Paplašinātā meklēšana

àitkuopĩba, der Schafzucht. *

Avots: ME I, 14

‡ àizdipît, schnell (eine kurze Strecke) hin-, weglaufen Dunika.

Avots: EH I, 19

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

‡ àizkārpît,

1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis ² bedri Siuxt;

2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr ² ).

Avots: EH I, 30

àizlãpît, tr., zuflicken: biksas, zeķes, maisus. Refl. -tiês, für sich zuflicken.

Avots: ME I, 36

‡ àizlàupît, teilweise abschälen (: kàli ); auszuhülsen anfangen (: zirņus ).

Avots: EH I, 36

àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.

Avots: ME I, 37

‡ II àizlipît, schnell hin-, weglaufen Dunika (zaķis aizlipīja). (heimlich) Jürg. (bē̦rni aizlipīja).

Avots: EH I, 36

‡ àizpīkstêt (von einer Maus) Pas. IV, 383 (aus Lettg.), = àizpīkstêtiês.

Avots: EH I, 42

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

‡ àizpīkt,

1) a. uz kuo Dunika (mit ĩ ), Kaltenbrunn (mit ì ² ), auf jem. böse (zornig) werden;

2) aizpīcis laiks Schwitten "schlechtes Wetter".

Avots: EH I, 42

‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42

‡ I àizpĩpinât N. - Peb., = àizpĩpuôt; a. pīpi Jürg., (einem andern) die Pfeife anzünden.

Avots: EH I, 42

‡ II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42

àizpĩpuôt und àizpĩpêt, tr., anrauchen: pīpi Vēr. I, 1247; cigāru.

Avots: ME I, 44

àizpît, ‡

2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡

3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.

Avots: EH I, 42

àizpît, tr., flechtend schliessen, zuflechten: žuogu; mieti, kuŗi aizpīti žagariem A. XX, 227.

Avots: ME I, 44

àizspîdêt, ‡ Refl. -tiês, aufleuchten: uguns aizspīdējās Erlaa, Lub., Meselau.

Avots: EH I, 50

àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.

Avots: ME I, 51

‡ àizspîdinât,

1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;

2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.

Avots: EH I, 50

‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

‡ àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

‡ àizstepît Lis., = ‡ àizstebît 1.

Avots: EH I, 52

‡ aîzstruôpît ² Siuxt, schnell hin-, weggehen, -laufen.

Avots: EH I, 53

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

‡ àiztraipît,

1) zuschmieren, verschmieren
(mit aĩ ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;

2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrãpît,

1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;

2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.

Avots: EH I, 59

‡ apdipît, um etwas herumlaufen Dunika, Kal.: a. ap riju.

Avots: EH I, 77

apîgt, verdriesslich, mürrisch werden; apîdzis, verdriesslich.

Avots: ME I, 90

apīlis: auch Schnehpeln. Wandsen, ein im Herbst geborenes Lamm. appīlis, 1, 90 (unter apītis) ist zu streichen!

Avots: EH I, 87

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90

apīnãjs: (mit ĩ) auch AP.

Avots: EH I, 87

apīnãjs Aps., apinãjs, apenãjs, der Ort, wo Hopfen wächst: nuoņe̦mti visi dārzi līdz ar apināju Kaudz. M. 134. apīnãjis, apinãji [li. apynójai], Hopfenranken C., Aps.

Avots: ME I, 90

apîņi: (mit î ² ) auch Gramsden, Sing. apînis Fest., Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, apînis ² Schrunden n. FBR. Xlll, 100, Frauenb., Kal., apĩnis AP., apìnis ² Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 87

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

‡ apĩnītis, ein im Herbst geborenes Lamm Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 87

apīņuôts: apiņuojs ib. zu korrigieren in apiņuojs BW. 14676 var.

Avots: EH I, 87

apīņuôts, apiņuots, apeņuots BW. 4676, gehopft, ein beliebtes Epitheton zu alus, Bier; auch apiņuojs ib.

Kļūdu labojums:
4676 = 1467, 4 var.

Avots: ME I, 90

apīši (apìši ² Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas ² in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].

Avots: ME I, 90

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas ² auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža ² Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87

‡ apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89

‡ apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90

‡ apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas ² Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā`r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91

‡ apkuopĩbas, das Erntefest Celm.

Avots: EH I, 95

‡ apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98

aplãpît [li. aplo`pyti], tr., beflicken: Aža Miķeli aplāpīja Aps.

Avots: ME I, 100

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.

Avots: ME I, 100

‡ aplipît, um etw. herumlaufen: kuŗš var ātrāk a. ap riju? Dunika, Kal.

Avots: EH I, 98

aplupît, tr., berupfen, auffressen (von einer Menge): vilks visas aitas aplupījis RKr. VIII, 78. viņš mani krietni aplupījis, er hat mich gründlich berupft Grünh.

Avots: ME I, 103

‡ appīdas Pb. (= Peb.?) nach BielU., =ap(p)ijas.

Avots: EH I, 105

‡ applìkšķinât ² Saikava, Sessw., = ‡ applikšķinât 2.

Avots: EH I, 105

‡ appĩkstêt Frauenb., aufhören (vom Rauch gesagt): sakrati dūli! citādi dūmi pa˙visam appīkstēs.

Avots: EH I, 105

appîktiês: in Dunika, Kal., OB. und Rutzau mit ĩ. In Bauske mit derselben Bed. auch die aktive Form: viņš appīka un aizgāja.

Avots: EH I, 105

appîktiês, böse werden: kungi appīkās LP. VI, 848.

Avots: ME I, 111

appīnes, Femern am Pfluge (appīt); [vgl. Bielenstein Holzb. 473].

Avots: ME I, 111

appīnêt, umflechten, umwinden Spr.

Avots: ME I, 111

appĩpêt, tr.,

1) beräuchern mit Pfeifenrauch;

2) verrauchen:
tu kādus 50 rubļus appīpējis Blaum. (von pĩpis, die Pfeife).

Avots: ME I, 111

appīši, appīzes, apīšas, appĩža Grünh., s. apīši [und Bielenstein Holzb. 473].

Avots: ME I, 111

appìst ^2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].

Avots: ME I, 111

appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti kā ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.

Avots: ME I, 111

apspîdêt, tr., erleuchten, bescheinen: gaisma apspīd viņa mierīguo seju Vēr. II, 211.

Avots: ME I, 124

‡ apspîdinât C., Lichtstrahlen (dat.) aussetzen: ar spuoguli a. kaimiņus.

Avots: EH I, 116

‡ apspīlêt, mit Mühe und Not (ein zu enges Kleidungsstück) anziehen: a. sev mazā brāļa svārkus Salis. svārki kâ apspîlē̦ti (umspánnt) Wolmarshof.

Avots: EH I, 116

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125

‡ aptam̂pît ² Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.

Avots: EH I, 121

aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.

Avots: EH I, 122

aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.

Avots: ME I, 131

‡ atkāpība Warkl., = piekâpĩba.

Avots: EH I, 147

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

‡ atlãpît ielāpu Trik. u. a., die Ränder eines Loches (in einem Kleidungsstück), unter dem ein Flicklappen angenäht ist, zurückbiegen und festnähen: lelāps glīti jaatlāpa. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss flicken Festen.

Avots: EH I, 153

atlàupît tr., ab-, losschählen: uolu, ādu [Auch teilweise abschälen: instr. s. atlaupītu galu BW. VI, S. 160.] Refl. sich ab-, losschählen: uolas Etn. II, 68.

Avots: ME I, 172

‡ atlipît, eilig herlaufen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 154

‡ atpīkstêt pretī (kam kuo). weinerlich und mit einer schwachen Stimme antworten Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181

atpîlis ² : die Bed. "ein im Herbst geborenes Lamm" - auch Dond., (atpīlītis) Sessw.

Avots: EH I, 158

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

I atpĩlis (unter atpīle),

1): Plur. atpīļi Aahof "sasalumi le̦dus plaisās, kas augstāki par ledus virsu".

