Paplašinātā meklēšana

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7

‡ àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12

‡ àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12

‡ àizbuksnît, = ‡ àizbuknît.

Avots: EH I, 12

‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13

‡ àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15

‡ àizcìnît, mit Mühe fort-, hinschleppen Spr.

Avots: EH I, 14

‡ àizčinît Prl., = ‡ àizčīnît. Refl. -tiês Prl., = ‡ àizčīnîtiês.

Avots: EH I, 15

‡ àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.

Avots: EH I, 16

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21

‡ àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

‡ àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29

‡ àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

‡ àizkārnît, wegscharren: a. mē̦slus pruojām.

Avots: EH I, 30

‡ àizklanîtiês, im Schlummer nickend oder auf einem schlechten Wege hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38

‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38

[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

àizmãnît, ‡ Refl. -tiês, unter einem ersonnenen Vorwand weggelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 38

àizmãnît, hinlocken: meitu uz pilsē̦tu.

Avots: ME I, 39

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

‡ àizpuinît, stossend hin-, wegbekommen Bauske: a. kuo uz ganiem.

Avots: EH I, 44

‡ àizslànît, schichtend (häufend) versperren: a. duris ar se̦ru.

Avots: EH I, 49

àizstiknîtiês, stagnieren: ūdens aizstiknījās Aps.

Avots: ME I, 53

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

‡ àizsunît, hunzend wegtreiben: a. kuo pruojām nuo mājas.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvilnît Jürg., in Zorn entbrennen; ergrimmen.

Avots: EH I, 54

àiztusnīt Duomas III, 433 oder (in Drostenhof) àiztušņât, (stöhnend) langsam weggehen.

Avots: ME I, 57

àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.

Avots: ME I, 60

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl ² ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63

‡ àizviznît, sich mit Eis überziehen: (rudenī) aizviznīja ūdentiņi.

Avots: EH I, 64

‡ aizzibsnît, = ‡ àizzibêt 2.

Avots: EH I, 64

‡ àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

aknĩte, eine Blume MWM. X, 3; cf. akņu zāle.

Avots: ME I, 65

alksnĩte (s. alksnene): auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 68

‡ apbḕrnîtiês Wolm., = apbḕ̦rnuôtiês.

Avots: EH I, 73

‡ apbrĩnît Salisb., (mit ì ² ) Mar. n. RKr. XVII, 145, = apbrĩnêt. Refl. -tiês, sich verwundern: apbrīnījusies zvē̦ru būdā par mē̦rkaķi.

Avots: EH I, 74

‡ apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?

Avots: EH I, 75

‡ apcìenît,

1) = ìecìenît, hochzuschätzen anfangen, liebgewinnen: a. pasakas Glück I Tim. 1, 4;

2) "?": mēs tev[i], Jēzu, apcienīsim Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, 172.

Avots: EH I, 76

‡ apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76

‡ apdirsnîtiês Anekd. IV, 45, = apdirstiês.

Avots: EH I, 77

‡ apgainît "umrühren": a. putru, lai nekūsā pāri Bauske.

Avots: EH I, 80

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87

‡ apglernīt,

1) auf(fr)essen:
tas jau vieas pats visu apglemzīs Erlaa, Kegeln, Lemburg;

2) verleumden, anschwärzen
(fig.) Bauske, Nitau: a. citus.

Avots: EH I, 82

‡ apgunît,

1) stark entzündet avftreten (von einer Wunde; "обнаружиться ранѣ с сильным воспаленіем"
) Spr.;

2) blenden
(perfektiv) Fest.: zibsnis man apgunīja acis.

Avots: EH I, 86

‡ apĩnītis, ein im Herbst geborenes Lamm Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 87

‡ I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91

‡ II apkā`rnît C., mit Dachpfannen (kā`rniņi) bedachen: a. jumtu.

Avots: EH I, 91

apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.

Avots: EH I, 100

apmaĩnît [li. apmainýti], tr., austauschen.

Avots: ME I, 104

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

‡ apnĩtît Bauske u. a., = ìenĩtêt: aude̦kls jau apnītīts.

Avots: EH I, 103

‡ applaiksnîtiês "заревить" Wid.; sich aufklaren (vom Wetter, vom Gesicht) Schibbenhof: laiks applaiksnījies.

Avots: EH I, 105

‡ appluinît, ringsherum ausraufen Lemburg: a. kam visus matus.

Avots: EH I, 106

‡ appoînît ² Ruj., = apputnît 1.

Avots: EH I, 106

‡ appuinĩt,

1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;

2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?

Avots: EH I, 106

‡ appurnît Lubn., Schwanb., Sessw., = ‡ appurinât.

Avots: EH I, 107

‡ appūznît Vīt., = ‡ appùļuôt.

Avots: EH I, 107

‡ apskarnîtiês, in der Fastenzeit verbotene Speisen essen Marienhausen.

Avots: EH I, 113

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123

apstaknîtiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule. 5.617. Dazu auch ein Aktivum: biedri drusku apstakna (zirgus halten an) P. W. Šis ar mani tiesāties? 3, Bers.

Avots: EH I, 116

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125

apstiknîtiês, (plötzlich) stehen bleiben auch Golg., Lis.

Avots: EH I, 117

apstiknîtiês, aufhören: gaŗais lietus taču reiz apstiknījās. kaut jel nu reizi putenis apstiknītuos J. Kaln., Bers. [Auch: stehen bleiben, z. B. zirgs apstiknījās ceļā.]

Avots: ME I, 126

‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î ² ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡

2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.

Avots: EH I, 119

apsvĩnîtiês, anlaufen, beschlagen. Pernigel.

Avots: ME I, 128

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

‡ I apvilnît, gierig und eilig aufessen Jürg.: izsalcis var visu tuo a.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126

‡ III apvilnît (?) Bauske "= apviļât 2": a. zivi (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ apviznît, = apvizêt: e̦ze̦rs jau apviznījis.

Avots: EH I, 126

‡ apzibsnît Spr., = ‡ apzibenêt: pē̦rkuona negaiss apzibsnīja visu pamali.

Avots: EH I, 127

‡ apžùlnît ² Golg., Lis., = apzelêt,

Avots: EH I, 129

‡ apzvaigznît, sich hier und da mit dünnem Eis beziehen (?): bija tik auksts, ka pie akas ūdens bija apzvaigznījis Azand. 153.

Avots: EH I, 128

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

‡ asenītes, eine Pflanze: sarkanas a. Janš. Bandava II, 73.

Avots: EH I, 130

‡ astenīte Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 42, ein kleiner Scbwanz?

Avots: EH I, 131

‡ astiņnìtis ² Oknist, = ‡ astuoņnītis.

Avots: EH I, 132

‡ astuoņnītis Nerft, ein mit 8 Weberhefteln gewebtes Gewebe; in Pilaa dafür ostle. ostoinìks ² .

Avots: EH I, 132

‡ astū`ņnìtis ² Kaltenbr. = ‡ astuoņnītis. Mit ū aus astūtais?

Avots: EH I, 132

‡ atbuînît ² Bauske, = atbuîlêt ² , atcirst: atbuinīts nazis Alt-Autz, Ekau.

Avots: EH I, 136

‡ atbuknît Frauenb.,

1) losstossen:
a. duru kliņķi;

2) weg-, zurückstossen:
stiprākā guovs atbuknīja vājākuo nuo siles.

Avots: EH I, 136

‡ atbur̂nît knitternd herunterhangen machen (?): a. ce̦purei malu Bauske.

Avots: EH I, 137

atcìnît, ‡

2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.

