Paplašinātā meklēšana

‡ aîzdûcinât ² Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

‡ II aîzdûkt ² Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21

‡ àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

‡ apdūdzis, = apdudzis: šuodien diena apdüguse BW. 16045 var.

Avots: EH I, 79

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83

apdūkt (bekannt mit û ² ),

2) : e̦smu kâ apdūcis nuo tāda negaidlta nuotikuma Janš. Mežv. ļ. II, 31; ‡

3) betäuben
Warkl.: skaņas apdūca ausis.

Avots: EH I, 79

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

apdũmuôt: a. gaļu skurstenī Siuxt.

Avots: EH I, 79

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83

‡ apdūnêt Wid., sich mit Schlamm bedecken ("отинѣть").

Avots: EH I, 79

apdùraîns kre̦kls, ein Hemd mit schmalen Querlen Etn. III, 129. S. dùre.

Avots: ME I, 83

apdùre (gew. Pl. apdùres), apdûris ² Gold., Kab., RKr. XVII, 27, Querdel, Querl am Hemde, der A`rmelaufschlag: katram kre̦klam savas apdūres Schrund.

Avots: ME I, 83

‡ apdūrêt Warkl., ringsum lose benähen (besäumen): a. drēbei malu.

Avots: EH I, 79

apdûris ² (unter apdùre): auch Ahs.

Avots: EH I, 79

‡ apdūzenêt, 1) oft schlagend oder stossend einschüchtern Fest.;

2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.

Avots: EH I, 79

‡ apdùzinêtiês ² Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.

Avots: EH I, 79

‡ atdùkt,

1) summend herfliegen:
vabale atdūca Oknist;

2) mit einer dumpfen (hohlen) Stimme erwidern
Jürg.: nikni kam a. pretī.

Avots: EH I, 140

atdũmuôt, tr., vom Rauch befreien: istabu Spr.

Avots: ME I, 155

‡ bezdũmu (gen. pl.), rauchlos: b. flinte Deglavs Rīga II, 1, 269.

Avots: EH I, 214

‡ bezdũšelis, ein Mutloser Mekons Barons Münchh., S. 40.

Avots: EH I, 214

‡ bezdūšîgs, mutlos: b. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 214

bradūzis,

1) jem., der seine Kleider und sein Schuhwerk schmutzig und nass macht
Mag. XIII, 2,47, A. XI, 82;

2) ein nasser, schmutziger Ort, wo man waten muss:
ķēķis kā bradūzis AP.

Avots: ME I, 322

bu˙dūc! Interj.: kad krāsnī laiž kukuli, tad saka: bu˙dūc iekšā!

Avots: ME I, 345

I [budūksnis Druw., eine altes, schon verfallendes Holzgebäude; vgl. buduksnis 2.]

Avots: ME I, 345

‡ caurdūre (> osfle. caurdyure) Bērzgale, Strods Par. vōrdn. 62, = caũrdure.

Avots: EH I, 261

‡ dārdūņe, Lettg. "dārduoņa".

Avots: EH I, 311

‡ dùbrics ² Sussei "zivju ķeŗamais".

Avots: EH I, 345

‡ dūča "Mühe" Kalz. Vgl. duča.

Avots: EH I, 346

I dūce L., U., = dūcis, Messer: gar,as dūces ruociņā BW. 19214.

Avots: ME I, 523

[II dūce, Brummkater, Schnurrer Bielenstein Holzb. 718.]

Avots: ME I, 523

[III dùce ² Mar. "nepārejama dūksts".]

Avots: ME I, 523

[IV dùce ² Mar. "sarkana rāva purvā uz ūdens".]

Avots: ME I, 523

V dûce ² : eine dunkelbraune Kuh mit schwarzem Kopf (mit ù ² ) Linden in Kurl., Warkl.

Avots: EH I, 345

[V dûce ² Daiben Name einer grauen Kuh.]

Avots: ME I, 523

I dûceklis ² Sassm., etwas, womit man ein Getöse macht [vgl. duceklis; in Mar. sei dùceklis ² ein starkes Getöse, sowie ein Mensch, kas dūc].

Avots: ME I, 523

[II dūceklis "ar kuo dūcä Schujen.]

Avots: ME I, 523

‡ dûcêklis ² Lappier "kas dūc".

Avots: EH I, 345

‡ dūcele (sic!), ein zweirädriger Postbotenkarren Rokaischen n. BielU. Vgl. ducele.

Avots: EH I, 345

[dūcene Pampeln, = ūkšķis U.]

Avots: ME I, 523

dūcenêt, schelten und schlagen Lös. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

dūcenieks, jemand, der summt, brummt: dūcenieki nuosadūca BW. 30577.

Avots: ME I, 523

dùcenis,

1) [auch ducenis Wid.], der Lärm, das Getöse;

2) der Brummbär, ein mürrischer, polternder Mensch
Bers.: ne˙kādam dūceņam, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523

‡ II dûcenis ² Segew. "Klumpen von Hanf und Erbsen".

Avots: EH I, 345

[*I  dūcē̦ns (gespr. do`ucans ²⁾ Mar., ein kleines Messer.]

Avots: ME I, 523

[II dũcē̦ns, ein kleiner Hecht Trik.]

Avots: ME I, 523

[dûcêt ^2, s. ducêt.]

Avots: ME I, 523

dùciens, ein einmaliges Getöse, Rollen: pē̦rkuoņa dūcieni.

Avots: ME I, 523

dùcin, zur Verstärkung von dùkt: pūtin pūta, dūcin dūca me̦lnais strazds ar baluodi BW. 2542.

Avots: ME I, 523

‡ dūciņas, die Tränen, das Weinen (?): pilu, pilu, d., ragutiņas spēlē... BW. 2180 (Kinderreim. womit man ein weinendes Kind beruhigt). - Vgl. dũka I 4.

Avots: EH I, 345

I dùcis ² Bers. (zu dùkt), der Brummbart, Polterer (= dūcenis 2).

Avots: ME I, 523

II dūcis: tas jau ir dūcis, das ist ein brauchbarer, rutinierter Mensch Mag. XIII, 3, 52.

Avots: ME I, 523

III dūcis, ein Pferd (vgl. dūkans), [dùcis ² Warkh., dûcis ² Ruj., Daiben, ein graubraunes Pferd]: tas viņa dūcim brangi gāja pie sirds A. XVII, 1076.

Avots: ME I, 523

[IV dūcis "der Pips" Bergm. n. U.; "einer, der den Pips hat, wie die Hühner, daher keucht und stöhnt" L. (vgl. dūcis I).

Avots: ME I, 523

V dũcis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Puhren n. FBR. XIV, 46, AP., Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, (mit ù ² ) Mahlup; Demin. dūcītis, das Streichholz zum Schärfen der Sense.

Avots: EH I, 345

V dũcis, Demin. (verächtl.) dũčelis, ein dolchartiges Messer, das nicht zugeschlagen werden kann: labu nazi izvīluši, dūčelīti iede̦vuši BW. 2215 var. Zu duncis.

Avots: ME I, 523

[VI dūcis L., ein Dummkopf; vgl. dūks.]

Avots: ME I, 523

‡ VII dũcis Lems., Wainsel, eine Art Blutkuchen.

Avots: EH I, 345

I dūcît, fact., tönen, brausen machen, spielen: kuo šis nu varē̦tu dūcīt Vēr. II, 903.