Avots: EH I, 158

‡ atpĩpêt, eine bestimmte Zeit hindurch rauchen: atpīpēja dienu un nakti Pas. Vl, 366 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 158

atpĩpêtiês, bis zum Überdruss rauchen, sich ratt pauchen MWM. X, 10.

Avots: ME I, 182

[atpìst ^2, ausfasern Saussen,Warkland.]

Avots: ME I, 182

atpît [li. atpìnti], tr.,

1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.

Avots: ME I, 182

atpīžas, atpīšas A. XI, 170, [atpīši St.], die Fermerstange am Pfluge. Cf. appīši, appīzes.

Avots: ME I, 182

‡ atšaipîtiês, entgegengrinsen Oknist.

Avots: EH I, 173

‡ atskā`rpît Wolmarshof, = atkārpît: zirgs atskārpījis kuokam saknes.

Avots: EH I, 166

atspīda, der Wierschein L.

Avots: ME I, 195

atspîdêt (li. atspindė´ti), intr., erglänzen, abstrahlen, entgegenleuchten: visa pils atspīdējuse nuo dimanxa zirga LP. III, 33.

Avots: ME I, 195

‡ atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169

atspîdums, der Abglanz, Widerschein, Abspiegelung: mēness staru atspīdums Daugavā kā sudrabs lejas A. XX, 285. uguns atspīdums nuo krāsns mainījās Aps. IV, 3. ikkuŗš cilvē̦ks ir sociālās pasaules atspīdums Pūrs I, 19; dafür bei Dünsb. atspîds: tu, manas guodības atspīds.

Avots: ME I, 195

[atspĩguļuôt Salis, intr., sich abspiegeln: mēness atspīguļuo ūdenī. Refl. -tiês, sich abspiegeln Rujen, Drostenh., Kalz u. a.]

Avots: ME I, 195

‡ atspîlât ² Dunika, Rutzau = atstutêt: a. luogu.

Avots: EH I, 169

‡ atspîlêtiês ² Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

[atspîļu ² (Salis) oder spîļu (Ronneb., C.) arkls, der hölzenrne Hakenpflug.]

Avots: ME I, 195

atspīļu izkapti siet, die Sense in spitzen Winkel binden; cf. uzkumā.

Avots: ME I, 195

‡ atspīrinât Vīt. "= nùospīrinât". Refl. -tiês,

1): vērsis gaidīja, uz visām četrām atspīrinājies A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314; ‡

2) "krepieren"
Vīt.

Avots: EH I, 169

atspĩrinâtiês Ans., sich mit den Füssen entgegenstemmen: kad suni ve̦d saitē, tas dažreiz stāv atspīrinājies.

Avots: ME I, 195

atspîst: auch (mit î ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH I, 169

atspîst (li. atspį̀sti), intr., inch., wiedererglänzen: saule atspīst, atspīda N. - Schwanb. - atspīst... istabiņa RKr. XVI, 74.

Avots: ME I, 195

atspĩte: par atspīti, aus Rache, zur Vergeltung BielU.

Avots: EH I, 169

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

atstàipît, tr., freqn. von atstìept,

1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;

2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.

Avots: ME I, 197

attapĩba, der Scharfsinn, Witz, die Fähigkeit, sich in die Lage zu finden, od. eine treffende Antwort auf eine schwierige Frage zu geben: viņš visiem laiku pakavēja ar savu attapību LP. I, 164. ķēniņa dē̦ls ar savu attapību izglāba savas māsas Dīcm. I, 72.

Avots: ME I, 203

attapîgs, geistreich, witzig: smiekli un attapīgas piezīmes negribēja galu ņemt Dok. A.; attapīgs cilvē̦ks LP. I, 164; [ der sich leicht erinnert U.].

Avots: ME I, 203

‡ attrãpîtiês,

1) = atgadîtiês 1 Dunika, Jumpraweeten, Kal., Rutzau: tanī dienā man attrāpījās būt sudmalās;

2) = atgadîtiês 2 U. (unter trāpīt): arī starp gudriem kādreiz muļķis attrāpās Siuxt.

Avots: EH I, 176

aûgļkùopĩba, die Obstzucht. *

Avots: ME I, 216

bezrũpĩba, die Sorgenlosigkeit, Sorglosigkeit: dienas viņš gribēja pavadīt pilnīgākajā bezrūpībā A. XVI, 947.

Avots: ME I, 285

bezrũpîgs, sorgenfrei, sorglos: kā bē̦rns laizdamies bezrūpīgā miegā A. XX, 241; bezrūpīga dzīve.

Avots: ME I, 285

bezsâpĩba, Schmerzlosigkeit, Indolenz. *

Avots: ME I, 286

biškuopība, die Bienenzucht.

Avots: ME I, 300

‡ čàmpîgs ² Oknist, unsauber, unordentlich: čampīga meita. čampīgi strādāt.

Avots: EH I, 284

‡ čāpīte,

1) der Fuss eines kleinen Kindes
PV.;

2) ein kleines Mädchen, das eben das Gehen erlernt hat
PV.

Avots: EH I, 287

caũrspîdība, * die Durchsichtigkeit: ūdens c. MWM. IX, 46.

Avots: ME I, 366

caũrspîdîgs, * durchsichtig: vaigi un ruokas bija balti, gluži caurspīdīgi MWM. XI, 185.

Avots: ME I, 366

cepīte, ein gebratenes Hering.

Avots: ME I, 373

‡ cilpîgs, verschlungen, verwickelt: (fig.) tika uzstādīti vis˙cilpīgākie jautājumi Veselis Dienas krusts 175. Neologismus?

Avots: EH I, 271

‡ čuopîgs Frauenb., = gãdîgs, rūpīgs.

Avots: EH I, 300

‡ čùopît ² , -īju Saikava, stibitzen.

Avots: EH I, 300

‡ čuôpîtiês ² Frauenb. "= rūpēties, piekuopties, savākties": viņš čuopījās visu dienu pa klēti.

Avots: EH I, 300

cũkkùopība,* die Schweinnezucht.

Avots: ME I, 398

‡ čũpîte Frauenb. "ein ganz kleines Madchen" (scherzweise).

Avots: EH I, 298

‡ čũpîtiês Frauenb. "sich bloss mit Sptelsachen abgeben, ohne zu arbeiten".

Avots: EH I, 298

‡ dalàpît ² "hin und wieder ausbessern" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

‡ dàmpīgs ² Lubn. "gesund, beherzt, dick, fett": d. skuķis. Wohl zum entlehnten dam̃pis "Dampf(maschine)", vgl. die Redensart iet kā dampis Saikava.

Avots: EH I, 306

[dapît Drsth., Spr., hinzuflechten.]

Avots: ME I, 438

dā`rzkùopĩba, der Gartenbau, die Gartenpflege: nuodarbuoties ar dārzkuopību.

Avots: ME I, 448

depîgs, breitschultrig, untersetzt Salisb., [Trik.].

Avots: ME I, 456

dipît Dunika, = dipât; vgl. auch ‡ apdipît.

Avots: EH I, 321

divpakâpîgs ,* divpakāpju, zweistufig: divpakāpīgu vēlēšanu tiesība, das zweistufige Wahlrecht.

Avots: ME I, 473

duõmstar̂pĩba ,* die Meinungsverschiedenheit.

Avots: ME I, 534

drapîgs, stark (vom Schnaps): drapīgs šņabis Krem.; wacker, unternehmend, geschickt Lautb.

Avots: ME I, 490

draûpît ² [Bl.], zerbröckeln U.; vgl. drupt.

Avots: ME I, 492

drupîgs: drupīga, nieka lieta Dünsb. Kristīgs stāstītājs 200.

Avots: EH I, 336

[drupîgs, = drupans.]

Avots: ME I, 505

‡ drûpîgs ² Dunika; Rutzau, = drupans; drupîgs: drūpīga maize.

Avots: EH I, 337

drupît, trinken [?].

Avots: ME I, 505

‡ II drupît, -īju Jürg., Mar., = drupinât.

