Paplašinātā meklēšana

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.

Avots: ME I, 20

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

‡ àizkàukt, heulend sich entfernen Oknist: suns aizkauca uz mežu.

Avots: EH I, 29

àizkàuktiês, anfangen zu heulen: tad dusmās sarkdams aizkaucās JR. V, 38.

Avots: ME I, 31

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38

àizplaûkt, intr., ein wenig zu spriessen, auszuschlagen anfangen: aizplaucis pumpurs.

Avots: ME I, 44

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

‡ aîzslaûkt ² Dunika, Rutzau, melkend (den Milchstrahl) hinter etwas geraten lassen: a. (pienu) aiz piedurknes.

Avots: EH I, 49

‡ àizšļàukt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;

2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).

Avots: EH I, 56

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56

‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.

Avots: EH I, 51

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91

‡ apkàukt, mit Mühe herumgelangen: kā viņš purvam apkauks apkārt? Golg., Trik.

Avots: EH I, 90

apmàukt,

1): gre̦dzins, kuŗu jī bija apmaukuse Pas. VIII, 218;

2) prellen; betäuben
Segew.: vai pati nelaime mūs apmaukusi?

Avots: EH I, 100

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apņauktiês (li. apsiniáukti), sich mit Nebel und Wolken beziehen; cf. Biel.

Avots: ME I, 110

‡ apraũkt Dunika, Kal., Rutzau, (mit aû ² ) Stenden, = apraukt: a. zeķi, pastalu.

Avots: EH I, 111

apraukt, tr., ringsum enger machen, zusammenziehen, die Maschen beim Strumpfstricken abnehmen: adi, mana meitiņa, apraukdama BW. 7206.

Avots: ME I, 114

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123

‡ apšļaûkt ² Dunika, tragend abnutzen oder beschmutzen: a. drānas.

Avots: EH I, 120

apšmaukt, ‡

2) a. abas ciskas Lubn. "das Fell herabziehen".

Avots: EH I, 120

apšmàukt, tr., betrügen: es ļāvuos nuo jums apšmauktiês JR. VII, 100.

Avots: ME I, 129

‡ apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.

Avots: EH I, 120

apspràukt (zarus, galus), tr., abpflücken, abbrechen. Smilten; [die Spitzen der Gerstenkörner abstampfen: graudus dzirnavās apsprauc AltOttenhof].

Avots: ME I, 125

aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.

Avots: EH I, 122

aptraukt, Früchte (in grossem Umfange) von den Bäumen schlagen: augļus, ābuolus. rudens, mežam lapiņas aptrauci BW. 13790, Herbst, du hast den Wald der Blätter beraubt.

Avots: ME I, 131

‡ apžļàukt ² Bērzgale, teilweise umstürzen (tr., ?): a. rudzu status tīrumā.

Avots: EH I, 129

atbràukt, ‡ Refl. -tiês, "wiederholt fahren" Saikava: kuo gan Pēteris neatbraucēs uz šeni, līdz meiteni dabīja!

Avots: EH I, 136

atbràukt [li. atbraũkti "zurückstreichen" ], intr.,

1) zurückfahren:
atbr. atpakaļ;

2) herfahren, ankommen:
brūtgans atbrauca pūram pakaļ BW. III, 1, 62;

3) tr., abfahren seine Schuld:
parādu atbraukt.

Avots: ME I, 151

atjàukt, tr., auseinandnrnehmen od. werfen: [siena gubu S., Kalz.], sē̦tu Spr.

Avots: ME I, 162

I atjàukt: strādnieki atjauca (= nuojauca) ve̦cuo istabu nuo jaunās Bērzgale.

Avots: EH I, 144

‡ II atjaukt, abgewöhnen: a. kam alu (Bier) BielU.

Avots: EH I, 144

‡ atkàukt (li. atkaũkti),

1) entgegenheulen
(perfektiv) Salis: kaimiņu suns atkauca pretī;

2) durch Geheul heranlocken:
kuo nu raudat? atkauksit vēl vilku nuo meža Lemburg;

3) a. mājā, heimkehren
(pejorativ) Trik.: gans jau atkaucis ar luopiem mājā.

Avots: EH I, 146, 147

atmàukt,

1) tr., ab-, weg-, zurückstreifen:
piedurknes; ce̦puri uz pakausi; brilles uz pieres atpakaļ MWM. X, 468; [

2) intr., schnell herkommen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich zurückstreifen
Nerft, Kreuzb.;

2) sich losstreifen
Ruj.]

Avots: ME I, 175

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

‡ atšmaukt,

1) abziehen, abhäuten
(mit aũ ) Dunika, Kal.: a. mizu, ādu;

2) schnell od. heimlich herkommen
(mit aũ) Dunika, Rutzau: Mičis nakti atšmaucis pie Aņņas.

Avots: EH I, 174

‡ atspràuktiês, sich durchdrängend hergelangen: a. šurp caur krūmiem.

Avots: EH I, 169

attraukt (li. atitráukti), ‡

3) hertreiben, nach Hause treiben
(perfektiv): vīrs cūkas attrauc Pas. IX, 414.

Avots: EH I, 176

attraukt, tr.,

1) abschütteln, abschlagen:
lē̦ni liecu lazdu krūmu, lai riekstiņu neattrauktu BW. 12582;

2) heftig antworten:
attrauc Ingus JR. IV, 76. Refl. -tiês, von der Aufregung sich befreien, ruhig werden: kā viņš uztraucies, tā viņš attrauksies MWM. VII, 138.

Avots: ME I, 205

aukt, kalt, ungestüm sein. Von L. als obsolet bezeicznet.

Avots: ME I, 223

II àukt (III prs. àuc), heulen (vom Sturme) Arrasch, Jürg., (mit àu ² ) Lettihn. Reimwort zu kànkt, sàukt.

Avots: EH I, 186

blaukt, schallnachahmende Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: mežsargs nācis uz tuo vietu, kur briedē̦ns spārdījies, un... blaukt! dūmi vien nuokūpējuši. kâ ieraudzījis lāci, gaili vaļā un tūliņ - blaukt! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

bràukt,

1): b. lapas Zvirgzdine, (mit aũ) Rutzau, braũkt ar ruoku pa galdu Kal.; ‡

4) "jāt" Pilskalne. Subst. brâukums, ‡

3) ein Ruck:
ar vienu braukumu izvest Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 238

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brauktava (unter braukts): auch (mit aû ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs ² Salis.

Avots: EH I, 238

bràuktave (unter braukts): auch N.-Peb.

Avots: EH I, 238

‡ braûkteve ² AP., bràukteve ² Lubn., Saikava, = braukts.

Avots: EH I, 238

bràuktin, s. braucin.

Avots: ME I, 326

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

bràuktuve (unter braukts): auch Trik., (mit àu ² ) Meiran, (mit aũ ) Dunika, (mit aû ² ) Grob., NB., OB., bràuktive ² Borchow n. FBR. XIII, 26.

Avots: EH I, 238

dabràukt,

1): dabrauču ciema sē̦tu Pilda n. FBR. XIII, 61; ‡

3) tr., hinzufahren
Saikava: d. zirgu pie kā. ‡ Refl. -tiês, unversehens hinzufahren: par tivu jums dabraucies pie ķirpas Saikava.

Avots: EH I, 300

dabràukt Spr., PS., [Drsth.], intr.,

1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;

[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].

Avots: ME I, 428

dajaukt: pi piena ūdiņa dajauc Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

[dajaukt Drsth., hinzumischen.]

Avots: ME I, 433

dasàukt,

1): dasauc juo klāt Pas. VIII, 67. dasaucis ... draudzeni 205; ‡

2) anrufen:
dasaucis dieva vārdu Pas. V, 249 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 309

[dasàukt Drsth., Spr., heranrufen.]

Avots: ME I, 442

[datràukt Drsth., noch dazu (andere Äpfel vom Baume) herabschütteln.]

Avots: ME I, 443

ìebràukt, ‡

4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡

5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,

1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?

2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;

3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.

Avots: EH I, 504

[ìebràukt,

1) ein -, herein -, hineinfahren:
kādēļ šai sē̦tā iebraukuši BW. III, 1, 13;

2) (einen Weg, eine Spur) einfahren:
Sprw. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k. pa ragavām iebrauktuo sliedīti A. XX, 265. ceļš bij brangi iebraukts Janš.;

3) (ein junges Pferd) einfahren:
Sprw. iebrauktu zirgu viegli gruozīt. pirmuo reizi iebraukuši jaunu zirgu Etn. II, 121.

