Paplašinātā meklēšana

‡ abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6

‡ âdbraũķis, der Gerber Janš. Bandavā I, 10.

Avots: EH I, 192

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

àizver̂kšķis acis, nachdem er die Augen zugemacht (aber nicht ganz) K., JK., C., AP., Sessw.

Avots: ME I, 59

ãķis,

1): iztrūka brunčiem ā. BW. 382, 9. trīs āķiem kaldinu... kumeliņu 1333.

Avots: EH I, 193

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

āliķis: Fuselöl Pet. Av. III, 413.

Avots: EH I, 193

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

‡ ā`mriķis ² Saikava, = ãmrija.

Avots: EH I, 193

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

‡ apkârtteķis ² Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91

‡ apķis, die Kröte NB.

Avots: EH I, 96

apriņ̃ķis,

2): Kuldīgas apriņķī BW. 5429 var.

Avots: EH I, 109

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117

‡ I ar̂ķis Golg., ein verstimmter, zorniger Mensch.

Avots: EH I, 130

‡ II arķis Amt-Goldingen, Kurmahlen, = re̦gulis.

Avots: EH I, 130

‡ III ar̃ķis Siuxt "mazs, dze̦nams zirdziņš".

Avots: EH I, 130

ãrķis, ‡

6) Plur. ārķi "zubērkļï Walk.

Avots: EH I, 195

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv ^1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243

ašķis,

2): plur. aški auch Salis, (="duoņi") Salisb.;

3): auch Golg.

Avots: EH I, 132

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

atãķis: āķus ar atāķiem Pet. Av. IV, 165.

Avots: EH I, 133

atãķis, Widerhaken.

Avots: ME I, 149

atsišķis, atsišņa, wer seinem Aussehen und seinem Charakter nach einem andern ähnlich ist (atsit), das Ebenbild. māte un meita atsišņas; dē̦ls un tē̦vs atsišķi Naud.

Avots: ME I, 190

‡ augšķis, ein hoher, vornehmer Gast: mežsargu apmeklējuši atkal kādi augšķi Janš. Dzimtene ² III, 252; IV, 104.

Avots: EH I, 185

‡ aũniķis Suhrs n. FBR. VIII, 122, Demin. zu àuns, ein kleiner Schafbock.

Avots: EH I, 187

‡ aušķis Ar., Diet., = aũša 2.

Avots: EH I, 189

‡ badstaņķis, ein Nimmersatt OB. n. Mag. XVIII, 20.

Avots: EH I, 198

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

bāķis, soll um Grobin mit rudzu statiņi, Roggenhäufchen gleichbedeutend sein.

Avots: ME I, 271

bâkšķis Bers.,

1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [

2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,

1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;

2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]

Avots: ME I, 271

baļ˜ķis: krustiem laidu priedes baļķi BW. 10557, 2. par lieluo zāģu baļķi 10557, 6. rijas baļķus 34366 var.

Avots: EH I, 203

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

[balstãķis, ein Spannhaken der Böttcher Bielenstein Holzb.

Avots: ME I, 255

bam̃balstruņ̃ķis, ein Stück dicker Wurst Grünh.

Avots: ME I, 261

ban̂kšķis, ‡

2) ein hohler Ton
(heuer als ‡ bunkšķis) Grünw.

Avots: EH I, 205

bañkšķis, ein bellender Hund; ein Schwätzer Burtn., Lubahn; bañkšķis, ein aufdringlicher Mensch Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 263

I bar̃kšķis, ‡

2) heftiger streft ("ātra, asa saķilduošanās") Plm : viņai ar ve̦de̦klu bija liels b.; ‡

3) Lärm (z. B. vom Fall eines Biechgefasses)
N.-Peb.

Avots: EH I, 205

I bar̂kšķis, bar̂kšis der Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME I, 264

II barkšķis Eckendorf, ein altes Netz.

Avots: ME I, 264

bāršķis,

1) die Franse
(mit âr ² ) AP.;

2) heracleum sibiricum L. (mit ā`r ² ) Oknist.

Avots: EH I, 209

bašķis,

4): etwas Verachtungswürdiges, "nieks" Sonnaxt: ar tādiem bašķiem es ni˙maz nekrāmējuos; ‡

7) verächtliche Bezeichnung für ein kleines Mädchen Frauenb.; ‡

8) "mūsu senču guovju dievs" Dond., Sassm.

Avots: EH I, 206

bašķis,

1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;

2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;

3) ein Vermummter
Friedrichstadt;

4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;

5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;

6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]

Avots: ME I, 266

bāšķis, ‡

3) bâškis Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, ein aufdringlicher Mensch: tāds kâ b., kuo nu bāzies vienmē̦r virsuo!

Avots: EH I, 210

bāšķis,

1) ein Strohwisch od. Lappen, womit man ein ausgeschlagenes Fenster verstopft
N. -Schwnb.; zu bāzt;

2) Pl. bāšķi, Zaubermittel; =
aizbāzi, Lös. n. Etn. III, 161. [Zu bâzt.]

Avots: ME I, 275

[bauķis ² Weinsch., ein kleines Gefäss, mit dem man in der Badstube, um heissen Dampf hervorzubringen, Wasser auf heisse Steine giesst.]

Avots: ME I, 267

baũkšķis C., baũkšis, der Schall, der Knall, der schallende Schlag: neatskan veseŗa baukšis Vēr. I, 484. baukšķi duošu mugurā BW. 23384.

Avots: ME I, 267

‡ beiziķis PV. "= ‡ bèizeris ² ".

Avots: EH I, 211

beņ̃ķis,

1): tautu dē̦la galdi, beņķi BW. 17421. cieta beņģa gulēšana 31037, 3;

3): auch Siuxt.

Avots: EH I, 213

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bešķis, ‡

2) ein böser Mensch
Frauenb., Sclalehk.

Avots: EH I, 213

bešķis, ein Pferd Etn. III, 31. [Hier findet sich nur der gen. s. bešķa, der zum nom. s. bestis (s. dies) gehören kann.]

Avots: ME I, 281

bezruoķis (unter bezruõči), ‡

2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit uô ² ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 215

‡ bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215

‡ biẽršķis PlKur., = asaris (Barsch).

Avots: EH I, 224

‡ biêzaņ̃ķis ² Katzd., ein dicker, ungelenker Mensch.

Avots: EH I, 224

‡ biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219

‡ bīķis Dond. n. FBR. V, 130 "?"

Avots: EH I, 223

bĩkšķis: auch ("Ofenkrückë) Frauenb., Stenden.

Avots: EH I, 223

[bīkšķis Ruj. "Krücke", vgl. bĩšķis; nach Wid. auch ein Faulenzer]

Avots: ME I, 304

I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.

Avots: ME I, 298

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

bĩšķis: auch Lemb., Mitau: duodat kruķ[i], duodat bīšķ[i]! BW. 20816.

Avots: EH I, 223

bĩšķis [Dond., Wandsen, Heidenfeld], bĩšķarags, ein Stock zum Umrühren des Ofens: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1. de̦guns kâ bīšķis LP. I, 95.

Avots: ME I, 304

biziķis, Schwaneb., = bizins 1.

Avots: ME I, 302

blaķis: = blāķis 1 Zvirgzdine: grāmatu b. liels b. drēbju uz galda salikts. blaķī nauda bij sasieta.

Avots: EH I, 225

[blaķis L., ein flacher Haufe; eine Strohmatte. Zu blaks "eben".]

Avots: ME I, 309

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

‡ blarkšķis,

1) "truoksnis" Fest.;

2) ein Schwatzer
Fest.