Avots: EH I, 137

atcīnît, atčīnît, mit grosser Mühe herbeischleppen Spr.; cf. cìnîtiês.

Avots: ME I, 153

‡ atdir̂knît ² Dunika, Kal., gewaltsam, unordentlich los-, wegreissen: a. kuokam mizu, a. kam kabatu.

Avots: EH I, 139

‡ atdir̂nît ² Dunika, ab-, wegreissen: a. ādu, kabatu.

Avots: EH I, 139

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

‡ atgānîtiês, entgegenschimpfen Trik.: vajadzēja a. pretī.

Avots: EH I, 142

‡ atģirnît Kal., los-, wegreissen: krizdams viņš sev atģirnījis ādu.

Avots: EH I, 144

‡ atkārnît Trik., = atkārpît: stirnas var a. kuokiem saknes.

Avots: EH I, 147

‡ atklanîtiês,

1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;

2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.

Avots: EH I, 148

‡ atkluînît ² Lemburg, Lemsal, lässig, wackelnd ("vielleicht auch: hinkend") herkommen.

Avots: EH I, 149

atmaĩnît [li. atmainýti, russ. отмѣнить], tr., wieder umtauschen, zurücktauschen: zirgu.

Avots: ME I, 175

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175

atmãnît [li. atmõnyti, russ. отманить], tr., mit Lug und Trug herweglocken: kalpu, meitu,

Avots: ME I, 176

‡ atmilnît, mit einem Stock gründlieh durchprügeln Saikava.

Avots: EH I, 156

atpèlnît, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atpèlnît: kad es tuo varēšu a˙!

Avots: EH I, 158

atpèlnît [li. atpelnýti], tr., abverdienen: parādu.

Avots: ME I, 181

atplaiksnîtiês (unter atplaikšķîtiês): auch Golg., N.-Peb. ‡ Subst. atplaiksnījums, = saplaisājums: ādas atplaiksnījumi.

Avots: EH I, 158

‡ atplāksnîtiês, sich entwölken N.-Peb.: debesis atplāksnījās, un zvaigznes kļuva re̦dzamas.

Avots: EH I, 159

‡ atplìksnît ² Salkava, = atplaikšķîtiês: saule atplīksnīja, un viss dabā kļuva jauks.

Avots: EH I, 159

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

‡ atslànît,

1) wiederholt entgegenschlagen
Trik.: kad viņš man sita, es viņam atslānīju pretī;

2) durchprügeln
(r. отколотить) Lubn.: es viņu krietni atslānīju.

Avots: EH I, 167

atstepnît, tr., herbeischleppen C., Bers., Lub.

Avots: ME I, 198

‡ atsuînît ² Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172

‡ atsunît pretī Ar., zurückschimpfen, grob schimpfend, hunzend, tadelnd antworten.

Avots: EH I, 172

‡ attusnît C.,

1) keuchend herkommen;

2) (etwas Schweres) keuchend herschleppen.

Avots: EH I, 177

‡ atvilˆnît PS., herstolzieren.

Avots: EH I, 181

‡ atžulnîtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Oberdruss mil einem stumpfen Messer schneiden Vīt.: žulni nu ātrāk! vai nebūsi jau atžulnījies?

Avots: EH I, 183

‡ atžuknît, mit einem stumpfen Messer ab-, wegschneiden Kal.: ar tādu nazi ne˙kuo neatžuknīsi.

Avots: EH I, 183

‡ atžur̂knît ² Dunika, Kal.,

1) mit einem stumpfen Messer ab-, wegschneiden:
ar tādu nazi nuo gaļas gabala ne˙kuo nevar a.;

2) a. nazi, ein Messer (z. B. auf etwas zu Hartes schneidend) stumpf machen.

Avots: EH I, 183

‡ atžur̂nît ² Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atžur̂knît ² 1 : ar tādu nazi nuo tik sīkstas gaļas ne˙kuo neatžurnīsi.

Avots: EH I, 183

‡ atzvanît, läutend, mit Hilfe einer Glocke zurück-, herholen: tiesnesis (sacīkstē) atzvanīja zirgus atpakaļ.

Avots: EH I, 182

āzainītis, ein Streit-, Zanksüchtiger Serb.

Avots: ME I, 245

bãbūksnīte Ramkau, geum rivale.

Avots: EH I, 208

‡ baknît, kneten, stampfen, stopfen: b. maizi; b. mālus caurumā Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 200

‡ bālenītis BW. 5443 (aus Usingen); 21088, 3 var. (aus Kurl.), (mit ā ) OB., = bãlis.

Avots: EH I, 208

balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]

Avots: ME I, 255

‡ balsuonītis,* die Stimmgabel Kaudz. Mērn. laiki 154.

Avots: EH I, 201

‡ bal˜tsunītis BW. 34509, 1 var., ein weisses Hündchen.

Avots: EH I, 202

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

‡ bārdienītis L. Av. 1846, № 6, = sērdienītis, bārenis, die Waise.

Avots: EH I, 209

‡ barenīte, = ‡ baraniņa: buč; aitiņa, barenīte! BW. 27678 var.

Avots: EH I, 205

bārenīte: auch (mit à) AP., (mit à ² ) Fest.

Avots: EH I, 209

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273

‡ bàrinīte ² Kaltenbr., Oknist, = bārenīte.

Avots: EH I, 209

‡ bātenītes, Beinkleider Segew.

Avots: EH I, 210

beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME I, 277

bḕrnîtiês (unter bḕ̦rnuôtiês): auch FBR. IX, 148.

Avots: EH I, 216

bezbēnīte L., bezbērnīte Konv. ² 3703, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (Trientalis europaea).

Avots: ME I, 282

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II ² 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217

biknît, -ĩju C., Lubn., Sessw., Warkl., = bikņît; umrühren Memelshof: b. ugunskuru.

Avots: EH I, 218

‡ biksnît AP., Arrasch, C., Erlaa, Lubn., Sessw., = buknît: (vecene) Apzarni sargāja un ... biksnīt biksnīja, ka tas nedrīkstēja ... ar ... citu sievieti ir ne vārda pārmīt Kaudz. Izjurieši 91. viņš . . . suodīja un biksnīja . . . veci 155.

Avots: EH I, 219

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

‡ bīnĩteris Orellen "verächtl. Bezeichnung eines wohlhabenden Bauern": stāv kâ b., ruokas ne˙maz neliek klāt.

Avots: EH I, 223

‡ bleknît, -ĩju, schlagen, stossen: lai tik bleknī, kamē̦r graudi kaili (vom Stossen der Gerstenkörner im Mörser) Seyershof. b. (schlagen) bē̦rnu C.

Avots: EH I, 228

‡ bļuznît (li. bliùznyti) Warkl., bļuznêt Pilda, faseln, schwatzen: kuo jis tur bļuznī?

Avots: EH I, 234

buõknît, - īju, wiederholt stossen: žīds buoknī viņam sānuos [Vgl. buokstît 3.]

Avots: ME I, 361

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325

‡ brĩnît Salisb., = brĩnêt: sāk mani b. Refl. -tiês: auch Jürg., Salis, Selg., Wolm., (mit ì ² ) Oppek.

