Paplašinātā meklēšana

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. ² 50.

Avots: ME I, 18

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12

‡ àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6

‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbìrkstît, entkohlend wegstossen: a. uogli nuo skala labi tālu.

Avots: EH I, 9

‡ àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

‡ àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16

‡ I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17

‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17

‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18

‡ àizdēstît, pflanzend besetzen: lieli gabali tagad aizdēstīti Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 18

‡ àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.

Avots: EH I, 19

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

‡ àizdzirkstît, = ‡ àizdzirkstelêt: lokomotīve aizdzirkstīja gaŗām.

Avots: EH I, 22

àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.

Avots: ME I, 24

‡ àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25

‡ àizgrampstît (?) MSil. "aiztvert, aizķert".

Avots: EH I, 24

‡ àizgram̃stît, fort-, hinraffen: ar grābekli žagarus a. pruom.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrūstît, (wiederholt) fort-, hin-, hinter etwas stossen.

Avots: EH I, 25

‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28

‡ àizkampstît, (mehreres oder wiederholt) aufgreifen: a. nuokritušās linu šķiedras.

Avots: EH I, 28

‡ àizkamstît "nachlässig und eilig zunähen" Bauske: a. maisam caurumu.

Avots: EH I, 29

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31

àizkãrtît, s. àizkãršuôt.

Avots: ME I, 31

àizkaûstît,

1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡

2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34

‡ àizklāstît Spr., = ‡ àizklâdinât.

Avots: EH I, 31

‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.

Avots: EH I, 33

‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.

Avots: EH I, 33

‡ àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32

‡ àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34

‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33

‡ àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35

‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38

‡ àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.

Avots: EH I, 42

‡ àizpētît Spr., herrufen lassen, vorladen (вызвать, вытребовать).

Avots: EH I, 42

‡ àizplãtîtiês,

1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);

2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.

Avots: EH I, 42

‡ àizpļũtît, Durchfall habend besudeln Dunika Kal. u. a.: a. duru priekšu.

Avots: EH I, 43

‡ àizpuõstît, zu verwüsten (zerstören, vemichten) anfangen Bauske: aizpuostīts mežs.

Avots: EH I, 44

‡ àizpustît, wegtreiben, -jagen Kal.

Avots: EH I, 44

‡ àizraitît, hinsenden, -schicken Saikava: a. kam ziņu.

Avots: EH I, 44

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45

‡ aîzrantît ² Dunika, Kal., = àizcìrst 2, anhauen: a. kuoku.

Avots: EH I, 45

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

[aizrīstīties L., "durch hastiges Schlucken etwas in die Luftröhre bekommen"].

Avots: ME I, 47

‡ àizrùotît ² Meselau, lose zunähen: a. maisu.

Avots: EH I, 46

àizsẽtît, tr., mit einem Zaun (sē̦ta) umgeben, umzäunen Biel. I, 401.

Avots: ME I, 49

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

‡ àizskaustît U. (unter skaustît I), verkeilen, vemieten.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55

àizskûpstît, wegküssen: bē̦das Jan. tu aizskūpsti viņa miegu Vēr. II, 262.

Avots: ME I, 50

àizslàistît, ‡ Refl. -tiês, hin-, wegbummeln, sich umhertreibend hin-, weggeraten.

Avots: EH I, 49

àizslàistît, tr., aufrichtend versperren: vārti... ar ecēšu aizslaistīti BW. 25834.

Avots: ME I, 50

‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.

Avots: EH I, 56

‡ àizslam̃stîtiês Rutzau, = ‡ àizslàistîtiês.

Avots: EH I, 49

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50

àizspuôstît, einsperren: a. sivē̦nus aizgaldā.

Avots: EH I, 51

‡ àizstâstît: a. pasaku līdz pusei, ein Märchen bis zur Hälfte erzählen (perfektiv).

Avots: EH I, 52

‡ àizstatît,

1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;

2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;

3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;

4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.

Avots: EH I, 52

‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 53

‡ àizšũstît, flickend zusammennähen Ahs.: a. zeķu caurumus.

Avots: EH I, 56

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53

‡ àizsvètît,

1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54

àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.

Avots: ME I, 56

‡ àiztîstît, ‡ àiztīņât: a. bē̦rnam seju.

Avots: EH I, 58

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61

àizvalstît, hin-, wegwälzen.

Avots: ME I, 58

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

àizvãrît, tr., beschmoren: ēdienu A. XX, 334.

Avots: ME I, 59

àizvèstît, ‡

2) befördern
U. (unter vèstît): es viņu tur aizvēstīju.

Avots: EH I, 63

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

‡ àizvẽtît, windigend entfernen : a. sīkuos graudus līdz ar pe̦lūm.

Avots: EH I, 63

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

àizvilˆstît, tr., hin-, weglocken Dr.

Avots: ME I, 60

‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.