Avots: EH I, 226

‡ blàkšķis ² Saikava,

1) = ‡ blākšis 1: kas tur nuokrita, ka tik liels b. bij?

2) "kas neapduomīgi runā".

Avots: EH I, 227

blandiķis, ein Strolch Segew.

Avots: EH I, 226

blaņķis Segew., = ‡ bļaņģis.

Avots: EH I, 226

blan̂kšķis: (ein Schwatzer) auch Saikava.

Avots: EH I, 226

blan̂kšķis C., ein Schwätzer, ein stets bellender Hund.

Avots: ME I, 309

‡ I bleķis,

1) das Blech;

2) ein blechernes Gefäss:
meita ne̦s bleķī (in einem Blecheimer) ūdeni Sassm.

Avots: EH I, 228

‡ II bleķis AP., Ramkau, Seyershof, Sonnaxt, Warkl., der Fleck: visa cūka zila, bleķiem vien Sonnaxt. Aus mnd. vleck. ‡

III *bleķis od. *bleķe "?": nuosit bagātaieku vai gar zemi un pataisa nabagu kā bleķi Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen).

Avots: EH I, 228

‡ blēniķis PV., = blēņdaris.

Avots: EH I, 229

‡ blenkšķis PV. = ‡ blenkšis.

Avots: EH I, 228

‡ blesiķis, ein Faulpelz Nötk.

Avots: EH I, 228

III blieķis Hasenp. "ein Lindenwald"[?].

Avots: ME I, 317

I bliẽķis,

1): meklē tādu blieķa dārzu, kur deviņas saules spīd BW. 34043. uz blieķu dārzu pie ve̦lē̦tājām 33561,1 (ähnlich: 33555); ‡

2) "kaudze drēbjü AP.: audēji izvilka ve̦se̦lus blieķus audekla bule̦nāt. kad ir pulka aude̦kla kuopā, tad tas ir aude̦kla b. kad liels ve̦lē̦kls, tad saka, ka liels drēbju b.

Avots: EH I, 231

I bliẽķis [nebst li. bliekis aus mnd. blēk(e)],

1) die Bleiche, der Ort, wo die Leinwandbleiche stattfindet:
es blieķu dārzā biju St. blieķa meitas velējas aiz upes Lautb. L. 33. aude̦kli tagad blieķī; stip liec aude̦klus uz blieķi, blieķī (= uz bala) Serb., AP., Sessw. A. XI, 81.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):1)

Avots: ME I, 317

II blieķis, von nicht aufgegangenem Teig gebackenes Brot Dorstenhof n. Etn. II, 137.

Avots: ME I, 317

IV bliẽķis,

1): b. ir kuoka gabals, kam viena puse līdze̦na; uotrā pusē iedze̦n šķībi kātu AP.

Avots: EH I, 231

IV bliẽķis,

1) der Lehm-, Kalkschlägel
(rīks, ar kuo blieķē, blietē, t. i. rīks, ar kuo sasist mālu kulu cietu un glumu [PS.], L., Serb. n. A. XI, 81; [zu bliẽķēt".];

2) der Waschbläuel
Adsel A. XI, 81.

Avots: ME I, 317

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

‡ blìstiķis ² Saikava, wer sich ohne Arbeit herumtreibt, ein Faulpelz.

Avots: EH I, 230

‡ blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ ² ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231

bluķis,

1): lai satrūd bē̦rza b. (Var.: klucis) BW. 27333, 2. uozuola bluķītim 34152. drēbju (kuļamais) b. AP.;

2): auch Lieven-Bersen, Ramkau;

3): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 231

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234

‡ blur̂stiķis ² Allendorf "ķĩselis".

Avots: EH I, 231

blūšķis, der Lärm des plätschenden Wassers: viņš skrēja un cirta žebērklu ūdenī, ka vārījās vien, un blūšķis atbalsuojās tuvajā kalnmalā Jauns.

Avots: ME I, 319

I buoķis, ein mürrischer, griesgrämiger, beissbäriger Mensch: staigā sabuozies kâ buoķis AP.; [vgl. buokāties].

Avots: ME I, 361

II buoķis, ein wohlbeliebtes Wesen (von Menschen und Tieren): sabaruojies kâ buoķis.

Avots: ME I, 361

III buõķis [Salis], die Welle am Webstuhl, darauf das Garn gewickelt wird.

Avots: ME I, 361, 362

IV buõķis, ein hölzernes Gefäss, in dem Salz gestossen und gehalten wird Kand.

Avots: ME I, 362

V buoķis, der Grannenbrecher Konv. ¹ 263. [vgl. buokât].

Kļūdu labojums:
Konv. ² = Konv. ¹ 263

Avots: ME I, 362

buokšķis (unter buôksts 1): "kas slapstās; valkājas pa krūmiem"; wer mit Umschweif redet, mit der Sprache nicht recht heraus will (mit uô ) Saikava. Zu buokstît(iês) III 1.

Avots: EH I, 258

‡ borviķis "ein Pilz" Pussen.

Avots: EH I, 235

‡ bor̂ķis ² Seyershof "ein dicker Mensch": puika re̦sns tā kā b.

Avots: EH I, 235

‡ buõsãķis Iw., eine Stange mit einem Haken am Ende, mit der man gefällte Bäume umstellt oder weiterbewegt.

Avots: EH I, 259

‡ buostiķis Wainoden, ein Knüttel.

Avots: EH I, 259

braikšķis, der Krach, das Gepolter: nuogāzās ar lielu braikšķi Alm.

Avots: ME I, 322

braķis,

2): auch Lems., Oreilen, Stom.

Avots: EH I, 237

braķis,

1) = braģis, ein auf vier Pfosten hinauf - und hinabschiedbares Dach, zum Schutze von Heu
Etn. III, 139;

2) braķi, das Holzgestell einer Stroh - od. Heukuije
AP., Etn. IV, 49 (Lubahn), LP. VI, 425 od. eines Getreideschobers;

3) braķis ir miets ar zariem, kam labibas gubiņu virsū krauj Gold. n. Etn. I, 122;

4) die Seitenstangen einer Schaukel.

Avots: ME I, 323

I brāķis, das Wrack; schlechte Ware, Untaugliches: nieki, brāķi sveši ļaudis BW. 19049. [Nebst estn. wrāk "Wrack" aus mnd. wrak.]

Avots: ME I, 328

II brãķis, Eisscholle auf dem Meere: brāķi ir le̦dus salaužņi jūrā Salis. - Aus mnd. broke "Bruch, Spalt?"

Avots: ME I, 328

brakšķis, brakšis, brãkšķis, brãkšis, das Krachen, der Krach: viņš izdzirda kuoku brākšķi LP. VII, 952.

Avots: ME I, 323

brãkšķis (unter brakšķis),

1): auch (mit à ² ) Lub., Saikava; ‡

2) ein Schwätzer
(mit à ² ) Saikava.

Avots: EH I, 239

‡ brãliķis Rothof n. FBR. VIII, 122, Deminutivform zu brãlis, Bruder.

Avots: EH I, 239

braũķis,

1): auch Siuxt.

Avots: EH I, 238

braũķis [Nigr.],

1) ein Streichwerkzeug des Gerbers:
ādu ar brauķi izbrauka mīkstu Konv. ¹ 22, [Bers.];

2) der Violinbogen

Avots: ME I, 326

braũkšķis der Schall (braukš!), der mit diesem Schall verbundene Schlag: duošu braukšķi mugurā BW. 20857.

Avots: ME I, 326

brazdaĩķis Kal., ein unbandiger, ausgelassener, viel lärmender Mensch.

