Paplašinātā meklēšana

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56

àizšvelpt, s. àizsvilpt, BW. 15369.

Avots: ME I, 55

àizsvèlpties, s. aizsvilpties.

Avots: ME I, 53

àizvelˆt: ar akmini aizvēla tuo alu Pas. VIII, 52, man wälzte einen Stein vor die Höhle und versperrte sie dadurch.

Avots: EH I, 62

‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.

Avots: EH I, 62

àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ àizzẽvelêt, ein Zündholz anzünden Kal.

Avots: EH I, 64

‡ àizzvelt, hinter oder (sperrend) vor etwas (etwas Schweres) hinwälzen: a. kluci aiz kā oder kam priekšā Wandsen.

Avots: EH I, 65

apẽvelêt, behobeln: dēli.

Avots: ME I, 85

‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl ² ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

‡ apgvèlst ² Golg., = ‡ apgvelzt.

Avots: EH I, 86

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

‡ apkvel˜lêt Dond. Kal., = ‡ apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96

‡ apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125

‡ apveldzêt Bauske, anfeuchten, letzen; a. lūpas slimniekam.

Avots: EH I, 125

‡ apvelˆgt Jürg., ein wenig feucht werden: siens drusku apveldzis rīta rasā.

Avots: EH I, 125

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

apzvelˆt, ‡ Refl. -tiês, umkippen (intr.), umfallen Dunika a. u.: krē̦sls var a.

Avots: EH I, 128

apzvelˆt, tr., umwälzen.

Avots: ME I, 138

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

‡ atģẽvelêtiês Dunika, Kal., = atžirgt, atģèibt 1 und 2. Aus li. atsigeivelėti dass. (in žemaitischer Aussprache).

Avots: EH I, 144

‡ atgvelzt Bauske, (mit lˆ) Erlaa, Oknist, Prl., unpassend (ungehörig) antworten: tâ nu nevajadzēja a.

Avots: EH I, 144

‡ atster̂velêtiês ² Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171

atsvèlpt, s. atsvilpt.

Avots: ME I, 199

‡ atšvelpt: auch (mit èl ² ) Oknist.

Avots: EH I, 175

atšvelpt, dial. für atsvilpt BW. 250.

Avots: ME I, 203

[atsvel˜tiês Warkl., Spr., Ruj., gleichbed. mit atzvelties.]

Avots: ME I, 199

atvelˆdinât s. unter velˆdinât I.

Avots: EH I, 179

atveldze, Labsal, Erquickung: atveldzi gūt * Rain.

Avots: ME I, 208

atveldzêt, atvelˆdzinât, auch atvalˆdzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

atvelˆgt, -stu, -gu, intr., inch., feucht, frisch, erquickt werden: atvelga gan asniņi nuo lietus Naud.

Avots: ME I, 208

atvelt, Refl. -tiês (li. atsivélti), ‡

2) a. augšupē̦dus Siuxt, rücklings zu Boden fallen
Pas. II, 15; ‡

3) sterben
(verächtl.) Siuxt.

Avots: EH I, 180

atvelˆt, tr., her-, zurück-, werwälzen: vecene atveļ akment nuo vārtiem LP. IV, 90. Refl. -tiês, her-, weg-, zurückrollen: kas akmeni veļ, uz tuo tas atvelsies Spr. Sal. 26, 27.

Avots: ME I, 208

atvèltes, Pl. Gegengeschenke, Geld, das die Hochzeitsgäste der Braut für ihre Geschenke (vèltes) zusammenwarfen: kad atveltes beidzās, saņēma brūte same̦stuo naudu un aiznesa uz klēti BW. III, I, 37.

Avots: ME I, 208

atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213

atzvelˆtene: die Rücklehne im Bauernwagen Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 182

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213

atzvelˆtenis, atzvelˆtnis, der Lehnstuhl: nuosēsties atzveltenī Vēr. I, 1091; LP. VII, 292.

Avots: ME I, 213

‡ atzveltine Warkl., = atzvelˆtene.

Avots: EH I, 182

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247

brũvelis, brũveris, auch brũvmanis BW. 19803,1, der Brauer. [Nebst estn. prūwel aus mnd. bruwer.]

Avots: ME I, 342

‡ cer̂vele ² Seyershof,

1) "zähes Holz (hauptsächl. Birkenholz)";

2) Schimpfname für eine schwer zu bandigende Kuh:
ak tu c˙! ne˙kur nevar vārēt! Vgl. etwa ķe̦rvaîns.

Avots: EH I, 267

čer̂vele ² [N. - Bergfried], die Falte: viņš sar,auca pieri vienās červelês Druva III, 593.

Avots: ME I, 410

II červele (unter červelis): Zusammengekrolltes Druw.; čer̂vele Warkl., eine ungewöhnlich, unnatürlich (allzu dick, knäuelformig, uneben) gewachsene Wurzel (gewöhnlich vom Gemüse).

Avots: EH I, 289

cer̂vele̦ns ² Seyershof, zäh, maserig (vom Holz): bē̦rza re̦sgaļi ir cervele̦ni.

Avots: EH I, 267

červelêt, Refl. -tiês: auch Druw.

Avots: EH I, 289

červelêt, -ēju, tr., kräuseln (auch vom windbewegten Wasser Karls.), verwickeln, in Unordnung bringen: dzijas. Refl. -tiês, sich kräuseln, sich verwickeln: lapas červelējas.

Avots: ME I, 410

červelis: Zusammengekrolltes Prl. (mit èr ² ), Brucken; čer̂velis Lubn., die Morchel.

Avots: EH I, 289

[červelis, červele Lub., Fest. "ein Auswuchs, Knorren oder eine sonstige Unebenheit am Baum" Posendorf; "etwas Zusammengekrolltes": lapa nuo karstuma sarāvusies červelī.]

Avots: ME I, 410

‡ ciẽlavele Dunika, = ciẽlava (das in Dunika unbekannt sei).

Avots: EH I, 277

cvel˜ve,

1) der Mut
Grühn.;

2) der Stutzer, der Held
Gr. - Sess.

Avots: ME I, 399

cvel˜vîgs, energisch, hurtig Gr. - Sess.

Avots: ME I, 399

[davelˆt Drsth.,

1) hinzuwälzen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinwälzen.
Refl. -tiês,

1) sich hinzuwälzen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) sich hinwälzen.]

Avots: ME I, 445

[dazveltiês Drsth., wuchtig niederstürzen (intr.).]

Avots: ME I, 445

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453

‡ dèivelis ² , ein heftiger, hitziger Mensch od. ein solches Tier KatrE.: tā deiveļa vair nevar valdīt, d. - kur šim nu jāskrien! "kas deivelē" Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 26: tāds kâ d˙!

Avots: EH I, 314

[der̂velêt Warkh. "schwatzen".]

Avots: ME I, 458

I der̂velêt,

1): schnell und undeutlich sprechen
("mit èr" ) AP.; ‡

2) "grābstīties, ķerstīties" (mit èr ² ) Kalz.

Avots: EH I, 316

‡ II der̂velêt Nötk. "sich ohne Arbeit herumtreiben; müssig sein".

Avots: EH I, 316

der̃velis [N. - Peb.], ein zänkischer Mensch; [der̂velis, ein ausgelassener, ungezogener Junge Kreuzb., ein geschwätziger Mensch Warkh.].

Avots: ME I, 458

devele, die neunte Saatwoche Hofzumberge: mieži un lini develē sē̦ti labi izduoduoties.

Avots: ME I, 459

I dievelis, der Götze LP. VII, 834.

Avots: ME I, 484

II dievelis, der Schwager: ieve̦d mani dieveļuos (Var.: dieveŗuos) BW. 18879 var.

Avots: ME I, 484

‡ dīvele "kas negants uz dauzīšanuos" Zaravič.

Avots: EH I, 326

dĩvelêt: wiederholt teissen (tr., mit ì ² ) Līvāni; schütteln, schaukeln Salis; bewegen; sich abarbeiten lassen AP.; viel beschäftigen (arbeiten lassen), viel benutzen (mit ì ² ) Sonnaxt (d. zirgu, nazi); abplagen Warkl. Refl. -tiês: auch AP.

Avots: EH I, 326

‡ dĩvelis Jürg., ein unruhiger Mensch PV.

Avots: EH I, 326

‡ dìvelnieks ² PV. "= ‡ dĩvelis".

Avots: EH I, 326

[drẽvelis Salis, = driẽvelis.]

Avots: ME I, 498

[driẽvelêt Ruj., ausgelassen sein. Aus nd. drevelen "hin und her laufen"?]

Avots: ME I, 502

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

I drĩvelêt [Salis], -ēju, durchschütteln (beim Ringen und Brasseln) W. - Livl. n. U.

Avots: ME I, 501

[II drìvelêt ^2, = rīvelêt.]

Avots: ME I, 501

[drĩvelis Drsth. "ein unruhiges Kind"; vgl. drievelis.]

Avots: ME I, 501

‡ dvelzt, -žu, zu, schwer atmen; keuchen A.-Laitzen (mit èl ² ); keuchen; husten Erlaa (mit elˆ): [de̦lamās ligas pazīmes:] smaga dvašas vilkšana, : brīžiem dvelšana Mekons Zelta m. gr˙s 220.

