Paplašinātā meklēšana

‡ abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1

àisît ^2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês ² Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

àisît ^2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrasîtiês, ein wenig drohen Vīt.

Avots: EH I, 25

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

‡ àizkàsît ² Ass. - Kalt., = àizkãsêtiês.

Avots: EH I, 30

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32

àizkusîgs, geneigt zur Müdigkeit, leicht ermattend, asthmatisch Spr., JKaln.

Avots: ME I, 34

‡ àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36

àizleksît, davoneilen: galvu nuodūris viņš aizleksīja pruojām C., JK.

Avots: ME I, 36

‡ àizlipsît Lis., schnell hin-, weggehen.

Avots: EH I, 36

‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38

àizmìrsĩba, Vergessamkeit: aizmirsībai jau nav ar kuo līdzēt VII. 62.

Avots: ME I, 41

àizmìrsîgs: in Siuxt mit ir̃.

Avots: EH I, 39

àizmìrsîgs, vergessam: aizmirsīgs ir, kas kuo aizmirst Etn. III, 149. aizmirsīga galva Dobl.

Avots: ME I, 41

‡ àizpaisît, (den Flachs) zu brechen (resp. schwingen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) KatrE.: aizpaisīti lini.

Avots: EH I, 41

‡ àizpluosîtiês Trik., tollend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizpluosījušies.

Avots: EH I, 43

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēja, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44

‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.

Avots: EH I, 46

‡ àizrūsît Spr., = àizrūsêt.

Avots: EH I, 46

‡ àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.

Avots: EH I, 47

‡ àizšķḕrsît ² Lis., = àizšķḕršļuôt.

Avots: EH I, 55

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

alksnesīši = àlksnĩši, kleine Erlen: pa kalniem dadži auga, pa lejām alksnesīši BW. 25950.

Avots: ME I, 68

‡ apaũsît C., mit dem Kochlöffel schöpfend und zurückgiessend abkühlen Trik.

Avots: EH I, 72

apglãsît, tr., streicheln: vēl reiz bē̦rns apglāsa mātes vaigus Aps. IV, 7.

Avots: ME I, 87

apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.

Avots: EH I, 88

apkàisît, tr., bestreuen: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 92

‡ apkamsît (li. apkamšýti "ringsum voll stopfen"), = ‡ apkâmsât ² (mit âm ) C., Nitau, (mit àm ² ) Golg.: a. maizi.

Avots: EH I, 89

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apklepsît Lemburg, auffressen, verschlingen.

Avots: EH I, 92

‡ apknùosîtiês Jürg., Wolmarsnof, (mit uõ ) Trik., mit langsamen Vorbereitungen fertig werden: nevar vien a.

Avots: EH I, 93

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

apmàisît [li. apmaišýti], tr., umrühren, mischen: putru.

Avots: ME I, 104

‡ appàisît,

1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;

2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.

Avots: EH I, 104

‡ appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.

Avots: EH I, 106

‡ apprasît (slav. oprositi) Spr. u. a., (eine ganze Anzahl von Personen) befragen (verhören, ausfragen): visus bē̦rnus apprasuot, pagāja labs laiks.

Avots: EH I, 106

apprasîtiês, sich erkundigen: es viņam par šuo un tuo apprasījuos Rain.; appr. pēc darba; mit einem abhäng. Satz: appr., kas darāms.

Avots: ME I, 112

‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,

1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;

2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.

Avots: EH I, 107

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā̀rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,

1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;

2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.

Avots: ME I, 130

‡ ârpusĩba*, die Aussenwelt (?): miesas jušanas spẽ̦ki dvēselei ārpusību priekšā stādina Pet. Av. III, 276.

Avots: EH I, 195

‡ asīte "sacirstas malkas strēķis" Iw.: kad sacē̦rt. tad sakrauj tādās asītēs. Deminutiv zu ass 2.

Avots: EH I, 131

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

‡ atdzisît Bers., = atdzesêt.

Avots: EH I, 140

‡ atglãsît C., Trik., liebevoll zurückstreichen: a. bē̦rnam matus nuo pieres.

Avots: EH I, 142

‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.

Avots: EH I, 145

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146

atkasît [li. atkasýti], atkašņāt, tr., abkratzen, abschaben: sniegu, dubļus nuo kājām.

Avots: ME I, 165

‡ atklausĩbas, die Gehorchleistung: pret atklausībām turēt vienu aitiņu B. Vēstn.

Avots: EH I, 148

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172

‡ atmaisît, zum zweitenmal aufpflügen: a. zemi Jürg., Lubn., Oknist. Refl. -tiês AP., = atdaũzîtiês: atmaisījies uz šuo pusi.

Avots: EH I, 155

‡ atpaisît

1) = izpàisît ² Gr.-Buschh.: jau laba daļa linu atpaisīta;

2) "= atrâisît" (?) Mar.

Avots: EH I, 157

atplêsît, tr., freqn. von atplêst Ar.; Mag. XVII, 2, 168.

Avots: ME I, 182

‡ atpluosîtiês bis zum eignen Überdruss toben, sich balgen Dunika, Gr.-Buschh., Kal.: lai zē̦ns pluosās, cik grib, gan atpluosīsies.

Avots: EH I, 159

atprasît, Refl. -tiês,

1): atprasījās nuo tē̦va (bat den Vater um Erlaubnis wegzugehen)
Pas. IX, 306.

Avots: EH I, 159

atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,

1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;

2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,

1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;

2) bis zum Überdruss bitten.

Avots: ME I, 182, 183

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

‡ atsìkt, summend herfliegen: atsīcis kāds uods Saikava.

Avots: EH I, 165

atsīkt (zu sīks), intr., ein wenig wieder wachsen: jēriņus cirpa uotru reizi ap miežu pļāves laiku, kad jau vilna bijuse atsīkuse Etn. II, 122.

Avots: ME I, 191

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

attaisît, tr.,

1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;

2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;

3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.

Avots: ME I, 203

àusîgs C. (li. ausìngas ), mit scharfem Gehör versehen: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 227

aũsît (li. áušyti), auch aũsêt, aũse̦nât AP., mit dem Kochdöffel schöpfend und zurückgiessend abkühlen, damit der Kessel nicht überkoche: paausi putru A. X, 2, 66; Burtn., C., PS. [Zu aũksts.]

Avots: ME I, 227

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

‡ badakàsĩba, die Gierigkeit, Unersättlichkeit: citi šādu viņa mantkārību dēvē par badakāsību Janš. Līgava II, 276.

Avots: EH I, 197

baĩsîgs, ‡

2) bösartig, grimmig:
baîsîgs ² vērsis Dunika.

Avots: EH I, 199

baĩsîgs [Līn.] (li. baisingas), furchtbar Vēr. I, 1112: vai, kur tagad baisīgs laiks. tā tik ir baisīga sieva Wainoden.

Avots: ME I, 251

bàlsîgs,

1): b. kad aizdzied (zu singen anfängt),
baznīca trīc Auleja; ‡

3) laut:
zvani tik balsīgi rūce Pas. VII, 388.

