦rmulêtiês, sich vor Ekel eine Weile schütteln: "man riebjas", viņa teica; nuošķe̦rmulējās un nuolika kafeju uz galdiņa Latv.

Avots: ME II, 865

nùosmaũlêt, beschmurge1n: ēdienu Kand.

Avots: ME II, 854

nùošmaũlêt, tr., beschmutzen: bē̦rnam nuošmaulē̦ta mute Paul. Refl. -tiês, sich besabbeln, sich beschmutzen: bē̦rns nuošmaulējies kâ sivē̦ns Paul.

Avots: ME II, 869

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854

‡ nùošmulêt, nùošmuļât, beschmutzen: nuošmulē̦ts de̦guns Ramkau. n. drēbes Stenden. mutīte nuošmuļāta Tdz. 57875 (aus Tilža). Refl. -tiês, sich beschmutzen: nuošmulējies kâ sivē̦ns.

Avots: EH II, 97

‡ nuosmurgulêt, = nùosmur̃gât. Refl. -tiês, sich besudeln: nuosmurgulējies kâ cūka Dünsb.

Avots: EH II, 89

‡ nuošmur̂gulêt ² Dunika, beschmutzen: n. svārkus. Refl. -tiês Dunika, sich beschmutzen.

Avots: EH II, 97

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858

‡ nuoste̦bulêt Dunika, = nùostabulêt.

Avots: EH II, 91

nùotrulêt, intr., stumpf, abgestumpft werden: tavas jūtas ir nuotrulējušas Rainis.

Avots: ME II, 877

nùotumulêt: tas bē̦rns nuotumulē̦ts, jenes Kind īst durch schlechte Lehrmethode verdorben Biel. n. U.

Avots: ME II, 878

nùotuñtulêt, tr.,

1) vertrödeln:
laiku;

2) vermummen, in viel Kleidungsstücke einhüllen:
bē̦rnu. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, sich vermummen.

Avots: ME II, 878

‡ nulē Lng., nun erst.

Avots: EH II, 28

nulējs, neulich: nulējās vēlešanās A. XVII, 381; MWM. IV, 734.

Avots: ME II, 754

‡ obulêt, zu erschliessen aus ‡ izobulêt.

Avots: EH II, 117

pagulêt (li. pagulė´ti), ‡

2) durchliegen (=
li. pragulė´ti): vai viņš pagulēja vietu cauru? Jauns. Augšz. 92; ‡

3) verschlafen
Mag. XVII, 1, 87, PlKur.

Avots: EH II, 135

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32

‡ paķaûlêt KatrE. "neglīti pataisīt": diez kâ tur nevar pataisīt, - jā nu kâ p˙!

Avots: EH II, 146

[pakaũlêtiês,

1) ein wenigfeilschen;

2) Eier rollen
U.;

3) sich die Zeit vertreiben
U.]

Avots: ME III, 42

‡ palaîdulêt, dann und wann palaîst 3 Liepna: rudens pusē vēl palaidulēja guovis pa krūcēm.

Avots: EH II, 148

[papraûlêt, ein wenig modern: papraulējis kuoks.]

Avots: ME III, 83

‡ parāpulêt Warkl., parāpuļâtiês ebenda, = parãpâtiês.

Avots: EH XIII, 167

pãrgulêt, ‡

3) = nùogulêt 4 Auleja: cits pa div dienas pārguļ kruogā; ‡

4) = nùogulêt 5 (r. проспать), verschlafen
Pas. XII, 132.

Avots: EH XIII, 200

pãrgulêt,

1) intr., übernachten:
beidzuot iejāj atkal vienā vietā pārgulēt LP. IV, 98. trīs naksniņas pārgulēju BW. 13562. še dzīrās tautas jāt, še par nakti pārgulēt 14544, 1;

2) tr., eine Krankheit durchmachen:
vâtis. [Refl. -tiês, übermässig schlafend schlaff werden: pamuodini saimnieku! viņš būs jau pārgulējies Jürg.]

Avots: ME III, 156, 157

pārkulē̦ns, s. pãrkũlẽjs.

Avots: ME III, 162

‡ pasmulêt, (ein wenig?) beschmutzen: kādu krietni pasmulē̦tu zīmi Kaudz. Izjurieši 102.

Avots: EH XIII, 174

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106

‡ pāvulêt "?": pīvulēju, pāvulēju, tē̦va zirgus ganīdams BW. 30189.