Avots: EH I, 351

dzer̂velce Riebiņi, dzervēdere Lettg., der Regenbogen.

Avots: ME I, 547

dzimsēvele [entlehnt] "ein Simshobel" U.

Avots: ME I, 550

dzîvelība, die Zählebigkeit MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 559

dzîvelnieks, ‡

3) der Einwohner
N.- Peb.

Avots: EH I, 362

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

‡ ẽvelbeņ̃ķis; die Hobelbank.

Avots: EH I, 374

ẽvele: ar ēveli ēvelēja BW: 9511 var. ēvelītes skaidiņām 23617, 3 var.

Avots: EH I, 374

ẽvele, n. U. auch ẽvelis [li. [ė´velis], der Hoben. ẽ̦ve̦lê̦tājs, jem., der hobelt.

Avots: ME I, 578

‡ gàrvèlce ² Skaista, garvelce Gaigalava, Memelshof, Merdzine, Nirza, Rundāni, Silajāņi, Stirniene, Viļāni, der Regenbogen.

Avots: EH I, 385

gavelêt: auch Lös.

Avots: EH I, 388

gavelêt, - ẽju, lokal für gavilēt BW. 484.

Avots: ME I, 614

gavelîgs, jubelnd, jauchzend: pulksteņi atskan tik gavelīgi, tik priecīgi Latv.

Avots: ME I, 614

gavelīte, das Jodeln, Jauchzen: drīzāk man rauda nāca, ne vakara gavelīte BW. p. 136, 4.

Avots: ME I, 614

ģervelêt, -ẽju, eine verrostete Stimme haben Lind. n. Mag. XIII, 2 63.

Avots: ME I, 697

ģervelis,

1) jem., der eine heisere Stimme hat
U.;

2) wer viel plappert
Bers. N. A. XIII, 81; [ģer̂velis Arrasch, ģer̃velis Ruj. "ein unruhiger Mensch, ein Randalist"].

Avots: ME I, 697

ģẽvele: nama gala ģēvelē BW. 28186, 2 var.

Avots: EH I, 427

ģẽvele, ģẽvelis, der Giebel. dabūsi pa ģēveli, du wirst einen Schlag ins Gesicht bekommen. [Aus mnd. gevel, woher auch li. gė´velis.]

Avots: ME I, 698

ģēvelis, ein leichtsinniger Mensch Plm.

Avots: ME I, 698

glumẽvele, der Schlichthobel St.

Avots: ME I, 629

[grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644

grãvelis,

2): "nekārtīgs grāvis, renstele" Salis.

Avots: EH I, 401

grãvelis,

1) der Gräber, Grabenzieher
Puhnien, MWM. VI, 140 ;

2) Demin. von grāvis.

Avots: ME I, 644

[grevelêtiês Wessen "peņķēties, griezties".]

Avots: ME I, 650

grēvelītis "?": ej, puisīti, grēvelīti, ne es tava līgaviņa BW. 9326. [Reimwort zu kpēvelītis ; zu li. grė´velis "неряха"?]

Avots: ME I, 653

gruõpẽvele, Falzhobel.

Avots: ME I, 671

‡ gvelˆgt, -dzu,

1) "lange und monoton bellen"
Jürg.: negveldz! (zu einem bellenden Hund) Pas. IV, 384 (aus Lettg:);

2) "= gvelzt" (seltener) PV.;. "ilgi; tielē̦damies runāt" Jürg.;

3) mit zugeschnürter Kehle schreien
(mit elˆ ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 425

‡ gvelkšķêt Erlaa, = gvelšât.

Avots: EH I, 425

‡ gvelkšķis Erlaa, = gvèlsis ² .

Avots: EH I, 425

‡ gvel˜ša Ramkau, wer zu faseln (schwatzen, klatschen) pflegt.

Avots: EH I, 425

‡ gvelšas, leeres Gerede: nerunāju kādas gaušas, g. vai tukšības P.W. Šis ar mani tiesāties? 22.

Avots: EH I, 425

gvelšât, -ãju, faseln, schwatzen, klatschen: gvelšāt par uzsauktajiem vecītes neaprimst Stari. II, 207.

Avots: ME I, 694

‡ gvelsîgs PV. "tukšīgs, pļāpīgs, ļeverīgs".

Avots: EH I, 425

gvèlsis ² [Lis.], Druw., Golg., gvel˜ša Smilt., ein lügenhafter Schwätzer.

Avots: ME I, 694

gvelst: auch (mit elˆ ² ) Ramkau ("lügen, klatschen"), (mit èl ² ), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147.

Avots: EH I, 425

gvelst, s. gvelzt.

Avots: ME I, 694

gve̦lsts Lub., = gvelzis.

Avots: ME I, 694

‡ gve̦lˆza Auleja, comm., = gvelˆzis.

Avots: EH I, 425

g̑velža: die Bed. 1 ist zu streichen!

Avots: EH I, 425

gvelža,

1) leeres Gerede:
es jau ne˙kad nerunāju kaut kādas gvelžas vai tukšības Vīt.; [

2) = gvelzis Warkh., Bers., Bauske].

Avots: ME I, 694

‡ gvelžât PV. (mit elˆ ), Kalz. (mit èl ² ), Schwitten (mit elˆ ² ), Bers., Nerft "wiederholt oder viel gvelˆzt".

Avots: EH I, 425

gvelzêt, ‡

2) langsam: gehen
Grünh.; ‡

3) langsam sprechen
Grünh.

Avots: EH I, 425

gvelzêt Purap., schlagen.

Avots: ME I, 694

gvelziens, der Hieb: atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 1, 322. [Reimwort zu belziens.]

Avots: ME I, 694

‡ gvelzîgs,

1) "lügenhaft, geschwätzig"
Baltinow; zu faseln liebend (mit elˆ) Meiran, PV.; "blesīgs, izlaidīgs runā" Bers., Mar.;

2) "plecīgs, liels" (?) N.-Wohlfart; "ze̦ms, pamatīgs" (?) Burtn.

Avots: EH I, 425

gvelˆzis: wer Unsinn zu schwatzen pflegt Saikava,- Warkl.; ein Spassvogel, ein Spöttler (mit elˆ ² ) Grünw.

Avots: EH I, 425

gvelˆzis [Warkh., Kreuzb., gvèlzis ² Warkl.], (fem. gvelze), [Prahlhans Kokn. n. U., Klätscher, Verleumder U.]; der Schwätzer, Fasler Lasd., Lind., Grünw.: kuo tur viņā klausīties; tas tik tāds gvelzis Spr. ciema gvelzes iegve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402.

Avots: ME I, 694

‡ gvelžka Lettg., eine Schwätzerin, Faslerin.

Avots: EH I, 425

gvelˆzt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 83,

1): auch Auleja, Kaltenbr., Līvani, Saikava, Warkl., Zvirgzdine; ‡

2) in einer eigenartigen Mundart sprechen
Kurmene: "susejieši gvelž"; ‡

3) scherzen; spotten
(mit elˆ ² ) Grünw. ‡ Subst. gvelˆzējs Auleja, = gvelˆzis.

Avots: EH I, 425

gvelˆzt [Warkh., Kreuzb.], Mar. n. RKr. XV, 115, [gvèlzt ² Nerft], -žu, -zu Barbern, Schwanb., Grünw., Bers.,Laud., Lasd., Bawersh., Fesi., [Wessen, Baltinov], gvèlst ² , -šu, -su Tirs., Druw., [Lis.], schwatzen, faseln, klatschen: [viņš gvelš od. gvelž saltus me̦lus Lis., Bers.] tur daudz tika me̦lsts un gve̦lsts Apsk. I, 413. tu, ve̦cais, reizēm tik niekus gvels A. XXI, 345. tu ar, veci, gvels tīri jē̦lu A. IX, 1, 359. redzēs gan, kuo šis gvelsīs Druva II, 410. gvels tu tavu gvelšanu A. XVIII, 318.

Avots: ME I, 694

ìedīvelêt, (mit Mühe, auch mit Hilfe von Schlägen) eindrillen, eindressieren: viņš manu puiku iedīvelēja grāmatā Bers., Laud., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 10

[ìekveldêt, ein wenig abbrühen: zarnas Lautb., Wandsen; zur Reinigung in heisses Wasser stecken Nigr.]

Avots: ME II, 34

ìekve̦lduôt, gew. refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen: pasaku valsts, kur iekve̦lduo pat kalnu sirdis Vēr. II, 313. kur viņš pieķeŗas, tas iekve̦lduojas II, 351.

Avots: ME II, 34

ìekvelˆgtiês, [schrill aufschreien]: biezuoknī iekveldzās kāds zvē̦rs Druva I, 465. [šis suns dze̦n zaķi klusu, tik reižu reizēm iekve̦ldzas Fest. putns iekveldzās Druw. In Wessen und Brucken dafür auch iekvelkstēties.

Avots: ME II, 34

ìesvèlptiês, s. ìesvìlptiês.

Avots: ME II, 75

ìeveldrêt, intr., herein -, hineinwallen: līka, ve̦ca dē̦lu māte ieveldrēja istabā Grünh.