Avots: EH I, 336

‡ drupīte, ein geringes Quantum, ein wenig Lettg.; acc. s. drupīti, ein wevig, drusciņ Auleja: iesēt d. auzu. paej d. uz citu pusi!

Avots: EH I, 336

‡ dumpĩba, aufrührerisches Wesen: tāļu nuost . .. bija katra d. Deglavs Rīga II, 1, 338.

Avots: EH I, 342

dum̃pîgs: unruhig Seyershof: mazais ir d., kad viņam ne˙kuo neduod ruokā dzīvuoties.

Avots: EH I, 342

dum̃pîgs, aufrührerisch, lärmend, händelsüchtig.

Avots: ME I, 515

dùņupīte, ein Bach mit schlammigem Boden: tec gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu BW. 10816.

Avots: ME I, 529

gaŗpīne, eine Frau mit langen Haarflechten.

Avots: ME I, 607

glupĩba, die Dummheit.

Avots: ME I, 630

‡ gùovkùopĩba,* die Kuhzucht Strods Par. vōrdn. 82.

Avots: EH I, 424

graûdkuopîba ,* die Korn -, Getreidewintschaft.

Avots: ME I, 638

grauzdupīte, [ein an Kies reicher Bach?]: sajukuse grauzdupīte (Var.: zvirgzdupīte, uolupīte) BW. 13630, 4 var. [Zu grauzains?]

Avots: ME I, 640

‡ gripîgs, energisch, arbeitsam, kräftig Frauenb.: man ir pade̦vusies šuogad vare̦n gripīga meita.

Avots: EH I, 406

‡ iêčuôpîtiês ² Frauenb., sich gut einleben, zu Wohlstand kommen: Andžus labi iečuopījies savā jaunsaineniecībā.

Avots: EH I, 507

‡ ìedipît Dunika "dipīdams ieiet".

Avots: EH I, 509

[ìekarpît, einscharren Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren.]

Avots: ME II, 25

ìekārpît, enischarren: [suns iekārpīja kaulu zemē Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
[bē̦rns iekārpījies smiltīs, sienā Salis]. (zirgi) iekārpījās aizvien dziļāk un dziļāk (dumbrājā) Latv.;

[2) fig., hineingelangen:
viņš iekārpījies parāduos Ruj.].

Avots: ME II, 26, 27

ìelãpît, einflicken Spr.: zeķei papēdi; auch fig.: skaņas un zilbes ielāpīt Vēr. I, 1519.

Avots: ME II, 37

ìelàupît,

1) anfangen zu schälen (eine Kartoffel);

2) durchprügeln.

Avots: ME II, 37

I ìelipît, anzünden Grob.: kāds nuo puišiem tur ielipītu skalu Etn. II, 140. [ielipīju gaŗu skalu, sēžu ilgi vakarā BW. 26961 var.] bē̦rza skalu ielipīju tumšajā vakarā BW. 26936. ielipīt uguni Kalatten. Refl. - tiês, sich entzünden, aufflammen: vakaruos ielipījās zvaigznes.

Avots: ME II, 39

II ìelipît: herein-, hineinlauten Dunika.

Avots: EH I, 527

[II ìelipît, schnell hineingehen od. hereinkommen Nigr.]

Avots: ME II, 39

ìpīkuôtiês U., = iepiktuôtiês.

Avots: ME II, 51

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

ìepīkums, die böse, mürrische Stimmung: rūgtais iepīkums vēl pieauga JR. VII, 71.

Avots: ME II, 51

ìepĩpêt, ìepĩpuôt, tr., intr., anrauchen, einen Zug machen: pīpi, cigāru. viņš gājis klāt iepīpuot LP. VI, 221.

Avots: ME II, 51

ìepĩpinât,

1) tr., durch angebotenen Tabakgenuss behexen, Unheil anrichten:
bijuši arī tādi cilvē̦ki, kas varējuši iepīpināt uotram visādus mūdžus vē̦de̦rā Etn. IV, 11;

2) - iepīpēt AP.

Avots: ME II, 51

ìepît, tr.,

1) einflechten:
matus; krē̦slam sēdekli;

2) verwickeln:
tie iepīti asā cīņā A. XX, 128. Refl. - tiês, sich einmischen, sich verwickeln: viņš iepinās ķildās.

Avots: ME II, 51

iepītne,

1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. ¹ 185, [Bers.;

2) iêpîtne ² , ein Haarband
Bauske].

Avots: ME II, 51

[ìeskārpît, einscharren: kaulu zemē Arrasch.]

Avots: ME II, 65

ìespîdêt, intr., herein -, hineinleuchten: pa luogu iespīdēja istabā LP. V, 262.

Avots: ME II, 70

ìespĩlêt, jem. zum Trotz etwas tun oder sich irgendwie benehmen: tiesa gan, iespītēt, vairāk ne˙kā Blaum.

Avots: ME II, 70

ìespîlêt, tr., hineinquetschen, hineinpressen: viņš sagrābj Miķeli un iespīlē tuo ceļgaluos JR. VII, 100. kungs iespīlē̦ts šaurās biksēs. iespīlēt stingri nuoteiktās ruobežās, äusserst beschränken Konv. ² 747.

Avots: ME II, 70

ìespīrêtiês, zappelnd sich wo festsetzen, sich stemmen: pamuļķais iespīrējās lācim vilnā LP. VI, 520.

Avots: ME II, 70

[ìespĩrinâtiês Drosth., Bers., = iespirināties.]

Avots: ME II, 70

ìestàipît, tr., freqn. zu ìestìept, einrecken: e̦suot atkal pamazām iestaipīti kauli, e̦suot diezgan slinkuots Blaum. ruokas piedurknēs ē̦rtāki iestaipīdams Duomas I, 1.

Avots: ME II, 72

[ìesvaipît, ein wenig durchprügeln Trik.]

Avots: ME II, 75

iêtiẽpĩba, die Rechthaberei, der Eigensinn: viņš pazina tās lielmanību, uzpūtību un ietiepību A. XVII, 531.

Avots: ME II, 82

iẽtiẽpîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tu pats esi slims un tādēļ ieduomīgs un ietiepīgs Vēr. I, 900.

Avots: ME II, 82

ìetràipît, tr., einschmieren: virspuse jāietraipa ar taukiem Konv. ² 1002.

Avots: ME II, 83

ìetrãpît, treffen: mērķī. Refl. - tiês, sich treffen: redzēs, kâ ietrāpīsies (genuin: kâ iegadīsies).

Avots: ME II, 83

‡ izčũopît ² Saikava, heimlich woraus entwenden: i. ābuolas nuo gruoza.

Avots: EH I, 440

izkal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig Plūd.

Avots: ME I, 747

‡ izkapîtiês Golg., aus einer schwierigen Lage herausgelangen: bija jānuomaksā parādi; grūti bija i.

Avots: EH I, 453

[izkarpît Mesoten, = izkārpīt 1. Refl. izkar̂pîtiês nuo ūdens Jürg., Arrasch, aus dem Wasser mühsam (zappelnd) herausgelagen.]

Avots: ME I, 748

izkãrpît, Refl. -tiês, ‡

4) "izkauties, izlamāties" Seyershof: kad cilvē̦ks sirdīgs, tad izkârpās ² ar.

Avots: EH I, 455

izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750

‡ izķepît, -īju Kalz., Lubn. "= izķêpît ² ".

Avots: EH I, 460

izķḕpît ² , herausnehmen, herausheben, herausstehlen: piesargies, ka viņš tev neizķēpī visu naudu nuo kabatas Ahs.

Avots: ME I, 759

izlãpît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss flicken
PV.: e̦sam izlāpījušies (jumtus) atņe̦mu ņe̦mām, bet jumti, kâ tecējuši, tâ te̦k;

2) sich aus-, durchhelfen (behelfen)
Ar.: gan jau ar luopu ē̦damuo izlāpīsimies (izlīdzēsimies) PV. negribēja patiesību teikt un meģināja ar šādām tādām izrunām i. Jürg.; "nuo ķe̦zas izkļūt" Dunika.

