Paplašinātā meklēšana

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11

‡ àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22

‡ àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizgraĩzît, freqn. zu aizgriêzt.

Avots: ME I, 27

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

‡ àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26

‡ àizît ² (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35

‡ àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35

‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās kā pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38

‡ àizmidzît Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, einschläfern.

Avots: EH I, 39

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47

àizsluôdzît, ‡

2) hin-, weggehen
Lis.: raugi nu kājām a. tādu gabalu!

Avots: EH I, 49

àizsluôdzît, tr., versperren: trīs bē̦rnus aizsluodzījusi istabā JU.

Avots: ME I, 51

‡ àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57

àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ ² ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.

Avots: EH I, 64

àizvir̃zît, tr., hin-, wegrücken Vēr. II, 1058: gadījums mani aizvirza pie bērnības atmiņām Apsk., C.

Avots: ME I, 60

àizvirztiês, wegrücken: viņš aizvirzās tāļāk C.

Avots: ME I, 60

‡ amuzītis "ein etwas einfältiger (prātā paviegls) oder unartiger Mensch" Frauenb.

Avots: EH I, 69

apbàlzît, ‡ Refl. -tiês, eine Decke rings um sich feststopfen Wolm. u. a.

Avots: EH I, 73

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

apbâzît, ‡

3) ringsum (stopfend) bewickeln (einhüllen):
a. traukus kamanās ar sienu.

Avots: EH I, 73

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76

‡ apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ ² ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75

‡ apdaîdzît Golg., KatrE., Sessv·., ringsum antrakeln: uodere nav piešūta, bet tik apdaidzīta.

Avots: EH I, 76

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77

apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.

Avots: ME I, 81

apdzìt,

1) : apdzit vagu, arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt Siuxt; ‡

3) apdzĩts Ahs., verdächtigt:
par zagli e̦smu apdzīts.

Avots: EH I, 79, 80

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
māsu Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84

‡ apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

‡ apgraûzît Golg., Trik., (mit aũ ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

‡ apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85

‡ apgumzît Trik., = ‡ apgumzât 1.

Avots: EH I, 86

apjuozît Salis "= apjuôzt".

Avots: EH I, 88

‡ apķezît Dunika, = ‡ apķezinât: a. galdu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, ‡

3) verleumden, mit Worten heruntermachen
(mit ẽ ) Dunika: a. meitu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

aplaizît (li. aplaižýti), tr., belecken, ablecken (pirkstus, ruokas). Refl. -tiês, sich vor Behagen lecken: vilks aplaizījās vien LP. V, 171.

Avots: ME I, 99

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

‡ apņurdzît, = ‡ àpņur̂cît.

Avots: EH I, 104

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apsluôdzît, tr., beschweren, niederpressen: gaļu, kāpuostus.

Avots: ME I, 123

‡ aptàlzît Trik., = apdaũzît (von Menschen): aptalzīts puika.

Avots: EH I, 121

‡ I apvir̂zîtiês ² Sassm., Stenden, (mit ir̂ ) Schnehpein, = apžût: ceļš jau apvirzījies.

Avots: EH I, 126

‡ II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muokām apvirzījās žuogam apkārt Jürg., Salis u. a.

Avots: EH I, 126

‡ apžaudzîtiês ar kuo, jem. liebkosend umarmen N.-Bergfried.

Avots: EH I, 128

apdzît [li. apgýti], intr., beheilen: vāts apdzijusi.

Avots: ME I, 84

‡ apzīt, (eine ganze Anzahl von Objekten) kennen Stenden: kur nu visus apzīsi?

Avots: EH I, 128

‡ apžņur̂dzît, oft knautschend (quetschend) erschlaffen machen: apžņurdzīts kaķē̦ns.

Avots: EH I, 129

atbalzît, tr., etwas stützen. Schwnbg.

Avots: ME I, 150

‡ atbâzîtiês Warkl., sich die Kleidung aufschürzen, -stecken.

Avots: EH I, 134

‡ atbìrzît ² Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135

‡ atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.

Avots: EH I, 135

‡ atbudzît, stossend her-, zurücktreiben C.: a. strādniekus nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 136

‡ atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

atdzît, Refl. -tiês: sirds... daudz maz bija jau atdzijusēs Janš. Mežv. ļ. II, 33 (ähnlich 114).

Avots: EH I, 140

atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡

2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).

Avots: EH I, 140

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156

‡ atgraizît,

1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;

2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).

Avots: EH I, 142

atgruõzît, freqn. zu atgrìezt, wiederholt zurückdrehen: sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgruozīs BW. 28732.

Avots: ME I, 160

‡ atgùmzît C., wackelnd herkommen : a. nuo meža mājā.

Avots: EH I, 143

‡ atjuozît Lubn., losgürten: a. kažuoku.

Avots: EH I, 145

atlādzît "?": (zirgs) tâ sapinies gruožās, ka a. (loswickeln, frei machen?) vien nevarēja Janš. Bandava II, 367.

Avots: EH I, 153

‡ atlaizît, weglecken: a. uzpilējušās asinis. Refl. -tiês, sich satt lecken: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 153

‡ atlīdzît (li. atlýginti "vergüten"), entgelten, vergeiten (?): atļāve, lai kaŗuo vien; būs atlīdzīts Pas. VII, 488, Bērzgale.

Avots: EH I, 154

‡ atļuodzîtiês,

1) herwackeln;

2) lose werden:
luogs atļuodzījies.

Avots: EH I, 155

atpazĩt, tr., wiedererkennen: vai tu mani atpazīsti? Vēr. I, 1208; 1213.

Avots: ME I, 181

‡ atruôzîtiês, wackelnd oder sich rekelnd herkommen Lubn.

Avots: EH I, 163

‡ atsluôdzît, = ‡ atsluôgât: a. linus Bauske.

Avots: EH I, 168

atvirzît, Refl. -tiês, ‡

2) sich langsam herbewegen:
viņš atvirzījās šurpu U. (unter virzīties); ‡

3) a. vaļā, sich losmachen
U. (unter virzīties): viņš atvirzījas vaļā.

Avots: EH I, 181

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

atzĩt (li. atsižìnti Kalba I 2, 80): mit î Salisb.; praes. atzīkstu Walk.

Avots: EH I, 182

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213

[audzīte, Pflegetochter Trikaten.]

Avots: ME I, 216

aûgstraũdzĩte, die Hochblickende, Beiwort des Frosches LP. VI, 47; VII, 720.

