Paplašinātā meklēšana

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28

‡ àizlumît Warkl. "eilig hin-, weggehen".

Avots: EH I, 37

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

‡ àizmĩdît, zutreten, wiederholt fest auftretend beseitigen: a. bedrīti Trik. u. a.

Avots: EH I, 39

àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.

Avots: ME I, 41

‡ àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40

‡ àizmĩņât, = ‡ àizmĩdît. Refl. -tiês, mühsam oder langsam hin- und hertretend hin-, weggelangen Dunika: vecītis ilgi miņājās, kamē̦r aizmīņājās līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 40

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

àizmît, im Tauschhandel weggeben Trik.: a. zirgu.

Avots: EH I, 40

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

‡ àizsmīdinât, lachen machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 50

‡ amît, bellen (in der Kindersprache) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 69

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

‡ apdimît Selsau, mühsam (etwas Schweres) um etwas herumtragen: a. maisu ap riju.

Avots: EH I, 77

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. ²

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apduõmîgs, mit Überlegung zu einem Entschluss kommend, bedachtsam, vernünftig, vorsichtig: apduomīgs cilvē̦ks; apduomīgi iet, mit Bedacht, vorsichtig gehen (vielfach von kleinen, im Gehen noch unsicheren Kindern). lē̦ni, apduomīgi apģērbās Asp.

Avots: ME I, 83

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

II apjumības Golg., eine Feier nach der Beendigung des Bedachens.

Avots: EH I, 88

apjũmĩbu U., apjūmības Pl., apjumības dzer̂t A. X, 1, 308, die Beendigung der Bedachung feiern (ap + jùmt).

Avots: ME I, 92

‡ apjumît Lubn., Salis, = apjùmt 1.

Avots: EH I, 88

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības mācītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99

aplamîgs, töricht Wid.

Avots: ME I, 99

apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!

Avots: EH I, 102

apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.

Avots: ME I, 108

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

‡ apmĩlêt Salis, Siuxt, (mit ì ² ) Bers., Laud., Sessw., = apmīlinât.

Avots: EH I, 102

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108

‡ apmĩluôt Siuxt, = apmĩluôt: a. luopus.

Avots: EH I, 102

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, kā vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108

apmĩņât, freqn. von apmĩt, fortgesetzt ringsumher abtreten, abtrampeln: zāli.

Avots: ME I, 108

‡ apmīstît,

1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102

apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.

Avots: EH I, 102

apmĩt, ‡ Refl. -tiês, mit der Hufeisenspitze sich den Huf oder die Köte (versehentlich) verletzen Segew.: zirgs apminies.

Avots: EH I, 102

apmît, auch apmituôt, umtauschen: te nu vajadzējis ķēniņu meitu apmīt uz (auch pret) kumeliņu LP. VI, 940.

Avots: ME I, 108

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

‡ apmĩžalêt Ahs., = apmižļât: atjāja Mārtiņš sirmu zirgu, atnāca Katrīne, apmižarēja VL.

Avots: EH I, 102

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

‡ apņēmĩba, die Eutschlossenheit Janš. Bandavā I, 167; A. v. J. 1928, S. 6.

Avots: EH I, 104

‡ apņēmîgs, entschlossen C., Trik.; einen Vorsatz (Entschluss) zu verwirklichen pflegend Salis.

Avots: EH I, 104

apramît (Elvers), bestatten, begraben.

Avots: ME I, 113

‡ aprãmît, bändigen (perfektiv), beruhigen Nitau: tuo cilvē̦ku ne˙maz nevar a.

Avots: EH I, 108

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ apstikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = apstiknîtiês, aufhören: lietus apstikmījās līt.

Avots: EH I, 117

asmĩte: auch Gr.-Busclrh. n. FBR. XII, 83, AP.: a. ir tada, kuo apstrādā ar divi zirgiem AP.

Avots: EH I, 131

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

‡ atdimît, mit grosser Anstrengung herschleppen: a. smaguo maisu.

Avots: EH I, 139

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

‡ atmĩdît, wiederholt auftretend (drückend) ermüden (schmerzen machen) Stenden, Wandsen: a. kājas, pa cietu ceļu ejuot.

Avots: EH I, 156

atmĩkas: sing. atmīka N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 ("kad maizi parmīcuot vēl piemīca miltus").

Avots: EH I, 156

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]

Avots: ME I, 178

[atmīknāt L., gelinde werden.]

Avots: ME I, 178

atmîkne, weiches, gelindes Wetter Grünh.

Avots: ME I, 178

atmîkšķêt: atmīkšķējis ceļš Bauske, Bers.

Avots: EH I, 156

atmîkšķêt, atmîkšêt, auch atmîkšt, intr., erweichen, weich werden; mit Kot badeckt werden: ceļš atmīkšis A. XIV, 11; vom Eintreten des Tauweiterm: gelind werden Spr.

Avots: ME I, 178

atmîkšt

(unter atmîkšķêt):

auch C., Lis. (III p. prs. atmîkšt): atmîkštis ceļš.

Avots: EH I, 156

atmîkstens, atmîkšens [-ens wohl aus -enis], Tauwetter N. - Schwnb., Spr.; auch als Adj.: atmīkste̦ns laiks Lind. (wofür bei U. atmīkstajs laiks).

Avots: ME I, 178

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. ² 1527.

Avots: ME I, 178

atmîkt, ² tauen Wid.; [ gelinder werden: laiks atmīkst Salisburg.]

Avots: ME I, 178

‡ atmîšķêt Oknist, = atmîkšķêt.

Avots: EH I, 156

atmît, ‡

2) umtauschen, vertauschen:
es tev juo atmīšu Pas. VIII, 100; ‡

3) abandern, widerrufen:
jau atmīt (nach r. отмѣнить ) nevar Pas. II, 56 (aus Lettg.). ‡ Subst. atmîšana, das Abwechseln, Ablösen: viņu atmīšanu apgādāt Stobe 1797 IV, 148.

Avots: EH I, 156

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178

[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

atmītne, Ablager L.

Avots: ME I, 178

[atmìztiês, zur Genüge harnen: atsamiezni nu! BW. 35199, 2; atmīzuos mauriņā 34462 var.]

Avots: ME I, 178

‡ atsmīnêt, (überlegen, bedeutsam) entgegenlächeln: a. kam pretī.

Avots: EH I, 168

baismîgs, furchtbar, schrecklich: baismīgas acis.

Avots: ME I, 251

‡ bezduõmîgs,* gedankenlos Veselis Netic. Toma mīlest. 109.

Avots: EH I, 214

‡ bezduõmĩba,* die Gedankenlosigkeit Janš. Bandavā I, 368.

Avots: EH I, 214

‡ bezlikumĩba,* Gesetzlosigkeit.

Avots: EH I, 214

bezsekmĩba, bezsekme, die Erfolglosigkeit: pāliecināties par savu pūļu bezsekmību Purap.; spriest taisnu tiesu par mūsu bezsekmju vaininiekiem B. Vēstn.

Avots: ME I, 286

bîstamĩba, die Furchtbarkeit, Gefahr, Gefärlichkeit, furchterregende Schädlichkeit: tādās runās liela bīstamība MWM. III, 406. tas liecina par viņu lieluo bīstamību Vēr. I, 801.

Avots: ME I, 304

buomītis, eine Speise aus gestossenem Hanf Etn. II, 136.

Avots: ME I, 362

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240

briẽsmība: acc. s. briesmībe (Gefahr, Schreckliches) LLD. II, 20 ₂₃ .

Avots: EH I, 244

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgs, Adv. briẽsmīgi: senāk b. (sehr häufig) cēlēs zilā slimība Sonnaxt. man maizes cepšana b. (sehr gut) izdevās Seyershof.

Avots: EH I, 244

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgums, das Schreckliche, Furchtbare, die Gefärlichkeit: slimības briesmīgums A. XIII, 649.

Avots: ME I, 337

brĩnumîgs, wundervol, voller Wunder: skuolas istaba bij maziņai diezgan brīnumīga Kaudz.