Avots: ME I, 523

II dûcît,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 122, Rosenbeck:
maizes kvāšņa priecājās, atve̦d jaunu dūcītāju BW. 25601;

2): viens puisē̦ns dūcīja uotru Golg.; Part. praes. pass. dūkāmais, eine Art Kohlstampfe
Bers.; ‡

3) treten, stampfen
(mit û ) C.: stipri kājām dūcīdams.

Avots: EH I, 345

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

dūcîtiês,

2): puisē̦ni pa tumsu kaktā dûcījās ("= mīcījās, plesās") Golg. - 2. sg. imper. dūcies! hüpfe! Kalz. Gehört zu dûcît II.

Avots: EH I, 345, 346

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

‡ dũcītis Orellen, ein ziemlich kleiner Hecht.

Avots: EH I, 345

dūcka, comm., auch dūska Lös. n. Etn. III, 162; jem., der immer dūcenē.

Avots: ME I, 523

[dūckât Bers., = duckât.]

Avots: ME I, 523

dùcmanis, ein Brummbär: ne˙kādam dūcmanim, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523

dūculis, der Brummkreisel Hug. n. U.

Avots: ME I, 523

dũcinât [C.], s. ducinât.

Avots: ME I, 523

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas ² Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524

II dũda, ‡

2) Kosewort für Frauen
(mit ù ² ) Saikava.

Avots: EH I, 346

II dũda, die Taube: mēs bijām abi divi kâ tie dūdu baluodīši BW. 6515. dūdiņa dūduo, pūš, ūbuo. pa˙priekšu būdiņa, tad dūdiņa. [Vielleicht eine Umbildung von dūja unter dem Einfluss von dūduot.]

Avots: ME I, 524

‡ dũdaļa Lems., Wainsel, ein langsames, träges Mädchen (Weib): viņš apprecējis tādu dūdaļu, kas iet pa miegam.

Avots: EH I, 346

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

dũdaliņa (Liebkosungwort), Täubchen, Herzblättchen: māsas manas, dūdaliņas, me̦lnajuos lindrakuos Krem.

Avots: ME I, 524

dūdaļnieks BW. 24084, wohl = dūdelnieks.

Avots: ME I, 524

dũdât C., = dūduot.

Avots: ME I, 524

‡ dũdelêt Dunika, OB., -ēju, weinen.

Avots: EH I, 346

dũdelnieks, [dūdinieks Wid.], der Dudelsackpfeife BW. 25822, 2; 21406.

Avots: ME I, 524

‡ dùderêt ² Saikava, -ẽju, sich mit etwas (Geringfügigem?) abgeben ("dzīvuot istabā un kaut kuo darīt"): māte pa ustubu dūderē.

Avots: EH I, 346

dũdêt, sich krank zeigen Dond.; [= dūduot "flennen"?]

Avots: ME I, 524

‡ II dūdēt, auf der Flöte spielen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 346

dūdieviņš, Seeregenpfeifer (charadrius hiaticula).

Avots: ME I, 524

dũdinât, s. dūduot 1.

Avots: ME I, 524

dūdis,

1): die Taube
- auch Neugut; = stabule (mit ũ ) Bauske, Bersteln.

Avots: EH I, 346

dūdis,

1) die Taube
Tr. III, 926; ["kas dūduo"; die Pfeife Bers.;

2) dūdis "ein geistig beschränkter Mensch"
Weissenstein; vgl. dūda I 2].

Avots: ME I, 524

dũdmanis, der Dudelsackpfeifer, der Spieler auf der dūda: dūduoj[a] pieci dūdmanīši.

Avots: ME I, 524

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524

[dũdrags (auch dižtaure Gr. - Essern), ein Blasinstrument: "âža rags, kam tievgalā ieliek zuoss spīgu (spalvu) un sānuos ietaisa 4 caurumiņus; dūdragu pūtuši gani" Telssen; vgl. li. dudaragine "grosse Sackpfeife" bei Bezzenberger BGLS. 356.]

Avots: ME I, 524

‡ dūduks "die Taube, Haustaube" Kurmene.

Avots: EH I, 346

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

dũduliņa BW. 12684, = dũdaliņa.

Avots: ME I, 524

‡ dùdulis ² Linden in Kurl., = ‡ dūduks.

Avots: EH I, 346

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis ² "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524

dūgmanis, ein Brummbär, Polterer: ne˙kādam dūgmaņam, asariņu dzērējam BW. 10220 var.

Avots: ME I, 524

[dûgņa ² Dond., = dūkņa II.]

Avots: ME I, 524

dũguôt: "ziņģēt" (dūguot) N.-Peb., Tirsen.

Avots: EH I, 346

dũguôt [Schujen, Daiben, (eine Melodie) summen; kollern]: kâ zilai dūjai dūguojuot Duomas III, 472; [dùguôt ² Meiran "rūkt kâ vabule". viņam nav ne+kāda darba, viņš tikai dūguo Ruhental.]

Avots: ME I, 524

[* dūgt, -stu, -u, s. padūgt.]

Avots: ME I, 524

‡ *II dūgt, zu erschliessen aus ‡ apdũdzis.

Avots: EH I, 346

dũja, die Haustaube: dūjiņas dūdina, girren. dūjiņa als Liebkosungswort: Täubchen. [Zugrunde liegt mnd. dūve, woher le. dūve mit dem Demin. dūviņa, woraus dūjiņa entstehen konnte (s. Le. Gr.§ 101 c); aus diesem dūjiņa scheint dūja abstrahiert zu sein; vgl. aita.]

Avots: ME I, 524

dũja! Interj., kollere! girre!: dūju, dūju! baluodīti BW. 2427 var.

Avots: ME I, 524

dũkanbẽ̦rs, bräunlich, dunkelbraun: dūkanbē̦rs kumeliņš BW. 30101, 1; 15850, 2. Dazu dūkanbẽris, ein dunkelbraunes Pferd BW. 30101 var.

Avots: ME I, 525

‡ dũjãns C. u˙a. "neveikls, neizvedīgs cilvē̦ks". Aus d. dial. Dojahn "Einfaltspinsel".

Avots: EH I, 346

dũjas (vgl. dũju spalvas): Daunen - auch Salis; mīkstuos dūju spilve̦nuos BW. 25057. dūjas spalves spilveniņu 24860, 1.

Avots: EH I, 346

dūju spalvas, Flaumfedern, Daunen; dūju spilventiņš, ein Flaumfederkissen. [Zu li. duja "Stäubchen" nach Zubatý AfslPh. XVI, 391 f.; mit ū für u unter dem Einfluss von dũja od. auch dūnas "Daunen".]

Avots: ME I, 524

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525

[II dūka, ein Faustschlag: es tev ieduošu tādu dūku pa sāniem, ka jutīsi Kokn.]

Avots: ME I, 525

‡ III dūka, ein dumpfer Schall (?): tālu nuodunēja šņācuošā d. (von einem Kanonenschuss) Ezeriņš Leijerk. II, 209.

Avots: EH I, 346

‡ IV dũka Seyershof, ein dummes, unordentliches Weib: šī jau tāda d. ir - ne ar kādu cilvē̦ku māk runāt, ne kuo māk izdarīt.

Avots: EH I, 346

‡ V dũka "?": dūmu d., sprauzdamās cauri kuokiem un krūmiem, jau plũst nuo meža ārā un luokās pāri me̦lnajiem arumiem Janš. Līgava I. 112.

