Paplašinātā meklēšana

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237

‡ agrīgsnẽjs Vīt., = agrîgs (von einem, der früh aufzustehen pflegt, gesagt).

Avots: EH I, 4

‡ àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

‡ àizbizinêt Dunika, Kal., O. - Bartau, Oknist, Wessen, = àizbizenêt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11

‡ àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23

‡ àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20

‡ àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20

‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

‡ àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

àizjuonêt Neugut, àizjuonît Saikava, = àizjuoņuôt.

Avots: EH I, 28

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

àizķīnêt, mit Mühe fortschleppen. Cf. aizcīnīties.

Avots: ME I, 35

‡ àizklaudzinêt Warkl., polternd weg-, hinfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklidzinêt Warkl., = àizklidzinât, (langsam oder klappernd?) hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 31

‡ àizklupinêt, hilflos (wiederholt dem Fallen nah) hin-, fortgehen: tik, tik aizklupinēja da ustabai Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 32

‡ àizlidenêt Spr., hin-, wegfliegen.

Avots: EH I, 36

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37

‡ àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

àizminêt, tr., gedenken, anrufen: papriekš dievu aizminēju BW. 18912, gew. pieminêt.

Avots: ME I, 40

‡ àiznẽ̦sât Bauske, C., Wandsen u. a ., = ‡ àizne̦sât.

Avots: EH I, 41

‡ aîzrîbenêt ² Frauenb., = àizrìbinât 2.

Avots: EH I, 46

‡ àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.

Avots: EH I, 47

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

‡ àizsluoksnêt Lis., = ‡ àizsluôdzît 2.

Avots: EH I, 49

àizšmìgnêt ² Oknist, lächelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ àizstenêt,

1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;

2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;

3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.

Avots: EH I, 52

‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54

‡ àiztrenêt, zu modern (verwittern) anfangen Frauenb.: aiztrenējis kuoks.

Avots: EH I, 59

‡ àiztrunêt,

1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;

2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).

Avots: EH I, 59

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

‡ alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

‡ apčupinêt,

1) umhertastend auffinden
Gr.-Buschh.;

2) umhüllen
Gr.-Buschh.;

3) betasten
Gr.-Buschh.;

4) "= apkuopt (scherzweise)" Sussei.

Avots: EH I, 76

‡ apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējamās kājas Veselis Dienas krusts 35.

Avots: EH I, 76

‡ apdēnêt Spr., ringsum faul werden, verwittern, verwesen ("обгнить").

Avots: EH I, 77

apdiẽnêt, ‡

2) (eine Reihe von Arbeiten) verrichten:
apdienēju tē̦va darbus BW. 3750 var.

Avots: EH I, 77

apdiẽnêt, tr., bedienen: kungus. Genuin lett. aptecēt.

Avots: ME I, 81

‡ apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.

Avots: EH I, 78

‡ I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

‡ apdūnêt Wid., sich mit Schlamm bedecken ("отинѣть").

Avots: EH I, 79

‡ apdūzenêt, 1) oft schlagend oder stossend einschüchtern Fest.;

2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.

Avots: EH I, 79

‡ apdùzinêtiês ² Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.

Avots: EH I, 79

‡ apdzenêt (li. apgenė´ti) Dunika, Oknist, Stenden, Wessen, = apdze̦nât I, apdarinât: apdzenēju sila priedi BW. 15507.

Avots: EH I, 79

‡ apglũnêt, ringsum (aus dem Hinterhalt) beselīen, belauern: a. kuo nuo visām pusem Bauske.

Avots: EH I, 82

‡ apģuģenêt, = ‡ apģuģinât (?): nav mana māsiņa kâ vakarēja: jau tuo tautas apģuģenēj[u]šas BW. 24790 (aus Gaweesen).

Avots: EH I, 86

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93

apķẽrnêt, tr., beschmutzen, besudeln: mušas visu apķērnējušas.

Avots: ME I, 98

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

‡ apkruõnêt, krönen (perfektiv): tavi brāļi .. . taps apkruonē̦ti Pas. VII, 64.

Avots: EH I, 94

‡ apmašînêt ² Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100

apmel˜nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt, schwarz, finster werden: tā debess augšām būs apmellēj'si Jer. 4, 28.

Avots: ME I, 106

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

apnẽ̦sât, dial. apne̦sât, abtragen (Kleider), freqn.: divreiz lika apnē̦sātas mices brūtei galvā BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 109

appânêt, tr., verschmähen, geringachten Bers.: viņš nav appānējis šās vietiņas RA.

Avots: ME I, 110

appīnêt, umflechten, umwinden Spr.

Avots: ME I, 111

applẽnêt, sich mit weisser Asche (plẽne) bedecken: uogles sāka patlaban applēnēt Alm., AP.

Avots: ME I, 111

‡ applusnêt Vank., = applukt 3: applusnējušas drēbju malas.

Avots: EH I, 106

‡ apputenêt Wid., wehend (mit Schnee) überdécken.

Avots: EH I, 107

apsērksnêtiês, durch einen Nachtfrost befrieren: ceļš ir apsērksnējies L. apsērksnēt und refl. -tiês, pārklātiês ar sē̦rksnu Lauwa. S. apsḕ̦rsnuôt.

Avots: ME I, 119

‡ apslānêt = apslànît: brālis ... apslānē tuos Pas. III, 357 (aus Udsen).

Avots: EH I, 114

‡ apstiknêt Bērzgale, = apstiknîtiês, aufhören.

Avots: EH I, 117

‡ aptrenêt, ringsum verwittern: ratu ule aptrenējusi Stenden.

Avots: EH I, 122

‡ aptrunêt Festen, = aptrupêt.

Avots: EH I, 122

‡ aptaštinêt Rutzau n. RKr. XVI, 189, = ‡ aptastît. Ein Lituanismus.

Avots: EH I, 121

‡ apvennêt, umwenden; verändern: tad tālab Jūlīte tagad tāda kâ apve̦nnē̦ta, pa˙visam citāda Janš. Līgava II, 326.

Avots: EH I, 125, 126

‡ apvir̃knêt Trik., um etwas aufreihen: a. kam krelles apkārt.

Avots: EH I, 126

‡ apzibenêt, blitzend beleuchten Spr.

Avots: EH I, 127

‡ apzvaigzdnêtiês, sich mit Sternen bedecken Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 128

‡ atbizenêt Janš. Precību viesulis 38, ‡ atbizinêt Dunika, = atbizuôt. Refl. -tiês Dunika, = atstaĩgâtiês: šuodien e̦su gan atbizinējusēs.

Avots: EH I, 135

‡ atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

‡ atdzenêt, (Äste von unten) abhacken, -kappen Dunika, Oknist, Stenden: a. kuokam zarus.

Avots: EH I, 140

atdiênêt: a. savas gadus Pas. IV, 405.

Avots: EH I, 139

atdiẽnêt, tr., abdienen: parādu; mit den obliegenden Dienstleistung zur Zufriedenheit fertig werden: kungam gāju, atdienēju, mūžam tautas neveikļam BW. 10110.

Avots: ME I, 154

atdrunêt, abfaulen, faulend abfallen Spr.

Avots: ME I, 154

atdunêt, intr., erdröhnen, widerhallen: dum, dum, dum, atdunēja nuo kalna Baltp.

Avots: ME I, 154

‡ atguldzinêt Bērzgale, atguldzît Trik., sich würgend (einen Bissen) auszuspeien versuchen.

Avots: EH I, 143

atirgnêt, intr., grinsend antworten MWM. VIII, 80.

Avots: ME I, 161

atkanêt (refl. -tiês), etw. wiederholen Kalzenau. [Wohl eine Ableitung von atkan.]

Avots: ME I, 164

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

‡ atnẽ̦sât, = ‡ atne̦sât: a. slimības, te̦nkas Bauske, Trik. gan es tuos tâ˙pat staigādama atnē̦sāšu Smilten.

Avots: EH I, 157

atplẽnêt, intr., aufhören zu glimmen: vātis apsmērē ar baltajām plēnēm, kas paliekas, kad uguns atplēnē JK. VI, 50.