Avots: EH I, 64

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73

apbakstît pastalas = apbadît p. Stürzenh.

Avots: ME I, 76

apbãrstît (li. apbarstýti), bestreuen, überschütten: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 76

‡ apbikstît Trik. u. a., ringsum schüren (perfektiv): a. uogles.

Avots: EH I, 73

‡ apdakstît, ringsum einstecken Selsau: a. klūdziņas ap puķu dārzu.

Avots: EH I, 76

‡ apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.

Avots: EH I, 77

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

apdēstît, tr., bepflanzen: duobes kāpuostiem.

Avots: ME I, 81

‡ apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à ² ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82

‡ apglãstit (li. apgldstyti) Salisb., = apglizsit.

Avots: EH I, 82

‡ apglaũstit, (wiederholt ringsherum) streicheln, beglätten: a. matus.

Avots: EH I, 82

apgrābstît (unter apgrãbât), ‡

3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.

Avots: EH I, 83

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

‡ apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84

‡ apgũstît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;

2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.

Avots: EH I, 86

‡ apkal˜stît, = ‡ apkaldinât: a. zirgu C.

Avots: EH I, 89

‡ apkampstît,

1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);

2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.

Avots: EH I, 89

‡ apķar̂stît, = apķer̂stît: a. maizi Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 96

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90

apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.

Avots: ME I, 93

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98

‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92

‡ apknakstît, mit unzüchtigen Griffen ringsum anfassen: a. meitas Golg.

Avots: EH I, 92

‡ apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.

Avots: EH I, 93

‡ apkramptît "?": gļuotīm apkramptītas lapiņas Wid.

Avots: EH I, 93

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

‡ apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93

‡ apkristît, ein wenig mit Wasser verdünnen (eig.: taufen): tā nav paspējusi pienu a. Rauske.

Avots: EH I, 94

apkrustît, taufen (perfektiv): a. bē̦rnu Bewern, Kal., Stenden.

Avots: EH I, 94

apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.

Avots: ME I, 96

‡ apkulˆkstît ² Dunika, Kal., = apkul˜stît (li. apkùlstyti).

Avots: EH I, 95

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

‡ aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97

aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienmāti MWM. II, 398.

Avots: ME I, 99

‡ apmastît "(Strümpfe oder Handschuhe) sauber und sorgfällig zuflicken" Bauske.

Avots: EH I, 100

‡ apmīstît,

1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102

‡ apnĩtît Bauske u. a., = ìenĩtêt: aude̦kls jau apnītīts.

Avots: EH I, 103

‡ apuokstît Bauske, Jürg. = ‡ ap uõkšķerêt: a. visus kaktus, līgavas pūru (nuo visām pusēm).

Avots: EH I, 124

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133

appẽtît ‡ 2 prüfend ringsum besichtigen: zē̦ns ilgi mazuo appētījis Anekd. IV, 8.

Avots: EH I, 104

appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.

Avots: ME I, 111

applatît, tr., ringsum ausspannen.

Avots: ME I, 111

‡ applãtît U. (unter plātīt), mit Sahne oder Ei bestreichen: a. karašas.

Avots: EH I, 105

appļaũstît (li. apipjáustyti), nicht gründlich, obenhin abmähen: žuogmaļus, krūmus.

Avots: ME I, 112

appļũtît (unter appļũtêt), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.

Avots: EH I, 106

‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107

‡ appūstît = appūšļuôt: dēkles mē̦dz tuo (dzērienu) vēl a. un apvārduot Janš. Mežv. ļ. I, 374.

Avots: EH I, 107

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

‡ apran̂stît ² Nigr., ringsum einkerben: nebūs galdus a.

Avots: EH I, 108

‡ apran̂tît ² Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108

apraûstît, tr., hin und wieder abreissen: lapas Spr.

Avots: ME I, 114

aprimstîtiês, sich beruhigen: viņa pamazām aprimstījās MWM. VIII, 654.

Avots: ME I, 115

‡ apruotît,

1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;

2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.

Avots: EH I, 111

apsàistît, iter. von apsìet, mehrfach umbinden.

Avots: ME I, 117

apsātît, tr., gedeihen, Segen verleihen: lai dievs apsātī Spr. (zu sãta).

Avots: ME I, 118

‡ apsẽtît U. (unter sētît), Wessen, umzäunen.

Avots: EH I, 112

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apskaustît: auch Plm. n. RKr. XIX, 108.

Avots: EH I, 113

apskaustît (Lennewarden), gleichbedeutend mit apskaûstît.

Avots: ME I, 121

apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.

Avots: ME I, 122

‡ apskupstît Golg., = apskāpstît.

Avots: EH I, 114

apskūpstīt, ringsum belecken: pirkstus apskūpstīdami Vīt. 43.

Avots: ME I, 122

‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114

‡ apsmalstît, ringsum abschöpfen: a. putas.