Avots: EH I, 201

bàlsîgs [li. balsingas "tonbegabt"],

1) mit einer lauten, guten Stimme begabt
Spr.;

2) stimmhaft:
balsīgi līdzskaņi (in der leztern Bed. eine

Avots: ME I, 254

‡ balsît Diet., = bàlsuôt 1.

Avots: EH I, 201

balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.

Avots: EH I, 201

bal̃sîtiês, s. bal̃sêtiês.

Avots: ME I, 254

bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.

Avots: ME I, 282

bezmìesĩba *, die Körperlosigkeit, Gehaltlosigkeit: ideālisma bezmiesība Zalkt. I, 38.

Avots: ME I, 285

‡ bezmìesîgs*, körperlos.

Avots: EH I, 215

beztìesĩba, die Rechtlosigkeit. *

Avots: ME I, 286

biksîgs, zanksüchtig, raufsüchtig: biksīgs cilvē̦ks, ein Raufbold Dubena.

Avots: ME I, 295

bisît "auseinanderwerfen".]

Avots: ME I, 300

‡ I blesîgs, faul Nötk., Sessw.

Avots: EH I, 228

‡ II blesîgs Serben,

1) gross, breitschulterig
N.-Wohlfahrt; "ze̦ms, pamatīgs" Burtn.;

2) "gvelzīgs, izlaidīgs runā" Bers., Mar.

Avots: EH I, 228

blusît (unter blusinât II): auch Golg. Refl. -tiês,

1): auch Golg., Oknist, Warkl.; ‡

2) "sūkāties par kādu zaudējumü Golg.: viņu tâ piemānīja, ka bija ilgi jāblusās.

Avots: EH I, 232

blusît Schwaneb. "gründlich betrügen, zum Narren haben; mehrfach kneifen."

Avots: ME I, 318

brĩvklaũsîtājs *, freier Zuhörer.

Avots: ME I, 335

censība, die Strebsamkeit, das Bestreben: vai mūsu jaunekļu krūtis auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības? Pūrs I, 26.

Avots: ME I, 372

censīgs, strebsam, eifrig: savu valuodu censīgi tīrīt RKr. VIII, 18.

Avots: ME I, 372

cilsît, cilsêt, gehen: kur tu tai gaisā cilsīsi? U. kas tev bija uzspiedis tuo lieluo ceļa gabalu cilsēt? Ramkau.

Avots: ME I, 382

‡ cilsîtiês "?" Zaravič; "pluosīties, aušuoties" Neuermühlen.

Avots: EH I, 271

dakaisît Drsth., hinzustreuen.]

Avots: ME I, 433

dakas(î)t Spr., hinzuharken.]

Avots: ME I, 433

‡ daklausîtiês "nach mehrfachem Hören etw. erlernen, sich aneignen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

‡ dalasît "aussuchen, wählen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

damaisît Drsth., hinzumischen. Refl. -tiês, sich hinzumischen.]

Avots: ME I, 436

‡ dapaisît,

1) beim Flachsbrechen einem andern gleichkommen:
kur tu dapaisīsi da puišam! Auleja;

2) "pilnīgi izpaisīt": kai drīžāk paisa, cits i[r] nedapaisīta nuoliek Auleja.

Avots: EH I, 307

‡ daprasîtiês "izlūgties" Kaltenbr.: da prasījās pi Baluoža, lai juos māca.

Avots: EH I, 307

dataisît: auch Pas. VIII, 315.

Avots: EH I, 309

dataisît Drsth., Spr., anmachen; machend hinzufügen. Refl. -tiês, sich herammachen.]

Avots: ME I, 443

daũdzbàlsîgs, vielstimmig.

Avots: ME I, 443

daũdzpusĩba, die Vielseitigkeit: izglItības, darbības d.

Avots: ME I, 444

daũdzpusîgs, vielseitig: daudzpusīga izglītība.

Avots: ME I, 444

‡ debesîgs (li. debesingas "wolkig"), himmlisch (?): viešņa debesīgā, viešņa cē̦lā Austriņš Aizsaulē 115.

Avots: EH I, 313

dìevtìesîgs, einfältig: dievtiesīga muļķīte NWM. X, 484, sirds II, 468.

Kļūdu labojums:
NWM = MWM

Avots: ME I, 487

divbàlsîgs *, zweistimmig: divbalsīgas od. divbalsu dziesmas.

Avots: ME I, 471

divklasîga * od. divklasu skuola, eine zweiklassige Schule.

Avots: ME I, 473

divkuosĩba, die Zweideutgkeit, Doppelzüngigkeit.

Avots: ME I, 473

divkuosîgs, zweideutig, doppelzüngig: divkuosīga izturēšanās Vēr. II, 1472.

Avots: ME I, 473

divpusĩba *, Zweiseitigkeit LKVv.]

Avots: ME I, 473

divpusîgs *, divpušu, zweiseitig, doppelseitig: divpusīgs luogs; divpušu durvis Seibolt.

Avots: ME I, 473

drasīgs, [mutwillig, ausgelassen Nauditen]: drasīgās lavīnas skrien.,. pa priekšu P. Blau Druva II, 399.

Avots: ME I, 490

druosība: auch (mit uôs ² ) AP., (mit ùo ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 338

druosība, druosinât, = druošība, druošinât.

Avots: ME I, 507

druosīties L., sich ermannen.]

Avots: ME I, 507

‡ I duksîgs, dick, rot (vom Gesicht) Frauenb.: d. vaigs.

Avots: EH I, 340

‡ II duksīgs "mürrisch; verschlossen" Bers.

Avots: EH I, 340

‡ duksît A.-Schwanb., Bers. "= duksnît".

Avots: EH I, 340

dvesîgs, kühl Kalnazeem: "kad vakarā pēc saules nuoiešanas saceļas migla, tad ir dvesīgs laiks".]

Avots: ME I, 537

dvēsîgs "?": dvēsīga (kühle?) nakts Latv.; ["erfrischend" N. - Schwanb.],

Avots: ME I, 538

dzesît Warkl., = dzesêt.

Avots: EH I, 356

dzisît Bers., tr., kühlen: dz. putru.]

Avots: ME I, 556

elsīgs "bauchschlägig" St., "herzschlächtig"(?) Bergm. n. U.; lungenkrank Grobin.

Avots: ME I, 569

epsîgs: auch Golg.

Avots: EH I, 370

‡ esītis Auleja, eine aus Stroh angefertigte Schmucksache zum Dekorieren eines Zimmers.

Avots: EH I, 370

I gàisība: auch Ruj.; "aušība, izklaidība" (mit aĩ ) Wolgunt.

Avots: EH I, 377

gaisība od. *gaisībe, = gaisĩba, Licht, Helligkeit: gen. s. gaisybes Ev. v. J. 1587, S. 1.]

Avots: ME I, 586

gàisība "Neigung zu albern od. zu tollen" Serben, Schujen u. a.]

Avots: ME I, 586

gàisîgs (auch Dond.): meitas gaisīgai ēverģēlībai ne˙maz vairs nebija ruobežu Azand. 42.