Avots: ME I, 217

bal˜tspruõdzītis, -e, der, die Blondhaarige A. XV, 2, 244.

Avots: ME I, 259

bàlzît, -u, -īju, tr.,

1) den Schlitten mit den
balzieni versehen (Freiziņš);

2) stützen, einwickeln,
pa daļai vīstīt, pa daļai stutēt: bē̦rnu vāģus (ie)balzīt ar drēbēm, vai ar sienu PS. Refl. -tiês, sich einwickeln. [S. bàlziens.]

Avots: ME I, 260

bâzît, Refl. -tiês, ‡

2) für sich etwas wegstecken
PV.; ‡

3) = bàlzîtiês Mar.

Avots: EH I, 210

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

[bazīties L., verlegen, unentschlossen sein. Zu baža 2.]

Avots: ME I, 269

‡ I bāzīties, sich bemühen, bekümmern Ruj.: es viņa pēc ļuoti bāzījuos.

Avots: EH I, 210

‡ II bāzîtiês, faulenzend, aus Langerweile etwas tun, Unsinn treiben PV.

Avots: EH I, 210

‡ beizîte Lubn., N.-Schwanb. "jem., der von einem Gesinde zum andern geht, um dort Flachs zu schwingen (kulstīt)".

Avots: EH I, 211

‡ beizīteris N.-Peb. "nemierīgs, kaucīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 211

‡ bèndzît ² Lös., Oknist, -īju "sprechen, reden": bendzī nu savu runu!

Avots: EH I, 212

‡ beñdzīte Grünh., Schibbehhof "Dickgrütze (gew. in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 212

‡ biẽzîte (gew. in der Kindersprache) Grünh., Schibbenhof, = biezputra.

Avots: EH I, 224

bìrzît (unter birzêt): auch Warkl., (mit ir̂) Ramkau (Praes. -u), (mit ìr ² ) FBR. IX, 148, Saikava (Praes. -īju).

Avots: EH I, 221

bizīte, eine Blume Lautb. L. 32, 46.

Avots: ME I, 302

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

blaîzît: wiederholt quetschen Oknist, wiederholt schlagen C. Refl. -tiês, ‡

2) "beim Arbeiten sich wiederholt beugen oder recken"
Auleja (mit aî).

Avots: EH I, 225

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308

‡ *bluozît, zu erschliessen aus sabluozît.

Avots: EH I, 232

bluôzîtiês Selb. "sich reckeln; säumen, faulenzen".]

Avots: ME I, 319

[buôzîtiês ^2,

1) sich sträubig machen
Salis;

2) faulenzen,
slaistīties Dond., Wandsen.]

Avots: ME I, 363

budzît: unablässig antreiben Festen, Saikava: šās mani vienā budzīšanā budzī, lai es ejus uz mežu Saikava.

Avots: EH I, 249

budzît [C., Kreuzb.], Spr., = budît. [Vgl. būdzīt.]

Avots: ME I, 345

[bùdzît ² Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

bur̂zît,

1): auch AP., Warkl., (mit ur̂ ² ) Salisb., Strasden; ‡

2) reinweichen (Wäsche)"
Bartau; ‡

3) (Teig in Wasser) einrühren
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich knüllen
Jürg. u. a.: šī drēbe viegli burzās;

2) sich drängen (durch eine Menge)
Saikava, Warkl.: b. pa burzu.

Avots: EH I, 256

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt ² Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

‡ buzīte "ein Kuss" (?) Sahsb.

Avots: EH I, 256

‡ būzīte (wo?) "Geschwulst".

Avots: EH I, 258

ciêtaûdzīte, Grundfeste, Pippau (crepi L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396

cizāzītis [Matthiae, Stuhrh., Salisb., = sienâzis, Heuschrecke]: kaļ elksnītī cizāzītis Bārda Zem. d. 139; ["der Floh" Paltemal].

Avots: ME I, 390

cĩzītis, der Zeisig. [Beruht wohl auf slav. čižь dass.]

Avots: ME I, 392

dabirzît, Saalfurchen bis zu einer gewissen Stelle hinziehen Saikava: d. da galam.

Avots: EH I, 300

dadzìt, ‡

3) einholen
(r. догнáть) Pas. IX, 330, Pilda; ‡

4) annageln
Kaltenbr.: dadzina visus kuokus reizē. ‡ Refl. -tiês, die Herde treibend, bis zu einer gewissen Stelle gelangen Kaltenbr.: gane dadzinās; bis zu einer gewissen Stelle hineilen (von mehreren Subjekten gesagt) Kaltenbr.: dadzināmies da kruogam.

Avots: EH I, 301

dadzìt [li. dagiñti "догнать"],

1) hinzutreiben
[iterat. dadze̦nât]: dadzīt guovis pie ganāma pulka PS.;

[2) hintreiben (bis zu einer gewissen Stelle)].

Avots: ME I, 429

[dadzît Drsth., intr., anheilen.]

Avots: ME I, 429

daidzît,

1): auch Wessen; ‡

5) schlagen, prügeln
Oknist.

Avots: EH I, 302

daidzît (li. daigýti "stechen; вцѣплять"; zu diegt], -u, -īju, trakeln, nähen [daîdzît Lis., Schujen, prs. daîgu Borchow]: pie šaurā luoga meitene daidza;

2) = dziju vērt;

3) schnell, gewandt laufen;

4) ar daigām labi duot, īpaši ābuoliņu Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 430

daiļaûdzĩte, die Schöne, das Schönchen, ein schönes, verzärteltes Mädchen: māsiņ, manu daiļaudzīti [Var.: dailaudzīti], kur bij man tevi likt BW. 3511.

Avots: ME I, 431

‡ dan̂dzîtiês ² NB., -guôs, -dzĩjuôs "luocīties, raustīties": zirgs dangās. dangās kâ zutis. Zu dañdzis una sadingt.

Avots: EH I, 306

‡ daũdzît Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 72, N.-Salis, Ruj., Salisb., = daũzît.

Avots: EH I, 310

daũdzîtiês: auch Wainsel n. FBR. XIV, 86, Mežkül, ("sich herumtreiben") Adiamünde, Ulpisch.

Avots: EH I, 310

daũdzîties, für daũdzîtiês Alt-Salis, [Ruj.].

Avots: ME I, 444

daũzît: mit àu AP., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês,

1): tele dauzās vēršuos Sonnaxt. guovs dauzās (= kuopuojas) ar buļļiem Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 310

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

[davirzîtiês Drsth., sich hinzubewegen].