Avots: ME I, 182

‡ atrîbenêt ² Frauenb., durch Dröhnen (die Brotkruste von der Krume) sich loslösen machen: kad maize ce̦puot ir atlēkusi, tad pa juokam saka: "kas tuo maizīti atrībenējis?"

Avots: EH I, 162

atrìbinêt ² Oknist, = atribinât (unter atrìbêt 2).

Avots: EH I, 162

atsanêt Trik.: nuo meža atsan klusa sanuoņa, vom Walde her ist ein leises Gesumme hörbar.

Avots: EH I, 163

atsenêtiês, sich abgewöhnen Smilt.: [jau atsenējies nuo peldēšanas PS.]; lai atsenas! A. XVI, 496. [Nach Neik. bei U. auch "sich entwöhnen"].

Avots: ME I, 189

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: kā mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192

atsluoksnêtiês, wieder heiter werden: debess atsluoksnējās Schwnb.

Avots: ME I, 194

‡ atsmīnêt, (überlegen, bedeutsam) entgegenlächeln: a. kam pretī.

Avots: EH I, 168

‡ atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171

‡ attrunêt Lieven-Bersen (von Kartoffeln), Saikava, = ‡ attrepêt.

Avots: EH I, 177

‡ atûdinêtiês Oknist, Wasseraussondern.

Avots: EH I, 177

‡ atvennêtiês, sich brüstend den Mantel aufknöpfen Frauenb.: viņš iet atvennējies (auch von Kindern gesagt) Frauenb.

Avots: EH I, 180

atvērtenē (loc. s.) sei in Bewershof gleichbed. mit aizdurvē.

Avots: ME I, 209

atviñnêt, tr., zurückgewinnen: pazaudētuo naudu.

Avots: ME I, 211

aukstnējs = aũkste̦ns, Mat. Paul.

Avots: ME I, 222

ausenêt, aufmerksam lauschen Selb.

Avots: ME I, 226

*avuoksnēja (erschlossen aus dem Wiesennamen Avuoksneja Lvv. II, 63), = avuoksnãjs.

Avots: EH I, 190

avuoksnẽjs,

1): auch Ramkau; ‡

2) = avuoksnãjs N.-Peb, n. Latv. Saule 1927, S. 617, Ramkau.

Avots: EH I, 190

avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. ¹ 178, [Austriņš, Māras zeme 119].

Avots: ME I, 232

‡ badinêtiês Gr.-Buscnn. n. FBR. XII, 85, Lieven-Bersen, Pankelhof, = baduôt(iês).

Avots: EH I, 197

‡ bākšinêt Warkl., = ‡ bākšêt.

Avots: EH I, 208

bãlnējs, blässlich, etwas bleich: bālnēja seja Kaudz. M.; b. sieva Treum.

Avots: ME I, 272

balsnẽjs: auch (mit al˜) AP., Ramkau, Wolmarshof, (mit àl ² ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127.

Avots: EH I, 201

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255

bãlsnējs, blass, bleich: zē̦ns Apsk. I, 257; Janš.; auch: blond Naukschen.

Avots: ME I, 272

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

bal˜tnējs, weiss, blühend (vom Gesichte) Ar.

Avots: ME I, 257

bal˜tûksnẽjs: biond - auch Salisb.

Avots: EH I, 202

bal˜tûksnẽjs, blond, frische, gesunde Gesichts farbe haband: meita BW. 2961, 1; seja.

Avots: ME I, 259

bãlûksnẽjs, etwas blass: bālūksnējs ģīmis Smilt., Bers., Lub.

Avots: ME I, 272

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266

‡ basiknēs Druw., = basātnē: saāvušies b.

Avots: EH I, 206

bazũnêt, ‡

2) "gaŗi ve̦lkuot raudāt" Dunika.

Avots: EH I, 207

bazũnêt, -ēju, posaunen: kungs bazūnēs ar bazūni Zach. 9, 14. "tēte mājā!"bazūnēja puisē̦ns Niedra.

Avots: ME I, 269

‡ bḕ̦rnē̦ks ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Pilda n. PBR. XIII, 49, Bērzgale, ein Deminutiv zu bē̦rns. Zum Suffix s. auch FBR. XIII, 758.

Avots: EH I, 216

‡ bērnêtiês, sich begatten (von Tauben) Sieckeln und Born n. BielU.

Avots: EH I, 216

‡ bieznêt Warkl., = biezêt.

Avots: EH I, 225

‡ biezuoknējs Saikava, = biezājs: saaudzis tāds b. lapu un skuju kuociņu.

Avots: EH I, 225

bìezuoksnējs, dicht, dicht bewachsen: biezuoksnēja vieta Niedra.

Avots: ME I, 307

‡ biñnêt Rutzau, schlagen.

Avots: EH I, 220

‡ bitinêt Gramsden. = dravêt, zeideln.

Avots: EH I, 222

bizenêt (unter bizinât): auch AP., Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 222

bizinêt (unter bizinât): auch Auleja, Kaltenbr., Dunika, OB., Rutzau, Warkl.

Avots: EH I, 222

blànêt ² Warkhof, fahl werden: lapas sāk blānēt.]

Avots: ME I, 311

bleknêt: "sitzend oder liegend faulenzen" Saikava (prs. -ēju).

Avots: EH I, 227

bleknêt, -nu, -nēju, gekrümmt und erschlaft sitzen Bers.]

Avots: ME I, 313

‡ blēnêt "plēnēt" Warkl.

Avots: EH I, 229

[I blìgznêt ² , kompakt, ohne Poren sein: kad mīkla nav izŗgusi, tad maize blīgznē Bers. zu blīzns?]

Avots: ME I, 316

[II blìgznêt ² , Bers. "gelb werden und verwittern".]

Avots: ME I, 316

I blĩnêt: auch Siuxt ("lauern"): līda klāt un blīnēja, kâ tuo dara.

Avots: EH I, 230

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt ² [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316

II blĩnêt, intr., siechen, quienen, verkommen, [schlaflos liegen AP., Bers.; vgl. blĩmêt 1].

Avots: ME I, 316

‡ blisinêt Warkl., = blisinât: b. ar acīm.

Avots: EH I, 230

[blisnêt, -u, -ēju, aufmerksam ansehen: kuo nu blisini man virsū Ruhental, Mesoten, Sessau.]

Avots: ME I, 315

‡ blitnêt, mit einer blitne fischen (angeln) Lubn.

Avots: EH I, 230

blīznêt: auch Erlaa ("untätig sein").

Avots: EH I, 230

[blīznêt, -u, -ēju Bers. "zaudern, untätig sein": kuo tu nu tur blîzni? nāc iekšā!]

Avots: ME I, 317

‡ blùkšinêt ² Auleja, -ẽju, ein gewisses Geräusch (blūkšas) verursachen.

Avots: EH I, 232

‡ blusenêtiês, = blusinâtiês, sich flöhen: meitas ... blusenējuoties Janš. Dzimtene V, 254 (ähnlich Mežv. ļ. II, 77).

Avots: EH I, 231

‡ blusinêt (li. blusinė´ti) Dunika, -ẽja, = blusinât II. Refl. -tiês, = blusinātiês: suns blusinējas Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 232

‡ blùžģinêt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 "?" Refl. -tiês, platschern, planschen: kuo tu pa ūdeni blūžģinējies? Warkl.

Avots: EH I, 232

brazdenêt, suchen, tasten (hauptsächlich auf dem Boden eines Flusses Spr.

Avots: ME I, 327

‡ brìdinêt ² Warkl., = brĩdinât.

Avots: EH I, 242

‡ briknêtiês, ekeln, unangenehm, widerwärtig sein Kaltenbr.: briknas skatīties.

Avots: EH I, 241

‡ brīkšķinêt Warkl., = brikšķinât.

Avots: EH I, 242

brĩnêt, - u, - ēju, brīnuôt Wid., tr., mit neidischem Blick bewundern: kas mazu bērniņu grib brīnēt, zila, zaļa, me̦lna migla priekš skauģa acīm. cits putniņu brīnuo, cits uodziņas Latv. Refl. - tiês, sich wundern.

Avots: ME I, 334

brĩnêtiês (unter brĩnêt, brĩnîtiês): auch AP., Kaugurciems, Siuxt, Weinsch., (mit ì ² ) Kalz., Linden, Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava.