Avots: EH I, 462

izlãpît [li. išlópyti], tr., ausflicken, ausbessern: zābakus, jumtu. pats mē̦ms, pats muļķis, visas pasaules izlāpītājs (Rätsel).

Avots: ME I, 763

izlàupît,

1): asakas i., ausgraten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 462

izlàupît, tr.,

1) ausschälen, aushülsen:
zirņus, pākstis Ahs., [Salis]. gailis pupas izlaupīja BW. 32583, 5;

2) ausplündern:
siŗuotāji mantas izlaupījuši Dok. A. Refl. - tiês, sich aushülsen, ausschälen: zirņi labi izlaupās.

Avots: ME I, 762

‡ izlipît Dunika, hinauslaufen.

Avots: EH I, 463

‡ izlupît,

1) schnell ausschlürfen
Lis.;

2) schnell heraus-, hinauslaufen
Warkl.: i. nuo meža;

3) "izvilt, izkrāpt" Frauenb.

Avots: EH I, 464

‡ izļupît N.- Peb., ausschlürfen (izstrèbt): i. bļuodu.

Avots: EH I, 464

izpĩckât, tr., durchpeitschen: trums lai iznīkst, lai izpīkst Tr. IV, 199.

Avots: ME I, 780

[*II  izpīkt "greinend sich abquälen": izpĩcis"pīkstuot nuomuocījies" Bauske

Avots: ME I, 780

‡ izpĩktiês (li. išsipỹkti ) Dunika, eine Zeitlang sich ärgern: visu rītu izpīcies.

Avots: EH I, 471

‡ izpìlis ² (mit ostle. iz- für uz- ?) Gr.-Buschh., Warkl., = uzpĩlis I.

Avots: EH I, 471

izpīnêt, tr., peinigen: kādas rentes tik tiem visiem neuzlika un kâ citādi vēl neizpīnēja Sil.

Avots: ME I, 780

‡ II izpīnêt Tirsen n. RKr. XVII, 73, zur Genüge schmerzhaft und "slaidi" schlagen.

Avots: EH I, 471

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

‡ izpīpinât,

1) jem. die Pfeife anzünden
N.-Peb.: viņš nebija le̦pns: izrunājās un izpīpināja mani:

2) jem. zu rauchen geben (mit dem persönlichen Objekt irn acc.)
Golg.: i. uotru ar labiem cigāriem.

Avots: EH I, 471, 472

‡ izpīrêt Geistershof, NB., Nötk., Peb., Schwanb., Sessw., er-, bewirken, verschaffen: i. kam vietu, darbu; sievu, strādniekus, zirgu. i., lai uotrs dabū labāku malku N.-Peb. Auf d. füren beruhend?

Avots: EH I, 472

izpīrinâtiês, herauszappeln, zappelnd herausfallen: sprieda, ka tie (aitieši) būšuot izpīrinājušies un te·pat ieju kuši pulkā Kaudz. M.

Avots: ME I, 780

izpît,

2): i. guovis Kaltenbr., den Kühen die Beine losflechten;
auswickeln (= iztīstīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 472

izpît (išpìnti), tr.,

1) ausflechten:
krē̦slu;

2) losflechten, lösen:
kur, Laimiņa, tu tecēsi, izpītiem matiņiem BW. 1101. Refl. -tiês, sich losflechten, sich herauswickeln: ja klāsies nelabi, raudzīšu izpīties LP. V, 363.

Avots: ME I, 780

izpītinât: zu lesen mit -î- .

Avots: EH I, 472

izpītinât, ausstreuen (nach allen Seiten hin): es lasu kuopā, bet tu izpītini Ramkau, [N. Peb.].

Avots: ME I, 781

izpļãpîgs, klatschhaft, indiskret Konv. ¹ 695.

Avots: ME I, 784

[izspîdêt, intr.,

1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;

2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]

Avots: ME I, 802

[izspĩdzinât PS., Bauske, gründlich quälen: bē̦rni, izspīdzinājuši cāli, palaida tuo vaļā. Refl. - tiês, zur Genüge quälen.]

Avots: ME I, 802

‡ izspîlâtiês ² Frauenb. "sich überanstrengen".

Avots: EH I, 482

izspîlêt, tr., ausrecken, ausspannen: ādu. viņš dabūja cirtienu pa izspīlē̦tajām biksēm.

Avots: ME I, 802

izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,

1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;

2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.

Avots: ME I, 802

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

izstàipît, freqn. zu izstiept, tr., ausstrecken, ausrecken, ausdehnen: kājas, kaulus, luocekļus. kas tas par puisi, kuŗu izstaipa kâ pine̦klu? Saul. ar pirkstiem izstaipījis stīgas, sāka spēlēt JR. IV, 156. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken, sich ausdehnen: tē̦vs uzcēlās, izstaipījās Vēr. II, 661.

Avots: ME I, 804

izstruopîtiês: auch (mit uô ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 483

izstruopîtiês, nach Herzenslust um- herrennen: eita, izstruopāties pa lauku, diezgan e̦sat nuostāvējušies Blieden.

Avots: ME I, 807

[iztam̂pît ² Dunika, (eine ganze Reihe oder alle) totschlagen: izt. visas vardes.]

Avots: ME I, 814

‡ iztam̃pîtiês Gramsden, sich ausrecken, sich ausweiten (von Kleidern gesagt): jaka iztampījusies. Wohl aus li. išsitampýti.

Avots: EH I, 488

iztapĩba, Dienstfertigkeit, Gefälligkeit, die Art, sich nach dem Sinne anderer zu richten: nuo iztapības tur nav ne miņas Apsk.

Avots: ME I, 814

iztapîgs: auch Kalz., Nötk.

Avots: EH I, 488

iztapîgs, dienstfertig, gefällig, zuvorkommend, sich nach den Wünschen anderer richtend: Anna atbildēja tādā iztapīgā balsī Saul. ve̦cākā iztapīgi atbildēja Niedra. nuo sulaiņa iztapīgā seja varēja nuomanīt A. XX, 802.

Avots: ME I, 814

iztaũpît, etwas eine gewisse Zeit sparen: kuo tur, cilvē̦ks, iztaupīs?

Avots: ME I, 815

‡ izterpît, herausziehen Allend., Lems. und Ruj. n. U. (unter terpīt).

Avots: EH I, 489

iztràipît, freqn., besprengen, besudeln: grīdu ar sveču taukiem.

Avots: ME I, 819

iztrãpît, gerade abpassen, treffen; jem. zu Gefallen tun Spr. Refl. - tiês, sich treffen, genau zusammenfallen: kâ tas iztrāpās: taisni kad man ir brandvīns, tad tev ir irbe MWM. X, 487.

Avots: ME I, 820

kal˜pĩba, die Knechtschaft, der Dienst: tev jāstājas šā saimnieka kalpībā LP. VII, 774. iesākumā bijis stārķis dieva kalpībā Etn. IV, 144.

Avots: ME II, 144

kal˜pîgs: schon ("dienstbeflissen") LLD. II, 23 28.

Avots: EH I, 578

kal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig, sklavisch: milži kalpīgi steidz izpildīt valdnieces pavēli Asp. kalpīgais prāts Stari II, 444. [Schon bei Für. I.]

Avots: ME II, 144

‡ kapĩķis Iw., Perkunen, = kapeĩka:

Avots: EH I, 586

kapīt: auch ("graben, scharren") Adsel, Setzen, Sonnaxt.

Avots: EH I, 586

[kapīt "graben" Wessen; scharren (suns kapī zemi) Lindenhof, Sauken; auflockern (den Boden) Briņķi in Kurl. - Wohl eine Umbildung von копáть dass.]

Avots: ME II, 159

kãpĩte, die Stufe Wid.

Avots: ME II, 193

kapîtiês, sich zu erwehren, sich zu befreien suchen: lūkuošu nuo viņa kapīties vaļā Ramkau, Lös. Vgl. atkapît(iês).