Avots: EH I, 115

apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, kā iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.

Avots: ME I, 126

apstatît ‡

2) = apstãdît 1, bepflanzen: apstatīja visu dārzu Pas. V, 135 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.

Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen

Avots: ME I, 125

‡ apšustît Plm. (zu einer ganzen Anzahl von Objekten) geschaftig hin und her laufen: viņš jau apšustī visus.

Avots: EH I, 120

‡ apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120

‡ apsùtît "обослать, оповѣстить" Spr., (eine Nachricht oder Sache) von einem Ort zum andern hinschicken (herumschicken) Festen: a. ziņu nuo vienas mājas uz uotru.

Avots: EH I, 118

apsvètît,

1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡

3) beschimpfen
(ironisch) Bers.

Avots: EH I, 118

apsvètît, tr.,

1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;

2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.

Avots: ME I, 128

‡ aptastît Dunika, Kal., = aptèst: a. mieta galu.

Avots: EH I, 121

‡ aptaukstît Pas. III, 498, = aptaûstît.

Avots: EH I, 121

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

aptîstît, ‡ Refl. -tiês, sich wieder holt umwickeln: a. ar lupatu Trik.

Avots: EH I, 122

aptīstît, mehrfach oder wiederholt umwinden.

Avots: ME I, 131

‡ aptît, Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.

Avots: EH I, 122

aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.

Avots: ME I, 131

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

apkul˜stît, tr.,

1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.

Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen

Avots: ME I, 96

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134

apvãrstît ‡

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

apvā`rtît, ‡

2) oberflächlich (eine Arbeit) verrichten (ausführen)
Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH I, 125

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

apvātît Spr., sich mit Wunden (vātis) bedecken.

Avots: ME I, 134

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

[apvēstît, benachrichtigen (eine Reihe von Personen).]

Avots: ME I, 135

‡ apvẽtît

1) (das ganze Quantum) windigend reinigen
(perfektiv) Meiran: a. visus miežus;

2) oberflächlich windigen
C.: mieži tikai apvētīti;

3) windigend verdecken
Dunika: a. maisu ar pe̦lūm.

Avots: EH I, 126

‡ apvîkstît ² Siuxt, Deglavs Rīga II, 1, 418, = apvîstît.

Avots: EH I, 127

‡ I apvilˆstît Lubn., Meiran, = apviļât 2: a. zivi miltuos.

Avots: EH I, 126

‡ II apvilˆstît Trik., betrügen.

Avots: EH I, 126

apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.

Avots: ME I, 136

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

apžulˆtît, Denom. von žulˆts, tr., vergällen, verbittern: apžultīta mute, giftiger Mund Manz. tu jau man katru maizes kumuosu apžultī Sessw. A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 139

‡ apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ ² ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128

‡ astītes zvaigzne, der Komet Für. I.

Avots: EH I, 132

astīts, geschwänzt: astīta zvaigzne, der Komet; astīti svārki, der Rock mit einer Schleppe A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 146

I astīts: ar lielu, starainu, astitu zvaigzni Stobe 1797 I, 116.

Avots: EH I, 132

‡ II astîts, der achte Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 83; s. Le. Gr. 369.

Avots: EH I, 132

atsùtît, tr., hersenden: dāvanas; labas dienas, Grüsse. gan dieviņš drīz atsūtīs stundiņu, die Stunde, den Tod Aps. II, 28.

Avots: ME I, 199

atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ atbadîtiês 1;

2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.

Avots: EH I, 134

atbakstît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu nevajaga atbakstît.

Avots: ME I, 150

atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.

Kļūdu labojums:
r. = tr.

Avots: ME I, 150

‡ atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134

‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135

‡ atbìrkstît uogli nuo skala, die Kohle vom (brennenden) Span abstossen.

Avots: EH I, 135

‡ atbļaûstîtiês Lubn., wiederholt schreien her-, zurückkommen: a. nuo kruoga mājā.

Avots: EH I, 135

‡ atdakstît Lemsal, leichtfertig (vieles) weggeben, -schenken: nevajag labas lietas a. citiem.

Avots: EH I, 138

‡ atdãstît C., = ‡ atdãļât: a. citiem savu mantu.

Avots: EH I, 138

‡ atdēstît, zurückpflanzen: a. puķi atpakaļ se̦nākajā vietā.

Avots: EH I, 139

atdur̃stît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: adatu.

Avots: ME I, 154

‡ atgrābstît, wiederholt ab-, wegharken, -raffen Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit ã): a. sìenu nuo krūmiem.

Avots: EH I, 142

‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.

Avots: EH I, 142

‡ aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 143

‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.

Avots: EH I, 145

‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147

‡ Dunika, Kal., sich erwehren: vinš man tâ plijās virsū, ka nevarēju nuo viņa a.