Avots: ME I, 445

‡ dazītiês,

1) inne werden, erkennen:
tē̦vs dazinās, ka es par tevim visu darīju Pas. V, 151. sazinuos (> dasazynu) sav[u] māseņu BW. 13646, 7;

2) bekennen, einge stehen
Auleja.

Avots: EH I, 310

[dedzît (li. dẽginti), brennen (funkeln) lassen: spīd vizulīši, zēniņam actiņas dedzīdami BW. 33571, 4.]

Avots: ME I, 451

dedzītava, ‡

2) comm., ein heftiger, böser, rechthaberischer Mensch
PV.

Avots: EH I, 313

dedzītava, das Brenneisen Adsel, Lasd., [Kl., Bers.].

Avots: ME I, 451

‡ dedzīte "?": izve̦lk nuo kārbiņas dažas dedzītes un pasniedz lūdzējam Burtnieks 1935, S. 288.

Avots: EH I, 313

‡ dedzītis Wessen, = dedzîkla.

Avots: EH I, 313

I de̦guzīte "?": man māmiņa ielikusi de̦guzītes vārdiņā BW. 415. [Gleich dze̦guze "Kuckuck"? Vgl. li. degùlė "Kuckuck" LChr. 389, 20.]

Avots: ME I, 452

[II de̦guzīte Riga "eine kleine Lampe"(?).]

Avots: ME I, 452

dìevâzītis,

1) Bekassine (ascalopax gallinago)
RKr. VIII, 97;

2) der Storch
Aps.;

[3) = dievsunītis 1 Golgowsky].

Avots: ME I, 484

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

‡ dievredzītis Planhof, = dieviņš ‡ 4.

Avots: EH I, 328

[dramzît, -zu, -īju,

1) bröckeln
(dràmzît ² Mar.): kuo tu dramzi maizi;

2) treiben: dramza visu iekšā Daiben, Schujen.]

Avots: ME I, 489

drīzaûdzīte, die schnell Wachsende (Epitheton des Hanfes im VL.): kaņepīte, drīzaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 501

‡ drum̂zît ² , -u, -īju Dond., =drum̂zêt ² I.

Avots: EH I, 336

druvaûdzĩte, die im Felde Wachsende. Epith. des Hanfes: kaņupīte. druvaudzīte BW. 2848, 4.

Avots: ME I, 505

[dzedzīte Golgowsky "atmatiņa (dzedzieda)".]

Avots: ME I, 539

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzît, dzîstu, dziju (li. gýti ["heil werden, aufleben, leben"]), intr., heilen: brūces jau sāk dzīt. [Refl. -tiês L., aufleben, zu Kräften kommen.- Nebst slav. žiti "leben", r. зажи́ть "heil werden", poln. goic` "heilen", li. gajùs "leicht heilend", av. gaya- "Leben", arm. kaem "lebe" zu dzîvs "lebendig".]

Avots: ME I, 559

dzĩtars: auch BW. 5036, 7; 13282, 10; dzītara sūdi Meergras, Seetang Diet.

Avots: EH I, 362

dzĩtars [li. gintãras], Bernstein; auch dzintars, zītars.

Avots: ME I, 559

‡ dzītarzeme, = dziñtarzeme: braukšana uz dzītarzemi BW. 13282, 10.

Avots: EH I, 362

dzìtava, dzìtene, die Zeit, wo das Vieh nach Hause zu treiben ist: saule jau dzītavā BW. 28878. saule jau nāca ganu dzītenē Bers. Etn. II, 176. [Fest,, Stelp.], dze̦nat, gani, sētiņā, jau saulīte dzītavā Ar. 671.

Avots: ME I, 559

dzìtene (unter dzìtava): jau saulīte dzītenē BW. 28878, 2.

Avots: EH I, 362

‡ dzītenis "me̦tamais tīkls" Lubn.

Avots: EH I, 362

dzìtin: dzĩtin Salisb.

Avots: EH I, 362

dzìtin, zur Verstärkung von dzìt, treiben: viņš viņu dzItin dze̦n pie darba.

Avots: ME I, 559

dzìtiņa, Demin. von dzija.

Avots: ME I, 559

‡ dzìtinis ² Kaltenbr., ein Netz, wo die Fische htneingetrieben werden.

Avots: EH I, 362

‡ *dzītuve, = dzìtava: dzeniet, gani, sētiņā! jau saulīte dzītuvē BW. 28878 var.

Avots: EH I, 362

ezītis (unter ezis), ‡

4) eine Art Pflug ("sakņu vagājamais arkls") AP.; ‡

5) eine Kaktuspflanze
Riga.

Avots: EH I, 371

‡ gadzît Bērzgale, = ‡ gadzinât.

Avots: EH I, 375

gâzît: praes. gâzu AP. Refl. -tiês: auch Prl.

Avots: EH I, 390

gâzît, - ĩju, freqn. von gāzt, tr., wacken machen, kippen: atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama BW. 18624. biķerītes gāzīdami BW. 32353, 4. Refl. - tiês [Kl.], wackeln, wanken: viņš sāka gāzīties un krita gar zemi Kaudz. M.

Avots: ME I, 619, 620

‡ ģezītis "labības pļaujamais [sic!] grābeklītis" Erlaa. n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 426

ģidzît, schnattern: atskrien zuoss ģidzīdama BW. 12350, 1.

Avots: ME I, 698

glāzît, - u, - ĩju, tr., streicheln, liebkosen: tautu meita glāza manu kumeliņu Ltd. 377 (Lubahn), Ruhental, U. Sonst dafür glās(t)īt.

Avots: ME I, 624

glundzîtiês, würgen, Reiz zum Erbrechen haben: kuo nu glundzies kâ guovs Smilt. n. A. XIII, 252, U.

Avots: ME I, 630

gnaũzît (unter gnaûzt ² I): gnauza pirkstiņus Janš. Mežv. ļ. II, 32. kuo viņš tur ... tâ gumzīja un gnauzīja Līgava II, 133. es viņu ņemšu g. (scherzweise vom Unterricht) BielU. Zur Bed. vgl. auch sagnauzîtiês.

Avots: EH I, 396

gnĩdàuzītes, kleiner Hafer U.

Avots: ME I, 634

gnuozît, - u, - ĩju, tr., knibbern Mat., Dond. n. A. XIII, 252. Refl. - tiês, sich knibbern [gnuõzîtiês Schujen], sich rekeln: kuo tu tur gnuozies? Mat. [Reimwort zu knuozīt.]