Avots: EH I, 346

‡ dūkainbē̦rs BW. 30101 var., = dũkanbẽ̦rs.

Avots: EH I, 346

dūkainis, dùkainis ² [Kl.], der gelbe Fuchs, gelbes Pferd mit schwarzer Mähne: es se̦gluošu dūkainīti BW. 13833. [dūkains zirgs L., ein Schweissfuchs; dūkaina (pe̦lē̦ka) guovs.]

Avots: ME I, 525

‡ dûkala ² Seyershof, dùkaľe, ² Zvirgzdine, Name einer schwarzbraunen Kuh.

Avots: EH I, 346

‡ I dūkaļa Lubn., eine sumpfige Wiese; eine einschiessende Stelle: dūkaļā guovis nevar ganīt.

Avots: EH I, 346

‡ II dũkaļa A.- Schwanb., Lubn., Meiran, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

dūkamais [?], der Hintere U.; [vgl. dūcamais].

Avots: ME I, 525

‡ dūkana Ulanowska Łotysze 13, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

[dũkaņa (?)"ein Waldgeist weiblichen Geschlechts" Stuhrhof: dūkaņas mežā spuokuojas. Vgl. dūkņa I.]

Avots: ME I, 525

‡ II dùkaņa ² Sessw., Name einer unkelbraunen (? dūkana) Kuh Bauske.

Avots: EH I, 346

‡ dũkanis AP., dùkanis ² Oknist n. FBR. XV, 193, ein braunes Pferd mit dunklerer Mähne und Schwanz AP.: dūkanīt[i]s nekaustīts BW. 29702, 1 var.

Avots: EH I, 346

dũkans (li. dūkanas "fuchsrot"): auch (mit ũ AP., Lemburg, N.-Peb., Ramkau, (mit ù Wolm., (mit û ² ) Bauske, Lieven-Bersen, Salisb., (mit ù ² ) Oknist n. FBR. XV, 193; graubraun - auch (mit ù ² ) KatrE.; schwarzbraun Diet., (mit ù ² ) Linden in Kurl., (dûkans ² ) Salis; dunkelbraun (mit ù ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 101; gelbbraun (dûke̦ns ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 346

dũkans [C., Tr., Bl., PS., Jürg., dûkans ² Salis, Ruj.], graubraun (von Pferden): dūkans zirgs, der Schweissfuchs. dūkans mans kumeliņš BW. 15905, 12. [Nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 711 und Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. 26 zu le. dūksne, dùksts "Pfütze" u. a.; vgl. auch dūkt III.]

Avots: ME I, 525

dũkanums, die Farbe des Schweissfuchses.

Avots: ME I, 525

dũkaruôt,

1): auch Kalnazeem.

Avots: EH I, 347

[dūkât, -āju,

1) "spaidīt": d. vē̦de̦ru Kokn.;

2) "rütteln, schütteln"Bers.]

Avots: ME I, 525

[dūkâtiês "anstossen" (intr.): bē̦rns strauji šūpuodamies dūkājas (= piesitas šūpulim) od. dūkās (vgl. dūcīties) Kalz.]

Avots: ME I, 525

dũķerêt, -ēju, in der Nacht mit dem Boote fahren und bei Pergelbeleuchtung Fische fanen (stechen) Smilt.

Avots: ME I, 526

dũķerêt: "unter dem Wasser etw. suchen" Wainsel: dzuosis pa dūņiem pa upi dūķerē.

Avots: EH I, 347

dũķeris,

1) der Taucher (ein Vogel)
U., die Taucherente Konv. ² 2319;

2) die Fischotter
(lokal; gew. ūdrs) RKr. VIII, 86. Zu dūkuris I,

Avots: ME I, 526

‡ dūķernieks, wer oft dūķerēt geht oder darin eine gewisse Routine besitzt Segew.

Avots: EH I, 347

‡ dùkijs ² Eversmuiža n. FBR. VI, 32, = dūkans.

Avots: EH I, 346

dūķis,

1) der Dummkopf
[dûķis ² Bl.];

2) einer, der den Pips hat. keucht und stöhnt
L. Zu dūks.

Avots: ME I, 526

[dūklêt Bers., = dūķerêt: ciema puiši dūklēt gāja, uguntiņas nevajag BW. 34403. Vgl. auch dūlêt 2.]

Avots: ME I, 525

[dùkna ² Bers. "eine Art Wasservögel".]

Avots: ME I, 525

I dūkņa, die Elfe Druva I, 383: dūkņas čukst kuoku zaruos Aspaz. Vaidel. 38 [vgl. dukņa II].

Avots: ME I, 525

[II dùkņa ² Liepna, Warkh., dûkņa ² Wormen, Dond., = dukņa IV, eine einschiessende Stelle; in Karlsruhe: eine vom Vieh ausgetretene Pfütze: ganceļā liela dūkņa; in Neu- Schwaneb.: "cilvē̦ks, kas dzīvuo purvainā vietā un tuo apstrādā".]

Avots: ME I, 525

[III dùkņa ² Mar.,

1) eine Kuh, die oft (leise) brüllt
(vgl. dūkt);

2) ein (z. B. mit Bitten) aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME I, 525

dūknaîns: morastig (dū-) N.- Peb.

Avots: EH I, 346

[dũknaîns "duļķains": zivis dze̦- nuot, pataisa ūdeni dūknainu Daiben, Weissenstein; s. auch dūkns.]

Avots: ME I, 525

[dùknājs ² Warkh., = duknājs.] [dūknējs Bers., eine sumpfige Stelle.]

Avots: ME I, 525

‡ dūknēja Selg., = dūknējs.

Avots: EH I, 346

[dùkns ² Warkh., dūknains Zehrxten, dùknains ² Bers., Mar. = dukns.]

Avots: ME I, 525

dùksnējs,

1): dūksnēja pļava, eine quellige, einschiessende Wiese
Kosenhof. ceļš gāja pa dūksnēju vietu Golg.

Avots: EH I, 346

dūkuoņa, bei Damberg Druva II, 1175 dūkuoņi, das Brausen, das Getöse: sacēla tumšu dūkuoņu A. XII, 575. bungu duobjā dūkuoņa Apsk. I, 614.

Avots: ME I, 526

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. ² 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. ² 714.

Avots: ME I, 526

‡ dūkuôtiês "?": tie varējuši d. kâ bites ap savu mātīti Mekons Debess vaļā (1873) 21 .

Avots: EH I, 347

dūks, benommen, dumm, verrückt: staigā kâ dūks Platonen. ar savām te̦nkām viņš padarīšuot meitu vai tīri dūku Alm. [Zu apdūkt und li. dũkti "rasen".]

Avots: ME I, 525

I dūks: viņa tāda dūka paliekas Grenzhof n. FBR. RII, 23. dūka galva in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 346

‡ II dūks "suta caurums virtuvē" Golg. Aus r. дух ?

Avots: EH I, 346

‡ dūkšķis "ein von Lumpen od. Hede zusammengewickelter Pfropfen (von grösseren Dimensionen, als ein gewöhnlicher)": duod man vienu dūkšķi pakulu! in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 347

dũksna (unter dûksne): auch (mit ù ² ) Lettg.

Avots: EH I, 346

dūksnains [Schujen], morastig, einschiessend: aiz dūksnaina purva līgava zvana Latv. [dūksnainā purviņā BW. 34622.]