Avots: EH I, 148

‡ atklastît Dunika, (ein Buch) aufschlagen: a. grāmatu vaļā.

Avots: EH I, 148

‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149

‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.

Avots: EH I, 149

atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.

Avots: ME I, 168

‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150

‡ atkulˆkstît ² ,

1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);

2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.

Avots: EH I, 150

‡ atkulstît ² ,

1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;

2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;

3) "?": a. parādu Rutzau.

Avots: EH I, 151

atlaîstît, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡

4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.

Avots: EH I, 153

atlaîstît,

1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [

2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].

Avots: ME I, 171

‡ atlakstît, wiederholt springend hergelangen Bērzgale: vardes var a. uz šejeni.

Avots: EH I, 153

‡ atuostît einen Geruch identifizieren ("izprast smaržü) Warkl. Refl. -tiês,

1) = ‡ atuostît Warkl.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.

Avots: EH I, 177

atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.

Avots: EH I, 158

atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.

Avots: ME I, 181

‡ atplātît ar ruokām, abweisend mit den Handen gestikulieren Oppek.

Avots: EH I, 159

‡ atràistît(iês) ² Sessw., = atràisît(iês).

Avots: EH I, 160

atraitît (li. atraitýti), freqn. zurückkrämpen: es atraitīju bikses Jauns.

Avots: ME I, 184

atrakstît ‡

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161

atrakstît tr.,

1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;

2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.

Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen

Avots: ME I, 184

‡ atran̂tît ² Dunika, Kal., Rutzau, abtrauen: a. uozuolam zaru.

Avots: EH I, 161

‡ atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161

‡ atreitît (ein Hypernormalismus?) Sauken, = atraitît.

Avots: EH I, 161

‡ atrĩstît beim Wiederkäuen (aus dem Magen) zurückwürgen (tr.; von Kühen gesagt): a. gre̦muokli nuo kuņģa mutē C., Sessw. Refl. -tiês Trik., (sich würgend) die Kehle freibekommen, nachdem man sich verschluckt hat: nevar a.

Avots: EH I, 162

atruõtît,

1): a. bikses Bauske.

Avots: EH I, 163

atruõtît, atruotinât, tr.,

1) aufstreifen:
piedurknes, meton. ruokas JK. V, 55, die Ärmel aufstreifen;

2) loswickeln, losbinden:
šalli MWM. VII, 803. kā satinušuos lapu tu mani atruotināsi Asp.

Avots: ME I, 187

‡ atsàistît, wiederholt um eine Strecke weiter (z. B. ein weidendes Pferd) anbinden.

Avots: EH I, 163

atšâstît, tr., unterbringen: siena šķūnī pa durvīm iebāž, ka nevar tuo atšāstīt Bers., Druw., Lub.

Avots: ME I, 200

atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 200

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskatîtiês,

2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;

3): auch Frauenb.; ‡

4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.

Avots: EH I, 166

atskatîtiês

1) sich umsehen, zurückblicken:
dzied, meitiņa, atskaties lielā meža maliņā BW. 460.

2) sich satt mehen:
viņa nevarēja viņā atskatīties Apsk. I, 282;

3) verschalen:
dzer mudīgāk, citādi alus atskatīsies Grünh.; alus bij izdzirkstījies un atskatījies Sudr. E.; Kurs.

Avots: ME I, 192

‡ atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),

1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;

2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.

Avots: EH I, 174

atskràmstît ² Lubn. "abschaben": a. piedegumu katlā.

Avots: EH I, 166

‡ atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.

Avots: EH I, 174

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167

‡ atslapslîtiês, sich heimlich herbegeben: a. nuo meža šurp uz māju.

Avots: EH I, 167

‡ atslāpstîtiês Trik. (mit â), Kegeln, Salis, Wilsenhof (mit â ² ), = ‡ atslapstîtiês.

Avots: EH I, 167

‡ atsmalstît, wiederholt abschöpfen: a. krējumu.

Avots: EH I, 168

‡ atspuostît, von Banden oder Fesseln befreien: cietumu vai atspuostīsim? Fr. Adamovičs Rudens ziedi 266.

Avots: EH I, 171

atstâstît, tr., wiedererzählen: stāstu, nuotikumu, atgadījumu Vēr. II, 184; atstāstīts teikums, der angeführte Satz; atstāstāmā izteiksme *, der modus relativus.

Avots: ME I, 197

atstatît, (li. atstatýti) tr.,

1) zurückstellen:
krē̦slu;

2) perhorreszieren:
liecinieku, tiesnesi Konv. ¹

Avots: ME I, 197

‡ atstuôstîtiês,

1) stotternd erwidern
Bauske;

2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.

Avots: EH I, 172

atsũkstîtiês Bauske, sich beklagend erwidern: viņš tik atsūkstījās vien, bet nesamaksāja.