Avots: ME I, 634

I graîzît: auch Kaltenbr., Sonnaxt, (mit aî ² ) Frauenb, graîzêt Zvirgzdine,

2): gulē̦tājas pē̦rdami un graizīdami ar kadeģiem Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 260.

Avots: EH I, 397

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît ² Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636

II graizît, - u, - ĩju, hin - und herwenden Peb. n. U.: zuobiem graizīt (gew. zuobus griezt), mit den Zähen knirschen. [Doch wohl zu li. graižýti "(die Hände) ringen" und daher wohl nicht durch Ablautsentgleisung (für gruozît) zu griezt (=li. grẽ̦žti), sondern zu grèizs; nach v. d. Osten - Sacken IF. XLII, 189 hierher auch ksl. sъgrěza "confusio".]

Avots: ME I, 636

‡ graizîtiês "?": vē̦de̦rs graizās un vandās Pēt. Av. II, 124.

Avots: EH I, 397

graũzît: auch mit aû (zu erschliessen aus ‡ apgraûzît).

Avots: EH I, 400

graũzît [Līn.], freqn. von graûzt, knabbern W.

Avots: ME I, 641

‡ grāzîtiês "zögern?" Diet.

Avots: EH I, 401

[grimzītis Ruj. "ein Art kleiner Münze": nav vairs ne˙viena grimzīša.]

Avots: ME I, 655

‡ grĩzĩtis Iw., = grĩzeklis 1: durvīm bij kāds g. priekšā.

Avots: EH I, 407

gruõzît: mit ùo AP., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês,

1): gruozās cauru dienu kai maiss, verbringt den ganzen Tag mit Nichtstun
Zvirgzdine. g. viņš gruozījās brangi, er mähte tüchtig Heidenfeld.

Avots: EH I, 414

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

guldzît, -u, - ĩju, schnell essen, grosse Bissen schlucken Plm. Refl. guldzîtiês, gulˆguôs, gulˆdzĩjuos sich würgen, rülpsen: gulnās vien, laikam vems PS. Vgl. gulgāties. [Nebst slovak. glg "Schluck" entweder zu d. dial. kolken, Kolk (s. Bezzenberger BB. XVIII, 268, Zupitza Germ. Gutt. 148, Berneker Wrtb. I, 367), oder zu norw. gulka "aufstossen", schwed. dial. gylka "schlucken, sich erbrechen".]

Avots: ME I, 677

guldzîtiês: prs. gulˆdzuôs Wolmarshof.

Avots: EH I, 417

gùmzît,

1): auch (mit um̂ ² ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ ² ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ ² ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis ² pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ ² ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ ² ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ ² ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 419

gùmzît C., [gum̂zît ² Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682

gumzĩtes maize, = guldāma m.: man arī gumzi(tes maizi! kad mani gumzīs, es arī duošu BW. 25089 var.

Avots: ME I, 682

ìebàlzît, (vor dem Fallen) stützend hineinwickeln: bē̦rnu ratuos iebalzīt ar drēbēm vai ar sienu jeb salmiem PS.

Avots: ME II, 2

ìebâzît, wiederholt ein -, herein -, hineinstopfen.

Avots: ME II, 3

‡ I ìebìrzît,

1) anfangen mit Saat furchen zu versehen
Saikava: vajag dabirzīt da galam; kâ tad iebirzītu gabalu atstās?;

2) mit Saatfurchen versehen
Lemb., Warkl.: ie. lauku.

Avots: EH I, 504

‡ II ìebirzît, hineinbröckeln (tr.): ie. druskas Warkl.

Avots: EH I, 504

ìebrāzît L., iebrāzt U., etwas schrammen, ritzen, verletzen.

Avots: ME II, 4

ìebur̂zît,

1): ieburzīti zīda lindraki Daugava 1935, S. 391; ‡

2) (hin)einrühren
(?): kad miltenici putru vāra, tad ātri vajag ie. mīklu katlā Saikava.

Avots: EH I, 505

ìebur̂zît, anfangen zu knittern, ein wenig zerknittern.

Avots: ME II, 5

ìedaũdzît,

1) zertrümmern, zerschlagen:
tuo satrieciet kâ ielīkušu sienu un iedauzītu mūri Psalm 62, 4. būtu kādam pakausi iedauzījis A. XX, 867;

[2) durch Schläge nückisch machen:
viņš zirgu tâ iedauzījis, ka ne˙maz neiet Mag. XIV, 1, 162.]. Refl. - tiês,

1) einen Schlag bekommen, sich zerschlagen:
ābuoļus ņe̦mat zemē, ka neiedauzās Vīt. 30;

2) sich herumtreibend (irgendwo) herein -, hineingeraten:
kad tikai nav upē iedauzījušies Jauns.

Avots: ME II, 8

ìedaũzît,

2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡

3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,

2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡

3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.

Avots: EH I, 508

‡ ìedaũdzîtiês Salis, = iedaũzîtiês 2.

Avots: EH I, 508

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

‡ iedzītne,* ein Dübel.

Avots: EH I, 512

[ìegnuozît,

1) nach mehrfachen Versuchen (etwas Schweres) hineinheben:
nevar iegnuozīt Wandsen;

2) "einen Imbiss halten"
Bers.]

Avots: ME II, 17

[ìegraizît,

1) unordentlich und an mehreren Stellen anschneiden, einschneiden:
kukulis iegraizīts Jürg. kuokam miza iegraizīta;

29 schneidend hineinfallen machen:
iegraizīja maizi pienā, bē̦rniem kuo ēst.]

Avots: ME II, 17

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515

ìegruozît,

1) mehrfach hinei -, eindrehen, - kehren;

2) zurecht richten, einrichten:
viss tika tâ iegruozīts, kâ viņš tuo gribēja A. XX, 895. kaut vēl reiz spē̦tu nuo jauna iegruozīt dzīves ceļu, tad tuo gan citādi iegruozītu Kundziņ Kronv. 177. vajaguot iegruozīt... plašu etnogrāfiskuo materiālu krāšanu Etn. IV, 141;

3) ruoku iegruozīt, den ausgerenkten Arm wieder einrichten, einrenken
U.;

4) māju iegruozīt U., den GRund zum Hause legen:
iegruozīt namu uz nuode̦gušiem pamatiem Kaudz. M. Refl. - tiês, sich einrichten: bija tâ jāiegruozās, ka... varē̦tu palikt istabā Alm. vai taču nebūtu iespējams tâ darbiem iegruozīties Poruk.