Avots: EH I, 242

‡ brūksnêt (Neolngismus?), = svītrât, streichen: daža (lapas) puse tukša, daža brūksnē̦ta Kronvalda vēstules 177. Vgl. li. brūkšnis "Strich".

Avots: EH I, 246

brũnêt, [auch brūnuôt Wid.],

1) braun färben
Spr.;

2) intr., braun werden, [einbrennen
Wid.]: rauši krāsnē sāk brūnēt Druva I, 402.

Avots: ME I, 341

brūnīgsnējs, bräunlich: dze̦lte̦ni brūnīgsnējuos vaigus Cālītis.

Avots: ME I, 341

[brusenêt, dunkelbraun färben Wid.; vgl. bruzenēt.]

Avots: ME I, 340

brazenêt: auch Saikava.

Avots: EH I, 246

bruzenêt, - ēju, tr., färben (ar bruzenēm): tumšbrūnu dzīparu RKr. XVII, 34.

Kļūdu labojums:
XVII = VII

Avots: ME I, 340

‡ bubenêt Saikava, = bubināt I 1.

Avots: EH I, 248

‡ bubinêt Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 84, Kaltenbr., Pas. VII, 106, = bubinât I 1: zirgs bubinē̦dams skrien ... Pas. IX, 414 (aus Līvāni).

Avots: EH I, 248

‡ bùzinêt ² Sakstagals, (mit û ) Bērzgale, matt (kraftlos, erschöpft) bellen oder so sprechen (ironisch).

Avots: EH I, 258

‡ čalenêt, ein wenig schwatzen, plaudern, lärmen Sonnaxt.

Avots: EH I, 284

caur caurenēm, durchweg Diet.

Avots: EH I, 260

I ciesnējs,

1) hart:
ciesnēja zāle AP. viņš gribēs ņemt vienu nuo ciesnējām zivīm A. XII, 274;

2) hartherzig, geizig
L. [Wohl zu ciêts.]

Avots: ME I, 395

II ciesnējs,

1) ein Ort, wo hartes Gras wächst
Salis n. U.;

2) ciesnēji, harte Pilze, Hunderiezchen
U.

Avots: ME I, 395

ciêtnējs,

1): vilna palika diezgan cietnēja, nebij vair tik mīksta AP.

Avots: EH I, 279

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396

čigãnē̦ns, ein kleiner, junger Zigeuner.

Avots: ME I, 412

‡ čiganêtiês Strasden, sich von jem. etwas erbitten.

Avots: EH I, 290

cimenêt, - u, - ēju, Gedeihen verleihen [?]: lai pūķis tīrumus cime̦nuot LP. VI, 58, Etn. I, 6. [Etn. I, 6 heisst es: cimenēt = pūķis, ar savādu balsi sīkdams, sanē̦dams, ap laukiem liduo un sauc Lauku māti, lai me̦t rupju graudu. Darnach bedeutet dies Verbum eigentlich wohl ein Summen und gehört in diesem Fall zu kamene "Hummel", slav. čьmeľь dass. u. a.]

Avots: ME I, 383

‡ cìnêt ² (mit ei gesprochen), -eju,

1) reinigen
Bērzgale: c. zivis, zābakus Zvirgzdine. c. buļbas Pilda;

2) roden
Nautreni. - Subst. cinējums ² Nautrēni und anderswo in Lettg., das Neuland, die Rodung.

Avots: EH I, 276

‡ čivinêt Strods Par. vōrdn. 66, = čivinât (?).

Avots: EH I, 291

‡ copnêt, -ēju, schnell greifen Kaltenbr.: copnē aiz vienas kājas. copnē brīli (den Hut) nuo galvas.

Avots: EH I, 279

čupinêt (unter čupinât I). n. auch Gr: Buschh., Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH I, 296

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296

čurnêt: auch Grünwald, Wessen.

Avots: EH I, 297

čur̃nêt, -u, -ēju, čurnuôt Druva III, 4, intr., den Kopf hängen lassen, duseln, [müssig sein Erlaa], gebückt sitzen Bers., Fest.: kuo tu čurni kaktā? AP. galvu nuokārusi tur tā čurnēja A. XII, 647. tupu, tupu, čurnu, čurnu pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1. vientiesītis e̦suot liels muļķis, tik čurnuot vien Saul. ē̦kas čurnējušas labu gabalu lejāk Druva I, 40.

Avots: ME I, 423

[dadurnêt (aus da-durinêt? vgl. li. durinė´ti "покалывать") Domopol, Wessen, (warnend) aufmerksam machen.]

Avots: ME I, 429

dainêt, 2): "singen" (dànêt ² ) Zvirgzdine; Subst. dainējums, der Gesang: nuobeigdama augsti uzņē̦mtuo dainējumu Azand. 93.

Avots: EH I, 303

dainêt, spielen: uz cimbuolēm dainēja Vēr. I, 657. [dainē (wohl "singt) māte BW. 18748 (aus Lasd.)]. dancuot gribu, dainēt gribu 24057 var. [aus Lasd. - In Bers. bedeute dainêt: (für sich) summen, (lustig) singen].

Avots: ME I, 432

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436

daņģinêt, aus einer Wohnung in eine andere ziehen Etn. I, 138 [Ahswikken. Aus dem Lit.; vgl. li. dangìntis "umsiedeln"].

Avots: ME I, 438

daņģinêt ‡ Refl. -tiês (mit an,ˆ ² ) Dunika, = daņģmêt.

Avots: EH I, 307

‡ dārdinêt Warkl., = dãrdinât.

Avots: EH I, 311

‡ dasnêgt Auleja, erreichen: nevar d. ... meitai vaiņuku nuojemt Pas.IV, 510 (aus Domopol).

Avots: EH I, 309

‡ denêt,

1) faulen, modern
Warkl.: kuoks sācis d.;

2) wartend vor Langerweüe vergehen
N.-Peb.: kuo tu te deni? Vgl. dēnêt und trenêt.

Avots: EH I, 315

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. ² 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461

dẽnêt [Nigr., Neuenb., Trik., dènêt ² Bers., Domopol, (= dēdēt), quienen, hinsiechen, verkommen: [kuo tu dēni (wartest ohne jede Aussicht auf Erfolg)? tev jau ne˙kas neiznāks Neuenb.] dēnēji, ubaguoji un plijies MWM. IX, 624. [Vgl. auch apdēnēt Spr., ringsum faulen. Vielleicht aus * dērnēt und in diesem Fall etwa zu ndl. tornen "sich auftrennen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 185.]

Avots: ME I, 464

dibenējs, dibinējs [Warkh.], im innersten od. hintersten Teil eines Raumes befindlich: mēs duodamies uz dibenējuo nuodaļu A. XVII, 724. dibenējā siena Jauns. sirds dibinējā kaktā Upīte Sieviete 101.

Avots: ME I, 465

‡ dibenêt ausfragen, ausforschen: velti kuo d. un prašņāt Janš. Dzimtene IV, 182 (ähnlich III, 26; V. 485. Bandavā I, 24 u. a.).

Avots: EH I, 319

‡ dibinêt,

1) = ‡ dibenêt Bērzgale;

2) d. dibinu "den Grund (Boden) erreichen"
Warkl.

Avots: EH I, 319

diẽnêt,

1): es tev darbu dienē̦tāja BW. 25398.

Avots: EH I, 327

diẽnêt, -u [od. (Lis., Warkh., Salis) -ẽju], -ēju,

1) dienen:
es paliku bez pūriņa, tavus darbus diene̦dama. dienēju pie kunga pirmuo gadu;

2) dienen wozu, nützen, taugen, passen:
tas ne˙kam nedien, das taugt zu nichts. [Nebst estn. tēnimn aus mnd. dēnen.]

Avots: ME I, 483

‡ diernêt (aus Mundarten mit ier aus ir?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 263, = dir̃nêt.

Avots: EH I, 327

‡ dimdinêt Warkl., = dimdinât 2.

Avots: EH I, 320

‡ dipinêt Nautrēni, = dipinât.

Avots: EH I, 321

dirbinêt: auch (mit ir̂ ) Bērzgale, Pilda; ungeduldig sein Pilda.