Avots: EH I, 238

brāzdaiķis, ein Tolpatsch, der alles zerschlägt und zerbricht Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 329

breikšķis, wohl = schriftle. brīkšķis, der Tolpatsch, der überall anstösst und etw. umstösst Stockm. n. Etn. III, 130. [Nach Wid. breikšis, der Polterer.]

Avots: ME I, 330

brẽķis, 1): auch Dunika.

Avots: EH I, 241

brēķis,

1) der Schreihals, weinendes Kind:
pakustini šūpuoli, ja brēķis iebrē̦cas Dond;

2) der Marquard
Konv. ² 2319.

Avots: ME I, 331

‡ brikšķis (in Kurl. gehört), = laûska 4.

Avots: EH I, 241

brĩkšķis: auch (mit ì ² ) Borchow n. FBR. XIII, 24.

Avots: EH I, 242

brĩkšķis, brĩkšis,

1) der Krach:
atskan brīkšķis tari I, 298. piepēži izdzirdu dārzā brīkši Jauns. Vēja ziedi 77;

2) fig., der Krach, das Unglück, der Bankrott:
bet tad nuotika arī tas brīkšķis Vēr. I, 1075;

3) Gesträuch, Reisig
Mag. III, 1, 120;

4) der Tolpatsch.

Avots: ME I, 334

‡ brim̂ķis ² Dunika "ein Stück Kautabak": matruozis izspļāva brimķi nuo mutes.

Avots: EH I, 241

brīšķis (unter brīšķêt): auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 242

briukšķis, Der Krach RSk. II, 222.

Avots: ME I, 333

‡ brũķis, der Gebrauch: zirgs (arkls) netur brūķi Rutzau, das Pferd (der Pflug) hält nicht vor, ist zu schwach zum Gebrauch.

Avots: EH I, 246

‡ brūkšķis, der Lärm, der entsteht, wenn etwas zusammenstürzt, einstürzt PV. brūknlaiņi (unter brakalaiņi): BW.28605 var.

Avots: EH I, 246

buciņkraķis, ein kleiner Schemel Selg.

Avots: ME I, 344

buķis, ein Gefäss, worin Salz gestossen und gehalten wird Blied., Gold. n. Etn. II, 81, A. IX, 2, 182; [vgl. buģis 1.]

Avots: ME I, 347

I bũķis: aus mnd. buke, s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 257

I bũķis,

1) die Bäuche
[auch: būķe Wid.], das Einweichen, das Waschen der Wäsche in Lauge;

[2) ein grosses Fass, das zum Wäschewaschen dient
Selgerb.];

3) so viel Wäsche. Leinwand, Garn, wieviel zusammen eingeweicht wird;
būķa baļļa, das Bäuch -, Wasch-fass; auch zur Bezeichnung von Personen: kas tā tāda būķa baļļa ve̦lkas brāļa klētiņā BW. 22732; būķa katls, der Waschkessel.

Avots: ME I, 358

II būķis, der Haufe, die Menge: būķis aitu, puodu Etn. III, 130.

Avots: ME I, 358

III būķis, jem., der viel und oft isst Grünwald, Ekau.

Avots: ME I, 358

‡ IV bũķis Frauenb., = ‡ būķins.

Avots: EH I, 257

I bùkšķis,

3): auch Wandsen.

Avots: EH I, 257

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358

II būkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünhof, (mit û ² ) Grünw.

Avots: EH I, 257

II būkšķis, eine gehörige Menge, ein Bündel: pakulu, papīru, salmu, siekalu (Purap.) būkšķis A. XI, 166, LP. III, 94.

Avots: ME I, 358

‡ bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250

‡ bulveķis, bulverķis, das Boltwerk: izšaudīs pa Je̦lgavas bulveķiem (Var.: bulverķiem) BW. 13017, 8.

Avots: EH I, 251

buņķis,

2): auch Segew., (mit un,ˆ ² ) Seyerstrof.

Avots: EH I, 253

buņķis [Serben],

1) Büchse:
[sviesta buņķis Smilt.]; vikses buņķītis;

2) Bündel:
linu buņķis A. XI, 166;

3) sāls bunkāt]; Salzgefäss
A. IX, 2, 182;

4) Kleister im Brote
Mag. III, 1, 120, Wid.

Avots: ME I, 352

bunkšķis Bundel, etwas Zusammengebundenes: papīru b. A. XII, 182,805; auch ein Strohwisch

Avots: ME I, 352

I bunkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünh.

Avots: EH I, 253

‡ II bunkšķis,

1) ein dumpfer, hohler Ton (Schall)
Grünw., Lennew.;

2) ein Rippenstoss
(?): dabūt bunkšķi pa muguru Nikrazen;

3) ein gewisser Vogel (die Rohrdommel?)
Autz.

Avots: EH I, 253

bur̃kšķis (unter bur̃kšis): auch Grenzhof, N.-Peb.

Avots: EH I, 254

bur̂šķis,

1) der Lärm:
bija gan buršķis uz ielas;

2) der Lärm, welcher entsteht, wenn etwas Zurückgehaltenes sich losreist:
bija gan buršķis, kad ūdens lauzās caur metumu Mar. n. RKr. XV,

Avots: ME I, 354

‡ bùšķis ² Saikava,

1) = bũkšķis I 1;

2) = bûkšķis I 2, ein larmendes Wesen.

Avots: EH I, 257

bûšķis ² [Salisb.], ein Bündelchen Kleider, Wolle u. a. zum Verstopfen von Löchern.

Avots: ME I, 359

buzdiķis, ein zum Werfen geeignetes Stück Holz Lubn. n. Etn. I, 32.

Avots: ME I, 356

cāziķis "dusmīgs, pretējs cilvē̦ks" Dond.: Pricis tāds c., - ne˙maz nav labs.

Avots: EH I, 262

‡ ce̦purbaļ˜ķis Orellen "baļķis, kas iet pāri sleņģiem un vispār kādam stabam".

Avots: EH I, 266

čē̦rmūkšķis Krape (bei Kokn.), = ‡ čē̦rmauksis.

Avots: EH I, 289

‡ ciķis, in der Verbind. iegriezt (labu) ciķi, (mit Bösem) vergelten, mit gleicher Münze bezahlen Frauenb.

Avots: EH I, 269

‡ čir̃kšķis Ahs., der Buchfink (fringilla caelebs): kad č. bļauj "čirks, čirks", tad būs auksts laiks.

Avots: EH I, 291

‡ cõbiķis,

1) ein unverträglicher Mensch
Dond. n. FBR. V, 127;

2) eine Schindmähre
Ugalen n. FBR. VII, 16.

Avots: EH I, 279

cobiķis, ‡

2) ein böser, ärgerlicher Mensch
Dond.

Avots: EH I, 279

cobiķis, ein langsamer, unbeholfener Mensch Dond.

Avots: ME I, 397

daiķis BW. 35024, der penis.

Avots: EH I, 302

daļ˜ķis PlKur., eine Aalangel.

Avots: EH I, 305

[dārķis, ein buntes Pferd Bers.]

Avots: ME I, 448

‡ daũziķis NB., = daũzeklis I: bē̦rns tāds d.

Avots: EH I, 310

deķis: zīda d. BW. 5224 var. zirgu d. 24872. dzīparu gultas d. 31095.

Avots: EH I, 314

deķis, Demin. deķītis, deķē̦ns, die Decke: gultas, zirgu d. Entlehnt [gleich li. dẽkis und estn. tekk dass.].

Avots: ME I, 453

‡ dēlišķis Anekd. IV, 16, Bērzgale. = vīrietis, dêlietis. Zum Suffix vgl. vīrišķis.

Avots: EH I, 318

‡ demiķis Mar., ein einschiessender Sumpf.