Avots: EH XIII, 217

pìegulêt,

1) anliegen, anstehen:
lai seģenes labāk piegulē̦tu Antrop. II, 67;

2) be(i)schlafen, den Beischlaf ausüben
U.: cita šāda, cita tāda, cita puišu piegulē̦ta BW. 8784;

3) liegend füllen, besetzen:
kur bij man gulēt iet ? visi kakti piegulē̦ti BW. 34369;

4) zur Genüge schlafen:
vai es varu visu nakti piegulēt, kad tik ātri iet gulēt? Ahs. n. RKr. XVII, 45;

5) schlafend erreichen:
kuo tad tu gulē̦dama piegulēsi? Jauns. Vēja ziedi 64.

Avots: ME III, 252, 253

pìekaũlêt, zudingen, sich obendrein (etwas) ausbedingen: piekaulēju nuo žīda vēl kādas adatas klāt.

Avots: ME III, 256

pìeķaulêt,

1) (fr)essend anfüllen:
p. pilnu vē̦de̦ru plāceņa ar me̦du Bers., Sessw., Golg., N.-Peb., Kalz., Druw. luops pieķaulējis ² (hat fressend vollgestreut) visu kūts priekšu siena zâlēm Druw.; mit einer weichen Masse voll. stopfen Lennew.;

2) ungeschickt arbeitend anfüllen:
p. (vērpjuot) pilnu spuoli neglītu pavedienu Druw.;

3) "anschlagen":
p. bildi pie sienas Seppkull (mit aû ^2);

4) "= piekaut" Grünh. (mit aû ^2);

5) = pìekaũlēt Dreilingshof (mit aû ² ).

Avots: ME III, 263

pìesmulêt Kl., Kreuzb., Warkl., piesmuļ˜ļât Wolm., PS., Drosth., besudeln.

Avots: ME III, 293

pìešmurgulêtiês, sich einen Strich anlegen U., Mag. XIII, 41.

Avots: ME III, 301

pinkulêt, ‡

2) "kamuolā tīt" (mit iñ) Seyershof: man dzīvs (= dzijas) pinkulis jāpinkulē.

Avots: EH XIII, 235

pinkulêt "knüppeln" Für. I.

Avots: ME III, 220

piulē̦ns Salisb., = pĩlē̦ns, eine kleine Ente; piûlīši ² Nigr., Küchlein.

Avots: ME III, 229

praûlêt C., Kl., prt. -ẽju,

1) modern:
skrej, bitīte, . . . gar prauluošu uozuoliņu! BW. 12333 var.;

2) glühen (wie modriges Holz im Dunkel)
St.

Avots: ME III, 379

pulē̦ns Aahof, Treppenhof, = pulîtis.

Avots: ME III, 406

pulêt (??): III p. prs. pul "?" FBR. XVIII, 192.

Avots: EH II, 323

pulêt (??), = pult; grē̦kuos pulēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 407

pumpulêt(iês) "sich dick bekleiden" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 411

pumpulêt(iês): aus d. pumpeln "einhüllen" n. Sehwers Unters. 97.

Avots: EH II, 325

pumpulêt(iês) "sich dick bekleiden" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 411

pupulēkši (unter puplakši): auch Tdz. 53340.

Avots: EH II, 327

‡ pupulêkška Heidenfeld, = ‡ pupulêkšķis.

Avots: EH II, 327

‡ pupulêkšķis Heidenfeld, Plur. pupulêkšķi Saikava, = puplakši.

Avots: EH II, 327

‡ pur̂pulêt ² Strasden, leise und undeutlich bei sich sprechen: vai es zinu, kuo viņš tur purpulē!

Avots: EH II, 329

‡ pusaulēkšus Brigadere Dievs, daba, darbs 208, im Halbgalopp.

Avots: EH II, 330

pužulêtiês "sich langsam und liederlich ankleiden" Bauske.

Avots: ME III, 444

rāpulêt: auch (mit à ² ) Auleja.

Avots: EH II, 361

rāpulêt, s. rāpuļuôt.

Avots: ME III, 497

‡ raudulē̦ns Tdz. 38180, das Junge einer Wildente.

Avots: EH II, 356

raudulêt Warkl., = rauduļuot.

Avots: ME III, 484

‡ *ringulêtiês, zu erschliessen aus saringulêtiês.

Avots: EH II, 372

ripulêtiês Kl., Ball spielen.

Avots: ME III, 530

rumulêt (unter rumelêt): ganu rumulē, lai tas ganuos neaizgulas Ramkau. Refl. -tiês: auch Golg.