Avots: ME II, 4

‡ iebrauktne,* in der Verbind. ratu ie., eine Remise: ratu iebrauktnē te̦lpas atliku Brigadere Skarbos vējos 241.

Avots: EH I, 504

‡ iebrauktuva, = iebrauktuve: katrā prastākā iebrauktuvā Janš. Dzimtene IV, 90.

Avots: EH I, 504

iebrauktuve, die Einfahrt BW.

Avots: ME II, 4

ìejàukt,

1): ie. maizi Kaltenbr., Oknist, Zvirgzdine; ‡

2) (hin)einmischen
Wolm. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) unversehens eingerührt werden
Auleja: kad daudzāk iejaucas mīkles.

Avots: EH I, 516

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

ìekàuktiês, aufheulen: jūŗa iekaucas Stari II, 688, vilciens drāzās... brīdi pa brīdim biedinuoši iekaukdamies Vēr. II, 1050. vē̦tra... iekaukdamās smagi dveš Jaunā Raža IV, 26.

Avots: ME II, 26

ìemàukt, ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) aufstreifend, aufziehend hineingeraten: aita iemaukusies guovs valgā Jürg.

Avots: EH I, 529

ìemàukt,

1) eindrängen, einstecken, anziehen:
kāju zābakuos;

2) anfangen zu graben:
kartupeļus;

3) intr., hinein -, hereinlaufen
Spr.

Avots: ME II, 43

‡ II iemaukt, trinkend zu sich nehmen Celm.

Avots: EH I, 529

iemaûkti,

1): auch N.-Wohlfahrt, iemaûkti ² Popen, iêmaûkti ² Wainsel n. FBR. XIV, 78, Roop n. FBR. XV, 144, Frauenb., Grob., OreIlen, Salis, Seyershof, Siuxt, iẽmaûkti ² Salis, Demin. nom. s. iemauktiņš BW. 13557, acc. plur. iemauktas BW. 16967, 7; ‡

2) eine gewisse Barttracht:
iemauktus ap žandiem ... bija uzaudzējies Janš. Dzimtene IV, 209.

Avots: EH I, 529

ìemaûkti C., der Zaum: kuokļu stīgu iemauktiņi (Va.: iemautiņi, iemaviņi) BW. 13248, 6; laužņu iemauktiņi (Var.: iemaviņi) 578.

Avots: ME II, 43

[I ìeplaukt, auszuschlagen, aufzublühen anfangen: labība, ruoze ieplaukusi.]

Avots: ME II, 52

[II ìeplaukt "von der Nässe wund zu werden anfangen: kājām pirksti ieplaukuši nuo ūdens Ruj., Bers., Warkl.]

Avots: ME II, 52

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

ìeslàukt, tr.,

1) hineinmelken:
pienu slaucenē;

2) intr., anfangen zu melken:
kâ guovi ieslauc, tā piens te̦k.

Avots: ME II, 67

ìešmaukt,

1) iešmaûkt ² Sassm., einen Schlag versetzen:
iešmauc pa purnu, pa lūpām;

2) herein -, hineineilen:
zē̦ns iešmauc gultā Vēr. II, 211. In letzterer Bedeutung gew. das Refl. - tiês, viņa viegli iešmaucās dārzā Saul.

Avots: ME II, 77

[I ìešņàukt tabaku, Tabak schnupfen (perfektiv) um Tuckum.]

Avots: ME II, 78

[II ìešņaukt "einschneiden (z. B. in die Hand)" Burtn.]

Avots: ME II, 78

ìesprauktiês, sich hineindrängen, eindringen: viņš visur iespraucas Stari II, 117. viņas me̦lnās acis gribēja tās dvēselē iespraukties A. XVII, 387. lai ne˙viens neduomā starpā iespraukties Vīt. 45.

Avots: ME II, 70, 71

ìetraukt,

1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;

[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;

3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;

4) schnell herein -, hineinfahren
Ruj.] Refl. - tiês,

1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;

[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].

Avots: ME II, 83

izbràukt,

3): pa[r] nedēļu varēja i. Rīgu (konnte man nach Riga und zurück fahren)
Ramkau; ‡

4) fahrend ermüden
Iw., Linden in Kurl.: (zirgs) šuodien krietni izbraukts Janš. Dzimtene I ² , 40.

Avots: EH I, 435

izbràukt [li. išbraũkti], intr.,

1) hinausfahren:
nupat viņš izbrauca pa vārtiem. izbraukt zaļumos, einen Ausflug machen. Sprw.: kad izbraucis, tad jābrauc, kad kuo iesācis, tad jāpabeidz;

2) ausfahren:
ceļu, pļavas, lauku. dieviņš deva izbraucamu kumeliņu, ein Fahrpferd BW. 29745, 2;

3) befahren:
malu malas, visu pasauli. Refl. -tiês, nach Herzenslust fahren, viel umsonst fahren: viņš izbrauciens pa jūŗu LP. VI, 798. izbraucies visu nakti VII, 975. man būs atkal jāizbraucas velti VII,630.

Kļūdu labojums:
VIII, 630 = VII, 630

Avots: ME I, 718

izjàukt,

1): auseinanderbreiten (= izā`rdît 2): i. sienu Saikava. ‡ Refl. -tiês: man izjaukuses visa gabana Saikava, ich habe versehentlich den ganzen Heuhaufen auseinandergebreitet.

Avots: EH I, 451

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

izkàukt (li. iškaũkti ), ‡

2) (heulend) hervorbringen:
(suns) izkauca gaŗu kaucienu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 454

izkàukt, heulend erlagen, abdringen, erbetteln: viņš bij izkaucis pusstuopu de̦gvīna MWM. VII, 882. izkauca nuo pagasta ve̦cākā mēneša algu uz priekšu Seibolt. Refl. - tiês, zur Genüge heulen: visu dienu viņa izkaukusies Jauns.

Avots: ME I, 749

izmàukt (li. išmaũkti "herausziehen"),

1): nuo šļīcenes, kas bija izmaukta nuo jaunas priedītes galuotnes Virza Straumēni ³ 20; ‡

3) "prellen; jem. etwas aufheften"
Segew.

Avots: EH I, 465

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

izslàukt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) ausmelken: ir guovis, kas pašas sevi izslaucas Seyershof.

Avots: EH I, 480

izslàukt, tr., ausmelken: guovs bijusi izslaukta LP. VI, 1.

Avots: ME I, 799

‡ izšļaukt (?) Bērzgaīe, Lubn. "izmānīt".

Avots: EH I, 486

izšmàukt,

1) intr., entwischen, entfliehen:
šī nuobijusies laikā vēl izšmauksi pa vurdīm laukā LP. VII, 135;

2) betrügen, anführen:
viņš mani izšmaucis N. - Schwnb. viesus izšmauc MWM. VI, 657. Refl. - tiês, entwischen entkommen: briedis izšmaucies nuo masta LP. V, 228. neattapa gan˙drīz laikā izšmaukties V, 344.

Avots: ME I, 813

‡ izsmauktiês (mit aũ ) Dunika, entwischen, entgleiten: guovs izsmaukusies nuo apluoka (caur žuogu sprauzdamās) Wandsen.

Avots: EH I, 481

izspràukt, tr., hervorstrecken, hindurchdrängen: viesis savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. Refl. - tiês,

1) sich entwinden, entwischen:
viņa tam izspraucās nuo ruokām;

2) sich durchdrängen:
ļaužu pūlim bijām cauri izspraukušies A. XI, 209.

Avots: ME I, 803

iztraukt (unter iztraucêt): bailīgi sapņi viņam miegu iztrauc Pēt. Av. III, S. 107. tas viss viņu ... nuorūpināja un iztrauca Janš. Dzimtene ² I, 224.

Avots: EH I, 490

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

[jaukt U., ^{= jaucēt,} gewöhnen.]

Avots: ME II, 98

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jàuktne, jàutņa, ein Gemisch, etwas Gemischtes, Verwirrtes, das fünfte Rad: jauktnes suga (vom Vieh) Bers. n. A. XV, 1, 408. jaucas kâ jauktņa pa vidu Naud.

Avots: ME II, 98

jaukturis, der Quirl Adsel; [gebildet nach mieturis].

Avots: ME II, 98

jauktuve, s. jàutava.