Avots: ME II, 87

[ìeveldzêt, anfeuchten, feucht machen Wid.]

Avots: ME II, 87

[ìevelêt,

1) wiederholt mit dem Waschbleuel schlagend weich und glatt machen:
kre̦kli jau ieve(lē̦ti Jürg. (dafür auch ievēlējušies Lis.);

2) ieve̦lē̦ta vāle, ein durch den Gebrauch handlich und glatt gewordener Waschbleuel;

3) flach und glatt schlagend herstellen in:
piedarbam kulu Kl.]

Avots: ME II, 87

iẽve̦lˆgans [PS.], ieve̦lkaîns Oppek., etwas feucht.

Avots: ME II, 87

ieve̦li [?], die Dachstangen Mag. XIX, 2, 57.

Avots: ME II, 87

ieve̦lka,

1) eine unebene Stelle im Holz:
kuoku (sevišķi bē̦rza) ēvelējuot bieži atgadās, ka kuoks vispāri gluds, tikai vienā vietā neliela skabarga it kâ stāvu iecē̦rtas kuokā, - tuo sauc par ievalku, ieve̦lku Wend. n. A. XII, 561;

2) die Bucht:
apiet nelielu jūŗas ieve̦lku.

Avots: ME II, 87

[ieve̦lkains kuoks U., schieffaseriges Holz.]

Avots: ME II, 87

ìevelˆt, tr., herein -, hineinwälzen: kluci upē. Refl. - tiês, sich hineinwälzen, fallen: viņš ievēlies uz acīm dubļuôs.

Avots: ME II, 87

ìezvelˆt, tr., hinein -, hereinwälzen; fig., einen Hieb versetzen: Matīss iezvēlis vienu zvēlienu lācenei pa muguru A. XX, 144. Refl. - tiês, sich herein -, hineinwälzen, schwerfällig wohin geraten, hinein -, hereinpurzeln: ratuos.

Avots: ME II, 92

īveles: auch (mit ĩ ) Ermes, Popen.

Avots: EH I, 502

īveles, = vīveles, Fiebel, Fiefel, eine Pferdekrankheit U. īveļu zâle, vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 838

‡ izder̂velêtiês AP. "= ‡ izder̂belêtiês".

Avots: EH I, 441

izẽvelêt,

1) aushobeln:
dẽli dīdze̦nu Dunika;

2) mit dem Hobeln fertig werden
PS. Refl. - tiês, zur Genüge hobeln.

Avots: ME I, 735

izgvelzt, izgvelst, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten: ciema gvelzes izgve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. izrunāsi, izgvelzīsi vairāk nekâ vajaga MWM. VIII, 211. [publiski izgvelst prut savu pretinieku vis˙ze̦mākās aizduomas L. W. 1921, No 51, 2 ₂ .]

Avots: ME I, 742, 743

‡ izkveldêt, austrocknen (tr. (?); "scheint dem adstringere zu entsprechen"): zâles, kas muti izkveldē (bei Skorbut) Lesten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 460

‡ izkvel˜dinât Frauenb., erhitzen.

Avots: EH I, 460

[izsve̦luôt istabu, das Zimmer (mit Wachholderrauch) ausräuchern Serbigal.]

Avots: ME I, 809

[izsvèlpt,

1) auspfeifen;

2) hinaus -, herauspfeifen;

3) in gehöriger Weise nachpfeifen:
nevar strazdam pakaļ izsvelpt. māk meldiņu izsvelpt Lis. Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen.]

Avots: ME I, 808

‡ izšvelpt Wessen u. a., = izsvèlpt.

Avots: EH I, 487

izsvelt, tr., aussengen: lai debess liesmas izsveļ mūs kâ lapsas Rainis.

Avots: ME I, 809

‡ izveldêt, entschlüpfen, sich befreien (z. B. von einer Arbeit) Frauenb. Refl. -tiês,

1) = ‡ izveldêt Frauenb.: gribu i. nuo smagā darba; "sich retten" (in einem handschriftl. Vokabular);

2) glücken, gelingen
(mit elˆ ² ) Frauenb.: citam izveldējies, ka viņš izmucis.

Avots: EH I, 494

izvelêt, Refl. -tiês, ‡

2) beim Waschen weiss, rein werden
Seyershof: diegi līdz ar kre̦klu izvelējas balti.

Avots: EH I, 494

izvelêt (li. išvelėti), tr., auswaschen mit Hilfe des Waschbleuels: kalējam me̦lni kre̦kli, nevar baltus izvelēt BW. 9521. mazajam bāliņam baltu kre̦klu izvelēju. So auch fig., auswaschen: es viņam galvu izvelēju MWM. VII, 327. Refl. - tiês, zur Genüge waschen: meitas visu dienu izvelējušās.

Avots: ME I, 826

izvelˆgt, tr., auswaschen: galvu Bers., Lub. priekš cirpšanas kādas dienas iepriekš aitas tika izve̦lgtas Etn. II, 122.

Avots: ME I, 826

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827

izvel˜vêt, tr., mit einem Gewölbe versehen: pagrabu. Subst. izvel˜vẽjums, das Gewölbe: skaņu plūdumi viļņuo starp augstajiem izvelvējumiem Vēr. II, 57.

Avots: ME I, 827

‡ izzveltêt, gehürig schlagen, durchprügeln Schwanb.: es viņu izzveltēšu ar šuo kūju.

Avots: EH I, 498

‡ kàivele ² Lubn., Meiran, Sessw., verächtl. Bezeichnung für ein Pferd (Sessw.) od. für eine Stute (Lubn., Meiran, N.-Peb.): ar savu kaiveli nebrauc iekšā! Azand. 98.

Avots: EH I, 575

‡ karveles Für., Kalmus.

Avots: EH I, 590

kārveles, Kerbel, Klettenkerbel (anthriscus sylvestris) RKr. II, 66; chaerohyllum sylvestre Mag. IV, 2, 34; n. Elv. Kalmus. [Vgl. kārele II.]

Avots: ME II, 203

ķe̦r̂ve̦laîns, ķer̂veļaîns Smilt., uneben, grob: slaiki ķe̦rve̦laini bē̦rzi Purap. kuoka miza ķe̦rve̦laina Lub.

Avots: ME II, 370

ķer̂vele, etwas Zusammengeschrumpftes: ābuols sakaltis ķervelē Mar. n. RKr. XV, 122. - ķer̂veļi Ronneb., ķerveles Bers., Morcheln.

Avots: ME II, 370

ķērvele, [ķērvels Manz. Lettus], Kerbel (scandix cerefolium) Mag. IV, 2, 34; 79. [Nebst li. kerveliai und estn. körwel aus mnd. kervele.]

Avots: ME II, 377

[ķer̂velêt Kl., unverständlich sprechen, babbeln.]

Avots: ME II, 370

‡ ķève̦lē̦ns ² Auleja, Deminutivform zu ķève, die Stute.

Avots: EH I, 701

ķir̂velis ² : auch (mit ir̃ ) Pankelhof, Schwitten, (mit ir ) Behnen, Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 704

ķir̂velis ^2, Demin. von cìrvis, ein kleines Beil (oft im verächtlichen Sinn) Kand., Grünh. Von dem Demin. ķirvelis kommt ein Demin. auf -ĩtis vor: es aizgāju uz kalēju, nuokaluos kirvelīt[i] BW. 30315.

Avots: ME II, 386

‡ ķìve̦lē̦ns ² Sonnaxt, ein Kiebitzjunges.

Avots: EH I, 706

‡ ķīvelîgs PV., = ķĩvîgs.

Avots: EH I, 706

ķivelis, ein Vogel: ķizu, ķizu ķiveļam, strautā dzert nedrīkstēja; citi putni aku raka, tu staigāji le̦lluodams BW. 2605.

Avots: ME II, 387

knervele Selg. n. Etn. IV, 97, ein schmutziger, kleiner Junge; [kner̂velis C., Arrasch, kner̃velis Wolmarshof, ein kleiner, schwacher Knabe].

Avots: ME II, 245

knēvele: n. Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. knēvel "Knebelholz".

Avots: EH I, 629

[knēvele, "womit man das Ende einer Kette anheftet" Autz.]

Avots: ME II, 245

knẽvelis: auch Siuxt (hier auch auf kleine, unscheinbare Tiere bezogen), Strasden. Demin. knēveliņš BW. 22053, 4 (aus Dond.).

Avots: EH I, 629, 630

knẽvelis, knèvelis C., [ "ein kleiner,aber gewandter Knabe" Dunika]; ein Bube (Knäblein), ein Knirps; [in Bers. dazu auch ein fem. knèvele ² ]; ein Schimpfwort überhaupt: 7 gadu knēvelis MWM. VI, 310. man ve̦cam knēveļam atve̦d jaunu līgaviņu BW. 22040, 2; jem., der ohne gross und stark zu sein, sich doch ein solcher zu sein einbildet Etn. IV, 97. [Aus (m)nd. knevel "Knebel" (vgl. mhd. knebel "Bengel").]

Avots: ME II, 245

kņēvelis: = knẽvelis (?): tu, puisīti, kņēvelīti (Var.: knēvelīti) BW. 6177 var.