Avots: EH II, 384

ruñdulêt Karls. "rollen, wälzen" Allendorf; "(Blumen) pflanzen" A.-Schwanb.

Avots: ME III, 561

‡ rùnkulē̦ns ² Lubn., eine Deminutivform zu ruñkulis.

Avots: EH II, 385

‡ sačuñčulêtiês Dunika, sich dicht einhüllen: atradu viņu gultā sačunčulējušuos.

Avots: EH XVI, 401

sačurkulêt Lenzenhof n. Etn. II, 17, etw. oberflächlich tun, schlecht flicken.

Avots: ME II, 606

sagulêt,

1): neļauj ... dzē̦rājam ... palaga s. Tdz. 47774. ‡ Refl. -tiês, sich lagern, sich senken, fest werden:
velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns. Raksti III, 17. zeme sagulējusles sīkstā ve̦lē̦nā J. un v. 179. zeme ir sagulējusies, sazē̦luse Iw.

Avots: EH XVI, 411

sagulêt,

1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;

2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.

Avots: ME II, 632

sakaũlêt, tr., dingend, feilschend erlangen, erreichen.

Avots: ME II, 646

‡ II sakaũlêt Seyershof, = sapùst 4: laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu.

Avots: EH XVI, 416

‡ III sakaulêt Berzgale "sasalt": sakaulējuši dubļi.

Avots: EH XVI, 416

‡ IV sakaulêt (?) Wessen, = saķaulêt 1.

Avots: EH XVI, 416

saķaulêt,

1) zerschlagen:
saķaũlēt bļuodu Wolm., Salis, Widdrisch;

2) gierig aufessen
(mit àu ² ) Lis., Golg.;

3) liederlich vermauern:
mūrnieks krāsni tikai saķàulējis ² Lis., Golg., Adleenen.

Avots: ME II, 662

‡ sakrudzulêt AP. "savilkt": brunčus visādi sakrudzulēja.

Avots: EH XVI, 419

sakrūzulêtiês, sich kräuseln (perfektiv): svārki slikti uzšūti: pakaļā savilkušies, sakrūzulējušies Stenden.

Avots: ME II, 656

sakunkulêt, = satuntulêt, dicht und fest einhüllen, einwickeln U.

Avots: ME II, 659

sakuželêt U., zerwühlen, zerzausen.

Avots: ME II, 660

samuskulêt, (Garn) in einen unregelmässigen Knäuel verwickeln Seew. n. U., Stelp., Barbern.

Avots: ME II, 691

sapraulêt: mit aû AP. - "(sapraulāt) Für." ME. III, 707, zu verbessern in "(sapraulēt) Für.".

Avots: EH XVI, 438

sapraulêt L., Wid., sapraulât, intr., verfaulen, vermodern, ausfaulen, vermasern (sapraulāt) Für. I (unter praulis): sapraulējis kuoks Hiob 41, 18. sapraulējis (Var.: sapraulājis, izpraulējis, izburbājis, izduobājis, iztrūdājis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 7. saspārdīju sapraulēj[u]šu (Var.: sapuvušu) bē̦rza ce̦lmu 15097, 2, sapraulājuši ir viņu tikumi Stari II, 203.

Avots: ME II, 707

sapubulêtiês Gr. - Buschhof, sapubuļâtiês Saikava, Zvirdzene "sapūkāties".

Avots: ME II, 708

‡ sapum̃pulêt AP., irgendwie in Kleider einwickeln.

Avots: EH XVI, 439

saringulêtiês, saringuļuôtiês Wid., sich zusammenringeln: guli kâ kaķīte saringulējusies (saringuluojusēs Порж. 72) Br. 3. zalktis ir sariñguluojies Wain.

Avots: ME II, 717

sar̂kulējs Wohlfahrt n. Etn. II, 95, Wolmarshof, Ermes, Ruj., Allendorf, rötlich, rotbraun: sarkulēja guovs.

Avots: ME III, 722

sarumulêt (unter sarumelêt), ‡

2) "rumulējuot iegūt": kuo jūs šitâ liedamies e̦sat iemantājuši, kādus ze̦lta kalnus sarumulējuši? Heidenfeld. Refl. -tiês, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
rumulêtiês: šie sarumulējās visu vakara cēlienu Heidenfeld.

Avots: EH XVI, 444

sarumelêt Kl., sarumulêt Lis., Golg., Perfektivform zu rumelêt: s. ganus. Refl. -tiês, Perfektivform zu rumelêtiês: gani sarumulējās Lis.