Avots: ME I, 525

dùksnājs: auch (mit û ² ) Seyershof; vgl. den Sumpfnamen Dūksnājs Lvv. I, 90 (Burtn.).

Avots: EH I, 346

dùksnājs, Sumpf, sumpfige Stelle, Pfuhl: gan˙drīz nepieejams dūksnājs Etn. II, 75.

Avots: ME I, 525

dùksnēja ² [Meiran], dûksnēja ² [Daiben, Widdrisch, = dūksnājs]: purvmalas un dūksnējas Jaun. Draugs 1901, 96; vgl. dūksne].

Avots: ME I, 525

dùksnējs,

[1) = duksnējs C., Lis., Warkh., Renzen];

2) [dûksnēji Jürg.] = dūksnājs: aiz kalniņa dūksnējā [oder zu dūksnēja?] BW. 29804 var.

Avots: ME I, 525

dûksnis ² (unter dûksne): auch Salis.

Avots: EH I, 346

‡ *dūksnît, zu erschliessen aus nùodūksnît.

Avots: EH I, 346

dùkstains, morastig, sumpfig: plata, dūkstaina izte̦ka Aps.; dūkstainas ganības.

Avots: ME I, 525

‡ dūkstājs, eine sumpfige, einschiessende Stelle Golg.; vgl. den Wiesennamen Dūkstāji Lvv. I, 64 (Olai).

Avots: EH I, 346

dûksne [Jürg., dùksne ² Bers.], auch düksna [Zabeln], Izgl. 1910, 713, dûksnis ² Dond., [bei Manz. Post. I, 67 ein Lok. dūksnī], ein Sumpf, eine einschiessende Stelle, eine Pfütze, n. St. und U. auch eine ausgefahrene, sumpfige Stelle: viņš nuokrita zemē un pie tam vēl kādā purva dūksnē. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem Dünsb. Vgl. dùksts.

Avots: ME I, 525

‡ dūkstenis (wo?), = ‡ dūkstājs (?).

Avots: EH I, 347

‡ dūkstijs, sumpfig, einschiessend: pur vijuos apgabaluos ceļi ir dūkstiji FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 347

dùksts, -s: auch (mit ù ² ) Oknist n. FBR. XV, 172, Heidenfeld, Kaltenbr., KatrE., Lubn., Saikava (hier daneben ein Demin. dūkstīte ² ), Warkl., (mit û ² ) AP., Ramkau. Būga stellt Tiž. II, 110 hierher den li. ON Dúkštas.

Avots: EH I, 347

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347

I dùkt, -cu, -cu, intr.,

1) hohl tönen, brausen
[dũkt Bl.], tosen, sausen: pē̦rkuonis. vē̦tra JR. IV, 70, zeme dūc BW. 14375;

2) (von der Stimme mancher Insekten und Vögel) summen, singen, schreien
[dûkt ^2, girren Bl.]: bite dūca saldu ziedu BW. 18350. galva dūc kâ bišu struops. dundurs, uodi dūc Etn. II, 51. gulbis dūca e̦ze̦rā BW. 8456. kuokles saldi kâ dūjas dūc Asp. [Nach Persson Beitr. 652 f. und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 38 nebst li. dũkti "rasen" zu gr. ϑύ¯ω "tose, tobe" u. a.]

Avots: ME I, 526

II dūkt, dūcu "ohne Sorgen sein" Dressel. Wohl identisch mit dem vorhergehenden Wort: summen, singen > ohne Sorgen sein.

Avots: ME I, 526

[III dūkt, prs. dûkst ² Wandsen od. dûk ² Ruj., sich trüben: dūka, dūka šī dieniņa ar me̦lniem mākuoņiem; tâ apdūka mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 26837. Meist mit ap-, pie-, sa-. Vgl. dūkans.]

Avots: ME I, 526

dūku! Interj., girre, kollere! dūku, dūku, baluodīti! tava sieva nuomirusi BW. I, S. 920, Nr. 2554; ähnlich BW. 2427.

Avots: ME I, 526

dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis ² ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis ² "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 526

dùkums, das Getöse, Brausen: dūkums un truoksnis MWM. X. 102.

Avots: ME I, 526

dũkurêt PS., Nötkensh., = dukurêt 1.

Avots: ME I, 526

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526

II dūkuris "? ": rācenīt, dūkurīt! iesim abi vienu vietu! BW. 10581.

Avots: ME I, 526

[III dũkuris Rönnen od dũkurs Windau "ķesele zivju smelšanai ".]

Avots: ME I, 526

[dũkuruôt.

1) = dukurêt 1 Ruj., Salis;

2) im Wasser suchen
Bauske.]

Avots: ME I, 526

dũkurs PS., Nötkensh., = dukurs 2.

Avots: ME I, 526

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

‡ dūlât, -ãju,

1) = dũlêt 1 (mit ũ) Wandsen; "= bites kàpt" Kalz.;

2) "krebsen"
Kalz.

Avots: EH I, 347

dũļât [Salis]. L., = dūlêt 2; s. auch dūlêt.

Avots: ME I, 527

dûļât ² [N. - Autz], mit der Hand od. Faust schlagen.

Avots: ME I, 527

dũle: auch (mit ù ² ) Kaltenbr.; lāpas un dūles nebija sagatavuotas Janš. Līgava I, 380.

Avots: EH I, 347

dũle, s. dũlājs.

Avots: ME I, 527

[dùleģis ² Hopfenhof "eine Stange (purga). mit der man Fische ins Netz scheucht ".]

Avots: ME I, 527

dũlēģis [Jürg., Schujen. Bers., = dūlājs]: apsvēpējat guovis ar dūlēģi B. Vēstn.; [in Schujen auch als Schimpfwort für jem., der viel raucht].

Avots: ME I, 527

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347

dũlẽjs, s. dūlājs.

Avots: ME I, 527

dūlējs, Ehrenpreis (veronica spicata) RKr. II, 80. Mag. IV. 2. 105.

Avots: ME I, 527

‡ dũlēķis N.- Peb. "zivju ķeŗamais daikts nakti".

Avots: EH I, 347

dũlene, eine Fackel Dünsb.

Avots: ME I, 527

dũlêt,

2): auch AP., N.-Peb., (mit ù ² ) Saikava;

3): dùlē ² caurām naktīm KatrE. šie laikam dùlēs ² visu nakti pa pļavu Saikava; mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
(mit ù ² ) Sauken; bei der Arbeit faulenzen Saikava: kuo tu tā dūlē̦dams esi padarījis? "kavēties" Bers., Erlaa, Kalz., Prl., Saikava; ‡

4) andauern
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 347

dũlêt, -ēju Druw., n. U. auch dūļât.

1) mit dem dūlājs räuchern zum Forttreiben der Bienen
[dũļât un Bauske]: viņš aizdedzinājis dūli, attaisījis struopu un dūlējis struopā A. XX, 230;

2) bei brennenden Pergeln in der Nacht Fische oder Krebse fangen;

3) lange auf sein, nicht schlafen gehen, mit der Arbeit nicht fertig werden (eig. Feuer brennen)
Lasd., Laud., Bers., Fest.: kuo tik ilgi dūlējiet ? ejiet gulēt! AP., Bers., Nötkensh., Nerft. Refl. -tiês.

1) schwelen, fortglimmen
U.;

2) andauern, dauern (von Krankheiten):
slimība ilgi dūlējas AP., A. XI, 761.