Avots: ME I, 334

čamîgs: scheu (von Pferden) Salis: č. zirgs; "vorsichtig" Seyershof: čamīgi dzīvuot; leise (vom Schlaf) Salisb.: č. miegs; wachsam, aufmerksam, lefsen Schlaf habend Seyershof: č suns. sivē̦ni ir čamīgi: kad dzird vien, ka nāk cilvē̦ks, tū˙li degunu augšā nuo migas un skatās.

Avots: EH I, 284

čamîgs, rege, strebsam Nerft; merkisch Lind. n. U., Salisb.; [ gewandt; gierig: č. uz meitām, uz ēdienu N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 403

‡ celsmīgs* "erbaulich".

Avots: EH I, 264

‡ ciêmīši ² Kaugurciems, die Bewohner desselben Dorfes: mūsu c. turas kuopā.

Avots: EH I, 277

ciemīte: die Nachbarin - auch Dunika, Kal., Rutzau; ein weiblicher Gast - auch Dunika, Kal., OB.; "= cìemene" Smilt., Trik." Wolm.: pastāsta ciemītei Janš. Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH I, 277

ciemīte, die Nachbarin; die Wirtin eines benachbarten Gesindes; ein weiblicher Gast.

Avots: ME I, 393

čuomîtiês, -uos, -ījuos, etwas langsam tun, trödeln: kuo tu tur tik ilgi čuomies, ka nevari darbu beigt? Kav., Annenburg; [dafür čuõmâtiês N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426

dalāmĩba, die Teilbarkeit: skaitļu d.

Avots: ME I, 434

[damîcît Drsth., Spr., hinzukneten].

Avots: ME I, 436

damîgs, [dumpf, hohl Schujen, laut Neuermühlen: damīgi runāt]; damīga balss. [Zu dimt? In Kremon sei damīgs jem., der seine Ansichten nur zögernd mitteilt; in Oppek. - "niedrig gelegen, sumpfig"; damīgs mežs, ein feuchter und dunkler Wald, wo ein Schall dumpf wiederhallt oder auch gleichsam erstickt.]

Avots: ME I, 436

‡ damīt, = piemīt: aplīk staigādams vis damin Pas. X, 498 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 306

‡ daũdzduõmība,* die Vieldeutigkeit: simbolu d. A. Niedra Nemiera ceļi IV, 443.

Avots: EH I, 309

‡ daũdznùozìmîgs,* viel bedeutena, bedeutsam: d. skatiens Deglavs Rīga II, 1, S. 344.

Avots: EH I, 310

daũdzzìmîgs, bedeutungsvoll: viņš runāja īsi, daudzzīmīgi.

Avots: ME I, 444

demît, schwer schleppen, ziehen: bet ve̦lns demī, ka demī šuo uz dzirnavu aci LP. VI, 393. zirdziņš var tikkuo demīt Vīt. 77. Zu dimît [und, wenn urspr. etwa "keuchend schleppen", zu ai. dhámati "bläst" u. a.]

Avots: ME I, 454

desmītis, das Euter Ruj., für tesmens.

Avots: ME I, 459

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

dimît: tuo akmeni viens pats nevar d. (= pacelt) Saikava.

Avots: EH I, 320

dimît, -īju, tr., mit Anstrengung ziehen, heben: dimīja kamanas laukā MWM. VII, 811; Druw. Vgl. demît.

Avots: ME I, 468

divduõmĩba ,* die Zweideutigkeit, der Doppelsinn: te izcelsies divduomība un pārpratumi.

Avots: ME I, 471

divduõmîgs ,* zweideutig, doppelsinnig: divduomīgs vārds Vēr. II, 319; divduomīgi atbildēt Purap.

Avots: ME I, 471

dižmīzels, der Dreck, eig. der grosse Urin Windau.

Avots: ME I, 475

I duõmîgs,

3): auch Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 350

I duõmîgs,

1) nachdenklich, sinnend:
viņš visu vakaru bij stipri duomīgs ;

2) sinnend, zweifelhaft:
redzēs, vai nāks, vai ne, - tādā duomīgā balsī gan suolījās Kok. ;

3) duomīgs laiks, veränderliches, unbestimmtes Wetter
Tals.

Avots: ME I, 533

II duomîgs in duomīga balss, wohlklingende [?] Stimme U. ; [zu duoms II?].

Avots: ME I, 533

duõmîgums ,* das Nachdenkliche, Sinnende, ein sinnender Zug: viņa sejā bija tāds duomīgums Saul. I, 95.

Avots: ME I, 533

[dramîgs Lieven-Behrsen ="tramîgs".]

Avots: ME I, 489

drausmība ,* die Furchtbarkeit, der Schauder: kur, cietums, tava drausmība Rainis.

Avots: ME I, 492

dràusmîgs ² [Warkh., draûsmîgs ² Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492

druosmīgs: ar pacilātu un druosmīgu garu A. Brigadere Skarbos vējos 79.

Avots: EH I, 338

druosmîgs, beherzt, kühn, tapfer: druosmīgas tautas Klaustiņ. Vēr. II, 286.

Avots: ME I, 507

drũmĩba, trübe Stimmung, Melancholie: te pārņe̦m viņu savāda drūmība A. XVII, 123.

Avots: ME I, 506

drũmîgs, trübe, melancholisch, schauerlich: drūmīga šņākšana LP. I, 175, drūmīgi saukt I, 161, pils drūmigi dima.

Avots: ME I, 506

drūsmîgs,

1) [schaudervoll?]:
drūsmīgi prieki Zalkt. I, 157;

2) [schauerlich:
drùsmîgs ² vējš Bers.]

Avots: ME I, 507

‡ drūzmîgs "?": drūzmīgi šausmīgu (redzējumu virkni) A. Brigadere Daugava 1928, S. 837.

Avots: EH I, 337

dumĩba, dumjĩba, die Dummheit.

Avots: ME I, 514

dusmĩba: exkan... dusmibe cziwoys LLD 11, 5 ₂₂ .

Avots: EH I, 345

dusmĩba, die Bosheit, der Groll, Zorn: dusmiba paīsina dzīvību.

Avots: ME I, 521

dusmîgs, zornig: dusmīgs cilvē̦ks, prāts.

Avots: ME I, 521

dusmīte, ein böses Mädchen BW. 26459, 1.

Avots: ME I, 521

dzelˆmîgs: vis˙dzelˆmīgākās ("=vis˙asprātīgākās") dziesmas Saikava.

Avots: EH I, 353

dzelˆmîgs, abgrundtief, sehr tief: dzelmīgas acis Pump. [In Bers. u. Fest. bedeute es (?): dusmīgs, ass (vom Menschen).]

Avots: ME I, 541

dziļduõmĩba ,* die Tiefsinnigkeit, der Tiefsinn.

Avots: ME I, 550

dziļduõmîgs, tiefsinnig: dziļduomîgs cilvē̦ks; dziļduomīgas dziesmas.

Avots: ME I, 550

ẽrmĩba, = er̃mĩba.

Avots: ME I, 576

ẽrmîgs: auch Salis, (mit ḕr ² ) Sonnaxt. Adv. ẽrmîgi Frauenb., Kand., Orellen, seltsam, wunderlich, man palika tâ ē. ap sirdi.

Avots: EH I, 373

ẽrmîgs, = er̃mîgs.

Avots: ME I, 576

gaũmîgs: geschmackvoll: galds klāts ... gaumīgā ... izskatā Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 142.

Avots: EH I, 387

gaũmîgs, achtsam L., Wed. n. Bergm.; [ Geschmack habend Wid.].

Avots: ME I, 611

glaĩmîgs, sich anschmeichelnd, reizend: laimīga, glaimīga līdzās nuosēžas. tik laipni glaimīgs viņš.

Avots: ME I, 621

‡ gluomīte Kreuzb: "der Putzhobel".

Avots: EH I, 396

‡ gluomīza "mazs gliemezītis, kas atruodas uz zâles lapām un sēnēm" Bērzgale.

Avots: EH I, 396

glumĩba, die Glätte St., U.