Avots: ME II, 98

kàukt;

2): es viņam kaucu virsū (ich schrie ihn an, sagte ihm unsanft, grob),
bet viņš man neklausa Kand. - Zur Bed. vgl. auch ‡ apkàukt.

Avots: EH I, 593

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

knaũkt! Interj., = knauks, knaukš: knaukt! iešauj luodi krūtīs LP. VII, 238.

Avots: ME II, 243

‡ II knaũkt PlKur. "ņaudēt". Vgl. li. kniaũkti "miauen".

Avots: EH I, 628

kraukt RKr. VII, 1270, 2, Interj., = kraũks.

Avots: ME II, 263

kŗaukt, -cu, intr., hüstefn, krächzen: kuo tu kŗauc vienmē̦r? kraukļi krauc. [Vgl. li. kraukti "krächzen wie ein Rabe."]

Avots: ME II, 295

‡ II krankt (li. kraũkti), -cu Bērzgale, = krèkt ² 1: vārnas krauc.

Avots: EH I, 643

[laũkturis, ein zänkischer, streitsüchtiger Mensch Planhof.]

Avots: ME II, 427

màukt,

1): m. kuokiem mizas nuost Siuxt. m. ce̦puri galvā Warkl. es visu vasaru divējas zeķes maucu (trug 2 Paar Strümpfe)
Linden in Kurl.;

3): auch AP., KatrE., Schujen: tupeņus m. Jürgens 154. saknes mauc veļi rudenī Ramkau. piecpadsmitā augustā sīpuoli jāmauc nuost ebenda;

4): jis mauce pa ceļu, atpakaļ nepavērēs Warkl., Zvirgzdine. man jāmauc uz dārzu Salis; ‡

5) schwungvoll schlagen
Auleja: maucis ar vē̦zdu par aci. Refl. -tiês,

1): m. zeķes, cimdus Frauenb.; ‡

3) m. pruojām, sich eilig davonmachen
Jumpraweeten n. Diet.: maucies pruojām pa uotrpus mājai, kamē̦r gūstītāji vēl runājuši pagalmā Kaudz. Izjurieši 86. Zur Bed, vgl. auch ‡ ìemaukt II.

Avots: EH I, 786

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. ² 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. ² 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569

mauktnes, = mauknas 1: čukuri gan nuoklāti egļu mauktnēm Vēr. I, 1380.

Avots: ME II, 569

maũkturis, ein Hurer: maukturis kuļas ar maukām Ahs.

Avots: ME II, 569

ņaukt, -ku, -cu L., St., U. (li. niáukti [od. niaũktis KZ, L1I, 253]), [ņaûktiês ² Bl.], sich mit Wolken beziehen: tâ apņaucies, būs lietus St. (Nach Petersson Heteroki. 123 zu li. niuksóti "im Dunkel liegen."]

Avots: ME II, 896

‡ II ņàukt C., (mit aû ² ) AP., N.-Peb., miauen: kaķis ņauc.

Avots: EH II, 112

nepãrtraukts, ununterbrochem, ungestöt: nepārtraukts miers.

Avots: ME II, 727

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

nùobràukt [li. nubraũkti "abstreifen"],

1) intr., hinab -, herabfahren:
viņš nuobrauca nuo kalna lejā Aps.;

2) tr., wegfahren:
nuobrauc laivu nuo malas! [intr., wegfahren: atbrauce pa upi ve̦lnē̦ns, salasīja visus... kaulus, salika laivā un nuobrauce Pas. II, 48];

3) abglätten, abstreifen:
uogas Paul., Spr. nuobrauktais ritums Vēr. II, 735; [abstreichen L.; abwischen, abfegen; nuobraũkt skaidas nuo galda Rutzau; ar izkapti iecirtu akmenī un nuobraũcu (vernichtete) visus zuobus Rutzau];

4) abfahren:
zirgu, ratus. zirgi putās nuobraukti LP. VII, 1156;

5) glatt fahren:
ceļu;

6) zurücklegen:
viņš jau bij labu gabalu nuobraucis;

7) im Fahren übertreffen:
viņš visus ar savu sirmi nuobrauc. Refl. - tiês,

1) sich mit fahren abquälen, viel fahrend ermatten:
ja visu dienu esi nuobraucies, tad nav iespējams vakarā sēdēt pie rakstāma galda A. XI, 35

2) um die Wette fahren:
iesim nuobraukties od. uz nuobraukšanuos, wollen wir um die Wette fahren Kurs.

Avots: ME II, 764

[nùočaukt U., wegstibitzen.]

Avots: ME II, 769

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

nùojàukt, tr.,

1) niederreissen, abtragen:
ē̦ku baznīcu, dambi;

2) verwischen:
pē̦das LP. I, 164. Refl. - tiês, sich verwischen, verschwinden: kuo dienu uzcē̦luši, tas līdz saules lē̦ktai nuojaucies LP. VII, 374.

Avots: ME II, 791

nùokàukt, gew. refl. nùokàuktiês, eine kurze Weile heulen: vilks nuokauca mežā Schwitten.

Avots: ME II, 795

nùomàukt,

1): n. bikses zemē Kaltenbr. n. mizu Ramkau; ‡

2) Perfektivform zu màukt 3, = nùorakt 1: tupeņi nuomaukti Jürgens 36 (ähnlich AP., KatrE.). Refl. -tiês: guovs nevar n. Iw.

Avots: EH II, 67

nùomàukt [li. numaũkti], tr., abstreifen, abziehen, abnehmen: cimdus, zeķes, kurpes, gre̦dze̦nu, zirgam apaušus. nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm! Etn. II, 31. Refl. -tiês, sich abstreifen, abziehen, sich befreien: nuomaucies zābakus! zirgs nuomaucies nuo iemauktiem Kand. Subst. nùomàucẽjs, wer abstreift, abzieht; nùomàukšana, das Abziehen; nùomàukums, das Abgestreifte, die Abstreifung: tuo darīja meitu grē̦ki par gre̦dze̦na nuostmaukumu (gew.: nuomaukumu) BW. 6272, 8.

Avots: ME II, 817

[nùopaukt, hinsterben, verenden, ausgehen (pietrūkt): dzīvuo vien bezbēdīgi! gan nu nuopauksi! Linden in Livl. n. RKr. XVII, 71.]

Avots: ME II, 827

‡ nùoplaukt Warkl., = ‡ izplûkt: kuoki vēl pavasaŗa nuoplaukumu. nùoplàukums.

Avots: EH II, 75

nùoŗaukt: n. (mit aû ² ) kaudzi Frauenb. ‡ Refl. -tiês, gegen das Ende hin spitzer werden: (eglītes auga) nuoŗaukdamās slaidā galuotnē Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH II, 83

nùoŗaukt, tr., verengen, zusammenziehen: nuoŗaũkt [Dunika] zeķi, den Strumpf abnehmen; kaudzi nuoŗaukt, den Karn- od. Heuhaufen zuspitzen. [Vgl. li. nuraũkti dass.]

Avots: ME II, 842

nùosàukt, Refl. -tiês: vienmē̦r nuosaukusies, ka tak viņai būtu kāds bē̦rns! Pas. III, 219.

Avots: EH II, 83

nùosàukt [li. nušaũkti], tr.,

1) herabrufen:
nuo kalna leja;

2) nennen, benennen:
viņš tuo nuosauca par muļķi;

3) abrufen (vom Nachtwächter).
Refl. -tiês, ein Jubelgeschrei [od. einen Schrei] erschallen lassen: nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k saule smilkstē̦dama BW. 30606. Miķelītis nuosaucās auzu kaudzes galiņā BW. 33045. [viņi tik nuosaucās vilkam pakaļ Frauenb.] Subst. nùosàucẽjs, wer herabruft, nennt; nùosàukšana, das Herabrufen, Nennen; nùosàukums, die Benennung: ik˙vienai lietai savs nuosaukums.

Avots: ME II, 843, 844

nùoslàukt,

1): nenuoslaukta ... viņa (= guovs) būs tagad ce̦nā Janš. Dzimtene III ² , 96. ‡ Refl. -tiês, zu Schanden gemolken werden:
Zile nav lieia pienīdze un drīzi nuoslaucas Janš. Dzimtene III ² , 96.

Avots: EH II, 87

nùoslàukt, tr.,

1) ausmelken, zu Schanden melken:
raganas pa naktīm ar˙vienu nuoslaukušas guovis LP. V, 5;

2) fig., berupfen; [schwächen:
laukus Dond.]