Avots: ME II, 159

I kapītis, = asvēdere, eine Strömlingsart U.

Avots: ME II, 159

[II kapītis (?) Treiden " = kaplis 1".]

Avots: ME II, 159

karpît: auch (mit ar̂ ² ) Siuxt. Refl. -tiês, ‡

2) schelten
(intr.), streiten, Händel suchen (mit ar̂ ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 589

karpît [AP., Bauske], s. kārpît.

Avots: ME II, 163

kā`rpît, Refl. -tiês: būšuot krietni jākārpījas, kamē̦r mālam tikšuot cauri Kaudz. Izjurieši 12.

Avots: EH I, 603

kā`rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît ² Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît ² Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. - tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198

[kaũupītis, die Kröte, der Frosch Serbigal.]

Avots: ME II, 177

ķepîgs: ķepīga maize AP.

Avots: EH I, 696

ķepîgs, klebrig [Fest.]: miesas ķepīgiem sviedriem A. IV, 502.

Avots: ME II, 367

‡ *ķêpît ^2, zu erschliessen aus izķêpît ² und nùoķêpît ² .

Avots: EH I, 699

[ķîpîgs ² Dunika, = lipîgs.]

Avots: ME II, 389

ķirpīši, Dachpfannen Ruj. n. U. Aus r. кирпичи.

Avots: ME II, 385

‡ klẽpītis Assiten "kuoks apakš ilksīm virs lemesnīcas" (anderswo: aukl[īt]is).

Avots: EH I, 616

‡ klupîgs, im Gehen unsicher (stolpernd): viņa nuo ve̦cuma ... stīva un klupīga Pēt. Av. IV, 73; Fehltritte begehend Ar.

Avots: EH I, 624

knaipît, Refl. -tiês,

1): auch Gr.-Buschh., (mit ài ² ) Nautrēni, Prl.; ‡

2) ärgerliche Grimassen schneiden
(mit ài ² ) Nautrēni: kuo tu knaipies kai skāba paēdis!

Avots: EH I, 627

knaipît, = knaibīt: gaŗām gāja juoda māte, savus nagus knaipīdama BW. 29835, 1. [Refl. - tiês, die Ohren zurück beugen (von einem beissen wollenden Pferd) Rozentov.] Zu knīpêt.

Avots: ME II, 242

‡ kņaîpît ² Behnen, = knaipît.

Avots: EH I, 635

knapĩba (li. knapỹbė), der Mangel, die Knappheit, Armut.

Avots: ME II, 242

‡ knĩpîgs Frauenb. "?": mazā Trīnele ir knīpīga meitene.

Avots: EH I, 632

‡ knùopîtiês ² , -uos, -ījuos Saikava, = knuopêtiês 1: vistas knuopās.

Avots: EH I, 635

kuôkpĩle ^2, die Höhlenente (vulpanser rutila) Usmaiten.

Avots: ME II, 342

I kuõpĩba, die Gemeinschaft, das Gemeinsame, Bindende, das Band, die Verbindung: citādas kuopības jau mums nav Aps. tu taču sludināji kuopību Aps. viņas valdnieks negrib ne˙kā zināt nuo kuopības ar Vāciju B. Vēstn.

Avots: ME II, 345

II kùopĩba, die Pflege, Wirtschaft: saimniecei bija prieks, kad tā pati varēja būt savā kuopībā priekšā, pakaļā Lautb.

Avots: ME II, 345

I kùopîgs: kuôpīgi ² cilvē̦ki Frauenb.

Avots: EH I, 687

I kùopîgs [PS., N. - Peb.], beflissen, wirtschaftlich, ordentlich [Lub., Gr. - Sessau]: kuopīga sieva C., [Lis., Ruj., Bauske].

Avots: ME II, 345

II kuõpîgs, gemeinsam, gemeinschaftlich: [kuopīgas ganības]. kuopīgi (Adv.) nuodzert LP. VI, 566. [kuopīgi strādāt Ruj., Salis, N. - Peb., Bers., Bauske, Warkl.]

Avots: ME II, 345

kuõpĩpašĩba ,* eine gemeinsame Eigenschaft, Eigentümlichkeit.

Avots: ME II, 345

kuõpĩpašniẽks ,* der Mitbesitzer.

Avots: ME II, 345

kuõpĩpašums ,* der Gesamtbesitz, das Gemeingut: tautas dziesmas ir tūstuošu kuopīpašums Vēr. I, 1179.

Avots: ME II, 345

kuopîtiês, s. kuõpâtiês.

Avots: ME II, 345

[kraipît (li. kraipýti "hin und her wenden"), verziehen, krümmen: viņš runā muti kraipīdams Mesoten.] Refl. - tiês,

1) hässlich, unanständig lachen;

[2) "guorīties, šķuobīties" Mesoten, Ellei. - Zu li. kreĩpti "wenden", krỹpti "sich unwillkürlich wenden", ksl. крѣсъ gr. "τροπή" und vielleicht an. hreife "Handgelenk", s. Trautmann Wrtb. 140].

Avots: ME II, 256

‡ kram̃pîgs, stark (von alkohol. Getränken): k. alus Frauenb., Stenden, Wandsen; k. (stark) cilvē̦ks Wandsen; "?". par krampīgiem burvjiem Pas. XV, 358 (aus Schlehk).

Avots: EH I, 641

krampĩtis, ein Schnäpschen: iemest krampīti MWM. VI, 644.

Avots: ME II, 258

[krāpĩba, die Unzuverlässigkeit, der Betrug Wid.]

Avots: ME II, 266

krāpîgs, trügerisch, unzuverlässig: krāpīgs laiks JR. V, 165; krāpīga laime V, 171.

Avots: ME II, 266

‡ krepît, -īju,

1) greifen, festnehmen, festhalten
Aahof, Adl., Dūre, Druw., Golg., Ilzene, Lis., N.-Peb., PS., Renzen, Schwanb., Selsau, Seitingshof, Sessw., Smilt.: k. ciet zirgu Dūre. ja panāksim zagļus, tad tik krepīsìm cieti Golg. vilki krepī[ju]ši ve̦lnu ruokā Pas. XIII, 163 (aus Serbig.);

2) befestigen
Mahlup, (mit -êt) Bērzgale: k. laivu Mahlup. Wenigstens in der Bed. 2 aus r. крѣпить "befestigen".

Avots: EH I, 649

krimpî: Schwers hält es Unters. 58 für entlehnt aus nd. krimpe "das Einschrumpfen von Wolienzeugen".

Avots: EH I, 654

kŗũpīte "ein Krupphuhn" Ahs.

Avots: ME II, 297

‡ kŗũpītis Frauenb., ein Mensch von sehr kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 665

kul˜pīši, verschiedene Fettabfälle Kabillen.

Avots: ME II, 307

kupīņas, gekäste Milch Naud. n. Etn. I, 41.

Avots: ME II, 318

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: vīstas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440

II lāpît: iesim zivju làpītu?! Auleja

Avots: EH I, 728

II lāpît, - ĩju, mit der Kienfackel (lãpa) das Wasser beleuchten und Fische stechen Infl. n. U., Lubn., [Domopol, Biržgalis].

Avots: ME II, 440

lāpītava, ein Schimpfwort Altenwoga.

Avots: ME II, 440

lãpîtavs, ein Werkzeug aus Knochen zum Flechten von Bastschuhen Spr.

Avots: ME II, 440

laũkkùopĩba ,* die Landwirschaft, der Ackerbau.

Avots: ME II, 426

‡ laupīgs, räuberisch Stender Deutsch-lett. Wrtb.: laupīgam pulkam Dünsb. Od. 198.

Avots: EH I, 724

làupĩjums, das Erbeutete, die Beute, der Fang: pusnaktī nāks sle̦pkavas mājā ar laupījumiem LP. IV, 114.

Avots: ME II, 429

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

làupîtãjputni od. làupîtãju putni, die Raubvögel.