Avots: EH I, 315

deņķis, ein kräftiger Arbeiter Podsem.

Avots: ME I, 455

‡ depšķis, ein kleines, fettes Kind; ein dicker Mensch Stenden.

Avots: EH I, 316

‡ diedišķis "?": šis savādais, svešais d. Janš. Mežv. ļ. II, 194.

Avots: EH I, 326

dienišķis: auch Lubn, n. BielU.; da dienišķam Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 327

dienišķis, n. Ar. dieniškas (Pl.), die Vespermahlzeit, ein dem Abendbrot vorhergehendes Essen: pulksten 7 - 8 ē̦d vēl dienišķi, pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Kļūdu labojums:
7-8 = 5-6

Avots: ME I, 483

‡ diķis U., eine ehemalige preussische Scheidemünze (Dütchen): dižais d. līku malu, tā bij mana kūmu nauda BW. 1602. diķītis, vērdiņš nabaga nauda 1795, 2. trīs diķi makā 34175.

Avots: EH I, 320

dĩķis: d., ezeriņš BW. 25957, 1 var. vardītes glabājamas ... dīkītī 26115.

Avots: EH I, 326

dĩķis der Teich; grosse Pfütze auf dem Wege Salis; ein viel fressender und saufender Mensch U. [Nebst estn. tīk aus mnd. dīk "Teich".]

Avots: ME I, 478

I diņķis AP., Frauenb., U. Mekons Zelta māj. grm. ³ 234, das männliche Zeugungsglied (besonders eines Ochsen): kuiļa d. BW. 34691. Aus mnd. dink "penis".

Avots: EH I, 321

II dìņķis ² Fest. "= dĩķis".

Avots: EH I, 321

dĩriķis [Nigr., Līn., dìriķis Drsth.], der Abdecker, Schinder Kand., Selb., [Salis].

Avots: ME I, 478

I dĩriķis, ‡

2) wer seine Kleider oder Schuhe schnell abnutzt
(mit ì ² ) Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 326

‡ II dīriķis, die Spitzmaus (sorex araneus) Wirgen n. BielU.

Avots: EH I, 326

‡ dižindriķis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 66, = gaŗpẽteris.

Avots: EH I, 324

duoķis,

1) ein grosses Netz
Krem. ; ein starkes Netz zum Lachsfangen ; duoķi, Stücke zu den Lachsnetzen L. ; Stücke von Strömlingszugnetzen U. ;

2) ein altes Flussbett, die Tiefe Krem. ;

3) ein Salzgefäss, [Salzstampfe
Bielenstein Holzb. 267]: sāls duôķis ² od. buoķis Kand. ;

4) die weibliche Scham
Salisb.

Avots: ME I, 532

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

‡ II duõķis Salis "dichtes Gras": briesmīgi aug biezs d.; Sprw.: biezs kâ d.

Avots: EH I, 350

duorķis: der dreieckige Sitz am Steuerruder des Bootes (dõrķis) Sarraiken n. BieiU., (duôrķis ² ) NB.

Avots: EH I, 350

duorķis, der hintere Teil eines Fischerbootes, wo der Steuermann sitzt.

Avots: ME I, 535

dràišķis [C.], f. -šķe, [auch draiška und draiškaļa Fest.], der (die) Ausgelassene, Mutwillige: mana draudzene ir tāda draišķe. viņa jūtas labi starp mazajiem draišķiem Druva I, 1170.

Avots: ME I, 489

draņ̃ķis, dial. draņķes,

1) Spülicht, Branntweinspülicht:
šis alus tīrais draņķis. ar draņķi dzirdina guovis. brūžuos baŗuo ar draņķi vēršus;

2) schmutziges Wasser, schlechtes Getränk:
kas tādu draņķi var dzert?

3) das Grünfutter für das Vieh
Dond.;

4) ein (schmutziger) Schlemmer, Säufer:
skrej ellē, alus draņķi! als Schimpfwort - ein nichtsnutziger Mensch: labam vīram labas lietas; nauda katram draņķim;

5) schmutziges Wetter, besonders ein Gemisch von Regen und Schnee:
rītu būs draņķa laiks BW. 2471;

6) die Lochien der Wöchnerinnen.
[Nebst li. dránka "Schweinefutter" aus nd. drank "Spülicht".]

Avots: ME I, 490

I draņ̃ķis,

4): meitas mani draņķi sauca; ... alus mani draņķi taisa BW. 20017, 1 var.; ein schmutziger Mensch
Sermus; ein garstiges (nejauks) Lebewesen Salis u. a.;

5): kad suns ē̦d zâli, tad tas uz draņķi AP.

Avots: EH I, 329

II draņ̃ķis Siuxt, ein (tüngliehes) Sieb zum Absondern der Spreu vom Korn.:

Avots: EH I, 330

‡ drapšķis Frauenb. "Schimpfname für ein kleines Kind".

Avots: EH I, 330

drašķis,

1) [ein unbändiger, wilder Mensch, besond. ein unruhiges Kind; [ein Raufbold
U.];

2) ein Zerlumpter;

3) der Schornsteinfeger
Nigr., Autz.

Avots: ME I, 490

‡ dreîķis Planhof "=draņ̃ķis 5": slapjš d. nāk zemē.

Avots: EH I, 332

‡ dreņķis Sussei n. FBR. VII, 135, Kaltenbr. (mit èņ ² ), Wessen, = draņ̃ķis 4 und 5.

Avots: EH I, 332

[* drišķis L. (geschrieben: drisķis) "ein Lumpenmensch"; gleich li. drìskis "оборванец".]

Avots: ME I, 500

drošķis, ein stämmiger, kleiner Mensch Dond.; [vgl. drušķis].

Avots: ME I, 502

druķis, ein kurzer, gedrungener Klepper, ein kleiner, stämmiger Kerl Mag. II, 3, 117. Līniņ Wain.: meitas mani dullu sauca, druķi manu kumeliņu BW. 20017, 1; 11308. [Zu drukns.]

Avots: ME I, 503

druņķis.

1) = drunka;

2) ein Grützspann:
druņķī vīram jāaizne̦s ēst uz pļavu Gross-Essern n. Etn. II, 17.

Avots: ME I, 504

‡ drusķis "?": meitas ... sauca drusķi (Var.: druķi, dumpi u. a.) manu kumeliņu. ... taisa auzas drusķi kumeliņu BW. 20017; 1 var.

Avots: EH I, 337

I drušķis. ein Weniges: mazs drušķis vien vairs palika kuo pļaut Nötkensh., AP., Bers.; [zu druska].

Avots: ME I, 505

II drušķis: das Zitat aus BW. ist zu streichen, vgl. ‡ drusķis.

Avots: EH I, 337

II drušķis. ein kleiner, stämmiger Mensch, auch ein solches Pferd Dond.: meitas mani dullu sauca, drušķi- manu kumeliņu BW. 20017, 1. [Aus * drukšķis? vgl. drukns.]

Avots: ME I, 505

dubliķis, ein stämmiger, kräftiger, gesunder Bursche Naud. [Zu li. dublỹs "брюхо; толстобрюхiй человѣк"

Avots: ME I, 509

duķis,

1) etwas Stumpfes und Kurzes
Bers.;

2) "?": sauca duķi manu kumeliņu BW. 29840 [aus Dubenalken].

Avots: ME I, 512

dūķis,

1) der Dummkopf
[dûķis ² Bl.];

2) einer, der den Pips hat. keucht und stöhnt
L. Zu dūks.

Avots: ME I, 526

dukšķis, ein von Lumpen oder Hede zusammengewickelter, grosser Pfropfen Bankin n. U.