Avots: EH I, 377

gàisîgs, leichtfertig, leichtsinnig: gaisīgs cilvē̦ks, ein Windbeutel Lös., Bers., Drosth., Golg.

Avots: ME I, 586

‡ gaisîklis Sermus, = gàiseknis: iet kâ g. - nemaz neredz, kur iet.

Avots: EH I, 377

gaũsĩba,

1): ar tavu gouscibe Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 292).

Avots: EH I, 387

gaũsĩba (li. gausybė "Reichlichkeit"),

1) der Segen das Gedeihen:
svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pārnes man labumiņu, svētībiņu, gausībiņu pie manām guosniņām Tr. IV, 455;

[2) Genügsamkeit
U.].

Avots: ME I, 612

gaũsîgs,

1): cūkas gaļa gausīgāka Frauenb. kad pavalgu var ēst, tad maizīte gausīgāka: kad palaunadzī ēdis gaļu; tad vakarā maizi neē̦d, sastrebjas tik putru ebenda;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 387

gaũsîgs (li. gausìngas "reichlich"),

1) verschlangsam:
šī maize ļuoti gausīga;

2) massvoll, Mass einhaltend, mässig:
priecāties un baudīt latvietis pruot sātīgi un gausīgi MWM. VI, 171.

Avots: ME I, 612

gaũsît [Bauske, Gr. - Essern], - u od. - ĩju, - ĩju, tr., reichlich machen, gesegnen: dievs gausī od. gausi Nigr., gesegnete Mahlzeit, gew. d. gausin! Biel. I, 400.

Avots: ME I, 612

glàsīca ² , das Schneewiesel Selb. Doch wohl eine Umbildung von r. лáсица dass.]

Avots: ME I, 623

glāsîgs, streichend, liebkosend: šķidrauts... vaidziņus glāsīgi glauž [Neologismus?].

Avots: ME I, 623

‡ glasît vē̦de̦ru, faulenzen Mag. IV 2, 154; vē̦de̦ra glasītāja BW. 20911.

Avots: EH I, 391

glãsît: auch AP., Ramkau, (mit à ² ) N.-Rosen.

Avots: EH I, 392

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît ² Pl.], -u, -ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III ⁴ , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. ² 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624

‡ glàsīte ² Sonnaxt "= zebieksts".

Avots: EH I, 392

grasît, Refl. -tiês,

2): auch Salis, Siuxt, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 398

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638

‡ II grasîtîês "?": uz vietas kustē̦damies un luocīdamies, grasīdamies un gruozīdamies Janš. Dzimtene III ² , 114. kuoki luokās, gruozās, grasās un kâ dejuot dejuo V, 409. Gleich grasîtiês I 2?

Avots: EH I, 398

gruosîtiês, -suôs, -sījuôs "drohen" Kreuzb.]

Avots: ME I, 671

‡ gvelsîgs PV. "tukšīgs, pļāpīgs, ļeverīgs".

Avots: EH I, 425

iedruosīties L., sich erkühnen.]

Avots: ME II, 11

ìeglāsît Drosth., ìeglāstît PS., Lis., ans Streicheln gewöhnen: ieglās(t)īts kaķis.]

Avots: ME II, 17

ìegrasîtiês,

1) sich anschicken:
iegrasījās uz skriešanu, bet netika N. - Peb.;

2) drohend eine Absicht äussern:
iegrasījās sūdzēt Jürg.;

3) zu schlagen sich anschicken:
iegrasījās uz mani Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 18

ìekaisîgs "entzündlich (von Wunden)."

Avots: ME II, 23

ìekaisît, hineinstreuen: sē̦klu Kundziņ Ve̦cais Stenders 34.

Avots: ME II, 23

‡ ìekamsît Ermes, = ‡ ìekamsât.

Avots: EH I, 518

iekar̂sîgs aufbrausend.

Avots: ME II, 25

ìekasît, ‡

2) einkratzen:
bē̦rns tikām kasīja, kamē̦t iekasīja lielu vainu AP. Refl. -tiês,

1): iekasās zemē Pas. VI, 371.

Avots: EH I, 518

ìekasît, hinein-, herein-, einscharren. Refl. -tiês,

1) sich einscharren;

2) iekasīties pērienā Grünh., [Nigr., durch eigene Schuld Prügel bekommen;

3) sich einfinden:
nuo kurienes tad šis iekasījies mūsu starpā Ruj.].

Avots: ME II, 25

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. -tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

ìeknuosît, mit dem Schnabel leicht einkratzen: vista ieknuosīja sev kājā Gr. - Essern. Refl. -tiês, sich ein wenig kratzen: viņa šad un tad ieknuosījās Salis.]

Avots: ME II, 29

ìelasît, Refl. -tiês,

1): palaist guovis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu Brigadere Skarbos vējos 207.

Avots: EH I, 526

ìelasît, tr.,

1) einsammeln:
kartupeļus pūrā;

2) anfangen zu lesen:
kâ ielasītais stāsts beidzas? Refl. -tiês,

1) sich einsammeln, sich Nahrung suchen:
lai cāļi ielasās;

2) sich einfinden:
niknas zāles visur ielasās;

3) sich einlesen, im Lesen Fertigkeit gewinnen:
viņš jau grāmatā labi ielasījies.

Avots: ME II, 36, 37

ìelepsît (unter ìelepsêt),

1): hörbar (schmatzend), eilig, mit gutem Appetit zu sich nehmen (vorzugsweise von Hunden und Schweinen gesagt)
AP., Lös.; ‡

2) verprügeln
Mahlup: gribēju tevi ie.; ‡

3) "viegli ieiet" NB.: Jānis jautri ielepsīja kruogā.

Avots: EH I, 527

‡ ìelipsît Lis.. = ielipît II.

Avots: EH I, 527

‡ ìeļuksît Kalz. n. Fil. mat. 27, = ìelakt: ie. pienu.

Avots: EH I, 528

ìemàisît, tr., ein-, hineinmischen: graudus pe̦lavās. Refl. -tiês, sich ein-, hineinmischen: citu darīšanās.

Avots: ME II, 42

ìenesĩba*, die Einträglichkeit: zemes, guovs ienesība MWM. VI, 846.

Avots: ME II, 48

ìenesîgs, einträglich: ienesīga vieta.

Avots: ME II, 48

ìepaisît, zur Probe etw. Flachs braken L.

Avots: ME II, 49

ìepluosît,

1) tr., einreissen
Spr.;

2) anfangen zu toben (vom Sturm)
Spr. Refl. -tiês, anfangen zu toben, zu rasen: bē̦rni iepluosījušies, ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 52

ìeprasît, gew. refl. -tiês, eine Frage tun, sich erkundigen: viņš nekaunējās ieprasīt, kâ tas pa latviski saucams Dok. A. kur tad nu? uotrs brālis ieprasās LP. IV, 138.

Avots: ME II, 53

iẽsîksts, ein wenig zäh, karg, geizig: kuoks, cilvē̦ks.