Avots: ME I, 527

I dūlis: auch (mit ù ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 347

I dūlis, s. dūlājs.

Avots: ME I, 527

[II dũlis, ein kleines Kind Smilt., Trik., Ronneb.].

Avots: ME I, 527

‡ dũluôt Wandsen, = dūlêt 1.

Avots: EH I, 347

dūls, = duls, dunkelfarbig: dūli zirgi, bē̦ri zirgi BW. 27476. 1; dūli bē̦ri kumeliņi 9690; dūli me̦lna kâ čigāne 20190.

Avots: ME I, 527

‡ dùmagaîns ² Meiran "neblig".

Avots: EH I, 347

dũmaine ,* das Rauchzimmer.

Avots: ME I, 527

dũmaîns,

2): dūmaiņu dzērienu Schrunden n. FBR. XIII, 102.

Avots: EH I, 347

dũmaîns, dũmājs,

1) räucherig, voll Rauch:
es piekrāpu meitu māti dūmājā (dūmainā) istabā Ltd. 1017; 1538;

2) rauchfarben, grau:
dūmains zirgs, dūmaina guovs Vēr. II, 1039.

Avots: ME I, 527

dūmājs: auch (mit ùa) Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Baltinow n. FBR. XI, 132,

2): auch Seyershof (d. zirgs).

Avots: EH I, 347

dūmājs, s. dũmains.

Avots: ME I, 527

dũmaka (li. dúmaka "Nebel"),

1): auch (dũmakas) Ramkau;

3): "pietvīcis laiks" Sermus; die 1527 unter dũmaka 3 gegebene Phrase gehört zu d. 1; ‡

4) "dūmaina istaba" Austr. n. Celm.

Avots: EH I, 347

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

dũmakaîns,

1): auch Golg.;

2): d. laiks auch (mit ũ) Sermus, (mit ù ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 347

dũmakaîns, dũmakājs, [dūmakuots Austriņš M. Z. 17.].

1) von Höhenrauch erfüllt:
dūmakains gaiss ir uz jauku laiku;

2) räucherig, schwül:
dūmakains laiks. gaiss nebij skaidrs. bet dūmakains jeb ar bulu apklāts Kaudz. M.;

3) rauchfarben:
kas tur gāja pa kalniņu dūmakainu paltraciņu Naud. [In der Bed. 1 u. 2 für Kalz. dùmākains ² angegeben.]

Avots: ME I, 527

dùmākas ² (unter dũmaka): auch (mit -āk-) Heidenfeld.

Avots: EH I, 347

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

‡ dūmāks "Nebel, der nicht herabregnet" Lettg.

Avots: EH I, 347

[dūmaksnājs Bolwen, dùmāksnājs ² Setzen, dūmāksnaiņš (laiks) Weinsch. "rauchgefüllt ": d-a istaba.]

Avots: ME I, 527

dūmaksnējs (s. unter dũmaka 1), ‡

2) Adj., = dūmaksnājs Golg.

Avots: EH I, 347

dũmala, dũmaļa (unter dūmals): (als Kuhname) dūmala Pilda n. FBR. XIII, 49, Ramkau, (mit ũ) AP., dūmaļa A.-Schwanb. (hier auch: ein Mädchen mit einem unsaubern Gesicht), Dond., (mit ũ ) Salis, (mit ù ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, Demin. dūmalīte BW. 18349.

Avots: EH I, 347

‡ dūmaļi, Rauchwolken Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Rauch").

Avots: EH I, 347

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

dūmâts Preili n. FBR. VIII, 11, = dũmaîns.

Avots: EH I, 347

‡ dùmè̦gs ² Warkl., = ‡ dùmè̦ks ² 2: d. apkāpe visu pļavu.

Avots: EH I, 347

dũmeklis, Rauchloch, Schornstein L., Hug. Mag. II, 1. 70: milzums dūmekļu MWM. VII, 56.

Avots: ME I, 527

[dūmēklis, das Räuchergefäss des Bienenzüchters Morizberg.]

Avots: ME I, 527

‡ dùmè̦ks ² Warkl., =

1) = dūmaka 1

2) der Nebel (namentl. der abendliche Nebel über Wiesen):
vakarā apsita d. Warkl. n. FBR. XI, 121.

Avots: EH I, 347

‡ dūmele "?": zili me̦lns tautu dē̦ls, ziemā dzimis dūmelē [?] BW. 21347, 6 var.

Avots: EH I, 347

dũmene: boletus subtomentosus L.

Avots: EH I, 347

[dũmene, eine Art Kuhpilz mit dunkler Oberfläche Ronneb., Smilt.]

Avots: ME I, 527

‡ dũmenieks,

1) das Räuchergefäss der Bienenzüchter
AP.: d. ir tas, kur kvēpina bites. dūmeniekā iebeŗ ve̦cus praulus un tad aizdedzina, kad bites spietuo;

2) ein Rauchloch, eine Rauchluke
A.-Schwanb.

Avots: EH I, 347

‡ dùmêt ² Pilda "rauchen (r. дымить)": ustaba nuo cepļa dūmej. Vgl. li. dũmyti dass.

Avots: EH I, 347

dũmi: lieli d. kūp BW. 11245. tabaciņa dūmiņiem 10385. - aiznesēs kâ d. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH I, 347

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4. 75. Walde Wrtb. ² 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

dũminât, räucheren: slimības izdze̦n dūminādami LP. VII, 244. ja burvju nešļava skurstenī dūmina, tad burvim jānāk pie dūminātāja VII, 696.

Kļūdu labojums:
izdze̦n = aizdze̦n
burvju = burvja

Avots: ME I, 528

‡ dūmine, die Rauchstube Warkl.

Avots: EH I, 347

‡ dùminieks ² ,

1) eine Rauchluke
Nautrēni. Pilda; kāp uz cepļa, sumin[i] cepļa dūminieku, ne tuos mūsu puiškineņus! BW. 20935;

2) ein Lappen, womit das Badstuben od. Riegenfenster verstopft wird
Pilda.

Avots: EH I, 347

‡ dūminis, der Schornstein Warkl.

Avots: EH I, 347

‡ dũmluôgs, eine Rauchluke: dūmluodziņš... vaļām Janš. Dzimiene III ² , 94.

Avots: EH I, 347

dũmnīca [C.], eine mit Rauch gefüllte Stätte; s. auch Rkr. XI, 85.

Avots: ME I, 528

dūmuojiņa, s. dūmals.

Avots: ME I, 528

dũmuojs: s. auch FBR. XIV, 73.

Avots: EH I, 348

dũmuojs, räuchericht U.: nuo dūmuojas [Var.: dūmainas. dūmuotas] istabiņas BW. 3027; ähnlich BW. I, S. 740, Nr. 4907.

Avots: ME I, 528

[dūmuokņš Bers. "rauchgefüllt ": dūmuokņa vieta.]

Avots: ME I, 528

dùmuoņa ² : "=dūmaka" (mit ũ) Sermus. dūmuoņains (unter dūmuonaiņš): dūmuoņaina diena Mar.

Avots: EH I, 348

dùmuoņa ² [Meiran]. Bers., Rauchmasse, rauchgefüllte Luft od. eine solche Stube: [pirtī, kad tuo iekuŗ, ir nāvīga dūmuoņa; arī vasaru, kad meži de̦g, ir dūmuoņa Mar.].