Avots: EH I, 242

brĩnîtiês, - uôs, - ĩjuos, brĩnêtiês - ẽjuôs, brĩnuôtiês, staunen, sich wundern. Mit d. Dat.: brīnās ļaudis dziesmām manām, brīnās manai valuodai; seltener mit d. Akk. - Inst.: brīnās tautas manu dziesmu BW. 188, 16791; gew. mit par: par tuo ne˙maz nav kuo brīnīties; mit einem abhängigen Satze mit ka, kad, kâ: visi ļaudis brīnījās, ka (kad) es gāju maltuvē. brīnums man od. brīnumiem (selten: brīnumam BW. 5926) jābrīnās, ich muss mich sehr wundern BW. 11691.

Avots: ME I, 334

buînît ^2, - u, - īju, mit einem strumpfen Messer schneiden, einem strumpfen Bohrer bohren u. s. w. Gr. - Sess. Wohl eine Ableitung von buina nazis, stumpfes Messer (ebenda). [Vgl. builis.]

Avots: ME I, 346

bujenīte: zur Bed. und Etymologie s. Sehwers Zeitschr. f. slav. Phll. VI, 343 f.

Avots: EH I, 249

bujenīte, eine Blume: man izpuva bujenītes BW. 6456.

Avots: ME I, 346

[buknît C., Ruj., Lis., Salis, Bers.], bukņît, - u oder - īju, auch bukņât, - āju, stossen, einen Rippenstoss geben: kuo tu mani bukņī Alm., Lub., Fest., Schwanb. [Vgl. buka 1.]

Avots: ME I, 346

buksnît: auch Dunika; anrühren, nicht in Ruhe lassen N.-Peb.

Avots: EH I, 250

buksnît, - īju Lub., Fest., Stelp., auch bukstêt, bukstīt Ermes, [Trik.,] L., tr., Püffe geben, stossen, stochern: un nu māte puisē̦nu buksnī un dauza Aps. IV, 37. viņš raustīja un buksnīja zirgu. skuolas biedri šuo brīžam bukstīja Neik. paziņu buksnīts Duomas III, 654. Refl. - tiês, sich stossen, Püffe geben AP.

Avots: ME I, 347

‡ bùksnît ² Saikava, = buksnît, schlagen.

Avots: EH I, 257

‡ būksnîtiês "urdīties, nemierīgi rīkuotiês" PV.

Avots: EH I, 257

‡ bum̃burainītis AP. "cimda raksts".

Avots: EH I, 252

bungainītis: der Trommler [?] zu ersetzen durch - etwas (jem.), das (der) an bunga(s) erinnert. J. AI.

Avots: EH I, 253

bungainītis, der Trommler [?]: bingu, bungu, bungainīti BW. 2426, 4.

Avots: ME I, 351

‡ bur̂nît,

1): auch AP.; ‡

3) "grastīt, purinât" Serben n. A. XI, 166. ‡ Refl. -tiês,

1) sich drängen
(?): ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm Kaudz. Izjurieši 286;

2) "?": kuo tur nu burnies tik ilgi? Zaravič;

3) = ‡ bur̂zîtiês 1: šis lakatiņš viegli burnās.

Avots: EH I, 255

bur̂nît, - u, i-ju [PS., C.], burņît Druw., Etn. IV, 17, tr.,

1) [quetschen:
neduod bē̦rnam kaķi burnīt C., PS.]; knittern, zu zerreiben suchen: drēbes gabalu, kuo tur burnī tuo papīr Mar. n. RKr. XV, 109;

2) mit einem stumpfen Messer schneiden:
maizi Vgl. burzît.

Avots: ME I, 354

bur̂znît, - īju, [Lis., Bers.], = burzît PA.

Avots: ME I, 356

‡ čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282

čaũnît, -īju, -īju, (scmatzend) essen Līniņ Wain.

Avots: ME I, 407

čavainīte "?": č. gauži raud LP. VII, 69. [Aus Erlaa. In Daiben sei č. ein eingewickeltes Kind od. eine Alte, die sich in Tücher eingehüllt hat.]

Avots: ME I, 407

‡ čegnîtîês Stelp. "ohne merklichen Erfolg schwer arbeiten".

Avots: EH I, 288

‡ če̦mainîte Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 70. eine Art Blume.

Avots: EH I, 288

cē̦painītis, Bezeichnung für den Hasen: citādi cē̦painīšiem nebūs miera vaisluoties R. A.

Avots: ME I, 377

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278

cìenīt, - u od. - īju, - īju, tr.,

1) ehren, schätzen, hochachten, würdigen:
cienī tē̦vu un māti. [cienāmus zemes augļus Glück Jak. 5, 7.] šuo jūsmu un sāpes var cienīt tikai tas, kas tuo izcietis Kaudz. M. 11. laiku, dienas, zīmes cienīt, tagewählerisch sein, auf Zeichen abergläubisch achten U.;

2) cienīt mit dem Obj. im Akk. und folgendem Infinitiv, jem. genügend achten, um zu...: kuo cienīja lūgt par kāzu tē̦vu RKr. XVI, 118. mārte viņu cienī apveltīt krustadvieļiem RKr. XVI, 155; tâ jau viņš cienī darīt U.

Kļūdu labojums:
verbam cienīt arī frāzēs no RKr.XVI, 118 un 155 ir nozīme"pflegen"(cienīt hat auch in den Belegen aus RKr. XVI, 118 und 155 die Bed."pflegen").

Avots: ME I, 394

čigānīce (unter čigãns): auch (mit à ² und ì ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 290

čignîtiês, sich abmühen: katrs pa savām mājām čignījas Stelp.

Avots: ME I, 412

‡ čiknît, -īju Saikava, mühsam heben: č. akmeni ratuos.

Avots: EH I, 290

čiknîtiês: auch Erlaa, Linden (in Livl.), Saikava.

Avots: EH I, 290

[čiknīties C., = stīvēties, sich steifen]: par lielu čiknīšanuos dabūjusi viņam iegrūst brandvīnu.

Avots: ME I, 412

činît,

1): ziehen
PV.

Avots: EH I, 290

činît,

1) zu Tage fördern (aus der Tiefe)
Peb. n. U.; herausziehen [Drsth.], Ober-Kurl. n. U.;

2) herunterdrücken
Kurl. n. U.

Avots: ME I, 413

čīnît, etwas mit Mühe schleppen Spr.

Avots: ME I, 416

cinīte BW. 16856, 2, Sonnaxt.

Avots: EH I, 272

cìnîtiês, - uos, ījuos, kämpfen, ringen, sich bemühen: Sprw. cīnās kâ nabags ar de̦su od. kâ bads ar mēri. cīnīties uz nāves gultas, den Todeskampf bestehen. [Wohl zu cīnīties.]

Avots: ME I, 391

čīnīties BW. 2959, = cìnîties.

Avots: ME I, 416

‡ cìrksnīte ² N.-Rosen "eine kleine Stubenmaus".

Avots: EH I, 273

čisnît, -nu, -nīju Druw., gut bewirten; [vielleicht ein Mischprodukt von čistît (aus aruss. *чьстити) und cienît].

Avots: ME I, 415

‡ čubenĩte, Kosename: sieviņ, mana č˙! BW. 27227, 2.

Avots: EH I, 293

čuînît ^2, -u, -īju, tr., mit einem stumpfen Messer etw. shneiden Gold., Kand.: meitene čuinī maizi ar trulu nazi Dond. [Refl. -tiês Grobin, = suinīties "sich reiben".]

Avots: ME I, 418

čuknît: auch Orellen, ‡ Refl. -tiês, unbeholfen hantieren Seyershof: tikmē̦r čuknīj[u]sies gar aku, kamē̦r dabū[ju]si ar spuoli ruokā Pas. V. 315 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 294

čuknît, -u od. -īju, stochern, schüren [Ronneb., Smilt.], Mar. n. RKr. XV, 111: pačuknī malku krāsnī, lai labāk de̦g.