Avots: ME II, 19

ieķēzīt: "iemaitāt" Wessen: ābuols ir tārpa ieķēzīts.

Avots: EH I, 525

[ieķēzīt L. "verwünschen"; ieķēzīt darbu "eine schon verwünschtes Stück Arbeit verhundeln".]

Avots: ME II, 35

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36

ìelaûzît, freqn., tr.,

1) knicken:
salmus;

2) einbröckeln:
maizi pienā, tauku putrā;

3) mit Mühe beibringen, einüben, einpauken:
uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik. Refl. - tiês, sich mit Mühe einüben, eine gewisse Fertigkeit gewinnen: latviešu valuodā, grāmatā, rakstuos. tie tādā vardā bija jau labi ielauzījušies A. XX, 573.[Nomen actionis: ìelauzîšanâs.]

Avots: ME II, 37

[ìeļuôdzît, - gu, - dzīju,

1) wackeln machen:
zemē iedzītu mietu Druw., Laud., Fest.;

2) "biegsamer machen";
"ieluocīt" Schujen, Serben, Smilten, Roop: ce̦purei ieļuôdzītas (= valkājuot ieliekušās) malas Wolm.; "iestaipīt": kad ieļuodzīs kājas, gad tad skries Bers., Kokn.;

3) "unordentlich einflechten"
Zabeln.]

Avots: ME II, 42

[ìemaîdzît,

1) eindrücken, wund drücken:
ple̦cus zirgam Domopol;

2) hineindrücken
(Pfähle und dergt.): kārtis, sē̦tas mietus Arrasch;

3) Schläge versetzen:
pa galvu Warkl.]

Avots: ME II, 42

ìemuidzît, einpressen, eindrücken, einknüllen Karls.

Avots: ME II, 46

ìepazĩt, tr., kennen lernen: viņš neļāva mums sevi iepazīt. Refl. - tiês,

1) bekannt, eingeweiht werden:
labi, kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M.;

2) einander kennen lernen:
tuoreiz vēl nebijām iepazinušies.

Avots: ME II, 50

ìepazītinât Pagalms, [Bers., Warkl.,] = iepazīstināt.

Avots: ME II, 50

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56

[ìeruôzîtiês,

1) sich (beim Aufstehen) zu strecken beginnen:
kad tu ieruozīsies? Warkh.;

2) ungewandt hereinkommen od. hineingehen:
ieruozījās kâ ruzma istabā Trik.]

Avots: ME II, 60

ìesluôdzît, tr., einperren: sievu iesluoga pils pagrabā LP. VI, 1036. ve̦lns tur vienā alā iesluodzītas dvēseles VII, 30.

Avots: ME II, 67

‡ ildzît ² Orellen, Adv., in der Verbindung cik i:, wie lange: cik i. bij, kud atveda!

Avots: EH I, 429

ilzīte, chrysanthemum inodorum RKr. III, 69. Nach Mag. IV, 2, 62 anthemis tinctoria.

Avots: ME I, 707

izbāzît, ‡ Refl. -tiês, sich empordrängen (?): i. par augstākiem un atraisīties nuo darbiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 182.

Avots: EH I, 433

[izbāzît, heimlich zu verstecken andern Personen weggeben: mantu uzrakstīšanas brīdim tuvuojuoties parādnieks savas mantas izbāzīja pie kaimiņiem Druw.]

Avots: ME I, 715

izbirzît, tr., auseinander biegen, trennen [?]: bē̦rzu birzi izbirzīju [Var.: izluocīju] pa vienam zariņam BW. 27136.

Avots: ME I, 716

izblaizît,

1): "izspaidīt" Wessen. ‡ Refl. -tiês,

1) "strādājuot nuoluocīties, nuostaipīties" (mit aî ) Auleja;

2) "?": kur (= pirtī) var visādi i. un izdraiskāties Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH I, 434

I izbuodzît, [austreiben: nuo tava nama izbuodzīts Diez. izbuôdzît od. izbuôdzinât Trik., = izbêdzinât].

Avots: ME I, 720

II izbuodzît U., = izbudzît, austrinken (?).]

Avots: ME I, 720

izbuozît (freqn.) und izbuozt,

1) ausspreizern, aufplaustern:
putniņi ar atlaistiem spārniem un izbuoztām spalvām Saul.;

2) aufsperren, aufreissen:
acis grose Augen machen [Rositten], Dreimann. Refl. -tiês, sich ausspreizen, sich aufplaustern, sich borsten, sich sträubig machen: cūkas izbuožas, guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364. sausās rudzu vārpas izbuozušas saulē A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 720

I izbudzît, austrinken, Oppek. n. U.

Avots: ME I, 719

II izbudzît,

3): i. nuo mājas pie darba Fest. tu mani izbudzīji nuo vietas Heidenfeld; ‡

4) verwühlen:
i. matus Druw., Selg.

Avots: EH I, 436

II izbudzît,

1) vom Schlacht aufwecken
Wessen, Sauken, Kreuzb.;

2) = = izbadît: izbudzīšu acis Mar.; izbudzīt se̦ru N. -Peb.;

3) hinaustreiben
Mar., Serben: es izbudzīju viņu nuo istabas Renzen; vgl. auch buģis II.]

Avots: ME I, 719

[izbūdzît, Perfektivform zu būdzît (s, dies)].

Avots: ME I, 720

izburzît, tr., ausreiben: acis. izburzi autu, tad tas būs tīrs nuo dubļiem. mans spilve̦ns, kuŗa drāna bija cauri izburzīta, durchgerieben Lautb.

Avots: ME I, 720

‡ izdaudzît,

1) = izdaũzît 1: i. zuobus Pas. IX, 206 (aus Lettg.);

2) = izdaũzît 2: uz... naga... kaļķīti izdaudzījis Daugava 1928, S. 1195; "izvelêt" (mit aũ ) Seyershof. Refl. -tiês Salis, = izdaũzîtiês 3: es visu mežu izdaũdzījuos, bet ne˙vienas uogas neredzēju.