Avots: EH I, 172

‡ atšvaĩtîtiês Rutzau, = atgaiņâtiês 1.

Avots: EH I, 175

atsvètît, ‡

2) "= nùosvètît" Ewers.

Avots: EH I, 173

[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200

‡ attaûstîtiês, um sich tastend hergelangen: a. tumsā līdz gultai.

Avots: EH I, 175

‡ attīkstît Lös., = attîstît.

Avots: EH I, 176

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205

attît: seju nuo grumbam attīdama Ezeriņš Leijerk. I, 153. ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loswickeln: sietava attinusies vaļā. kamuols attinies.

Avots: EH I, 176

attît, tr., loswickeln: diegu, kamuoli.

Avots: ME I, 205

‡ attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.

Avots: EH I, 177

‡ atvalstît, (wiederholt) herwälzen: atvalstīju simtiem gludu akmeņu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 188. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend hergelangen.

Avots: EH I, 178

‡ atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), = ‡ atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179

atvèstît, tr., entbieten, benachrichtigen: Kārli atvēstīja nuo kruoga; bet tas bija pilns Baltp. viņš atvēstīja pie sevis savus draugus Sessw.

Avots: ME I, 210

‡ atvẽtît, windigend absondern: a. pe̦lus nuo graudiem.

Avots: EH I, 180

atvîstît: atvīstījušas sev lakatus vairāk nuo mutes nuost Janš. Dzimtene V, 237.

Avots: EH I, 181

atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.

Avots: ME I, 211

‡ atžaûstîtiês Erlaa, sich herumtreibend hergeraten.

Avots: EH I, 183

augstīt (li. áugštinti), erheben Für.

Avots: EH I, 184

aûgstîtiês, sich brüsten, stolz sein: vaidnieks aûgstījas un tā pret mani uzpūšas GL.

Avots: ME I, 217

baîlpràtītis, der Furchsame (Beiname des Hasen); der Steinhase, Spitzkopf (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 251

bakstît: stecken: nebaksti pirkstus, kur nevajag! Dunika.

Avots: EH I, 200

bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,

1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);

2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.

Avots: ME I, 252

balˆstît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,

1) sich stützen, sich gründen;

2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;

3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bārkstît Strods Par. vōrdn. 60 "?"

Avots: EH I, 209

bãrstît: auch Salis.

Avots: EH I, 209

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

[bastīt Lng., ausstossen. Nebst li. bastýtis "толкаться, тыкаться, шататься" wohl zu le. badît.]

Avots: ME I, 266

bāstīt "stippen, slipfen": b. zirņus Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter stippen. Wohl zu bâzt.

Avots: EH I, 210

bikstît

1): wiederholt anstossen
Wolmarshof u. a.;

3): kas tas par strādnieku, kas vie˙nādi jābiksta! Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês,

1) einander wiederholt stochern, anstossen;

2) einander antreiben, anstossen.

Avots: EH I, 219

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. ² 489 f.]

Avots: ME I, 295

‡ bĩkstît Stenden, = bikstît 2; ar bīkšķi b. krāsnī uogles: wiederholt Rippensttisse versetzen: viņš man ar īkšķi bīksta sānuos.

Avots: EH I, 223

bīkstîtiês (unter bîstîtiês): auch (mit ĩ ) Grenzhof n. FBR. XII, 14, (mit î ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 223

[bìrkstît C., PS.], bir̂kstît ² [Nigr.], -u, -īju u. birkšķināt, die Kohlen von dem brennenden Pregel, die Asche von der Zigarre abstossen, entkohlen: birkstīt skalu od. uogli nuo skala, pe̦lnus nuo cigāra; gew. nuobirkstīt [Ableitung von bir̂kstis.]

Avots: ME I, 298

‡ II birkstît Kabillen, = birzêt.

Avots: EH I, 220

bîstîtiês: auch Linden.

Avots: EH I, 223

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

‡ blaistît "die Flinte viet knallen lassen" Kabillen.

Avots: EH I, 225

I blankstît, -u, -īju, undeutlich sehen Dond. [Iterativform zu blenkt.]

Kļūdu labojums:
klētei = klētē

Avots: ME I, 309

II blan̂kstît ² , Refl. -tiês,

1): viņš nevīžuo strādāt, blankstās apkārt Dond.

Avots: EH I, 226

II blan̂kstît ² [Nigr.], -u, -īju, abschreiten, auf die Seite gehen Elv. Refl. -tiês, sich herumtreiben [Amboten], trödeln, faulenzen: tu ar šaudīklu blanksties pa mežu Janš. klētei vien blankstījās BW. 21205. [blañkstīties Edw., sich verbergen. [Zu poln. bła,kać, klr. блукáти, čech. dial. bloukati "umherschweifen" Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 309

blanstîtiês: auch (mit an̂ ² ) Frauenb.: kur tu blansties, ka nenāc pie darba?