Avots: EH I, 321

dirnêt: pats ieiet kruogū, un pate dir̃n ratuos Siuxt; "dēdēt; izdilt" Brucken n. Etn. I, 31; "neēst, baduoties" Kandau und Pröbstingshof n. Etn. I, 31: visu dienu ne˙kā neē̦d; dirnē tik vien.

Avots: EH I, 322

dir̃nêt,

1): auch Kurmene; "sich langweilend bummeln"
Diet.; ‡

2) d. galvu, den Kopf senken wie ein Kranker
Siuxt n. BielU.

Avots: EH I, 322

dir̃nêt [Salis, Muremois], -u od. -ēju, -ēju, intr., quienen, siechen, müssig, sich langweilend dastehen, sich aufhalten, auf etwas warten: kuo nu stāviet, kuo dirniet Alm. par velti man te jādirnē Krem., jādirn Salisb., Gr. - Sess. brāļa zirgs ar suni nuoskumuši, galvas nuolaiduši, dirn nuokautajam blakus LP. VI, 733. viņš dirn kâ aita Gr. - Sess. [Vielleicht aus * dīrinêt] = li. dyrinė´ti "gesenkten Kopfes langsam umhergehen"; [vgl. noch li. dýroti "mit gesenktem Kopfe dastehen" und le. dairīties I].

Avots: ME I, 470

[diznêt, -nu, -nēju, still stehend frieren, ein wenig zittern: kuo nu dizni? ej labāk istabā! Fest., Bers.]

Avots: ME I, 474

[drabinêt, -ēju, zittern Warkhof; zu drebêt.]

Avots: ME I, 488

‡ dracinêt Warkl. "verwirren; aufregen".

Avots: EH I, 329

‡ drebenêt Warkl., zittern, beben. Refl. -tiês Warkl., zittern, beben: d. nuo aukstuma Lubn.

Avots: EH I, 332

[I drēgnêt Wessen "zuwider sein, nicht gefallen"; vielleicht mit drēg- durch Metathesis aus * dērg- und in diesem Fall zu derdzēties.]

Avots: ME I, 498

[II drēgnêt Bers., feucht werden.]

Avots: ME I, 498

dreizinêt: auch (mit èi ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85.

Avots: EH I, 332

[dreizinêt "schaben, schnitzen" Wessen.]

Avots: ME I, 497

‡ drenêt Jürg., = kver̂nêt, velti galduot nīkt: te tu tâ vari cauru diena d. - Vgl. auch sadrenêt, sowie denêt und trenêt.

Avots: EH I, 332

drepenêt, langsam schneien Setzen n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 497

drīksnêt, -ēju, drīksnuôt, fleckig werden (von errötenden und erbleichenden Wangen), flammen Nötkensh.: vaigi viņai sāka drīksnuot A. XIV, 271.

Avots: ME I, 501

drinêt: kad valgas drēbes ieliek lādē, tās tur drin Erlaa.

Avots: EH I, 334

drinêt, verdorren, verkommen, verfaulen: ja būs slikta dzīvuošana, lai tur puva, lai drinēja BW. I, S. 811, Nr. 206, 6. [Vgl. drunêt.]

Avots: ME I, 499

driznêt,

1) erstarren, gefrieren
Lös. n. Etn. IV, 18;

[2) müssig dastehen
Wessen].

Avots: ME I, 500

[druoksnêt od. druokstêt Bers., tr., (zer)reissen.]

Avots: ME I, 507

drunêt: auch Erlaa, Saikava (III p. prs. drun), Kalz., Prl.; kuoks, miruonis drun Saikava.

Avots: EH I, 336

drunêt, -ēju Spr., verwittern, modern, trocken faulen: tad lai puva, lai drunēja VL. Vgl. drinēt, trunēt, [sowie li. drunu "faule"].

Avots: ME I, 504

dūcenêt, schelten und schlagen Lös. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

ducinêt (unter ducinât),

1) auch Bērzgale, Kaltenbr.: pē̦rkūns tāļumā ducinēt Bērzgale.

Avots: EH I, 338

‡ dudinêt, zu erschliessen aus ‡ àizdudinêt.

Avots: EH I, 339

‡ dugnējs, schlammig, einschiessend: dugnēja upe Lub.

Avots: EH I, 339

‡ dūknēja Selg., = dūknējs.

Avots: EH I, 346

duknējs: auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127, AP., Fest., Saikava. ‡ Subst. dukņējums, eine feuchte, morastige Stelle im Walde od. in einer Wiese Saikava: nij tur cilvē̦ks pa tuo duknējumu var iet, nij zirgs.

Avots: EH I, 340

duknējs [Arrasch. Kl.], morastig, quebbig, einschiessend: gultas vieta pārvē̦rtusies par duknēju purvu LP. V, 385. līdz duknējai vietai VII, 958. duknēja pļava Lasd., Lös. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511

dùksnēja ² [Meiran], dûksnēja ² [Daiben, Widdrisch, = dūksnājs]: purvmalas un dūksnējas Jaun. Draugs 1901, 96; vgl. dūksne].

Avots: ME I, 525

duksnējs [Kl., Kreuzb., Bers., Borchow], sumpfig.

Avots: ME I, 512

dùksnējs,

[1) = duksnējs C., Lis., Warkh., Renzen];

2) [dûksnēji Jürg.] = dūksnājs: aiz kalniņa dūksnējā [oder zu dūksnēja?] BW. 29804 var.

Avots: ME I, 525

‡ dulbinēt Wessen "= dulburêt".

Avots: EH I, 340

dūmaksnējs (s. unter dũmaka 1), ‡

2) Adj., = dūmaksnājs Golg.

Avots: EH I, 347

I dunêt: auch Golg., Lennew. n. BielU.; Linden in Kurl., Zvirgzdine; 3. prs. duņ Pas., III, 242 (Infl.), Puhren n. FBR. XIV, 51; dunēja ("?") kâ luopeņš (von einem Kranken gesagt) Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 85 "?".

Avots: EH I, 343

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517

[II dunêt, verderben, faulen (vom Korn und Mehl gebraucht): ja neiz vēdinās, labība (milti) sāks dunēt Stelp. Wohl identisch mit li. dunė´ti "выдыхаться, терять постепенно от выдыханiя крѣпость, вкус, запах". Zu dvans "Dunst? "]

Avots: ME I, 517

‡ II dūnêt "?": tumšā vērī ūbelīte dūnē Janš. Maiga 20.

Avots: EH I, 348

‡ durenêt, -ẽju, = durinêt, ziellos umherschweifen Sonnaxt: durna aita durenē.

Avots: EH I, 343

durinêt: (im Dunkeln tastend) vergebens suchen Kaltenbr., Oknist; dundurs durinē pie guovs Kaltenbr. (etwa: eine Bremse späht aneiner Kuh nach einer zum Blutsaugen passenden Stelle, wobei sie bald sich auf die Kuh setzt, bald wiederum emporfliegt).

Avots: EH I, 344

durinêt Nerft "? " (= "vairāk taustīties nekâ skatīties ") [in Warkh. und Domopol bedeute es: ziellos ohne Beschäftigung umherschweifen; in Wessen: umherirren; vgl. li. durinėti Jušk. "шататься по сторонам"].

Avots: ME I, 519

[dur̃knêt, -nu, -nēju N. - Peb. "schlummern ".]

Avots: ME I, 519

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344

durnêt, -u od. -ēju, -ēju, intr.,

1) trödeln, faulenzen, ruhig sein:
tu vari tur tupēt un durnēt SDP. III, 41. palaidnis pie uozuola durn LP. VI, 491;

2) [dur̃nêt Nigr.] schweigen, unfreundlich sein:
kuo tu nu durnē un ne ar vienu vairs nerunā. laiks durnē vien (nav ne vēja, ne saules) - būs atkal lietus Nigr.;

3) [dur̃nêt C., Jürgensb.] kur tad nu tu atkal durnēji, wo stecktest du denn wieder
Wagner u. U.;

4) (von Schafen)
durnêt, durnuot, sich krank zeigen Allend., Ruj. [In der Bed. 1 und 3 vielleicht durch dirnêt beeinflusst.]