Avots: EH I, 636

[kņēvelis Wessen, ein dünkelhafter, eingebildeter Mensch. Vgl. knēvelis.]

Avots: ME II, 253

‡ krevelaîns (mit e!) Iw., = krevaîns.

Avots: EH I, 650

krevele: auch Memelshof, N.-Rosen, Saikava. Stom.; unebene, rissige Baumrinde Iw.

Avots: EH I, 650

krevele, Kruste, Schorf auf der Wunde Mar.

Avots: ME II, 275

krevelis (unter kreve),

1): auch AP., Lems., Ramkau;

3): auch N.-Peb., Ramkau: nak kreveļu (oder zum nom. s. krevele?) lauzt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH I, 650

‡ krìeve̦lē̦ns ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 194. Kaltenbr., Tdz. 52197, Deminutivform zu krìevs, der Russe.

Avots: EH I, 658

kve̦lda: "1" MB. II. 352 zu streichen.

Avots: EH I, 689

kve̦lda,

1) das Abbrühen:
iekšas gaļa vēl kve̦ldā, das Eingeweide wird noch gebrüht Naud. kve̦ldu ūdens ir ūdens, kur,ā iekšas kveldinātas Kursitten. [kvè̦lda Arrasch, die Ofenhitze in der Badstube: liela kve̦lda nāk nuo ce̦riem].

Avots: ME II, 352

‡ kve̦l˜dât Siuxt, = kvel˜dêt 3, schmerzen: visa āda kve̦ldā, kad nātres sadzē̦lušas vai karsts ūdens nuoplaucējis.

Avots: EH I, 689

kvelˆde ² , ‡

2) in der Verbindung zuobu kvelde, Zahnweh
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 689

[kvelˆde ² Salis, die Hitze, Glut.]

Avots: ME II, 352

‡ kve̦l˜de̦ns Schwitten, Zögenhof, sehr heiss: k. ūde̦ns; kve̦lde̦nā ("?") ambra Veselis Netic. Toma mīlest. 94.

Avots: EH I, 689

kveldêt,

2): stark heizen
(mit elˆ ² ) Seyershof: kuo tu kvelˆdē ² tik daudz tuo pirti!

3): mute kveld (wird trocken)
Lesten.

Avots: EH I, 689

kvelˆdêt, [kvelˆdêt ² Salis, kvelˆdêt Wandsen],

1) tr., brühen
Smilt.: ar ūdeni kveldējam tuos Hug. ;

2) tr., erwärmen:
lai muodruos klusi kveldē Rainis ;

3) kve̦lduôt Frauenb., intr., = kvēlēt U., glühen: debesis kve̦ld Rainis. liekas, ka kve̦lduošuo de̦be̦su zīds klātuos austrumuos Baltp. man ruoka vēl tagad kve̦lduo, kur nātres iedzēla Frauenb. [Vielleicht nebst kvildēt, kvèlêt zu ae. hwelian "contabescere", hwelung "Eiterung", s. Zupitza Germ. Gutt. 57.]

Avots: ME II, 352

kvelˆdinât ² : auch Grenzhof (Mežamuiža), (mit el˜ ) N.-Salis, OB., Siuxt.

Avots: EH I, 689

kvelˆdinât ² [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352

kve̦lduôt, s. kveldêt 3.

Avots: ME II, 352

kve̦lds,

1) glühend
[Schrunden]: katrs ne̦rvs vēl manī trīc nuo tavu lūpu kve̦ldā pieskāriena Duomas II, 370 ;

2) [kve̦lˆds ² "etwas (Fleisch, Pilze u. a.) zum Abkochen":
puodā atruodas kve̦lds Grünh., Hofzumberge].

Avots: ME II, 352

kveldzîgs "?": tam Jānis atbild, duomās, kveldzīgi Juris Brasa 407.

Avots: EH I, 689

[kvelgt, -dzu, heulen (von Hunden) Warkl. ; vgl. ìekvelˆgtiês.]

Avots: ME II, 352

kvelkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der beller, Schreihals
Etn. IV, 99 ;

[3) kvelkšķis Bers. "jem., der Unsinn schwatzt".]

Avots: ME II, 352

[I kvelkstêt "mit Birkenreisern in der Badstube schlagen und reiben Bergm. n. U.]

Avots: ME II, 352

II kvel˜kstêt [Bl.], kvelkš (ķ) êt, -u, -ẽju, intr., [kvèlkstēt ² Lis., Bers.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd), laut sprechen: suns, zaķi dze̦nādams, kvelkstēja Elv., [Wessen]. suns jau kvelkstēt sāk St. [kvelkšķêt Bers., Unsinn schwatzen.] Vgl. kvalkšķêt.

Avots: ME II, 352

‡ kve̦l˜lat Salis, = kvel˜lêt 2.

Avots: EH I, 689

kvel˜lêt,

2): auch Iw.. Stenden.

Avots: EH I, 689

[kvel˜lêt (aus * kvel˜nêt?), -ẽju,

1) brennen, glühen:
krāsns kvellē Dond. ;

2) kvel˜lêt, brühen
Dond., Nigr., Preekuln, Wandsen ; wofür auch kvel˜linât Libau ; vgl. kveldinât ; mit ll aus ln?]

Avots: ME II, 352

‡ *kvellinât, zu erschliessen aus nùokvellinât.

Avots: EH I, 689

‡ kvelm[j]ains Schwitten, heiss, schwül: uzplūst kvelmaini garda maizes smaka Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH I, 689

kvelme, die Glut: tam izdziest nakts kvelmēs Akur. [saules kvèlme Austriņš Naidnieki 24.]

Avots: ME II, 352

‡ kvelmêt, rauchen (?): k. pīpi Celm.

Avots: EH I, 690

‡ kvelm[j]ains Schwitten, heiss, schwül: uzplūst kvelmaini garda maizes smaka Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH I, 689

[kvelˆst ^2, -šu, -su, ununterbrochen bellen: kuo tas suns tur kvelš? Ruj.]

Avots: ME II, 352

lùokvel˜ve,* Bogengewoibe MWM. VIII, 48.

Avots: ME II, 526

‡ matavelis (mit ma- gesprochen) Lettg., eine Garnwinde. Aus r. мотовило.

Avots: EH I, 784

nùodeivelêt,

1) abmühen;

2) durch ständiges Benutzen untauglich machen
Druw.: puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja.

Avots: ME II, 773

‡ nùodĩvelêt AP., unnütz (zwecklos) abhetzen: tikām dīvelēja zirgu, kamē̦r nuodīvelēja galīgi.

Avots: EH II, 40

nùoẽvelêt, tr., abhobeln: dēli.

Avots: ME II, 782

‡ nuoĩvelêt Frauenb. "abnutzen, nuodeldēt": nuoīve̦lē̦ts krē̦sls.

Avots: EH II, 49

nùokvelˆdinât: auch (mit el˜ ) Dunika, Frauenb., Siuxt, (auch mit elˆ ² ) Salis; gaļa, vairākkārt stipri nuokveldināta Bigauņc. 40.

Avots: EH II, 58

nùokvelˆdinât [Lis., Dobl.], nùokveldêt, tr., abbrühen: cūkas, gaļu.

Avots: ME II, 805

‡ nuokve̦l˜lat Salis, = nùokvel˜lêt.

Avots: EH II, 58

[nùokvel˜lêt Dond., abbrühen: n. luopu iekšas Preekuln.]

Avots: ME II, 805

[nùokvellinât N., - Peb., = nùokvēlinât

2.]

Avots: ME II, 805

‡ nùosvelbinât, abwischen (?): nuosvelbināja ar svārku stūri uzkritušuos pe̦lnus nuo ... galda Kaudz. Izjurieši 68 f.

Avots: EH II, 94

nùosvelpt(iês), [einen pfeifenden Ton von sich geben: vējš vien gar ausīm nuosvelpa]; s. auch nùosvilpêt.

Avots: ME II, 864

nùošvelpt Kav., Spr., für nùosvèlpt, nùosvilpt.

Avots: ME II, 871

nùosvelpt(iês), [einen pfeifenden Ton von sich geben: vējš vien gar ausīm nuosvelpa]; s. auch nùosvilpêt.

Avots: ME II, 864

‡ nùovelderêtiês (?), = nùovelˆdrêtiês: mieži ... nuovelderējās Klēfelda Padoms 1789, S. 109.

Avots: EH II, 106

‡ nùoveldêtiês Wessen, = nùovelˆdrêtiês.

Avots: EH II, 106

nùovelˆdrêtiês, sich lagern: labība nuoveldrējusies.

Avots: ME II, 884

nùovelêt, ‡

6) im Schlagen mit dem Waschbläuel übertreffen:
nāc ar mani velēties! kad tu mani nuovelēsi ... Tdz. 41453.