Avots: EH I, 226

blanstîtiês Lub., Erlaa [echt le. bluostīties], trödeln, faulenzen.

Avots: ME I, 309

blāstîtiês -uos, -ījuos, freqn. zu blāzt, schimmern, schimmernd spielen: ap ruožu lūpām, kas velti cenšas smaidīt blāstījās žē̦labas Kaln. Uo. 72.

Avots: ME I, 311, 312

bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.

Avots: ME I, 320

bluôstîties [Drsth.], -uos, -ījuos, trödeln, faulenzen: viņš tik bluostās vien Lub., Smilt. [Vgl. blanstīties.]

Avots: ME I, 319

[I buôkstît, - stu, - stīju Lis., buchstavieren; s. buoksts 2.]

Avots: ME I, 361

II buõkstît,

2): "nicht ans Licht treten dürfen"
Bartau, (mit uo) Bērzgale; gehört wohl zu bêgt.

Avots: EH I, 258

[II buõkstît

1) "verheimlichen"
Wandsen;

2) "sich verbergen"
Lng.]

Avots: ME I, 361

III buokstît(iês),

1): gehört wohl zu bêgt.

Avots: EH I, 258

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361

III buokstît(iês),

1): gehört wohl zu bêgt.

Avots: EH I, 258

čakstît U., = busktīt; vgl. čakāt.

Avots: ME I, 402

‡ čalatît, viel und laut plaudern AP., Fest.: visa pamale skanēja, kad Anna čalatīja AP.

Avots: EH I, 283

capstît, - u, - īju, greifen, fassen, besonders in der Zstz. mit sa -; [Ableitung von capst, vgl. Leskien IF. XIII, 190 und Berneker Wrtb. I, 121].

Avots: ME I, 364

čāpstît (unter čapstinât), ‡ Refl. -tiês "= šāpstīties" Kronw.

Avots: EH I, 287

[čaukstītis St., eine Art kleiner Vögel.]

Avots: ME I, 406

ceļmalīte, ceļmalu lapa od. ceļmallapa od. ceļlapiņa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75. Nach U. ceļmalas, Cichorien; RKr. III, 70.

Avots: ME I, 371

cikstît: auch Liepna, Marienhausen, Rugāji; schnüren durch schüren zu ersetzen.

Avots: EH I, 269

čikstît, -u, -īju, tr., schüren: kâ pagali čiksta, biksta BW. 12964, Mar. n. RKr. XV, 110. Vgl. cikstīt.

Avots: ME I, 412

cĩkstîties, [cîkstîties ² Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]

Avots: ME I, 390

‡ čĩkstîtiês NB., ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

‡ čipstīte Siuxt, ein gewisser Vogel; vgl. čipste I.

Avots: EH I, 291

čirkstît, für dzirkstît, Funken sprühen Adsel.

Avots: ME I, 415

cir̃stīt [Ruj., cìrstît C.], - u, - īju, spielend etw. wiederholt hauen: dadžus, kuokus MWM. VI, 379, 947.

Avots: ME I, 387

‡ cìstît ² Warkl., (von Sünden) unschuldig machen, täutern.

Avots: EH I, 276

‡ čuokstîtiês PV. "= tūļātiês".

Avots: EH I, 299

[I čukstît U., = čukstêt.]

Avots: ME I, 419

II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.

Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder

Avots: ME I, 419

čûpstît (unter čūpstinât): jāčūpsta ("?") lūpas RKr. XIX, 93.

Avots: EH I, 298

[dakratît Drsth., hinzuschütteln.]

Avots: ME I, 433

dakstît,

1): "izdāvāt" Lemb., Salis; verschwenderisch geben, verschenken Ramkau: bij atnesis maizi, bē̦rniem dakstīja; ‡

2) (von jem.) leihen, borgen
Salis: pašam ne˙kas nav; daksta nuo viena, nuo uotra.

Avots: EH I, 303

dakstît, -u, -īju, (in Druw.) dākstît, tr., geben, reichen: man māmiņa piesacīja puišiem mutes nedakstīt BW. 10249, Etn. III, 162. [Zu duot.]

Avots: ME I, 433

‡ II dakstît, stecken Dunika, Rutzau, Trik.: kam vajadzēja mietiņus pagalmā d˙!

Avots: EH I, 303

dākstît Druw., s. dakstît, dāstît und vgl. dāsns.

Avots: ME I, 447

[dalaistît Drsth., mehrfach hinzugiessen.]

Avots: ME I, 434

[dalakstît Domopol, hüpfend hinzueilen.]

Avots: ME I, 434

‡ dastît Warkl. n. FBR. XI, 107, Skaista, freqn. zu duôt, wiederholt geben.

Avots: EH I, 309

dāstît: auch (mit ã) C., Trik., (mit â ) Kalz., Saussen.