Avots: ME II, 430

làupîtãjs, der Räuber, Plünderer: jūŗas laupītāji, die Seeräuber. puiši, puiši, suņi meitām guoda laupītāji BW. 6587.

Avots: ME II, 430

lèmpĩba C., l,empība Vēr. I, 1159, die Lümmelhaftigkeit, Unbeholfenheit, Ungeschicktheit: viņa lempība pāriet zvērībā Stari II, 842.

Avots: ME II, 450

lèmpîgs: auch (mit em̂ ² ) AP., (mit em̃ ) Dunika; "nevīžīgs" (mit em ) Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 733

lèmpîgs C., ļempîgs, lümmelhaft, ungeschlacht, täppisch: lempība gaita, guorīšanās. viņš dauza savu ļempīguo sievu Blaum.

Avots: ME II, 450

‡ ļem̃pîte NB. "pļērpe ["?"]".

Avots: EH I, 770

‡ ļepība Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199, die Weichlichkeit, Verzärtelung.

Avots: EH I, 771

[ļepîgs Jürg., = ļe̦pe̦ns 2.]

Avots: ME II, 538

linkùopĩba,* der Flachsbau.

Avots: ME II, 472

lipîgs,

3): auch Segew.; ‡

5) aufdringlich
Segew.

Avots: EH I, 744

lipîgs,

1) anklebend, klebrig:
Sprw. lipīgs kâ piķis;

2) ansteckend:
lipīga slimība, sē̦rga. smiekli bija tik lipīgi ka arī viņa sāka smieties Saul.;

[3) scharf:
lipīgs cirvis Stelp.;

4) einschmeichelnd:
lipīga mēle Oppek. n. U.]

Avots: ME II, 474

‡ lîpīgs ² Dunika, Salis, Salisb., = lipîgs 1 und 2.

Avots: EH I, 751

lipîgums, das Klebrige: drīz sviedri atdzisīs un atstās uz miesas nepatīkamu lipīgumu AU.

Avots: ME II, 474

lipît,

1): laufen
- auch Jürg., OB.: lipī nu pruojām! Jürg.;

2): auch Dunika, OB.; "dedzināt" NB., Perkunen; jālipa skali Grob.;

3): auch Dunika; Kal.: es viņam lipīju Gr.-Essern n. BielU.

Avots: EH I, 744

lipît, - ĩju,

1) intr., freqn. zu lipt, klettern:
dze̦nē̦ni lipī gar ligzdas sienām MWM. VI, 948. vāvere lipī augšā pa vis˙gludākuo kuoka stumbru Wid.; laufen [Dunika], Kalleten; [schnell gehen Kruhten bei Libau];

2) tr., fakt., anzünden
L., anstecken N. - Bartau: plānā skalu lipīdama, nuolūkuoju tautu dē̦lu bW. 9335; 10212; lipīt sveci, einem Hieb versetzen.

Avots: ME II, 474

‡ *ļipît, zu erschliessen aus pìeļipît.

Avots: EH I, 773

līpîtiês, -ĩjuôs, sich anschmiegen, sich anschmeicheln: kuo, nelieti, līpījies tu gar manu augumiņu? BW. 10670. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 490

lĩpĩtis, weisser Hase (lepus variabilis) Sassm.

Avots: ME II, 490

luõpĩba, Viehheit, viehisches, rohes Wesen: naidīga vara tuos spiestin spieda luopībā.

Avots: ME II, 527

‡ luõpîgs Frauenb., unsauber; schlecht.

Avots: EH I, 767

luõpkùopĩba, die Viehzucht: iztikt tikai nuo luopkuopības A. XV, 305.

Avots: ME II, 527

ļukkur̃pĩte, Akelei (aquilegia vulgaris) Peņģ., Konv. ^{2 368.}

Avots: ME II, 542

lupît,

1): gierig essen
Kaltenbr.; "plucinât, plêst": ar vienu ruoku glaust, ar uotru - l. Seibolt Zelta Emma 19; "laupīt" Gr.-Buschh.: tādi laiki atnākuši, ka katrs lupī, kur tik var;

2): kuŗu ceļu lupīsim? uz brāļiem lupīsim Tdz. 50475. Zur Bed. vgl. auch salupît.

Avots: EH I, 763

lupît (li. lùpinti "schälen"), -ĩju,

1) = lupināt, klauben, nagen, essen: nu tik lupī rāceņus Gold. pats ļupīju (sic!) cūkas gaļu BW. 27225, 3;

2) intr., eilig gehen:
kur tâ steidzīgi lupī? Tirs.

Avots: ME II, 515

ļupît: zur Bed. vgl. ‡ izļupît.

Avots: EH I, 774

ļupît, s. lupît 1.

Avots: ME II, 543

mãjkùopĩba ,* die Hauswirtschaft, der Haushalt.

Avots: ME II, 578

‡ mañtkrâpīgs ² Segew., habgierig.

Avots: EH I, 783

matpīne (unter matpina): lûkiem pīta matpīnīte BW. 16921, 1 var.

Avots: EH I, 785

matpĩne,

1) = matu pīne, die Haarflechte: māte bij matpīnēs iepinuse Līziņai zilu bantīti Lieventhal;

2) = matpina; s. das.

Avots: ME II, 566

‡ mazļipīte, ein Schaf mit einem sehr kurzen Schwanz Sonnaxt.

Avots: EH I, 788

[me̦lnspīdîgs ,* leuchtend schwarz: pātagu, iesietu me̦lnspīdīgā, luokanā kātā Veselis Saules kapsē̦ta 152.]

Avots: ME II, 599

‡ mežapînis Saikava, (mit ĩ ) AP., wilder Hopfen.

Avots: EH I, 804

mežkùopĩba ,* die Forstwirtschaft.

Avots: ME II, 610

mežpĩle od. meža pĩle, die Wildente.

Avots: ME II, 611

neattapĩba, die Kopflosigkeit, die Unfähigkeit sich zurecht zu finden, zu verstehen Stari. II, 196.

Avots: ME II, 708

neattapîgs, unfähig sich zuechtzufinden zu verstehen: neattapīgie tādi LP. V, 319.

Avots: ME II, 708

‡ nekuopīgs "?": (mācītājs tuop) n. atrasts savus klausītājus par tādām lietām mācīt #... v. J. 1703.

Avots: EH II, 14

nepìekâpîba ,* die Unnachegiebigkeit, Starrköpfigkeit.

Avots: ME II, 727

nepìekâpîgs, unnachgiebig, hartnäckig, starrköpfig.

Avots: ME II, 727

nerũpĩba. die Sorglosigkeit MWM. X, 234.

Avots: ME II, 730

[nerũpîgs, sorglos, unachtsam.]

Avots: ME II, 730

nesâpîgs, schmerzlos.

Avots: ME II, 732

nespîdîgs: miegs darīja ... nespīdīgu ("?") valuodiņu Tdz. 39505.

Avots: EH II, 20

[nespîdîgs, glanzlos.]

Avots: ME II, 733

‡ netārpība M. 14, die Kraftlosigkeit.

Avots: EH II, 21

netārpîgs, kraftlos, scwach, hinfällig, untauglich: viņi aiz ve̦cuma netārpīgi Sil.

Avots: ME II, 736

[netaupĩba, verschenderische, nicht sparsame Art: viņa pastāvīgi nuobažījusies par... cilvē̦ku izšķērdību un netaupību Janš. Dzimtene V, 290.]

Avots: ME II, 736

‡ nùočùopît ² Saikava, = nùočuopt.

Avots: EH II, 37

[nùokārpît,

1) abscharren, abschaben, abkratzen:
n. ābelēm sūnu Wandsen; kaķis nuokārpījis pe̦lavas nuo griestiem Salis;

2) wühlend od. sich unruhig bewegend hinunterstossen:
bē˙rns nuokārpījis se̦gu Dond. Refl. - tiês,

1) sich abschinden
Ruj., Bauske;

2) durch unruhige Bewegungen sich entblössen:
bē̦rns nuokārpījies pliks Dond.;

3) "nuospirināties": cālis nuokārpījās Bauske.]