Avots: ME II, 64

ìesīktiês, einen brummenden, summenden Laut von sich geben: mušiņa iesīcās R. Sk. II, 165.

Avots: ME II, 64

izausît, flink machen, ermuntern: sliņķim iemeta drusku pa dibe̦nu, nuo kam palika kâ izausīts Druw.

Avots: ME I, 713

‡ izausîtiẽs Jürg:, eine Zeitlang ängstlich horcheņ: zaķis attupās, izausījās un ieskrēja krūmuos.

Avots: EH I, 433

‡ izblusît Oknist, = izblusinât I. Refl. -tiês Oknist, = izblusinâtiês.

Avots: EH I, 435

izglāsît, glatt streiche(l)n: izsukājis, izglāsījis (Var.: saglaudījis, nuoglaudījis) scil. melni BW. 35713. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738

izgrasîtiês, sein Wesen treiben, scherzen, toben: puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115.

Avots: ME I, 739

izkàisît,

1): istabas izkaisījis ar naudu Pas. Xll, 73; ‡

3) verschwenden
BielU. ‡ Refl. -tiês, sich zerstreuen Dunika u. a.: ve̦zums tâ jāsasien, lai siens neizkaisās pa ceļu Jürg. u. a. mieži, izkaisāties un uzaudziet! Pas. III, 165.

Avots: EH I, 452

izkàisît,

1) tr., aus-, ver-, zerstreuen: kumeliņš manas lietas izkaisīja BW. 29929. vienu sauju (riekstu) izkaisīju 13420, 2. savas meitas pa celiņu izkaisīj[u]ši 20954. istabu (ar) smiltīm, puķēm izkaisījām, viesus gaidīdami;

[2) aboriteren:
izkaisīja kâ vista N. - Autz n. U.].

Avots: ME I, 746

izkàmsît, tr., ausessen C., Smilt.; izkàmzît ² Bers.

Avots: ME I, 747

izkasît, Refl. -tiês, ‡

2) sich herausscharren:
izkasas nuo zemes Pas. Vl, 371.

Avots: EH I, 454

izkasît (li. iškasýti), freqn., izkast PS.,

1) gehörig kratzen:
izkasi man muguru;

2) auskratzen, ausharken, ausscharren:
vistas izskasījušas stādus [izkast sìenu nuo ūdens PS.] Refl. - tiês, sich zur Genüge kratzen: vai tad vēl neesi izkasījies? putns izkaš debrīti. vilki izkasuši rudeņuos kūtīm paviļas JU.

Avots: ME I, 748

‡ izķeksît, = izķeksêt: ķeksis, ar kuo ve̦zumu izķeksī Lub.

Avots: EH I, 460

izķèmsît, tr., mit Heisshunger ausesen: viņš izķemsījis putru Serb.

Avots: ME I, 759

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

‡ izknuosît Warkl., = ‡ izknuosât: suns blusas izknuosīja.

Avots: EH I, 457

izknùosîtiês C., izknuotêtiês, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, sich reinigen (von Vögeln): jāielaiž zuosis upē, lai izknuotējas Naud.

Avots: ME I, 754

‡ izkuosît, säubern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 460

izlasît,

1): bārenīte sev izlasīja zilas krāsas skapi Pas. V, 403; ‡

3) während einer langeren Zeit allmählich (das nötige Quantum) zusammenschaffen (ansammeln)
Kaltenbr.: kad tik renti izlasījis! (etwa mit ostle. iz- für uz-?). Refl. -tiês, ‡

3) einzeln (allmählich) hinausgehen, eine Versammlung verlassen:
izlasījās drīž nuo aplāta Auleja.

Avots: EH I, 462

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izleksît, izleksêt, tr., ausfressen: suns izleksīja putras biezumus Druw., Mar., Sessw., Kempenhof.

Avots: ME I, 763

‡ izlusîtiês, zu entgehen suchen, ausweichen ME. II, 516 (unter lusîtîes ).

Avots: EH I, 464

izmàisît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss, zur Genüge mischen;

2) i. pa kājām, wiederholt im Wege (hinderlich) sein:
cikreiz Annele nav lielajiem izmaisījusies pa kājām? A. Brigadere Dievs, daba, darbs 35; ‡

3) eine Zeitlang (im Gedränge) ziellos urrihergehen:
visu dienu izmaisījuos pa tirgu; bet ne˙kā nenuopirku Jürg. u. a.

Avots: EH I, 465

izmàisît (li. išmaišýti), tr., durchwühlen, durchmischen: putru; krāsnī uogles.

Avots: ME I, 768

‡ izmisĩba, die Verzweiflung: lai nenuoduotuos ... pesimismam un izmisībai Janš. Dzimtene IV, 157.

Avots: EH I, 466

‡ izmisîgs, verzweifelt: izmisīga, pacietīga, nebeidzama skatīšanās Daugava 1935, S. 400. cerības uzplūdumi un izmisīgi atplūdumi Veselis Saules kaps. 111. viņš izmisīgi paskatījās uz biedriem Ezeriņš Leijerk. II, 180.

Avots: EH I, 466

izmisît, tr., verpfuschen: šis gājiens būtu tikai pa pusei izdarīts, būtu izmisīts un ve̦lts A. XII, 648. Vgl. misēties.

Avots: ME I, 772

iznesĩba: saturīgs un atturīgs ... iznesībā ("?") Janš. Līgava I, 86.

Avots: EH I, 468

iznesĩba *, feines Betragen: atjautības un iznesības viņam netrūka Egl.

Avots: ME I, 775

iznesîgs: "uzvedīgs" Saikava.

Avots: EH I, 468

iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.

Avots: ME I, 775

izpàisît, ‡

2) durchprügeln:
tie ... izpaisīja tuo Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 188). ‡ Refl. -tiês, für sich (Flachs) ausschwingen Kaltenbr.: linus ļauteņi tur izpaisējās.

Avots: EH I, 470

izpàisît, tr., ausschwingen, brechen: linus Mar., Bers., Lub.

Avots: ME I, 777

‡ izpaũsîtiês Ramkau, anschwellen: maize (mīkla) rūgdama izpausās, pierūgst pilna mulda; izpausās arī svaiga gaļa virdama un kluči virdami ebenda. izpausījies "labi izrūdzis, izcēlies" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 618. Nebst paustiês "sich schmücken; lielīties" und izpaustiês zur Wurzel von pusks.

Avots: EH I, 470

‡ izplaisît Für. I, Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "bersten"), = izplaisât. Refl. -tiês, rissig, voller Risse werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 472

izpluôsît: i. matus, die Haare ausplusern Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausplusern").

Avots: EH I, 473

izpluôsît, tr., auseinanderreissen, zerreissen: ve̦lē̦nas. kungs manus ienaidniekus sapluosījis, it kâ ūdens izpluosa II Sam. 5, 20. Refl. - tiês, sich austoben, ausbalgen, ausrasen, ausstrümen: nu, bē̦rni, e̦sat diezgan izpluosījušies! kādi laiki nebūs izpluosījušies pār viņu galvām Kaudz. M.