Avots: ME I, 630

glumîgs, glatt: nepielipt šai glumīgai dzīvei U. b. 61, 33.

Avots: ME I, 630

guômît ² , ‡ Refl. -tiês Dunika, sich krümmen: saulē žūstuot, dēles (= dẽļi) var sākt g.

Avots: EH I, 424

guômît ² [Dunika, Ruj.] "burzīt" Grob. n. Etn. IV, 18; [ "beugen" Dunika (prs. guomu), "knutschen" Ruj.].

Avots: ME I, 692

‡ gùomìza ² (mit uom aus uovm), gùomìžka ² Oknist, matricaria inodora; guomīza Warkl., eine Art Pilz (ähnlich der bē̦rzlape), vgl. gùovmĩža.

Avots: EH I, 424

‡ guômĩža ² (mit uom aus uovm ) Frauenb. eine gewisse Blume.

Avots: EH I, 424

gùovmĩža: auch Salis, P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH I, 424

gùovmīža Ronneb., Trik., AP., Spr., ein Pilz; vgl. guotene 2

Avots: ME I, 692

gùovmĩze: auch (mit uô ² ) Kabillen.

Avots: EH I, 424

gùovmīze Etn. III, 160, [guovmīža Dunika], anthemis arvensis.

Avots: ME I, 692

‡ gùovsmīža Trik., boletus luteus L.

Avots: EH I, 424

‡ grimîgs, einschiessend Auleja: g. purvs.

Avots: EH I, 406

grumît, Refl. -tiês,

2): "dauzīties, plēsties" NB.

Avots: EH I, 411

grumît, drücken, knautschen Janš. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;

2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]

Avots: ME I, 665

[ìedimît, mit Mühe (etwas Schweres) hineinbekommen: grūti bija skapi iedimīt istabā Lis., Wolm.]

Avots: ME II, 9

ìeduõmĩba, Einbildung, Eigendünkel: tik tālu nesniedzas mana ieduomība Rainis.

Avots: ME II, 12

ìeduõmîgs, eingebildet: turp aizliduot iespēj tik ieduomīgs gars A. v. J. 1897, S. 753.

Avots: ME II, 12

[iedvesmîgs ,* suggestiv.]

Avots: ME II, 12

ìeguomît, ‡ Reft. -tiês, sich einbiegen Dunika: lakata stūris ieguômījies 2.

Avots: EH I, 516

[ìeguomît Dunika "ieluocīt."]

Avots: ME II, 21

‡ ìegrumît, hineinstossen, -schieben NB.: ie. balku kūlenī.

Avots: EH I, 515

ìemîcît, tr., einkneten: maizi.

Avots: ME II, 46

ìemĩdît, tr., eintreten: uz biezuokni es iemīdīju taku MWM. VI, 327. putnu pē̦das pe̦lnuos iemīdītas LP. VI, 236.

Avots: ME II, 46

[ìemīkt, weich zu werden anfangen: maize mitrumā iemīkusi Bers.]

Avots: ME II, 46

ìemĩlêt, ìemĩļuôt,

1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;

2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.

Avots: ME II, 46

ìemĩlinât, fakt., lieben machen, Liebe in jem. erwecken: cilvē̦ks, kuŗu grib iemīlināt Etn. II, 20. nuozvērējušās mani iemīlināt sevī V. Eglītis Zilā cietumā 100.

Avots: ME II, 46

ìemĩņât, tr., freqn., eintreten, eintrampeln: sìenu dubļuos.

Avots: ME II, 46

ìemĩt, tr., eintauschen, einwechseln: naudu. iemij aklu kumeliņu BW. 21944, 4.

Avots: ME II, 46

iemītne, die Behausung, der Aufenthaltsort: ve̦lni cīnās savas iemītnes dēļ LP. VII, 486.

Avots: ME II, 46

ìemītniẽks, der Einwohner: istabas iemītnieks; būdiņas iemītnieki Asp.

Avots: ME II, 46

[ìemìzt, hineinharnen: kuo iemīzu maciņā, tuo pārnesu sieviņai BW. 34575. kad es biju jauna meita, es iemīzu pudelē 34779.]

Avots: ME II, 46

ìeņēmĩba ,* die Empfänglichkeit, Disposition: ieņēmība uz visu, kas jauks MWM. X, 219.

Avots: ME II, 49

ìeņēmîgs, empfänglich: jūtīgs un ieņēmīgs..., viņš dažreiz aizrāvās bez gala Baltp. cilvē̦ka organisms paliek mazāk ieņēmīgs pret šuo slimību Ver. II, 84.

Avots: ME II, 49

ìesmīdît, ìemīdinât, zum Lachen bringen: lielskungs apsuolīja daudz naudas tam, kas viņa meitu iesmīdinātu LP. V, 369.

Avots: ME II, 68

[ìesmīnêtiês, ein wenig lächeln: viņš tikkuo re̦dzami iesmīnējās Ruj.]

Avots: ME II, 68

ìestuomît, in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten U.

Avots: ME II, 74

iezīmîgs, bemerkenswert Karls.

Avots: ME II, 92

immîgs, kapriziös, eigensinnig Freiziņ.

Avots: ME I, 707

‡ izāmîtiês, = izãlêtiês: kâ viņi aiz gara laika ... neizāmās un neizķē̦muojas Austriņš Pušeln. un suseln. 28.

Avots: EH I, 433

izdemît, herausziehen: grūti nācās re̦snuo mietu izdemīt Drsth.

Avots: ME I, 726

izdimît, ‡

2) aufpflügen
A.-Laitzen: kâ tik izdimīju šuo tīrumu, tâ sāku uotru.

Avots: EH I, 442

izdimît, tr., mit Mühe herausbekommen, herausheben: akrači nevarēja akmeni nuo akas izidmīt Tirs., Smilt., Aps. Refl. - tiês, sich mit Mühe emporheben, sich befreien: sākuši spirināties un izdimījušies laukā Druw. LP. V, 9.

Avots: ME I, 728

‡ izguômît ² Dunika = izluocīt, izspaidīt: labi i. ādu, lai kļūst mīkstāka.

Avots: EH I, 451

‡ izgrumît, zur Genüge knautschen: izgrumī viņu labi! Janš. Dzimtene V, 105.

Avots: EH I, 450

izkarmît, die Taschen visitieren, um zu stehen Kokn. n. U.

Avots: ME I, 748

‡ izkramîtiês Dunika, plump, mit schweren Schritten hinausgehen resp., herauskommen.

Avots: EH I, 458

izļumît (unter izļuminât ): Dond. (I, 767) durch Ahs. zu ersetzen.

Avots: EH I, 464

izmîcît,

2) (figürlich):
vērtīšu tevi ... sìenā iekšā un krietni izmīcīšu Janš. Dzimtene V, 431 (ähnlich in Dunika u. a.).

Avots: EH I, 467

izmîcît (li. išmìnkyti), tr.,

1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;

2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.

Avots: ME I, 772

izmĩdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge treten: labi izmīdījušies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 58.

Avots: EH I, 467

izmĩdît [li. išmìndyti], tr.,

1) austrampeln, austreten:
ceļu, pļavas, labību. miežus izmīdīšu BW. 32758, 1;

2) ausdreschen:
metienu. ar zirgiem agrāki izmīdīja graudus nuo varpām.

Avots: ME I, 772

‡ izmīkšêt Bērzgale, ausweichen (tr.): i. pupas ūdinī.

Avots: EH I, 467

‡ izmīkšinât Warkl., izmīkšinêt, ausweichen (tr.).

Avots: EH I, 467

izmîkšķis (unter izmîkst ): celš i. Kl.

Avots: EH I, 467

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

‡ izmīkstît, erweichen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 467

izmĩlêt (li. išmylė´ti ),

1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡

2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡

3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.

Avots: EH I, 467

izmĩlêt, lange Zeit lieben und zu lieben aufhören: Alma e̦suot Uozuoliņa izmīlē̦ta brūte MWM. VIII, 331. un viss tas ne vis tamdeļ, ka es Soņā būtu aluojies vai tuo izmīlējis Vēr. I, 1507. Refl. - tiês,

1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;

2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.