Avots: EH I, 441

izdaũzît (li. išdaužýti), tr.,

1) ausschlagen:
luogus

2) ausklopfen:
drēbes, ce̦puri Kaudz. M. putekļus nuo grīdse̦gas A. XIII, 619. viņš pastalas izdauzīja ar akmeni uz akmeņa daudz˙maz pēc kājas Baltp. nagliņas viņš izdauza taisnas A. XX, 76;

[3) durchprügeln.
] Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust schlagen, klopfen, sich satt klopfen:
izdauzījāmies tur ap āra durvīm A. XI, 110;

2) sich austollen:
bē̦rni, diezgan e̦sat izdauzījušies; nu tik gulēt;

3) sich lange umhertreiben:
viņš pa visu pasauli izdauzījies.

Avots: ME I, 726

izdzît: tik ātri jau tāda rē̦ta nevar i. Strasden.

Avots: EH I, 445

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.

Avots: ME I, 733

izdzìtene, die Zeit, wo das Vieh auf die Trift getrieben wird Latv.: ap ganu izdzīteni Lub.

Avots: ME I, 733

izdzītnis, der Trieb, der Keim Bers.

Avots: ME I, 733

izgâzît, wiederholt wackeln machen, zum Umsturz bringen: izgāzītas sētiņas Blaum. Refl. - tiês, auseinanderfallen: izgāzījušās sienas Druwa I, 164.

Avots: ME I, 737

izgraizît, tr., ausschnitzen: tev nebūs ne˙kādu izgraizītu bildi darīties II Mos. 20, 4. Subst. izgraizĩjums, das Schnitwerk.

Avots: ME I, 739

izgruõzît, ‡

2) verrenken
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: izgruozītu ruoku atkal iegruozīt. Refl. -tiês, sich verāndern: šī ir izgruozījusēs (hat sich angepasst): nerunā vai[r] tâ kâ Skrundā Frauenb.

Avots: EH I, 450

izgruõzît [li. išgrą̄žýti], tr., verdrehen, verändern: žīdi triec, vaibstus un daž˙nedažādi izgruozīdami MWM. VIII, 461. Refl. - tiês,

1) sich nach Herzenslust, lange Zeit hin und her drehen:
ķēniņš izgruozās uz vienu pusi, uz uotru LP. V, 322;

2) sich durchschlagen, sich durchschwinden, vorschwatzen:
iespējams nuo daudz kā nepatīkama izgruozīties RSk. II, 168. panāksnieki mēģina visādi izgruozīties, ka e̦suot tāļi ceļuotāji BW. III, 1, 22.

Avots: ME I, 740

izgumzît ‡ Refl. -tiês, sich ausbiegen: luoks liecuot izgumzījies ("nelabi līcis") N.-Peb.; "izgruozīties" Seyershof (mit um̂ ² ): man jāizgumzās, ka var labāk sēdēt.

Avots: EH I, 450

[izgumzît,

1) ausglätten (etwas Zerknitteres)
Dond., Wandsen;

2) durchknutschen:
izg. meitu Ruj.;

3) gierig ausfressen:
izg. visu bļuodu C.]

Avots: ME I, 742

izķèzît, ‡ Refl, -tiês,

1) sich ausleeren (seine Notdurft verrichten)
Jürg.;

2) verderben (intr.), auf den Lauf gehen: tik lielu kuoku grē̦ks ar cirvi cirst: nevar tik ātri nuocirst, un kuoks ar izķēzās Saikava.

Avots: EH I, 461

izķèzît,

1) verschmieren, besudeln:
ģīmi, papīru;

2) verschmaddern, vergeuden, vertun:
tik daudz sviesta; naudu JK. II, 134;

3) aus -, durchschimpfen, aus -, beschmähen:
parādīja tuos me̦lkuļus e̦sam, kas viņu izķēzījuši Jud. X, 14. nelietis meitu izķēzīja uz beidzamuo puostu Purap.

Avots: ME I, 759

izblaizît, tr.,

1) wiederholt gründlich streichen, massieren:
ej nu pie ve̦cmātes, lai tevi izblaiza;

2) gründlich schlagen, durchprügeln
Mag. III, 1, 116: es viņam izblaizīju mīkstumus A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 717

izlaizît (li. išlaižýti), tr., auslecken: gruzi nuo acs. izlaizījuši kreima ķērnes BW. 30158.

Avots: ME I, 762

[izlauzît, mehrfach od. an mehreren Stellen brechen: izl. le̦du, kaulus. Refl. - tiês, intr., ausschlagen (von Bäumen): raugies uz... kuokiems,... kad tie izlauzās Ev. (Luk. 21, 30).]

Avots: ME I, 762

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

‡ izļurdzît(iês) Warkl., = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

‡ izļurdzît(iês) Warkl., = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

izmaîdzît, izmaîgdît [Kr.], tr., durchkneten, durchknillen: jaunās meitas vajaga izmaigdīt U. kam tu maizi tâ izmaidzījusi? Srb., Bers., A. XIV, 479.

Avots: ME I, 768

[izmir̃zît, - zu, - zīju "zerknittern, saburzīt": viņš sē̦dē̦dams izmirzīja drēbes Grünhof.]

Avots: ME I, 772

‡ izmundzît, s. ME. II, 667 unter mundzît.

Avots: EH I, 467

‡ izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos ² viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468

‡ izmur̂zît ² Dunika, gehörig knautschen: i. meitas.

Avots: EH I, 468

‡ izņumdzît (?) A. XV 2, 75, Sessw., = ‡ izņukât I.

Avots: EH I, 469

‡ izņurdzît Wandsen, = ‡ izņukât 1.

Avots: EH I, 469

izpizĩt (išpažìnti), tr., kennen lernen, erkennen: mēs e̦sam ļuoti labi izpazinuši viens uotru AU. savus uostmales ļaudis viņš izpazinis vēl tuvāk Duomas I, 658.

Avots: ME I, 778

izraũdzît, ‡

3) = izmẽģinât Seyershof: izraũdzīju pīles turēt. Refl. -tiês, ‡

3) = izmẽģinātiês Seyershof: izraudzījuos adīt.

Avots: EH I, 476

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

I izruôzîtiês,

[1) sich ausrekeln]:
laucis nepaguva ne nuožāvāties, ne izruozīties Stari I, 291, Aps., Bers., Adsel, Sonn., Mar., Kreuzb.;

[2) sich ausbiegen, krumm uneben werden:
grīda izruôzījusies Warkh.].

Avots: ME I, 794

[II izruozîtiês, entstehen, sich bilden, anfangen zu keinem Wid.]

Avots: ME I, 794

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

‡ izsluodzît Druw. n. RKr. XVII, 78 "ar grūtībām tālumā izstaigāt": par velti izsluodzīju pa tirgu.