Avots: ME I, 784

izprasît [li. išprašýti, aksl. isprositi], tr., erbitten, ausfragen: palīgu. ne˙vienam nere̦dzuot un neaizprasuot, jāpārne̦s uogle JK. VI, 10. [Refl. - tiês, lange (meiste vergeblich) fragen.]

Kļūdu labojums:
fraze no JK. VI, 10 (kur neizprasuot jāpārlabo par neaizprasuot) jāizmet (zu streichen die Phrase aus JK. VI, 10).

Avots: ME I, 785

izpusĩtẽm (Etn. I, 55, aus Selburg), auf die Hälfte: mēs pļāvām sienu izpusītēm. [Wohl mit hochle. iz statt uz.]

Avots: ME I, 786

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789

‡ izsīcinât, verfeinern (?): viņa mode̦rnie, izsīcinātie ne̦rvi Veselis Saules kaps. 114.

Avots: EH I, 479

izsĩkt, hungrig werden, aushungern: ē̦d kâ izsīcis. tâ izsīcis, it kâ nebūtu ēst dabūjis Dond. S. auch izsikt.

Avots: ME I, 797

izšķērsît, störend durchqueren; durchkreuzen: viņš tam visus nuoduomus izšķērsīja Lis. ka tik citi tev tà neizšķersī vien! Lis.]

Avots: ME I, 811

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten"); ‡

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487

iztaisît (li. ištaisýti), tr.,

1) ausarbeiten, verfertigen, zu etw. machen:
Sprw. nuo luopu suņa nevar iztaisīt putnu suni. viņš mani iztaisa par blēdi;

2) ausmachen, bilden:
grasis pie graša iztaisa rubli;

3) bereit machen:
iztaisi nu kājas uz lēkšanu. Refl. - tiês,

1) sich zu etw. machen, sich als etw. gebärden:
kas viņš par vīru iztaisījies; iztaisījies tāds, kâ kaut kāds ķēniņš LP. IV, 108. Maliena iztaisuoties tīri vai par pilsē̦tu A. XX, 209. viņš meitai gaŗām iedams vis˙visādi iztaisījās Laps.;

2) sich bilden, hervorgehen, werden:
pēc kāda laika iztaisās daudz čūskulē̦nu Etn. II, 169. šķērssiena var iztaisīties caura A. XX, 89,

3) sich bereit machen:
tu ne˙maz nevari iztaisīties.

Avots: ME I, 814

izvasîtiês, ausweichen C., sich entwinden, entwischen, mit heiler Haut davonkommen: ē̦zdama (lapsa) duomā, kâ nu izvasīšuoties Lub. n. Etn. III, 32.

Avots: ME I, 825

‡ jeksît C., Plm., Salis, Serbigal, laufen: šaimnieks jeksījis tik uz mežu Pas. XII, 323.

Avots: EH I, 562

‡ joksîtiês, albern, tollen, toben Seyershof: puikiem vajag j., kamē̦r vēl laiks (= kamē̦r nav jāiet skuolā).

Avots: EH I, 565

‡ juksît, tr., refl. -tiês, den Geschiechtsakt vollziehen (von Hunden gesagt) Renzen, Salisb.

Avots: EH I, 566

‡ II kaisîgs, hitzig, leicht erzürnt Laidsen: ir gan tas k. cilvē̦ks, - tik ātri apvainuojas un dusmuojas.

Avots: EH I, 574

kaisîgs *, flüchtig, sich leicht zerstreuend: mūs izgaiņās vējš kâ jūrmalas kaisīgās smiltis Sudr. E. A. XIII, 374.

Avots: ME II, 134

kàisît: auch N.-Wohlfahrt, mit aî ² AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt, mit aĩ Iw., Kal., Orellen, Rutzau, Salisb., Strasden: ve̦d mājā skujas, kapā un kaisa guovis Siuxt. Vgl. cisas oben 275.

Avots: EH I, 574, 575

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît ² Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. -tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134

kàmsît [C., N. - Peb., kam̃sît Drosth. (kamšýti " fortgesetzt stopfen ")] Druva I, 1506, = kamsât I.

Avots: ME II, 152

karsîgs,

1): karsīga nagu sāpe Pēt. Av. II, īp. pielik. 11.

Avots: EH I, 589

karsîgs,

1) "?": sataisīsim cilvē̦kam karsīgu [= erhitzend?]
dzērienu (= brandvīnu) St.;

[2) schwül, heiss (vom Wetter); hitzig (von Menschen)
Mar., Nötk.].

Avots: ME II, 164

kârsīties ² Ruj., uneinig sein. ] Subst. kārsīšanâs, [ein kleiner Zusammenstoss, Streit Wid.]: tā tik bij tāda kārsīšanās, es war nur eine kleine Erhitzung (eine Prügelei) Hofzumberge n. U. [Wohl zu kā̀rst.]

Avots: ME II, 198

kāsība "ein Trunk, der jem. zugebracht wird" L.; [ die Abseihung; der Segenstrunk St.: kāsību (L.) od. kāsības (St.) dzert, zutrinken; den ersten Trunk zum guten Gedeihen tun. - In Nordlivland kāsības laiks "die Zeit, da man irgend eine Art von Vorräten einheimst": labību kuļuot saka: duod zirgam (kas labību kuļ) raudus - ja kāsības laikā neduos, kad tad duos! - cūkas kaujuot saka: duod kaķim arī kādu gabalu - lai zin, ka kāsības laiks].

Avots: ME II, 204

kãsība "die Gier; der Geiz"(?): saimnieks jau pa+visam kāsībā ielaides (von einem Geizhals gesagt) Stuhrhof.]

Avots: ME II, 204

kasîgs Aps., Bers., kasîklîgs, kratzig, borstig, unfreundlich, rechthaberisch, rauflustig: viņš tapa viemē̦r spītīgāks un kasīgāks A. XXI, 332. ļuoti kasīga nemiera gars A. XII, 753. pret viņu vien tu esi kasīga Dünsb. kasīklīgu cilvē̦ku viņš neciešuot A. XXI, 46.

Avots: ME II, 168

kasîklis,

2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;

5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.

Avots: EH I, 591

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168

kasît,

2): auch Dtrnika, Iw., Siuxt: kasīja un rīvēja rācēņus Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 82;

4): auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), AP., Bers., Ermes, Fehtelņ, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Heidenfeld, Hömelshof, Jürg., Kalnemois, Kaugershof, Lemb., Liepna, Linden in Kurl., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Mar., Marzen, Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, N.-Peb., Plm., Prl., Ramkau, Saikava, Schujen, Schwanb., Serbig., Sessw., Trik., Višķi. Refl. -tiês,

3): auch Seyershof; viņš te kasās visu dienu; netīk ne klausīties Kand. ‡ Subst. kasījumi, zusammengeharkte Getreidereste auf dem Felde
Linden in Kurl.: kasījumus pabāž zem kāda kūļa. kasîtājs, ‡

2) "kāsus, kas kasās rīklē" Frauenb. - Zur Bed. vgl. Auch ‡ àiz-kasît 3.