Avots: ME III, 723

‡ saruñdulêt Seyershof, glatt zusammenwickeln: s. vārpzāļu saknes un berzt ar tām traukus.

Avots: EH XVI, 444

sasmaũlêt,

1) beschmutzen
Wolm.; begeifernd belecken: guovs teļam galvu sasmaulējusi Arrasch;

2) "sasist": s. uotram galvu Bauske.

Avots: ME III, 738

sašmaulêt, l längere Zeit weinen, heulen Spr.

Avots: ME III, 758

sasmulêt: auch Wessen; sasmulē̦tās ... grāmatas Jauns. Augšz. 122 f.

Avots: EH XVI, 449

sasmulêt Dunika, sasmulinât, sasmuļât Dr., besudeln, beschmutzen: sasmulē̦ti seji Kaudz. kas manu grāmatu sasmulinājis? Sassm. Refl. -tiês, sich besudeln, beschmutzen: lai ejuot, kâ gribuot, - sasmulējies LP. VI, 809.

Avots: ME III, 739

sašmulêt: auch Dunika.

Avots: EH XVI, 454

sašmulêt Spr., sašmullêt, sašmulât, (mit Speichel) besudeln Spr.: sašmuļāta drāniņa.

Avots: ME III, 758

saspruñgulêt Lautb., C., = sasprundzelêt.

Avots: ME III, 744

sastabulêt,

1): "anschwellen (tr.);" ME. III, 745 zu streichen.

Avots: EH XVI, 450

sastabulêt,

1) anschwellen
(tr.); ģīmis kâ sastabulē̦ts, pausbäckig Segew.;

2) auf der Pfeife blasend zusammenbekommen:
gani pruot sastabulēt luopus kuopā Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch laut weinen:
s. visu vakaru Jürg.

Avots: ME III, 745

saste̦bulêt Dunika, = sastabulêt 2: s. savu nelaimi.

Avots: ME III, 746

satuntulêt U., satuntuļuôt AP., Selsau, Kerstenbehm, Golg., satuntuļuot Salis, tr., eintunteln, stark, fest einhüllen, umhüllen U.: savīstīja mani siltās se̦gās, iesēdināja tâ satuntuļuotu kamanās D. Kleinb. J. 76. lakatuos satuntuļuotām dāmām Eglītis Zilā cietumā 33. Refl. -tiês (satuntuļuôtiês Mitau [mit un ² ], Nerft), sich stark, fest einhüllen, umhüllen, sich vermurnmen: es e̦suot satuntulējies kâ ve̦ca bāba. A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 767, 768

šaulêt, flattern L. I, 246. Refl. -tiês Mag. XIII, 2, 68, U., = šaulâties.

Avots: ME IV, 6

‡ sàulêtiês ² Rugāji, sich sonnen.

Avots: EH XVI, 460

sa-urbulêt, zerstochern: s. grāmatu Salis.

Avots: ME III, 774

‡ savickulêt Laidsen "?": lieluo drēbi s. mazāku.

Avots: EH XVI, 465

‡ septiņgulē̦tājs,* der Siebenschläfer (zool.) Zundu P. 1898, I, 61.

Avots: EH XVI, 478

‡ *šķe̦r̃bulêt, zu erschliessen aus atšķe̦r̃bulêt.

Avots: EH II, 631

‡ *šķe̦rmulêtiês, zu erschliessen aus ‡ nùošķe̦rmulêtiês.

Avots: EH II, 631

‡ *skrabulêtiês, zu erschliessen aus ‡ uzskrabulêtiês.

Avots: EH II, 506

skraidulêt, ‡ Refl. -tiês Dond. "?".

Avots: EH II, 506

skraidulêt, s. skraidelêt.

Avots: ME II, 885

‡ skre̦bulêtiês Seyershof "pūlēties piecelties".

Avots: EH II, 508

I skrulêt, -ẽju "mit einem Ruder (skrule) rudern" Salis n. U., Markgrafen.

Avots: ME III, 898

II skrulêt, -ẽju, herumlaufen, sich herumtreiben U.

Avots: ME III, 898

III skrulêt, s. skrul˜lêt.

Avots: ME III, 898

‡ skulêtiês "?": kad laiva straumes vidū iepeldēja, tad uzskrēja uz ūdens skrituli, kur skulējās uz bezdibeni strāva Dünsb. Krista gājiens II, 189.

Avots: EH II, 515

sluokulē̦ns (unter slùoka

1): auch BW. 2659, 4.