Avots: ME I, 528

dūmuonaiņš, [dūmuoņains Mar.], räucherig, nebelig: kālab gaisi šuovakar dūmuonaiņi [Var.: dūmakaiņi], mākuonaiņi BW. 33794. 1.

Avots: ME I, 528

[dūmuonis Telssen "dūmaka, pietvīcis gaiss ".]

Avots: ME I, 528

dũmuôt: auch Frauenb., (dũmat) Salis: gaļu uz rijas krāsns dūmaja. ‡ Refl. dũmaties Salis, im Rauch trocknen, räuchern (intr., von Fischeu, Fleisch u. dergl.): ar žuogiem kurina, lai tâ gaŗlaicīgākl dūmajas.

Avots: EH I, 348

dũmuôt [li. dūmúoti]. tr. und intr., räuchern: d. plekstes. istabā dūmuo skala uguns Druva I, 446. pusidzisuši ugunskuri dūmuo Plūd. LR. IV, 430. dũmuots, räuchrig, vollgeräuchert: dūmuota istaba (s. dūmuojs); [= li. dūmúotas].

Avots: ME I, 528

dũmuôts (unter dũmuôt): d. gaiss - būs lietus Grob.

Avots: EH I, 348

I dũms (li. dūmas "dunkelbraun"): dùmas ² guovis auch Oknist.

Avots: EH I, 348

I dũms, [dunkelrot Ruj., dunkelgrau N. - Peb., (dùms ²⁾ Kreuzb., Warkh., Domopol]: dūmas guovis BW. 16471; [32422. 2]. Vgl. dumjš II.

Avots: ME I, 528

II dũms: tad d., ka vai nu! P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 348

II dũms, s. dũmi.

Avots: ME I, 528

‡ dūmuļa ² Prl. n. FBR. Vl, 91, Sonnaxt, Name einer dunkelen Kuh: zīmuļu, dūmuļu BW. 28955.

Avots: EH I, 348

dũmuliņa, = dũmaliņa, eine dunkelbraune Kuh BW. 16494.

Avots: ME I, 528

‡ dũmvadis, dũmvads, der Rauchfang, Schornstein: māja bez dūmvada A. Melnalksnis Mazsalaca 46. liesmas rāvās ... augšup uz dūmvadi A. Brigadere Skarbos vējos 152. dūmvadis bija piesnidzis ebenda.

Avots: EH I, 348

dūna: Plur. dûnas ² Kaugurciems.

Avots: EH I, 348

[dūna Bers. "der Schlamm ".]

Avots: ME I, 528

‡ dūnaine Lettg., = dùņājs.

Avots: EH I, 348

‡ II dūnaîns, mit Daunen versehen: pūkainām un dūnainām gūltām Daugava 1928, S. 428.

Avots: EH I, 348

dūnaiņš BW. 637. 7540. 12350 u. a. [dūnains BW. 18269. 4 var. wohl fehlerhaft]. = dūņains.

Avots: ME I, 528

dùņaîns, schlammig: nuo dūņaina [Var.: dūņāja, dūņuoja, dūņuota] ezeriņa BW. 637; 7540; 12350; 18269; dūņainas kājas 7291. 1 var.

Avots: ME I, 528

dùņājs,

1): kâ var siekste sieksti lauzt - abas gul dūņājā BW. 8491 var.

Avots: EH I, 348

dùņājs,

1) eine mit Schlamm bedeckte Stelle, eine Schlammasse:
avuotā līdz pat malām tik rē̦guosies dūņājs glums A. XX. 529. sagrābj vēzi dūņājā Zalkt. I, 7;

2) = dūņains BW. 12350. 6 u. a.

Avots: ME I, 528, 529

dũnas, Daunen, Flaumfedern: dūnu spilve̦ns od. dūnu spalvu spilve̦ns = dūju sp. tik mīksts kâ zuosu dūnas. [Aus mnd. dūne.]

Avots: ME I, 528

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡

4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù ² ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù ² ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.

Avots: EH I, 348

‡ II dũņas Ahs., (mit ũ ² ) Sonnaxt, = dũnas.

Avots: EH I, 348

dùņâtiês [C., PS.; so ist wohl auch zu lesen statt dūnāties Etn. III, 162]. = dūņuoties. schlammig werden: dūņājies, dūņu purvs! BW. 14117. 1 var.

Avots: ME I, 529

dūņēde, ein Fisch Duomas IV. 115.

Avots: ME I, 529

‡ II dūnêt "?": tumšā vērī ūbelīte dūnē Janš. Maiga 20.

Avots: EH I, 348

‡ I dūnêt, sich mit Schlamm anfüllen Nautreni: e̦ze̦rs sācis dùnēt ² ; drīži aizaugs. Vgl. auch ‡ apdūnêt.

Avots: EH I, 348

dūņe̦ze̦rs, ein schlammiger See BW. 29420.

Avots: ME I, 529

[dûņi ² Bl., Binsen; vgl. dùņas.]

Avots: ME I, 529

dùņijs ² Prl. n. FBR. VI, 94, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, = dùņuojs.

Avots: EH I, 348

dūniņi, dūnis, s. dùņas.

Avots: ME I, 528

[dũnis Ronneb. "eine Art Vogel"(?).]

Avots: ME I, 528

dùņuojs: s. auch FBR. XIV, 73.

Avots: EH I, 348

dùņuojs, schlammig: dūņuojā (Var.: dūņuotā) purviņā BW. 5470. 4 var. dūņuoju kājas autu 8614 var. dūņuojs pagalmiņš 10879 var.

Avots: ME I, 529

dùņuôt,

1) trüben (mit Schlamm): d. ūdeni;

2) den Schlamm aufwühlen:
mazgājās, dūņuoja un šļakstinājās Druva II, 31;

3) mit Schlamm mischen:
d. tīrumu ar purva dūņām. Refl. -tiês. schlammig werden [Ruj.]: dūņuojies, dūņu purvs! BW. 14117. 1. Dazu dūņuôts. s. dūņuojs und dūņains.

Avots: ME I, 529

dùņupīte, ein Bach mit schlammigem Boden: tec gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu BW. 10816.

Avots: ME I, 529

dūpa, Interj. zur Bezeichnung des Klapperns der Stiefel: dūpa, dūpa (Var.: dipa. dipa) zābaciņi BW. 24065 var.

Avots: ME I, 529

‡ dûraines ² Rutzau n. FBR. VII, 121, Dunika, Fausthandschuhe.

Avots: EH I, 348

dùraini cimdi: auch Janš. Dzimtene III ² , 82, (mit û ² ) Sehnehpeln, (dûrani ² ) Salis.

Avots: EH I, 348

dùraini [mit r aus Selg., Nigr., Wandsen] cimdi, dùrainieki, dūrainīši, Fausthandschuhe BW. 7296; [dafür dûrānes ² N. - Bartau.]

Avots: ME I, 529

‡ dùrainis ² , ein Fausthandschuh Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; Plur. dûraiņi ² Dunika, Fausthandschuhe.

Avots: EH I, 348

dûrānes ² (unter dùraini cimdi): mīkstas dūranes vai pirkstanes Janš. Līgava I, 67.

Avots: EH I, 348

I dùre,

1): atraitņam grūta d. (Var.: ruoka) BW. 9509 var. dūri situ uz galdiņa 26292, 1; 2): auch (mit ũ) Kegeln;

3): auch (mit ũ) Baar in seinem Exemplar von
U.

Avots: EH I, 348

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

II dūre: auch (mit ũ) Baar in seinem Exemplar von U.