Avots: EH I, 591

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. -tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

‡ kàsît ² , zu erschliessen aus àizkàsît ² .

Avots: EH I, 606

‡ ķàusît -īju Serbig., = ķausêt 2.

Avots: EH I, 692

‡ kausītis Ellei, Sessau, ein kleiner Kochlöffel. Zu kaûss I 4.

Avots: EH I, 595

ķausītis (unter ķausis 2): auch (mit aũ ) N.-Peb.

Avots: EH I, 692

ķeksîgs, gewandt, fix Smilt.

Avots: ME II, 361

ķeksît (unter keksêt),

2): essend (die Zukost) in grossen Portionen nehmen
Salis: nu gan bē̦rni ķeksī tuo sviestu!

Avots: EH I, 694

‡ ķelsîgs,

1) "klebrig;
nelabi savārījies" um AP.;

2) rechthaberisch, zänkisch
(mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 694

ķèmsît C., [Kl.], -ĩju Serb., Smilt., Ruj., ķemst Grünh., heisshungrig essen: kuo tu te ķemsī kâ ķemsis! Serb. [Beruht auf li. kemšù "stopfe".]

Avots: ME II, 364

ķersît (?) Wend. n. U., = ķerstît ; unanständig befühlen.]

Avots: ME II, 369

ķesîgs,

1) gefrässig
Gr. - Essern;

2) streitsüchtig
Grünh.

Avots: ME II, 371

ķesît: auch Frauenb.

Avots: EH I, 697

ķesît, -ĩju, kesêt, -ẽju C., [Wolgunt], tr., schlingend, gierig essen: kuo tur nu ķesī? Serb.

Avots: ME II, 371

ķìmsît, -ĩju, tr., fregn. zu ķimst, stopfen, essen, einhauen Smilt., [Ronneb.].

Avots: ME II, 382

ķĩsîgs, rechthaberisch, rauflustig RKr. II, 57: ķīsīgs vīrs Etn. III, 181, PS.

Avots: ME II, 389

klàusĩba: Pētermuižā ilgi bijusi kunga klaũsība Siuxt. sākās atkal... klausības Pumpura Raksti II, 300.

Avots: EH I, 611

klàusĩba [PS., C., Trik., N. - Peb., klaũsība Salis, Ruj., Dond., Selg., Lautb., Dunika, Gr. - Essern], der Gehorch, die Fronpflichtigkeit: klausības laiki, die Zeit der Leibiegenschaft; kaŗa kluasība, die Militärpflicht, der Militärdienst.

Avots: ME II, 216

klàusĩbnieks, der Fronbauer MWM. VI, 338.

Avots: ME II, 216

klàusîgs: auch Lng., (mit aû ² ) Frauenb., (mit aũ ) Iw.; ja meita nebijuse klausîga Janš. Līgava I, 347.

Avots: EH I, 611

klàusîgs [N. - Peb., klaũsîgs Lautb., Dond., Selg., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], gehorsam: klausīga fantazija Klaust. vai asais cirvis klausīgi cēlās? JU.

Avots: ME II, 216

klàusît: auch N.- Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit aû ² ) AP., Frauenb., Ramkau, (mit aũ ) Blieden, Gramsden, Lesten, Orellen, Roop, Siuxt, Wairisel, Zabeln,

1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);

2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;

3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡

3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡

2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt

Avots: EH I, 611

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

klèmsît (unter klèmsêt ² ): cūka klem̂sī ² ēdienu Seyershof.

Avots: EH I, 614

‡ klesît, -īju Seyershof, hastig (fr)essen.

Avots: EH I, 615

‡ klom̂sît ² , -īju Seyershof, gierig essen.

Avots: EH I, 620

klusĩba, die Stille, das Stillsein, Schweigen: kuo Ādams bija nuospriedis klusībā, tuo viņš izdarīja Aps. pēc tādas ve̦tras nāca triju dienu klusības laiks Purap.

Avots: ME II, 237

klusîgs: schweigsam Sirach 25, ₁₉ ; klusīga meita Frauenb. klusīgi dzīvāt Orellen, k. bē̦rns Frauenb., ein still liegendes (schlafendes) und wenig weinendes Kind.

Avots: EH I, 624

klusîgs, still, zurückhaltend: sievas ir tik klusīgas, ka lieku vārdu nerunā Wolm.

Avots: ME II, 237

‡ klu˙sĩņām Frauenb., Adv.; heimlich.

Avots: EH I, 624

klusĩtẽm, klu;sĩtẽm, klusĩtim A. XII, 571, klu˙sĩtiņãm, Instr. Pl., ganz leise, sachte, still, heimlich: es saklausu klusītēm, kuo suolīja meža māte BW. 30478. labāk maļu dziedādama, nekâ malu klusītēm 619. kâ nācis, atkal ej klusītēm Asp. viņš klusītiņām aiziet uz pūķa kalnu LP. IV, 27.

Avots: ME II, 237

knaisît: kratzen Laud., Warkh. Refl. -tiês: auch Laud., Nerft, Warkh.: kuo tu knaisies? = ‡ knaĩrîtiês Behrshof, Ellei.

Avots: EH I, 627

knaisît (li. knaisýti), - u, - ĩju, fortgesetzt wühlen: sēžu pie šūpļa un knaisu galvu Jauns. [Refl. -tiês, sich kratzen Nötk. Zu kniest.]

Avots: ME II, 242

‡ knasîtiês Saikava, = knùosît(iês): pīle sāk k.

Avots: EH I, 627

‡ knaûsît ² Wahnen; -u, -ĩju, = knùosît. Refl. -tiês (s. ME. II, 244): sich flöhen (von Hunden und Katzen gesagt) N.-Bergfried.

Avots: EH I, 628

knaûsîtiês ² , - uos, - ĩjuos, knibbern, knabbern: zirgs knausās Ahs. [putni knausās (ar knābi ieskājas) Autz.]

Avots: ME II, 244

‡ kņausîtiês Warkh., = knaûsîtiês ² .

Avots: EH I, 636

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo ² ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt, mit ùo ² Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo ² ) Skaista, Warkl., (mit uô ² ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo ² ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo ² ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25; ‡

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. -tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

‡ knosîtiês Adiamünde, Lems., Salis, sich reiben; trödeln.

Avots: EH I, 633

kņuosîtiês Salis n. U., = knuosîtiês, zögern. [Von einem Inf. * kņuosties "?": kuoklē̦tāji ar stīgām knuošas LD.]

Avots: ME II, 254

‡ knusîtiês, saumselig, ungewandt etwas tun Dond.: tiem (= ve̦ciem puišiem) ir vaļas k. Tdz. 42681 (aus Liepna). Vgl., auch knusinâtiês.

Avots: EH I, 634

kuosît: zur Bed. vgl. auch ‡ izkuosît.

Avots: EH I, 688

kuosît, Wolle zupfen Agel., Mag. IV, 2, 122. [Identisch mit kuosîtiês

I?]

Avots: ME II, 349

‡ ķuôsît ² , -īju NB., eilig, schnell gehen (von Kindern).