Avots: ME II, 796

nùokarpîtiês, ‡

2) durch unruhige Bewegungen in einen gewissen Zustand geraten
Vank.: zirgs (nemierīgi ar priekškājām zemi kasdams) nuokarpījies gluži slapjš.

Avots: EH II, 52

[nùokarpîtiês, Bers., = nùokārpîtiês 3.]

Avots: ME II, 794

nuôķêpît ^2, tr., wegstibitzen: gana puika nuoķēpījis puisim pīpi ar tabāku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 806

nùolãpît

1): n. brunčus tâ kâ ielāpu pie ielāpa Salis;

3): ak tu nuo˙lāpīts laukā! Dunika, Ausruf der Verwunderung od. Überraschung;
‡

4) schlagend beschädigen
Salis: nu lē̦nām, ka nenuolāpi pakausi! erschlagen, erschiessen C.: n. putnus, kas bija salaidušies ķiršuos.

Avots: EH II, 61

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

nùolàupît, tr.,

1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;

2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.

Avots: ME II, 808

nùolaupît, tr., abschälen; aufessen: viņš visu nuolupījis Lin.

Avots: ME II, 813

nuolèmpîgs, plump, ungeschickt Lautb.; gew. lempīgs.

Avots: ME II, 809

‡ nuolipît Dunika, herunter- resp. hinunter laufen: n. nuo kalna lejā.

Avots: EH II, 63

nùolupît, ‡

2) berauben, ausplündern
Frauenb.: n. uotru līdz kre̦klam.

Avots: EH II, 64

‡ nùopìckât 2 Lis., abpeitschen Stender Deutsch-lett. Wrtb.: krietni n. zirgu.

Avots: EH II, 74

nùopĩkstêt, intr., einen piependen Laut von sich geben: pele nuopīkstēja vien. Refl. -tiês, eine Weile jämmerlich piepen Spr.

Avots: ME II, 829

nùopĩkt: auch Dunika.

Avots: EH II, 74

[nùopĩkt, sich erbosen: staigā visu dienu nuo˙pīcis Nigr., Bauske, Warkl.]

Avots: ME II, 829

nùopīnêt, tr., zu Tode peinigen, abfoltern: gan tev būs par draugiem, kas tev[i] ar elles žņaugiem izbiedē, muoca, nuopīnē GL.

Avots: ME II, 829

‡ II nùopînêt Tirs. n. RKr. XVII, 73 "slaidi un sāpīgi nuopērt": bet tad es gan puikas nuo vietas nuopīnēju (mit ī ) N.-Schwanb.

Avots: EH II, 74

‡ III nuopĩnêt Stenden "(luopus) vienā vietā nuoturēt, nuovaldīt": n. guovis visu pavakari dižceļmalā.

Avots: EH II, 74

‡ nùopīņuôt Grawendahl "= ‡ nùopînêt II".

Avots: EH II, 74

‡ nuopĩpât Dunika, = nùopĩpēt.

Avots: EH II, 74

nuopīle, Abträufe, was abträufelt St. Zu nùopilêt.

Avots: ME II, 829

nùopĩpêt,

1): nāburgpuiši nuopīpē[ju]ši (kāpuostus) Tdz. 42423; ‡

2) durch Rauchen beschädigen (verderben):
rindu nuopīpē̦tu me̦lnu zuobu rādīdams Atpūta № 639, S. 10.

Avots: EH II, 74

nùopĩpêt, tr., verrauchen: dažus labus brūnus svārkus tabakā nuopīpēja BW. 9753.

Avots: ME II, 829

nùopìst ² , intr., abfasern: zirgam aste, mati nuopīst Lös. n. Etn. IV, 161; MWM. VIII, 595, (Fest.]; pātaga nuopīsusi. [irbei spārni nuopìsuši2 sīkus krūmus luodājuot Kl.]

Avots: ME II, 829

nùopît, Refl. -tiês, ‡

3) unversehens geflochten werden:
nuozapina man vīzīte vusu lûku nuodariņu Tdz. 45853. vaišļu ķēvei bij nuopinusies Māŗas pīne Siuxt.

Avots: EH II, 74

nùopît [li. nupìnti], tr., abflechten, flechten, winden (perfektiv): vaiņagu. Refl. -tiês,

1) für sich abflechten, flechten, winden
(perfektiv): nuopinuos vainadziņu;

2) sich abgeben, sich einlassen, Beziehungen haben:
cauru mzižu nuopinies ar ve̦lniem LP. V, 130.

Avots: ME II, 829

nùospîdêt,

1): nuospīdējis zibens Pas. XIII, 225. viņš man licis n., er hat mir das Haus angezündet
Ruj. n: U. (unter spīdēt); ‡

3) maizes kukulis nuospīdēja vien, war schnell aufgegessen, war bald zu Ende
Dunika.

Avots: EH II, 89

nùospîdêt [li. nuspindė´ti],

1) intr., erglänzen
Spr.: nuospīdēja beidzamais saules stars;

2) tr., durch den Glanz vertreiben:
saule lietu nuospīdēja BW. 8668.

Avots: ME II, 855

nùospĩguļuôt, intr., erglänzen: acu priekšā aplam nuospīguļuojis LP. VII, 1277.

Avots: ME II, 855

nùospîlêt, tr., abspreizen, abklemmen: ādu.

Avots: ME II, 855

nùospīrinât, ‡ Refl. -tiês, verreckėn: bail bij, gan˙drīz (teļš) nuospīrinājas P. W. Šis ar mani tiesāties? 8.

Avots: EH II, 89

nùospīrinât, s. nùospirinât.

Avots: ME II, 856

‡ nùospīrinêt Baltinow, = nùospīrinât.

Avots: EH II, 89

nùospĩtêt, sich rächen, Unangenehmes verursachen Spr.

Avots: ME II, 856

‡ nùospītinât, abtrotzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 89

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858

‡ nùostruopît, wild umherrennend sich (hin)begeben: kumeļš struopīja pa sē̦tu, līdz nuostruopīja uz mežu Frauenb.

Avots: EH II, 92

nuôsulˆpît ² tr., ahlecken, absaugen: bē̦rns nuosulpīja taukainuos pirkstus Ahs., Kand.

Avots: ME II, 862

[nuôsvaîpît ² , abprügeln Nigr.]

Avots: ME II, 863

[nuôsvaîpîtiês ² "eine Weile Grimassen schneiden" Bauske.]

Avots: ME II, 863

‡ nuotam̂pît ² Dond , Dunika, (wiederholt mit einem Knüttel schlagend) erschlagen: n. traku suni.

Avots: EH II, 99

nùotràipît, tr., beflecken, besudeln, beschmieren: tu tapi sašausts, asiņains nuotraipīts GL. Refl. -tiês, sich beflecken, sich besudeln: visas drēbes e̦suot nuotraipījušās LP. VII, 102.

Avots: ME II, 876

nùotrapît ābuolus. Äpfel von den Bäumen schlagen Aps.

Avots: ME II, 876

nùotrãpît, tr., abtreffen, abpassen: bieži zemkuopji nevar sēšanu nuotrāpīt Latv.

Avots: ME II, 877

‡ uolupīte BW. 30958 var., ein kieselreicher Bach (od. ein Eigenname?).

Avots: EH II, 743

‡ pačùopît ² Saikava, ein wenig stibitzen.

Avots: EH II, 125

pakal˜pĩba: iztapīgā pakalpībā Janš. Mežv, ļ. II, 142.

Avots: EH II, 140

pakal˜pĩba, die Dienstfertigkeit.

Avots: ME III, 38

pakal˜pîgs: tam ... pakalpīgi e̦sam LLD. II, 11 ₃ .

Avots: EH II, 140

pakal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig: viņš bija pakalpīgs A. XVI, 939.

Avots: ME III, 38

[pakarpît, = pakārpît.]

Avots: ME III, 41

[pakārpît, ein wenig scharren: suns pakārpīja zemes Arrasch, Widdrisch.]