Avots: EH II, 106

[nùovelêt,

1) (n. drēbes), eine Perfektivform
zu velêt (drēbes): šuo biezuo aude̦klu vajag krietni nuovelēt Widdrisch, Jürg.; "mit der Kleide Beiche verrichten" (sic!) L.;

2) eine Zeitlang
velêt: meičas nuovelēja visu dienu;

3) durchprügeln:
es tevi krietni nuovelēšu, lai mugura paliek zila Infl., Jürg., Lennew., N.-Peb., Gramsden, C.;

4) "nuodauzīt": n. sakņu duobes Mar. u. a. kre̦klam visas puogas nuove̦lē̦tas (= velējuot nuodauzītas) Salis, Ermes;

5) erschlagen:
n. žurku Pampeln. Refl. -tiês, bis zur Ermüdung velêt: viņa visu dienu nuovelējusies Salis.]

Avots: ME II, 884, 885

nuove̦lka, s. nuovalka.

Avots: ME II, 885

nùove̦lkuôtiês, in der Phrase: viņš slims nuove̦lkuojas, er schleppt sich krank umher U.

Avots: ME II, 885

nùovelˆt, Refl. -tiês, ‡

3): ak tu nuo˙vēlies! (Ausruf des Verdrusses)
Segew.

Avots: EH II, 106

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

nùovèltît, tr., beschenken (mit Brautgeschenken, veltes): kūtis nuoveltījuši, gāja uz riju BW. III, 1, 36.

Avots: ME II, 885

‡ nùovel˜vêt, Perfektivum zu vel˜vêt I: n. pagrabam griestus Wessen.

Avots: EH II, 106

nùovervelêt,

1) [sich mit Schimmel überziehen
Wid.;

2) (mit er̂ ² ) eine Zeitlang durch-einander reden Lis.; murmelnd schnell aussprechen:
viņš savu runu nuover̂velēja kâ žīds Jürg.; murmelnd die Zeit verbringen: n. visu vakaru Jürg.;

3) aufsprudeln:
ūdens vien nnover̂velēja Lis.;

4) "hingehen"
Warkl.]

Avots: ME II, 885

nùozvelˆt, Refl. -tiês: nuozvē̦lusies zemē Pas. XIV, 295.

Avots: EH II, 110

nùozvelˆt, tr., niederwerfen: es viņu nuozvēlu gar zemi kâ pe̦lu maisu. Refl. -tiês, niederfallen, herabstürzen: viņš nuozvēlās gar zemi.

Avots: ME II, 892

paẽvelêt, tr., ein wenig hobeln: dēli. [Refl. -tiês, ein wenig zu seinem Vergnügen hobeln.]

Avots: ME III, 25

‡ pagvelˆgt ² Gramsden, (mit zugeschnürter Kehle) einen Schrei ertōnen machen: nevar vairs ne p.; gals klāt.

Avots: EH II, 136

[pagvelst Lis., pagvelzt Warkl., ein wenig gvelst resp. gvelzt.]

Avots: ME III, 33

[pakveldêt, ein wenig brennen (tr.): p. ar karstu dzelzi brūci Nigr.]

Avots: ME III, 52

[pakveldinât, ein wenig brühen: p. zarnas karstā ūdenī Nigr.]

Avots: ME III, 52

pãrẽvelêt, tr., überhobeln: dēli.

Avots: ME III, 155

pãrveldzinât, tr., zu sehr anfeuchten, erfrischen. Refl. -tiês, sich zu sehr anfeuchten: kvē̦lajām krūtīm tā savā nuodabā pārveldzinājusies Zeif. III, 2, 113.

Avots: ME III, 187

pãrvelêt, tr.,

1) von neuem mit dem Waschbläuel schlagen, waschen;

2) von neuem prügeln:
kundziņš savas slinkas meitas ik rītiņus pārvelēja BW. 12732.

Avots: ME III, 187

pãrvèlkamais, Part. pass. Präs. von pãrvìlkt, der Überzug: spilve̦ni bij iebāzti jaunuos pārve̦lkamuos Blaum.

Avots: ME III, 187

pãrvè̦lks: lūpa viņai bija pāršķe̦lta, un viņa bija tai uzlikusi tādu savādu pārve̦lku Vanagu ligzda 205.

Avots: EH XIII, 215

pãrvè̦lks, der Überzug: tas, kas ce̦ptas maizes garuozai duod cietuo un spīduošuo pārve̦lku... Konv. ² 568. riteņu gumija pārve̦lks MWM.

Avots: ME III, 187

[pãrvelˆt, hinüberwälzen. Refl. -tiês, sich hinüberwälzen, hinüberrollen (intr.).]

Avots: ME III, 187

pãrce̦lˆtuva, die Fähre, der Prahm Etn. III, 1.

Avots: ME III, 151

pãrvel˜vêt, tr., tiberwölben: luogu un durvju caurumus Antrop. II, 53.

Avots: ME III, 187

‡ pãrzvelˆtiês ² Dunika, sich hinüberlehnen: p. pāri krē̦sla atzveltnei.

Avots: EH XIII, 216

pasvèlpt, pasvil˜pêt, pasvil˜puôt, pasvìlpt [li. pašvilpti], intr.,

1) ein wenig pfeifen, einen Pfiff tun:
viņš pasvelpa un pameta ar ruoku Dok. A.;

2) pfeifen, nichts ausrichten:
tu tad varēsi ar savu istabas meitu pasvilpuot LP. V, 288;

3) hinterbringen:
kas tuo tev jau pasvilpis? Nigr. [ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ik˙viens par tuo pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem De̦glavs Rīga II, 1, 237.j

Avots: ME III, 110

‡ pašvelpt N.-Peb., Wessen, = pasvelpt: pašvelp nu šiem ar, lai nāk bruokastīs!

Avots: EH XIII, 180

pasve̦lu [?], Adv., schräge, schief U., [Nötk.]. Vgl. pasvilu.

Avots: ME III, 110

‡ pavelcêt, ein wenig (eine Weile) mit der Schleppangel fischen: Jūlis ... aizgāja uz e̦ze̦ru p. Austriņš Daugava 1928, S. 979.

Avots: EH XIII, 189

paveldzêt,

1) ein wenig anfeuchten:
p. linus; lietus paveldzeja zemi;

2) ein wenig lindem (löschen):
p. slāpes Bauske;

3) p. kaļķus, ein beschränktes Quantum von Kalk löschen
C.

Avots: ME III, 135

pavelêt,

2): Ķē̦vulas savu meitu ... pavelēja ... ar uguņa pagalīti Tdz. 42291.

Avots: EH XIII, 189

pavelêt,

1) ein wenig od. eine Weile mit dem Waschbläuel schlagen:
veļa vēl drusku jāpavelẽ;

2) ein wenig prügeln:
p. uotram muguru. Refl. -tiês, eine Weile velêt (intrans.).

Avots: ME III, 135

pave̦lgans, etwas feucht Jaunības dzeja 40.

Avots: ME III, 135

pavelˆt,

2): vīrs pavēla akmeni Pas. XV, 69.

Avots: EH XIII, 189

pavelˆt,

1) (nach Ausdrücken des Könnens) wälzen:
nevaru mucu pavelt;

2) ein wenig wälzen;

3) unter etwas wälzen :
pavel mucu tur apakšā! Refl. -tiês,

1) sich ein wenig od. unter etwas wälzen;

2) zum Vorschein kommen:
ja... nuomirst, cik tūkstuošu tur nepaveļas? Aps. I, 129.

Avots: ME III, 135

pazvelt,

1): auch Gramsden. Refl. -tiês: sich ein wenig zur Seite neigen:
kuģis uz vienu sāni pazvēlies Dünsb, Apakš Ziemassvētku egl. III, 47.

Avots: EH XIII, 193

per̂velains (unter per̂veļaîns): per̂velaini tupiņi, unebene, viele Grübchen habende Kartoffeln Ramkau.

Avots: EH XIII, 225

pìedzīvelnieks, = piedzīvuotājs: viņš suoļuoja caur saimes istabu uz savu piedzīvelnieka galu A. v. J. 1897, S. 519.

Avots: ME III, 248

pìesvel˜mēt Dr., mit Hitze anfüllen: tâ pìesvelmējis istabu, ka var pērties Jürg.

Avots: ME III, 299

pìevelˆdêt Lis., N.-Peb., Bers., pieveldrêt Neuenb., (das Getreide) sich lagern machen, an den Boden schlagen: lietus visu lauku pieveld(r)ējis.

Avots: ME III, 309

pìeveldzêt, anfeuchtend erweichen: p. sausus linus Arrasch.

Avots: ME III, 309

pìeveldzinât, tr., anfeuchten: lietus zemi pieveldzinājis Warkl.

Avots: ME III, 309

pìevelêt,

1) (Wäsche) waschend anfüllen:
p. vannu pilnu ar veļu;

2) anschlagend abglätten
(tr.): ej nu, pievelē duobes! Salis.

Avots: ME III, 309

pìevelgt,

1) feucht werden
Ar.;

2) = piemazgât 1 (von Tieren): kuo nu pievelgsi? tik pat atkal mē̦sluos nuovārtīsies Bers.