Avots: ME I, 772, 773

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773

‡ izmĩluôt (li. išmylúoti ). zur Genüge liebkosen: izmīluo, izglauda un atkal palaiž Siuxt. Refl. -tiês, zur Genüge liebkosen (intr.): izmīluojās gar zirdziņu vēl pēdējuo reizu Siuxt.

Avots: EH I, 467

‡ izmĩļuôt, = izmĩlêt.

Avots: EH I, 467

izmĩņât ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang hin und her treten: izstāvējās, izmīņājās un aizgāja Jürg. u. a.

Avots: EH I, 467

izmĩņât (li. is(mýnioti), tr., austrampeln, austreten: izmīņāts ceļš Etn. IV, 33. kur izmīņāju, tur vēl labāk aug LP. VI, 594.

Avots: ME I, 773

izmĩstît (li. išmìnstyti ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss Flachs brechen: izmīstījies linu Kaudz. Izjurieši 155.

Avots: EH I, 467

izmĩstît, tr., das Flachsbrecher beendigen: izmistīju linu riju BW. 28346.

Avots: ME I, 773

izmît, Refl. -tiês, ‡

3) sich verandern
(nach r. измѣниться): viss pa˙visam cits. vaicā, kur tai (= tâ) izmijies Pas. V, 183 (mit derselben Bed. auch bei Pumpurs Raksti II, 171).

Avots: EH I, 467

izmĩt

1) (vom Geschlechtsakt):
gailis ir izminis vistiņu Jaun. Ziņas 1927 vom 5. Februar; ‡

3) (eine ganze Reihe von Objekten) zertreten
Le. Leseb.

Avots: EH I, 467

izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773

izmît, tr., austauschen: izmij labu kumeliņu BW. 21944. [izmijām ar zirgiem.] izmīsim bāliņiem, būs abiem kumeliņš. BW. 11542. [Refl. - tiês,

1) einander verfehlen:
ceļā izmijāmies;

2) zur Genüge tauschen.]

Kļūdu labojums:
kumeliņš BW. 11542 = arējiņš BW. 11542, 2

Avots: ME I, 773

izmĩzinât, ‡

2) "saveikt pēc saviem ieskatiem; līdz patikai nuostrādināt" Wessen: beidzuot dabūjis brāli pie siena pļaujas, tuo tad arī labi izmīzināja.

Avots: EH I, 467

izmĩzinât (li. išmį̃žinti), fakt., harnen lassen: bē̦rnu, ein Kind abhalten. brūti izceļ nuo vāģiem vai kamanām, izmīzina tuo pie vienas skujas BW. III, 1, 12.

Avots: ME I, 773

[izmìzt (li. išmį̃žti), ausharnen. ] Refl. - tiês, Wasser abschlagen, harnen: jāapstājas, lai zirgi izmīžas. [laid brūtei izmìzties! BW. 35199.]

Avots: ME I, 773

izrãmît, verschneiden, kastrieren: izrāmītu jums nebūs kungam upurēt III Mos. 22, 24.

Avots: ME I, 790

‡ izsā`rmît ² Auleja, izsārmuôt M. 71, in der Lauge ausweichen (tr.; r. выбучить).

Avots: EH I, 478

izsmîdinât, auch izsmīdît Spr., die Lachmuskel gehörig reizen, jem. zum herzlichen Lachen bringen: tec uz Rīgu, vilku māte, izsmīdini (Var.: pasmīdini) Rīgas kungus BW. 30599. viņš var tevi līdz asarām izsmīdināt MWM. IX, 752.

Avots: ME I, 801

izstuômît, tr., stammelnd, stotternd hervorbringen: šādus vārdus tā izstuoma vēl JR., Jan. Refl. - tiês,

1) längere Zeit stammeln:
izstuomījās, izstuomījās, bet ne˙viens viņu nesaprata;

2) gehörig stolpern, zaudern, nicht vorwärtskommen:
izstuomījās, ne˙kā nepadarīja.

Avots: ME I, 807

iztèiksmîgs ,* ausdrucksvoll: galva ar lielām, izteiksmīgām acīm Konv. ² 3658.

Avots: ME I, 816

jausmĩba ,* Begeisterung: sirsnība un jausmība B. Vēstn.

Avots: ME II, 103

jàusmîgs,

1) anregend, heiter stimmend
Oppek. n. U.;

2) unthusiastisch, begeistert:
jausmīgi tuo apsveikt Jan. jausmīgi saņēma ķeizaru B. Vēstn. dzejnieks atradis tautas prātā un sirdī jausmīgu atbalsi Pūrs I, 45. tās visas ir jausmīgas rakstu zīmes dzīvības uzvarē̦tājas karuogā Aps.

Avots: ME II, 103

[jemīgs, fähig Für. I.]

Avots: ME II, 110

‡ jēmîgs, viel zu trinken fähig: latgalietis arvien cienīja stipru alu un bija "cīši" (= cieši) "jēmīgs" Fil. mat. 184.

Avots: EH I, 564

juõkmĩlis, Liebhaber von Scherzen, Spässen RA.

Avots: ME II, 126

I juosmîgs, aufmerksam, wachsam: juosmīgs zirgs Spr.

Avots: ME II, 127

[II juõsmîgs, sonderbar: j. cilvē̦ks Ruj.]

Avots: ME II, 127

‡ jumīca Lettg., = ‡ jumeklis.

Avots: EH I, 567

jumît: auch Auleja (praes. -īju), jumêt Marienhausen, Zvirgzdine (hier praes. -eju ).

Avots: EH I, 567

jumît, - u, - ĩju, ein Dach decken Adsel, Gaw., Lubn., [Warkl., Domopol, Salis].

Avots: ME II, 118

jūsmĩba, gehobene (frohe) Stimmung [Warkl.]: nuo valduošās laika jūsmības Teod.

Avots: ME II, 123

jūsmîgs,

1): schwärmerisch;
‡

2) sonderbar,. ungewohnt
(mit ù ² ) N.-Laitzen: jūsmīga lieta.

Avots: EH I, 570

jūsmîgs, gefühlvoll: viņa bija ļuoti jūsmīga Lautb.

Avots: ME II, 123

kamī, Lok. von kas, worin Wolm., C., Jauns.

Avots: ME II, 150

I kamīlis, = kamiens, die Tannenborke Dond., Buschh. [ī in Buschh. vielleicht aus ie.]

Avots: ME II, 150

[II kamīlis "ein schwaches, abgemagertes Pferd"(?) Degunen.]

Avots: ME II, 150

kamīne, = kamene II: lûkus jeb kamīnes plêst, abborken Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 582

I kamît: zur Bed. vgl. ‡ àizkamît.

Avots: EH I, 582

[I kamît "(jem. etwas) wegnehmen"(?) Wenden.]

Avots: ME II, 150

[II kamît "betteln"(?): čigāni nāk kamīt Sessw.]

Avots: ME II, 150

‡ III kamît "schlingen" Bauske, Trik.

Avots: EH I, 582

kamîtiês: sich bemühen, streben Gr.- Buschh. n. FBT2. XII, 84 (praes. -ījuos), Saucken: kamījās (gab sich Mühe zu gefangen) uz pilsē̦tu Oknist.

Avots: EH I, 582

[kamîtiês ("namentlich fahrend) nicht nachzubleiben suchen; līdzi dzīties" Nerft.]

Avots: ME II, 150, 151

‡ *karmît, zu erschliessen aus izkarmît.

Avots: EH I, 589

‡ kêmība ² Frauenb., = er̃mĩba, Absonderlichkeit.

Avots: EH I, 699

‡ ķemîgs,

1) "drukns, pabrangs": ja vāja sieviete apģērbj kuplus brunčus, tad tā iznāk ķemīga tik un tâ Bilskenshof;

2) "hastig (fr)essend"
Mesoten;

3) recht dickflüssig:
ķemīga zupa Behnen, Pankelhof.

Avots: EH I, 694

ķēmîgs, wunderlich, absonderlich, gespensterartig: kuoki visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem Vēr. II, 1.