Avots: EH II, 530

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

‡ II šmaũkstulẽ̦ns Nötk. "sīks dzīvnieks, kas šmaukstina".

Avots: EH II, 648

I smaũlêt Wolmarshof, ẽju, sabbeln, schmurgeln Wid. Refl. -tiês Wolmarshof, (mit àu ² ) Saikava, = smulêtiês; vgl. smaulis I.

Avots: ME III, 955

II smàulêt ² : "ilgstuoši skaļi un lieliem paņēmieniem raudāt" Saikava.

Avots: EH II, 534

II smàulêt ² Saikava, -ẽju, anhaltend weinen (von Kindern): ir gan palaidnis! smaulē vienā smaulēšanā, ne apklausīties nevar! Laud. Etwa zu mhd. smollen "schmollen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 687 und Fick Wrtb. III ^4, 531?

Avots: ME III, 955

‡ III smaulêt,

1) "essen"
(mit aũ ) Kegeln: nepel, smaulē tik iekšā!

2) "trinken"
(mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 534

‡ *šmaulêt, zu erschliessen aus ‡ atšmaulêt, ‡ izšmaulêt und nùošmaũlêt.

Avots: EH II, 648

šmàulêt ² Saikava, = smaulêt II, heulen, schluchzen Spr.: večuks tâ bija piesūcies, ka sāka šmaulēt (= raudāt nuopurduļuojies) Saikava.

Avots: ME IV, 83

‡ šmugulêtiês Frauenb., schmuggeln ("blēdīties").

Avots: EH II, 649

smulêt,

1): auch Grünw., Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl.; ‡

2) "ar nepatiku ēst" Līvāni. Refl. -tiês: kaut kuŗš nejē̦ga ap tuo (scil.: svē̦tu grāmatu) vis nevaruot s. Jauns. B. gr. ³ II, 247.

Avots: EH II, 540

smulêt, -ẽju, besudeln Wessen, Vīt., Spr., Kl.: smulē savas villainītes BW. 11002. vai mana skaista sietaviņa tādam smuļam jāsmulē? 19234, 4. Refl. -tiês Spr., sich besudeln, sich mit einer unsaubern, unangenehmen Arbeit befassen: dabū cūkas kāju un smulējas ar tuo Stari III, 34. es lai vēl tur smulējuos apkārt! Blaum.

Avots: ME III, 969

smur̃gulêt, ‡ Refl. -tiês "ķē̦pāties" Salis: s. kâ smur̃gulis; ungehörig, unschicklich mit etwas umgehen Seyershof: Jancis smur̃gulējas ap ēdienu.

Avots: EH II, 540

smur̃gulêt C., schmurgeln, sabbeln, sudeln U.: pilnu dzēru biķerīti; kas bij kada smurgulīte, līdz pusei smurgulēja BW. 19774, 2.

Avots: ME III, 970

šmùrgulêt ² Lis., -ẽju, refl. šmùrgulêtiês ² Lis., (mit ur̂ ² ) Dunika, = smurgulêt: pilnu dzēru biķerīti; kas bij kāda šmurgulīte, līdz pusei šmurgulēja (Var.: smurgulēja) BW. 19774, 2 var.

Avots: ME IV, 87

šmur̃kulêtiês "hässlich essen, die Speise aus dem Munde zurück1assend" Dunika.

Avots: ME IV, 87

‡ snaũdulêt AP., = snaũduļuôt.

Avots: EH II, 542

‡ šņe̦rgulêtiês A.-Autz, Salgaln, = šņe̦rgât(iês) 1. Zur Bed. vgl. auch nùošņe̦rgulējiês (unter nùošņerglējiês).

Avots: EH II, 652

šņùrgulêt ² Bers., šņur̃gulêtiês Stenden, Wandsen, unsauber (fr)essen: cūka šņurgulē(jas) pa sili.

Avots: ME IV, 98

spĩkstulẽ̦ns C., der Piezker Peb. n. U.

Avots: ME III, 1003

‡ *spuogulêtiês, zu erschliessen aus ‡ atspuogulêtiês.

Avots: EH II, 565

‡ sprigulêt Seyershof, mit einem Dreschflegel dreschen: s. rudzus. Subst. sprigulêšana Dünsb. Baskājiete 99, das Dreschen mit einem Dreschflegel.

Avots: EH II, 559

springulêt, mit einem springul(i)s schtagen, klopfen: cepa ... maizi, springuliem springulēja BW. 23512. 2 var.