Avots: ME II, 851

nùošļaukt,

2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡

3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡

4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡

5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡

6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.

Avots: EH II, 96

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868

[I nuôsmaûkt ^2, von der Rinde (sie abziehend) befreien: n. bieti Nigr., Bauske.]

Avots: ME II, 854

[II nuosmaukt, erwürgen, umbringen Für. I, unter žņaugt; vielleicht mit g statt k, vgl. li. nusmáugti dass.]

Avots: ME II, 854

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869

‡ nùošņàukt,

1) = izšņàukt 1: nuošņauc de̦gunu Janš. Dzimtene IV, 237 (ähnlich I, 90);

2) "(die Nase) mit den Fingern reinigen" (?)
Frauenb.;

3) = izšņaukt 2: nuošņauc tabak[u] Tdz. 54481, Frauenb.;

4) schnell abschneiden
Ermes, Trik.: n. gabalu gaļas. Refl. -tiês Dunika, Frauenb., (Tabak) schnupfen (perfektiv): paņēma tabāku un nuošņaucās.

Avots: EH II, 97

nùospràukt, tr., abschürfen, abreiben, abstreifen: āda nav pat ne nuospraukta A. IV, 634. (mieži, kam piestā nuospraukta sē̦nala Ronneb.] nuosprauktas puodziņas MWM. III, 534. Refl. -tiês, sich (hin)durchdrängen Spr. Subst. nùospráukums, das Abgeschärfte, Abgeriebene: brīdi viņa atpūtās, sūrstuošuos nuospraukumus un punus braucīdama un glastīdama Seib.

Avots: ME II, 856

nùotràukt,

1): tur nuotraucu asariņas Tdz. 38075 (ähnlich 40351).

Avots: EH II, 101

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876

pabràukt, ‡

3) fahrend einholen:
viņu pabraucis le̦pns kungs Pas. XIV, 119; ‡

4) = pastumt Dunika, Rutzau: p. gružus pabeņķē. Refl. -čiês: cik par versti pabraucās FBR. IX, 116.

Avots: EH II, 122

pabràukt [li. pabraũkti "fortstreichen"], intr.,

1) eine nicht grosse Strecke zurücklegen, ein wenig fahren:
gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim LP. VI, 280. pabraucams zirgs, ein Pferd, mit dem man nicht arbeitet, mit dem man aber zuweilen ausfährt; dieviņš deva pabraucamu (Var.: izbraucamu) kumeliņu BW. 29745, 2;

2) fahren können:
vairs ne˙kur nav varējis pabraukt Ein. III, 92. [Refl. -tiês, ein wenig (zu seinem Behagen) fahren (intr.)].

Avots: ME III, 9

[pabrauktne (Neologismus?) "ein Anbau (auf Pfosten) zum Unterbringen von Pferden und Wagen od. Schlitten" Bauske, Grünh., Autz.]

Avots: ME III, 9

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

[pajàukt,

1) ein wenig umrühren:
p. biezputru, lai nepiede̦g; übertr.: šās precības vajag pajaukt, lai puisis pasteidzas Nigr.;

2) von oben ein wenig auseinander streuen:
p. siena gubu.]

Avots: ME III, 36

[pakàukt (li. pakaũkti), heulen (nach Ausdrücken des Künnens): viņš nevar pakaukt. Refl. -tiês, ein wenig heulen: lai nu pakaucas!]

Avots: ME III, 42

pamaukt,

1): gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams: te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269;

2): abstreifen:
makšķernieks pamauca ... ce̦puri nuo acīm Jauns. J. un v. 40; ‡

3) ein wenig màukt 3: pamauc pusdienai karpānus! AP.

Avots: EH II, 154

pamaukt,

1) aufstecken:
sasies tev ruokas, kājas, pamauks mieta galiņā BW. piel. ² 31861;

[2) abstreifend anfertigen:
p. stabuli, svilpi N.-Peb., Lis.]

Avots: ME III, 67

paplaûkt: vaiguos paplauka sārti plankumi Upītis Pirmā nakts 335. smaids ruosījās p. sejā 375. gaisma bija jau labi paplaukusi Janš. Dzimtene III, 77.

Avots: EH XIII, 163

paplaûkt, intr., etwas spriessen, ausschlagen: acis, kuŗas līdzinājas divi paplaukušiem vizbuļiem JR. V, 91.

Avots: ME III, 82

[paraûkt ² Bauske, Dond., = paŗaukt.]

Avots: ME III, 88

[paŗaûkt ² Wandsen, Lautb., paŗaũkt Nigr., Dunika, ein wenig enger ziehen (abschliessend): p. cimdiem pirkstus, pastalai purnu.]

Avots: ME III, 93

pãrbràukt, ‡

3) durchfáhren:
visu pasauli e̦smu pārbraucis Pas. IV, 408. pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes XII, 134. Refl. -tiês, ‡

3) durchfáhren:
vai pus˙pasaules pārbraucies Saikava.

Avots: EH XIII, 197

pā`rbràukt, intr., nach Hause fahren: pārbrauc nuo kapiem LP. IV, 81. līdz ar krē̦slu pārbrauca kungs mājās Dok. A.; [Subst. pā`rbràucẽjs, wer nach Hause fährt od. gefahren ist].

Avots: ME III, 151

pãrbràukt,

1) hinüberfahren:
pār upi;

2) über etwas hinstreichen:
viņš pārbrauca ar plaukstu pār saluocītuo papīri A. XX, 930. [Refl. -tiês,

1) viel fahrend schwach und krank werden:
riteņbraucējs tâ pārbraucies, ka palika grāvī guļuot;

2) unabsichtlich über etwas gefahren werden:
nemanuot pārbraucās par ruobežu. Subst. pãrbràucẽjs, wer hinüber fährt od. gefahren ist.]

Avots: ME III, 151

pãrbràuktuve,* die Überfahrt, der Trajekt: dzelzceļa pārbrauktuve AU.

Avots: ME III, 151

‡ pãrjàukt, von neuem jàukt: vēl reizi p. gabanas AP., Saikava. Refl. -tiês, umrührend sich überanstrengen: vai nu kaļķes tik grūši jaukt, ka var p.? Saikava.

Avots: EH XIII, 201

pãrmàukt,

1): p. kre̦klu par galvu Sonnaxt; ‡

2) tauschend umstreifen:
gre̦dze̦ni pārmaukti un pārmainīti Pas. V, 125. p. (pārvilkt, pārmainīt) citas zeķes Oknist.

Avots: EH XIII, 206

pãrmàukt, tr., hinüber-, herüber-, überziehen: ce̦puri pār ausīm.

Avots: ME III, 166

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210

pā`rsàukt [li. paršaũkti], heimrufen: pārsauc vīrus pusdienā!

Avots: ME III, 174

pãrsàukt, tr.,

[1) überschreien, im Schreien übertreffen
Wid.;

2) berufen:
nerātnu bē̦rnu; verrufen, rügen, schelten: pārsauktiem kruogiem Jaunie mērn. laiki I, 147. pārsaucams biju vienumē̦r I, 187.] atradusi kādu ce̦nsuonību par pārsaucamu A. XII, 785;

3) ["sich beklagen über"
Salis, C.]: tâ nevajaguot vis dievā pārsaukt Upīte Medn. laiki 65;

4) falsch lesen:
bē̦rns lasuot daudz vārdu pārsauc Ahs.

[5) herüberrufen:
p. uotru pār upi;

6) noch einmal aufrufen:
bē̦rni būs vēl jāpārsauc, vai nav kāds izlaists;

7) von neuem aufbieten (in der Kirche)
od. proklamieren: šispāris uotrreiz jāpārsāuc. Refl. -tiês,

1) falsch lesen
(intr.): bē̦rns lasuot pārsaucās;

2) sich umbenennen:
Plute pārsaucās par Uolavu.]

Avots: ME III, 174

pãrslàukt, ‡

2) pārslaucama guovs Jakobstadt "ālava"; vgl. pãrslàucene.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàukt, tr., noch einmal melken: pēc guovu izslaukšanas vēl īpaši iet guovis pārslaukt Konv. ² 3918.

Avots: ME III, 176

pãršļaukt: hinter "Por." ME. III, 181 zu ergänzen "III, 296".