Avots: ME III, 309

pìevelˆt, tr.,

1) heran-, hinzuwälzen, -rollen:
pieveliet lielus akmiņus priekš alas durvīm! Josuus 10, 18;

2) anrollen, anwalzen:
apsē̦tuo vasaras labību beidzuot pieveļ ar veļamuo Mesoten. mākslīgi panāk zemes nuogulšanuos, ar bluķi zemi pieveļuot Konv. ² 390;

3) wälzend, rollend anfüllen:
pievelt pagalmu pilnu ar akmeņiem. Refl. -tiês, heran-, hinzurollen (intr.), sich hinzuwälzen.

Avots: ME III, 309

pìezvelt, anlehnen, anstützen. Refl. -tiês, sich anlehnen, anstützen : Lidija stāvēja, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvē̦lusēs Upītis Sieviete 159.

Avots: ME III, 313

pur̃velis (unter pùrvs): auch BW. 17652, 1 var. (purvelīši), Pas. XIV, 457 (aus NB.).

Avots: EH II, 329

pusẽvele: "Karniesshobel" ME. III, 426 zu verbessern in "Karnieshobel".

Avots: EH II, 331

pusẽvele, Karniesshobel LKVv.

Avots: ME III, 426

pusģẽvele, Halbgiebel: jumti ir taisīti vis˙vairāk nuo pusģēvelēm Kaudz. Ve̦cpiebalga 52.

Avots: ME III, 427

‡ pušģẽvele AP., Ramkau, = pusģẽvele.

Avots: EH II, 336

pus˙vèlti, Adv., halb umsonst.

Avots: ME III, 436

‡ puš˙vèlti ² , in der Verbind. par p. Nerft n. FBR. XIX, 96, = pus˙vèlti.

Avots: EH II, 337

reĩvêtiês, tollen: suņi reivējas C.

Avots: ME III, 506

‡ rèvelêt ² PV., laut und lange weinen od. lachen: bē̦rns rēvelē vienā rēvelēšanā.

Avots: EH II, 370

‡ revelis Gr.-Buschh., ein sich einer guten Gesundheit erfreuendes Kind; ein wohlbeleibter Mensch.

Avots: EH II, 367

‡ rèvelis PV., ein Schreihals, ein Weinerlicher.

Avots: EH II, 370

reveliski, reveļu reveļiem, Adv., Hals über Kopf, Purzelbäume schlagend, rollend: Jānis svieda Pēteri tâ, ka tas aizgāja reveļu reveļiem Lös. ja Mīle šitâ darītuos, tad es viņu reveliski izlaistu nuo Skruoderāta Latv.

Avots: ME III, 515

riẽvelêt(iês) Karls., -ẽjuôs. scherzen, tollen, Mutwillen treiben: mūs vis˙labāki nuo rievelēšanas atturēja tas, kad kāds kuo iesāka stāstīt Lautb. Luomi 198.

Avots: ME III, 551

riẽvelêt(iês): n. Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus nd. rövern "räubern".

Avots: EH II, 380

riẽvelêt(iês) Karls., -ẽjuôs. scherzen, totlen. Mutwillen treiben: mūs vis˙labāki nuo rievelēšanas atturēja tas, kad kāds kuo iesāka stāstīt Lautb. Luomi 198.

Avots: ME III, 551

‡ riẽvelīgs Seyershof, unartig, mutwillig: r. bē̦rns.

Avots: EH II, 380

rievelis: auch (mit iẽ ) Salisb., Seyershof, Waldegalen.

Avots: EH II, 380

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551

rīvelêt Warkh. "mit einem stumpfen Werkzeug reiben". Wohl zu rĩvêt I.

Avots: ME III, 541

rùobẽvele,* der Nuthobel.

Avots: ME III, 575

ruõveiêtiês: aus nd. rōvern, s. Sehwers Unters. 103.

Avots: EH II, 393

ruõvelêtiês, ausgelassen sein Salis.

Avots: ME III, 585

ruõvelis, Salis, ein ausgelassener, ungezogener Knabe Nigr.: viņš jau citādi būtu labs bē̦rns, bet liels ruovelis. - Aus mnd. rōver "Räuber".

Avots: ME III, 585

sačervelêt, ‡

2) = sačerkstelêties (mit er̂) Golg. Refl. -tiês: šuogad burkāniem laksti sačer̂velējušies (od. sačervelējuši) Golg.

Avots: EH II, 400

sačervelêt, tr., kräuseln; in Unordnung bringen : vējš sačervelēja ūdeni Dr. - šī uguns sačervelējusi mūsu sabiedrības gara pasauli Latv. Refl. -tiês, sich kräuseln (auch vom bewegten Wasser gesagt), sich verwickeln : mati, spalvas de̦gdami, kalzdami sačervelējas Erlaa. mati vienā pinkā sačervelējušies Ramkau. āda uz mazās pieres sačervelējusēs MWM. VII, 161, krunkaina kâ sačervelējusēs tāss vecene Niedra. sačervelējušās lapas id, sačervelējusēs uogle A. XX, 14.

Avots: ME II, 605

sadeivelêt Druw., tr., durch fortwährende Benutzung verderben: puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamēr sadeivelēja. tu ar manu nazi visu griezdams nu tuo esi sadeivelējis.

Avots: ME II, 609

‡ sadrĩvelêt Lems. "sakratīt, sakustināt": tavu negantu bē̦rnu! visas lietas sadrīvelē!

Avots: EH XVI, 404

saẽvelêt, ‡

2) hobelnd entstehen machen:
s. daudz skaidu Dunika u. a.

Avots: EH XVI, 407

saẽvelêt, tr., hobelnd zerkleinern: ēvelējis, kamē̦r saēvelējis par mazām bumbiņām LP. VII, 202.

Avots: ME III, 623

sagvelzt ‡

2) eine bestimmte bzw. längere Zeit schwatzen (faseln):
sagvelˆž pa pus˙dienai un vēl ilgāk Saikava.

Avots: EH XVI, 412

sagvelzt, tr., zusammenschwatzen, -faseln, -klatschen: kādas muļķības . . . nesagve̦lztu CTR. I, 36.

Avots: ME II, 634

sakvel˜dêt, abbrühen: s. iekšas Lautb., Wandsen, (mit elˆ) Gr. - Buschhof, Bauske.

Avots: ME II, 661

sakveldinêt, erhitzen, glühend machen: s. dzelzi Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 661

sakvel˜dinât Siuxt, Frauenb., sakvelˆdinât ² Salis, Widdrisch: s. pilnu trauku de̦su.

Kļūdu labojums:
Widdrisch = Widdrisch (eine Menge) abbrühen

Avots: ME II, 661

sasvèlpt, tr., zusammenpfeifen, pfeifend zusammenrufen. Refl. -tiês, einander zupfeifen: vai nedzirdēs.... briesmīguo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem Valdis Stabur. b. 29.

Avots: ME III, 753

‡ sašvelpt Wessen, = sasvilpt.

Avots: EH XVI, 455

saveldrêtiês, sich lagern (vom Getreide) LKVv., Wid.

Avots: ME III, 784

saveldzêt, tr., feucht, nass machen: tīrus rudzus, ar ūdeni save̦ldzē̦tus (Var.: saslacītus) BW. 25056 var.

Avots: ME III, 784

savelêt,

1) Schläge versetzen
Dond.: pa muguru savelējušas Apsk. 1903, S. 13. savelēja ar tuo neveiklim pa ausīm A. Upītis Laikmmetu griežos I, 57. ārā ar kuoku savelēja pa jumtu Pirmā nakts 254.

Avots: EH XVI, 464

savelêt,

1) verprügeln, windelweich schlagen:
kurš izkrīt, tuo savelē mīkstu gar riteni LP. IV, 7;

2) mit der vàle glatt schlagen
Wid.: gan ar vāli savelās (rupju dziju) BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 784

‡ savelgt, anfeuchten (?): save̦lguši galvu ar aukstuo ūdeni Kaudz. Izjurieši 290.

Avots: EH XVI, 464

savè̦lkamàis (part. prs. pass. zu savilkt), der Spannriemen, die Kummetschnur U., Bielenstein Holzb. 564; Mag. III, 1, 98, Bixten.

Avots: ME III, 784

savelnes, = savalnes: nuo savelnēm nauda ienākšuot Plūd. Rakstn. II, 330.

Avots: ME III, 784

savelˆt, Refl. -tiês, ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch rollen (intr.):
kukulīt[i]s sa[sa]vēle līdz ... kalnam Pas. V, 403.

Avots: EH XVI, 464

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. ² 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784

‡ saveltņi (aus Erlaa?), = savaļņi ‡ III.

Avots: EH XVI, 465

saver̂velêt, hastig, Unsinn zusammensprechen Golg.

Avots: ME III, 785

‡ saver̂velêtiês Lasd., Marienhausen, Saikava, sich in Falten ziehen.

Avots: EH XVI, 465

sazvelt,

1) stark schlagen:
s. (ar rungu) kam krietni pa muguru Dunika;

2) = sagâzt: mieti sazve̦lti ² uz sāniem Dunika. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, wälzen (perfektiv): kuģis sazvēlies uz sāniem A. XX, 385. jumti sazvē̦lišies LP. VII, 774. ve̦zums sazvēlās uz vienu pusi Gramsden.

Avots: ME III, 798

‡ ševelêtiês Liepna "ar sevi nuodarbuoties, ruotaļāties (meist von Kindern): jam labi vienam pašam š. Aus r. шевелиться?