Avots: ME I, 519

duzenêt, in Gedanken versunken gehen und (etwas) erfolglos suchen Ruhental n. Etn. I, 58. [Auf mnd. dusen "gedankenlos dahingehen" beruhend? Vgl. dūzenêt III.]

Avots: ME I, 522

I dūzenêt, -ēju, rollen (vom Donner) Bers.

Avots: ME I, 531

II dūzenēt "?": ve̦cais brālis jaunuo brāli dūzenēt dūzenēja BW. 12458, 1. [Wohl zu dūzenēt I. - In Bers. bedeute dùzenêt ^2: pakundzēties par uotru, tramdīt, dauzīt, dukņīt.]

Avots: ME I, 531

III dũzenêt: erfolgios suchen Pankelhof.

Avots: EH I, 349

[III dũzenêt, -ēju Nigr., ungeschickt suchen ;"ungeschickt arbeiten" um Mitau ; vgl. duzenêt.]

Avots: ME I, 531

II dūzenêt: "mācīt, pārmācīt, kandavāt" (auf Pferde und Menschen bezogen) Kalz. n. Fil. mat. 26: viņš dūzenē. savu zirgu.

Avots: EH I, 349

‡ dvesinêt, -ẽju; schnell atmen, keuchen Bērzgale, Warkl.; häufig schwach hüsteln. Nautrēni: tis vairs nedzīvās: dvesinē vien

Avots: EH I, 351

dzelˆsnējs [Warkh., Ruj., Bers., gelblich]: dzelsnējuo seju Duomas III, 1134.

Avots: ME I, 541

dzeltenējs: auch (mit elˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 353

dzeltenējs, gelblich: dzeltenējs vīrs Niedra A. XIV, 2, 7.

Avots: ME I, 542

dzelˆtnējs, gelblich MWM. X, 150. 239.

Avots: ME I, 542

‡ dze̦lˆtûksnẽjs Wolmarshof, gelblich (von der Gesichtsfarbe).

Avots: EH I, 354

dze̦nē̦ns, ein junger Specht.

Avots: ME I, 545

dzenêt: auch Auleja, Kaltenbr., Warkl.: dz. balkas Warkl. dzenis bija dzenējis kādā izpraulējušā priedē Janš. Dzimtene I ² , 158. dzenēja tām (eglēm) zarus nuost Mežv. ļ. II, 455.

Avots: EH I, 355

dzenêt [Kreuzb.], -ēju (li. genė´ti). tr., ästeln, die Äste abhauen, abhacken, abkappen BW. 11485: dē̦ls nuogāž uozuolu un dzenē uozuolam zarus, skujas dzenēt Nigr. [Zu dzìt nebst aksl. že̦ti "ernten", norw. gana "(einen Baum) kappen, (das Laub am Baume) abhauen" (s. Bugge BB. III, 102), av. aviǰanaiti "fällt (einen Baum)" u. a.]

Avots: ME I, 545

dzinẽjs,

1): kumeļa dzinējiņa BW. 2686, 12. cauņu dzinējam 21318, 14. pē̦du dzinējiņa 13458, 2; darba dz., ein Vorknecht, Fronvogt
Livl. n. BielU.; ‡

5) ādu dzinējiņš (Var.: ģē̦rmanīt[i]s) BW. 20446 var., ein Gerber;
‡

6) nomen agentis zu dzìt 17: vagas dzinējiņš BW. 26045 var. stigu, ežu dzinējiņu 25930.

Avots: EH I, 358

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

‡ dzìnējs ² Kaltenbr., = dzinējs 3.

Avots: EH I, 361

‡ dzinẽjspè̦ks* die Triebkraft.

Avots: EH I, 358

‡ dzìrnēklis ² Borchow n. FBR. XIII, 26, Warkl., = dzirneklis.

Avots: EH I, 360

‡ dzisinêt Warkl., = dzisinât.

Avots: EH I, 360

‡ êdinêt Warkl. "= êdinât".

Avots: EH I, 371

eldenēt "aust pīnes" Gr. - Sonnaxt.

Avots: ME I, 567

‡ elpinêt Warkl. "atmen".

Avots: EH I, 368

‡ èlsinêt ² Auleja, schnell und schwer oder tief atmen: elsinē̦dams atbildēja puika Pas. X, 450 (aus Bewern); "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369

‡ gaģenêt., -ẽju "lāguot, vēruot, atminēt, rūpēties" Friedrichshof (bei Ronneb.): tu par bē̦rnu ne˙maz negaģenē.

Avots: EH I, 376

‡ gaģinêt Smilt. "einen anderen Menschen aufsuchen".

Avots: EH I, 376

‡ gàilinêt ² Warkl. "= gailêt glühen; flammen".

Avots: EH I, 376

‡ gaļîgsnẽjs AP., fleischig: g. tesmenis. gaļīgsnēja guovs.

Avots: EH I, 382

‡ ganēklis Warkl., = ganeklis 2.

Avots: EH I, 382

‡ ganē̦ns Warkl., Deminutivform, zu gans, der Hirt.

Avots: EH I, 382

garcenêt, intr., brummen, schnarchen: palkavnieks garcenēja: blēņas! MWM. IX, 451. Vgl. gārkt und gārcenēt.

Avots: ME I, 602

[gārcenēt Bers., Kreuzb., gārcelêt N. - Peb., krächzen.]

Avots: ME I, 618

‡ gārcinêt, die Kehle mit einer Flüssigkeit gurgelnd, gewisse Laute hervorbringen Warkl.

Avots: EH I, 390

‡ ģer̂dzinêt Auleja, sich würgend gewisse Laute von sich geben: aiz rīkles saje̦mts, jis sāka ģ.

Avots: EH I, 426

glīnêt: kaķis glĩn uz putniem Seyershof.

Avots: EH I, 393

glīnêt U., = glūnēt. [Reimwort zu blĩnēt I, vielleicht aus blīnēt und glūnēt kontaminiert.]

Avots: ME I, 627

glîsnẽjs [C.], recht hübsch, paglîts: glīsnējs ģīmis Dz. V. [gl. puisis, luõpiņš C., Schujen.]

Avots: ME I, 627

glũnêt: zur Bed. vgl. auch ‡ àizglūnêt.

Avots: EH I, 395

glũnêt, - u, - ẽju,

1) lauern, nachstellen:
vilks uz aitām glūn LP. VI. 291. bisenieki tevis glūn BW. 30474, tâ glūnēja ve̦ci puiši uz jaunām meitiņām BW. 13099;

2) wachend im Bette liegen, faulenzen
Hr. n. U. [Zu schwed. dial. gluna "scheel blicken", mnd. glūmende "tückisch" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 175 und Persson Beitr. 795 f. u. 893.]

Avots: ME I, 631

glũnē̦tuve ,* der Hinterhalt Dr.

Avots: ME I, 631

glūznêtiês, s. glūzdēt(ies).

Avots: ME I, 631

[gnẽ̦da "wer (z. B. ein Kind od. Ferkel) nicht alles isst, sondern sich das Beste aussucht" Appricken, Neuenb.]

Avots: ME I, 633

‡ *gnēsêt, zu erschliessen aus izgnēsêt.

Avots: EH I, 396

gnẽze,

1): das oberste Ende einer Gemüsewrzel
(mit ê ² ) Baar (in seinem Exemplar von U.);

2): auch Siuxt;

4): auch (mit è ² ) Līvāni, Warkl.;

5): "sekste" Saikava: gailīti, gailīti, ze̦lta gnēzīti! Pas I, 331.

Avots: EH I, 396

gnẽze, [gnèze ² Erlaa],

1) [gnẽze Nigr.], das Mark des Kohles, auch das der Burkane
Kand., Etn. III, 177, [Dond., Wandsen]: gnēze ir aķpuostu serde, kuo šķērējuot ārā griež Naud. kāļa vai kāpuosta virsdaļa, nuo kuŗas lapas sāk augt Etn. II, 81, Tals. A. XIII, 252;

2) der Kohlstengel:
apraust kāpuostiem zemi ap gnēzi;

3) eine winzige Frucht
Annenb.; ein mageres Schwein Trik.;

4) der Schnabel
Lubn. n. Etn. III, 1;

5) [gnèze ² Kl., Warkh.], der Hanenkamm
Kokn., Erlaa, Spr.: gailis ar sarkanu seksti jeb gnēzi Konv. ² 986.