Avots: ME III, 1021

‡ sprugulêtiês "?": kuo tu sprugulējies? ("saka uz cilvē̦ku, kas, vai nu ātri iedams, vai arī kaut kuo darīdams, uzskrējis virsū uotram") Schönberg.

Avots: EH II, 561

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit uñ ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561

sprungulêt, mit einem sprungulis das Seil um ein Fuder festziehen Sauken.

Avots: ME III, 1024

‡ spur̃gulêtiês Seyershof "burbulējuot dzert": teļš spurgulējas; laikam nav izslāpis.

Avots: EH II, 564

stabulêt, -ẽju, tr., intr., auf der Pfeife blasen U., aufspielen Elv.: gans stabulēja vai dziedāja Poruk IV, 27. dzirdējuši ganu stabuli stabulējuot MWM. VIII, 103. ļaudis stabulēja ar stabulēm I Kön. 1, 40. vējiņš pūta, sili krāca, priežu gali stabulēja BW. 30670 (ähnlich: 27560 var.).

Avots: ME III, 1037

staigulêt, s. staiguļuôt.

Avots: ME III, 1039

‡ starkulē̦ns Fest. n. FBR. XVII, 85, ein Storchjunges.

Avots: EH II, 571

ste̦bulêt,

1): auch Kaltenbr., Schnehpeln.

Avots: EH II, 575

ste̦bulêt, -ẽju,

1) = stabulēt Dunika; priežu gali ste̦bulēja (Var.; stabulēja) BW. 27560 (aus Zirau); 30670 var. (aus Wirgen);

2) laut weinen;
bē̦rns sāka ste̦bulēt Dunika.

Avots: ME III, 1057

‡ stradulẽ̦ns AP., ein Starjunges.

Avots: EH II, 584

‡ strazdulē̦ns Tdz. 57136, ein Starjunges.

Avots: EH II, 585

‡ stre̦bulêt "uztraukties, trakuot" Lems.; "aušīgi, strauji rīkuoties" Sermus.

Avots: EH II, 585

‡ streîpulêt ² Seyershof, taumeln. Refl. -tiês ebenda, taumelnd gehen: puika streipulējas vien uz kājām, - vēl nemāk iet.

Avots: EH II, 586

stribulêt, sich wie ein stribulis 3 betragen.

Avots: ME IV, 1089

I strubulêt, ‡

2) "uz ātru ruoku šļurpstuot strēbt" Gramsden.

Avots: EH II, 589

I strubulēt, schmarotzen Für. I: tu strubulēdams staigā pa ciemiem Für. I. Zu struba I?

Avots: ME IV, 1093

II strubulêt "ungeschickt und mit einem stumpfen Beit (einen Baum) behauen" Drobbusch.

Avots: ME IV, 1093

‡ sùlêt ² (III p. prs. sūl ² Heidenfeld), in einem fort regnen.

Avots: EH II, 608

‡ sunulē̦ns O. Skrinda Latv. vol. gram. 24, Demin. zu suns.

Avots: EH II, 603

svĩbulē̦ts Nötk., = svībulains.

Avots: ME III, 1162

‡ tan̂tulêt ² Seyershof, wanken, schwanken, taumeln: galvas vien tantulē pa vāģiem.

Avots: EH II, 666

‡ taûlêt Stom. "lē̦ni:, tūļīgi runāt".

Avots: EH II, 669

‡ te̦kulẽ̦ns Siuxt, ein noch kleiner Schafsbock.

Avots: EH II, 674

te̦kulêt, = te̦kalât: sāka cūkas te̦kulēt BW. 29146.

Avots: ME IV, 159

‡ tor̃bulêtiês Seyershof "bieži šņaukāties".

Avots: EH II, 688

traulêt "?"

Avots: ME IV, 226

‡ tribulêt, tribulieren: viņš mani tikām tribulēja, kamē̦r vairs nebiju tālu nuo īstām raudām Sējējs 1938, S. 1020.

Avots: EH II, 694

trulêt, stumpf werden : pieši mūžam netrul asumā Plūd. Uz saul. tāļ. 53.

Avots: ME IV, 245

tulējs (mit ū ? ), = tuvẽjs: es dzīruos tālu iet. vējš iepūta, ve̦lns iegrūda tulējuos nāburguos BW. 16827.

Avots: ME IV, 258

‡ tulêt, geweichten Flachs ausbreiten Diet. Refl. -tiês (s. ME. IV, 259): auch Auleja.