Avots: EH II, 626

siẽvele (unter siẽva): auch Delle Negantais nieks 119, (mit ìe ² ) Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 496

‡ šiẽvele Frauenb., geringschätziges Deminutiv zu siẽva, Frau.

Avots: EH II, 627

šķèvele ² , ‡

2) "svārku iegriezums mugurā" (mit ē ) Lasd., Laud.

Avots: EH II, 635

šķèvele ² Ogershof, ein Stück, ein Fetzen: papīra šķēvelītes B. Vēstn.; šķēvele Wilzen, = šķembele, atplīsusi skaida. Nebst li. skevéld(r)a oder skeveina "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zur Wurzel von šķe̦dē̦rns?

Avots: ME IV, 38

šķīvele: "iegriezums svārkiem mugurā" (mit "î" ) Laud.

Avots: EH II, 639

šķīvele, die vordere Öffnung der Hosen Saikava. Aus *šķīdvele (vgl. šķieva)?

Avots: ME IV, 50

šķīvelis (unter šķĩvis): acis kâ šķīveļi Pas. VIII, 61 (aus NB.).

Avots: EH II, 639

skrĩvelis (unter skrĩveris): auch Allendort, Wainsel; kundziņa skrīvelim BW. 11334.

Avots: EH II, 511

skrubēvele, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

sitẽvele, der Schlichthobel U.

Avots: ME III, 934

snēvelis Kalz., Fehteln, = knēvelis, knauķis.

Avots: ME III, 976

stāvģēvele, ein steiler Giebel; jumti ir taisīti vis˙vairāk nuo pusģēvelēm, bet... ir parādījušās arī stāvģēveles jumtu uzsišanas viegluma pēc Kaudz. Ve̦cpiebalga 52.

Avots: ME III, 1054

ster̂velêtiês ² (gespr. mit -êr- ² ) Dunika. sich (in der Agonie) an der Erde winden (von Tieren gesagt).

Avots: ME IV, 1062

sve̦laîns Ermes, Wid., = sve̦luošs, sveļains: sv. gaiss, sals.

Avots: ME III, 1148

‡ svelberêt Druw. "apkārt šaudīties ar darbiem vai valuodu; neiet nuoteiktā virzienā."

Avots: EH II, 614

‡ *svelbinât, zu erschliessen aus ‡ nùosvelbinât.

Avots: EH II, 614

svèlbît ² Bers., = sverbît: zirgs asti svelbī.

Avots: ME III, 1148

‡ sveldinât (wo?), = svilinât 1.

Avots: EH II, 614

sve̦lguča Alksnis - Zundulis, comm., ein jähzorniger Mensch: ak tavām sve̦luotām dusmām! nevar ne parunāt..., gatavs sve̦lguča! Naud. n. Etn. I, 89.

Avots: ME III, 1148

sve̦l˜maîns C., svelmains Arrasch, Bauske, Ermes, Salis, (mit èl ² ) Adl., Golg., Lubn., Sessw., glühend, heiss; scharf (von der Kälte): svelmainā pusdienā Stari II, 687 (ähnlich: JR. VII, 139). saules svelmaiņa liesma Vēr. II, 86. dienas svelmaiņā e̦lpa 530. svelmaiņais tvaiks I, 1500. svelmainie vēji JR. IV, 191. svelmainā vārdu plūdumā Duomas II, 380, svelmaiņā salā A. XX, 112.

Avots: ME III, 1148

‡ švelmains Memelshof "karsts, spēcīgs (vom Feuer)": švelmaina liesma.

Avots: EH II, 661

svel˜me: auch AP., Ramkau, Zögenhof, (mit èl ) N.-Peb., (mit èl ² ) Bers., Fehteln, Heidenfeld, Kalz.; starke Hitze Frauenb., Seyershof, Siuxt (in Siuxt auch: grosse Kälte), (mit èl ² ) Warkl.; "brennende Stoffe, die bei einem Feuerschaden in die Luft steigen" (mit el ) Lixna; "apde̦gums" (mit èl ² ) Auleja, Saikava: s. (mit èl ² ) smird sētiņā Zemzare Lejasc. 125. svèlmju ² (= sviluma, de̦guma) smaka Lubn. svèlmes ² smird Auleja. kad cūku apsvilina, svelmes nuoskut ebenda.

Avots: EH II, 614

svel˜me (li. svelmė "svelme" Miežinis) Bl., Bauske, Bershof, C., Doblen, Dunika, PlKur., Līn., PS., Widdrisch, Wolm., svèlme ² Kl., Prl., Saikava, Golg., svelme Saikava, Sessw., svelme ² lw., die Glut (von Kohlen U.), Mor., Annenburg, Saikava; Dampf von Gesengtem U.; in die Höhe steigender Dampf U.; Lohe Bergm.; Plur. svelmes, Versengtes Saikava, die Kohlen von brennendem Stroh, Blättern usw., die beim Brennen in die Luft steigen Selb.: uguns liesmas rugājus aprij, un... svelme... pe̦lus maitā Glück Jesaias 5, 24, krāsns priekšā svelme Saikava. nestāvi tik tuvu pie guns, ķers vēl svelme un aizdegsies! ebenda. saules karsta svelme tâ ir dedzina šuodien ebenda. pusdienas svelmē Vēr. II, 131. vēji saceļ vasarā sausu svelmi Konv. ² 4006. vējš dzina... svelmi acīs LP. VI, 510. nevar dūmu svelmi paciest 978. dūmi kūpa, svelme nāca linājā (Var.: svelmes nāca smirdē̦damas) BW. 28487. kad tik vējš nene̦stu svelmes uz mājām virsū! Selb. kad cūkai se̦ri nuosvilināti, tad jāapkasa svelmes Saikava. - svelmi uzduot, prügeln U. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1148, 1149

švelme: Glut, Hitze (mit el˜) Schrunden: šuodien ir gan š. (vom Wetter); "spēcīga, strauja liesma" Memelshof: cik karsta š. nuo egles zariem!

Avots: EH II, 661

švelme, = svelme, ein warmer oder heisser Luftstrom.

Avots: ME IV, 115

‡ svelmējiens, ein einmaliges Sengen: katrs ... vārds viņam bij kâ liesmas s. ģīmī Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 157.

Avots: EH II, 614

svel˜mêt,

1): nakti spilve̦ns svelmēja Be̦rtas deniņus Delle Neg. nieks 109;

2): s. (ar juoni) sìenu šķūnī (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH II, 614

svel˜mêt C., -ẽju,

1) heiss, glühend machen, sengen
(mit el˜ ) Bauske, Wolm., (mit èl ² ) Saikava; glühen: saule tâ svelmē, ka āda brūk nuost Saikava. jāslapst saules sve̦lmē̦tam Latv. uguns sirdī svelmājuošs Rainis Götes dzeja 50;

2) = kŗaut: kuo tu svèlme ² ābuolinu tik lieliem pikiem? Saikava;

3) schelten
(mit elˆ ) Jürg.; prügeln Allend., Burtn., Kokn. und Oppek. n. U.

Avots: ME III, 1149

‡ švelmêt Memelshof, stark heizen: tas gan tâ švelmē plīti, ka visi katli le̦c gaisā.

Avots: EH II, 661

svel˜mîgs Siuxt, Bauske, scharf (vom Frost) Stelp.: svelmīgs laiks; heiss Warkl. (mit èi ² ), (Saikava mit elˆ).

Avots: ME III, 1149

‡ svel˜minât NB., frieren machen: salā vējš svelmina ģīmi.

Avots: EH II, 614

svelmuôt, = svelmêt 1: svelmuojuošs iekšējās ugunīs Vēr. II, 73; svè̦lmuôt ² Warkl., rauchend brennen (intr.).

Avots: ME III, 1149

sve̦luoņa,

1): heisses Wetter
Druw., Fehteln, PV.; Hitze in einer Badstube Bers., PV.; "asa siltuma nuo liesmām" Meselau; "grosse Hitze mit Rauch und Dunst in einer Badstube od. rijä (angeblich mit -e- ) Widdrisch;

2): "karstgribis" Meselau; ein Hitzkopf Druw.

Avots: EH II, 614

sve̦luoņa,

1) die Hitze, Glut
Golg., C., Lubn., MSil., Bers., Sessw., Schujen, Lennew., N. - Peb., Wid.; heftiger Frost Sessw.; grosse Hitze oder Kälte Ermes, Libau;

2) s. sve̦luonis; "wer schnell arbeitet"
Odensee;

3) grosse Eile, Dringlichkeit
Vīt.: nav jau ne˙kādas sve̦luoņas, ka tu tâ dīdies kâ gatavais sve̦luoņa Vīt. pat˙laban uz laukiem īstā darba sve̦luoņa Bers.;

4) ein sehr heftiger Gefühlsausbruch, z. B. Jähzorn:
kad pirmā sve̦luoņa būs pārskrējusi Sessw.; grosser Eifer: viņam uznākusi tāda sve̦luoņa, ka nezin, kur dēties Bers.