Avots: ME I, 633

gnẽzis, etwas Winziges, eine Kleinigkeit Smilt.: es tevi nuosviedīšu kâ gnēzi Ramkau. [Vgl. gnēze 3.]

Avots: ME I, 633

‡ guôsnê̦na ² Rutzau, Demin. zu gùovs.

Avots: EH I, 424

‡ grabinêt Warkl., = grabinât I 1.

Avots: EH I, 397

greznêt, -ẽju [Kreuzb.] faulenzen : te sēdēju, tegreznēju pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1 var.

Avots: ME I, 651

grīnêt, ‡ Refl. -tiês "?": zuobi pliki grīnējās (waren gefletscht zu sehen?) Dünsb. Maijas Roze 91.

Avots: EH I, 406

grĩnêt [Bl.], -ẽju, intr., höhnisch lachen, spötteln : viņš atkal ieminējās grīnē̦dams Purap. kas grīnēja un zuobuojās? MWM. V, 466. šaubas ņirdzuot grīnē Rainis Ave sol 36. Aus mnd. grīnen.

Avots: ME I, 657

‡ II grĩnêtiês Wandsen, sich krollen (krauseln): dzija sāk g.

Avots: EH I, 406

‡ gruonêt "quälen (?)": ve̦lns cilvē̦ku visādi gruon, der Teufef quält (?) die Menschen auf allerlei Art Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 413

‡ grudenêt, -ẽju, = ‡ grudinât: ve̦cais tē̦vs grudenē (es donnert) Ulanowska Łotysze 94.

Avots: EH I, 410

‡ grudinêt Nautrēni Warkl., = ‡ grudinât.

Avots: EH I, 410

‡ grudzenêt BW. 19272, Sonnaxt, = grudzinât 1.

Avots: EH I, 410

‡ grudzinêt Warkl., donnern, rollen.

Avots: EH I, 410

grũsnẽjs, grũsns,

1) schwer:
pie viņas krūts glaud rūpju grūsnuo galvu! K. Kaln. gūžu sāpes nuo grūsnas dzemdes Konv. ² 1161. tumši, grūsnēji mākuoņi aizsedza sauli A. XVI, 289;

2) trächtig, schwanger:
grūsnēja guovs, aita, sieva. Zu grūts.

Avots: ME I, 668

grũtnẽjs,

2): auch Seyefshof; grūtnēja ķēve Salis n. FBR. XV, 75.

Avots: EH I, 413

grũtnẽjs,

1) schwer, schwerfällig:
grūtnēja kustēšanās;

2) schwanger.

Avots: ME I, 669

‡ ģuģinêtiês NB., = ‡ ģuģinâtiês.

Avots: EH I, 428

gul˜cenêt Jürg., schnucken; gùlcenêt ² Bers., Erlaa, = guldzīties. Vgl. sloven. góļcati "laut schluckend trinken, rülpsen", góļčati "girren, tönen", r. голкъ "Ton, Schall" u. a.]

Avots: ME I, 676

gulˆdzenêt, stossweise, ruckweise schlucken: kaķis drīz vems, jau guldzenē vien Bers., Lasd., Laud., Fest.

Avots: ME I, 676

guldzinêt (unter gulˆdzinât ),

1) rülpsen
Bērzgale: gùldzinē ² vien; ka tik nesāk vemt! Warkl. jam apškebinājās dūša, un jis sāka g.; gurgeln (mit ulˆ ) Lettg.

Avots: EH I, 416

[gunêt, verderben, verschimmeln Wid. - Zu gunît 1? vgl. sagunēt.]

Avots: ME I, 682

ģunnêt, -u, od. -ẽju, künden, öffentlich abkündigen Elv., fluchen, schimpfen [Jakobshof, Autz], verwünschen Stelp.: pilsētnieki ar˙vien ģunnēja: lai ve̦lns tuo ķēniņa meitu parautu LP. V, 261. briesmīgi ve̦lns lādējies, ģunnē̦dams dievu vai nuo pasaules ārā LP. VII, 1171. saimniece raud, ģunn un vaimanā Vēr. II, 972. [Vgl. ģundêt.]

Avots: ME I, 701

‡ gur̂kstinêt Auleja, = gurdzelêt.

Avots: EH I, 420

‡ guznêt Erlaa, ohne Arbeit leben.

Avots: EH I, 421

‡ ìebizenêt Frauenb. u. a., = ìebizuôt: guovis iebizenēja mežā.

Avots: EH I, 504

‡ ìebizinêt Dunika, = iebizuôt.

Avots: EH I, 504

ieblīnēt: hineinlauern (mit ì ² ) Sessw.

Avots: EH I, 504

[ieblīnēt L., anglupen.]

Avots: ME II, 4

ìebrīnêtiês, einige Verwundrung äussern: viltīgā nevainība iebrīnējuos Latv. par uotruo skrējienu iebrīnas drusku LP. VII, 599.

Avots: ME II, 4, 5

‡ ìebuģenêt, vermummen (?): ietīts un iebuģe̦nēts dažāduos se̦guos un drēbju gabaluos Janš. Tie, kas uz ūdens 5.

Avots: EH I, 505

‡ ìedrenêt, eine Furche, Rinne ziehen, einkerben Renzen: ie. zemē ar nūju grāvītī Warkh. kad akmen[i]s plêš, tad akmenī iedrenē, iekaļ tādu reni AP. šindeļam viena mala tiek iedre̦nē̦ta ebenda.

Avots: EH I, 509, 510

[ìedrenêt Bers., = ietrenêt.]

Avots: ME II, 10

I ìedrenêt: šie kuoki jau iedrenējuši Druw.

Avots: EH I, 509

‡ III ìedrenêt, mit grosser Mühe jem. etwas beibringen, einpauken (tr.) Meselau.

Avots: EH I, 510

[ìedrunêt, intr., anfaulen, verwittern: kuoks jau iedrunējis Kl., Jürg., Bers.]

Avots: ME II, 10

ìedunêtiês, (dumpf) ertönen, erdröhnen: skaņa... iedunējās un izgaisa Akurater. [pērkuons iedunējās Wandsen. suoļi, basas kājiņas iedunējās Bauske.]

Avots: ME II, 11

‡ ìegailinêtiês, zu glimmen beginnen Līvāni, Sakstagals, Warkl., Zvirgzdine: uogles atkal iegailinējās.

Avots: EH I, 513

‡ ìeglũnêt, herein-, hineinlauern: ieglūnēja pa duru šķirbu istubā Dunika.

Avots: EH I, 514

iegūtnēm, Adv.,

1) schnell, in Eile
Adsel: es ieēdu tik tâ iegūtnēm, vē̦lāk paēdīšu pilnīgi Bers.;

2) in der (von der Arbeit) freien Zeit:
tas man iegūtnēm vien padarīts Kokn.

Avots: ME II, 21

ìekàunêtiês,

1) sich hineinschämen:
vajadzētu vai zemē iekaunēties Pūt vējiņi 99;

2) plötzlich anfangen sich zu schämen.

Avots: ME II, 26

‡ ìekruõnêt "ievietuot" Seyershof: kad pārliek kādu lietu, gultu vai skapi. tad saka: nu tika iekruonē̦ts citā vietā.

Avots: EH I, 523

ìekurnêtiês, anfangen zu murren, einen murrenden Ton von sich geben: dažs par skuoluotājiem iekurnējās Aps.

Avots: ME II, 32

ìeliẽnêt, tr., borgen, leihen Kaltenbr.: ielienējis viņam simtu rubļu Frauenb.

Avots: EH I, 528

[ìemãnêt, um Tuckum, = iesmādêt.]

Avots: ME II, 43

‡ iemelnẽjs, schwärzlich: sejs... iemelnēju bālumu Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH I, 529

‡ ìemel˜nêt, lange nicht gewaschen, so schmutzig werden, dass der Schmutz nicht mehr abgeht: kad lāgā nemazgā ruoku, tad viņas ieme̦l[n]; tad saka, ka ir sarepējušas Ramkau.