Avots: ME I, 418

čuksnît: auch Ahs. ( umrühren, bikstīt), PV.: č. krāsni.

Avots: EH I, 294

čuksnît, stochern [Lis.], Rīg. Av.

Avots: ME I, 418

‡ čûnîtiês ² Siuxt n. Fil. mat. 68, -uôs, -ĩjuôs, arbeiten und sich bewegen und sich dabei zum Boden bücken.

Avots: EH I, 298

‡ čur̂nît ² Lems., Wainset "nelāgi mazgāt veļu": kuo tu tur čurnī tik mazā trauciņā? jem lielāku trauku!

Avots: EH I, 297

‡ čusnît, -ĩju Frauenb., langsam gehen.

Avots: EH I, 297

čusnîtiês: kamē̦r mēs tur vēl čusnījāmies, viņi jau pruojā(m) Siuxt.

Avots: EH I, 297

čusnîtiês, -uos od. -ījuos, -ījuos, intr., trödeln, zögern, saumselig sein, lange und ungewandt eine Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 423

[dacīnît Spr., hinzuschleppen.]

Avots: ME I, 429

‡ daganît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt hüten, weiden Kaltenbr.: d, da vakaram.

Avots: EH I, 302

‡ dailuonĩte, = dailulīte: tautu meita d. Celm.

Avots: EH I, 302

‡ dakšainĩtis, ein Pflug mit 2 Pflugscharen Ramkau.

Avots: EH I, 304

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

[damãnît Drsth., täuschend heranlocken.]

Avots: ME I, 436

[dapèlnît Drsth., hinzuverdienen. Refl. -tiês, für sich hinzuverdienen.]

Avots: ME I, 438

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484

dìevsunĩtis, ‡

3) die Kirchenglocke (in Rätseln).

Avots: EH I, 328

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

‡ dir̂knît ² Dunika, Kal., reissen, zerren: suņi dirknī ve̦cās bikses, Refl. -tiês Dunika, OB. "plêsties, kuosties, dauzīties": suņi dirknās.

Avots: EH I, 322

dir̂nît ² Dunika, -u, -īju, blutig ktatzen: d. ādu. Ref. -tiês Dunika, sich resp. einander blutig kratzen.

Avots: EH I, 322

‡ dirsnît Pas. XI, 147, = dìrst.

Avots: EH I, 322

‡ driksnît, -u, -īju PV., = driskât 1: d. apavus, apģē̦rbu.

Avots: EH I, 334

‡ dripsnītis Frauenb., ein Krümchen.

Avots: EH I, 334

[drisnît, -īju Warkh. "schnell (etwas) machen".]

Avots: ME I, 500

‡ druvnîtis ² Siuxt n. Fil. mat. 68, = dravnesis.

Avots: EH I, 337

duksnît: auch NB. ‡ Refl. -tiês, -ĩjuôs "mit der Stirn stossen" Iw.: guovs duksnījas ar pieri.

Avots: EH I, 340

dukstît, -u, -īju, puffen, Rippen stösse geben, stochern.

Avots: ME I, 512

duksnît, -u, -īju, knuffen, puffen: viņš man duksnīja ar dūri sānuos Katzd. [Vgl. li. duksnóti "стучать".]

Avots: ME I, 512

‡ *dūksnît, zu erschliessen aus nùodūksnît.

Avots: EH I, 346

[dulˆnît ^2, -īju, Nigr., schlagen.]

Avots: ME I, 513

dzanît, -u, -īju, bekappen: dzani eglei zarus Mar. n. RKr. XV, 113; [mit dz- statt g- nach dzenêt].

Avots: ME I, 538

dzānīte, eine dünne Schicht: dzānīte sviesta uz maizes Blm.

Avots: ME I, 539

[dzeinītis Setzen "= ē̦rkulis 2".]

Avots: ME I, 540

‡ dzelˆtēnītis Saikava, = dzeltenis.

Avots: EH I, 353

dzenît Mar., BW. 30327, 1. = dzenêt: gaidīja sila priede kâ uozuols dzenījama BW. 23406, 1.

Avots: ME I, 545

[dzirnītis Ruj. "der Krebsstein".]

Avots: ME I, 555

eldenīte, ein Rund - oder Wellholz, veldene Bielenstein Holzb. 419.

Avots: ME I, 567

‡ ēriņģīte, in der Verbind. ciema ē., verächtliche Bezeichnung für ein Mädchen BW. piel. ² 9001.

Avots: EH I, 373

‡ ē̦rmanītis (eigentlich Demin: von Ērmanis, Hermann) Oknist, der Schlaf: ē̦. spiežas virsū. Vgl. miega Kažus oder Mačus unter mìegs.

Avots: EH I, 373

gaînît: zur Bed. vgl. ‡ apgainît.

Avots: EH I, 377

gaînît [Kr., gàinît C., Peb., Schujen, gàinît ² Kl.], - u, - ĩju, tr., freqn. von dzìt [vgl. auch li. gìnti "wehren"], treiben, verfolgen: ar spriguļiem... sāktu mūs gainīt Dünsb. Pē̦rkuons Juodu gaina St. Refl. - tiês, sich wehren, verteidigen: viņš gainījās ruokām, kājām, bet nevarēja atgainīties. brāļi... vien uotru gainās Rainis Ties kas neaizmirst 37. [Zum Wurzelvokalismus s. Le. Gr. 60 u. 631 und Leskien Abl. 64.]

Avots: ME I, 585

ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡

2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;

3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡

4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.

Avots: EH I, 382

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

gànît: auch (mit â ² ) Dunika, Strasden, (mit ã) Frauenb.,

1): mit à Ramkau, mit â ² Siuxt. Refl. -tiês, ‡

3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā ² ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.

Avots: EH I, 389

gànît [Wolm., C., Serbigal, Neuenb., gãnît Salis], - u, - ĩju, tr.,

1) schimpfen, schmähen:
manu augstību tur gānīs necienīgā veidā Rainis. kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams;

2) beschmutzen, besudeln
(gew. in der Zstz. mit ap -). Refl. - tiês,

1) schimpfen, fluchen, einander schimpfen:
sievas tagad gānās;

2) sich besudeln, sich beschmutzen
(gew. in der Zstz. mit ap -). [Nebst li. gönyti "уродовать, портить" wohl aus wruss. гáниць "schmähen"; vgl. dazu v. d. Osten - Sacken KZ. XLIV, 158 f.]

Avots: ME I, 617, 618

gānîtiês [?] Spr. "sich erwehren, sich hütten";] kautrēties"(?) Dricēni. - Wenn zuverlässig, eine Neubildung (statt * guonīties) zu dzīt "treiben"].

Avots: ME I, 618

[ģernît, -ĩju, s. ģerît.]

Avots: ME I, 697

ģiernît, zerfetzen: suns ar zuobiem ģiernī lupatu Katzd. [Wohl mit westkurl. ier aus ir.]

Avots: ME I, 701

ģir̂nît: lupatas ģir̂nît ² (plêst) NB.; ģ. mizu nuost Kal.

Avots: EH I, 427

[ģir̂nît Arrasch, gewaltsam (etwas, z. B., Stroh aus der Mitte oder von unten heraus) reissen; dazu ohne Objekt die reflexive Form -tiês N. -Peb.]

Avots: ME I, 699

graũnît, - u, - ĩju, laut, hörbar essen: kuo tu te graunī, gan ābuolus, gan burkānus? Nigr.