Avots: ME I, 512

‡ dūkšķis "ein von Lumpen od. Hede zusammengewickelter Pfropfen (von grösseren Dimensionen, als ein gewöhnlicher)": duod man vienu dūkšķi pakulu! in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 347

‡ dũlēķis N.- Peb. "zivju ķeŗamais daikts nakti".

Avots: EH I, 347

I duļ˜ķis (unter duļ˜ķe),

2): duļˆķis ² Salis, Plur. duļ˜ķi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 341

‡ II duļˆķis ² Siuxt, ein länglicher Gegenstand mit stumpfen Enden (z. B. ein Knüppel, ein Wurm).

Avots: EH I, 341

‡ dumeķis, = ("richtiger für") dumiķis (in einem handschriftl. Vokabular): d. gāja pie sava zirga Pas. VII, 20.

Avots: EH I, 342

dumiķis: ak tu puika, dumiķīti (Var.: neprašiņa)! BW. 35013, 6 var.

Avots: EH I, 342

dumiķis, der Dumme, Dummkopf, Mops: meita negribēja šuo tādu dumiķi ne redzēt LP. VI, 777.

Avots: ME I, 514

I duņ̂ķis ^2,

1) die Faust Siuxt, der Faustschlag, Rippenschlag, Rippenstoss
Gr. - Sess.: matus plūca, duņķi sita. speŗ ar duņķi mugurā BW. 4065. duņķu ruokas = kre̦kla piedruoknes bez kvērlēm (apruočiem) Selg. n. Etn. III, 162. Vgl. dunka;

2) = duncis U.

Avots: ME I, 518

II duņ̂ķis ² : ein Salzgefäss Ahs.: duņķī tur sāli.

Avots: EH I, 343

II duņ̂ķis ^2, eine Salzstampfe Ahs.; [vgl. buņķis].

Avots: ME I, 518

‡ III duņ̂ķis ² Lems., Wainsel, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot.

Avots: EH I, 343

dunkšķis, ein Rippenstoss L.

Avots: ME I, 517

dupliķis, ein korpulenter Mensch Grünh.

Avots: ME I, 518

dūriķis, der Stechende, Stecher: dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME I, 529

ẽrbẽķis (unter ẽrbeģis): auch AP.

Avots: EH I, 372

ērķis, s. ērcis II.

Avots: ME I, 575

ẽrkšķis, s. ērkšis u. ēršķis.

Avots: ME I, 575

ẽršķis,

1): auch OB., Salis; ẽršķi Ladenhof und Nabben n. FBR, XI, 72, Wainsel; ḕršķis ² Oknist,

a) ein Dorn;

b) ein Stachelbeerstrauch;
‡

2) "ein Raufbold"
Wessen.

Avots: EH I, 373

ẽršķis BW. 4566, ẽrkšis PS., Mag. XIII, 3, 67, BW. 23980, 24632, 2 ẽrkšķis Manz., BW. 23168, ẽrši Manz., Elger, [ērkšājs Wid.], ērkšķēji U., gen. pl. ērkšēju BW. 29552, der Volk. (von einem Demin.) ērksīt bei Rainis Vēja n. 1. 33, der Dornstrauch, der Dorn, der Stachel: ērkšu ceļu tecināju BW. 24632, 2. ērkšu auzas, hohes süssgras (glyceria spectabilis) RKr. II, 72 ērkšķu ruozes, Hundsrose (rosa canina L.) RKr. II, 77; ērkšu uoga Mag. XIII, 3, 67, ērkšķuoga Vēr. I, 1230, die Stachelbeere (ribes grossularia L.); ērkšķuogāji RKr. II, 77 oder ērkšuogulāji, die Stachelbeerenpflanzen. [Vgl. ērkšis. - Nebst ēršķēži (s. dies) wohl zu ērcis (s. dies), ai. ṛkṣ̌ara - ḥ "Dorn", ṛṣ̌áti "sticht, stösst" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 119, Persson Beitr. 841 u. 964, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 392.]

Avots: ME I, 576

etiķis: skābajā etiķī BW. 21825, 1.

Avots: EH I, 370

‡ ẽvelbeņ̃ķis; die Hobelbank.

Avots: EH I, 374

gãbiķis: f. gābiķe Janš. Dzimtene V, 325.

Avots: EH I, 388

gãbiķis Hasenp., [Nigr.], gãbšis, der Habgierige, Missgünstige, Nimmersatt: kungs nuo žagariem atvēlēja mums katram pusi, bei viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekšu un sagūbījies vai visus viens Grob. Etn. III, 65, Kaleten. [Zu li. gobétis "жадничать", gõbšas "жадный человѣк" (und vielleicht daraus entlehnt), poln. gabnąć "ergreifen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 28 f.]

Avots: ME I, 615

gaîķis ² [Nigr., Wandsen], der Flüchtige, Unbändige: zirgs iet kâ gaiķis.

Avots: ME I, 584

I gaîķis ² : "aušīgs, vieglprātīgs, pārspīlē̦ts cilvē̦ks! Hasenpot.

Avots: EH I, 376

‡ II gaîķis ² , in der Verbindung gaîķa ² zirgs Kalnazeem "ein, buntes (braun und grau geflecktes) Pferd"

Avots: EH I, 376

ganiķis: auch Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 382

ganiķis, ein Hirt (ein kleiner, ein nichtssagender Hirt) Ober - Bartau, AP., MWM. X, 88.

Avots: ME I, 600

‡ gàniķis ² Bers., Kalz., PV., Salwen, Seltingshof, = gàneklis 1.

Avots: EH I, 389

garašķis Adsel "līdaku murds bez iedzelkšņa."

Avots: ME I, 601

[gaŗķis, ein hoch aufgeschossener Mensch Wid.]

Avots: ME I, 606

I garķis "ein Strick, ein Strolch" Neik. n. U.

Avots: ME I, 603

II garķis,

1) weisser Storch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97 [kontaminiert aus garnis und starķis?];

2) Polartaucher, Seehahntaucher
RKr. VIII, 99.

Avots: ME I, 603

[gārķis Burtn. n. U., = garķis II 1.]

Avots: ME I, 618

gaŗleņķis, jem., der mit viel Worten wenig sagt RKr. II, 56.

Avots: ME I, 607

gaŗsnuķis, klēts gaŗsnuķis, calandra granaria Konv. ² 2682.

Avots: ME I, 607

gaŗteņ̃ķis, ein langweiliger Schwätzer, der mit viel Worten wenig sagt Kronw., Kand.

Avots: ME I, 608

ģeķis,

1): puiši, geķi, meitu dēļ simtu jūdžu kājum te̦k BW. 10555, 5 var.; ‡

2) ein Spütter
Fest.: ģeķa valuoda ir vis˙smagākā.

Avots: EH I, 426

ģeķis (fem. ģeķe), der Geck, Tor, Narr: kas saka: "ģeķi!" tas būs suodāms elles ugunī Math. 5, 22. viņa nepātniece, ģeķe A. XII, 888. [Aus mnd. geck "Narr".]

Avots: ME I, 695

‡ glaudlaišķis Celm. "lišķis".

Avots: EH I, 391

glaũniķis, ein geschmeidiger, feiner junger Mann Nigr.: kādi jauniķi un glauniķi tur nesaies Janš.

Avots: ME I, 622

glezniķis ,* ein schlechter Maler, Pinsler: nemākuļu glezniķu ruokas Sudr. E. MWM. VIII, 120.

Avots: ME I, 625, 626

glumiķis, ‡

3) der Labmagen
Frauenb.