Avots: EH I, 529

ìeminêt (unter ìeminêtiês): auch Adl., AP.; Laud., Lettihn, Mahlup, Mar.; Schwanb., Sessw., Stenden, Wessen; unter anderem (etwas) sagen: iemini par mani labu vārdu (lege für mich ein gutes Wort ein) Lettihn. viņš kaut kuo ieminēja par savu brāli Laud. viņš ieminēja klusām priekšniekam, lai... Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV,. 108; "erwähnen" Celm. Refl. -tiês, ‡

2) "sich erinnern"
Lettg.

Avots: EH I, 530

ìeminêtiês, eine Bemerkung fallen lassen, erwähnen, sagen: saimnieks drusku ieminējās, ka būšuot jākrāj piens Kaudz. M. es cienīgtē̦vam par tevi ieminēšuos Kaudz. M. matruozim tuo kaut ar pušplē̦stu vārdu ieminēties Saul. Selten das Aktiv ìemenêt: iemini tikai:"gāle un liesmÄ Lautb.

Avots: ME II, 45

[ìene̦sât,

1) hineinverschleppen:
žīdi sē̦rgu iene̦sājuši Nigr.;

2) ans Getragenwerden gewöhnen:
iene̦sāts bē̦rns vairs negrib kājām iet Nigr.;

3) tragend, anhabend bequem machen:
sulainim jāiene̦sā kunga zābaki Nigr. Refl. - tiês, beim Tragen bequem werden: gan zābaki iene̦sāsies Nigr.]

Avots: ME II, 48

[ìenẽ̦sât(iês) PS., Salis, = iene̦sât(iês).]

Avots: ME II, 48

[ìenẽ̦sât(iês) PS., Salis, = iene̦sât(iês).]

Avots: ME II, 48

ìepaũnêtiês, ökonomisch vorwärts kommen: re, kâ viņš tagad iepaunējies; senāk bij pa˙visam nabags Naud.

Avots: ME II, 50

[ìepeinêtiês, sich verwickeln in iepīties: kuo tu ar viņu iepeinējies? M. Aron.]

Avots: ME II, 50

ìeprāsnêtiês,

1) auf etw. verfallen:
[vai tu jau agrāk par tuo nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz neieprāsnējuos Kokn. n. A. XII, 560;

[2) begreifen, verstehen
Wessen].

Avots: ME II, 53

ìesanêtiês, einen summenden Laut von sich geben: šur tur iesanas pa mušai.

Avots: ME II, 61

[ìesenêt, lange irgendwo wohnend sich einleben: tas cilvē̦ks tur jau iesenējis Nigr.]

Avots: ME II, 62

[ìesenêtiês, summende Töne von sich geben: bites iesenējās Bers.]

Avots: ME II, 62

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

[ìesmīnêtiês, ein wenig lächeln: viņš tikkuo re̦dzami iesmīnējās Ruj.]

Avots: ME II, 68

[ìesnêgt, einreichen: lūgumu PS., Warkh.]

Avots: ME II, 69

ìestenêtiês, aufseuzen, aufstöhnen: sakuožu zuobus, lai nebūtu jāieste̦nas JR. VII, 144.

Avots: ME II, 73

[ìetrenêt, trocken zu faulen beginnen: rāceņi ietrenējuši Nigr. kuoks ietrenējis Warkl.]

Avots: ME II, 83

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83

ìeviñnêt, tr., gewinnen: es ievinnēju nuo viņa 280 rubļu A. XXI, 782.

Avots: ME II, 89

[ikdienējs ,* täglich, alltäglich Wid.]

Avots: ME I, 704

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836

izbad(en)êtiês, izbadinâtiês Sassm., [Salis], = izbaduotiês.

Avots: ME I, 714

‡ izbazũnêt, ausposaunen.

Avots: EH I, 433

‡ izbizenêtiês, zur Genüge, bis zum Überdruss biesen, tollen: luopi izbizenējušies stāvēja rūmuos AP.

Avots: EH I, 434

‡ izbizinêt, hinauslaufen Dunika, Warkl.: teļš nuo pagalma izbizinēja. Refl. -tiês Dunika, Warkl., = ‡ izbizenêtiês.

Avots: EH I, 434

izblāgznêt, intr., erbleichen, ausbleichen: izblāgznēja tautu meita BW. 14483, 2.

Avots: ME I, 717

[izblànêt ² Warkh. "verbleichen" (vom Laub im Herbst).]

Avots: ME I, 717

‡ izbļaudinêt Warkl., = ‡ izbļaudît.

Avots: EH I, 435

‡ izblēnêt,

1) = izplẽnêt 1: uguns izblēnējusi Warkl.;

2) = izplẽnêt 2, izdilt und zugleich izbãlêt Warkh.: i. var drēbe, slims cilvē̦ks.

Avots: EH I, 435

[izblinêt, "verwittern": kuoku lapa, kas ilgi zemē gulē̦dama pārvē̦rtusies zemes krāsā, bet tuomē̦r vēl izskatās pēc lapas, ir izblinējusi Ruhental.]

Avots: ME I, 717

‡ izblusinêt(iês) (li. išblusinė´ti ) Dunika, = izblusinât(iês) I.

Avots: EH I, 435

‡ izblusinêt(iês) (li. išblusinė´ti ) Dunika, = izblusinât(iês) I.

Avots: EH I, 435

‡ izbrìdinêt ² Warkl.,

1) "spītēt": grib dē̦lam i.;

2) = izbrīdinât: neē̦d, grib mani i.,duomā, ka es nuobīšuos.

Avots: EH I, 436

izbrĩnêt, izbrĩnît, izbrĩnuôt, tr., in Erstauen setzen: viņa zināšanas izbrīnēja MWM. VI, 944. izbrīnē̦tas acis Kaln. izbrīnītie mežsargi Kaln. (Dies ungew.) Gew. refl. -tiês, erstaunen, sich verwundern, sein blaues Wunder haben, sich satt wundern: izbrīnās, izskatās LP. VI, 344. brīnas un nevar izbrīnēties JR. V, 111. ve̦lns nevarēja ne brīnumiem izbrīnuoties LP. VII, 1176.

Avots: ME I, 718, 719

‡ izbrucinêt Warkl., = izbrucinât 2: i. prusakus aizkrāsnē.

Avots: EH I, 436

‡ izburbinêt,

1) = izbur̂buļuôt: nuo zemes izburbinē ūdeas Warkl.;

2) "(mit Hilfe einer Stange die Erde) auflockern; (ein Loch im Hoiz) unordentlich ausbohren"
Warkl. Refl. -tiês "?": i. gar kuoku Warkl.

Avots: EH I, 437

‡ izčabinêt Warkl., = ‡ izčabinât 3.

Avots: EH I, 438

‡ izčaukstinêt Warkl., = ‡ izčabinât 3 (?): lācis izčaukstinēja nuo meža.

Avots: EH I, 439

‡ izcepinêt Warkl., =izcepinât (?). Refl. -tiês Warkl., sich übermässig erhitzen (sakarst): jis var saulē i.

Avots: EH I, 437

‡ izčupinêt Kaltenbr., Wessen, tastend durchsuchen. Aus li. iščiupinė´ti "aus-, abtasten".

Avots: EH I, 440

izdēnêt: auch (mit è ² ) Sonnaxt; izbalējušas, izdēnejušas bildes Janš. Līgava I, 20. pa gadiem viss izstāvējis, izdēnējis, izzudis II, 70. viņas (cilis) spē̦ks pa gadu simteņiem bija izdēnējis 515.

Avots: EH I, 442

izdēnêt Spr., [izdènêt ² Domopol], = izdēdēt: izdēnējis kâ balta drēbe Bers., Kokn., lai izdēn tā druviņa kâ sarkans dzīpariņš LP. V, 15.

Avots: ME I, 727

izdibinêt (unter izdibinât): kas tās vainas tik smalki varēja i.? Siuxt.

Avots: EH I, 442

‡ izdiẽnêt, (eine bestimmte Zeit) ausdienen, zu Ende dienen Janš. Dzimtene I, 226.

Avots: EH I, 443

‡ izdirbinêt Warkl., = gründlich beben (zittern) machen. Refl. -tiês, eine Zeitlang gründlich beben ebenda.