Avots: ME II, 373

ķirmît, -ĩju, = ķirmêt. Aus li. kirmýti "von Würmern gefressen werden".

Avots: ME II, 385

‡ I klĩmîgs Frauenb., dünnflüssig.

Avots: EH I, 619

‡ II klimîgs Rothof, Windau "zimperlich; schwer zu befriedigen".

Avots: EH I, 619

‡ III klĩmîgs Kal., Paplacken "sich anschmeichelnd".

Avots: EH I, 619

‡ kļumîgs (?) Warkl. "unsauber, unansfändig": k. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 626

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

krãmîgs, ‡

2) gefrässig
Seyershof: krāmīga guovs.

Avots: EH I, 645

krãmîgs, diebisch C., Smilt.

Avots: ME II, 266

‡ kramîtiês virsū, sich aufdrängen Dunika, Rutzau: kramījās man virsū, lai aizduodu naudu. bē̦rns kramījās mātei virsū; zur Bed. vgl. uzkramîtiês und ‡ izkramîtiês.

Avots: EH I, 641

‡ kramĩzeris Dunika "ein aufdringlicher Knabe": kuo tas k. mums te vazājas līdz?

Avots: EH I, 641

kremîgs: drall Bilskenshof: k. bē̦rns, sivē̦ns.

Avots: EH I, 648

kremîgs, hart, stark, ciets kā krams: kremīgs vecis Smilt.

Avots: ME II, 272

kremĩzere, eine Pferdekrankheit, die Sucht Krippen zu nagen Katzd.

Avots: ME II, 272

kremĩzeris, ‡

2) = kremĩzere: šim zirgam k. Gr.- Würzau, Ruhental; ‡

3) leichtes Unwohlsein (Kopfschmerzen u. dergl.)
Schlehk.

Avots: EH I, 648

kremĩzeris, Krippenbeisser.

Avots: ME II, 272

‡ krimĩzeris Frauenb., Nagekrankheit der Pferde.

Avots: EH I, 654

[kulmît "klopfen": kulmīta gaļa "mürbes Fleisch" Ziepelhof.)

Avots: ME II, 307

kũmĩba, die Patenschaft: ņe̦mat mani kūmībās BW. 1035. ai tu manu dižu radu, ik svētdienas kūmībās BW. p. 1300. kūmībās taisījās 1629.

Avots: ME II, 336

‡ ķũmītis Seyershof "ein längliches hölzernes Gefäss (grösser als eine ciba)".

Avots: EH I, 709

‡ kummīte, eine kleine Schüssel Grob.

Avots: EH I, 674

labduõmĩba ,* Wohlgesinntheit, Gesinnungstüchtigkeit, Zuverlässigkeit: emīrs liedzuoties saņemt tuo naudu, kuŗu tam par labduomību ik˙gadus maksājuši B. Vēstn.

Avots: ME II, 395

labduõmîgs ,* wohlgesinnt, wohlmeinend, zuverlässig, gesinnungstüchtig: tu esi bijis taisns un labduomīgs U. b. 113, 83.

Avots: ME II, 395

laĩmĩba: nav laimības (Glück) mums dzīvuot BW. 26909, 7 var. cik ziediņu nuokrītīs, tik laimības (Var : mīlības) pazudīs 15738.

Avots: EH I, 713

laĩmĩba, die Glückseligkeit: debesīs būs mūžīga laimība. acis tam laistās laimībā.

Avots: ME II, 409

laĩmîgs (li. laimingas], glücklich: kalps dzīvuoja laimīgs kâ dieva ausī Etn. IV, 105. abi dzīvuojuši laimīgi juo laimīgi LP. II, 35. Sprw.: laimīgs kâ maukas bē̦rns.

Avots: ME II, 409

laĩmĩte, = laimes od. laĩmpuķe, scharfes Berufkraut (erigeron acer): uz nuorām aug puķītes, kuo nuosauc par laimīti, citi par jānīšiem Etn. IV, 70.

Avots: ME II, 409

laĩmītis [Ruj.], der Glückliche, Glückspilz, ein Sonntagskind: ļaudis mani nevēlēja laimīšam [vohl ein part. praes. zu laimêt] dēliņam VL.

Avots: ME II, 409

[laimīties, gelingen, gedeihen Für. I. Vgl. li. laiminti "gedeihen lassen".]

Avots: ME II, 409

ļaunduomīgs: bailes nuo šiem ļaunduomīgiem ("?") vīriem Dünsb. Od. 230.

Avots: EH I, 769

(ļaunduomīgs, argwöhnisch Für. L]

Avots: ME II, 532

[ļemîgs, weich, faul, ohne Halt Fest.]

Avots: ME II, 536

lieglaĩmĩba ,* lieglaĩme *, die Wonne, Wollust, Glückseligkeit: lieglaimībā lūpas vēl tagad man trīc JR. IV, 118. sapņuoju jaukākuos lieglaimes sapņus Plūd.

Avots: ME II, 493

lieglaĩmîgs, glückselig, wonnevoll: dzīves lieglaimīgākais acumirklis Plūd. smaršas izplūst lieglaimīgā gaidā A. XX, 661.

Avots: ME II, 493

lìksmĩba (unter lìksma),

1): auch bei Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 63; hier auch līksmīgs).

Avots: EH I, 749

lìksmîgs [li. linksmìngas ], fröhlich: līksmīga daba. vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu Ar. 31.

Avots: ME II, 486

likumĩba,* die Gesetzlichkeit: valuodā nuovē̦ruojama stingra likumība.

Avots: ME II, 470

‡ lĩmīgs, leimhaltig (?): kad vāra zilti, tad liek kājas un galvas galu klā[t], tad labāk rīkst un līmīgāka gaļa Seyershof.

Avots: EH I, 750

lùokãmĩba,*

1) die Flektierbarkeit:
vārdu luokāmība;

2) die Biegsamkeit, Schmiegsamkeit, Geschmeidigkeit, Fügsamkeit:
valuodas luokāmība un vijība R. Sk. II, 12.

Avots: ME II, 525

luõmîgs, erfolgreich, ergiebig; dem es überall glückt Lems. n. U.: pirmais vilciens bij luomīgs Druw. luomīgs lietus, zivju ķēriens Grünh. jaunais cilvē̦ks ir tāds luomīgs Lautb.

Avots: ME II, 527

ļumîgs, schaukelnd, wackelnd (vor Fett), quabbelig, schwappelig [Fest.]: ļumīgas miesas. paspert ar kāju jūsu ļumīgai dzīvei A. XX, 947.

Avots: ME II, 543

‡ lumît Warkl. "eilig getren".

Avots: EH I, 761

ļumît, -ĩju, intr., saugen; kumeļš ļumī vienā gabalā Etn. I, 154.

Avots: ME II, 543

‡ *II ļumît, zu erschliessen aus izļumît (unter izļuminât).

Avots: EH I, 774

‡ māmīte BW. 4739, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791

mī [wohl verkürzt aus mīļais "Lieber" resp. fem. mĩļã]: ak tu mī! Brig. Ausmā 70.

Avots: ME II, 640

mîcaci ² [Dond.], = mīcacu: apsilda katlu un apgaž mīcaci JK. VI, 52.

Avots: ME II, 640

mîcacu ² Dond., Adv., umgekehrt, mit dem Rücken, dem Boden nach oben: mīcacu gulēt. gruozs stāv mīcacu.

Avots: ME II, 640

‡ mîčaule Lubn. n. FBR. XVII, 128, Warkl., = mîkstčàulis 1.

Avots: EH I, 820

mīčaulis, = mīkstčaulis; mîčaũla Ronneb., Smilt., Trik., mīčaulu uola Salisb., ein Ei, welches keine Schale hat mit einer dünnen Haut überzogen ist.

Avots: ME II, 641

mīceklis Ruhental, AP., [mīceknis Wessen], der Teig; etwas Zusammengeknetetes, Zusammengemischtes: kartupeļu mīceklis Stelp. [vārītu kartupeļu un pupu vai zirņu mīceknis Wessen. mīcēklis Warkl., nicht gut ausgebackenes Brot; mīcēknis Warkl., mîceklis Arrasch, Bers., zertretener, verwühtler Kot.]