Avots: EH I, 394

glumiķis,

1) der Schleimige, Glatte:
divi vīri kliņķi tur; viens sauc: glumiķi, nāc ārā (Rätsel);

2) ein Schleimtier, die Molluske
Konv. ² 244.

Avots: ME I, 630

glũniķis: auch AP., (mit ù ² ) Borchow n. FBR. XIII, 27; zvirbuļi ... me̦lnuo glūniķi jau sen pazīst Janš. Paip. 16.

Avots: EH I, 395

glũniķis, auch glũnis Kav., der Laurer: ve̦lns glūniķi jau sen pazīst Janš.

Avots: ME I, 631

glupiķis: auch Fest.

Avots: EH I, 395

glupiķis, [glupis St.], der Dummkopf.

Avots: ME I, 630

grābeķis,

1): auch AP., (mit

â ² ) Orellen, Salisb., Demin. acc. s. grãbeķīti BW. 21298, 2 var.; ‡

2) gaisa (Salisb.) od. vēja (Orellen, Seyershof) g., ein Windbeutel.

Avots: EH I, 400

grâbeķis [Wolm., Trik., Ruj., Salis], Wend. n. Etn. III, 72, = grābeklis 1.

Avots: ME I, 642

grabiķis, der Schwätzer, Fasler: ej, grabiķi, kuo grabi niekus! Kand.

Avots: ME I, 635

grābiķis,

1): auch (mit â) Weissensee;

2): wer zu stibitzen pflegt
(mit à ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73.

Avots: EH I, 400

grābiķis,

1) die Harke
Wend., Mag. XVII, 2, 170 ;

2) ein Zugreifer
[grâbiķis ² Ruj.], ein Dieb Ruj. n. u.

Avots: ME I, 642

grābleķis: mit â ² n. FBR. XV, 61.

Avots: EH I, 400

grābleķis, die Harke Salis.

Avots: ME I, 643

‡ grãbliķis PlKur., = grābleķis.

Avots: EH I, 400

‡ grabšķis,

1) etwas Nichtiges, eine untaugliche Sache
Oknist: nibe tur lieta, - tāds g. tik ir!

2) ein Nichtsnutz (von Menschen)
Oknist, Wessen: šim grabšķim nav labu padarīšanu Wessen;

3) ein Fasler
Sussei, Wessen,

Avots: EH I, 397

grãbšķis [Nigr. grâbšķis Trik.],

1) ein Zugreifer, ein Dieb
Etn. III, 172, Trik. ;

2) ein Fasler, Tölper
Kand. : skrandas, ar kaŗām izpušķuojas ziņkārīgie grābšķi ;

3) der Plur. grãbšķi,

a) zusammengeharkter Roggen
Kand., Trik. ;

b) Unsinn, aus der Luft gegriffenes Zeug :
jābrīnās, nuo kurienes ziņuotājs tādus tukšus grābšķus ķēris Ar., Spr. ar tādiem grābšķiem ne cik tāļu nevar tikt A. XIII, 455.

Avots: ME I, 643

gram̃šķis,

3): gramšķi, Zusammengefegtes, Zusammengescharrtes
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; gram̂šķis Warkl., ein wenig, ein kleines Stück: nav siena ni gramšķa; ‡

4) "einer, der (mit Absicht) umhergreift, -tappt"
Prl.; gluži kâ gram̂šķis ("?"): nepabeidzis vienu, jau sāk uotru Saikava.

Avots: EH I, 398

gram̃šķis,

1) der Fasler, Schwätzer
[Neuermühlen]: gramšķim nav ne˙kā laba kuo runāt; viņš jau tikai gramstās šur un tur Ulp.;

[2) gramšķis Stenden, jem., der verschiedene Kleinigkeiten zu entweden pflegt;]

3) der Plur. gramšķi, Zusammengerafftes, zusammengeraffte Sachen
Lasd. n. A. XIII, 252; "Abfälle" Schwanb. [siena gramšķis (in Lub. gramšķi) Aps.]

Avots: ME I, 637

griẽķis, der Grieche.

Avots: ME I, 659

griķis (li. grìkiai ): auch AP., Baldohn, Frauenb., Iw., Lems., Pernigel, Wessen: balti griķi tīrumā BW. 13077, 1. griķu druva 4508. - gaiļu griķi, die Winde. - griķu vācietis auch Fehteln.

Avots: EH I, 405

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655

gũbiķis: ein fem. gũbiķe bei Janš. Dzimtene III ² , 356; V, 325.

Avots: EH I, 421

gũbiķis, ein happiger, habgieriger Mensch: vai tu tādu gūbiķi piepildīsi Nigr.

Avots: ME I, 685

gubšķis, ein Mensch, der, die angefangene Arbeit aufgebend, eine andere, noch nicht vorzunehmende anfängt Tirs.

Avots: ME I, 674

‡ gudramuļķis Latv. Av. 1855, № 20, ein Naseweiser, ein Klügling.

Avots: EH I, 415

‡ gumziķis,

1) "wer sehr hastig isst und schlingt"
Selsau, (mit um̃ ) Frauenb.;

2) "kas gumzā vai gumzājas" PV.: iet gumzu gumzām kâ g.; "ein ungewandter, steifer Mensch"
Mar.; "wer nichts ausrichten kann" Laidsen.

Avots: EH I, 419

I gur̂ķis: dižais g. Iw., ein Kürbis.

Avots: EH I, 421

I gur̂ķis, die Gurke: kuo līdz lieli gurķi, kad vidi tukši. Entlehnt.

Avots: ME I, 684

II gur̂ķis ² [Dunika, Nieder-Bartau]. der Faulenzer, gurķe, die Faulenzerin: sliņķis, gurķis tas puisītis BW. 10804. ai gurķīti, tē̦va dē̦ls 20696. sliņķe, gurķe pati nāca 12212. slinks, skābs kâ gurķis.

Avots: ME I, 684

gūšķis, ‡

2) "aplam runātājs" Saikava: gūstās kâ g.

Avots: EH I, 422

gūšķis, [ein Nimmersatt Wid.]; "grābšķīgs cilvē̦ks, kurš viena darba darba nepabeidzis ķeŗas pie uotra, kuo vēl nenākas strādāt": vēl rudzi nav nuopļauti, jau kâ gùšķis ² [Lis.] skrēja pie liniem Tirsen. Zu gũstīt.

Avots: ME I, 687

‡ gvelkšķis Erlaa, = gvèlsis ² .

Avots: EH I, 425

iebilšķis, einer, der Einwände zu machen liebt: citi ne˙kā nesaka, bet šis tik tas iebilšķis Wend.

Avots: ME II, 3

[ieriķis "eine kleine Ahle" Wid.]

Avots: ME II, 58

ìesâķis,

1) der Anfänger
Wend.;

2) ein Stück Butter, das beim Buttern in den Rahm getan wird:
sviestu daruot pie kreima mē̦dz pielikt gabaliņu ve̦ca sviesta, lai ātrāk saietu; tuo Nīcā sauc par iesāķi Etn. II, 137.

Avots: ME II, 62

ievāršķis,

1) die Pastelschnur, die durch die Löcher
(uosis) der Pastel geht und die Pastel zusammenhält Dond., Illukst n. A. XII, 561;

2) die Pastelschnur, die den Fuss in der Pastel hält -
pastalas auklas lencis, kas nāk pē̦dai pāri Lasd., Tals. n. A. XII, 561;

3) ein Geflecht im Bett, im Wagen
Wend. n. A. XII, 561; (zu ievērt).

Avots: ME II, 87

īkš(ķ)is, s. îkstis.

Avots: ME I, 835

ilmiķis, scherzweise für stilbs Oppek., Allend. n. U.