Avots: EH I, 442

izdirnêt, intr., abzehren, verkommen: viņš tâ izdirnējis, ka kauli un āda vien palikuši Etn. I, 31; izdirnējis zirgs ibid. Refl. - tiês, müssig, vergeblich lange Zeit warten: izdirnuos caurām dienām viena pati Alm.

Avots: ME I, 728

‡ izdrunêt; verwittern Lubn.; izdrunējis "izne̦sājies, nuodilis" um AP. und Modohn.

Avots: EH I, 443

‡ izdzesinêt Warkl., auslöschen (tr.)

Avots: EH I, 444

izdzinẽjs,

1) jemand, der vertreibt
(izdze̦n): raganu izdzinējs LP. I, 125;

2) jemand, der seine Leute schindet, mit Arbeit abquält:
tas nav tāds izdzinējs A. XVIII, 168.

Avots: ME I, 732

‡ izērbicêt " = izplũkât, izkasît" Lubn.: i. galvu. Refl. -tiês "izbārties" Lubn.

Avots: EH I, 446

‡ izgailinêt = izgailinât: i. uogles Warkl.

Avots: EH I, 446

izģidnêt, [izģindêt Bauske], verkommen, mager werden: izģidnējis cilvē̦ks.

Avots: ME I, 743

‡ izģinêt Kaltenbr., vertilgen, ausrotten: i. nezāles nuo sējumiem.

Avots: EH I, 451

[izglũnêtiês, lange und vergeblich (oder zur Genüge) lauern.]

Avots: ME I, 738

[izglũnêtiês, tr., ausglätten, ausfalten: drēbes, grāmatai lapas. [Refl. - tiês, zur Genüge glätten.]

Avots: ME I, 738

izgnēsêt, auslachen, verspotten: viņš mani visādi izgnēsē Ermes.

Avots: ME I, 738

‡ izgnẽzêt Frauenb., Wandsen, eine grosse gnẽze (Kohlstengel) bildend auswachsen: kā puosti izgnēzējuši.

Avots: EH I, 448

izgũtnẽm, schnell, eiligst, gelegentlich: šuo darbu izdarīju izgūtnēm = ar nevaļu, steigdamies, citiem darbiem pa starpām Bers. n. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742

‡ izjuonêt, eine Zeitlang, eine Strecke (zur Genüge) laufen: i. kādu riņķi uz ledus Neugut.

Avots: EH I, 452

izkānẽjis od., refl. izkānẽjiês, ausgehungert AP., Schwanb., Sessw. Vgl. li. iškanė´ti "быть истощену голодом".

Avots: ME I, 749

‡ izkarinêtiês Cibla, eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein (z. B. Wäsche).

Avots: EH I, 453

izkar̂nêt, C., Smilt., Grünh., refl. - tiês Bewershof, heisshungrig werden; aushungern, mager werden Spr.

Avots: ME I, 748

izkãrnêt, Refl. -ties: auch Saikava.

Avots: EH I, 454

[izkãrnêt Salis., Ruj., Nigr.], izkārnêtiês Lös. n. Etn. IV, 34 "izkratīties, badu pamirt, sehr hungrig werden."

Avots: ME I, 750

izkàunêt, ‡ Refl. -tiês, sich gehörig, zur Genüge schāmen (perfektiv), "sich ausschämen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 454

izkàunêt, tr., beschämen, beschimpfen: pārve̦d tādu spigacīti, izkaun [ob nicht zu izkaût?] manu māmulīti BW. 21739. [aus Schrunden]. uz ceļiem, ne citādi par tādu manu izkaunēšanu Blaum.

Kļūdu labojums:
pārve̦d = pārved[u]
ob nicht zu izkaût? = wohl zu izkaût

Avots: ME I, 749

izķērnêt, zu Ede buttern: kaķi kreimu izķērnēja (Var.: sviestu saķērnēja) BW. 32583, 4.

Kļūdu labojums:
kaķi = kaķis

Avots: ME I, 759

‡ izklaušenêt N.- Autz n. BielU., = izklaušinât.

Avots: EH I, 456

‡ izknẽ̦gât Kabillen "izrakņāt, izurkņāt": i. ēdienu:

Avots: EH I, 457

izkur̃nêt, = izkur̃cêt, auch izkurst; bes. gebräuchlich das Part. Praet izkurtis: mūsu rāceņi izkurtuši (izkurtējuši) Bers., Adsel, Lös., Dond.

Avots: ME I, 757

izkurnêtiês, ‡

2) = izkver̂nêtiês (mit ur̂ ) Seyershof: es izkurnējuos visu dienu un nedabūju naudu.

Avots: EH I, 459

izkurnêtiês, gehörig, zur Genüge murren, eifern: dūjas bij izkurnējušās viena uz uotru Aps.

Avots: ME I, 757

izkver̂nêt, lange warten, durchwachen: iesākās dzīve ar darba pilnām dienām un nuomuodā izkve̦rnē̦tām naktīm Wid. Refl. - tiês, sich vergeblich wornach sehen, vergeblich harren: izkvernējuos, izkvernējuos, tik ir ne+kas man netika Smilt., Naud.

Avots: ME I, 758

‡ izkvẽrnêt Frauenb., lange und vergebens wartend ermatten (intr.).

Avots: EH I, 460

[izleknêt Domopol u. a., = izleksīt.]

Avots: ME I, 763

izmãnêt, austadeln: sainmiece izmānēja visu savu saimi Ahs.

Avots: ME I, 769

izmel˜nêt, ganz schwarz werden: viņa ģīmis bij izmelnējis Dok. A.

Avots: ME I, 770

izminêt (mit ostle. iz- für uz-?) da beidzamajam Kaltenbr., alles der Reihe nach erraten.

Avots: EH I, 466

izminêtiês, lange, aber vergeblich zu erraten suchen: dē̦ls arī apņēmies minēt, lai gan daudzi jau izminējušies LP. VI, 338.

Avots: ME I, 771

izmìrnêt ² [so, und wohl nicht * izmērnêt lautet schriftle. das ostle. izmērnêt aus Mar.], intr., vor Hunger abmagern: izmirnējis suns Mar. n. KRk. XV, 116.

Avots: ME I, 772

‡ izmurdzinêt Warkl., = ‡ izmurdzêt,

Avots: EH I, 467

iznērêt, erwählen L., Karls.: tu iznēri mani par savējuo MWM. VI, 162.

Avots: ME I, 776

iznḕrst, ‡ Refl. -tiês, laichen (perfektiv): lieluos asarus ni˙kas nere̦dz; kur jie iznēršas Auleja.

Avots: EH I, 468

iznḕrst (li. išner̃šti), intr., aufhören zu laichen: ledenes jau iznē̦rsušas Austr.

Avots: ME I, 776

‡ iznē̦sas Bers. "Abgetragenes". Vgl. izne̦sas.

Avots: EH I, 468

izne̦sât, s. iznē̦sât.

Avots: ME I, 775

iznē̦sât, izne̦sât,

1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;

2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;

3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.

Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)

Avots: ME I, 776

iznẽ̦sâtãjs,

1) der Austräger:
vē̦stuļu, pasta iznē̦sātājs;

2) der Aussträger, Klatscher:
valuodu iznē̦sātājs Etn. III, 66.

Avots: ME I, 776

‡ izpeineties,

1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi ² ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos ² , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;

2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.

Avots: EH I, 470

‡ izpenêt (?) "(svešiem) niekus izrunât" Frauenb.

Avots: EH I, 471

‡ izpenêtiês MSil. "genesen"

Avots: EH I, 471

[izpēnêtie-s, sich herauswickeln.]

Avots: ME I, 779

[izpennêtiês Wid., Selg. "attīstīties".]

Avots: ME I, 779

izpilnêt, = izpilkt, übermütig, üppig werden [?]. -"kad tu izpilnējis!"izsaucas, kad ar mazumu nav pie ticīgs Lös. n. Etn. IV, 34; A. XIV, 480, Smilt.; [in Fest. werde dieser Ausruf gebraucht, wenn man plötzlich von jem. erschreckt wird].

Avots: ME I, 780