Avots: EH II, 701

tulêt (mit ll?), (mit Kraftmehl) stärken: vīriem ar apaļām, tulē̦tajām apkaklēm. kas stāvēja baznīcas luoguos Latv. Vgl. tullêt I.

Avots: ME IV, 258

tulêtiês Golg., = tulinâtiês I: lini tulējas.

Avots: ME IV, 259

tumulêtiês, tumuļêtiês Kremon n. U., = tumuļâtiês, vielweserig bei der Arbeit sein und nichts zustande bringen. Zu tumelis.

Avots: ME IV, 264

tuntulêt: auch (mit uñ) Salis, ("vairākkārt tīt") Seyershof. Refl. -tiês: "tūļāties" Seyershof. Was den Ursprung betrifft, verweist Sehwers Unters. 146 auf nd. tunteln "verwickeln ...; langsam und träge in der Arbeit sein, zaudern" (Versuch eines bremisch-niedersächs. Wörterbuches V, 132).

Avots: EH II, 703

tuntulêt, s. tuntelêt.

Avots: ME IV, 265

tutulē̦ns, der Duzbruder, Duzfreund Vīt.; tie jau ir lieli tutulē̦ni Vīt.

Avots: ME IV, 275

tutulêt Vīt., -ẽju, tutuļuôt Dond., Golg., duzen: vini cits citu jau brālīgi tutuļuoja MWM. VII. 805. Refl. -tiês, einander duzen.

Avots: ME IV, 275

‡ *II tutulêt, zu erschliessen aus ‡ iztutulêt.

Avots: EH II, 706

ulē! Interjektion: ulē, ulē, ve̦cais vilks, ka tu gāji kazu riet! BW. V, S. 238.

Avots: ME IV, 297

‡ I ulêt "?": kad viss zem sniega se̦gas gul, tik vietām upe me̦lna ul, kur nav tā aizsalusi Austriņš Aizsaulē 33.

Avots: EH II, 712

‡ *II ulêt, zu erschliessen aus ‡ apulêt.

Avots: EH II, 712

ùrbulêt ² Gr.-Buschhof, langsam, allmählich bohren, durchlöchern (wie der Holzwurm es tut) U.: ar spieķi zemi urbulē̦dams Lautb. Lomi 112.

Avots: ME IV, 302

urulêt, -ẽju, kollern, falzen Bers.; mit dem Kollern, Falzen (der Birkhahne) erfüllt sein: (rubeņu) purvā diezgan daudz vārījās un uralēja RA. visas malas urulēja nuo rubeņiem Baltpurviņš Zalktis 1, 114.

Avots: ME IV, 308

uzgulêt,

1) = uzgult: kuo tu vārties pa gultu? vari bē̦rnam uzgulēt virsū Stenden;

2) von neuem, noch schlafen:
šuodien svētdiena; vari vēl vienu stundu uzgulēt Stenden. Refl. -tiês, = uzgultiês: māte uzgulējusies bē̦rnam uz ruokas Salis.

Avots: ME IV, 335

‡ uzjuñkulêtiês Frauenb. "Schwerfällig hinaufsteigen".

Avots: EH II, 724

uzkaũlêt: "1)" ME. IV, 340 zu streichen!

Avots: EH II, 724

uzkaũlêt,

1) dazufeilschen:
uzkaulēt vēl vienu latu virsū. Refl. -tiês, sich (mit Erfolg) aufdrängen, auf etw. bestehn: uzkaulējās, lai tuo kādu gabalu pave̦d.

Avots: ME IV, 340

‡ uzskrabulêtiês Seyershof "uzrāpties, uzķe̦puruoties".

Avots: EH II, 733

uzstabulêt, auf einer stabule aufspielen Janš. Līgava I, 73: kādu (mūziku) tur tagad vilki paši sev uzstabulē Janš. Mežv. ļ. II, 498.

Avots: ME IV, 383

uzste̦bulêt Dunika, = uzstabulêt.

Avots: ME IV, 384

uztuntulêt (unter uztuntelêt), ‡

2) "tūļīgi uzmaukt vai uzvilkt (piem., zābakus)" Seyershof (mit uñ).

Avots: EH II, 737

var̂dulē̦ns: auch AP.

Avots: EH II, 757

var̂dulẽ̦ns C., Deminutivform zu var̂de I, ein junger, kleiner Frosch L., U.: pa peļķēm staigādami, vardulē̦nus lasīdami BW. 12797.