Avots: EH I, 312

dāstît, -u, -īju, leichtsinnig fortgeben, verteilen: viņš savu naudu citiem ir dāstījis Druw.

Avots: ME I, 449

[dasùtît Drsth., Spr., hinzuschicken.]

Avots: ME I, 442

[datît Drsth., hinzuwickeln.]

Avots: ME I, 443

daũdzrakstītājs, der Vielschreiber.

Avots: ME I, 444

dèstît,

1): mit ē auch AP., mit è ² Kaltenbr., KatrE., Linden (in Kurl.), Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH I, 319

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464

drapstît, fein schneien [Für.], Bergm. n. U. [Etymologisch wohl mit b zu schreiben: vgl. li. drabstaũ und drebiù "werfe (fortgesetzt) Breiartiges (hin und her), dass es spritzt"; über weitere Beziehungen s. Berneker Wrtb. I, 225.]

Avots: ME I, 490

drāpstît, [drāpstêt Wid.], schnarren (wie eine Saite) U.

Avots: ME I, 494

‡ dràtît ² , -īju Lubn. "schlagen, prügeln".

Avots: EH I, 331

drāztît: auch (mit ã ) Salis,

1): drãztît ratiem ilksis Seyershof, drāza stīpas, kâ arī drāztīja un graizīja ar nazi dažādus daiktiņus un nieka lietiņas Janš. Līgava I, 166; ‡

2) "prügeln"
Zaravič.

Avots: EH I, 331

drāztît, -u, -īju, freqn., wiederholt ein wenig schaben, schnitzeln: viņš paņēma citu kuoku un drāztīja atkal MWM. VIII, 17. Refl. -tiês, unartig, unruhig sein [Fest.], Lös. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 495

drukstît. (schwelende Holzscheite aneinander) reiben, (um Funken zu erzielen): kuo druksti, neļauj ugunij iedegties Laud.

Avots: ME I, 503

[I drùkstît N. - Peb. "schieben, stossen": dr. le̦du. Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 506

II drùkstît ² : auch Bērzgale, Skaista, Warkl., ("prügeln") Zvirgzdine.

Avots: EH I, 337

II drùkstît ^2, -u, -īju. schelten, rügen: viņu vienmē̦r drūkstīja, bet tas maz kuo līdzēja. drūksti bē̦rnus, lai aug guodīgi cilvē̦ki Mar. n. RKr. XV, 112, [Warkh.].

Avots: ME I, 506

[drùmstît, -stu, -stīju C., Bers., Kreuzb., bröckeln.]

Avots: ME I, 504

dukstît: auch Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 340

dur̃stît, Refl. -tiês,

2): auch Bērzgale, Fest.

Avots: EH I, 344

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts ² Bers. "kas dvalstās".]

Avots: ME I, 536

‡ džaîkstîtiês Fest. "āvīties vaibstuoties".

Avots: EH I, 365

džākstīties U., = žākstīties.

Avots: ME I, 563

dzelˆstît [Lis., Nigr.], -u, -īju, iter. zu dzelˆt, tr., wiederholt stechen, beissen, verletzen: lai dze̦lsta sirdi viņu (bē̦du) zuobi Niedra. dzelstīs tevi.,. ar smalkām nātrītēm BW. 32582, 2 var.

Avots: ME I, 541

I dzelˆtît ² , ‡

2) vergolden
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 353

[I dzelˆtît ² Ruj., gelb färben.]

Avots: ME I, 542

II dzelˆtît,

1) stechen:
auch (rnit el˜ ) AP.

Avots: EH I, 353

II dzelˆtît [Bers.], -īju, stechen: dzeltīs tevi Jāņu bē̦rni smalkajām nātrītēm BW. 32582. [nātres dzeltī Bers. - In AP. bedeute es: prügeln.]

Avots: ME I, 542

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III ² , 335.

Avots: EH I, 360

[dzir̂kstît, flimmern Lis,; dzìrkstît, -īju, schlagen, dass Funken sprühen C.; dzìrkstît ² Warkh., = birkstît; s. auch dzirkstêt.]

Avots: ME I, 554

‡ džir̂kstît Golg., = birkstît: dž. skalu, sveci.

Avots: EH I, 366

‡ *džirstît, erschlossen aus sadžitstît.

Avots: EH I, 366

‡ gaistîtiês, -uôs, -ĩjuôs, albern, tollen (mit aî ² ) AP., (mit ài ² ) Sessw. (dazu gehört offenbar auch die II p. plur. gaistaties aus AP. unter gaisteklis II): vai meita tā, kas ... ar puišiem gaistās, pluosās? Dünsb. Pridis un Tr., S. 90; "slaistīties, slinkuot" (mit aî ² ) Schnehpeln.

Avots: EH I, 378

gankstîtiês: sich aus Langerweite im Bett hin und her wälzen (mit an̂ ² ) Libau.