Avots: EH I, 348

II dūre U., = durba I,

Avots: ME I, 529

III dūre BW. 32445 var. [aus Lettin]. (a. pl. dūrus BW. 29105 var. [aus Lettin]). = duore 1 [wohl mit ostle. ū aus uo].

Kļūdu labojums:
duore 1= duore 2

Avots: ME I, 529

‡ dũrẽja, = dũrējs 2 (?): Cīruļvējputenim e̦suot d. saskrējusi Kaudz. Izjurieši 288.

Avots: EH I, 348

dũrẽjs,

1): der Schlächter
Sonnaxt;

2): pret auss dūrēju ... zâles Janš. Bandavā I, 57.

Avots: EH I, 348

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

dùrenieks,

1) der Faustkämpfer
V.;

2) dūrenieki, die Fausthandschuhe
Karls

Avots: ME I, 529

dūreniski, nach der Art der Leute von Duhren (Gemeinde in Kurl.): d. es dziedāju BW. I, S. 824. Nr. 345 ^1.

Avots: ME I, 529

dūrêt, -ēju, mit der Faust schlagen: kâ maizīte neraudāja ar dūrēm dūrējama BW. 2919.

Avots: ME I, 529

I dūrêt: ar uotru ruoku pa tuo sizdama un dūrē̦dama Janš. Līgava I, 356. bīstams dūrē̦tājs Mežv. ļ. II, 283.

Avots: EH I, 348

‡ II dũrêt, -ẽju,

1) (an)dauern:
tas dūrē ilgu laiku;

2) "ilgi kaut kuo darīt" (mit ù ² ) Kalz. n. Fil. mat. 26;

3) "den Grund (Boden) erreichen"
Warkl. In der Bed. 1 und 2 aus mnd. duren "dauern, währen".

Avots: EH I, 348

‡ *III dūrêt, erschlossen aus ‡ apdūrêt.

Avots: EH I, 348

‡ dûrgalans ² kre̦kls Pernigel, ein Mäunerhemd ohne Manschetten.

Avots: EH I, 348

dū`rgalis, dū`rgals [das Handgelenk, der Ärmelsaum Wid.]: kuplas, dūrgalī šauras ruokas BW. III, 1. 16. kre̦kli ar izšuvumiem uz piedurkņu dūrgaliem Plutte 69.

Avots: ME I, 529

dūriêns,

1): dùrienis ² Linden in Kurl., Oknist u. a.

Avots: EH I, 348

dũriêns,

1) der Stich:
ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena (Rätsel). ceļa nesaredzi uz priekšu ne pa adatas dūrienam LP. VIII, 627. krusta dūriens, der Kreuzstich, saules d., der Sonnenstich, zalkša d.;

[2) der Fauststoss, Faustschlag
L., St.].

Avots: ME I, 529

dūriķis, der Stechende, Stecher: dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME I, 529

dūris Zehrxten, [dùris ² Bers.], "eine ehemals beim Aufpflügen von Rodungen gebrauchte Pflugschar "; [dùris ² Mar. "pie arkla piestiprināms ve̦lē̦nu griêžamais nazis "].

Avots: ME I, 529

I dûris ² (unter dùre),

1): Sprw. d. dūri sit Birk. Sakāmv. 75. uz ... maza kâ dūrītis galdiņa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 103.

Avots: EH I, 348

II dūris: dũrs Salis, das nach unten gerichtete spitze Ende eines ķeksis.

Avots: EH I, 348

‡ *dūŗuôt, = dūrêt, mit der Faust schlagen; Subst. dūŗuôšana, das Schlagen mit der Faust Janš. Līgava II, 376.

Avots: EH I, 348

dūrulis, der Stösser: divi dūruļi Biel. R. 214.

Avots: ME I, 529

dũrums, der Stich, der Stoss: lācis kāpa uozuolā, bite dūra vē̦de̦rā; nuo tā viena dūrumiņa (dūrieniņa) lācim pumpa vēderiņš BW. 2286.

Avots: ME I, 529, 530

dũša: sirdi manu, dašu manu BW. 24486. vaile, manu lē̦tu dūšu! drīz dziedāju, drīz raudāju BWp. 124, 1. man palika uz viņu ļauna d., ich wurde auf ihn böse Strasden. (Plur.) nuo visām dūšām saņemšuos, ich werde mich mit aller Kraft zusammennehmen Sonnaxt.

Avots: EH I, 348, 349

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

‡ dūšainis "ein braver Kerl" B. Vēstn.

Avots: EH I, 349

‡ dūšains "= dũšîgs, brav" B. Vēstn.

Avots: EH I, 349

‡ dūšât "sich bedenken, sich erholen" Diet.: nebij laika ilgi d., bij jābē̦g.

Avots: EH I, 349

dũšĩba ,* der Mut.

Avots: ME I, 530

dũšîgs, herzhaft, tapfer: dūšīgs vīrs, zaldāts; dūšīgi strādāt. tüchtig arbeiten.

Avots: ME I, 530

‡ dūsinât "?": ve̦ca māte dūsināja (Var.: dūze̦nāja, bubināja u. a.) BW. 29142 var.

Avots: EH I, 348

dũšinât: grìež tuo (dē̦lu) kâ dzīvinādams un dūšinādams Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 349

dũšinât, dũšît, -īju, tr., ermutigen, Mut einflössen: savu biedru. Refl. -tiês. sich ermutigen, dreist machen, Mut einflössen: re̦ts. kas tâ mundrinās un dūšinās Stari II, 706. viņa it kâ pasmiedamās dūšījās MWM. VIII, 129.

Avots: ME I, 530

dũšinieks, dūšenieks Plūd. LR. IV, 119. der Dreiste, Herzhafte, Kühne: dūšinieks devies arī šinī gaņģī Etn. II, 159.

Avots: ME I, 530

‡ dùšīns ² Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 126, = dũšîgs.

Avots: EH I, 349

dūska, s. dūcka.

Avots: ME I, 530

[I dũsma Janš., die Windbrise, der Hauch; (in Setzen) der Atem; zu dvèst.]

Avots: ME I, 530

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

‡ dūsmuôt "?": priekšā dūsmuoja (brauste?) mežs Ezeriņš Leijerk. 1, 199.

Avots: EH I, 348

dūšuôt, bekümmert sein, überlegen [?]: sūruojām. dūšuojām, kur ņemsim draņķu baļvu BW. 20209. 1. [Vgl. li. dūsė´ti "aufseufzen ".]

Avots: ME I, 530

‡ dũšuôtiês,

1) Mut fassen
(imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;

2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.

Avots: EH I, 349

[dūve L., die zahme Taube; aus mnd. dūve.]

Avots: ME I, 530

‡ dūzas,

1) Scherben
Warkl.;

2) ein Lärm :
d. iet, kai bē̦rni dauzās (mit ù ² ) Zvirgzdine (hier auch von Hammer- und Beilschlägen gesagt); d. ("dūcuošs truoksnis") vien iet (beim Spinnen) Auleja (mit ù ² ).

Avots: EH I, 349

dũze, dūzis,

1) [dūzene Lös.] Ass od. Daus in der Karte;

2) dũzis, ein brauchbarer, routinierter Mensch, ein Daus:
iet uzpūties kâ tāds dūzis Purap. D. 212. 36. [Nebst estn. tūz aus mnd. dūs.]