Avots: ME I, 639

‡ grèizainĩtis AP., ein schräg gestreiftes Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH I, 403

gruinît, stossen Kalleten.

Avots: ME I, 664

‡ gŗũtspā`rnīte BW. 23850, 1 var., = grũtspā`rne.

Avots: EH I, 415

‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês ² ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù ² ) PV. (prs. -nuôs).

Avots: EH I, 422

gul˜snîtiês [N. -Peb. od. gulsnêtiês Bers.], = gulstīties: celies agri, gulsnies vē̦lu! BW. 6689 var.

Avots: ME I, 678

I gunît, -ĩju, intr., verbrennen: neaizkaltis siens gunī Bers., Kokn. n. A. XIII, 493. Zu guns.

Avots: ME I, 682

II gunît, -ĩju, scharf aufpassen: jāgunī stipri pakaļ bē̦rnam Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 682

‡ guznît Laidsen, Schibbenhof (prs. -īju ), Smilten "unschön, gierig essen".

Avots: EH I, 421

ìebuknît, ìebukņît, ìebukņât, = iebuksnît.

Avots: ME II, 5

ìebuksnît, einen Ripperstoss versetzhen: iebuksnīja... meitenei sānuos Duomas II, 509.

Avots: ME II, 5

‡ ìebùksnît ² Saikava, einen Hieb (Rippenstoss?) versetzen: tā iebūksnīja, ka zilums palika.

Avots: EH I, 505

[ìebur̂nît,

1) etwas einknillen:
ieburnīta lapa Lis.;

2) züchtigen:
tuo gan vajadzē̦tu drusku ieburnīt Wolm.]

Avots: ME II, 5

ìecìenît, ‡

2) sich angewöhnen
(?): dzīves dabiskā iekārta un iecienīta tiņgība Mežv. ļ. II, 386.

Kļūdu labojums:
Mežv. Jālabo par (zu versetzen in ) Janš. Mežv.

Avots: EH I, 507

ìecìenît, zu schätzen, verehren anfangen: viņa vārds ļuoti iecienīts kļuva Glück I Sam. 18, 30. grāmatiņa nuo iecienītās dzejnieces Vēr. II, 234. iecienītākajās krāsās A. XI, 11. vai tad tu ne˙maz nevari viņu iecienīt? Stari I, 178.

Avots: ME II, 7

‡ ìečiknît, mühsam hineinheben Saikava: viens pats bij iečiknījis mašīnu palievenī.

Avots: EH I, 507

ìecìnît,

2): mühsam hineinschaffen:
cīnī nu, kamē̦r iecīnī ustubā! Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 506

ìecìnît,

1) erkämpfen;

2) mühsam beibringen:
gŗūta galva, nevar ne˙kâ iecīnīt Kremon n. U. Refl. - tiês, (für sich) erkämpfen: es iecīnījuos sev uotru vietu pēc... Apsk. v. J. 1905, S. 145.

Avots: ME II, 7

ìečuksnît, herein -, hineinstopfen: iečuksnīja (meitu) kamanās BW. 17946, 1.

Avots: ME II, 7

‡ ìedriksnît Ramkau, iedrikšinât ebenda, = ìesist, iepḕrt: iedrikšināt kam pa ūzām.

Avots: EH I, 510

ìedzelksnîtiês, [für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bers.]: sāpe iedzelksnījās viņā Latv.

Avots: ME II, 13

‡ ìedzenît (?) Jāsmuiža " = ìedzīt 1": ie. mietu zemē.

Avots: EH I, 511

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

ìekārnît,

1) einscharren
U.;

2) anfangen auseinander zu breiten Adsel:
tikkuo siena gubu iekārnīja, te lietus klāt Wend.;

3) viel (ein)essen:
bet tad ta nu brangi iekārnīju Bers.

Avots: ME II, 26

‡ ìekluinît, eilig (eine flüssige Speise) essend zu sich nehmen Meselau: cik tad nu ieēdu, - tik drusku iekluinīju tā šķidruma. cūka ātri iekluinīja.

Avots: EH I, 520

ìemaĩnît, tr., eintauschen, einwechseln: naudu.

Avots: ME II, 42

[ìemanît, wahrnehmen, erblicken: viņu tikkuo var iemanīt Warkl.] Refl. - tiês,

1) sich merken, absehen, abmerken:
puisis raganu vārdus iemanījies LP. VII, 597;

2) abmerkend etw. erlernen:
lūkuošu iztikt ar latviešu un vācu mēli, kuŗu arī iemanījuos še Purap. dē̦ls bij iemanījies ve̦cās valuodās Kundz.;

3) Fertigkeit, Gewandtheit worin erlangen:
ienaidnieks nav iemanījies šaut uz ātri ejuošiem kuģiem A. XX, 204;

4) sich etwas merken und das gewöhnlich tun, pflegen:
vilki bij iemanījušies mājās nākt LP. VII, 861.

Avots: ME II, 42, 43

ìemãnît, ‡ Refl. -tiês, sich mit List (Betrug) hineinschleichen: iemanījies dārzā pastaigāties Jürg.

Avots: EH I, 529

ìemãnît,

1) betrügerisch, einflössen:
citiem tās (draudzību, mīlestību...) iemānīt vai iemuļķuot nav par kaiti Rīg. Av.;

[2) herein -, hineinlocken
Wid.: lielie manu puiku ar iemānījuši kaimiņu dārzā Ronneb. u. a.; in Dickeln u. a. dafür ìemãnêt].

Avots: ME II, 43

ìenĩtêt Dond., Fäden in den Weberkamm ziehen: nemācēju ienītēt BW. 7321.

Avots: ME II, 48

ìepelnît, tr., ein wenig erarbeiten, erwerben: pilsē̦tā viņš iepelnījis drusku naudas. Refl. - tiês, für sich erwerben: pilsē̦tā var labi iepelnīties.

Avots: ME II, 50

ìeplaiksnîtiês, aufleuchten, anfangen zu schimmern: viņas acīs ieplaiksnījās irōniskas dzirkstis Latv.

Avots: ME II, 51

[ìeslānît,

1) schichtweise hineintun
(und mit sluogi niederdrücken): linus mārkā C.;

2) ein wenig durchprügeln
Lis., Wolm.]

Avots: ME II, 67

ìesunît, tr., vornehmen, durchschelten, eine Lektion geben: Annu vajadzē̦tu labi iesunīt MWM. VI, 718.

Avots: ME II, 74

[ìetrusnîtiês, schwerfällig und mühsam hineinsteigen: ratuos Warkl.]

Avots: ME II, 83

[ìetusnît, keuchend (etwas Schweres) herein -, hineintragen: maisu Lis., Jürg. Refl. - tiês, keuchend und schwerfällig hereinkommen od. hineingehen od. hineinsteigen Warkl.]

Avots: ME II, 84

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92

ìnītis ² : labi, ka tāds ī. dabūn muižā paēst Janš. Līgava I, 448.

Avots: EH I, 501

ìnītis ² [Druw., der kleine Finger; (înītis ² Nigr.) auch als Schimpfname für einen Winzigen]: lauksaimniekuos var būt kuŗš katrs īnītis Karls. [Der Anklang an gr. ῖνις "Sohn, Tochter" (wozu Walde Glotta XIII, 127 ff.) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME I, 836

izbuksnît, tr., durchschütteln, gehörig Püffe geben: Aža grābj puisē̦nu ruokā un izbuksnī labi Aps.

Avots: ME I, 719

izburnît: ausreiben Frauenb. (mit ur̂ ² ): dubļainas drēbes izkaltēt un i.