Avots: ME III, 44

palãpît,

1): vîzes kuo p. vija nuo pakalām (sc.: auklas) Sonnaxt.

Avots: EH II, 149

palãpît, tr.,

1) die Bastschuhe, die Schlittensohlen versohlen, den Bastschuhen, den Schlittensohlen neue Sohlen unterlegen
Birzm.: pina vai palāpīja vīzes Duomas II, 230;

[2) eine Weile flicken:
p. zeķes. Refl. -tiês, eine Weile flicken (intr.): tagad jums laiks palāpīties].

Avots: ME III, 57

palaupît, ‡

2) ein wenig rauben:
laupītājs paspējis vienā, uotrā pagastā šuo tuo p. Dunika.

Avots: EH II, 149

[palaupît, = paluobît, ein wenig schälen, bolstern: palaupi zupai tupeņus! Druw.]

Avots: ME III, 57

‡ pãpîgs Blieden, schwächlich.

Avots: EH XIII, 195

papĩkstêt, intr., ein wenig piepen, pfeifen, mucken: viņš ne vārdiņu nepapīkstēs Lapsk. tik neganti spiedis, ka ne papīkstēt LP. VII, 426.

Avots: ME III, 81

‡ papĩkt (li. papỹkti) Dunika, ein wenig böse (= verärgert) werden: saimnieks šuodien tāds papīcis.

Avots: EH XIII, 163

‡ papĩpêt, eine Zeitlang (?) rauchen (tr.): papīpēju (Var.: sapīpēju) tebēciņu, ve̦ca palika ļaudaviņa Tdz. 45918, 1. Refl. -tiês, eine Zeitlang rauchen (intr.): es arī gribē̦tu p. ar tavu pīpi Pas. XI, 233.

Avots: EH XIII, 163

papĩris (unter papĩrs): ar papīri uode̦rē̦ti (svārki) BW. 20598.

Avots: EH XIII, 163

papĩrs: papīrā satinuši BW. 18151.

Avots: EH XIII, 163

papĩrs, papĩris, das Papier.

Avots: ME III, 81

[papît, flechten unter: p. vīzēm jaunu kārtu apakšā Dond.]

Avots: ME III, 81

‡ pãrlipît Dunika, nach Hause laufen (von Menschen).

Avots: EH XIII, 205

‡ pã[r]pĩkât (?) Frauenb. "(Reisig, Strauchwerk zum Brennen) kürzer zerhauen".

Avots: EH XIII, 208

pãrpīkt: auch (mit ĩ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH XIII, 208

[pãrpīkt, übermässig pīkt: viņš gluži pārpīcis.]

Avots: ME III, 170

pãrpît: kad pine̦kli bij nuobrieduši, ņēma pārpina (= pina uotrreiz) Siuxt. '

Avots: EH XIII, 208

[pãrpît, von neuem (richtiger) flechten: p. matus, vaiņagu.]

Avots: ME III, 170

pãrspîlêt, tr., über die Massen zwicken, spannen, überspannen, übertreiben: tu lietu pārspīlē Rainis. tev manis nav jātur par tik pārspīlē̦tu Asp. ir varbūt pārspīlē̦ta mana vēlēšanās Por. Subst. pãrspîlẽjums, die Übertreibung: teiki tik nepieciešami lietišķuo bez kādiem pārspīlējumiem Ar.; pãrspîlêšana, das Übertreiben; pãrspîlê̦tãjs, wer übertreibt.

Avots: ME III, 177

pãrstàipît, ‡

2) (mühsam) hinüberziehen
Oknist u. a.: p. miruoņam līķa autu.

Avots: EH XIII, 212

pãrstàipît, tr., zu sehr recken: dzīslas. Refl. -tiês, sich überrecken: arī kad pārstaipās, de̦r izdzert (retējuma sakni) Etn. I, 28.

Avots: ME III, 178

[pãrtraipît, überschmieren, überstreichen Für. I, unter traipīt.]

Avots: ME III, 183

‡ paspīdinât, aufleuchten machen, eine Weile glänzen lassen: Imants paspīdināja kabatas spuldzīti Jaun. Ziņas 1938, № 64. Brenčuks ... vēl baltāk paspīdināja zuobus Upītis Pirmā nakts 397.

Avots: EH XIII, 175

paspĩdzinât, tr., etwas quälen, martern: cilvē̦ku, luopu.

Avots: ME III, 105

paspīguļuôt: saulīt ... paspīguļā! Tdz. 50866.

Avots: EH XIII, 175

‡ paspīlêt, spannend ein wenig ausdehnen: ādu paspīlēja lielāku Pas. IV, 272.

Avots: EH XIII, 175

paspīrinâtiês, mit den Füssen eine zuckende Bewegung machen, zappeln: bēris gribēja pacelties, paspīrinājās, padauzīja ar pākaļas kājām pret sliecēm, - bet atslīga atpakaļ Saul.

Avots: ME III, 105

paspīst: saulīte ... paspī[dē]s tavā kaktiņā Tdz. 38244. kâ tik paspîst saule Kaltenbr. n. FBR. XVII, 64.

Avots: EH XIII, 175

[paspīst, = paspîdêt: saule bāli paspīda caur miglu Veselis Tīr. ļaudis.]

Avots: ME III, 105

paspĩtêt, intr., ein wenig trotzen, einen Schabernack spielen: viņai acu˙mirkli gribējās paspītēt Saul.

Avots: ME III, 105

‡ paspītīgs, etwas trotzig: paspītīgā balsī iesākdams sacīja Kaudz. Izjurieši 121.

Avots: EH XIII, 175

pašspîdîgs,* pašspîduõšs*, Eigenlicht habend: pašspīduošie ķermeņi A. XXI, 357; MWM. VI, 393.

Avots: ME III, 117

pastàipît, tr., etwas recken, strecken, dehnen: uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. Refl. -tiês, sich ein wenig, eine Zeitlang recken, strecken: pastaipies vien vēl pa(r) tuo gultu! A. XI, 698.

Avots: ME III, 106

[pasvaipît Bauske "= pašķuobît": p. lūpas.]

Avots: ME III, 110

[patapîgi, Adv., nach dem Sinne: p. runāt Ar.]

Avots: ME III, 119

pataũpît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) aufsparen:
jauns būdams pelnies, pataupies! Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 115;

2) aufgespart werden:
lai dziesmiņas pataupās līdz Jānīša vakaram Tdz. 53184.

Avots: EH XIII, 181

pataũpît, tr., ein wenig schonen, aufsparen, aufbewahren: labs tas darbs, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju - vainagu) bargajai māsiņai BW. 24613.

Avots: ME III, 119

[patràipît,

1) ein wenig beflecken, besudeln:
p. ģīmi ar kvē̦piem Warkl.;

2) schmieren unter;

3) (Schmutziges) ein wenig aussprengen od. anstreichen:
te tâ patraipīti netīrumi, ka netīk ne virsū skatīties Nigr.]

Avots: ME III, 123

patrãpît: auch Dunika, Pas. V, 149.

Avots: EH XIII, 183

[patrãpît, treffend verstehen: viņš taisni tâ patrāpa atnākt, kad mums gaļa vārīta Nigr. Refl. -tiês, sich treffen, zuteil werden: viņam patrāpījās labs pretinieks.]

Avots: ME III, 123

‡ *II pī (geschrieben: pie) IMM. 1938 I, 555 (aus einer handschr. Quelle vom 17. Jahrh., wo daneben auch ein gleichbed. py), = pìe, bei, zu.

Avots: EH XIII, 240

pīca Magnushof, = kama II.

Avots: ME III, 230

pĩcaks Dond. "ass zars, rīkste": tas īsts pīcaks, ar tuo labi sāpēs, kad tuo laidīs darbā. Aus *pīcks (vgl. pīcka II)?

Avots: ME III, 230

‡ pîčala ² Frauenb., ein ganz kleines Quantum (Wasser): te tik tāda p. ir ūdeņa, - spainis jau neiznāk.

Avots: EH XIII, 240