Avots: ME III, 1149

sve̦luonis: heisses, trockenes Wetter Schibbenhof; sehr kaltes Wetter; ein Hitzkopf; jem., der sich gewaltsam und gewalttätig betätigt Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH II, 614

sve̦luonis Alksn. - Zund., Bers. sve̦luoņa Bers., Vīt., Alksn. - Zund., comm., ein jähzorniger oder allzu eifriger, ungeduldiger Mensch: svilst tūlīt aiz dusmām kâ sve̦luoņa! sve̦luoņa laiks Jürg., sve̦luonis Bers., sehr heisses (Bers.) oder sehr kaltes Wetter.

Avots: ME III, 1149

sve̦luons "?": jē̦ru dedzina kâ sve̦luons RA.

Avots: ME III, 1149

sve̦luošs: svē̦luošā naida (gen. s.) Delle Neg. nieks 110, viņš jau mums pieklīdis čigānu suns, rauj sve̦luošuo (stiehlt schrecklich?), gluži čigāna daba A. Brigadere Dievs, daba, darbs 193.

Avots: EH II, 614

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149

sve̦luôt, sehr heiss sein N. - Peb.: pirtī tāds karstums, ka sve̦luot sve̦luo Schibbenhof. sakvē̦luosim, pirms vēl sve̦luos sārds Rainis InduIis un Arija 103; "karsēt" Lennew.; "= kvē̦luot" Burtn. n. U.; "krietni saduot" Ermes; "frieren" Tirsen: man sve̦luo ruokas.

Avots: ME III, 1149

sve̦luôti, s. sve̦luôts.

Avots: ME III, 1149

sve̦luôtîgs "schnell, eilig; schwer" Serbigal.

Avots: ME III, 1150

sve̦luôts: s. (sehr heiss od. sehr kalt) laiks; pirtī s. karstums Seyershof. dedzināšanai bē̦rzi ir vis˙sve̦luotākie (erzeugen die grösste Hitze) Salis. sve̦luoti ("fortwährend lügende") meļi. Fehteln. sve̦luoti auksts šuodien Kurmene. mušas tīri sve̦luoti krīt virsū Fest. re, kâ sve̦luoti ("strauji") aizbrauc Seyershof. "plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90;" ME. III, 1150 zu streichen!

Avots: EH II, 614

sve̦luôts, heiss; jähzornig Freiziņ; plötzlich Naud.; = sve̦luotīgs Serbigal, heftig: sve̦luots karstums Juris Brasa 51. sve̦luots aukstums (heftiger Frost) Wolm. sve̦luots (kaIt) laiks Tirsen. sve̦luotām dusmām Naud. n. Etn. I, 89. viņs aizskrēja tīri sve̦luots Vīt. kas tur nu tik sve̦luots (wichtig, dringlich) bija? Nötk. - Adv. sve̦luôt(i), heiss; plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90; "schwer, schnell, unbedacht" Serbigal; stark, kräftig, schnell Freiziņ; sehr, gewaltig: sve̦luoti karsts laiks LP. IV, 67. saulīte sve̦luoti dedzināja VII, 1163. sve̦luoti aukstā mazgāties Naud. tas ir sve̦luoti dārgi, tuo nevar maksāt ebenda. sve̦luoti tumšs LP. I, 112; IV, 116. sāk viņu sve̦luoti apstrādāt LA. ja tâ sve̦luoti grib A. XI, 155. sve̦luoti bārt, saduot Nötk. me̦luo tīri sve̦luot Bers. Vgl. sve̦luošs.

Avots: ME III, 1150

‡ svelpe Strods Par. vōrdn. 168 "?"

Avots: EH II, 614

švelpe: auch Wessen, (mit èl ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68.

Avots: EH II, 661

švelpe Spr., = svilpe.

Avots: ME IV, 115

svelpêt U., = svilpêt.

Avots: ME III, 1149

svelpīte,

1) der Spottvogel (turdus merula L.)
AP. n. U., RKr. VIII, 91;

2) eine (kleine) Pfeife (zum Pfeifen)
Pas. III, 235.

Avots: ME III, 1149

švelpuôt Spr., = svilpuôt.

Avots: ME IV, 115

svelpšķis,

1) die Bleuelstange am Spinnrad
Etn. IV, 99;

2) "ein Klatschmaul"
Stockm.

Avots: ME III, 1149

svèlpt PS., Smilt., (mit èl ² ) Kreuzb., Sessw., Schwanb., Warkl., Lubn., (mit elˆ ² ) Bershof, (mit elˆ ) Bl., -pju, -pu, pfeifen Burtn., Kokn. und N. - Sessau n. U., Gr. - Sessau, Memelshof, AP.: zaruos strazdi svelps Druva I, 111. vējš svelpj ar˙vien stiprāk Vēr. II, 138. irbe laba svelpējiņa BW. 2686, 12. Zu svil˜pêt, li. švil˜pti "pfeifen" und - wenn von einer ide. Wurzel ksu̯elp- auszugehen ist (s. Boisacq Dict. 850 f.1 - zu gr. σάλπιγξ "Trompete". Dagegen Petersson erinnert Gr. u. lat. Wortstud. 16 an ae. hwilpe "ein schreiender Vogel" (zu einem ide. k̑u̯elb-?), vgl. auch Zupitza Germ. Gutt. 58.

Avots: ME III, 1149

švèlpt: auch (mit el) Grenzhof n. FBR. XII, 15, Schnickern, (mit èl ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, Kaltenbr., Kalupe, Nerft, Oknist, (mit elˆ ² ) Ramkau.

Avots: EH II, 661

švèlpt Serben, (mit èl ² ) Lasd., Lennew., (mit elˆ ² ) AP., Gr.-Sessau, -pju, -pu Ermes, Ramkau, Smilt., Spr., = svelpt: irbe švelpa (Var.: svelpa, svilpa) priedainē BW. 250 var. I Subst. šve̦lpums Spr., ein Pfiff.

Avots: ME IV, 115

svelstêt Ruj. und Salis n. U., -u, -ẽju, = svalstît.

Avots: ME III, 1149

svelstiķis,

1) ein Loch, wo Luft, Rauch usw. durchziehn kann; der Hintere
Druw.: griez uz mani savu svelstlķi! Druw. n. RKr. XVII, 80;

2) ein Leichtfertiger
(mit èl ² ) Golg.

Avots: ME III, 1149

I svelˆt ² : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614

I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

II svelˆt ² Bauske, schlagen: svelt pa ausi. Vgl. zvelt.

Avots: ME III, 1149

sveltiês: tas nevar apsmìeklā un kaunā s. Dünsb. Latv. Av. pielik. 1855, № 21, S. 4; "sich wälzen" BielU.; "sich nach einer Seite neigen" Smilt. Zur Bed. vgl. auch atsvelˆtiês.

Avots: EH II, 614

sveltiês LKVv., intr., stürzen; zu svalstît 1.

Avots: ME III, 1149

sve̦lu gaiss, starker Frost Karls. Zu svelt I; zur Bed. vgl. an. sualr "kalt".

Avots: ME III, 1149

I ter̂velêt: auch P. W. Šis ar mani tiesāties? 5.

Avots: EH II, 676

I ter̂velêt C., (mit er̂ ² ) Segew., (mit er̃) Gotthardsberg, (mit èr ² ) Adsel, Fehgen, Geistershof, Lubn., N.-Schwanb., Stomersee, Tirsen, -ẽju, viel und schnell, aber dabei undeutlich und unzusammenhängend sprechen (besonders von Kindern gesagt) Drosth., Erlaa, Selsau: bē̦rni, sanākuši pulciņā, vare̦n tervelē Drosth. kuo tu tik daudz tervelē? Gotthardsberg. neliec vaļas tervelēt ar citiem terveļiem! BW. 27016, 3 var.

Avots: ME IV, 167

II tervelêt "andern im Wege, hinderlich sein" Welonen, Wolm.

Avots: ME IV, 167

tervelis, ein Schwätzer (?): neliec vaļas tervelēt ar citiem terveļiem! BW. 27016, 3 var.

Avots: ME IV, 167

urvelnieks "?"; visi urvelnieki vaļā Vīt. 20.

Avots: ME IV, 308

I urvelnieks: "caurums, kur vējš cauri urina"; das Afterloch, der Hintere (mit ùr ² ) PV.

Avots: EH II, 716

‡ II ur̂velnieks Lubn., wer viel und sehr schnell spricht. Vgl. vervelis 1.

Avots: EH II, 716

uzẽvelêt,

1) hobelnd auf etw. treffen:
uzēvelēt uz naglas;

2) von neuem hobeln:
tuo vajadzēs vēl reiz uzēvelēt;

3) prügeln
(perfektiv): uzēvelēt kādam krietni pa muguru KatrE.

Avots: ME IV, 331

uzgvelzt, schwatzen, faseln (perfektiv): uzgvelz vēl! tūliņ dabūsi pa galvu! Saikava.

Avots: ME IV, 335

uzkveldêt, abbrühen, bebrühen (perfektiv): uzkveldēt iekšas Wandsen.

Avots: ME IV, 349

uzkveldinât,

1): u. (abbrühen)
zarnas PV.;

2): auch AP., Lubn., Schwanb.

Avots: EH II, 727