Avots: EH I, 437

[izburnît, zerknittern: drēbes Lis., Arrasch; izb. cilvē̦ku, ordentlich durchquetschen.]

Avots: ME I, 719

‡ izčegnît "= izir̃dinât" Linden in Kurl.: ar pirkstiem i. smiltis.

Avots: EH I, 439

[izcìenît Lis., gehörig ehren.]

Avots: ME I, 722

‡ izčiknît, mühsam herausziehen Saikava: i. ve̦zumu nuo dūksts: i. mietu: Refl. -tiês, sich eine Zeitlang um etwas steifen (bemühen) Saikava: labu laiku izčiknījuos ap nastu, gribē̦dams tuo uzcelt uz ple̦ca, bet nevarēju.

Avots: EH I, 439

izcìnît, tr.,

1) ausfechten, einen Kampf bestehen:
izcīnītas sīvas cīņas Vēr. II, 1177;

2) erringen, erkämpfen:
ne pašu izcīnīts bij tas A. XX, 558;

3) durchringen:
viņas mūžs ir izcīnīts A. XI, 552. Refl. - tiês, sich empor-, durchringen: es e̦smu nuo nabadzības izcīnījies Stari II, 158.

Avots: ME I, 722

‡ izdir̂knît ² Dunika, herausreissen, -ziehen: i. kuoka sakni nuo zemes.

Avots: EH I, 442

‡ izgainît, allmählich hinaustreiben: franči gan bij nuo Krievijas ... izgainīti Pumpurs Raksti II, 300. Refl. -tiês, ausweichen, entgehen: kad nevar ne˙kâ i. nuo vilka, tad kurina uguni Seyershof. ce̦rē̦dams i. nuo ... ciemiņa Pumpurs Raksti II, 254.

Avots: EH I, 446

izganît,

1): saimnieki jāja pieguļā zirgus d., kad izbraukti bij Iw. Refl. -tiês, ‡

2) sich aufmästen, dick werden
Auleja: izganījās (mit ostle. iz- für uz-?) kaî vepris.

Avots: EH I, 447

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736

izgànît, Refl. -tiês, ‡

2) viņš pa˙visam izgânījies ² Dunika, er hat sich unanständige Ausdrücke angewöhnt.

Avots: EH I, 448

izgànît, tr., aus -, durchschimpfen: ja ar guodu neatduosi, pie baznīcas izgānīšu (sc. tevi) BW. 20500, 7. Refl. - tiês, furchtbar schmähen, einander schimpfen: sievas, labi izgānījušās, aprima.

Avots: ME I, 737

izkā`rnît,

1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;

2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡

4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].

Avots: EH I, 454, 455

izkā`rnît, tr.,

1) auseinanderwerfen, aus -, durchwühlen, ausscharren, auskratzen:
gultu Wend.; ve̦zumu, eine Fuhre auspacken Bergm. vistas lecekli izkārījušas. suns izkārnīja peļu midzeni Nigr.;

2) ausputzen, [auskehren, ausweiden
U.], reinigen: pīpi. man bij grāvis jāizkārna Alm. [sirds - būdu izkārnīt caur īste̦nu ticību Manz. Post. 11];

3) = izķe̦skāt C. Refl. - tiês, sich entleeren:
kad zirs nevar izkārnīties.. Wagner.

Avots: ME I, 750

izķīnît, tr., herausschleppen Spr. Vgl. izcīnīt.

Avots: ME I, 760

izķìrnît, tr.,

1) durchlöchern, aushöhlen:
lielu caurumu JU.;

2) wühlend, unordentlich ausessen:
kas tuo biezputras bļuodu izķirnījis Serb., C.

Avots: ME I, 760

izklanîtiês, ‡

2) zur Genüge Bücklinge machen:
ze̦mu izklanījies Janš. Līgava II, 237. lūkuoja ļuoti smalki i. Kaudz. Izjurieši 298.

Avots: EH I, 455

[izklanîtiês, vor vielen der Reihe nach sich verbeugen: kas nu visiem var izklanīties? Lis.]

Avots: ME I, 751

‡ izlaknît Warkl., izlakņât ebenda, AP., Lubn., Schwanb., izlakņît Meiran, allmählich auslecken, -saufen (von Katzen und Hunden): kaķis pienu pa druskai vien izlakņājis.

Avots: EH I, 461, 462

izmaĩnît (li. išmainýti), tr., austauschen, auswechseln: zirgu, naudu; auch vārdus: nav ne˙viena, ar kuŗu varē̦tu izmainīt vārdus MWM. VIII, 862. Refl. - tiês, abwechsen, sich verteilen: gāze starp asinīm un e̦lpuojamuo gaisu var svabadi izmainīties Konv. ² 832.

Kļūdu labojums:
gāze = gāzes

Avots: ME I, 768

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

izmanît, Refl. -tiês, ‡

2) sich auskennen:
man jau pašai jāizmanās un jāre̦dz, kuo laiks maksā Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 465

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768

izmãnît, tr.,

1) aus -, herauslocken, ein Geheimnis durch Trug entlocken, abschwindeln:
tad varēšuot izmānīt kādam, kur kungs e̦suot LP. VI, 627;

2) trügen, anführen:
zinu gudru paduomiņu, kâ māmiņu izmānīt BW. 15545, 6. Refl. - tiês, sich durchschwindeln: dažs, lai gan bijis vainīgs, gudri izmānījies JU.

Avots: ME I, 769, 770

izpelnît, tr., verdienen, erwerben: slavu, guodu. citā laikā Blaumanis būtu izpelnījis laurus Vēr. II, 755. Refl. - tiês, verdienen, sich erwerben: skaistās valuodas dēļ latvieši izpe̦lnuoties guodu Kron.

Avots: ME I, 779

izplàiksnîtiês ² , izplai(k)šķêtiês, verweht werden, schwinden, sich verziehen: beidzuot migla uz s truames izplaiksnījās Vēr. II, 1198. negaiss arī izplaikšķas MWM. VI, 815, Bers., Lub. kas pāri par tuo, ats izplaišķas A. XII, 155. [Vgl. išsiplaiskýti und išsiplaikstýti "развернуться".]

Avots: ME I, 781

‡ izplaĩnît,

1) = izā`rdît 2 Nogallen: siens jāizplainī Nogallen. vējš izplainījis (= izpluinījis, izšķiedis; izjaucis) labību pa visu tīrumu N.- Peb.;

2) (Geheimnisse) ausschwatzen
Gramsden. Refl. -tiês Dunika, zur Genüge albern, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 472

izpluînît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) gewaltsam hinaustreiben
Frauenb.: vācieši mani izpluînītu ² ārā.

Avots: EH I, 473

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

‡ izplùksnît(iês) ² Kalz. n Fil. mat. 27, sich verbreiten: guns izplūksnīja (oder: izplūksnījās) uz visām pusēm.

Avots: EH I, 473

‡ izplùksnît(iês) ² Kalz. n Fil. mat. 27, sich verbreiten: guns izplūksnīja (oder: izplūksnījās) uz visām pusēm.

Avots: EH I, 473

‡ izpuinît,

1) hinaustreiben
(mit ùi ² ) Golg.: i. dzē̦rājus nuo istabas;

2) nach allen Seiten auseinanderwerfen
Geistershof; = izjàukt C., Ermes, (mit uî ² ) Gramsden: zirgi izpuinījuši un saminuši auzu gubu N.-Peb. vecuo plauku izpuinīs A. 1892 I, 42;

3) "iztūcīt, izburzīt" Wizenhof;

4) verbrauchen, konsumieren
NB.: i. visu vadmalu vienam uzvalkam; i. visu ēdienu.