Avots: ME II, 640

mīceknis (unter mīceklis): mîcekņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 820

‡ mîcenis ² N.-Peb., Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 820

‡ mīcienis Strods Par. vōrdn. 110 "?".

Avots: EH I, 820

‡ mīciens Ermes, Grawendahl, Jürg., Lemb., N.-Peb., Prl., Sessw., Windau, Zögenhof, einmaliges (abgeschlossenes) Kneten: maizes m.

Avots: EH I, 820

mîcît: mîcāmais ² AP., eine Flüssigkeit, in die man den Brotteig einrührt: puodiņā ielej mīcāmuo, sasilda un iejauc plāceni Refl. -tiês: mîcās ² kâ pa biešu baļļu (arbeitet ungewandt) Lesten n. FBR. XV, 30; auf éiner Stelle hin und her treten, störend um jem. herum sein Siuxt: ugunis kurdams kukņā; viņš jau tur mīcas vie˙nādi.

Avots: EH I, 820

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît ² Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641

‡ mīdakle (loc. od. dat. s.) "?": seš[i] bē̦r[i] kumeliņ[i] m. piederēja Tdz. 51464 (aus Ugalen). Vgl. mĩdeklis 3.

Avots: EH I, 820

mĩdeklis C.,

1) der Tretplatz für Lehm; getretene Masse:
Sprw. sviests biezs kâ mālu mīdeklis;

[2) mĩdeklis Nigr., das auf einmal mit Pferden ausgedroschene Getreide
Wid.; die zerstampfte Getreidelage Bielenstein Holzb. 506];

3) das Dreschen mit Pferden
St., U.: mīdekļam piederēja pieci bē̦ri kumeliņi BW. 28770.

Avots: ME II, 641

mĩde̦kls Frauenb., ein Lebewesen (Mensch od. Pferd), das auf éinet Stelle hin und her tritt.

Avots: EH I, 820

‡ mìdeknes ² Auleja "(piedarbā ar zirgiem) mīdīti salmi zirgu baŗuošanai".

Avots: EH I, 820

‡ mìdeknis ² Lettg.,

1) = mĩdeklis 2;

2) eine ausgetretene Stelle.

Avots: EH I, 820

[mìdeksnis ^2, ein kleines Netz Domopol.]

Avots: ME II, 641

[I mĩdelîgs Bauske, unruhig, stehend.]

Avots: ME II, 641

II mīdelîgs, liebenswürdig, freundlich Blieden n. Etn. II, 177. [Aus d. gemütlich entstellt?]

Avots: ME II, 641

mīdenis Katzd.,

1) das zu dreschende Getreide;

2) der Tretplatz.

Avots: ME II, 641

‡ mìdiknes ² Oknist n. FBR. XV, 175, fein zertretenes Stroh zum Füttern.

Avots: EH I, 820

‡ mīdiknis Wessen "= mīdeklis" ["?"].

Avots: EH I, 820

[mĩdinis Dunika, eine stark ausgetretene Stelle.]

Avots: ME II, 641

mĩdît: in Oknist n. FBR. XV, 188 auch ein prs. mìdīju ² (neben mìdu ² ); dreschen Stenden: labību ar mašīnu m.; "ar zirgiem kuli (labību)" Grob.; "mitît" ["?"] Wessen.

Avots: EH I, 820

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

mīdzeknis

1) "?": piede̦r baltas diegu zeķes pie mīdzekņa [?] pastalām BW. 9293;

[2) "Verwirrung
(samežģījums)": dzijas "mîdzeknis Nötk.].

Avots: ME II, 641

miêrmĩlîgs ,* friedfertig, friedliebend.

Avots: ME II, 654

‡ mĩgļat Stenden, fein regnen (von einem nebelähnlichen Staubregen).

Avots: EH I, 820

mîgļi ^2, Klösse aus Rüben Apšciems u. a. am kurl. Strande.

Avots: ME II, 641

mīglis "ein wackelnder Tisch" Biel. n. U.

Avots: ME II, 641

Mĩkãlis [Wolm., PS., Trik.], Smilt., der Michaelistag, 29. September: ziema (iesākas) ar Mīkāli Wohlfahrt n. Etn. III, 126. Mīkalīt[i]s dievu lūdza, es pielūdzu Mīkalīti; Mīkalīt[i]s man atnesa putuojuošu alus kannu BW. 33238.

Avots: ME II, 641

I mîkla: mīklās ruokas sabāzušas BW. 27294.

Avots: EH I, 820

I mîkla, [ein acc. s. mīklī Pas. I, 323 (aus Preili) und loc. s. mīkļ Pas. I, 148 (aus Biržgalis)], der Teig, Brotteig: Sprw. cik mīklas, tik kliņģeŗu. [Nest li. minklas dass. zu mîcît.]

Avots: ME II, 641

II mīkla, eine wilde Johannisbeere ohne Säure (ribes alpinum?) Döbner n. U.

Avots: ME II, 641

III mîkla: mîkla: duošu ... mīklas atminēt BW. 26045, 1.

Avots: EH I, 820

III mîkla, mîkla ² N. Bartau, [Zb. XVI, 203], das Rätsel: mīklu atminēt, uzminēt, ein Rätsel erraten. prasīja ēdienu gan caur mīklām, gan tâ˙pat tiešam BW. III, 1, S. 17. man nebij ne ziņā, ne mīklā (ich wusste es gar nicht), ka kāds cilvē̦ks šeit tuvumā Alm. Zu minêt.

Avots: ME II, 641

‡ mīklaine Strods Par. vōrdn. 110 "?".

Avots: EH I, 820

mîklainîgs, = mîklaîns II: mīklainīgā briežu māte Lautb. Vidv. II, 63.

Avots: ME II, 641

I mîklaîns: auch Pas. XI, 396; m. (=dubļains) ceļš Schwanb. (hier mit -ikl- gesprochen).

Avots: EH I, 820

I mîklaîns, teigicht U.

Avots: ME II, 641

II mîklaîns, rätselhaft: te nav ne˙kā mīklaina A. v. J. 1896, S. 322.

Avots: ME II, 641

‡ mîklans Nautrēni, ein ungewandtes, träges und verweichlichtes Lebewesen.

Avots: EH I, 820

‡ Mīklavs (wo?), der Nikolaustag am 6. Dezember a. St. (am Abend dieses Tages habe man einander Rätsel aufgegeben). Mit M- schon im Slavischen.

Avots: EH I, 820

[mîkle Warkh., Warkl., = mîkla I und III.]

Avots: ME II, 641

I mîkle (Teig; li. mìnklė bei Gerullis-Stang 85); auch AP., Auleja, Gr.-Buschh., Kattenbr., Oknist, Warkl., Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH I, 820

II mîkle (Rätsel): auch Auleja, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Oknist, Warkl., Pas. X, 238 (aus Līksna), XII, 169 (aus Kapiņi).

Avots: EH I, 820

mîkle̦nãji C., Maulbeerenstrauch U.; crataegus Konv. ² 3572; [mîkle̦nājs Arrasch, Lis., Bauske, mîklinājs PS.], ribes alpinum Mag. IV, 2, 78; Rkr. II, 77.

Avots: ME II, 641

mîklenes: auch Serbig., Sonnaxt, Trik., (mit î ?) Frauenb., Lemb., Mesoten, N.-Peb., Schnehpeln, Tals., (Schellbeeren) Wessen, (ribes alpinum) Ramkau, Selsau.

Avots: EH I, 820

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. ² 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei ² lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641

‡ mîklines Oknist, gewisse Beeren Prohden.

Avots: EH I, 820

‡ mīkls, weich und feucht Stender Deutschlett. Wrtb.

Avots: EH I, 821

‡ mīklu tēviņš, im Rätsel m. t. līkām kājām ("circenis") M. Ar.