Avots: EH XIII, 213

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

pãršmaukt, ‡

2) eilig hinüberlaufen
Vank., gewandt und verstohlen hinüberlaufen, -fliehen (p. pāri kalnam) Dunika, hinüberfliehen (p. pāri ruobežam) Oknist; ‡

3) = pãrvìlkt 1 Dunika : p. (jē̦ru dīŗājuot) ādu galvai pāri; ‡

4) entzweischlagen (?):
es tev ar irklu galvu pāršmaukšu Pas. XII, 191.

Avots: EH XIII, 213

[pãršmaukt, überwinden, besiegen: es kaimiņu braukšanā pāršmaucu Wessen]. Refl. -tiês, sich überrecken, sich überanstrengen: viņa vakar, baļļu ve̦ldama, pāršmaukusies A. XIX, 34.

Avots: ME III, 182

[pãršņàukt, (mit einem scharfen Messer) durchschneiden: p. pirkstu Wolmarshof.]

Avots: ME III, 182

‡ pãrspraukt Baižkalns, grob mahlen, schroten: pārspraukta labība.

Avots: EH XIII, 212

pãrtraukt,

3): pārtraucu putraimuos prāvu kulīti miežu Jauns. Raksti IV, 288; ‡

4) (das Meiste) abschütteln:
nav vaira daudz ābuoļu kuokuos: vējš pārtraucis jau vairumu Oknist; ‡

6) part. pārtraukts "nervös;
mazliet jucis" Sessw.: nuo tās reizes viņš ir tāds kâ p.; ‡

7) "iedzert 1" Rutzau: mēs vakar krietni pārtraucām.

Avots: EH XIII, 214

pãrtràukt, tr.,

1) unterbrechen:
darbu, runu. pārtrauc viņu Vēr. I, 1342. nāve pārtrauca viņa labuos nuoduomus Pav.;

[2) "überraschen"
Celm.;

3) grobmahlen
Fest.] Subst. pãrtraucẽjs, wer unterbricht; pãrtraukšana, das Unterbrechen; pãrtraukums,

1) die Unterbrechung:
darba pārtraukums Aps. jautrībai gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522;

[2) pārtraukumi "rupjš maliens" Fest.].

Avots: ME III, 184

pasàukt,

2): gan mīlīgi es pasauču svešas mātes māmuleņas Tdz. 46647 (ähnlich 46642). pasaukuši (= sākuši saukt) palamā Perkunen n. FBR. XVIII, 133. Refl. -tiês, ‡

2) zu sich rufen:
kā, māmeņ, pazasauksi? Tdz. 44531 var.

Avots: EH XIII, 170

pasàukt [li. pašaũkti], tr.,

1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;

2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;

3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]

Avots: ME III, 94

paslàukt, ‡

2) ausmelken
Dunika: p. guovis.

Avots: EH XIII, 173

paslàukt, tr., ein wenig, eine Zeitlang melken: guovis.

Avots: ME III, 101

[pašļaukt, ein wenig (einen Schlitten) gleiten machen: pašļauc savas ŗagavas drusku uz priekšu, lai es tieku gaŗām! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115

[pasmaukt, erwürgen: pasmaukusi savu bē̦rnu Gramsden; aus li. pasmáugti dass.? Eine li. III p. fut. pasmauks "?" Tiž. II, 256.]

Avots: ME III, 103

pašmàukt, auch refl. -tiês, schnell unter etwas huschen: kāds kaķis šur tur pašmaucās zem kādiem vārtiem Vēr. II, 1246.

Avots: ME III, 115

pašņàukt, tr., intr.,

1) etwas schneuzen:
de̦gunu;

2) entfernen, beseitigen, wegschneiden:
uz reiz šim pašņauks mēli nuost LP. IV, 168.

Avots: ME III, 116

[paspràukt, eilig unter etwas kriechen: kaķis paspraucā zem dēļiem C., Golg. Refl. -tiês, sich eine Weile drängen durch: p. caur cilvē̦ku drūzmu.[

Avots: ME III, 105

patraukt,

3): kas tuos lieluos ... darbus cits patrauc ... kad strādā, patrauc aizgūtnēm Atpūta № 636, S. 7; ‡

6) = li. patráukti "fortziehen" (?):
viņa līgaviņu patraucis ve̦cais Patrauklis Janš. Bandavā I, 219.

Avots: EH XIII, 183

[patraukt (li. patráukti),

1) herabschlagen:
p. ābuolus nuo ābeles Lis.;

2) verjagen:
p. zvirbuļus Bauske;

3) beschleunigen Behnen:
patràukt pusdienu;

4) patraukt gaŗām, vorbeieilen:
viņš kâ vējš patrauca gaŗām Ruj., Warkl.;

5) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala drusku patrauca Lis.]. Refl. -tiês, sich beeilen, sputen: de̦ramdienā nav patraucies gājējus par viņu prasītām ce̦nām saderēt Etn. III. 157. patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu BW. 24654.

Avots: ME III, 123

*paukt, zu erschliessen aus nuopaukt.

Avots: ME III, 128

pazlaukts (unter pazlauts),

1): auch (pazlaûkts ² , -s) Ramkau; tuo alu, kam vēl nav pielikts raugs, sauc par pazlauktu. p. ir tā pati misa: par pazlauktu sauc, kad jau ir atdzisis, un par misu, kamē̦r vēl ir karsts AP.

Avots: EH XIII, 193

pìebràukt,

1) vollstreifen, -streichen, -schütten:
(pūriņu) piebraukusi (Var.: piebraucīj[u]se) ievu ziedu BW. 16529, 5 var.;

2) zu-, herzu-, hinzufahren:
viņa piebrauca mani apmeklēt Apsk. v. J. 1905, S. 145. kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm BW. III, 1, 12. baznīcas tuvumā atruodas kruogs vai cita kāda piebraukšanas vieta BW. III, I, 14.

Avots: ME III, 240

pìebrauktava, die Zufahrt V.

Avots: ME III, 240

pìejaukt, hinzumischen: mazgājamam ūdenim piejauca drusku me̦dus BW. I, S. 177.

Avots: ME III, 254

pìekaukt,

1) vollheulen, heulend anfüllen:
p. uotram ausis. suns piekauca pilnu visu pamali Druw.;

2) heulend erlangen:
kuo nu piekauksi? tik˙pat jau labāk nepaliks! kuo nu kauci? piekauksi vēl kādu nelaimi! Lennew., Libau, Mitau.

Avots: ME III, 256

pìemàukt, einheimsend (aus dem Boden herausziehend) anfüllen: p. burkanu pilnu gruozu. piemaut, heranschwimmen, schwimmend herankommen, auftauchen Spr.: kur tad šis nu atkal tâ piemāvis? Saul. I, 111.

Avots: ME III, 271

pìeplaûkt, sich mit Spriessendem oder Ausschlagendem anfüllen: viss dārzs pieplaucis ziediem Bauske.

Avots: ME III, 280

piêraûkt ² , enger machen, zusammenziehen: p. pastalai purnu Dond., Wandsen.

Avots: ME III, 283

pìesàukt,

1) = pasaukt, rufen: aiz vārtiņu vien piesaucu (Var.: pasaucu) vēlīguo bāleliņu BW.13566 var.;

2) heran-, hinzurufen:
piesauc kuopēju pie sevis LP. I, 46;

3) nennen:...
vēl daudz citus es varē̦tu piesaukt MWM. XI, 271;

4) anrufen, anbeten:
tuo brīdi iesāka piesaukt kunga vārdu I Mos. 4, 26. dieva vārdu piesaukdams LP. VII, 641. ja tu... dievu piesaukdama apzvē̦rē̦tu muti nepalaist, tad pastāstītu tev VII, 916. redzes gan, vai tu vienreiz nepiesauksi ve̦lnu! IV, 35.

Avots: ME III, 287

pìeslàukt,

1) dazu-, hinzumelken;

2) vollmelken:
pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. Refl. -tiês, zur Genüge (für sich) melken: raganas, pieslaukušās nuo citu guovīm piena... LP. VII, 587.

Avots: ME III, 291

pìešļàukt,

1) heranschleppen:
p. nastu pa zemi ve̦lkuot pie sē̦tas C.;

2) abglätten
(tr.): p. ar ruoku linu grīzti Bers.;

3) schräg abhauen:
p. spāres galu Wandsen.