Avots: EH I, 709

‡ kuosīte, eine braungefleckte Henne N.- Bergfried.

Avots: EH I, 688

I kùosîtiês [C., N. - Peb.], einander den Widerrist (kuosa) mit den Zähnen schuppen Spr. ; [kuõsîtiês Bauske, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern (knuosīties): vistas kuosās].

Avots: ME II, 349

II kuosîtiês, kuostiês (?), -šuôs, -suôs Bers. "(von Pferden) die Augen bald nach der einen, bald nach der andern Seite verdrehen".]

Avots: ME II, 349

kramsît, mit den Zähnen zerteilen, bröckeln [Bers.], Spr. [Nebst li. kramsnóti "fortgesetzt ein wenig Hartes, Bröckeliges kauen" wohl zur Wurzel von krìmst.]

Avots: ME II, 258

krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.

Avots: EH I, 644

krausît, s. krausêt und nuokrausîtiês.]

Avots: ME II, 264

‡ kuîsît ² NB. "wackelnd gehen".

Avots: EH I, 668

kuksît Smilt., langsam gehen.]

Avots: ME II, 301

kuksīte, ein Gehege Leitan n. U.

Avots: ME II, 301

‡ laksît, -īju Warkl. "= lakt".

Avots: EH I, 716

‡ làmsît, -u, -īju Ermes "gierig essen".

Avots: EH I, 718

lapsîgs, listig, schlau Fest.

Avots: ME II, 422

‡ lasība: mirējs vē̦las, ka lasītu kādu lasību (dass etwes vorgelesen werde) BielU.

Avots: EH I, 721

làsīca ² (unter lāsica), ‡

2) = zebiekste Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 729

lasîgs Zaravič, (Bücher) zu lesen liebend.]

Avots: ME II, 423

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. -tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

lasîtava *, der Lesesaal; bezmaksas l., Freibibliothek; ļaužu, tautas l., Volksbibliothek.

Avots: ME II, 424

leksît, - ĩju, intr., trollen, eilen C. Grew. in der Zstz. mit aiz -.

Avots: ME II, 448

‡ lèmsît, -īju Ermes, hastig und gierig (etwas Dünnflüssiges) fressen.

Avots: EH I, 733

lepsît (unter lepsêt): hastig und gierig (etwas Dünnflüssiges) fressen Lodenhof (bei Ruj.), Salis; sivē̦ns lepsī Kalnemois, Smilt., Wenden. - Zur Bed. vgl. auch ìelepsît ‡ 2 und ‡ 3.

Avots: EH I, 734

‡ lĩdzpusīgs M. 513, gleichseitig.

Avots: EH I, 747

lĩdztìesĩba *, die Gleichberechtigung.

Avots: ME II, 482

lĩdztìesîgs *, gleichberechtigt: vienas sabiedrības līdztiecīgi luocekļi MWM.

Avots: ME II, 482

lipsît, sich schnell vorwärtsbewegen, gewöhnlich mit aiz - und ìe - (ìelipsît = ìelipît II) Lis.; ungewandt vorwärtseilen: kur tad nu lipsīsi? (zu einem kleinen Kinde) Bers.; "die Spuren verfolgend nachlaufen" (prs. lipsīju) Nötk.; "sich herumtreiben; heimlich entweichen" Sessw., Serben, N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 474

‡ lipsītis AP., eine kleine hölzerne Schaufel zum Bestreichen der Oberfläche eines plācenis vor dem Hineintun in den Ofen.

Avots: EH I, 744

‡ lopsît, -īju, gierig essen Salis, mit grossen Bissen essen Seyershof.

Avots: EH I, 758

luõsītĩs, ein Pferd, das luoss ist: jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene ² II, 296.]

Avots: ME II, 528

luksît: auch Warkl.

Avots: EH I, 760

luksît [auch Sessv·., Sinolen, N.-Schwanb.]. -ĩju, tr., intr., gierig fressen, namentlich von Hunden AP., Sunzel: tad (lapsa) pie lāča truopa klāt un luksī pilnu viduci Etn. III, 32.

Avots: ME II, 510, 511

I ļuksît: (nicht sehr schnell) laufen Saikava.

Avots: EH I, 774

I ļuksît, -ĩju, ungern, widerwillig gehen Stelph.: kur jau muižas cūkas skrien, tur māju ķirlas pakaļ ļuksī Jauns.; [ļuksît od. ļukšât "laufen" Warkl.]

Avots: ME II, 542

II ļuksît, -ĩju N.-Peb., Bauske, = luksît: sivē̦ns luksī.]

Avots: ME II, 542

‡ lùnksît ² Fest., gierig (fr)essen, lakt.

Avots: EH I, 762

‡ lûsît Warkl., = ‡ lûsinât. Refl. -tiês Warkl., sich heranstehlen.

Avots: EH I, 764

lusîtiês, -uôs, -ĩjuôs, besond. in der Zstz. mit iz-, schwänzen, einer schwereren Arbeit zu entgehen suchen: tu ar˙vienu lūkuo (iz)lusīties, kad kāds grūtāks darbs padarāms Druw. [Zu an. losna "los werden", lauss "lose, ungebunden, frei, unstet" usw.?]

Avots: ME II, 516

‡ lũsītis Hasenp., ein sanftmütiger und geistig beschränkter Mensch: pati uzbāzusies ... pē̦rnajam puisim. tas tāds l, ir, - ar to visādi var izdarīt Janš. Bārenīte 95.

Avots: EH I, 764

maiksît: auch (mit aĩ ) Salis n. FBR. XV, 60, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Seyershof.

Avots: EH I, 777

maiksît BW. 31858, [maĩksît Wohlf.], für màisît.

Avots: ME II, 549

‡ maĩsīms (li. maĩšymas ) Rutzau, = ìejavs.

Avots: EH I, 778

màisît: mit aĩ auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19, Kand., Orellen, Siuxt, mit aî ² auch Frauenb:, Ramkau,

1): maisāmais (Rührholz)
- auch Frauenb.;

2): auch Auleja, Linden in Kurl., Zvirgzdine: juo vairāk zemi maisa ("ar"), juo smalkāks, dārzs iznāk AP. Refl. -tiês,

1): liec kur nuomaļ, lai nemaisās ze̦m ruoku! Auleja: m. pa kājām, störend im Wege sein.

Avots: EH I, 778

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essern, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît ² AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

màisîtava ² Lub., = màiseklis 3.

Avots: ME II, 551

malsîtiês,

1) unnützes Zeug schwatzen
Wid.;

2) sich umhertreiben
Wid.: malsīties ("maisīties") pa kājām Warkl. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mèlst.]

Avots: ME II, 558, 559

mañtràusĩba, die Habgier, der Geiz: tikumu vietā valduot virs zemes blēdība, mantrausība, bezdievība Pūrs I, 25.

Avots: ME II, 562

mañtràusîgs, habgierig, geizig: mantrausīgs saimnieks MWM. VII, 540. ar mantrausīgu dziņu VI, 401.