Avots: ME I, 530, 531

‡ II dũze NB., verächtliche Bezeichnung für eine Weibsperson: meitene tāda d. (nicht sehr gescheit). Vgl. dūzene I.

Avots: EH I, 349

‡ dūzelêt, -ẽju "mit den Händen berühren, nicht in Ruhe lassen (auf Menschen: bezogen)" Fistehlen; bet tad viņš puiku dūzelē!

Avots: EH I, 349

I dūzene "?": būzene, dūzene tā tautu meita, trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694. [In Nigr. sei dũzenis, fem. dũzene, jem., der dūzenē III ; um Mitau dūzene, ein ungeschicktes, beschränktes Weib: vai nu tāda dūzene tuo izdarīs!]

Avots: ME I, 531

[II dūzene Bers., ein Knüttel.]

Avots: ME I, 531

‡ III dūzene, eine Feldblume Warkl.

Avots: EH I, 349

I dūzenêt, -ēju, rollen (vom Donner) Bers.

Avots: ME I, 531

II dūzenēt "?": ve̦cais brālis jaunuo brāli dūzenēt dūzenēja BW. 12458, 1. [Wohl zu dūzenēt I. - In Bers. bedeute dùzenêt ^2: pakundzēties par uotru, tramdīt, dauzīt, dukņīt.]

Avots: ME I, 531

III dũzenêt: erfolgios suchen Pankelhof.

Avots: EH I, 349

[III dũzenêt, -ēju Nigr., ungeschickt suchen ;"ungeschickt arbeiten" um Mitau ; vgl. duzenêt.]

Avots: ME I, 531

[dũzenis "ein boshaftes, eigensinniges Kind" Alt-Autz.]

Avots: ME I, 531

II dūzenêt: "mācīt, pārmācīt, kandavāt" (auf Pferde und Menschen bezogen) Kalz. n. Fil. mat. 26: viņš dūzenē. savu zirgu.

Avots: EH I, 349

[dùzêtiês ² "sich grämen, sich beklagen": viņš par katru nieku dūzas Setzen.]

Avots: ME I, 531

‡ II dùzêtiês ² , -uôs, -ējuôs, hohl tönen Auleja: dūzas vien, kad duod ar ragiem siênā.

Avots: EH I, 349

‡ dùzinêt ² Auleja "hohl klingenden Lärm verursachen": pē̦rkūnis dūzinē.

Avots: EH I, 349

‡ dũzîgs Siuxt n. Fil. mat. 68; langsam (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 349

dūzinât BW. 20817 var., = duzinât.

Kļūdu labojums:
duzinât = duzinât?

Avots: ME I, 531

[dũzinâtiês "trödeln, allzu langsam arbeiten": viņš dūzinās pie darba Pampeln.]

Avots: ME I, 531

dūzma, das Gewühl, Gedränge: spēju es pacelties par zemes dūzmu tik cē̦li Rainis. [Wohl zu duzt.]

Avots: ME I, 531

II dūzma (unter dūzme): "tumša skaņa, kas tikai dūc vien" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 349

‡ III dūzma, der Hauch, Luftzug (?): nuo strauta tuvuma nāca pretim patīkami vē̦sa d: Janš: Dzimtene II ² , 67.

Avots: EH I, 349

dūzme L., dūzma St. "ein Geblase, Flötenton"; [vgl. dūzenêt I].

Avots: ME I, 531

‡ dũzna Weissensee "= svītra": visa magura vienās dūznās sasista.

Avots: EH I, 349

dūzuôt,

1) grübeln, nachdenken:
ve̦lns duomājis, dūzuojis, darīt šuo, darīt tuo LP. VI, 292 ;

2) = duzuot 3.

Avots: ME I, 531

I dūžuot "?": nedzirdēja bērniņu dūžuojam (Var.: gauduojam) BW. 27420 var. [dũžuôt(iês) "sich beklagen" Jakobsh.]

Avots: ME I, 531

[II dūžuot Bers. "Karten spielen": vai tu pruoti dūžuot? Zu dūze 1.]

Avots: ME I, 531

[dzirdūklis Sessw. "der Gehörgang in den Ohren der Schweine".]

Avots: ME I, 553

‡ ê̦dûkļi Planhof. = ē̦dūkšņi 2.

Avots: EH I, 371

‡ ē̦dūkšņains Warkl. "sulīgs": ē̦. ābuols.

Avots: EH I, 371

ē̦dūkšņi,

2): auch Warkl.; "izve̦mta barība" Wessen.

Avots: EH I, 371

‡ ê̦dūksnis,

1) ein Vielfrass
Warkl.;

2) (auch im Plur.) "gre̦muotāju dzīvnieku atgre̦muojumi" Oknist n. FBR. XV, 193.

Avots: EH I, 371

‡ ê̦dūņa Warkl., ein sehr fleissiger; arbeitsamer, auch sparsamer Mensch.

Avots: EH I, 371

‡ ìedūcinâtiês, = ìeducinâtiês: tālumā iedūcinājās pē̦rkuons Jauns. B. gr.9 II, 101.

Avots: EH I, 510

[ìedûcît,

1) ied. maizi, den Brotteig knetend einrühren;

2) mehrfach pressend (etwas in einen weichern Stoff) hineindrücken
Schujen, Bers.]

Avots: ME II, 11

[ìedūkât,

1) = iedukât 2 Drosth.;

2) pressend (Kleider) hineinstopfen
Bauske, Bers.]

Avots: ME II, 11

ìedùktiês, anfangen (für eine kurze Zeit) hohl zu tönen: iedūcās zeme.

Avots: ME II, 11

[ìedūlêt od. iedũmuôt bites, Bienen räuchernd zahm machen.]

Avots: ME II, 11

‡ ìedũšâtiês Frauenb., = ìedũšuôtiês 1: visi iedūšājušies kruogā un lielās.

Avots: EH I, 510

ìedũšinât, tr., Mut einflössen: lūkuoja tuos iedūšināt Druva I, 395.

Avots: ME II, 11

ìedũšuôt, Refl. -tiês,

1 ): būdams pats iedūšuojies Janš. Līgava II, 178.

Avots: EH I, 510

ìedũšuôt, = iedūšināt: mūs tas tikaiiedūšuo Valdis. Refl. - tiês,

1) sich einen Rausch anlegen;

2) Mut fassen.

Avots: ME II, 11

izdûcît, durchrütteln: izd. ratuos Berz.; izd. uotru ar dūrēm Arrasch, einen andern ardentlich mit Fäusten puffen; izd. paceres N. - Peb., die paceres durchstochern (um Fische oder Krebse hinaustreiben).]

Avots: ME I, 730

‡ izdūdât (mit ostle. ū aus uo ?) Jāsmuiža "neatlaidīgi izlūgties".

Avots: EH I, 444

‡ izdūdelêt,

1) = izraûdât: acis izdũde̦lē̦tas sausas Lemsal;

2) "?" pilns kâ acs izdūde̦lē̦tu kleišu A. Brigadere Skarbos vējos 308;

3) wellenförmig krauseln
Golg., N.-Peb., Sessw., Tlrsen: i. drēbi, matus. Refl. -tiês Dunika, = izraûdâtiês. dūdelêt "weinen" beruht auf d. dudeln.

Avots: EH I, 444

izdūlêt, ‡

2) bei brennenden Holzspänen ausfischen:
visas paceres izdùlē̦tas ² Saikava.

Avots: EH I, 444