Avots: ME III, 301

pìešmàukt, betrügen: ve̦lns priecājies, ka būšuot dievu piešmaucis LP. VII, 1176. viņš bij lielu kungu piešmaucis Pasaules lāpīt. 72. izsūkdami un piešmaukdami muižas pārdevējus A. XX, 16.

Avots: ME III, 301

pìesprauktiês, sich hinzu-, herandrängen: p. caur pūli pie durīm.

Avots: ME III, 295

pìetraukt, tr., zur Genüge (Früchte) vom Baume schlagen Spr. Refl. -tiês, (plötzlich) aufstehen, aufspringen, sich erheben: tâ viņš tagad stāvēja, kājās pietraucies Janš. Dzimtene IV, 57.

Avots: ME III, 305

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326

II plaukt! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, schallenden Tones: sasit spārnus: pliukt! plaukt! RKr: VII; 1144: plaukt! lācis nuonāk nuo priedes kaklu lauzdams LP. IV, 170.

Avots: ME III, 326

plàukts Wolm., Serbigal, plaûkts ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukts ² Preili, Nerft,

1) der Sims, das Regal, Repositorium, ein Ablegebrett an der Wand:
Sprw. kas uz plaukta meklē, pabe̦nķē atruod. nuokrist kâ nuo plaukta. tuo dzirduot, tie nuokrita kâ nuo plaukta (fielen aus den Wolken) Alm. - pie bē̦rniem maize augstā plauktā A. XI, 476. pirmuo gadu, bāleliņi, ciemuoties nenākat: pirmao gadu man maizīte augstajā plauktiņā! BW. 26722;

2) Verschlussbrett des Klotzbienenstockes
Bielenstein Holzb.;

3) die Scheibe unter dem Wagenkorbe, die auf der Achse ruht und durch welche der Bolzen geht
Biel. n. U.;

4) plaukta gre̦dze̦ns, gredze̦ns ar plauktu St., Ring mit einem platten Kopf, ein Siegelring;
es jums uzdāvināšu... plaukta gre̦dze̦nu ar jusu vārdu Janš. Dzimtene V, 101. Kontaminiert ans plauks III (vgl. plaûkt I) und plauts?

Avots: ME III, 326

plauktturs,* die Tragleiste.

Avots: ME III, 326

priešaukts Kurisch-Haff n. Bezzenberger, = priekšauts.

Avots: ME III, 399

raukt, s. ŗaukt.

Avots: ME III, 487

ŗaûkt ² Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt ² Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587

‡ II raûkt ² , -cu Grenzhof n. Fil. mat. 63, = raûgt II: r. gurķus.

Avots: EH II, 357

‡ III raûkt, -cu Bewern, rauchen: r. pīpi.

Avots: EH II, 357

ŗaûkt ² : auch Lesten, Selg., (mit aũ) Schnehpeln; (das Ende) enger machen und abrunden (mit aû ² ) NB., Siuxt: ŗ. cimdu, zeķi, kaudzi. šeit kuoki ze̦māki, ŗauktāki, zaraināki Melderis Meža vakari 16. Refl. -tiês: (e̦ze̦ra) apjuoms nebij ne˙maz raucies Jauns. J. un v. 166. nuo tumsas izejuot, saulē jāŗaucas Dunika. Subst. ŗaukums: nuo kātiņa līdz ŗaukumam RKr. XVII, 32.

Avots: EH II, 394

sabràukt,

2): s. ratus, zirgu Linden in Kurl. par daudz sabraukti ritiņi Kaltenbr.;

3): trīs reizes sabrauču Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Jē̦kabs sabrauca vairākkārt ... Austriņš Raksti VII, 228;

4): Agna braukā ar motociklu, bet kuo ir sabraukusi? Sārts Str. 295; ‡

5) (einen Weg) einfahren:
nesabrauktie ceļi drīz vien pārvērtās par dūkstīm Jauns. Raksti III, 397; ‡

6) zusammenschieben:
ar ruoku s. skaidas vai naudu kuopā Dunika, Kaltenbr., Rutzau; ‡

7) zurechtstreichen
Dunika, Rutzau; s. matus uz augšu (ar ruoku). ‡

8) "?": kad linsē̦klām nuoņemj knatājus, tad par jaunu uzcē̦rt, un tad brauc atkal, kamē̦r sabrauc puoļas smalkas AP. Refl. -tiês, ‡

6) fahrend erreichen:
sasabrauču šautru mežu VL. aus Pilda FBR. XIII, 61; ‡

7) "?": meitas reizes trīs sabraucās uz sukām, bet ir tad nesasukāja Saikava.

Avots: EH II, 397

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

sajàukt: s. siena gubas šķūņa priekšā Ramkau.

Avots: EH XVI, 414

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

sakàukt, tr., heulend, schreiend erreichen, erlangen, zusammenrufen: vilks... sakaucis citus vilkus LP. IV, 163. suns sakaucis ciemiņus, ēdienu Ar.

Avots: ME II, 646

samàukt,

1): Juorģis samauca nuošļukušuos zābakstulmus pāri ceļiem Upītis Pirmā nakts 289. paminas ir samauktas dzērvītē AP.; ‡

2) (mit Handschuhen) bekleiden:
pirkstainiem cimdiem samauktās ruokas Kaudz. Izjurieši 84. ‡ Refl. -tiês: sasamauču kurpītes BW. 8321, 4, ich zog mir Schuhe an.

Avots: EH XVI, 429

samàukt, tr., aufstreifen, über etwas hinziehen: saķēris... zivis, samaucis iesmā LP. V, 157. samaucu ce̦puri uz acīm Stari I, 226.

Avots: ME II, 681

saņaukt, straff zusammenziehen: s. apaušus, tabakas maku (mit àu ² ) Saikava, Gr. -Buschhof, (mit aû ² ) Lautb., Autz, Arrasch.

Avots: ME II, 694

saplaûkt: mieži jau saplaukuši Pas. IX, 436. kamē̦r lapas saplaukušas XIII, 336. elkšņu nuora saplauka lapās Anna Dzilna 17. ja elkšņi saplaukst bē̦rziem pa˙priekšu Lttic. 652.

Avots: EH XVI, 436

saplaûkt, intr., aufspriessen Spr., ausschlagen, aufblühen (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): pumpuri saplaukuši.

Avots: ME II, 701

saraukt: saraucamais (wo?) "eine Pastelschnur".

Avots: EH XVI, 441

saŗaũkt: saŗaûcamais ² Siuxt, = ‡ saŗaûcis ² .

Avots: EH XVI, 445

saraukt, s. saŗaukt.

Avots: ME II, 712

saŗaũkt Dunika, saraukt, tr., verengen V., zusammenziehen, in Falten ziehen U.; runzeln: puisis sarauca pastalām purnu galus Līguotnis. buŗas saŗaukt, die Segel abbrassen Brasche. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. viņš sarauca mutīti Berl. Māte 110. vaigu saŗaucis uz smaidiem Vēr. I, 771. Mē̦tra saŗauca uzacis A. XX, 766. ģīmi uz īgnuo pusi saŗauca XI, 52. gribu šuo e̦ze̦ru saŗaukt kâ ve̦cu pastalu! Kurbads. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, sich verkleinern, sich verengern: lapas... saraukušās un palsas A. XX, 642. Lapiņš saŗaucies kamuolā Vēr. I, 782. viņš saraucies un pārvērties par circeni JR. III, 13. ceļš ar˙vienu saraucies šaurāks LP. VI, 931. viņu skaits bija saraucies uz 4 dvēselēm B. Vēstn. izlases teōrijas svars šim brīžam stipri saŗaucies Konv. ² 584. naudas maks saraũcies tāds plāns Dunika.

Avots: ME III, 725, 726

sasàukt,

2): s. kuopā Brigadere Dievs, daba, darbs 29, beim Lesen (ein Wort) buchstabierend (zusammenhängend) aussprechen;
traucēja ... diktajā burtuošanā un teikumu un vārdu sasaukšanā Aps. Raksti I2, 151.

Avots: EH XVI, 445

sasàukt, tr.,

1) zusammenrufen, einberufen, einladen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sasaukt saimi kuopā; sasaukt sapulci; sasaukt (gew.: saaicinât) viesus;

2) zusammen nennen:
lai mēģina dažus vārdus pa rindai kuopā sasaukt R. Kam. 39;

3) (eine grössere Anzahl von Objekten) nennen, aufzählen:
mums jau ne˙kā nuo tā nevajaga, kuo es sasaucu JR. IV, 47;

4) rufend erreichen, erlangen:
kas nu viņus var sasaukt! Kaudz. M. 20. kur tad tu paliec, ka tevi nevaru ne sasaukt? Alm. Meitene nuo sv. 105. Refl. -tiês, einander zurufen, einander rufend erreichen: tad varēsim mēs sasaukties kâ brīva darba biedri Vēr. II, 38. e̦lsas, kas viena uotru sasaucās uz dzīvības deju Stari II, 410.