Avots: EH I, 821

I mîkna ^2, der Teig Nigr., Gr. - Essern: [maizes mīkna abrā Janš. Dzimtene ² II, 448.] pūŗu mīkna Apsk. v. J. 1903, S. 68. piekŗaudamā varē̦tu vārīt mīknas putru LA.

Avots: ME II, 641

II mîkna ^2, das Rätsel Tahm. n. St. u. U.: kas manu mīknu atminēs? Wischm. 113. ne mīknā tuo nevarēja duomāt, nicht von ferne, nicht im Traume konnte man das denken Biel. n. U.

Avots: ME II, 641

III mîkna ² : uz mīknu vēl nerādās BielU., Tauwetter scheint noch nicht kommen zu wollen.

Avots: EH I, 821

[III mîkna ² "Tauwetter" Pampeln.]

Avots: ME II, 641

mīknaîns U., = mīkns.

Avots: ME II, 641

‡ *mīknât, zu erschliessen aus atmīknât.

Avots: EH I, 821

mīkne U., mīkņa L., weiches Wetter, Tauwetter.

Avots: ME II, 642

[mîknes,

1) zertretene Erde oder Kot:
staļļa priekšā zirgs samīdījis īsta mīknes N. - Schwanb

2) "Teigereste an den Seiten des Backtrogs"
Stuhrhof.]

Avots: ME II, 642

mīkns, ‡

2) = mukls II: mîkna vieta Grawendahl, Sessw.

Avots: EH I, 821

mīkns U., weich (vom Wetter): [būs mîkns ² laiks Pampeln]; feucht: [mîkna pļava N. - Peb.].

Avots: ME II, 642

mīkrēslis: auch (mit ĩ ) Serbig., (mit ì ) Trik., (mit î ² ) Zögenhof.

Avots: EH I, 821

[mīkrēslis Memelshof u. a., mìkrēslis Jürg., Kosenhof, = mijkrēslis.]

Avots: ME II, 642

‡ mîkšêt, -ēju Auleja, Warkl., Zvirgzdine, = miekšêt 1: m. ādas.

Avots: EH I, 821

mîkši: auch Kaltenbr., Ramkau; m. (= viegli) kult AP.

Avots: EH I, 821

mîkši, = mīksti, (mundartlich) Adv. zu mîksts, weich: mīkši man žagi rāva BW. 34088 var.

Avots: ME II, 643

‡ *mīkšinât, zu erschliessen aus ‡ izmīkšinât.

Avots: EH I, 821

‡ mīkšķa, in der Verbindung guovju m. Veselis Netic. Toma mīl. 22, ein gewisser (nicht essbarer) Pilz.

Avots: EH I, 821

‡ mîkšķàula ² Kaltenbr., = mîkstčàulis 1.

Avots: EH I, 821

mīkšķêt, zergehen, schmelzen: lai kvarcs nesāktu mīkšķēt laukā Druva II, 105. [ceļš mîkšķ KL.]

Avots: ME II, 643

mīkšķinât, erweichen: (tā) nemīkšķina krūtis manas Zalktis I, 95. [mîkšķinât līmi Jürg.]

Avots: ME II, 643

‡ mīkšķis, los, nicht fest geflochten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "los").

Avots: EH I, 821

‡ mîkšķît, -u, -īju, erweichen Strods Par. vōrdn. 110.

Avots: EH I, 821

[mīksnājs Bers., eine weiche, feuchte Stelle.]

Avots: ME II, 642

mīksne od. mīksnis, [das Weiche]: par pļavu klusuo mīksni Sudr. Sessw., N. - Schwanb.; mîksnis,

1) ein feistes Lebewesen
N. - Schwanb.; mîksnis,

2) "staigna vieta" Mar.]

Avots: ME II, 642

mīksnējs,

1): viļņi aug mîksnējuos ² mežuos AP. gatavie augļi ir mîksneji Bērzpils, Nautrēni.

Avots: EH I, 821

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642

‡ mīkšņi "weiche, feuchte Stellen" N.-Laitzen: avenes auguot mīkšņuos.

Avots: EH I, 821

‡ mīksniene "?": karstamu guļu tâ aizdzine: viens ... nuogrieze sērmaukša ... nūju un ar tuo tai rijā, kur vājie gulēja, ap sienām gāje apkārt, sizdams un sacīdams: "sausnien ārā, mīksnien iekšā!" Mag. IV, 1, 73.

Avots: EH I, 821

[mîksns Bers., AP., weich: šis kuoks stipri mīksns.]

Avots: ME II, 642

‡ mîkst, mîkstu, mîksu Nautrēni, = mîkšt: uzlej drēbēm ūdini, lai mīkst! miezīši, mīkst ze̦m līta.

Avots: EH I, 821

mîkšt, mîkšu, intr., weichen: pastalas 41 * mīkš ūdenī zirņi dienu un nakti mīkšuši Smilt., Lub., AP., C.; [vgl. li. minkšti "weich werden"].

Avots: ME II, 643, 644

[mĩksta Drosth. "eine Rute".]

Avots: ME II, 642

mîkstâdaîns, mit einer weichen Haut bedeckt: mīkstādains knābis Konv. ² 290.

Avots: ME II, 642

[mīkstanĩca "biegsame Zweige" Wid.], mīkstaunīca, die Weidenrute: mīkstaunīcas aug purvuos MWM. v. J. 1897, S. 103.

Avots: ME II, 642

‡ mîkstans ² (vielleicht mit a aus e, ) AP.; ziemlich weich: m. kartupelis.

Avots: EH I, 821

‡ mīkstava Grawendahl, = mī˜stîklas. Aus *mīkstītava?

Avots: EH I, 821

mîkstčàula (unter mîkstčàulis),

1): auch AP., Seyershof.

Avots: EH I, 821

mîkstčaule (unter mîkstčàulis),

1): auch Ramkau, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 821

mîkstčàulĩba, die Weichschaligkeit, Weichlichkeit Saul. I.162.

Avots: ME II, 642

mîkstčàulîgs, weichschalig; weichlich: pataisīja jaunkungus tikai mīkstčaulīgus Saul.

Avots: ME II, 642

mîkstčaulis,

1) und

2): auch (mit aũ ) Dunika.

Avots: EH I, 821

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis ² Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642

mîkstčauls Adj., [= mîkstčaulīgs: mīkstčaula uola Bers., N. - Peb.; zart Manz. Lettus]. mīkstčaula [gen. s.?] egle, die weisse Tanne U.

Avots: ME II, 642

[mîkstce̦pure, ein weicher Hut: galvā gaiša mīkstce̦pure Veselis Saules kapsē̦ta 114.]

Avots: ME II, 642

‡ mīkste, = maĩgsne: apinītis... mīkstē (Var.: maikstē, kuokā, mietā) kãpa BW. 19480 var.

Avots: EH I, 821

mīksteklis L., St. "Brackholz, Flachsbreche."

Avots: ME II, 642

II mîkstelêt [Warkh., Warkl.], öfters tauschen, wechseln. Zu mît.

Avots: ME II, 647

[mīkstenīca Bers., eine biegsame Gerte.]

Avots: ME II, 642

‡ mîksteņš Auleja, Demin. zu mîksts.

Avots: EH I, 821

‡ *mīkstêt, zu erschliessen aus atmīkstêt.

Avots: EH I, 821

‡ mîkstgarīgs ² Seyershof, = mîkstčàulîgs: m. luops.

Avots: EH I, 821

mîkstiẽnenes, Gänsedistel (sonchus L.) RKr. II, 78.

Avots: ME II, 643

mîkstinât, ‡ Refl. -tiês, sich erweichen: tuomē̦r sirds nemīkstinās Pas. VlI, 386.

Avots: EH I, 821

mîkstinât [li. minkštinti], weich machen, erweichen: skaļais prieks, vakarā vējiņa mīkstināts RSk. I, 109. - mīkstināti līdzskaņi, mouillierte Konsonanten. - Zu mîksts.

Avots: ME II, 642

‡ mīkstinieks Lenz Spred. gr. (1764 - 7), S. 1239, = mîkstnieks 2?