Avots: ME II, 562

mãsīca: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 58 (mit à ² ),

1): die Schwester des Mannes
Auleja, Warkl. (mit à ² ), Pas. IX, 205, Lng.;

2): "Nigr.," ME. II, 586 zu verbessern in "Nigr.;".

Avots: EH I, 793

mãsĩca C., BW. I, S. 168, [Smelt. 8],

1) [māsīca Lng., màcîca ² Warkh., Warkl., màcīca ² BW. 23710], māsice U., [BW. 23800 var.], die Schwägerin: kas tev [i] gauži raude̦nāja, vai dieveris, vai māsīcas? BW. 21697;

2) māsīce, die Schwesterstochter
Nigr.,

3) [màcīca ² Kl.], die Kusine.

Avots: ME II, 586

māsīce (unter mãsĩca),

1): die Schwester des Mannes
(mit ã ) AP.

Avots: EH I, 793

‡ māsîgs, schwesterlich: ar māsīgu mīlestību Dünsb. Koša rot. kast. 68. Neologismus?

Avots: EH I, 793

meksît (unter meksêt),

1): "nesātīgi ēst" (prs. meksīju) AP:, Serbig.; ‡

3) Mist ausführen
Meselau (prs. meksīju).

Avots: EH I, 797

mḕlnesĩba, die Ohrenbläserei, Zwischenträgerei, Verleumdung MWM. XI, 302.

Avots: ME II, 615

‡ mel̃nesīgs AP., geschwätzig.

Avots: EH I, 798

mḕlnesîgs, klatschaft, verleumderisch: tâ runāja mēlnesīgs tiranu uodējs MWM. VI, 748.

Avots: ME II, 615

mèlsîgs: zu lügen pflegend (mit el̃ ) Stenden.

Avots: EH I, 799

mèlsîgs, schwatzhaft, klatschhaft, zum Schwinden, Unsinnreden geneigt: melsīgs cilvē̦ks Tals. ļaudis ir pārāk melsīgi A. XVIII, 126, C.

Avots: ME II, 599

mìesîgs: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 279).

Avots: EH I, 825

mìesîgs, fleischlich; leiblich [Ruj., Salis]: Krastiniete... sūruojās par savu audžu meitu, kuŗu tā mīlēja tâ˙pat kâ savu miesīgu bē̦rnu RA. - [Gebildet nach dem d. lieblich: echt le. dafür īsts.]

Avots: ME II, 654

‡ mîkstmiesība, die Weichlichkeit: nepalaidās vis mīkstmiesībai, bet darbuojās Dünsb. Vecie grieķi I, 173.

Avots: EH I, 821

misît,

1): auch Ramkau (prs. misu ); ‡

2) tr., verfehlen
Linden in Kurl.: kâ tu vienu sitienu misī, tad tū˙līt jauc (ar spriguļiem kuļuot). Refl. -tiês,

1): man misījās, un bļuoda zemē gan! AP. viņam iešana nemisījas Salis; ‡

2) sich treffen, passieren
Sonnaxt: misījās (= gadījās) aiziet kruogā uz pašu launagu.

Avots: EH I, 818

misît, -ĩju od. -u, -ĩju, intr., sich irren, sich versehen, fehlen, fehlschiessen Spr.: tad tu esi misījuse Blaum., Aps., Lub., C. bet tâ var drīzāk misīt A. XX, 252. es vē̦lē̦tuos, ka jūs kādu dienu misītu un iedzītu man luodi kaklā Stari I, 345. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: vārdi misās, dabūs piedzert. tev kāja misās Rainis. revolveris sprāgst, bet ruoka misās Vēr. I, 1231. [Zu misêt "verfehlen."]

Avots: ME II, 636

‡ nāsīgs, scharfen Geruchsinn habend Siuxt n. BielU.: zirgs ir n.

Avots: EH II, 8

‡ nebalsī loc. s., mit einer - infolge eines starken Affekts - unnatürlichen Stimme: "ķeriet zagli!" Andrejs n. kliedza Atpūta № 636, S. 8 (ähnlich C., Grawendahl, N: Peb., Sessw.).

Avots: EH II, 10

nebàlsîgs *, stimmlos: balsīguo līdzskaņu z, ž, b, d, g, ģ priekšā nebalsīgie s, š, p, t, k, ķ izrunā pārvēršas par balsīgiem.

Avots: ME II, 708

negaũsĩba,

1): citam ir tāda n. klāt: smeķis ir, bet vē̦dars vairāk nene̦s Salis

Avots: EH II, 12

negaũsĩba,

1) die Unmässigkeit:
krietnam cilvē̦kam jāatsakās nuo brandvīna un nuo visas citas negausības Pav.;

[2) die Habsucht:
ik˙viens uz savu negausību duodas savā dzīvuošanā Glück. Jes. 56, 11.]

Avots: ME II, 713

negausîgs: kas tur tik negausīgi bļaun? Azand. 92.

Avots: EH II, 12

negausîgs [LLD. II, 22], unmässig, unersättlich: sāka rīt gabalu de̦sas negausīgi MWM. IX, 867.

Avots: ME II, 713

ne-ìenesîgs, nicht einträglich: neienesīgs darbs.

Avots: ME II, 716

ne-izsîkstuõšs, nicht versiegend: neizsīkstuošs avuots.

Avots: ME II, 716

ne-iztàisîts, unfertig, roh, unzubereitet: zeme bij neiztaisīta un tukša I Mos. 1, 2.

Avots: ME II, 716

‡ nekarsîgs "?": auksti nekārsīgi pumpumi izceļas Pēt. Av. II, īp. pielik., S. 3.

Avots: EH II, 13

neklausĩba, die Ungehorsamkeit Duomas I, 926.

Avots: ME II, 719

neklausîgs: auch (mit aũ ) Salis, (mit àu ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH II, 14

neklausîgs, ungehorsam.]

Avots: ME II, 719

‡ nemisîgs, = nemàldîgs: sē̦klas graudu ar nemisīgi nuodruošinātu dīgšanas spē̦ku Kaudz. Atmiņas I, 50.

Avots: EH II, 16

nenùovērsîgs, sich nicht ab -, wegwendend, unverwandt. unentwegt: viņš lūkuojās nenuovērsīgi uz vienu vietu Latv. viņš iet neuovērsīgi savu ceļu

Avots: ME II, 725

nepaklàusĩba, der Ungehorsam: dievs par tādu nepaklausību nuotraipīja vīram ar darvu kājas me̦lnas LP. V, 180.

Avots: ME II, 726

nepaklausîgs, ungehorsam: n. bē̦rns.]

Avots: ME II, 726

nepanesîgs, unduldsam, nichts zu ertragen vermögend A. IV, 89.

Avots: ME II, 726

nepanesĩba, die Unduldsamkeit, Intoleranz: uzskatus, kas nesaskanēja ar šiem, vajāja ar naidīgu nepanesību Druwa I, 512.

Avots: ME II, 726

nepatiesĩba, die Unwahrheit.]

Avots: ME II, 726

nepatiesîgs, unwahr.]

Avots: ME II, 726