Avots: EH I, 481

[iztalazît Nigr., laut und gierig ausschlürfen: izt. bļuodu.]

Avots: ME I, 814

iztàlzît: auch Brucken.

Avots: EH I, 488

[iztàlzît Wolm. (li. ištálžyti) "mit einen Stock durchprügeln" Karkeln; iztalzêt "izkaut" Tuckum.]

Kļūdu labojums:
einen = einem

Avots: ME I, 814

‡ iztirzît, Perfektivform zu tirzît: tirzi, cik gribi, ne˙kā laba neiztirzīsi PV.

Avots: EH I, 490

‡ izvam̃zît Frauenb. "schnell und viel ausessen": viņš pusdienā izvamzījis visu biezputras bļuodu.

Avots: EH I, 493

izvir̂zît, ‡ Refl. -tiês, ausfasern U. (unter virzīties).

Avots: EH I, 496

izvir̂zît, tr., hinaus -, herausrücken, hinausschieben: kūmiņš nuo tuove̦ra zivtiņas izvirzīt sāk Dünsb. Refl. izvir̂zîtiês, izvirztiês, sich ausbeugen, sich hervordrängen, hervorkommen: baļķa gals izvirzies uz āru LP. VII, 215. sabiedriski jautājumi pie mums izvirzušies visu duomu un centienu priekšgalā Vēr. II, 1261. lielceļš pamazām izvirzījās nuo priežu sila Egl. Smilt.

Avots: ME I, 830

izzīt,

1): auch Ludsen (mit ì ² ); ‡

2) unterscheiden
Baltinow: brāļus ne˙maz nevar i., kurš ve̦cākais, kuŗš jaunākais Kārsava; ‡

3) anerkennen,
atzĩt: es izzīstu viņu par kārtīgu cilvē̦ku Ludsen.

Avots: EH I, 497

izzĩt, erkennen, erforschen, ermitteln: kâ varam dieva ceļus izzīt Elverfeld.

Avots: ME I, 832

‡ izžļurdzît "ausknutschen" Warkl.

Avots: EH I, 499

‡ izžmaudzît, (etwas Nasses) oberflächlich ausdrüeken N.-Peb.; kuo nu tur izmazgāja! - tā pat izžmaudzīja.

Avots: EH I, 499

izžņaûdzît (freqn.), izžņaûgt, ausdrücken, auspressen, ausringen: Lata izžņaudzīja mitruos matus A. XXI, 267. nātres jāsasutina, jāizžņauga ūdenī un tad jāmazgā galva Etn. I, 66. kad pēdējs piliens spē̦ka izžņaudzīts Duomas II, 485.

Avots: ME I, 833

juôzît, - u, - ĩju, tr.,

1) prügeln:
dievs sāka pūpēžus juozīt LP. VII, 1179. juozi pa muguru!

2) schnell laufen
Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME II, 128

I juôzît,

1): viņš tevi juozīs bez žē̦lastības Janš. Līgava I, 93; ‡

3) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeif überhaupt:
viņš juoza (mäht, schreitet aus usw.) tâ, ka ne līdzi tikt Mar.

Avots: EH I, 571

‡ *II juozît (erschlossen aus ‡ apjuozît und ‡ atjuozît ), = juôzt 1.

Avots: EH I, 571

juozĩte, die Flinke, Schnelle: tā skuolniece ir juozīte: viņa katru pirmdienu pirmā atnāk Gaw. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 128

[jum̂zît ² Ruj., = gùmzît 1 u. 2.]

Avots: ME II, 119

‡ *ķezît, zu erschliessen aus nùoķezît und ‡ apķezît.

Avots: EH I, 698

ķèzît,

1): "buojāt" (prs. ķèzu ² ) Prl. n. FBR. VI, 108;

2): auch Sonnaxt; "izsmiet" (prs. ķèzīju ² ) Prl. n. FBR. VI, 108;

3): auch Sonnaxt; ‡

4) "einen widrigen, quackenden Laut machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Laut"): varde tâ ķēzī, der Frosch quarrt so wunderlich ebenda (unter "Frosch").

Avots: EH I, 701

ķèzît, [ķẽsît (?) Bl.], -u od. -ĩju, -ĩju,

1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;

2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;

3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];

2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;

[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].

Avots: ME II, 377

ķēzĩts U., = ķēvpupi. [Als ķē (v) zīds (zu zîst "saugen") aufzufassen?]

Avots: ME II, 377

ķiezîtiês Spr., Smilt., = lamâtiês.

Avots: ME II, 390

‡ ķikuzīte, verächtl. Bezeichnung für eine weibliche Person: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda ķ. BW. 27263.

Avots: EH I, 702

kìmzît ² , -īju Kalz., = ķìmzât ² .

Avots: EH I, 703

‡ ķirzîtiês, = ķirzâtiês (?): kuo jūs ... iesit savā starpā urzāties un ķ.? iztiksit tâ˙pat ar labu Janš. Bandavā I, 318.

Avots: EH I, 705

ķizît (unter ķizinât I ),

1): auch Dunika, NB.; satvēra ķizītuo ābuoli ar. visu ruoku Janš. Līgava II, 353. kamē̦r kriņģelis nav vēl ruokā, netīk tuo citiem ķ. Bandavā I, 14; ‡

2) "trotzen"
Gramsden.

Avots: EH I, 705

‡ I klidzît NB., laut lachen.

Avots: EH I, 617

‡ II klidzît, -īju C., mit einem schwaehen Pferd fahren.

Avots: EH I, 617

kludzît: vistas kludzī (ē̦d lielām klugām) rāceņus NB.; mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621

kludzît, - ĩju, tr., gierig schlingen: viņš kludzī biezputru Nigr.

Avots: ME II, 233

‡ knizītis, ein winziges Insekt Seyershof: viens k. man tē̦kā pa ruoku - vai zirneklītis vai. sivē̦ns kâ k. (von einem sehr kleinen Ferkel).

Avots: EH I, 631

knuozît: zur Bed. vgl. saknuozît.

Avots: EH I, 635

knuozît, - ĩju, knibbern Biel. n. U.

Avots: ME II, 252

krāzītis Lasd., (scherzweise) ein Frosch; ein Krebs; ein kleines, mageres Pferd.

Avots: ME II, 270

kriezĩte: n. Sehwers Unters. 58 aus d. Kröss "vielgefaltete Krause".