Avots: ME IV, 477

vãrnulẽ̦ns: auch Orellen.

Avots: EH II, 764

vãrnulẽ̦ns Ar., = vãrnē̦ns.

Avots: ME IV, 507

‡ vizulêt, = vizuļuôt II (?): (kaķis) uz jumta visaiž spēlēs, vizulēs, dancās, dziedās Pas. XI, 151 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 791

I vižulêt, -ẽju, = vizinât III, singen (von der Nachtigall): lakstīgala vižulē Kundziņš Vecais Stenders 57.

Avots: ME IV, 633

II vižulêt (?) "lässig arbeiten" Bauske.

Avots: ME IV, 633

vur̂vulêt, ‡

2) "?": ūdens vurvulēja pa visiem grāvjiem A. Saulietis Kâ viņumātes gudri dzīvoja; ‡

3) "?": tālumā dzird rubeņu vurvulēšanu Latvis, № 3496.

Avots: EH II, 799

vur̂vulêt Lubn., Meiran, Saikava, vur̂uļuôt Gr.-Buschh., schnell und undeutlich sprechen.

Avots: ME IV, 677

zabulêt: auch Lems.

Avots: EH II, 800

zabulêt, -ẽju, auslachen, verspotten Salis; (Gottes Wort) lästern Adiamünde: tā e̦suot Karlīnu pa muižu zabulējuse MWM. XI, 2.

Avots: ME IV, 678

zaķulē̦ns A. XX, 266; XXI, 349, ein kleiner Hase.

Avots: ME IV, 683

zaltulē̦ns Frauenb., eine kleine Ringelnatter.

Avots: ME IV, 686

‡ zeibulêt od. zeibulît PV., = zeibelêt 1.

Avots: EH II, 803

‡ žibulêt Jaun. Ziņas 1938, № 178, auf eine gewisse Art und Weise fischen.

Avots: EH II, 819

‡ zirgulē̦ns (pejorativ) O. Skrinda Latv. vol. gram. S. 24, = zir̂dzē̦ns.

Avots: EH II, 808

zivtulē̦ns, Demin. zu zivs, Fisch: izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639.

Avots: ME IV, 730

zùosulē̦ns: mit ùo ² Kaltenbr., mit uô ² Frauenb.

Avots: EH II, 813

zùosulẽ̦ns C., (mit ùo ² ) Bers., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Meiran, Saikava, Sessw., Sonnaxt, (mit uô ² ) Arrasch, Salisb., zuosulē̦ns L., BW. 17605 var., Memelshof, zùose̦lē̦ns ² Warkh., zùosale̦ns ² Oknist, zùosalāns ² Prl. n. FBR. VI, 94, zuôslē̦ns ² Bauske, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, zuoslē̦ns St., U., BW. 30566, 1, ein junges Gänschen.

Avots: ME IV, 760

žulêt, mit einem stumpfen Messer schneiden Celm.; mit einer stumpfen Säge sägen Puhren.

Avots: ME IV, 829

‡ žur̂kulẽ̦ns ² AP., ein Rattenjunges Lesten.

Avots: EH II, 822

‡ zutulē̦ns Jaun. Ziņas 1938, № 41, ein Aaljunges.

Avots: EH II, 812

zvirbulē̦ns (unter zvir̃bulis): ein Spatzenjunges (mit ir̃) Siuxt, Tdz. 56677.

Avots: EH II, 815

‡ žvir̃bulẽ̦ns AP., ein Spatzenjunges.

Avots: EH II, 824

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44

àizrìkuôt: šuos aizrīkuo gulēt Pas. IX, 513.

Avots: EH I, 46

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

‡ anikans A.-Schwanb, n. FBR. V, 148, = zuosulē̦ns.

Avots: EH I, 70

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

‡ apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73

‡ apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

‡ apguôzêt,

1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;

2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.

Avots: EH I, 86

‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90

‡ apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙kāds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99

apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.

Avots: EH I, 100

apmiga, ein Schläfchen, ein Nachschläfchen: tikusi māte, tikusi meita, negāja pirtī apmigu gulēt BW. 25515, 6 (Var.: atmiegu).

Avots: ME I, 107

‡ apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111

‡ apsir̃pt Dunika "sich (beim Reifen) zu röten anfangen": uogas saulē apsirpst.

Avots: EH I, 112

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

apšutaîns: vējš apšutains galuotnes plucina Austr. Aizsaulē S. 36. Zur Bed. vgl. apšutām.

Avots: EH I, 120