Avots: EH I, 821

mīkstît,

1) [mĩkstît Trik.], = mīstīt, Flachs brechen Mar., L., St., U.;

[2) weich machen
Bielenstein Holzb. 520;

3) mîkstît "eilig essen"
Lös.;

4) mĩkstît N. - Peb., quetschen, knutschen
Kreuzb., Warkl., (hier prs. mīkstu) Sauken].

Avots: ME II, 642

mîkstkãja, einer, der weiche Füsse hat (vom Bären gesagt) LP. VII, 380.

Avots: ME II, 642

mîkstmèlis (f. - le),

1) wer eine weiche Zunge hat:
es bij[u] tāda mīkstmēlīte (Var.: plānmēlīte), brandavīna dzērējiņa BW. 19899;

2) ein Fuchsschwänzer, eine Schmeichelzunge
U.

Avots: ME II, 642

‡ mîkstmiesība, die Weichlichkeit: nepalaidās vis mīkstmiesībai, bet darbuojās Dünsb. Vecie grieķi I, 173.

Avots: EH I, 821

mîkstmìesis ,* die Molluske Konv. ² 2113; 2115.

Avots: ME II, 642

mîkstmutĩte: "W. 2676" zu verbessern in "BW. 2686, 6".

Avots: EH I, 821

mîkstmutĩte, die einen angenehmen, weichen Mund resp. eine weiche Stimme hat: lakstīgala mīkstmutīte W. 2676.

Avots: ME II, 642

mīkstnējs: liels un m. (schlaff?) augumā Klaustiņš Atpūta, № 636, S. 6; weichlich ("vārīgs, glēvis") Stender Deutsch-Lett. Wrtb.

Avots: EH I, 821

mīkstnējs [Adjektiv?], Weichling [?] L., Ruj. n. U.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstniecība,* die Weichlichkeit: dienas miegu viņš ieskatīja par... mīkstniecību Kaudz. M. Atmiņas II, 218.

Avots: EH I, 821

mîkstnieks,

1) die Molluske
Konv. ¹ 538;

2) ein Verwöhnter
Dr., Weichling L., Ruj. n. U.: ceļnieki gulēja savuos cietuos ratuos tik maigi, ka pat mīkstnieks, tuos apskaustu Kaudz. M.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstuoņa Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56, Wessen, = mīkstuone.

Avots: EH I, 821

mīkstuone: auch Auleja (mit î), ("?") Preiļi n. FBR. VIII, 10; laiks paliek siltāks; būs mîkstuońe, Warkl. meitai mīkstuońe̦s laiks (Menstruationen) ebenda.

Avots: EH I, 821

[mīkstuone, Tauwetter Rancāns Bišu kūpšona 74, Zaļmuiža.]

Avots: ME II, 643

mîkstuonis Vēr. II, 724, das Weichtier, die Molluske.

Avots: ME II, 643

‡ mīkstuôt (Neologismus?) M. 255, weich machen. Refl. -tiês M. 255, weich weiden.

Avots: EH I, 821

mîksts,

1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;

2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;

3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;

4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.

Avots: EH I, 821

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

mîkstsir̂dĩba ,* die Weichherzigkeit.

Avots: ME II, 643

mîkstsir̂dîgs ,* weichherzig: mīkstsirdīgs cilvē̦ks Upīte Sieviete 51.

Avots: ME II, 643

[mîkstsir̂dĩte Janš. Dzimtene V, 266, ein weichherziges Mädchen.]

Avots: ME II, 643

mîkstspuru * (gen. pl.), mîkstspuraîns *, mit weichen Flossfedern: zivju suga nuo mīkstspuru pasugas Konv. ² 487. mīkstspurainās zivis 2321.

Avots: ME II, 643

mîkstulĩba, die Weichlichkeit: gļē̦va mīkstulība Sudr. E. pavedināt uz mīkstulību Purap.

Avots: ME II, 643

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

mîkstums (li. minkštùmas),

1) die Weichheit;

2) das Weiche:
maizes mīkstums, das Weiche vom Brot. vērpu, vērpu kuodeliņu, sausu grauzu garuoziņu; kad nuovērpu kuodeliņu, tad dabūju mīkstumiņu BW. 7099. vē̦de̦ra daļas mīkstums (beim Schweinefleisch) Apsk. v. J. 1903, S. 142. kaulu mīkstums, Rachitis Luopkuopība II, 128; mīkstumi L. "Dünnungen, hohle Seiten";

3) scherzweize für Gefängnis
[sonst: ciêtums!] Peb. n. U.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstûne Pilda n. FBR. XIII, 48 "?".

Avots: EH I, 821

mîkstzâle ,* weiches Gras Odiseja V, 83.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstzaru (gen. p1.), aus weichen Ästen hergestellt: m. stiba Brigadere Skarbos vējos 250.

Avots: EH I, 821

mîkstzeme ,* weicher Boden: klintaina jūŗmala būs krauja un augsta, mīkstzemes - pa laikam lē̦ze̦na un ze̦ma Konv. 1499.

Avots: ME II, 643

mîkt C., mīkstu, mīku, weich werden L.: nuo asins viņa svārki mīka Dēmons 29. [Vgl. atmīkt.]

Avots: ME II, 644

mīkūlas (unter mīkuļi): auch (mit ĩ und ũ ) Behnen n. FBR. XVI, 140.

Avots: EH I, 821

mīkuļi Grenzhof n. U., [mīkūlas Autz n. RKr. III, 137], = mīkūnas.

Avots: ME II, 644

mĩkūnas: auch Fankelhof, (mit û ² ) Kr.- Würzau.

Avots: EH I, 821

[mĩkũnas Bauske], mīkūnas [Würzau], Grünh., [Wid.], mīkūnes U., mīkuņas, mīkuona Grünh. n. U., mīkuonas Hofzumb. n. U., mīkuonis Dobl. n. U., mīkuoņi JK. V, 81, der Verdingstag, der Tag des Wechsels der Dienstboten: kad es tuo būtu zinājuse, tad es pa mīkunām vis par tuo algu nebūtu derējuse Asp. Neaizsniegts mērķis 4. [Ableitungen von einen * mīkas od. * mīki (zu mît, av. miϑra - "Vertrag")?]

Avots: ME II, 644

mīla, s. mīlis.

Avots: ME II, 644

mīlabas, in der Verbind. mīlabu nevar, man kann sich nicht genug freuen, ergötzen: mìlabu ² nevar, cik skaists ir šis upes līcis Druw. n. RKr. XVII, 68. priedes, egles tautiņās, raudas nāca staigājuot; bāliņam bē̦rzu birzis, mīlabiņu (Var.: mīlīņu, mīļumiņa) nevarēju BW. 25933 var. Zu mĩļš.

Avots: ME II, 644

mĩlams, mĩļams (li. mýlimas), mĩļums, Part. praes. pass. von mĩlêt, liebenswert, lieb: es atslēdzu tautiešam mīlamuo (mīļumuo Ld. 10875) valuodiņu BW. 1111, 1. es vakar pavadīju mīļamuo bāleliņu 14463, 1 var. krustīja mīlimu dē̦lu 1467.

Avots: ME II, 644

[milans ² Nerft "šķē̦rkuoks pie stāviem.]

Avots: ME II, 644

‡ mīlastība Adolfija Dziesmu grām. (v. J. 1685), S. 147, = mĩlestība.

Avots: EH I, 821

mīļaviņa, die Liebste: uzticies man, manu mīlaviņ! U. b. 110, 13.

Avots: ME II, 645

mĩļbḕ̦ns ,* mĩļbḕrniņš *, das liebe Kind; der Liebling: māmuliņas mīļbē̦rni A. v. J. 1901, S. 1067. mīļbērniņa cirtainuo galvu pie vaigā tu kaisli sev spied JR. IV, 67.

Avots: ME II, 645

mīle (unter mīlis ): auch (mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH I, 821

mĩle Lieven - Behrsen, ein Kamin; s. auch mīlis.

Avots: ME II, 644

mĩlenĩte, die Geliebte.

Avots: ME II, 644

[mīlēns Manz. Lett., Für. I, lieb, freundlich, holdselig.]

Avots: ME II, 644