Avots: EH I, 474, 475

izpuknît, tr., durchschütteln, durchbleuen, Rippenstösse versetzen, hinausstossen: izpuknīja zeļļi mūs kâ zebeniekus A. XX, 79.

Avots: ME I, 786

izruinît, zur Genüge mit einem stumpfen Messer schneiden Fr.

Avots: ME I, 793

izrũnît, tr., verschneiden, kastrieren: ēzeli, kuili.

Avots: ME I, 793

izslànît,

1) aushauen, eine grössere Menge durchhauen:
šuorīt pusasi izslānīju Lös. iegājām kruogā un izslānījām tur visus;

2) ausdreschen:
riju (gew. izkult) Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 800

‡ izsluinît, durchschelten, -schimpfen Bers.

Avots: EH I, 481

izstiknît, tr., mit Mühe herausziehen (aus einer feuchten, zähen Masse): guovs nevarēja izstiknīt kāju nuo muklāja Bers. Refl. - tiês, sich mit grosser Mühe herauszuhelfen versuchen: tie izcēlās, izstiknījās, bet velti MWM. VIII, 247.

Avots: ME I, 805

‡ izsuinît Selg., Wandsen, ausreiben.

Avots: EH I, 484

izsuînîtiês, sich gehörig schuppen, scheuern, schaben: skruoderis tur izsuinās LP. I, 131.

Avots: ME I, 807

izsunît, tr., durchschimpfen, durchhunzen, heruntermachen Dond.: bagātais izsunījis viņu un aizdzinis pruojām LP. V, 262. viņa darbi netuop izsunīti Joh. 3, 20.

Avots: ME I, 807

‡ iztàisnît ² Auleja, gerade machen, ausstrecken: i., kab nebūtu grumbu.

Avots: EH I, 487

‡ izvilnît. heraus-, hinausstolzieren Ronneb., Smilt.; heraus-, hinauslaufen Oknist: zē̦ns izvilnīja nuo ustabas.

Avots: EH I, 496

izžulˆnît ² , ‡

2) zerkauen
(mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87: pame̦t suņam bē̦rna izžulnītuo gaļas šķēlīli.

Avots: EH I, 499

izžulˆnît ² mit einem stumpfen Messer schneidend verderben: neizžulnī maizi ar neasu nazi Ahs.

Avots: ME I, 833

izzvanît,

2): viņas visus nuoslē̦pumus izzvana tâ, ka visās malās tuos var nuoklausīties Janš. Bandavā I, 320. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge läuten:
ve̦se̦lu stundu izzvanījuos, līdz mani ielaida Libau u, a.

Avots: EH I, 498

izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832

jaûnĩte,

1) die Schwiegertochter
Konv.; ¹

2) die Neuvermählte
Oppek.: es dzeršu uz jaunītes laimi Straume;

3) die junge Mutter, Stiefmutter:
jaunīte, tâ viņi saukāja pamāti Latv.

Avots: ME II, 100

jaûnîtiês, s. jaunēties.

Avots: ME II, 100

‡ jùonît ² Saikava, -ĩju, = juonêt.

Avots: EH I, 571

‡ kàjainītis ² Sonnaxt, ein hölzerner Pflug mit zwei Pflugscharen. kàjainīša ² arkls Sauken "ein Hakenpflug".

Avots: EH I, 599

‡ kaķenītis, das Kätzchen: kaķenei ... mazi kakenīši BW. 13096, 1.

Avots: EH I, 576

‡ kalksnît, -īju, = kàlksnêt ² : nekalksnī cietumā! Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 578

‡ kalˆnenītis Erlaa, Deminutivform zu kalˆns, der Berg.

Avots: EH I, 578

kalvenĩtis, der Schmied im VL.: kalējiņ, kalvenīti, kad man vaŗa kamaniņas! BW. 15932, 4.

Avots: ME II, 146

‡ kar̂nît ² Siuxt, -u, -īju, = kā`rnît 2: k. dīķi, aku.

Avots: EH I, 589

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît ² Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197

I kā`rnît,

1): "schleudern; stürzen
(tr.)" N.-Wohlfahrt;

2): roden
Salis. Refl. -tiês: unruhig hin und her treten und mit den Füssen scharren Seyershof: ērzelis kârnās ² ; "svaidīties" N.-Wohlfahrt; eine Arbeit gut zu verrichten streben Seyershof: kuo viņi kārnījās ar saimniekuošanu!

Avots: EH I, 603

‡ II kā`rnît, zu erschliessen aus ‡ apkā`rnît II.

Avots: EH I, 603

katlenĩte, geknäuelte Glockenblume (campanula glomerata) Buschh.

Avots: ME II, 171

‡ ķaûķernīte Saikava "ein schwangeres Weib" (?).

Avots: EH I, 691

kaũlenĩtis, der knochige, knöchirne, magere, Epitheton des Hundes im VL.: ai, sunīti, kaulenīti, tukšu mežu ķevināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

‡ kaunît, = kàuninât: viņa tās ... rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476. Refl. kaûnîtiês ² Seyershof, = kàunêtiês.

Avots: EH I, 594

kaunīte ,* mimosa pudica Karls.

Avots: ME II, 176

ke̦blainĩtis, der Tatzige, der Betatzte, Beiname des Bären: vai lācīti, ķe̦blainīti BW. p. 2283.

Avots: ME II, 358

‡ ķēninīte Pas. IV, 313; VII, 166 (aus Lettg.), eine Königstochter.

Avots: EH I, 699

ķenīte (unter ķene): eine Tunke Frauenb., Gold.; tur tu atrasi... pienu, putru, ķenīti L. Bērziņa Pasaku vītne 109.

Avots: EH I, 695

‡ ķepsnītis Frauenb., jem. von kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 696

ķe̦raînĩte, geum urbanum Birsm.

Avots: ME II, 368

[ķinît, -ĩju,

1) "Fische reinigen, ausweiden"
Adiamünde;

2) "reinigen (überhaupt)"
Lindenhof;

3) "fangen"
Neu - Wohlfahrt (in dieser Bed. vielleicht auf estn. kin`n`i "fest"beruhend): ķinī ciet! vgl. ķĩnît.]

Avots: ME II, 382

ķĩnît: zur Bed. vgl. auch izķīnît.

Avots: EH I, 706

[ķĩnît, -u, -ĩju Mitau, Wolgunt, Kirchholm "ķinît 1".]

Avots: ME II, 389

‡ ķiñnît Salisb., = ķinît 3.

Avots: EH I, 703

ķìrnît, -u [od. -ĩju Erlaa], -ĩju,

1) den Mist mit dem
ķìrnêklis aus dem Wagen ziehen Smilt., C.;

2) das Eingeweide herausnehmen
[Erlaa], Upīte Medn. laiki: [vārna pie maitas ķirnī Erlaa;

3) kir̃nît Drosth., = ķir̃nât.] Refl. tiês, sich zu schaffen machen, sich Mühe geben, schmaddern [Notk.]: kas nu lai ķirnās ap tām sēnēm Serb. miruoņi visur ar pirkstiem pa virsu ķirnuoties, fahren mit den Fingern über die Speise Etn. II, 41.

Avots: ME II, 385

[klaînît ² Nigr., = klaiņât.]

Avots: ME II, 209

‡ klaknît Saikava, sitzen.