Avots: EH I, 382

[gankstîtiês, - uos, - ījuos "auf einer Bank liegend, Kopf und Füsse herabhängen lassen, wie Kinder zu tun pflegen Hasenpot.]

Avots: ME I, 600

gastît, - ĩju, tr., bewirten: mieluodama, gastīdama, puisīti aizkavēja RKr. IX, 112. Wohl aus dem Slavischen, vgl. poln. gościć und r. угостить "bewirten" .

Avots: ME I, 608

gâztît (richtiger wäre die Schreibung gâstît!), Refl. -tiês,

1): auch Weissensee: kad nāk citi kūļi klāt, tad guba vairs negāstās Linden in Kurl.; stürzen
(intr.) Linderi in Kurl.: le̦di gāstās ūdenī.

Avots: EH I, 391

[gâztît C., Bers., Warkh., - u, - īju, wiederholt gâzt. Refl.] - tiês, - uôs, - ĩjuos,

1) wacken, wanken
A. XII, 868: baznīca gāztās RKr. VII, 238;

2) - gāztiês, giessen
(intr.): me̦lns debess virsū gāztās Egl. MWM. X, 68.

Avots: ME I, 620

‡ ģimstît,

1) "ķert; pluosît (von Hunden)" Erlaa;

2) "hastig schlingen"
Jāsmuiža, Refl. -tiês Jāsmuiža, = rĩstîtiês (?): tas ģimstās kâ karstu putru iestrēbis.

Avots: EH I, 427

‡ glabastît Auleja, pflegen; schonen:, glabastêt Raipole "glābt": g. guni (lai nedziest) Auleja. kad glabastīsi drēbi ilgāk nasāsi ebenda.

Avots: EH I, 391

glam̃stîtiês,

1): auch Dunika; "slapstīties" OB., "lauern" NB.; tas nav labs cilvē̦ks: gar stūŗiem glam̃stās, bet iekšā nenāk NB.

Avots: EH I, 391

glam̃stîtiês [N. - Bartau], - uôs, - ĩjuos,

1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;

2) faulenzen
Lub.;

3) sich necken
Fehsen;

4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].

Avots: ME I, 621

glāstît (unter glãsît): vē̦de̦ru g. Trik. "v. taupīt, lutināt".

Avots: EH I, 392

glaũstît [Salis, Segew., Arrasch], - u, - ĩju, tr., wiederholt streicheln: bē̦rnu, galvu, matus.

Avots: ME I, 623

‡ glipstît "für ein Kind sorgen" Warkl., "lutināt" Skaista.

Avots: EH I, 393

glumstît, - u, iju "?": juocīgi ģīmja vaibstus glumstīt Etn. [Refl. - tiês,

1) = lumstīties: suns glumstās Bolwen, Warkh. (mit ùm ² );

2) glùmstîtiês C., würgen, erbrechen wollen.]

Avots: ME I, 630

‡ glupstît Gramsden "lutināt": g. bē̦rnu.

Avots: EH I, 395

[grabstît (li. grabstýti "хватать, стаскивать") Warkh., harken: sìenu.]

Avots: ME I, 635

grâbstît: auch N.-Wohlfahrt, mit ã (li. gróbstyti) auch Salis, Salisb., Siuxt, Zabeln, ‡

6) šuorīt grābstīja snigt, es fiel heute Morgen etwas Schnee
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "fallen"). Refl. -tiês, ‡

4) (wertlose Kleinigkeiten) stibitzen
(mit ã) Frauenb.: kas viņš par zagli, vlņš tik tâ grābstās!

Avots: EH I, 400

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

gram̃stît: auch ("tastend greifen") Seyershof, (mit am̂ ² ) AP. Refl. -tiês,

1): nav luopam viegli cauru dienu grauzt un g. Segew., Seyershof; ‡

3) stibitzen
Prl., Schwitten.

Avots: EH I, 398

gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,

1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;

2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. ² 353, Fick Wrtb. III ⁴ , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]

Avots: ME I, 637

‡ greñtît AP., = grañtêt: g. ceļu.

Avots: EH I, 404

I grùmstît [N. -Peb.], -u, ĩju, zusammenscharren. [Wohl zu grum(d)īt; in der Bed. vielleicht durch gramstît beeinflusst. Oder zu gr. γρυμέα (mit langem υ und α) "Gerümpel, Fischüberbleibsel", la. grūmus "Erdhaufe", d. Krume u. a. bei Walde Wrtb. ² 354 und Boisaq Dist. 156?]

Avots: ME I, 665

[II grum̃stît Nigr. "schütteln, stossen.]

Avots: ME I, 665

grûstît: auch Cibla, Sonnaxt, (mit û ² ) Seyershof, mit ũ auch Zabeln; ‡

2) "fischen"
(mit û ) Cibla.

Avots: EH I, 413

grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît ² Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140

Avots: ME I, 668, 669