Avots: ME III, 727

saslàukt, ‡

2) = saslaũcît 1: saslauc ... mē̦slus priekšautā! Pas. IX, 180.

Avots: EH XVI, 448

saslàukt, tr., (viel) melken; hineinmelken: ķipī piena nesaslauca BW. 28909.

Avots: ME III, 736

‡ sašļaũkt Dunika "plakanā veidā salikt": s. tītavas.

Avots: EH XVI, 454

sašļauktiês, zusammenkriechen, -glitschen: divi bē̦rni kuopā sašļaukušies Warkl.

Avots: ME III, 757

sašmaukt,

1) hineinfliegen, hineinlaufen
Spr.;

2) tüchtig ohrfeigen
Spr.;

3) zusammenpflūcken, -reissen, abstreifend ansammeln:
s. uozuola lapas (mit aũ ) Dunika.

Avots: ME III, 758

sašņàukt,

1) schneuzend, schnupfend beschmutzen:
s. lakatiņu netīru Golg.;

2) schnupfend verbrauchen:
s. nedēļas laikā daudz tabakas;

3) zerschneiden:
s. pirkstu Wolmarshof. Refl. -tiês tabaku Ar., reichlich Tabak sehnupfen.

Avots: ME III, 759

saspràukt,

1) grob zermahlen:
s. labību Wolmarshof;

2) schrammen:
s. ruoku Ermes. Refl. -tiês,

1) sich hineindrängen (durch eine Enge):
s. iekšā pa šaurām durīm Warkl., Schwanb., Meiran, Saikava;

2) sich anfüllen mit sich Hineindrängenden:
saspraucās pilna baznīca Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 742

satràukt, ‡

3) zusammentreiben:
satrauc cūkas klē̦vā Pas. IX, 414; ‡

4) zerstören (?):
kuokus, kas ... zibeņa satraukti ... šie ... zibeņa saspe̦rti kuoki Pēt. Av. IV, 115. Subst. satràukums: die Erregung: priecīgā satraukuma pēc Janš. Atpūta № 390, S. 4.

Avots: EH XVI, 457

satràukt, tr.,

1) aufregen, aufschrecken;

2) in grosser Menge abschütteln:
s. ābuolus Ar. Refl. -tiês, sich heftig aufregen, aufschrecken (intr.) Gr. - Buschhof. - Subst. satràukums, die Aufregung Wid.

Avots: ME III, 765

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

I slàukt,

1): sievas māte cūku slauca BW. 16490, 8; ‡

2) slaucamā uguns, das Fegefeuer
A. Sprudžs Asaru liekņa 57. Refl. -tiês: pirmpienes ne˙maz nelaižas sevi s. (lassen sich gar nicht melken) AP. Subst. slaucēja BW. 28913, die Melkende.

Avots: EH II, 521

I slàukt, slàucu, melken: guovi, kazu. slaucama guovs, eine milchende Kuh. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas (werden milchend) Etn. IV, 69. Sprw.: slauc, kamēr piena duod. Refl. -tiês, sich milchen St. Subst. slàukšana, das Melken; slàukums, das Ausgemelkte, das einmal durch Melken Erhaltene U., der Milchertrag Dr.: rīta un vakara slaukums. šai slaucenē ir triju guovju slaukumi. rīta slaukumā bij maz piena. dzinās pēc lieliem piena daudzumiem (slaukumiem) Konv. ² 2523. trešā slaukuma guovs, eine das dritte Mal milchende Kuh Raiskum; slàucẽjs, wer melkt. Nebst slaucît zu li. šliaũkti "fegen" (s. Būga LM. IV, 443 und KZ. LII, 270 und 293) und (nach Specht 19) šliùkšlė "Auskehricht"; letzten Endes wohl zur Wurzel von le. slaumi; vgl. auch šļūk(ā)t.

Avots: ME III, 919

II slaukt! Interjektion zur Bezeichnung eines klatschenden, knallenden Geräusches: zaldāts... sagrābj šuo un slaukt! gar zemi LP. VII, 88.

Avots: ME III, 919

šlaukt Arrasch, = šļaukt I, glitschen.

Avots: ME IV, 59

I šļaukt: "gehn" ME. IV, 67 zu verbessern in "gehen". Refl. -tiês: "glausties" Nötk.; nuogulties un tad š. (mit àu ² ; "vilkties") uz priekšu Mar. ar ragavām š. pa pliku zemi ebenda. š. ("spiesties") caur cilvē̦ku baru.

Avots: EH II, 644

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu ² ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67

II šļaûkt ² , -cu Dond., Stenden, Wandsen, schtäg machen, zuspitzen (= šļaupt). Zu šļauks.

Avots: ME IV, 67

III šļàukt ² Schwanb., Warkl., (mit "aû" ) Warkh., schlagen.

Avots: ME IV, 67

IV šļaûkt ² , -cu N. - Bartau, (Kleider) tragen, tragend abnutzen (apvalkāt): sāk jaunās drēbes šļaukt. Wohl zu šļaukt I; zur Bed. vgl. ahd. sloufen "schlüpfen lassen, an- oder ausziehen": ahd. sliofan "schlüpfen", ae. slūpan "gleiten".

Avots: ME IV, 67

slaûktava ² : slàuktava ² Kalupe.

Avots: EH II, 521

slaûktava ² Suhrs n. FBR. VII, 39, slauktava Bielenstein Holzb. 325, slàuktave ² Golg., slauktave Römershof n. FBR. VIII, 103, slàukteve ² Prl., Gr.Buschhof, Saikava, slaûkteve ² Dond., Dunika, slaukteve Lubn., slàuktevis ² Lös., slàuktive ² Sussei n. FBR. VII, 140, Infl., Warkh., Warkl., Pilda, slauktuva U., slàuktuve ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Kl., Lis., slàuktuve C., Wohlf., slaûktuve ² Karls., Ugalen n. FBR. VII, 19, Dunika, Treiland nar. p. No 108, slauktuve Gold. n. Etn. 11, 137, Mar., Memelshof, ein acc. pl. demin. slautuvītes (?) BW. 20216 var., der Melkeimer (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 3251: pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. kūtī gāju guov[j]u slaukt deviņām slauktuvēm (Var.: slauktuvām; ar deviņas slauktaviņas; bez deviņu slauktevīšu) BW. 4859 var: izlīst piena slauktuviņa 29357. Ostle. slauktive wohl aus slauktuve, s. Le. Gr. 34.

Avots: ME III, 919

slauktave: auch (mit àu ² ) Sonnaxt, (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH II, 521

‡ slauktene Veldre Dižmuiža 182, = slaũcene 2

Avots: EH II, 521

slaukteve: auch (mit àu ² ) Daudsewas, Heidenfeld, Sonnaxt, (mit aû ² ) Stenden. slàuktive ² (unter slaûktava ² ): auch Auleja, Borchow, Kaltenbr., Lubn., Wessen.

Avots: EH II, 521

slaukteve, slauktevis, slauktive, s. slauktava.

Avots: ME III, 919

slaukts, ein Geschirr mit einer Öffnung am Boden (zum Bierbrauen z. B.) Infl. n. U.; das Seihgefäss Bielenstein Holzb. 297 (mit Abb.); ein loc. s. slauktī ("jeb seirī") bei Lenz Spred. gr. 1764, S. 252. Wenn überhaupt richtig mit s-, wohl an slàukt angelehnt; vgl. zlaukts.

Avots: ME III, 919

šļaukts "?": pūķis ir abuos galuos šļaukts (zugespitzt?) LP. VII, 715.

Avots: ME IV, 67

slauktuva, slauktuve, s. slauktava.

Avots: ME III, 919

slàuktuve ² (unter slaûktuva ² ): auch Oknist, Sessw., Sonuaxt, Zvirgzdine, ( slàu[k]tuve ² ) Liepna, (mit aû ² ) Gramsden.

Avots: EH II, 521

smaukt, ‡

2) = màukt 2 (mit aû ² ) Schwitten: stabuli s. Vgl. auch nuosmaukt I und ‡ izsmauktiês.