Avots: ME I, 707

īšķis: auch (mit î ) Fest., (mit î ² ) Dond. n. FBR. V, 130, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Roop n. FBR. XV, 149.

Avots: EH I, 502

īšķis [aus īkšķis] Nigr., Kaul., s. îkstis.

Avots: ME I, 838

izmîkšķis (unter izmîkst ): celš i. Kl.

Avots: EH I, 467

jaûniķis (li. jaunìkis), der Bräutigam: nācu jauniķus lūkuot BW. 13029. In Nigr. jaũniķis, ein Neuvermählter [so auch Zb. XV, 225], jauniķe (li. jaunìkė), die Neuvermählte.

Avots: ME II, 100

‡ jebiķis Dönd., jebis ebenda, ein Hurer.

Avots: EH I, 562

I jeķis, ein kleines Kind, das sich aufzurichten beginnt: stāv, iet kâ jeķis Lenzenhof n. Etn.

Avots: ME II, 109

II jeķis Kand., = ģeķis.

Avots: ME II, 109

jieķis, der männliche Same Wid.

Avots: ME II, 114

I jumiķis: auch Borchow n. FBR. XIII, 27, AP., Grenzhof, Heidenfeld, Iw., Kaltenbr., Lubn., Oknist, Ramkau.

Avots: EH I, 567

I jumiķis, jumis Segewold, auch jumẽjs, der Dachdecker.

Avots: ME II, 117

II jumiķis,

1): auch Grenzhof (Mežamuiža) n. FBR. XII, 24, Lesten n. FBR. XV, 31.

Avots: EH I, 567

II jumiķis,

1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;

2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.

Avots: ME II, 117

[kadeķis Fockenhof, Anneburg, Kurs., Mesoten, Pampeln u. a., = kadiķis; wohl hieraus umgebildet (vgl. kadeģis).]

Avots: ME II, 131

kadiķis: auch Altenburg, Alt-Moken, Anzen, Dond., Erwalen, Fossenberg, Gaiken, Granzhof bei Tuckum, Gr.-Buschh. Gr.- Essern, Grob., Irmelau, Iw., Linden in KurL, Mark-grafen, Memelshof, Naud., NB., Nigr., Nikrazen, Nogallen, N.-Rahden, Pormsaten, Preiļi (Kur. Nehrung), Ringen, Rutzau, Sackenhausen, Sassm., Satrngen, Schlockenbeck. Schmarden, Schrunden, Schwitten, Schwarden, Tummen, Waddaxt, Wallhof, Wirginālen, Zehren, Zehrxten, Zerrauxt, BW. 10515, BW. piel.2 16530, 2, gen. plur. kadiku BW. 22919 var., Demin. acc. s. kadiķanu BW. 6442 (aus Lennew.).

Avots: EH I, 573

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132

kaķis,

1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡

4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡

5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.

Avots: EH I, 576

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

I kãķis,

1): rauj viņu k˙! Frauenb: vai tad tevi k. (Var.: juods) spēra BW. 20512 var. kãķis,

Avots: EH I, 600

I kãķis [Wenden, Weissenstein], die Dohle U., RKr. VIII, 90. [Falss ursprünglich kurisch, wohl auf einem Paradigma nom. s. * kātis, gen. s. kāķa usw. beruhend und dann mit apr. kote "Dohle" verwandt. Fick BB. II, 196 und Wrtb. I ⁴ , 18 und 378 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 ¹ u. a. stellen es zu ai. kāka-ḥ "Krähe" u. a., wobei jedoch das le. ķ Schwierigkeiten bereitet.]

Avots: ME II, 190

I kãķis,

1) der Pranger, Schandpfahl:
pie kāķa tas beidzuot pakārsies Dünsb. Sprw.: bē̦g kâ nuo kāķa. tē̦vs aizdze̦n sulaini pie kāķa LP. V, 208. In Verwünschungen: ej pie kāķa! kad tevi kāķis parautu! hol dich der Kuckuck! Aps., A. XV, 2, 237. kur, pie kāķa, māt[e] ar meitu! BW. 16534;

2) als Schimpfwort:
tu esi tāds elles kāķis Druw., Katzd. [Nebst. li. kóka und estn. kāk] aus mnd. kāk dass.

Avots: ME II, 190

[III kãķis Ronneb. "= kãrķis I". S. auch kārķis II und III.]

Avots: ME II, 190

‡ ķaķis Siuxt, ein verhärteter Eiter- oder Blutklumpen an einem Geschwür oder einer Wunde. Vgl. ķeķe II.

Avots: EH I, 691

ķâķis: auch (mit â ² ) Schlehkn. FBR. VII, 35; tâds ķâķis ("?") vien ir; ne˙kā nuo viņa nav! Trik.

Avots: EH I, 692

[ķâķis N. - Peb., Alschw., = kuovārnis. Vgl. ķāķis.]

Avots: ME II, 358

kaļ˜ķis,

1): pamāte izcepe kaļķa plācinīti Pas. V, 436 (aus Višķi). kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1. kaļķu cepli 27533;

2): kaļķa pīpe BW. 34283; kaļ˜ķis Salis, kaļķītis Salisb., eine Pfeife überhaupt.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķis,

1) der Kalk:
lielskungs nuobijies kâ kaļķis Aps. dzīvais kaļķis, lebendiger Ätzkalk. Gew. der Pl. kaļķi (kaļķes Spr.): kaļķus dedzināt, Kalk brennen: kaļķu ceplis, der Kalkofen; nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk;

2) eine Kalkpfeife,
so namentlich in der Deminnutivform kaļ˜ķĩtis: vienam cigārs uotram kaļķis JR. VII, 37. kaļķītis - auch eine kleine Pfeife überhaupt: pārduot kuoka kaļķīti Degl. [Nebst li. kálkis] zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 147

‡ kamandeķis, die Schlittendecke: izpuškātu kamandeķi BW. 33739, 1.

Avots: EH I, 580

kam̃pšķis, eine Handvoll (cik ar ruoku var saņemt Gold.): meita ieme̦t guovei, zirgam kampšķi siena Kand., Sassm.

Avots: ME II, 152

kamšķis: auch (mit am̃ ) Ahs., Frauenb., Wolmarshof.

Avots: EH I, 583

kamšķis, = kampšķis: liels kamšķis raiba papīra Brig.

Avots: ME II, 152

kaniķis: aija, aija, kaniķīt! BW. 2045.

Avots: EH I, 584

kaniķis, das Kaninchen. Entlehnt [nebst kanýnkis.]

Avots: ME II, 154

‡ kaņ̃ķis Dunika, der Stengel, Blattstengel: rāciņu kaņķi sasviesti čupā.

Avots: EH I, 585

[kan̂kšķis Bers., das nomen agentis zu kankšķēt.]

Avots: ME II, 156

‡ kapeiķis Dunika u. a., = kapeĩka.

Avots: EH I, 586

‡ kapẽķis Perkunen, = kapeĩka.

Avots: EH I, 586

‡ kapĩķis Iw., Perkunen, = kapeĩka:

Avots: EH I, 586

‡ kāpiķis Mekons Barons M. 1870, S. 22, ein Kietterer (so ist da ein Bär bezeichnet).

Avots: EH I, 601

I kar̂ķis: kar̃ķis AP.

Avots: EH I, 589

I kar̂ķis PS., = kor̂ķis, der Kork, Pfropfen.

Avots: ME II, 162

[II karķis, Gerümpel, Lumpen Wid.]

Avots: ME II, 162

[I kãrķis "der Stroch" Wilzen; kontaminiert aus kārnis und stārķis?]