Avots: EH I, 658

kriezĩte, die Spitze: izžāvē̦ti stādi izskatās kâ vis˙smalkākās kriezītes D. [Wohl alle diese drei Worter mit kriez- aus dem Germanischen; vgl. mnd. krose "Knorpel, Weichbein", nasekröse "das Oberteil der Nase", nnd. krôs "Eingeweide (einer Gans)", mhd. krœse "Gekrose".]

Avots: ME II, 285

‡ *lādzît, zu erschliessen aus ‡ atlādzît.

Avots: EH I, 726

làizît: auch Ramkau, (mit aî ² ) Frauenb., (mit aĩ ) Behnen, Dond., Dunika, Ermes, Iw., Lemb., Lems., PlKur., Postenden, Roop, Salisb., Siuxt, Stenden, Windau, Wolm., Zögenhof. Refl. -tiês; slābans, kâ nevar l. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schachmatt").

Avots: EH I, 716

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. ² 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

laũnadzĩte: eine Kuh, die um die Zeit des launags geboren ist Tdz. 50594.

Avots: EH I, 723

laũnadzĩte, ein Mädchen, das um die Zeit des laũnags geboren ist: launadzīte man māsiņa, tā piedzima launagā BW. 1181.

Avots: ME II, 429

laûzît: auch Oknist, (mit aũ ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,

1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza ² (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,

1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;

3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;

4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);
‡

5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.; ‡

6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.

Avots: EH I, 724

laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît ² Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,

1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;

[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. - tiês,

1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;

2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!

3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;

4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.

Avots: ME II, 431, 432

lẽzīte,

2): auch Lemb., Segew.

Avots: EH I, 740

lẽzĩte,

1) der Brotschieber,
gew. lize;

2) "lāpstiņa šķērējuot: Smilt.; lēziņi Bielenstein Holzb. 400, lẽ̦zi Bixten, = lumsti(ņi), Brettchen am Webstuhl].

Avots: ME II, 464, 465

lìknadzĩtis: das Zitat aus BW. 8182 (ME. II, 485) ist zu streichen.

Avots: EH I, 748

lìknadzĩtis, der Krummkrallige, Krummfingrige: vanadziņ, līknadzīti, nelaidies vis pruojām! LP. II, 44. saimniece līknadzīte BW. 8182.

Avots: ME II, 485

ļuôdzît: auch Oknist. Refl. -tiês,

1): auch Oknist, Zvirgzdine: pīle ļuôgās Linden in Kurl. ļuôgās cilvē̦ks, kas nepaliek pie vienām duomām Ascheraden, Sermus.

Avots: EH I, 775

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

luodzîtiês Etn. I, 9, 11, = ļuôdzîtiês.

Avots: ME II, 524

‡ ļùndzît ² , -gu (Saikava) od. -dzu (Schwanb., Sessw.), -dzīju, = ļuôdzît: ļundzi spējāk kuoku! tad. drīzāk gāzīsies PV. Refl. -tiês PV., = ļuôdzîtiês.

Avots: EH I, 774

‡ *ļurdzît, zu erschliessen aus ‡ izļurdzît.

Avots: EH I, 774

maîdzît: auch Fest., Warkl., Zvirgzdine: viens sìenu uz ve̦zuma maiga. citi duod virsā Zvirgzdine. lielākais maiga mazākuo - ar kājām pa virsu ebenda: ‡ Refl. -tiês, (in Armut lebend od. schwer arbeitend) sich quälen (mit aî ) Auleja: jie tai pat maigās ar savu lieluo zemi. - Zur Bed: vgl. auch ìemaidzît.'

Avots: EH I, 777

maîdzît [auch C., Kl., Kr.], -gu [od. -dzu KL, Drosth., Arrasch], -dzĩju [li. maigįti Miež.], tr., freqn. zu miêgt, wiederholt drücken, kneten, knautschen Bers., C.: bē̦rni sāk kaķē̦nus pa ruokām maidzīt MWM. VIII, 145. viņa maidzīja pa ruokām lakata stūri Saul. II, 115, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 548

‡ malzît, hin und her wenden (?): viņš maizi mutē iejēmis malza, bet nenuorij Warkl. Refl. -tiês (s. ME II, 560),

2): "ohne Arbeit sein"
(mit alˆ ) Līvāni: visu cēlieni malˆzās bez darba Skaista; "sāpēs mē̦tāties (raustīties)" (mit alˆ ) Heidenfeld, Saikava: slimnieks ilgi malzījās.

Avots: EH I, 781

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

maruodzĩte [Bauske "= spruogainīte"]: aitiņ, mana maruodzīte! BW. 29061, 3 var.

Avots: ME II, 564

mārruozĩte, eine Art Pflanzen: te mārruozītes; es gribēju jums duot vijuolītes... Hamlets 86. [mãrruozīte"kāda puķīte, kam ziedi līdzīgi pīpenes ziediem, tikai ar sīkākām ziedlapiņām" Lemburg.]

Avots: ME II, 584

ma˙zĩt: suns m. iesmilkstas AP.

Avots: EH I, 788

ma˙zĩt [Arrasch, Drosth., Bers., ma˙zītiņ Lis.], ein wenig: mazīt varēja gaismiņu zīt Lös. n. Etn. IV, 145 f. [mazītēm "pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

maz˙zĩtiņš, [mazintiņš Schwanb.], Demin. zu mazs, sehr klein, ganz klein: maz˙zītiņš gabaliņš. [maz˙zītiņām"pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

mazmìedzĩtis, jem., der einen leichten Schlaf hat, wenig schläft, ein Frühaufsteher: auseklītis mazmiedzītis BW. 12967, 1.

Avots: ME II, 573

‡ midzît (li. mìginti ) Lis., Warkl., Etn. IV, 146, (praes. -dzu ) Oknist, (praes. -īju ) Römershof n. FBR. VIII, 106, (midzêt) Pilda, = midzinât 1: bē̦rnu midzīdama, es pati arī biju nuolikusies Janš. Bandavā II, 237.

Avots: EH I, 811

midzīte, Deminutivform neben miga, das Tierlager Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75: guli ... kâ pelīte midzītē (Var.: midziņā ) BW. 1859, 2 var.

Avots: EH I, 811

milˆzît: praes. -u N.-Peb., -īju Meselau, Ramkau.

Avots: EH I, 815

[milˆzît Nötk. Peb. = milzt I: kāja milzī.]

Avots: ME II, 629