Avots: EH I, 608

klanît, - u, - ĩju, tr., wiederholt neigen, beugen, sinken lassen: galvu Stari II, 770. Refl. - tiês, sich wiederholt neigen, bücken, verbeugen vor jem., mit d. Dat.: es tai meitu māmiņai simtu reižu klanījuos BW. 18327, 1. jauni puiši klanījās pe̦lē̦kam akmeņam 12764; 13896. svece tik tieva, ka klanās, dass es sich in der Dille des Leuchters hin - und herbeugt U. zirgi sadzīti, ka tik klanās vien Dünsb. [Li. klànyties scheint schon seiner Betonung wegen nicht altererbt zu sein, und so ist wohl auch le. klanît aus r. клонить dass. entlehnt (zur Zeit der Entlehnung der kirchlichen Terminologie), da es im Baltischen sonst recht isoliert zu sein scheint.]

Avots: ME II, 213

‡ klânît ² Bersteln, schlagen.

Avots: EH I, 612

‡ klanīte Lubn., = ‡ klaniņš.

Avots: EH I, 610

kļebujānītis, ein dummer Hans Infl. n. U. [- eb - aus - ebj - [zu klebis)?]

Avots: ME II, 239

‡ kluinît, wackelnd gehen (mit uî ² ) Lemb.; "līkām kājām iet" (mit uî ² ) Lems., "ļempīgi iet" (mit ùi ² ) Kalz. n. Fil. mat. 28.

Avots: EH I, 622

klùinît ² - u, - ĩju, tr., viel, in vollen Zügen trinken, gierig essen: klipas Plm., ūdeni Mar. n. RKr. XV, 119; [vgl. kluit].

Avots: ME II, 234

‡ *kluknît (?), -īju, = kluknêt I: tu klukni (Druckfehler für klukni [zu kluknêt I] ?) te bez vajadzības Azand. 255.

Avots: EH I, 622

kluse˙nĩtiņãm, ganz still, leise, sachte, heimlich: vīrs stāv aiz durvīm kluse˙nītiņām LP.

Avots: ME II, 237

kràinît ² , - u, - ĩju, tr., freqn. zu kriet, von oben abschöpfen: kraini kunkuļus, krējumu nuo piena virsus Mar. n. RKr. XV, 119.

Avots: ME II, 256

kranîtiês: es kranījuos. lai ve̦d tuo ūdeni Frauenb.

Avots: EH I, 642

kranîtiês, - uôs, - ĩjuos, sich aufdrängen, lätig werden, mit Bitten bestürmen: viņš man kranījās virsū, lai izlīdzu ar naudu Nigr. [ve̦cums sāk jau kranīties virsū Janš. Dzimtene IV, 54.]

Avots: ME II, 259

kreinît Perk., für kràinît.

Avots: ME II, 271

[kucenīce, trächtige Hündin Für. I.]

Avots: ME II, 298

‡ kuînîtiês ² , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

kūkainĩtis, ein unansehnlicher Mann: man bij tāds kūkainītis BW. 21508. [Wohl zu kūkuot II.]

Avots: ME II, 332

‡ kuknîtiês,

1) ungeschickt etwas tun
Annenburg, Geistershof, Meselau;

2) "vorwärts gehend einander mit dem Ellbogen oder der Faust stossen"
Prl.; mühsam gehen Mar. Vgl. auch uzkuknîtiês.

Avots: EH I, 668

‡ kuksnîtiês, -uos, -ījuos,

1) verschiedene Bewegungen ausführen
Druw.;

2) den Geschlechtsakt vollziehen
Druw.

Avots: EH I, 668

kùksnîtiês ² : auch Kalz., Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 682

kùksnîtiês ² [auch Bers.], -uôs, -ĩjuôs, sich zu erheben suchen: bē̦rns samieguojies kūksnījās nuo gultas piecelties Druw., Lub. Vgl. kūsnīties und kūkņāties.

Avots: ME II, 333

‡ kùlnît ² , -īju Oknist, Hindernisse überwindend laufen: zē̦ns kulnī par lauku uz mājām; mati vien plīvinē. Zu li. kuln(i)úoti "trotten" ?

Avots: EH I, 671

kunkainītis BW. 7021, 1, = kunkulis c.

Avots: ME II, 315

kusnît. "?": rudeņuos cūkas ap labības gubām kasnī graudus ("šņākdamas rakņājas un ē̦d graudus") Nötk. Zur Bed. vgl. auch nùokusnît(iês).

Avots: EH I, 680

[kusnîtiês Lis., Bauske, sich regen, sich (zum Aufbruch auf den Weg) anschicken.]

Avots: ME II, 328

kūsnîtiês, ‡

3) "tūļāties, kavēties" (mit ù ² ) Saikava: kuo tu kūsnījies? ej taču!

Avots: EH I, 684

kūsnîtiês, -ĩjuôs, kūsnuôt,

1) sich regen (vom Verlangen),
etw. zu erstreben suchen: prātiņš vien kūsnījās uz jaunām meitenēm Etn. IV, 98;

[2) kûsnîtiês, eilen:
zirgs kūsnījās uz mājām Kreuzb.] Vgl. kùksnîtiês und kûsât I.

Avots: ME II, 338

[kùznîtiês, -uôs, -ĩjuôs C., kûznâties ² Bauske, sich wiederholt bücken und hernach aufrichten.]

Avots: ME II, 339

kvè̦laînīte, die Glühende, Hitzige, Feurige: jau mums bija kvē̦lainīte, vēl atveda dzirkstelīti BW. 21746, 2.

Avots: ME II, 353

labainĩtis, der gute Sohn Kl.

Avots: ME II, 394

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

[labūnītis (?) Lös. "ein kleiner Anbau unter dem Riegendach zum Aufbewahren von Spreu". Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 398

laidainĩte, Epith. der Maria: laidainīte (laidenīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. laidi, laidi, laidainīte, laidi miežus, laidi rudzus BW. 14027. S. laidene, laidiena. Zu laĩst.

Avots: ME II, 402

‡ laknît Warkl.,

1) = lakt;

2) Unsinn, Unwahres sprechen.

Avots: EH I, 716

*ļàutenītes ² Auleja, ein nur in Ausrufen übliches Deminutiv zu ļàudis, Leute: ļ., kas uogu!

Avots: EH I, 769

‡ lē̦durknīte, eine gewisse Pflanze (= lēdzēkne?): papardīte, l., tā ir lielā Jāņa zâle BW. 32392.

Avots: EH I, 736

‡ lēdzeksnīte BW. 32392 var., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

ļe̦kaînĩtis "?": ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! (gemeint ist damit der pũķis) LF. VI, 50. [ļe̦kainis, jem., der wegläuft oder heimlich weggeht Morizberg oder "wer schnell läuft" (z. B., so auch in Grünh., ein Hase).]

Avots: ME II, 534

‡ lēnît, langsamer etwas zu betreiben mahnen: "lē̦nām pa tiltu, Druņķīt, ka kājas nelauzi!" lēnīja... vecītis Druva III, 600.

Avots: EH I, 738

lē˙nĩtiņãm: auch (mit ê ² ) Dunika, (lê̦˙nĩtiņam) Wainsel.

Avots: EH I, 738

lēnītis: auch (ein gewisser Wind) Bigauņc. 43, ("Westwind") Angern n. BielU., (Südwestwind") Markgrafen.

Avots: EH I, 738

[lēnītis "der warme Südwind" Hugenberger; vgl. lẽnica.]

Avots: ME II, 460

‡ lepnītis Liepna "mazs izcīnīts zemes gabaliņš mežā".

Avots: EH I, 734