Avots: ME II, 196

[II kãrķis, auch kãķis "der Haken": viņš pakārās pie kārķa Siuxt.]

Avots: ME II, 196

[III kãrķis, auch kãķis "ein altes Pferd" Kalnazeem.]

Avots: ME II, 197

‡ ķârķis ² NB., ein Schimpfname: kaut ķ. (= juods, jupis, ve̦lns?) tevi parautu!

Avots: EH I, 692

kar̃kšķis Smilt., kārkšķis, karkšis [Burtn. n. U.], ein kratzender Reiz im Halse, [ein bellender, trockener Husten U.], das Räuspern, Röcheln: man tāds karkšķis (karkšis Frauenb.) iemeties rīklē A. XVI, 475. tas bijis tas beidzamais nāves cīniņš - kārkšķis LP. VII, 14.

Avots: ME II, 162

kārkšķis, s. karkšķis.

Avots: ME II, 196

kašķis,

1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;

2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";

4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.

Avots: EH I, 592

kašķis,

1) die Krätze:
kaškis, pielīp, pieme̦tas: kašķi aizdzīt, nuodzīt, pielaist. Sprw.: ej, ej cita pirtī kašķi meklēt, stecke nicht deine Nase in fremde Angelegenheiten;

2) fig., der Krebsschaden, Übelstand:
prāvas - sadzīves kaškis;

3) die Unannehmlichkeit, Schwierigkeit:
kāds mums tagad kašķis ar gājējiem! LA.;

4) kasķis, f. kašķe, der (die) Kratzige, Händelsüchtige, Rechthaberische:
tu tik eši kašķe. tevis dēļ vien nenāk precinieki Purap. Zu kast; [vgl. auch kasus, ai. kacchū-ḥ "Krätze" und dazu auch Trautmann KZ. XVIII, 300).]

Avots: ME II, 170, 171

III [kaũķis (?)"ein grauer Sumpfvogel mit langem Schnabel".]

Avots: ME II, 174

I kaũķis: Kalkstein (mit au ) Matkuln, Strasden, (mit aũ ) Frauenb. (hier auch der Plur. kaũķi); Stenden, Wandsen: istabu uztaisīja nuo kauķiem; nuomūrē̦ta tikpat kâ nuo stieģeļiem Frauenb.

Avots: EH I, 593

I kaũķis, der Zechstein: kauķi ir baltāki par kaļķiem; tādēļ ar kauķiem labprāt vitē istabas Ahs., Kand.

Avots: ME II, 174

II kaũķis: ein weinerliches Kind Walgalen, (mit aũ ) Serbigal; = kaũka 2 Renzen.

Avots: EH I, 593

[II kaũķis PS., C., ein Schreihals.]

Avots: ME II, 174

III kaũķis: die Grasmücke;,ein gewisser Vogel (mit au ) Anzen, Dobl., Ellei, Gr.- Würzau, Korwenhof, Nerft.

Avots: EH I, 593

‡ IV kauķis (wo?), ein Vielfrass.

Avots: EH I, 593

‡ V kauķis, ein hölzerner Griff, eine Handhabe ("nuo kuoka pietaisīts rags kādam ieruočam, kur var aizņemt ar ruoku") A. Leitāns: manai izkaptij izmuka k.; nevaru vairs tuo krieti turēt.

Avots: EH I, 593

[I ķaûķis "wer viel raucht" Trik. ; ķaûķītis "eine kleine Pfeife (zum Rauchen)" N. - Peb.]

Avots: ME II, 357

II ķauķis,

1): der Frosch
Plm., Schlokenbeck, Smilt.;

2): die Dohlc
(mit aû ² ) Orellen; vgl. li. kiàukė dass.;

3): ein Vielfrass
PV.;

5): tāds kâ ķaûķis ² Lems. (von einem Menschen).

Avots: EH I, 691

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis ² [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357

I kaũšķis,

1) die Schüssel;

[2) die Scherbe
Lautb. - kaušķis: gen. kaušķa vielleicht aus * kaustis: kaušķa; vgl. li. kaustė "род посуды"; kubek z gliny".]

Avots: ME II, 179

II kaušķis: "= "kauša". "ME. II, 179 zu ersetzen durch ""= kauša"".

Avots: EH I, 596

II kaušķis (in Uozuolnieki), =" kauša".

Avots: ME II, 179

III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.

Avots: EH I, 596

[III kaûšķis Lis., ein Keil (ar kuo aizkausta).]

Avots: ME II, 179

keķis,

1): jāņuogām šuogad gaŗi ķeķi Saikava.

Avots: EH I, 694

ķeķis,

1) = ķe̦kars Serb. ;

2) ein Mensch mit schiefen Zähnen
Grob.

Avots: ME II, 362

I ķèķis: pašas sēž aiz galda, de̦guns ķēķī BW. 20095, 4.

Avots: EH I, 699

I ķèķis [PS., Trik., Wolm., ķêķis ² Salis, Dunika, Gr. - Essern, ķẽķis C., N. - Peb., Arrasch, Jürg.], die Küche. [Nebst estn. kök aus mnd. koke dass.]

Avots: ME II, 373

II ķêķis ^2,

1) ein Wischlappen
Irmelau n. Biel.;

2) "?": ķēķis tup uz vienu kāju (Rätsel - Biel. 280).

Avots: ME II, 373

ķeņķis,

1) das Lachsmännchen, der Hakenlachs
(auch: ķeksis) Salis, [Ogern];

2) kāša luoks, der Bügel (am Kessel) [?]:
cēlies gāga, gūga nāk, ņem tuo ķeņķi, liec uz kanku (Rätsel: Mädchen, Licht, Kessel, Feuerhaken) Biel. 923 (nach Biel. ķeņķis, der Feuerhaken);

3) "?": labāk būtu par kaut kādu ķeņķi izaudzis nekâ par šitik taisnu cilvē̦ku Blaum.

Avots: ME II, 366

ķeņķis,

1): mit eņ̂ ² Salis;

3): "Blaum." ME. II, 366 zu ersetzen durch "Blaum. Balt. V. 189U, № 85"; ein Krüppel; ein verkrüppelter, sehr astiger Baum
PV. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. könke "Stange, Gabel, Haken".

Avots: EH I, 696

ķerķis, "Henkel, Griff, Handhabe: trauciņš ar ķerķi, aiz kuŗa var pacelt Seibolt.

Avots: ME II, 368

‡ ķer̂šķis Golg., = gūšķis.

Avots: EH I, 697

ķešķis, ‡

2) eine vierzinkige Harke oder Gabel, gebraucht in der Tenne zum Absondern des Korns vom Kaff
Sarraiken n. BielU.

Avots: EH I, 698

ķešķis [Hasenpot, Libau], Lasd., = ķestes. [Vgl. li. kẽščiai dass.]

Avots: ME II, 371

[ķiẽķis Ruj., = ķēķis, die Küche]

Avots: ME II, 390

‡ ķikâķis ² Stenden, die Dohle: ķiķāķi ir mazāki nekâ kraukļi.

Avots: EH I, 702

ķiķis,

4): "ein Tabakswisch hinter dem Zahn"
Leitans.

Avots: EH I, 702

ķiķis,

1) ein Tabakskauer
St., U.;

2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;

3) s. ķika;

[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].

Avots: ME II, 380

I ķīķis, Wespenbussard (pernis apivorus) Natur. XXXVII, 10; der Froschhabicht Hug.; [ein Vogel, der die Fische fängt und ausweidet, Fischweihe L.].

Avots: ME II, 388

II ķīķis Lasd., = ķĩķeris, das Fernrohr.

Avots: ME II, 388