Avots: EH II, 534

smaukt, würgen St.; fehlerhaft für *smaugt (= li. smáugti dass.; wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 688), oder für zmaugt?

Avots: ME III, 955

šmàukt: mit aũ - auch Kal., Rutzau,

1): auch (mit aû ² ) Seyershof;

3): šmauca kaķis gaviļuot BW. 2253 var.; still und heimlich fliehen
(mit aû ² ) Seyershof, (mit àu ² ) Oknist;

4): auch (mit aû ² ) Seyershof, (mit àu ² ) Oknist, Warkl. Refl. -tiês,

2): heimlich fliehen
(mit aũ) Dunika.

Avots: EH II, 648

šmàukt Serbigal, (mit aũ) Dunika, (mit àu ² ) Kl., Nerft, Preili, Prl., (mit aû ² ) AP., Iw., Ruj., Salis, -cu,

1) abziehn, abhäuten:
šmaukt mizu, peles astei ādu Dunika. zaķiem . . . šmauc (ādu nuost) Valdis Stabur. b. 245;

2) schlagen, ohrfeigen
PS. (mit àu ), Spr., einen Schlag auf den Mund geben U.: Sprw, šuodien draugs, rīt pa(r) galvu šmauks (Interj. ?) Birk. Sakāmv. 131;

3) schnell dahinhuschen
C. (mit àu), (auch mit -gt ) U., fortlaufen Nötk., PS. (mit àu ), Spr., Nerft, Stockm., Wessen: vīrs šmauc pruojām JK. V,1,74. šmauc uz rijas augšu Nerft, Wessen;

4) betrügen
PS., C. (mit àu ), Dunika, Nerft, Wessen: atkal mani māni un šmauc Vīt. 56;

5) gierig trinken
Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl. (mit àu ^2). Refl. -tiês,

1) leicht abgehn (von der Haut od. der Schale)
Dunika;

2) huschen
Wid., kriechen Etn. II, 77: šmaukties (mit -gt- U.) pruojām, sich davonmachen LKVv., Wid, šmaukties cauri, durchkriechen, hindurchhuschen Wid. zē̦ns grib šmaukties vēl tālāk A. XX, 861. Mit šmau- vielleicht aus smeu-; Reimwort zu màukt. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3-4 zu li. smaũkti "gleitend streifen", smùkti "gleitend sinken", kslav. smykati sę "kriechen", sloven. smuknoti "schlüpfen", und (wenn mit g aus ide. k) ae. smúga "schlüpfen", an. smiúga "hineinkriechen", smuga "enge Öffnung" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 254), vgl. Fick KZ. XX, 366 und šmukt.

Avots: ME IV, 83

‡ snaukt Lng., = šņàukt I: de̦gunu s.

Avots: EH II, 542

šnaûkt ² ,

1): auch Schlehk n. FBR. VII, 54; ‡

2) einen Schlag mit der Peitsche verabfolgen
Seyershof: š. zirgam, lai iet.

Avots: EH II, 650

šnaûkt ² Salis, Arrasch, (mit àu ²⁾ Schwanb., Selsau, šnaûkt ² Karls., -cu, = šņàukt.

Avots: ME IV, 88

I šņàukt, ‡

2) "strauji sist" Seyershof: nem žagaru un šņaûc ² vienreiz tam puikam! ‡ Subst. šņàucẽjs, ein (Tabak) Schnupfender:
tabaciņu šņaucējiņš BW. 1641.

Avots: EH II, 652

I šņàukt (li. šniaũkti KZ. LII, 293 "schnupfen" Leskien Abl. 312), -cu, schnauben, schneuzen U.: de̦gunu. šņaucams tabaks, Schnupftaback U.: jāiesvaida ar salda sviesta un šņaucama tabaka maisījumu Etn. II, 10. Zu šņūkt, šņukurs u. a.

Avots: ME IV, 93

II šņaukt! Interjektion: šņaukt! izgāž.... vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. šņaukt! . . . ar zuobinu nuocirtis . . . galvu 138.

Avots: ME IV, 93

I spraukt, ‡

2) schnell laufen (mit
àu ) C.; Hindernisse überwindend laufen Lubn. Refl. -tiês,

1): auch (mit àu ) Trik., (mit àu ² ) Alswig, Kalnemois, Kaltenbr., Lasd., Lubn., Mahlup, Marienhausen, Pilda, Preiļi, Sonnaxt, (mit aû ² ) AP., Kegeln, Kolberg, Morizberg, N.-Peb., Schwitten; s. (bāzties) citu darīšanās AP.

Avots: EH II, 557

I spraukt, spraucu, tr., stülpen auf (mit aû ² ) Bauske; drängen, stecken: saule ze̦lta pīķus caur zaru zariem sprauc U. b. 85, 77. Refl. -tiês (mit àu C., Wolm., aû ² Salis, Ruj., Zögenhof, àu ² KL, Selsau, Warkl.),

1) = spriesties U., sich drängen, sich (mit Gewalt) durchdrängen, -zwängen Wessen, durchkriechen: viņš pa durvim iekšā spraucās MWM. VI, 410. biezam pūlim spē̦tu cauri spraukties Blaum. vecītis spraucās cauri klausītāju suoliem Latv. vīrelis žigli vien spraucas gaŗām A. v. J. 1896, S. 91. gabaliņu spraukušies (pa krūmāju), viņi nuonāca . . . klajumiņā Valdis Stabur. b. 100. pa lielceļu spraucas liels celnieku bars Seifert Chrest. III, 3, 20. asni spraucās nuo zemes R. Sk. II, 248. it kâ saules stari sprauktuos caur miglu Rainis. viņš ņēma mēteli un... piedurknēs spraukdamies izgāja Jauns. III, 360. . . . pēc katra kumuosa, kâ kad tas krūtīs sprauktuos Apsk. v. J. 1903, S. 224. upes spraucas lejā, der Bach eilt hinab U.;

2) entwischen, entfliehen
Kronw. n. U.; vgl. auch nùospràukt. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1011, 1012

II spràukt Wolmarshof, spraûkt ² Karls., grob mahlen, schroten, griesen Wid.; vgl. auch apspraukt. - Subst. spraûkumi ² Salisb., Karls., das Gries Wid., grob gemahlenes Korn als Schweinefutter Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616, Ronneb., (mit aû ² ) Seyershof, (mit àu ) Wolmarshof. Wenn ursprünglich etwa - zersprengen (vgl. die Notiz zu sprauga), eigentlich identisch mit spraukt I.

Avots: ME III, 1012

III spraukt! Interjektion zur Bezeichnung einer schnellen Bewegung: Pricis zemē spraukt! nuo bumbieŗkuoka FBR. IV, 69 (aus Dond.).

Avots: ME III, 1012

sprauktiês, s. spraukt I.

Avots: ME III, 1012

‡ *taukt, zu erschliessen aus ‡ aptaucis.

Avots: EH II, 668

tràukt: auch N.-Wohlfahrt,

1): auch Nötk., (mit àu ² ) Kaltenbr.; kaî trâuks ² (= spers) guovs slauktuvī Auleja;

2): auch Nötk.; sabiedrību kājās traukšu Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 16;

3): "laufen, schnell eilen"
(mit aû ² ) Seyershof; Padroni trauca stāstītāju. viņam taču tik maz laika A. Upītis Kailā dzīvība 205. runāja vārdus steigā traukdams Ģertr. 30. trauc (= dze̦n) mājās (scil.: cūkas; acc.) Pas. IX, 414. līdz Mārtiņiem traûca2 linus izstrādāt A.-Ottenhof;

4): auch Sonnaxt;

6): auch Liepna;

8): "traucjam" ME. IV, 225 zu verbessern in "trauc jam", und das Zitat aus Pas. II, 47 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIII, 191. Refl. -tiês,

1): sich beeilen
- auch (mit aû ² ) Seyershof; Drusts stipri traucās. laika ... bij maz A. Upītis Pirmā nakts 264;

2): traucās dieva kumeliņš Tdz. 54644; ‡

3) "vairīties" (mit aû ² ) Salis. Subst. traukums, ‡

4) tràukumi ² Linden in Kurl., in der Handmühle grob gemahlenes Gerstenmehl zum Schweinefüttern;
traucējs,

1): bārinīte, tī asaru traucējeņa BW. 4262. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 731.

Avots: EH II, 691

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225